## Aionian Bible ## File Name: Holy-Bible---Latvian---Latvian-Gluck-Bible---Source-Edition.SWORD.txt ## File Usage: Holy-Bible---Latvian---Latvian-Gluck-Bible ## File Created: 04/03/2021 16:08:24 ## File Purpose: Supporting resource for the Aionian Bible project ## File Location: http://resources.AionianBible.org ## Publisher Name: Nainoia Inc ## Publisher Contact: http://www.AionianBible.org/Publisher ## Publisher Mission: http://www.AionianBible.org/Preface ## Publisher Website: http://NAINOIA-INC.signedon.net ## Publisher Facebook: https://www.Facebook.com/AionianBible ## Source URL: http://crosswire.org/ftpmirror/pub/sword/packages/rawzip/LvGluck8.zip ## Source Date: 04/29/2019 23:19:11 ## Source Text: unaltered below ## [ Testament 1 Heading ] Genesis 0:0
Genesis 1:0 Genesis 1:1 Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Genesis 1:2 Un zeme bija tumša un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pa ūdeņu virsu. Genesis 1:3 Un Dievs sacīja: Lai top gaisma. Tad tapa gaisma. Genesis 1:4 Un Dievs redzēja gaismu labu esam. Un Dievs šķīra gaismu no tumsas. Genesis 1:5 Un Dievs nosauca gaismu par dienu, un tumsu Viņš nosauca par nakti. Un tapa vakars un tapa rīts, pirmā diena. Genesis 1:6 Tad Dievs sacīja: Lai top izplatījums ūdeņu starpā un lai tas šķir ūdeni no ūdens. Genesis 1:7 Un Dievs darīja izplatījumu, un darīja starpu to ūdeni, kas izplatījuma apakšā, un to ūdeni, kas izplatījuma virsū; un tā notika. Genesis 1:8 Un Dievs nosauca izplatījumu par debesi. Un tapa vakars un tapa rīts, otra diena. Genesis 1:9 Tad Dievs sacīja: Lai ūdens debess apakšā krājās vienā vietā, ka sausums top redzams; un tā notika. Genesis 1:10 Un Dievs nosauca sausumu par zemi, un to ūdeņu krājumu Viņš nosauca par jūru. Un Dievs redzēja to labu esam. Genesis 1:11 Un Dievs sacīja: Lai zeme izdod zaļumu un zāli, kas savu sēklu nes, auglīgus kokus, kas augļus nes pēc savas kārtas, kam sava sēkla iekš sevis ir virs zemes; un tā notika. Genesis 1:12 Un zeme izdeva zaļumu un zāli, kas savu sēklu nes pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sava sēkla iekš sevis pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Genesis 1:13 Un tapa vakars un tapa rīts, trešā diena. Genesis 1:14 Tad Dievs sacīja: Lai top spīdekļi debess izplatījumā, kas šķir dienu no nakts un kas dod zīmes un laikus un dienas un gadus; Genesis 1:15 Un lai tie ir par spīdekļiem debess izplatījumā un spīd virs zemes; un tā notika. Genesis 1:16 Un Dievs darīja divus lielus spīdekļus, lielāko spīdekli, dienu valdīt un mazāko spīdekli, naktī valdīt, - un zvaigznes. Genesis 1:17 Un Dievs tos lika debess izplatījumā, lai tie spīd uz zemi. Genesis 1:18 Un valda dienu un nakti un šķir gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. Genesis 1:19 Un tapa vakars un tapa rīts, ceturtā diena. Genesis 1:20 Tad Dievs sacīja: Lai pa pulkiem rodas ūdenī kustošas dzīvas dvašas un putni, kas virs zemes skrien apakš debess izplatījuma. Genesis 1:21 Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visādas dzīvas dvašas, kas lien, ko ūdens pa pulkiem izdod pēc viņu kārtām, un visādus spārnainus putnus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Genesis 1:22 Un Dievs tos svētīja sacīdams: Vaislojaties un vairojaties un piepildiet ūdeni jūrā, un putni lai vairojās virs zemes. Genesis 1:23 Un tapa vakars un tapa rīts, piektā diena. Genesis 1:24 Tad Dievs sacīja: Lai zeme izdod dzīvas dvašas pēc viņu kārtas, lopus, tārpus un zemes zvērus pēc viņu kārtas; un tā notika. Genesis 1:25 Un Dievs darīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas un visādus zemes tārpus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Genesis 1:26 Un Dievs sacīja: Darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības, lai tie valda pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār lopiem un pār visu zemi un pār visiem tārpiem, kas lien virs zemes. Genesis 1:27 Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava ģīmja, pēc Dieva ģīmja Viņš to radīja, un radīja tos, vīrieti un sievieti. Genesis 1:28 Un Dievs tos svētīja, un Dievs uz tiem sacīja: Augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi un pārvaldiet to un valdat pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār visām dvašām, kas lien virs zemes. Genesis 1:29 Un Dievs sacīja: Redzi, Es jums esmu devis visādu zāli, kas nes sēklu, kas ir pa visu zemes virsu, un visus kokus, kam savi augļi iekš sevis un kas nes sēklu, jums par ēdamo. Genesis 1:30 Un visiem zvēriem virs zemes un visiem putniem apakš debess un visiem tārpiem virs zemes, kam dzīva dvaša, esmu devis visādu zaļu zāli par barību. Un tā notika. Genesis 1:31 Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts, sestā diena. Genesis 2:0 Genesis 2:1 Tā ir pabeigtas debesis un zeme un viss viņu spēks. Genesis 2:2 Un Dievs pabeidza septītā dienā Savu darbu, ko bija darījis, un dusēja septītā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Genesis 2:3 Un Dievs svētīja to septīto dienu un to iesvētīja, tāpēc ka Viņš bija dusējis no visa Sava darba, ko Dievs bija radījis un taisījis. Genesis 2:4 Tā debesis un zeme cēlušās, kad tās tapa radītas tai laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis darīja. Genesis 2:5 Un vēl nekādu krūmu nebija laukā virs zemes, un vēl nekāda zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt virs zemes, un cilvēka nebija, kas zemi būtu kopis. Genesis 2:6 Bet migla cēlās no zemes un slapināja visu zemi. Genesis 2:7 Un Dievs Tas Kungs taisīja cilvēku no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. Genesis 2:8 Un Dievs Tas Kungs stādīja dārzu Ēdenē pret rītiem un iecēla tur to cilvēku, ko Viņš bija taisījis. Genesis 2:9 Un Dievs Tas Kungs izaudzināja no zemes visādus kokus, kas jauki bija uzlūkot un labi ēst, un dzīvības koku dārza vidū, arī laba un ļauna atzīšanas koku. Genesis 2:10 Un tekošs ūdens iztecēja no Ēdenes, to dārzu slapināt, un no turienes tas dalījās un palika par četrām upēm. Genesis 2:11 Pirmai ir vārds Pīšone: tā iet ap visu Havilas zemi, kur zelts ir. Genesis 2:12 Un tās zemes zelts ir labs; tur ir arī bedellions un sardonika(oniksa) akmens. Genesis 2:13 Un otrai upei ir vārds Ģihone; tā tek ap visu Kuša(Moru) zemi. Genesis 2:14 Un trešai upei ir vārds Hideķele; tā tek Assura zemei pret rītiem, un ceturtā upe ir Eifrate. Genesis 2:15 Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un to ielika Ēdenes dārzā, lai tas to koptu un sargātu. Genesis 2:16 Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam sacīdams: no visiem dārza augļiem tu vari ēst, kā tīk, Genesis 2:17 Bet no tā laba un ļauna atzīšanas koka, no tā tev nebūs ēst, jo kurā dienā tu no tā ēdīsi, tu mirdams mirsi. Genesis 2:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: nav labi, cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas ap to būs. Genesis 2:19 Un Dievs Tas Kungs no zemes bija taisījis visus zvērus laukā un visus putnus apakš debess; un Viņš tos veda pie cilvēka, lai redzētu, kā tas tos nosauks, un kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu dvašu, tā lai būtu viņas vārds. Genesis 2:20 Tad cilvēks nosauca vārdus visiem lopiem un putniem apakš debess un visiem zvēriem laukā, bet priekš cilvēka neatradās palīgs, kas ap to būtu. Genesis 2:21 Tad Dievs Tas Kungs cilvēkam sūtīja cietu miegu, un tas aizmiga. Un Viņš ņēma vienu no viņa sānkauliem un aizpildīja to vietu ar miesu. Genesis 2:22 Un Dievs Tas Kungs iztaisīja to sānkaulu, ko no cilvēka bija ņēmis, par sievu un pieveda to pie cilvēka. Genesis 2:23 Un cilvēks sacīja: šī nu ir kauls no maniem kauliem un miesa no manas miesas, tā taps saukta sieva(vīrene), tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Genesis 2:24 Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa. Genesis 2:25 Un tie abi bija pliki, cilvēks un viņa sieva, un nekaunējās. Genesis 3:0 Genesis 3:1 Un čūska bija gudrāka uz viltu nekā visi zvēri laukā, ko Dievs Tas Kungs bija radījis, un tā sacīja uz sievu: vai tad Dievs ir sacījis: jums nebūs ēst no neviena koka dārzā? Genesis 3:2 Tad sieva sacīja uz čūsku: mēs ēdam no koku augļiem dārzā; Genesis 3:3 Bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs ir sacījis: neēdiet no tā un neaizskariet to, ka jūs nemirstat. Genesis 3:4 Un čūska sacīja uz sievu: mirt nemirsiet vis. Genesis 3:5 Bet Dievs zin, ka, kurā dienā jūs no tā ēdīsiet, tad jūsu acis taps atvērtas, un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu. Genesis 3:6 Un sieva redzēja, ka labi būtu ēst no tā koka, un ka tas acīm jauks un patīkams koks esam, gudru darīt, un tā ņēma no viņa augļiem un ēda un deva arī savam vīram, un viņš ēda. Genesis 3:7 Tad viņu abēju acis tapa atvērtas, un tie atzina, ka bija pliki, un sapina vīģes koka lapas un darīja sev priekšautus. Genesis 3:8 Un tie dzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas dzestrumā. Tad Ādams un viņa sieva paslēpās priekš Dieva Tā Kunga apakš kokiem dārzā. Genesis 3:9 Un Dievs Tas Kungs sauca Ādamu un sacīja uz to: Kur tu esi? Genesis 3:10 Un tas sacīja: es dzirdēju Tavu balsi dārzā un bijājos, jo es esmu pliks, un paslēpos. Genesis 3:11 Un Viņš sacīja: kas tev ir teicis, ka tu esi pliks? Vai tu neesi ēdis no tā koka, par ko Es tev pavēlēju, ka tev no tā nebija ēst? Genesis 3:12 Un Ādams sacīja: tā sieva, ko Tu man devis, tā man deva no tā koka, un es esmu ēdis. Genesis 3:13 Un Dievs Tas Kungs sacīja uz sievu: kam tu to esi darījusi? Un sieva sacīja: čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi. Genesis 3:14 Tad Dievs Tas Kungs sacīja uz čūsku: Tādēļ ka tu to darījusi, esi nolādēta priekš visiem lopiem un priekš visiem zvēriem laukā; uz tava vēdera tev būs iet un pīšļus ēst visu savu mūžu. Genesis 3:15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu: šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī. Genesis 3:16 Un uz sievu Viņš sacīja: Es vairodams vairošu tavas sāpes un tavas grūtības mokas; ar sāpēm tev būs bērnus dzemdēt, un tavai iegribēšanai būs būt pēc tava vīra, un viņam būs pār tevi valdīt. Genesis 3:17 Un uz Ādamu Viņš sacīja: tāpēc ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no tā koka, par ko Es tev pavēlēju sacīdams, tev nebūs no tā ēst, - nolādēta lai ir zeme tevis dēļ, ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu. Genesis 3:18 Un ērkšķus un dadžus tā tev izdos, un tev būs ēst lauka augļus. Genesis 3:19 Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi, no kā tu esi ņemts, jo tu esi no pīšļiem un tev būs atkal palikt par pīšļiem. Genesis 3:20 Un Ādams nosauca savas sievas vārdu Ieva, tāpēc ka tā ir visu dzīvo māte. Genesis 3:21 Un Dievs Tas Kungs taisīja Ādamam un viņa sievai uzvalkus no ādām un tiem tos apvilka. Genesis 3:22 Un Dievs Tas Kungs sacīja: redzi, cilvēks ir tapis kā viens no mums, atzīdams labu un ļaunu, un nu, lai tas savu roku neizstiepj un neņem arī no tā dzīvības koka un neēd un nedzīvo mūžīgi, - Genesis 3:23 Tad Dievs Tas Kungs to izdzina no Ēdenes dārza, lai tas to zemi strādātu, no kā bija ņemts. Genesis 3:24 Un Viņš izmeta cilvēku un lika Ēdenes dārzam pret rītiem ķerubus un cērtama zobena liesmu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. Genesis 4:0 Genesis 4:1 Un Ādams atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu un sacīja: es esmu dabūjusi vīru ar To Kungu. Genesis 4:2 Un tā vēl dzemdēja viņa brāli, Ābelu; un Ābels palika par avju ganu, bet Kains palika par zemes kopēju. Genesis 4:3 Un notikās pēc kāda laika, ka Kains Tam Kungam upuri nesa no zemes augļiem. Genesis 4:4 Un Ābels arīdzan nesa no savu avju pirmdzimtiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Genesis 4:5 Bet Kainu un viņa upuri Viņš neuzlūkoja. Tad iedegās Kaina bardzība, un viņa vaigs raudzījās nikni. Genesis 4:6 Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kam tu esi apskaities, un kādēļ tavs vaigs raugās nikni? Genesis 4:7 Vai nav tā: ja tu darīsi pareizi, tad vari savu vaigu pacelt; bet ja tu darīsi nepareizi, tad grēks guļ priekš durvīm un tīko pēc tevis, - bet tu, valdi pār viņu. Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Genesis 4:8 Un notikās, kad tie bija laukā, tad Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un to nokāva. Genesis 4:9 Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kur ir Ābels, tavs brālis? Un tas sacīja: es nezinu. Vai tad es sava brāļa sargs? Genesis 4:10 Un Viņš sacīja: ko tu esi darījis? Tava brāļa asiņu balss brēc uz Mani no zemes. Genesis 4:11 Un nu esi nolādēts, nost no zemes, kas savu muti atpletusi, tava brāļa asinis saņemt no tavām rokām. Genesis 4:12 Kad tu zemi strādāsi, tad tā vairs tev nedos savu spēku; tekulis un bēglis tu būsi virs zemes. Genesis 4:13 Un Kains sacīja uz To Kungu: mans noziegums ir lielāks, nekā to varētu panest. Genesis 4:14 Redzi, Tu mani šodien izdzen no zemes, un man būs paslēpties no Tava vaiga un es būšu tekulis un bēglis virs zemes, un notiks, ka ikviens, kas mani atrod, tas mani nokaus. Genesis 4:15 Un Tas Kungs uz to sacīja: tādēļ, kas Kainu nokauj, tas taps septiņkārt atriebts. Un Tas Kungs pielika Kainam zīmi, lai to nenokautu, kas to atrastu. Genesis 4:16 Un Kains aizgāja no Tā Kunga vaiga un mita Nodzemē, Ēdenei pret rītiem. Genesis 4:17 Un Kains atzina savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Ēnohu; un viņš uztaisīja pilsētu un nosauca tās pilsētas vārdu pēc sava dēla vārda Ēnohu. Genesis 4:18 Un Ēnoham dzima Īrads, un Īrads dzemdināja Meūjaēlu, un Meūjaēls dzemdināja Metusaēlu, un Metusaēls dzemdināja Lāmehu. Genesis 4:19 Un Lāmehs apņēma divas sievas; pirmai bija vārds Ada, un otrai bija vārds Cilla. Genesis 4:20 Un Ada dzemdēja Jabalu; tas ir tēvs bijis tiem, kas teltīs dzīvoja un lopus audzināja. Genesis 4:21 Un viņa brāļa vārds bija Jubals; tas ir tēvs bijis visiem koklētājiem un stabulniekiem. Genesis 4:22 Un Cilla arīdzan dzemdēja Tubalkaīnu, kas bija visādu vara un dzelzs rīku kalējs. Un Tubalkaīna māsa bija Naēma. Genesis 4:23 Un Lāmehs sacīja uz savām sievām: Ada un Cilla, klausiet manu balsi, jūs Lāmeha sievas, ņemiet vērā manus vārdus! Jo es vīru nokauju par savu vāti un jaunekli par savu brūci. Genesis 4:24 Jo Kains taps septiņkārt atriebts, bet Lāmehs septiņdesmit septiņkārt. Genesis 4:25 Un Ādams atzina atkal savu sievu, un tā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Setu; jo (tā sacīja:) Dievs man ir licis citu dzimumu Ābela vietā, jo Kains to ir nokāvis. Genesis 4:26 Un Setam arī dzima dēls, un tas nosauca viņa vārdu Enosu. Tai laikā iesāka piesaukt Tā Kunga vārdu. Genesis 5:0 Genesis 5:1 Šie ir Ādama raduraksti. Tai dienā, kad Dievs cilvēku radīja, Viņš to darīja pēc Dieva līdzības. Genesis 5:2 Vīrieti un sievieti, Viņš tos radīja un tos svētīja un nosauca tos par cilvēkiem, tai dienā, kad tie tapa radīti. Genesis 5:3 Un Ādams dzīvoja simts un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlu pēc savas līdzības, pēc sava ģīmja, un nosauca viņa vārdu Setu. Genesis 5:4 Un Ādama dienas pēc tam, kad Setu bija dzemdinājis, ir astoņsimt gadi, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:5 Un visas Ādama dienas, ko viņš dzīvojis, bija deviņsimt un trīsdesmit gadi; un viņš nomira. Genesis 5:6 Un Sets bija simts un pieci gadus vecs un dzemdināja Enosu. Genesis 5:7 Un Sets pēc tam, kad Enosu bija dzemdinājis, dzīvoja astoņsimt un septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:8 Un visas Seta dienas bija deviņsimt un divdesmit gadi; un viņš nomira. Genesis 5:9 Un Enos bija deviņdesmit gadus vecs un dzemdināja Kainanu. Genesis 5:10 Un Enos dzīvoja pēc tam, kad Kainanu bija dzemdinājis, astoņsimt un piecpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:11 Un visas Enosa dienas bija deviņsimt un pieci gadi; un viņš nomira. Genesis 5:12 Un Kainans bija septiņdesmit gadus vecs un dzemdināja Mahalaleēli. Genesis 5:13 Un Kainans dzīvoja pēc tam, kad Mahalaleēli bija dzemdinājis, astoņsimt un četrdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:14 Un visas Kainana dienas bija deviņsimt un desmit gadi; un viņš nomira. Genesis 5:15 Mahalaleēls bija sešdesmit un pieci gadus vecs un dzemdināja Jaredu. Genesis 5:16 Un Mahalaleēls dzīvoja pēc tam, kad Jaredu bija dzemdinājis, astoņsimt un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:17 Un visas Mahalaleēla dienas bija astoņsimt deviņdesmit un pieci gadi; un viņš nomira. Genesis 5:18 Un Jareds bija simts sešdesmit un divus gadus vecs un dzemdināja Enohu. Genesis 5:19 Un Jareds dzīvoja pēc tam, kad Enohu bija dzemdinājis, astoņsimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:20 Un visas Jareda dienas bija deviņsimt sešdesmit un divi gadi; un viņš nomira. Genesis 5:21 Un Enohs bija sešdesmit un pieci gadus vecs un dzemdināja Metuzalu. Genesis 5:22 Un Enohs pēc tam, kad Metuzalu bija dzemdinājis, staigāja ar Dievu trīssimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:23 Un visas Enoha dienas bija trīssimt sešdesmit un pieci gadi. Genesis 5:24 Un Enohs staigāja ar Dievu un viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma. Genesis 5:25 Un Metuzala bija simts astoņdesmit un septiņus gadus vecs un dzemdināja Lāmehu. Genesis 5:26 Un Metuzala dzīvoja pēc tam, kad Lāmehu bija dzemdinājis, septiņsimt astoņdesmit un divus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:27 Un visas Metuzalas dienas bija deviņsimt sešdesmit un deviņi gadi; un viņš nomira. Genesis 5:28 Un Lāmehs bija simts astoņdesmit un divus gadus vecs un dzemdināja dēlu, Genesis 5:29 Un nosauca viņa vārdu Noa, sacīdams: šis mūs iepriecinās mūsu darbos un mūsu mokās, kas nāk no šīs zemes, ko Tas Kungs nolādējis. Genesis 5:30 Un Lāmehs dzīvoja pēc tam, kad Nou bija dzemdinājis, piecsimt deviņdesmit un pieci gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 5:31 Un visas Lāmeha dienas bija septiņsimt septiņdesmit septiņi gadi; un viņš nomira. Genesis 5:32 Un Noa bija piecsimt gadus vecs, un dzemdināja Šemu, Hamu un Jafetu. Genesis 6:0 Genesis 6:1 Un notikās, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem meitas piedzima, Genesis 6:2 Tad Dieva bērni redzēja cilvēku meitas, ka tās bija skaistas, un ņēma sev sievas, kādas tiem patika. Genesis 6:3 Un Tas Kungs sacīja: Manam Garam nebūs valdīt iekš cilvēkiem mūžīgi; maldīdamies tie ir miesa; un viņu dienas vēl būs simts un divdesmit gadi. Genesis 6:4 Tanīs dienās tie milžu vīri bija virs zemes, un arī pēc, kad Dieva bērni bija iegājuši pie cilvēku meitām un sev bērnus bija dzemdinājuši; šie tie varenie, kas bija no iesākuma, slaveni vīri. Genesis 6:5 Un Tas Kungs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga virs zemes, un viss viņu sirdsprāts un padoms tikai ļauns bija vienmēr. Genesis 6:6 Tad Tam Kungam palika žēl, ka Viņš cilvēkus virs zemes bija radījis, un tas Viņam rūpēja sirdī. Genesis 6:7 Un Tas Kungs sacīja: Es izdeldēšu no zemes visus tos cilvēkus, ko esmu radījis, cilvēkus līdz ar lopiem, tārpiem un putniem apakš debess, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis. Genesis 6:8 Bet Noa atrada žēlastību priekš Tā Kunga acīm. Genesis 6:9 Šie ir tie stāsti par Noas cilti: Noa bija taisns, nenoziedzīgs vīrs savā ciltī, un Noa staigāja ar Dievu. Genesis 6:10 Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Hamu un Jafetu. Genesis 6:11 Un zeme bija samaitāta Dieva priekšā, un zeme bija pilna varasdarbu. Genesis 6:12 Un Dievs redzēja zemi, un redzi, tā bija samaitāta; visa miesa bija savu ceļu samaitājusi virs zemes. Genesis 6:13 Un Dievs sacīja uz Nou: visas miesas gals ir nācis Manā priekšā; jo zeme ir pilna no viņu varas darbiem, un redzi, Es nomaitāšu tos līdz ar zemi. Genesis 6:14 Taisi sev šķirstu no priežu koka; ar mājokļiem tev to šķirstu būs taisīt un to apsveķot ar darvu no iekš un āra puses. Genesis 6:15 Un tev būs viņu tā taisīt: trīssimt olekšu lai ir tā šķirsta garums, piecdesmit olekšu platums un trīsdesmit olekšu viņa augstums. Genesis 6:16 Vienu logu tev būs tam šķirstam taisīt; olekts lielumā tev būs to taisīt virsgalā, un durvis tev būs likt viņa sānos; tev būs viņu taisīt ar trim bēniņiem, apakšēju, vidēju un virsēju. Genesis 6:17 Jo, redzi, Es vedīšu ūdensplūdus virs zemes, lai nomaitā apakš debess ikvienu miesu, iekš kā ir dzīva dvaša; visiem, kas virs zemes, būs mirt. Genesis 6:18 Un Es celšu derību ar tevi, un tev būs iet šķirstā līdz ar saviem dēliem un ar savu sievu un ar savu dēlu sievām. Genesis 6:19 Un no visa, kas dzīvo, no ikvienas miesas, pa diviem no ikvienas kārtas, tev būs ievest šķirstā, lai tie līdz ar tevi paliek dzīvi; tēviņam un mātītei tiem būs būt. Genesis 6:20 No putniem pēc savas kārtas un no lopiem pēc savas kārtas un no visiem zemes tārpiem pēc savas kārtas; pa divi no ikvienas kārtas nāks pie tevis, lai paliktu dzīvi. Genesis 6:21 Un ņem pie sevis no visādas barības, ko var ēst, un sakrāj to pie sevis, ka tā tev un viņiem būtu par barību. Genesis 6:22 Un Noa darīja itin tā, kā Dievs tam bija pavēlējis, - tā viņš darīja. Genesis 7:0 Genesis 7:1 Un Tas Kungs sacīja uz Nou: ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo tevi Es esmu redzējis Manā priekšā taisnu šinī ciltī. Genesis 7:2 No visādiem šķīstiem lopiem ņem pie sevis pa septiņiem, tēviņu un mātīti, bet no tiem lopiem, kas nešķīsti, pa diviem, tēviņu un mātīti. Genesis 7:3 Arī no putniem apakš debess pa septiņiem, tēviņu un mātīti, ka vaisla paliek dzīva pa visu zemes virsu. Genesis 7:4 Jo vēl būs septiņas dienas, tad Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit naktis, un Es izdeldēšu no zemes virsas ikvienu dzīvu radījumu, ko esmu darījis. Genesis 7:5 Un Noa darīja itin tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis. Genesis 7:6 Un Noa bija sešsimt gadus vecs, kad ūdensplūdi zemi pārplūda. Genesis 7:7 Tad Noa iegāja šķirstā un līdz ar viņu viņa dēli un viņa sieva un viņa dēlu sievas priekš tiem ūdensplūdiem. Genesis 7:8 No šķīstiem lopiem un no tiem lopiem, kas nav šķīsti, un no putniem un no visa, kas lien virs zemes, Genesis 7:9 Iegāja pa pāriem pie Noas šķirstā, tēviņš un mātīte, (it) kā Dievs Noam bija pavēlējis. Genesis 7:10 Un notikās pēc septiņām dienām, tad ūdensplūdi nāca virs zemes. Genesis 7:11 Sešsimtā Noas dzīvības gadā, otrā mēnesī, septiņpadsmitā mēneša dienā, tai pašā dienā visi lielie bezdibeņa avoti ir pārtrūkuši, un debess logi atvērušies. Genesis 7:12 Un lietus nāca virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Genesis 7:13 Tai dienā iegāja šķirstā Noa un Šems un Hams un Jafets, Noas dēli, un Noas sieva un viņa trīs vedeklas līdz ar tiem, Genesis 7:14 Un arī visādi zvēri pēc savas kārtas un visādi lopi pēc savas kārtas un visādi tārpi, kas lien virs zemes, pēc savas kārtas, un visādi putni pēc savas kārtas, visādi putniņi un visādi spārnaiņi. Genesis 7:15 Un tie nāca šķirstā pie Noas pa pāriem no ikvienas miesas, iekš kā bija dzīva dvaša, Genesis 7:16 Un tie, kas nāca, bija tēviņš un mātīte no visādas miesas un iegāja (it) kā Dievs tam bija pavēlējis, un Tas Kungs aizslēdza aiz viņa. Genesis 7:17 Tad nāca plūdi virs zemes četrdesmit dienas, un ūdeņi vairojās un pacēla šķirstu un pacēla to no zemes virsas. Genesis 7:18 Un ūdeņi augtin auga un vairojās ļoti virs zemes, un šķirsts gāja peldu pa ūdens virsu. Genesis 7:19 Un ūdeņi vairojās pārlieku ļoti virs zemes, un visi augstie kalni visur apakš debesīm tapa pārņemti. Genesis 7:20 Piecpadsmit olekšu augstumā ūdeņi cēlās, un kalni tapa pārņemti. Genesis 7:21 Tad visa miesa apmira, kas virs zemes kustās, no putniem un no visādiem tārpiem, kas lien virs zemes, un visi cilvēki. Genesis 7:22 Viss, kam dzīva gara dvaša bija nāsīs, viss, kas mita sausumā, tas nomira. Genesis 7:23 Tad visi dzīvie radījumi tapa izdeldēti virs zemes no cilvēkiem līdz lopiem, līdz tārpiem un līdz putniem apakš debess; bet Noa vien atlikās un kas līdz ar viņu bija šķirstā. Genesis 7:24 Un ūdeņi vairojās virs zemes simts un piecdesmit dienas. Genesis 8:0 Genesis 8:1 Un Dievs pieminēja Nou un visus zvērus un visus lopus, kas līdz ar to bija šķirstā, un Dievs deva vēju virs zemes, un ūdeņi nostājās. Genesis 8:2 Un bezdibeņa avoti un debess logi tapa aizdarīti, un lietus no debess tapa aizturēts. Genesis 8:3 Un ūdeņi atgriezās no zemes virsas, šurp un turp tecēdami, un ūdeņi krita pēc simts un piecdesmit dienām. Genesis 8:4 Un šķirsts nolaidās septītā mēnesī septiņpadsmitā mēneša dienā uz Ararata kalniem. Genesis 8:5 Un ūdeņi notecēja šurp un turp līdz desmitam mēnesim; desmitā mēnesī un pirmā mēneša dienā rādījās kalnu gali. Genesis 8:6 Un notikās pēc četrdesmit dienām, tad Noa atvēra šķirsta logu, ko viņš bija taisījis, Genesis 8:7 Un izlaida kraukli, un tas skraidīja šurp un turp, kamēr ūdeņi nosīka no zemes virsas. Genesis 8:8 Pēc tam viņš izlaida balodi, lai redzētu, vai ūdeņi jau noskrējuši no zemes virsas. Genesis 8:9 Bet balodis neatrada, kur kāja varētu dusēt, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pa visu zemes virsu; un viņš izstiepa savu roku un to satvēra un ņēma pie sevis šķirstā. Genesis 8:10 Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida atkal balodi no šķirsta ārā. Genesis 8:11 Un balodis nāca pie viņa ap vakara laiku, un redzi, norauta eļļas koka lapa bija viņa mutē. Tad Noa noprata, ka ūdeņi bija noskrējuši no zemes virsas, Genesis 8:12 Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida balodi, un tas negriezās vairs atpakaļ pie viņa. Genesis 8:13 Un notikās sešsimt pirmajā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša (dienā), tad ūdeņi izsīka no zemes virsas, un Noa noņēma šķirsta jumtu un skatījās, un redzi, zemes virsa bija apžuvusi. Genesis 8:14 Un otrā mēnesī, divdesmit septītā mēneša dienā, zeme bija nožuvusi. Genesis 8:15 Tad Dievs runāja uz Nou sacīdams: Genesis 8:16 Izej no šķirsta, tu un tava sieva un tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi, Genesis 8:17 Visas dzīvības, kas pie tevis, no ikkatras miesas, no putniem un no lopiem un no visiem līdējiem tārpiem virs zemes, tie lai iziet līdz ar tevi, un lai tie pulkiem rodas un augļojās virs zemes. Genesis 8:18 Tad Noa izgāja un līdz ar viņu viņa dēli un viņa sieva un viņa vedeklas, Genesis 8:19 Visi zvēri, visi tārpi un visi putni, viss, kas virs zemes kust, izgāja no šķirsta pēc savām sugām. Genesis 8:20 Un Noa uztaisīja Tam Kungam altāri un ņēma no visiem šķīstiem lopiem un no visiem šķīstiem putniem un upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz tā altāra. Genesis 8:21 Un Tas Kungs oda to saldo smaržu un sacīja Savā sirdī: “Es joprojām vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es joprojām vairs negribu samaitāt visu, kas dzīvo, kā esmu darījis. Genesis 8:22 Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” Genesis 9:0 Genesis 9:1 Un Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un sacīja uz tiem: augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi. Genesis 9:2 Lai no jums bīstas un baidās visi zemes zvēri un visi putni apakš debess, un viss, kas kust virs zemes, un visas zivis jūrā; - jūsu rokās tie ir doti. Genesis 9:3 Viss, kas kust un ir dzīvs, lai jums ir par barību, (it) kā to zaļo zāli, visu to Es jums esmu nodevis. Genesis 9:4 Tik vien miesu viņas dzīvībā, viņas asinīs, jums nebūs ēst. Genesis 9:5 Un par jūsu dzīvības asinīm (Es) prasīšu, no visiem zvēriem tās gribu prasīt, un no cilvēku rokām, no ikviena rokas, kas ir viņa brālis, (Es) prasīšu cilvēka dzīvību. Genesis 9:6 Kas cilvēka asinis izlej, tā asinīm caur cilvēkiem būs tapt izlietām, jo Dievs cilvēku radījis pēc Sava ģīmja. Genesis 9:7 Bet jūs augļojaties un vairojaties un rodaties pulkiem virs zemes un vairojaties virs tās. Genesis 9:8 Un Dievs runāja uz Nou un uz viņa dēliem pie viņa, sacīdams: Genesis 9:9 Redzi, Es ceļu Savu derību ar jums un ar jūsu dzimumu pēc jums, Genesis 9:10 Un ar ikvienu dzīvu dvašu, kas pie jums, ar putniem, lopiem un visām zemes dzīvībām pie jums; - proti ar visiem, kas no šķirsta izgājuši, ar visām zemes dzīvībām. Genesis 9:11 Un Es ceļu Savu derību ar jums: un neviena miesa vairs netaps izdeldēta ūdensplūdos, un plūdi vairs nemaitās zemi. Genesis 9:12 Un Dievs sacīja: šī ir tā derības zīme, ko Es dodu starp Mani un jums un visām dzīvām dvašām, kas pie jums, uz mūžīgiem laikiem. Genesis 9:13 Savu varavīksni padebešos Es esmu licis, un tā būs derības zīme starp Mani un starp zemi. Genesis 9:14 Un kad Es padebešus vadīšu pār zemi un varavīksne padebešos rādīsies, Genesis 9:15 Tad Es pieminēšu Savu derību, kas ir starp Mani un jums un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā. Un ūdensplūdi vairs nenāks, samaitāt nevienu miesu. Genesis 9:16 Tad nu varavīksne būs padebešos, un to uzskatīdams Es pieminēšu to mūžīgo derību starp Dievu un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā, kas ir virs zemes. Genesis 9:17 Un Dievs sacīja uz Nou: šī ir tā derības zīme, ko esmu iecēlis starp mani un ikvienu miesu, kas virs zemes. Genesis 9:18 Un Noas dēli, kas no šķirsta izgāja, bija Šems un Hams un Jafets, un Hams ir Kanaāna tēvs. Genesis 9:19 Šie trīs ir Noas dēli, un no šiem ir visi zemes iedzīvotāji. Genesis 9:20 Un Noa sāka zemi kopt un stādīt vīna dārzu. Genesis 9:21 Un viņš dzēra no vīna un piedzērās un gulēja atsedzies sava dzīvokļa vidū. Genesis 9:22 Un Hams, Kanaāna tēvs, redzēja sava tēva plikās miesas un pasacīja to saviem diviem brāļiem ārā. Genesis 9:23 Tad Šems un Jafets ņēma drēbes un lika tās abi uz saviem pleciem, un ačgārni ejot tie apsedza sava tēva plikās miesas, un bija savu vaigu nogriezuši, ka sava tēva plikās miesas neredzēja. Genesis 9:24 Un Noa uzmodās no sava vīna un dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls viņam bija darījis, Genesis 9:25 Un sacīja: nolādēts lai ir Kanaāns: tam būs būt savu brāļu kalpu kalpam. Genesis 9:26 Un viņš sacīja: svētīts lai ir Tas Kungs, Šema Dievs, un Kanaāns lai ir viņa kalps. Genesis 9:27 Lai Dievs vairo Jafetu, un lai tas mājo Šema dzīvokļos, un Kanaāns lai ir viņa kalps. Genesis 9:28 Un Noa dzīvoja pēc ūdensplūdiem trīssimt un piecdesmit gadus. Genesis 9:29 Tad visas Noas dienas bija deviņsimt un piecdesmit gadi; un viņš nomira. Genesis 10:0 Genesis 10:1 Un šie ir Noas dēlu: Zema, Hama un Jafeta dzimumi, un tiem dzima dēli pēc ūdensplūdiem. Genesis 10:2 Jafeta bērni Gomers un Magogs un Madajus un Javans un Tūbals un Mešehs un Tīras. Genesis 10:3 Un Gomera bērni: Aškenas un Rifats un Togarmas. Genesis 10:4 Un Javana bērni: Elišus un Taršišs un Ķītim un Dodanim. Genesis 10:5 No šiem ir atšķīrušās tās pagānu salas savās zemēs, ikviens pēc savas valodas, pēc savām ciltīm, savās tautās. Genesis 10:6 Un Hama bērni ir: Kušs un Micraīm un Puts un Kanaāns. Genesis 10:7 Un Kuša bērni ir: Seba un Havila un Sabta un Raēma un Zabteka. Un Raēmas bērni ir: Šeba un Dedans. Genesis 10:8 Un Kušs dzemdināja Nimrodu; šis sāka varens būt virs zemes. Genesis 10:9 Viņš bija varens mednieks Tā Kunga priekšā, tādēļ top sacīts: tā kā Nimrods, varens mednieks Tā Kunga priekšā. Genesis 10:10 Un viņa valsts iesākums bija Bābele un Erek un Akad un Kalne Sineārzemē. Genesis 10:11 No šās zemes Assurs ir izgājis un ir uztaisījis Ninivi ar Rehobotu un Kalu Genesis 10:12 Un Reseni starp Ninivi un Kalu; šī ir tā lielā pilsēta. Genesis 10:13 Un Micraīm dzemdināja Ludim un Ānamim un Leabim un Naftuīm Genesis 10:14 Un Patrusim un Kasluīm, no kurienes ir izgājuši tie Fīlisti un Kaftori. Genesis 10:15 Un Kanaānam piedzima Sidons, viņa pirmdzimtais, un Hets Genesis 10:16 Un Jebuzi un Amori un Ģirgozi Genesis 10:17 Un Hivi un Arki un Sini Genesis 10:18 Un Arvadi un Cemari un Hamati; un no turienes ir izpletušās Kanaāniešu ciltis. Genesis 10:19 Un Kanaāniešu robežas bija no Sidonas uz Ģerara pusi līdz Gazai, uz Sodomas un Gomoras un Adamas un Ceboīma pusi līdz Lazai. Genesis 10:20 Šie ir Hama bērni pēc savām ciltīm, pēc savām valodām, savās zemēs, savās tautās. Genesis 10:21 Un Šemam arīdzan bērni dzimuši; šis ir visu Ēbera bērnu tēvs, Jafeta vecākais brālis. Genesis 10:22 Šema bērni bija: Elams un Assurs un Arvaksads un Luds un Arams. Genesis 10:23 Un Arama bērni bija: Ucs un Huls un Ģeters un Mazs. Genesis 10:24 Un Arvaksads dzemdināja Šalu, un Šalus dzemdināja Ēberu. Genesis 10:25 Un Ēberam dzima divi dēli; tā pirmā vārds ir Pelegs, jo viņa laikā zeme dalījās, un viņa brāļa vārds ir Joktans. Genesis 10:26 Un Joktans dzemdināja Almodadu un Šelefu un Hacarmavetu un Jarahu Genesis 10:27 Un Hadoramu un Uzalu un Diķelu Genesis 10:28 Un Obalu un Abimaēli un Zebu Genesis 10:29 Un Ofiru un Havilu un Jobabu: šie visi ir Joktana bērni. Genesis 10:30 Un viņi mita no Mešas līdz Sefarai uz tiem kalniem pret rītiem. Genesis 10:31 Šie ir Šema bērni pēc savām ciltīm, pēc savām valodām, savās zemēs, savās tautās. Genesis 10:32 Šīs ir Noas bērnu ciltis pēc saviem radiem savās tautās, un no šiem ir izpletušās tās tautas virs zemes pēc ūdensplūdiem. Genesis 11:0 Genesis 11:1 Un visai pasaulei bija vienāda mēle un vienāda valoda. Genesis 11:2 Un kad tie aizgāja pret rītiem, tad tie atrada klajumu Sineārzemē un tur apmetās, Genesis 11:3 Un sacīja cits uz citu: Iesim, taisīsim ķieģeļus un dedzināt dedzināsim; un tie ķieģeļi tiem bija akmeņu vietā, un zemes piķis tiem bija kaļķu vietā. Genesis 11:4 Un tie sacīja: Iesim, taisīsim sev pilsētu un torni, kura gals debesīs, un celsim sev vārdu, lai neizklīstam pa visu zemes virsu. Genesis 11:5 Tad Tas Kungs nonāca zemē, apraudzīt to pilsētu un to torni, ko tie cilvēku bērni cēla. Genesis 11:6 Un Tas Kungs sacīja: redzi, tie ir viena tauta un tiem visiem ir viena valoda, un to viņi iesākuši darīt; un nu tie no nekā nenostāsies, ko tie apņēmušies darīt. Genesis 11:7 Nolaidīsimies zemē un sajauksim tiem tur viņu valodu, ka lai neviens nesaprot sava tuvākā valodu. Genesis 11:8 Tad Tas Kungs tos izklīdināja no turienes pa visu zemes virsu, un tie atstājās no pilsētas celšanas. Genesis 11:9 Tādēļ viņas vārds tapa nosaukts Bābele, jo Tas Kungs tur sajauca visas zemes valodu, un no turienes Tas Kungs tos izklīdināja pa visu zemes virsu. Genesis 11:10 Šie ir Šema dzimumi: Šems bija simts gadus vecs un dzemdināja Arvaksadu, divus gadus pēc ūdensplūdiem. Genesis 11:11 Un Šems dzīvoja pēc tam, kad Arvaksadu bija dzemdinājis, piecsimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:12 Un Arvaksads dzīvoja trīsdesmit un piecus gadus un dzemdināja Šalu. Genesis 11:13 Un Arvaksads dzīvoja pēc tam, kad Šalu bija dzemdinājis, četrsimt un trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:14 Un Šalus dzīvoja trīsdesmit gadus un dzemdināja Ēberu. Genesis 11:15 Un Šalus dzīvoja pēc tam, kad Ēberu bija dzemdinājis, četrsimt un trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:16 Un Ēbers dzīvoja trīsdesmit un četrus gadus un dzemdināja Pelegu. Genesis 11:17 Un Ēbers dzīvoja pēc tam, kad Pelegu bija dzemdinājis, četrsimt un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:18 Un Pelegs dzīvoja trīsdesmit gadus un dzemdināja Regu. Genesis 11:19 Un Pelegs dzīvoja pēc tam, kad Regu bija dzemdinājis, divsimt un deviņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:20 Un Regus dzīvoja trīsdesmit un divus gadus un dzemdināja Serugu, Genesis 11:21 Un Regus dzīvoja pēc tam, kad Serugu bija dzemdinājis, divsimt un septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:22 Un Serugs dzīvoja trīsdesmit gadus un dzemdināja Nahoru. Genesis 11:23 Un Serugs dzīvoja pēc tam, kad Nahoru bija dzemdinājis, divsimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:24 Un Nahors dzīvoja divdesmit un deviņus gadus un dzemdināja Tāru, Genesis 11:25 Un Nahors dzīvoja pēc tam, kad Tāru bija dzemdinājis, simts deviņpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Genesis 11:26 Un Tārus dzīvoja septiņdesmit gadus un dzemdināja Ābramu, Nahoru un Hāranu. Genesis 11:27 Un šie ir Tārus dzimumi: Tārum dzima Ābrams, Nahors un Hārans, un Hāranam dzima Lats. Genesis 11:28 Bet Hārans nomira priekš sava tēva Tārus savā dzimtenē, iekš Ur Kaldejā. Genesis 11:29 Un Ābrams un Nahors apņēma sievas. Ābrama sievas vārds bija Sāraī, un Nahora sievas vārds bija Milka, Hārana meita; Hārans bija Milkas un Jiskas tēvs. Genesis 11:30 Un Sāraī bija neauglīga, un viņai nebija bērna. Genesis 11:31 Un Tārus ņēma Ābramu, savu dēlu, un Latu, Hārana dēlu, sava dēla dēlu, un Sāraī, savu vedeklu, Ābrama, sava dēla, sievu, un ar tiem cēlās un gāja no Ur iekš Kaldejas, ka ietu uz Kanaāna zemi; un tie nāca līdz Hāranai un tur mājoja. Genesis 11:32 Un Tārus dienas bija divsimt un pieci gadi, un Tārus nomira Hāranā. Genesis 12:0 Genesis 12:1 Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu: izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu. Genesis 12:2 Un Es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību. Genesis 12:3 Un Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi lād, un iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas. Genesis 12:4 Un Ābrams aizgāja, kā Tas Kungs tam bija sacījis, un Lats gāja tam līdz. Un Ābrams bija septiņdesmit un pieci gadus vecs, kad viņš no Hāranas izgāja. Genesis 12:5 Un Ābrams ņēma Sāraī, savu sievu, un Latu, savu brālēnu, un visu savu mantu, ko tie bija mantojuši, un tās dvēseles, ko tie Hāranā bija dabūjuši, un tie izgāja, ka ietu uz Kanaāna zemi, un tie nonāca Kanaāna zemē. Genesis 12:6 Un Ābrams pārstaigāja to zemi līdz Šehemes vietai, līdz Mores ozolam; un Kanaānieši bija to laiku tai zemē. Genesis 12:7 Tad Tas Kungs parādījās Ābramam un sacīja: tavam dzimumam Es došu šo zemi; un viņš tur uztaisīja altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Genesis 12:8 Un no turienes viņš cēlās uz tiem kalniem Bētelei pret rītiem, un uzcēla savu telti, ka Bētele bija pret vakariem un Aja pret austruma pusi, un uztaisīja tur Tam Kungam altāri un piesauca Tā Kunga vārdu. Genesis 12:9 Un Ābrams cēlās un gāja iedams uz dienvidu(Negebu) pusi. Genesis 12:10 Un tanī zemē bija bads, un Ābrams nogāja uz Ēģipti, tur mist, jo tas bads bija grūts tanī zemē. Genesis 12:11 Un notikās, kad bija nonācis tuvu pie Ēģiptes, tad viņš sacīja uz Sāraī, savu sievu: redzi, es zinu, ka tu no vaiga esi skaista sieva. Genesis 12:12 Un kad ēģiptieši tevi redzēs, tad tie sacīs: šī ir viņa sieva, - un mani nokaus, un tevi atstās dzīvu. Genesis 12:13 Saki jel, ka tu mana māsa, lai man labi klājās tevis dēļ, un mana dvēsele tevis dēļ paliek dzīva. Genesis 12:14 Kad nu Ābrams nāca Ēģiptes zemē, tad ēģiptieši redzēja to sievu, ka tā bija ļoti skaista. Genesis 12:15 Un Faraona lielkungi viņu redzēja, un to slavēja Faraona priekšā, un tā sieva tapa ņemta Faraona namā. Genesis 12:16 Un šis Ābramam darīja labu viņas dēļ; un tam bija avis un vērši un ēzeļi un kalpi un kalpones un ēzeļa mātes un kamieļi. Genesis 12:17 Bet Tas Kungs mocīja Faraonu un viņa namu ar lielām mocībām, Sāraī, Ābrama sievas, dēļ. Genesis 12:18 Tad Faraons aicināja Ābramu un sacīja: kam tu man to esi darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka šī tava sieva? Genesis 12:19 Kāpēc tu sacīji, ka šī tava māsa? Jo es viņu sev ņēmu par sievu. Un nu redzi, še tava sieva, ņem viņu un ej. Genesis 12:20 Un Faraons pavēlēja par viņu saviem vīriem, un tie to izvadīja un viņa sievu un visu, kas tam bija. Genesis 13:0 Genesis 13:1 Tad Ābrams aizgāja no Ēģiptes uz (Kanaāna) dienvidus zemi, viņš ar savu sievu un ar visu, kas viņam bija, un Lats līdz ar viņu. Genesis 13:2 Un Ābrams bija ļoti bagāts ar lopiem, ar sudrabu un ar zeltu. Genesis 13:3 Un viņš gāja savu ceļu no dienvidus zemes uz Bēteli līdz tai vietai, kur iesākumā viņa telts bija starp Bēteli un starp Aju, Genesis 13:4 Līdz tā altāra vietai, ko viņš iesākumā bija cēlis; un Ābrams tur piesauca Tā Kunga vārdu. Genesis 13:5 Un Latam, kas Ābramam gāja līdz, bija arīdzan avis un vērši un teltis. Genesis 13:6 Un tā zeme tos nepanesa, ka varētu kopā dzīvot, jo viņu manta bija liela, un tie nevarēja kopā dzīvot. Genesis 13:7 Un strīdus cēlās starp Ābrama lopu ganiem un Lata lopu ganiem; un Kanaānieši un Ferezieši dzīvoja tolaik tai zemē. Genesis 13:8 Tad Ābrams sacīja uz Latu: lūdzams, lai jel strīdus nav starp mani un tevi, un starp maniem ganiem un taviem ganiem, jo mēs esam brāļi. Genesis 13:9 Vai visa zeme nav tavā priekšā? Atšķiries jel no manis; ja tu gribi pa kreiso roku, tad es gribu pa labo, bet ja tu gribi pa labo roku, tad es iešu pa kreiso. Genesis 13:10 Un Lats pacēla savas acis un redzēja visu Jardānes apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni, (pirms nekā Tas Kungs Sodomu un Gomoru izpostīja), tā kā Tā Kunga dārzs, itin kā Ēģiptes zeme, kamēr nāk līdz Coārai. Genesis 13:11 Tad Lats izredzējās visu Jardānes apgabalu, un Lats aizgāja pret rītiem, un tie šķīrās viens no otra. Genesis 13:12 Ābrams dzīvoja Kanaāna zemē, un Lats dzīvoja Jardānes apgabala pilsētās un cēla savas teltis līdz Sodomai. Genesis 13:13 Bet Sodomieši bija ļauni un ļoti grēcīgi pret To Kungu. Genesis 13:14 Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu, kad Lats no viņa bija šķīries: pacel jel savas acis un lūko no tās vietas, kur tu esi, uz ziemeļa pusi un uz dienvidiem un uz rītiem un uz jūru. Genesis 13:15 Jo visu to zemi, ko tu redzi, Es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi. Genesis 13:16 Un Es darīšu tavu dzimumu tā kā zemes pīšļus, ja kas varēs izskaitīt zemes pīšļus, tas varēs izskaitīt arī tavu dzimumu. Genesis 13:17 Celies, pārstaigā to zemi krustām šķērsām, jo tev Es to gribu dot. Genesis 13:18 Un Ābrams cēla teltis un nāca un dzīvoja starp Mamres ozoliem pie Hebrones, un uztaisīja tur Tam Kungam altāri. Genesis 14:0 Genesis 14:1 Un notikās Amrafela, Sineāras ķēniņa, Arioka, Elasaras ķēniņa, Ķedorlaomera, Elama ķēniņa, un Tideāla, Gojimu ķēniņa, laikā - Genesis 14:2 Tie karoja pret Beru, Sodomas ķēniņu, un pret Biršu, Gomoras ķēniņu, Sineabu, Adamas ķēniņu, un Semeberu, Ceboīma ķēniņu, un Belas, tas ir Coāras ķēniņu. Genesis 14:3 Šie visi sapulcējās Sidim ielejā, tā ir tā Sāls jūra. Genesis 14:4 Divpadsmit gadus tie bija kalpojuši Ķedorlaomeram, un trīspadsmitā gadā tie atkrita. Genesis 14:5 Un četrpadsmitā gadā Ķedorlaomers nāca un tie ķēniņi, kas līdz ar viņu bija, un sakāva tos Refaīm iekš Astarot-Karnaīm un tos Hauzim Amā, un tos Emim Kiriataīm ielejā, Genesis 14:6 Un tos Horiešus uz viņu Seīra kalniem līdz Ēl-Param, kas pie tuksneša. Genesis 14:7 Un tie griezās atpakaļ un nāca pie Mišpata avota, tas ir Kādeša, un sakāva visu Amalekiešu apgabalu un arī Amoriešus, kas dzīvoja Acecon-Tamarā. Genesis 14:8 Tad izgāja Sodomas ķēniņš un Gomoras ķēniņš un Adamas ķēniņš un Ceboīma ķēniņš un Belas, tas ir Coāras, ķēniņš, un taisījās pret tiem kauties Sidim ielejā, Genesis 14:9 Pret Ķedorlaomeru, Elama ķēniņu, un Tideālu, Gojimu ķēniņu, un Amrafeli, Sineāras ķēniņu, un Arioku, Elasaras ķēniņu: - četri ķēniņi pret pieciem. Genesis 14:10 Un Sidim ielejā bija daudz zemes piķa bedres; tad Sodomas un Gomoras ķēniņi bēga un tur iekrita, un tie atlikušie aizbēga kalnos. Genesis 14:11 Un tie paņēma visu Sodomas un Gomoras mantu un visu viņu barību un aizgāja projām; Genesis 14:12 Un paņēma arī Latu, Ābrama brālēnu, un viņa mantu, jo tas dzīvoja Sodomā, - un aizgāja projām. Genesis 14:13 Tad nāca viens, kas bija izmucis, un pasacīja to Ābramam, tam Ebrejam; tas dzīvoja starp tiem ozoliem, kas piederēja tam Amorietim Mamre, Eškola un Anera brālim; šie bija Ābrama derības biedri. Genesis 14:14 Un Ābrams dzirdējis, savu brāli esam aizvestu cietumā, apbruņojās ar saviem kalpiem, kas viņa namā bija dzimuši, trīssimt un astoņpadsmit, un dzinās tiem pakaļ līdz Danam. Genesis 14:15 Un viņš dalījās un uzbruka tiem naktī, viņš un viņa kalpi, un tos sakāva un dzinās tiem pakaļ līdz Hobai, kas Damaskum pa kreiso roku, Genesis 14:16 Un atveda atpakaļ visu mantu, un arī Latu, savu brāli, un viņa mantu viņš atveda atpakaļ, ir tās sievas un tos ļaudis. Genesis 14:17 Un kad viņš atpakaļ nāca no kaušanās ar Kedorlaomeru un ar tiem ķēniņiem, kas pie tā bija, tad Sodomas ķēniņš izgāja viņam pretī līdz Šaves ielejai, - tā ir tā ķēniņa ieleja. Genesis 14:18 Un Melhizedeks, Salemes ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, un tas bija priesteris Dievam tam visu augstajam. Genesis 14:19 Un tas viņu svētīja un sacīja: svētīts lai ir Ābrams no tā visu augstā Dieva, kam pieder zeme un debess. Genesis 14:20 Un svētīts lai ir tas visu augstais Dievs, kas tavus ienaidniekus nodevis tavā rokā. Un Ābrams tam deva desmito tiesu no visām lietām. Genesis 14:21 Un Sodomas ķēniņš sacīja uz Ābramu: dod man tos ļaudis, un to mantu ņem sev. Genesis 14:22 Un Ābrams sacīja uz Sodomas ķēniņu: es savu roku paceļu uz To Kungu, to visaugsto Dievu, kam debess un zeme pieder, - Genesis 14:23 Nevienu pavedienu, nedz kurpes siksnu, nedz citu ko es neņemšu no visa tā, kas tev pieder, lai tu nesaki: es Ābramu esmu darījis bagātu. Genesis 14:24 Tik vien to, ko tie jaunekļi apēduši, un to vīru daļu, kas man gājuši līdz, Aners, Eškols un Mamre, tie lai ņem savu daļu. Genesis 15:0 Genesis 15:1 Pēc šīm lietām Tā Kunga vārds notika uz Ābramu iekš parādīšanās sacīdams: Nebīsties, Ābram; Es tev esmu par priekšturamām bruņām, un tava alga ir ļoti liela. Genesis 15:2 Tad Ābrams sacīja: Kungs, Dievs, ko Tu man dosi? Es aizeju bez bērniem un mana nama mantinieks ir šis Eliēzers no Damaskus. Genesis 15:3 Un Ābrams sacīja: redzi, man Tu neesi dzimumu devis, un redzi, manas saimes bērns būs mans mantinieks. Genesis 15:4 Un redzi, Tā Kunga vārds notika uz viņu sacīdams: šis nebūs tavs mantinieks, bet kas no tavām miesām nāks, tas būs tavs mantas ņēmējs. Genesis 15:5 Un Viņš to izveda ārā un sacīja: skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu tās vari izskaitīt? Un Viņš tam sacīja: tāpat būs tavs dzimums. Genesis 15:6 Un Ābrams ticēja uz To Kungu, un Viņš tam to pielīdzināja par taisnību. Genesis 15:7 Un Viņš tam sacīja: Es esmu Tas Kungs, kas tevi izvedis no Ur iekš Kaldejas, ka tev dotu šo zemi iemantot. Genesis 15:8 Un tas sacīja: Kungs, Dievs, pie kam nopratīšu, ka es to iemantošu? Genesis 15:9 Un Viņš tam sacīja: dabū Man treju gadu gotiņu un treju gadu kazu un treju gadu aunu un vienu ūbeli un vienu jaunu balodi. Genesis 15:10 Un tas Viņam dabūja visus tos un dalīja tos vidū uz pusēm un lika ikkatra daļu vienu pret otru, bet tos putnus viņš nedalīja. Genesis 15:11 Un vanagi krita uz tām, un Ābrams tos nodzina. Genesis 15:12 Un kad saule nogāja, tad Ābramam ciets miegs uznāca, un redzi, izbailes un liela tumsība tam uzkrita. Genesis 15:13 Un Viņš sacīja uz Ābramu: zini zinādams, ka tavs dzimums piemitīs kādā zemē, kas tam nepieder, un tur viņus kalpinās un tiem grūti darīs četrsimt gadus. Genesis 15:14 Bet to tautu, kam tie kalpos, Es arī sodīšu, un pēc tam tie izies ar lielu mantu. Genesis 15:15 Un tu aiziesi pie saviem tēviem mierā un tapsi aprakts labā vecumā. Genesis 15:16 Un ceturtā mūža augums nāks atkal šai vietā, jo Amoriešu netaisnība līdz šim vēl nav pilna. Genesis 15:17 Un notikās, kad saule nogāja un tumsa metās, tad redzi, dūmains ceplis un uguns liesma, kas cauri šāvās tiem upura gabaliem. Genesis 15:18 Tanī dienā Tas Kungs cēla derību ar Ābramu, sacīdams: tavam dzimumam Es esmu devis šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielai Eifrat upei; Genesis 15:19 Keniešus un Ķenaziešus un Kadmoniešus, Genesis 15:20 Hetiešus un Fereziešus un Refaīmiešus, Genesis 15:21 Un Amoriešus un Kanaāniešus, Ģirgoziešus un Jebusiešus. Genesis 16:0 Genesis 16:1 Un Sāraī, Ābrama sieva, tam nedzemdēja, un tai bija kalpone no Ēģiptes, Hāgare vārdā. Genesis 16:2 Un Sāraī sacīja uz Ābramu: redzi, Tas Kungs man ir liedzis dzemdēt, ej jel pie manas kalpones, vai es caur viņu nemantotu dzimumu. Un Ābrams klausīja Sāraī balsij. Genesis 16:3 Tad Sāraī, Ābrama sieva, ņēma Hāgari, to Ēģiptieti, savu kalponi, kad Ābrams desmit gadus bija dzīvojis Kanaāna zemē, un deva to par sievu Ābramam, savam vīram. Genesis 16:4 Un viņš gāja pie Hāgares, un tā tapa grūta. Kad nu tā redzēja, ka bija grūta, tad viņas valdniece bija nicināta viņas acīs. Genesis 16:5 Tad Sāraī sacīja uz Ābramu: tu dari nepareizi; savu kalponi es esmu devusi tavā klēpī, un nu viņa redz sevi grūtu esam, un es esmu nicināta viņas acīs; Tas Kungs lai tiesā starp mani un tevi. Genesis 16:6 Un Ābrams sacīja uz Sāraī: redzi, tava kalpone ir tavā rokā, dari tai, kā tev patīk. Genesis 16:7 Un Sāraī to pārmācīja, un tā aizbēga no viņas; un Tā Kunga eņģelis to atrada pie ūdens akas tuksnesī, pie tās akas uz Šuras ceļa. Genesis 16:8 Un tas sacīja: Hāgare, Sāraī kalpone, no kurienes tu nāci un uz kurieni tu ej? Un tā sacīja: es bēgu no savas valdnieces Sāraī. Genesis 16:9 Tad Tā Kunga eņģelis tai sacīja: griezies atpakaļ pie savas valdnieces un pazemojies apakš viņas rokas. Genesis 16:10 Un Tā Kunga eņģelis uz to sacīja: Es vairodams vairošu tavu dzimumu, un to neskaitīs liela pulka dēļ. Genesis 16:11 Un Tā Kunga eņģelis uz to sacīja: redzi, tu esi grūta un dzemdēsi dēlu; nosauc viņa vārdu Ismaēls, tāpēc ka Tas Kungs tavas bēdas paklausījis. Genesis 16:12 Un tas būs cilvēks kā meža ēzelis; viņa roka būs pret ikkatru, un ikkatra roka pret viņu, un viņš dzīvos visu savu brāļu priekšā. Genesis 16:13 Un tā nosauca Tā Kunga vārdu, kas ar viņu bija runājis: Tu esi tas stiprais Dievs, kas mani redz; jo tā sacīja: vai es šeit gan neesmu pakaļ skatījusies Tam, kas mani uzlūkojis? Genesis 16:14 Tāpēc to aku sauc par Beer Lekai-Roī (tas ir: par dzīvā aku, kas mani uzlūko); redzi, tā ir starp Kādešu un Baredu. Genesis 16:15 Un Hāgare dzemdēja Ābramam dēlu, un Ābrams nosauca savu dēlu, ko Hāgare tam bija dzemdējusi, par Ismaēli. Genesis 16:16 Un Ābrams bija astoņdesmit un sešus gadus vecs, kad Hāgare viņam Ismaēli dzemdēja. Genesis 17:0 Genesis 17:1 Un Ābrams bija deviņdesmit un deviņus gadus vecs, tad Tas Kungs Ābramam parādījās un uz to sacīja: Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā Manā priekšā un esi taisns. Genesis 17:2 Un Es celšu derību starp Mani un tevi, un Es tevi vairodams vairošu. Genesis 17:3 Tad Ābrams nometās uz savu vaigu, un Dievs runāja ar to sacīdams: Genesis 17:4 Redzi, Es esmu cēlis Savu derību ar tevi, un tu būsi par tēvu daudz ļaudīm. Genesis 17:5 Un tavam vārdam nebūs vairs sauktam tapt Ābramam, bet Ābrahāms lai ir tavs vārds; jo Es tevi esmu licis par tēvu daudz ļaudīm. Genesis 17:6 Un Es tevi darīšu varen ļoti auglīgu un celšu no tevis tautas, un ķēniņiem būs nākt no tevis. Genesis 17:7 Un Es uzcelšu Savu derību starp Mani un tevi un tavu dzimumu pēc tevis viņu bērnu bērniem par mūžīgu derību, tā ka Es būšu par Dievu tev un tavam dzimumam pēc tevis. Genesis 17:8 Un tev un tavam dzimumam pēc tevis Es došu tavas svešniecības zemi, visu Kanaāna zemi mūžam paturēt, un Es tiem būšu par Dievu. Genesis 17:9 Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: tev būs Manu derību turēt, tev un tavam dzimumam pēc tevis uz bērnu bērniem. Genesis 17:10 Šī ir mana derība, ko jums būs turēt starp mani un tevi un starp tavu dzimumu pēc tevis: ikkatram vīrietim jūsu starpā būs tapt apgraizītam. Genesis 17:11 Un jums būs apgraizīt priekšādu pie savām miesām un lai tas ir par derības zīmi starp Mani un jums. Genesis 17:12 Un astoņas dienas vecu jums būs apgraizīt ikvienu no vīriešu kārtas jūsu pēcnākamos, to, kas namā dzimis, un to, kas par naudu pirkts, no jebkura svešinieka, kas nav no jūsu dzimuma. Genesis 17:13 Tiešām to būs apgraizīt, kas tavā namā dzimis un kas par naudu ir pirkts, un Mana derība pie jūsu miesām lai ir par mūžīgu derību. Genesis 17:14 Un neapgraizīts vīrietis, kas netiks apgraizīts savas miesas priekšādā: tā dvēsele taps izdeldēta no saviem ļaudīm; jo tā ir pārkāpusi Manu derību. Genesis 17:15 Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: tev nebūs savas sievas Sāraī vārdu saukt Sāraī, bet viņas vārds lai ir Sāra. Genesis 17:16 Jo Es viņu svētīšu un arī no viņas tev došu dēlu, un Es viņu svētīšu, ka tai būs palikt par daudz ļaudīm un tautu ķēniņi no viņas celsies. Genesis 17:17 Un Ābrahāms nometās uz savu vaigu un pasmējās un sacīja savā sirdī: vai vienam, kas ir simts gadus vecs, bērns piedzims, un vai Sāra, deviņdesmit gadus veca, dzemdēs? Genesis 17:18 Un Ābrahāms sacīja uz Dievu: kaut jel Ismaēls tavā priekšā dzīvotu! Genesis 17:19 Un Dievs sacīja: patiesi, Sāra, tava sieva, tev dzemdēs dēlu, un tev būs viņa vārdu nosaukt Īzaku, un Es uzcelšu Savu derību ar to, par mūžīgu derību viņa dzimumam pēc viņa. Genesis 17:20 Arī Ismaēla labad Es tevi esmu paklausījis un darīšu viņu auglīgu un vairošu viņu varen ļoti: divpadsmit lielkungi viņam piedzims, un Es viņu celšu par lielu tautu. Genesis 17:21 Bet Savu derību Es uzcelšu ar Īzaku, ko tev Sāra dzemdēs ap šo laiku nākamā gadā. Genesis 17:22 Un Dievs beidza ar to runāt un uzbrauca no Ābrahāma. Genesis 17:23 Tad Ābrahāms ņēma Ismaēli, savu dēlu, un visus savā namā dzimušos un visus par naudu pirktos, visus, kas bija no vīriešu kārtas Ābrahāma saimē, un apgraizīja priekšādas pie viņu miesām tanī pašā dienā, kā Dievs uz viņu bija runājis. Genesis 17:24 Un Ābrahāms bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, kad priekšāda pie viņa miesas tapa apgraizīta. Genesis 17:25 Un Ismaēls, viņa dēls, bija trīspadsmit gadus vecs, kad priekšāda pie viņa miesas tapa apgraizīta. Genesis 17:26 Tanī pašā dienā tapa apgraizīti Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls, Genesis 17:27 Un visi vīri viņa saimē, kas viņa namā bija dzimuši un kas par naudu bija pirkti no svešiniekiem, tie līdz ar viņu tapa apgraizīti. Genesis 18:0 Genesis 18:1 Un Tas Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem, kad viņš sēdēja sava nama durvīs, ap dienas karstumu. Genesis 18:2 Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un redzi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Genesis 18:3 Un tos ieraudzījis viņš tiem tecēja pretī no dzīvokļa durvīm un nometās pie zemes un sacīja: Kungs, ja es esmu žēlastību atradis Tavās acīs, tad lūdzams neej garām Savam kalpam. Genesis 18:4 Lai atnes drusciņ ūdens, un mazgājiet savas kājas un apmetaties apakš šī koka. Genesis 18:5 Un es dabūšu kādu kumosu maizes, ka jūs atspirdzināt savu sirdi; pēc varat iet; jo tāpēc jūs esat pie sava kalpa nākuši. Un tie sacīja: dari, kā tu esi sacījis. Genesis 18:6 Un Ābrahāms traucās dzīvoklī pie Sāras un sacīja: steidzies, ņem sijātu miltu trīs mērus, samīci un cep karašas. Genesis 18:7 Un Ābrāams notecēja pie lopiem un ņēma vienu mīkstu un labu teļu un deva to puisim, un tas steidzās to sataisīt. Genesis 18:8 Un viņš ņēma sviestu un pienu un to teļu, ko bija sataisījis, un cēla tiem priekšā un stāvēja pats pie tiem apakš tā koka, un tie ēda. Genesis 18:9 Tad tie uz viņu sacīja: kur ir Sāra, tava sieva? Un viņš sacīja: redzi, iekšā dzīvoklī. Genesis 18:10 Un tas sacīja: nāktin Es atnākšu pie tevis ap šo laiku nākamā gadā; un redzi, Sārai, tavai sievai, būs dēls. Un Sāra to dzirdēja dzīvokļa durvīs; jo tās bija aiz viņa. Genesis 18:11 Bet Ābrahāms un Sāra bija veci un daudz dienas piedzīvojuši, un pie Sāras vairs nebija, kā sievām mēdz būt. Genesis 18:12 Tad Sāra pati pie sevis smējās sacīdama: vai tad man izdēdējušai būs kārība, un mans kungs ir vecīgs? Genesis 18:13 Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: kam Sāra smējusies par to sacīdama: vai es tiešām dzemdēšu, veca būdama? Genesis 18:14 Vai tad kāda lieta Tam Kungam neiespējama? Noliktā laikā Es atnākšu pie tevis nākamā gadā, tad Sārai būs dēls. Genesis 18:15 Un Sāra liedzās sacīdama: es neesmu smējusies. Jo tai bija bail. Bet Viņš sacīja: nē, tu esi gan smējusies. Genesis 18:16 Tad tie vīri no turienes cēlās un griezās uz Sodomu. Un Ābrahāms gāja tiem līdz, tos pavadīdams. Genesis 18:17 Un Tas Kungs sacīja: vai man būs slēpt Ābrahāmam, ko gribu darīt? Genesis 18:18 Jo Ābrahāms būs par lielu un varenu tautu, un iekš viņa visi ļaudis virs zemes taps svētīti. Genesis 18:19 Jo Es to esmu atzinis, lai viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēl sargāt Tā Kunga ceļu, darot, kas taisnība un kas tiesa, ka Tas Kungs liktu nākt uz Ābrahāmu, ko Viņš tam runājis. Genesis 18:20 Un Tas Kungs sacīja: liela brēkšana ir par Sodomu un Gomoru, un viņu grēki ļoti grūti. Genesis 18:21 Tad nu Es noiešu un lūkošu, vai tie visnotaļ ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas Manā priekšā nākusi, vai ne; to Es gribu zināt. Genesis 18:22 Un tie vīri griezās no turienes un gāja uz Sodomu; bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga priekšā. Genesis 18:23 Un Ābrahāms piegāja un sacīja: vai Tu samaitāsi taisno ar bezdievīgo? Genesis 18:24 Varbūt, ka piecdesmit taisni tai pilsētā, vai Tu tos samaitāsi un to vietu nežēlosi to piecdesmit taisno dēļ, kas viņu starpā? Genesis 18:25 Ne mūžam Tu tā nedarīsi, nonāvēdams taisno līdz ar bezdievīgo, ka taisnais būtu tā kā bezdievīgais; ne mūžam! - vai visas pasaules soģis nedarīs taisni? Genesis 18:26 Tad Tas Kungs sacīja: ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, tad Es žēlošu visu to vietu viņu labad. Genesis 18:27 Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: redzi jel, es esmu iedrošinājies ar To Kungu runāt, jebšu es esmu pīšļi un pelni. Genesis 18:28 Ja tur piecu trūktu no tiem piecdesmit taisniem, vai šo piecu dēļ Tu samaitātu visu to pilsētu? Un Viņš sacīja: Es to nesamaitāšu, ja tur atradīšu četrdesmit un piecus. Genesis 18:29 Tad tas joprojām runāja uz Viņu un sacīja: ja tur atrastos četrdesmit? Un Viņš sacīja: Es nekā nedarīšu to četrdesmit labad. Genesis 18:30 Un tas sacīja: neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl runāju: ja tur atrastos trīsdesmit? Un Viņš sacīja: Es to nedarīšu, ja atradīšu trīsdesmit. Genesis 18:31 Un tas sacīja: redzi jel, es esmu iedrošinājies uz To Kungu runāt: ja tur atrastos divdesmit? Un Viņš sacīja: Es nesamaitāšu to divdesmit labad. Genesis 18:32 Un tas sacīja: neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl vienreiz runāju, - ja tur atrastos desmit? Un Viņš sacīja: Es nesamaitāšu to desmit labad. Genesis 18:33 Tad Tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis uz Ābrahāmu runāt, un Ābrahāms griezās atpakaļ uz savu vietu. Genesis 19:0 Genesis 19:1 Un tie divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, un Lats sēdēja Sodomas vārtos. Un tos ieraudzījis Lats cēlās un gāja tiem pretī un nometās uz savu vaigu pie zemes Genesis 19:2 Un sacīja: redzi, mani kungi, ņemiet lūdzami mājas vietu pie sava kalpa un palieciet šo nakti un mazgājiet savas kājas; tad rītā cēlušies varat iet savu ceļu. Un tie sacīja: nē, bet mēs gribam palikt pa nakti uz ielas. Genesis 19:3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, lai tie pie viņa mājotu; un tie iegāja viņa namā, un viņš tiem taisīja mielastu, cepdams neraudzētas karašas, un tie ēda. Genesis 19:4 Pirms ne kā tie apgūlās, Sodomas pilsētas ļaudis apstāja to namu, jauni un veci, viss tas pulks no visām malām, Genesis 19:5 Un aicināja Latu un sacīja uz to: kur tie vīri, kas šo nakti pie tevis nākuši? Izved tos pie mums ārā, ka tos atzīstam. Genesis 19:6 Tad Lats izgāja pie tiem ārā priekš durvīm, un aizslēdza durvis aiz sevis un sacīja: Genesis 19:7 Brāļi, nedariet jel tādu grēku. Genesis 19:8 Redziet, man ir divas meitas, kas nav atzinušas vīra, tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā patīk, - tikai šiem vīriem nedariet nekā, jo tāpēc tie nākuši mana jumta pavēnī. Genesis 19:9 Tad tie sacīja: atkāpies nost! Un tie sacīja: šis viens ir atnācis kā svešinieks un grib valdīt? Nu tev vairāk ļauna darīsim nekā viņiem. Genesis 19:10 Un mākdamies tie mācās virsū tam vīram, Latam, un nāca durvis uzlauzt. Bet tie vīri izstiepa ārā savu roku un ierāva Latu pie sevis namā un aizslēdza durvis, Genesis 19:11 Un apstulboja tos ļaudis priekš nama durvīm, mazos un lielos, tā ka tie piekusa pēc durvīm grābstīdamies. Genesis 19:12 Tad tie vīri sacīja uz Latu: vai tev še vēl kāds znots vai dēli vai meitas vai cits kāds, kas tev pieder šai pilsētā, - izved tos no šās vietas. Genesis 19:13 Jo mēs samaitāsim šo vietu, tāpēc ka tā brēkšana par viņu ir liela Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to samaitāt. Genesis 19:14 Un Lats izgāja un runāja uz saviem znotiem, kas viņa meitas gribēja apņemt, un sacīja: ceļaties un ejat ārā no šās vietas, jo Tas Kungs samaitās šo pilsētu. Bet tiem znotiem viņš izlikās tā kā smieklus runājot. Genesis 19:15 Un kad gaisma ausa, tad tie eņģeļi Latu skubināja sacīdami: celies, ņem savu sievu un savas divas meitas, kas tev ir, ka tu neietu bojā šīs pilsētas noziegumā. Genesis 19:16 Bet viņš kavējās; un tie vīri satvēra viņa roku un viņa sievas roku un viņa divēju meitu roku, tāpēc ka Tas Kungs viņu žēloja, un tie to izveda un to palaida ārpus pilsētas. Genesis 19:17 Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja: Izglāb jel savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nestāvi nekur šinī klajumā; glābies kalnā, ka neej bojā. Genesis 19:18 Un Lats sacīja uz tiem: ak nē, Kungs! Genesis 19:19 Redzi jel, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un varen liela ir tava žēlošana, ko tu man esi darījis, izglābdams manu dzīvību; bet es nespēju glābties kalna galā, lai man ļaunums neuznāk un es nemirstu. Genesis 19:20 Redzi jel, šī pilsēta ir tuvu klāt, uz turieni bēgt, un tā ir maza; tur es gribu glābties, - vai tā nav maza? - Ka es palieku dzīvs. Genesis 19:21 Un viņš uz to sacīja: redzi, arī šinī lietā es tevi esmu uzlūkojis, ka es nesamaitāšu to pilsētu, par ko tu esi runājis. Genesis 19:22 Steidzies, glābies turp, jo es nekā nevaru darīt, tiekams tu uz turieni neesi nonācis. Tādēļ tās pilsētas vārdu sauc Coāru (t.i. maza). Genesis 19:23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Genesis 19:24 Un Tas Kungs lika līt sēram un ugunij uz Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. Genesis 19:25 Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu un visus to pilsētu iedzīvotājus, ir zemes augļus. Genesis 19:26 Un viņa sieva skatījās atpakaļ un palika par sālsstabu. Genesis 19:27 Un Ābraams cēlās it agri uz to vietu, kur viņš bija stāvējis priekš Tā Kunga vaiga, Genesis 19:28 Un skatījās uz Sodomas un Gomoras pusi un uz visu to apgabalu, un redzi, dūmi cēlās no zemes, tā kā kāda cepļa dūmi. Genesis 19:29 Un notikās, kad Dievs šī apgabala pilsētas samaitāja, tad viņš pieminēja Ābrahāmu un izveda Latu no tā posta, kad viņš tās pilsētas izpostīja, kur Lats mita. Genesis 19:30 Un Lats gāja no Coāras uz augšu un mita kalnos, un viņa divas meitas līdz ar viņu; jo viņam bija bail Coārā mist; un viņš dzīvoja kādā alā līdz ar savām abām meitām. Genesis 19:31 Un tā pirmdzimušā sacīja uz to jaunāko: mūsu tēvs ir vecs, un vīra nav virs zemes, kas pie mums nāktu pēc visas pasaules ieraduma. Genesis 19:32 Nāc, dosim savam tēvam vīnu dzert un gulēsim pie tā un paturēsim dzīvu dzimumu no sava tēva. Genesis 19:33 Un tās deva savam tēvam vīnu dzert tanī naktī, un tā pirmdzimušā nāca un gulēja pie sava tēva, un viņš to nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās. Genesis 19:34 Un no rīta tā pirmdzimušā sacīja uz to jaunāko: redzi, izgājušo nakti es esmu gulējusi pie sava tēva; dosim viņam arī šo nakti vīnu dzert, tad ieej tu un guli pie tā, ka dzimumu gādājam no sava tēva. Genesis 19:35 Un tās arī tanī naktī deva savam tēvam vīnu dzert, un tā jaunākā cēlās un gulēja pie tā, un tas nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās. Genesis 19:36 Un Lata abas meitas tapa grūtas no sava tēva. Genesis 19:37 Un tā pirmdzimušā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Moabs, šis ir Moabiešu tēvs līdz šai dienai. Genesis 19:38 Un tā jaunākā dzemdēja arī dēlu un nosauca viņa vārdu Ben-Ammi: šis ir Amona bērnu tēvs līdz šai dienai. Genesis 20:0 Genesis 20:1 Un Ābrahāms no turienes aizgāja uz to zemi pret dienasvidus pusi un dzīvoja starp Kādeš un Šur un piemita Ģerarā. Genesis 20:2 Un Ābrahāms sacīja no Sāras, savas sievas: tā ir mana māsa; tad Abimelehs, Ģeraras ķēniņš, sūtīja un paņēma Sāru. Genesis 20:3 Bet Dievs nāca pie Abimeleha sapnī nakts laikā un uz to sacīja: redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, ko tu esi ņēmis, jo tā ir laulāta sieva. Genesis 20:4 Bet Abimelehs viņu vēl nebija aizskāris; tad tas sacīja: Kungs, vai Tu arī taisnus ļaudis nonāvēsi? Genesis 20:5 Vai viņš man nav sacījis: tā ir mana māsa? Un viņa pati arīdzan sacījusi: tas ir mans brālis. Es to esmu darījis vientiesīgu sirdi un šķīstām rokām. Genesis 20:6 Tad Dievs sapnī uz to sacīja: Es arīdzan zinu, ka to esi darījis savā sirds vientiesībā, un Es tevi arī esmu atturējis, ka tu pret Mani negrēko; tādēļ Es tev neesmu ļāvis viņu aizskart. Genesis 20:7 Un nu, atdodi tam vīram to sievu, jo tas ir pravietis, un lai viņš priekš tevis lūdz, tad tu dzīvosi; bet ja tu to neatdosi, tad zini, ka tu mirdams mirsi, un viss, kas tev pieder. Genesis 20:8 Un no rīta agri Abimelehs cēlās un aicināja visus savus kalpus un runāja visus šos vārdus priekš viņu ausīm, un tie vīri bijājās ļoti. Genesis 20:9 Un Abimelehs aicināja Ābrahāmu un uz to sacīja: kam tu mums to esi darījis, un ko es pret tevi esmu grēkojis, ka tu par mani un par manu valsti vedis tik lielus grēkus? Tu man tā esi darījis, kā nepieklājās darīt. Genesis 20:10 Un Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: ko tu esi nodomājis to darīdams? Genesis 20:11 Tad Ābrahāms sacīja: es domāju, tiešām Dieva bijāšanas nav šinī vietā, un tie mani nokaus manas sievas dēļ. Genesis 20:12 Un tā arī tiešām ir mana māsa, mana tēva meita, bet tik ne manas mātes meita; un tā ir tapusi mana sieva. Genesis 20:13 Un pēc tam, kad Dievs man licis iziet no mana tēva nama, tad es uz to sacīju: lai šī ir tā žēlastība, ko tu pie manis darīsi: visur, kurp nāksim saki no manis: tas ir mans brālis. Genesis 20:14 Tad Abimelehs ņēma avis un vēršus un kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī Sāru, viņa sievu. Genesis 20:15 Un Abimelehs sacīja: redzi, mana zeme ir tavā priekšā; dzīvo, kur tavām acīm patīk. Genesis 20:16 Un uz Sāru viņš sacīja: redzi, es tavam brālim esmu devis tūkstoš sudraba gabalus, un, redzi, lai tas tev ir par acu apsegu priekš visiem, kas pie tevis un visur, un tu esi taisnota. Genesis 20:17 Un Ābrahāms pielūdza Dievu, tad Dievs dziedināja Abimeleku un viņa sievu un viņa kalpones, ka tās dzemdēja. Genesis 20:18 Jo Tas Kungs Abimeleha namā bija cieti aizslēdzis visas mātes, Sāras, Ābrahāma sievas, dēļ. Genesis 21:0 Genesis 21:1 Un Tas Kungs piemeklēja Sāru, (it) kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Sārai, kā bija runājis. Genesis 21:2 Un Sāra tapa grūta un dzemdēja Ābrahāmam dēlu viņa vecumā tai noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis. Genesis 21:3 Un Ābrahāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Sāra viņam dzemdēja, Īzaku. Genesis 21:4 Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzaku, astoņas dienas vecu, (it) kā Dievs tam bija pavēlējis. Genesis 21:5 Un Ābrahāms bija simts gadus vecs, kad tam Īzaks, viņa dēls, piedzima. Genesis 21:6 Un Sāra sacīja: smiešanos Dievs man ir sataisījis; ikkatrs, kas to dzirdēs, par mani smiesies. Genesis 21:7 Un tā sacīja: kas gan Ābrahāmam būtu sacījis, ka Sāra bērnus zīdīs? Jo es esmu dzemdējusi dēlu viņa vecumā. Genesis 21:8 Un tas bērns auga un tapa no krūtīm atšķirts, un Ābrahāms darīja lielas dzīres tai dienā, kad Īzaks tapa atšķirts. Genesis 21:9 Un Sāra redzēja Hāgares, tās Ēģiptietes, dēlu, ko tā Ābrahāmam bija dzemdējusi, smējēju esam; Genesis 21:10 Un tā sacīja uz Ābrahāmu: izdzen šo kalponi un viņas dēlu, jo šīs kalpones dēlam nebūs mantot līdz ar manu dēlu, ar Īzaku. Genesis 21:11 Un tas vārds Ābrahāmam ļoti rieba sava dēla dēļ. Genesis 21:12 Bet Dievs sacīja uz Ābrahāmu: lai tas tev neriebj tā puiša un tās kalpones dēļ. Visu, ko Sāra tev ir sacījusi, - klausi viņas balsij, jo iekš Īzaka tev dzimums taps nosaukts. Genesis 21:13 Tomēr arī tās kalpones dēlu Es celšu par tautu, tāpēc ka tas tavs dzimums. Genesis 21:14 Un no rīta agri Ābrahāms cēlās un ņēma maizi un ūdens trauku, un deva to Hāgarei, likdams uz viņas pleciem, un to bērnu; un viņš to aizraidīja; un tā gāja un maldījās Bēršebas tuksnesī. Genesis 21:15 Kad nu ūdens traukā pietrūka, tad tā nometa to bērnu apakš krūma, Genesis 21:16 Un nogāja un apsēdās tur pretī bultas šāviena tālumā, jo tā sacīja: es nevaru redzēt to bērnu mirstam; un apsēdās tur pretī un pacēla savu balsi un raudāja. Genesis 21:17 Un Dievs dzirdēja tā puiša balsi, un Dieva eņģelis no debesīm sauca Hāgarei un uz to sacīja: kas tev kait, Hāgare? Nebīsties, jo Dievs tā puiša balsi dzirdējis tai vietā, kur viņš ir. Celies, ņem to puisi un turi to pie savas rokas. Genesis 21:18 Jo Es viņu celšu par lielu tautu. Genesis 21:19 Un Dievs viņai atvēra acis, un tā ieraudzīja ūdens aku un gāja un pildīja to trauku ar ūdeni, un dzirdināja to puisi. Genesis 21:20 Un Dievs bija ar to puisi, un tas auga un dzīvoja tuksnesī, Genesis 21:21 Un tapa strēlnieks ar stopu un dzīvoja Varanas tuksnesī; un viņa māte tam veda sievu no Ēģiptes zemes. Genesis 21:22 Un tanī laikā Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, runāja ar Ābrahāmu sacīdami: Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari. Genesis 21:23 Un nu zvērē man šeitan pie Dieva, ka tu negribi viltīgs būt pret mani, nedz pret maniem bērniem, nedz pret maniem bērnu bērniem; pēc tās žēlastības, ko es tev darījis, tev būs man darīt un tai zemei, kur tu kā svešinieks piemīti. Genesis 21:24 Un Ābrahāms sacīja: es zvērēšu. Genesis 21:25 Un Ābrahāms norāja Abimelehu ūdens akas dēļ, ko Abimeleha kalpi ar varu bija paņēmuši. Genesis 21:26 Tad Abimeleks sacīja: es nezinu, kas to darījis, ne tu man to esi sacījis, nedz es to arī esmu dzirdējis līdz šai dienai. Genesis 21:27 Un Ābrahāms ņēma avis un vēršus un deva tos Abimeleham, un tie abi cēla derību. Genesis 21:28 Bet Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Genesis 21:29 Tad Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: par ko šie septiņi jēri, ko tu savrup esi nolicis? Genesis 21:30 Un viņš sacīja: par to, ka tev būs ņemt tos septiņus jērus no manas rokas, lai man būtu par liecību, ka es šo aku racis. Genesis 21:31 Tāpēc tā vieta nosaukta Bēršeba, ka tie abi tur bija zvērējuši. Genesis 21:32 Un tie derēja derību Bēršebā. Tad cēlās Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, un griezās atpakaļ uz Fīlistu zemi. Genesis 21:33 Bet viņš dēstīja tamariskas koku Bēršebā, un piesauca tur Tā Kunga, tā mūžīgā Dieva, vārdu. Genesis 21:34 Un Ābrahāms piemita kā svešinieks Fīlistu zemē ilgu laiku. Genesis 22:0 Genesis 22:1 Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābrahāmu pārbaudīja un uz to sacīja: Ābrahām! Genesis 22:2 Un tas atbildēja: Redzi, še es esmu. Un Viņš sacīja: ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, to Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no tiem kalniem, ko Es tev sacīšu. Genesis 22:3 Un rītā agri Ābrahāms cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku priekš tā dedzināmā upura un cēlās un gāja uz to vietu, ko Dievs tam bija sacījis. Genesis 22:4 Un trešā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes. Genesis 22:5 Un Ābrahāms sacīja uz saviem puišiem: palieciet jūs teju ar to ēzeli, un es un tas puisēns iesim uz turieni un pielūgsim; tad atkal atnāksim pie jums. Genesis 22:6 Un Ābrahāms ņēma tā dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā. Genesis 22:7 Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: redz, še es esmu, mans dēls. Un tas sacīja: redz, še uguns un malka, bet kur ir tas jērs par dedzināmo upuri? Genesis 22:8 Tad Ābrahāms sacīja: Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls. Un tie gāja abi kopā. Genesis 22:9 Un tie nāca tai vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābrahāms tur uztaisīja altāri un salika to malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz to altāri malkai virsū. Genesis 22:10 Un Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut. Genesis 22:11 Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: Ābrahām! Ābrahām! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Genesis 22:12 Tad viņš sacīja: neizstiep savu roku pret to puisi un nedari tam nekā, jo nu Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad. Genesis 22:13 Un Ābrahāms pacēla savas acis un skatījās, un redzi, aiz viņa bija auns, biezos krūmos ar saviem ragiem aizķēries; un Ābrahāms gāja un ņēma to aunu, un to upurēja par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Genesis 22:14 Un Ābrahāms nosauca tās vietas vārdu: Tas Kungs redz. Tad vēl šodien saka: uz tā kalna, kur Tas Kungs parādās. Genesis 22:15 Tad Tā Kunga eņģelis otru reizi uz Ābrahāmu sauca no debesīm Genesis 22:16 Un sacīja: Es esmu pie Sevis zvērējis, saka Tas Kungs, - tāpēc ka tu tā esi darījis un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis, - Genesis 22:17 Ka Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams vairošu tavu dzimumu, tā kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus. Genesis 22:18 Un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas, tāpēc ka tu Manai balsij esi paklausījis. Genesis 22:19 Un Ābrahāms griezās atpakaļ pie saviem puišiem, un tie cēlās un gāja kopā uz Bēršebu, un Ābrahāms mita Bēršebā. Genesis 22:20 Un pēc šīm lietām Ābrahāmam tapa sludināts un sacīts: redzi, Milka Nahoram, tavam brālim, arī bērnus ir dzemdējusi, Genesis 22:21 Ucu, viņa pirmdzimto, un Buzu, viņa brāli, un Ķemuēli, Arama tēvu, Genesis 22:22 Un Ķesedu un Hazu un Pildašu un Jitlapu un Betuēli. Genesis 22:23 Un Betuēls dzemdināja Rebeku. Šos astoņus dzemdēja Milka Nahoram, Ābrahāma brālim. Genesis 22:24 Un viņa lieka sieva, Reūma vārdā, dzemdēja arīdzan: Tebu un Gaāmu un Taāsu un Maāku. Genesis 23:0 Genesis 23:1 Un Sāra bija simts divdesmit un septiņus gadus veca, - šis bija Sāras mūžs, - un Sāra nomira Kiriat-Arbā, - tā ir Hebrone Kanaāna zemē. Genesis 23:2 Un Ābrahāms nāca Sāru nožēlot un viņu apraudāt. Genesis 23:3 Tad Ābrahāms cēlās no sava miroņa un runāja ar Heta bērniem sacīdams: Genesis 23:4 Es esmu svešinieks un piedzīvotājs pie jums, dodiet man dzimts kapa vietu, - tad es savu mironi aprakšu no manām acīm nost. Genesis 23:5 Un Heta bērni Ābrahāmam atbildēja un uz to sacīja: Genesis 23:6 Klausi mūs, kungs; tu esi viens Dieva celts virsnieks mūsu vidū, - aproc savu mironi mūsu visgodīgākos kapos; nevienam no mums tev nebūs liegt savu kapu, ka tu nevarētu aprakt savu mironi. Genesis 23:7 Tad Ābrahāms cēlās un klanījās priekš tiem zemes ļaudīm, priekš Heta bērniem, Genesis 23:8 Un ar tiem runāja sacīdams: ja tas jums pa prātam, ka es savu mironi aproku no savām acīm nost, tad klausiet man un lūdziet par mani Efronu, Coāra dēlu, Genesis 23:9 Lai tas man dod Makpelas alu, kas tam ir sava tīruma galā; lai man to dod par pilnu naudu, par dzimts kapa vietu jūsu vidū. Genesis 23:10 Un Efrons sēdēja starp Heta bērniem. Tad Efrons, tas Etietis, Ābrahāmam atbildēja priekš Heta bērnu ausīm un priekš visiem, kas pa viņa pilsētas vārtiem staigāja, sacīdams: Genesis 23:11 Nē, mans kungs, klausi man, - to tīrumu es tev dodu, un to alu, kas tanī ir, to es tev dodu, priekš savu ļaužu bērnu acīm es tev to dodu, aproc savu mironi. Genesis 23:12 Tad Ābrahāms klanījās priekš tiem zemes ļaudīm Genesis 23:13 Un runāja uz Efronu, tiem zemes ļaudīm dzirdot, sacīdams: kaut tu jel mani klausītu! Es tev došu to naudu par to tīrumu, ņem to no manis, tad es tur aprakšu savu mironi. Genesis 23:14 Un Efrons atbildēja Ābrahāmam sacīdams: Genesis 23:15 Mans kungs, klausi mani, tā zeme maksā četrsimt sudraba sēķeļus, - kas tas ir starp mani un tevi? Aproc tikai savu mironi. Genesis 23:16 Un Ābrahāms paklausīja Efronam un nosvēra tam to naudu, kā tas bija runājis, Heta bērniem dzirdot, četrsimt sudraba sēķeļus, kas ģeld tirgotāju starpā. Genesis 23:17 Tad kļuva apstiprināts Efrona tīrums, iekš kā tā Makpelas ala, pret Mamri, tas tīrums un tā ala, kas tanī bija, un visi koki, kas uz tā tīruma stāvēja, kas visapkārt bija viņa ežās, Genesis 23:18 Ābrahāmam par īpašumu priekš Heta bērnu acīm, priekš visiem, kas pa viņa pilsētas vārtiem staigāja. Genesis 23:19 Un pēc tam Ābrahāms apraka savu sievu Sāru Makpelas alā tai tīrumā pret Mamri, - tā ir Hebrone Kanaāna zemē. Genesis 23:20 Tā kļuva apstiprināts tas tīrums un tā ala, kas tanī bija, Ābrahāmam par dzimts kapa vietu no Heta bērniem. Genesis 24:0 Genesis 24:1 Un Ābrahāms bija vecs un labi piedzīvojis, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis ar visām lietām. Genesis 24:2 Tad Ābrahāms sacīja uz savu kalpu, to vecāko savā namā, kas valdīja pār visu, kas viņam bija: Genesis 24:3 Liec jel savu roku apakš manas ciskas, tad es tev likšu zvērēt pie Tā Kunga, tā debes' Dieva un tā zemes Dieva, ka tev manam dēlam nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju, Genesis 24:4 Bet ka tev būs iet uz manu zemi un pie maniem radiem un manam dēlam Īzakam sievu ņemt. Genesis 24:5 Tad tas kalps uz viņu sacīja: ja tā sieva negribēs man nākt līdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu atkal būs aizvest uz to zemi, no kurienes tu izgājis? Genesis 24:6 Un Ābrahāms uz to sacīja: sargies, ka tu manu dēlu uz turieni nevedi atpakaļ. Genesis 24:7 Tas Kungs, tas debes' Dievs, kas mani ņēmis no mana tēva nama un no manas dzimtenes un kas ar mani runājis un kas man zvērējis sacīdams: tavam dzimumam Es došu šo zemi, - Tas sūtīs Savu eņģeli tavā priekšā, ka tu manam dēlam vari ņemt sievu no turienes. Genesis 24:8 Bet ja tā sieva tev negribēs iet līdz, tad tu būsi vaļā no šī mana zvēresta; tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni. Genesis 24:9 Un tas kalps lika savu roku apakš Ābrahāma, sava kunga, ciskas, un tam zvērēja par šo lietu. Genesis 24:10 Tad tas kalps ņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļiem un aizgāja, un visāda viņa kunga manta bija viņa rokā; un viņš cēlās un gāja uz Mezopotamiju, uz Nahora pilsētu. Genesis 24:11 Un viņš tiem kamieļiem lika apmesties ārā priekš pilsētas pie vienas ūdens akas ap vakara laiku, tai laikā, kad tās smēlējas ārā nāca, un viņš sacīja: Genesis 24:12 Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, lai man šodien izdodas un dari žēlastību pie mana kunga Ābrahāma. Genesis 24:13 Redzi, es stāvu pie ūdens akas, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāks ārā ūdeni smelt. Genesis 24:14 Tad lai notiek, ka tā jauna meita, uz ko es sacīšu, pasniedz jel savu trauku, ka es varu dzert, - un tā sacīs, dzer, es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu, - ka tā ir tā, ko Tu Savam kalpam Īzakam novēlējis, un ka es pie tā varu atzīt, ka Tu žēlastību esi parādījis manam kungam. Genesis 24:15 Un notikās, pirms nekā tas bija pabeidzis runāt, redzi, tad nāca Rebeka ārā, kas bija dzimusi Betuēlim, Milkas, Ābrahāma brāļa, Nahora, sievas dēlam; un tai bija viņas trauks uz pleca. Genesis 24:16 Un tai meitiņai bija ļoti skaists vaigs; tā bija jumprava un neviens vīrs to nebija atzinis; tā nokāpa akā un piepildīja savu trauku un atkal uzkāpa. Genesis 24:17 Tad tas kalps steidzās viņai pretī un sacīja: ļauj man jel kādu ūdens malciņu no tava trauka nodzerties. Genesis 24:18 Un tā sacīja: dzer, mans kungs! Un tā steidzās un nolaida to trauku uz savu roku un deva tam dzert. Genesis 24:19 Un kad tā viņam bija devusi dzert, tad tā sacīja: es smelšu arī priekš taviem kamieļiem, kamēr tie būs padzirdīti. Genesis 24:20 Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē, un tecēja atkal uz aku smelt un smēla visiem viņa kamieļiem. Genesis 24:21 Un tas vīrs izbrīnījās par to, klusu ciezdams, ka viņš samanītu, vai Tas Kungs viņa ceļam licis labi izdoties, vai ne. Genesis 24:22 Un kad tie kamieļi bija padzērušies, tad tas vīrs ņēma vienu zelta pieres sprādzi, - tā svēra pussēķeli - un divus apliekamus roku gredzenus priekš viņas rokām, - tie svēra desmit sēķeļus. Genesis 24:23 Un viņš sacīja: meitiņa, kam meita tu esi? Pasaki man jel to: vai priekš mums tava tēva namā vietas, tur naktsmāju dabūt? Genesis 24:24 Un tā uz viņu sacīja: es esmu Betuēļa, Milkas dēla, meita, ko tā Nahoram dzemdējusi. Genesis 24:25 Un tā vēl uz viņu sacīja: tur ir arī diezgan salmu un barības pie mums, ir mājošanas vieta. Genesis 24:26 Tad tas vīrs Tā Kunga priekšā nomezdamies to pielūdza Genesis 24:27 Un sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis Savu žēlastību un patiesību no mana kunga! Jo Tas Kungs mani ir vadījis to ceļu uz mana kunga brāļa namu. Genesis 24:28 Un tā meitiņa tecēja un to pasacīja savas mātes namā. Genesis 24:29 Un Rebekai bija brālis, Lābans vārdā, un Lābans steidzās pie tā vīra ārā uz aku. Genesis 24:30 Un kad viņš to pieres sprādzi un tos roku gredzenus pie savas māsas rokām redzēja un savas māsas Rebekas vārdus dzirdēja, kas sacīja: tā tas vīrs uz mani runājis, - tad tas nāca pie tā vīra, un redzi, tas stāvēja pie tiem kamieļiem pie akas. Genesis 24:31 Un viņš sacīja: nāc iekšā, Tā Kunga svētītais, kam tu stāvi ārā? Jo es esmu namu sataisījis un vieta ir priekš taviem kamieļiem. Genesis 24:32 Tad tas vīrs nāca namā, un tie nosegloja tos kamieļus, un deva tiem kamieļiem salmus un barību un ūdeni, mazgāt viņa kājas un to vīru kājas, kas viņam bija līdz. Genesis 24:33 Un tie viņam cēla priekšā barību; bet viņš sacīja: es neēdīšu, pirms nebūšu runājis savus vārdus. Un tas sacīja: runā. Genesis 24:34 Tad viņš sacīja: es esmu Ābrahāma kalps, Genesis 24:35 Un Tas Kungs bagāti ir svētījis manu kungu, un tas ir augumā audzis, un viņš tam ir devis avis un vēršus un sudrabu un zeltu un kalpus un kalpones un kamieļus un ēzeļus. Genesis 24:36 Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam ir dzemdējusi dēlu savā vecumā, un tam viņš ir devis visu, kas viņam pieder. Genesis 24:37 Un mans kungs man ir licis zvērēt sacīdams: tev manam dēlam nebūs ņemt no tām Kanaāniešu meitām, kuru zemē es dzīvoju. Genesis 24:38 Bet tev būs iet uz mana tēva namu un pie maniem radiem un manam dēlam sievu ņemt. Genesis 24:39 Tad es sacīju uz savu kungu: ja tā sieva man neies līdz. Genesis 24:40 Un viņš uz mani sacīja: Tas Kungs, kura priekšā es esmu staigājis, sūtīs Savu eņģeli ar tevi, un liks labi izdoties tavam ceļam, ka tu manam dēlam ņemi sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Genesis 24:41 Tad tu būsi vaļā no mana zvēresta, kad tu iesi pie maniem radiem, un ja viņi tev nedos, tad tu būsi vaļā no mana zvēresta. Genesis 24:42 Un es nācu šodien pie tās akas un sacīju: Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu, lūdzams, manam ceļam esi licis labi izdoties, kur es eju, Genesis 24:43 Redzi, es stāvu pie tās ūdens akas: kad nu viena jauna meita nāks smelt, un es viņai sacīšu: dod man jel maķenīt ūdens dzert no tava trauka, Genesis 24:44 Un tā uz mani sacīs: dzer ir tu un ir taviem kamieļiem es smelšu, - ka šī ir tā sieva, ko Tas Kungs mana kunga dēlam novēlējis. Genesis 24:45 Pirms es savā sirdī pabeidzu runāt, redzi, tad Rebeka nāca ārā ar ūdens trauku uz pleca, un tā nokāpa akā un smēla, un es uz to sacīju: dod man lūdzama padzerties. Genesis 24:46 Tad viņa traucās un nocēla savu trauku no sava pleca zemē un sacīja: dzer, un es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu; tad es dzēru, un tie kamieļi arīdzan tapa dzirdināti. Genesis 24:47 Un es viņu vaicāju un sacīju: kam meita tu esi? Un tā sacīja: Betuēla, Nahora dēla, meita, ko Milka tam dzemdējusi. Tad es liku to pieres sprādzi uz viņas vaigu un tos roku gredzenus ap viņas rokām. Genesis 24:48 Un es nometos un pielūdzu To Kungu un slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani to īsteno ceļu bija vadījis, mana kunga brāļa meitu viņa dēlam ņemt par sievu. Genesis 24:49 Un nu, ja jūs esat tie, kas žēlastību un uzticību pie mana kunga grib parādīt, tad sakāt man to; un ja ne, tad sakāt man ir to; tad es griezīšos, vai pa labo roku vai pa kreiso. Genesis 24:50 Tad Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: šī lieta ir no Tā Kunga nākusi, mēs nedz ļauna nedz laba nevaram uz tevi runāt. Genesis 24:51 Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem to un ej; lai tā ir tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs ir sacījis. Genesis 24:52 Un kad Ābrahāma kalps viņu vārdus dzirdēja, tad viņš Tā Kunga priekšā pie zemes mezdamies To pielūdza. Genesis 24:53 Un tas kalps izņēma sudraba un zelta lietas un drēbes, un deva Rebekai un viņas brālim, un viņas mātei tas arī deva dārgas dāvanas. Genesis 24:54 Tad tie ēda un dzēra, viņš un tie vīri, kas viņam bija līdz, un palika tur pa nakti. Un tie cēlās rītā, un viņš sacīja: atlaidiet mani pie mana kunga. Genesis 24:55 Tad viņas brālis un viņas māte sacīja: lai tā meitiņa kādas desmit dienas paliek pie mums; pēc tu vari iet. Genesis 24:56 Bet viņš uz tiem sacīja: neaizkavējiet mani, Tas Kungs manam ceļam licis labi izdoties; atlaidiet mani, ka es eju pie sava kunga. Genesis 24:57 Tad tie sacīja: sauksim to meitiņu un jautāsim viņu. Genesis 24:58 Tad tie sauca Rebeku un uz to sacīja: vai tu gribi iet ar šo vīru? Un tā sacīja: es iešu. Genesis 24:59 Tad tie atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas emmu, un Ābrahāma kalpu un viņa vīrus. Genesis 24:60 Un tie svētīja Rebeku un uz to sacīja: tu, mūsu māsa, audzi par tūkstošu tūkstošiem, un tavs dzimums lai pārvalda savu ienaidnieku vārtus. Genesis 24:61 Un Rebeka cēlās ar savām meitām un sēdās uz kamieļiem un gāja tam vīram līdz, un tas kalps ņēma Rebeku un aizgāja. Genesis 24:62 Un Īzaks nāca to ceļu no Lekaj-Roī akas, jo tas mita dienvidu(Negebas) zemē. Genesis 24:63 Bet Īzaks bija izgājis uz lauku Dievu pielūgt ap vakara laiku. Un tas pacēla savas acis un skatījās, un redzi, kamieļi nāca. Genesis 24:64 Un Rebeka pacēla savas acis un redzēja Īzaku un nolaidās no kamieļa. Genesis 24:65 Un tā sacīja uz to kalpu: kas tas par vīru, kas tur pa lauku mums nāk pretī? Un tas kalps sacīja: tas ir mans kungs. Tad tā ņēma vaiga apsegu un apsedzās. Genesis 24:66 Un tas kalps Īzakam visu izteica, ko tas bija darījis. Genesis 24:67 Un Īzaks veda Rebeku savas mātes Sāras dzīvoklī, un viņš to ņēma un tā viņam palika par sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzaks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves. Genesis 25:0 Genesis 25:1 Un Ābrahāms ņēma atkal vienu sievu, Ķeturu vārdā. Genesis 25:2 Un tā viņam dzemdēja Zimranu un Jokšanu un Medanu un Midijanu un Jisbaku un Šuahu. Genesis 25:3 Un Jokšans dzemdēja Šebu un Dedanu, un Dedana bērni bija Asurim un Latuzim un Leūmim. Genesis 25:4 Un Midijana bērni bija Ēfa un Efers un Hanoks un Abidus un Eldaūs; šie visi bija Ķeturas bērni. Genesis 25:5 Bet Ābrahāms deva Īzakam visu, kas tam piederēja. Genesis 25:6 Bet to lieko sievu bērniem, kas Ābrahāmam bija, Ābrahāms deva dāvanas, un vēl dzīvs būdams tos atstādināja no sava dēla Īzaka, pret rītiem uz austruma zemi. Genesis 25:7 Un šie ir Ābrahāma mūža gadi, cik ilgi tas dzīvojis: simts septiņdesmit un pieci gadi. Genesis 25:8 Un viņš aizmiga un nomira labā vecumā, vecs un diezgan dzīvojis, un viņš tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm. Genesis 25:9 Un Īzaks un Ismaēls, viņa dēli, viņu apraka Makpelas alā, tā Hetieša Efrona, Coāra dēla, tīrumā, kas ir pret Mamri, Genesis 25:10 Tai tīrumā, ko Ābrahāms bija pircis no Heta bērniem; tur Ābrahāms ir aprakts un viņa sieva Sāra. Genesis 25:11 Un pēc tam, kad Ābrahāms bija nomiris, tad Dievs svētīja Īzaku, viņa dēlu, un Īzaks mita pie Lekaj-Roī akas. Genesis 25:12 Šie nu ir Ismaēla, Ābrahāma dēla, radu raksti. To Hāgare, tā Ēģiptiete, Sāras kalpone, Ābrahāmam ir dzemdējusi. Genesis 25:13 Un šie ir Ismaēla bērnu vārdi ar saviem cilts vārdiem: Ismaēla pirmdzimtais Nebajots, tad Ķedars un Adbeēls un Mibzams, Genesis 25:14 Un Mizmus un Dumus un Mazus, Genesis 25:15 Adars un Temus, Jeturs, Navis un Ķedmus. Genesis 25:16 Šie ir Ismaēla bērni, un šie ir viņu vārdi pēc viņu sētām un ciemiem, divpadsmit virsnieki par saviem ļaudīm. Genesis 25:17 Un šie ir Ismaēla dzīvības gadi: simts trīsdesmit un septiņi gadi. Un viņš aizmiga un nomira un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm. Genesis 25:18 Un tie dzīvoja no Havilas līdz Šurai, kas pretim Ēģiptes zemei, kur iet uz Asuru, visiem saviem brāļiem pretim viņš apmetās. Genesis 25:19 Un šie ir Īzaka, Ābrahāma dēla, radu raksti. Ābrahāms dzemdināja Īzaku; Genesis 25:20 Un Īzaks bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš par sievu dabūja Rebeku, tā Sīrieša Betuēļa meitu no Mezopotamias, Lābana, tā Sīrieša, māsu. Genesis 25:21 Un Īzaks no sirds pielūdza To Kungu par savu sievu, jo tā bija neauglīga; un Tas Kungs likās pielūgties, un Rebeka, viņa sieva, tapa grūta. Genesis 25:22 Un tie bērni stumdījās viņas miesās, - tad tā sacīja: ja tas tā, kam tad es tāda esmu? Un tā nogāja To Kungu jautāt. Genesis 25:23 Un Tas Kungs tai sacīja: divas tautas ir tavās miesās un divējādi ļaudis šķirsies no tava klēpja, un viena tauta būs jo spēcīgāka nekā otra, un tas lielākais kalpos tam mazākajam. Genesis 25:24 Kad nu tas laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, redzi, tad dvīņi bija viņas miesās. Genesis 25:25 Un tas pirmais nāca ārā, pasarkans viscaur, kā spalvaina drēbe, un tie nosauca viņa vārdu Ēsavu. Genesis 25:26 Un pēc tam viņa brālis nāca ārā; tas ar savu roku Ēsava papēdi bija satvēris, tāpēc viņa vārds tapa nosaukts Jēkabs. Un Īzaks bija sešdesmit gadus vecs, kad viņš tos dzemdināja. Genesis 25:27 Un tie puisēni auga, un Ēsavs bija gudrs uz medīšanu un dzīvoja pa lauku, un Jēkabs tapa rāms vīrs un mājoja teltīs. Genesis 25:28 Un Īzaks mīlēja Ēsavu, tāpēc ka viņa medījums viņa mutei bija gards, un Rebeka mīlēja Jēkabu. Genesis 25:29 Un Jēkabs bija vārījis kādu virumu; tad Ēsavs nāca no lauka un bija piekusis; un Ēsavs sacīja uz Jēkabu: Genesis 25:30 Dod man jel ēst no tā sarkanā, no tā sarkanā (viruma), jo es esmu piekusis; tādēļ viņa vārds ir nosaukts Edoms (Sarkanais). Genesis 25:31 Tad Jēkabs sacīja: pārdod man šodien savu pirmdzimtību. Genesis 25:32 Un Ēsavs sacīja: redzi, man taču jāmirst, ko tad man palīdz tā pirmdzimtība? Genesis 25:33 Tad Jēkabs sacīja: zvērē man šodien. Tad viņš tam zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Genesis 25:34 Un Jēkabs deva Ēsavam maizi un to lēču virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. Genesis 26:0 Genesis 26:1 Un bads bija tai zemē pēc tā pirmā bada, kas bija Ābrahāma laikā. Un Īzaks nogāja uz Ģeraru pie Abimeleha, Fīlistu ķēniņa. Genesis 26:2 Un Tas Kungs viņam parādījās un sacīja: nenoej uz Ēģipti, mīti tai zemē, ko Es tev saku. Genesis 26:3 Piemājo šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu; jo tev un tavam dzimumam Es došu visas šās zemes un piepildīšu to zvērestu, ko Es tavam tēvam Ābrahāmam esmu zvērējis. Genesis 26:4 Un Es vairošu tavu dzimumu kā debess zvaigznes un došu tavam dzimumam visas šās zemes, un iekš tavas sēklas visas zemes tautas svētīsies, - Genesis 26:5 Tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus iestādījumus, likumus un baušļus. Genesis 26:6 Tā Īzaks mita Ģerarā. Genesis 26:7 Un tās vietas ļaudis vaicāja par viņa sievu, - un viņš sacīja: tā ir mana māsa, jo viņam bija bail sacīt: tā ir mana sieva, - lai tās vietas ļaudis mani nenokauj Rebekas dēļ, jo tā bija skaista vaigā. Genesis 26:8 Un kad viņš labu laiku tur bija dzīvojis, tad Abimelehs, Fīlistu ķēniņš, skatījās pa logu, un redz, Īzaks smējās ar savu sievu Rebeku. Genesis 26:9 Tad Abimelehs aicināja Īzaku un sacīja: redzi, tiešām tā ir tava sieva, kā tad tu esi sacījis, tā ir mana māsa? Un Īzaks uz to sacīja: tāpēc ka es domāju, lai man viņas dēļ nebūtu jāmirst. Genesis 26:10 Tad Abimelehs sacīja: kāpēc tu mums to esi darījis? Gandrīz viens no šiem ļaudīm būtu varējis gulēt pie tavas sievas, tad tu mums būtu uzvedis noziegumu. Genesis 26:11 Un Abimelehs pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: kas šo vīru vai viņa sievu aizskar, tam būs mirt. Genesis 26:12 Un Īzaks sēja tanī zemē un dabūja tai gadā simtkārtīgus augļus, jo Tas Kungs to svētīja. Genesis 26:13 Un tas vīrs tapa liels un auga augumā, kamēr viņš palika ļoti liels. Genesis 26:14 Un tam bija manta no sīkiem un manta no lieliem lopiem un daudz saimes, un Fīlisti viņu apskauda. Genesis 26:15 Un visas akas, ko viņa tēva kalpi bija rakuši viņa tēva Ābrahāma laikā, tās Fīlisti aizbēra un pildīja ar smiltīm. Genesis 26:16 Un Abimelehs sacīja uz Īzaku: ej projām no mums, jo tu esi palicis jo varenāks nekā mēs. Genesis 26:17 Tad Īzaks no turienes aizgāja un nometās Ģeraras ielejā, un dzīvoja tur. Genesis 26:18 Un Īzaks atkal atraka tās ūdens akas, kas bija raktas viņa tēva Ābrahāma laikā, un ko Fīlisti pēc tam bija aizbēruši, kad Ābrahāms bija miris, un viņš viņu vārdus nosauca pēc tiem vārdiem, ar ko viņa tēvs tās bija nosaucis. Genesis 26:19 Un Īzaka kalpi raka tanī ielejā un tur atrada aku ar dzīvu ūdeni. Genesis 26:20 Bet Ģeraras gani bārās ar Īzaka ganiem sacīdami: šis ūdens mums pieder. Tad viņš tās akas vārdu nosauca Eseku (strīdus), tāpēc ka tie ar viņu bija strīdējušies. Genesis 26:21 Tad tie raka citu aku, un par to arīdzan bārās; tāpēc viņš viņas vārdu nosauca Sitna (sūdzība). Genesis 26:22 Un viņš cēlās no turienes un raka citu aku, un tie par to nebārās; tad viņš viņas vārdu nosauca Rehobot (platums) un sacīja: jo nu Tas Kungs mūs ir izplatījis, un mēs esam augļojušies šinī zemē. Genesis 26:23 Tad viņš no turienes gāja augšup uz Bēršebu. Genesis 26:24 Un Tas Kungs viņam parādījās tanī naktī un sacīja: Es esmu Ābrahāma, tava tēva Dievs; nebīsties, jo Es esmu ar tevi un tevi svētīšu un vairošu tavu dzimumu Ābrahāma, Sava kalpa, dēļ. Genesis 26:25 Un viņš tur uztaisīja altāri un piesauca Tā Kunga vārdu un tur uzcēla savu telti, un Īzaka kalpi tur raka vienu aku. Genesis 26:26 Un Abimelehs nāca pie tā no Ģeraras, un viens no viņa draugiem Aūzats un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks. Genesis 26:27 Tad Īzaks uz tiem sacīja: kāpēc jūs nākat pie manis, jūs, kas mani ienīstat un mani no sevis esat izdzinuši? Genesis 26:28 Un tie sacīja: mēs redzēt redzam, ka Tas Kungs ir ar tevi; tad esam sacījuši: sazvērēsimies kopā, mēs un tu, un darīsim derību ar tevi, Genesis 26:29 Ka tu mums ļauna nedari, (it) kā mēs tevi neesam aizskāruši, un (it) kā mēs tev labu vien esam darījuši un tevi ar mieru atlaiduši; tu nu esi Tā Kunga svētīts. Genesis 26:30 Un viņš tiem darīja dzīres, un tie ēda un dzēra, Genesis 26:31 Un cēlās rītā agri un zvērēja viens otram, un Īzaks tos atlaida; tad tie no viņa aizgāja ar mieru. Genesis 26:32 Un tanī dienā Īzaka kalpi nāca un viņam sacīja, kas bija noticis ar to aku, ko tie bija rakuši, un viņam sacīja: mēs esam ūdeni atraduši. Genesis 26:33 Un viņš to nosauca Šebu (zvērests), tādēļ tās pilsētas vārds ir Bēršeba līdz šai dienai. Genesis 26:34 Un Ēsavs bija četrdesmit gadus vecs un ņēma par sievu Juditu, Berus, tā Hetieša, meitu, un Basmatu, Elona, tā Hetieša, meitu. Genesis 26:35 Un tās darīja sirdēstus Īzakam un Rebekai. Genesis 27:0 Genesis 27:1 Un notikās, kad Īzaks bija vecs palicis, un viņa acis tumšas metušās, ka vairs neredzēja, tad viņš aicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un uz to sacīja: mans dēls! Un tas viņam atbildēja: redzi, še es esmu. Genesis 27:2 Un viņš sacīja: redzi jel, es esmu palicis vecs, - es nezinu savas miršanas dienu. Genesis 27:3 Ņem tad nu lūdzams savus rīkus, savu bultu maku un savu stopu, un ej uz lauku un medī man kādu medījumu Genesis 27:4 Un sataisi man gardumu, (it) kā man tīk, un cel man to priekšā ēst, ka mana dvēsele tevi svētī, pirms es mirstu. Genesis 27:5 Un Rebeka dzirdēja, ko Īzaks runāja uz savu dēlu Ēsavu; un Ēsavs gāja uz lauku, gribēdams kādu medījumu medīt un atnest. Genesis 27:6 Un Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu un sacīja: redz, es dzirdēju tavu tēvu uz tavu brāli Ēsavu tā runājam un sakām: Genesis 27:7 Atnes man kādu medījumu un sataisi man gardumu, ko ēst, tad es tevi svētīšu Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Genesis 27:8 Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, kā es tev pavēlu. Genesis 27:9 Ej jel pie avīm un dabū man no turienes divus diženus āzīšus, tad es tos tavam tēvam sataisīšu par gardumu, kā tam tīk. Genesis 27:10 Un tev to būs priekšā celt savam tēvam, ka viņš ēd un tevi svētī, pirms viņš mirst. Genesis 27:11 Tad Jēkabs sacīja uz Rebeku, savu māti: redzi, Ēsavs, mans brālis, ir spalvains vīrs, un es esmu gludens. Genesis 27:12 Ja mans tēvs mani aptaustīs, tad es būšu viņa acīs tā kā krāpnieks, un dabūšu lāstu un ne svētību. Genesis 27:13 Tad viņa māte uz viņu sacīja: tavi lāsti lai nāk uz mani, mans dēls! Klausi tikai manu balsi, un ej, dabū man tos. Genesis 27:14 Tad viņš nogāja un ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sataisīja gardumu, tā kā viņa tēvam patika. Genesis 27:15 Un Rebeka ņēma Ēsava, sava vecāka dēla, krašņākās drēbes, kas tai bija namā, un tās apvilka Jēkabam, savam jaunākam dēlam. Genesis 27:16 Un tās kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap viņa kakla plikumu. Genesis 27:17 Un viņa deva to gardumu un to maizi, ko bija sataisījusi, Jēkaba, sava dēla, rokā. Genesis 27:18 Un tas nāca pie sava tēva un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: še es esmu; kurš tu esi, mans dēls? Genesis 27:19 Tad Jēkabs sacīja uz savu tēvu: es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais; es esmu darījis, kā tu uz mani sacījis; celies, lūdzams, sēdies un ēd no mana medījuma, lai tava dvēsele mani svētī. Genesis 27:20 Tad Īzaks sacīja uz savu dēlu: kā tu to drīz esi atradis, mans dēls? Un tas sacīja: Tas Kungs, tavs Dievs, man to lika sastapt. Genesis 27:21 Tad Īzaks sacīja uz Jēkabu: nāc jel šurp, ka es tevi aptaustu, mans dēls, vai tu te esi mans dēls Ēsavs, vai ne. Genesis 27:22 Un Jēkabs piegāja pie sava tēva Īzaka, un viņš to aptaustīja un sacīja: balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas. Genesis 27:23 Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas tā kā viņa brāļa Ēsava rokas, un viņš to svētīja. Genesis 27:24 Un viņš sacīja: vai tu te esi Ēsavs, mans dēls? Un tas sacīja: es tas esmu. Genesis 27:25 Tad viņš sacīja: cel man to priekšā, ka es ēdu no tava medījuma, mans dēls, lai mana dvēsele tevi svētī. Un tas cēla viņam priekšā un viņš ēda; un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra. Genesis 27:26 Un viņa tēvs Īzaks uz to sacīja: nāc jel šurp un skūpsti mani, mans dēls. Genesis 27:27 Un Jēkabs piegāja un viņu skūpstīja, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un to svētīja un sacīja: redzi, mana dēla smarža ir tā kā lauka smarža, ko Tas Kungs svētījis. Genesis 27:28 Lai tad Dievs tev dod no debess rasas un no zemes treknuma un daudz labības un vīna. Genesis 27:29 Ļaužu pulki lai tev kalpo, un ļaudis lai klanās tavā priekšā; esi kungs pār saviem brāļiem, un tavas mātes bērni lai klanās tavā priekšā; nolādēts, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī. Genesis 27:30 Un notikās, kad Īzaks bija pabeidzis Jēkabu svētīt, un Jēkabs tikko bija izgājis no sava tēva Īzaka, tad Ēsavs, viņa brālis, nāca no savas medīšanas. Genesis 27:31 Un tas arīdzan sataisīja gardumu un to nesa savam tēvam priekšā un sacīja uz savu tēvu: celies, mans tēvs, un ēd no sava dēla medījuma, lai tava dvēsele mani svētī. Genesis 27:32 Tad Īzaks, viņa tēvs, uz to sacīja: kas tu esi? Un tas sacīja: es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs. Genesis 27:33 Tad Īzaks iztrūcinājās pārbīdamies varen ļoti un sacīja: kas tad tas mednieks, kas man jau atnesa? Un es esmu ēdis no visa, pirms tu nāci, un es viņu esmu svētījis; tas arī svētīts paliks. Genesis 27:34 Kad Ēsavs sava tēva vārdus dzirdēja, tad tas brēca lielā brēkšanā un noskuma pārlieku un sacīja uz savu tēvu: svētī mani arīdzan, mans tēvs. Genesis 27:35 Un viņš sacīja: tavs brālis ir nācis ar viltu un tavu svētību paņēmis. Genesis 27:36 Un tas sacīja: tiešām viņa vārdu sauc Jēkabu, un šis nu mani otru reiz' pievīlis; manu pirmdzimtību viņš ir ņēmis, un redzi, nu viņš ņem manu svētību. Un tas sacīja; vai tu nekādas svētības priekš manis vairs neesi atlicinājis? Genesis 27:37 Un Īzaks atbildēja un sacīja uz Ēsavu: redz, es viņu par kungu esmu cēlis pār tevi un visus viņa brāļus esmu licis viņam par kalpiem, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris, - ko man tad tev būs darīt, mans dēls? Genesis 27:38 Un Ēsavs sacīja uz savu tēvu: vai tad tev tikai viena pati svētība, mans tēvs? Svēti mani arīdzan, mans tēvs. Un Ēsavs pacēla savu balsi un raudāja. Genesis 27:39 Tad Īzaks, viņa tēvs, atbildēja un uz to sacīja: redzi, bez zemes treknuma būs tava mājas vieta, un bez debess rasas. Genesis 27:40 Un no sava zobena tu dzīvosi un kalposi savam brālim, un notiksies, kad tu vaļā rausies, tad tu nokratīsi viņa jūgu no sava kakla. Genesis 27:41 Un Ēsavs nīdēja Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis, un Ēsavs sacīja savā sirdī: gan nāks manam tēvam drīz bēdu dienas, jo es nokaušu savu brāli Jēkabu. Genesis 27:42 Un Rebekai šie Ēsava, viņas vecāka dēla, vārdi tapa pasacīti, un tā sūtīja un aicināja Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un uz to sacīja: redzi, tavs brālis Ēsavs grib atriebties un tevi nokaut. Genesis 27:43 Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, celies, bēdz pie Lābana, mana brāļa, Hāranā. Genesis 27:44 Un palieci pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa karstums pāriet, Genesis 27:45 Kamēr tava brāļa dusmas no tevis novēršās, un viņš to aizmirst, ko tu viņam esi darījis. Tad es sūtīšu un tevi vedīšu no turienes atpakaļ. Kādēļ lai jūs abus zaudēju vienā dienā? Genesis 27:46 Un Rebeka sacīja uz Īzaku: es esmu apnikusi dzīvot Heta meitu priekšā; ja Jēkabs sievu ņem no Heta meitām, (it) kā šīs ir no šās zemes meitām, - kam tad man vairs dzīvot? Genesis 28:0 Genesis 28:1 Tad Īzaks aicināja Jēkabu un to svētīja un tam pavēlēja un uz to sacīja: tev nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām. Genesis 28:2 Celies, ej uz Mezopotamiju, Betuēļa, savas mātes tēva, namā, un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa, meitām. Genesis 28:3 Un tas visuvarenais Dievs lai tevi svētī un lai tevi dara auglīgu un lai tevi vairo, ka topi par lielu ļaužu pulku. Genesis 28:4 Un lai viņš tev dod Ābrahāma svētību, tev un tavam dzimumam ar tevi, ka tu vari iemantot to zemi, kur tu esi piemitis, ko Dievs Ābrahāmam ir devis. Genesis 28:5 Tā Īzaks atlaida Jēkabu, un tas gāja uz Mezopotamiu pie Lābana, Betuēļa, tā Sīrieša, dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa. Genesis 28:6 Kad nu Ēsavs redzēja, ka Īzaks Jēkabu bija svētījis un uz Mezopotamiu sūtījis, no turienes sievu ņemt, un ka viņš to svētījot tam bija pavēlējis sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām, Genesis 28:7 Un ka Jēkabs savam tēvam un savai mātei bija paklausījis un uz Mezopotamiu aizgājis, Genesis 28:8 Un kad Ēsavs arī redzēja, ka Īzaks, viņa tēvs, tās Kanaāniešu meitas neieredzēja, - Genesis 28:9 Tad Ēsavs gāja pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Maālatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebajota māsu. - Genesis 28:10 Un Jēkabs aizgāja no Bēršebas un gāja uz Hāranu. Genesis 28:11 Un tam gadījās nonākt kādā vietā, tur viņš palika par nakti, jo saule bija nogājusi; un tas ņēma vienu no tās vietas akmeņiem un lika to sev pagalvē un apgūlās tanī vietā. Genesis 28:12 Un tas sapņoja, un redzi, trepes bija celtas virs zemes, un viņu virsgals aiztika debesis, un redzi, Dieva eņģeļi pa tām uzkāpa un nokāpa. Genesis 28:13 Un redzi, Tas Kungs stāvēja virsgalā un sacīja: Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs; to zemi, kur tu guli, Es došu tev un tavam dzimumam. Genesis 28:14 Un tavs dzimums būs kā zemes pīšļi, un tu izplētīsies pret vakariem un pret rītiem, uz ziemeļa pusi un uz dienasvidus pusi, un caur tevi un tavu sēklu visas zemes ciltis taps svētītas. Genesis 28:15 Un redzi, Es esmu ar tevi un pasargāšu tevi visur, kur tu noiesi, un pārvedīšu tevi atkal uz šo zemi; jo Es tevi negribu atstāt, tiekams Es izdarīšu, ko Es uz tevi esmu runājis. Genesis 28:16 Kad nu Jēkabs no sava miega atmodās, tad tas sacīja: tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, un es to neesmu zinājis. Genesis 28:17 Un viņš bijās un sacīja: cik bijājama ir šī vieta! Še ir tiešām Dieva nams un še ir debesu vārti. Genesis 28:18 Un Jēkabs cēlās rītā agri un ņēma to akmeni, kas tam bija pagalvē bijis, un to uzcēla par zīmi un tam uzlēja eļļu virsū. Genesis 28:19 Un viņš nosauca tās vietas vārdu Bēteli (Dieva nams); bet papriekš tai pilsētai bija Lūza vārds. Genesis 28:20 Un Jēkabs solīdamies solījās un sacīja: ja Dievs Tas Kungs būs ar mani un mani pasargās uz šā ceļa, ko es staigāju, un man dos maizi ēst un drēbes ģērbties, Genesis 28:21 Un man liks ar mieru pāriet sava tēva namā, tad Tas Kungs lai man ir par Dievu. Genesis 28:22 Un šim akmenim, ko esmu uzcēlis par zīmi, būs tapt par Dieva namu, un no visa, ko Tu man dosi, es Tev došu desmito tiesu. Genesis 29:0 Genesis 29:1 Un Jēkabs cēlās kājās un gāja uz to ļaužu zemi, kas pret rītiem, Genesis 29:2 Un skatījās, un redzi, tur bija aka uz lauka. Un redzi, tur bija trīs avju pulki pie tās nometušies, jo no tās akas tās avis tapa dzirdinātas, un liels akmens bija uz akas cauruma. Genesis 29:3 Un turpat visi avju pulki tapa sadzīti, un tie novēla to akmeni no akas cauruma un dzirdīja tās avis un uzlika atkal to akmeni uz akas caurumu savā vietā. Genesis 29:4 Tad Jēkabs uz tiem sacīja: brāļi, no kurienes jūs esat? Un tie sacīja: mēs esam no Hāranas. Genesis 29:5 Un viņš uz tiem sacīja: vai jūs pazīstat Lābanu, Nahora dēlu? Un tie sacīja: pazīstam gan. Genesis 29:6 Tad viņš uz tiem sacīja: vai tam labi klājās? Un tie atbildēja: labi gan; un redzi, Rahēle, viņa meita, te nāk ar avīm. Genesis 29:7 Un viņš sacīja: redzi, saule vēl ir gabalā, vēl nav laiks lopus pārdzīt, dzirdinājiet tās avis un ejat un paganiet tās. Genesis 29:8 Tad tie sacīja: mēs nevaram, pirms visi avju pulki nav sadzīti; tad to akmeni noveļ no akas cauruma, un mēs dzirdinām tās avis. Genesis 29:9 Kad viņš vēl ar tiem runāja, tad nāca Rahēle ar avīm, kas viņas tēvam piederēja, jo viņa tās ganīja. Genesis 29:10 Un kad Jēkabs ieraudzīja Rahēli, savas mātes brāļa Lābana meitu, un savas mātes brāļa Lābana avis, tad tas piegāja un novēla to akmeni no akas cauruma un dzirdīja savas mātes brāļa Lābana avis. Genesis 29:11 Un Jēkabs skūpstīja Rahēli un pacēla savu balsi un raudāja. Genesis 29:12 Un Jēkabs sacīja Rahēlei, ka esot viņas tēva radinieks un Rebekas dēls, tad tā tecēja un to pasacīja savam tēvam. Genesis 29:13 Un kad Lābans dzirdēja to vēsti par Jēkabu, savas māsas dēlu, tad tas viņam tecēja pretī un viņu apkampa un skūpstīja un ieveda savā namā. Tad tas Lābanam teica visas šās lietas. Genesis 29:14 Un Lābans uz viņu sacīja: tiešām, tu esi no maniem kauliem un no manas miesas; un viņš pie tā palika veselu mēnesi. Genesis 29:15 Un Lābans sacīja uz Jēkabu: jebšu tu esi mans radinieks, vai tādēļ: tu man velti kalpotu? Saki man, kādu algu tu prasi? Genesis 29:16 Un Lābanam bija divas meitas; tās vecākās vārds bija Lea un tās jaunākās vārds bija Rahēle. Genesis 29:17 Leas acis bija pavājas, bet Rahēle bija skaista no auguma un ģīmja. Genesis 29:18 Un Jēkabs mīlēja Rahēli un sacīja: es tev gribu kalpot septiņus gadus par Rahēli, tavu jaunāko meitu. Genesis 29:19 Tad Lābans sacīja: Labāki es to dodu tev, nekā citam vīram; paliec pie manis. Genesis 29:20 Un Jēkabs kalpoja par Rahēli septiņus gadus; tās likās kādas dienas vien esam, tik mīļa tā viņam bija. Genesis 29:21 Un Jēkabs sacīja uz Lābanu: dod man manu sievu, jo manas dienas ir pilnas, ka es pie tās eju. Genesis 29:22 Tad Lābans sapulcēja visus tās vietas ļaudis un taisīja dzīres. Genesis 29:23 Un vakarā viņš ņēma savu meitu Leū un to ieveda pie viņa, un Jēkabs gāja pie tās. Genesis 29:24 Un Lābans deva savu kalponi Zilfu Leai, savai meitai, par kalponi. Genesis 29:25 Un notikās rītā, un redzi, tā bija Lea. Tad viņš sacīja uz Lābanu: kam tu man to esi darījis? Vai es neesmu tev kalpojis par Rahēli; kam tu mani esi pievīlis? Genesis 29:26 Tad Lābans sacīja: mūsu zemē nemēdz izdot jaunāko priekš pirmdzimtās. Genesis 29:27 Beidz to nedēļu ar šo, tad es arī viņu tev došu par to kalpošanu, ko tu vēl citus septiņus gadus pie manis kalposi. Genesis 29:28 Un Jēkabs tā darīja un beidza to nedēļu ar šo; tad Lābans tam deva Rahēli, savu meitu, par sievu. Genesis 29:29 Un Lābans deva savu kalponi Bilu Rahēlei par kalponi. Genesis 29:30 Un Jēkabs gāja arī pie Rahēles, un mīlēja Rahēli vairāk nekā Leū, un kalpoja pie Lābana vēl septiņus gadus. Genesis 29:31 Un Tas Kungs redzēja, ka Lea netapa cienīta; tad viņš to darīja auglīgu, bet Rahēle bija neauglīga. Genesis 29:32 Un Lea tapa grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Rūbenu; jo tā sacīja: Tas Kungs manas bēdas ir redzējis, jo nu mans vīrs mani mīļos. Genesis 29:33 Un tā tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: Tas Kungs dzirdējis, mani esam necienītu, viņš man arī šo ir devis; un tā nosauca viņa vārdu Sīmeanu. Genesis 29:34 Un tā tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: nu jel mans vīrs mani mīlēs; jo es viņam esmu dzemdējusi trīs dēlus. Tādēļ tā nosauca viņa vārdu Levi. Genesis 29:35 Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: šo brīdi es slavēšu To Kungu. Tādēļ tā viņa vārdu nosauca Jūdu. Un tā mitējās dzemdēt. Genesis 30:0 Genesis 30:1 Kad nu Rahēle redzēja, ka tā Jēkabam nedzemdēja, tad tā apskauda savu māsu un sacīja uz Jēkabu: dabū man bērnus, bet ja ne, tad man jāmirst. Genesis 30:2 Tad Jēkabs apskaitās uz Rahēli un sacīja: vai es esmu Dieva vietā, kas tev miesas augļus liedzis? Genesis 30:3 Un tā sacīja: redzi, še ir mana kalpone Bilha, ej pie tās, ka tā uz manu klēpi dzemdē, un es arīdzan caur viņu augļojos. Genesis 30:4 Un viņa tam deva Bilu, savu kalponi par sievu, un Jēkabs gāja pie tās. Genesis 30:5 Un Bilha tapa grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu. Genesis 30:6 Tad Rahēle sacīja: Dievs man tiesu ir iznesis un arī manu balsi paklausījis un man dēlu devis. Tādēļ tā viņa vārdu nosauca Danu. Genesis 30:7 Un Bilha, Rahēles kalpone, tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu. Genesis 30:8 Tad Rahēle sacīja: Dieva cīnīšanos esmu cīnījusies ar savu māsu un arī uzvarējusi, - un nosauca viņa vārdu Naftali. Genesis 30:9 Kad nu Lea redzēja, ka bija mitējusies dzemdēt, tad tā arīdzan ņēma savu kalponi Zilfu un to Jēkabam deva par sievu. Genesis 30:10 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja Jēkabam dēlu. Genesis 30:11 Tad Lea sacīja: laime, - un nosauca viņa vārdu Gadu. Genesis 30:12 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja Jēkabam otru dēlu. Genesis 30:13 Tad Lea sacīja: labi man, jo meitas mani teiks svētīgu, - un tā nosauca viņa vārdu Ašeru. Genesis 30:14 Un Rūbens gāja kviešu pļaujamā laikā un atrada dudaīm (mīlestības ābols) laukā un atnesa tos Leai, savai mātei, un Rahēle sacīja uz Leū: dod man jel no tava dēla dudaīm. Genesis 30:15 Un viņa uz to sacīja: vai tā ir maza lieta, ka tu manu vīru esi atņēmusi, un tu arī mana dēla dudaīm gribi ņemt? Tad Rahēle sacīja: tam būs šo nakti pie tevis gulēt par tava dēla dudaīm. Genesis 30:16 Kad nu Jēkabs vakarā no lauka nāca, tad Lea tam izgāja pretī un sacīja: tev būs nākt pie manis, jo es tevi ar maksu esmu saderējusi par sava dēla dudaīm. Un viņš pie tās gulēja tanī naktī. Genesis 30:17 Un Dievs paklausīja Leū, un tā tapa grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. Genesis 30:18 Tad Lea sacīja: Dievs man to atmaksājis, ka es savam vīram esmu devusi savu kalponi, - un tā nosauca viņa vārdu Īsašaru. Genesis 30:19 Un Lea tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu. Genesis 30:20 Tad Lea sacīja: Dievs mani apdāvinājis ar labu dāvanu, nu mans vīrs pie manis dzīvos, tāpēc, ka es viņam esmu dzemdējusi sešus dēlus - un tā nosauca viņa vārdu Zebulonu. Genesis 30:21 Un pēc tam viņa dzemdēja meitu un nosauca viņas vārdu Dinu. Genesis 30:22 Un Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu un darīja viņu auglīgu. Genesis 30:23 Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: Dievs manu apsmieklu no manis atņēmis. Genesis 30:24 Un tā nosauca viņa vārdu Jāzepu, sacīdama: lai Tas Kungs mani apdāvina vēl ar citu dēlu. Genesis 30:25 Un notikās, kad Rahēle Jāzepu bija dzemdējusi, tad Jēkabs sacīja uz Lābanu: atlaid mani, ka es noeju uz savu vietu savā zemē, Genesis 30:26 Dod man manas sievas un manus bērnus, kuru dēļ tev esmu kalpojis, tad es iešu, jo tu gan zini to kalpošanu, ko tev esmu kalpojis. Genesis 30:27 Un Lābans uz to sacīja: kaut es būtu atradis žēlastību tavās acīs! - es esmu nopratis, ka Tas Kungs mani tevis dēļ ir svētījis. Genesis 30:28 Un viņš sacīja: prasi savu algu no manis, tad es to došu. Genesis 30:29 Un tas uz viņu sacīja: tu zini, kā es tev esmu kalpojis, un kā tavi lopi pie manis ir izdevušies. Genesis 30:30 Jo priekš manas atnākšanas tev bija mazums, un tas ir lielā pulkā vairojies, un Tas Kungs tevi svētījis caur maniem soļiem; un nu, kad tad man būs apgādāt savu namu? Genesis 30:31 Un viņš sacīja: ko lai tev dodu? Tad Jēkabs sacīja: tev man nekā nav jādod; ja tu man šo darīsi, tad es atkal ganīšu un sargāšu tavas avis. Genesis 30:32 Es izstaigāšu šodien pa visu tavu ganāmo pulku un atšķiršu no turienes visus raibos un lāsainos un visus melnos starp jēriem un visus lāsainos un raibos starp kazām, - un tās būs man par algu. Genesis 30:33 Tad mana taisnība liecinās par mani nākamās dienās, kad tu nāksi, manu algu raudzīt: viss, kas nav raibs un lāsains starp kazām un melns starp jēriem, to es būšu zadzis. Genesis 30:34 Tad Lābans sacīja: redzi, lai jel notiek pēc tava vārda. Genesis 30:35 Un viņš atšķīra tanī dienā tos lāsainos un raibos āžus, un visas lāsainās un raibās kazas, visu, pie kā bija baltums, un visu, kas bija melns starp jēriem, un viņš tos iedeva savu bērnu rokā; Genesis 30:36 Un lika starpu treju dienu gājumā starp sevi un Jēkabu. Un Jēkabs ganīja Lābana citas avis. Genesis 30:37 Tad Jēkabs ņēma rīkstes no zaļām apsēm un mandeļu kokiem un kļavām, un nodrāza tām baltas strīpas, atklādams to baltumu pie tām rīkstēm. Genesis 30:38 Un tos kociņus, ko bija nomizojis, viņš ielika ūdens silēs un dzeramos traukos avīm priekšā, ka tās nākdamas dzert apietos. Genesis 30:39 Un tās avis apgājās pār tām rīkstēm, un vedās strīpainas, lāsainas un raibas. Genesis 30:40 Un Jēkabs šķīra tos jērus, un lika tām mātēm skatīties uz tām strīpainām un melnām starp Lābana avīm, un lika savus ganāmos pulkus atsevišķi, un nelika tos pie Lābana avīm. Genesis 30:41 Un notikās allažiņ, kad tās agrās avis apgājās, tad Jēkabs to avju priekšā tos kociņus ielika ūdens silēs, ka tās pār tiem kokiem apietos. Genesis 30:42 Bet kad tās vēlās avis apgājās, tad Jēkabs tos kociņus nelika iekšā, tad tie atpīļi(vājie) kļuva Lābanam un tie agrējie(spēcīgie) Jēkabam. Genesis 30:43 Un tas vīrs auga ļoti varens, un tam bija daudz avju, kalpoņu un kalpu, kamieļu un ēzeļu. Genesis 31:0 Genesis 31:1 Un viņš dzirdēja, ka Lābana bērni sacīja: Jēkabs visu paņēmis, kas mūsu tēvam pieder, un no tā, kas mūsu tēvam piederēja, viņš visu šo mantu ir krājis. Genesis 31:2 Un Jēkabs redzēja Lābana vaigu, un redzi, tas nebija vairs, kā vakar un aizvakar. Genesis 31:3 Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: griezies atpakaļ uz savu tēva zemi un pie saviem radiem, un Es būšu ar tevi. Genesis 31:4 Tad Jēkabs sūtīja un aicināja Rahēli un Leū uz lauku pie savām avīm, Genesis 31:5 Un sacīja uz tām: es redzu jūsu tēva vaigu, ka tas nav pret mani kā vakar un aizvakar, bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani. Genesis 31:6 Un jūs zināt, ka ar visu savu spēku jūsu tēvam esmu kalpojis. Genesis 31:7 Bet jūsu tēvs mani pievīlis un manu algu desmitkārt pārgrozījis; tomēr Dievs tam nav vaļas devis, man ļaunu darīt. Genesis 31:8 Kad viņš tā sacīja: tām lāsainām būs tev būt par algu, tad visas avis vedās lāsainas; un kad viņš tā sacīja: tām strīpainām būs tev būt par algu, tad visas avis vedās strīpainas. Genesis 31:9 Tā Dievs jūsu tēvam tos lopus ir atņēmis un man devis. Genesis 31:10 Un notikās tanī laikā, kad avis apgājās, ka es savas acis pacēlu un redzēju sapnī, un redzi, tie āži, kas apgājās, bija strīpaini, raibi un lāsaini. Genesis 31:11 Tad tas Dieva eņģelis uz mani sacīja sapnī: Jēkab; un es sacīju: še es esmu. Genesis 31:12 Un tas sacīja: pacel jel savas acis un skaties, - visi tekuļi, kas apietās ar tām avīm, ir strīpaini, lāsaini un raibi; jo Es visu to esmu redzējis, ko tev Lābans dara. Genesis 31:13 Es esmu Bēteles Dievs, kur tu esi svaidījis piemiņas akmeni, kur tu man solīdamies esi solījies; celies nu un izej no šās zemes un griezies atpakaļ uz savu dzimteni. Genesis 31:14 Tad Rahēle un Lea atbildēja un uz to sacīja: vai mums vēl ir kāda daļa un mantība mūsu tēva namā? Genesis 31:15 Vai mēs no viņa neesam turētas kā svešas? Jo viņš mūs ir pārdevis un arī mūsu maksu rīdams aprijis. Genesis 31:16 Jo visa bagātība, ko Dievs mūsu tēvam ir atņēmis, pieder mums un mūsu bērniem; un nu dari visu to, ko Dievs tev ir sacījis. Genesis 31:17 Un Jēkabs cēlās un lika savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem; Genesis 31:18 Un aizveda visus savus lopus un visu savu mantu, ko Mezopotamijā bija pelnījis, ka ietu pie Īzaka, sava tēva, uz Kanaāna zemi. Genesis 31:19 Un Lābans bija aizgājis savas avis cirpt, un Rahēle nozaga tos elka dievus, kas bija viņas tēvam. Genesis 31:20 Un Jēkabs pievīla Lābanu, to Sīrieti, nesacīdams, ka bēgšot. Genesis 31:21 Un viņš bēga ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārcēlās pār to lielo upi un grieza savu vaigu uz Gileād kalniem. Genesis 31:22 Un trešā dienā Lābanam tapa sacīts, Jēkabu esam aizbēgušu. Genesis 31:23 Tad tas ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumu un to panāca uz Gileād kalniem. Genesis 31:24 Bet Dievs nāca pie Lābana, tā Sīrieša, sapnī un tam sacīja: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā no laba uz ļaunu. Genesis 31:25 Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā, un Lābans ar saviem brāļiem to uzcēla Gileād kalnos. Genesis 31:26 Tad Lābans sacīja uz Jēkabu: ko tu esi darījis, ka tu mani esi pievīlis un manas meitas aizvedis, tā kā ar zobenu saņemtas? Genesis 31:27 Kam tu paslepen esi aizbēdzis un no manis nozadzies, un man to neesi sacījis, ka es tev būtu pavadījis ar līksmību un dziesmām, ar bungām un koklēm? Genesis 31:28 Un tu man neesi ļāvis skūpstīt savus dēlus un savas meitas. Tu neprātīgi esi darījis. Genesis 31:29 Spēka gan būtu manā rokā jums ļaunu darīt, bet jūsu tēva Dievs vakar uz mani runājis sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā no laba uz ļaunu. Genesis 31:30 Un nu, tu esi ātri aizgājis, jo tu esi ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; - kāpēc tu esi nozadzis manus dievus? Genesis 31:31 Tad Jēkabs atbildēja un sacīja uz Lābanu: man bija bail un es domāju, ka tu man savas meitas ar varu atņemsi. Genesis 31:32 Bet pie kura tu savus dievus atradīsi, tas lai nepaliek dzīvs mūsu brāļu priekšā. Izmeklē, kas man ir, un ņem tos. Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle tos bija nozagusi. Genesis 31:33 Un Lābans gāja Jēkaba teltī un Leas teltī un to abu kalpoņu teltī un neatrada nenieka; un izgāja no Leas telts un iegāja Rahēles teltī. Genesis 31:34 Bet Rahēle tos elka dievus bija ņēmusi un nolikusi apakš kamieļa sedliem un uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans apgrābstīja visu to telti un tos neatrada. Genesis 31:35 Un tā sacīja uz savu tēvu: neapskaisties, mans kungs, ka es priekš tevis nevaru celties, jo man klājās, kā sievām mēdz būt. Un viņš pārmeklēdams neatrada tos elka dievus. Genesis 31:36 Tad Jēkabs apskaitās un bārās un sacīja uz Lābanu: kas ir mans noziegums, kas ir mani grēki, ka tu tik karsti man esi dzinies pakaļ? Genesis 31:37 Ka tu visus manus rīkus esi aptaustījis; ko tu esi atradis no visiem tava nama rīkiem? Liec to priekšā maniem un taviem brāļiem, ka tie starp mums abiem tiesā. Genesis 31:38 Šos divdesmit gadus es pie tevis esmu bijis, tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tos aunus no tavām avīm es neesmu ēdis. Genesis 31:39 To saplosīto es tev neesmu pārnesis, tas man bija jāmaksā; no manas rokas tu to esi prasījis, vai tas bija zagts dienā, vai tas bija zagts naktī. Genesis 31:40 Es esmu tāds bijis, ka mani dienā karstums nomāca un naktī aukstums, un miegs nenāca manās acīs. Genesis 31:41 Divdesmit gadus esmu bijis tavā namā, četrpadsmit gadus tev esmu kalpojis par tavām divām meitām un sešus gadus par tavām avīm, un tu manu algu desmitkārt esi pārgrozījis. Genesis 31:42 Ja mana tēva Dievs, tas Ābrahāma Dievs un Tas, ko Īzaks bijās, pie manis nebūtu bijis, tu nu mani tukšu būtu aizsūtījis. Dievs manas bēdas un manu roku darbu ir uzlūkojis un tevi izgājušā naktī apsaucis. Genesis 31:43 Tad Lābans atbildēja un sacīja uz Jēkabu: tās meitas ir manas meitas, un tie bērni ir mani bērni, un tās avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, tas ir mans; un ko es šodien darīšu šīm manām meitām vai viņu bērniem, ko tās ir dzemdējušas? Genesis 31:44 Un nu nāc, darīsim derību, es un tu, ka tā ir par liecību starp mani un tevi. Genesis 31:45 Un Jēkabs ņēma akmeni un to uzcēla par zīmi. Genesis 31:46 Un Jēkabs sacīja uz saviem brāļiem: salasiet akmeņus; un tie ņēma akmeņus un salika tos vienā kopā, un ēda tur virs tās kopas. Genesis 31:47 Un Lābans to nosauca Jegar-Sahāduta (āramiski: liecības kopa), bet Jēkabs to nosauca Galed (ebrejiski: liecības kopa). Genesis 31:48 Un Lābans sacīja: šī kopa lai šodien liecību dod starp mani un tevi; tāpēc viņas vārdu nosauca Galedu Genesis 31:49 Un Micpu, tāpēc ka viņš sacīja: Tas Kungs lai skatās uz mani un uz tevi, kad mēs viens otru neredzēsim. Genesis 31:50 Ja tu apbēdināsi manas meitas un ņemsi citas sievas pie manām meitām klāt, - neviens nav pie mums, redzi, Dievs būs liecinieks starp mani un tevi. Genesis 31:51 Tad Lābans sacīja uz Jēkabu: redz, šī kopa, un redz, šī piemiņas zīme, ko es esmu uzcēlis starp mani un tevi. Genesis 31:52 Šī kopa lai dod liecību un šī zīme lai dod liecību, ka es gar šo kopu nenoiešu pie tevis, ļauna darīt, un ka tev gar šo kopu un šo zīmi nebūs pie manis nākt, ļauna darīt. Genesis 31:53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs un viņu tēvu Dievs lai tiesā starp mums. Genesis 31:54 Un Jēkabs zvērēja pie tā, ko viņa tēvs Īzaks bijās, un upurēja upuri kalnā un aicināja savus brāļus maizi ēst. Un tie ēda maizi un palika par nakti uz tā kalna. Genesis 31:55 Un Lābans cēlās rītā agri un skūpstīja savus bērnus un savas meitas un tos svētīja. Un Lābans aizgāja un griezās atpakaļ uz savu vietu. Genesis 32:0 Genesis 32:1 Un Jēkabs gāja savu ceļu, un Dieva eņģeļi to sastapa. Genesis 32:2 Un šos redzēdams Jēkabs sacīja: tas ir Dieva karaspēks, - un nosauca tās vietas vārdu Mahānaīm. Genesis 32:3 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie Ēsava, sava brāļa, uz Seīra zemi, uz Edoma tiesu, Genesis 32:4 Un tiem pavēlēja un sacīja: tā jums būs sacīt manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu svešumā mitis pie Lābana un līdz šim tur palicis. Genesis 32:5 Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi un kalpones, un es esmu sūtījis savam kungam vēstīt, lai es žēlastību tavās acīs atrodu. Genesis 32:6 Un tie vēstneši griezās atpakaļ pie Jēkaba un sacīja: mēs nācām pie tava brāļa Ēsava, un viņš tev arīdzan iet pretī, un četrsimt vīri līdz ar viņu. Genesis 32:7 Tad Jēkabs bijās ļoti un viņam bija bail, un viņš šķīra divējos pulkos tos ļaudis, kas tam bija, un tās avis un tos vēršus un tos kamieļus, Genesis 32:8 Un sacīja: ja Ēsavs uzbruks vienam pulkam un to apkaus, tad tas otrs pulks izmuks. Genesis 32:9 Un Jēkabs sacīja: tu mana tēva Ābrahāma Dievs, un mana tēva Īzaka Dievs, ak Kungs! Kas uz mani sacījis: griezies atpakaļ uz savu zemi un pie saviem radiem, un es tev gribu labu darīt, Genesis 32:10 Es esmu mazs pret visām apžēlošanām un pret visu uzticību, ko tu savam kalpam esi darījis. Jo ar savu spieķi es pār šo Jardāni esmu pārgājis un nu es esmu palicis par diviem pulkiem. Genesis 32:11 Izpestī mani lūdzams no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos, ka tas nenāk un mani neapkauj, māti ar bērniem. Genesis 32:12 Tu esi sacījis: Es nemitēšos tev labu darīt un vairošu tavu dzimumu kā jūras smiltis, ko nevar izskaitīt aiz liela pulka. Genesis 32:13 Un viņš palika tur to nakti un ņēma no tā, kas tam pie rokas bija, dāvanu priekš Ēsava, sava brāļa: Genesis 32:14 Divsimt kazas un divdesmit āžus, divsimt avis un divdesmit aunus, Genesis 32:15 Trīsdesmit zīdošas kamieļu mātes ar viņu kumeļiem, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit kumeļus, Genesis 32:16 Un deva tos savu kalpu rokā, ikkatru pulku atsevišķi, un sacīja uz saviem kalpiem: ejat man papriekš un pametiet starpu starp pulku un pulku. Genesis 32:17 Un viņš pavēlēja tam pirmajam sacīdams: kad Ēsavs, mans brālis, tevi sastaps un tev vaicās un sacīs: kam tu piederi un uz kurieni tu ej, un kam pieder še, kas tavā priekša? Genesis 32:18 Tad tev būs sacīt: tie pieder tavam kalpam Jēkabam; tas sūta savam kungam Ēsavam dāvanu, un redzi, viņš pats ir arīdzan mums pakaļ. Genesis 32:19 Un viņš pavēlēja arī tam otram un tam trešajam un visiem, kas tos lopus dzina sacīdams: pēc šiem vārdiem jums būs sacīt uz Ēsavu, kad to sastapsiet. Genesis 32:20 Un jums būs arī sacīt: redzi, tavs kalps Jēkabs mums nāk pakaļ! Jo viņš domāja: es apmierināšu viņa vaigu ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un pēc es redzēšu viņa vaigu, kas zina, viņš mani pieņems. Genesis 32:21 Tad nu tā dāvana aizgāja viņam pa priekšu, bet viņš pats palika to nakti pie sava pulka. Genesis 32:22 Un viņš cēlās tanī naktī un ņēma savas divas sievas un savas divas kalpones un savus vienpadsmit bērnus, un gāja pie Jabokas brasla; Genesis 32:23 Un viņš tos ņēma un pārveda pār upi, un pārveda, kas tam bija; bet Jēkabs palika viens pats. Genesis 32:24 Tad viens vīrs ar to cīnījās, līdz kamēr diena ausa. Genesis 32:25 Un kad Tas redzēja, ka viņu nepārspēja, tad Tas aizskāra viņa ciskas locekli, tā ka Jēkaba ciskas loceklis cīkstoties izgriezās. Genesis 32:26 Un Tas sacīja: palaid Mani, jo gaisma jau aust; bet viņš atbildēja: es Tevi nepalaidīšu, ja Tu mani nesvēti. Genesis 32:27 Un Tas uz viņu sacīja: kas tev vārdā? Un viņš sacīja: Jēkabs. Genesis 32:28 Tad Tas sacīja: tavu vārdu nebūs vairs saukt Jēkabu, bet Israēli; jo tu esi cīnījies ar Dievu un ar cilvēkiem un esi pārspējis. Genesis 32:29 Un Jēkabs vaicāja un sacīja: saki man jel Savu vārdu. Un Tas sacīja: kam tu jautā pēc Mana vārda? Un Tas viņu turpat svētīja. Genesis 32:30 Un Jēkabs nosauca tās vietas vārdu Pniēli: jo es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā, un mana dvēsele ir izglābta. Genesis 32:31 Un saule tam uzlēca gar Pniēli aizejot. Un viņš bija klibs ar savu cisku. Genesis 32:32 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd no dzīslas pie ciskas locekļa, tāpēc ka Jēkabam tā dzīsla pie ciskas locekļa tapa maitāta. Genesis 33:0 Genesis 33:1 Un Jēkabs pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ēsavs nāca un četrsimt vīri līdz ar to; tad viņš piedalīja tos bērnus pie Leas un pie Rahēles un pie tām divām kalponēm, Genesis 33:2 Un lika tās kalpones un viņu bērnus priekšā, un Leū un viņas bērnus tiem pakaļ, un Rahēli un Jāzepu visu pēc. Genesis 33:3 Un viņš pats gāja tiem priekšā un klanījās septiņreiz pie zemes, tiekams viņš tapa klāt pie sava brāļa. Genesis 33:4 Un Ēsavs tecēja tam pretī un to apkampa un metās viņam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. Genesis 33:5 Un viņš pacēla savas acis un redzēja tās sievas un tos bērnus un sacīja: kas šie tev ir? Un tas sacīja: šie ir tie bērni, ar ko Dievs tavu kalpu svētījis. Genesis 33:6 Tad tās kalpones piegāja, viņas un viņu bērni, un klanījās Genesis 33:7 Un Lea piegāja arīdzan un viņas bērni, un klanījās, un pēc nāca Jāzeps un Rahēle un klanījās. Genesis 33:8 Un viņš sacīja: kas viss tas tev par pulku, ko es esmu sastapis? Un tas sacīja: lai es žēlastību atrastu tavās acīs, mans kungs. Genesis 33:9 Un Ēsavs sacīja: man pašam diezgan, brāli; paturi, kas tev ir. Genesis 33:10 Bet Jēkabs sacīja: ak ne! Lūdzams, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad ņem manu dāvanu no manas rokas; jo tāpēc es tavu vaigu esmu redzējis, tā kā redz Dieva vaigu, un tu mani mīļi esi saņēmis. Genesis 33:11 Pieņem lūdzams manu svētību, kas tev ir pievesta, jo Dievs mani ar to svētījis, un man ir viss papilnam. Un tas viņu spieda, ka viņš to ņēma. Genesis 33:12 Un viņš sacīja: nāc, ejam projām, es iešu tev līdzi. Genesis 33:13 Bet tas uz viņu sacīja: mans kungs zin, ka man sīki bērni un avis un teļu mātes; kad tos tikai vienu dienu pārdzītu, tad man visi lopiņi apmirtu. Genesis 33:14 Ej, kungs, lūdzams savam kalpam papriekš, un es iešu ceļā lēniņām, tā kā mani lopiņi spēj, kas manā priekšā, un tā kā tie bērni spēj, tiekams es nāku pie sava kunga Seīrā. Genesis 33:15 Un Ēsavs sacīja: tad nu es atstāšu pie tevis kādus no tiem ļaudīm, kas pie manis. Un tas sacīja: kam tā vajag? Lai žēlastību atrodu sava kunga acīs. Genesis 33:16 Un Ēsavs tanī dienā griezās atpakaļ pa savu ceļu uz Seīru. Genesis 33:17 Bet Jēkabs nogāja uz Sukotu un uzcēla sev namu, un taisīja laidarus saviem lopiem; tādēļ viņš tās vietas vārdu nosauca Sukotu (laidari). Genesis 33:18 Un Jēkabs nonāca sveiks vesels Šehemas pilsētā, kas ir Kanaāna zemē, no Mezopotamijas nākdams, un apmetās tās pilsētas priekšā. Genesis 33:19 Un viņš pirka vienu zemes gabalu no Hamora, Šehema tēva, bērniem, par simts sudraba gabaliem, un uzcēla tur savu dzīvokli Genesis 33:20 Un uztaisīja tur altāri un to nosauca: tas Stiprais Dievs ir Israēla Dievs. Genesis 34:0 Genesis 34:1 Un Dina, Leas meita, ko šī Jēkabam bija dzemdējusi, izgāja apraudzīt tās zemes meitas. Genesis 34:2 Un Šehems, Hivieša Hamora, tā zemes valdnieka, dēls to ieraudzīja un to ņēma un pie tās gulēja un to piegulēja. Genesis 34:3 Un viņa sirds pieķērās Dinai, Jēkaba meitai, un viņš mīļoja to jauno meitu un runāja mīlīgi ar viņu. Genesis 34:4 Un Šehems runāja ar Hamoru, savu tēvu, un sacīja: ņem man šo meitu par sievu. Genesis 34:5 Un Jēkabs dzirdēja, ka tas Dinu, viņa meitu, bija apsmējis; un viņa dēli bija ar ganāmo pulku laukā, un Jēkabs cieta klusu, tiekams tie pārnāca. Genesis 34:6 Tad Hamors, Šehema tēvs, izgāja pie Jēkaba, ar to runāt. Genesis 34:7 Un Jēkaba dēli nāca no lauka, un kad tie to dzirdēja, tad tas tiem vīriem sāpēja un tie apskaitās ļoti, tāpēc ka tas ģeķību bija darījis iekš Israēla, gulēdams pie Jēkaba meitas, un tā nebija darīt. Genesis 34:8 Un Hamors ar tiem runāja sacīdams: Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai; dodiet to lūdzami viņam par sievu. Genesis 34:9 Un apdraudzinājaties ar mums, - dodiet mums savas meitas un ņemat mūsu meitas; Genesis 34:10 Un dzīvojiet pie mums, un visa tā zeme būs atvērta jūsu priekšā: mītiet, pelnaties un paliekat uz dzīvi iekš tās. Genesis 34:11 Un Šehems sacīja uz viņas tēvu un uz viņas brāļiem: lai žēlastību atrodu jūsu acīs, un ko jūs man sacīsiet, to es došu. Genesis 34:12 Prasiet papilnam kroņa maksu un dāvanu, es došu, kā jūs man sacīsiet, dodiet man tikai to jaunavu par sievu. Genesis 34:13 Tad Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un Hamoram, viņa tēvam, ar viltu un runāja aplinkus, tāpēc ka tas Dinu, viņu māsu, bija apsmējis, un sacīja tiem: Genesis 34:14 Mēs to nevaram darīt, ka savu māsu dodam vīram, kam priekšāda, jo tā mums būtu negantība. Genesis 34:15 Tomēr mēs tad jums būsim pa prātam, ja jūs topat tā kā mēs, apgraizīdami savā starpā visus vīrus. Genesis 34:16 Tad mēs jums dosim savas meitas un sev ņemsim jūsu meitas un dzīvosim ar jums kopā un būsim viena tauta. Genesis 34:17 Bet ja jūs mums neklausīsiet un neapgraizīsities, tad mēs ņemsim savu meitu un aiziesim. Genesis 34:18 Un tie vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam. Genesis 34:19 Un tas jauneklis nekavējās to darīt, jo viņš mīlēja Jēkaba meitu, un tas bija godāts pār visu sava tēva namu. Genesis 34:20 Tad Hamors un Šehems, viņa dēls, nāca tās pilsētas vārtos un runāja ar savas pilsētas vīriem un sacīja: Genesis 34:21 Šie vīri ir saticīgi ar mums, lai tie mīt šinī zemē un pelnās, jo redzi, tā zeme ir diezgan plaša priekš viņiem; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim viņiem savas meitas. Genesis 34:22 Tomēr tie vīri tik tad grib būt mums pa prātam, ja visi vīri, kas mūsu starpā, top apgraizīti, kā viņi ir apgraizīti. Genesis 34:23 Viņu ganāmpulki un viņu sagāds nu visi viņu lopi, vai tie mums nepiederēs? Lai tikai tiem esam pa prātam, tad tie pie mums dzīvos. Genesis 34:24 Un Hamoram un Šehemam, viņa dēlam, visi klausīja, kas staigāja pa viņa pilsētas vārtiem, un visi vīri tapa apgraizīti, kas staigāja pa viņa pilsētas vārtiem. Genesis 34:25 Un trešā dienā, kad tiem sāpes bija, tad tie divi Jēkaba dēli, Sīmeans un Levis, Dinas brāļi, ņēma ikkatrs savu zobenu un nāca droši tai pilsētā un nokāva visus vīrus. Genesis 34:26 Un nokāva arī Hamoru un Šehemu, viņa dēlu, ar zobena asmeni, un ņēma Dinu no Šehema nama un aizgāja. Genesis 34:27 Tad Jēkaba dēli uzbruka tiem nokautiem un aplaupīja to pilsētu, tāpēc ka tie viņu māsu bija apsmējuši. Genesis 34:28 Viņu avis un viņu vēršus un viņu ēzeļus un to, kas bija pilsētā un kas laukā, tie paņēma. Genesis 34:29 Un visu viņu padomu un visus viņu bērniņus un visas viņu sievas tie gūstīja, un tos aizveda, un visu, kas bija viņu mājās. Genesis 34:30 Un Jēkabs sacīja uz Sīmeanu un Levi: jūs mani esat apbēdinājuši, smirdošu mani darīdami starp šīs zemes iedzīvotājiem, starp Kanaāniešiem un Fereziešiem, un es esmu mazā skaitā, - ja tie pret mani sapulcināsies, tad tie mani apkaus, un es tapšu izdeldēts, es un mans nams. Genesis 34:31 Un tie sacīja: vai tad viņam bija mūsu māsai darīt tā kā maukai? Genesis 35:0 Genesis 35:1 Un Dievs sacīja uz Jēkabu: celies un ej uz Bēteli un mīti tur, un taisi tur altāri tam Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēsava. Genesis 35:2 Tad Jēkabs sacīja uz savu saimi un uz visiem, kas pie tā bija: metiet nost tos svešos dievus, kas pie jums, un šķīstaties un pārģērbjaties citās drēbēs. Genesis 35:3 Ceļamies un ejam uz Bēteli, un tur es taisīšu altāri tam stipram Dievam, kas mani paklausījis bēdu dienā un pie manis bijis tai ceļā, ko esmu staigājis. Genesis 35:4 Tad tie Jēkabam deva visus svešos dievus, kas bija viņu rokās, un tās ausu sprādzes, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka apakš tā ozola, kas ir pie Šehemes. Un tie gāja projām, Genesis 35:5 Un Dievs uzsūtīja bailību tām pilsētām, kas viņiem bija visapkārt, tā ka tie Jēkaba bērniem nedzinās pakaļ. Genesis 35:6 Un Jēkabs un visi ļaudis, kas bija ar viņu, nonāca Lūzā, kas ir Kanaāna zeme - tā ir Bētele. Genesis 35:7 Un viņš tur uztaisīja altāri, un nosauca to vietu El-Bēteli, tāpēc, ka Dievs tam bija parādījies, kad tas no sava brāļa bēga. Genesis 35:8 Un Debora, Rebekas emma(zīdītāja), nomira un tapa aprakta pie Bēteles apakš tā ozola, kam vārdu viņš nosauca raudu ozols. Genesis 35:9 Un Dievs atkal parādījās Jēkabam, kad tas no Mezopotamijas nāca, un Viņš to svētīja. Genesis 35:10 Un Dievs uz to sacīja: “tavs vārds ir Jēkabs, - tavu vārdu nebūs vairs saukt Jēkabs, bet - Israēls, būs tavam vārdam būt”, un Tas nosauca viņa vārdu Israēls. Genesis 35:11 Un Dievs sacīja uz viņu: Es esmu tas visuspēcīgais Dievs, - augļojies un vairojies, no tevis ļaudis un ļaužu pulki celsies, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. Genesis 35:12 Un šo zemi, ko Es Ābrahāmam un Īzakam esmu devis, Es tev došu, un tavam dzimumam pēc tevis Es došu šo zemi. Genesis 35:13 Tad Dievs no tā uzbrauca uz augšu tanī vietā, kur Viņš ar to bija runājis. Genesis 35:14 Un Jēkabs uzcēla piemiņas zīmi tanī vietā, kur viņš ar To bija runājis, vienu piemiņas akmeni, un viņš to apsvaidīja ar dzeramu upuri un lēja tur eļļu virsū. Genesis 35:15 Un Jēkabs nosauca tās vietas vārdu, kur Dievs ar to bija runājis, Bēteli. Genesis 35:16 Un tie izgāja no Bēteles, un tur vēl mazs ceļa gabals bija jāiet līdz Efratai, un Rahēle dzemdēja, un viņai nācās grūti dzemdēt; Genesis 35:17 Un kad viņai dzemdēšana tik grūti nācās, tad tā bērnu saņēmēja sacīja: nebīsties, jo šis tev arī būs dēls. Genesis 35:18 Un kad viņai dvēsele izgāja, ka tā nomira, tad tā nosauca viņa vārdu Ben-Oni, bet viņa tēvs to nosauca Benjaminu. Genesis 35:19 Un Rahēle nomira un tapa aprakta Efratas ceļmalā, - tā ir Bētleme. Genesis 35:20 Un Jēkabs uzcēla piemiņas zīmi uz viņas kapa; šī ir Rahēles kapa zīme līdz šai dienai. Genesis 35:21 Tad Israēls aizgāja un uzcēla savu telti viņpus Eder torņa. Genesis 35:22 Un notikās, kad Israēls tai zemē dzīvoja, tad Rūbens piegāja un gulēja pie Bilhas, sava tēva liekās sievas, un Israēls to dzirdēja. Un Jēkaba dēlu bija divpadsmit. Genesis 35:23 Leas dēli bija Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais, un Sīmeans un Levis un Jūda un Īsašars un Zebulons, Genesis 35:24 Rahēles dēli bija Jāzeps un Benjamins. Genesis 35:25 Bilhas, Rahēles kalpones, dēli bija Dans un Naftalus. Genesis 35:26 Un Zilfas, Leas kalpones, dēli bija Gads un Ašers. Šie ir Jēkaba dēli, kas tam dzima Mezopotamijā. Genesis 35:27 Un Jēkabs nāca pie Īzaka, sava tēva, uz Mamri pie Kiriat-Arbas, tā ir Hebrone, kur Ābrahāms un Īzaks kā svešinieki bija mituši. Genesis 35:28 Un Īzaka dzīvība bija simts un astoņdesmit gadi. Genesis 35:29 Un Īzaks izlaida garu un nomira un tapa piepulcināts saviem ļaudīm, vecs un diezgan dzīvojis, un viņa dēli Ēsavs un Jēkabs viņu apraka. Genesis 36:0 Genesis 36:1 Šie nu ir Ēsava, tas ir Edoma, radu raksti. Genesis 36:2 Ēsavs ņēma sievas no Kanaāna meitām, Adu, Elona, tā Hetieša, meitu, un Aholibamu, Anus meitu, Cibeona, tā Hivieša, dēla meitu, Genesis 36:3 Un Basmatu, Ismaēla meitu, Nebajota māsu. Genesis 36:4 Un Ada dzemdēja Ēsavam Elifasu, un Basmate dzemdēja Reguēli. Genesis 36:5 Un Aholibama dzemdēja Jeūsu un Jaēlamu un Korahu, tie ir Ēsava dēli, kas tam dzima Kanaāna zemē. Genesis 36:6 Un Ēsavs ņēma savas sievas un savus bērnus un savas meitas un visas sava nama dvēseles un savu ganāmo pulku un visus savus lopus un visu savu mantu, ko tas Kanaāna zemē bija sakrājis, un aizgāja no Jēkaba sava brāļa uz citu zemi. Genesis 36:7 Jo viņu mantas bija padaudz, ka tie nevarēja kopā dzīvot, un tā zeme, kur tie piemita, tiem nepietika viņu lopu pulku dēļ. Genesis 36:8 Un Ēsavs mita Seīras kalnos - Ēsavs, tas ir Edoms. Genesis 36:9 Un šie ir Ēsava, Edomiešu tēva, radu raksti, uz Seīras kalniem. Genesis 36:10 Šie ir Ēsava dēlu vārdi: Elifas, Adas, Ēsava sievas, dēls, Reguēls, Basmates, Ēsava sievas, dēls. Genesis 36:11 Un Elifasa dēli bija Temans, Omars, Zefus un Gaētams un Ķenas. Genesis 36:12 Un Timna bija Elifasa, Ēsava dēla, lieka sieva, un tā dzemdēja Elifasam Amaleku; šie ir Adas, Ēsava sievas, dēli. Genesis 36:13 Un šie ir Reguēļa dēli: Nahats un Zerus, Šammus un Mizus, šie ir Basmates, Ēsava sievas, dēli. Genesis 36:14 Un šie Aholibamas, Anus meitas, Cibeona dēla meitas, Ēsava sievas, dēli, un tā dzemdēja Ēsavam Jeūsu un Jaēlamu un Korahu. Genesis 36:15 Šie ir Ēsava dēlu valdnieki: Elifasa, Ēsava pirmdzimtā, dēli: valdnieks Temans, valdnieks Omars, valdnieks Zefus, valdnieks Ķenas, Genesis 36:16 Valdnieks Korahs, valdnieks Gaētams, valdnieks Amaleks: šie ir Elifasa valdnieki Edoma zemē, šie ir Adas dēli. Genesis 36:17 Un šie ir Reguēļa, Ēsava dēla, dēli: valdnieks Nahats, valdnieks Zerus, valdnieks Šammus, valdnieks Mizus; šie ir Reguēļa valdnieki Edoma zemē: šie ir Basmates, Ēsava sievas, dēli. Genesis 36:18 Un šie ir Aholibamas, Ēsava sievas, dēli: valdnieks Jeūs, valdnieks Jaēlams, valdnieks Korahs; šie ir Aholibamas, Anus meitas, Ēsava sievas, valdnieki. Genesis 36:19 Šie ir Ēsava dēli un šie ir viņu valdnieki. Viņš ir Edoms. Genesis 36:20 Šie ir Seīra, Horieša, dēli, kas tai zemē dzīvoja: Lotams un Šobals un Cibeons un Anus un Dišons un Ecers un Dišans. Genesis 36:21 Šie ir Horiešu valdnieki, Seīra dēli, Edoma zemē. Genesis 36:22 Un Lotama dēli bija Orus un Emams, un Lotama māsa Timna. Genesis 36:23 Un šie ir Šobala dēli: Alvans un Manahats un Ebals, Zevus un Onams. Genesis 36:24 Un šie ir Cibeona dēli: Ajus un Anus; šis ir tas Anus, kas tos siltos avotus tuksnesī ir atradis, kad viņš ganīja sava tēva Cibeona ēzeļus. Genesis 36:25 Un šie ir Anus bērni: Dišons un Aholibama, Anus meita. Genesis 36:26 Un šie ir Dišona dēli: Hemdans un Ešbans un Jetrans un Karans. Genesis 36:27 Šie ir Ecera dēli: Bilhans un Safans un Akans. Genesis 36:28 Šie ir Dišana dēli: Uc un Arans. Genesis 36:29 Šie ir tie Horiešu valdnieki: valdnieks Lotans, valdnieks Šobals, valdnieks Cibeons, valdnieks Anus, Genesis 36:30 Valdnieks Dišons, valdnieks Ecers, valdnieks Dišans; šie ir tie Horiešu valdnieki pēc savām valstīm Seīras zemē. Genesis 36:31 Un šie ir tie ķēniņi, kas valdījuši Edoma zemē, pirms nekā ķēniņi valdīja pār Israēla bērniem: Genesis 36:32 Belus, Beora dēls, valdīja Edomā, un viņa pilsētas vārds bija Dinaba. Genesis 36:33 Un Belus nomira un viņa vietā valdīja Jobabs, Zerus dēls, no Bacras. Genesis 36:34 Un Jobabs nomira un viņa vietā valdīja Uzams no Temaniešu zemes. Genesis 36:35 Un Uzams nomira un viņa vietā valdīja Hadads, Bedada dēls, kas Midijanu apkāva Moaba laukā, un viņa pilsētas vārds bija Avite. Genesis 36:36 Un Hadads nomira un viņa vietā valdīja Zamlus no Mazrekas. Genesis 36:37 Un Zamlus nomira un viņa vietā valdīja Sauls no Rehobotes pie tās upes. Genesis 36:38 Un Sauls nomira un viņa vietā valdīja Baāl-Anans, Akbora dēls. Genesis 36:39 Un Baāl-Anans, Akbora dēls, nomira un viņa vietā valdīja Adars, un viņa pilsētas vārds bija Pagus un viņa sievas vārds bija Mehetabeēle, Matredas meita, Mezaābas meitas meita. Genesis 36:40 Un šie ir Ēsava valdnieku vārdi pēc viņu radiem, pēc viņu vietām ar saviem vārdiem: Timnas valdnieks, Alvas valdnieks, Jeteta valdnieks, Genesis 36:41 Aholibamas valdnieks, Elas valdnieks, Pinona valdnieks, Genesis 36:42 Ķenasa valdnieks, Temana valdnieks, Mibcara valdnieks, Genesis 36:43 Magdiēla valdnieks, Īrama valdnieks. Šie ir Edoma valdnieki pēc saviem radiem tai zemē, ko bija iemantojuši. Un Ēsavs ir Edomiešu tēvs. Genesis 37:0 Genesis 37:1 Un Jēkabs dzīvoja tai zemē, kur viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kanaāna zemē. Genesis 37:2 Šie ir Jēkaba radu raksti: Jāzeps, septiņpadsmit gadus vecs būdams, ganīja avis ar saviem brāļiem, un tas zēns bija pie Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem, un Jāzeps nesa viņu ļauno slavu tēvam priekšā. Genesis 37:3 Un Israēls mīlēja Jāzepu pār visiem saviem bērniem, jo tas viņam bija dzimis vecumā, un viņš tam taisīja raibus svārkus. Genesis 37:4 Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs to mīlēja pār visiem viņa brāļiem, un tie to ienīdēja un nevarēja laipni ar to runāt. Genesis 37:5 Un Jāzeps sapņoja sapni un to stāstīja saviem brāļiem, - tad šie to vēl vairāk ienīdēja. Genesis 37:6 Un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel šo sapni, ko esmu redzējis. Genesis 37:7 Un redzi, mēs sējām kūlīšus laukā, un redzi, mans kūlītis cēlās un stāvēja, un redzi, jūsu kūlīši apstājušies klanījās pret manu kūlīti. Genesis 37:8 Tad viņa brāļi uz to sacīja: vai tu mums paliksi par ķēniņu? Vai tu valdīdams pār mums valdīsi? Un tie vēl vairāk to ienīdēja viņa sapņu un viņa stāstu dēļ. Genesis 37:9 Un tas sapņoja vēl citu sapni un to teica saviem brāļiem un sacīja: redzi, es vēl citu sapni esmu redzējis, un redzi, saule un mēnesis un vienpadsmit zvaigznes klanījās priekš manis. Genesis 37:10 Un kad viņš to stāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to aprāja un uz to sacīja: kas tas par sapni, ko tu esi sapņojis? Vai es un tava māte un tavi brāļi patiesi nāksim pie zemes klanīties tavā priekšā? Genesis 37:11 Un viņa brāļi to skauda, bet viņa tēvs šo vārdu paturēja. Genesis 37:12 Un viņa brāļi gāja ganīt sava tēva lopus Šehemē. Tad Israēls sacīja uz Jāzepu: Genesis 37:13 Vai tavi brāļi negana Šehemē? Nāc, es tevi sūtīšu pie tiem; un tas sacīja: redzi, še es esmu. Un viņš uz to sacīja: Genesis 37:14 Ej jel, lūko, kā taviem brāļiem klājās un kā lopiņiem klājās, un nes man vēsti atpakaļ. Un viņš to izsūtīja no Hebrones ielejas, un tas nāca uz Šehemi. Genesis 37:15 Un viens vīrs viņu atrada un redzi, viņš maldījās pa lauku; tad tas vīrs to vaicāja sacīdams, ko tu meklē? Genesis 37:16 Un tas sacīja: es meklēju savus brāļus, saki man lūdzams, kur tie gana? Genesis 37:17 Tad tas vīrs sacīja: tie no šejienes aizgājuši, jo es dzirdēju tos sakām: iesim uz Dotanu; un Jāzeps gāja saviem brāļiem pakaļ un atrada tos Dotanā. Genesis 37:18 Un tie to ieraudzīja no tālienes, un pirms tas tuvu pie viņiem atnāca, tie sarunājās viņu nokaut, Genesis 37:19 Un sacīja viens uz otru: redzi, še nāk tas sapņotājs. Genesis 37:20 Un nu nāciet, nokausim to un iemetīsim to kādā bedrē un sacīsim: negants zvērs to aprijis; tad redzēsim, kas būs no viņa sapņiem. Genesis 37:21 Un Rūbens to dzirdēja un to izpestīja no viņu rokām un sacīja: nenokausim viņu. Genesis 37:22 Un Rūbens uz tiem sacīja: neizlejat asinis, metiet viņu tai bedrē, kas te tuksnesī, un nepieliekat rokas pie viņa, - lai viņš to izpestītu no viņu rokām un pārvestu savam tēvam. Genesis 37:23 Un notikās, kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, tad tie Jāzepam novilka svārkus, tos raibos, kas tam bija mugurā. Genesis 37:24 Un tie to ņēma un iemeta bedrē, bet tā bedre bija tukša, un tur ūdens nebija iekšā. Genesis 37:25 Pēc tie apsēdās maizi ēst un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ismaēliešu pulks nāca no Gileādas, un viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; tie gāja, to nonest uz Ēģipti. Genesis 37:26 Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: ko tas mums līdz, ja savu brāli nokaujam un viņa asinis slēpjam? Genesis 37:27 Nāciet, pārdosim viņu tiem Ismaēliešiem un nepieliksim savas rokas pie viņa, jo viņš ir mūsu brālis, mūsu miesa. Un viņa brāļi tam klausīja. Genesis 37:28 Tiem Midianiešu vīriem, tiem tirgotājiem, garām ejot, tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva Jāzepu tiem Ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģiptes zemi. Genesis 37:29 Un Rūbens gāja atpakaļ pie tās bedres un redzi, Jāzeps nebija bedrē; tad tas saplēsa savas drēbes Genesis 37:30 Un griezās atpakaļ pie saviem brāļiem un sacīja: tā puisēna tur nav un es, - kur man būs palikt? Genesis 37:31 Un tie ņēma Jāzepa svārkus un nokāva āzi un iemērca tos svārkus asinīs. Genesis 37:32 Un nosūtīja tos raibos svārkus un lika tos nonest savam tēvam un sacīja: šos esam atraduši; apraugi jel, vai tie ir tava dēla svārki, vai nē? Genesis 37:33 Un tas tos pazina un sacīja: tie ir mana dēla svārki; nikns zvērs viņu ir aprijis, plosīt tas Jāzepu saplosījis. Genesis 37:34 Un Jēkabs pārplēsa savas drēbes un apvilka maisu ap saviem gurniem un bēdājās pēc sava dēla ilgu laiku. Genesis 37:35 Tad visi viņa dēli un visas viņa meitas cēlās, viņu iepriecināt, bet viņš negribējās iepriecinājams būt un sacīja: ar bēdām es noiešu kapā pie sava dēla. Un viņa tēvs to apraudāja. Genesis 37:36 Un tie Midianieši to pārdeva Ēģiptes zemē Potifaram, ķēniņa Faraona kambarjunkuram un sargu virsniekam. Genesis 38:0 Genesis 38:1 Un notikās tanī laikā, ka Jūda no saviem brāļiem nogāja un apmetās pie kāda Adulamnieku vīra, Hīras vārdā. Genesis 38:2 Un Jūda redzēja tur kāda Kanaāniešu vīra meitu, un viņa vārds bija Šua, un viņš to ņēma un gāja pie tās. Genesis 38:3 Un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Ģeru. Genesis 38:4 Un tā tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Onanu. Genesis 38:5 Un tā dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca viņa vārdu Šelu, un viņš bija Ķezibā, kad tā to dzemdēja. Genesis 38:6 Un Jūda ņēma sievu priekš Ģera, sava pirmdzimtā, un viņas vārds bija Tamāre. Genesis 38:7 Bet Ģers, Jūdas pirmdzimtais, bija ļauns Tā Kunga priekšā, tāpēc Tas Kungs to nokāva. Genesis 38:8 Tad Jūda sacīja Onanam: ej pie sava brāļa sievas un ņem to sava brāļa vietā un cel dzimumu savam brālim. Genesis 38:9 Bet Onans zinādams, ka tas dzimums viņam nepiederēs, pie sava brāļa sievas iedams, tam lika izgaist zemē, lai savam brālim nedotu dzimuma. Genesis 38:10 Un Tam Kungam nepatika, ko viņš darīja, un viņš to arīdzan nokāva. Genesis 38:11 Tad Jūda sacīja uz savu vedeklu Tamāri: paliec atraitne sava tēva namā, tiekams Šelus, mans dēls, pieaug; jo viņš domāja: vai viņam arī nebūs jāmirst, kā viņa brāļiem. Un Tamāre nogāja un dzīvoja sava tēva namā. Genesis 38:12 Kad nu labs laiks bija pagājis, tad Šuas meita, Jūda sieva, nomira; pēc tam Jūda iepriecinājās un gāja pie saviem avju cirpējiem uz Timnu, viņš un Hīra, viņa draugs, tas Adulamnieks. Genesis 38:13 Un Tamārei tapa vēstīts un sacīts: redzi, tavs tēvocis iet uz Timnu, savas avis cirpt. Genesis 38:14 Tad viņa novilka savas atraitņu drēbes un apsedzās ar vaiga apsegu un aptinās un apsēdās priekš Enaima vārtiem, kas ir uz Timnas ceļa; jo tā bija redzējusi, ka Šelus bija pieaudzis un ka viņa tam nebija dota par sievu. Genesis 38:15 Un Jūda to redzēja un šķita, to esam mauku, tāpēc ka tā savu vaigu bija apsegusi. Genesis 38:16 Un noklīda pie tās ceļmalā un sacīja: nāc jel, laid man pie tevis ieiet; jo viņš nezināja, to savu vedeklu esam. Un tā sacīja: ko tu man dosi, ja tu pie manis ieiesi? Genesis 38:17 Un tas sacīja: es tev sūtīšu vienu āzi no ganāmpulka. Un tā sacīja: tad dod man ķīlas, tiekams tu to sūti. Genesis 38:18 Tad tas sacīja: kas tās tādas ķīlas, ko man tev būs dot? Un tā atbildēja: tavs aizspiežamais gredzens un tava virkne un tava niedre, kas tavā rokā. Un tas viņai to deva un iegāja pie tās; un tā tapa grūta no viņa. Genesis 38:19 Un tā cēlās un aizgāja un nolika to apsegu un apvilka savas atraitņu drēbes. Genesis 38:20 Un Jūda sūtīja to āzi caur savu draugu, to Adulamnieku, atņemt tās ķīlas no tās sievas rokas; bet tas to neatrada. Genesis 38:21 Tad tas vaicāja tās vietas ļaudis sacīdams: kur ir tā mauka, kas Enaimā uz ceļa sēdējusi? Un tie sacīja: še maukas nav bijis. Genesis 38:22 Un tas atgriezās pie Jūdas un sacīja: es to neesmu atradis, un tās vietas ļaudis arīdzan saka: še maukas nav bijis. Genesis 38:23 Tad Jūda sacīja: lai tā to sev patur, ka netopam kaunā; redzi, es šo āzi esmu sūtījis, un tu viņas neesi atradis. Genesis 38:24 Un notikās pēc kādiem trim mēnešiem, tad Jūdam tapa vēstīts un sacīts: Tamāre, tava vedekla, maucību dzinusi, un redzi, tā ir arī grūta no maukošanas. Tad Jūda sacīja: izvediet to ārā, ka tā top sadedzināta. Genesis 38:25 Kad nu tā tapa izvesta, tad tā sūtīja pie sava tēvoča un sacīja: no tā vīra, kam šās lietas pieder, es esmu grūta; un tā sacīja: vai pazīsti jel, - kam tas aizspiežamais gredzens un šī virkne un šī niedre pieder? Genesis 38:26 Un Jūda tās pazina un sacīja: tā sieva ir taisnāka nekā es, tāpēc ka es viņu savam dēlam Šelum neesmu devis. Un viņš to vairs neatzina. Genesis 38:27 Un tai dzemdējot, redzi, tai bija dvīņi viņas miesās. Genesis 38:28 Un kad tā dzemdēja, tad viens roku izbāza, un bērnu saņēmēja to ņēma un apsēja sarkanu pavedienu ap to roku un sacīja: šis nāks pirmais ārā. Genesis 38:29 Un kad tas to roku ievilka, redzi, tad nāca viņa brālis ārā; un tā sacīja: kāpēc tu sev plēsumu esi plēsis? Un tā viņa vārdu nosauca Perec (plēsis). Genesis 38:30 Un pēc tam viņa brālis nāca ārā, ap kā roku tas sarkanais pavediens bija, un tā viņa vārdu nosauca Zerus (atspīdums). Genesis 39:0 Genesis 39:1 Un Jāzeps tapa novests uz Ēģipti, un Potifars, Faraona kambarjunkurs un sargu virsnieks, viens ēģiptiešu vīrs, to nopirka no to Ismaēliešu rokas, kas to uz turieni bija noveduši. Genesis 39:2 Un Tas Kungs bija ar Jāzepu, tā ka tam viss laimīgi izdevās, un tas bija sava kunga, tā ēģiptieša, namā. Genesis 39:3 Un viņa kungs redzēja, ka Tas Kungs bija ar viņu, un ka Tas Kungs visiem darbiem labi lika izdoties caur viņa roku. Genesis 39:4 Tad Jāzeps atrada žēlastību viņa priekšā un viņam kalpoja, un viņš to iecēla pār savu namu, un deva viņa rokā visu, kas tam piederēja. Genesis 39:5 Un no tā laika, kad viņš to bija cēlis pār savu namu un pār visu, kas viņam piederēja, Tas Kungs svētīja tā ēģiptieša namu Jāzepa labad, un Tā Kunga svētība bija visās lietās, kas viņam piederēja, sētā un laukā. Genesis 39:6 Un visu, kas tam piederēja, viņš nodeva Jāzepa rokās, un negādāja pats par neko, kā vien par to maizi, ko ēda. Un Jāzeps bija skaists no auguma un skaists no ģīmja. Genesis 39:7 Un notikās pēc šīm lietām, ka viņa kunga sieva savas acis uzmeta uz Jāzepu un sacīja: guli pie manis. Genesis 39:8 Bet viņš liedzās un sacīja uz sava kunga sievu: redzi, mans kungs negādā par neko, kas ir namā, un visu, kas viņam pieder, viņš ir devis manā rokā. Genesis 39:9 Neviens šinī namā nav lielāks pār mani, un viņš man neko nav aizliedzis, bez vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva; kā tad lai es tādu lielu ļaunumu daru un pret Dievu grēkoju? Genesis 39:10 Un kad viņa ikdienas to uz Jāzepu runāja, un tas viņai nepaklausīja, ka pie viņas būtu gulējis un ap viņu bijis, Genesis 39:11 Tad notikās kādā dienā Jāzepam namā nākot savu darbu padarīt, un no nama ļaudīm nevienam mājās neesot, Genesis 39:12 Ka tā viņu sagrāba pie drēbēm un sacīja: guli pie manis. Bet tas pameta savas drēbes viņas rokā un izbēga un izgāja ārā. Genesis 39:13 Kad nu tā redzēja, ka tas savas drēbes viņas rokā bija pametis un izbēdzis ārā, Genesis 39:14 Tad tā sasauca savu saimi un runāja uz tiem un sacīja: raugāt, viņš to Ebreju vīru pie mums ir atvedis mūs apsmiet; tas nāca pie manis gulēt un es brēcu visā galvā(skaļā balsī). Genesis 39:15 Un kad tas dzirdēja, ka es savu balsi pacēlu un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un aizbēga un izmuka ārā. Genesis 39:16 Un tā lika viņa drēbes sev līdzās, kamēr viņas kungs pārnāca mājā; tad tā uz viņu runāja pēc šiem vārdiem Genesis 39:17 Un sacīja: tas Ebreju kalps, ko tu mums esi atvedis, nāca pie manis, mani apsmiet. Genesis 39:18 Un kad es savu balsi pacēlu un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā. Genesis 39:19 Un kad viņa kungs dzirdēja savas sievas vārdus, kā tā uz viņu bija runājusi sacīdama: tā un tā man tavs kalps darījis, tad viņa kungs apskaitās ļoti. Genesis 39:20 Un Jāzepa kungs to ņēma un to ielika cietuma namā, tanī vietā, kur ķēniņa cietuma ļaudis tapa apsargāti; un viņš bija tur cietuma namā. Genesis 39:21 Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu, un tam parādīja apžēlošanu un tam lika atrast žēlastību cietuma sarga priekšā. Genesis 39:22 Un cietuma sargs deva Jāzepa rokā visus cietuma ļaudis, kas cietuma namā bija, un viss, kas tur bija jādara, to viņš darīja. Genesis 39:23 Cietuma sargs neraudzīja ne uz vienu lietu, kas bija viņa rokā, jo Tas Kungs bija ar viņu, un ko vien viņš darīja, tam Tas Kungs lika labi izdoties. Genesis 40:0 Genesis 40:1 Un pēc šīm lietām Ēģiptes ķēniņa dzēriena devējs un maizes cepējs apgrēkojās pret savu kungu, Ēģiptes ķēniņu, Genesis 40:2 Tā ka Faraons apskaitās par saviem diviem virsniekiem, par dzēriena devēju virsnieku un par maizes cepēju virsnieku. Genesis 40:3 Un viņš tos lika iemest cietumā, sargu virsnieka namā, turpat, kur Jāzeps bija saistīts. Genesis 40:4 Un sargu virsnieks tiem iedeva Jāzepu, ka tas tiem kalpotu, un tie bija kādu laiku cietumā. Genesis 40:5 Un tie abi vienā naktī sapņoja sapņus, katrs savu sapni, Ēģiptes ķēniņa dzēriena devējs un maizes cepējs, kas cietuma namā bija saistīti, - katrs sapnis bija savādi izstāstāms. Genesis 40:6 Un Jāzeps no rīta pie tiem nāca un tos apraudzīja, un redzi, tie bija noskumuši. Genesis 40:7 Tad tas vaicāja Faraona virsniekus, kas pie tā bija cietumā, sava kunga namā, un sacīja: kāpēc jūsu vaigi šodien tik skumīgi? Genesis 40:8 Un šie tam sacīja: mēs sapni esam sapņojuši un še nav neviena, kas mums to izstāsta. Un Jāzeps tiem atbildēja: vai izstāstīšanas nepieder Dievam? Teiciet jel man to. Genesis 40:9 Tad dzēriena devēju virsnieks Jāzepam izteica savu sapni un uz to sacīja: redzi jel, savā sapnī es redzēju vīnakoku savā priekšā. Genesis 40:10 Un tam vīnakokam bija trīs zari, un tas izplauka, viņa zaļums auga, ziedēja, un viņa ogas ienācās. Genesis 40:11 Un Faraona biķeris bija manā rokā, un es ņēmu tās ogas un tās izspiedu Faraona biķerī un devu biķeri Faraona rokā. Genesis 40:12 Tad Jāzeps uz to sacīja: šī ir viņa izstāstīšana, - tie trīs zari ir trīs dienas. Genesis 40:13 Pēc trim dienām Faraons tavu galvu paaugstinās un tevi iecels atkal tavā amatā, un tu dosi Faraonam biķeri viņa rokā pēc pirmaja ieraduma, kad tu biji viņa dzēriena devējs. Genesis 40:14 Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, un dari lūdzams žēlastību pie manis un piemini mani pie Faraona un dari, ka es topu izlaists no šā nama. Genesis 40:15 Jo es zagšus esmu nozagts no Ebreju zemes, un arī nekā ļauna neesmu darījis, ka tie mani bedrē iemetuši. Genesis 40:16 Un kad maizes cepēju virsnieks redzēja, ka tas labi bija izstāstījis, tad tas Jāzepam sacīja: man arī bija sapnis, un redzi, trīs maizes kurvji bija uz manas galvas. Genesis 40:17 Un virsējā kurvī bija no visāda Faraona ēdiena, kas ir beķera cepums, un putni ēda no tā kurvja uz manas galvas. Genesis 40:18 Tad Jāzeps atbildēja un sacīja. Šī ir viņa izstāstīšana, - tie trīs kurvji ir trīs dienas. Genesis 40:19 Un pēc trim dienām Faraons tavu galvu pacels un tevi pakārs karātavās un putni ēdīs tavu miesu no tevis. Genesis 40:20 Un notikās trešā dienā, Faraona dzimšanas dienā, ka viņš visiem saviem kalpiem dzīres darīja, un viņš paaugstināja dzēriena devēju virsnieka galvu un maizes cepēju virsnieka galvu starp saviem kalpiem, Genesis 40:21 Un iecēla dzēriena devēju virsnieku atkal viņa vietā, un tas biķeri deva Faraonam rokā. Genesis 40:22 Un maizes cepēju virsnieku viņš lika pakārt, - tā kā Jāzeps tiem bija izstāstījis. Genesis 40:23 Bet dzēriena devēju virsnieks nepieminēja Jāzepu, bet viņu aizmirsa. Genesis 41:0 Genesis 41:1 Un pēc diviem gadiem Faraons redzēja sapni un redzi, viņš stāvēja upes malā. Genesis 41:2 Un redzi, no upes izkāpa septiņas govis krāšņu augumu un treknām miesām, un tās ganījās niedrēs. Genesis 41:3 Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc šīm no upes, nejauku augumu un liesām miesām, un piestājās pie tām citām govīm upes malā. Genesis 41:4 Un tās govis nejauku izskatu un liesām miesām ierija tās septiņas treknās govis krāšņu izskatu; - tad Faraons atmodās. Genesis 41:5 Pēc viņš atkal aizmiga un sapņoja otrkārt. Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, briedušas un brangas. Genesis 41:6 Un redzi, septiņas tievas un austriņa kaltētas vārpas radās pēc tām. Genesis 41:7 Un tās tievās vārpas ierija tās septiņas briedušās un pilnās vārpas. Tad Faraons atmodās, un redzi, tas bija sapnis. Genesis 41:8 Un notikās no rīta, tad viņš bija bēdīgs savā garā, un sūtīja un aicināja visus ēģiptiešu zīlniekus un visus gudros, kas tur bija, un Faraons tiem teica savus sapņus, bet neviena nebija, kas tos Faraonam izstāstītu. Genesis 41:9 Tad dzēriena devēju virsnieks runāja uz Faraonu un sacīja: es pieminu šodien savu noziegumu. Genesis 41:10 Kad Faraons bija apskaities par saviem kalpiem un mani ielika cietumā, sargu virsnieka namā, mani un maizes cepēju virsnieku, Genesis 41:11 Tad mums bija vienā naktī sapnis, ikvienam savs sapnis, savādi izstāstāms. Genesis 41:12 Un tur bija pie mums viens Ebreju jauneklis, sargu virsnieka kalps, un mēs tam tos pasacījām, un viņš mums mūsu sapņus izstāstīja, ikvienam tas to izstāstīja pēc viņa sapņošanas. Genesis 41:13 Un kā tas mums ir izstāstījis, tāpat tas noticis; mani Faraons atkal iecēlis manā vietā un viņu pakāris. Genesis 41:14 Tad Faraons sūtīja un aicināja Jāzepu, un tie tam ātri lika iziet no bedres, un viņš apcirpās un apvilka citas drēbes un nāca pie Faraona. Genesis 41:15 Tad Faraons sacīja uz Jāzepu: es esmu sapņojis sapni, un neviena nav, kas to izstāsta; bet es esmu dzirdējis par tevi sakām, kad tu sapni dzirdot, tad tu to varot izstāstīt. Genesis 41:16 Un Jāzeps atbildēja Faraonam un sacīja: tas nestāv pie manis; Dievs Faraonam sludinās labu. Genesis 41:17 Un Faraons sacīja uz Jāzepu: redzi, es sapnī stāvēju upes malā. Genesis 41:18 Un redzi, tur izkāpa no upes septiņas govis treknām miesām un krāšņu izskatu un ganījās niedrēs. Genesis 41:19 Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc tām, liesu un ļoti nejauku augumu un izdēdējušām miesām, es tik nejaukas, kā šās, visā Ēģiptes zemē neesmu redzējis. Genesis 41:20 Un tās izdēdējušās un nejaukās govis ierija tās septiņas pirmās treknās govis. Genesis 41:21 Un kad tās no viņām bija ierītas, nevarēja manīt, ka tās bija viņu iekšās, un tās izskatījās nejaukas tāpat kā papriekš. Tad es atmodos. Genesis 41:22 Pēc tam es redzēju savā sapnī, un redzi, septiņas vārpas izauga no viena stiebra, pilnas un brangas. Genesis 41:23 Un redzi, septiņas sakaltušas, tievas un austriņa kaltētas vārpas izplauka pēc tām. Genesis 41:24 Un tās septiņas tievās vārpas ierija tās septiņas brangās vārpas. Un es to tiem zīlniekiem esmu teicis, bet neviena nav, kas to var izstāstīt. Genesis 41:25 Tad Jāzeps sacīja uz Faraonu. Faraona sapņi ir vienādi. Dievs Faraonam ir darījis zināmu, ko Viņš apņēmies darīt. Genesis 41:26 Tās septiņas krāšņās govis ir septiņi gadi, un tās septiņas brangās vārpas ir septiņi gadi, - tie sapņi ir vienādi. Genesis 41:27 Un tās septiņas izdēdējušās un nejaukās govis, kas pēc tām izkāpa, ir septiņi gadi, un tās septiņas tievās un austriņa kaltētās vārpas būs septiņi bada gadi. Genesis 41:28 Šis ir tas vārds, ko es uz Faraonu esmu runājis: Dievs Faraonam ir parādījis, ko Viņš apņēmies. Genesis 41:29 Redzi, septiņi it auglīgi gadi nāks pār visu Ēģiptes zemi. Genesis 41:30 Bet pēc tiem nāks septiņi bada gadi; tad tas pilnums Ēģiptes zemē taps aizmirsts, un bads klaji apēdīs zemi. Genesis 41:31 Un to pilnumu vairs nemanīs tai zemē aiz tā bada pēc tam, jo tas būs pārlieku grūts. Genesis 41:32 Un, ka tas sapnis Faraonam divreiz ir rādījies, tas ir tāpēc, ka Dievs to stipri apņēmies un Dievs steigšus to darīs. Genesis 41:33 Un nu lai Faraons lūko pēc viena prātīga un gudra vīra un to lai ieceļ pār Ēģiptes zemi. Genesis 41:34 Lai Faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi un lai ņem piekto tiesu no Ēģiptes zemes pa tiem septiņiem bagātiem gadiem, un lai tie sakrāj visādu barību pa šiem nākamiem auglīgiem gadiem. Genesis 41:35 Un lai tie saber labību apakš Faraona rokas par barību pilsētā, un lai to paglabā. Genesis 41:36 Tad būs barība zemei par padomu, kamēr tie septiņi bada gadi būs Ēģiptes zemē, ka zeme no bada netop izdeldēta. Genesis 41:37 Un šie vārdi patika Faraonam un visiem viņa kalpiem. Genesis 41:38 Un Faraons sacīja uz saviem kalpiem: kur mēs atrastu tādu vīru, iekš kā ir Dieva Gars? Genesis 41:39 Tad Faraons sacīja uz Jāzepu: tāpēc ka Dievs tev visas šīs lietas ir darījis zināmas, nav neviena tik prātīga un gudra, kā tu. Genesis 41:40 Tev būs būt pār manu namu, un visiem maniem ļaudīm būs klausīt tavam vārdam; pēc tā goda krēsla vien es būšu lielāks nekā tu. Genesis 41:41 Un Faraons sacīja uz Jāzepu: redzi, es tevi esmu iecēlis pār visu Ēģiptes zemi. Genesis 41:42 Un Faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un to apģērba ar dārga audekla drēbēm un apkāra zelta ķēdes ap viņa kaklu, Genesis 41:43 Un tam lika braukt uz saviem otrajiem ratiem, kas viņam bija, un viņa priekšā sauca: klanāties! Un viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. Genesis 41:44 Un Faraons sacīja uz Jāzepu: es esmu Faraons, tomēr bez tavas ziņas nevienam ne roku, ne kāju nebūs pacelt visā Ēģiptes zemē. Genesis 41:45 Un Faraons Jāzepu nosauca Capnat-Paneak (pasaules glābējs) un tam deva par sievu Asnatu, Potifera, Onna priestera, meitu. Un Jāzeps devās ceļā pa visu Ēģiptes zemi. Genesis 41:46 Un Jāzeps bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš priekš Ēģiptes ķēniņa Faraona stāvēja. Un Jāzeps aizgāja no Faraona un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. Genesis 41:47 Un zeme tanīs septiņos bagātos gados izdeva bagātus augļus. Genesis 41:48 Un viņš sakrāja to septiņu gadu labību, kas bija Ēģiptes zemē, visu un lika to labību pilsētās; to labību no ikvienas pilsētas tīruma, kas ap to bija, viņš tanī nolika. Genesis 41:49 Tā Jāzeps sabēra pārlieku daudz labības, kā smiltis jūrmalā, ka beidzot mitējās skaitīt, jo tā bija neskaitāma. Genesis 41:50 Un Jāzepam piedzima divi dēli, pirms nekā tie bada gadi nāca; tos Asnata, Potifera, Onna priestera, meita, viņam dzemdēja. Genesis 41:51 Un Jāzeps tā pirmdzimtā vārdu nosauca Manasu, jo Dievs man ir licis aizmirst visu manu grūtumu un visu mana tēva namu. Genesis 41:52 Un tā otrā vārdu viņš nosauca Efraīm, jo Dievs man licis augt manā bēdu zemē. Genesis 41:53 Un tie septiņi bagātie gadi beidzās, kas bija Ēģiptes zemē. Genesis 41:54 Un tie septiņi bada gadi sāka nākt, tā kā Jāzeps bija sacījis, un tur bija bads visapkārt, bet pa visu Ēģiptes zemi bija maize. Genesis 41:55 Kad nu visa Ēģiptes zeme arī badu cieta, tad tie ļaudis brēca uz Faraonu pēc maizes. Un Faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: ejat pie Jāzepa, - ko tas jums sacīs, to dariet. Genesis 41:56 Un bads bija pa visu zemi, un Jāzeps atvēra visas klētis un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads palika jo dienas jo lielāks Ēģiptes zemē. Genesis 41:57 Un visas citas zemes nāca uz Ēģiptes zemi pie Jāzepa pirkt, jo bads bija liels pa visām zemēm. Genesis 42:0 Genesis 42:1 Kad nu Jēkabs redzēja, ka labība bija Ēģiptes zemē, tad viņš saviem dēliem sacīja: ko jūs skatāties? Genesis 42:2 Un viņš sacīja: redzi, es esmu dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, noejat turp un pērciet mums no turienes, lai dzīvojam un nemirstam. Genesis 42:3 Tad desmit Jāzepa brāļi nogāja, labības pirkt no Ēģiptes zemes. Genesis 42:4 Bet Benjaminu, Jāzepa brāli, Jēkabs nesūtīja ar viņa brāļiem, jo tas sacīja: ka to kāda nelaime neaizņem. Genesis 42:5 Tā Israēla dēli nāca, labības pirkt līdz ar citiem, kas turp gāja, jo bads bija arī Kanaāna zemē. Genesis 42:6 Un Jāzeps bija tas valdītājs pār zemi un pārdeva visiem tās zemes ļaudīm, un Jāzepa brāļi nāca un klanījās viņa priekšā ar vaigu pie zemes. Genesis 42:7 Tad Jāzeps redzēja savus brāļus un tos pazina, bet viņš likās pret tiem svešs, un runāja ar tiem bargi un sacīja uz tiem: no kurienes jūs nākat? Un tie sacīja: no Kanaāna zemes, maizes pirkt. Genesis 42:8 Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Genesis 42:9 Un Jāzeps pieminēja savus sapņus, ko viņš par tiem bija sapņojis, un viņš uz tiem sacīja: jūs esat izlūki, jūs esat nākuši raudzīt, kur zemei var piekļūt. Genesis 42:10 Un tie uz viņu sacīja: nē, mans kungs, tavi kalpi ir nākuši, maizes pirkt. Genesis 42:11 Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam taisni ļaudis, tavi kalpi nav izlūki. Genesis 42:12 Un viņš uz tiem sacīja: nē, bet jūs esat nākuši izlūkot, kur zemei var piekļūt. Genesis 42:13 Un tie sacīja: mēs tavi kalpi bijām divpadsmit brāļi, viena paša vīra dēli Kanaāna zemē, un redzi, tas jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav. Genesis 42:14 Tad Jāzeps uz tiem sacīja: tā tas ir, kā es uz jums esmu runājis un sacījis: jūs esat izlūki. Genesis 42:15 Pie tam jūs tapsiet pārbaudīti; tik tiešām kā Faraons dzīvo, jūs no šejienes netiksiet projām, ja jūsu jaunākais brālis nenāk šurpu. Genesis 42:16 Sūtiet vienu no jums, kas atved jūsu brāli, bet jūs paliekat cietumā, tad jūsu vārdi taps pārbaudīti, vai pie jums ir patiesība, un ja ne, tik tiešām kā Faraons dzīvo, tad jūs esat izlūki. Genesis 42:17 Un viņš tos kopā lika trīs dienas cietumā. Genesis 42:18 Un trešā dienā Jāzeps uz tiem sacīja: dariet tā, tad jūs dzīvosiet; es bīstos Dievu. Genesis 42:19 Ja jūs esat taisni ļaudis, tad lai viens no jūsu brāļiem paliek saistīts cietumā, un jūs ejat, pārvediet to labību, tādēļ ka bads jūsu mājās. Genesis 42:20 Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi taps atrasti taisni, un jūs nemirsiet; un tie tā darīja. Genesis 42:21 Tad tie sacīja viens uz otru: patiesi, mēs esam noziegušies pret savu brāli, ka mēs viņa dvēseles bēdas redzējām, kad viņš no mums žēlastības lūdzās, un neklausījām; tādēļ šās bēdas nāk pār mums. Genesis 42:22 Un Rūbens tiem atbildēja un sacīja: vai es jums to neteicu sacīdams: neapgrēkojaties pret to bērnu, bet jūs neklausījāt? Un nu redzi, viņa asinis top meklētas. Genesis 42:23 Un tie nezināja, ka Jāzeps to saprata, jo tur bija tulks viņu starpā. Genesis 42:24 Un viņš no tiem novērsās un raudāja, un atkal pie tiem atgriezās un ar tiem runāja, un ņēma no viņu vidus Sīmeanu un to saistīja priekš viņu acīm. Genesis 42:25 Un Jāzeps pavēlēja viņu maisus pildīt ar labību un viņu naudu atlikt ikkatram savā maisā, un tiem dot ceļa barību uz ceļu; un tiem tā tapa darīts. Genesis 42:26 Un tie uzkrāva savu labību uz saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. Genesis 42:27 Kad nu viens no tiem savu maisu atraisīja, savu ēzeli barot mājas vietā, tad tas ieraudzīja savu naudu, un redzi, tā bija viņa maisa virsgalā. Genesis 42:28 Un tas sacīja uz saviem brāļiem: mana nauda man ir atlikta, un redzi, tā ir manā maisā. Tad tiem sirds iztrūkās un tie pārbijās viens uz otru sacīdami: kas tas ir, ko Dievs mums ir darījis? Genesis 42:29 Un tie nāca pie Jēkaba, sava tēva, uz Kanaāna zemi un teica tam visu, kas tiem bija noticis, un sacīja: Genesis 42:30 Tas vīrs, tas zemes kungs, runāja bargi ar mums un mūs turēja par zemes izlūkiem. Genesis 42:31 Tad mēs tam sacījām: mēs esam taisni ļaudis, mēs neesam izlūki bijuši. Genesis 42:32 Mēs bijām divpadsmit brāļi, sava tēva dēli, viena vairs nav, un tas jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva Kanaāna zemē. Genesis 42:33 Un tas vīrs, tas zemes kungs, mums sacīja: pie tam es nomanīšu, jūs esam taisnus: pametiet vienu no saviem brāļiem pie manis un ņemiet, ko jums vajag, un noejat, Genesis 42:34 Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es manīšu, jūs neesam izlūkus, bet taisnus ļaudis. Jūsu brāli es jums atdošu un jums ļaušu šinī zemē pirkt un pārdot. Genesis 42:35 Un kad tie savus maisus izbēra, redzi, tad ikviens atrada savu naudas mučkuli(maisiņu) savā maisā, un tie ieraudzīja savus naudas mučkuļus, viņi un viņu tēvs, un tie izbijās. Genesis 42:36 Tad Jēkabs, viņu tēvs, uz tiem sacīja: jūs man paņemat manus bērnus: Jāzepa vairs nav un Sīmeana vairs nav, un Benjaminu jūs ņemsiet; viss tas nāk man virsū. Genesis 42:37 Tad Rūbens runāja ar savu tēvu un sacīja: ja es to pie tevis neatvedīšu atpakaļ, tad nokauj manus divus dēlus; dod viņu manā rokā, tad es viņu pie tevis atvedīšu atpakaļ. Genesis 42:38 Bet viņš sacīja: manam dēlam nebūs noiet ar jums, jo viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats atlicis. Ja tam kāda nelaime notiks uz ceļa, kur jūs iesiet, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet bedrē. Genesis 43:0 Genesis 43:1 Un bads bija grūts tanī zemē. Genesis 43:2 Un kad tā labība, ko tie no Ēģiptes bija atveduši, jau bija izlietojuši, tad viņu tēvs uz tiem sacīja: noejat atkal un pērciet mums maizes kādu mazumu. Genesis 43:3 Un Jūda uz to runāja un sacīja: tas vīrs mums stipri piekodinājis un sacījis: jūs manu vaigu neredzēsiet, ja jūsu brālis nav jums līdz. Genesis 43:4 Ja tad tu mūsu brāli mums sūtīsi līdz, tad mēs gribam noiet un pirkt maizes priekš tevis. Genesis 43:5 Bet ja tu to nesūtīsi, tad mēs nenoiesim, jo tas vīrs mums ir sacījis: jums nebūs manu vaigu redzēt, ja jūsu jaunākais brālis jums nav līdz. Genesis 43:6 Tad Israēls sacīja: kāpēc jūs man tik ļauni esat darījuši, tam vīram sacīdami, ka jums vēl viens brālis esot? Genesis 43:7 Un tie sacīja: tas vīrs jautāja jautādams pēc mums un pēc mūsu radiem un sacīja: vai jūsu tēvs vēl dzīvs? Vai jums vēl viens brālis? Tad mēs viņam atbildējām, kā viņš mums jautāja; kā tad mēs to varējām zināt, ka tas sacīs: vediet savu brāli šurp? Genesis 43:8 Tad Jūda sacīja uz Israēli, savu tēvu: sūti to zēnu man līdz, tad mēs celsimies un noiesim, lai dzīvojam un nemirstam, ne mēs, ne tu pats, ne mūsu bērniņi. Genesis 43:9 Es galvoju par viņu, no manas rokas tev būs viņu prasīt; ja es to pie tevis nevedīšu atpakaļ un to nestādīšu priekš tavām acīm, tad es visu savu mūžu gribu noziedzīgs būt tavā priekšā. Genesis 43:10 Jo ja mēs nebūtu kavējušies, mēs tagad jau otru reizi būtu pārnākuši. Genesis 43:11 Tad viņu tēvs Israēls uz tiem sacīja: ja tam nu tā būs būt, tad dariet tā: ņemiet no šās zemes visteicamiem augļiem savos traukos un nonesiet tam vīram dāvanu, balzama kādu mazumu un kādu mazumu medus, dārgas zāles un mirres, riekstus un mandeles. Genesis 43:12 Ņemiet arīdzan otrtik naudas savā rokā, un to naudu, kas jūsu maisu virsgalā atlikta, nesiet atpakaļ savā rokā, tiem jau tur būs misējies. Genesis 43:13 Ņemiet arī savu brāli un ceļaties un ejat atkal pie tā vīra. Genesis 43:14 Bet tas visuvarenais Dievs lai jums dod žēlastību tā vīra priekšā, ka tas atlaiž jūsu otru brāli un Benjaminu. Bet es esmu tā kā kam bērni rautin atrauti. Genesis 43:15 Tad tie vīri ņēma to dāvanu, un ņēma otrtik naudas savā rokā un Benjaminu, un cēlās un nogāja uz Ēģiptes zemi un stājās Jāzepa priekšā. Genesis 43:16 Kad nu Jāzeps Benjaminu pie tiem ieraudzīja, tad viņš sacīja tam, kas bija pār viņa namu: ieved tos vīrus namā un nokauj kādu kaujamu lopu un taisi ēdienu, jo tie vīri pie manis ēdīs pusdienu. Genesis 43:17 Un tas vīrs darīja, kā Jāzeps bija sacījis, un tas vīrs ieveda tos vīrus Jāzepa namā. Genesis 43:18 Tad tie vīri bijās, kad tos veda Jāzepa namā, un sacīja: tās naudas dēļ, ko viņu reiz' atdabūjām savos maisos, mēs esam ievesti, lai viņš mums var uzbrukt un mums uzmākties un mūs par vergiem ņemt un mūsu ēzeļus. Genesis 43:19 Tad tie piegāja pie tā vīra, kas bija pār Jāzepa namu, un runāja ar to priekš nama durvīm Genesis 43:20 Un sacīja: ak mans kungs, mums viņu reiz' bija jānāk, labības pirkt. Genesis 43:21 Un kad bijām nākuši mājas vietā un atraisījām savus maisus, redzi, tad ikvienam tā nauda bija viņa maisa virsgalā ar pilnu svaru, un mēs to esam atkal atnesuši savā rokā. Genesis 43:22 Mēs arī esam atnesuši citu naudu savā rokā, maizes pirkt, mēs nezinām, kas mūsu naudu mūsu maisos ielicis. Genesis 43:23 Un tas sacīja: esiet ar mieru, nebīstaties! Jūsu Dievs un jūsu tēva Dievs jums devis jūsu maisos apslēptu mantu; jūsu nauda man rokā tikusi. Un viņš izveda Sīmeanu pie tiem ārā. Genesis 43:24 Pēc viņš tos vīrus ieveda Jāzepa namā un tiem deva ūdeni, un tie mazgāja savas kājas; un viņš deva viņu ēzeļiem ēdamo. Genesis 43:25 Un tie sataisīja to dāvanu, tiekams Jāzeps nāca uz pusdienu; jo tie bija dzirdējuši, ka tiem tur bija maizi ēst. Genesis 43:26 Kad nu Jāzeps nāca namā, tad tie viņam namā atnesa to dāvanu, kas bija viņu rokās, un metās viņa priekšā pie zemes. Genesis 43:27 Un viņš jautāja, kā tiem klājās, un sacīja: kā klājās jūsu vecajam tēvam, par ko jūs stāstījāt? Vai viņš vēl dzīvs? Genesis 43:28 Un tie sacīja: tavam kalpam, mūsu tēvam, labi klājās, viņš vēl dzīvs; un tie noliecās un klanījās. Genesis 43:29 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjaminu, savas mātes dēlu, un sacīja: vai šis ir jūsu jaunākais brālis, par ko man stāstījāt? Un viņš sacīja: Dievs lai tev žēlīgs, mans dēls! Genesis 43:30 Un Jāzeps steidzās, jo viņa sirds iesila uz savu brāli, un viņš meklēja, kur raudāt, un iegāja kambarī un tur raudāja. Genesis 43:31 Un viņš mazgāja savu vaigu un nāca ārā un savaldījās un sacīja: celiet maizi priekšā. Genesis 43:32 Un tie cēla priekšā viņam (at)sevišķi un viņiem (at)sevišķi, un tiem ēģiptiešiem (at)sevišķi, kas pie viņa ēda, jo ēģiptieši ar Ebrejiem nevar maizi ēst, jo ēģiptiešiem tā ir negantība. Genesis 43:33 Un tie sēdēja viņam pretī, tas pirmdzimtais pēc savas pirmdzimtības, un tas jaunākais pēc savas jaunības. Genesis 43:34 Par to tie vīri brīnījās savā starpā, un viņš cēla tiem priekšā goda daļas no sava galda, bet Benjamina daļu viņš pieckārtīgi vairoja pār visu citu daļām; un tie dzēra un padzērās ar viņu. Genesis 44:0 Genesis 44:1 Un viņš pavēlēja tam, kas bija pār viņa namu, un sacīja: pildi to vīru maisus ar labību, cik tie var nest, un liec ikviena naudu viņa maisa virsgalā. Genesis 44:2 Un manu biķeri, to sudraba biķeri, liec tam jaunākam maisa virsgalā, arī viņa labības naudu. Un tas darīja pēc Jāzepa vārda, ko viņš bija sacījis. Genesis 44:3 Rītā, gaismai austot, tie vīri tapa atlaisti līdz ar saviem ēzeļiem. Genesis 44:4 Bet tiem no pilsētas izejot un tāli vēl neesot, Jāzeps sacīja savam nama uzraugam: celies, dzenies tiem vīriem pakaļ, un tos panācis saki tiem: kādēļ esat atmaksājuši labu ar ļaunu? Genesis 44:5 Vai šis nav tas, no kā mans kungs dzer? Un no tā viņš mēdz padzert. Jūs esat ļaunu darījuši, to darīdami. Genesis 44:6 Un tas viņus panāca un viņiem sacīja šos vārdus. Genesis 44:7 Tad viņi uz to sacīja: kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Ne mūžam tavi kalpi tādu darbu nedarīs. Genesis 44:8 Redzi, to naudu, ko esam atraduši savu maisu virsgalā, mēs tev atkal esam atnesuši no Kanaāna zemes, - kā tad mēs zagsim no tava kunga nama sudrabu vai zeltu? Genesis 44:9 Pie kura no taviem kalpiem to atradīs, tas lai mirst, un mēs arī gribam būt par vergiem savam kungam. Genesis 44:10 Un viņš sacīja: lai nu arī notiek pēc jūsu vārdiem: pie kura to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs būsiet svabadi. Genesis 44:11 Un tie steidzās un nocēla ikviens savu maisu zemē, un ikviens atraisīja savu maisu. Genesis 44:12 Un viņš pārmeklēja no tā vecākā iesākdams un pie tā jaunākā beigdams, un tas biķeris tapa atrasts Benjamina maisā. Genesis 44:13 Tad tie saplēsa savas drēbes un apkrāva ikviens savu ēzeli un griezās atpakaļ uz pilsētu. Genesis 44:14 Un Jūda ar saviem brāļiem nāca Jāzepa namā, jo šis tur vēl bija, un tie nometās priekš viņa vaiga pie zemes. Genesis 44:15 Un Jāzeps uz tiem sacīja: kas tas par darbu, ko jūs esat darījuši? Vai nezinājāt, ka tāds vīrs, kā es, tiešām to paredzēs? Genesis 44:16 Tad Jūda sacīja: ko lai sakām savam kungam, ko lai runājam un kā lai taisnojamies? Dievs tavu kalpu noziegumu ir atradis, redzi, mēs esam sava kunga vergi, - tā mēs, kā arī tas, pie kā tas biķeris atrasts. Genesis 44:17 Tad viņš sacīja: nemūžam es to nedarīšu; tas vīrs, pie kā tas biķeris atrasts, tam būs man būt par vergu. Bet jūs ejat ar mieru pie sava tēva. Genesis 44:18 Tad Jūda pie tā piegāja un sacīja: ak mans kungs! Lūdzams, lai tavs kalps runā kādu vārdu priekš sava kunga ausīm, un neapskaities par savu kalpu, jo tu esi tik augsts kā Faraons. Genesis 44:19 Mans kungs vaicāja savus kalpus un sacīja: vai jums ir tēvs vai brālis? Genesis 44:20 Tad mēs sacījām savam kungam: mums ir vecs tēvs un viens zēns, kas tam vecumā dzimis, tas jaunākais, un viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats no savas mātes atlicis, un viņa tēvs viņu mīļo. Genesis 44:21 Tad tu sacīji saviem kalpiem: atvediet to pie manis, lai manas acis viņu redz. Genesis 44:22 Tad mēs sacījām uz savu kungu: tas zēns savu tēvu nevar atstāt; ja tas atstās savu tēvu, tad šis mirs. Genesis 44:23 Tad tu saviem kalpiem sacīji: ja jūsu jaunākais brālis ar jums neatnāk, tad jūs manu vaigu vairs neredzēsiet. Genesis 44:24 Un kad mēs nācām pie tava kalpa, sava tēva, un viņam sacījām sava kunga vārdus, Genesis 44:25 Tad mūsu tēvs sacīja: noejat atkal, pērciet mums ēdama kādu mazumu. Genesis 44:26 Tad sacījām: mēs nevaram noiet: ja mūsu jaunākais brālis mums ir līdz, tad mēs noiesim. Jo mēs nevaram tā vīra vaigu redzēt, ja šis mūsu jaunākais brālis nav mums līdz. Genesis 44:27 Tad tavs kalps, mans tēvs, mums sacīja: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. Genesis 44:28 Un tas viens ir no manis aizgājis, un es sacīju, tiešām tas ir saplosīts, un es to vairs neesmu redzējis. Genesis 44:29 Ja tad jūs arī šo paņemsiet no manām acīm un tam kāda nelaime uzies, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet kapā. Genesis 44:30 Tad nu, kad es nākšu pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns mums nebūs līdz, jo tā tēva dvēsele viņa dvēselei sietin piesieta, Genesis 44:31 Tad notiks, kad tas redzēs, ka tā zēna nav, tad tas mirs, un tavi kalpi novedīs tava kalpa, mana tēva, sirmos matus ar sirdēstiem kapā. Genesis 44:32 Jo tavs kalps ir galvojis par to zēnu pie sava tēva, un sacījis: ja es viņu tev atpakaļ neatvedīšu, tad visu savu mūžu es gribu būt noziedzīgs sava tēva priekšā. Genesis 44:33 Un nu lai jel tavs kalps tā zēna vietā paliek par sava kunga vergu, un lai tas zēns aiziet ar saviem brāļiem. Genesis 44:34 Jo kā es varētu iet pie sava tēva, ja tas zēns man nebūtu līdz? - Man būtu jāredz tie sirdēsti, kas manam tēvam uzies. Genesis 45:0 Genesis 45:1 Tad Jāzeps nevarēja valdīties priekš visiem, kas pie viņa stāvēja, un sauca: vediet visus no manis ārā; un neviens pie tā nestāvēja, kad Jāzeps devās pazīties saviem brāļiem. Genesis 45:2 Un viņš pacēla savu balsi raudādams, tā ka tie ēģiptieši to dzirdēja, un Faraona saime to dzirdēja. Genesis 45:3 Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: es esmu Jāzeps, vai mans tēvs vēl dzīvs? Un viņa brāļi tam nevarēja atbildēt, jo tie priekš viņa vaiga pārbijās. Genesis 45:4 Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: nāciet jel klāt pie manis. Un tie piegāja; tad viņš sacīja: es esmu Jāzeps, jūsu brālis, ko jūs esat pārdevuši uz Ēģiptes zemi. Genesis 45:5 Un nu, nebēdājaties un neiztrūcinājāties, ka jūs mani šurp esat pārdevuši, jo Dievs mani šurp ir sūtījis jūsu priekšā jūsu dzīvības uzturēšanas pēc. Genesis 45:6 Jo šis ir tas otrais bada gads pār visu zemi, un vēl būs pieci gadi, kur nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. Genesis 45:7 Un Dievs mani sūtījis jūsu priekšā, lai viņš jūs liktu par atlikumu virs zemes, un jūs uzturētu dzīvus par lielu pulku, kas izglābti. Genesis 45:8 Un nu, jūs mani neesat šurp sūtījuši, bet Dievs, kas mani licis Faraonam par tēvu un par kungu visā viņa namā un par valdītāju visā Ēģiptes zemē. Genesis 45:9 Steidzaties un ejat pie mana tēva un sakāt tam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani iecēlis par kungu visai Ēģiptes zemei, - nāc šurp pie manis, nekavējies. Genesis 45:10 Tev būs dzīvot Gošenes zemē, un tu būsi tuvu pie manis, tu un tavi dēli un tavu dēlu dēli un tavi sīkie lopi un tavi vērši un viss, kas tev pieder. Genesis 45:11 Un es tevi tur uzturēšu, jo vēl ir pieci bada gadi, - ka tu trūkumā neiznīksti, tu un tavs nams un viss, kas tev pieder. Genesis 45:12 Un raugi, jūsu acis redz un mana brāļa Benjamina acis, ka mana mute uz jums runā. Genesis 45:13 Un stāstiet manam tēvam visu manu godību Ēģiptes zemē, un visu, ko jūs redzējuši, un steidzaties un atvediet manu tēvu šurp. Genesis 45:14 Un viņš Benjaminam, savam brālim, apkampās ap kaklu un raudāja, un Benjamins raudāja pie viņa kakla. Genesis 45:15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja pār tiem, un pēc viņa brāļi runāja ar viņu. Genesis 45:16 Un tā slava tapa daudzināta Faraona namā: Jāzepa brāļi ir atnākuši. Un tas patika Faraonam un viņa kalpiem. Genesis 45:17 Un Faraons sacīja uz Jāzepu: saki saviem brāļiem: dariet tā: apkraujiet savus lopus un ietin noejat uz Kanaāna zemi, Genesis 45:18 Un ņemiet savu tēvu un savu saimi, un nāciet pie manis, tad es jums došu Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsiet tās zemes treknumu. Genesis 45:19 Un tev ir pavēlēts: dariet tā: ņemiet no Ēģiptes zemes ratus priekš saviem bērniņiem un priekš savām sievām, un atvediet savu tēvu un nāciet. Genesis 45:20 Un lai jūsu acīm nav žēl savu namarīku - jo visas Ēģiptes zemes labums jums piederēs. Genesis 45:21 Un Israēla dēli tā darīja, un Jāzeps tiem deva ratus pēc Faraona vārdiem un tiem deva ceļamaizi uz ceļu. Genesis 45:22 Un visiem viņš deva ikvienam svētku drēbes, bet Benjaminam viņš deva trīssimt sudraba gabalus un piecas svētku drēbes. Genesis 45:23 Un savam tēvam viņš sūtīja tāpat desmit ēzeļus, kas no Ēģiptes labumu nesa, un desmit ēzeļu mātes, kas nesa labību un maizi un barību priekš tēva uz ceļu. Genesis 45:24 Un viņš savus brāļus nosūtīja, un tie aizgāja, un viņš sacīja: nebaraties pa ceļu. Genesis 45:25 Un tie aizgāja no Ēģiptes un nāca Kanaāna zemē pie Jēkaba, sava tēva, Genesis 45:26 Un viņam stāstīja sacīdami: Jāzeps vēl dzīvs, un ir valdītājs pār visu Ēģiptes zemi. Bet Jēkaba sirds palika auksta, jo viņš tiem neticēja. Genesis 45:27 Bet kad tie uz viņu runāja visus Jāzepa vārdus, ko tas tiem bija sacījis, un kad viņš ieraudzīja tos ratus, ko Jāzeps bija sūtījis, viņu novest, tad Jēkaba, viņu tēva, gars atdzīvojās. Genesis 45:28 Un Israēls sacīja: diezgan! Mans dēls Jāzeps vēl dzīvs! Es gribu iet un viņu redzēt, pirms nekā mirstu. Genesis 46:0 Genesis 46:1 Un Israēls aizgāja ar visu, kas tam piederēja, un nāca uz Bēršebu un upurēja upurus sava tēva Īzaka Dievam. Genesis 46:2 Un Dievs runāja ar Israēli nakts parādīšanā un sacīja: Jēkab, Jēkab! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Genesis 46:3 Tad viņš sacīja: Es esmu tas stiprais Dievs, tava tēva Dievs; nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi tur celšu par lielu tautu. Genesis 46:4 Es noiešu tev līdz uz Ēģiptes zemi un Es tevi vedin atkal atvedīšu, un Jāzepam būs ar savu roku tavas acis aizspiest. Genesis 46:5 Tad Jēkabs cēlās no Bēršebas, un Israēla bērni veda Jēkabu, savu tēvu, un savus bērniņus un savas sievas uz ratiem, ko Faraons bija sūtījis, viņu vest. Genesis 46:6 Un tie ņēma savus lopus un savu mantu, ko tie bija sakrājuši Kanaāna zemē, un nāca uz Ēģipti, Jēkabs un viss viņa dzimums līdz ar viņu; Genesis 46:7 Viņa dēli un viņa dēlu dēli ar viņu, viņa meitas un viņa dēlu meitas un viss viņa dzimums, to viņš veda līdz uz Ēģiptes zemi. Genesis 46:8 Un šie ir Israēla dēlu vārdi, kas nāca uz Ēģipti, Jēkabs un viņa dēli: Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais. Genesis 46:9 Un Rūbena dēli: Hanoks un Pallus un Hecrons un Karmus. Genesis 46:10 Un Sīmeana dēli: Jemuels un Jamins un Oāds un Jaķins un Coārs un Sauls, vienas Kanaāniešu sievas dēls. Genesis 46:11 Un Levja dēli: Geršons, Kehāts un Merarus. Genesis 46:12 Un Jūda dēli: Ģers un Onans un Šelus, Perec un Zerus; un Ģers un Onans bija miruši Kanaāna zemē, - un Pereca dēli bija Hecrons un Hamuls. Genesis 46:13 Un Īsašara dēli: Tolus un Puūs un Jobs un Šimrons. Genesis 46:14 Un Zebulona dēli: Sereds un Elons un Jahleēls. Genesis 46:15 Šie ir Leas dēli, ko tā Jēkabam ir dzemdējusi Mezopotamijā, ar Dinu, viņa meitu; visas viņa dēlu un viņa meitu dvēseles bija trīsdesmit un trīs. Genesis 46:16 Un Gada dēli: Zifions un Hagaja, Šunus, Ecbons, Erus un Arodus un Arelus. Genesis 46:17 Un Ašera dēli: Jemnus un Ješvus, Jisvi un Berius un Zera, viņu māsa. Un Berius dēli: Hebers un Malķiēls. Genesis 46:18 Šie ir Zilfas bērni, ko Lābans Leai, savai meitai, bija devis; un tā dzemdēja Jēkabam šās sešpadsmit dvēseles. Genesis 46:19 Rahēles, Jēkaba sievas, dēli bija Jāzeps un Benjamins. Genesis 46:20 Un Jāzepam dzima Ēģiptē Manasus un Efraīms, ko viņam dzemdēja Asnata, Potifera, Onna priestera, meita. Genesis 46:21 Un Benjamina dēli: Belus un Beķers un Ašbels, Ģerus un Naāmans, Eķius un Ros, Mupims un Hupims un Ards. Genesis 46:22 Šie ir Rahēles dēli, kas Jēkabam ir piedzimuši, - visi kopā četrpadsmit dvēseles. Genesis 46:23 Dana dēli: Hušims. Genesis 46:24 Un Naftalus dēli: Jahceēls un Gunus un Jecers un Šillems. Genesis 46:25 Šie ir Bilhas dēli, ko Lābans savai meitai Rahēlei deva, un tā dzemdēja šos Jēkabam, - visi kopā bija septiņas dvēseles. Genesis 46:26 Visas dvēseles, kas ar Jēkabu uz Ēģipti nāca, kas no viņa gurniem cēlušās, bez Jēkaba dēlu sievām, visas dvēseles sešdesmit un sešas. Genesis 46:27 Un Jāzepa dēli, kas viņam Ēģiptes zemē dzimuši, bija divas dvēseles; visas dvēseles Jēkaba namā, kas uz Ēģipti nāca, bija septiņdesmit. Genesis 46:28 Un viņš sūtīja Jūdu savā priekšā pie Jāzepa, ka šis priekš viņa tam ierādītu Gošenes zemi; un tie nāca Gošenes zemē. Genesis 46:29 Tad Jāzeps iejūdza savus ratus un gāja savam tēvam Israēlim pretī uz Gošeni, un viņu ieraudzījis tas metās ap viņa kaklu un raudāja ilgi pie viņa kakla. Genesis 46:30 Un Israēls sacīja uz Jāzepu: nu es labprāt gribu mirt, kad tavu vaigu esmu redzējis, ka tu vēl esi dzīvs. Genesis 46:31 Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem un uz sava tēva namu: es noiešu un to pasacīšu Faraonam un tam teikšu: mani brāļi un mana tēva nams, kas bija Kanaāna zemē, pie manis atnākuši. Genesis 46:32 Un tie vīri ir avju gani, jo tie ir lopu kopēji, un savus sīkos lopus un savus vēršus, un visu, kas tiem pieder, to tie atveduši. Genesis 46:33 Kad nu Faraons jūs aicinās un jautās, kas ir jūsu amats? Genesis 46:34 Tad sakāt: tavi kalpi ir lopu kopēji no mazām dienām līdz šim, tā pat mēs kā mūsu tēvi, lai jūs varat mist Gošenes zemē; jo ēģiptiešiem visi lopu gani bija negantība. Genesis 47:0 Genesis 47:1 Tad Jāzeps nāca un pasludināja Faraonam un sacīja: mans tēvs un mani brāļi un viņu sīkie lopi un viņu vērši un viss, kas tiem pieder, ir atnākuši no Kanaāna zemes, un redzi, tie ir Gošenes zemē. Genesis 47:2 Un viņš ņēma piecus no visiem saviem brāļiem, un tos veda Faraona priekšā. Genesis 47:3 Un Faraons sacīja uz viņa brāļiem: kas ir jūsu darbs? Un tie sacīja uz Faraonu: tavi kalpi ir lopu gani, tā pat mēs kā mūsu tēvi. Un tie sacīja uz Faraonu: Genesis 47:4 Mēs esam nākuši šinī zemē piemist, jo ganības trūkst tiem sīkiem lopiem, kas taviem kalpiem pieder, jo bads ir grūts Kanaāna zemē, un nu vēli, lūdzams, lai tavi kalpi apmetās Gošenes zemē. Genesis 47:5 Tad Faraons runāja uz Jāzepu un sacīja: tavs tēvs un tavi brāļi pie tevis atnākuši. Genesis 47:6 Ēģiptes zeme stāv tev atvērā; lai tavs tēvs un tavi brāļi dzīvo tai vislabākā zemes vietā, - lai tie mīt Gošenes zemē, un ja tu zini, ka starp tiem ir krietni vīri, tad iecel tos par manu lopu uzraugiem. Genesis 47:7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu, un to stādīja Faraona priekšā, un Jēkabs svētīja Faraonu. Genesis 47:8 Un Faraons sacīja uz Jēkabu: Cik gadu tavām dzīvības dienām? Genesis 47:9 Tad Jēkabs sacīja uz Faraonu: manas svešniecības gadu dienas ir simts un trīsdesmit gadi; īsas un grūtas ir bijušas manas dzīvības gadu dienas un nepanāk manu tēvu gadus viņu svešniecības dienās. Genesis 47:10 Un Jēkabs svētīja Faraonu un izgāja no Faraona. Genesis 47:11 Un Jāzeps savam tēvam un saviem brāļiem iedeva mājas vietas, un tiem deva Ēģiptes zemē to labāko zemes vietu turēt, Raēmzes tiesā, tā kā Faraons bija pavēlējis. Genesis 47:12 Un Jāzeps uzturēja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi, kā kuram bija bērnu. Genesis 47:13 Un pa visām zemēm nebija maizes; jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glābties. Genesis 47:14 Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Faraona namā. Genesis 47:15 Kad nu tā nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija pagalam, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nav? Genesis 47:16 Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nav. Genesis 47:17 Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem un par vēršiem un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem. Genesis 47:18 Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka nevien tā nauda ir beigta, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga, kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi. Genesis 47:19 Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem? Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Faraonam būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša. Genesis 47:20 Tad Jāzeps visus ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Faraona, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts. Genesis 47:21 Tad tā zeme kļuva Faraona rokā, un viņš tos ļaudis pārcēla pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam. Genesis 47:22 Tikai priesteru tīrumus viņš nepirka, jo priesteriem bija sava daļa no Faraona, un tie ēda no savas daļas, ko Faraons tiem deva, tādēļ tie savu tīrumu nepārdeva. Genesis 47:23 Tad Jāzeps sacīja uz tiem ļaudīm: redzi, es šodien jūs un jūsu tīrumus esmu pircis Faraonam, redzi, še jums sēkla, ka jūs tīrumus apsējat. Genesis 47:24 Bet ar augļiem tas tā būs, ka jūs piekto tiesu dodat Faraonam, un četras daļas jums piederēs, tīrumus apsēt un par pārtiku jums un tiem, kas jūsu namā, un par pārtiku jūsu bērniņiem. Genesis 47:25 Un tie sacīja: tu mūs esi uzturējis dzīvus; lai žēlastību atrodam sava kunga acīs, tad mēs būsim Faraona kalpi. Genesis 47:26 Tad Jāzeps to iecēla par likumu pār ēģiptiešu tīrumiem līdz šai dienai, ka Faraonam tā piektā tiesa nāktos, - tikai priesteru zeme vien nekļuva Faraonam. Genesis 47:27 Un Israēls mita Ēģiptē Gošenes zemē, un tur uzturējās un auga un vairojās ļoti. Genesis 47:28 Un Jēkabs dzīvoja Ēģiptes zemē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba dienas bija simts četrdesmit un septiņi gadi. Genesis 47:29 Kad nu Israēla laiks pienāca, ka tam bija mirt, tad viņš sauca savu dēlu Jāzepu un uz to sacīja: ja es tavās acīs esmu atradis žēlastību, tad liec jel lūdzams savu roku apakš manas ciskas un dari pie manis žēlastību un patiesību: neaproc jel mani Ēģiptes zemē; Genesis 47:30 Bet es gribu gulēt pie saviem tēviem; un tev būs mani izvest no Ēģiptes un mani aprakt viņu kapos, - un tas sacīja: es darīšu pēc tava vārda. Genesis 47:31 Tad viņš sacīja: zvērē man. Un tas viņam zvērēja. Un Israēls pielūdza Dievu savas gultas galvgalā. Genesis 48:0 Genesis 48:1 Un notikās pēc tam, ka Jāzepam sacīja: redzi, tavs tēvs ir nevesels. Tad tas ņēma līdz savus divus dēlus, Manasu un Efraīmu. Genesis 48:2 Un Jēkabam tapa teikts un sacīts: redzi, tavs dēls Jāzeps nāk pie tevis. Tad Israēls saņēmās spēkā un apsēdās uz gultas. Un Jēkabs sacīja uz Jāzepu: Genesis 48:3 Tas visuvarenais Dievs man ir parādījies Lūzā, Kanaāna zemē, un mani svētījis. Genesis 48:4 Un viņš uz mani sacījis: redzi, Es tev likšu augļoties un tevi vairošu un tevi celšu par tautu pulku, un došu šo zemi tavam dzimumam pēc tevis par mūžīgu mantu. Genesis 48:5 Un nu taviem diviem dēliem, kas Ēģiptē dzimuši, pirms nekā es pie tevis esmu atnācis uz Ēģipti, tiem būs būt maniem; Efraīms un Manasus būs man tāpat, kā Rūbens un Sīmeans. Genesis 48:6 Bet tavi bērni, kas tev dzims pēc viņiem, tev piederēs, tiem būs tapt nosauktiem pēc savu brāļu vārda viņu iemantojamā tiesā. Genesis 48:7 Kad es nu nācu no Mezopotamijas, tad Rahēle pie manis ir nomirusi Kanaāna zemē uz ceļa, mazu gabalu no Efratas, un es viņu apraku tur Efratas ceļmalā, - un šī ir Bētleme. Genesis 48:8 Un Israēls ieraudzīja Jāzepa dēlus un sacīja: kam šie ir? Genesis 48:9 Un Jāzeps sacīja uz savu tēvu: tie ir mani dēli, ko Dievs man še devis. Un viņš sacīja: pieved jel tos pie manis, ka es tos svētīju. Genesis 48:10 Bet Israēla acis bija tumšas no vecuma, un viņš nevarēja redzēt, un tas tos pie viņa pieveda, un viņš tos skūpstīja un tos apkampa. Genesis 48:11 Un Israēls sacīja uz Jāzepu: es nedomāju redzēt tavu vaigu, un raugi, Dievs man licis redzēt arī tavu dzimumu. Genesis 48:12 Un Jāzeps tos ņēma no viņa klēpja un ar savu vaigu nometās pie zemes. Genesis 48:13 Un Jāzeps tos abus ņēma, Efraīmu ar savu labo roku Israēlim pa kreiso roku, un Manasu ar savu kreiso roku Israēlim pa labo roku, un tos viņam pieveda klāt. Genesis 48:14 Un Israēls izstiepa savu labo roku un to lika uz Efraīma galvu, jebšu tas bija tas jaunākais, un savu kreiso roku uz Manasus galvu; viņš ar ziņu tā savas rokas lika, jebšu Manasus bija tas pirmdzimtais. Genesis 48:15 Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: tas Dievs, priekš kura vaiga mani tēvi, Ābrahāms un Īzaks, staigājuši, - tas Dievs, kas mani visu mūžu līdz šai dienai ir ganījis, - Genesis 48:16 Tas eņģelis, kas mani pestījis no visa ļauna, - tas lai svētī šos bērnus, ka iekš tiem mans vārds top nosaukts un manu tēvu, Ābrahāma un Īzaka, vārds, un ka tie pa pulkiem vairojās virs zemes. Genesis 48:17 Un Jāzeps redzēja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Efraīma galvu, un tas viņam nepatika, un viņš satvēra sava tēva roku, to nolikdams no Efraīma galvas uz Manasus galvu. Genesis 48:18 Un Jāzeps sacīja uz savu tēvu: ne tā, mans tēvs, jo šis ir tas pirmdzimtais, liec savu labo roku uz viņa galvu. Genesis 48:19 Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: es to gan zinu, mans dēls, gan zinu. Arī šis būs par ļaužu pulku, un tas arī būs liels, bet tomēr viņa jaunākais brālis būs lielāks nekā viņš, un viņa dzimums būs par lielu ļaužu tautu. Genesis 48:20 Un viņš tos svētīja tanī dienā un sacīja: iekš tevis Israēls svētīs un sacīs: lai Dievs tevi dara tā kā Efraīmu un kā Manasu, un viņš cēla Efraīmu pāri par Manasu. Genesis 48:21 Pēc Israēls sacīja uz Jāzepu: redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un jūs vedīs atpakaļ uz jūsu tēvu zemi. Genesis 48:22 Un es tev dodu vienu daļu pāri par taviem brāļiem, ko es no Amoriešu rokas esmu ņēmis ar savu zobenu un ar savu stopu. Genesis 49:0 Genesis 49:1 Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: sapulcējaties, un es jums sludināšu, kas jums notiks nākamās dienās. Genesis 49:2 Sapulcējaties un klausāties, jūs Jēkaba dēli, klausāties uz Israēli, savu tēvu. Genesis 49:3 Rūben, tu mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā! Genesis 49:4 Verdošs kā ūdens, - tev nebūs būt tam augstākajam, jo sava tēva gultā tu esi kāpis, tur tu to esi sagānījis; manās cisās viņš kāpis! Genesis 49:5 Sīmeans un Levis ir brāļi, viņu zobeni ir varas ieroči. Genesis 49:6 Lai mana dvēsele nenāk viņu runās, mans gods lai nav viņu draudzē, jo savā bardzībā tie vīrus nokāvuši, un savā tīšā prātā tie vēršus maitājuši. Genesis 49:7 Nolādēta lai ir viņu dusmība, jo tā ir briesmīga, un viņu bardzība, jo tā ir cieta; es tos izdalīšu pa Jēkabu, es tos izkaisīšu pa Israēli. Genesis 49:8 Jūda, tu tas esi, tevi teiks tavi brāļi, tava roka būs uz kakla taviem ienaidniekiem, tavā priekšā klanīsies tava tēva bērni. Genesis 49:9 Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls, viņš nometies, nogūlies tā kā lauva un tā kā lauvas māte; kas viņu traucēs? Genesis 49:10 Scepteris nezudīs no Jūda, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas ŠĪLO (miers) nāks, un viņam tās tautas paklausīs. Genesis 49:11 Viņš sien savu jauno ēzeli pie vīna koka un savas ēzeļa mātes kumeļu pie vīna koka stīgām. Savas drēbes viņš mazgā vīnā, un savu mēteli vīna ķekaru asinīs. Genesis 49:12 Viņa acis ir sarkanas no vīna, un viņa zobi balti no piena. Genesis 49:13 Zebulons dzīvos pie jūras krastiem un būs pie kuģu ostām un sniedzās līdz Sidonai. Genesis 49:14 Īsašars ir stiprs kaulains ēzelis un guļ starp laidariem. Genesis 49:15 Un viņš redzēja dusu, ka tā laba, un to zemi, ka tā jauka, un locīja savu muguru pie nešanas un kalpoja klausīdams. Genesis 49:16 Dans, tā kā citas Israēla ciltis, tiesās savu tautu. Genesis 49:17 Dans būs čūska ceļmalā, odze tekas malā, kozdama zirgam papēžos, ka viņa jājējs krīt atpakaļ. Genesis 49:18 Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu! Genesis 49:19 Gads, dzinēji viņu dzenās, bet viņš tos atgainīs. Genesis 49:20 No Ašera būs trekna maize, un viņš dos ķēniņu gardumus. Genesis 49:21 Naftalus ir stirna savā vaļā, viņš dod mīlīgus vārdus. Genesis 49:22 Jāzeps ir jauns augļu koks, jauns augļu koks avota malā, tie zari stiepjas pār mūri. Genesis 49:23 Strēlnieki viņu kaitinājuši, viņu apšaudījuši un ienīdējuši. Genesis 49:24 Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no tā rokām, kas varens iekš Jēkaba; no turienes, kur tas gans, Israēla klints, Genesis 49:25 No tava tēva Dieva, un Tas tev palīdzēs, - un no tā Visuvarenā, Tas tevi svētīs ar debess svētījumiem no augšienes, ar dziļumu svētījumiem apakšā, ar svētījumiem no krūtīm un miesām. Genesis 49:26 Tava tēva svētījumi ir stiprāki nekā manu vecaju svētījumi līdz mūžīgo kalnu galiem, tie nāks pār Jāzepa galvu, un pār tā galvu, kas tas izredzētais savu brāļu starpā. Genesis 49:27 Benjamins ir plēsīgs vilks, no rīta viņš laupījumu ēdīs un ap vakaru viņš laupījumu dalīs. Genesis 49:28 Šās visas ir Israēla divpadsmit ciltis, un šie ir tie vārdi, ko viņu tēvs uz tiem runāja, tos svētīdams; ikvienu viņš svētīja ar īpašu svētību. Genesis 49:29 Un viņš tiem pavēlēja un sacīja: es tapšu piepulcināts pie saviem ļaudīm, aprociet mani pie maniem tēviem tai alā, kas ir Hetieša Efrona tīrumā, Genesis 49:30 Makpelas alas tīrumā, kas ir pret Mamri, Kanaāna zemē, ko Ābrahāms ir pircis no Efrona, tā Hetieša, sev par dzimts kapa vietu. Genesis 49:31 Tur tie ir aprakuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur tie ir aprakuši Īzaku un Rebeku, viņa sievu, tur es esmu apracis Leū. Genesis 49:32 Tas tīrums un tā ala, kas tur, ir pirkti no Heta bērniem. Genesis 49:33 Kad Jēkabs bija beidzis pavēles dot saviem dēliem, tad viņš salika savas kājas uz gultas un izlaida garu un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm. Genesis 50:0 Genesis 50:1 Tad Jāzeps krita uz sava tēva vaigu un raudāja pār viņu un to skūpstīja. Genesis 50:2 Un Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem, tiem dziedniekiem, ka tie svaidītu viņa tēvu ar balzamu, un tie dziednieki svaidīja Israēli. Genesis 50:3 Un tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz dienas pie svaidīšanas aiziet, un ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas. Genesis 50:4 Kad nu viņa raudu dienas bija pagājušas, tad Jāzeps runāja uz Faraona namu un sacīja: ja es esmu atradis žēlastību jūsu acīs, tad runājiet jel priekš Faraona ausīm un sakāt: Genesis 50:5 Mans tēvs man ir licis zvērēt sacīdams: redzi, es mirstu; manā kapā, ko es sev esmu racis Kanaāna zemē, tur tev būs mani aprakt. Un nu vēli man jel noiet, ka es savu tēvu aproku, tad es atkal nākšu atpakaļ. Genesis 50:6 Un Faraons sacīja: ej un aproc savu tēvu, tā kā viņš tev ir licis zvērēt. Genesis 50:7 Tad Jāzeps aizgāja savu tēvu aprakt, un viņam gāja līdz visi Faraona kalpi, viņa nama vecaji un visi Ēģiptes zemes vecaji, Genesis 50:8 Un viss Jāzepa nams un viņa brāļi un viņa tēva nams, tikai savus bērniņus un savus sīkos lopus un savus lielos lopus tie atstāja Gošenes zemē. Genesis 50:9 Un viņam gāja līdz rati un jātnieki, un bija varen liels pulks. Genesis 50:10 Kad tie nu nāca pie Atad klona, kas ir viņpus Jardānes, tad tie tur žēlojās lielās grūtās žēlabās, un viņš savam tēvam darīja septiņas raudu dienas. Genesis 50:11 Kad tās zemes ļaudis, tie Kanaānieši, redzēja tās žēlabas pie Atad klona, tad tie sacīja: ēģiptiešiem tur ir grūtas žēlabas, tāpēc tās vietas vārdu nosauca ēģiptiešu žēlabas, kas viņpus Jardānes. Genesis 50:12 Un viņa dēli viņam darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis. Genesis 50:13 Jo viņa dēli to veda uz Kanaāna zemi un to apraka Makpelas tīruma alā, ko Ābrahāms ar to tīrumu bija pircis sev par dzimts kapa vietu no Efrona, tā Hetieša, pret Mamri. Genesis 50:14 Un Jāzeps griezās atpakaļ uz Ēģipti, viņš un viņa brāļi un visi, kas ar viņu bija gājuši, viņa tēvu aprakt, pēc tam kad viņš savu tēvu bija paglabājis. Genesis 50:15 Bet Jāzepa brāļi bijās, kad viņu tēvs bija miris un sacīja: kad tik Jāzeps mūs neienīdēs un mums neatmaksās visu to ļaunumu, ko mēs viņam esam darījuši. Genesis 50:16 Tad tie lika Jāzepam sacīt: tavs tēvs pavēlēja, pirms tas mira, un sacīja: Genesis 50:17 Tā jums būs sacīt Jāzepam: piedod lūdzams savu brāļu noziegumu un viņu grēku, jo tie tev ļaunu darījuši, bet nu piedod lūdzams to noziegumu sava tēva Dieva kalpotājiem. Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja. Genesis 50:18 Tad viņa brāļi paši nāca un metās priekš viņa zemē un sacīja: redzi, mēs esam tavi kalpi. Genesis 50:19 Un Jāzeps uz tiem sacīja: nebīstaties! Vai tad es esmu Dieva vietā? Genesis 50:20 Jūs gan esat ļaunu pret mani domājuši, bet Dievs to par labu ir nodomājis, gribēdams, tā kā šodien redzams, uzturēt daudz ļaudis pie dzīvības. Genesis 50:21 Un nu nebīstaties, - es uzturēšu jūs un jūsu bērniņus. Un viņš tos iepriecināja un ar tiem laipnīgi runāja. Genesis 50:22 Un Jāzeps dzīvoja Ēģiptē, viņš un viņa tēva nams; un Jāzeps dzīvoja simts un desmit gadus. Genesis 50:23 Un Jāzeps redzēja no Efraīma bērnus līdz trešam augumam, un Mahira, Manasus dēla, bērni piedzima Jāzepa klēpī. Genesis 50:24 Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: es mirstu, bet Dievs jūs meklēt piemeklēs un jūs izvedīs no šīs zemes uz to zemi, ko viņš Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam zvērējis. Genesis 50:25 Un Jāzeps Israēla dēliem lika zvērēt sacīdams: Dievs jūs meklēt piemeklēs, tad jums manus kaulus būs aizvest no šejienes. Genesis 50:26 Un Jāzeps nomira simts un desmit gadus vecs, un tie viņu svaidīja ar balzamu un ielika šķirstā Ēģiptes zemē.
Exodus 0:0
Exodus 1:0 Exodus 1:1 Šie nu ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu ir nākuši uz Ēģiptes zemi; ikviens nāca ar savu saimi: Exodus 1:2 Rūbens, Sīmeans, Levis un Jūda, Exodus 1:3 Īsašars, Zebulons un Benjamins, Exodus 1:4 Dans, Naftalus, Gads un Ašers. Exodus 1:5 Un visas dvēseles, kas nākušas no Jēkaba gurniem bija septiņdesmit; bet Jāzeps jau bija Ēģiptes zemē. Exodus 1:6 Kad nu Jāzeps bija nomiris un visi viņa brāļi un viss tas dzimums, Exodus 1:7 Tad Israēla bērni augļojās un radās pa pulkiem un vairojās un tapa ļoti vareni, tā ka tā zeme ar tiem tapa piepildīta. Exodus 1:8 Un jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi, kas Jāzepu nepazina. Exodus 1:9 Tas sacīja uz saviem ļaudīm: Redzi, Israēla bērnu tauta ir liela, un tie ir jo varenāki nekā mēs. Exodus 1:10 Tad nu turēsimies gudri pret tiem, ka tie nevairojās, lai, kad karš ceļas, tie nedodās pie mūsu ienaidniekiem un nekaro pret mums un neaiziet no šīs zemes. Exodus 1:11 Tad tie pār viņiem iecēla darba uzraugus, ka viņus spiestu ar grūtiem darbiem, un tie Faraonam uztaisīja mantu pilis Pitom un Raēmzes. Exodus 1:12 Bet jo vairāk viņus spieda, jo vairāk tie vairojās un izplētās; un tiem palika bail no Israēla bērniem. Exodus 1:13 Un ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus nežēlīgi, Exodus 1:14 Un darīja dzīvību tiem rūgtu ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un ar visādiem darbiem laukā, un ar visādiem darbiem, ar ko tie viņus nežēlīgi kalpināja. Exodus 1:15 Un Ēģiptes ķēniņš runāja uz Ebreju bērnu saņēmējām, (tās vienas vārds bija Šifra un tās otras Pua), Exodus 1:16 Un sacīja: kad jūs Ebreju sievām palīdzat pie dzemdēšanas, un tām uz krēsla sēžot redzat to esam dēlu, tad to nonāvējiet, bet ja ir meita, tad to atstājiet dzīvu. Exodus 1:17 Bet tās bērnu saņēmējas bijās Dievu un nedarīja, kā Ēģiptes ķēniņš tām bija sacījis, bet atstāja tos puisēnus dzīvus. Exodus 1:18 Tad Ēģiptes ķēniņš tās bērnu saņēmējas aicināja un uz tām sacīja: kādēļ jūs to esat darījušas un tos puisēnus atstājušas dzīvus? Exodus 1:19 Un tās bērnu saņēmējas sacīja uz Faraonu: tādēļ ka Ebreju sievas nav kā ēģiptiešu sievas; jo tās ir stipras; pirms bērnu saņēmēja pie tām atnāk, tās jau ir dzemdējušas. Exodus 1:20 Tāpēc Dievs tām bērnu saņēmējām darīja labu, un tie ļaudis vairojās un tapa vareni. Exodus 1:21 Un tāpēc ka tās bērnu saņēmējas Dievu bijās, viņš tām darīja namus. Exodus 1:22 Tad Faraons pavēlēja visiem saviem ļaudīm un sacīja: jums visus dēlus, kas piedzimst, būs iemest upē, bet visas meitas atstāt dzīvas. Exodus 2:0 Exodus 2:1 Un viens vīrs no Levja nama nogāja un apņēma Levja meitu. Exodus 2:2 Un tā sieva tapa grūta un dzemdēja dēlu. Kad nu tā redzēja viņu esam skaistu, tad tā viņu paslēpa trīs mēnešus. Exodus 2:3 Bet kad viņu vairs nevarēja paslēpt, tad tā ņēma priekš viņa niedru šķirstiņu un to aptraipīja ar piķi un sveķiem, ielika to bērnu tur iekšā, un to nolika niedrēs upmalā. Exodus 2:4 Un viņa māsa stāvēja no tālienes, nolūkot, kas tam notiktu. Exodus 2:5 Tad Faraona meita nonāca upē mazgāties, un viņas jumpravas staigāja upes malā. Un viņa redzēja to šķirstu niedru vidū un sūtīja savu kalponi un lika to atnest. Exodus 2:6 Kad nu viņa to atvēra, tad tā redzēja to bērniņu, un raugi, tas puisēns raudāja, un viņa par to apžēlojās un sacīja: šis ir viens no tiem Ebreju bērniņiem. Exodus 2:7 Tad viņa māsa sacīja uz Faraona meitu: vai man būs iet un tev aicināt zīdītāju no Ebreju sievām, kas tev to bērnu var zīdināt? Exodus 2:8 Un Faraona meita uz to sacīja: ej! Un tā meitene nogāja un aicināja tā bērniņa māti. Exodus 2:9 Un Faraona meita uz viņu sacīja: ņem šo bērniņu un zīdi man to, es tev došu tavu algu. Un tā sieva ņēma to bērniņu un to zīdīja. Exodus 2:10 Un kad tas bērniņš bija paaudzis, tad viņa to noveda pie Faraona meitas, un tas viņai tapa par dēlu, un tā viņa vārdu nosauca Mozu (izvilktais), sacīdama: tāpēc, ka es to no ūdens esmu izvilkusi. Exodus 2:11 Un notika tanīs dienās, kad Mozus bija uzaudzis, tad viņš izgāja pie saviem brāļiem un apraudzīja viņu grūtumu un redzēja ēģiptiešu vīru sitam vienu Ebreju vīru, vienu no viņa brāļiem. Exodus 2:12 Un viņš skatījās šurp un turp un redzēdams, ka tur neviena nebija, viņš to Ēģiptieti nosita un to apslēpa smiltīs. Exodus 2:13 Un viņš izgāja otrā dienā un redzi, divi Ebreju vīri bārās; un viņš sacīja uz to vainīgo: kāpēc tu siti savu tuvāko? Exodus 2:14 Tad tas sacīja: kas tevi mums licis par virsnieku jeb soģi? Vai tu tā saki, mani arīdzan gribēdams nokaut, kā tu to Ēģiptieti esi nokāvis? Tad Mozus bijās un sacīja: patiesi šī lieta ir tapusi zināma. Exodus 2:15 Kad nu Faraons šo lietu dzirdēja, tad viņš meklēja Mozu nokaut, un Mozus bēga no Faraona un mita Midijanas zemē un apmetās pie vienas akas. Exodus 2:16 Un Midijanas priesterim bija septiņas meitas; tās nāca smelt un pildīja ūdens siles, dzirdināt sava tēva avis. Exodus 2:17 Bet tie gani nāca un tās nodzina, un Mozus cēlās tām palīgā un dzirdināja viņu avis. Exodus 2:18 Un kad tās nāca pie sava tēva Reguēļa, tad viņš sacīja: kā tad jūs šodien tik drīz esat pārnākušas? Exodus 2:19 Tad tās sacīja: viens ēģiptiešu vīrs mūs izglābis no to ganu rokas, un viņš mums arī smēlis un dzirdinājis mūsu avis. Exodus 2:20 Un tas sacīja uz savām meitām: kur tad viņš ir? Kāpēc jūs šo vīru tur esat atstājušas. Aicinājiet to, maizi ēst. Exodus 2:21 Un Mozum bija pa prātam, palikt pie tā vīra, un tas deva Mozum savu meitu Ciporu par sievu. Exodus 2:22 Tā viņam dzemdēja dēlu, un tas viņa vārdu nosauca Geršomu (piemitējs), sacīdams: es esmu piemitējs svešā zemē. Exodus 2:23 Un ilgu laiku pēc tam Ēģiptes ķēniņš nomira un Israēla bērni nopūtās un brēca par to kalpošanu, un viņu brēkšana par to kalpošanu uzkāpa pie Dieva. Exodus 2:24 Un Dievs dzirdēja viņu nopūtas, un pieminēja Savu derību ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu. Exodus 2:25 Un Dievs uzlūkoja Israēla bērnus un Dievs ņēma to vērā. Exodus 3:0 Exodus 3:1 Un Mozus ganīja Jetrus, sava tēvoča, Midijanas priestera, avis un dzina tās avis aiz tuksneša un nāca pie Dieva kalna Horebā. Exodus 3:2 Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās un redzi, tas ērkšķu krūms dega ar uguni, bet tas ērkšķu krūms nesadega. Exodus 3:3 Tad Mozus sacīja: es jel noiešu un apraudzīšu šo lielo parādīšanu, kādēļ tas ērkšķu krūms nesadeg. Exodus 3:4 Un Tas Kungs redzēja, ka tas gāja lūkot, un Dievs sauca uz to no tā ērkšķu krūma un sacīja: Mozu! Mozu! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Exodus 3:5 Un Viņš sacīja: nenāc klāt, novelc savas kurpes no kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Exodus 3:6 Un Viņš sacīja: Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo tas bijās Dievu uzlūkot. Exodus 3:7 Un Tas Kungs sacīja: Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu bēdas, kas ir Ēģiptes zemē un esmu dzirdējis viņu brēkšanu par saviem dzinējiem, jo viņu sāpes Es esmu ņēmis vērā. Exodus 3:8 Tādēļ Es esmu nolaidies, tos izpestīt no ēģiptiešu rokas un tos izvest no šās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu vietu. Exodus 3:9 Un nu redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es arī esmu redzējis to spaidīšanu, ar ko ēģiptieši tos spaida. Exodus 3:10 Tad nu ej, Es tevi sūtīšu pie Faraona, un izvedi Manus ļaudis, Israēla bērnus, no Ēģiptes zemes. Exodus 3:11 Tad Mozus sacīja uz Dievu: kas es esmu, ka man būs iet pie Faraona un izvest Israēla bērnus no Ēģiptes? Exodus 3:12 Un Viņš sacīja: Es būšu ar tevi: un šī būs tev tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis: kad tu tos ļaudis no Ēģiptes zemes būsi izvedis, tad jūs Dievam kalposiet uz šī kalna. Exodus 3:13 Un Mozus sacīja uz Dievu: redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un uz tiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, un tie uz mani saka, kāds ir Viņa vārds? Ko man tiem būs sacīt? Exodus 3:14 Tad Dievs sacīja uz Mozu: Es Esmu, Kas Es Esmu. Un Viņš sacīja: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: Es Esmu, Tas mani pie jums ir sūtījis. Exodus 3:15 Un Dievs vēl sacīja Mozum: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs, mani pie jums ir sūtījis; šis ir Mans vārds mūžīgi, un šī ir Mana piemiņa uz bērnu bērniem. Exodus 3:16 Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki tiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, man ir parādījies, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, un sacījis: Es esmu nācis jūs raudzīt un to, kas jums darīts Ēģiptes zemē. Exodus 3:17 Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no ēģiptiešu spaidīšanas uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Exodus 3:18 Un kad tie klausīs tavai balsij, tad tev ar Israēla vecajiem būs iet pie Ēģiptes ķēniņa un uz to sacīt: Tas Kungs, tas Ebreju Dievs, mūs ir sastapis. Un nu lai ejam treju dienu gājumu tuksnesī, upurēt Tam Kungam, savam Dievam. Exodus 3:19 Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš jums neļaus iet, pat ne caur stipru roku. Exodus 3:20 Tad Es izstiepšu Savu roku un sitīšu Ēģiptes zemi ar visiem Saviem brīnumiem, ko Es viņas vidū darīšu; tad viņš jūs atlaidīs. Exodus 3:21 Un Es tiem ļaudīm došu žēlastību ēģiptiešu priekšā, un kad jūs iziesiet, tad jūs neiziesiet tukši. Exodus 3:22 Bet ikvienai sievai no savas kaimiņienes un no tās, kas dzīvo viņas namā, būs prasīt zelta un sudraba traukus un drēbes, tos jums būs likt uz saviem dēliem un savām meitām un ēģiptiešiem atņemt. Exodus 4:0 Exodus 4:1 Tad Mozus atbildēja un sacīja: bet redzi, viņi man neticēs nedz klausīs manai balsij, jo tie sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies. Exodus 4:2 Un Tas Kungs uz to sacīja: kas tev tavā rokā? Exodus 4:3 Un tas sacīja: zizlis. Tad Viņš sacīja: met to zemē! Un tas to meta zemē; tad tas kļuva par čūsku, un Mozus bēga no viņas. Exodus 4:4 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku un satver to pie astes! Un tas izstiepa savu roku un to satvēra; tad tā atkal kļuva par zizli viņa rokā. Exodus 4:5 Tāpēc viņi ticēs, ka tev Tas Kungs ir parādījies, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Exodus 4:6 Un Tas Kungs vēl tam sacīja: bāz jel savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka, un redzi, tā roka bija spitālīga kā sniegs. Exodus 4:7 Un Viņš sacīja: bāz atkal savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka no azotes, un redzi, tā bija atkal kā viņa cita miesa. Exodus 4:8 Un ja viņi tev neticēs un neklausīs pie tās pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs pie tās otrās zīmes. Exodus 4:9 Un ja viņi arī neticēs šīm divām zīmēm un neklausīs tavai balsij, tad ņem ūdeni no upes un izlej to uz sausumu, tad tas ūdens, ko tu no upes ņemsi, paliks par asinīm uz sausuma. Exodus 4:10 Tad Mozus sacīja uz To Kungu: Ak Kungs! es neesmu runātājs, nedz vakar, nedz aizvakar, nedz no tā laika, kad tu uz Savu kalpu esi runājis, jo man ir grūta valoda un grūta mēle. Exodus 4:11 Tad Tas Kungs uz to sacīja: kas cilvēkam muti devis? Jeb kas dara mēmu vai kurlu vai redzīgu vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Exodus 4:12 Un nu ej, Es būšu ar tavu muti un tev mācīšu, kas tev jārunā. Exodus 4:13 Tad viņš sacīja: ak Kungs, sūti jel kādu sūtīdams! Exodus 4:14 Tad Tā Kunga dusmība iedegās par Mozu un viņš sacīja: vai Ārons, tas Levits, nav tavs brālis? Es zinu, ka tas skaidri runā. Un redzi, tas izies tev pretī un priecāsies savā sirdī, tevi redzēdams. Exodus 4:15 Tad tev būs runāt uz viņu un tos vārdus likt viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti, un Es jūs mācīšu, kas jums jādara. Exodus 4:16 Un viņam priekš tevis būs runāt uz tiem ļaudīm, viņam būs tev būt par muti, un tev būs viņam būt par Dievu. Exodus 4:17 Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tev būs tās zīmes darīt. Exodus 4:18 Tad Mozus nogāja un atgriezās pie sava tēvoča Jetrus un uz to sacīja: laidi mani iet atpakaļ pie saviem brāļiem, kas Ēģiptes zemē, un raudzīt, vai tie vēl dzīvi. Tad Jetrus sacīja uz Mozu: ej ar mieru. Exodus 4:19 Tas Kungs vēl sacīja uz Mozu Midijanā: ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, jo visi tie vīri ir miruši, kas tavu dzīvību meklēja. Exodus 4:20 Tad Mozus ņēma savu sievu un savus dēlus un tiem lika jāt uz ēzeļiem un griezās atpakaļ uz Ēģiptes zemi; un Mozus ņēma to Dieva zizli savā rokā. Exodus 4:21 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: kad tu nu ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, tad pielūko, ka tu dari visus tos brīnumus, ko Es tev esmu devis Faraona priekšā; tomēr Es viņa sirdi apcietināšu, ka viņš tos ļaudis neatlaidīs. Exodus 4:22 Tad tev būs sacīt uz Faraonu: tā saka Tas Kungs: Israēls ir Mans dēls, Mans pirmdzimtais; Exodus 4:23 Un Es tev esmu sacījis: atlaid Manu dēlu, ka tas Man kalpo, bet tu esi liedzies viņu atlaist; redzi, Es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto. Exodus 4:24 Un kad viņš uz ceļa bija naktsmājās, tad Tas Kungs viņam nāca pretī un meklēja viņu nokaut. Exodus 4:25 Un Cipora ņēma asu akmeni un apgraizīja sava dēla priekšādu un aizskāra viņa kājas un sacīja: Tu man esi asins brūtgāns. Exodus 4:26 Tad Viņš no tā atstājās; bet tā sacīja: asins brūtgāns, tās apgraizīšanas dēļ. Exodus 4:27 Tad Tas Kungs sacīja uz Āronu: ej Mozum pretī uz tuksnesi. Un viņš gāja un to sastapa pie Tā Dieva kalna, un viņš to skūpstīja. Exodus 4:28 Un Mozus teica Āronam visus tos vārdus, ar ko Tas Kungs viņu bija sūtījis, un par visām zīmēm, ko Tas viņam bija pavēlējis. Exodus 4:29 Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcēja visus Israēla bērnu vecajus. Exodus 4:30 Un Ārons runāja visus tos vārdus, ko Tas Kungs bija sacījis uz Mozu, un viņš darīja tās zīmes to ļaužu priekšā. Exodus 4:31 Un tie ļaudis ticēja. Un tie dzirdēja, ka Tas Kungs piemeklējis Israēla bērnus un ka tas redzējis viņu spaidīšanu, un tie klanījās un pielūdza Dievu. Exodus 5:0 Exodus 5:1 Un pēc tam Mozus un Ārons gāja un sacīja uz Faraonu: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: atlaid manus ļaudis, ka tie man svētkus tur tuksnesī. Exodus 5:2 Bet Faraons sacīja: kas tas tāds Kungs, kā balsij man būs klausīt un Israēli atlaist? Es To Kungu nepazīstu, un Israēli arī neatlaidīšu. Exodus 5:3 Tad tie sacīja: tas Ebreju Dievs mūs ir sastapis, lai mēs ejam treju dienu gājumu tuksnesī, upurēt Tam Kungam, savam Dievam, lai Viņš pār mums nenāk ar mēri vai ar zobenu. Exodus 5:4 Tad Ēģiptes ķēniņš uz tiem sacīja: jūs, Mozus un Ārons, - kam jūs tos ļaudis atturat no viņu darbiem? Ejat pie savas kalpošanas! Exodus 5:5 Vēl Faraons sacīja: redzi, ļaužu tai zemē tā jau daudz, un jūs tos vēl gribat atturēt no viņu kalpošanas? Exodus 5:6 Un Faraons tai dienā ļaužu uzraugiem un virsniekiem pavēlēja un sacīja: Exodus 5:7 Jums turpmāk nebūs tiem ļaudīm dot salmus pie ķieģeļu taisīšanas, kā vakar un aizvakar; tiem pašiem būs iet un sev salmus meklēt. Exodus 5:8 Un to ķieģeļu pulku, ko tie citkārt taisījuši, jums tiem tā pat būs uzlikt, jums no tiem neko nebūs atraut; jo tie ir bez darba, tādēļ tie brēc un saka: iesim, upurēsim savam Dievam! Exodus 5:9 Lai tiem vīriem tā kalpošana top grūtāka, ka tiem ir darbs, un tie negriežās pie blēņām. Exodus 5:10 Tad tie ļaužu uzraugi un virsnieki izgāja un runāja uz tiem ļaudīm sacīdami: Tā saka Faraons: es jums vairs nedošu salmus. Exodus 5:11 Ejat paši, dabūjiet sev salmus kur dabūdami, bet no jūsu darba nekas netaps atlaists. Exodus 5:12 Tad tie ļaudis izklīda pa visu Ēģiptes zemi, ka tie rugājus sakrātu salmu vietā. Exodus 5:13 Un tie uzraugi tos spieda, sacīdami: Pabeidziet savu dienas darbu it tāpat, kā kad jums salmi bija. Exodus 5:14 Un Israēla bērnu uzraugi, ko Faraona virsnieki pār tiem bija iecēluši, tapa sisti, un uz tiem sacīja: kāpēc jūs neesat pabeiguši savu nospriesto darbu pie ķieģeļu dedzināšanas kā papriekš, ne vakar, ne šodien? Exodus 5:15 Tad Israēla bērnu uzraugi gāja un brēca uz Faraonu un sacīja: kāpēc tu saviem kalpiem tā dari? Exodus 5:16 Taviem kalpiem salmus nedod, un mums saka: taisāt ķieģeļus; un redzi, tavi kalpi top sisti, un tā ir tavas tautas vaina. Exodus 5:17 Tad Faraons sacīja: jūs esat sliņķi, sliņķi jūs esat, tāpēc jūs sakāt, iesim, upurēsim Tam Kungam. Exodus 5:18 Tad nu ejat pie darba, salmus jums nedos, bet ķieģeļu skaits jums jātaisa. Exodus 5:19 Tad Israēla bērnu uzraugi redzēja, ka viņi postā, tāpēc ka sacīja: jums nebūs atraut no nospriestā dienas darba ķieģeļiem. Exodus 5:20 Un tie sastapa Mozu un Āronu, kas tur stāvēja tos sagaidīt, kad tie no Faraona izgāja, Exodus 5:21 Un sacīja uz tiem: lai Tas Kungs jūs redz un soda, tāpēc ka jūs mūsu smaržu esat smirdošu darījuši pie Faraona un pie viņa kalpiem, viņiem rokā dodami zobenu, mūs nokaut. Exodus 5:22 Tad Mozus atgriezās pie Tā Kunga un sacīja: Kungs, kāpēc Tu šiem ļaudīm esi darījis ļaunu? Kāpēc tad Tu mani esi sūtījis? Exodus 5:23 Jo kamēr es esmu gājis pie Faraona, runāt Tavā vārdā, viņš tiem ļaudīm dara ļaunu, un Tu Savus ļaudis glābt neesi glābis. Exodus 6:0 Exodus 6:1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nu tev būs redzēt, ko Es Faraonam darīšu, jo caur stipru roku viņam tos būs atlaist, un caur stipru roku viņam tos būs izdzīt no savas zemes. Exodus 6:2 Un Dievs runāja ar Mozu un uz to sacīja: Es esmu Tas Kungs. Exodus 6:3 Un Es esmu parādījies Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, kā tas visuvarenais Dievs, bet Mans vārds “Kungs” viņiem nav bijis zināms. Exodus 6:4 Es arī esmu uzcēlis Savu derību ar tiem, tiem dot Kanaāna zemi, to zemi, kur viņi piemituši, kur tie bijuši svešinieki. Exodus 6:5 Es arī esmu dzirdējis Israēla bērnu nopūtas, ko ēģiptieši kalpina, un esmu pieminējis Savu derību. Exodus 6:6 Tāpēc saki Israēla bērniem: Es esmu Tas Kungs un jūs izvedīšu no Ēģiptes nastām un jūs izraušu no viņu kalpošanas un jūs atpestīšu ar izstieptu roku un ar lielām sodībām. Exodus 6:7 Un Es jūs pieņemšu par Saviem ļaudīm un jums būšu par Dievu, un jūs atzīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes nastām. Exodus 6:8 Un Es jūs ievedīšu tai zemē, par ko Es Savu roku esmu uzcēlis, to dot Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, un došu jums to par īpašumu, Es, Tas Kungs. Exodus 6:9 Un Mozus runāja tā uz Israēla bērniem; bet tie Mozum neklausīja aiz sirdēstiem un grūtiem darbiem. Exodus 6:10 Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Exodus 6:11 Ej, runā uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, ka tam Israēla bērnus būs izlaist no savas zemes. Exodus 6:12 Un Mozus runāja Tā Kunga priekšā un sacīja: redzi, Israēla bērni man neklausa, kā tad Faraons man klausītu? Un man ir arī neapgraizītas lūpas. Exodus 6:13 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, un tos sūtīja ar pavēli pie Israēla bērniem un pie Faraona, Ēģiptes ķēniņa, Israēla bērnus izvest no Ēģiptes zemes. Exodus 6:14 Šie ir viņu tēvu namu galvinieki: Rūbena, Israēla pirmdzimtā, bērni: Hanoks un Pallus, Hecrons un Karmus; šie ir Rūbena dzimumi. Exodus 6:15 Un Sīmeana bērni: Jemuels un Jamins un Oāds un Jakins un Coārs un Sauls, vienas Kanaānietes dēls, šie ir Sīmeana dzimumi. Exodus 6:16 Un šie ir Levja bērnu vārdi pēc viņu radiem: Geršons un Kehāts un Merarus. Un Levja dzīvības laiks bija simts trīsdesmit un septiņi gadi. Exodus 6:17 Geršona bērni: Libnus un Šimejus pēc viņu dzimumiem. Exodus 6:18 Un Kehāta bērni: Amrams un Jecears un Hebrons un Uzijels. Un Kehāta dzīvības laiks bija simts trīsdesmit un trīs gadi. Exodus 6:19 Merarus bērni: Maēlus un Muzus; šie ir Levja dzimumi pēc viņu radiem. Exodus 6:20 Un Amrams ņēma par sievu Joķebedu, sava tēva māsu, un tā viņam dzemdēja Āronu un Mozu. Un Amrama dzīvības laiks bija simts trīsdesmit un septiņi gadi. Exodus 6:21 Un Jeceara bērni: Korahs un Nevegs un Sihrus. Exodus 6:22 Un Uzijeļa bērni: Mišaēls un Elcavans un Zitrus. Exodus 6:23 Un Ārons ņēma sev par sievu Elizebu, Aminadaba meitu, Naāsana māsu, un tā viņam dzemdēja Nadabu un Abiju un Eleazaru un Ītamaru. Exodus 6:24 Un Koraha bērni: Asirs un Elkanus un AbiAsafs; šie ir Koriešu dzimumi. Exodus 6:25 Un Eleazars, Ārona dēls, ņēma sev sievu no Putijeļa meitām; un tā viņam dzemdēja Pinehasu. Šie ir Levitu tēvu namu galvinieki pēc viņu dzimumiem. Exodus 6:26 Šis ir tas Ārons un Mozus, kam Tas Kungs sacīja: izvediet Israēla bērnus no Ēģiptes zemes ar viņu pulkiem. Exodus 6:27 Šie ir, kas uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, runāja, izvest Israēla bērnus no Ēģiptes zemes, proti Mozus un Ārons. Exodus 6:28 Un tai dienā, kad Tas Kungs runāja uz Mozu Ēģiptes zemē, Exodus 6:29 Tad Viņš runāja uz Mozu un sacīja: Es esmu Tas Kungs, - runā uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, visu, ko Es uz tevi runāju. Exodus 6:30 Tad Mozus sacīja Tā Kunga priekšā: redzi, man ir neapgraizītas lūpas, kā tad Faraons mani klausīs? Exodus 7:0 Exodus 7:1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es tevi Faraonam esmu licis par Dievu, un Āronam, tavam brālim, būs būt tavam pravietim. Exodus 7:2 Tev būs runāt visu, ko es tev pavēlēšu, un Āronam tavam brālim, būs runāt uz Faraonu, ka tam būs atlaist Israēla bērnus no savas zemes. Exodus 7:3 Un es apcietināšu Faraona sirdi un vairošu savas zīmes un savus brīnumus Ēģiptes zemē. Exodus 7:4 Un Faraons jums neklausīs, un Es likšu Savu roku uz Ēģiptes zemi un izvedīšu Savu pulku, Savus ļaudis, Israēla bērnus, no Ēģiptes zemes caur lielām sodībām. Exodus 7:5 Un ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es Savu roku izstiepju pār Ēģiptes zemi un Israēla bērnus izvedu no viņu vidus. Exodus 7:6 Tad Mozus un Ārons darīja, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis, - tā tie darīja. Exodus 7:7 Un Mozus bija astoņdesmit gadus vecs un Ārons astoņdesmit un trīs gadus vecs, kad tie runāja uz Faraonu. Exodus 7:8 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu un sacīja: kad Faraons ar jums runās un sacīs, rādiet savus brīnumus, tad tev būs Āronam sacīt: Exodus 7:9 Ņem savu zizli un nomet to Faraona priekšā, ka tas top par čūsku. Exodus 7:10 Tad Mozus un Ārons gāja pie Faraona un darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis; un Ārons nometa savu zizli Faraona priekšā un viņa kalpu priekšā, un tas tapa par čūsku. Exodus 7:11 Tad Faraons sauca tos gudros un tos burvjus, un Ēģiptes burvji darīja arīdzan tā ar savām buršanām. Exodus 7:12 Un ikviens nometa savu zizli, un tie tapa par čūskām, bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus. Exodus 7:13 Tomēr Faraona sirds apcietinājās, tā ka viņš tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. Exodus 7:14 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: Faraona sirds ir cieta, viņš liedzās, tos ļaudis atlaist. Exodus 7:15 Ej rītu pie Faraona; redzi, viņš ies ārā pie ūdens; ej viņam pretim upes malā, un ņem savā rokā to zizli, kas par čūsku bijis pārvērsts, Exodus 7:16 Un saki uz viņu: Tas Kungs, tas Ebreju Dievs, mani sūtījis pie tevis sacīdams: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo tuksnesī! - Bet redzi, tu līdz šim neesi klausījis. Exodus 7:17 Tā saka Tas Kungs: pie tā tev būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs: redzi, es sitīšu ar to zizli, kas manā rokā, pār upes ūdeņiem, tad tie pārvērtīsies par asinīm. Exodus 7:18 Un tās zivis, kas upē, nomirs, tā ka upe smirdēs un ēģiptiešiem riebsies ūdeni dzert no upes. Exodus 7:19 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Saki Āronam: ņem savu zizli un izstiep savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem un pār viņu strautiem un pār viņu ezeriem un pār visiem viņu ūdens krājumiem, ka tie pārvēršās par asinīm; un asinis būs visā Ēģiptes zemē, koku un akmeņu traukos. Exodus 7:20 Tad Mozus un Ārons darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis, un viņš pacēla to zizli un sita to upes ūdeni, Faraonam redzot un viņa kalpiem redzot tad viss ūdens upē pārvērtās par asinīm. Exodus 7:21 Un zivis upē apmira, un upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja dzert to ūdeni no upes, un visā Ēģiptes zemē bija asinis. Exodus 7:22 Un Ēģiptes burvji darīja tāpat ar savu buršanu, tā ka Faraona sirds apcietinājās, un viņš tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. Exodus 7:23 Un Faraons griezās atpakaļ un nāca savā namā un arī to neņēma pie sirds. Exodus 7:24 Bet visi ēģiptieši raka ap upi pēc ūdens, ko dzert, jo no ūdens upē nevarēja dzert. Exodus 7:25 Un tā pagāja pilnas septiņas dienas, kamēr Tas Kungs upi bija sitis. Exodus 8:0 Exodus 8:1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Faraona un saki tam: tā saka Tas Kungs: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo; Exodus 8:2 Un ja tu liegsies, tos atlaist, redzi, tad Es visas tavas robežas sitīšu ar vardēm, Exodus 8:3 Ka upe kustin kustēs ar vardēm, un tās celsies un nāks tavā namā un tavā guļamā kambarī un uz tavu gultu un tavu kalpu namos un pār taviem ļaudīm un tavos cepļos un tavās abrās. Exodus 8:4 Un vardes nāks uz tevi un uz taviem ļaudīm un uz taviem kalpiem. Exodus 8:5 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: saki Āronam: izstiep savu roku ar savu zizli pār strautiem, pār upēm un pār ezeriem, un liec vardēm nākt pār Ēģiptes zemi. Exodus 8:6 Un Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, tad nāca vardes un apklāja Ēģiptes zemi Exodus 8:7 Un tie burvji darīja arīdzan tā ar savu buršanu un lika vardēm nākt pār Ēģiptes zemi. Exodus 8:8 Tad Faraons aicināja Mozu un Āronu un sacīja: lūdziet To Kungu, ka Viņš tās vardes atņemtu no manis un no maniem ļaudīm; tad es tos ļaudis atlaidīšu, upurēt Tam Kungam. Exodus 8:9 Bet Mozus sacīja uz Faraonu: saki man jel, kad man būs lūgt tevis dēļ un tavu kalpu un tavu ļaužu labad, lai tās vardes tiek izdeldētas, ka vairs nav pie tevis nedz tavā namā, bet paliek upē vien? Exodus 8:10 Un viņš sacīja: rītu. Un tas sacīja: lai ir pēc tava vārda; lai tu atzīsti, ka neviens nav kā Tas Kungs, mūsu Dievs. Exodus 8:11 Tām vardēm būs atstāties no tevis un no tava nama un no taviem kalpiem un no taviem ļaudīm; upē vien tām būs palikt. Exodus 8:12 Tad Mozus un Ārons aizgāja no Faraona, un Mozus sauca uz To Kungu to varžu dēļ, kā viņš Faraonam bija apsolījis. Exodus 8:13 Un Tas Kungs darīja pēc Mozus vārda, un tās vardes nomira namos, sētās un uz laukiem. Exodus 8:14 Un tie tās meta kopās, un zeme smirdēja. Exodus 8:15 Kad nu Faraons redzēja, ka bija dabūjis atvieglināšanu, tad viņš apcietināja savu sirdi un tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. Exodus 8:16 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: saki Āronam: izstiep savu zizli un sit zemes pīšļus, lai top par utīm pa visu Ēģiptes zemi, un tie tā darīja. Exodus 8:17 Jo Ārons izstiepa savu roku ar savu zizli un sita zemes pīšļus, un utis radās pie cilvēkiem un pie lopiem; - visi zemes pīšļi palika par utīm pa visu Ēģiptes zemi. Exodus 8:18 Tad tie burvji darbojās arī tā ar savu buršanu, likt utīm nākt; bet tie nevarēja. Tā bija utis pie cilvēkiem un pie lopiem. Exodus 8:19 Tad tie burvji sacīja uz Faraonu: šis ir Dieva pirksts. Tomēr Faraona sirds apcietinājās, un viņš tiem neklausīja, tā kā Tas Kungs bija sacījis. Exodus 8:20 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: celies rīt agri un stājies Faraona priekšā: redzi, viņš izies pie ūdens, - un runā uz to: tā saka Tas Kungs: atlaid Manus ļaudis, lai tie Man kalpo. Exodus 8:21 Bet ja tu Manus ļaudis neatlaidīsi, tad Es sūtīšu visādus kukaiņus pār tevi un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm un tavos namos, un visādiem kukaiņiem būs piepildīt ēģiptiešu namus un to zemi, kur tie ir. Exodus 8:22 Un tanī dienā Es izšķiršu Gošenes zemi, kur Mani ļaudis dzīvo, ka tur nebūs kukaiņiem būt, lai tu atzīsti, ka Es Tas Kungs esmu pa visu zemi. Exodus 8:23 Un Es darīšu starpību starp Maniem ļaudīm un taviem ļaudīm; rīt šai zīmei būs notikt. Exodus 8:24 Un Tas Kungs darīja tā, un kukaiņi nāca bariem Faraona namā un viņa kalpu namos un pa visu Ēģiptes zemi, un zeme tapa maitāta no kukaiņiem. Exodus 8:25 Tad Faraons aicināja Mozu un Āronu un sacīja: ejat un upurējat savam Dievam šinī zemē. Exodus 8:26 Bet Mozus sacīja: tā nevar darīt; jo, kas ēģiptiešiem negantība, to mēs upurētu Tam Kungam, savam Dievam. Redzi, ja tad mēs, kas ēģiptiešiem negantība, upurētu viņu priekšā, vai tie mūs ar akmeņiem nenomētātu? Exodus 8:27 Mēs iesim kādu treju dienu gājumu tuksnesī un upurēsim Tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš mums ir sacījis. Exodus 8:28 Tad Faraons sacīja: es jūs atlaidīšu, upurēt Tam Kungam, savam Dievam; tikai neaizejiet visai tālu,- lūdziet par mani. Exodus 8:29 Tad Mozus sacīja: redzi, es aizeju no tevis un lūgšu To Kungu, ka šiem kukaiņiem rītu būs atstāties no Faraona un no viņa kalpiem un no viņa ļaudīm; tikai Faraonam nebūs vairs mani pievilt, neatlaižot tos ļaudis, upurēt Tam Kungam. Exodus 8:30 Tad Mozus aizgāja no Faraona un lūdza To Kungu. Exodus 8:31 Un Tas Kungs darīja pēc Mozus vārda, un tie kukaiņi atstājās no Faraona, no viņa kalpiem un no viņa tautas, ka tur neviens nepalika. Exodus 8:32 Tomēr Faraons arī šo reiz apcietināja savu sirdi un neatlaida tos ļaudis. Exodus 9:0 Exodus 9:1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Faraona un runā uz to: tā saka Tas Kungs, tas Ebreju Dievs: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo; Exodus 9:2 Jo ja tu liegsies, tos atlaist un tos vēl ilgāki aizturēsi, Exodus 9:3 Redzi, tad Tā Kunga roka būs pār tavu ganāmupulku, kas ir laukā, pār zirgiem, pār ēzeļiem, pār kamieļiem, pār vēršiem un pār sīkiem lopiem ar varen grūtu mēri. Exodus 9:4 Un Tas Kungs darīs brīnišķu starpību starp Israēla lopiem un ēģiptiešu lopiem, ka tur no visa, kas Israēla bērniem pieder, nevienam nebūs mirt. Exodus 9:5 Un Tas Kungs nolika īpašu laiku un sacīja: rītu Tas Kungs to darīs šinī zemē. Exodus 9:6 Un Tas Kungs to darīja tai nākošā dienā, un visi ēģiptiešu lopi nomira, bet no Israēla bērnu lopiem nemira neviens. Exodus 9:7 Un Faraons nosūtīja, un redzi (patiesi), no Israēla lopiem nebija neviens nomiris. Bet Faraona sirds apcietinājās un viņš neatlaida tos ļaudis. Exodus 9:8 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: ņemat pilnas saujas pelnu no krāsns, un lai Mozus tos kaisa pret debesīm Faraonam redzot, Exodus 9:9 Ka tie izput pār visu Ēģiptes zemi un paliek par trumiem, kas izsitās ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem pa visu Ēģiptes zemi. Exodus 9:10 Un tie ņēma pelnus no krāsns un stājās Faraona priekšā, un Mozus tos kaisīja pret debesīm, - tad izsitās trumi ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem. Exodus 9:11 Tā ka tie burvji priekš Mozus nevarēja stāvēt to trumu dēļ, jo trumi bija pie tiem burvjiem un pie visiem ēģiptiešiem. Exodus 9:12 Bet Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, ka tas tiem neklausīja, kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis. Exodus 9:13 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: celies rīt agri un stājies Faraona priekšā un runā uz to: tā saka Tas Kungs, tas Ebreju Dievs, atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo. Exodus 9:14 Jo šo brīdi Es sūtīšu visas Savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm, ka tev būs atzīt, ka neviens nav tāds kā Es pa visu zemes virsu. Exodus 9:15 Jo Es Savu roku jau būtu izstiepis un tevi un tavus ļaudis sitis ar mēri, ka tu no zemes būtu izdeldēts; Exodus 9:16 Bet patiesi, tāpēc Es tevi esmu taupījis, ka Es Savu spēku pie tevis parādītu, un ka Mans vārds taptu teikts pa visu zemes virsu. Exodus 9:17 Vai tu vēl celies pret Maniem ļaudīm, negribēdams tos atlaist? Exodus 9:18 Redzi, rīt ap šo laiku Es likšu krist varen lielai krusai, kāda vēl nav bijusi Ēģiptes zemē no tās dienas, kamēr tā ir celta, līdz šim. Exodus 9:19 Un nu sūti un sadzen savus lopus, un visu, kas tev ir uz lauka; visi cilvēki un lopi, kas laukā atradīsies un pajumtā nebūs sadzīti, tie nomirs, kad šī krusa uz viņiem kritīs. Exodus 9:20 Kurš nu no Faraona kalpiem Tā Kunga vārdu bijās, tas saviem kalpiem un saviem lopiem lika bēgt pajumtā. Exodus 9:21 Bet kurš savā sirdi Tā Kunga vārdu nelika vērā, tas savus kalpus un savus lopus pameta laukā. Exodus 9:22 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pret debesīm, un lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē pār cilvēkiem un pār lopiem un pār visiem lauka augļiem Ēģiptes zemē. Exodus 9:23 Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Un Tas Kungs izlaida pērkonus un krusu, un uguns nošāvās uz zemi. Exodus 9:24 Un Tas Kungs lika krusai līt pār Ēģiptes zemi, un tur bija krusa un uguns laistījās krusā, ļoti briesmīgs, kāds nav bijis Ēģiptes zemē, kamēr ļaudis tur bijuši. Exodus 9:25 Un krusa apsita visā Ēģiptes zemē visu, kas bija laukā, cilvēkus līdz ar lopiem, un visus lauka augļus krusa apsita un salauzīja visus kokus laukā. Exodus 9:26 Tik Gošenes zemē vien, kur Israēla bērni dzīvoja, krusas nebija. Exodus 9:27 Tad Faraons sūtīja un aicināja Mozu un Āronu un tiem sacīja: es šo brīdi esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mani ļaudis esam bezdievīgi. Exodus 9:28 Lūdziet To Kungu, lai ir gan (pietiek), ka Dieva pērkoni un krusa apstātos, tad es jūs atlaidīšu un jums vairs nebūs palikt. Exodus 9:29 Tad Mozus uz viņu sacīja: kad no pilsētas iziešu, es savas rokas izstiepšu uz To Kungu, tad pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka tā zeme pieder Tam Kungam. Exodus 9:30 Tomēr tevi un tavus kalpus es zinu, ka jūs vēl nebīsities Dievu, To Kungu. Exodus 9:31 Tā tapa apsisti lini un mieži, jo mieži bija izplaukuši, un liniem jau bija galviņas. Exodus 9:32 Bet kvieši un rudzi netapa apsisti, jo tie bija vēlu sēti. Exodus 9:33 Tad Mozus aizgāja no Faraona, no pilsētas ārā, un izstiepa savas rokas uz To Kungu, un pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās zemē. Exodus 9:34 Kad nu Faraons redzēja, ka lietus un krusa un pērkoni mitējās, tad viņš vēl vairāk apgrēkojās un apcietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Exodus 9:35 Tā Faraona sirds apcietinājās, ka viņš Israēla bērnus neatlaida, kā Tas Kungs caur Mozu bija runājis. Exodus 10:0 Exodus 10:1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdi, lai Es šās Savas zīmes daru viņu vidū. Exodus 10:2 Un lai tu stāsti priekš savu bērnu un bērnu bērnu ausīm, ko Es Ēģiptes zemē esmu darījis, un Manas zīmes, ko Es tur esmu cēlis, un lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs. Exodus 10:3 Tad Mozus un Ārons gāja pie Faraona un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs, tas Ebreju Dievs: cik ilgi tu liedzies pazemoties priekš Mana vaiga? Atlaid Manus ļaudis, ka tie Man var kalpot. Exodus 10:4 Jo ja tu liegsies, atlaist Manus ļaudis, redzi, tad Es rītu vedīšu siseņus tavās robežās, Exodus 10:5 Un tie apklās visu zemes virsu, tā ka zemi neredzēs, un tie ēdīs to pēdējo, kas jums atlicis un palicis no krusas, un noēdīs visus jūsu kokus, kas jums zaļo laukā. Exodus 10:6 Un tie piepildīs tavus namus un visu tavu kalpu namus un visu ēģiptiešu namus; tādus ne tavi tēvi, ne tavu tēvu tēvi nav redzējuši no tās dienas, kamēr tie virs zemes bijuši, līdz šim; un viņš griezās un aizgāja no Faraona. Exodus 10:7 Un Faraona kalpi sacīja uz viņu: cik ilgi tas mums būs par slazda valgu? Atlaid tos ļaudis, lai tie kalpo Tam Kungam, savam Dievam; vai tu vēl neredzi, ka Ēģiptes zeme iet bojā? Exodus 10:8 Tad Mozus un Ārons atkal pie Faraona tapa atvesti, un viņš uz tiem sacīja: ejat un kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam! Kas tie visi ir, kas grib noiet? Exodus 10:9 Un Mozus sacīja: mēs iesim ar saviem jauniem un veciem, ar saviem dēliem un ar savām meitām; mēs iesim ar saviem maziem un lieliem lopiem, jo mums ir Tā Kunga svētki. Exodus 10:10 Tad viņš uz tiem sacīja: lai Tas Kungs jums tā palīdz, kā es jūs un jūsu bērnus atlaidīšu! Redziet, kāds ļaunums jums prātā! Exodus 10:11 Nē, nē, ejat jūs vīri un kalpojiet Tam Kungam, jo to jūs arī esat meklējuši. Un tos izstūma no Faraona vaiga. Exodus 10:12 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pār Ēģiptes zemi siseņu dēļ, ka tie nāk pār Ēģiptes zemi un noēd visu zemes zāli, visu, ko krusa ir atlicinājusi. Exodus 10:13 Tad Mozus izstiepa savu zizli pār Ēģiptes zemi, un Tas Kungs deva austriņu(austruma vējš) tai zemē cauru dienu un cauru nakti; un kad rīts ausa, tad tas austriņš uzveda siseņus. Exodus 10:14 Un siseņi uznāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visās Ēģiptes robežās lielā pulkā; priekš tiem tādu siseņu nav bijis, un pēc tiem vairs tādu nebūs. Exodus 10:15 Jo tie apklāja visu zemes virsu, un zeme tapa aptumšota, un tie noēda visu zemes zāli un visus koku augļus, ko krusa bija atlicinājusi, un tur nepalika vairs zaļuma ne pie kokiem, ne pie lauka zāles visā Ēģiptes zemē. Exodus 10:16 Tad Faraons traucās aicināt Mozu un Āronu un sacīja: es esmu grēkojis pret To Kungu, jūsu Dievu, un pret jums. Exodus 10:17 Un nu piedod lūdzams manus grēkus tikai šo reiz, un lūdziet To Kungu, savu Dievu, ka Viņš šo nāvi gribētu atņemt no manis. Exodus 10:18 Un viņš aizgāja no Faraona un lūdza To Kungu. Exodus 10:19 Tad Tas Kungs deva ļoti stipru vakara vēju; tas pacēla tos siseņus un tos iemeta niedru jūrā, ka neviens sisenis neatlika visās Ēģiptes robežās. Exodus 10:20 Tomēr Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, un tas Israēla bērnus neatlaida. Exodus 10:21 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pret debesīm, ka tumsa nāk pār Ēģiptes zemi, ka tumsu var sataustīt. Exodus 10:22 Un Mozus izstiepa savu roku pret debesīm, tad cēlās bieza tumsa visā Ēģiptes zemē trīs dienas. Exodus 10:23 Neviens otru neredzēja, un neviens trejās dienās necēlās no savas vietas; bet visiem Israēla bērniem bija gaisma viņu mājokļos. Exodus 10:24 Tad Faraons aicināja Mozu un sacīja: ejat, kalpojiet Tam Kungam, bet jūsu sīkiem lopiem un vēršiem būs palikt tepat; lai arī jūsu bērni iet jums līdz. Exodus 10:25 Bet Mozus sacīja: tev būs arī mūsu rokā dot kaujamus upurus un dedzināmos upurus, ko pienest Tam Kungam, savam Dievam. Exodus 10:26 Mūsu lopiem arīdzan būs mums iet līdz; nevienam nadziņam nebūs palikt atpakaļ; jo no tiem mēs ņemsim, Tam Kungam, savam Dievam kalpot; jo mēs nezinām, kā mums Tam Kungam jākalpo, tiekams mēs turp nāksim. Exodus 10:27 Bet Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, un tas negribēja tos atlaist. Exodus 10:28 Un Faraons uz viņu sacīja: ej nost no manis; sargies, ka tu vairs nenāci man priekš acīm; jo kurā dienā tu nāksi man priekš acīm, tev būs mirt. Exodus 10:29 Tad Mozus sacīja: lai tā ir, kā tu esi sacījis; es tavu vaigu vairs neredzēšu. Exodus 11:0 Exodus 11:1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Vēl vienu mocību Es vedīšu pār Faraonu un pār Ēģiptes zemi; pēc tam viņš jūs atlaidīs no šejienes; kad viņš jūs pilnīgi atlaidīs, tad viņš dzītin jūs izdzīs no šejienes. Exodus 11:2 Runā jel priekš to ļaužu ausīm, lai ikviens vīrs no sava tuvākā un ikviena sieva no savas tuvākās prasa sudraba traukus un zelta traukus. Exodus 11:3 Un Tas Kungs tiem ļaudīm deva žēlastību ēģiptiešu acis; un tas vīrs Mozus bija ļoti augsti turēts Ēģiptes zemē Faraona kalpu acis un to ļaužu acīs. Exodus 11:4 Un Mozus sacīja: tā Tas Kungs saka: ap pusnakti Es iziešu pa Ēģiptes vidu. Exodus 11:5 Un visiem pirmdzimušiem Ēģiptes zemē būs mirt, no Faraona pirmdzimušā, kas sēž uz goda krēsla, līdz kalpones pirmdzimušam, kas ir aiz dzirnavām, un visiem lopu pirmdzimušiem. Exodus 11:6 Un liela brēkšana būs Ēģiptes zemē, kāda nav bijusi un kāda vairs nebūs. Exodus 11:7 Bet pie visiem Israēla bērniem ne suns savu mēli nekustinās, no cilvēkiem līdz lopiem, lai jūs ziniet, ka Tas Kungs dara starpību starp ēģiptiešiem un Israēli. Exodus 11:8 Tad visi šie tavi kalpi nonāks pie manis un klanīsies priekš manis un sacīs: izej, tu un visi ļaudis, kas tev ir padoti, un pēc tam es iziešu. Un viņš aizgāja no Faraona bargās dusmās. Exodus 11:9 Bet Tas Kungs sacīja uz Mozu: Faraons jums neklausīs, lai daudz Manu brīnumu notiek Ēģiptes zemē. Exodus 11:10 Un Mozus un Ārons darīja visus šos brīnumus Faraona priekšā; bet Tas Kungs lika Faraona sirdij apcietināties, ka tas Israēla bērnus neatlaida no savas zemes. Exodus 12:0 Exodus 12:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu Ēģiptes zemē un sacīja: Exodus 12:2 Šis mēnesis lai pie jums ir tas pirmais un no šī mēneša jums būs iesākt gadu. Exodus 12:3 Runājiet uz visu Israēla draudzi un sakāt: šī mēneša desmitā dienā lai tie ņem, ikviens nama tēvs, vienu jēru, uz ikvienu namu vienu jēru. Exodus 12:4 Bet ja kāds nams ir par mazu priekš viena jēra, tad lai viņš un šī nama tuvākais kaimiņš ņem vienu pēc dvēseļu skaita; pēc tā mēra, cik ikviens var apēst, būs skaitīt uz to jēru. Exodus 12:5 Jēru bez vainas jums būs ņemt, auniņu, vienu gadu vecu. No avīm un kazām jums to būs ņemt. Exodus 12:6 Un jums to būs glabāt līdz šī mēneša četrpadsmitai dienai, un visai Israēla draudzes sapulcei to būs nokaut ap vakaru. Exodus 12:7 Un būs ņemt no tām asinīm un aptraipīt abējus durvju stenderus un to palodu pie tiem namiem, kur to ēdīs. Exodus 12:8 Un būs ēst to gaļu tanī naktī, pie uguns ceptu, ar neraudzētu maizi, ar rūgtām zālēm tiem to būs ēst. Exodus 12:9 Jums to nebūs ēst jēlu, nedz ūdenī vārītu, bet pie uguns ceptu, viņa galvu ar viņa lieliem un ar viņa iekšām. Exodus 12:10 Jums arī no tā nebūs neko atlicināt līdz rītam, bet kas no tā līdz rītam atliek, to jums ar uguni būs sadedzināt. Exodus 12:11 Tā jums to nu būs ēst: jūsu gurni lai ir apjozti, jūsu kurpes kājās un jūsu spieķi rokās, un jums to būs steigšus ēst; tas ir Tā Kunga Pasa (saudzēšana). Exodus 12:12 Jo šinī naktī Es pārstaigāšu Ēģiptes zemi un sitīšu visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, no cilvēkiem līdz lopiem. Es parādīšu sodību pie visiem ēģiptiešu dieviem, Es, Tas Kungs. Exodus 12:13 Un tām asinīm jums būs par zīmi būt pie tiem namiem, kur jūs esat. Kad Es tās asinis redzēšu, tad Es jums iešu garām, un pie jums nebūs tā mocība, kas samaitā, kad Es Ēģiptes zemi sitīšu. Exodus 12:14 Un šī diena jums būs par piemiņu, un jums to būs svētīt Tam Kungam par svētkiem, uz bērnu bērniem par mūžīgu likumu. Exodus 12:15 Septiņas dienas jums būs ēst neraudzētu maizi; bet pirmā dienā raugu būs izmest no jūsu namiem; jo ikkatrs, kas ēd raudzētu maizi, no pirmās dienas līdz septītai, tā dvēsele lai top izdeldēta no Israēla. Exodus 12:16 Un pirmā dienā būs būt svētai sapulcei, un arī septītā dienā būs būt svētai sapulcei; iekš tām jums nekāda darba nebūs darīt, tik vien, ko kurš ēd, to jūs varat sataisīt. Exodus 12:17 Tad nu turiet to neraudzēto maizi; tāpēc ka Es tai dienā jūsu spēku esmu izvedis no Ēģiptes zemes, un turiet šo dienu pie saviem pēcnākamiem kā mūžīgu likumu. Exodus 12:18 Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā, vakarā jums būs ēst neraudzētu maizi līdz divdesmit pirmās dienas vakaram. Exodus 12:19 Septiņas dienas raugs lai netop atrasts jūsu namos, jo kas raudzētu maizi ēdīs, tā dvēsele lai top izdeldēta no Israēla draudzes, vai būtu svešinieks, vai iedzīvotājs. Exodus 12:20 Jums nekā raudzēta nebūs ēst; visās jūsu mājvietās jums būs ēst neraudzētu maizi. Exodus 12:21 Tad Mozus aicināja visus Israēla vecajus un uz tiem sacīja: ķerat un ņemat sev jērus priekš savām saimēm un nokaujiet to Pasa. Exodus 12:22 Un ņemiet īzapu pušķi un mērciet to tanīs asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abas stenderes ar tām asinīm, kas bļodā; bet nevienam nebūs iziet pa savām nama durvīm līdz rītam. Exodus 12:23 Jo Tas Kungs ies garām, sist ēģiptiešus; bet kad viņš redzēs tās asinis pie palodas un pie abām stenderēm, tad Tas Kungs tām durvīm ies garām un samaitātājam neļaus ieiet jūsu namos uz mocību. Exodus 12:24 Tāpēc turat šo lietu par iestādījumu pie sevis un saviem bērniem mūžīgi. Exodus 12:25 Un kad jūs nāksiet tai zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir runājis, tad jums šo Dieva kalpošanu būs turēt. Exodus 12:26 Un kad jūsu bērni uz jums sacīs: kas jums tā tāda Dieva kalpošana? Exodus 12:27 Tad jums būs sacīt: tas ir tas Pasa upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptes zemē, kad viņš sita ēģiptiešus un mūsu namus izglāba. Tad tie ļaudis liecās pie zemes un pielūdza. Exodus 12:28 Un Israēla bērni gāja un darīja, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Exodus 12:29 Un nakts vidū Tas Kungs sita visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, no Faraona pirmdzimušā, kam uz viņa krēsla bija jāsēž, līdz cietumnieka pirmdzimušam, kas cietumā bija, un visus lopu pirmdzimtos. Exodus 12:30 Tad Faraons cēlās naktī un visi viņa kalpi un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptes zemē, jo neviens nams nebija, kur nebija miroņa. Exodus 12:31 Un viņš aicināja Mozu un Āronu naktī un sacīja: ceļaties, izejat no manu ļaužu vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, un noejat, kalpojiet Tam Kungam pēc jūsu vārdiem. Exodus 12:32 Ņemiet arīdzan līdz savus sīkos un lielos lopus, itin kā jūs esat runājuši, un noejat un svētījiet mani arīdzan. Exodus 12:33 Un ēģiptieši spieda tos ļaudis, lai tos steigšus izdzītu no zemes; jo tie sacīja: mums visiem jāmirst. Exodus 12:34 Un tie ļaudis nesa savu mīklu, pirms tā bija saraudzēta, tās abras, savās drēbēs iesietas, uz saviem pleciem. Exodus 12:35 Un Israēla bērni bija darījuši pēc Mozus vārda un prasījuši no ēģiptiešiem sudraba traukus un zelta traukus un drēbes. Exodus 12:36 Tas Kungs tiem ļaudīm arī bija žēlastību devis ēģiptiešu priekšā, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus. Exodus 12:37 Tā Israēla bērni izgāja no Raēmzes uz Sukotu, kādi sešsimt tūkstoš vīri kājām bez bērniem. Exodus 12:38 Un līdz ar tiem izgāja vēl visādi piedzīvotāji un sīki lopi un lieli lopi, varen daudz lopu. Exodus 12:39 Un no tās mīklas, ko tie bija nesuši no Ēģiptes zemes, tie cepa neraudzētas karašas; jo tā nebija raudzēta; jo tie tapa izdzīti no Ēģiptes zemes, un tie nevarēja kavēties, nedz sev sataisīt ceļamaizi. Exodus 12:40 Un Israēla bērnu laiks, ko tie mituši Ēģiptes zemē, ir četrsimt un trīsdesmit gadi. Exodus 12:41 Un kad tie četrsimt un trīsdesmit gadi bija pagājuši, tad tas notika; tai dienā viss Tā Kunga pulks izgāja no Ēģiptes zemes. Exodus 12:42 Šo nakti Tam Kungam būs svētu turēt, tāpēc ka viņš tos izvedis no Ēģiptes zemes; šī ir tā nakts, ko Tam Kungam lai svētī visi Israēla bērni uz radu radiem. Exodus 12:43 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: šis ir tas Pasa iestādījums. Nevienam svešiniekam no tā nebūs ēst. Exodus 12:44 Bet ikvienam par naudu pirktam kalpam, kad tas apgraizīts, būs no tā ēst. Exodus 12:45 Nevienam piedzīvotājam nedz algādzim no tā nebūs ēst. Exodus 12:46 Vienā namā to būs ēst. Jums no tās gaļas nekā nebūs iznest no nama, un neviena kaula jums pie tā nebūs salauzt. Exodus 12:47 Visai Israēla draudzei to būs darīt. Exodus 12:48 Bet ja kāds svešinieks pie tevis mājo un Tam Kungam grib svētīt Pasa svētkus, tad lai viņam apgraiza visus vīriešus, un tad tas var nākt to svētīt; tad viņš būs tā kā viens, kas tai zemē dzimis, bet nevienam neapgraizītam nebūs no tā ēst. Exodus 12:49 Vienādai bauslībai būs būt Israēla bērnam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt. Exodus 12:50 Un visi Israēla bērni darīja, tā kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Exodus 12:51 Un tas notika, tanī pašā dienā Tas Kungs Israēla bērnus izveda no Ēģiptes zemes ar viņu pulkiem. Exodus 13:0 Exodus 13:1 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 13:2 Svēti Man visus pirmdzimušos, visus kas māti atplēš, starp Israēla bērniem, no cilvēkiem un no lopiem; tie Man pieder. Exodus 13:3 Tad Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: pieminiet šo dienu, kur jūs esat izgājuši no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, jo Tas Kungs ar stipru roku jūs ir izvedis no šejienes; tāpēc nekā raudzēta nebūs ēst. Exodus 13:4 Šodien jūs izejat Abiba mēnesī. Exodus 13:5 Un kad Tas Kungs jūs būs ievedis Kanaāniešu un Hetiešu un Amoriešu un Hiviešu un Jebusiešu zemē, ko Viņš jūsu tēviem zvērējis, tev dot, - zemi, kur piens un medus tek: tad tev ar tādu kalpošanu būs kalpot šai mēnesī. Exodus 13:6 Septiņas dienas tev būs ēst neraudzētu maizi, un septītā dienā lai ir Tā Kunga svētki. Exodus 13:7 Septiņas dienas būs ēst neraudzētu maizi, un raudzētu maizi lai neredz pie jums, un raugu lai neredz pie jums visās jūsu robežās. Exodus 13:8 Un tev būs ziņu dot savam dēlam tai dienā un sacīt: tas ir tādēļ, ko Tas Kungs man darījis, kad es izgāju no Ēģiptes zemes. Exodus 13:9 Un tam būs tev būt par zīmi tavā rokā un par piemiņas rakstu priekš tavām acīm, tāpēc lai Tā Kunga bauslība ir tavā mutē; jo ar stipru roku Tas Kungs tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Exodus 13:10 Tad nu turi šo iestādījumu īstenā laikā ik gadus. Exodus 13:11 Un kad Tas Kungs tevi būs ievedis Kanaāniešu zemē, itin kā Viņš tev un taviem tēviem zvērējis, un tev to būs devis, Exodus 13:12 Tad tev būs nodot Tam Kungam visu, kas māti atplēš, arī no taviem lopiem visu pirmdzimto; kas ir vīrietis, tam būs piederēt Tam Kungam. Exodus 13:13 Bet visus pirmdzimtos no ēzeļa tev būs izpirkt ar vienu jēru, un ja tu to neizpirksi, tad nolauz viņam kaklu; bet ikvienu pirmdzimto no cilvēkiem starp jūsu bērniem jums būs izpirkt. Exodus 13:14 Un kad tavs dēls šodien vai rītu tev vaicās un sacīs: kas tas ir? Tad tev būs tam sacīt: Tas Kungs mūs ar stipru roku ir izvedis no Ēģiptes, no tā vergu nama. Exodus 13:15 Jo kad Faraons apcietinājās, mūs atlaist, tad Tas Kungs nokāva visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, no cilvēku pirmdzimtiem līdz lopu pirmdzimtiem; tādēļ es Tam Kungam upurēju visu, kas no vīriešu kārtas māti atplēš, bet visus savus pirmdzimtos dēlus es izpērku. Exodus 13:16 Un tas būs par zīmi tavā rokā un par piemiņas rakstu priekš tavām acīm; jo Tas Kungs mūs ar stipru roku ir izvedis no Ēģiptes. Exodus 13:17 Un kad Faraons tos ļaudis bija atlaidis, tad Dievs tos nevadīja pa Fīlistu zemes ceļu, jebšu tas bija īsāks, jo Dievs sacīja: lai tiem ļaudīm nepaliek žēl, kad tie redz karu, un lai tie atkal negriežās atpakaļ uz Ēģiptes zemi. Exodus 13:18 Bet Dievs tiem ļaudīm lika griezties pa tuksneša ceļu uz niedru jūru, un Israēla bērni izgāja apbruņoti no Ēģiptes zemes. Exodus 13:19 Un Mozus ņēma Jāzepa kaulus līdz ar sevi; jo tas Israēla bērniem bija licis zvērēt it stipru zvērestu, sacīdams: Dievs jūs tiešām piemeklēs; tad vediet manus kaulus līdz ar sevi no šejienes. Exodus 13:20 Tā tie izgāja no Sukota un apmetās Etamā, tuksneša galā. Exodus 13:21 Un Tas Kungs gāja viņiem priekšā, dienu padebeša stabā, ka Viņš tos pa ceļu vadītu, un nakti uguns stabā, ka Viņš tiem spīdētu, iet dienu un nakti. Exodus 13:22 Un tas padebeša stabs nenozuda dienā nedz tas uguns stabs naktī no ļaužu priekšas. Exodus 14:0 Exodus 14:1 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 14:2 Runā uz Israēla bērniem, lai tie griežas un apmet lēģeri pret Pi Hahirotleiju, starp Migdolu un jūru, šaipus Baāl Cevonas; tai pretī jums būs lēģeri apmest pie jūras. Exodus 14:3 Tad Faraons sacīs no Israēla bērniem, tie ir apmaldījušies tai zemē, tuksnesis tiem ir visapkārt. Exodus 14:4 Un Es apcietināšu Faraona sirdi, ka tas viņiem dzīsies pakaļ, un Es pagodināšos pie Faraona un pie visa viņa spēka, tā ka ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs. Un tie tā darīja. Exodus 14:5 Kad nu Ēģiptes ķēniņam tapa sacīts, tos ļaudis bēgam, tad Faraona un viņa kalpu sirdis pārvērtās pret tiem ļaudīm un tie sacīja: ko mēs esam darījuši, Israēli atlaizdami, ka tie mums vairs nekalpo? Exodus 14:6 Un viņš iejūdza savus ratus un ņēma līdz savus ļaudis. Exodus 14:7 Un viņš ņēma sešsimt izlasītus ratus un visus Ēģiptes zemes ratus un virsniekus pār tiem visiem. Exodus 14:8 Un Tas Kungs apcietināja Faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas Israēla bērniem dzinās pakaļ; bet Israēla bērni izgāja caur augstu(stipru) roku. Exodus 14:9 Un ēģiptieši tiem dzinās pakaļ un tos panāca, kur tie lēģeri bija apmetuši pie jūras, visi Faraona zirgi, rati un viņa jātnieki un viņa spēks pie Pi Hahirotleijas pret Baāl Cefonu. Exodus 14:10 Kad nu Faraons bija tuvu pie tiem, tad Israēla bērni pacēla savas acis, un redzi, ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ; un Israēla bērni ļoti bijās un brēca uz To Kungu. Exodus 14:11 Un tie sacīja uz Mozu: vai nebija kapenes Ēģiptes zemē, ka tu mūs esi aizvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums to esi darījis, ka tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes. Exodus 14:12 Vai tā nav tā valoda, ko mēs Ēģiptes zemē uz tevi runājām sacīdami: atstājies no mums, un lai kalpojam ēģiptiešiem; jo tas mums būtu labāki bijis, kalpot ēģiptiešiem, nekā mirt tuksnesī. Exodus 14:13 Tad Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: nebīstaties, pastāviet un lūkojiet Tā Kunga pestīšanu, ko Viņš šodien jums darīs. Jo tos ēģiptiešus, ko jūs šodien redzat, jūs mūžam vairs neredzēsiet. Exodus 14:14 Tas Kungs karos par jums, un jūs būsiet mierā. Exodus 14:15 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai dodās ceļā. Exodus 14:16 Un tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķir to, ka Israēla bērni var iziet cauri caur jūras vidu pa sausumu. Exodus 14:17 Un redzi, Es apcietināšu ēģiptiešu sirdi, ka tie ies viņiem pakaļ, un Es pagodināšos pie Faraona un pie visa viņa spēka, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem. Exodus 14:18 Un ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es pagodināšos pie Faraona, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem. Exodus 14:19 Un tas Dieva eņģelis, kas Israēla lēģerim gāja papriekš, cēlās un apstājās aiz viņiem, un tas padebeša stabs cēlās arīdzan no viņu priekšas un apstājās aiz viņiem. Exodus 14:20 Un tas nāca starp ēģiptiešu lēģeri un Israēla lēģeri, un tas padebesis bija (ēģiptiešiem) tumšs un darīja (Israēla bērniem) nakti gaišu, tā ka cauru nakti tie nevarēja tikt pie šiem. Exodus 14:21 Kad nu Mozus savu roku izstiepa pār jūru, tad Tas Kungs tai jūrai lika notecēt caur stipru austriņu visu nakti, un darīja to jūru sausu, un tas ūdens pāršķīrās. Exodus 14:22 Un Israēla bērni iegāja jūras vidū sausām kājām, un tas ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku. Exodus 14:23 Un ēģiptieši tiem dzinās pakaļ un iegāja tiem pakaļ, visi Faraona zirgi, viņa rati un viņa jātnieki jūras vidū. Exodus 14:24 Un notikās rīta krēslā, tad Tas Kungs skatījās tai uguns un padebeša stabā uz ēģiptiešu karaspēku un iztrūcināja ēģiptiešu karaspēku. Exodus 14:25 Un nogrūda tos riteņus no viņu ratiem, ka tiem grūti nācās tikt projām; tad ēģiptieši sacīja: lai bēgam no Israēla, jo Tas Kungs karo priekš viņiem pret ēģiptiešiem. Exodus 14:26 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pār jūru, ka tas ūdens sagāžas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem. Exodus 14:27 Tad Mozus savu roku izstiepa pār jūru, un tā jūra atgriezās pašā rīta krēslā savā straumē, un ēģiptieši bēga viņai pretī, un Tas Kungs iegāza ēģiptiešus jūras vidū. Exodus 14:28 Un tas ūdens griezās atpakaļ un apklāja ratus un jātniekus, visu Faraona spēku, kas viņiem jūrā bija gājis pakaļ, ka neviens no tiem neatlika. Exodus 14:29 Bet Israēla bērni gāja sausām kājām caur jūras vidu, un ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku. Exodus 14:30 Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēli no ēģiptiešu rokas, un Israēls redzēja ēģiptiešus nomirušus jūras malā. Exodus 14:31 Israēls redzēja arīdzan to stipro roku, ko Tas Kungs pie ēģiptiešiem bija parādījis. Un tie ļaudis bijās To Kungu un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum. Exodus 15:0 Exodus 15:1 Tad Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šo dziesmu un sacīja: es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš iegāzis jūrā. Exodus 15:2 Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma, un Viņš man bijis par pestīšanu: Viņš ir mans stiprais Dievs, es Viņu pagodināšu; Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu. Exodus 15:3 Tas Kungs ir karavīrs, Kungs ir Viņa vārds. Exodus 15:4 Faraona ratus un viņa spēku Viņš iemetis jūrā, un viņa izlasītie virsnieki apslīkuši niedru jūrā. Exodus 15:5 Dziļumi tos apklājuši, tie dibenā nogrimuši kā akmens. Exodus 15:6 Ak Kungs! Tava labā roka ir pagodināta caur spēku, Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi. Exodus 15:7 Un Savā lielā augstumā Tu esi nogāzis Savus pretiniekus, Tu esi izlaidis Savu bardzību, kas tos aprijusi kā rugājus. Exodus 15:8 Un caur Tavu nāšu pūšanu sacēlās ūdeņi, strauti sastājās kā kopā, ūdeņi sastinga jūras vidū. Exodus 15:9 Ienaidnieks sacīja: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana dvēsele pie tiem atriebsies. Es izvilkšu savu zobenu, un mana roka tos izdeldēs. Exodus 15:10 Tu Savu dvašu esi pūtis, jūra tos apklājusi, tie nogrimuši kā svins varenos ūdeņos. Exodus 15:11 Ak Kungs! Kas ir tāds kā Tu? Kas ir tāds kā Tu starp tiem dieviem, pagodināts svētībā, cienījams ar teikšanām, brīnumu darītājs? Exodus 15:12 Tu esi izstiepis Savu labo roku, zeme tos aprijusi. Exodus 15:13 Tu caur Savu žēlastību esi vadījis šos ļaudis, ko Tu atpestījis, Tu tos esi vadījis caur Savu spēku uz Tavas svētības mājas vietu. Exodus 15:14 Tautas to dzird un trīc, bailība tos aizņēmusi, kas Fīlistejā mājo. Exodus 15:15 Tad Edoma virsnieki iztrūcinājās, trīcēšana aizņem Moaba varenos, sirds izkūst visiem, kas Kanaānā dzīvo. Exodus 15:16 Iztrūcināšana un bailība krīt uz tiem, caur Tava elkoņa lielumu tie paliek klusu kā akmens, tiekams Tavi ļaudis pārstaigās cauri, ak Kungs, tiekams tie ļaudis pārstaigās, ko Tu Sev esi mantojis. Exodus 15:17 Tu tos vedi un stādi Savas mantības kalnā, tai vietā, ko Tu, Kungs, esi darījis par Savu mājas vietu, tai svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas. Exodus 15:18 Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam. Exodus 15:19 Jo Faraona zirgi ar viņa ratiem un ar viņa jātniekiem ir nākuši jūrā, un Tas Kungs jūras ūdenim ir licis pār tiem atpakaļ griezties, bet Israēla bērni caur jūras vidu izgājuši sausām kājām. Exodus 15:20 Un Mirjame, tā praviete, Ārona māsa, ņēma bungas savā rokā, un visas sievas izgāja viņai pakaļ ar bungām un diešanu. Exodus 15:21 Tad Mirjame tiem atbildēja: dziedāt Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā. Exodus 15:22 Pēc tam Mozus Israēlim lika aiziet no niedru jūras, un tie izgāja līdz Šur tuksnesim un gāja trīs dienas tuksnesī un neatrada ūdeni. Exodus 15:23 Tad tie nāca uz Māru, bet Māras ūdeni nevarēja dzert, jo tas bija rūgts, tāpēc viņas vārdu nosauc Māra (rūgtums). Exodus 15:24 Tad tie ļaudis kurnēja pret Mozu un sacīja: ko mēs dzersim? Exodus 15:25 Un viņš brēca uz To Kungu un Tas Kungs viņam rādīja koku, to viņš ielika tai ūdenī, tad tas ūdens tapa salds. Exodus 15:26 Tur viņš tiem iecēla likumu un tiesu, un tur viņš tos pārbaudīja un sacīja: ja jūs tikuši(uzmanīgi) klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un darīsiet, kas tiesa ir Viņa acīs, un liksiet vērā Viņa baušļus un sargāsiet visus Viņa likumus, tad Es uz jums nelikšu nekādu vājību, ko Es esmu licis uz Ēģipti; jo Es esmu Tas Kungs tavs ārsts. Exodus 15:27 Tad tie nāca uz Elim, un tur bija divpadsmit avoti un septiņdesmit palmas, un tie tur apmeta lēģeri pie ūdens. Exodus 16:0 Exodus 16:1 Un no Elim atkal aizgājuši, visa Israēla bērnu draudze nāca uz Sina tuksnesi, kas ir starp Elim un Sinaī, otra mēneša piecpadsmitā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Exodus 16:2 Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Exodus 16:3 Un Israēla bērni uz tiem sacīja: kaut mēs caur Tā Kunga roku būtu nomiruši Ēģiptes zemē, kad sēdējām pie gaļas podiem, un mums maizes bija papilnam ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, visai šai draudzei likt badu mirt. Exodus 16:4 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es jums likšu maizei līt no debesīm un tiem ļaudīm būs iziet un ikdienas salasīt savu dienas mēru, lai Es tos pārbaudu, vai tie Manā bauslībā staigā vai ne? Exodus 16:5 Un notiks sestā dienā, kad sataisīs, ko sanesuši, tad būs otrutik, cik ikdienas sakrāj. Exodus 16:6 Tad Mozus un Ārons sacīja uz visiem Israēla bērniem: šovakar jums būs atzīt, ka Tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes. Exodus 16:7 Un rīt jūs redzēsiet Tā Kunga godību, tāpēc ka Viņš dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu: jo kas mēs esam, ka jūs pret mums kurnat? Exodus 16:8 Un Mozus sacīja: kad Tas Kungs jums šovakar dos gaļu ēst un rīt maizes papilnam, tad tas ir tāpēc, ka Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ar ko jūs pret Viņu esat kurnējuši, - jo kas mēs esam? Jūsu kurnēšana nav pret mums, bet pret To Kungu. Exodus 16:9 Un Mozus sacīja uz Āronu: saki visai Israēla bērnu draudzei: nāciet tuvu Tā Kunga priekšā; jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu. Exodus 16:10 Un kad Ārons tā runāja uz Israēla bērnu draudzi, tad tie griezās uz tuksnesi un redzi, Tā Kunga godība rādījās padebesī. Exodus 16:11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 16:12 Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsiet gaļu un rītu jūs ar maizi tapsiet paēdināti un jums būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Exodus 16:13 Un vakarā paipalas uznāca un apklāja lēģeri, un no rīta rasa bija nokritusi ap lēģeri. Exodus 16:14 Kad nu rasa bija nozudusi, redzi, tad bija pa tuksnesi tāds apaļš un plāns, plāns kā sarma pa zemi. Exodus 16:15 Kad Israēla bērni to redzēja, tad tie sacīja cits uz citu: kas tas ir? Jo tie nezināja, kas tas bija. Tad Mozus uz tiem sacīja: šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums devis ēst. Exodus 16:16 Tas ir, ko Tas Kungs pavēlējis: salasiet no tās ikviens, cik tas var apēst, vienu gomeru priekš ikvienas galvas, pēc jūsu skaita; ikvienam būs ņemt priekš tiem, kas ir viņa dzīvoklī. Exodus 16:17 Un Israēla bērni darīja tā un salasīja cits daudz, cits maz. Exodus 16:18 Bet kad tie ar gomeru mēroja, tad nebija pāri tam, kas daudz bija lasījis, un netrūka nekā tam, kas maz bija lasījis; ikviens bija lasījis, cik tas varēja apēst. Exodus 16:19 Un Mozus uz tiem sacīja: lai neviens no tā neko neatlicina līdz rītam. Exodus 16:20 Bet tie Mozum neklausīja un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam; tad tur ieradās tārpi, un tas smirdēja. Tad Mozus par tiem apskaitās. Exodus 16:21 Tie nu to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas varēja apēst; jo kad saule iekarsa, tad tas izkusa. Exodus 16:22 Un sestā dienā tie salasīja otrutik maizes, divus gomerus priekš ikkatra, un visi draudzes virsnieki nāca un to pasacīja Mozum. Exodus 16:23 Un viņš tiem sacīja: Tas ir, ko Tas Kungs ir runājis; rīt ir Tā Kunga dusēšana, Tā Kunga svēta dusēšanas diena; ko jūs gribat cept, to cepiet, un ko gribat vārīt, to vāriet, un visu, kas atliek, to glabājiet un taupat līdz rītam. Exodus 16:24 Un tie to glabāja līdz rītam, kā Mozus bija pavēlējis, un tas nesmirdēja, un tārpi tur nemetās. Exodus 16:25 Tad Mozus sacīja: ēdiet to šodien, jo šodien ir Tā Kunga dusēšanas diena, šodien jūs laukā nekā neatradīsiet. Exodus 16:26 Sešas dienas jums to būs lasīt, bet tā septītā diena ir tā dusēšanas diena, tanī tas nebūs. Exodus 16:27 Taču tai septītā dienā kādi no tiem ļaudīm izgāja lasīt, un neatrada nekā. Exodus 16:28 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: cik ilgi jūs liedzaties turēt Manus baušļus un Manus likumus? Exodus 16:29 Redziet, tādēļ ka Tas Kungs jums to dusēšanas dienu devis, tāpēc Viņš jums sestā dienā dod divēju dienu maizi; lai ikviens savā vietā paliek un lai septītā dienā neviens neiziet no savas vietas. Exodus 16:30 Tā tie ļaudis dusēja septītā dienā. Exodus 16:31 Un Israēla nams viņa vārdu sauca mannu, un tas bija tā kā koriandra sēkla balts, un viņa garša bija tā kā karašas ar medu. Exodus 16:32 Un Mozus sacīja: Tas ir, ko Tas Kungs ir pavēlējis: piepildiet vienu gomeru ar to, saglabājiet saviem bērnu bērniem, ka tie var redzēt to maizi, ko Es jums esmu devis ēst tuksnesī, kad Es jūs izvedu no Ēģiptes zemes. Exodus 16:33 Un Mozus sacīja uz Āronu: ņem vienu kausu un ieliec tajā vienu pilnu gomeru mannas, un noliec to priekš Tā Kunga vaiga, glabāt priekš bērnu bērniem. Exodus 16:34 Itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Ārons to nolika glabāt klāt pie tās liecības. Exodus 16:35 Un Israēla bērni ēda to mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca apdzīvotā zemē; tie ēda to mannu, tiekams tie nāca līdz Kanaāna zemes robežām. Exodus 16:36 Bet gomers ir desmitā tiesa no ēfas. Exodus 17:0 Exodus 17:1 Tad visa Israēla bērnu draudze aizgāja pa saviem gājumiem no Sina tuksneša uz Tā Kunga pavēli un apmeta lēģeri iekš Refidim, un tur nebija ūdens, tiem ļaudīm ko dzert. Exodus 17:2 Tad tie ļaudis bārās ar Mozu un sacīja: dod mums ūdeni, ka dzeram. Tad Mozus uz tiem sacīja: ko jūs ar mani baraties? Kāpēc jūs To Kungu kārdinājat? Exodus 17:3 Kad nu tiem ļaudīm tur pēc ūdens slāpa, tad viņi kurnēja pret Mozu un sacīja: kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, lai mirstam aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni un mūsu lopi? Exodus 17:4 Un Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, tad tie mani ar akmeņiem nomētās. Exodus 17:5 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej tiem ļaudīm priekšā un ņem līdz Israēla vecajus un ņem savā rokā to zizli, ar ko tu to upi esi sitis un noej. Exodus 17:6 Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tev būs uz to klinti sist, tad ūdens no tā iztecēs, tiem ļaudīm ko dzert. Un Mozus tā darīja priekš Israēla vecaju acīm. Exodus 17:7 Un tās vietas vārdu nosauca Masu un Meribu (kārdināšana un strīdus), Israēla bērnu strīdus dēļ, un tāpēc ka tie To Kungu bija kārdinājuši sacīdami: vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav? Exodus 17:8 Un Amaleks nāca un kāvās ar Israēli iekš Refidim. Exodus 17:9 Tad Mozus sacīja uz Jozua: izlasi mums vīrus un izej un kaujies pret Amaleku; rīt es stāvēšu pakalna galā, un Dieva zizlis būs manā rokā. Exodus 17:10 Tad Jozuas darīja kā Mozus tam bija sacījis, un kāvās pret Amaleku; un Mozus un Ārons un Hurs kāpa tai pakalna galā. Exodus 17:11 Un kamēr Mozus turēja savas rokas pacēlis, Israēls uzvarēja, un kad viņš savu roku nolaida, tad Amaleks uzvarēja. Exodus 17:12 Bet Mozus rokas palika smagas; tad tie ņēma akmeni un lika to viņam apakšā, ka viņš uz tā sēdēja, un Ārons un Hurs turēja viņa rokas, viens vienā, otrs otrā pusē; tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Exodus 17:13 Un Jozuas Amaleku un viņa ļaudis izdeldēja caur zobena asmeni. Exodus 17:14 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: raksti to par piemiņu grāmatā, un pavēli to Jozuam ausīs; jo Es izdeldēšu Amaleka piemiņu apakš debess. Exodus 17:15 Un Mozus uztaisīja altāri un nosauca viņa vārdu: Tas Kungs mans karogs, Exodus 17:16 Un sacīja: roka pacelta pret Tā Kunga goda krēslu! Tam Kungam būs karš pret Amaleku uz bērnu bērniem! Exodus 18:0 Exodus 18:1 Kad nu Jetrus, tas Midijanas priesteris, Mozus tēvocis, dzirdēja visu, ko Dievs bija darījis Mozum un Israēlim, Saviem ļaudīm, ka Tas Kungs Israēli bija izvedis no Ēģiptes zemes, Exodus 18:2 Tad Jetrus, Mozus tēvocis, ņēma Ciporu, Mozus sievu, ko šis bija atpakaļ sūtījis, un viņa divus dēlus. Exodus 18:3 Tam vienam vārds bija Geršons, jo viņš sacīja: es esmu svešinieks bijis svešā zemē. Exodus 18:4 Un tam otram vārds Eliēzers, jo (viņš sacīja) mana tēva Dievs man bijis par palīgu un mani ir izrāvis no Faraona zobena. Exodus 18:5 Kad nu Jetrus, Mozus tēvocis, un viņa dēli un viņa sieva nāca pie Mozus tuksnesī, kur viņš lēģeri bija apmetis, pie Tā Dieva kalna, tad viņš lika Mozum sacīt: Exodus 18:6 Es, Jetrus, tavs tēvocis, nāku pie tevis un tava sieva un viņas divi dēli līdz ar viņu. Exodus 18:7 Tad Mozus izgāja ārā savam tēvocim pretī un klanījās un viņu skūpstīja, un tie apsveicinājās viens otru un gāja teltī. Exodus 18:8 Un Mozus stāstīja savam tēvocim visu, ko Tas Kungs Israēla dēļ bija darījis Faraonam un ēģiptiešiem, visu grūtumu, kas tiem ceļā bija noticis, un kā Tas Kungs tos bija izglābis. Exodus 18:9 Un Jetrus priecājās par visu to labumu, ko Tas Kungs Israēlim bija darījis, ka viņš tos izglābis no ēģiptiešu rokas. Exodus 18:10 Un Jetrus sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, kas jūs izglābis no ēģiptiešu rokas un no Faraona rokas, kas tos ļaudis izpestījis no ēģiptiešu rokas. Exodus 18:11 Nu es atzīstu, ka Tas Kungs lielāks nekā visi dievi, jo tāds Viņš parādījies, kad ēģiptieši pret viņiem bija lieli. Exodus 18:12 Tad Jetrus, Mozus tēvocis, ņēma dedzināmos upurus un kaujamus upurus priekš Dieva, un Ārons un visi Israēla vecaji nāca ēst maizi ar Mozus tēvoci Dieva priekšā. Exodus 18:13 Un otrā dienā Mozus apsēdās, tos ļaudis tiesāt, un tie ļaudis stāvēja Mozus priekšā no rīta līdz vakaram. Exodus 18:14 Kad nu Mozus tēvocis visu redzēja, ko viņš tiem ļaudīm darīja, tad tas sacīja: kas tas ir, ko tu ar tiem ļaudīm dari? Kāpēc tu viens pats sēdi, un visi ļaudis stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram? Exodus 18:15 Tad Mozus sacīja uz savu tēvoci: tāpēc ka tie ļaudis pie manis nāk Dievu vaicāt. Exodus 18:16 Kad tiem ir kāda lieta, tad tie nāk pie manis, un es tiesāju starp vienu un otru un daru tiem zināmus Dieva likumus un viņa bauslību. Exodus 18:17 Tad Mozus tēvocis uz viņu sacīja: tā nav labi, kā tu dari. Exodus 18:18 Tu gurtin pagursi, gan tu, gan šie ļaudis, kas pie tevis; jo tas tev ir par grūtu, tu viens pats to nespēji izdarīt. Exodus 18:19 Nu klausi manu balsi, - es tev došu padomu, tad Dievs būs ar tevi. Stāvi tu par tiem ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lietas Dieva priekšā, Exodus 18:20 Un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu to ceļu, kur tiem jāiet, un to darbu, kas tiem jādara. Exodus 18:21 Bet lūko starp visiem tiem ļaudīm pēc krietniem un dievbijīgiem vīriem, pēc taisniem vīriem, kas negausību ienīst, un iecel no šiem pār viņiem virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, Exodus 18:22 Un lai tie tos ļaudis tiesā jebkurā laikā; bet tā, ka tie tev nes priekšā visas lielās lietas un visas mazās lietas paši tiesā; atvieglini tā savu nastu, un lai tie tev palīdz nest. Exodus 18:23 Ja tu tā darīsi, un Dievs tev to pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, un arī visi šie ļaudis nāks savā vietā ar mieru. Exodus 18:24 Un Mozus klausīja sava tēvoča balsij un darīja visu, ko tas bija sacījis. Exodus 18:25 Un Mozus izraudzīja krietnus vīrus no visa Israēla un tos iecēla par virsniekiem pār tiem ļaudīm, virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, Exodus 18:26 Ka tie tos ļaudis jebkurā laikā tiesātu un grūtās lietas nestu Mozus priekšā, bet visas mazās lietas paši tiesātu. Exodus 18:27 Tad Mozus atlaida savu tēvoci, un tas gāja atkal uz savu zemi. Exodus 19:0 Exodus 19:1 Trešā mēnesī pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes, tanī laikā tie nonāca Sinaī tuksnesī. Exodus 19:2 Jo tie izgāja no Refidim un nonāca Sinaī tuksnesī un apmeta lēģeri tuksnesī; tur Israēls apmeta lēģeri pret to kalnu. Exodus 19:3 Un Mozus uzkāpa pie Dieva, un Tas Kungs sauca uz viņu no tā kalna un sacīja: tā tev būs sacīt uz Jēkaba namu un pasludināt Israēla bērniem: Exodus 19:4 Jūs esat redzējuši, ko Es ēģiptiešiem esmu darījis, ka Es jūs nesu uz ērgļu spārniem un jūs pie Sevis vedu. Exodus 19:5 Un nu, ja jūs klausīsiet Manu balsi un turēsiet Manu derību, tad jūs no visām tautām būsiet Mans īpašums, jo Man pieder visa pasaule. Exodus 19:6 Un jūs Man būsiet priesteru ķēniņa valstība un svēta tauta. Šie ir tie vārdi, ko tev būs runāt uz Israēla bērniem. Exodus 19:7 Un Mozus nāca un sasauca ļaužu vecajus un lika viņiem priekšā visus šos vārdus, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Exodus 19:8 Tad visi ļaudis kopā atbildēja un sacīja: visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim. Un Mozus nesa to ļaužu vārdus atkal pie Tā Kunga. Exodus 19:9 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es nākšu pie tevis biezā padebesī, ka tie ļaudis dzird, Mani ar tevi runājam, un ka tie arī tev tic mūžam. Un Mozus teica Tam Kungam to ļaužu vārdus. Exodus 19:10 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie tiem ļaudīm un svētī tos šodien un rītu, un lai tie mazgā savas drēbes. Exodus 19:11 Un lai tie ir gatavi uz trešo dienu; jo trešā dienā Tas Kungs nolaidīsies priekš visu ļaužu acīm uz Sinaī kalnu. Exodus 19:12 Un tev būs taisīt sētu ap tiem ļaudīm un sacīt: sargājaties, ka nekāpjat uz to kalnu un neaizskarat viņa galu; ikviens, kas to kalnu aizskars, tas mirdams mirs. Exodus 19:13 Nevienai rokai to nebūs aizskart, bet tam tik tiešām ar akmeņiem būs tapt nomētātam vai nošautam; vai tas ir lops, vai cilvēks, tam nebūs dzīvot. Kad taure atskanēs, tad tiem būs kāpt uz to kalnu. Exodus 19:14 Tad Mozus nonāca no tā kalna pie tiem ļaudīm. Un viņš svētīja tos ļaudis, un tie mazgāja savas drēbes. Exodus 19:15 Un viņš sacīja uz tiem ļaudīm: esiet gatavi uz trešo dienu, neaiztiekat sievas. Exodus 19:16 Un notika trešā dienā, kad gaisma ausa, tad bija pērkoni un zibeņi un biezs padebesis virs tā kalna un varen stipras bazūnes skaņa, tā ka visi ļaudis iztrūcinājās, kas bija lēģerī. Exodus 19:17 Un Mozus tos ļaudis izveda no lēģera Dievam pretī, un tie nostājās apakšā pie tā kalna. Exodus 19:18 Un Sinaī kalns kūpeja, tāpēc ka Tas Kungs nonāca ar uguni, un viņa dūmi cēlās tā kā krāsns dūmi, un viss kalns trīcēja ļoti. Exodus 19:19 Un bazūnes skaņa palika jo stipra, un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja caur vienu balsi. Exodus 19:20 Kad nu Tas Kungs bija nonācis uz Sinaī kalnu, uz kalna galu, tad Tas Kungs sauca Mozu uz kalna galu, un Mozus kāpa augšām. Exodus 19:21 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: nokāp un piekodini tiem ļaudīm, lai tie cauri nelaužas redzēt To Kungu, ka daudzi no tiem nekrīt. Exodus 19:22 Un tiem priesteriem, kas nāk pie Tā Kunga, būs svētīties, ka Tas Kungs tos nesatriec. Exodus 19:23 Tad Mozus sacīja uz To Kungu: tie ļaudis nevar kāpt uz Sinaī kalnu, jo Tu mums esi piekodinājis sacīdams: dari sētu ap to kalnu un svētī to. Exodus 19:24 Tad Tas Kungs uz to sacīja: ej, kāp zemē. Tad tev un Āronam līdz ar tevi būs kāpt augšām, bet tiem priesteriem un tiem ļaudīm nebūs cauri lauzties uzkāpt pie Tā Kunga, ka Viņš tos nesatriec. Exodus 19:25 Tad Mozus nokāpa pie tiem ļaudīm un tiem to sacīja. Exodus 20:0 Exodus 20:1 Tad Dievs runāja visus šos vārdus un sacīja: Exodus 20:2 Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Exodus 20:3 Tev nebūs citus Dievus turēt priekš Manis. Exodus 20:4 Tev nebūs sev darīt nekādu tēlu nedz līdzību, ne no tā, kas augšā debesīs, ne no tā, kas apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ūdenī apakš zemes. Exodus 20:5 Tev nebūs priekš tiem zemē mesties nedz tiem kalpot; jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam pie tiem, kas Mani ienīst, Exodus 20:6 Un dara žēlastību tūkstošiem, kas Mani mīļo un Manus baušļus tur. Exodus 20:7 Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi velti valkāt, jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi velti valkā. Exodus 20:8 Piemini to svēto dienu, ka tu to svētī. Exodus 20:9 Sešas dienas tev būs strādāt un visu savu darbu darīt. Exodus 20:10 Bet tā septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt, ne tev pašam, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam lopam, ne tavam svešiniekam, kas tavos vārtos. Exodus 20:11 Jo sešās dienās Tas Kungs ir darījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur iekšā, un septītā dienā dusējis, tādēļ Tas Kungs to dusēšanas dienu ir svētījis un to iesvētījis. Exodus 20:12 Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Exodus 20:13 Tev nebūs nokaut. Exodus 20:14 Tev nebūs laulību pārkāpt. Exodus 20:15 Tev nebūs zagt. Exodus 20:16 Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko. Exodus 20:17 Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder. Exodus 20:18 Un visi ļaudis redzēja tos pērkonus un zibeņus un to bazūnes skaņu un to kalnu kūpam. Kad tie ļaudis to redzēja, tad tie bēga un stāvēja no tālienes. Exodus 20:19 Un sacīja uz Mozu: runā tu ar mums, un mēs klausīsimies, bet lai Dievs ar mums nerunā, ka nemirstam. Exodus 20:20 Tad Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: nebīstaties, jo Dievs ir nācis jūs pārbaudīt, un lai Viņa bijāšana ir priekš jūsu acīm, ka jūs negrēkojat. Exodus 20:21 Un tie ļaudis stāvēja no tālienes, bet Mozus gāja tai tumšumā, kur Dievs bija. Exodus 20:22 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: jūs esat redzējuši, ka Es ar jums esmu runājis no debesīm. Exodus 20:23 Jums nebūs neko celt Man līdzās; jums nebūs sev taisīt sudraba nedz zelta dievus. Exodus 20:24 Cel Man altāri no zemes un upurē uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savas avis un savus vēršus. Ikkurā vietā, kur Es likšu pieminēt Savu vārdu, tur Es pie tevis nākšu un tevi svētīšu. Exodus 20:25 Bet ja tu Man gribi celt akmeņu altāri, tad tev to nebūs taisīt no cirstiem akmeņiem; ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu to apgānīsi. Exodus 20:26 Tev arī nebūs kāpt pa trepēm uz Manu altāri, ka pie viņa tavs plikums netop atsegts. Exodus 21:0 Exodus 21:1 Šīs nu ir tās tiesas, ko tev viņiem būs likt priekšā. Exodus 21:2 Ja tu pirksi Ebreju kalpu, tad tam būs sešus gadus kalpot, bet septītā tam par velti būs iziet svabadam. Exodus 21:3 Ja tas viens pats ir nācis, tad tam būs vienam pašam iziet, ja viņš bijis laulāts vīrs, tad viņa sievai būs iziet līdz ar viņu. Exodus 21:4 Ja viņa kungs viņam sievu devis, un tā viņam dzemdējusi dēlus vai meitas, tad tai sievai un viņas bērniem būs palikt kungam, un viņam būs iziet vienam pašam. Exodus 21:5 Bet ja tas kalps pats sacīs: es mīlēju savu kungu, savu sievu un savus bērnus, es negribu svabads iziet, Exodus 21:6 Tad lai viņa kungs to ved Dieva priekšā, un tad lai to ved pie durvīm vai pie stenderes, un lai viņa kungs tam ausi izdur ar īlenu, un lai tas viņam kalpo mūžam. Exodus 21:7 Un kad kas savu meitu pārdevis par kalponi, tad tai nebūs iziet, kā tie kalpi iziet. Exodus 21:8 Ja viņa savam kungam nepatīk, ka viņš to neņem par sievu, tad viņam būs ļaut, lai to izpērk; viņš viltīgi ar to darīdams to nevar pārdot svešai tautai. Exodus 21:9 Bet ja viņš to savam dēlam dod par sievu, tad lai viņai ir meitas tiesa. Exodus 21:10 Ja viņš tam citu ved, tad lai viņai nekā neatrauj no viņas barības, no viņas apsega un piedzīvošanas. Exodus 21:11 Un ja viņš šās trīs lietas nedarīs, tad viņai būs velti(brīvai) iziet bez naudas. Exodus 21:12 Kas cilvēku sit, ka tas mirst, tam būs tapt nokautam. Exodus 21:13 Bet kad viņš ar viltu uz to nav glūnējis, bet Dievs ļāvis caur viņa roku tā notikt, tad es tev nosacīšu kādu vietu, kurp tam būs bēgt. Exodus 21:14 Bet ja kas blēdīgi darījis pret savu tuvāko, viņu viltīgi nokaudams, tad arī no mana altāra tev to būs ņemt, ka tas tiek nokauts. Exodus 21:15 Ja kas savu tēvu vai savu māti sit, tam būs tapt nokautam. Exodus 21:16 Ja kas cilvēku zog un viņu pārdod, un tas pie viņa top atrasts, tam būs tapt nokautam. Exodus 21:17 Arī kas savu tēvu vai savu māti lād, tam būs tapt nokautam. Exodus 21:18 Un ja vīri baras, un viens otru sit ar akmeni vai ar dūri, ka tas nemirst, bet tam uz gultas jāguļ; Exodus 21:19 Ja tas atkal uzceļas un iet ārā ar savu spieķi, tad tam, kas viņu sita, būs būt nenoziedzīgam; viņam tikai būs maksāt, ko tas ir aizkavējis un būs to it labi likt dziedināt. Exodus 21:20 Un ja kas savu kalpu vai kalponi ar koku sit, ka tas apakš viņa rokas mirst, pie tā to it tiešām būs atriebt. Exodus 21:21 Bet ja viņš vienu vai divas dienas paliek pie dzīvības, tad to nebūs atriebt, jo tas ir ar viņa naudu pirkts. Exodus 21:22 Un kad vīri baras un sit grūtu sievu, ka viņas auglis noiet, bet tomēr viņai pašai nekāda vaina nenotiek, tad to ar naudu būs sodīt, cik tās sievas vīrs viņam noprasa un tam to būs dot pēc soģu sprieduma. Exodus 21:23 Bet ja tai kāda nelaime būs, tad tam būs dot dvēseli pret dvēseli, Exodus 21:24 Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, Exodus 21:25 Kāju pret kāju, degunu pret degunu, vāti pret vāti, trumu(rētu) pret trumu. Exodus 21:26 Un ja kas savu kalpu vai savu kalponi acī sit un to samaitā, tam būs viņu svabadu atlaist tās acs labad. Exodus 21:27 Un ja viņš sava kalpa vai savas kalpones zobu izsit, tad tam viņu būs atlaist tā zoba labad. Exodus 21:28 Un ja kāds vērsis vai vīru vai sievu sabada, ka mirst, tad to vērsi akmeņiem būs nomētāt un viņa gaļu nebūs ēst, bet tā vērša kungam būs būt nenoziedzīgam. Exodus 21:29 Bet ja tas vērsis jau papriekš bijis badīgs, un tas viņa kungam ir teikts, un viņš to nav sargājis, un tas nobada vai vīru vai sievu, tad tam vērsim akmeņiem būs tapt nomētātam un viņa kungam arīdzan būs tapt nokautam. Exodus 21:30 Ja viņam top nospriesta izpirkšana, tad tam par savas dvēseles izglābšanu būs dot visu, kas viņam top nospriests. Exodus 21:31 Ja tas (vērsis) dēlu vai meitu ir badījis, tad tam būs darīt pēc šīs tiesas. Exodus 21:32 Ja tas vērsis kalpu vai kalponi bada, tad lai viņa kungs dod trīsdesmit sudraba sēķeļus, un to vērsi akmeņiem lai nomētā. Exodus 21:33 Un ja kas aku attaisa, vai ja kas aku rok un neapsedz, un tur kāds vērsis vai ēzelis krīt iekšā, Exodus 21:34 Tad lai tās akas kungs to maksā, lai atdod (tā lopa) kungam to naudu, bet to maitu lai patur. Exodus 21:35 Un ja kaut kāda vērsis bada sava tuvākā vērsi, ka tas mirst, tad to dzīvo vērsi būs pārdot un to naudu dalīt, un to maitu būs arī dalīt. Exodus 21:36 Bet ja tas bijis zināms, ka tas vērsis papriekš bijis badīgs, un viņa kungs to nav sargājis, tad lai vērsi pret vērsi atdod, bet to maitu lai patur. Exodus 22:0 Exodus 22:1 Ja kas vērsi vai avi zog un to nokauj vai pārdod, tam būs atdot piecus vēršus par vienu vērsi un četras avis par vienu avi. Exodus 22:2 Ja zaglis kur top atrasts ielauzies, un top sists, ka mirst, tad viņa asinis nebūs atriebt. Exodus 22:3 Ja saule pār to zagli ir uzlēkusi, tad viņa asinis būs atriebt. Zaglis lai atdod. Ja tam nav, tad tam būs tapt pārdotam savas zādzības dēļ. Exodus 22:4 Ja zagtais lops viņa rokā top atrasts dzīvs, lai tas ir vērsis vai ēzelis vai avs, tad tam to būs atdot divkārtīgi. Exodus 22:5 Ja kas kādu tīrumu vai vīna dārzu nogana un tur palaiž savu lopu, ka ēd cita tīrumā, tam par to būs atdot to labāko no sava tīruma un to labāko no sava vīna dārza. Exodus 22:6 Kad uguns izceļas un aizņem ērkšķus, ka labības guba vai druva vai tīrums sadeg, tad tam, kas to uguni iededzinājis, būs pilnīgi atdot. Exodus 22:7 Ja kas savam tuvākam dod glabāt naudu vai lietas, un tās top izzagtas no tā vīra nama, - ja tas zaglis top atrasts, tam divkārtīgi to būs atdot. Exodus 22:8 Ja tas zaglis netop atrasts, tad to nama kungu būs vest Dieva priekšā, vai tas pats nav licis savu roku pie sava tuvākā mantas. Exodus 22:9 Ikviena sūdzības lieta par vērsi, par ēzeli, par avi, par drēbēm, par ikvienu pazudušu lietu, ko kurš saka savu esam, lai nāk Dieva priekšā; kuru nu Dievs notiesā, tam divkārtīgi būs atdot savam tuvākam. Exodus 22:10 Ja kas savam tuvākam dod glabāt ēzeli vai vērsi vai avi vai citu kādu lopu, un tas nosprāgst vai top ievainots vai nodzīts, ka neviens to neredz, Exodus 22:11 Tad pie Tā Kunga jānozvēras abu starpā, vai tas savu roku pats nav licis pie sava tuvākā mantas, un (tā lopa) kungam būs to pieņemt un tam (glabātajam) to nebūs atmaksāt. Exodus 22:12 Bet ja tas (lops) tam (glabātajam) zagšus top nozagts, tad lai tā (lopa) kungam to atmaksā. Exodus 22:13 Ja ir saplosīts, tad būs dot liecību par to, un tad to saplosīto nebūs maksāt. Exodus 22:14 Un ja kas no sava tuvākā (lopu) aizņēmās un šis top ievainots vai nosprāgst viņa kungam klātu neesot, tad to būs atmaksāt. Exodus 22:15 Ja viņa kungs bijis klātu, tad nebūs atmaksāt; ja tas (lops) par naudu ņemts, tad tas caur to maksu ir aizmaksāts. Exodus 22:16 Ja kas meitu pieviļ, kas vēl nav saderēta, un pie tās guļ, tad lai viņai to kroņa naudu dod un lai viņu ņem par sievu. Exodus 22:17 Bet ja viņas tēvs liedzās viņam to dot, tad lai to naudu dod, cik tai meitai kroņa naudas pienākas. Exodus 22:18 Burvi tev nebūs pamest dzīvu. Exodus 22:19 Visiem, kas ar kādu lopu jaucās, būs tapt nokautiem. Exodus 22:20 Kas upurē svešiem dieviem, un ne Tam Kungam vien, tam būs būt nolādētam. Exodus 22:21 Tev arī nevienu svešinieku nebūs ne dragāt, ne spaidīt, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Exodus 22:22 Tev nevienu atraitni un nevienu bāriņu nebūs apbēdināt. Exodus 22:23 Ja tu kaut kā to apbēdināsi, un tā brēkdama uz Mani brēks, tad Es klausīt paklausīšu viņas brēkšanu. Exodus 22:24 Un Mana bardzība iedegsies, un Es jūs nokaušu ar zobenu, un jūsu sievām būs tapt par atraitnēm un jūsu bērniem par bāriņiem. Exodus 22:25 Ja tu Maniem ļaudīm, kas ir pie tevis par nabagiem, naudu aizdod, tad neesi pret tiem, kā kāds pagaidu plēsējs; tev par to nebūs augļus dzīt. Exodus 22:26 Ja tu sava tuvākā drēbes ķīlā ņem, tad tev tās viņam būs atdot, pirms saule noiet; Exodus 22:27 Jo tās ir viņa vienīgais apsegs, tās ir tās drēbes pār viņa miesām, iekš kā viņš būtu gulējis; bet kad tas uz Mani brēks, tad Es to klausīšu, jo Es esmu žēlīgs. Exodus 22:28 Dievu tev nebūs zaimot, un savu ļaužu virsnieku tev nebūs lādēt. Exodus 22:29 Savus pirmajus augļus no labības un vīna tev nebūs aizturēt, to pirmdzimušo no saviem dēliem tev Man būs dot. Exodus 22:30 Tāpat tev būs darīt ar savu vērsi un ar savām avīm; septiņas dienas tiem būs būt pie savas mātes un astotā dienā tev tos Man būs atdot. Exodus 22:31 Jums būs svētiem ļaudīm būt Manā priekšā; tāpēc jums nebūs ēst tādas miesas gaļu, kas laukā ir saplosīta; jums to būs mest suņiem priekšā. Exodus 23:0 Exodus 23:1 Tev nebūs nepatiesu slavu izpaust; un nebiedrojies ar bezdievīgo, palikdams par viltīgu liecinieku. Exodus 23:2 Tev nebūs turēties pie lielā pulka, ļaunu darīt, un ķildās neliecini lielajam pulkam pa prātam, tiesu pārgrozot. Exodus 23:3 Arī nabagu tev nebūs aizstāvēt, kad tam netaisnas ķildas. Exodus 23:4 Kad tu sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli sastopi maldamies, tad tev tūdaļ viņam to būs vest atpakaļ. Exodus 23:5 Ja tu sava naidnieka ēzeli redzi apakš nastas guļam, tad nepamet viņu tādu, bet palīdzi atraisīt. Exodus 23:6 Tev nebūs pārgrozīt sava nabaga tiesu, kad tam jātiesājas. Exodus 23:7 Atraujies no nepatiesas liecības; nenoziedzīgo un taisno tev nebūs nokaut, jo es netaisnošu bezdievīgo. Exodus 23:8 Tev nebūs dāvanas ņemt, jo dāvanas apstulbo acis un pārgroza taisnu ļaužu lietas. Exodus 23:9 Tev arī nebūs svešinieku nospaidīt, jo jūs zināt, kā svešiniekam ap sirdi, tāpēc ka jūs arī esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Exodus 23:10 Sešus gadus tev būs apsēt savu zemi un sakrāt viņas augļus. Exodus 23:11 Bet septītā tev to būs pamest un atstāt, ka tavu ļaužu nabagi var ēst, un zvēri atlikumu var ēst; tāpat tev būs darīt ar savu vīna dārzu un ar savu eļļas koku. Exodus 23:12 Sešas dienas tev būs darīt savu darbu, bet septītā dienā tev būs dusēt, lai tavs vērsis un tavs ēzelis dus un tavas kalpones dēls un tavs svešinieks atspirgst. Exodus 23:13 Visu, ko Es jums esmu sacījis, jums būs turēt, un citu dievu vārdu nepieminēt; to no jūsu mutes nebūs dzirdēt. Exodus 23:14 Trīs reiz' gadskārtā tev Man būs svētkus turēt. Exodus 23:15 Neraudzētās maizes svētkus tev būs turēt un septiņas dienas ēst neraudzētu maizi, tā kā Es tev esmu pavēlējis, noliktā laikā, Abiba mēnesī, jo tanī tu esi izgājis no Ēģiptes zemes; bet nenāciet tukši Mana vaiga priekšā. Exodus 23:16 Un pļaušanas svētkus, par sava darba pirmajiem augļiem, ko tu uz tīrumu esi sējis, un savākšanas svētkus ap gada galu, kad tu esi savācis sava darba augļus no tīruma. Exodus 23:17 Trīs reiz' gadskārtā visiem vīriešiem būs rādīties Tā Kunga vaiga priekšā. Exodus 23:18 Tev nebūs Mana upura asinis upurēt kopā ar raudzētu maizi, un tie tauki no Maniem svētkiem lai nepaliek pa nakti līdz rītam. Exodus 23:19 Pirmajus no tavas zemes pirmiem augļiem tev būs nest Tā Kunga, sava Dieva, namā. Tev āzīti nebūs vārīt viņa mātes pienā. Exodus 23:20 Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, tevi sargāt uz šī ceļa un tevi novest tai vietā, ko Es esmu sataisījis. Exodus 23:21 Sargies priekš viņa un klausi viņa balsij un neapkaitini viņu, jo viņš jūsu pārkāpšanas nepiedos, jo Mans Vārds ir iekš viņa. Exodus 23:22 Bet ja tu viņa balsij klausīdams klausīsi un darīsi visu, ko Es runāšu, tad Es būšu tavu ienaidnieku ienaidnieks un tavu pretinieku pretinieks. Exodus 23:23 Jo mans eņģelis ies tavā priekšā un tevi ievedīs pie Amoriešiem un Hetiešiem un Fereziešiem un Kanaāniešiem, Hiviešiem un Jebusiešiem, un Es viņus izdeldēšu. Exodus 23:24 Tev nebūs mesties zemē priekš viņu elku dieviem, nedz viņiem kalpot, tev arī nebūs darīt pēc viņu darbiem, bet postīt un sadauzīt viņu uzceltos dievekļus. Exodus 23:25 Un jums būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni, un Es noņemšu visu vājību no tava vidus. Exodus 23:26 Nevienas(sievas) nebūs, kas nelaikā izmet dzimumu, nedz kādas neauglīgas tavā zemē; Es piepildīšu tava mūža dienas. Exodus 23:27 Es sūtīšu Savas briesmas tavā priekšā, Es izbiedēšu visus tos ļaudis, pie kuriem tu nāksi, un darīšu, ka visiem taviem ienaidniekiem būs bēgt tavā priekšā. Exodus 23:28 Un Es sūtīšu dundurus tavā priekšā, tie izdzīs tavā priekšā Hiviešus, Kanaāniešus un Hetiešus. Exodus 23:29 Es tos neizdzīšu vienā gadā no tavas priekšas, ka zeme netop postā, un zemes zvēri pār tevi nevairojās. Exodus 23:30 30, Es pamazām tos izdzīšu tavā priekšā, tiekams tu pieaugsi un to zemi varēsi turēt. Exodus 23:31 Un Es likšu tavas robežas no niedru jūras līdz Fīlistu jūrai, un no tuksneša līdz tai upei(Eifratas), jo Es tās zemes iedzīvotājus došu jūsu rokās, ka jūs tos izdzenat savā priekšā. Exodus 23:32 Jums nebūs ne kādu derību derēt nedz ar viņiem, nedz ar viņu dieviem. Exodus 23:33 Tiem nebūs dzīvot tavā zemē, lai tie tevi neapgrēcina pret Mani, jo tas tev paliks par slazda valgu, ja tu kalposi viņu dieviem. Exodus 24:0 Exodus 24:1 Un tad Viņš sacīja uz Mozu: uzkāp pie Tā Kunga, tu un Ārons, Nadabs un Abijus un tie septiņdesmit Israēla vecaji, un pielūdziet no tālienes. Exodus 24:2 Un lai Mozus viens pats nāk pie Tā Kunga, bet viņi lai nenāk, un tie ļaudis lai neuzkāpj līdz ar viņu. Exodus 24:3 Un kad nu Mozus nāca un tiem ļaudīm teica visus Tā Kunga vārdus un visas tiesas, tad visi ļaudis atbildēja vienā balsī un sacīja: visus šos vārdus, ko Tas Kungs runājis, mēs darīsim. Exodus 24:4 Un Mozus uzrakstīja visas Tā Kunga runas un cēlās agri no rīta un uztaisīja altāri lejā pie paša kalna un divpadsmit stabus pēc tām divpadsmit Israēla ciltīm. Exodus 24:5 Un viņš sūtīja Israēla bērnu jaunekļus, ka tie upurētu dedzināmos upurus, un upurētu pateicības upurus Tam Kungam no vēršiem. Exodus 24:6 Un Mozus ņēma pusi no tām asinīm un lika to bļodās, un pusi no tām asinīm viņš slacīja pār altāri. Exodus 24:7 Un viņš ņēma to derības grāmatu un to lasīja priekš ļaužu ausīm, un tie sacīja: visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim un klausīsim. Exodus 24:8 Tad Mozus ņēma tās asinis un slacīja pār tiem ļaudīm un sacīja: redzi, šīs ir tās derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir derējis uz visiem šiem vārdiem. Exodus 24:9 Tad Mozus un Ārons kāpa augšām, arī Nadabs un Abijus un septiņdesmit no Israēla vecajiem. Exodus 24:10 Un tie redzēja Israēla Dievu un apakš Viņa kājām tā kā darījumu no safīra akmeņiem, skaidru kā pašas debesis. Exodus 24:11 Bet Viņš neizstiepa Savu roku pret Israēla bērnu priekšniekiem, un tie redzēja Dievu un ēda un dzēra. Exodus 24:12 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu. Nāc augšām pie Manis kalnā un esi tur, un Es tev došu akmens galdiņus un to bauslību un likumu, ko Es esmu rakstījis, viņus mācīt. Exodus 24:13 Tad Mozus pacēlās ar savu kalpu Jozua, un kāpa uz to Dieva kalnu. Exodus 24:14 Bet uz tiem vecajiem viņš sacīja: gaidiet mūs šeitan, kamēr mēs pie jums atpakaļ nāksim; un redzi, Ārons un Hurs ir pie jums - kam kāda lieta, lai nāk pie tiem. Exodus 24:15 Kad nu Mozus bija uzkāpis kalnā, tad padebesis apsedza kalnu. Exodus 24:16 Un Tā Kunga godība mita uz Sinaī kalna, un padebesis viņu apsedza sešas dienas, un septītā dienā viņš sauca Mozu tai padebesī. Exodus 24:17 Un Tā Kunga godība parādījās tā kā rijoša uguns kalna galā priekš Israēla bērnu acīm. Exodus 24:18 Un Mozus iegāja padebeša vidū, kad bija uzkāpis kalnā, un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Exodus 25:0 Exodus 25:1 Tad Tas Kungs runāja ar Mozu un sacīja: Exodus 25:2 Runā ar Israēla bērniem, ka tiem priekš Manis būs ņemt cilājamu upuri no ikviena, kam sirds to labprāt darīs; no tāda jums būs ņemt Manu cilājamo upuri. Exodus 25:3 Šis nu ir tas cilājamais upuris, ko jums no viņiem būs ņemt: zelts un sudrabs un varš, Exodus 25:4 Un zilums, purpurs, karmezīns un šķetinātas smalkas dzijas un kazu spalvas, Exodus 25:5 Sarkanas aunu ādas un roņu ādas un akācijas koki, Exodus 25:6 Eļļu lukturim, zāles svaidāmai eļļai un saldi smaržīgas zāles kvēpināšanai, Exodus 25:7 Oniksa akmeņi un ieliekami akmeņi priekš efoda un krūšu glītuma. Exodus 25:8 Un tiem būs Man taisīt svētu vietu, ka Es mājoju viņu vidū. Exodus 25:9 Pēc visa tā, kā Es tev rādīšu šā dzīvokļa priekšzīmi un visu viņa rīku priekšzīmi, tā jums to būs taisīt. Exodus 25:10 Un tiem būs taisīt šķirstu no akācijas koka; pustrešas olekts lai ir viņa garums un pusotras olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Exodus 25:11 Un to tev būs apvilkt ar tīru zeltu, no iekš un no āra puses, un visapkārt uz tā tev būs taisīt zelta kroni. Exodus 25:12 Un lej priekš tā četrus zelta gredzenus un liec tos viņa četros stūros, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni otrā pusē. Exodus 25:13 Un taisi divas nesamās kārtis no akācijas koka un apvelc tās ar zeltu. Exodus 25:14 Un bāz tās nesamās kārtis tais gredzenos, kas ir šķirsta sānos, ka šķirstu ar tām var nest. Exodus 25:15 Tām nesamām kārtīm būs stāvēt šķirsta gredzenos, tām nebūs tapt izvilktām. Exodus 25:16 Pēc tam tev būs ielikt šķirstā to liecību, ko Es tev došu. Exodus 25:17 Tev arī būs taisīt salīdzināšanas vāku no tīra zelta; pustrešas olekts lai ir viņa garums un pusotras viņa platums. Exodus 25:18 Tev arī būs taisīt divus ķerubus no zelta, tev tos būs taisīt no tīra (zelta), salīdzināšanas vāka abējos galos. Exodus 25:19 Un taisi vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā, uz paša salīdzināšanas vāka jums tos ķerubus būs taisīt viņa abējos galos. Exodus 25:20 Un tiem ķerubiem būs izstiept savus spārnus pa virsu, ka tie apklāj ar saviem spārniem salīdzināšanas vāku, un viņu vaigiem būs būt vienam pret otru. Ķerubu vaigiem būs lūkoties uz salīdzināšanas vāku. Exodus 25:21 Un salīdzināšanas vāku tev būs likt virsū uz to šķirstu, kad tu to liecību, ko Es tev došu, būsi ielicis šķirstā. Exodus 25:22 Tur būs mūsu saiešanas vieta, tur no salīdzināšanas vāka virsas, no abu ķerubu vidus, (kam uz liecības šķirsta būs būt), tur Es ar tevi runāšu visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem. Exodus 25:23 Tev arī galdu būs taisīt no akācijas koka; divas olektis lai ir viņa garums un viena olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Exodus 25:24 Un tev to būs apvilkt ar tīru zeltu; arī zelta kroni tev būs taisīt pie tā visapkārt. Exodus 25:25 Tev arī būs taisīt līsti visapkārt, vienas plaukstas augstumā, un tev būs taisīt zelta kroni ap to līsti. Exodus 25:26 Tev arī pie tā būs taisīt četrus zelta gredzenus, un tos gredzenus likt tais četros stūros, kas būs pie viņa četrām kājām. Exodus 25:27 Tiem gredzeniem būs būt pie līstes klāt, ka var ielikt tās ceļamās kārtis, ka to galdu var nest. Exodus 25:28 Tās ceļamās kārtis tev būs taisīt no akācijas koka un tās apvilkt ar zeltu, un to galdu ar tām būs nest. Exodus 25:29 Tev būs priekš viņa arī taisīt bļodas un karotes, kannas un kausus, ar ko lai laista; - no tīra zelta tev tos būs taisīt. Exodus 25:30 Un uz to galdu tev allažiņ būs likt tās maizes, kas liekamas Mana vaiga priekšā. Exodus 25:31 Tev arī būs taisīt lukturi no tīra zelta, no kalta zelta būs to lukturi taisīt; viņa kātam un zariem, viņa kausiem, viņa pogām un puķēm būs no tā izstiepties. Exodus 25:32 Tā ka seši zari izstiepjas sānis no viņa, trīs zari no luktura vienas puses un trīs zari no luktura otras puses. Exodus 25:33 Vienā zarā lai ir trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi, un otrā zarā lai ir atkal trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi; tādiem būs būt tiem sešiem zariem, kas no tā luktura izstiepjas. Exodus 25:34 Bet pie paša luktura būs būt četriem kausiem ar savām pogām un ar savām puķēm. Exodus 25:35 Un tur būs iznākt vienai pogai apakš diviem zariem, un (atkal) būs iznākt vienai pogai apakš diviem zariem, un vēl vienai pogai būs iznākt apakš diviem zariem; tā tam būs būt ar tiem sešiem zariem, kas no tā luktura izstiepjas. Exodus 25:36 Viņu pogām un zariem būs no tā (luktura) izstiepties. Tam visam būs kaltam būt no tīra zelta. Exodus 25:37 Tev arī būs taisīt septiņus eļļas lukturīšus priekš viņa un likt virsū, ka spīd viņam iepretim. Exodus 25:38 Viņa lukt(dakts) šķērēm un dzēšamiem kausiem būs būt no tīra zelta. Exodus 25:39 No viena talenta tīra zelta to būs taisīt ar visiem šiem rīkiem. Exodus 25:40 Tad lūko, ka tu to taisi pēc viņu priekšzīmes, kas tev kalnā ir rādīta. Exodus 26:0 Exodus 26:1 Un to dzīvokli tev būs taisīt no desmit deķiem, no šķetinātām dzijām un ziluma un purpura un karmezīna(spilgti sarkana), ar ķerubiem; no izrotāta audekla tev to būs taisīt. Exodus 26:2 Viena deķa garums lai ir divdesmit un astoņas olektis, un viena deķa platums lai ir četras olektis, visiem deķiem būs būt vienā mērā. Exodus 26:3 Pieciem deķiem būs būt sašūtiem vienam pie otra, atkal pieciem deķiem būs būt sašūtiem vienam pie otra. Exodus 26:4 Un tev būs pazilas cilpas taisīt pie tā viena deķa vīles, tai malā, kur tas top pielaists; tāpat tev būs arī darīt pie tā otra deķa vīles, kur atkal šis top pielaists. Exodus 26:5 Piecdesmit cilpas tev būs taisīt pie tā viena deķa, un piecdesmit cilpas tev būs taisīt pie tā otra deķa pielaižamās malas. Šās cilpas lai stāv viena otrai iepretim. Exodus 26:6 Tev arī būs taisīt piecdesmit zelta kāsīšus, un tos deķus vienu pie otra salaist ar šiem kāsīšiem, ka tas top par vienu dzīvokli. Exodus 26:7 Tev arī deķus no kazu spalvas būs taisīt par telti pār to dzīvokli; vienpadsmit deķus tev būs taisīt. Exodus 26:8 Deķa garums lai ir trīsdesmit olektis, un deķa platums četras olektis; šiem vienpadsmit deķiem būs būt vienā mērā. Exodus 26:9 Un piecus no šiem deķiem tev būs sevišķi sašūt vienu pie otra, un sešus no tiem deķiem (atkal) sevišķi, un to sesto deķi tev būs divkārtīgu taisīt pie telts priekšas. Exodus 26:10 Un tev piecdesmit cilpas būs taisīt pie viena deķa vīles, tai malā, kur tā top pielaista, un piecdesmit cilpas atkal pie tā otra deķa vīles, kur šī top pielaista. Exodus 26:11 Tev arī būs taisīt piecdesmit vara kāsīšus un tos kāsīšus ielikt tais cilpās, un tev to telti būs salaist, ka tā saiet kopā. Exodus 26:12 Un kas vēl atliek no tiem telts deķiem, tas atliekamais pusdeķis lai karājās pāri telts pakaļgalā. Exodus 26:13 Un tā viena olekts no šīs puses un tā viena olekts no viņas puses, kas pāri ir pie telts deķa garuma, lai karājās pāri pār tā dzīvokļa sāniem šai un viņā pusē, to apklāt. Exodus 26:14 Tev tai teltij arī būs taisīt apsegu no sarkanām aunu ādām, un tur virsū apsegu no roņu ādām. Exodus 26:15 Tev arī dēļus pie tā dzīvokļa būs taisīt no akācijas koka, stāvošus. Exodus 26:16 Vienam dēlim būs būt desmit olektis garam, un pusotras olekts platam. Exodus 26:17 Divas tapas lai ir ikkatrā dēlī, salaistas viena ar otru; tā tev ar visiem telts dēļiem būs darīt. Exodus 26:18 Un tos dēļus priekš tā dzīvokļa tev tā būs taisīt: divdesmit dēļi lai stāv pret tārpiņa vēju dienvidu pusē. Exodus 26:19 Tev arī četrdesmit sudraba kājas būs taisīt apakš tiem divdesmit dēļiem, divas kājas apakš ikviena dēļa pie viņa divām tapām. Exodus 26:20 Tāpat arīdzan divdesmit dēļiem būs būt pie otras telts puses pret ziemeļiem, Exodus 26:21 Ar savām četrdesmit sudraba kājām, pa divām kājām apakš ikviena dēļa. Exodus 26:22 Bet uz to telts pusi pret vakariem tev būs taisīt sešus dēļus. Exodus 26:23 Tev arī divus dēļus būs likt stūros, telts galā. Exodus 26:24 Un tiem pa diviem apakšgalā būs būt salaistiem, un virsgalā arīdzan pa diviem ar vienu riņķi. Tā to būs darīt ar tiem diviem dēļiem, kas būs stūros. Exodus 26:25 Tā tiem astoņiem dēļiem būs būt ar savām sudraba kājām; tās ir sešpadsmit kājas; divas kājas apakš ikviena dēļa. Exodus 26:26 Tev arī būs cauršaujamas (kārtis) taisīt no akācijas koka, piecas pie tiem dēļiem vienā telts pusē, Exodus 26:27 Un piecas pie tiem dēļiem otrā telts pusē, ir piecas cauršaujamas kārtis pie telts gala dēļiem pret vakariem. Exodus 26:28 Tai vidējai cauršaujamai kārtij būs būt tai dēļu vidū un cauri iet no viena gala līdz otram. Exodus 26:29 Un tos dēļus tev būs ar zeltu apvilkt, un viņu riņķus (priekš tām cauršaujamām kārtīm) no zelta taisīt; tās kārtis tev arīdzan ar zeltu būs apvilkt. Exodus 26:30 Un tev to telti būs uzcelt itin tā, kā tev kalnā ir rādīts. Exodus 26:31 Pēc tam tev būs taisīt priekškaramo no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dzijām; to būs taisīt no izrotāta audekla, kur ķerubi ieausti. Exodus 26:32 Un tev to būs pakārt pie četriem ar zeltu apvilktiem stabiem no akācijas koka; viņu kāsīšiem būs būt no zelta, (un tiem būs stāvēt) uz četrām sudraba kājām. Exodus 26:33 Un tev būs pakārt to priekškaramo pie tām sprādzēm, un liecības šķirstu turp nonest aiz tā priekškaramā, un šim priekškaramam jums būs būt par starpību starp to svēto un to vissvētāko vietu. Exodus 26:34 Un salīdzināšanas vāku tev būs likt uz liecības šķirstu tai vissvētākā vietā. Exodus 26:35 Un to galdu tev būs likt šaipus tā priekškaramā, un to lukturi tam galdam pretī pret telts dienasvidus pusi, bet to galdu tev būs likt pret ziemeļa pusi. Exodus 26:36 Tev arī apsegu būs taisīt telts durvīs no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dārgām dzijām raibi austu. Exodus 26:37 Un priekš šā apsega tev būs taisīt piecus stabus no akācijas koka un tos apvilkt ar zeltu un viņu kāsīšiem būs būt no zelta, un tev tiem būs liet piecas vara kājas. Exodus 27:0 Exodus 27:1 Tev arī būs taisīt altāri no akācijas koka; piecas olektis lai ir garums un piecas olektis platums; tam altārim būs būt četrkantīgam, un trīs olektis lai ir viņa augstums. Exodus 27:2 Un tev būs viņam ragus taisīt uz viņa četriem stūriem; tiem ragiem būs no viņa iziet, un tev viņu būs apvilkt ar varu. Exodus 27:3 Tev arī viņam būs taisīt pelnu podus un lāpstas un slakāmus traukus un dakšas un ogļu traukus; visus viņa rīkus tev būs taisīt no vara. Exodus 27:4 Tev tam arī būs taisīt vara traliņus kā tīklu, un tev pie tiem būs taisīt četrus vara rinķus viņa četros stūros. Exodus 27:5 Un tev tos būs likt apakš altāra beņķa, tā ka tie traliņi sniedz līdz altāra vidum. Exodus 27:6 Tev arī būs taisīt nesamas kārtis tam altārim, nesamas kārtis no akācijas koka, un tās apvilkt ar varu. Exodus 27:7 Un tās nesamās kārtis būs ielikt riņķos, tā ka tās nesamās kārtis ir abējos altāra sānos, kad to nes. Exodus 27:8 Tev viņu būs taisīt no dēļiem ar tukšu vidu; itin kā tas tev kalnā rādīts, tā tiem to būs taisīt. Exodus 27:9 Tev arī būs taisīt telts pagalmu: uz dienvidu pusi, pagalma gardīnes(aizkars) no šķetinātām dzijām simts olektis garumā tai vienā pusē. Exodus 27:10 Un viņa divdesmit stabus un šo divdesmit kājas no vara. Šo stabu kāsīšiem un viņu stīpām būs būt no sudraba. Exodus 27:11 Tāpat pret ziemeļa pusi gardīnes, simts olektis garumā, un divdesmit stabus un viņu divdesmit kājas no vara. To stabu kāsīšiem un viņu stīpām būs būt no sudraba. Exodus 27:12 Un pagalma platumā pret vakariem būs būt gardīnēm no piecdesmit olektīm, un turklāt būs būt desmit stabiem ar viņu desmit kājām. Exodus 27:13 Tāpat pagalma garums pret rītiem lai ir piecdesmit olektis, Exodus 27:14 Tā ka tām gardīnēm vienā pusē ir piecpadsmit olektis ar saviem trim stabiem un ar viņu trim kājām; Exodus 27:15 Un piecpadsmit olektis tām gardīnēm otrā pusē ar saviem trim stabiem un ar viņu trim kājām. Exodus 27:16 Bet pagalma vārtos būs būt segām no divdesmit olektīm, šim būs būt raibi austam no ziluma un purpura un karmezīna(spilgti sarkana) un šķetinātām dzijām, ar saviem četriem un ar šo četrām kājām. Exodus 27:17 Visiem pagalma stabiem visapkārt būs aptaisītiem būt ar sudraba stīpām, un viņu kāsīšiem būs būt no sudraba, bet viņu kājām no vara. Exodus 27:18 Pagalma garums lai ir simts olektis un platums viscaur piecdesmit olektis un augstums piecas olektis, no šķetinātām dzijām; bet viņu kājām būs būt no vara. Exodus 27:19 Visiem dzīvokļa rīkiem pie visas viņa kalpošanas un visām viņu naglām un visām pagalma naglām būs būt no vara. Exodus 27:20 Tad nu tev būs pavēlēt Israēla bērniem, ka tie pie tevis atnes tīru eļļu no eļļas kokiem sagrūstu priekš tā luktura, ka allažiņ tie eļļas lukturīši top uzlikti. Exodus 27:21 Saiešanas teltī, šaipus tā priekškaramā, kas ir priekš tās liecības, Āronam un viņa dēliem to būs sataisīt no vakara līdz rītam Tā Kunga priekšā; tam būs būt par likumu pie viņu pēcnākamiem starp Israēla bērniem mūžīgi. Exodus 28:0 Exodus 28:1 Un tev būs atvest pie sevis savu brāli Āronu un viņa dēlus līdz ar viņu no Israēla bērniem, lai viņš ir Mans priesteris, (proti) Ārons, Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars, Ārona dēli. Exodus 28:2 Un tev būs taisīt savam brālim Āronam svētas drēbes par godu un rotu. Exodus 28:3 Tev būs arī runāt ar visiem, kam ir gudra sirds, ko Es ar gudrības garu esmu piepildījis, ka tiem Ārona drēbes būs taisīt priekš viņa iesvētīšanas, lai viņš ir Mans priesteris. Exodus 28:4 Šīs nu ir tās drēbes, kas tiem jātaisa: krūšu glītums un efods un uzvalks un tie šaurie izrotātie svārki, cepure un josta; lai tad tie Āronam, tavam brālim, un viņa dēliem taisa svētas drēbes, ka tie ir Mani priesteri. Exodus 28:5 Tiem arī būs ņemt zeltu, zilumu un purpuru un karmezīnu un smalkas dzijas. Exodus 28:6 Un tiem būs taisīt to efodu no zelta un ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dārgām dzijām, izrotātu darbu. Exodus 28:7 Divi sasprādzēti plecu gabali lai viņam ir abējos viņa galos, kur tiem būs būt sasietiem. Exodus 28:8 Un efoda josta, kas pār to ir, lai ir tāpat taisīta no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dārgām dzijām. Exodus 28:9 Un tev būs ņemt divus oniksa akmeņus un uz tiem iegriezt Israēla bērnu vārdus. Exodus 28:10 Sešus no viņu vārdiem vienā akmenī un tos otrus sešus vārdus otrā akmenī, pēc viņu ciltīm. Exodus 28:11 Tas lai ir akmeņu griezēja darbs; kā gredzeni top griezti, tā tev šiem diviem dārgiem akmeņiem būs uzgriezt Israēla bērnu vārdus; zelta kalumos tev tos būs ielikt. Exodus 28:12 Un tev būs likt tos divus dārgos akmeņus uz to efodu pašos plecos par piemiņas akmeņiem priekš Israēla bērniem, un Āronam viņu vārdus būs nest uz saviem abiem pleciem par piemiņu Tā Kunga priekšā. Exodus 28:13 Tev arī būs taisīt zelta kalumus. Exodus 28:14 Un divas ķēdītes tev būs taisīt no šķīsta zelta; vienā garumā tev tās būs taisīt uz vijamu vīzi un tās savītās ķēdītes iekabināt pie tiem kalumiem. Exodus 28:15 Arī krūšu glītumu, tiesu nest, tev būs taisīt, izrotātu darbu; tā kā tā efoda darbu tev to būs taisīt no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un no šķetinātām dzijām. Exodus 28:16 Tam būs būt četrkantīgam un divkārtīgam; viens sprīdis lai ir viņa garums un viens sprīdis viņa platums. Exodus 28:17 Un tev to būs aplikt ar četrām dārgu akmeņu rindām. Vienā rindā lai ir sardis, topāzs un smaragds; šī ir tā pirmā rinda. Exodus 28:18 Un otrā rindā lai ir rubīns, safīrs un dimants. Exodus 28:19 Un trešā rindā lai ir hiacints, akats un ametists. Exodus 28:20 Un ceturtā rindā lai ir krizolits, berils un jaspis. Tiem būs būt ieliktiem zelta kalumos. Exodus 28:21 Un šiem akmeņiem būs būt divpadsmit pēc Israēla bērnu vārdiem; tiem būs būt grieztiem tā kā gredzeniem, ikvienam ar savu vārdu būs būt priekš tām divpadsmit ciltīm. Exodus 28:22 Tev arī ķēdītes būs taisīt pie krūšu glītuma, vienā garumā, no tīra zelta uz vijamu vīzi. Exodus 28:23 Tev pie krūšu glītuma arī būs taisīt divus zelta gredzenus, un tos divus gredzenus tev būs likt pie krūšu glītuma abiem augšgaliem. Exodus 28:24 Tad tās divas savītās zelta ķēdītes tev būs ielikt tais divējos gredzenos pie krūšu glītuma galiem. Exodus 28:25 Bet to abēju savīto ķēdīšu abus galus tev būs likt pie tiem abiem kalumiem, un tev to būs likt uz efodu pašos plecos priekšpusē. Exodus 28:26 Un tev būs taisīt divus zelta gredzenus un tos likt pie krūšu glītuma abiem (apakš) galiem, pie viņa vīles, iekšpusē, efodam pretī. Exodus 28:27 Un tev būs taisīt divus zelta gredzenus un tos likt efodam uz abiem pleciem, apakšā priekšpusē priekšgalu, kur tas top sasprādzēts pār efoda jostu. Exodus 28:28 Un krūšu glītumu ar viņa gredzeniem būs piesiet ar pazilu auklu pie efoda gredzeniem, ka tas ir pār efoda jostu virsū, un ka netop vaļā no efoda. Exodus 28:29 Tā Āronam uz savas sirds būs nest Israēla bērnu vārdus tai krūšu glītumā, ar ko tiesa tiek spriesta, kad viņam jāiet tai svētā vietā, par piemiņu Tā Kunga vaiga priekšā allažiņ. Exodus 28:30 Tai tiesas krūšu glītumā tev arī būs ielikt tos urim un tumim (gaismu un taisnību), ka tie ir uz Ārona sirds, kad viņam jāiet Tā Kunga priekšā; tā Āronam Israēla bērnu tiesu būs allažiņ nest uz savas sirds Tā Kunga priekšā. Exodus 28:31 Tev arī efoda uzvalku būs taisīt visu no ziluma. Exodus 28:32 Un augšā pašā viņa vidū būs būt caurumam, šim caurumam lai ir visapkārt vīle, vēvera(audēja) darbs, tā kā krūšu bruņu caurumam tam būs būt, lai neplīst. Exodus 28:33 Un pie viņa apakšējām vīlēm tev būs taisīt granātābolus no ziluma un purpura un karmezīna, pie viņa vīlēm visapkārt, un zelta zvārgulīšus viņu starpās visapkārt. Exodus 28:34 Tā ka stāv zelta zvārgulītis un tad granātābols, un atkal zelta zvārgulītis un granātābols pie uzvalka apakšējām vīlēm visapkārt. Exodus 28:35 Un Āronam to būs apvilkt, kad viņš kalpo, ka viņa skaņu dzird, kad viņš ieiet tai svētā vietā priekš Tā Kunga vaiga, un kad viņš iziet, ka tas nemirst. Exodus 28:36 Tev arī būs taisīt platīti no šķīsta zelta un tur iegriezt, kā gredzenos iegriež: svēts Tam Kungam. Exodus 28:37 Un tev to būs piesiet ar pazilu auklu, un tai būs būt pie cepures, cepures priekšā. Exodus 28:38 Un tai būs būt uz Ārona pieres, tā ka Ārons nes tos noziegumus, kas ir pie tā svētuma, ko Israēla bērni svētī visās savās svētās dāvanās; un tai būs allaž būt priekš viņa pieres, lai tās Tam Kungam labi patīk. Exodus 28:39 Tev arī būs izaust šaurus svārkus no šķetinātām dzijām; tev arī būs taisīt cepuri no šķetinātām dzijām, un jostu būs taisīt, izrakstītu darbu. Exodus 28:40 Un arī Ārona dēliem tev būs taisīt svārkus, un viņiem taisīt jostas, un viņiem taisīt paaugstas cepures par godu un rotu. Exodus 28:41 Un Āronu, savu brāli, un viņa dēlus līdz ar viņu tev tā būs apģērbt, un tev tos būs svaidīt un tev tos būs amatā iecelt un iesvētīt, ka tie ir Mani priesteri. Exodus 28:42 Darini tiem arī linu ūzas(bikses), apklāt viņu miesas plikumu; - no gurniem līdz ciskām tām būs būt. Exodus 28:43 Un Āronam un viņa dēliem tās būs apvilkt, kad tie ieiet saiešanas teltī, vai kad tiem jāiet pie altāra un jākalpo tai svētā vietā, ka tie nenoziedzās un nemirst; tas lai ir par likumu viņam un viņa dzimumam pēc viņa mūžīgi. Exodus 29:0 Exodus 29:1 Tā nu dari viņiem, tos Man iesvētīdams par priesteriem: ņem vienu jaunu vērsi un divus aunus, kas bez vainas, Exodus 29:2 Un neraudzētu maizi un neraudzētas karašas ar eļļu sajauktas un neraudzētus raušus ar eļļu svaidītus; no kviešu miltiem tev visu to būs taisīt. Exodus 29:3 Un tev to būs likt kurvī un tai kurvī to atnest līdz ar to vērsi un tiem abiem auniem. Exodus 29:4 Tad tev būs pievest Āronu un viņa dēlus pie saiešanas telts durvīm un mazgāt ar ūdeni. Exodus 29:5 Pēc tam tev būs ņemt tās drēbes un Āronam apvilkt tos šauros svārkus un to efoda uzvalku un to efodu un to krūšu glītumu un apjozt viņam to jostu ap to efodu. Exodus 29:6 Un tev to cepuri būs likt viņam galvā un to svētības kroni tev būs likt pie tās cepures. Exodus 29:7 Un tev būs ņemt to svaidāmo eļļu un uzliet uz viņa galvu. Tā tev viņu būs svaidīt. Exodus 29:8 Pēc tam tev būs atvest arī viņa dēlus un tiem tos svārkus apvilkt. Exodus 29:9 Un tev tos būs apjozt ar to jostu, proti Āronu un viņa dēlus, un tev tiem būs uzsiet tās cepures, ka tiem ir tas priesteru amats par likumu mūžīgi. Tā tev būs amatā iecelt Āronu un viņa dēlus. Exodus 29:10 Un to vērsi būs atvest priekš saiešanas telts, un Āronam un viņa dēliem būs savas rokas likt uz tā vērša galvu. Exodus 29:11 Un tev to vērsi būs nokaut Tā Kunga priekšā, priekš saiešanas telts durvīm. Exodus 29:12 Pēc tam tev būs ņemt no tā vērša asinīm un ar savu pirkstu likt uz altāra ragiem, un visas citas asinis tev būs izliet uz altāra grīdu. Exodus 29:13 Un tev būs ņemt visus taukus, kas iekšas apklāj, un tos taukus, kas pār aknām, un tās abas īkstis ar tiem taukiem, kas tur klāt, un tev tos būs iededzināt uz altāra. Exodus 29:14 Bet tā vērša gaļu un viņa ādu un viņa sūdus tev būs ar uguni sadedzināt ārā aiz lēģera; tas ir grēku upuris. Exodus 29:15 Pēc tam tev būs ņemt to vienu aunu un Āronam un viņa dēliem būs savas rokas likt uz tā auna galvu. Exodus 29:16 Un tev būs to aunu nokaut un ņemt viņa asinis un slacīt visapkārt ap altāri. Exodus 29:17 Un to aunu tev būs dalīt gabalos un mazgāt viņa iekšas un viņa kājas un tās uzlikt uz viņa gabaliem un uz viņa galvu. Exodus 29:18 Tā tev visu to aunu būs iededzināt uz altāra; tas ir dedzināms upuris Tam Kungam par saldu smaržu, tas ir uguns upuris Tam Kungam. Exodus 29:19 Pēc tam tev būs ņemt to otru aunu, un Āronam un viņa dēliem būs savas rokas likt uz tā auna galvu. Exodus 29:20 Un tev to aunu būs nokaut un ņemt no viņa asinīm un likt uz Ārona labās auss skripstiņu un uz viņa dēlu labās auss skripstiņu, tāpat uz viņa dēlu labās rokas īkšķi un uz viņu labās kājas īkšķi, un tās asinis tev būs slacīt uz altāri visapkārt. Exodus 29:21 Tad tev būs ņemt no tām asinīm, kas ir uz altāra, un no tās svaidāmās eļļas un slacīt uz Āronu un viņa drēbēm un uz viņa dēliem un uz viņa dēlu drēbēm, lai viņš ir svētīts un viņa drēbes un viņa dēli un viņa dēlu drēbes. Exodus 29:22 Un tev no tā auna būs ņemt taukus un asti un tos taukus, kas iekšas apklāj, un aknu taukus un abējas īkstis ar tiem taukiem, kas pie tām, un to labo pleci, jo tas ir tas iesvētīšanas auns, Exodus 29:23 Un vienu kukuli maizes un vienu eļļas karašu un vienu rausi no tā neraudzētās maizes kurvja, kam būs būt priekš Tā Kunga vaiga. Exodus 29:24 Un tev visu to būs likt uz Ārona un uz viņa dēlu plaukstām, un to līgot par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Exodus 29:25 Pēc tam ņem to no viņu rokām un iededzini to uz altāra pār to dedzināmo upuri, par saldu smaržu Tā Kunga priekšā; - tas ir uguns upuris Tam Kungam. Exodus 29:26 Tad ņem tās krūtis no Ārona iesvētīšanas auna, un līgo tās Tā Kunga priekšā; - tā būs tava daļa. Exodus 29:27 Un tev būs svētīt tās līgojama upura krūtis un tā cilājama upura pleci, kas ir cilāts un līgots no Ārona un viņa dēlu iesvētīšanas auna. Exodus 29:28 Un tam būs būt Āronam un viņa dēliem par mūžīgu iestādījumu no Israēla bērniem; jo tas ir cilājams upuris, un Israēla bērnu cilājamam upurim būs būt pie viņu pateicības upuriem, viņu cilājamam upurim priekš Tā Kunga. Exodus 29:29 Ārona svētās drēbes piederēs viņa dēliem pēc viņa, ka tie iekš tām top svaidīti un amatā iecelti. Exodus 29:30 Septiņas dienas tās būs valkāt tam no viņa dēliem, kas viņa vietā būs par priesteri, kam jāiet saiešanas teltī un jākalpo tai svētā vietā. Exodus 29:31 Tev būs ņemt iesvētīšanas upura aunu un viņa gaļu vārīt svētā vietā. Exodus 29:32 Tad Āronam un viņa dēliem būs ēst tā auna gaļu ar to maizi, kas kurvī, priekš saiešanas telts durvīm. Exodus 29:33 Un tiem to būs ēst, ar ko tā salīdzināšana ir notikusi, lai viņi top amatā iecelti un iesvētīti, bet svešiniekiem to nebūs ēst, jo tā ir svēta barība. Exodus 29:34 Un ja kas atliek no tās iesvētīšanas upura gaļas vai no šīs maizes līdz rītam, tad tev to atlikumu būs sadedzināt ar uguni, to nebūs ēst, jo tas ir svēts. Exodus 29:35 Tā tev būs darīt Āronam un viņa dēliem, kā es tev esmu pavēlējis; septiņas dienas tev būs viņus iesvētīt. Exodus 29:36 Tev ikdienas arī vienu vērsi būs nokaut par grēku upuri, par salīdzināšanu, un to altāri tev būs šķīstīt, salīdzināšanu darot par viņu, un tev viņu būs svaidīt, ka viņš top svētīts. Exodus 29:37 Septiņas dienas tev būs salīdzināšanu darīt par to altāri un viņu iesvētīt, un tad tas altāris būs augsti svēts; ikviens, kas to altāri aizskar, lai ir svēts. Exodus 29:38 Šis nu ir, ko tev būs upurēt uz altāra: divus jērus, gadu vecus, ikdienas allažiņ. Exodus 29:39 To vienu jēru tev būs upurēt no rīta un to otru tev būs upurēt ap vakara laiku; Exodus 29:40 Ar desmito tiesu kviešu miltu, ko būs sajaukt ar vienu ceturtdaļu inna sagrūstas eļļas, un par dzeramo upuri vienu ceturtdaļu inna vīna, priekš tā viena jēra. Exodus 29:41 Un to otru jēru tev būs upurēt ap vakara laiku; tev ar to būs darīt, tā kā ar ēdamo upuri rītā un kā ar viņa dzeramo upuri; par saldu smaržu tas ir uguns upuris Tam Kungam. Exodus 29:42 Šis ir tas dienišķais dedzināmais upuris pie jūsu pēcnākamiem, pie saiešanas telts durvīm Tā Kunga priekšā; tur būs mūsu saiešanas vieta, tur Es ar tevi runāšu. Exodus 29:43 Un tur būs Mana saiešanas vieta ar Israēla bērniem, ka tie top svētīti iekš Manas godības. Exodus 29:44 Un Es svētīšu to saiešanas telti līdz ar to altāri un svētīšu arī Āronu un viņa dēlus, ka tie ir Mani priesteri. Exodus 29:45 Un Es mitīšu Israēla bērnu vidū un Es tiem būšu par Dievu. Exodus 29:46 Un tiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es viņu vidū dzīvoju, Es Tas Kungs, viņu Dievs. Exodus 30:0 Exodus 30:1 Tev būs taisīt arī kvēpināmu altāri kvēpināšanai; no akācijas koka tev to būs taisīt. Exodus 30:2 Viena olekts lai ir viņa garums un viena olekts viņa platums, četrkantīgam tam būs būt, bet divas olektis lai ir viņa augstums; - viņa ragiem būs iziet no tā. Exodus 30:3 Un tev viņu būs apvilkt ar tīru zeltu, viņa virsu un viņa sienas visapkārt, arī viņa ragus. Exodus 30:4 Un tev būs viņam taisīt zelta kroni visapkārt, tev būs taisīt arī divus zelta riņķus apakš viņa kroņa; tev tos būs taisīt, ka abiem viņa sāniem tur var ielikt nesamās kārtis, ka viņu ar tām var nest. Exodus 30:5 Un tās nesamās kārtis tev būs taisīt no akācijas koka un tās apvilkt ar zeltu. Exodus 30:6 Un tev viņu būs nolikt priekš tā priekškaramā, kas būs liecības šķirsta priekšā, priekš salīdzināšanas vāka, kas virsū uz tās liecības; tur būs mūsu saiešanas vieta. Exodus 30:7 Un Āronam uz tā būs iededzināt saldas kvēpināmās zāles, ik rītu, kad viņš tos eļļas lukturīšus šķīstījis, tad viņam tās būs iededzināt. Exodus 30:8 Un kad Ārons tos eļļas lukturīšus uzliek ap vakara laiku, tad viņam atkal būs iededzināt kvēpināmās zāles, vienmēr priekš Tā Kunga uz jūsu pēcnākamiem. Exodus 30:9 Tev uz tā nebūs iededzināt svešas kvēpināmās zāles, nedz dedzināmu upuri, nedz ēdamu upuri; tev arī nebūs liet uz to dzeramu upuri. Exodus 30:10 Un Āronam vienreiz gadskārtā viņa ragus būs salīdzināt ar grēku upura asinīm par salīdzināšanu; vienreiz gadskārtā to būs salīdzināt uz jūsu pēcnākamiem, tas altāris ir Tam Kungam augsti svēts. Exodus 30:11 Vēl Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 30:12 Ja tu Israēla bērnus skaitīsi pēc viņu pulkiem, tad ikvienam par savas dvēseles atpestīšanu būs upurēt Tam Kungam, kad tu tos skaitīsi, lai nekāda mocība uz viņiem nenāk, kad tu tos skaiti. Exodus 30:13 Tas tiem jādod: ikvienam, kas top skaitīts, būs dot pussēķeli pēc svētās vietas sēķeļa, (šis sēķelis ir divdesmit ģeras); tas pussēķelis ir cilājams upuris Tam Kungam. Exodus 30:14 Ikvienam, kas pie skaitīšanas divdesmit gadus vecs un pāri, būs dot Tā Kunga cilājamo upuri. Exodus 30:15 Bagātam nebūs vairāk un nabagam nebūs mazāk dot nekā to pussēķeli, ko būs dot Tam Kungam par cilājamu upuri, par dvēseles salīdzināšanu. Exodus 30:16 Tev tad to salīdzināšanas naudu būs ņemt no Israēla bērniem, un nolikt kalpošanai pie saiešanas telts; un tas Israēla bērniem būs par piemiņu Tā Kunga priekšā, ka jūsu dvēseles top salīdzinātas. Exodus 30:17 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 30:18 Tev būs taisīt arī mazgājamu trauku no vara, un viņa kāju arīdzan no vara, priekš mazgāšanas, un tev to būs nolikt starp saiešanas telti un altāri un tur ieliet ūdeni, Exodus 30:19 Ka Ārons un viņa dēli tur var mazgāt savas rokas un savas kājas. Exodus 30:20 Kad tiem jāiet saiešanas teltī, tad tiem ar ūdeni būs mazgāties, ka tie nemirst, vai kad tie nāk kalpot pie altāra un iededzināt uguni Tam Kungam. Exodus 30:21 Tad tiem būs mazgāt savas rokas un savas kājas, ka tie nemirst, un tas tiem būs par likumu, viņam un viņa dzimumam mūžīgi, uz viņu pēcnākamiem. Exodus 30:22 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 30:23 Un tu ņem dārgas zāles, it šķīstas mirres, piecsimt sēķeļus, un pusi kanēli, proti divsimt un piecdesmit sēķeļus, un kalmes divsimt un piecdesmit sēķeļus, Exodus 30:24 Un laurus piecsimt sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa, un vienu innu eļļas no eļļas kokiem. Exodus 30:25 Un taisi no tā to svēto svaidāmo eļļu, svaidāmu zalvi, kā aptieķeri mēdz taisīt; tā būs tā svētā svaidāmā eļļa. Exodus 30:26 Un svaidi ar to saiešanas telti un liecības šķirstu, Exodus 30:27 To galdu ar visiem viņa rīkiem un to lukturi ar viņa rīkiem un to kvēpināmo altāri, Exodus 30:28 Un to dedzināmo upuru altāri ar visiem viņa rīkiem un to mazgājamo trauku ar viņa kāju. Exodus 30:29 Tev tos būs svētīt, ka tie ir augsti svēti; ikviens, kas tos aizskar, lai ir svēts. Exodus 30:30 Tev arī būs svaidīt Āronu un viņa dēlus, un tev tos būs iesvētīt, ka tie ir Mani priesteri. Exodus 30:31 Un tev būs runāt uz Israēla bērniem un sacīt: šī būs tā svētā svaidāmā eļļa priekš Manis uz jūsu pēcnākamiem. Exodus 30:32 To nebūs liet uz nekāda cilvēka miesu, jums arī nebūs tādu taisīt, kas tai līdzīga; tā ir svēta, lai tā jums ir svēta. Exodus 30:33 Kas tādu taisīs, kas tai ir līdzīga, un kas no tās lies uz kādu svešinieku, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Exodus 30:34 Vēl Tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem zāles, kas dod labu smaržu, mirres un oniksu un galbanu, šīs saldās smaržas zāles ar šķīstu vīraku vienādā svarā, Exodus 30:35 Un taisi no tā kvēpināmās zāles, kā aptieķeri mēdz taisīt, sālītas, šķīstas, svētas. Exodus 30:36 Un tev tās būs sagrūst it smalki, un no tām nolikt tās liecības priekšā saiešanas teltī, kur būs mūsu saiešanas vieta; tās lai jums ir augsti svētas. Exodus 30:37 Bet tādas kvēpināmās zāles, kā šīs ir taisītas, jums priekš sevis nebūs taisīt, tām būs būt svētām Tam Kungam. Exodus 30:38 Kas tādas taisīs, kas tām līdzīgas un ar tām kvēpinās, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Exodus 31:0 Exodus 31:1 Pēc tam Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 31:2 Redzi, Es esmu saucis pie vārda Becaleēli, Ūrus, Hūra dēla, dēlu no Jūda cilts. Exodus 31:3 Un Es to esmu pildījis ar Dieva garu, ar gudrību un prātu un samanību pie visāda darba, Exodus 31:4 Izdomāt gudrus darbus un strādāt iekš zelta un iekš sudraba un iekš vara, Exodus 31:5 Un iekš smalkas akmeņu griešanas, ka tos var ielikt, un iekš smalkas koku griešanas, darīt visādus darbus. Exodus 31:6 Un redzi, Es viņam esmu pielicis Aholiabu, Ahisamaka dēlu, no Dana cilts, un ikkatram, kam gudrs prāts, Es esmu devis gudrību sirdī, un tiem būs taisīt visu, ko Es tev esmu pavēlējis: Exodus 31:7 Proti to saiešanas telti un to liecības šķirstu un to salīdzināšanas vāku, kas uz tā, un visus tos telts rīkus. Exodus 31:8 Un to galdu ar viņa rīkiem un to zelta lukturi ar visiem viņa rīkiem un to kvēpināmo altāri, Exodus 31:9 Un to dedzināmo upuru altāri ar visiem viņa rīkiem un to mazgājamo trauku ar viņa kāju, Exodus 31:10 Un tās amata drēbes un priestera Ārona svētās drēbes un viņa dēlu drēbes uz priesteru amatu, Exodus 31:11 Un to svaidāmo eļļu un to kvēpināmo zalvi no saldas smaržas zālēm priekš tās svētās vietas; kā Es tev esmu pavēlējis, tiem būs darīt. Exodus 31:12 Vēl Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Exodus 31:13 Un tu runā uz Israēla bērniem un saki: jums būs sargāt manu svēto dienu, jo tā ir zīme starp mani un jums uz jūsu pēcnākamiem, lai top zināms, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Exodus 31:14 Tad nu turat to dusēšanas dienu, tāpēc ka tā jums ir svēta; kas to nesvētī, tam būs tapt nokautam, jo ikviens, kas tanī kādu darbu darīs, tam dvēsele taps izdeldēta no saviem ļaudīm. Exodus 31:15 Sešas dienas būs darbu darīt, bet tā septītā diena ir liela dusēšanas diena, Tam Kungam svēta; kas dusēšanas dienā darbu dara, tam būs tapt nokautam. Exodus 31:16 Tad nu Israēla bērniem būs svētīt to dusēšanas dienu un turēt to dusēšanas dienu uz saviem pēcnākamiem par derību mūžīgi. Exodus 31:17 Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi. Jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, un septītā dienā Viņš ir dusējis un atspirdzinājies. Exodus 31:18 Un Viņš deva Mozum, kad ar to beidza runāt uz Sinaī kalna, divus liecības galdiņus, akmens galdiņus, aprakstītus ar Dieva pirkstu. Exodus 32:0 Exodus 32:1 Kad nu tie ļaudis redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tad tie sapulcējās pie Ārona un uz to sacīja: celies, taisi mums dievu, kas iet mūsu priekšā; jo šim Mozum, šim vīram, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas viņam noticis. Exodus 32:2 Tad Ārons uz tiem sacīja: noplēšat tās zelta ausu sprādzes, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tās pie manis. Exodus 32:3 Tad visi ļaudis noplēsa tās zelta ausu sprādzes, kas bija viņu ausīs, un tās atnesa pie Ārona. Exodus 32:4 Un viņš tās ņēma no viņu rokām un zīmēja ar rakstāmo un no tām lēja teļu; tad tie sacīja: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Exodus 32:5 Kad Ārons to redzēja, tad viņš priekš tā uztaisīja altāri, un Ārons izsauca un sacīja: rītā ir Tā Kunga svētki. Exodus 32:6 Un tie cēlās otrā rītā agri un upurēja dedzināmos upurus un atnesa pateicības upurus, un tie ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Exodus 32:7 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej, kāp zemē! Jo tavi ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, ir apgrēkojušies. Exodus 32:8 Tie drīz atkāpušies no tā ceļa, ko Es tiem biju pavēlējis; tie sev lējuši teļu un to pielūguši un tam ir upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Exodus 32:9 Vēl Tas Kungs sacīja uz Mozu: Es šos ļaudis esmu raudzījis, un redzi, tie ir pārgalvīgi ļaudis. Exodus 32:10 Un nu laid Mani, ka Mana dusmība pret tiem iedegās un tos aprij, tad Es tevi darīšu par lielu tautu. Exodus 32:11 Bet Mozus lūdza To Kungu, savu Dievu, un sacīja: ak Kungs! Kāpēc Tava dusmība iedegusies par Taviem ļaudīm, ko Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un ar stipru roku? Exodus 32:12 Kāpēc ēģiptiešiem būs runāt un sacīt: uz nelaimi Viņš tos ir izvedis, ka Viņš tos nokautu kalnos un izdeldētu no zemes virsas? Atgriezies no Savas dusmības karstuma un lai Tev ir žēl ļauna darīt Saviem ļaudīm. Exodus 32:13 Piemini Ābrahāmu, Īzaku un Israēli, Savus kalpus, kam Tu pie Sevis paša esi zvērējis un uz tiem runājis: Es vairošu jūsu dzimumu kā debess zvaigznes, un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu dzimumam par īpašumu mūžīgi. Exodus 32:14 Tad Tam Kungam bija žēl tā ļaunuma, par ko Viņš bija runājis, to darīt Saviem ļaudīm. Exodus 32:15 Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna ar tiem diviem liecības galdiņiem savā rokā; tie galdiņi bija abējās pusēs aprakstīti; vienā un otrā pusē tie bija aprakstīti. Exodus 32:16 Un tie galdiņi bija Dieva darbs, un tas raksts bija Dieva raksts, iegriezts tanīs galdiņos. Exodus 32:17 Kad nu Jozuas to ļaužu balsi dzirdēja un to troksni, tad viņš sacīja uz Mozu: tur ir kara troksnis lēģerī. Exodus 32:18 Bet tas sacīja: tā nav brēkšanas balss ne no uzvarētāja, ne no uzvarētā, es dzirdu gavilēšanas balsi. Exodus 32:19 Un kad viņš tuvu nāca pie lēģera un redzēja to teļu un to diešanu, tad Mozus iedegās dusmās un viņš meta tos galdiņus no savām rokām un tos sasita apakšā pie kalna. Exodus 32:20 Un viņš ņēma to teļu, ko tie bija taisījuši, un to sadedzināja ar uguni un to sagrūda, kamēr tas tapa smalks, un to izkaisīja pa ūdens virsu un ar to dzirdināja Israēla bērnus. Exodus 32:21 Un Mozus sacīja uz Āronu: ko šie ļaudis tev darījuši, ka tu tādu lielu grēku pār tiem esi vedis? Exodus 32:22 Tad Ārons sacīja: lai mana Kunga dusmas neiedegās; tu pazīsti tos ļaudis, ka tie ir ļauni. Exodus 32:23 Tie uz mani sacīja: taisi mums dievu, kas mums iet priekšā; jo šim Mozum, šim vīram, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas tam ir noticis. Exodus 32:24 Un es uz tiem sacīju: kam ir zelts, tas lai to noplēš. Un tie man to deva un es to iemetu ugunī; no tā kļuva tas teļš. Exodus 32:25 Kad nu Mozus redzēja, ka tie ļaudis bija palaidušies, jo Ārons tos bija palaidis, par kaunu viņu pretinieku priekšā, Exodus 32:26 Tad Mozus nostājās lēģera vārtos un sacīja: kas Tam Kungam pieder, tas lai nāk pie manis! Tad pie viņa sapulcējās visi Levja dēli. Exodus 32:27 Un viņš uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: joziet ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un ejat šurp un turp no vieniem lēģera vārtiem līdz otriem, un nokaujat ikviens savu brāli un ikviens savu draugu un ikviens savu tuvāko. Exodus 32:28 Un Levja dēli darīja pēc Mozus vārda, un tai dienā krita no tiem ļaudīm kādi trīs tūkstoši vīri. Exodus 32:29 Tad Mozus sacīja: pildāt šodien savas rokas Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka šodien uz jums top likta svētība. Exodus 32:30 Otru rītu Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: jūs esat apgrēkojušies ar lieliem grēkiem, un nu es kāpšu augšām pie Tā Kunga, vai es varēšu jūsu grēkus salīdzināt. Exodus 32:31 Tad Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: ak, šie ļaudis ir darījuši lielus grēkus un sev taisījuši zelta dievu. Exodus 32:32 Nu tad, piedod tiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdeldē labāk mani no Tavas grāmatas, ko Tu esi rakstījis. Exodus 32:33 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: kas pret Mani apgrēkojies, to Es izdeldēšu no Savas grāmatas. Exodus 32:34 Tad nu ej, vadi tos ļaudis, kurp Es tev esmu sacījis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, - tomēr Savā piemeklēšanas dienā Es pie tiem piemeklēšu viņu grēkus. Exodus 32:35 Tā Tas Kungs sita tos ļaudis, tāpēc ka tie bija taisījuši to teļu, ko Ārons bija taisījis. Exodus 33:0 Exodus 33:1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej un celies no šejienes, tu un tie ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, uz to zemi, ko Es esmu zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, sacīdams: tavam dzimumam Es to došu. Exodus 33:2 Un Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā un izdzīšu Kanaāniešus, Amoriešus un Hetiešus un Fereziešus, Hiviešus un Jebusiešus: uz to zemi, kur piens un medus tek. Exodus 33:3 Jo Es tavā vidū neiešu līdz, jo jūs esat pārgalvīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neapriju. Exodus 33:4 Kad tie ļaudis dzirdēja šo briesmīgo vārdu, tad tie žēlojās, un neviens neapvilka savas greznās drēbes. Exodus 33:5 Un Tas Kungs bija sacījis uz Mozu: saki Israēla bērniem: jūs esat pārgalvīgi ļaudis; kad Es tev iešu līdz vienu acumirkli, tad Es tevi izdeldēšu. Bet nu noliec savu greznumu, tad Es zināšu, ko tev darīšu. Exodus 33:6 Tad Israēla bērni nometa savu greznumu pie Horeb kalna. Exodus 33:7 Un Mozus ņēma to telti un to uzcēla ārpusē, tālu no lēģera, un to nosauca par saiešanas telti. Un kas To Kungu meklēja, tam bija jāiziet uz to saiešanas telti, kas bija ārā no lēģera. Exodus 33:8 Un kad Mozus izgāja uz to telti, tad visi ļaudis cēlās, un ikviens stāvēja sava dzīvokļa durvīs un skatījās Mozum pakaļ, tiekams tas bija iegājis teltī. Exodus 33:9 Un kad Mozus teltī iegāja, tad tas padebeša stabs nonāca un stāvēja telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu; Exodus 33:10 Un visi ļaudis redzēja to padebeša stabu telts durvīs stāvam, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes sava dzīvokļa durvīs. Exodus 33:11 Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, itin kā kas runā ar savu draugu. Pēc tam viņš griezās atpakaļ uz lēģeri, bet Jozuas, viņa sulainis, Nuna dēls, jauneklis, neatstājās no telts. Exodus 33:12 Un Mozus sacīja uz To Kungu: redzi, Tu man saki: vadi šos ļaudis! Bet Tu man nesaki, ko Tu man sūtīsi līdzi, jebšu Tu esi sacījis: Es pazīstu tevi pie vārda, - un atkal: tu esi žēlastību atradis Manās acīs. Exodus 33:13 Un nu, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad lūdzams, dari man jel zināmu Tavu ceļu, lai es Tevi pazīstu, un lai es atrodu žēlastību Tavās acīs, un uzlūko, ka šie ļaudis ir Tavi ļaudis. Exodus 33:14 Bet Viņš sacīja: Mans vaigs ies līdz, un Es tevi vedīšu pie dusas. Exodus 33:15 Tad tas uz Viņu sacīja: ja Tavs vaigs neies līdzi, tad neved mūs no šejienes. Exodus 33:16 Jo pie kam varētu manīt, ka es un Tavi ļaudis žēlastību esam atraduši Tavās acīs, kā vien pie tam, ka Tu mums ej līdzi? Tā mēs tapsim brīnišķa tauta, es un Tavi ļaudis, priekš visām tautām, kas virs zemes. Exodus 33:17 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: arī šo lietu, ko tu esi runājis, Es darīšu; jo tu esi atradis žēlastību Manās acīs, un Es tevi pazīstu pie vārda. Exodus 33:18 Tad tas sacīja: rādi man, lūdzams, Savu godību. Exodus 33:19 Un Viņš sacīja: Es visai Savai laipnībai likšu garām iet tavā priekšā un saukšu Tā Kunga vārdu tavā priekšā. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un apžēlojos, par ko apžēlojos. Exodus 33:20 Vēl Viņš sacīja: tu Manu vaigu nevari redzēt, jo neviens cilvēks Mani nevar redzēt un dzīvot. Exodus 33:21 Un Tas Kungs sacīja: redzi, še pie Manis ir vieta, tur tev būs stāvēt uz klints. Exodus 33:22 Un kad Mana godība ies garām, tad Es tev likšu stāvēt klints alā, un tevi apklāšu ar Savu roku, tiekams būšu garām gājis. Exodus 33:23 Un kad Es Savu roku būšu atņēmis, tad tu Mani redzēsi no aizmugures, bet Manu vaigu nevar redzēt. Exodus 34:0 Exodus 34:1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izcērt divus akmens galdiņus tā kā tos pirmajus, tad Es uz tiem galdiņiem rakstīšu tos vārdus, kas ir bijuši uz tiem pirmajiem galdiņiem, ko tu esi salauzis. Exodus 34:2 Un rītu esi gatavs, ka tu rītu vari kāpt uz Sinaī kalnu, un stājies Manā priekšā tur kalna galā. Exodus 34:3 Un nevienam nebūs kāpt līdz ar tevi augšā, nevienam arī nebūs tapt redzētam pa visu to kalnu, arī nedz sīkus, nedz lielus lopus nebūs ganīt tam kalnam pretī. Exodus 34:4 Tad Mozus izcirta divus akmens galdiņus tā kā tos pirmajus un cēlās no rīta agri un kāpa augšam uz Sinaī kalnu, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis; un viņš ņēma savā rokā tos divus akmens galdiņus. Exodus 34:5 Tad Tas Kungs nonāca padebesī, un tur piestājās pie viņa un izsauca Tā Kunga vārdu. Exodus 34:6 Un Tas Kungs gāja viņam garām un izsauca: Tas Kungs, Dievs ir žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels no žēlastības un uzticības, Exodus 34:7 Kas parāda žēlastību daudz tūkstošiem, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem un bērnu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. Exodus 34:8 Un Mozus traucās un metās zemē un pielūdza, Exodus 34:9 Un sacīja: Kungs, ja esmu atradis žēlastību Tavās acīs, tad lūdzams, ej jel, Kungs, līdz ar mums, jebšu šie ir pārgalvīgi ļaudis, - ka Tu piedod mūsu noziegumus un mūsu grēkus, un pieņem mūs par Savu īpašumu. Exodus 34:10 Tad Viņš sacīja: redzi, Es daru derību: priekš visiem taviem ļaudīm Es darīšu brīnumus, kas nav darīti nekur pa zemes virsu, nedz pie kādām tautām, tā ka visiem ļaudīm, starp kuriem tu esi, būs redzēt Tā Kunga darbu, jo tās būs ļoti bijājamas lietas, ko Es pie tevis darīšu. Exodus 34:11 Ņem vērā, ko Es tev šodien pavēlu: redzi, Es izdzīšu tavā priekšā Amoriešus un Kanaāniešus un Hetiešus un Fereziešus un Hiviešus un Jebusiešus, Exodus 34:12 Sargies, ka tu nedari derību ar tās zemes iedzīvotājiem, pie kuriem tu nāksi, ka tie nekļūst tavā starpā par slazda valgu. Exodus 34:13 Bet jums būs izpostīt viņu altārus un jums būs salauzīt viņu uzceltos stabus un nocirst viņu elku kokus. Exodus 34:14 Jo tev nebūs pielūgt nekādu citu dievu, - jo Tas Kungs: dusmotājs ir Viņa vārds, Viņš ir dusmīgs Dievs, Exodus 34:15 Ka tu nedari nekādu derību ar tās zemes iedzīvotājiem, un kad tie saviem dieviem mauko pakaļ un nes upurus saviem dieviem, ka tie tevi neaicina, un tu neēdi no viņu upuriem, Exodus 34:16 Un ka tu saviem dēliem neņem no viņu meitām, un viņu meitas saviem dieviem nemauko pakaļ un nedara arī tavus dēlus pakaļ maukojam viņu dieviem. Exodus 34:17 Tev nebūs sev taisīt lietus dievus. Exodus 34:18 Tev būs turēt neraudzētās maizes svētkus; septiņas dienas tev būs ēst neraudzētu maizi, kā Es tev esmu pavēlējis, noliktā laikā Abiba mēnesī; jo Abiba mēnesī tu esi izgājis no Ēģiptes zemes. Exodus 34:19 Viss, kas māti atplēš, Man pieder, un visi tavi lopi, kas no tēviņu kārtas piedzimst, māti atplēsdami, lai lieli, lai sīki. Exodus 34:20 Bet ēzeli, kas ēzeļa māti atplēš, tev būs izpirkt ar avi; bet ja tu to neizpirksi, tad lauz viņam kaklu. Visus pirmdzimušos no taviem dēliem tev būs izpirkt, un priekš Mana vaiga jums nebūs rādīties tukšiem. Exodus 34:21 Sešas dienas tev būs strādāt, bet septītā dienā dusēt, arī aramā un pļaujamā laikā tev būs dusēt. Exodus 34:22 Nedēļu svētkus arīdzan tev būs turēt ar kviešu pļaujas pirmajiem augļiem un pļaušanas svētkus, kad gads pagalam. Exodus 34:23 Trīs reiz gadskārtā visiem, kas jūsu starpā ir vīrieši, būs rādīties Tā Kunga Dieva, Israēla Dieva priekšā. Exodus 34:24 Kad Es tos pagānus izdzīšu tavā priekšā, un izpletīšu tavas robežas, tad neviens tavu zemi neiekāros, kamēr tu iesi rādīties Tā Kunga, sava Dieva priekšā, trīs reiz gadskārtā. Exodus 34:25 Tev nebūs upurēt Mana upura asinis ar raudzētu maizi, un Pasa svētku upurim nebūs palikt cauru nakti līdz rītam. Exodus 34:26 Tos pirmajus no tavas zemes pirmajiem augļiem tev būs nest Tā Kunga tava Dieva, namā; āzīti tev nebūs vārīt viņa mātes pienā. Exodus 34:27 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Raksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem Es esmu darījis derību ar tevi un ar Israēli.” Exodus 34:28 Un viņš tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; viņš neēda maizes un nedzēra ūdens, un rakstīja uz tiem galdiņiem tos derības vārdus, tos desmit vārdus. Exodus 34:29 Un notikās, kad Mozus nokāpa no Sinaī kalna un tie divi liecības galdiņi bija Mozus rokā, tad no tā kalna nokāpjot Mozus nezināja, ka viņa vaiga āda spīdēja, tādēļ ka tas ar Viņu bija runājis. Exodus 34:30 Kad nu Ārons un visi Israēla bērni Mozu uzlūkoja, redzi, tad viņa vaiga āda spīdēja, tāpēc tie bijās nākt tuvu pie viņa. Exodus 34:31 Tad Mozus tos sauca un Ārons un visi draudzes virsnieki griezās pie viņa un Mozus uz tiem runāja. Exodus 34:32 Pēc tam visi Israēla bērni piegāja, un viņš tiem visu pavēlēja, ko Tas Kungs ar viņu bija runājis Sinaī kalnā. Exodus 34:33 Un kad Mozus beidza ar tiem runāt, tad viņš lika apsegu uz savu vaigu. Exodus 34:34 Bet kad Mozus priekš Tā Kunga nāca ar Viņu runāt, tad tas noņēma to apsegu, tiekams tas izgāja, un kad tas bija izgājis, tad tas runāja uz Israēla bērniem, kas tam bija pavēlēts. Exodus 34:35 Un Israēla bērni redzēja Mozus vaigu, ka Mozus vaiga āda spīdēja, un tad Mozus to apsegu atkal uzlika uz savu vaigu, tiekams tas iegāja ar Viņu runāt. Exodus 35:0 Exodus 35:1 Un Mozus sapulcēja visu Israēla bērnu draudzi un uz tiem sacīja: šie ir tie vārdi, ko Tas Kungs ir pavēlējis, ka tos būs darīt. Exodus 35:2 Sešas dienas būs darbu darīt, bet septīta diena lai jums ir svēta, liela dusēšanas diena Tam Kungam; ikviens kas tanī dara kādu darbu, tam būs mirt. Exodus 35:3 Jums nebūs uguni kurt savās māju vietās dusēšanas dienā. Exodus 35:4 Un Mozus runāja uz visu Israēla bērnu draudzi sacīdams: šis ir tas vārds, ko Tas Kungs ir pavēlējis sacīdams: Exodus 35:5 Ņemiet no tā, kas jums pieder, cilājamu upuri Tam Kungam; ikviens, kam labprātīga sirds, lai to atnes par cilājamu upuri Tam Kungam, zeltu un sudrabu un varu, Exodus 35:6 Un arī zilumu un purpuru un karmezīnu un smalkas dzijas un kazu spalvas, Exodus 35:7 Un pasarkanas aunu ādas un roņu ādas un akācijas koku, Exodus 35:8 Un eļļu lukturim un dārgas zāles svaidāmai eļļai un kvēpināšanai saldi smaržīgas zāles, Exodus 35:9 Un oniksa akmeņus un dārgus ieliekamus akmeņus efodam un krūšu glītumam. Exodus 35:10 Un visiem, kam samanīga sirds jūsu starpā, būs nākt un darīt visu, ko Tas Kungs pavēlējis, Exodus 35:11 To dzīvokli, viņa telti un viņa segu, viņa kāsīšus un viņa dēļus viņa kārtis un viņa stabus un viņa kājas, Exodus 35:12 To šķirstu un viņa nesamās kārtis, to salīdzināšanas vāku un to priekškaramo segu. Exodus 35:13 To galdu un viņa nesamās kārtis un visus viņa rīkus un tās priekšliekamās maizes, Exodus 35:14 Un to lukturi priekš spīdēšanas un viņa rīkus un tos eļļas lukturīšus un to eļļu priekš spīdēšanas. Exodus 35:15 Un to kvēpināšanas altāri un viņa nesamās kārtis un to svaidāmo eļļu un tās kvēpināmās smaržīgās zāles un to durvju segu pie dzīvokļa durvīm, Exodus 35:16 To dedzināmo upuru altāri līdz ar viņa vara traliņiem, viņa kārtis un visus viņa rīkus, to mazgājamo trauku un viņa kāju, Exodus 35:17 Tās pagalma gardīnes un viņu stabus un viņu kājas un to segu pagalma vārtos, Exodus 35:18 Tās dzīvokļa naglas un tos pagalma vadžus ar viņu saitēm, Exodus 35:19 Tās amata drēbes priekš kalpošanas svētā vietā, priestera Ārona svētās drēbes un viņa dēlu drēbes, ka tie ir par priesteriem. Exodus 35:20 Tad visa Israēla bērnu draudze aizgāja no Mozus. Exodus 35:21 Un tie nāca ikviens, kam bija labprātīga sirds, un ikviens, kam gars bija labprātīgs; tie atnesa Tā Kunga cilājamo upuri priekš saiešanas telts taisīšanas un priekš visas viņas kalpošanas un priekš tām svētām drēbēm. Exodus 35:22 Tad nu nāca vīri ar sievām, visi kam bija labprātīga sirds, tie atnesa saktas un ausu sprādzes un gredzenus un apkaltas jostas, visādus zelta rīkus, un ja kāds gribēja atnest zeltu par līgojamu upuri Tam Kungam. Exodus 35:23 Un ikviens, pie kā atradās zilums un purpurs un karmezīns un smalkas dzijas un kazu spalvas un pasarkanas aunu ādas un roņu ādas, to tie atnesa. Exodus 35:24 Visi, kas gribēja atnest cilājamu upuri no zelta un vara, tie to atnesa par cilājamu upuri Tam Kungam, un visi, pie kuriem akācijas koks atradās, to atnesa priekš ikviena Dieva kalpošanas darba. Exodus 35:25 Un ikviena sieva, kam bija samanīga sirds, vērpa ar savām rokām un atnesa to vērpumu, zilumu un purpuru un karmezīnu un smalkas dzijas. Exodus 35:26 Un visas sievas, kam sirds prata gudru darbu, tās vērpa kazu spalvas. Exodus 35:27 Un tie lielie kungi atnesa oniksa akmeņus un ieliekamus akmeņus priekš efoda un krūšu glītuma, Exodus 35:28 Un dārgas zāles un eļļu lukturim un svaidāmai eļļai un saldi smaržīgas zāles priekš kvēpināšanas. Exodus 35:29 Ikviens vīrs un ikviena sieva, kam sirds bija labprātīga, ko pienest pie visa tā darba, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis darīt tā Israēla bērni atnesa upuri Tam Kungam no laba prāta. Exodus 35:30 Tad Mozus sacīja uz Israēla bērniem: redziet, Tas Kungs pie vārda saucis Becaleēli, Ūrus dēla, Hūra dēla dēlu, no Jūda cilts. Exodus 35:31 Un Dieva Gars to ir pildījis ar gudrību, prātu un samanību pie visāda darba, Exodus 35:32 Izdomāt gudrus darbus un strādāt iekš zelta un iekš sudraba un iekš vara Exodus 35:33 Un iekš dārgu akmeņu griešanas, ka tos var ielikt, un iekš koku izgriešanas, uz visāda izrotāta roku darba strādāšanu. Exodus 35:34 Viņš tam arī sirdī devis mācīt, tam un Aholiabam, Ahisamaka dēlam, no Dana cilts. Exodus 35:35 Viņš tos ar sirds gudrību ir pildījis, ka tie var darīt visādu amatnieka un audēja un rakstītāja darbu iekš ziluma un iekš purpura un karmezīna un iekš smalkām dzijām, arī vēvera (audēja) darbu, ka tie var darīt visādu darbu un izdomāt gudras lietas. Exodus 36:0 Exodus 36:1 Un Becaleēls un Aholiabs lai strādā un ikviens, kam samanīga sirds, kam Tas Kungs devis gudrību un saprašanu, zināt visādu darbu pie svētās vietas kalpošanas, tā kā Tas Kungs bija pavēlējis. Exodus 36:2 Un Mozus aicināja Becaleēli un Aholiabu, un ikvienu, kam bija gudra sirds, kam Tas Kungs bija devis gudrību sirdī, visus, kam sirds nesās, pie tā darba iet un to darīt. Exodus 36:3 Un tie ņēma no Mozus visu to cilājamo upuri, ko Israēla bērni bija atnesuši priekš tā darba pie svētās vietas taisīšanas, ka tie to darītu, un tie atnesa vēl ik rītu pie viņa upurus no laba prāta. Exodus 36:4 Tāpēc visi tie gudrie nāca, kas svētās vietas darbu darīja, ikviens savu darbu, kas tam bija jādara, un runāja uz Mozu sacīdami: Exodus 36:5 Tie ļaudis pienes daudz vairāk, nekā vajag pie tā darba darīšanas, ko Tas Kungs ir pavēlējis darīt. Exodus 36:6 Tad Mozus pavēlēja pa lēģeri izsaukt un sacīt: vīri un sievas, nenesat vairs cilājamu upuri priekš tā darba svētā vietā. Exodus 36:7 Tad tie ļaudis mitējās nest, jo bija diezgan priekš visa tā darba vajadzības, kas bija jādara, un vēl atlikās. Exodus 36:8 Tā visi tie gudrie starp tiem darba strādniekiem taisīja to dzīvokli no desmit deķiem, no šķetinātām smalkām dzijām un ziluma un purpura un karmezīna ar ķerubiem, - izrotātu darbu viņi to taisīja. Exodus 36:9 Viena deķa garums bija divdesmit astoņas olektis un platums bija četras olektis; visiem tiem deķiem bija vienāds mērs. Exodus 36:10 Un viņš salika piecus deķus vienu pie otra, un atkal piecus deķus viņš salika vienu pie otra. Exodus 36:11 Pēc tam viņš taisīja cilpas no ziluma pie viena deķa vīles tai malā, kur tas tapa pielaists; tā viņš darīja arī pie otra deķa vīles, kur atkal tas tapa pielaists. Exodus 36:12 Piecdesmit cilpas viņš taisīja pie viena deķa, un piecdesmit cilpas viņš taisīja pie otra deķa pielaižamās malas, šās cilpas vienu otrai pretim. Exodus 36:13 Un viņš taisīja arī piecdesmit zelta kāsīšus un salika tos deķus vienu pie otra ar tiem kāsīšiem, ka tas tapa par vienu dzīvokli. Exodus 36:14 Un viņš taisīja deķus no kazu spalvas telts pārklāju, pāri pār to dzīvokli; no vienpadsmit deķiem viņš to taisīja. Exodus 36:15 Viena deķa garums bija trīsdesmit olektis un viena deķa platums četras olektis; šiem vienpadsmit deķiem bija vienāds mērs. Exodus 36:16 Un viņš salika piecus deķus sevišķi un atkal sešus deķus sevišķi. Exodus 36:17 Un viņš taisīja piecdesmit cilpas pie tā pēdīgā(malējā) deķa vīles, kur tas tapa pielaists, un viņš taisīja piecdesmit cilpas pie tā deķa otras pielaižamās malas. Exodus 36:18 Un viņš taisīja arī piecdesmit vara kāsīšus priekš telts salikšanas, ka tā vienā kopā saietu. Exodus 36:19 Viņš taisīja arī telts segu no pasarkanām aunu ādām, un tur virsū segu no roņu ādām. Exodus 36:20 Viņš taisīja arī stāvošus dēļus pie tā dzīvokļa no akācijas koka. Exodus 36:21 Ikkatra dēļa garums bija desmit olektis, un ikkatra dēļa platums pusotras olekts. Exodus 36:22 Divas tapas bija vienam dēlim, ar ko viens ar otru tapa salaists. Exodus 36:23 Tā viņš darīja ar visiem dzīvokļa dēļiem; viņš taisīja arī tā dzīvokļa dēļus dienvidu pusē, divdesmit dēļus, Exodus 36:24 Un taisīja četrdesmit sudraba kājas apakš tiem divdesmit dēļiem, divas kājas apakš viena dēļa pie viņa divām tapām, un divas kājas apakš otra dēļa pie viņa divām tapām. Exodus 36:25 Viņš taisīja divdesmit dēļus arī otrā dzīvokļa pusē pret ziemeli, Exodus 36:26 Ar viņu četrdesmit sudraba kājām, divas kājas apakš viena dēļa, un divas kājas apakš otra dēļa. Exodus 36:27 Bet dzīvokļa galā pret vakariem viņš taisīja sešus dēļus. Exodus 36:28 Viņš taisīja arī divus dēļus par stūru dēļiem dzīvokļa galā. Exodus 36:29 Un tie bija apakšgalā pa diviem salikti, un bija arī virsgalā kā dvīņi salikti ar vienu riņķi; tā viņš darīja ar tiem abiem abējos stūros. Exodus 36:30 Tā bija astoņi dēļi ar savām sudraba kājām, sešpadsmit kājas, divas kājas apakš ikviena dēļa. Exodus 36:31 Viņš taisīja arī kārtis no akācijas koka, piecas pie tiem dēļiem vienā dzīvokļa pusē, Exodus 36:32 Un piecas kārtis pie tiem dēļiem otrā dzīvokļa pusē, un piecas kārtis pie tiem gala dēļiem pret vakariem. Exodus 36:33 Un viņš taisīja to vidēju kārti cauršaujamu gar dēļu vidu no viena gala līdz otram. Exodus 36:34 Un viņš tos dēļus apvilka ar zeltu, un viņu riņķus (priekš tām kārtīm) viņš taisīja no zelta, tās kārtis viņš arī apvilka ar zeltu. Exodus 36:35 Pēc tam viņš taisīja priekškaramo no ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām, viņš to izauda izrotātu darbu ar ķerubiem. Exodus 36:36 Un viņš tam taisīja četrus stabus no akācijas koka un tos apvilka ar zeltu; viņu kāsīši bija no zelta, un viņš tiem lēja četras sudraba kājas. Exodus 36:37 Viņš taisīja arī priekš telts durvīm segu no ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām raibi austu, Exodus 36:38 Un viņa piecus stabus un viņa kāsīšus, un viņš apvilka viņu virsgalus un viņu stīpas ar zeltu, un viņu piecas kājas bija no vara. Exodus 37:0 Exodus 37:1 Un Becaleēls taisīja to šķirstu no akācijas koka; pustrešas olekts bija viņa garums un pusotras olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Exodus 37:2 Un viņš to apvilka ar šķīstu zeltu no iekšas un no ārpuses, un tam aptaisīja kroni no zelta visapkārt. Exodus 37:3 Un lēja priekš tā četrus zelta riņķus pie viņa četriem stūriem, tā ka divi riņķi bija viņa vienā pusē un divi riņķi viņa otrā pusē. Exodus 37:4 Un viņš taisīja nesamas kārtis no akācijas koka un tās apvilka ar zeltu. Exodus 37:5 Un viņš ielika tās nesamās kārtis tais riņķos pie šķirsta sāniem, ka šķirstu varētu nest. Exodus 37:6 Un viņš taisīja salīdzināšanas vāku no šķīsta zelta, pustrešas olekts bija viņa garums un pusotras olekts viņa platums. Exodus 37:7 Viņš taisīja arī divus ķerubus no zelta, viņš tos izkala, salīdzināšanas vāka abējos galos, Exodus 37:8 Vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā, no salīdzināšanas vāka izejot viņš taisīja tos ķerubus viņa abējos galos. Exodus 37:9 Un tie ķerubi izstiepa spārnus pa virsu, apklādami ar saviem spārniem salīdzināšanas vāku, un viņu vaigi bija viens otram pretī, ķerubu vaigi skatījās uz salīdzināšanas vāku. Exodus 37:10 Viņš taisīja arī galdu no akācijas koka; divas olektis bija viņa garums un viena olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Exodus 37:11 Un viņš to apvilka ar šķīstu zeltu un tam aptaisīja zelta kroni visapkārt. Exodus 37:12 Viņš tam arī aptaisīja līsti plaukstas platumā visapkārt, un viņš aptaisīja zelta kroni ap viņa līsti visapkārt. Exodus 37:13 Viņš lēja arī četrus zelta riņķus pie tā, un lika tos riņķus pie tiem četriem stūriem, kas bija pie viņa četrām kājām. Exodus 37:14 Tie riņķi bija pie tās līstes priekš nesamām kārtīm, ka to galdu varētu nest. Exodus 37:15 Viņš taisīja arī tās nesamās kārtis no akācijas koka, un tās apvilka ar zeltu, ka to galdu varēja nest. Exodus 37:16 Un viņš taisīja tos rīkus, kam uz galda vajadzēja būt, viņa bļodas un viņa karotes un kannas un kausus, ar ko laistīt, no šķīsta zelta. Exodus 37:17 Viņš taisīja arī lukturi no tīra zelta, viņš to lukturi izkala, viņa kātu un viņa zarus; viņa kausi, viņa pogas un viņa puķes no tā izstiepās. Exodus 37:18 Seši zari izstiepās no viņa sāniem, trīs luktura zari no vienas puses un trīs luktura zari no otras puses. Exodus 37:19 Vienā zarā bija trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi, un otrā zarā atkal trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi. Tādi bija tie seši zari, kas no luktura izstiepās. Exodus 37:20 Bet pašā lukturī bija četri kausiņi tā kā mandeļu ziedi, ar savām pogām un ar savām puķēm. Exodus 37:21 Un tur bija viena poga apakš diviem zariem, kas no tā izstiepās, un (atkal) viena poga apakš diviem zariem, kas no tā izstiepās, un vēl viena poga apakš diviem zariem, kas no tā izstiepās. Tā tas bija ar tiem sešiem zariem, kas no tā izstietpās. Exodus 37:22 Viņa pogas un viņa zari izgāja no tā; tas bija visnotaļ vienādi izkalts no tīra zelta. Exodus 37:23 Un viņš tam taisīja septiņus eļļas lukturīšus, viņa lukt(dakts) šķēres un viņa dzēšamos kausus no tīra zelta. Exodus 37:24 No viena talenta tīra zelta viņš to taisīja un visus viņa rīkus. Exodus 37:25 Un viņš taisīja kvēpināmo altāri no akācijas koka, - viena olekts bija viņa garums un viena olekts viņa platums, - tas bija četrkantīgs, bet divas olektis bija viņa augstums, un viņa ragi izgāja no tā. Exodus 37:26 Un viņš to apvilka ar tīru zeltu, viņa virsu un viņa sienas visapkārt un viņa ragus, un viņš tam aptaisīja zelta kroni. Exodus 37:27 Un viņš taisīja divus zelta riņķus pie tā, apakš viņa kroņa viņa divējos stūros, uz viņa abējiem sāniem priekš tām nesamām kārtīm, ar ko to varētu nest. Exodus 37:28 Un viņš taisīja tās nesamās kārtis no akācijas koka un tās apvilka ar zeltu. Exodus 37:29 Viņš taisīja arī to svēto svaidāmo eļļu un tās kvēpināmās zāles no šķīstām jaukas smaržas zālēm, kā aptieķeri mēdz taisīt. Exodus 38:0 Exodus 38:1 Viņš taisīja arī dedzināmo upuru altāri no akācijas koka; piecas olektis bija viņa garums un piecas olektis viņa platums, tas bija četrkantīgs, un trīs olektis viņa augstums. Exodus 38:2 Un viņš taisīja viņa ragus viņa četros stūros; viņa ragi izgāja no tā, un viņš to apvilka ar varu. Exodus 38:3 Un viņš taisīja visus altāra rīkus, podus un lāpstas un slakāmus traukus, dakšas un ogļu traukus, visus viņa rīkus viņš taisīja no vara. Exodus 38:4 Viņš taisīja tam altārim arī vara traliņus kā tīklu, apakš altāra beņķa, no apakšas līdz viņa vidum. Exodus 38:5 Un viņš lēja četrus riņķus uz tiem vara traliņu četriem stūriem priekš nesamām kārtīm. Exodus 38:6 Un viņš taisīja tās nesamās kārtis no akācijas koka un tās apvilka ar varu. Exodus 38:7 Un viņš ielika tās nesamās kārtis tais riņķos uz altāra sāniem, ka to ar tiem varētu nest; viņš taisīja (to altāri) ar tukšu vidu no dēļiem. Exodus 38:8 Viņš taisīja arī mazgājamo trauku no vara, ar viņa vara kāju, no to sievu spieģeļiem, kas pulkiem sanāca (kalpot) priekš saiešanas telts durvīm. Exodus 38:9 Viņš taisīja arī pagalmu; tai pusē pret dienvidiem, pagalma gardīnes bija no smalkām šķetinātām dzijām, simts olektis garumā. Exodus 38:10 Viņa divdesmit stabi un viņu divdesmit kājas bija no vara, stabu kāsīši un viņu stīpas bija no sudraba. Exodus 38:11 Arī pret ziemeli bija simts olektis. Viņu divdesmit stabi un viņu divdesmit kājas bija no vara, bet stabu kāsīši un viņu stīpas bija no sudraba. Exodus 38:12 Un tai pusē pret vakariem bija gardīnes no piecdesmit olektīm, stabu bija desmit, un kāju desmit; stabu kāsīši un viņu stīpas bija no sudraba. Exodus 38:13 Un pret rītiem bija piecdesmit olektis. Exodus 38:14 Tās gardīnes vienā pusē bija piecpadsmit olektis garumā; viņām bija trīs stabi ar savām trim kājām. Exodus 38:15 Un arī otrā pusē pie pagalma vārtiem (cik vienā tik otrā pusē) bija gardīnes piecpadsmit olektis garumā, ar viņu trim stabiem un viņu trim kājām. Exodus 38:16 Visas pagalma gardīnes bija visapkārt no smalkām šķetinātām dzijām, un stabu kājas bija no vara, un stabu kāsīši ar viņu stīpām no sudraba, tā ka viņu virsgali ar sudrabu bija apvilkti. Exodus 38:17 Un visi pagalma stabi bija ar sudrabu apstīpoti. Exodus 38:18 Un pagalma vārtu segs bija raibi austs no ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām, un divdesmit olektis bija tas garums un viņa augstums (vienas gardīnes) platumā piecas olektis, pēc tām pagalma gardīnēm. Exodus 38:19 Un viņu četri stabi ar savām četrām kājām bija no vara un viņu kāsīši no sudraba, un viņu virsgals un viņu stīpas bija ar sudrabu apvilktas. Exodus 38:20 Un visas dzīvokļa un pagalma naglas visapkārt bija no vara. Exodus 38:21 Tās ir visas tā dzīvokļa, tā liecības dzīvokļa, lietas, kas pavēlētas caur Mozu, priekš Levitu kalpošanas, caur Ītamara, Ārona dēla, tā priestera, roku. Exodus 38:22 Tad nu Becaleēls, Ūrus dēls, Hūra dēla dēls, no Jūdu cilts, taisīja visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 38:23 Un līdz ar viņu Aholiabs, Ahisamaka dēls, no Dana cilts, meistars un gudrs audējs un rakstītājs iekš ziluma un purpura un karmezīna un smalkām dzijām. Exodus 38:24 Visa zelta, kas pie tās svētās vietas izstrādāts, (proti) tā zelta, kas tapa dots par līgojamu upuri, bija divdesmit deviņi talenti un septiņsimt un trīsdesmit sēķeļi, pēc svētās vietas sēķeļa. Exodus 38:25 Bet tā sudraba, kas no draudzes tapa dots, bija simts talenti un tūkstoš septiņsimt pieci sēķeļi, pēc svētās vietas sēķeļa. Exodus 38:26 No ikvienas galvas viena beka, tas ir pussēķelis, pēc svētās vietas sēķeļa no visiem, kas tapa skaitīti, no divdesmit gadiem un pāri, proti sešsimt trīs tūkstoši piecsimt un piecdesmit. Exodus 38:27 No simts sudraba talentiem lēja tās kājas svētai vietai un tam priekškaram; priekš simts kājām bija simts talenti, viens talents priekš vienas kājas. Exodus 38:28 Bet no tiem tūkstoš septiņsimt un septiņdesmit pieciem sēķeļiem viņš taisīja tos kāsīšus pie tiem stabiem, un apvilka viņu galvas un tos apstīpoja. Exodus 38:29 Un tā vara, kas par līgojamu upuri tapa dots, bija septiņdesmit talenti un divtūkstoš un četrsimt sēķeļi. Exodus 38:30 Un viņš no tā taisīja tās durvju kājas pie saiešanas telts un to vara altāri un tos vara traliņus, kas tam bija, un visus altāra rīkus, Exodus 38:31 Un tās pagalma kājas visapkārt un tās pagalma vārtu kājas, arī visas dzīvokļa naglas un visas pagalma naglas visapkārt. Exodus 39:0 Exodus 39:1 Tie taisīja arī amata drēbes priekš Dieva kalpošanas svētā vietā no ziluma un purpura un karmezīna; un taisīja tās svētās drēbes Āronam, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:2 Un viņš taisīja to efodu no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām. Exodus 39:3 Un tie zeltu sakala plakanu un izgrieza drāti no tā, ieaust starp to zilumu un purpuru un karmezīnu un tām smalkām šķetinātām dzijām, izrotātu darbu. Exodus 39:4 Tie taisīja divus saliekamus plecu gabalus pie tā, abējos viņa galos tie tapa sasieti. Exodus 39:5 Un efoda josta, kas pār to bija, tā bija tāds pat darbs, no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:6 Tie sataisīja arī tos oniksa akmeņus, zelta iekalumos ieliktus, grieztus, tā kā gredzenus, kur Israēla bērnu vārdi bija uzgriezti. Exodus 39:7 Un viņš tos lika efodam uz pašiem pleciem par piemiņas akmeņiem priekš Israēla bērniem, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:8 Un viņš taisīja krūšu glītumu, izrotātu darbu, kā efoda darbu no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām. Exodus 39:9 Tas bija četrkantīgs; tie taisīja to krūšu glītumu divkārtīgu, viens sprīdis bija viņa garums un viens sprīdis viņa platums, divkārtīgs tas bija. Exodus 39:10 Un tie to aplika ar četrām akmeņu rindām; vienā kārtā bija sardis, topāzs un smaragds - šī ir tā pirmā kārta. Exodus 39:11 Un otrā kārtā bija rubīns, safīrs un dimants. Exodus 39:12 Un trešā kārtā bija hiacints, akats un ametists. Exodus 39:13 Un ceturtā kārtā bija krizolits, berils un jaspis zelta iekalumos savās rindās. Exodus 39:14 Un to akmeņu pēc Israēla bērnu vārdiem bija divpadsmit, pēc viņu vārdiem, griezti kā gredzeni, ikviens ar savu vārdu pēc tām divpadsmit ciltīm. Exodus 39:15 Tie taisīja pie krūšu glītuma arī ķēdītes, vienā garumā savītas, no tīra zelta. Exodus 39:16 Un tie taisīja divus zelta iekalumus ar diviem zelta gredzeniem, un lika tos divus gredzenus pie krūšu glītuma diviem galiem. Exodus 39:17 Un pielika tās savītās ķēdītes tiem diviem gredzeniem pie krūšu glītuma galiem. Exodus 39:18 Bet abu savīto ķēdīšu otrus galus pielika pie tiem diviem iekalumiem un pie efoda saliekamiem gabaliem priekšpusē. Exodus 39:19 Tie taisīja divus zelta gredzenus un tos lika uz tiem diviem otriem krūšu glītuma galiem, pie viņa vīles iekšpusē, efodam pretim. Exodus 39:20 Vēl tie taisīja divus zelta gredzenus, un tos lika uz efoda abiem plecu gabaliem, apakšā uz to priekšgalu, kur tas top sasprādzēts pār efoda jostu. Exodus 39:21 Un tie piesēja krūšu glītumu ar viņa gredzeniem pie efoda gredzeniem ar vienu pazilu auklu, ka tas būtu pār efoda jostu, ka no efoda nešķirtos, - itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:22 Un viņš darīja efoda uzvalku, austu darbu, visu no ziluma. Exodus 39:23 Un paša uzvalka vidū bija caurums, tā kā krūšu bruņu caurums; šim caurumam bija vīle visapkārt, ka tas neplīstu. Exodus 39:24 Un pie uzvalka apakšvīlēm tie taisīja granātābolus no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām smalkām dzijām. Exodus 39:25 Tie taisīja arī zvārgulīšus no šķīsta zelta un lika tos zvārgulīšus starp tiem granātāboliem pie uzvalka apakšvīlēm visapkārt starp tiem granātāboliem, Exodus 39:26 Ka bija viens zvārgulīts un tad viens granātābols un atkal viens zvārgulīts un viens granātābols pie uzvalka apakšvīlēm visapkārt priekš kalpošanas, - itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:27 Tie taisīja arī svārkus no šķetinātām smalkām dzijām, austu darbu, priekš Ārona un priekš viņa dēliem, Exodus 39:28 Un cepuri no dārgām dzijām un paaugstas cepures no smalkām dzijām un linu ūzas no šķetinātām smalkām dzijām Exodus 39:29 Un jostu no šķetinātām smalkām dzijām un no ziluma un purpura un karmezīna, izrotātu darbu, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:30 Tie taisīja arī to zelta platīti, to svēto kroni, no tīra zelta, un uzrakstīja rakstu, itin kā gredzeni top griezti: svēts Tam Kungam. Exodus 39:31 Un piesēja pazilu auklu pie tās, ka tā uz cepures virsas taptu piesieta, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 39:32 Tā viss tas darbs tapa pabeigts pie saiešanas telts dzīvokļa. Un Israēla bērni bija darījuši, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā tie bija darījuši. Exodus 39:33 Pēc tam tie atnesa to dzīvokli pie Mozus, to telti un visus viņas rīkus, viņas kāsīšus, viņas galdus, viņas nesamās kārtis, viņas stabus un viņas kājas, Exodus 39:34 Un to segu no pasarkanām aunu ādām un to segu no roņu ādām un to priekškaramo, Exodus 39:35 To liecības šķirstu un viņa nesamās kārtis un to salīdzināšanas vāku, Exodus 39:36 To galdu, visus viņa rīkus un tās priekšliekamās maizes, Exodus 39:37 To zelta lukturi ar viņa eļļas lukturīšiem, kas jāuzliek, un visus viņa rīkus un to eļļu spīdēšanai, Exodus 39:38 Un to zelta altāri un to svaidāmo eļļu un to kvēpināmo no smaržīgām zālēm un to segu priekš telts durvīm, Exodus 39:39 To vara altāri un tos vara traliņus, kas tam bija, viņa nesamās kārtis un visus viņa rīkus, to mazgājamo trauku un viņa kāju, Exodus 39:40 Tās pagalma gardīnes, viņa stabus un viņa kājas un to pagalma vārtu segu, viņa virves un viņa naglas un visus rīkus, ko vajadzēja, pie saiešanas telts dzīvokļa. Exodus 39:41 Tās amata drēbes kalpošanai svētā vietā, priestera Ārona svētās drēbes, un viņa dēlu drēbes, ka tie būtu priesteri. Exodus 39:42 Itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis, tā Israēla bērni visu to darbu bija darījuši. Exodus 39:43 Tad Mozus apraudzīja visu to darbu, un redzi, tie to bija darījuši, tā kā Tas Kungs bija pavēlējis, tā tie bija darījuši. Tad Mozus tos svētīja. Exodus 40:0 Exodus 40:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Exodus 40:2 Pirmā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tev būs uzcelt to dzīvokli, to saiešanas telti. Exodus 40:3 Un tev tur būs nolikt to liecības šķirstu un to priekškaramo uzkārt priekš tā šķirsta. Exodus 40:4 Pēc tam tev būs ienest to galdu un sataisīt, kas ir sataisāms, tev arī būs iecelt to lukturi un uzlikt viņa eļļas lukturīšus. Exodus 40:5 Un to zelta kvēpināšanas altāri tev būs likt priekš liecības šķirsta, tad tev būs pakārt dzīvokļa durvju segu. Exodus 40:6 Tev arī būs uzcelt to dedzināmo upuru altāri priekš saiešanas telts dzīvokļa durvīm. Exodus 40:7 Un tev būs likt to mazgājamo trauku starp saiešanas telti un altāri, un tanī turēt ūdeni. Exodus 40:8 Pēc tam tev būs uzcelt to pagalmu visapkārt, un to segu pakārt pie pagalma vārtiem. Exodus 40:9 Tad tev būs ņemt svaidāmo eļļu un apsvaidīt to dzīvokli un visu, kas tanī ir, un to būs svētīt ar visiem viņa rīkiem, lai tas ir svēts. Exodus 40:10 Tev arī būs svaidīt dedzināmo upuru altāri un visus viņa rīkus, un svaidīt to altāri, lai tas altāris ir augsti svēts. Exodus 40:11 Tad tev būs svaidīt to mazgājamo trauku un viņa kāju, un to būs svētīt. Exodus 40:12 Tev arī būs pievest Āronu un viņa dēlus priekš saiešanas telts durvīm un tos mazgāt ar ūdeni. Exodus 40:13 Tev būs apvilkt Āronam tās svētās drēbes un viņu svaidīt un viņu svētīt, lai tas ir mans priesteris. Exodus 40:14 Tev arī būs pievest viņa dēlus un tiem apvilkt tos svārkus. Exodus 40:15 Un tev tos būs svaidīt, itin kā tu viņu tēvu esi svaidījis, lai tie ir mani priesteri, un tas notiks, ka tiem tā svaidīšana būs par priestera amatu mūžīgi pie viņu pēcnākamiem. Exodus 40:16 Un Mozus darīja, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis, tā viņš darīja. Exodus 40:17 Un notikās otrā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša (dienā), tad tas dzīvoklis tapa uzcelts. Exodus 40:18 Jo Mozus uzcēla to dzīvokli, un nolika viņa kājas un uzcēla viņa dēļus un ielika viņa aizšaujamos un uzcēla viņa stabus. Exodus 40:19 Un viņš izstiepa to telti pār to dzīvokli un uzlika telts segu tur virsū, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Exodus 40:20 Un viņš ņēma to liecību un ielika šķirstā un nolika tās nesamās kārtis pie tā šķirsta un uzcēla salīdzināšanas vāku uz to šķirstu. Exodus 40:21 Un ienesa to šķirstu tai dzīvoklī un uzkāra priekškaramo segu un aizsedza liecības šķirstu, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Exodus 40:22 Un viņš ienesa to galdu saiešanas teltī un nolika to dzīvokļa sānos pret ziemeli, šaipus priekškaramā. Exodus 40:23 Un viņš tās maizes salika kopā priekš Tā Kunga vaiga, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Exodus 40:24 Viņš nolika arī to lukturi saiešanas teltī tam galdam pretī, dzīvokļa sānos pret dienasvidu. Exodus 40:25 Viņš uzlika tos eļļas lukturīšus priekš Tā Kunga vaiga, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Exodus 40:26 Un viņš nolika to zelta altāri saiešanas teltī priekškaramā priekšā. Exodus 40:27 Un viņš uz tā iededzināja kvēpināmo no smaržīgām zālēm, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Exodus 40:28 Un viņš uzkāra arī to segu dzīvokļa durvīs. Exodus 40:29 Un viņš lika dedzināmo upuru altāri pie saiešanas telts dzīvokļa durvīm un upurēja uz tā dedzināmu upuri un ēdamu upuri, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 40:30 Un mazgājamo trauku viņš nolika starp saiešanas telti un altāri, un ielēja tanī ūdeni priekš mazgāšanas. Exodus 40:31 Un Mozus, Ārons un viņa dēli tur mazgāja savas rokas un savas kājas. Exodus 40:32 Kad tie iegāja saiešanas teltī un piegāja pie altāra, tad tie mazgājās, tā kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Exodus 40:33 Un viņš uzcēla arī to pagalmu ap dzīvokli un ap altāri un uzkāra to segu pagalma durvīs. Un Mozus pabeidza visu to darbu. Exodus 40:34 Tad tās padebesis apklāja saiešanas telti, un Tā Kunga godība piepildīja to dzīvokli. Exodus 40:35 Un Mozus nevarēja ieiet saiešanas teltī, kamēr tās padebesis uz tās(telts) palika, un Tā Kunga godība piepildīja to dzīvokli. Exodus 40:36 Un kad tās padebesis no tā dzīvokļa pacēlās, tad Israēla bērni devās ceļā visos savos gājumos. Exodus 40:37 Bet kad tās padebesis neuzcēlās, tad tie nedevās ceļā līdz tai dienai, kad tās cēlās. Exodus 40:38 Jo Tā Kunga padebesis bija dienā uz tā dzīvokļa, un naktī tas bija ugunīgs pār viņu priekš visa Israēla nama acīm visos viņu gājumos.
Leviticus 0:0
Leviticus 1:0 Leviticus 1:1 Un Tas Kungs aicināja Mozu un runāja uz to no saiešanas telts sacīdams: Leviticus 1:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja kāds no jums Tam Kungam grib upurēt upuri, tad jums savus upurus būs nest no lopiem, no lieliem un no sīkiem lopiem. Leviticus 1:3 Ja viņa upuris ir dedzināms upuris no lieliem lopiem, tad būs upurēt vērsi, kas bez vainas; priekš saiešanas telts durvīm viņam to būs upurēt, ka tas Tam Kungam labi patīk. Leviticus 1:4 Un tam savu roku būs likt uz tā dedzināmā upura galvu, ka tas Viņam labi patīk, to salīdzināt. Leviticus 1:5 Tad tam būs nokaut to jauno vērsi Tā Kunga priekšā, un Ārona dēliem, tiem priesteriem, būs tās asinis pienest un tās asinis slacīt visapkārt uz to altāri, kas ir priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 1:6 Tad tam dedzināmam upurim būs novilkt ādu un viņu sacirst gabalos. Leviticus 1:7 Un priestera Ārona dēliem būs uguni iededzināt uz altāra un malku likt uz uguni. Leviticus 1:8 Un Ārona dēliem, tiem priesteriem, tos gabalus, galvu un taukus būs likt virsū uz to malku, kas ir uz tā uguns altāra. Leviticus 1:9 Bet viņa iekšas un viņa kājas tam būs mazgāt ar ūdeni, un priesterim to visu būs iededzināt uz altāra; tas ir dedzināms upuris, uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 1:10 Un ja viņa upuris ir no sīkiem lopiem, no avīm vai no kazām par dedzināmo upuri, tad tam būs upurēt tēviņu, kas bez vainas. Leviticus 1:11 Un viņam to būs nokaut pie altāra sāniem pret ziemeli Tā Kunga priekšā, un Ārona dēliem, tiem priesteriem, būs slacīt viņa asinis visapkārt uz altāri. Leviticus 1:12 Tad viņam to būs sacirst gabalos līdz ar viņa galvu un viņa taukiem, un priesterim to būs likt uz to malku, kas virsū uz uguns altāra. Leviticus 1:13 Bet iekšas un kājas viņam ūdenī būs mazgāt, un priesterim visu to būs pienest un iededzināt uz altāra; šis ir dedzināms upuris, uguns upuris par saldu smaržu Tam Kungam. Leviticus 1:14 Un ja viņa upuris Tā Kunga priekšā ir dedzināms upuris no putniem, tad viņam savu upuri Tam Kungam būs pienest no ūbelēm vai no jauniem baložiem. Leviticus 1:15 Un priesterim to būs nest pie altāra un galvu nokniebt un uz altāra iededzināt, un viņa asinis būs izspaidīt pie altāra sienas. Leviticus 1:16 Un viņa guzu ar viņa spalvām būs atņemt un pie altāra nomest pret rītiem uz pelnu kopu. Leviticus 1:17 Un tam to būs ieplēst pie spārniem, ne dalīt, un priesterim to uz altāra būs iededzināt ugunī uz malkas; tas ir dedzināms upuris, uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 2:0 Leviticus 2:1 Ja nu kas laban Tam Kungam grib pienest ēdamu upuri, tad viņa upurim būs būt no kviešu miltiem, un tam būs uzliet eļļu un uzlikt vīraku. Leviticus 2:2 Un viņam to būs nest pie Ārona dēliem, tiem priesteriem, tad priesterim būs ņemt pilnu sauju no tiem kviešu miltiem un no viņa eļļas ar visu viņa vīraku un viņa piemiņas tiesu uz altāra iededzināt; tas ir uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 2:3 Un kas atliek no tā ēdamā upura, pieder Āronam un viņa dēliem; tas ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem. Leviticus 2:4 Un ja gribi pienest ēdamu upuri no tā, kas ceplī cepts, tad lai tās ir neraudzētas karašas no kviešu miltiem, ar eļļu sajauktas, un neraudzēti rauši ar eļļu aptraipīti. Leviticus 2:5 Un ja tavs upuris ir ēdams upuris, kas pannā cepts, tad tam būs būt no neraudzētiem, ar eļļu sajauktiem kviešu miltiem. Leviticus 2:6 Griez to gabalos un lej tur eļļu virsū, tas ir ēdams upuris. Leviticus 2:7 Un ja tavs upuris ir ēdams upuris katlā vārāms, tad to būs sataisīt no kviešu miltiem ar eļļu. Leviticus 2:8 Tad tev to ēdamo upurī, kas no tā ir sataisīts, būs nest Tā Kunga priekšā un to būs nest pie priestera, un tam to būs likt uz altāri. Leviticus 2:9 Un priesterim no tā ēdamā upura būs ņemt piemiņas tiesu un uz altāra iededzināt; tas ir uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 2:10 Bet kas no tā ēdamā upura atliek, pieder Āronam un viņa dēliem; tas ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem. Leviticus 2:11 Nevienam ēdamam upurim, ko jūs Tam Kungam pienesat, nebūs būt raudzētam; jo ne no rauga, ne no medus jums nebūs iededzināt uguns upuri Tam Kungam. Leviticus 2:12 Par pirmaju upuri, to Tam Kungam pienesat, bet uz altāri tam nebūs nākt par saldu smaržu. Leviticus 2:13 Un visus savus ēdamos upurus tev būs sālīt ar sāli, un tava Dieva derības sāls lai nepaliek nost no tava ēdamā upura. Visus savus upurus tev būs upurēt ar sāli. Leviticus 2:14 Un ja tu Tam Kungam gribi upurēt pirmaju augļu ēdamo upuri, tad tev būs upurēt to pirmaju augļu ēdamo upuri no vārpām, kas pie uguns grauzdētas un smalki sagrūstas. Leviticus 2:15 Un tev būs uzliet eļļu un tur virsū likt vīraku; tas ir ēdams upuris. Leviticus 2:16 Tad priesterim būs sadedzināt to piemiņas tiesu no viņa sagrūstām vārpām un no viņa eļļas ar visu vīraku; tas ir uguns upuris Tam Kungam. Leviticus 3:0 Leviticus 3:1 Un ja viņa upuris ir pateicības upuris, ja tas to upurē no lieliem lopiem, lai vērsis, lai govs, tad tam būs upurēt Tā Kunga priekšā tādus, kas bez vainas. Leviticus 3:2 Un tam būs likt savu roku uz sava upura galvu un to nokaut priekš saiešanas telts durvīm, un Ārona dēliem, tiem priesteriem, būs slacīt tās asinis visapkārt uz altāra. Leviticus 3:3 Un no tā pateicības upura lai viņš upurē par Tā Kunga uguns upuri tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām; Leviticus 3:4 Un tās divas īkstis un tos taukus, kas pie tām klātu ir pie gurniem, un aknu taukus; pie īkstīm lai viņš tos noplēš. Leviticus 3:5 Un Ārona dēliem uz altāra to būs iededzināt uz tā dedzināmā upura, kas uz malkas uguns virsū, - tas ir uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 3:6 Un ja viņa sīko lopu upuris ir pateicības upuris Tam Kungam, vai auns, vai avs, tad viņam tādus būs upurēt kas bez vainas. Leviticus 3:7 Ja viņš avi pienes par upuri, tad viņam to būs nest Tā Kunga priekšā, Leviticus 3:8 Un savu roku būs likt uz sava upura galvu un to nokaut priekš saiešanas telts, un Ārona dēliem būs slacīt viņa asinis uz altāri visapkārt. Leviticus 3:9 Un no pateicības upura tam būs upurēt par uguns upuri Tam Kungam viņa taukus, visu asti, - to viņam pie paša muguras kaula būs nogriezt, - un tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām, Leviticus 3:10 Un abējas īkstis(nieres) un tos taukus, kas tām klātu ir pie gurniem, un aknu taukus; pie īkstīm viņam tos būs noplēst. Leviticus 3:11 Un priesterim to būs iededzināt uz altāra; tā ir uguns barība Tam Kungam. Leviticus 3:12 Un ja viņa upuris ir kaza, tad tam to būs atvest Tā Kunga priekšā. Leviticus 3:13 Un tam būs likt savu roku uz viņas galvu un viņu nokaut priekš saiešanas telts, un Ārona dēliem būs slacīt viņas asinis uz altāri visapkārt. Leviticus 3:14 Tad viņam no tā savu upuri būs pienest, par uguns upuri Tam Kungam, tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām. Leviticus 3:15 Un abējas īkstis un tos taukus, kas tām ir klātu pie gurniem, un aknu taukus; pie īkstīm viņam tos būs noplēst. Leviticus 3:16 Un priesterim to būs iededzināt uz altāra par uguns barību. Par saldu smaržu ir visi tauki Tam Kungam. Leviticus 3:17 Tas lai ir likums mūžam jūsu pēcnākamiem visās jūsu māju vietās, ka jūs neēdat nekādus taukus, nedz asinis. Leviticus 4:0 Leviticus 4:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 4:2 Runā uz Israēla bērniem un saki: ja kas laban netīši apgrēkojies pret kādu no Tā Kunga baušļiem, ko nebūs darīt, un pret vienu no tiem darījis, Leviticus 4:3 Ja priesteris, kas ir svaidīts, apgrēkojies, ka viņš tos ļaudis apgrēcina, tad viņam savu grēku dēļ, ko viņš grēkojis, Tam Kungam būs pienest vienu vērsi, jaunu vērsi, kas bez vainas, par grēku upuri. Leviticus 4:4 Un tam to vērsi būs vest priekš saiešanas telts durvīm Tā Kunga priekšā, un būs likt savu roku uz tā vērša galvu un to vērsi nokaut Tā Kunga priekšā. Leviticus 4:5 Un tam svaidītam priesterim būs ņemt no tā vērša asinīm un to nest saiešanas teltī. Leviticus 4:6 Un priesterim būs iemērkt savu pirkstu asinīs, un ar tām asinīm septiņkārt slacināt Tā Kunga priekšā pret svētās vietas priekškaramo. Leviticus 4:7 Un priesterim būs likt no tām asinīm arī uz altāra ragiem, kur smaržīgas zāles top kvēpinātas, kas saiešanas teltī ir Tā Kunga priekšā, un tā vērša citas asinis tam būs izliet uz dedzināmo upuru altāra grīdu priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 4:8 Un grēku upura vērša taukus visus viņam no tā būs atņemt. Leviticus 4:9 Tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām, un abējas īkstis un tos taukus, kas tām klātu ir pie gurniem, un aknu taukus, to būs noņemt pie īkstīm, Leviticus 4:10 Itin kā tas top atņemts no pateicības upura vērša; un tam priesterim to būs iededzināt uz dedzināmo upuru altāra. Leviticus 4:11 Bet tā vērša ādu un visu viņa gaļu ar viņa galvu un ar viņa kājām un viņa iekšas un viņa sūdus Leviticus 4:12 Un visu to vērsi būs iznest ārā lēģera priekšā uz šķīstu vietu, kur pelni top izgāzti, un to ar uguni būs sadedzināt uz malkas; pie tiem izgāztiem pelniem to būs sadedzināt. Leviticus 4:13 Un ja visa Israēla draudze netīši apgrēkotos, un tā lieta būtu apslēpta priekš draudzes acīm, un ja tie ko būtu darījuši pret kādu no Tā Kunga baušļiem, ko tiem nebija darīt, un būtu noziegušies, Leviticus 4:14 Un ja tie grēki, ko tie darījuši, top zināmi, tad draudzei būs atvest vienu vērsi, jaunu vērsi, par grēku upuri un to vest saiešanas telts priekšā. Leviticus 4:15 Un draudzes vecajiem būs likt savas rokas uz tā vērša galvu Tā Kunga priekšā un to vērsi nokaut Tā Kunga priekšā. Leviticus 4:16 Un tam svaidītam priesterim no tā vērša asinīm būs nest saiešanas teltī. Leviticus 4:17 Un priesterim būs iemērkt savu pirkstu, un no asinīm ņemt un septiņkārt slacīt Tā Kunga priekšā pret priekškaramo. Leviticus 4:18 Un viņam no tām asinīm būs likt uz altāra ragiem, kas ir priekš Tā Kunga saiešanas telts; tad viņam visas asinis būs izliet uz tā dedzināmo upura altāra grīdu priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 4:19 Viņam arī būs atņemt visus viņa taukus no tā un tos iededzināt uz altāra. Leviticus 4:20 Un ar šo vērsi būs darīt, itin kā dara ar grēku upura vērsi; tā ar to būs darīt. Un priesterim tos būs salīdzināt, tad tiem taps piedots. Leviticus 4:21 Un to vērsi būs ārā vest no lēģera un sadedzināt, itin kā viņš to pirmo vērsi sadedzinājis; tas ir draudzes grēku upuris. Leviticus 4:22 Ja kāds virsnieks netīši apgrēkojās un dara pret kādu no Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko nebūs darīt un paliek noziedzīgs, Leviticus 4:23 Vai kad viņam tie grēki, ar ko viņš apgrēkojies, top zināmi, tad viņam par upuri būs atvest āzi, kas bez vainas, Leviticus 4:24 Un būs likt savu roku uz tā āža galvu un to nokaut tai vietā, kur dedzināmo upuri nokauj Tā Kunga priekšā; tas ir grēku upuris. Leviticus 4:25 Un priesterim būs ņemt ar savu pirkstu no tā grēku upura asinīm un likt uz dedzināmo upuru altāra ragiem, tad izgāzt viņa asinis uz dedzināmo upuru altāra grīdu. Leviticus 4:26 Bet visus viņa taukus tam būs iededzināt uz altāra, tā kā pateicības upura taukus; tā priesterim būs salīdzināt viņa grēkus, tad tie viņam taps piedoti. Leviticus 4:27 Un ja kas laban no zemiem ļaudīm netīši apgrēkojās, darīdams pret vienu no Tā Kunga baušļiem, ko tam nebija darīt, un paliek noziedzīgs, Leviticus 4:28 Vai kad viņa grēki, ar ko tas apgrēkojies, viņam top zināmi, tad tam būs atvest par upuri jaunu kazu, kas bez vainas, par saviem grēkiem, ko tas darījis. Leviticus 4:29 Un tam savu roku būs likt uz tā grēku upura galvu un to grēku upuri nokaut, kur dedzināma upura vieta. Leviticus 4:30 Tad priesterim būs ņemt ar savu pirkstu no viņa asinīm un likt uz dedzināmo upuru altāra ragiem, un visas viņa asinis izgāzt uz altāra grīdu. Leviticus 4:31 Bet visus viņa taukus viņam būs noņemt, itin kā noņem pateicības upura taukus, un priesterim to būs iededzināt uz altāra Tam Kungam par saldu smaržu; tā priesterim viņu būs salīdzināt, tad viņam taps piedots. Leviticus 4:32 Bet ja viņš avi upurē par grēku upuri, tad tam būs atnest aitiņu, kas bez vainas, Leviticus 4:33 Un būs likt savu roku uz tā grēku upura galvu un to nokaut par grēku upuri tai vietā, kur nokauj dedzināmos upurus. Leviticus 4:34 Un priesterim no tā grēku upura asinīm būs ņemt ar savu pirkstu un likt uz dedzināmo upuru altāra ragiem un visas viņa asinis izliet uz altāra grīdu. Leviticus 4:35 Un visus taukus no tā būs noņemt, tā kā noņem pateicības upura jēra taukus, un priesterim tos būs iededzināt uz altāra, par uguns upuri Tam Kungam; tā priesterim viņu būs salīdzināt par viņa grēku, ko tas darījis, - tad viņam taps piedots. Leviticus 5:0 Leviticus 5:1 Un ja kas laban apgrēkotos, dzirdēdams kādu sazvērestību, par ko viņš ir liecinieks, ja viņš to dzirdējis, vai zina, un to nedara zināmu, tad tam būs nest savu noziegumu. Leviticus 5:2 Vai ja kas laban aizskartu kādu nešķīstu lietu, vai tā ir nešķīstu zvēru maita, vai nešķīstu lopu maita, vai nešķīstu tārpu maita, un viņš to nav zinājis, - tomēr viņš ir nešķīsts un noziedzies. Leviticus 5:3 Vai ja viņš kāda cilvēka nešķīstumu aizskartu, kaut kādu nešķīstumu, ar ko viņš apgānījies, un viņš to nav zinājis, un viņam top zināms, - tad viņš ir noziedzies. Leviticus 5:4 Vai ja kas laban neapdomīgām lūpām zvērē, ļaunu vai labu darīt, ko vien cilvēks neapdomīgi var zvērēt, un ja to nav zinājis un to atzīst, tad viņš vai nu tā vai tā ir noziedzies. Leviticus 5:5 Kad nu notiek ka viņš vai šā vai tā noziedzies, tad tam būs izteikt, ar ko tas apgrēkojies, Leviticus 5:6 Un atnest par noziedzības upuri Tam Kungam par tiem grēkiem, ko viņš darījis, mātīti no sīkiem lopiem, aitiņu, vai kaziņu, par grēku upuri; tad priesterim viņu būs salīdzināt par to grēku. Leviticus 5:7 Bet ja viņam nav pie rokas, cik par avi vajag, tad par to noziegumu, ko viņš darījis, būs atnest Tam Kungam divas ūbeles vai divus jaunus baložus, vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri. Leviticus 5:8 Un tos būs nest pie priestera; tam papriekš to būs upurēt, kas ir dots par grēku upuri, un viņa galvu pie pakauša būs nokniebt, bet nenolauzt. Leviticus 5:9 Un no tā grēku upura asinīm būs slacīt uz altāra sienu, bet kas atliek no tām asinīm, to būs iztecināt uz altāra grīdu; tas ir grēku upuris. Leviticus 5:10 Un to otru tam būs sataisīt par dedzināmo upuri, kā pienākas; tā priesterim to būs salīdzināt par viņa grēku, ko viņš darījis, - tad viņam taps piedots. Leviticus 5:11 Bet ja viņam tik daudz nav pie rokas, cik vajag par divām ūbelēm vai diviem jauniem baložiem, tad tam, kas grēkojis, par upuri būs atnest desmito daļu no vienas ēfas kviešu miltu par grēku upuri; tam nebūs eļļas uzliet, nedz vīraka uzlikt, jo tas ir grēku upuris. Leviticus 5:12 To būs nest pie priestera, un priesterim no tā būs ņemt pilnu sauju par piemiņas tiesu, un to iededzināt uz altāra, par uguns upuri Tam Kungam; - tas ir grēku upuris. Leviticus 5:13 Un priesterim būs viņu salīdzināt par viņa grēku, ko viņš šā vai tā darījis, - tad viņam taps piedots; un tas pieder priesterim, tā kā ēdamais upuris. Leviticus 5:14 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 5:15 Ja kas laban noziedzās un netīši apgrēkojās pie tā, kas Tam Kungam ir svētīts, tad tam par nozieguma upuri būs atnest Tam Kungam aunu, kas bez vainas, no ganāmā pulka, divu sudraba sēķeļu vērtībā pēc svētās vietas sēķeļa, par nozieguma upuri. Leviticus 5:16 Un būs atdot, ko tas pret tām svētām lietām grēkojis, un piekto daļu būs pielikt pārāki un dot priesterim; tā priesterim viņu būs salīdzināt ar to nozieguma upura aunu, - tad viņam taps piedots. Leviticus 5:17 Un ja kas laban apgrēkotos, darīdams pret kaut kādu no Tā Kunga baušļiem, ko nebūs darīt, un to nav zinājis, tomēr viņš ir noziedzies un viņam būs nest savu noziegumu. Leviticus 5:18 Un tam būs nest no ganāmā pulka aunu, kas bez vainas, pie priestera par nozieguma upuri pēc tava sprieduma; un priesterim viņu būs salīdzināt par viņa netīšo apgrēkošanos, ko viņš darījis un pats nebija zinājis, - tad viņam taps piedots. Leviticus 5:19 Tas ir nozieguma upuris, - viņš noziegdamies bija noziedzies pret To Kungu. Leviticus 6:0 Leviticus 6:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 6:2 Ja kas laban apgrēkotos un pret To Kungu noziegtos un noliegtu savam tuvākam to, kas pie viņa nolikts, vai viņa rokā iedots, vai laupīts, vai ar ko viņš savu tuvāko piekrāpis, Leviticus 6:3 Vai kad viņš ko pazudušu atradis un to noliedzis, vai nepatiesi zvērējis kādas lietas dēļ, ko cilvēks dara apgrēkodamies, Leviticus 6:4 Kad tas tā apgrēkojies un noziedzies, tad tam būs atdot to laupījumu, ko viņš laupījis vai to, ar ko viņš piekrāpis, vai to nolikto, kas pie viņa nolikts, vai to pazudušo, ko viņš atradis, Leviticus 6:5 Vai visu to, par ko viņš nepatiesi zvērējis, to visu viņam būs atdot un piekto daļu pielikt klāt; tam, kam tas pieder, to būs viņam dot sava nozieguma upura dienā. Leviticus 6:6 Un par savu noziegumu tam būs nest Tam Kungam pie priestera no sava ganāmā pulka aunu, kas bez vainas pēc tava sprieduma par nozieguma upuri. Leviticus 6:7 Un priesterim to būs salīdzināt Tā Kunga priekšā, tad viņam taps piedots viss, ko viņš darījis noziegdamies. Leviticus 6:8 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 6:9 Pavēli Āronam un viņa dēliem un saki: šis ir tas dedzināmā upura likums. Šim dedzināmam upurim uz altāra būs degt visu nakti līdz rītam, un ar to altāra uguns paliks degošs. Leviticus 6:10 Un priesterim būs apvilkt savas nātnu(linu) drēbes un tās linu ūzas uz savu miesu un saņemt tos pelnus, kad uguns uz altāra sadedzinājis dedzināmo upuri un nobērt tos altārim sānis. Leviticus 6:11 Tad viņam būs novilkt savas drēbes un citas drēbes apvilkt, un tos pelnus iznest ārā no lēģera kādā šķīstā vietā. Leviticus 6:12 Un ugunij uz altāra tā būs palikt degošam un nebūs izdzist. Tur virsū priesterim ik rītu malku būs iededzināt, un uz to būs likt dedzināmo upuri un uz tā iededzināt pateicības upura taukus. Leviticus 6:13 Ugunij uz altāra vienmēr būs degt un nebūs izdzist. Leviticus 6:14 Šis nu ir tas ēdamā upura likums: Ārona dēliem to būs upurēt priekš Tā Kunga, altāra priekšā. Leviticus 6:15 Un būs ņemt pilnu sauju no tā, no ēdamā upura kviešu miltiem un no viņa eļļas, un visu to vīraku, kas uz tā ēdamā upura, un to iededzināt uz altāra, par saldu smaržu, par piemiņu Tam Kungam. Leviticus 6:16 Un kas no tā atlicies, to būs ēst Āronam un viņa dēliem; neraudzētu to būs ēst svētā vietā, saiešanas telts pagalmā tiem to būs ēst. Leviticus 6:17 To nebūs cept ar raugu. Šī ir viņu daļa, ko Es tiem esmu devis no Saviem uguns upuriem; tas ir augsti svēts, itin kā grēku upuris un kā nozieguma upuris. Leviticus 6:18 Visiem vīriešiem starp Ārona dēliem to būs ēst; tas lai ir par likumu uz jūsu pēcnākamiem mūžam, no Tā Kunga uguns upuriem: ikviens, kas tos aizskars, lai ir svēts. Leviticus 6:19 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 6:20 Šis ir Ārona un viņa dēlu upuris, ko tiem būs upurēt Tam Kungam savā svaidāmā dienā: vienas ēfas desmitā tiesa kviešu miltu dienišķam ēdamam upurim, viena puse rītā un otra puse vakarā. Leviticus 6:21 To būs sataisīt pannā ar eļļu, iejauktu tev to būs nest, un tā ēdamā upura ceptos gabalus tev būs upurēt Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 6:22 Un tam priesterim, kas no viņa dēliem viņa vietā top svaidīts, to būs darīt; tas lai ir likums mūžam; - to būs veselu sadedzināt Tam Kungam. Leviticus 6:23 Jo ikkatra priestera ēdamo upuri būs veselu sadedzināt, to nebūs ēst. Leviticus 6:24 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 6:25 Runā uz Āronu un uz viņa dēliem un saki: šis ir tas grēku upura likums. Tai vietā, kur dedzināmais upuris top nokauts, būs arī nokaut grēku upuri Tā Kunga priekšā; tas ir augsti svēts. Leviticus 6:26 Tam priesterim, kas grēku upuri upurē, to būs ēst, svētā vietā to būs ēst, saiešanas telts pagalmā. Leviticus 6:27 Ikviens kas viņa gaļu aizskar, būs svēts un ja kas no viņa asinīm slacīs uz kādām drēbēm, tad to, ko viņš ir apslacījis, būs mazgāt svētā vietā. Leviticus 6:28 Un to podu, kur tas vārīts, būs sasist; bet ja tas ir vara traukā vārīts, tad to būs berzt un ar ūdeni skalot. Leviticus 6:29 Visiem, kas no vīriešu kārtas starp priesteriem, to būs ēst; tas ir augsti svēts. Leviticus 6:30 Bet visus tos grēku upurus, no kuru asinīm ienes saiešanas teltī par salīdzināšanu svētā vietā, tos nebūs ēst, bet sadedzināt ar uguni. Leviticus 7:0 Leviticus 7:1 Šis nu ir tas nozieguma upura likums; tas ir augsti svēts. Leviticus 7:2 Tai vietā, kur nokauj dedzināmo upuri, būs arī nokaut nozieguma upuri, un viņa asinis būs slacīt uz altāri visapkārt. Leviticus 7:3 Un visus viņa taukus būs upurēt, asti un taukus, kas iekšas apklāj, Leviticus 7:4 Un abas īkstis un tos taukus pie tām, pie gurniem, un aknu taukus būs noņemt pie īkstīm. Leviticus 7:5 Un priesterim tos būs iededzināt uz altāra par uguns upuri Tam Kungam; tas ir nozieguma upuris. Leviticus 7:6 Visiem, kas no vīriešu kārtas starp priesteriem, no tā būs ēst; to būs ēst svētā vietā, - tas ir augsti svēts. Leviticus 7:7 Tā kā grēku upuris, tā būs būt nozieguma upurim, - tiem ir viens likums, tas pieder tam priesterim, kas ar to salīdzina. Leviticus 7:8 Un tam priesterim, kas upurē kāda dedzināmo upuri, pieder no tā dedzināmā upura, ko viņš upurē, tā āda. Leviticus 7:9 Un visi ēdamie upuri, kas ceplī top cepti, ar visu, kas katlā un pannā sataisīts, pieder tam priesterim, kas to upurē. Leviticus 7:10 Arī visi ēdamie upuri vai ar eļļu sajauktie, vai sausie, piederēs visiem Ārona dēliem, vienam kā otram. Leviticus 7:11 Un šis ir tas likums par to pateicības upuri, ko Tam Kungam upurē. Leviticus 7:12 Ja to par pateicību pienes, tad līdz ar to pateicības upuri būs upurēt neraudzētas karašas, kas ar eļļu sajauktas, un neraudzētus raušus, kas ar eļļu aptraipīti, un karašas, kas ar eļļu ir sajauktas no iejautiem kviešu miltiem. Leviticus 7:13 Līdz ar tām karašām būs pienest saraudzētu maizi par upuri, par pateicības upuri un slavas upuri. Leviticus 7:14 Un vienu karašu no visa tā upura Tam Kungam būs pienest par cilājamu upuri; tas piederēs tam priesterim, kas slaka pateicības upura asinis. Leviticus 7:15 Bet slavas un pateicības upura gaļu būs tai dienā ēst, kad to upurē; no tā nekā nebūs atlicināt līdz rītam. Leviticus 7:16 Un ja viņa upuris ir solījums vai upuris no laba prāta, tad to būs ēst tai dienā, kad to nes, un kas no tā atliek, to būs ēst otrā dienā. Leviticus 7:17 Un kas vēl atliek no tā upura gaļas, to būs trešā dienā sadedzināt ar uguni. Leviticus 7:18 Bet ja kas no sava pateicības upura gaļas ēdīs trešā dienā, tad tas, kas to upurējis, nebūs patīkams, - tas upuris viņam netaps pielīdzināts, tā būs viena negantība, un tam, kas no tā ēdīs, tas būs par noziegumu. Leviticus 7:19 Un to gaļu nebūs ēst, kas no kāda nešķīstuma aizskarta, to būs sadedzināt ar uguni. To gaļu ikviens var ēst, kas ir šķīsts. Leviticus 7:20 Un ja kas laban ēdīs no Tā Kunga pateicības upura gaļas, kamēr nešķīstums pie viņa, tad tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Leviticus 7:21 Un ja kas laban ko aizskar, kas ir nešķīsts, vai cilvēka nešķīstumu vai kādu nešķīstu lopu vai kādu citu nešķīstu negantību, un ēd no pateicības upura gaļas, kas Tam Kungam pieder, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Leviticus 7:22 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 7:23 Runā uz Israēla bērniem un saki: Jums nebūs ēst taukus no vēršiem un jēriem un kazām. Leviticus 7:24 Taukus no kādas maitas un taukus no tā, kas saplēsts, jūs varat likt pie visādām lietām, bet jums tos nebūs ēst. Leviticus 7:25 Jo ikviens, kas taukus ēdīs no kāda lopa, no kā Tam Kungam upurē uguns upuri, tam, kas to ēdis, būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Leviticus 7:26 Jums arī nepavisam nebūs asinis ēst savās mājās, ne no putniem, ne no lopiem. Leviticus 7:27 Ikvienam, kas asinis ēd, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Leviticus 7:28 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 7:29 Runā uz Israēla bērniem un saki: kas savu pateicības upuri Tam Kungam nes, tam būs atnest, kas Tam Kungam par upuri pienākas no viņa pateicības upura. Leviticus 7:30 Viņa rokas lai to uguns upuri Tam Kungam nes, tos krūšu taukus lai nes līdz ar tām krūtīm, un to lai līgo par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Leviticus 7:31 Un priesterim tos taukus būs iededzināt uz altāra, bet tās krūtis piederēs Āronam un viņa dēliem. Leviticus 7:32 Un to labo pleci jums būs dot par cilājamu upuri priesterim no saviem pateicības upuriem. Leviticus 7:33 Kurš no Ārona dēliem upurē pateicības upura asinis un taukus, tam tas labais plecs piederēs par daļu. Leviticus 7:34 Jo tās krūtis un to cilājamo pleci es esmu ņēmis no Israēla bērniem, no viņu pateicības upura, un tos devis Āronam, tam priesterim, un viņa dēliem par tiesu no Israēla bērniem mūžam. Leviticus 7:35 Šī ir Ārona svaidīšanas daļa un viņa dēlu svaidīšanas daļa no Tā Kunga uguns upuriem, tai dienā, kad viņš tos pieveda, palikt par Tā Kunga priesteriem. Leviticus 7:36 To Tas Kungs pavēlējis, viņiem dot no Israēla bērniem, tai dienā, kad Viņš tos svaidīja, par tiesu pie viņu pēcnākamiem mūžam. Leviticus 7:37 Šis ir dedzināmā upura, ēdamā upura un grēku upura un nozieguma upura un iesvētīšanas upura un pateicības upura likums, Leviticus 7:38 Ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis uz Sinaī kalna, kad viņš Israēla bērniem pavēlēja, Tam Kungam upurēt savus upurus Sinaī tuksnesī. Leviticus 8:0 Leviticus 8:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 8:2 Ņem Āronu un viņa dēlus līdz ar viņu un tās drēbes un to svaidāmo eļļu un to grēku upura vērsi un tos divus aunus un to kurvi ar neraudzētām maizēm; Leviticus 8:3 Un sapulcē visu draudzi priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 8:4 Tad Mozus darīja, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis, un tā draudze tapa sapulcēta priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 8:5 Un Mozus sacīja uz to draudzi: šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pavēlējis darīt. Leviticus 8:6 Un Mozus pieveda Āronu un viņa dēlus un mazgāja tos ar ūdeni. Leviticus 8:7 Tad viņš tam apvilka tos svārkus un viņu apjoza ar to jostu un viņam apvilka to uzvalku un viņam uzlika to plecusegu un viņu apjoza ar tās plecusegas jostu un to ar šo piesēja, Leviticus 8:8 Un viņam aplika to krūšu glītumu, un tam krūšu glītumam uzlika tos urim un tumim (gaismu un taisnību). Leviticus 8:9 Un viņš uzlika to cepuri viņa galvā un pielika pie tās cepures viņa pieres priekšā to zelta platīti, to svētības kroni, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Leviticus 8:10 Un Mozus ņēma to svaidāmo eļļu un svaidīja to dzīvokli un visu, kas iekš tā bija, un viņš to svētīja. Leviticus 8:11 Un viņš no tās slacīja uz altāri septiņreiz un svaidīja altāri un visus viņa rīkus līdz ar to mazgāšanas trauku un viņa kāju, lai (visu) to iesvētītu. Leviticus 8:12 Un viņš lēja no tās svaidāmās eļļas uz Ārona galvu un to svaidīja, lai to iesvētītu. Leviticus 8:13 Un Mozus pieveda Ārona dēlus un tiem uzvilka tos svārkus un tos apjoza ar jostām un viņiem uzsēja paaugstas cepures, itin kā Tas Kungs bija pavēlējis. Leviticus 8:14 Un viņš lika pievest to grēku upura vērsi, un Ārons un viņa dēli uzlika savas rokas uz tā grēku upura vērša galvu. Leviticus 8:15 Un tas tapa nokauts, un Mozus ņēma tās asinis un tās uzlika ar savu pirkstu altāra ragiem visapkārt un šķīstīja altāri, pēc tam viņš izlēja tās asinis uz altāra grīdu un to iesvētīja un salīdzināja. Leviticus 8:16 Un viņš ņēma visus tos taukus, kas pie iekšām un tos taukus pie aknām un abējas īkstis un viņu taukus, un to iededzināja uz altāra. Leviticus 8:17 Bet to vērsi ar viņa ādu un viņa gaļu un viņa sūdus viņš sadedzināja ar uguni ārpus lēģera, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Leviticus 8:18 Un viņš lika atvest tā dedzināmā upura aunu, un Ārons un viņa dēli uzlika savas rokas uz tā auna galvu, Leviticus 8:19 Un tas tapa nokauts, un Mozus slacīja tās asinis ap altāri visapkārt. Leviticus 8:20 Un viņš pārdalīja to aunu viņa gabalos un iededzināja to galvu un tos gabalus un taukus. Leviticus 8:21 Bet iekšas un kājas viņš mazgāja ar ūdeni, un Mozus iededzināja visu to aunu uz altāra. Tas bija dedzināms upuris par saldu smaržu, uguns upuris Tam Kungam, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Leviticus 8:22 Pēc tam viņš lika atvest to otru aunu, to iesvētīšanas upura aunu, un Ārons ar saviem dēliem uzlika savas rokas uz tā auna galvu. Leviticus 8:23 Un tas tapa nokauts, un Mozus ņēma no viņa asinīm un tās lika uz Ārona labās auss skripstiņu un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu. Leviticus 8:24 Viņš pieveda arī Ārona dēlus un lika no tām asinīm uz viņu labās auss skripstiņu un uz viņu labās rokas īkšķi un uz viņu labās kājas lielo pirkstu un slacīja tās asinis ap altāri visapkārt. Leviticus 8:25 Un viņš ņēma tos taukus un to asti un visus taukus, kas ir pie iekšām, un tos taukus pie aknām un abējas īkstis un viņu taukumu un to labo pleci. Leviticus 8:26 Un viņš ņēma arī neraudzētas maizes no tā kurvja, kas bija Tā Kunga priekšā, vienu neraudzētu karašu un vienu ar eļļu ceptu karašu un vienu rausi un lika tos uz tiem taukiem un uz to labo pleci. Leviticus 8:27 Un viņš lika visu to uz Ārona rokām un uz viņa dēlu rokām un līgoja to par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Leviticus 8:28 Pēc tam Mozus to ņēma no viņu rokām un to iededzināja uz dedzināmo upuru altāra; tas bija iesvētīšanas upuris par saldu smaržu, tas bija uguns upuris Tam Kungam. Leviticus 8:29 Un Mozus ņēma tās krūtis un tās līgoja par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā no tā iesvētīšanas upura auna; tās bija Mozum par daļu, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Leviticus 8:30 Un Mozus ņēma arī no tās svaidāmās eļļas un no tām asinīm, kas bija uz altāra, un to slacīja uz Āronu un viņa drēbēm un uz viņa dēliem un uz viņa dēlu drēbēm arīdzan, un iesvētīja Āronu un viņa drēbes un viņa dēlus un viņa dēlu drēbes arīdzan. Leviticus 8:31 Un Mozus sacīja uz Āronu un uz viņa dēliem: vāriet to gaļu priekš saiešanas telts durvīm un ēdiet to turpat līdz ar to maizi, kas ir iesvētīšanas upura kurvī, itin kā man pavēlēts un sacīts. Āronam un viņa dēliem to būs ēst. Leviticus 8:32 Bet kas atliek no tās gaļas un no tās maizes, to jums būs ar uguni sadedzināt. Leviticus 8:33 Jums arī nebūs iziet no saiešanas telts durvīm septiņas dienas, līdz tai dienai, kad jūsu iesvētīšanas upura dienas beidzās, jo septiņas dienas jūsu rokas taps pildītas. Leviticus 8:34 Itin kā tas šinī dienā ir darīts, tā Tas Kungs pavēlējis to darīt, lai jūs topat salīdzināti. Leviticus 8:35 Jums tad priekš saiešanas telts durvīm būs palikt dienu un nakti septiņas dienas un turēt Tā Kunga likumu, ka jūs nemirstat; jo tā tas man ir pavēlēts. Leviticus 8:36 Un Ārons un viņa dēli darīja visu to, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Leviticus 9:0 Leviticus 9:1 Un astotā dienā Mozus sauca Āronu un viņa dēlus un Israēla vecajus. Leviticus 9:2 Un viņš sacīja uz Āronu: ņem jaunu teļu par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri, kas ir bez vainas, un atved tos Tā Kunga priekšā. Leviticus 9:3 Pēc tam runā uz Israēla bērniem un saki: ņemiet āzi par grēku upuri un teļu un jēru, kas gadu veci un bez vainas, par dedzināmo upuri; Leviticus 9:4 Un vērsi un aunu par pateicības upuri, Tā Kunga priekšā upurēt, un ēdamu upuri ar eļļu sajauktu, jo šodien jums Tas Kungs parādīsies. Leviticus 9:5 Tad tie ņēma, ko Mozus bija pavēlējis, un to noveda pie saiešanas telts, un visa draudze piegāja un stāvēja Tā Kunga priekšā. Leviticus 9:6 Un Mozus sacīja: šo lietu, ko Tas Kungs pavēlējis, jums būs darīt, tad Tā Kunga godība jums parādīsies. Leviticus 9:7 Un Mozus sacīja uz Āronu: pieej pie altāra un sataisi savu grēku upuri un savu dedzināmo upuri un dari salīdzināšanu priekš sevis un priekš tiem ļaudīm, pēc upurē to ļaužu upuri un salīdzini tos, itin kā Tas Kungs pavēlējis. Leviticus 9:8 Tad Ārons piegāja pie altāra un nokāva grēku upura teļu priekš sevis. Leviticus 9:9 Un Ārona dēli pienesa tās asinis pie viņa, un viņš savu pirkstu iemērca tanīs asinīs un lika tās uz altāra ragiem, pēc tam viņš izlēja tās asinis uz altāra grīdu. Leviticus 9:10 Bet taukus un īkstis un taukus no aknām pie tā grēku upura viņš iededzināja uz altāra, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Leviticus 9:11 Un gaļu un ādu viņš sadedzināja ar uguni ārpus lēģera. Leviticus 9:12 Pēc tam viņš nokāva to dedzināmo upuri, un Ārona dēli nesa tās asinis pie viņa un to slacīja ap altāri, Leviticus 9:13 Un tie pienesa pie viņa to dedzināmo upuri savos gabalos ar to galvu, un viņš to iededzināja uz altāra. Leviticus 9:14 Un viņš mazgāja tās iekšas un tās kājas un tās iededzināja virs tā dedzināmā upura uz altāra. Leviticus 9:15 Pēc tam viņš pienesa to ļaužu upuri un ņēma to grēku upura āzi, kas bija priekš tiem ļaudīm, un to nokāva un to sataisīja par grēku upuri, tā kā to pirmo. Leviticus 9:16 Un viņš pieveda to dedzināmo upuri un to sataisīja pēc tiesas. Leviticus 9:17 Un viņš pienesa to ēdamo upuri un ņēma no tā pilnu sauju un to iededzināja uz altāra, vēl klāt pie tā rīta dedzināmā upura. Leviticus 9:18 Pēc tam viņš nokāva to vērsi un to aunu par pateicības upuri priekš tiem ļaudīm. Un Ārona dēli pienesa tās asinis pie viņa, un viņš tās slacīja ap altāri, Leviticus 9:19 Un tos taukus no tā vērša un no tā auna to asti, un kas iekšas apklāj, un tās īkstis un tos aknu taukus. Leviticus 9:20 Un tie lika tos taukus uz tām krūtīm, un viņš iededzināja tos taukus uz altāra, Leviticus 9:21 Bet tās krūtis un to labo pleci Ārons līgoja par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā, tā kā Mozus bija pavēlējis. Leviticus 9:22 Pēc tam Ārons pacēla savu roku uz tiem ļaudīm un tos svētīja, un nokāpa, kad bija beidzis grēku upuri un dedzināmo upuri un pateicības upuri. Leviticus 9:23 Un Mozus un Ārons gāja saiešanas teltī; pēc tie nāca ārā un svētīja tos ļaudis. Un Tā Kunga godība parādījās visiem ļaudīm. Leviticus 9:24 Jo uguns izgāja no Tā Kunga un aprija uz altāra to dedzināmo upuri un tos taukus; un visi ļaudis to redzēja un gavilēja un krita uz savu vaigu. Leviticus 10:0 Leviticus 10:1 Un Ārona dēli Nadabs un Abijus ņēma ikviens savu kvēpināmo trauku un ielika uguni un kvēpināmās zāles tur virsū un nesa svešu uguni Tā Kunga priekšā, ko viņš tiem nebija pavēlējis. Leviticus 10:2 Tad uguns izgāja no Tā Kunga un tos aprija, un tie nomira Tā Kunga priekšā. Leviticus 10:3 Un Mozus sacīja uz Āronu: tas ir, ko Tas Kungs ir runājis sacīdams: “Iekš tiem, kas Man tuvu, Es tapšu svētīts un visu ļaužu priekšā Es tapšu godināts.” Bet Ārons cieta klusu. Leviticus 10:4 Un Mozus aicināja Mišaēli un Elcafanu, Ūziēļa, Ārona tēva brāļa, dēlus, un tiem sacīja: pieejat un nesiet savus brāļus projām no svētās vietas ārā aiz lēģera. Leviticus 10:5 Tad tie piegāja un iznesa tos ar viņu šauriem svārkiem ārā aiz lēģera, kā Mozus bija runājis. Leviticus 10:6 Un Mozus sacīja uz Āronu un Eleazaru un Ītamaru, viņa dēliem: jums nebūs savas galvas atsegt nedz savas drēbes saplēst, lai jūs nemirstat, un lai dusmība nenāk pār visu draudzi; bet jūsu brāļiem, visam Israēla namam, būs apraudāt šo uguns sodību, ko Tas Kungs iededzinājis. Leviticus 10:7 Jums no saiešanas telts durvīm arī nebūs iziet, ka jūs nemirstat; jo Tā Kunga svaidāmā eļļa ir uz jums. Un tie darīja pēc Mozus vārda. Leviticus 10:8 Un Tas Kungs runāja uz Āronu un sacīja: Leviticus 10:9 Vīnu un stipru dzērienu tev nebūs dzert, ne tev, ne taviem dēliem, kad ejat saiešanas teltī, lai jūs nemirstat; tas lai ir par likumu uz jūsu pēcnākamiem mūžīgi; - Leviticus 10:10 Lai jūs varat izšķirt svētu no nesvēta un nešķīstu no šķīsta, Leviticus 10:11 Un lai jūs Israēla bērniem varat mācīt visus likumus, ko Tas Kungs uz tiem ir runājis caur Mozu. Leviticus 10:12 Un Mozus runāja uz Āronu un uz Eleazaru un uz Ītamaru, viņa atlikušiem dēliem: ņemiet to ēdamo upuri, kas no Tā Kunga uguns upuriem atlicis un ēdiet to neraudzētu pie altāra, jo tas ir augsti svēts. Leviticus 10:13 Tāpēc jums to būs ēst svētā vietā, jo tā ir tava nospriestā daļa un tavu dēlu nospriestā daļa no Tā Kunga uguns upuriem, jo tā man ir pavēlēts. Leviticus 10:14 Un tās līgotās krūtis un to cilāto pleci jums būs ēst šķīstā vietā, tev un taviem dēliem un tavām meitām līdz ar tevi, jo tā ir tava nospriestā daļa, un tavu dēlu nospriestā daļa un dota no Israēla bērnu pateicības upuriem. Leviticus 10:15 To cilājamo pleci un tās līgojamās krūtis tiem būs pienest pie tauku uguns upura, ka tie top līgoti par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā; tas lai ir tev un taviem dēliem arīdzan par tiesu mūžīgi, tā kā Tas Kungs pavēlējis. Leviticus 10:16 Un Mozus meklēt meklēja to grēku upura āzi, un redzi, tas bija sadedzināts; un viņš apskaitās par Eleazaru un par Ītamaru, Ārona atlikušiem dēliem, un sacīja: Leviticus 10:17 Kāpēc jūs to grēku upuri neesat ēduši svētā vietā? Jo tas ir augsti svēts, un viņš jums to ir devis, lai jūs nesat draudzes noziedzību, to salīdzinādami Tā Kunga priekšā. Leviticus 10:18 Redzi, viņa asinis nav iekšā ienestas tai svētā vietā; jums tas bija jāēd svētā vietā, kā tas man pavēlēts. Leviticus 10:19 Tad Ārons runāja uz Mozu: redzi šodien tie savu grēku upuri un savu dedzināmo upuri ir atnesuši Tā Kunga priekšā, un tādas lietas man ir notikušas; ja tad es šodien to grēku upuri būtu ēdis, - vai tas Tam Kungam būtu paticis? Leviticus 10:20 Kad Mozus to dzirdēja, tad tas viņam patika. Leviticus 11:0 Leviticus 11:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un uz tiem sacīja: Leviticus 11:2 Runājiet uz Israēla bērniem un sakāt: šie ir tie lopi, ko jūs varat ēst no visiem lopiem, kas virs zemes: Leviticus 11:3 Visus lopus, kam šķelti nagi, kam nagi šķelti divējos gabalos, un kas gremo, tos ēdat. Leviticus 11:4 Bet šos jums nebūs ēst no tiem, kas gremo un kam šķelti nagi: kamieļi, jo tas gan gremo, bet tam nav šķelti nagi; to jums būs turēt par nešķīstu; Leviticus 11:5 Un trusi, jo tas gan gremo, bet tam nav šķelti nagi, to jums būs turēt par nešķīstu; Leviticus 11:6 Un zaķi, jo tas gan gremo, bet tam nav šķelti nagi, to jums būs turēt par nešķīstu; Leviticus 11:7 Un cūku, jo tai gan šķelti nagi un šķelti divējos gabalos, bet tā negremo, to jums būs turēt par nešķīstu. Leviticus 11:8 No viņu gaļas jums nebūs ēst nedz viņu maitas aizskart, tos jums būs turēt par nešķīstiem. Leviticus 11:9 Šos ēdat no visa, kas ūdenī: visu, kam ir spuras un zvīņas ūdenī, jūrā un upēs, to varat ēst. Leviticus 11:10 Bet visu, kam nav spuru un zvīņu ūdenī un upē, no visa, kas ūdenī kust, un no visa, kas dzīvo ūdenī, to jums būs turēt par negantu. Leviticus 11:11 To jums būs turēt par negantu, jums no viņu gaļas nebūs ēst, un viņu maitas jums būs turēt par negantām. Leviticus 11:12 Visu, kam nav spuru un zvīņu ūdenī, jums būs turēt par negantu. Leviticus 11:13 Un no putniem šos jums būs turēt par negantiem, ka jūs tos neēdat: šie lai jums ir neganti: ērglis un sarkandzeltenais ērglis un melnais ērglis. Leviticus 11:14 Un lija un vanags pēc savas kārtas. Leviticus 11:15 Un visi kraukļi pēc savas kārtas Leviticus 11:16 Un strauss un bezdelīga un ķīris un vēja vanags pēc savas kārtas Leviticus 11:17 Un apogs un maitas lija un ūpis Leviticus 11:18 Un pūce un dumpis un gulbis, Leviticus 11:19 Stārķis, kalnu vanags pēc savas kārtas, badadzeguze un sikspārnis. Leviticus 11:20 Visi spārnainie līdēji, kas iet uz četrām kājām, lai jums ir negantība. Leviticus 11:21 Bet tos ēdat no visiem spārnainiem līdējiem, kas uz četrām kājām iet; kam augšām pie savām kājām ir lieli, ar ko tie pa zemi lēkā. Leviticus 11:22 Šos no tiem ēdat: siseni pēc viņa kārtas un zolamu pēc viņa kārtas un argolu pēc viņa kārtas un agabu pēc viņa kārtas (zolams, argols un agabs ir siseņu kārtas). Leviticus 11:23 Visus citus spārnaiņos līdējus, jums būs turēt par negantiem. Leviticus 11:24 Un caur šiem jūs tapsiet apgānīti; ikviens, kas viņu maitas aizskar, būs nešķīsts līdz vakaram. Leviticus 11:25 Un kas no viņu maitām ko nesīs, tam būs mazgāt savas drēbes un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 11:26 Visus lopus, kam nagi šķelti, bet nav šķelti divējos gabalos un kas negremo, tos jums būs turēt par nešķīstiem; kas tos aizskar, tam būs būt nešķīstam. Leviticus 11:27 Un visiem četrkājīgiem zvēriem, kam kājas ar asiem nagiem, tie lai jums ir nešķīsti; kas viņu maitas aizskar, tas būs nešķīsts līdz vakaram. Leviticus 11:28 Un kas viņu maitas ir nesis, tam savas drēbes būs mazgāt un nešķīstam būt līdz vakaram; tie lai jums ir nešķīsti. Leviticus 11:29 Un starp tiem līdējiem, kas virs zemes lien, šie lai jums ir nešķīsti: sērmulis, pele, bruņurupucis pēc savas kārtas, Leviticus 11:30 Sesks, hameleons, ķirzaka, gliemezis un kurmis. Leviticus 11:31 Tos no visiem līdējiem jums būs turēt par nešķīstiem; kas tos aizskar, kad tie miruši, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 11:32 Un uz ko kas no tiem kritīs, kad tie ir miruši, tam būs nešķīstam būt, lai tas ir kāds koku trauks, vai drēbes, vai āda, vai maiss, vai kāds rīks, ar ko kāds darbs top darīts, - to būs ūdenī iebāzt un tam būs nešķīstam būt līdz vakaram, pēc tas būs šķīsts. Leviticus 11:33 Un ikvienu mālu trauku, kur kas no tiem ir iekritis, - visam, kas tur iekšā, būs nešķīstam būt, un jums to būs sadauzīt. Leviticus 11:34 Ikvienam ēdienam, kas top ēsts, uz ko šis ūdens ir nācis, būs nešķīstam būt, un ikvienu dzērienu, kas top dzerts no visiem tādiem traukiem, būs turēt par nešķīstu. Leviticus 11:35 Un visu, uz ko viņu maitas kritīs, to būs turēt par nešķīstu, cepli un traukus būs sadauzīt, tie ir nešķīsti; tāpēc jums tos būs turēt par nešķīstiem. Leviticus 11:36 Tikai avoti un akas un dīķi būs šķīsti; bet kas viņu maitas aizskar, to būs turēt par nešķīstu. Leviticus 11:37 Un ja kas no viņu maitām kritīs uz sēklu, kas ir sējama, tā ir šķīsta. Leviticus 11:38 Bet ja ūdens top liets pār sēklu, un tad kas no tādām maitām uzkrīt, tad jums to būs turēt par nešķīstu. Leviticus 11:39 Ja kāds lops mirst, kas jums ir par barību, - kas viņa maitu aizskar, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 11:40 Un kas no viņa maitas ir ēdis, tam būs savas drēbes mazgāt un nešķīstam būt līdz vakaram; un kas viņu maitu nes, tam būs savas drēbes mazgāt un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 11:41 Un visu, kas lien virs zemes, jums būs turēt par negantu, to nebūs ēst. Leviticus 11:42 Visu, kas uz sava vēdera lien, un visu, kas virs zemes lien uz četrām kājām, līdz ar visu, kam daudz kājas, to jums nebūs ēst; lai tas jums ir negants. Leviticus 11:43 Neapgānāt savas dvēseles ar nekādiem līdējiem, kas lien, un nedariet sevi nešķīstus pie tiem, ka jūs caur tiem netopat apgānīti. Leviticus 11:44 Jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, tāpēc jums būs svētīties un svētiem būt, jo Es esmu svēts; un jums nebūs savas dvēseles apgānīt ar neko, kas lien virs zemes, Leviticus 11:45 Jo Es esmu Tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums esmu par Dievu; tad esat svēti, jo Es esmu svēts. Leviticus 11:46 Šis ir tas likums par lopiem un putniem un par visām dzīvām dvašām, kas kust ūdenī, un par visām dvašām, kas lien virs zemes, - Leviticus 11:47 Ka jūs varat izšķirt nešķīstu no šķīsta, un putnus, kas ēdami, no putniem, kas nav ēdami. Leviticus 12:0 Leviticus 12:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 12:2 Runā uz Israēla bērniem un saki: kad kāda sieva top grūta un dzemdē dēliņu, tad tai septiņas dienas būs nešķīstai būt; cik ilgi tā savu sārņu dēļ ir atšķirta, tik ilgi tai būs nešķīstai būt. Leviticus 12:3 Un astotā dienā viņa priekšādas miesu būs apgraizīt. Leviticus 12:4 Un trīsdesmit un trīs dienas tai būs palikt iekš savas asins šķīstīšanās; tai nebūs aizskart nekādu svētu lietu, nedz nākt tai svētā vietā, tiekams viņas šķīstīšanās dienas pagalam. Leviticus 12:5 Bet ja viņa meitiņu dzemdēs, tad tai divas nedēļas būs nešķīstai būt, cik ilgi viņas atšķiršana ir, pēc tam viņai sešdesmit sešas dienas būs palikt iekš savas šķīstīšanās asinīm. Leviticus 12:6 Un kad viņas šķīstīšanās dienas priekš dēla vai priekš meitas ir pagalam, tad viņai gada vecu jēru par dedzināmo upuri un jaunu balodi jeb ūbeli par grēku upuri būs atnest priekš saiešanas telts durvīm pie priestera. Leviticus 12:7 Tam to būs upurēt Tā Kunga priekšā un viņu salīdzināt; tad tā taps šķīsta no saviem asins sārņiem. Šis ir tas likums priekš tās, kas dēliņu vai meitiņu dzemdē. Leviticus 12:8 Bet ja viņai nav pie rokas, cik par jēru nākas, tad lai viņa ņem divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, vienu par dedzināmo upuri un vienu par grēku upuri, un priesterim būs viņu salīdzināt, tad viņa taps šķīsta. Leviticus 13:0 Leviticus 13:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Leviticus 13:2 Kad kāda cilvēka miesas ādā metās tūkums vai augonis vai balta pūte, tā kā viņa miesas ādā būtu spitālības vaina, tad to būs vest pie priestera Ārona vai pie viena no viņa dēliem, tiem priesteriem. Leviticus 13:3 Un priesterim būs apraudzīt viņa miesas ādas vainu; ja tie mati tai vainā palikuši balti, un tā vaina dziļāka izraugās nekā viņa miesas āda, tad tā ir spitālības vaina; kad priesteris to apraudzījis, tad viņam to būs spriest par nešķīstu. Leviticus 13:4 Bet ja tā pūte viņa miesas ādā ir balta, bet dziļaka neizraugās nekā tā āda, un tie mati tai vainā nav tapuši balti, tad priesterim to, kam tā vaina, būs ieslēgt septiņas dienas. Leviticus 13:5 Un priesterim septītā dienā to atkal būs apraudzīt, un redzi, ja tā vaina pēc viņa aplūkošanas tāda pat ir palikusi un viņa ādas vaina nav izpletusies, Leviticus 13:6 Tad priesterim viņu vēl būs ieslēgt septiņas dienas. Un priesterim atkal viņu būs apraudzīt septītā dienā, un redzi, ja tā vaina ādā nav izpletusies, tad priesterim to būs atzīt par šķīstu; tas bija kašķis; un tam būs mazgāt savas drēbes, - tad viņš ir šķīsts. Leviticus 13:7 Bet ja tas kašķis pār ādu ir izpleties, pēc tam, ka tas no priestera ir apraudzīts un par šķīstu nosaukts, tad priesterim otrreiz to būs apraudzīt. Leviticus 13:8 Ja nu priesteris redz, un raugi, tas kašķis ādā ir izpleties, tad priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu, - tie ir spitāļi. Leviticus 13:9 Ja spitāļi būs pie kāda cilvēka, tad to būs vest pie priestera. Leviticus 13:10 Tad priesteris redzēs, un raugi, ja balts tūkums ir ādā, kas matus pārvērtis par baltiem, un jēla gaļa ir tai tūkumā, - Leviticus 13:11 Tie ir veci spitāļi viņa miesas ādā, tāpēc priesterim viņu būs spriest par nešķīstu; tam to nebūs ieslēgt, jo tas ir nešķīsts. Leviticus 13:12 Un ja spitāļi ādā izsitās, un spitāļi tam, kam tā vaina, visu ādu ir apklājuši no galvas līdz kājām, cik priestera acis redz, Leviticus 13:13 Un priesteris redz, un raugi, spitāļi visu viņa miesu apklājuši, tad viņam to, kam tā vaina, būs atzīt par šķīstu; tā ir visa balta tapusi, - viņš ir šķīsts. Leviticus 13:14 Bet kad jēla gaļa iekš tās top redzēta, tad tam būs nešķīstam būt. Leviticus 13:15 Un kad priesteris to jēlo gaļu redz, tad viņam to būs spriest par nešķīstu; tā jēlā gaļa ir nešķīsta, tie ir spitāļi. Leviticus 13:16 Bet ja tā jēlā gaļa pārvērtīsies un paliks balta, tad lai viņš nāk pie priestera. Leviticus 13:17 Un priesteris viņu aplūkos, un redzi, ja tā vaina ir tapusi balta, tad priesterim to, kam tā vaina, būs atzīt par šķīstu, jo viņš ir šķīsts. Leviticus 13:18 Un ja miesas ādā kāds augonis ir bijis, kas ir sadzijis, Leviticus 13:19 Un tai augoņa vietā ceļas balta pūte vai balta pasarkana rēta, tad viņam būs rādīties priesterim. Leviticus 13:20 Un priesteris redzēs, un raugi, ja viņa rādās dziļāka nekā tā āda, un kad viņas mati tapuši balti, tad priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu; tie ir spitāļi, caur to augoni tie ir izsitušies. Leviticus 13:21 Bet ja priesteris to apraudzīs, un redzi, tur nav balti mati un tā nav dziļāka nekā tā āda, bet ir palikusi bāla, tad priesterim viņu būs ieslēgt septiņas dienas. Leviticus 13:22 Ja tad viņa ir izpletusies pār ādu, tad priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu; tā ir (spitālības) vaina. Leviticus 13:23 Bet ja tā baltā pūte paliks savā vietā un neizpletīsies, tad tā ir plēve no tā augoņa, un priesterim viņu būs atzīt par šķīstu. Leviticus 13:24 Vai ja miesas ādā ir bijis kāds uguns degums, un tai sadzijušā degumā ir balti pasarkana vai balta pūte, Leviticus 13:25 Un priesteris to redz, un raugi, tie mati uz tā deguma tapuši balti, un viņš dziļāks izraugās nekā tā āda, tad tie ir spitāļi; tie caur to degumu ir izsitušies, un priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu, jo tā ir spitālības vaina. Leviticus 13:26 Bet ja priesteris to aplūkos, un redzi, uz rētas nav baltu matu, un tā nav dziļāka nekā tā āda un ir palikusi bāla, tad priesterim viņu būs ieslēgt septiņas dienas. Leviticus 13:27 Un septītā dienā priesterim viņu būs apraudzīt: ja tā ir ādā izpletusies, tad priesterim viņu būs turēt par nešķīstu; tā ir spitālības vaina. Leviticus 13:28 Bet ja tā plēve savā vietā paliks un ādā neizpletīsies, bet palikusi bāla, tad tas ir tā deguma tūkums; tāpēc priesterim viņu būs atzīt par šķīstu, jo tā ir tā deguma plēve. Leviticus 13:29 Un ja kādam vīram vai kādai sievai vaina metās galvā vai bārdā, Leviticus 13:30 Tad priesterim to vainu būs aplūkot, un redzi, ja viņa dziļāka izraugās nekā tā āda, un mati iekš tās iedzelteni plāni, tad priesterim to būs atzīt par nešķīstu, - tas ir kašķis, tie ir galvas jeb bārdas spitāļi. Leviticus 13:31 Bet ja priesteris to kašķa vainu aplūkos, un redzi, tā dziļāka neizraugās nekā tā āda, un nekādu melnu matu uz tās nav, tad priesterim to, kam tā kašķa vaina, būs ieslēgt septiņas dienas. Leviticus 13:32 Un septītā dienā priesterim to vainu būs aplūkot, un redzi, ja tas kašķis nav izpleties un uz tā nav nekādu iedzeltenu matu un tas kašķis arī neizraugās dziļāks nekā tā āda, Leviticus 13:33 Tad tam matus būs nodzīt, bet ne pa to kašķi, un priesterim to, kam tā vaina, būs ieslēgt vēl septiņas dienas. Leviticus 13:34 Un septītā dienā priesterim to kašķi būs aplūkot, un redzi, ja tas kašķis nav izpleties pār ādu, nedz izraugās dziļāks nekā tā āda, tad priesterim to būs turēt par šķīstu; tam savas drēbes būs mazgāt un šķīstam būt. Leviticus 13:35 Bet ja tas kašķis ir izpleties pār ādu pēc viņa šķīstīšanās, Leviticus 13:36 Tad priesterim viņu būs aplūkot un redzi, ja tas kašķis ir izpleties pār ādu, tad priesterim vairs nebūs meklēt tos iedzeltenos matus; viņš ir nešķīsts. Leviticus 13:37 Bet ja tas kašķis pēc viņa apraudzīšanas tāds pat ir palicis un melni mati uz tā ir auguši, tad tas kašķis ir sadzijis; viņš ir šķīsts, un priesterim viņu būs atzīt par šķīstu. Leviticus 13:38 Un ja kādam vīram vai kādai sievai pie viņu miesas ādas metās baltas pūtes, Leviticus 13:39 Un priesteris to aplūko, un redzi, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir kraupis; tas iekš ādas ir izsities, - viņš ir šķīsts. Leviticus 13:40 Un ja kādam vīram galvas mati izkrīt, ka tā paliek plika, - viņš ir šķīsts. Leviticus 13:41 Un ja uz viņa galvas priekšas mati ir izkrituši, tad viņš ir plikgalvis, viņš ir šķīsts. Leviticus 13:42 Bet ja tai plikumā jeb pleiķī metās balta pasarkana vaina, tad tie ir spitāļi, kas izsitās pie viņa plikuma jeb pleiķa. Leviticus 13:43 Un kad priesteris viņu ir aplūkojis, un viņa vainas tūkums viņa plikumā jeb pleiķī ir balti pasarkans, un izraugās tā kā spitāļi miesas ādā, Leviticus 13:44 Tad tas vīrs ir spitālīgs, viņš ir nešķīsts, priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu, uz viņa galvas ir (spitāļu) vaina. Leviticus 13:45 Un kas ir spitālīgs, kam šī vaina, tam būs saplēst drēbes un atsegt galvu, un aizsegt savas lūpas un saukt: nešķīsts! nešķīsts! Leviticus 13:46 Visu to laiku, kamēr viņam tā vaina, tam būs būt nešķīstam; tam būs atšķirtam dzīvot, ārā aiz lēģera lai ir viņa māju vieta. Leviticus 13:47 Un ja tie spitāļi būs pie drēbēm, pie vilnainām drēbēm vai pie nātnu drēbēm, Leviticus 13:48 Lai tie ir pie adītām vai austām, lai pie nātnu vai vilnainām (drēbēm), lai pie kādas ādas vai pie kā, kas no ādām taisīts, Leviticus 13:49 Un ja tā vaina pie drēbēm vai pie ādas vai pie adītām vai austām vai pie kā, kas no ādām taisīts, ir zaļgana vai pasarkana: tad tie ir spitāļi, un tos būs priesterim rādīt. Leviticus 13:50 Un priesterim to vainu būs apraudzīt, un to, kam tā vaina, būs ieslēgt septiņas dienas. Leviticus 13:51 Un septītā dienā to vainu būs apraudzīt, ja tā vaina ir izpletusies pie drēbēm, vai pie adītām vai pie austām vai pie ādas vai pie kā, kas no ādas taisīts, tad tā ir ēdoti(ļaundabīga) spitālības vaina, - tas ir nešķīsts. Leviticus 13:52 Un tās drēbes, vai tos apmeslus vai tos audus, tik labi no vilnainām kā no nātnu drēbēm un visu to, kas no ādām taisīts, kur tā vaina radās, to būs sadedzināt, jo tā ir ēdoti spitālības vaina, - to būs ar uguni sadedzināt. Leviticus 13:53 Un ja priesteris lūkos un redzēs, ka tā vaina pie drēbēm vai adītām vai austām vai pie kā, kas no ādām taisīts, nav izpletusies, Leviticus 13:54 Tad priesterim būs pavēlēt, ka tas, pie kā tā vaina, top mazgāts, un otrā kārtā to būs ieslēgt septiņas dienas. Leviticus 13:55 Un kad tas ir mazgāts, tad priesterim to vainu būs aplūkot, un redzi, ja tā vaina pēc izskata nav pārvērtusies un tā vaina nav izpletusies, tad tas ir nešķīsts; jums to ar uguni būs sadedzināt, jo tā ir ēdoti vaina, - lai būtu no iekš vai ārpuses. Leviticus 13:56 Bet ja priesteris lūkos un redzi, tā vaina pēc viņas mazgāšanas ir nobālējusi, tad tam to būs noplēst no drēbēm vai no ādas vai no adītām vai no austām. Leviticus 13:57 Bet ja tas vēl top ieraudzīts pie drēbēm vai adītām vai austām vai pie kā, kas no ādām taisīts, tad tie ir spitāļi, kas izsitās; to, pie kā tā vaina, jums būs sadedzināt ar uguni. Leviticus 13:58 Bet drēbes vai apmeslus vai audus vai to, kas no ādām taisīts, ko jūs esat mazgājuši, kad tā vaina no tā atstājās, tad jums to otrā kārtā būs mazgāt, un tas ir šķīsts. Leviticus 13:59 Šis ir tas likums par spitālības vainu pie vilnainām vai nātnu drēbēm vai adītām vai austām vai pie kaut kā, kas no ādām taisīts, to turēt vai par šķīstu vai par nešķīstu. Leviticus 14:0 Leviticus 14:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 14:2 Šis būs tas likums par spitālīgo viņa šķīstīšanas laikā: Leviticus 14:3 To būs vest pie priestera, un priesterim būs iziet ārā aiz lēģera, un ja priesteris redz, un raugi, spitālības vaina no spitālīgā ir sadzijusi, Leviticus 14:4 Tad priesterim būs pavēlēt, ka priekš tā, kas jāšķīstī, būs ņemt divus dzīvus šķīstus putnus un ciedra koku un sarkanus dzīparus un īzapu. Leviticus 14:5 Un priesterim būs pavēlēt, ka tas viens putns top nokauts iekš kāda māla trauka pār tekošu ūdeni. Leviticus 14:6 To dzīvo putnu viņam tad būs ņemt un to ciedra koku un tos sarkanos dzīparus un to īzapu, un tos līdz ar to dzīvo putnu būs iemērcēt tā otra putna asinīs, kas ir nokauts pār to tekošo ūdeni, Leviticus 14:7 Un to, kas no spitāļiem šķīstās, būs septiņreiz apslacīt un šķīstīt, un to dzīvo putnu palaist laukā. Leviticus 14:8 Un tam, kas šķīstās, būs mazgāt savas drēbes un nocirpt visus savus matus un ūdenī mazgāties, tad tas būs šķīsts; pēc tam lai viņš nāk lēģerī, bet lai paliek sava dzīvokļa ārpusē septiņas dienas. Leviticus 14:9 Septītā dienā tam būs nodzīt savus matus, savu galvu un savu bārdu, to spalvu savās uzacīs; visus savus matus tam būs nodzīt un savas drēbes mazgāt un savu miesu ar ūdeni mazgāt, tad tas būs šķīsts. Leviticus 14:10 Un astotā dienā tam būs ņemt divus jērus, kas bez vainas, un gada vecu aitiņu, kas bez vainas, līdz ar trim desmitiem kviešu miltu par ēdamo upuri, ar eļļu sajauktu, un vienu logu(glāze) eļļas. Leviticus 14:11 Tad tam priesterim, kas šķīsti, to vīru, kas šķīstās, līdz ar tām lietām būs stādīt Tā Kunga priekšā, priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 14:12 Un priesterim būs ņemt to vienu jēru un to upurēt par nozieguma upuri ar to logu (glāze) eļļas, un par līgojamu upuri to upurēt Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:13 Tad viņam to jēru būs nokaut tai vietā, kur top nokauts tas grēku upuris un dedzināmais upuris, svētā vietā, jo tas nozieguma upuris pieder tāpat kā tas grēku upuris priesterim; tas ir augsti svēts. Leviticus 14:14 Un priesterim būs ņemt no tā nozieguma upura asinīm, un to būs likt uz labās auss skripstiņu tam, kas jāšķīstī, un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu. Leviticus 14:15 Un priesterim arī būs ņemt eļļu no tā loga un liet savā kreisā saujā. Leviticus 14:16 Un būs iemērcēt savu labo pirkstu tai eļļā, kas kreisajā saujā, un ar savu pirkstu no tās eļļas septiņreiz slacīt Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:17 Un no tās atlikušās eļļas, kas viņa saujā, priesterim būs likt uz labās auss skripstiņu tam, kas jāšķīstī, un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu virsū uz tām nozieguma upura asinīm. Leviticus 14:18 Un kas vēl atlicis no tās eļļas, kas bija priestera saujā, to viņam būs likt uz galvu tam, tas jāšķīstī; tā priesterim viņu būs salīdzināt Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:19 Un priesterim arī būs sataisīt grēku upuri un to šķīstīto salīdzināt viņa nešķīstības dēļ. Leviticus 14:20 Tad viņam būs nokaut to dedzināmo upuri un to dedzināmo upuri un to ēdamo upuri būs celt uz altāri; tā priesterim viņu būs salīdzināt, tad tas ir šķīsts. Leviticus 14:21 Bet ja viņš ir nabags un viņam maz pie rokas, tad lai ņem vienu jēru nozieguma upurim par līgojamu upuri, sevi salīdzināt, un desmito tiesu kviešu miltu ar eļļu sajauktu par ēdamu upuri un vienu logu (glāze) eļļas, Leviticus 14:22 Un divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, cik viņa roka paspēj; no tiem lai ir viens par grēku upuri un otrs par dedzināmo upuri. Leviticus 14:23 Un astotā šķīstīšanas dienā tos būs nest pie priestera, pie saiešanas telts durvīm Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:24 Un priesterim būs ņemt to nozieguma upura jēru un to logu (glāze) eļļas, un tos būs līgot par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:25 Tad nozieguma upura jēru būs nokaut un ņemt no nozieguma upura asinīm, un to likt uz labās auss skripstiņu tam, kas šķīstās un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu. Leviticus 14:26 Un priesterim no tās eļļas būs liet savā kreisajā saujā. Leviticus 14:27 Un no tās eļļas, kas kreisajā saujā, priesterim septiņreiz būs slacīt Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:28 Un no tās eļļas, kas viņa saujā, priesterim būs likt uz labās auss skripstiņu tam, kas šķīstās, un uz viņa labās kājas lielo pirkstu, virsū uz tām nozieguma upura asinīm. Leviticus 14:29 Un to atlikumu no tās eļļas, kas priestera saujā, būs likt uz galvu tam, kas šķīstās, par salīdzināšanu Tā Kunga priekšā. Leviticus 14:30 Tad viņam būs sataisīt vienu no tām ūbelēm jeb no tiem jauniem baložiem, cik viņa roka paspēj, Leviticus 14:31 Cik viņa roka paspēj, vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri līdz ar ēdamo upuri; tā priesterim to, kas šķīstās, būs salīdzināt Tā Kunga priekšā, Leviticus 14:32 Šis ir tas likums par to, kam ir spitāļi, kam roka nepaspēj, cik viņa šķīstīšanas pēc vajag. Leviticus 14:33 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Leviticus 14:34 Kad jūs nāksiet Kanaāna zemē, ko Es jums došu par īpašumu, un kad Es spitālības vainu piesūtīšu kādam jūsu zemes namam, Leviticus 14:35 Tad tam, kam tas nams pieder, būs nākt un priesterim dot ziņu un sacīt: man šķiet, kādu vainu esam manā namā. Leviticus 14:36 Un priesterim būs pavēlēt, ka to namu izkravā, pirms priesteris nāk, to vainu apraudzīt, lai netop nešķīsti visi, kas tai namā, un tad priesterim būs nākt un to namu apraudzīt. Leviticus 14:37 Kad viņš nu to vainu aplūkojis un redz, ka tai vainai pie nama sienām ir pazaļas vai pasarkanas dobītes, un tās dziļāki izraugās nekā tā siena, Leviticus 14:38 Tad priesterim no nama būs iziet pie nama durvīm un to namu aizslēgt septiņas dienas. Leviticus 14:39 Un septītā dienā priesterim atkal būs nākt un lūkot, un raugi, ja tā vaina pie nama sienām ir izpletusies, Leviticus 14:40 Tad priesterim būs pavēlēt, ka tos akmeņus izlauž, kur tā vaina, un tos ārā izmet aiz pilsētas kādā nešķīstā vietā. Leviticus 14:41 Un to namu no iekšienes visapkārt būs nokasīt, un to nokasījumu, ko tie nokasījuši, būs izmest ārā aiz pilsētas uz kādu nešķīstu vietu. Leviticus 14:42 Tad tiem būs ņemt citus akmeņus un likt viņu akmeņu vietā, un citus mālus ņemt un to namu apmest. Leviticus 14:43 Bet ja tā vaina tajā namā izplešas, pēc tam kad tie akmeņi ir izlauzti, tas nams nokasīts un atkal apmests, Leviticus 14:44 Tad priesterim būs nākt un raudzīt, un redzi, ja tā vaina pie tā nama ir izpletusies, tad ēdoti spitālības vaina ir tanī namā; - tas ir nešķīsts. Leviticus 14:45 Un to namu, viņa akmeņus un viņa kokus un visus nama mālus būs nolauzīt un ārā izmest aiz pilsētas uz kādu nešķīstu vietu. Leviticus 14:46 Un kas šai namā iet jebkurā dienā, kad tas tapis aizslēgts, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 14:47 Un kas tajā namā guļ, tam būs mazgāt savas drēbes, un kas tai namā ēd, tam būs mazgāt savas drēbes. Leviticus 14:48 Bet kad priesteris atkal nāks un lūkos un redzi, tā vaina tai namā pēc tam, kad tas apmests, nav izpletusies, tad priesterim to namu būs atzīt par šķīstu, jo tā vaina ir sadzijusi. Leviticus 14:49 Tad viņam priekš tā nama šķīstīšanas būs ņemt divus putnus un ciedra koku un sarkanus dzīparus un īzapu. Leviticus 14:50 Un viņam to vienu putnu būs nokaut kādā mālu traukā pār tekošu ūdeni. Leviticus 14:51 Un viņam būs ņemt to ciedra koku un to īzapu un tos sarkanos dzīparus un to dzīvo putnu un tos iemērcēt tā nokauta putna asinīs un tai tekošā ūdenī un to namu septiņreiz apslacīt. Leviticus 14:52 Tā viņam to namu būs šķīstīt ar tā putna asinīm un ar to tekošo ūdeni un ar to dzīvo putnu un ar to ciedra koku un ar to īzapu un ar tiem sarkaniem dzīpariem. Leviticus 14:53 Tad viņam to dzīvo putnu būs palaist ārā aiz pilsētas laukā; tā viņam to namu būs salīdzināt, tad tas taps šķīsts. Leviticus 14:54 Šis ir tas likums par ikvienu spitālības vainu un par kraupi Leviticus 14:55 Un par drēbju un namu spitāļiem, Leviticus 14:56 Un par tūkumiem un kašķi un baltām pūtēm; Leviticus 14:57 Par mācību, kad kas ir nešķīsts un kad kas šķīsts; - šis ir tas likums par spitāļiem. Leviticus 15:0 Leviticus 15:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Leviticus 15:2 Runājiet uz Israēla bērniem un sakāt uz tiem: ikvienam vīram, kam sava miesa pil, būs savas pilēšanas dēļ nešķīstam būt. Leviticus 15:3 Šī nu ir viņa nešķīstība viņa pilēšanas dēļ: kad no viņa miesas iztek viņa pilēšana, vai kad viņa miesa aiztur viņa pilēšanu; šī ir viņa nešķīstība. Leviticus 15:4 Visām gultām, uz kā tas gulēs, kam tā pilēšana, būs nešķīstām būt, un visiem rīkiem, uz kā viņš sēdēs, būs nešķīstiem būt. Leviticus 15:5 Un kas viņa gultu aizskar, tam savas drēbes būs mazgāt un ar ūdeni pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:6 Un kas uz to uzsēžas, kur viņš ir sēdējis, tam savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:7 Un kas aizskar miesu tam, kam tā pilēšana, tam savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:8 Un, ja tas, kam tā pilēšana, uz vienu šķīstu uzspļaus, tad šim savas drēbes būs mazgāt un ar ūdeni pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:9 Un visiem sedliem, uz kā tas jāj, kam tā pilēšana, būs nešķīstiem būt. Leviticus 15:10 Un kas kādu lietu aizskar, kas viņa apakšā bijusi, būs nešķīsts līdz vakaram, un kas to nes, tam savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:11 Un ikkatram, ko tas aizskar, kam tā pilēšana, pirms savas rokas nav mazgājis, būs mazgāt savas drēbes un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:12 Un to mālu trauku, ko tas aizskar, kam tā pilēšana, būs sadauzīt, bet koku trauku ar ūdeni būs skalot. Leviticus 15:13 Kad nu tas, kam tā pilēšana, no savas pilēšanas ir šķīstīts, tad tam no savas šķīstīšanas būs septiņas dienas skaitīt un savas drēbes mazgāt un savu miesu tekošā ūdenī pērt, tad tas būs šķīsts. Leviticus 15:14 Un astotā dienā tam būs ņemt divas ūbeles jeb divus jaunus baložus un nākt Tā Kunga priekšā pie saiešanas telts durvīm un tos priesterim dot. Leviticus 15:15 Un priesterim tos būs sataisīt, vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri; tā priesterim viņu būs salīdzināt viņa pilēšanas dēļ Tā Kunga priekšā. Leviticus 15:16 Un, ja no kāda vīra guļot sēkla iztek, tad tam visu savu miesu būs ūdenī pērt un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:17 Un visām drēbēm un visai ādai, uz kā tā sēkla būs, tām ar ūdeni būs mazgātām tapt un būt nešķīstām līdz vakaram. Leviticus 15:18 Un tai sievai, pie kā tāds vīrs gulējis, kam sēkla guļot (izpil), ūdenī būs pērties un nešķīstai būt līdz vakaram. Leviticus 15:19 Bet, ja vienai sievai asins sārņi no miesas pil, tad viņa septiņas dienas taps atšķirta, un, kas viņu aizskar, būs nešķīsts līdz vakaram. Leviticus 15:20 Un viss, uz kā viņa guļ, kamēr viņa ir atšķirta, būs nešķīsts, ir viss, uz kā viņa sēd, būs nešķīsts. Leviticus 15:21 Un kas viņas gultu aizskar, tam būs savas drēbes mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:22 Un ikvienam, kas to aizskar, uz kā viņa sēdējusi, savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:23 Un, ja kāds trauks uz tā sēdekļa jeb uz tās gultas ir bijis, - ja kas to aizskar, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:24 Un, ja kāds vīrs pie viņas gulēt gulēs un viņas nešķīstība tam uziet, tad tam septiņas dienas būs nešķīstam būt, un ikvienai gultai, kur viņš virsū gulējis, būs nešķīstai būt. Leviticus 15:25 Un, ja kāda sieva daudz dienas, kad tai tas sārņu laiks nav, uz drānām dabū, jeb kad viņas sārņi ilgāki stāv, tad viņai tik ilgi, kamēr viņai tie sārņi, būs nešķīstai būt tā kā pašā sārņu laikā. Leviticus 15:26 Ikvienai gultai, uz kā tā ir gulējusi visās savu lieku sārņu dienās, viņai tāpat būs būt kā tā gulta viņas īsto sārņu laikā, un viss, uz kā viņa ir sēdējusi, būs nešķīsts tā kā viņas sārņu laikā. Leviticus 15:27 Un kas no tām lietām ko aizskar, tam būs nešķīstam būt un savas drēbes mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Leviticus 15:28 Bet, ja viņa no saviem sārņiem top šķīsta, tad viņai priekš sevis būs septiņas dienas skaitīt, pēc tam viņai būs šķīstai būt. Leviticus 15:29 Un astotā dienā viņai priekš sevis būs ņemt divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, un tos nest pie priestera priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 15:30 Un priesterim būs sataisīt vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri; tā priesterim viņu būs salīdzināt Tā Kunga priekšā, viņas nešķīstības sārņu dēļ. Leviticus 15:31 Tā jums Israēla bērnus būs atšķirt no viņu nešķīstības, ka tie savā nešķīstībā nenomirst, apgānīdami manu dzīvokli, kas ir jūsu vidū. Leviticus 15:32 Šis ir tas likums par to, kam miesa pil, un par to, no kā guļot sēkla tek, tā ka viņš caur to top nešķīsts, Leviticus 15:33 Un par vāju sievu sārņu laikā, un par to, kam sava miesa pil, lai būtu vīrietis, vai sieviete, un par vīru, kas pie kādas nešķīstas sievas ir gulējis. Leviticus 16:0 Leviticus 16:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu, pēc tam kad Ārona divi dēli bija nomiruši, kad tie bija nākuši Tā Kunga priekšā un miruši; Leviticus 16:2 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: runā uz Āronu, savu brāli, ka tam nebūs iet kaut kurā laikā svētā vietā aiz tā priekškaramā, priekš salīdzināšanas vāka, kas uz tā šķirsta, ka tas nemirst; jo Es parādīšos padebesī uz salīdzināšanas vāka. Leviticus 16:3 Ar to Āronam būs ieiet svētā vietā: ar jaunu vērsi par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri. Leviticus 16:4 Viņam būs uzvilkt svētos nātnu svārkus, un nātnu ūzām būs būt uz viņa miesām, un ar nātnu jostu viņam būs apjozties un ar nātnu cepuri apsegties: šās ir tās svētās drēbes; un savu miesu viņam būs pērt ūdenī un tad apģērbties. Leviticus 16:5 Un no Israēla bērnu draudzes viņam būs ņemt divus āžus par grēku upuri un vienu aunu par dedzināmo upuri. Leviticus 16:6 Un Āronam grēku upura vērsi priekš sevis būs upurēt un sevi un savu namu salīdzināt. Leviticus 16:7 Viņam arī būs ņemt tos divus āžus un tos novest Tā Kunga priekšā, priekš saiešanas telts durvīm. Leviticus 16:8 Un Āronam par tiem diviem āžiem būs mest meslus, vienu meslu priekš Tā Kunga, un otru meslu priekš tā palaižamā. Leviticus 16:9 Un to āzi, uz ko tie mesli priekš Tā Kunga krituši, Āronam būs pievest un to sataisīt par grēku upuri. Leviticus 16:10 Bet to āzi, uz ko tie mesli krituši, ka tas palaižams, būs vest dzīvu Tā Kunga priekšā un salīdzināt, ka to var palaist par palaižamo tuksnesī. Leviticus 16:11 To grēku upura vērsi, kas priekš viņa paša, Āronam būs pievest un sevi un savu namu salīdzināt, un to grēku upura vērsi nokaut, kas ir priekš viņa paša. Leviticus 16:12 Viņam arī būs ņemt vīraka trauku, pilnu ar degošām oglēm no altāra Tā Kunga priekšā, un abas rokas pilnas ar kvēpināmo no sagrūstām jaukas smaržas zālēm, un tās viņam būs nest aiz tā priekškaramā. Leviticus 16:13 Un tās kvēpināmās zāles viņam būs likt uz uguni Tā Kunga priekšā, ka tie kvēpināšanas dūmi apklāj salīdzināšanas vāku uz tās liecības, lai viņš nemirst. Leviticus 16:14 Un no tā vērša asinīm viņam būs ņemt un ar savu pirkstu slacīt uz salīdzināšanas vāka priekšu, un pret salīdzināšanas vāku viņam septiņkārt no tām asinīm būs slacīt ar savu pirkstu. Leviticus 16:15 Un to grēku upura āzi, kas priekš tiem ļaudīm, viņam būs nokaut un viņa asinis ienest aiz tā priekškaramā, un ar viņa asinīm tāpat darīt, kā viņš darījis ar tā vērša asinīm, un tās slacīt uz salīdzināšanas vāku un pret salīdzināšanas vāku. Leviticus 16:16 Tā viņam būs salīdzināt to svēto vietu Israēla bērnu nešķīstības dēļ un viņu pārkāpumu dēļ visos viņu grēkos, un tā viņam būs darīt saiešanas teltī, kas pie viņiem ir viņu nešķīstību vidū. Leviticus 16:17 Un nevienam cilvēkam nebūs būt saiešanas teltī, kad viņš ieies, salīdzināšanu darīt svētā vietā, tiekams viņš iziet; tā viņam būs salīdzināt sevi un savu namu un visu Israēla draudzi. Leviticus 16:18 Tad viņam būs iziet pie altāra, kas ir Tā Kunga priekšā, un viņu salīdzināt, un būs ņemt no tā vērša asinīm un no tā auna asinīm un likt uz altāra ragiem visapkārt. Leviticus 16:19 Un viņam ar savu pirkstu no tām asinīm septiņkārt uz to būs slacīt un to šķīstīt un svētīt no Israēla bērnu nešķīstībām. Leviticus 16:20 Kad nu viņš pabeidzis salīdzināt to svēto vietu un saiešanas telti un altāri, tad viņam būs pievest to dzīvo āzi. Leviticus 16:21 Un Āronam būs likt savas abējas rokas uz tā dzīva āža galvu, un uz tā izsūdzēt visus Israēla bērnu noziegumus un visus viņu pārkāpumus pēc visiem viņu grēkiem un tos likt uz tā āža galvu un to tuksnesī palaist caur zināma vīra roku. Leviticus 16:22 Tā tam āzim uz sevis būs nest visus viņu noziegumus tuksnesī, un tam vīram to āzi būs palaist tuksnesī. Leviticus 16:23 Tad Āronam būs nākt saiešanas teltī un novilkt tās nātnu drēbes, ko viņš bija apvilcis, svētā vietā iedams, un tās tur nolikt. Leviticus 16:24 Un savu miesu viņam būs pērt ūdenī svētā vietā un apvilkt savas drēbes; tad viņam būs iziet un sataisīt savu dedzināmo upuri un to ļaužu dedzināmo upuri, un salīdzināt sevi un tos ļaudis. Leviticus 16:25 Un viņam arī būs iededzināt tos grēku upura taukus uz altāra. Leviticus 16:26 Un kas to palaižamo āzi palaidis, tam būs mazgāt savas drēbes un pērt ūdenī savu miesu, un pēc lai tas nāk lēģerī. Leviticus 16:27 Bet to grēku upura vērsi un to grēku upura āzi, kuru asinis ir ienestas, salīdzināt to svēto vietu, tos viņam būs izvest ārā aiz lēģera un ar uguni sadedzināt viņu ādas un viņu gaļu un viņu sūdus. Leviticus 16:28 Kas tos sadedzina, tam būs mazgāt savas drēbes un pērt savu miesu ūdenī, un pēc lai tas nāk lēģerī. Leviticus 16:29 Un tas lai jums ir par likumu mūžam: septītā mēnesī, desmitā mēneša dienā, jums būs savu dvēseli mērdēt (gavēt), un nekādu darbu lai nedara nedz iedzīvotājs nedz svešinieks, kas mīt jūsu starpā. Leviticus 16:30 Jo šai dienā jūs topat salīdzināti uz šķīstīšanu, no visiem saviem grēkiem jūs topat šķīstīti Tā Kunga priekšā. Leviticus 16:31 Šī lai jums ir it augsta dusēšanas diena, un mērdējat savu dvēseli; tas ir likums mūžam. Leviticus 16:32 Un to salīdzināšanu lai izdara tas priesteris, kas svaidīts un kam roka ir pildīta, ka viņš sava tēva vietā par priesteri. Leviticus 16:33 Un viņam būs apvilkt tās nātnu drēbes, tās svētās drēbes; tā viņam būs salīdzināt svētās vietas svētumu; un viņam būs salīdzināt saiešanas telti un altāri, un viņam būs salīdzināt priesterus un draudzes ļaudis. Leviticus 16:34 Un tas lai jums ir par likumu mūžam, ka jūs Israēla bērnus salīdzināt par visiem viņu grēkiem vienreiz gadskārtā. Un viņš darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Leviticus 17:0 Leviticus 17:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 17:2 Runā uz Āronu un uz viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem, un saki tiem: šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pavēlējis sacīdams: Leviticus 17:3 Ikviens no Israēla nama, kas lēģerī nokaus kādu vērsi vai teļu vai kazu, vai ārā aiz lēģera ko nokaus, Leviticus 17:4 Un to nenesīs priekš saiešanas telts durvīm, upuri upurēt Tam Kungam Tā Kunga dzīvokļa priekšā, tam vīram asinis taps pielīdzinātas, tā kā viņš būtu izlējis asinis; tāpēc tam vīram būs tapt izdeldētam no viņa ļaudīm, Leviticus 17:5 Lai Israēla bērni pienes savus upurus, ko tie uz lauka grib upurēt, lai tos pienes priekš saiešanas telts durvīm pie priestera, un lai tos upurē Tam Kungam par pateikšanas upuriem. Leviticus 17:6 Un priesterim būs slacīt tās asinis uz Tā Kunga altāri priekš saiešanas telts durvīm, un būs iededzināt tos taukus par saldu smaržu Tam Kungam. Leviticus 17:7 Un savus upurus tiem arī vairs nebūs upurēt tiem jodiem(ļauniem gariem), kam pakaļ tie mauko; lai tas viņiem ir par likumu uz viņu pēcnākamiem mūžam. Leviticus 17:8 Saki tad viņiem: ikviens no Israēla nama un no svešiniekiem, kas mīt jūsu starpā, kad tas grib upurēt dedzināmu vai kaujamu upuri, Leviticus 17:9 Un to nenesīs priekš saiešanas telts durvīm, to sataisīdams Tam Kungam, šim vīram būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Leviticus 17:10 Un ikviens no Israēla nama un no svešiniekiem, kas mīt jūsu starpā, kas kaut kādas asinis ēd, pret to, kas ēd asinis, Es celšu Savu vaigu un to izdeldēšu no viņa ļaudīm. Leviticus 17:11 Jo miesas dvēsele ir asinīs, tādēļ Es jums tās esmu devis uz altāri, lai jūsu dvēseles ar tām top salīdzinātas, jo asinis salīdzina caur dvēseli. Leviticus 17:12 Tādēļ Es Israēla bērniem esmu sacījis: nevienam no jums nebūs ēst asinis, arī tam svešiniekam, kas mīt jūsu starpā, nebūs ēst asinis. Leviticus 17:13 Ikkatram no Israēla bērniem un no svešiniekiem, kas jūsu starpā, kas medī kādu meža zvēru vai putnu, kas ēdams, tam būs izliet viņa asinis un tās apraust ar zemi. Leviticus 17:14 Jo ar ikvienas miesas dvēseli ir tā: viņas asinis ir viņas dvēsele, tāpēc es esmu sacījis Israēla bērniem: jums nebūs ēst nekādas miesas asinis, jo ikvienas miesas dvēsele ir viņas asinis; ikkatram, kas to ēd, būs tapt izdeldētam. Leviticus 17:15 Un kurš no iedzīvotājiem vai svešiniekiem ēd maitu vai saplosītu, tam būs mazgāt savas drēbes un pērties ūdenī un nešķīstam būt līdz vakaram, tad viņš taps šķīsts. Leviticus 17:16 Bet ja viņš nemazgās un nepērs savu miesu, tad viņam būs nest savu noziegumu. Leviticus 18:0 Leviticus 18:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 18:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 18:3 Pēc Ēģiptes zemes darbiem, kur jūs esat mājojuši jums nebūs darīt un pēc Kanaāna zemes darbiem, kurp Es jūs vedu, jums nebūs darīt, nedz staigāt viņu likumos. Leviticus 18:4 Jums būs darīt Manu tiesu un Manu iestādījumu un iekš tiem staigāt; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 18:5 Manus likumus jums būs turēt un Manu tiesu jums būs darīt; kurš cilvēks tos darīs, tas caur tiem dzīvos; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 18:6 Nevienam nebūs pieiet pie sava asinsrada, kaunumu atsegt; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 18:7 Sava tēva kaunumu un savas mātes kaunumu tev nebūs atsegt; tā ir tava māte, viņas kaunumu tev nebūs atsegt. Leviticus 18:8 Sava tēva sievas kaunumu tev nebūs atsegt; - tas ir tava tēva kaunums. Leviticus 18:9 Savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas kaunumu, vai tā mājā vai ārā dzimusi, tev nebūs atsegt. Leviticus 18:10 Sava dēla meitas vai savas meitas meitas kaunumu tev nebūs atsegt; - jo tas ir tavs kaunums. Leviticus 18:11 Sava tēva sievas meitas kaunumu, kas tavam tēvam dzimusi, (tā ir tava māsa) tev nebūs atsegt. Leviticus 18:12 Sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, tā ir: tava tēva asins radiniece. Leviticus 18:13 Savas mātes māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tā ir tavas mātes asins radiniece. Leviticus 18:14 Sava tēva-brāļa kaunumu tev nebūs atsegt, viņas sievu tev nebūs aizskart, - tā ir tava tēva brāļa sieva. Leviticus 18:15 Savas vedeklas kaunumu tev nebūs atsegt, tā ir tava dēla sieva, - tev nebūs atsegt viņas kaunumu. Leviticus 18:16 Sava brāļa sievas kaunumu tev nebūs atsegt, - tas ir tava brāļa kaunums, Leviticus 18:17 Kādas sievas un viņas meitas kaunumu tev nebūs atsegt, nedz viņas dēla meitu nedz viņas meitas meitu tev nebūs ņemt, viņas kaunumu atsegt: tās ir asins radinieces, tā ir negantība, Leviticus 18:18 Tev arī nebūs ņemt sievu pie viņas māsas, kas tev jau ir, viņas kaunumu atsegt šai par riebšanu, kamēr šī dzīvo. Leviticus 18:19 Tev arī nebūs sievu aizskart, kamēr viņas sārņu laiks ir, viņas kaunumu atsegt. Leviticus 18:20 Tev arī nebūs piegulēt sava tuvākā sievu, ar viņu apgānīdamies. Leviticus 18:21 Un no sava dzimuma tev nebūs dot, ka tas Molokam top sadedzināts, ka tu sava Dieva vārdu nepulgo; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 18:22 Pie vīrieša tev nebūs gulēt, tā kā pie sievas, - tā ir negantība. Leviticus 18:23 Tev arī nebūs jaukties ar nekādu lopu, ar viņu apgānīdamies; ir nekādai sievai ar nekādu lopu nebūs apieties, ar to sagānīdamās; tā ir neganta sajaukšanās. Leviticus 18:24 Un jums nebūs apgānīties ar šādiem (grēkiem), jo ar šiem visiem tie pagāni ir apgānījušies, ko Es jūsu priekšā izdzīšu. Leviticus 18:25 Un tā zeme ir apgānīta, un Es par to viņas noziegumu piemeklēšu, tā ka tā zeme savus iedzīvotājus izspļauj. Leviticus 18:26 Bet jums būs turēt Manus likumus un Manu tiesu un nekā nedarīt no visām šīm negantībām, ne iedzīvotājam, ne svešiniekam, kas mīt jūsu starpā; Leviticus 18:27 Jo šīs zemes ļaudis, kas priekš jums bija, visas šās negantības darījuši, un tā zeme ir apgānīta. Leviticus 18:28 Lai tā zeme jūs arīdzan neizspļauj, kad jūs to apgānīsiet, itin kā tā izspļāvusi tos pagānus, kas priekš jums bija. Leviticus 18:29 Jo ikviens, kas no šīm negantībām ko darīs: tām dvēselēm, kas to dara, būs tikt izdeldētām no saviem ļaudīm. Leviticus 18:30 Tāpēc jums būs turēt Manu likumu, ka jūs nedarāt pēc nevienas no tām negantām ierašām, ko tie priekš jums darījuši, nedz ar tām apgānāties: - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:0 Leviticus 19:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 19:2 Runā uz visu Israēla bērnu draudzi un saki tiem: jums būs svētiem būt, jo Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts. Leviticus 19:3 Ikvienam būs bīties savu māti un savu tēvu un turēt Manu dusēšanas dienu; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:4 Jums nebūs griezties pie elkiem un nebūs sev darīt lietus dievus; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:5 Un kad jūs Tam Kungam gribat upurēt pateicības upuri, tad jums to būs upurēt no laba prāta. Leviticus 19:6 Tai dienā, kad jūs to upurējat, un otrā dienā jums to būs ēst, bet kas atliek līdz trešai dienai, to būs sadedzināt ar uguni. Leviticus 19:7 Un ja kas trešā dienā ēdin no tā ēdīs, tad tā ir negantība; tas nebūs patīkami. Leviticus 19:8 Un kas no tā ēd, tam būs nest savu noziegumu, tāpēc ka tas sagānījis Tā Kunga svētumu, un šī dvēsele taps izdeldēta no saviem ļaudīm. Leviticus 19:9 Un kad jūs pļaujat savas zemes augļus, tad tev nebūs visai(pilnīgi) nopļaut sava tīruma stūri, nedz to visai(pilnīgi) sakrāt, kas no tavas pļaušanas ir sakrājams. Leviticus 19:10 Arī sava vīna dārza augļus tev nebūs it gluži nolasīt nedz uzlasīt sava vīna dārza nokritušās ogas; nabagam un svešiniekam tev to būs pamest; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:11 Jums nebūs zagt nedz melot, nedz viltību dzīt nevienam pret savu tuvāko. Leviticus 19:12 Jums nebūs nepatiesi zvērēt pie Mana Vārda, ka tu neapgāni sava Dieva vārdu; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:13 Tev savu tuvāko nebūs pievilt nedz aplaupīt, algādža algai pie tevis nebūs palikt līdz rītam. Leviticus 19:14 Tev nebūs kurlu lādēt nedz aklam ko ceļā mest, bet tev būs bīties no sava Dieva; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:15 Jums tiesā nebūs netaisnības darīt; tev nebūs zemākā vaigu uzlūkot nedz augstākā vaigu godāt; ar taisnību tev būs tiesāt savu tuvāko. Leviticus 19:16 Tev nebūs mēlnesim būt starp saviem ļaudīm, tev nebūs celties pret sava tuvākā asinīm: - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:17 Tev nebūs savu brāli ienīdēt savā sirdī, bet savu tuvāko tikuši(atklāti) pārmācīt, ka tev viņa dēļ nav grēks jānes. Leviticus 19:18 Tev nebūs atriebties nedz dusmību turēt pret savu ļaužu bērniem, bet tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:19 Manus likumus jums būs turēt; saviem lopiem tev nebūs likt sajaukties ar lopiem no citas kārtas; savu tīrumu tev nebūs apsēt ar dažādu mistru, un drēbēm no divējāda auduma, nātnu un vilnainu, nebūs nākt uz tavu miesu. Leviticus 19:20 Kad vīrs guļ pie kādas sievas un to pieguļ, un tā ir kalpone, kas vīram saderēta, bet nav ne atpirkta, ne atlaista svabada, - tos būs sodīt, bet mirt tiem nebūs, jo tā nav bijusi svabada. Leviticus 19:21 Un viņam būs pienest Tam Kungam savu nozieguma upuri priekš saiešanas telts durvīm, aunu par nozieguma upuri. Leviticus 19:22 Un ar to nozieguma upura aunu priesterim viņu būs salīdzināt Tā Kunga priekšā viņa grēka dēļ, ko viņš darījis; lai viņam tiek piedots viņa grēks, ko viņš darījis. Leviticus 19:23 Un kad jūs tai zemē nāksiet un dēstīsiet visādus kokus par barību, tad jums viņu augļus būs turēt par neapgraizītiem; trīs gadus lai tie jums paliek par neapgraizītiem, tos nebūs ēst. Leviticus 19:24 Bet ceturtā gadā visiem viņu augļiem būs svētiem būt, par slavas upuri Tam Kungam. Leviticus 19:25 Un piektā gadā jums būs ēst viņu augļus, lai viņu augļi priekš jums vairojās; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:26 Jums nekā nebūs ēst ar asinīm. Jums nebūs zīlēt nedz burt. Leviticus 19:27 Jums nebūs apgriezt savus galvas matus nedz apcirpt bārdas malas. Leviticus 19:28 Jums miroņa dēļ nebūs iegriezt zīmes savā miesā, nedz sev iededzināt rakstus; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:29 Tev nebūs sagānīt savu meitu, viņu pie maucības turot, lai zeme nedzen maucību, un lai zeme nepildās ar negantību. Leviticus 19:30 Jums būs turēt Manas dusēšanas dienas un bīties Manu svēto vietu; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:31 Jums nebūs griezties pie zīlniekiem vai pareģiem; nemeklējiet tos, lai pie tiem nesagānāties; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:32 Priekš sirmas galvas tev būs uzcelties un veca vaigu godāt un savu Dievu bīties; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 19:33 Un kad viens svešinieks pie tevis mitīs jūsu zemē, tad jums nebūs viņu apspiest. Leviticus 19:34 Tas svešinieks, kas pie jums piemīt, lai jūsu starpā ir tā kā jūsu iedzīvotājs; tev viņu būs mīļot kā sevi pašu; - jo jūs esat svešinieki bijuši Ēģiptes zemē; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 19:35 Jums nebūs nekādu netaisnību darīt tiesā, ar olekti, svaru, mēru. Leviticus 19:36 Jums būs turēt taisnu svaru, taisnus podus un taisnu pūru un stopu; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes. Leviticus 19:37 Un visus Manus likumus un visas Manas tiesas jums būs turēt un pildīt; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 20:0 Leviticus 20:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 20:2 Tev būs sacīt Israēla bērniem: ikvienu no Israēla bērniem un no tiem svešiniekiem, kas mīt Israēla starpā, kas no sava dzimuma Molokam dod, to būs nokaut; tiem zemes ļaudīm viņu būs nomētāt ar akmeņiem. Leviticus 20:3 Un Es celšu Savu vaigu pret šo vīru un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus, tāpēc ka tas no sava dzimuma ir devis Molokam, nešķīstu darīdams Manu svēto vietu un sagānīdams Manu svēto Vārdu. Leviticus 20:4 Un ja tās zemes ļaudis savas acis aizslēdz priekš šī cilvēka, kad tas no sava dzimuma dod Molokam, to nenokaudami, Leviticus 20:5 Tad Es celšu Savu vaigu pret to vīru un pret viņa cilti, un izdeldēšu no viņa ļaužu vidus viņu un visus, kas tam mauko pakaļ, un mauko pakaļ Molokam. Leviticus 20:6 Kad kas laban griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, viņiem maukodams pakaļ, pret to Es celšu Savu vaigu un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus. Leviticus 20:7 Tāpēc svētījaties un esiet svēti, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 20:8 Un turat Manus likumus un dariet tos; - Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Leviticus 20:9 Ja kas savu tēvu vai savu māti lād, to būs nokaut; viņš savu tēvu vai savu māti lādējis, viņa asinis lai uz tā paliek. Leviticus 20:10 Un kad kāds vīrs laulību pārkāpj ar cita sievu, kad viņš laulību pārkāpj ar sava tuvākā sievu, tam būs tikt nokautam, ir tam pārkāpējam, ir tai pārkāpējai. Leviticus 20:11 Un tas vīrs, kas guļ pie sava tēva sievas, tas atsedz sava tēva kaunumu, - tos abus būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek. Leviticus 20:12 Un ja kāds vīrs guļ pie savas vedeklas, tos abus būs nokaut; tie darījuši negantu nešķīstību; lai viņu asinis uz tiem paliek. Leviticus 20:13 Un ja vīrs guļ pie vīra kā pie sievas, tie abi ir darījuši negantību; tos būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek. Leviticus 20:14 Un ja kāds vīrs ņem sievu un viņas māti, tā ir negantība; viņu līdz ar tām būs ar uguni sadedzināt, lai nav negantība jūsu starpā. Leviticus 20:15 Un ja kāds vīrs guļ pie lopa, to būs nokaut, un jums arī to lopu būs nokaut. Leviticus 20:16 Tāpat arīdzan, ja sieva nāk pie lopa, ar viņu sajaukdamās, tad jums būs nokaut to sievu un to lopu, tiem jāmirst; lai viņu asinis uz tiem paliek. Leviticus 20:17 Un ja kāds vīrs ņem savu māsu, sava tēva meitu vai savas mātes meitu, un tas lūko viņas kaunumu, un tā lūko viņa kaunumu, tā ir bezkaunība, - tāpēc tiem būs tikt izdeldētiem no savu ļaužu bērnu acīm; viņš ir atsedzis savas māsas kaunumu, tam būs nest savu noziegumu. Leviticus 20:18 Un ja vīrs guļ pie kādas sievas, kurai ir uz drānām, un atsedz viņas kaunumu un atdara viņas avotu, un šī atsedz savu asins avotu, tad tiem abiem būs tapt izdeldētiem no saviem ļaudīm. Leviticus 20:19 Savas mātes māsas un sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tāds ir atsedzis savu asinsradinieci, - tiem būs nest savu noziegumu. Leviticus 20:20 Un ja vīrs guļ pie sava tēva brāļa sievas, tas ir atsedzis sava tēva brāļa kaunumu, tiem būs nest savus grēkus, bez bērniem tiem būs nomirt. Leviticus 20:21 Un ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir bezkaunība, tas ir atsedzis sava brāļa kaunumu, tiem būs palikt bez bērniem. Leviticus 20:22 Turat tad visus Manus likumus un visas Manas tiesas un dariet pēc tiem, ka tā zeme jūs neizspļauj, kurp Es jūs vedu, tur dzīvot. Leviticus 20:23 Un nestaigājiet to pagānu likumos, ko Es jūsu priekšā izdzīšu, jo visas šās lietas tie ir darījuši, tāpēc Es viņus esmu apnicis. Leviticus 20:24 Un Es jums esmu sacījis, jums būs iemantot viņu zemi, un Es jums došu to iemantot, zemi, kur piens un medus tek; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs atšķīris no pagāniem. Leviticus 20:25 Tāpēc jums būs izšķirt šķīstus lopus no nešķīstiem un nešķīstus putnus no šķīstiem; un jums nebūs sagānīt savas dvēseles pie lopiem nedz pie putniem nedz pie kaut kā, kas lien virs zemes, no kā Es jūs esmu nošķīris, un jums to būs turēt par nešķīstu. Leviticus 20:26 Un jums būs Man būt svētiem, jo Es, Tas Kungs, esmu svēts un esmu jūs nošķīris no pagāniem, Man piederēt. Leviticus 20:27 Kad nu vīrs vai sieva ir zīlnieki vai pareģi, tos būs nokaut, tie ar akmeņiem jānomētā; - lai viņu asinis uz tiem paliek. Leviticus 21:0 Leviticus 21:1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: runā uz tiem priesteriem, Ārona dēliem, un saki tiem: pie miroņa lai (priesteris) nepaliek nešķīsts starp saviem ļaudīm, Leviticus 21:2 Kā tik vien pie sava asinsrada, kas viņam tuvu rada, pie savas mātes un pie sava tēva un pie sava dēla un pie savas meitas un pie sava brāļa, Leviticus 21:3 Un pie savas māsas, kas vēl jumprava un viņam klāt, kas vēl nav pie vīra, pie tiem tas var palikt nešķīsts. Leviticus 21:4 Nešķīstam nebūs palikt kungam pār saviem ļaudīm, sevi apgānot. Leviticus 21:5 Uz savas galvas tiem nebūs izcirpt plikumu, nedz nogriezt savas bārdas malas, nedz iegriezt zīmes savā miesā. Leviticus 21:6 Tiem būs svētiem būt savam Dievam un sava Dieva vārdu tiem nebūs sagānīt, jo tie upurē Tā Kunga uguns upurus, sava Dieva maizi, tāpēc tiem būs svētiem būt. Leviticus 21:7 Mauku vai apsmietu tiem nebūs ņemt, un sievu, kas atstādināta no sava vīra, tiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts. Leviticus 21:8 Tāpēc to turi par svētu, jo viņš upurē tava Dieva maizi; tam būs tev svētam būt, jo Es esmu svēts, Es Tas Kungs, kas jūs svētī. Leviticus 21:9 Ja nu kāda priestera meita sāk maucību dzīt, tā sagāna savu tēvu; ar uguni to būs sadedzināt. Leviticus 21:10 Un tam augstam priesterim starp saviem brāļiem, uz kura galvu svaidāmā eļļa ir izlieta un kas iesvētīts, ka tas apģērbts ar (svētām) drēbēm, tam nebūs savu galvu atsegt nedz savas drēbes saplosīt. Leviticus 21:11 Tam arī nebūs iet pie neviena miroņa, ne pie sava tēva ne pie savas mātes, tam nebūs palikt nešķīstam. Leviticus 21:12 Un no tās svētās vietas tam nebūs iziet, ka tas nesagāna sava Dieva svēto vietu, jo tas kronis, viņa Dieva svaidāmā eļļa, ir uz viņa; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 21:13 Un tam būs ņemt jumpravu par sievu. Leviticus 21:14 Atraitni, vai atstādinātu, vai apsmietu mauku, tādu tam nebūs ņemt, bet jumpravu no saviem ļaudīm viņam būs ņemt par sievu. Leviticus 21:15 Tam nebūs sagānīt savu dzimumu starp saviem ļaudīm; jo Es esmu Tas Kungs, kas viņu svētī. Leviticus 21:16 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 21:17 Runā uz Āronu un saki: nevienam no tava dzimuma jūsu rados, kam kāda vaina, nebūs pieiet, sava Dieva maizi upurēt. Leviticus 21:18 Jo nevienam vīram, kam kāda vaina, nebūs pieiet, ne aklam, ne tizlam, nedz kam vaina ģīmī, nedz kroplim, Leviticus 21:19 Nedz kam kāja vai roka lauzta, Leviticus 21:20 Nedz kam kupris, nedz kas izdilis, nedz kam plēve pār aci, nedz kam kraupis, nedz kam ēde, nedz kas kaunumā maitāts. Leviticus 21:21 Nevienam vīram no priestera Ārona dzimuma, kam ir kāda vaina, nebūs pieiet, uguns upurus nest Tā Kunga priekšā. Viņam ir vaina, viņam nebūs pieiet, sava Dieva maizi upurēt. Leviticus 21:22 Sava Dieva maizi tas var ēst, gan no tām vissvētākajām, gan no tām svētām dāvanām. Leviticus 21:23 Bet pie tā priekškaramā tam nebūs nākt un nepieiet pie altāra, tāpēc ka viņam ir vaina, lai tas nesagāna Manu svēto vietu; jo Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Leviticus 21:24 Un Mozus to runāja uz Āronu un uz viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem. Leviticus 22:0 Leviticus 22:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 22:2 Runā uz Āronu un viņa dēliem, ka tiem būs sargāties no Israēla bērnu svētām dāvanām, (ko tie Man svētī), ka tie nesagāna Manu svēto vārdu; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 22:3 Saki tiem: kas starp jūsu pēcnākamiem no visa jūsu dzimuma pieies pie tām svētām dāvanām, ko Israēla bērni Tam Kungam svētī, kad tam kāds nešķīstums, tas taps izdeldēts no Mana vaiga; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 22:4 Nevienam no Ārona dzimuma, kad tas ir spitālīgs, vai kam miesa pil, nebūs ēst no tām svētām dāvanām, tiekams tas top šķīsts. Kas ko aizskar, kas caur mironi palicis nešķīsts, vai kam guļot sēkla izpil, Leviticus 22:5 Vai ja kas kādu līdēju tārpu aizskar, caur ko tas palicis nešķīsts, vai kādu cilvēku, caur ko tas palicis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir, Leviticus 22:6 Tas, kas to aizskāris, būs nešķīsts līdz vakaram un lai neēd no tām svētām dāvanām, bet lai per savu miesu ūdenī. Leviticus 22:7 Un kad saule nogājusi, tad tas ir šķīsts, un pēc tam tas var ēst no tām svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība. Leviticus 22:8 Maitu un saplosītu tam nebūs ēst, lai ar to nesagānās; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 22:9 Tā tiem būs turēt Manu pavēli, ka tiem tādēļ grēks nav jānes un caur to nav jāmirst, ka tie to sagānījuši; - Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Leviticus 22:10 Nevienam svešiniekam nebūs ēst no tā svētītā; nedz piedzīvotājam pie priestera nedz algādzim no tā svētīta nebūs ēst. Leviticus 22:11 Bet ja priesteris kādu cilvēku pircis par savu naudu, tam būs no tā ēst, un kas viņa namā ir dzimis, tiem būs ēst no viņa maizes. Leviticus 22:12 Bet ja priestera meita ies pie kāda sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no tā svētā cilājamā upura. Leviticus 22:13 Bet ja priestera meita būs atraitne vai atstādināta un viņai dzimuma nav, un tā nākusi atpakaļ sava tēva namā, kā kad vēl bija meita, tad viņai būs ēst sava tēva maizi; bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst. Leviticus 22:14 Un ja kas nezinādams no tā svētītā ēdīs, tad viņam pie tā būs pielikt piekto daļu, un atdot priesterim līdz ar to svētīto. Leviticus 22:15 Un tiem nebūs sagānīt Israēla bērnu svētās dāvanas, ko tie Tam Kungam devuši par cilājamu upuri, Leviticus 22:16 Ka tie sev neuzkrauj noziegumu un apgrēcību, kad tie ēd savas svētās dāvanas; jo Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Leviticus 22:17 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 22:18 Runā uz Āronu un uz viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem un saki tiem: ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem iekš Israēla grib savu upuri pienest, lai būtu kāds solījums, vai kāds labprātības upuris, ko tie Tam Kungam grib upurēt par dedzināmo upuri, lai tas no jums Viņam būtu patīkams, Leviticus 22:19 Tad nesiet vienu tēviņu no vēršiem, jēriem un kazlēniem, kas bez vainas. Leviticus 22:20 Kam kāda vaina, to jums nebūs upurēt, jo tas nebūs patīkams no jums. Leviticus 22:21 Un ja kas Tam Kungam pienes pateicības upuri, vai īpašu solījumu, vai no laba prāta, no lieliem vai no sīkiem lopiem, tam būs būt bez vainas, ka tas ir patīkams, pie tā lai nav nekādas vainas. Leviticus 22:22 Ja tas ir akls, vai ar lūzumu, vai ievainots, vai kraupains, vai kašķains ar ēdi, tādus jums nebūs Tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs Tam Kungam uz altāri likt uguns upuri. Leviticus 22:23 Bet vērsi vai avi, kam visai gari, vai visai īsi locekļi, to jūs varat sataisīt par labprātības upuri, bet par solījuma upuri tas nebūs patīkams. Leviticus 22:24 To saspaidīto, to sadauzīto, vai saplosīto, vai izrāmīto jums nebūs upurēt Tam Kungam, to jums nebūs darīt savā zemē. Leviticus 22:25 Arī no svešinieka rokas jums nekā no tādiem nebūs upurēt savam Dievam par barību; jo tiem ir trūkums, tiem ir vaina, tie no jums nebūs patīkami. Leviticus 22:26 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 22:27 Kad vērsis, vai jērs, vai kazlēns piedzims, tad tam būs palikt septiņas dienas pie savas mātes, bet astotā dienā un pēc tas būs patīkams Tam Kungam par uguns upuri. Leviticus 22:28 Liellopu vai avi, pašu līdz ar viņa augli, jums nebūs nokaut vienā dienā. Leviticus 22:29 Un kad jūs Tam Kungam upurēsiet slavas upuri, tad jums to būs upurēt, kā tas no jums lai būtu patīkams. Leviticus 22:30 Tai pašā dienā to būs ēst, jums no tā neko nebūs atlicināt līdz rītam; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 22:31 Tad nu jums Manus baušļus būs turēt un tos darīt; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 22:32 Un jums nebūs pulgot Manu svēto vārdu, ka Es Israēla bērnu starpā topu svētīts; - Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī, Leviticus 22:33 Kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums būtu par Dievu, Es, Tas Kungs. Leviticus 23:0 Leviticus 23:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 23:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Tā Kunga svētkiem, ko jums būs izsaukt, būs būt svētām sapulcēm; šie ir Mani svētki. Leviticus 23:3 Sešas dienas būs darbu darīt, bet septītā diena ir tā lielā dusēšanas diena, svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt, tā ir Tā Kunga dusēšanas diena visos jūsu dzīvokļos. Leviticus 23:4 Šie ir Tā Kunga noliktie svētki, tās svētas sapulces, ko jums būs izsaukt savā noliktā laikā. Leviticus 23:5 Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā ap vakara laiku, ir Tā Kunga Pasa svētki. Leviticus 23:6 Un piecpadsmitā dienā tai pašā mēnesī ir Tā Kunga neraudzētās maizes svētki; septiņas dienas jums būs ēst neraudzētu maizi. Leviticus 23:7 Pirmā dienā lai jums ir svēta sapulce; nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Leviticus 23:8 Un jums būs septiņas dienas Tam Kungam uguns upuri upurēt; septītā dienā būs svēta sapulce, nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Leviticus 23:9 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 23:10 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs tai zemē nāksiet, ko Es jums došu, un jūs viņas augļus pļausiet, tad vienu kūli no savu augļu pirmajiem jums būs nest pie priestera. Leviticus 23:11 Un tam to kūli būs līgot Tā Kunga priekšā, ka tas no jums būtu patīkams, tai dienā pēc dusēšanas dienas priesterim to būs līgot. Leviticus 23:12 Tai dienā, kad jūs to kūli līgojiet, jums arī būs sataisīt gada vecu jēru, kas bez vainas, Tam Kungam par dedzināmo upuri; Leviticus 23:13 Un viņa ēdamo upuri, divus mēriņus kviešu miltu ar eļļu sajauktus, uguns upuri Tam Kungam par saldu smaržu, un viņa dzeramo upuri no vīna, ceturtni no inna. Leviticus 23:14 Un jums nebūs ēst maizi, nedz grauzdētas nedz zaļas vārpas līdz tai dienai, kad jūs savam Dievam upuri nesīsiet; tas lai ir par likumu jūsu pēcnākamiem visos jūsu dzīvokļos. Leviticus 23:15 Tad jums būs skaitīt no tās dienas pēc dusēšanas dienas, kad jūs nesāt to līgojamā upura kūli, - septiņas pilnas nedēļas lai tās ir; Leviticus 23:16 Līdz tai dienai pēc septītās dusēšanas dienas jums būs skaitīt piecdesmit dienas, tad jums Tam Kungam būs upurēt jaunu ēdamu upuri. Leviticus 23:17 Jums no saviem dzīvokļiem būs pienest divas maizes par līgojamu upuri, no diviem mēriņiem kviešu miltu tām būs būt, ar raugu tās būs cept; tie ir tie pirmaji Tam Kungam. Leviticus 23:18 Līdz ar to maizi jums arī būs upurēt septiņus, gada vecus jērus, kas bez vainas, un vienu jaunu vērsi un divus aunus; tie Tam Kungam būs dedzināms upuris līdz ar savu ēdamo upuri un saviem dzeramiem upuriem, uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Leviticus 23:19 Jums būs sataisīt arī vienu āzi par grēku upuri un divus gada vecus jērus par pateicības upuri. Leviticus 23:20 Un priesterim tos būs līgot līdz ar tām pirmaju maizēm par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā; līdz ar tiem diviem jēriem tās Tam Kungam būs svētas un pieder priesterim. Leviticus 23:21 Un tanī pašā dienā jums būs izsaukt un turēt svētu sapulci, nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt; tas lai ir par likumu visos jūsu dzīvokļos jūsu pēcnākamiem mūžam. Leviticus 23:22 Kad jūs nu pļausiet savas zemes augļus, tad jums savā pļaušanā nebūs visai(pilnīgi) nopļaut sava tīruma stūri, nedz sīki salasīt savus augļus; priekš nabaga un priekš svešinieka jums tos būs pamest; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 23:23 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 23:24 Runā uz Israēla bērniem un saki: septītā mēnesī, pirmā mēneša dienā, lai jums ir dusēšana, taurēšanas piemiņa, svēta sapulce. Leviticus 23:25 Nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt, bet jums Tam Kungam būs upurēt uguns upuri. Leviticus 23:26 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 23:27 Bet desmitā dienā, šinī septītā mēnesī, ir salīdzināšanas diena; tad lai jums ir svēta sapulce, un jums būs savas dvēseles mērdēt(gavēt) un Tam Kungam upurēt uguns upuri. Leviticus 23:28 Un tanī dienā jums nekādu darbu nebūs darīt jo tā ir salīdzināšanas diena, ka jūs topat salīdzināti Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Leviticus 23:29 Jo ikviens, kas tai dienā savu dvēseli nemērdē, tas taps izdeldēts no saviem ļaudīm. Leviticus 23:30 Un ikviens, kas tai dienā kādu darbu darīs, to Es izdeldēšu no viņa ļaužu vidus. Leviticus 23:31 Nekādu darbu jums nebūs darīt; lai tas ir par likumu jūsu pēcnākamiem mūžam visos jūsu dzīvokļos. Leviticus 23:32 Lai šī jums ir tā lielā dusēšanas diena, tur jums savas dvēseles būs mērdēt, mēneša devītās dienas vakarā, no vakara līdz vakaram jums būs turēt savu dusēšanas dienu. Leviticus 23:33 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 23:34 Runā uz Israēla bērniem un saki: piecpadsmitā dienā šinī septītā mēnesī būs lieveņu svētki septiņas dienas Tam Kungam. Leviticus 23:35 Pirmā dienā lai ir svēta sapulce, nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Leviticus 23:36 Septiņas dienas jums būs upurēt uguns upuri Tam Kungam; astotā dienā lai jums ir svēta sapulce, tad jums Tam Kungam būs upurēt uguns upuri, jo šī ir sapulces diena; nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Leviticus 23:37 Šie ir Tā Kunga noliktie svētki, ko jums būs izsaukt par svētām sapulcēm un kur jums būs upurēt Tam Kungam uguns upuri, dedzināmu upuri un ēdamu upuri, kaujamu upuri un dzeramus upurus, kas krīt ikvienai dienai; Leviticus 23:38 Klāt pie Tā Kunga dusēšanas dienām un klāt pie jūsu dāvanām un klāt pie visiem jūsu solījumiem un klāt pie visiem jūsu labprātības upuriem, ko jums būs dot Tam Kungam. Leviticus 23:39 Bet septītā mēneša piecpadsmitā dienā, kad jūs zemes augļus esat sakrājuši, jums būs svētīt Tā Kunga svētkus septiņas dienas; pirmā diena lai ir dusēšanas diena, un astotā diena lai arī ir dusēšanas diena. Leviticus 23:40 Un pirmā dienā jums būs ņemt augļus no skaistiem kokiem, palmu zarus un zarus no kupliem kokiem un vītoliem, un jums Tā Kunga, sava Dieva, priekšā būs līksmoties septiņas dienas, Leviticus 23:41 Un tos svētkus jums būs svētīt Tam Kungam septiņas dienas gadskārtā; tas lai ir par likumu jūsu pēcnākamiem mūžam; septītā mēnesī jums tos būs svētīt. Leviticus 23:42 Septiņas dienas jums būs dzīvot lieveņos; visiem, kas iekš Israēla dzimuši, būs lieveņos dzīvot. Leviticus 23:43 Lai jūsu radi var zināt, ka Es Israēla bērniem esmu licis lieveņos dzīvot, tos izvezdams no Ēģiptes zemes, Es Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 23:44 Un Mozus nosacīja Israēla bērniem Tā Kunga svētkus. Leviticus 24:0 Leviticus 24:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 24:2 Pavēli Israēla bērniem, tev nest šķīstu, sagrūstu eļļu no eļļas kokiem priekš luktura, ka eļļas lukturīšus allažiņ var iededzināt. Leviticus 24:3 Ārpus liecības priekškara, saiešanas teltī Āronam no vakara līdz rītam allažiņ to būs sataisīt Tā Kunga priekšā; tas lai ir par likumu jūsu pēcnākamiem mūžam. Leviticus 24:4 Uz tā luktura no šķīsta zelta viņam būs iededzināt tos eļļas lukturīšus vienmēr Tā Kunga priekšā. Leviticus 24:5 Un tev būs ņemt kviešu miltus un no tiem cept divpadsmit raušus, divas desmitdaļas ēfas būs būt vienam rausim. Leviticus 24:6 Un tev tos būs uzlikt divās rindās, pa sešiem vienā rindā uz tā šķīstā galda Tā Kunga priekšā. Leviticus 24:7 Un uz ikvienu rindu tev būs likt šķīstu vīraku, piemiņas tiesu pie tās maizes, par uguns upuri Tam Kungam. Leviticus 24:8 Ik svētdienas bez mitēšanās tam tos būs sataisīt Tā Kunga priekšā, no Israēla bērniem par mūžīgu derību. Leviticus 24:9 Un tas lai pieder Āronam un viņa dēliem un tiem to būs ēst svētā vietā, jo tas priekš tiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, likums mūžam. Leviticus 24:10 Un vienas Israēliešu sievas dēls, kam Ēģiptietis bija par tēvu, izgāja pie Israēla bērniem, un tas Israēliešu sievas dēls bārās lēģerī ar vienu Israēliešu vīru. Leviticus 24:11 Un tas Israēliešu sievas dēls zaimoja (Tā Kunga) vārdu un lādēja. Tad viņu veda pie Mozus, un viņa mātes vārds bija Šelomite, tā bija Dibra meita no Dana cilts. Leviticus 24:12 Un viņu ielika cietumā, kamēr tiem tiktu spriedums no Tā Kunga mutes. Leviticus 24:13 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 24:14 Izved to lādētāju ārā no lēģera, un visiem, kas to dzirdējuši, būs savas rokas uzlikt uz viņa galvu, un visai draudzei to ar akmeņiem būs nomētāt. Leviticus 24:15 Un uz Israēla bērniem tev būs runāt un sacīt: ikvienam, kas savu Dievu lād, būs nest savu grēku. Leviticus 24:16 Un kas Tā Kunga vārdu zaimo, to būs nokaut, visai draudzei to ar akmeņiem būs nomētāt; vai svešinieks, vai iedzīvotājs, kas to vārdu zaimos, tam būs mirt. Leviticus 24:17 Un ja kas kādu cilvēku nosit, tam būs tapt nokautam. Leviticus 24:18 Bet kas kādu lopu nosit, tam to būs maksāt, dzīvību pret dzīvību. Leviticus 24:19 Un ja kas savu tuvāko ievaino, tam lai top atdarīts, kā viņš darījis. Leviticus 24:20 Lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, itin kā viņš cilvēku ir ievainojis, tāpat viņam taps atdarīts. Leviticus 24:21 Kas lopu nosit, tam to būs maksāt, bet kas cilvēku nosit, tam būs tapt nokautam. Leviticus 24:22 Lai jums ir vienāda tiesa, tā svešiniekam, kā iedzīvotājam; jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 24:23 Un Mozus runāja uz Israēla bērniem, un tie izveda to lādētāju ārā no lēģera un to nomētāja ar akmeņiem un Israēla bērni darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Leviticus 25:0 Leviticus 25:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī kalnā un sacīja: Leviticus 25:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Kad jūs nāksiet tai zemē, ko Es jums dodu, tad tai zemei būs turēt dusēšanu Tam Kungam. Leviticus 25:3 Sešus gadus tev savu tīrumu būs apsēt un sešus gadus savu vīna dārzu apgriezt un viņa augļus krāt. Leviticus 25:4 Bet tas septītais gads lai ir tas lielais dusēšanas laiks tai zemei, dusēšana Tam Kungam; savu tīrumu tev nebūs apsēt un savu vīnadārzu tev nebūs apgraizīt. Leviticus 25:5 Kas pēc tavas pļaušanas pats aug, to tev nebūs nopļaut, un tās ogas, kas bez tavas kopšanas aug, tev nebūs nogriezt; lai tas ir dusēšanas gads zemei. Leviticus 25:6 Bet ko zeme tai dusēšanā nes, lai ir jums par barību, tev un tavam kalpam un tavai kalponei un tavam algādzim un tavam piedzīvotājam, kas mīt pie tevis. Leviticus 25:7 Un tavam lopam un tam zvēram, kas tavā zemē, lai visi viņas augļi ir par barību. Leviticus 25:8 Un tev septiņus tādus dusēšanas gadus būs skaitīt, septiņus gadus septiņreiz, tā ka to septiņu dusēšanas gadu laiks tev ir četrdesmit deviņi gadi. Leviticus 25:9 Un gavilēšanas bazūne lai skan septītā mēnesī, desmitā mēneša dienā; salīdzināšanas dienā lai bazūne skan visā jūsu zemē. Leviticus 25:10 Un jums būs svētīt piecdesmito gadu un izsaukt svabadību tai zemē priekš visiem, kas tur dzīvo; tas lai jums ir gaviles gads, un jums būs ikvienam atkal nākt pie sava īpašuma un ikvienam būs atkal nākt pie savas cilts, Leviticus 25:11 Gaviles gads lai jums ir tas piecdesmitais gads; jums nebūs sēt, nedz to pļaut, kas no sevis paša aug, nedz nogriezt, kas aug bez jūsu kopšanas. Leviticus 25:12 Jo šis ir gaviles gads, tas lai jums ir svēts; jums no tīruma būs ēst, kas tur aug. Leviticus 25:13 Šinī gaviles gadā jums ikvienam atkal būs nākt pie sava īpašuma. Leviticus 25:14 Tad nu, ja tu ko pārdosi savam tuvākam, vai no sava tuvākā rokas ko pirksi, tad viens otram pāri nedariet. Leviticus 25:15 Pēc gadu skaita no tā gaviles gada tev būs pirkt no sava tuvākā, un pēc augļu gadu skaita tev būs viņam pārdot. Leviticus 25:16 Jo vairāk gadu jo vairāk maksās, un jo mazāk gadu jo mazāk maksās, jo viņš tev pārdod tos augļus pēc tiem gadiem. Leviticus 25:17 Tad nu nedariet pāri viens otram, bet bīstaties savu Dievu; jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 25:18 Un dariet Manus likumus un turat Manas tiesas un dariet tās, tad jūs tai zemē varēsiet dzīvot mierā. Leviticus 25:19 Un zeme dos savus augļus, un jūs ēdīsiet un būsiet paēduši, un tur dzīvosiet mierā. Leviticus 25:20 Un ja jūs sacīsiet: ko ēdīsim septītā gadā? Redzi, mēs nesējam, nedz krājam savus augļus; - Leviticus 25:21 Tad Es pavēlēšu Savai svētībai par jums sestā gadā, ka tam būs izdot treju gadu augļus. Leviticus 25:22 Un kad jūs sēsiet astotā gadā, tad jūs ēdīsiet no veciem augļiem līdz devītajam gadam; tiekams jaunie augļi nāk, jūs ēdīsiet vecos. Leviticus 25:23 Un zemi nebūs pārdot uz mūžu; jo Man pieder tā zeme, un jūs esat svešinieki un piedzīvotāji pie Manis. Leviticus 25:24 Tāpēc jums visā savā zemē, kas jums pieder, būs atļaut zemi izpirkt. Leviticus 25:25 Kad tavs brālis panīkst un ko pārdod no savas zemes, tad lai nāk viņa tuvākais radinieks viņam par izpircēju un lai izpērk, ko viņa brālis pārdevis. Leviticus 25:26 Bet ja kam izpircēja nav un viņa roka tik daudz iespēj, ka viņam tik daudz ir, ko izpirkt, Leviticus 25:27 Tad viņam būs skaitīt tos gadus, kad viņš pārdevis, un to, kas pāri, atdot tam vīram, kam viņš to bija pārdevis, un tā nākt atpakaļ savā īpašumā. Leviticus 25:28 Bet ja viņam nav tik daudz pie rokas, cik vajadzīgs atdot, tad tas, ko viņš pārdevis, lai paliek pircēja rokā līdz gaviles gadam, bet gaviles gadā tas nāk vaļā un viņš atkal tiek pie sava īpašuma. Leviticus 25:29 Un ja kas pārdod dzīvojamu ēku pilsētas mūros, tam būs to atpirkt gada laikā, kamēr to pārdevis; tas ir viņa atpirkšanas laiks. Leviticus 25:30 Bet ja tas netop atpirkts, kamēr gads apkārt, tad tas nams pilsētas mūros lai paliek tam pircējam mūžam uz viņa pēcnākamiem; tas nenāk vaļā gaviles gadā. Leviticus 25:31 Bet namus ciemos, bez mūriem visapkārt, būs pieskaitīt pie zemes laukiem, tie ir atpērkami un nāk vaļā gaviles gadā. Leviticus 25:32 Bet Levitu pilsētās viņu pilsētu nami paliek Levitiem mūžīgi atpērkami. Leviticus 25:33 Un ja kas ko pērk no Levitiem, tad tas pārdotais nams viņu pilsētā nāk vaļā gaviles gadā, jo nami Levitu pilsētās ir viņu daļa Israēla bērnu starpā. Leviticus 25:34 Arī lauki viņu pilsētu apgabalā nav pārdodami, jo tie ir viņu mūžīgs īpašums. Leviticus 25:35 Un ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst tev līdzās, tad palīdzi tam, lai būtu svešinieks, vai piedzīvotājs, ka viņš var dzīvot pie tevis. Leviticus 25:36 Tev no viņa nebūs ņemt pagaidas nedz augļus, bet tev būs bīties savu Dievu, lai tavs brālis pie tevis dzīvo. Leviticus 25:37 Savu naudu tev nebūs viņam izdot uz pagaidām, nedz savu barību viņam aizdot uz augļiem. Leviticus 25:38 Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, jums dot Kanaāna zemi un jums būt par Dievu. Leviticus 25:39 Un kad tavs brālis pie tevis panīkst un tev top pārdots, tad tev nebūs viņam likt kalpot kā vergam. Leviticus 25:40 Kā algādzis un piedzīvotājs lai pie tevis dzīvo; līdz gaviles gadam lai viņš tev kalpo. Leviticus 25:41 Tad lai viņš no tevis tiek vaļā, viņš un viņa bērni līdz ar to, un lai viņš iet atpakaļ pie savas cilts un nāk atkal pie savu tēvu mantas. Leviticus 25:42 Jo viņi ir Mani kalpi, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes; tiem nebūs tapt pārdotiem, kā vergus pārdod. Leviticus 25:43 Tev nebūs bargi par viņu valdīt, bet tev būs bīties savu Dievu. Leviticus 25:44 Taviem kalpiem un tavām kalponēm, kas tev ir, būs būt no apkārtējiem pagāniem; no tiem jums būs pirkt kalpus un kalpones. Leviticus 25:45 Arī no piedzīvotāju bērniem, kas pie jums mīt, no tiem jūs varat tos pirkt un no viņu dzimuma pie jums, ko tie jūsu zemē dzemdinājuši, un tie lai jums ir par īpašumu. Leviticus 25:46 Un tos jūs varat atstāt par mantību saviem bērniem pēc jums, ka tie ir viņu īpašums; lai tie jums kalpo mūžam; bet par saviem brāļiem, Israēla bērniem, lai neviens par otru bargi nevalda. Leviticus 25:47 Un ja kāds svešinieks vai piedzīvotājs pie tevis nāk pie rocības, un tavs brālis pie viņa panīkst un top pārdots tam svešiniekam, kas pie tevis mīt, vai kādam no svešinieka rada un cilts, Leviticus 25:48 Tad viņu var atpirkt, kad ir pārdots; viens no viņa brāļiem lai viņu atpērk. Leviticus 25:49 Vai viņa tēva brālis, vai viņa tēva brāļa dēls lai viņu atpērk, vai kāds no viņa cilts asins radiem lai viņu atpērk, vai kad viņa paša roka spēj, tad lai pats atpērkas. Leviticus 25:50 Un viņam ar savu pircēju būs skaitīt no tā gada, kad viņš pārdevies, līdz gaviles gadam, un viņa atpirkšanas maksā lai ir pēc tā gadu skaita, uz laiku kā algādzis lai viņš pie tā ir bijis. Leviticus 25:51 Ja vēl ir daudz gadu, tad pēc viņu skaita lai tas atdod par savu atpirkšanu to naudu, ar ko viņš ir pirkts. Leviticus 25:52 Un ja vēl maz gadu pāri līdz gaviles gadam, tad lai tos saskaita; pēc savu gadu skaita tam būs atmaksāt savu atpirkšanu; kā algādzis gadu pēc gada lai viņš pie tā ir bijis. Leviticus 25:53 Tam nebūs bargi pār viņu valdīt tavā priekšā. Leviticus 25:54 Un ja viņš tā netop izpirkts, tad viņam gaviles gadā būs tikt vaļā, viņam un viņa dēliem līdz ar viņu. Leviticus 25:55 Jo Israēla bērni Man ir par kalpiem, viņi ir Mani kalpi, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 26:0 Leviticus 26:1 Jums nebūs sev darīt elkus, nedz izgriezt bildes, nedz uzcelt kādus stabus, nedz likt iezīmētus akmeņus savā zemē, tos pielūgt; jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Leviticus 26:2 Manas dusēšanas dienas jums būs turēt un Manu svēto vietu bīties; - Es esmu Tas Kungs. Leviticus 26:3 Ja jūs Manos likumos staigāsiet un Manas pavēles turēsiet un tās darīsiet, Leviticus 26:4 Tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme dos savu labību, un koki laukā dos savus augļus. Leviticus 26:5 Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīna lasīšanai, un vīna lasīšana līdz sējamam laikam, un jūs ēdīsiet savu maizi un būsiet paēduši un dzīvosiet mierīgi savā zemē. Leviticus 26:6 Un Es došu mieru zemei, ka jūs gulēsiet, un nebūs, kas biedina; un Es atņemšu visus niknos zvērus no zemes, un zobenam nebūs iet pa jūsu zemi. Leviticus 26:7 Un jūs saviem ienaidniekiem dzīsities pakaļ, un tie kritīs caur zobenu priekš jūsu acīm. Leviticus 26:8 Pieci no jums dzenās simtus, un simts no jums dzenās desmit tūkstošus, un jūsu ienaidniekiem priekš jūsu acīm būs krist caur zobenu. Leviticus 26:9 Un Es griezīšos pie jums un darīšu jūs auglīgus un jūs vairošu un uzcelšu ar jums Savu derību. Leviticus 26:10 Un jūs ēdīsiet no veca padoma, un to veco jūs nesīsiet ārā jaunajam nākot. Leviticus 26:11 Un Es celšu Savu dzīvokli jūsu vidū, un Mana dvēsele jūs neapniks, Leviticus 26:12 Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs Man būsiet par ļaudīm. Leviticus 26:13 Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, ka jūs nebūtu viņas vergi, un esmu saraustījis jūsu jūga saites un esmu licis jums stāvu staigāt. Leviticus 26:14 Bet ja jūs Man neklausīsiet un visus šos baušļus nedarīsiet, Leviticus 26:15 Un ja jūs Manus likumus nicināsiet, un ja jūsu dvēsele Manu tiesu apniks, ka jūs nedarāt visus Manus baušļus, nicinādami Manu derību, Leviticus 26:16 Tad Es jums tā darīšu: Es likšu pār jums nākt izbailēm, dilonim un karstuma sērgai, kas acis aptumšo un dvēseli nomoka; un jums savu sēklu būs velti sēt, un jūsu ienaidniekiem to būs ēst. Leviticus 26:17 Un Es celšu Savu vaigu pret jums, ka jūs tapsiet kauti savu ienaidnieku priekšā, un jūsu nicinātājiem būs par jums valdīt, un jūs bēgsiet, kad neviens jūs nedzenā. Leviticus 26:18 Un ja jūs arī tad Man vēl neklausīsiet, tad Es tam vēl pielikšu septiņkārt, jūsu grēkus sodīdams. Leviticus 26:19 Jo Es salauzīšu jūsu stipruma lepnību un jums darīšu debesi kā dzelzi un zemi kā varu. Leviticus 26:20 Un jūs savu spēku velti tērēsiet un jūsu zeme nedos savu ražu, nedz jūsu zemes koki savus augļus. Leviticus 26:21 Un ja jūs Man pretī turēsities un negribēsiet Man klausīt, tad Es uzlikšu jums vēl septiņkārtīgas mokas jūsu grēku dēļ. Leviticus 26:22 Un Es jums sūtīšu meža zvērus, kas jūsu bērnus aprīs un jūsu lopus saplosīs un jūs dzīs mazumā, un jūsu ceļiem būs palikt tukšiem. Leviticus 26:23 Un ja jūs vēl nepieņemsiet šo Manu pārmācību, bet Man pretī turēsities, Leviticus 26:24 Tad Es jums arīdzan pretī turēšos un jūs sitīšu vēl septiņkārt vairāk jūsu grēku dēļ. Leviticus 26:25 Jo Es vedīšu pār jums atriebšanas zobenu, kas atriebs Manu derību, un kad jūs glābsities savās pilsētās, tad Es sūtīšu mēri jūsu vidu, un jūs tapsiet nodoti ienaidnieka rokā. Leviticus 26:26 Kad Es jums atņemšu maizes padomu, tad desmit sievām jūsu maizi būs cept vienā ceplī, un jūsu maizi atdos ar svaru, un jūs ēdīsiet un nebūsiet paēduši. Leviticus 26:27 Un ja jūs pat caur to Man neklausīsiet, bet Man turēsities pretī, Leviticus 26:28 Tad arī Es jums bardzībā turēšos pretī un jūs pārmācīšu vēl septiņkārt vairāk jūsu grēku dēļ. Leviticus 26:29 Jo jūs ēdīsiet savu dēlu miesas un savu meitu miesas jūs ēdīsiet. Leviticus 26:30 Un Es izpostīšu jūsu kalnu vietas un izdeldēšu jūsu elku stabus un metīšu jūsu maitas uz jūsu nogāztiem elkiem un jūs būsiet riebīgi Manai dvēselei. Leviticus 26:31 Un Es darīšu jūsu pilsētas par postažām un izpostīšu jūsu svētumus, un Es negribu ost jūsu saldo smaržu. Leviticus 26:32 Es to zemi tā gribu izpostīt, ka būs iztrūcināties jūsu ienaidniekiem, kas tur dzīvo. Leviticus 26:33 Un Es jūs izkaisīšu starp pagāniem un izvilkšu zobenu jums pakaļ, un jūsu zeme paliks postā un jūsu pilsētas taps izpostītas. Leviticus 26:34 Tad zeme baudīs savu dusēšanu visā tai posta laikā un kamēr jūs esat ienaidnieku zemē, tad zeme dusēs un baudīs savu dusēšanu. Leviticus 26:35 Visā tai posta laikā viņa dusēs, tāpēc ka tā nedusēja jūsu dusēšanas dienās, kad jūs tur dzīvojāt. Leviticus 26:36 Un tiem atlikušiem jūsu starpā Es došu bailīgu sirdi viņu ienaidnieku zemē, ka kustošas lapas čaukstēšana tos dzīs, un tie bēgs kā no zobena un kritīs, kur dzinēja nav. Leviticus 26:37 Un tie klups viens uz otru, kā no zobena, kur dzinēja nav, un jūs nepastāvēsiet priekš savu ienaidnieku acīm. Leviticus 26:38 Bet jūs iesiet bojā starp pagāniem, un jūsu ienaidnieku zeme jūs norīs. Leviticus 26:39 Un tie atlikušie jūsu starpā panīks savu grēku dēļ savu ienaidnieku zemē; tur tiem savu tēvu noziegumu dēļ būs panīkt. Leviticus 26:40 Tad tie izsūdzēs savus noziegumus un savu tēvu noziegumus un savus pārkāpumus, ar ko tie pret Mani noziegušies, un ka tie Man turējušies pretī. Leviticus 26:41 Un arī Es tiem turēšos pretī un tos likšu aizvest viņu ienaidnieku zemē; lai jel viņu neapgraizītā sirds top pazemota, un viņu noziegumi top atlīdzināti. Leviticus 26:42 Tad Es pieminēšu Savu derību ar Jēkabu un arī Savu derību ar Īzaku un arī Savu derību ar Ābrahāmu Es pieminēšu un pieminēšu to zemi. Leviticus 26:43 Un tā zeme no viņiem būs atstāta, un tā baudīs savu dusēšanu, kad no viņiem palikusi tukša, un tiem taps atlīdzināti viņu noziegumi, tādēļ un par to, ka tie Manas tiesas ir atmetuši un ka viņu dvēsele Manus likumus ir apnikusi. Leviticus 26:44 Bet arī tad vēl, kad tie būs savu ienaidnieku zemē, Es tos neesmu atmetis, nedz viņus esmu apnicis, ka tos izdeldētu, iznīcinādams Savu derību ar viņiem; jo Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs. Leviticus 26:45 Bet Es pieminēšu viņiem to derību ar tiem vecajiem, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes priekš pagānu acīm, ka Es tiem būtu par Dievu, Es Tas Kungs. Leviticus 26:46 Tie ir tie likumi un tās tiesas un tie baušļi, ko Tas Kungs ir devis starp Sevi un Israēla bērniem uz Sinaī kalna caur Mozu. Leviticus 27:0 Leviticus 27:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Leviticus 27:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja kas laban Tam Kungam sola īpašu solījumu, tad lai tā dvēsele Tam Kungam ir pēc tava sprieduma. Leviticus 27:3 Un tavs spriedums par vīrieti no divdesmit gadiem līdz sešdesmit gadiem lai ir tas spriedums: piecdesmit sudraba sēķeļi pēc svētās vietas sēķeļiem; Leviticus 27:4 Bet ja tā ir sieviete, tad lai ir tavs spriedums trīsdesmit sēķeļi. Leviticus 27:5 Bet ja tas no pieci līdz divdesmit gadiem vecs, tad tavs spriedums par vīrieti lai ir divdesmit sēķeļi, bet par sievieti desmit sēķeļi. Leviticus 27:6 Bet ja tas vienu mēnesi līdz pieci gadiem vecs, tad tavs spriedums par vīrieti lai ir pieci sudraba sēķeļi, un par sievieti trīs sudraba sēķeļi. Leviticus 27:7 Bet ja tas sešdesmit gadus vecs un pāri, ja tas ir vīrs, tad lai ir tavs spriedums piecpadsmit sēķeļi, un ja ir sieva, desmit sēķeļi. Leviticus 27:8 Bet ja tam nav tik daudz pie rokas, kā tu viņam esi nospriedis, tad to būs vest pie priestera, un priesteris lai viņu apspriež; pēc tam, cik tā solītāja roka var pelnīt, lai priesteris viņam spriež. Leviticus 27:9 Un ja tas ir lops, ko Tam Kungam var upurēt, tad viss lai ir svēts, ko no tā Tam Kungam dod. Leviticus 27:10 To nebūs ne mīt, ne mainīt labu ar nelabu, vai nelabu ar labu, bet ja tomēr lopu pret lopu pārmīs, tad šis un arī tas, kas pārmīts, lai ir svēts Tam Kungam. Leviticus 27:11 Un ja tas ir kāds nešķīsts lops, ko Tam Kungam nedrīkst upurēt, tad to lopu būs vest pie priestera, Leviticus 27:12 Un priesterim to būs apspriest, cik labs vai nelabs tas ir, un kā priesteris ir spriedis, tā tam būs būt. Leviticus 27:13 Un ja kas to pērkot izpirks, tad piekto tiesu lai pieliek pie tā, kā tu esi apspriedis. Leviticus 27:14 Un ja kas savu namu svētī, ka tas Tam Kungam lai ir svēts, tad priesterim to būs apspriest, cik labs vai nelabs tas ir: kā priesteris spriedis, tā tam būs būt. Leviticus 27:15 Un ja tas, kas savu namu ir svētījis, to grib izpirkt, tad viņam būs pielikt piekto naudas tiesu pie tā, ko tu esi spriedis; tad tas viņam piederēs. Leviticus 27:16 Un ja kas no sava paša tīruma Tam Kungam ko laba svētīs, tad tavs spriedums lai ir pēc viņa sējuma; kur viens omers miežu top sēts, tā būs spriest uz piecdesmit sudraba sēķeļiem. Leviticus 27:17 Ja viņš savu tīrumu svētīs no gaviles gada, tad viņa maksā būs pēc tava sprieduma. Leviticus 27:18 Bet ja viņš savu tīrumu svētīs pēc gaviles gada, tad priesterim to naudu būs apspriest pēc atliekamo gadu skaita līdz gaviles gadam, un jāatņem no tava sprieduma. Leviticus 27:19 Un ja viņš to tīrumu, ko viņš ir svētījis, pērkot izpirks, tad viņam būs pielikt piekto naudas tiesu pie tā, ko tu esi spriedis, - tad tas viņam piederēs. Leviticus 27:20 Bet ja viņš to tīrumu neizpirks un ja to tīrumu citam pārdos, tad tam vairs nebūs tapt izpirktam. Leviticus 27:21 Bet tas tīrums, kad viņš nāk vaļā gaviles gadā, lai ir svēts Tam Kungam, tā kā pavisam nodots tīrums; tas priesterim būs par īpašumu. Leviticus 27:22 Un ja viņš Tam Kungam tīrumu ir svētījis, ko viņš pircis, kas nav no viņa paša tīruma, Leviticus 27:23 Tad priesterim būs spriest, kāda vērtība viņam līdz gaviles gadam, un viņam tai dienā būs dot, cik tu esi nospriedis, lai tas Tam Kungam ir svēts. Leviticus 27:24 Gaviles gadā tam tīrumam atkal būs tam krist, no kā viņš bija pirkts, tam, kam tā zeme īpaši piederēja. Leviticus 27:25 Visa tava spriešana lai notiek pēc svētās vietas sēķeļa, vienam sēķeļim ir divdesmit ģeri. Leviticus 27:26 Bet pirmdzimto no lopiem, kas Tam Kungam pieder, nevienam nebūs svētīt, vai tas ir vērsis, vai avs; - tas pieder Tam Kungam. Leviticus 27:27 Bet ja tas ir no nešķīsta lopa, tad viņam to pēc tava sprieduma būs izpirkt, un piekto tiesu pielikt klāt, un ja tas netop izpirkts, tad lai to pārdod pēc tava sprieduma. Leviticus 27:28 Bet visu, kas (pagalam) novēlēts, ko tas Tam Kungam (pagalam) novēlēs no visa, kas tam pieder, no cilvēkiem, vai no lopiem, vai no sava paša tīruma, no tā neko nebūs pārdot nedz izpirkt; viss, kas (pagalam) novēlēts, Tam Kungam ir augsti svēts. Leviticus 27:29 Visam, kas Tam Kungam (pagalam) novēlēts no cilvēkiem, nebūs tapt izpirktam, bet nokautam. Leviticus 27:30 Un visi zemes desmitie no zemes labības, no koku augļiem, pieder Tam Kungam, tie Tam Kungam ir svēti. Leviticus 27:31 Bet ja kas no saviem desmitiem ko laba pircin izpirks, tam piekto tiesu būs pielikt klāt. Leviticus 27:32 Un visi desmitie no lieliem un sīkiem lopiem, kas ar rīksti top noskaitīti, tie desmitie no visa būs Tam Kungam svēti. Leviticus 27:33 Starp nelaba un laba nekādu izmeklēšanu nebūs turēt, nedz to pārmainīt; bet ja to pārmīs, tad šis un arī tas, kas ir izmīts, būs svēts; to nebūs izpirkt. Leviticus 27:34 Tie ir tie baušļi, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis priekš Israēla bērniem uz Sinaī kalna.
Numbers 0:0
Numbers 1:0 Numbers 1:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī tuksnesī, saiešanas teltī, pirmā dienā, otrā mēnesī, otrā gadā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes, sacīdams: Numbers 1:2 Uzņemiet visas Israēla bērnu draudzes pulku pēc viņu ciltīm, viņu tēvu namiem, skaitīdami visu to ļaužu vārdus, kas ir no vīriešu kārtas, pēc viņu galvām, Numbers 1:3 Kas divdesmit gadus un pāri ir, visus, kas Israēla starpā iet karā, tos tev būs skaitīt pēc viņu pulkiem, tev un Āronam. Numbers 1:4 Lai arī līdz ar jums ir no ikkatras cilts viens vīrs, kas ir virsnieks pār savu tēvu namu. Numbers 1:5 Šie nu ir to vīru vārdi, kam pie jums būs stāvēt. No Rūbena: Elicurs, Šedeūra dēls, Numbers 1:6 No Sīmeana: Šelumiēls, Curi-Šadaja dēls. Numbers 1:7 No Jūda: Nahšons, Aminadaba dēls, Numbers 1:8 No Īsašara: Nataneēls, Cuāra dēls, Numbers 1:9 No Zebulona: Eliabs, Ķelona dēls, Numbers 1:10 No Jāzepa bērniem, no Efraīma: Elišams, Amiuda dēls, no Manasus: Eamliēls, Pedacura dēls, Numbers 1:11 No Benjamina: Abidans, Sideona dēls, Numbers 1:12 No Dana: Ahiēzars, Ami-Šadaja dēls, Numbers 1:13 No Ašera: Paģiēls, Okrana dēls, Numbers 1:14 No Gada: Eliazavs, Deguēļa dēls, Numbers 1:15 No Naftalus: Ahirus, Enana dēls. Numbers 1:16 Šie ir tie draudzes runas vīri, virsnieki pār savu tēvu ciltīm, virsnieki pār Israēla tūkstošiem. Numbers 1:17 Tad Mozus un Ārons ņēma šos vīrus, kā tie ar vārdiem ir nosaukti, Numbers 1:18 Un sapulcēja visu draudzi pirmā dienā, otrā mēnesī, un tie pierakstījās cilts rakstos pēc savām ciltīm, pēc saviem tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, pēc savām galvām; Numbers 1:19 Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un tā viņš tos skaitīja Sinaī tuksnesī. Numbers 1:20 Tad Rūbena, Israēla pirmdzimušā, bērni, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, kam vārdi tapa skaitīti pēc savām galvām, visi no vīriešu kārtas no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:21 Tie tika skaitīti Rūbena ciltī četrdesmit un seši tūkstoši un pieci simti. Numbers 1:22 No Sīmeana bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, kas no tiem tapa skaitīti, pēc vārdu skaita, pēc savām galvām, visi no vīriešu kārtas no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:23 Tie tika skaitīti Sīmeana ciltī piecdesmit deviņi tūkstoši un trīssimt. Numbers 1:24 No Gada bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:25 Tie tika skaitīti Gada ciltī četrdesmit pieci tūkstoši sešsimt un piecdesmit. Numbers 1:26 No Jūda bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:27 Tie tika skaitīti Jūda ciltī septiņdesmit četri tūkstoši un seši simti. Numbers 1:28 No Īsašara bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:29 Tie tika skaitīti Īsašara ciltī piecdesmit četri tūkstoši un četri simti. Numbers 1:30 No Zebulona bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:31 Tie tika skaitīti Zebulona ciltī piecdesmit septiņi tūkstoši un četri simti. Numbers 1:32 No Jāzepa bērniem, no Efraīma bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:33 Tie tika skaitīti Efraīma ciltī četrdesmit tūkstoši un piecsimt. Numbers 1:34 No Manasus bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:35 Tie tika skaitīti Manasus ciltī trīsdesmit divi tūkstoši un divi simti. Numbers 1:36 No Benjamina bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:37 Tie tika skaitīti Benjamina ciltī trīsdesmit pieci tūkstoši un četrsimt. Numbers 1:38 No Dana bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:39 Tie tika skaitīti Dana ciltī sešdesmit divi tūkstoši un septiņsimt. Numbers 1:40 No Ašera bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:41 Tie tika skaitīti Ašera ciltī četrdesmit un viens tūkstotis un pieci simti. Numbers 1:42 Naftalus bērni, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Numbers 1:43 Tie tika skaitīti Naftalus ciltī piecdesmit trīs tūkstoši un četrsimt. Numbers 1:44 Šie ir tie skaitītie, ko skaitījuši Mozus un Ārons un Israēla virsnieki, divpadsmit vīri, - ikviens bija pār savu tēvu namu. Numbers 1:45 Un viss viņu skaits no Israēla bērniem pēc tēvu namiem, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas no Israēla gāja karā, Numbers 1:46 Visi tie skaitītie bija sešsimt trīs tūkstoši un piecsimt piecdesmit. Numbers 1:47 Bet Leviti pēc savu tēvu cilts netapa pie tiem pieskaitīti. Numbers 1:48 Jo Tas Kungs bija uz Mozu runājis sacīdams: Numbers 1:49 Levja cilti vien tev nebūs skaitīt, nedz viņu pulku pieņemt pie Israēla bērniem. Numbers 1:50 Bet tu iecel Levitus pār liecības telti un pār visiem viņas rīkiem un pār visu, kas tai pieder; tiem būs to telti nest un visus viņas rīkus, un viņiem būs pie tās kalpot un ap to telti apmesties. Numbers 1:51 Un kad telts pacelsies, tad Levitiem to būs noārdīt, un kad telts apmetīsies, tad Levitiem to būs uzcelt; bet ja kāds svešinieks pieiet, tam būs mirt. Numbers 1:52 Un Israēla bērniem būs apmesties ikvienam pie sava lēģera un ikvienam pie sava karoga pēc saviem pulkiem. Numbers 1:53 Bet Levitiem būs apmesties ap liecības dzīvokli, ka nekāda dusmība nenāk pār Israēla bērnu draudzi; tāpēc Levitiem būs sargāt liecības dzīvokli. Numbers 1:54 Un Israēla bērni darīja pēc visa, tā kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis; tā tie darīja. Numbers 2:0 Numbers 2:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Numbers 2:2 Israēla bērniem lēģeri būs apmest, ikvienam apakš sava karoga, pēc savu tēvu nama zīmēm, visapkārt saiešanas teltij pretī. Numbers 2:3 Pret rīta pusi būs apmesties Jūda lēģera karogam pēc saviem pulkiem, un Nahšonam, Aminadaba dēlam, Jūda bērnu virsniekam; Numbers 2:4 Tā pulks un viņa skaitītie bija septiņdesmit četri tūkstoši un sešsimt. Numbers 2:5 Un pie viņa klāt būs apmesties Īsašara ciltij, un Nataneēlim, Cuāra dēlam, Īsašara bērnu virsniekam. Numbers 2:6 Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit četri tūkstoši un četrsimt. Numbers 2:7 Un Zebulona ciltij un Eliabam, Helona dēlam, Zebulona bērnu virsniekam. Numbers 2:8 Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit septiņi tūkstoši un četrsimt. Numbers 2:9 Visi Jūda lēģera skaitītie bija simts astoņdesmit seši tūkstoši un četrsimt pēc saviem pulkiem; tiem būs pirmiem celties. Numbers 2:10 Rūbena lēģera karogam būs turēties pret dienasvidu pēc saviem pulkiem, un Elicuram, Šedeūra dēlam, Rūbena bērnu virsniekam. Numbers 2:11 Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit seši tūkstoši un piecsimti. Numbers 2:12 Un pie viņa klāt būs apmesties Sīmeana ciltij, un Šelumiēlim, Curi-Šadaja dēlam, Sīmeana bērnu virsniekam. Numbers 2:13 Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit deviņi tūkstoši un trīs simti. Numbers 2:14 Un blakām Gada ciltij un Eliazavam, Regueļa dēlam, Gada bērnu virsniekam. Numbers 2:15 Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit pieci tūkstoši sešsimt un piecdesmit. Numbers 2:16 Visi Rūbena lēģera skaitītie bija simts piecdesmit viens tūkstotis četrsimt piecdesmit pēc saviem pulkiem, un tiem būs otriem celties. Numbers 2:17 Pēc tam saiešanas telts lai ceļas ar Levitu lēģeri lēģeru starpā; kā tie apmetās, tā tiem būs celties, ikvienam savā vietā, pēc saviem karogiem. Numbers 2:18 Efraīma lēģera karogam būs būt pret vakariem pēc saviem pulkiem, un Elišamam, Amiuda dēlam, Efraīma bērnu virsniekam. Numbers 2:19 Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit tūkstoši un piecsimt. Numbers 2:20 Un pie viņa klāt Manasus cilts un Gamaliēls, Pedacura dēls, Manasus bērnu virsnieks. Numbers 2:21 Tā pulks un viņa skaitītie bija trīsdesmit divi tūkstoši un divi simti. Numbers 2:22 Un tad Benjamina cilts un Abidans, Gideona dēls, Benjamina bērnu virsnieks. Numbers 2:23 Tā pulks un viņa skaitītie bija trīsdesmit pieci tūkstoši un četrsimt. Numbers 2:24 Visi Efraīma lēģera skaitītie bija simts astoņi tūkstoši un simts pēc saviem pulkiem, un tiem būs celties trešiem. Numbers 2:25 Dana lēģera karogam būs būt pret ziemeļiem pēc saviem pulkiem, un Ahiēzaram, Ami-Šadaja dēlam, Dana bērnu virsniekam. Numbers 2:26 Tā pulks bija sešdesmit divi tūkstoši un septiņsimt. Numbers 2:27 Un pie viņa klāt lai apmetās Ašera cilts, un Paģiēls, Okrana dēls, Ašera bērnu virsnieks. Numbers 2:28 Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit viens tūkstotis un piecsimt. Numbers 2:29 Un tad Naftalus cilts un Ahira, Enana dēls, Naftalus bērnu virsnieks. Numbers 2:30 Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit trīs tūkstoši un četrsimt. Numbers 2:31 Visi Dana lēģera skaitītie bija simts piecdesmit septiņi tūkstoši sešsimt; tiem būs pēdīgiem celties pēc saviem karogiem. Numbers 2:32 Šie ir Israēla bērnu skaitītie pēc savu tēvu namiem; visi bija sešsimt trīs tūkstoši piecsimt un piecdesmit. Numbers 2:33 Bet Leviti netapa skaitīti Israēla bērnu starpā, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 2:34 Un Israēla bērni darīja visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis; tā tie apmetās pēc saviem karogiem, un tā tie cēlās, ikviens pēc savas cilts, pēc savu tēvu nama. Numbers 3:0 Numbers 3:1 Šie nu ir Ārona un Mozus dzimumi, tai dienā, kad Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī kalnā. Numbers 3:2 Un šie ir Ārona dēlu vārdi: tas pirmdzimtais Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. Numbers 3:3 Šie ir Ārona dēlu vārdi, kas bija svaidīti priesteri, kas bija iesvētīti, kalpot priestera amatā. Numbers 3:4 Bet Nadabs un Abijus nomira Tā Kunga priekšā, kad tie svešu uguni bija nesuši Tā Kunga priekšā Sinaī tuksnesī; un tiem nebija dēlu; bet Eleazars un Ītamars bija priesteri, Ārona, sava tēva, priekšā. Numbers 3:5 Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Numbers 3:6 Pieved Levja cilti un stādi to priestera Ārona priekšā, lai tie viņam kalpo, Numbers 3:7 Lai tie kopj viņa kopšanu un visas draudzes kopšanu priekš saiešanas telts, stāvēdami telts kalpošanā. Numbers 3:8 Un lai tie glabā visus saiešanas telts rīkus un kopj visu Israēla bērnu kopšanu, stāvēdami telts kalpošanā. Numbers 3:9 Un dod tos Levitus Āronam un viņa dēliem; tie viņam pavisam ir atdoti no Israēla bērniem. Numbers 3:10 Bet Āronu un viņa dēlus tev būs iecelt, lai tie kopj savu priestera amatu, bet svešiniekam, kas pieies, būs mirt. Numbers 3:11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Numbers 3:12 Redzi, tos Levitus Es esmu ņēmis no Israēla bērnu vidus visu pirmdzimušo vietā, kas māti atplēš, no Israēla bērniem, un tie Leviti lai Man pieder. Numbers 3:13 Jo visi pirmdzimtie Man pieder no tās dienas, kad Es visus pirmdzimušos kāvu Ēģiptes zemē; Es Sev esmu svētījis visus pirmdzimušos Israēla starpā no cilvēkiem līdz lopiem; tie Man lai pieder, - Es esmu Tas Kungs. Numbers 3:14 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī tuksnesī un sacīja: Numbers 3:15 Skaiti Levja dēlus pēc viņu tēvu namiem, pēc viņu ciltīm; visus no vīriešu kārtas, kam viens mēnesis un pāri, tos tev būs skaitīt. Numbers 3:16 Un Mozus tos skaitīja pēc Tā Kunga vārda, kā viņam bija pavēlēts. Numbers 3:17 Šie nu ir Levja bērni ar saviem vārdiem: Geršons un Kehāts un Merarus. Numbers 3:18 Un šie ir Geršona dēlu vārdi pēc viņu ciltīm: Libnus un Zimeūs. Numbers 3:19 Un Kehāta bērni pēc savām ciltīm: Amrams un Jecears, Hebrons un Uzijels. Numbers 3:20 Un Merarus dēli pēc savām ciltīm: Maēlus un Muzus. Šās ir Levitu ciltis pēc savu tēvu namiem. Numbers 3:21 No Geršona bija Libniešu cilts un Zimiešu cilts; šīs ir Geršoniešu ciltis. Numbers 3:22 Viņu skaitītie, visi no vīriešu kārtas, vienu mēnesi un vecāki, to skaits bija septiņi tūkstoši un pieci simti. Numbers 3:23 Geršoniešu cilts apmetās aiz tā dzīvokļa pret vakariem. Numbers 3:24 Un Geršoniešu tēva nama virsnieks bija Eliazavs, Laēļa dēls. Numbers 3:25 Un Geršona dēli apkopa pie saiešanas telts to telti, viņas apsegu un saiešanas telts durvju priekškaramo. Numbers 3:26 Un pagalma gardīnes un durvju priekškaramo pagalmā, kas tam dzīvoklim un altārim visapkārt līdz ar viņu virvēm, un visu, kas tur darāms. Numbers 3:27 Un no Kehāta ir Amramiešu cilts un Jeceariešu cilts un Hebroniešu cilts un Uziēliešu cilts; šīs ir Kehātiešu ciltis. Numbers 3:28 Skaits visiem, kas no vīriešu kārtas, vienu mēnesi un vecāki, bija astoņi tūkstoši un seši simti, kas kopa svētuma kopšanu. Numbers 3:29 Kehāta dēlu cilts apmetās klāt pie tā dzīvokļa pret dienasvidus pusi. Numbers 3:30 Un Kehātiešu ciltīm tēvu nama virsnieks bija Elicafans, Uzijeļa dēls. Numbers 3:31 Un tie apkopa to šķirstu un to galdu un to lukturi un tos altārus un svētās vietas rīkus, ar ko to darbu dara, un to priekškaramo un visu, kas tur darāms. Numbers 3:32 Un Levitu virsnieku virsnieks bija Eleazars, Ārona dēls, tas priesteris, uzraugs tiem, kas kopj svētās vietas kopšanu. Numbers 3:33 No Merarus ir Maēliešu cilts un Muziešu cilts. Šīs ir Merariešu ciltis. Numbers 3:34 Un viņu skaitītie, visi no vīriešu kārtas, vienu mēnesi un vecāki, bija seši tūkstoši un divi simti. Numbers 3:35 Un Merariešu ciltīm tēvu nama virsnieks bija Curiēls, Abikaīļa dēls, tie apmetās klāt pie tā dzīvokļa pret ziemeļiem. Numbers 3:36 Un Merarus dēli uzraudzīja un kopa tā dzīvokļa galdus un viņa kārtis un viņa stabus un viņa kājas un visus viņa rīkus un visu, kas tur darāms. Numbers 3:37 Un arī pagalma stabus visapkārt un viņu kājas un viņa naglas un viņa virves. Numbers 3:38 Un tie, kas apmetās dzīvokļa priekšā pret rītiem, priekš saiešanas telts pret austrumu, bija Mozus un Ārons ar saviem dēliem, kopdami svētuma kopšanu priekš Israēla bērniem. Bet svešiniekam, kas tur pieiet, būs mirt. Numbers 3:39 Viss Levitu skaits, ko Mozus un Ārons pēc viņu ciltīm skaitīja uz Tā Kunga pavēli, visi, kas no vīriešu kārtas vienu mēnesi un pāri, bija divdesmit divi tūkstoši. Numbers 3:40 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: skaiti visus Israēla bērnu pirmdzimušos no vīriešu kārtas, kam viens mēnesis un pāri, un izdabū viņu vārdu skaitu. Numbers 3:41 Un Levitus tev būs ņemt priekš manis (Es esmu Tas Kungs) visu pirmdzimušo Israēla bērnu vietā, un Levitu lopus visu pirmdzimušo Israēla bērnu lopu vietā. Numbers 3:42 Un Mozus skaitīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, visus Israēla bērnu pirmdzimušos, Numbers 3:43 Un visi pirmdzimušie no vīriešu kārtas pēc vārdu skaita, kas vienu mēnesi un vecāki, kā tie tapa skaitīti, bija divdesmit divi tūkstoši divi simti septiņdesmit un trīs. Numbers 3:44 Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Numbers 3:45 Ņem Levitus visu Israēla bērnu pirmdzimto vietā un Levitu lopus viņu lopu vietā; jo tiem Man būs piederēt. Es esmu Tas Kungs. Numbers 3:46 Bet par tiem divsimt septiņdesmit trim, kam būs tapt izpirktiem, kas pie Israēla bērnu pirmdzimtiem pāri ir par tiem Levitiem, Numbers 3:47 Par ikvienu galvu tev būs ņemt piecus sudraba sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa; - viens sēķeļis ir divdesmit ģeras, Numbers 3:48 Un to naudu tev būs dot Āronam un viņa dēliem, to naudu, ar ko tie pārējie izpirkti. Numbers 3:49 Tad Mozus ņēma to izpirkšanas naudu no tiem, kas bija pāri par tiem Levitu izpirktiem; Numbers 3:50 No Israēla bērnu pirmdzimtiem viņš ņēma to naudu, tūkstoš trīssimt sešdesmit un piecus sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa. Numbers 3:51 Un Mozus deva to izpirkšanas naudu Āronam un viņa dēliem pēc Tā Kunga vārda, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 4:0 Numbers 4:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu sacīdams: Numbers 4:2 Uzņem no Levja dēlu vidus Kehāta dēlu skaitu, pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem, Numbers 4:3 Tos, kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Numbers 4:4 Šis lai ir Kehāta dēlu darbs saiešanas teltī: tas visusvētākais. Numbers 4:5 Kad lēģeris ceļas, tad Āronam un viņa dēliem būs nākt un noņemt to priekškaramo, kas priekš visusvētākās vietas karājās, un ar to apsegt liecības šķirstu. Numbers 4:6 Un tiem uz to būs uzlikt apsegu no roņu ādām, un uz to uzklāt pazilu deķi, un tiem būs pielikt viņa nesamās kārtis. Numbers 4:7 Un pāri pār Dieva maizes galdu tiem arī būs izklāt pazilu deķi, un tur uzlikt tās bļodas un karotes un kannas un lejamos kausus, un tai maizei, kas vienmēr tur jāliek, būs uz tā palikt. Numbers 4:8 Un pāri tiem būs izklāt deķi no karmezīna un to apsegt ar apsegu no roņu ādām un pielikt tās nesamās kārtis. Numbers 4:9 Tad tiem būs ņemt pazilu deķi un apsegt to spīdošo lukturi un viņa eļļas lukturīšus un viņa dzēšamos rīkus un visus viņa eļļas traukus, ar ko pie tā jākalpo. Numbers 4:10 Un tiem to ar visiem viņa rīkiem būs ielikt apsegā no roņu ādām un to likt uz tām nesamām kārtīm. Numbers 4:11 Un pāri pār zelta altāri tiem būs izklāt pazilu deķi, un to apsegt ar apsegu no roņu ādām un pielikt viņa nesamās kārtis. Numbers 4:12 Un tiem būs ņemt visus amata rīkus, ar ko tiem svētā vietā jākalpo, un tos ielikt pazilā deķī un tos apsegt ar apsegu no roņu ādām un likt uz tām nesamām kārtīm. Numbers 4:13 Un tiem tos pelnus no altāra būs noslaucīt un purpura deķi pāri izklāt. Numbers 4:14 Un tur būs uzlikt visus viņa rīkus, ar ko tiem pie viņa jākalpo, kvēpināmos traukus, dakšas, lāpstas un slacināmos traukus, visus altāra rīkus, un tiem pāri būs izklāt apsegu no roņu ādām un pielikt viņa nesamās kārtis. Numbers 4:15 Kad nu Ārons un viņa dēli lēģerim ceļoties būs pabeiguši apsegt to svēto vietu un visus svētuma rīkus, tad pēc tam Kehāta dēliem būs nākt un to nest, bet tiem nebūs to svētumu aizskart, ka nemirst; tas ir Kehāta dēliem jānes pie saiešanas telts. Numbers 4:16 Un Eleazars, priestera Ārona dēls, lai ir uzraugs par luktura eļļu un par to smaržīgo kvēpināmo un par dienišķo ēdamo upuri un svaidāmo eļļu; lai ir uzraugs par visu dzīvokli un visu, kas tur ir, par to svētumu un viņa rīkiem. Numbers 4:17 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Numbers 4:18 Sargājaties, ka Kehāta radu cilts netop izdeldēta no Levitu vidus. Numbers 4:19 Bet tā jums būs viņiem darīt, ka tie dzīvo un nemirst, kad tiem jāpieiet pie tā visusvētākā. Āronam un viņa dēliem būs nākt, tos nolikt ikvienu pie sava darba un pie sava nesamā. Numbers 4:20 Bet viņi paši lai neieiet pat ne acumirkli skatīties to svētumu, ka nemirst. Numbers 4:21 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 4:22 Uzņem arī Geršona dēlu skaitu pēc viņu tēvu namiem, pēc viņu ciltīm. Numbers 4:23 Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, tos tev būs skaitīt, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Numbers 4:24 Šis ir Geršoniešu radu darbs, kalpot un nest: Numbers 4:25 Tiem būs nest tā dzīvokļa deķus un saiešanas teltī, viņas apsegu un to roņu ādas apsegu, kas virsū uz tās un saiešanas telts durvju apsegu, Numbers 4:26 Un pagalma gardīnes un vārtu apsegu tai pagalmā, kas ap dzīvokli un ap altāri, un viņu virves un visus viņu darba rīkus, visu, kas darāms, to tiem būs darīt. Numbers 4:27 Pēc Ārona un viņa dēlu pavēles lai notiek visa Geršoniešu dēlu kalpošana pie visa, kas tiem jānes, un pie visiem viņu darbiem, un jums uz tiem būs raudzīt, ka tie visu, kas tiem jānes, ņem vērā. Numbers 4:28 Tas ir Geršoniešu dēlu radu darbs saiešanas teltī, un viņu kalpošana lai stāv apakš Ītamara, priestera Ārona dēla, rokas. Numbers 4:29 Merarus dēlus tev būs skaitīt pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem. Numbers 4:30 Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, tos tev būs skaitīt, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Numbers 4:31 Un to viņiem būs kopt un nest pēc visa sava amata pie saiešanas telts: dzīvokļa galdus un viņa aizšaujamās kārtis un viņa stabus un viņa kājas, Numbers 4:32 Līdz ar apkārtējiem pagalma stabiem un viņu kājām un naglām un virvēm, ar visiem viņu rīkiem, ar visu, kas tiem darāms. Un visus rīkus, kas tiem jākopj un jānes, tos tiem iedodiet ar vārdu un skaitu. Numbers 4:33 Tā lai ir Merariešu radu kalpošana, viss viņu darbs pie saiešanas telts, apakš Ītamara, priestera Ārona dēla, rokas. Numbers 4:34 Tad Mozus un Ārons un draudzes virsnieki skaitīja Kehātiešu dēlus pēc viņu ciltīm un viņu tēvu namiem, Numbers 4:35 Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Numbers 4:36 Tad viņu skaits bija pēc viņu ciltīm divi tūkstoši septiņsimti un piecdesmit. Numbers 4:37 Šie ir Kehāta cilšu skaitītie, visi, kas kalpo pie saiešanas telts, ko Mozus un Ārons bija skaitījuši pēc Tā Kunga vārda caur Mozu. Numbers 4:38 Un Geršona dēlu skaitītie pēc viņu ciltīm un pēc viņu tēvu namiem, Numbers 4:39 Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visi, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Numbers 4:40 Un viņu skaitītie pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem bija divi tūkstoši sešsimt trīsdesmit. Numbers 4:41 Šie ir Geršona cilšu skaitītie, visi, kas kalpoja saiešanas teltī, ko Mozus un Ārons skaitīja pēc Tā Kunga pavēles. Numbers 4:42 Un Merarus dēlu skaitītie pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem, Numbers 4:43 Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visi, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts, Numbers 4:44 Viņu skaitītie pēc viņu ciltīm bija trīs tūkstoši divi simti. Numbers 4:45 Šie ir Merarus cilšu skaitītie, ko Mozus un Ārons skaitījuši pēc Tā Kunga pavēles caur Mozu. Numbers 4:46 Visi tie Leviti, ko Mozus un Ārons un Israēla virsnieki ir skaitījuši pēc viņu ciltīm un pēc viņu tēvu namiem, Numbers 4:47 Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visi kas iestājās kalpošanā, kalpot un nest pie saiešanas telts: Numbers 4:48 Viņu skaitītie bija astoņi tūkstoši piecsimt un astoņdesmit. Numbers 4:49 Pēc Tā Kunga pavēles tie tapa nolikti caur Mozu, ikviens pie sava darba, pie sava nesamā, un tapa skaitīti, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 5:0 Numbers 5:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 5:2 Pavēli Israēla bērniem, ka tiem no lēģera būs izraidīt visus spitālīgos, un visus, kam miesa pil, un visus, kas palikuši nešķīsti pie miroņa. Numbers 5:3 Tāpat vīrus kā sievas tev būs izraidīt; ārā no lēģera tev tos būs izraidīt, ka tie neapgāna savus lēģerus, kur Es dzīvoju viņu starpā. Numbers 5:4 Un Israēla bērni tā darīja un tos izraidīja no lēģera ārā; kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis, tā Israēla bērni darīja. Numbers 5:5 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 5:6 Runā uz Israēla bērniem: ja vīrs vai sieva padara kaut kādu cilvēku grēku, noziegdamies pret To Kungu, un šī dvēsele paliek vainīga, Numbers 5:7 Tad tiem būs izsūdzēt savu grēku, ko tie darījuši, un savu noziegumu atlīdzināt ar pilnu maksu, un piekto daļu pielikt klāt un tam dot, pret ko tie noziegušies. Numbers 5:8 Bet ja tam vīram nav izpircēja, kam to noziegumu varētu maksāt, tad lai tas maksājamais parāds pieder Tam Kungam priekš priestera, bez tā salīdzināšanas auna, kas tam par salīdzināšanu. Numbers 5:9 Tāpat visi cilājamie upuri no visādām lietām, ko Israēla bērni svētī un pie priestera nes, lai viņam pieder. Numbers 5:10 Un ikkatra svētīta lieta lai viņam krīt; ja kas priesterim ko laba dod, tas lai viņam pieder. Numbers 5:11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 5:12 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja sieva no sava vīra novēršas un noziegdamies pret to noziedzās. Numbers 5:13 Un ja viens vīrs pie viņas guļ un to pieguļ, un viņas vīram tas būtu nezināms, un tā to būtu slēpusi, ka apgānījusies, un liecinieka pret viņu nebūtu, un viņa nebūtu pieķerta, Numbers 5:14 Un neuzticības kaislība viņu pārņemtu un viņš neuzticētu savai sievai, un tā ir apgānījusies, vai ja tā neuzticības kaislība viņu pārņemtu un viņš neuzticētu savai sievai, un tā nav apgānījusies, - Numbers 5:15 Tad tam vīram savu sievu būs vest pie priestera un atnest upuri priekš viņas, desmito tiesu no ēfas miežu miltu; tam nebūs eļļu uzliet, nedz vīraka uzlikt, jo tas ir viens kaislības upuris, piemiņas ēdamais upuris, atgādināt noziegumu. Numbers 5:16 Un priesterim viņu būs pievest un nostādīt Tā Kunga priekšā. Numbers 5:17 Un priesterim būs ņemt svētu ūdeni mālu traukā, un pīšļus no tā dzīvokļa grīdas priesterim būs ņemt un ielikt tai ūdenī. Numbers 5:18 Tad priesterim to sievu būs nostādīt Tā Kunga priekšā un atsegt tās sievas galvu un to piemiņas upuri likt viņas rokās, tas ir viens kaislības upuris; un tas rūgtais lāsta ūdens lai ir priestera rokā. Numbers 5:19 Un priesterim būs to sievu zvērināt un uz to sacīt: ja neviens vīrs pie tevis nav gulējis, un ja tu neesi novērsusies no sava vīra uz nešķīstību, tad tu paliksi vesela no šī rūgtā lāsta ūdens. Numbers 5:20 Bet ja tu no sava vīra esi novērsusies un apgānījusies, un cits vīrs pie tevis gulējis, un ne tavs vīrs vien, Numbers 5:21 Un priesterim būs to sievu zvērināt ar to lāsta zvērestu un sacīt uz to sievu: lai Tas Kungs tevi dara par lāstu un zvērestu starp taviem ļaudīm, ka Tas Kungs tavai ciskai liek izdilt un tavam vēderam uztūkt; Numbers 5:22 Un šis lāsta ūdens tavās iekšās lai ieiet un dara, ka vēders uztūkst un ciska izdilst. Tad tai sievai būs sacīt: Āmen, Āmen. Numbers 5:23 Un priesterim šos lāstus būs rakstīt grāmatā un noskalot ar to rūgto ūdeni. Numbers 5:24 Un to rūgto lāsta ūdeni viņam tai sievai būs dot dzert, ka tas lāsta ūdens viņai ieiet ar rūgtumu. Numbers 5:25 Un priesterim no tās sievas rokas būs ņemt to kaislības upuri un to līgot priekš Tā Kunga un likt uz altāri. Numbers 5:26 Un priesterim no tā ēdamā upura būs ņemt pilnu sauju par piemiņas upuri, un to iededzināt uz altāra, un tad viņam to ūdeni tai sievai būs dot dzert. Numbers 5:27 Kad nu viņš tai to ūdeni būs devis dzert, tad notiks: ja tā ir sagānījusies un pret savu vīru noziegdamies ir noziegusies, ka tas lāsta ūdens viņai paliks par rūgtumu un viņas vēders uztūks un viņas ciska izdils, un tā sieva būs par lāstu starp saviem ļaudīm. Numbers 5:28 Bet ja tā sieva nav sagānījusies, bet šķīsta, tad viņa paliks vesela un auglīga. Numbers 5:29 Šis ir tas bauslis par neuzticības kaislību, kad laulāta sieva ir novērsusies no sava vīra un sagānījusies, Numbers 5:30 Vai kad vīru pārņem neuzticības kaislība un viņš neuztic savai sievai, tad tam tā sieva jāved Tā Kunga priekšā, un priesterim jādara pēc visa šī baušļa. Numbers 5:31 Un tas vīrs būs nenoziedzīgs pie tā nozieguma, bet tā sieva nesīs savu noziegumu. Numbers 6:0 Numbers 6:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 6:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad vīrs vai sieva apsolīsies palikt par nazīru svētīdamies Tam Kungam, Numbers 6:3 Tad tam būs sargāties no vīna un stipra dzēriena, vīna etiķi un stipra dzēriena etiķi tam nebūs dzert, nedz ko citu, kas taisīts no vīna ogām, nedz baudīt ne zaļas, nedz žāvētas vīna-ogas. Numbers 6:4 Visu sava solījuma laiku tam nekā nebūs baudīt ko taisa no vīna koka, no kodola līdz mizai. Numbers 6:5 Visu sava nazīra solījuma laiku dzenamam nazim nebūs iet pār viņa galvu; kamēr tās dienas top piepildītas, cik viņš Tam Kungam solījies, tikmēr viņam būs būt svētam un savas galvas matus audzināt. Numbers 6:6 Visu to laiku, ko viņš Tam Kungam solījies, viņam nebūs iet pie miroņa; Numbers 6:7 Ne pie sava tēva, ne pie savas mātes, ne pie sava brāļa, ne pie savas māsas; tam nebūs pie tiem sagānīties, kad tie miruši, jo nazīra solījums Dievam ir uz viņa galvas. Numbers 6:8 Visā sava nazīra solījuma laikā viņam būs būt svētam priekš Tā Kunga. Numbers 6:9 Un ja pie viņa viens nejauši, piepeši nomirtu, ka viņš savu svētīto galvu sagānītu, tad viņam savas šķīstīšanas dienā būs nocirpt savu galvu, septītā dienā viņam to būs nocirpt. Numbers 6:10 Un astotā dienā viņam būs nest divas ūbeles vai divus jaunus baložus pie priestera priekš saiešanas telts durvīm. Numbers 6:11 Un priesterim vienu būs sataisīt par grēka upuri un otru par dedzināmo upuri, un viņu salīdzināt tādēļ, ka viņš ir apgrēkojies pie miroņa; tā viņam savu galvu būs svētīt tai dienā. Numbers 6:12 Pēc tam lai viņš atkal uzņem sava solījuma dienas Tam Kungam un pienes gada vecu jēru par nozieguma upuri; bet tām pirmajām dienām būs būt par velti, tāpēc ka viņa nazīra svētums ir sagānīts. Numbers 6:13 Un šis ir tas nazīra bauslis: tai dienā, kad viņa solījuma laiks ir piepildīts, tad to būs vest pie saiešanas telts durvīm, Numbers 6:14 Un lai viņš savu upuri upurē Tam Kungam, vienu gada vecu jēru bez vainas par dedzināmo upuri un vienu gada vecu aitiņu bez vainas par grēku upuri un vienu aunu bez vainas par pateicības upuri, Numbers 6:15 Un kurvi ar neraudzētu maizi, raušus no smalkiem miltiem, kas aplaistīti ar eļļu, un neraudzētas, ar eļļu aptraipītas karašas, līdz ar tiem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem. Numbers 6:16 Un priesteris lai to nes Tā Kunga priekšā un sataisa viņa grēku upuri un viņa dedzināmo upuri. Numbers 6:17 Un lai viņš sataisa to aunu Tam Kungam par pateicības upuri ar to kurvi neraudzētu raušu, un priesteris lai sataisa viņa ēdamo upuri un viņa dzeramo upuri. Numbers 6:18 Un nazīram priekš saiešanas telts durvīm būs nodzīt savu svētīto galvu, un ņemt savus svētītos galvas matus un likt tai ugunī, kas ir apakš tā pateicības upura. Numbers 6:19 Un priesterim būs ņemt tā auna vārīto priekšpleci un vienu neraudzētu rausi no tā kurvja un vienu neraudzētu karašu un būs to likt uz tā nazīra rokām, pēc tam, kad viņš savus matus visapkārt ir nodzinis. Numbers 6:20 Un priesterim tos būs līgot par līgojamu upuri priekš Tā Kunga; tā ir svēta dāvana priesterim, līdz ar tām līgojama upura krūtīm un ar to cilājama upura priekšpleci; un pēc tas nazīrs var dzert vīnu. Numbers 6:21 Šis ir tas bauslis par nazīru, kas Tam Kungam savu upuri solījis savas svētīšanās dēļ, bez tam, ko viņa roka vēl iespēj; pēc sava solījuma, ko viņš solījis, tam būs darīt pēc tā svētīšanās baušļa. Numbers 6:22 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 6:23 Runā uz Āronu un viņa dēliem un saki: tā jums būs svētīt Israēla bērnus un uz tiem sacīt: Numbers 6:24 Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā; Numbers 6:25 Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai tev ir žēlīgs; Numbers 6:26 Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai tev dod mieru! Numbers 6:27 Tā tiem būs likt Manu vārdu uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu. Numbers 7:0 Numbers 7:1 Un notika tai dienā, kad Mozus bija pabeidzis to dzīvokli uzcelt un to bija svaidījis un iesvētījis ar visiem viņa rīkiem, un to altāri un visus viņa rīkus, - kad viņš to bija svaidījis un iesvētījis, - Numbers 7:2 Tad Israēla virsnieki, savu tēvu namu galvinieki, upurēja; šie bija cilšu virsnieki, kas bija pār tiem skaitītiem. Numbers 7:3 Un tie nesa savu upuri Tā Kunga priekšā: sešus apklātus ratus un divpadsmit vēršus, vienus ratus uz diviem virsniekiem un vienu vērsi uz ikvienu; tos tie atveda pie tā dzīvokļa. Numbers 7:4 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 7:5 Ņem tos no viņiem un lai tie ir par kalpošanu saiešanas teltij, un dod tos Levitiem, ikvienam pēc viņa kalpošanas. Numbers 7:6 Tā Mozus ņēma tos ratus un vēršus un tos deva Levitiem. Numbers 7:7 Divus ratus un četrus vēršus viņš deva Geršona dēliem pēc viņu kalpošanas. Numbers 7:8 Un četrus ratus un astoņus vēršus viņš deva Merarus dēliem pēc viņu kalpošanas, apakš Ītamara, priestera Ārona dēla, rokas. Numbers 7:9 Bet Kehāta dēliem viņš nedeva nekā, jo tiem pienācās kalpot svētumā, uz pleciem tiem bija jānes. Numbers 7:10 Un tie virsnieki upurēja uz altāra iesvētīšanu; tai dienā, kad tas tapa svaidīts, tie virsnieki pienesa savus upurus altāra priekšā. Numbers 7:11 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ikvienam virsniekam savā dienā būs pienest savus upurus uz altāra iesvētīšanu. Numbers 7:12 Kas pirmā dienā pienesa savu upuri, tas bija Nahšons, Aminadaba dēls, no Jūda cilts. Numbers 7:13 Un viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamo upuri, - Numbers 7:14 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu. Numbers 7:15 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:16 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:17 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri; šis bija Nahšona, Aminadaba dēla, upuris. Numbers 7:18 Otrā dienā upurēja Netaneēls, Cuara dēls, Īsašara virsnieks. Numbers 7:19 Viņš pienesa par upuri vienu sudraba bļodu, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, vienu sudraba kausu no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abus pilnus kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri,- Numbers 7:20 Vienu zelta kausu no desmit sēķeļiem, pilnu ar kvēpināmām zālēm, Numbers 7:21 Vienu vērsēnu no lieliem lopiem, vienu aunu, vienu gada vecu jēru par dedzināmo upuri, Numbers 7:22 Vienu āzi par grēku upuri, Numbers 7:23 Un par pateicības upuri divus vēršus, piecus aunus, piecus āžus, piecus gada vecus jērus: tas bija Netaneēļa, Cuara dēla upuris. Numbers 7:24 Trešā dienā upurēja Zebulona bērnu virsnieks, Eliabs, Helona dēls. Numbers 7:25 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri. - Numbers 7:26 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:27 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs, par dedzināmo upuri, Numbers 7:28 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:29 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Eliaba, Helona dēla, upuris. Numbers 7:30 Ceturtā dienā upurēja Rūbena bērnu virsnieks, Elicurs, Šedeūra dēls. Numbers 7:31 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:32 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:33 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs, par dedzināmo upuri, Numbers 7:34 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:35 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Elicura, Šedeūra dēla, upuris. Numbers 7:36 Piektā dienā upurēja Sīmeana bērnu virsnieks, Šelumiēls, Curi-Šadaja dēls. Numbers 7:37 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:38 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:39 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:40 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:41 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Šelumiēļa, Curi-Šadaja dēla, upuris. Numbers 7:42 Sestā dienā upurēja Gada bērnu virsnieks, Eliāsavs, Deguēļa dēls. Numbers 7:43 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:44 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:45 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:46 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:47 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Eliāzava, Deguēļa dēla, upuris. Numbers 7:48 Septītā dienā upurēja Efraīma bērnu virsnieks, Elišamus, Amiuda dēls. Numbers 7:49 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:50 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:51 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs, par dedzināmo upuri, Numbers 7:52 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:53 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Elišama, Amiuda dēla, upuris. Numbers 7:54 Astotā dienā upurēja Manasus bērnu virsnieks Gamaliēls, Pedacura dēls. Numbers 7:55 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:56 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:57 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:58 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:59 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Gamaliēla, Pedacura dēla, upuris. Numbers 7:60 devītā dienā upurēja Benjamina bērnu virsnieks, Ābidans, Gideona dēls. Numbers 7:61 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:62 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:63 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:64 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:65 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Ābidana, Gideona dēla, upuris. Numbers 7:66 Desmitā dienā upurēja Dana bērnu virsnieks, Ahiēzars, Ami-Šadaja dēls. Numbers 7:67 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:68 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:69 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:70 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:71 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Ahiēzara, Ami-Šadaja dēla, upuris. Numbers 7:72 Vienpadsmitā dienā upurēja Ašera bērnu virsnieks, Paģiēls, Okrana dēls. Numbers 7:73 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, Numbers 7:74 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:75 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:76 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:77 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Paģiēļa, Okrana dēla, upuris. Numbers 7:78 Divpadsmitā dienā upurēja Naftalus bērnu virsnieks, Ahirus, Enana dēls. Numbers 7:79 Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Numbers 7:80 Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Numbers 7:81 Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Numbers 7:82 Viens āzis par grēku upuri, Numbers 7:83 Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Ahirus, Enana dēla, upuris. Numbers 7:84 Šīs bija altāra iesvētīšanas dāvanas tai dienā, kad tas tapa svaidīts no Israēla virsniekiem: divpadsmit sudraba bļodas, divpadsmit sudraba kausi, divpadsmit zelta kausi. Numbers 7:85 Ikviena sudraba bļoda svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, ikviens sudraba kauss svēra septiņdesmit sēķeļus, viss tas trauku sudrabs bija divi tūkstoši un četrsimt sēķeļi, pēc svētās vietas sēķeļa. Numbers 7:86 Divpadsmit zelta kausi, pilni kvēpināmu zāļu, ikviens kauss svēra desmit sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa, viss tas kausu zelts bija simts un divdesmit sēķeļi. Numbers 7:87 Visi liellopi par dedzināmo upuri bija divpadsmit vērsēni, divpadsmit auni, divpadsmit gadu veci jēri ar savu ēdamo upuri un divpadsmit āži par grēku upuri. Numbers 7:88 Un visi liellopi par pateicības upuri bija divdesmit četri vērši, sešdesmit auni, sešdesmit āži, sešdesmit gada veci jēri. Šīs bija altāra iesvētīšanas dāvanas pēc tam, kad tas bija svaidīts. Numbers 7:89 Un kad Mozus iegāja saiešanas teltī ar Viņu runāt, tad tas dzirdēja balsi uz sevi runājam no tā salīdzināšanas vāka, kas bija uz liecības šķirsta starp tiem diviem ķerubiem, un Viņš uz to runāja. Numbers 8:0 Numbers 8:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 8:2 Runā uz Āronu un saki tam: kad tu tos eļļas lukturīšus iededzināsi, tad lai tie septiņi eļļas lukturīši spīd uz luktura priekšpusi. Numbers 8:3 Un Ārons tā darīja; luktura priekšpusē viņš iededzināja viņa eļļas lukturīšus, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 8:4 Un tas lukturis bija taisīts no tīra zelta, un viņa kāts, un viņa puķes bija izkaltas; pēc tās priekšzīmes, ko Tas Kungs Mozum bija rādījis, - tā viņš to lukturi bija taisījis. Numbers 8:5 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 8:6 Ņem Levitus no Israēla bērnu vidus un šķīsti tos. Numbers 8:7 Un tā tev būs darīt viņus šķīstot: uzslaki tiem grēku ūdeni, un lai tiem dzenamais nazis iet pār visu viņu miesu, un lai tie mazgā savas drēbes un šķīstās. Numbers 8:8 Un viņiem būs ņemt vienu vērsīti no liellopiem ar viņa ēdamo upuri, kviešu miltus, aplietus ar eļļu, un otru vērsēnu no liellopiem tev būs ņemt par grēku upuri. Numbers 8:9 Un Levitus tev būs vest saiešanas telts priekšā un visu Israēla bērnu draudzi sapulcināt; Numbers 8:10 Un Levitus tev būs vest Tā Kunga priekšā, un Israēla bērniem būs likt savas rokas uz Levitiem. Numbers 8:11 Un Āronam Levitus būs līgot par līgojamu upuri priekš Tā Kunga no Israēla bērniem, ka tiem būs stāvēt Tā Kunga kalpošanā. Numbers 8:12 Un Levitiem būs likt savas rokas uz to vēršu galvām; pēc upurē tu vienu par grēku upuri un vienu par dedzināmo upuri Tam Kungam, Levitus salīdzināt. Numbers 8:13 Un Levitus tev būs vest priekš Ārona un priekš viņa dēliem un tos līgot par līgojamu upuri Tam Kungam. Numbers 8:14 Un Levitus no Israēla bērnu vidus tev būs atšķirt, ka Leviti ir Mani. Numbers 8:15 Un pēc tam lai Leviti nāk kalpot saiešanas teltī. Tā tev tos būs šķīstīt un tos līgot par līgojamu upuri. Numbers 8:16 Jo tie Man pavisam ir nodoti no Israēla bērnu vidus, Es tos sev esmu ņēmis no Israēla bērniem visu pirmdzimušo vietā, kas māti atplēš. Numbers 8:17 Jo Man pieder visi Israēla bērnu pirmdzimušie, gan starp cilvēkiem gan starp lopiem, tai dienā, kad Es visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē situ, Es tos Sev esmu svētījis, Numbers 8:18 Un Es Levitus esmu ņēmis visu pirmdzimušo vietā no Israēla bērniem. Numbers 8:19 Un Es Levitus esmu devis Āronam un viņa dēliem par dāvanu no Israēla bērniem, lai tie stāv Israēla bērnu kalpošanā pie saiešanas telts un salīdzina Israēla bērnus, ka nekāda mocība neuznāk Israēla bērniem, ja Israēla bērni paši aiztiktu to svētumu. Numbers 8:20 Tad Mozus un Ārons un visa Israēla bērnu draudze tā darīja ar Levitiem; kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis par Levitiem, tā Israēla bērni ar viņiem darīja. Numbers 8:21 Un Leviti šķīstījās un mazgāja savas drēbes, un Ārons tos līgoja par līgojamu upuri priekš Tā Kunga, un Ārons tos salīdzināja, lai paliek šķīsti. Numbers 8:22 Un pēc tam Leviti nāca, darīt savus darbus saiešanas teltī priekš Ārona un priekš viņa dēliem; kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis par Levitiem, tā tie ar viņiem darīja, Numbers 8:23 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 8:24 Tas ir tas, kas Levitiem pienākas; kam divdesmit un pieci gadi un pāri, tiem būs iestāties kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Numbers 8:25 Bet kam piecdesmit gadi un pāri, tam no šīs kalpošanas būs izstāties un vairs nebūs kalpot, Numbers 8:26 Bet būs pie rokas būt saviem brāļiem saiešanas teltī pie apkopšanas, bet pašā kalpošanā tam nebūs kalpot. Tā tev būs darīt ar Levitiem viņu amatā. Numbers 9:0 Numbers 9:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī tuksnesī otrā gadā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes, pirmā mēnesī, sacīdams: Numbers 9:2 Lai nu Israēla bērni tur Pasa svētkus savā noliktā laikā. Numbers 9:3 Četrpadsmitā dienā šinī mēnesī ap vakara laiku jums tos būs turēt savā noliktā laikā, - pēc visiem viņu likumiem un pēc visām viņu tiesām jums tos būs turēt. Numbers 9:4 Tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, lai tie turētu Pasa svētkus. Numbers 9:5 Un tie turēja Pasa svētkus, pirmā mēneša četrpadsmitā dienā ap vakara laiku, Sinaī tuksnesī; kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla bērni darīja. Numbers 9:6 Un bija vīri, kas pie miroņa bija palikuši nešķīsti, tā ka tie tai dienā Pasa svētkus nevarēja turēt, tādēļ tie piegāja pie Mozus un pie Ārona tai pašā dienā, Numbers 9:7 Un tie vīri uz viņu sacīja: mēs pie miroņa esam palikuši nešķīsti, kāpēc mums to būs pieciest, ka mēs Tā Kunga upuri savā noliktā laikā nevaram upurēt kopā ar Israēla bērniem? Numbers 9:8 Un Mozus uz tiem sacīja: pagaidiet, lai es dzirdu, ko Tas Kungs jums pavēlēs. Numbers 9:9 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 9:10 Runā uz Israēla bērniem un saki: kad kāds no jums vai no jūsu pēcnākamiem pie miroņa ir palicis nešķīsts, vai kāds ir tālā ceļā, tad viņam tomēr Tam Kungam būs turēt Pasa svētkus. Numbers 9:11 Otrā mēnesī, četrpadsmitā dienā ap vakara laiku viņiem tos būs turēt, ar neraudzētu maizi un ar rūgtām zālēm tiem to būs ēst. Numbers 9:12 Tiem no tā nekā nebūs atlicināt līdz rītam, nedz tam kādu kaulu salauzt; pēc visiem Pasa svētku likumiem viņiem tos būs turēt. Numbers 9:13 Bet kas ir šķīsts un nav uz ceļa un atraujas no Pasa svētku turēšanas, tā dvēsele lai top izdeldēta no saviem ļaudīm, tāpēc ka viņš Tā Kunga upuri savā noliktā laikā nav upurējis; tāds cilvēks lai nes savu grēku. Numbers 9:14 Un ja pie jums kāds svešinieks piemājo un Tam Kungam Pasa svētkus tur, tad lai tos tur pēc Pasa svētku likumiem un pēc viņu tiesām; vienāds likums lai jums ir, tāds svešiniekam kā zemes iedzīvotājam. Numbers 9:15 Un tai dienā, kad tas dzīvoklis tapa uzcelts, tas padebesis apklāja liecības telts dzīvokli, un vakarā pār to dzīvokli bija uguns spožums līdz rītam. Numbers 9:16 Tā notikās bez mitēšanās; padebesis to apklāja un nakts laikā bija uguns spožums. Numbers 9:17 Un kad tas padebesis pacēlās no telts, tad arī Israēla bērni pēc tam cēlās, un tai vietā, kur tas padebesis palika, tur Israēla bērni apmetās. Numbers 9:18 Pēc Tā Kunga vārda Israēla bērni cēlās, un pēc Tā Kunga vārda Israēla bērni apmetās; visu to laiku, kamēr tas padebesis uz tā dzīvokļa palika, tie palika uz vietas. Numbers 9:19 Un kad tas padebesis daudz dienas uz tā dzīvokļa palika, tad Israēla bērni ņēma vērā Tā Kunga pavēli un necēlās. Numbers 9:20 Un kad tas padebesis maz dienu palika uz tā dzīvokļa, - tad pēc Tā Kunga vārda tie palika uz vietas un pēc Tā Kunga vārda tie cēlās. Numbers 9:21 Bet kad tas padebesis no vakara līdz rītam stāvēja un rītā pacēlās, tad viņi cēlās; vai bija diena, vai nakts, kad tas padebesis pacēlās, tad arī viņi cēlās. Numbers 9:22 Bet ja tas padebesis divas dienas, vai vienu mēnesi vai ilgāki uz tā dzīvokļa stāvēja un uz tā palika, tad Israēla bērni palika uz vietas un necēlās, un kad tas cēlās, tad arī viņi cēlās. Numbers 9:23 Pēc Tā Kunga vārda tie apmetās un pēc Tā Kunga vārda tie cēlās; tie ņēma vērā Tā Kunga pavēles, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Numbers 10:0 Numbers 10:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 10:2 Taisi sev divas trumetes(taures), no sudraba tev tās būs izkalt, un tās lai ir priekš draudzes sasaukšanas un priekš lēģera pacelšanas. Numbers 10:3 Kad ar viņām abām pūtīs, tad visai draudzei pie tevis būs sapulcēties priekš saiešanas telts durvīm, Numbers 10:4 Bet ja ar vienu vien pūtīs, tad tiem lieliem kungiem, tiem virsniekiem pār Israēla tūkstošiem pie tevis būs sapulcēties. Numbers 10:5 Kad jūs ar varenu skaņu pūšat, tad tiem lēģeriem būs celties, kas pret rītiem apmetušies. Numbers 10:6 Bet kad jūs ar varenu skaņu otrā kārtā pūšat, tad tiem lēģeriem būs celties, kas pret dienas vidiem apmetušies; ar varenu skaņu būs pūst, kad viņiem jāceļas. Numbers 10:7 Bet to draudzi sapulcinājot jums būs pūst, tomēr ne ar varenu skaņu. Numbers 10:8 Un Ārona dēliem, tiem priesteriem, būs tās trumetes pūst, un tas lai jums ir par likumu mūžīgi pie jūsu pēcnākamiem. Numbers 10:9 Un kad jūs savā zemē iesiet karā pret saviem ienaidniekiem, kas jūs spiež, tad jums būs pūst ar varenu skaņu; tad Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pieminēs, un jūs tapsiet izglābti no saviem ienaidniekiem. Numbers 10:10 Un savā līksmības laikā un savos svētkos un savos jaunos mēnešos jums arīdzan trumetes būs pūst, pie saviem dedzināmiem upuriem un pie saviem pateicības upuriem, lai jūsu Dievs jūs piemin. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Numbers 10:11 Un notikās otrā gadā, otrā mēnesī, divdesmitā mēneša dienā, ka tās padebesis pacēlās no tā liecības dzīvokļa. Numbers 10:12 Un Israēla bērni cēlās pēc saviem pulkiem no Sinaī tuksneša, un tas padebesis nolaidās Pārana tuksnesī. Numbers 10:13 Tā tie pirmoreiz cēlās pēc Tā Kunga vārda caur Mozu. Numbers 10:14 Pa priekšu cēlās Jūda bērnu lēģera karogs, pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Nahšons, Aminadaba dēls, Numbers 10:15 Un pār Īsašara bērnu cilts pulku bija Netaneēls, Cuara dēls, Numbers 10:16 Un pār Zebulona bērnu cilts pulku bija Eliabs, Helona dēls. Numbers 10:17 Un tas dzīvoklis tapa nocelts, un Geršona bērni un Merarus bērni cēlās un nesa to dzīvokli. Numbers 10:18 Pēc tam cēlās Rūbena lēģera karogs pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Elicurs, Šedeūra dēls. Numbers 10:19 Un pār Sīmeana bērnu cilts pulku bija Šelumiēls, Curi-Šadaja dēls. Numbers 10:20 Un pār Gada bērnu cilts pulku bija Eliazavs, Deguēļa dēls. Numbers 10:21 Tad Kehāta bērni cēlās un nesa tās svētuma lietas, un tas dzīvoklis tika uzcelts, kamēr šie atnāca. Numbers 10:22 Un pēc tam cēlās Efraīma bērnu lēģera karogs pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Elišamus, Amiuda dēls. Numbers 10:23 Un pār Manasus bērnu cilts pulku bija Gamaliēls, Pedacura dēls. Numbers 10:24 Un pār Benjamina bērnu cilts pulku bija Abidans, Gideona dēls. Numbers 10:25 Tad cēlās Dana bērnu lēģera karogs visu lēģeru beidzamā galā pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Ahiēzars, Ami-Šadaja dēls. Numbers 10:26 Un pār Ašera bērnu cilts pulku bija Paģiēls, Okrana dēls. Numbers 10:27 Un pār Naftalus bērnu cilts pulku bija Ahirus, Enana dēls. Numbers 10:28 Tā Israēla bērni cēlās pēc saviem pulkiem. Numbers 10:29 Un Mozus sacīja uz Hobabu, Reguēļa, tā Midijanieša, dēlu, Mozus sievas brāli: mēs ejam uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis: “To Es jums došu.” Nāc līdz ar mums, mēs tev gribam labu darīt, jo Tas Kungs Israēlim labumu apsolījis. Numbers 10:30 Bet viņš sacīja: es neiešu, bet es gribu iet uz savu zemi un pie saviem radiem. Numbers 10:31 Bet tas viņam sacīja: neatstājies no mums, jo tāpēc ka tu zini, kur mums tuksnesī jāapmetas, tad tev būs mums būt par aci. Numbers 10:32 Un notiks, ja tu mums iesi līdz un mums nāks tas labums, ko Tas Kungs mums darīs, tad mēs tev arīdzan gribam labu darīt. Numbers 10:33 Un tie cēlās no Tā Kunga kalna treju dienu gājumu, un Tā Kunga derības šķirsts viņiem gāja priekšā treju dienu gājumu, viņiem rādīt dusamu vietu. Numbers 10:34 Un Tā Kunga padebesis bija pār viņiem dienas laikā, kad tie no lēģera cēlās. Numbers 10:35 Un notikās, kad tas šķirsts cēlās, tad Mozus sacīja: celies, Kungs, lai Tavi ienaidnieki top izkaisīti un Tavi nīdētāji lai bēg priekš Tava vaiga. Numbers 10:36 Un kad tas dusēja, tad viņš sacīja: atgriezies, Kungs, pie Israēla pulku tūkstošiem. Numbers 11:0 Numbers 11:1 Un notikās, kad tie ļaudis Tā Kunga ausīs kurnēja, tad Tas Kungs to dzirdēja, un Viņa bardzība iekarsa, un Tā Kunga uguns iedegās pret viņiem un rija lēģera galā. Numbers 11:2 Tad tie ļaudis brēca uz Mozu. Un Mozus lūdza To Kungu, un tas uguns noslāpa. Numbers 11:3 Un tās vietas vārdu nosauca Tabeēra (degums), tāpēc ka Tā Kunga uguns starp tiem bija iededzies. Numbers 11:4 Un pulks visādu pienācēju, kas bija viņu starpā, palika kārīgi, un arī Israēla bērni raudāja atkal sacīdami: Numbers 11:5 Kas mums dos gaļu ēst? Mēs pieminam tās zivis, ko Ēģiptes zemē velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Numbers 11:6 Bet nu mūsu dvēsele ir iztvīkusi, jo nav nekā kā vien tas manna priekš mūsu acīm. Numbers 11:7 Un manna bija tā kā koriandra sēklas un izskatījās kā bdelliums(sveķi). Numbers 11:8 Un tie ļaudis skrēja šurp un turp un to sakrāja un mala dzirnavās, vai sagrūda piestās, un to vārīja podos un taisīja no tā raušus, un viņa smaka bija tā kā eļļas raušu smaka. Numbers 11:9 Un kad rasa pa naktīm nokrita lēģerī, tad tas manna nokrita līdz. Numbers 11:10 Tad Mozus dzirdēja tos ļaudis raudam ar viņu saimēm, ikvienu priekš sava dzīvokļa durvīm, un Tā Kunga bardzība iedegās ļoti, un arī Mozum tas nepatika. Numbers 11:11 Un Mozus sacīja uz To Kungu: kāpēc Tu Savam kalpam esi darījis tik grūti? Un kāpēc es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu man esi uzlicis visu šo ļaužu nastu? Numbers 11:12 Vai es visus šos ļaudis esmu nesis savās miesās? Vai es tos esmu dzemdējis, ka Tu man gribi sacīt: nes tos savā klēpī, tā kā auklētājs nes zīdāmu bērnu, uz to zemi, ko Tu viņu tēviem esi zvērējis? Numbers 11:13 Kur es gaļas varētu dabūt, ko dot visiem šiem ļaudīm? Jo tie raud pret mani sacīdami: dod mums gaļas ēst. Numbers 11:14 Es viens pats visus šos ļaudis nevaru nest, jo tas man ir visai grūti. Numbers 11:15 Un ja Tu man tā gribi darīt, tad nokauj labāk mani, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad neliec man tā redzēt savu nelaimi. Numbers 11:16 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, kurus tu zini, ka tie ir ļaužu vecaji un viņu virsnieki, un ved Man tos priekš saiešanas telts, un lai tie tur stāv pie tevis; Numbers 11:17 Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no Tā Gara, kas uz tevis, Es gribu ņemt un likt uz viņiem, un viņiem būs līdz ar tevi nest to ļaužu nastu, ka tā tev vienam nav jānes. Numbers 11:18 Un uz tiem ļaudīm tev būs sacīt: svētījaties uz rīta dienu, tad jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs priekš Tā Kunga ausīm esat raudājuši sacīdami: kas mums dos gaļu ēst? Jo mums ir labi klājies Ēģiptes zemē. Tāpēc Tas Kungs jums dos gaļu ēst. Numbers 11:19 Jūs neēdīsiet vienu nedz divas dienas nedz piecas dienas nedz desmit dienas nedz divdesmit dienas, Numbers 11:20 Bet veselu mēnesi, tiekams tā jums caur nāsīm izies un jūs to apniksiet, tāpēc ka jūs To Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un priekš Viņa esat raudājuši sacīdami: kāpēc mēs esam izgājuši no Ēģiptes zemes? Numbers 11:21 Un Mozus sacīja: sešsimt tūkstoši ir šo ļaužu kājnieki, kā vidū es esmu, un Tu saki, es tiem došu gaļu, un tiem būs ēst veselu mēnesi! Numbers 11:22 Vai tad mazus un lielus lopus priekš tiem būs nokaut, ka tiem būtu diezgan? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, ka tiem būtu diezgan? Numbers 11:23 Bet Tas Kungs runāja uz Mozu: vai tad Tā Kunga roka ir paīsināta? Tagad tev būs redzēt, vai Mans Vārds tev notiks, vai ne. Numbers 11:24 Un Mozus izgāja un runāja Tā Kunga vārdus uz tiem ļaudīm un sapulcināja septiņdesmit vīrus no to ļaužu vecajiem un nostādīja tos ap saiešanas telti. Numbers 11:25 Tad Tas Kungs nonāca padebesī un runāja uz to un ņēma no Tā Gara, kas uz viņa bija, un lika to uz tiem septiņdesmit vecajiem, un notikās, kad Tas Gars uz tiem dusēja, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc vairs ne. Numbers 11:26 Un divi vīri bija palikuši lēģerī, tā viena vārds bija Eldads un tā otra vārds bija Medads, un Tas Gars uz tiem dusēja, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, jebšu nebija nogājuši uz to telti, un tie runāja kā pravieši lēģerī. Numbers 11:27 Tad viens puisis tecēja un teica Mozum un sacīja: Eldads un Medads runā lēģerī kā pravieši. Numbers 11:28 Un Jozuas, Nuna dēls, Mozus sulainis, viens no viņa izlasītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: mans kungs, Mozu, aizliedz tiem. Numbers 11:29 Tad Mozus uz to sacīja: vai tev deg mani aizstāvēt? Ak kaut Tā Kunga ļaudis visi būtu pravieši un kaut Tas Kungs Savu Garu pār tiem (visiem) dotu! Numbers 11:30 Pēc tam Mozus aizgāja atpakaļ lēģerī ar Israēla vecajiem. Numbers 11:31 Tad vējš cēlās no Tā Kunga un atveda paipalas no jūras un izkaisīja tās pa lēģeri, šeit vienas dienas gājumu un tur vienas dienas gājumu visapkārt ap lēģeri, un tās bija līdz divām olektīm augstumā pa zemes virsu. Numbers 11:32 Tad tie ļaudis cēlās cauru dienu un cauru nakti un cauru otru dienu un lasīja paipalas, un kam maz bija, tas bija salasījis desmit gomorus, un tie tās klādami izklāja priekš sevis ap lēģeri. Numbers 11:33 Tā gaļa viņiem vēl bija zobos, pirms tā bija apēsta, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret tiem ļaudīm un Tas Kungs sita tos ļaudis ar ļoti grūtu mocību. Numbers 11:34 Tāpēc tās vietas vārdu sauca kārības kapenes, jo tur tie apraka tos kārīgos starp tiem ļaudīm. Numbers 11:35 No tām kārības kapenēm tie ļaudis aizgāja uz Hacerotu un apmetās Hacerotā. Numbers 12:0 Numbers 12:1 Tad Mirjame un Ārons runāja pret Mozu tās etiopiešu sievas dēļ ko viņš bija ņēmis, jo viņš vienu etiopieti bija ņēmis par sievu, un tie sacīja: Numbers 12:2 Vai Tas Kungs tikai caur Mozu vien runājis? Vai tas nav arī caur mums runājis? Un Tas Kungs to dzirdēja. Numbers 12:3 Bet tas vīrs Mozus bija ļoti lēnprātīgs, vairāk nekā visi cilvēki virs zemes. Numbers 12:4 Tad Tas Kungs piepeši runāja uz Mozu un uz Āronu un uz Mirjami: nāciet ārā jūs trīs pie saiešanas telts; un tie trīs nāca ārā. Numbers 12:5 Tad Tas Kungs nonāca padebeša stabā un stāvēja saiešanas telts durvīs; un viņš sauca Āronu un Mirjami, un tie abi nāca ārā. Numbers 12:6 Un Viņš sacīja: klausiet jel Manu vārdu! Ja jūsu starpā viens pravietis, tad Es, Tas Kungs, viņam parādos parādīšanā, caur sapni Es ar viņu runāju. Numbers 12:7 Tāds nav Mans kalps Mozus, kas visā Manā namā ir uzticīgs. Numbers 12:8 Muti pret muti Es ar viņu runāju un ne caur tumšiem vārdiem, bet redzēdams viņš redz Tā Kunga vaigu; kādēļ tad jūs neesat bijušies runāt pret Manu kalpu, pret Mozu? Numbers 12:9 Un Tā Kunga bardzība iedegās pret tiem, un Viņš aizgāja. Numbers 12:10 Un tas padebesis atstājās no telts virsas, un redzi, Mirjame bija spitālīga kā sniegs, un Ārons uzlūkoja Mirjami, un redzi, tā bija spitālīga. Numbers 12:11 Tad Ārons sacīja uz Mozu: lūdzams, mans kungs, nepielīdzini mums tos grēkus, ar ko mēs ģeķīgi esam darījuši un ar ko esam apgrēkojušies. Numbers 12:12 Lai viņa nav kā tas, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam puse no miesas jau saēsta. Numbers 12:13 Tad Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: Ak Dievs, lūdzams, dziedini jel viņu! Numbers 12:14 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tā septiņas dienas nekaunētos? Lai tā septiņas dienas ārā aiz lēģera top ieslēgta un pēc tam lai tā atkal top pieņemta. Numbers 12:15 Tad Mirjame tapa ieslēgta ārā aiz lēģera septiņas dienas, un tie ļaudis negāja tālāki, kamēr Mirjame atkal tapa pieņemta. Numbers 12:16 Bet pēc tam tie ļaudis cēlās no Hacerotas un apmetās Pārana tuksnesī. Numbers 13:0 Numbers 13:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Numbers 13:2 Izsūti vīrus, kas izlūko Kanaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; no ikvienas cilts tev būs sūtīt vienu vīru, kas visi ir virsnieki viņu starpā. Numbers 13:3 Tad Mozus tos izsūtīja no Pārana tuksneša pēc Tā Kunga vārda; visi tie vīri bija Israēla bērnu virsnieki. Numbers 13:4 Un šie ir viņu vārdi: no Rūbena cilts Šamuūs, Zakura dēls, Numbers 13:5 No Sīmeana cilts Sāfats, Horija dēls, Numbers 13:6 No Jūda cilts Kālebs, Jefunna dēls, Numbers 13:7 No Īsašara cilts Jiģeāls, Jāzepa dēls, Numbers 13:8 No Efraīma cilts Hošejs, Nuna dēls, Numbers 13:9 No Benjamina cilts Paltus, Rapus dēls, Numbers 13:10 No Zebulona cilts Gadiēls, Sodija dēls, Numbers 13:11 No Jāzepa cilts, (tas ir) no Manasus cilts Gadus, Susus dēls, Numbers 13:12 No Dana cilts Amiēls, Ģemalus dēls, Numbers 13:13 No Ašera cilts Seturs, Mihaēla dēls, Numbers 13:14 No Naftalus cilts Nakbus, Vafsus dēls, Numbers 13:15 No Gada cilts Geuēls, Māhus dēls. Numbers 13:16 Šie ir to vīru vārdi, ko Mozus sūtīja, to zemi izlūkot. Un Mozus nosauca Hošeju, Nuna dēlu, (par) Jozua. Numbers 13:17 Un Mozus tos sūtīja, Kanaāna zemi izlūkot, un tiem sacīja: ceļaties šeit no dienvidu(Negeba) puses un ejat augšām uz tiem kalniem. Numbers 13:18 Un apraugāt to zemi, kāda tā ir, un tos ļaudis, kas tur dzīvo, vai tie ir stipri, vai vāji, vai maz, vai daudz; Numbers 13:19 Un kāda tā zeme, kur tie dzīvo, vai tā laba vai nelaba, un kādas pilsētas tur ir, kur tie dzīvo, vai tie dzīvo lēģeros vai stiprās pilīs; Numbers 13:20 Un kāda tā zeme, vai tauka, vai liesa, vai koki tur ir, vai ne. Esiet droši un ņemat līdz no zemes augļiem; jo tas notika pašā pirmo vīna ogu laikā. Numbers 13:21 Un tie aizgāja un izlūkoja to zemi no Cin tuksneša līdz Rehobai, kur iet uz Amatu. Numbers 13:22 Un tie aizgāja no dienvidu(Negeba) puses un nāca Hebronē, un tur bija Aķimans, Zezaūs un Talmaūs, Enaka bērni. Bet Hebrones pilsēta bija celta septiņus gadus priekš Coana Ēģiptes zemē. Numbers 13:23 Un tie nāca pie Eškoles upes un nogrieza tur vienu zaru ar vīna ķekaru, to divi nesa uz nesamās kārts, - arī granātābolus un vīģes. Numbers 13:24 Šī vieta tapa nosaukta Eškoles upe, pēc tā vīna ķekara, ko Israēla bērni tur bija nogriezuši. Numbers 13:25 Un tie griezās atpakaļ no tās zemes izlūkošanas pēc četrdesmit dienām. Numbers 13:26 Un tie gāja un nāca pie Mozus un pie Ārona un pie visas Israēla bērnu draudzes, Pārana tuksnesī uz Kādešu, un atnesa vēsti viņam un visai draudzei un rādīja tās zemes augļus. Numbers 13:27 Un tie viņam teica un sacīja: mēs tai zemē esam nākuši, kurp tu mūs esi sūtījis, un patiesi, tur tek piens un medus, un šis ir viņas auglis. Numbers 13:28 Bet tik stipri ļaudis tai zemē dzīvo un tās pilsētas ir stipras un ļoti lielas; mēs tur arī Enaka bērnus esam redzējuši. Numbers 13:29 Amalekieši dzīvo tai zemē pret dienvidiem, bet Hetieši un Jebusieši un Amorieši dzīvo kalnos, un Kanaānieši dzīvo pie jūras un Jardānes malā. Numbers 13:30 Tad Kālebs apklusināja tos ļaudis Mozus priekšā un sacīja: iedami iesim augšup un mēs to ieņemsim, jo mēs to tiešām uzvarēsim. Numbers 13:31 Bet tie vīri, kas viņam bija līdz gājuši, sacīja: mēs nevaram iet pret šiem ļaudīm, jo tie ir stiprāki nekā mēs. Numbers 13:32 Tā tie izpauda nelabu slavu no tās zemes, ko tie bija izlūkojuši, pie Israēla bērniem, sacīdami: tā zeme, ko esam pārstaigājuši izlūkot, ir tāda zeme, kas savus iedzīvotājus aprij, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir vīri no liela garuma. Numbers 13:33 Mēs tur arī milžu ļaudis esam redzējuši, tos Enaka dēlus no milžu cilts; mēs bijām savās acīs tā kā siseņi, un tādi paši mēs bijām viņu acīs. Numbers 14:0 Numbers 14:1 Tad visa draudze cēlās un pacēla savu balsi, un tie ļaudis raudāja to nakti. Numbers 14:2 Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un pret Āronu, un visa draudze uz tiem sacīja: kaut Ēģiptes zemē būtu nomiruši, jeb kaut šinī tuksnesī būtu nomiruši! Numbers 14:3 Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, ka mums būs krist caur zobenu, mūsu sievām un mūsu bērniņiem būs palikt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, griezties atpakaļ uz Ēģiptes zemi? Numbers 14:4 Un tie sacīja viens uz otru: celsim sev virsnieku un griezīsimies atpakaļ uz Ēģiptes zemi. Numbers 14:5 Tad Mozus un Ārons nokrita uz savu vaigu priekš visa Israēla bērnu draudzes pulka. Numbers 14:6 Un Jozuas, Nuna dēls, un Kālebs, Jefunna dēls, no tiem zemes izlūkiem, saplēsa savas drēbes. Numbers 14:7 Un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi un sacīja: tā zeme, ko esam pārstaigājuši izlūkot, ir ļoti varen laba zeme. Numbers 14:8 Ja Tam Kungam ir labs prāts pie mums, tad Viņš mūs novedīs uz šo zemi un mums to dos, zemi, kur piens un medus tek. Numbers 14:9 Tikai nesaceļaties pret To Kungu un nebīstaties no tās zemes ļaudīm; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums no tiem ir atstājies, un Tas Kungs ir ar mums; nebīstaties no tiem! Numbers 14:10 Tad visa draudze sacīja, ka tie akmeņiem jānomētā. Bet Tā Kunga godība parādījās saiešanas teltī priekš visiem Israēla bērniem. Numbers 14:11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: cik ilgi šie ļaudis Mani kaitina? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, pie visām tām zīmēm, ko Es viņu vidū esmu darījis? Numbers 14:12 Es tos sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, un tevi darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi. Numbers 14:13 Bet Mozus sacīja uz To Kungu: taču ēģiptieši dzirdējuši, ka Tu caur Savu spēku šos ļaudis no viņiem esi izvedis, Numbers 14:14 Un sacījuši šās zemes iedzīvotājiem; tie dzirdējuši, ka Tu, ak Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, acīm esi redzams, ka Tavs padebesis pār tiem stāv, un Tu viņu priekšā ej padebeša stabā dienu un uguns stabā nakti; Numbers 14:15 Ja Tu nu šos ļaudis nokautu tā kā vienu vienīgu vīru, - tad tie pagāni, kas Tavu slavu dzirdējuši, tiešām runātu un sacītu: Numbers 14:16 Tāpēc ka Tas Kungs šos ļaudis nevarēja ievest tai zemē, ko Viņš tiem bija zvērējis, Viņš tos ir nokāvis tuksnesī. Numbers 14:17 Nu tad, lai Tā Kunga spēks paaugstinājās, kā Tu esi runājis un sacījis: Numbers 14:18 Tas Kungs ir pacietīgs un no lielas žēlastības, piedodams noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. Numbers 14:19 Piedod jel šo ļaužu noziegumu pēc Savas lielās žēlastības un tā kā Tu šiem ļaudīm esi piedevis no Ēģiptes zemes līdz šim. Numbers 14:20 Un Tas Kungs sacīja: esmu piedevis pēc tava vārda. Numbers 14:21 Un nu, tik tiešām kā Es dzīvoju un visa pasaule taps pilna Tā Kunga godības, Numbers 14:22 Visi tie vīri, kas ir redzējuši Manu godību un Manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptes zemē un tuksnesī, un Mani nu ir kārdinājuši desmitkārt un Manai balsij nav paklausījuši, Numbers 14:23 Tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es viņu tēviem esmu zvērējis: nevienam no tiem, kas Mani apkaitinājuši, to nebūs redzēt. Numbers 14:24 Bet Savu kalpu Kālebu, tāpēc ka cits gars ar to ir bijis, un ka tas pareizi Mani klausījis, to Es gribu ievest tai zemē, kur viņš ir bijis, un viņa dzimumam to būs iemantot. Numbers 14:25 Amalekieši un Kanaānieši dzīvo lejā. Griežaties rītā atpakaļ un ejat uz tuksnesi pa niedru jūras ceļu. Numbers 14:26 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Numbers 14:27 Cik ilgi tā būs ar šo ļauno draudzi, kas pret Mani kurn? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie pret Mani kurn. Numbers 14:28 Saki tiem: tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es jums tā darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši. Numbers 14:29 Šinī tuksnesī būs krist jūsu miesām, un visiem jūsu skaitītiem, pēc visiem jūsu pulkiem, tiem, kas divdesmit gadus veci un pārāki, kas pret Mani esat kurnējuši. Numbers 14:30 Jums nebūs ieiet tai zemē, par ko Es Savu roku esmu pacēlis, lai tur mājojiet, bet tik vien Kālebam, Jefunna dēlam, un Jozuam, Nuna dēlam. Numbers 14:31 Un jūsu bērnus, par ko jūs sacījāt, tie būšot par laupījumu, tos Es ievedīšu, un tie dabūs pazīt to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši. Numbers 14:32 Bet jums un jūsu miesām būs krist šinī tuksnesī. Numbers 14:33 Un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jūsu maucību nest, tiekams jūsu miesas bojā iet tuksnesī. Numbers 14:34 Pēc to četrdesmit dienu skaita, cik ilgi jūs to zemi esat izlūkojuši, ikvienu dienu skaitot par gadu, jums būs nest savus noziegumus četrdesmit gadus; ka jūs atzīstat, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos. Numbers 14:35 Es Tas Kungs esmu runājis, Es to tiešām darīšu visai šai ļaunai draudzei, kas pret Mani sametusies; šinī tuksnesī tiem būs iet bojā, un tur tiem būs nomirt. Numbers 14:36 Tad nu tie vīri, ko Mozus bija sūtījis, to zemi izlūkot, kas bija atgriezušies atpakaļ un visu draudzi pret viņu rīdinājuši uz kurnēšanu un izpauduši nelabu slavu par to zemi, Numbers 14:37 Tie vīri, kas tai zemei darījuši nelabu slavu, nomira caur vienu mocību Tā Kunga priekšā. Numbers 14:38 Bet Jozuas, Nuna dēls, un Kālebs, Jefunna dēls, palika dzīvi no tiem vīriem, kas bija nogājuši, to zemi izlūkot. Numbers 14:39 Un Mozus runāja šos vārdus uz visiem Israēla bērniem; tad tie ļaudis ļoti bēdājās. Numbers 14:40 Un tie cēlās agri un devās augšā uz kalnu galu sacīdami: redzi, šeit esam un iesim uz to vietu, par ko Tas Kungs sacījis; jo mēs esam grēkojuši. Numbers 14:41 Bet Mozus sacīja: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga vārdu? Jo tas jums neizdosies. Numbers 14:42 Neejat uz augšu, Tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netopat sakauti no saviem ienaidniekiem. Numbers 14:43 Jo Amalekieši un Kanaānieši tur ir jūsu priekšā, un jūs kritīsiet caur zobenu; jo tāpēc ka jūs no Tā Kunga esat atkāpušies, Tas Kungs nebūs ar jums. Numbers 14:44 Tomēr tie ar pārgalvību devās uz augšu, uz kalnu galu, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus neatstājās no lēģera. Numbers 14:45 Tad Amalekieši un Kanaānieši, kas uz tiem kalniem dzīvoja, nāca un tos sita un sakāva līdz Hormai. Numbers 15:0 Numbers 15:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 15:2 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs savā zemē nāksiet, ko Es jums došu, Numbers 15:3 Un jūs Tam Kungam gribat nest uguns upuri, dedzināmo upuri vai kaujamu upuri, vai pēc īpaša solījuma vai no laba prāta, vai savos noliktos svētkos, lai būtu Tam Kungam par saldu smaržu, no lieliem vai sīkiem lopiem, Numbers 15:4 Tad tam, kas savu upuri Tam Kungam pienes, būs upurēt ēdamu upuri no desmitās tiesas kviešu miltu, kas ir sajaukti ar ceturksni inna eļļas; Numbers 15:5 Un vīnu par dzeramu upuri vienu ceturksni inna tev būs sataisīt pie tā dedzināmā upura, vai pie tā kaujamā upura, pie ikviena upurējama jēra. Numbers 15:6 Vai kad auns top upurēts, tev ēdamu upuri būs sataisīt no divām desmitām kviešu miltu, kas sajaukti ar trešo tiesu inna eļļas; Numbers 15:7 Un vīnu par dzeramu upuri tev būs upurēt trešu tiesu inna par saldu smaržu Tam Kungam, Numbers 15:8 Bet ja tu jaunu vērsi gribi sataisīt par dedzināmo upuri, vai kaujamu upuri, kāda īpaša solījuma dēļ, vai par pateicības upuri Tam Kungam, Numbers 15:9 Tad pie tā jauna vērša būs pielikt ēdamu upuri, proti trīs desmitās kviešu miltu, kas sajaukti ar pusinnu eļļas; Numbers 15:10 Un vīnu tev būs upurēt par dzeramu upuri, pusinnu, par uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam. Numbers 15:11 Tā lai top darīts ar ikvienu vērsi vai ar ikvienu aunu vai ar jēru vai kazlēnu. Numbers 15:12 Pēc tā skaita, ko jūs sataisīsiet, jums tā būs darīt ar ikvienu pēc viņu skaita. Numbers 15:13 Ikvienam iedzīvotājam šās lietas tā būs darīt, kad upurē uguns upuri par saldu smaržu Tam Kungam. Numbers 15:14 Un ja kāds svešinieks pie jums piemīt, vai ja kas jūsu starpā ir pie jūsu pēcnākamiem, un Tam Kungam par saldu smaržu grib nest uguns upuri, tam būs tā darīt, kā jūs darāt. Numbers 15:15 Visai draudzei lai ir vienāds likums, jums un tam svešiniekam, kas pie jums piemīt, likums mūžīgi jūsu pēcnākamiem: tā kā jūs, tāpat lai ir tas svešinieks Tā Kunga priekšā. Numbers 15:16 Vienāda bauslība un vienāda tiesa lai ir jums un tam svešiniekam, kas pie jums piemājo. Numbers 15:17 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 15:18 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs nonāksiet tai zemē, uz kurieni Es jūs vedīšu, Numbers 15:19 Kad jūs ēdīsiet tās zemes maizi, tad jums Tam Kungam būs upurēt cilājamu upuri. Numbers 15:20 Savas mīklas pirmajus, vienu karašu jums būs upurēt par cilājamu upuri, itin kā to cilājamo upuri no klona, tā jums to būs upurēt. Numbers 15:21 No savas mīklas pirmajiem jums Tam Kungam būs dot cilājamu upuri līdz jūsu pēcnākamiem. Numbers 15:22 Un kad jūs netīši apgrēkosities un nedarīsiet visus šos baušļus, ko Tas Kungs uz Mozu ir runājis, Numbers 15:23 Visu, ko Tas Kungs jums caur Mozu pavēlējis, no tās dienas, kad Tas Kungs to pavēlējis, un tā projām līdz jūsu pēcnākamiem, - Numbers 15:24 Tad, ja draudzei nezinot un netīši tas noticis, lai visa draudze upurē vienu vērsēnu no lieliem lopiem par dedzināmo upuri, par saldu smaržu Tam Kungam, līdz ar viņa ēdamo upuri un viņa dzeramo upuri, kā pienākas, un vienu āzi par grēku upuri. Numbers 15:25 Un priesterim būs salīdzināt visu Israēla bērnu draudzi, tad viņiem taps piedots, jo tas bija netīši grēkots; tā lai tie savu upuri nes, uguns upuri Tam Kungam, un savu grēku upuri Tā Kunga priekšā savas apgrēkošanās dēļ. Numbers 15:26 Tad visai Israēla bērnu draudzei taps piedots, un arī tam svešiniekam, kas jūsu starpā piemīt, tāpēc ka visiem ļaudīm tas grēks noticis netīši. Numbers 15:27 Un ja kaut kāds netīši apgrēkotos, tam gada vecu kazu būs upurēt par grēku upuri. Numbers 15:28 Un priesterim būs salīdzināt to, kas ar netīšu grēku apgrēkojies Tā Kunga priekšā; to lai salīdzina, tad viņam taps piedots. Numbers 15:29 Tam, kas Israēla bērnu vidū ir dzimis, un tam svešiniekam, kas jūsu starpā piemīt, vienāda bauslība lai jums ir priekš tā, kas netīši apgrēkojās. Numbers 15:30 Bet tā dvēsele, kas kaut ko darīs pārgalvībā, vai tas jūsu starpā dzimis, vai tas svešinieks, - tas To Kungu zaimo, un tā dvēsele lai top izdeldēta no saviem ļaudīm. Numbers 15:31 Jo tā ir nicinājusi Tā Kunga vārdu un pulgojusi Viņa bauslību, ar izdeldēšanu tā dvēsele pavisam lai top izdeldēta; viņas noziegums lai paliek uz viņas. Numbers 15:32 Kad nu Israēla bērni bija tuksnesī, tad tie atrada vienu vīru malku lasām dusēšanas dienā. Numbers 15:33 Un tie, kas viņu atrada malku lasām, to atveda pie Mozus un Ārona un pie visas draudzes. Numbers 15:34 Un tie to lika cietumā, jo nebija skaidri izteikts, kas ar to jādara. Numbers 15:35 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: to vīru būs nokaut, visa draudze lai viņu akmeņiem nomētā ārā aiz lēģera. Numbers 15:36 Tad visa draudze viņu izveda ārā aiz lēģera, un viņu akmeņiem nomētāja, ka tas nomira, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 15:37 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 15:38 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem, ka tiem sev būs taisīt pušķus drēbju stūros, līdz saviem pēcnākamiem, un pazilu auklu likt pie tiem stūru pušķiem. Numbers 15:39 Un tos pušķus jums tāpēc būs nest, ka jūs tos uzskatot pieminat visus Tā Kunga baušļus un pēc tiem dariet, un nestaigājiet pēc sava sirds prāta un sava acu kāruma, tam pakaļ maukodami. Numbers 15:40 Lai jūs pieminat un darāt visus Manus baušļus un savam Dievam esiet svēti. Numbers 15:41 Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums esmu par Dievu, Es Tas Kungs, jūsu Dievs. Numbers 16:0 Numbers 16:1 Bet Korahs, Jeceara dēls, (šis bija Kehāta, Levja dēla, dēls), ņēma pie sevis Datanu un Abiramu, Eliaba dēlus, un Onnu, Peleta dēlu, Rūbena dēlus, Numbers 16:2 Un sacēlās pret Mozu līdz ar divsimt un piecdesmit Israēla bērnu vīriem, kas bija draudzes virsnieki un sapulces runas vīri un no lielas slavas. Numbers 16:3 Un tie sapulcējās pret Mozu un pret Āronu un sacīja uz tiem: jums nu diezgan! Jo visa draudze ir svēta, un Tas Kungs ir viņu vidū; kāpēc jūs paaugstinājaties pār Tā Kunga draudzi? Numbers 16:4 Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita uz savu vaigu. Numbers 16:5 Un viņš runāja uz Korahu un uz visu viņa pulku un sacīja: rītā agri, tad Tas Kungs darīs zināmu, kas Viņam pieder, un kas ir svēts, un kas var iet pie Viņa, un kuru Viņš izvēlēs, tas varēs iet pie Viņa. Numbers 16:6 Dariet tā, ņemat sev kvēpināmus traukus, Korahs un viss viņa pulks. Numbers 16:7 Un rītā ieliekat tanīs uguni un liekat kvēpināmās zāles tur virsū priekš Tā Kunga, un kuru Tas Kungs izvēlēs, tas lai ir svēts; nu jums diezgan! Jūs Levja bērni! Numbers 16:8 Un Mozus sacīja uz Korahu: klausāties jel, jūs Levja bērni! Numbers 16:9 Vai jums par maz, ka Israēla Dievs jūs izraudzījis no Israēla draudzes, Viņam nākt tuvu, kalpot pie Tā Kunga dzīvokļa kalpošanas un stāvēt draudzes priekšā un tai kalpot. Numbers 16:10 Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, tiem Levja bērniem, licis tuvu nākt; un nu jūs meklējat arī priestera amatu! Numbers 16:11 Tādēļ tu un viss tavs pulks esiet sametušies kopā pret To Kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret viņu kurnat. Numbers 16:12 Un Mozus nosūtīja, aicināt Datanu un Abiramu, Eliaba dēlus, bet tie sacīja: mēs nenāksim. Numbers 16:13 Vai vēl nav gan, ka tu mūs izvedis no tās zemes, kur piens un medus tek, mūs nokaut tuksnesī, ka tu arī vēl pats uzmeties mums par virsnieku? Numbers 16:14 Tu mūs tiešām neesi vedis zemē, kur piens un medus tek, nedz mums devis iemantot tīrumus vai vīna dārzus, - vai tu tiem vīriem acis gribi izraut? Mēs nenāksim. Numbers 16:15 Tad Mozus ļoti apskaitās un sacīja uz To Kungu: neuzlūko viņu upuri. Pat ne ēzeli es no tiem neesmu ņēmis un nevienam ļauna neesmu darījis. Numbers 16:16 Un Mozus sacīja uz Korahu: tu un viss tavs pulks, nāciet rītu priekš Tā Kunga vaiga, tu un viņi un Ārons. Numbers 16:17 Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un liekat iekšā kvēpināmās zāles, un nesiet Tā Kunga priekšā ikviens savu trauku, divsimt un piecdesmit traukus, un arī tu un Ārons, ikviens savu trauku. Numbers 16:18 Tad tie ņēma ikviens savu trauku un ielika uguni un uzlika virsū kvēpināmās zāles, un stāvēja priekš saiešanas telts durvīm, un tāpat Mozus un Ārons. Numbers 16:19 Un Korahs sapulcēja visu draudzi pret viņiem priekš saiešanas telts durvīm. Tad Tā Kunga godība parādījās visai draudzei. Numbers 16:20 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu sacīdams: Numbers 16:21 Atšķiraties no šīs draudzes, ka Es tos acumirklī apriju. Numbers 16:22 Bet tie krita uz savu vaigu un sacīja: Ak Dievs! Tu Dievs pār visas miesas gariem, - ja viens cilvēks apgrēkojies, vai Tu tāpēc dusmosies par visu draudzi? Numbers 16:23 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 16:24 Runā uz draudzi un saki: atkāpjaties visapkārt no Koraha, Datana un Abirama dzīvokļa nost. Numbers 16:25 Tad Mozus cēlās un gāja pie Datana un Abirama, un viņam gāja pakaļ Israēla vecaji. Numbers 16:26 Un viņš runāja uz draudzi un sacīja: atkāpjaties nost no šo bezdievīgo cilvēku dzīvokļiem un neaizskarat nekā no tā, kas viņiem pieder, ka jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ. Numbers 16:27 Tad tie visapkārt gāja nost no Koraha, Datana un Abirama dzīvokļa, bet Datans un Abirams iznāca ārā un stāvēja savas telts durvīs līdz ar savām sievām un dēliem un bērniem. Numbers 16:28 Un Mozus sacīja: pie tam jūs atzīsiet, ka Tas Kungs mani sūtījis, visus šos darbus darīt, ne no mana paša prāta: Numbers 16:29 Ja šie nomirs, itin kā visi citi cilvēki mirst, un taps piemeklēti, itin kā visi cilvēki top piemeklēti, tad Tas Kungs mani nav sūtījis. Numbers 16:30 Bet ja Tas Kungs ko jauna darīs un zeme atvērs savu muti un tos norīs līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, tad jūs atzīsiet, ka šie cilvēki To Kungu ir nicinājuši. Numbers 16:31 Un notikās, kad viņš visus šos vārdus bija pabeidzis runāt, tad zeme apakš viņiem pāršķēlās, Numbers 16:32 Un atdarīja savu muti un tos norija līdz ar viņu namiem un ar visiem cilvēkiem, kas bija pie Koraha, un ar visu viņu mantu. Numbers 16:33 Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme tos apklāja, un tie gāja bojā no draudzes vidus. Numbers 16:34 Un viss Israēls, kas viņiem bija visapkārt, bēga viņiem brēcot, jo tie sacīja: ka mūs zeme neaprij! Numbers 16:35 Un no Tā Kunga izgāja uguns un aprija tos divsimt un piecdesmit vīrus, kas tās kvēpināmās zāles upurēja. Numbers 16:36 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 16:37 Saki priesterim Eleazaram, Ārona dēlam, lai tos kvēpināmos traukus paņem no tā deguma un to uguni izkaisa, jo tie trauki ir svēti, - Numbers 16:38 Šo traukus, kas pret savām dvēselēm bija grēkojuši, lai kaļ plakanos gabalos un ar tiem lai apvelk altāri; jo tie ir upurēti priekš Tā Kunga un svētīti, un būs Israēla bērniem par zīmi. Numbers 16:39 Tad priesteris Eleazars, ņēma tos kvēpināmos vara traukus, ko tie sadegušie bija pienesuši, un tos izkala plātīs, altārim par pārvelkamo; Numbers 16:40 Par piemiņu Israēla bērniem, lai neviens svešs, un kas nav no Ārona dzimuma, nepieietu, kvēpināt ar kvēpināmām zālēm Tā Kunga priekšā, ka tam nenotiktu, kā Koraham un kā viņa pulkam, itin kā Tas Kungs tam bija runājis caur Mozu. Numbers 16:41 Bet otrā dienā visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un pret Āronu un sacīja: jūs Tā Kunga ļaudis esat nokāvuši. Numbers 16:42 Un kad draudze sapulcējās pret Mozu un pret Āronu, tad tie griezās uz saiešanas telti, un redzi, tas padebesis to apklāja, un Tā Kunga godība parādījās. Numbers 16:43 Tad Mozus un Ārons gāja uz saiešanas telti. Numbers 16:44 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 16:45 Atkāpjaties no šās draudzes, tad Es to aprīšu acumirklī. Tad tie krita uz savu vaigu. Numbers 16:46 Un Mozus sacīja uz Āronu: ņem kvēpināmo trauku un ieliec uguni no altāra un uzliec kvēpināmās zāles virsū un ej steigšus draudzes vidū un salīdzini tos, jo bardzība no Tā Kunga ir izgājusi, un mocība ir iesākusies. Numbers 16:47 Un Ārons to ņēma, kā Mozus bija runājis, un skrēja draudzes vidū, un redzi, mocība bija iesākusies pie tiem ļaudīm, un viņš uzlika virsū kvēpināmās zāles un salīdzināja tos ļaudis. Numbers 16:48 Un viņš stāvēja starp mirušiem un dzīviem; tad tā mocība tapa novērsta. Numbers 16:49 Un to, kas no tās mocības bija nomiruši, bija četrpadsmit tūkstoši un septiņsimt, bez tiem, kas Koraha dēļ bija miruši. Numbers 16:50 Un Ārons griezās atpakaļ pie Mozus priekš saiešanas telts durvīm, un tā mocība mitējās. Numbers 17:0 Numbers 17:1 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 17:2 Runā uz Israēla bērniem un ņem no tiem priekš ikviena tēva nama vienu zizli, no visiem viņu virsniekiem pēc viņu tēvu namiem divpadsmit zižļus; tev ikviena vārdu būs rakstīt uz viņa zizli. Numbers 17:3 Bet Ārona vārdu tev būs rakstīt uz Levja cilts zizli, jo ikvienam zizlim būs būt priekš sava tēva nama galvas. Numbers 17:4 Un tev tos būs nolikt saiešanas teltī liecības priekšā, kur Es ar jums sanāku. Numbers 17:5 Un tad tā vīra zizlis, ko Es izvēlēšu, zaļos, un Es klusināšu Israēla bērnu kurnēšanu pret Mani, ar ko tie pret jums kurn. Numbers 17:6 Un Mozus runāja uz Israēla bērniem. Tad visi viņu virsnieki viņam deva ikviens virsnieks vienu zizli, pēc saviem tēvu namiem divpadsmit zižļus; tur arī Ārona zizlis bija starp viņu zižļiem. Numbers 17:7 Un Mozus nolika tos zižļus Tā Kunga priekšā liecības teltī. Numbers 17:8 Un otrā ritā, kad Mozus iegāja liecības teltī, tad redzi, Ārona zizlis priekš Levja nama zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un bija nesuši mandeles. Numbers 17:9 Un Mozus iznesa visus šos zižļus no Tā Kunga priekšas pie visiem Israēla bērniem, un tie to redzēja, un ikviens ņēma savu zizli. Numbers 17:10 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nes Ārona zizli atpakaļ liecības priekšā, to paglabāt par zīmi pārgalvjiem; tā tev to kurnēšanu pret Mani būs apklusināt, ka tiem nav jāmirst. Numbers 17:11 Un Mozus tā darīja; itin kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, tā viņš darīja. Numbers 17:12 Tad Israēla bērni runāja uz Mozu: redzi, mēs mirstam, mēs ejam bojā, mēs visi ejam bojā. Numbers 17:13 Ikviens, kas pie Tā Kunga dzīvokļa pieiet, tam jāmirst; vai tad mums patiesi būs iet bojā? Numbers 18:0 Numbers 18:1 Tad Tas Kungs runāja uz Āronu: tev un taviem dēliem un tava tēva namam līdz ar tevi būs nest svētās vietas noziegumu, un tev un taviem dēliem būs nest priestera amata noziegumu. Numbers 18:2 Un arī savus brāļus, Levja cilti, sava tēva cilti, tev līdz ar sevi būs pievest, ka tie tev palīdz un tev kalpo; bet tev un taviem dēliem līdz ar tevi būs būt liecības telts priekšā. Numbers 18:3 Un tiem būs kopt tavu kopšanu, un visas telts kopšanu; bet pie svētās vietas rīkiem un pie altāra tiem nebūs pieiet, lai nemirst, ne viņi, ne jūs. Numbers 18:4 Bet tiem būs tev palīdzēt un kopt to kopšanu saiešanas teltī visā telts kalpošanā, un nevienam svešiniekam pie jums nebūs pieiet. Numbers 18:5 Tad nu kopjat svētās vietas kopšanu un altāra kopšanu, lai vairs nenāk bardzība pār Israēla bērniem. Numbers 18:6 Jo redzi, Es jūsu brāļus, tos Levitus, esmu ņēmis no Israēla bērniem; tie jums ir doti par dāvanu Tam Kungam, ka tiem jākalpo pie saiešanas telts kalpošanas. Numbers 18:7 Bet tev un taviem dēliem līdz ar tevi būs savu priestera amatu kopt visās altāra lietās un iekšpusē aiz tā priekškaramā un kalpot, jūsu priestera amatu Es jums dodu kā dāvanu. Un tam svešiniekam, kas pieiet, būs mirt. Numbers 18:8 Un Tas Kungs runāja uz Āronu: un Es, redzi, Es tev esmu devis glabāt Savus cilājamos upurus; no visām Israēla bērnu svētām dāvanām Es tev tos esmu devis par daļu un taviem dēliem par tiesu mūžīgi. Numbers 18:9 Tas lai tev pieder no tām augsti svētām dāvanām no ugunīm: visas viņu dāvanas pie visiem viņu ēdamiem upuriem un pie visiem viņu grēku upuriem un pie visiem viņu nozieguma upuriem, ko tie Man dod; augsti svētas dāvanas lai tās ir tev un taviem dēliem. Numbers 18:10 Augsti svētā vietā tev to būs ēst; visi, kas no vīriešu kārtas, lai to ēd, - tas lai tev ir svēts. Numbers 18:11 Un tas lai tev pieder kā cilājams upuris no viņu dāvanām: no visiem Israēla bērnu līgojamiem upuriem Es to esmu devis tev un taviem dēliem un tavām meitām līdz ar tevi par tiesu mūžīgi; ikkatrs, kas tavā namā šķīsts, lai to ēd. Numbers 18:12 To visu labāko no eļļas un to visu labāko no vīna un no labības, viņu pirmajus, ko tiem būs Tam Kungam dot, to Es tev esmu devis. Numbers 18:13 Tiem pirmiem augļiem no visa, kas ir viņu zemē, ko tiem Tam Kungam būs nest, tev būs piederēt; ikkatrs, kas tavā namā šķīsts, lai to ēd. Numbers 18:14 Viss, kas iekš Israēla Dievam nolikts, lai tev pieder. Numbers 18:15 Viss, kas māti atplēš, no ikvienas miesas, ko Tam Kungam atnesīs, no cilvēkiem un no lopiem, lai tev pieder; bet cilvēku pirmdzimtos pērkot lai izpērk, un nešķīsto lopu pirmdzimtos arī lai izpērk. Numbers 18:16 Kas nu tos izpērk, lai tos izpērk vienu mēnesi vecus, pēc tava sprieduma, par pieciem sēķeļiem pēc svētās vietas sēķeļa (viens ir divdesmit ģeras). Numbers 18:17 Bet govs pirmdzimto vai avs pirmdzimto vai kazas pirmdzimto tev nebūs likt izpirkt, tie ir svēti, - viņu asinis tev būs slacīt uz altāri, un viņu taukus tev būs iededzināt par uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam. Numbers 18:18 Un viņu gaļa lai tev pieder, itin kā tās līgojamās krūtis, un tas labais plecs, tā lai viņa tev pieder. Numbers 18:19 Visus svētos cilājamos upurus ko Israēla bērni Tam Kungam pienes, Es esmu devis tev un arī taviem dēliem un tavām meitām līdz ar tevi par tiesu mūžam. Šī lai ir mūžīga sāls derība Tā Kunga priekšā tev un arī tavam dzimumam mūžīgi. Numbers 18:20 Un Tas Kungs sacīja uz Āronu: viņu zemē tev nebūs mantības un viņu starpā tev nebūs daļas; Es esmu tava daļa un tava manta starp Israēla bērniem. Numbers 18:21 Un redzi, Levja bērniem Es esmu devis visus desmitos iekš Israēla par daļu par viņu kalpošanu, ar ko tie kalpo saiešanas telts kalpošanā. Numbers 18:22 Un Israēla bērniem vairs nebūs pieiet pie saiešanas telts, ka tie neapgrēkojās un nemirst. Numbers 18:23 Bet Levitiem saiešanas telts kalpošanā būs kalpot, un tiem būs nest viņu noziegumus; tas lai ir likums mūžīgi pie jūsu pēcnākamiem; un starp Israēla bērniem tiem zemes daļas nebūs mantot. Numbers 18:24 Jo Israēla bērnu desmitos, ko tie upurē Tam Kungam par cilājamu upuri, Es esmu devis Levitiem par daļu; tādēļ Es uz tiem esmu sacījis: tiem Israēla bērnu vidū zemes daļas nebūs mantot. Numbers 18:25 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 18:26 Tev uz Levitiem vēl būs runāt un tiem sacīt: kad jūs no Israēla bērniem dabūsiet tos desmitos, ko Es jums esmu devis par daļu no viņiem, tad jums no tiem būs nest cilājamu upuri Tam Kungam, to desmito no tiem desmitiem. Numbers 18:27 Un tas jums taps pielīdzināts par jūsu cilājamo upuri, kā labība no klona un kā pilnība no vīna spaida. Numbers 18:28 Tā jums arī cilājamu upuri būs upurēt Tam Kungam no visiem saviem desmitiem, ko jūs dabūsiet no Israēla bērniem, un no tiem dot Tā Kunga cilājamo upuri Āronam, tam priesterim. Numbers 18:29 No visām savām dāvanām jums būs upurēt visu to cilājamo upuri Tam Kungam, no tā vislabākā to svēto daļu, Numbers 18:30 Tev tad uz viņiem būs sacīt: kad jūs to vislabāko no tā upurējat, tad tas Levitiem taps pielīdzināts, tā kā labība no klona vai kā auglis no vīna spaida. Numbers 18:31 Un ēdat to visās vietās, jūs un jūsu nams, jo tā ir jūsu alga par jūsu kalpošanu saiešanas teltī. Numbers 18:32 Un jūs par to nenesīsiet nekādu grēku, kad jūs to visu labāko no tā upurēsiet, un Israēla bērnu svētās dāvanas nesagānīsiet un nemirsiet. Numbers 19:0 Numbers 19:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Numbers 19:2 Šis ir tas bauslības likums, ko Tas Kungs ir pavēlējis un sacījis: runā uz Israēla bērniem, ka tiem pie tevis būs vest sarkanu govi, kas bez vainas un kam nav nekādas kaites un uz kā nekāds jūgs vēl nav bijis. Numbers 19:3 Un jums to būs dot priesterim Eleazaram, un to būs izvest no lēģera un viņa priekšā nokaut. Numbers 19:4 Un priesterim Eleazaram no viņas asinīm būs ņemt ar savu pirkstu un no viņas asinīm slacīt pret siešanas telts priekšu septiņreiz. Numbers 19:5 Un tad viņam to govi savā priekšā būs likt sadedzināt; viņas ādu un viņas gaļu un viņas asinis līdz ar viņas sūdiem viņam būs likt sadedzināt. Numbers 19:6 Un priesterim būs ņemt ciedra koku un īzapu un karmezīnu un to uzmest uz to degošo govi. Numbers 19:7 Tad priesterim savas drēbes būs mazgāt un savas miesas pērt ūdenī un pēc būs iet lēģerī; un priesterim būs nešķīstam būt līdz vakaram. Numbers 19:8 Un kas to sadedzinājis, tam savas drēbes būs mazgāt ūdenī, savas miesas ūdenī pērt un nešķīstam būt līdz vakaram. Numbers 19:9 Un šķīstam vīram būs saņemt tās govs pelnus un tos likt ārā aiz lēģera kādā šķīstā vietā, ka tie tur top glabāti priekš Israēla bērnu draudzes šķīstīšanas ūdeni; tas ir grēku upuris. Numbers 19:10 Un kas tās govs pelnus ir saņēmis, tam būs mazgāt savas drēbes un nešķīstam būt līdz vakaram. Un tas lai ir likums mūžīgi Israēla bērniem un tiem svešiniekiem, kas mīt jūsu starpā: Numbers 19:11 Kas aizskar mironi, kāda miruša cilvēka miesas, tam būs nešķīstam būt septiņas dienas. Numbers 19:12 Trešā un septītā dienā viņam ar to būs šķīstīties, tad viņš būs šķīsts; bet ja viņš trešā un septītā dienā nešķīstīsies, tad viņš nebūs šķīsts. Numbers 19:13 Ikviens, kas aizskar mironi, kādu mirušu cilvēku, un nešķīstīsies, tas sagāna Tā Kunga dzīvokli, un tādu dvēseli lai izdeldē no Israēla, tāpēc ka šķīstīšanas ūdens uz to nav slacināts: viņš ir nešķīsts, viņa nešķīstība ir vēl pie viņa. Numbers 19:14 Šis ir tas bauslis, kad viens cilvēks kādā dzīvoklī mirst: ikvienam, kas nāk tai dzīvoklī, un ikvienam, kas ir tai dzīvoklī, būs nešķīstam būt septiņas dienas. Numbers 19:15 Un visi trauki, kas vaļā un kam vāka nav virsū, tie ir nešķīsti. Numbers 19:16 Un ikvienam, kas laukā kādu aizskar, kas ar zobenu nokauts vai miris, vai cilvēka kaulus, vai kapu, tam būs būt nešķīstam septiņas dienas. Numbers 19:17 Tad nu priekš tā nešķīstā būs ņemt no tā sadedzinātā grēku upura pelniem un uz tiem uzliet avota ūdeni traukā. Numbers 19:18 Un šķīstam vīram būs ņemt īzapu un to iemērkt ūdenī un apslacīt telti un visus traukus un visas dvēseles, kas tur bijušas, un to, kas aizskāris kādus kaulus vai kādu nokautu vai mirušu vai kapu. Numbers 19:19 Un tam šķīstajam būs apslacīt to nešķīsto trešā dienā un septītā dienā, un septītā dienā viņam to būs šķīstīt, un tam būs savas drēbes mazgāt un ūdenī pērties, tad viņš vakarā būs šķīsts. Numbers 19:20 Bet kas būs nešķīsts un nešķīstīsies, šo dvēseli būs izdeldēt no draudzes vidus, jo viņš Tā Kunga svēto vietu apgānījis; tas šķīstīšanas ūdens nav uz to slacīts, - tas ir nešķīsts. Numbers 19:21 Tas nu lai viņiem ir likums mūžīgi, un kas to šķīstīšanas ūdeni slaka, tam būs savas drēbes mazgāt, un kas to šķīstīšanas ūdeni aizskar, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Numbers 19:22 Un viss, ko tas nešķīstais aizskar, tas būs nešķīsts, un kura dvēsele to aizskars, tai būs nešķīstai būt līdz vakaram. Numbers 20:0 Numbers 20:1 Un pirmā mēnesī visa Israēla bērnu draudze nāca Cin tuksnesī, un tie ļaudis apmetās Kādešā, un Mirjame tur nomira un tapa tur aprakta. Numbers 20:2 Un tai draudzei nebija ūdens; tad tie sapulcējās pret Mozu un pret Āronu. Numbers 20:3 Un tie ļaudis strīdējās ar Mozu un runāja sacīdami: kaut būtu bojā gājuši, kad mūsu brāļi bojā gāja priekš Tā Kunga! Numbers 20:4 Kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi uz šo tuksnesi, ka še mums un mūsu lopiem jāmirst? Numbers 20:5 Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes zemes un mūs atveduši šai posta vietā? tā nav sējama vieta, nedz vīģu nedz vīnu dārzu nedz granātābolu vieta, te arī ūdens nav, ko dzert. Numbers 20:6 Tad Mozus un Ārons gāja no tās draudzes pie saiešanas telts durvīm un metās uz savu vaigu; un Tā Kunga godība viņiem parādījās. Numbers 20:7 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 20:8 Ņem to zizli un salpulcini to draudzi, tu un Ārons, tavs brālis, un runājiet uz to klinti priekš viņu acīm, tad tā dos ūdeni; tā tu viņiem izdabūsi ūdeni no klints un dzirdināsi to draudzi un viņas lopus. Numbers 20:9 Tad Mozus ņēma to zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. Numbers 20:10 Un Mozus un Ārons sapulcēja to draudzi pie tās klints, un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel, jūs pārgalvji, vai mēs jums izdabūsim ūdeni no šīs klints? Numbers 20:11 Tad Mozus pacēla savu roku un sita to klinti ar savu zizli divreiz, tad iznāca daudz ūdens ārā, tā ka tā draudze un viņas lopi dzēra. Numbers 20:12 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu, tādēļ ka jūs Man neesat ticējuši un Mani neesat svētījuši priekš Israēla bērnu acīm, tādēļ jūs šo draudzi neievedīsiet tai zemē, ko Es tiem esmu devis. Numbers 20:13 Šis ir tas Meribas (strīdus) ūdens, kur Israēla bērni ar To Kungu strīdējās, un Viņš pie tiem svēts parādījās. Numbers 20:14 Tad Mozus sūtīja vēstnešus no Kādešas pie Edoma ķēniņa: tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas tās bēdas, kas mums uzgājušas, Numbers 20:15 Ka mūsu tēvi ir nogājuši uz Ēģiptes zemi, un ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptes zemē, un ka ēģiptieši mums un mūsu tēviem ir ļaunu darījuši. Numbers 20:16 Tad mēs brēcām uz To Kungu, un Viņš klausīja mūsu balsi un sūtīja eņģeli un mūs izveda no Ēģiptes zemes, un redzi, mēs esam Kādešas pilsētā tavu robežu malā. Numbers 20:17 Ļauj mums iet caur tavu zemi; mēs neiesim pār druvām, ne caur vīna dārziem, nedz dzersim ūdeni no akām, pa lielceļu mēs iesim un negriezīsimies ne pa labo ne pa kreiso roku, tiekams būsim izgājuši caur tavām robežām. Numbers 20:18 Bet Edoms uz to sacīja: tev nebūs iet caur mums, citādi es tev iziešu pretī ar zobenu. Numbers 20:19 Tad Israēla bērni sacīja uz viņu: pa lielceļu mēs iesim, un ja dzersim no tava ūdens, mēs ar saviem lopiem, tad par to dosim maksu; cita nekā negribam kā kājām iet cauri. Numbers 20:20 Un viņš sacīja: tev nebūs iet cauri! Un Edoms viņam izgāja pretī ar varenu pulku un stipru roku. Numbers 20:21 Tā Edoms Israēlim aizliedza un viņam neļāva iet caur savām robežām; un Israēls griezās nost no viņa. Numbers 20:22 Un tie aizgāja no Kādešas, un visa Israēla bērnu draudze nāca pie Hora kalna. Numbers 20:23 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, sacīdams: Numbers 20:24 Āronam būs tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, jo viņš nenāks tai zemē, ko Es dodu Israēla bērniem, tāpēc ka jūs Manam vārdam esat pretī turējušies pie strīdus ūdens. Numbers 20:25 Ņem Āronu un viņa dēlu Eleazaru, un ved tos augšā uz Hora kalnu. Numbers 20:26 Un novelc Āronam viņa drēbes un apvelc tās Eleazaram, viņa dēlam, jo Ārons tur taps piepulcināts un nomirs. Numbers 20:27 Tad Mozus darīja, itin kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un tie uzkāpa uz Hora kalnu priekš visas draudzes acīm. Numbers 20:28 Un Mozus Āronam novilka viņa drēbes un tās apvilka Eleazaram, viņa dēlam. Numbers 20:29 Un Ārons tur nomira, tā kalna galā; tad Mozus un Eleazars nāca no kalna zemē. Kad nu visa draudze redzēja Āronu esam nomirušu, tad viss Israēla nams Āronu apraudāja trīsdesmit dienas. Numbers 21:0 Numbers 21:1 Un tas Kanaānietis, Arada ķēniņš, kas dzīvoja pret dienvidiem, dzirdēja Israēli nākam pa izlūku ceļu, un kāvās pret Israēli un aizveda kādus no viņiem sagūstītus. Numbers 21:2 Tad Israēls Tam Kungam apsolīja solījumu sacīdams: ja Tu šos ļaudis dosi manā rokā, tad es viņu pilsētas izdeldēšu. Numbers 21:3 Un Tas Kungs klausīja Israēla bērnu balsij un nodeva tos Kanaāniešus, un tie šos izdeldēja ar viņu pilsētām un nosauca tās vietas vārdu Horma (izdeldēšana). Numbers 21:4 Tad tie aizgāja no Hora kalna pa niedru jūras ceļu, ka ietu apkārt Edomiešu zemei. Numbers 21:5 Un tiem ļaudīm apnika ceļā, un tie ļaudis runāja pret Dievu un pret Mozu: kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes zemes, ka tuksnesī mirstam? - Jo šeit nav ne maizes, ne ūdens, un mūsu dvēselei šī blēņu maize riebj. Numbers 21:6 Tad Tas Kungs sūtīja dedzīgas čūskas ļaužu starpā; tās tos koda un tur nomira daudz ļaužu no Israēla. Numbers 21:7 Tad tie ļaudis nāca pie Mozus un sacīja: mēs esam grēkojuši, runādami pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš atņem tās čūskas no mums. Tad Mozus lūdza par tiem ļaudīm. Numbers 21:8 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: taisi sev vienu čūsku un uzcel to par zīmi, un notiks, ikviens, kas ir kosts un to uzlūkos, tas dzīvos. Numbers 21:9 Un Mozus taisīja vara čūsku un to uzcēla par zīmi, un notikās, ja čūska kādu bija kodusi, tad tas uzlūkoja to vara čūsku un palika dzīvs. Numbers 21:10 Tad Israēla bērni aizgāja un apmetās Obotā. Numbers 21:11 Pēc tie aizgāja no Obota un apmetās pie Abaru kalniem tuksnesī, kas ir pret Moabu, pret rītiem. Numbers 21:12 No turienes tie aizgāja un apmetās pie Zaredas upes. Numbers 21:13 No turienes tie aizgāja un apmetās šaipus Arnonas, kas ir tuksnesī un iztek no Amoriešu robežām; jo Arnona ir Moaba robeža, starp Moabu un Amoriešiem. Numbers 21:14 Tāpēc top sacīts Tā Kunga karu grāmatā: (tas Kungs karoja) pret Vahēbu viesulī un pret Arnonas upēm, Numbers 21:15 Un to strautu ieleju, kas griežas uz Ar pilsētu un iet gar Moaba robežām. Numbers 21:16 Un no turienes tie aizgāja uz Beēru. Šī ir tā aka, par ko Tas Kungs Mozum sacīja: sapulcini tos ļaudis, tad Es tiem došu ūdeni. Numbers 21:17 Tad Israēls dziedāja šo dziesmu: Verdi, aka, uzdziediet viņai! Numbers 21:18 Tu aka, ko virsnieki rakuši, ko ļaužu cienīgie izrakuši ar scepteri, ar saviem zižļiem. Pēc tie aizgāja no tuksneša uz Matanu. Numbers 21:19 Un no Matanas uz Naāliēli, un no Naāliēles uz Bamotu, Numbers 21:20 Un no Bamotas uz to ieleju, kas ir Moaba laukā, pie tā augstā Pizgas kalna, kas stiepjas pret tuksnesi. Numbers 21:21 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, Amoriešu ķēniņa, un sacīja. Numbers 21:22 Ļauj man iet caur tavu zemi; mēs negriezīsimies druvās nedz vīna dārzos, mēs nedzersim ūdeni no akām; pa lielceļu iesim, tiekams būsim cauri izgājuši caur tavām robežām. Numbers 21:23 Bet Sihons Israēlim neļāva iet caur savām robežām, un Sihons sapulcēja visus savus ļaudis un izgāja Israēlim pretī uz tuksnesi, un nāca uz Jācu un karoja pret Israēli. Numbers 21:24 Bet Israēls viņu apkāva ar zobena asmeni un uzņēma viņa zemi no Arnonas līdz Jabokai, līdz Amona bērniem; (jo Amona bērnu robežas bija stipras). Numbers 21:25 Tā Israēls uzņēma visas šīs pilsētas, un Israēls dzīvoja visās Amoriešu pilsētās, Hešbonā un visos viņu ciemos. Numbers 21:26 Jo Hešbona bija Sihona, Amoriešu ķēniņa, pilsēta, un šis bija karojis pret Moabiešu iepriekšējo ķēniņu un bija paņēmis visu viņa zemi no viņa rokām līdz Arnonai. Numbers 21:27 Tāpēc dziesminieki saka: nāciet Hešbonā, uztaisīt un apstiprināt Sihona pilsētu. Numbers 21:28 Jo uguns ir izgājis no Hešbonas un liesma no Sihona pilsētas; tā ir aprijusi Aru Moabā un Arnonas kalnu kungus. Numbers 21:29 Vai tev, Moab! Kamosa ļaudis, jūs ejat bojā! Viņa dēli spiesti bēgt un viņa meitas cietumā vestas no Sihona, Amoriešu ķēniņa. Numbers 21:30 Un viņa spožums ir iznīcis no Hešbonas līdz Dibonai, mēs to esam izdeldējuši līdz Nofai, kas stiepjas līdz Medbai. Numbers 21:31 Tā Israēls dzīvoja Amoriešu zemē. Numbers 21:32 Un Mozus sūtīja izlūkot Jaēzeru, un tie uzvarēja viņas valstis un izdzina tos Amoriešus, kas tur bija. Numbers 21:33 Un tie griezās un gāja uz augšu pa Basanas ceļu, un Ogs, Basanas ķēniņš, viņiem izgāja pretī, viņš un visi viņa ļaudis, kauties pie Edrejas. Numbers 21:34 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nebīsties no viņa, jo viņu un visus viņa ļaudis un visu viņa zemi Es esmu devis tavā rokā, un tev būs tam darīt, itin kā tu esi darījis Sihonam, Amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā. Numbers 21:35 Un tie viņu apkāva un viņa dēlus un visus viņa ļaudis, tā ka neviens neatlikās, un uzņēma viņa zemi. Numbers 22:0 Numbers 22:1 Tad Israēla bērni cēlās un apmetās Moaba klajumos, viņpus Jardānes, Jērikum pretī. Numbers 22:2 Kad nu Balaks, Cipora dēls, visu redzēja, ko Israēls bija darījis Amoriešiem, Numbers 22:3 Tad Moabs ļoti bijās no tiem ļaudīm, jo to bija daudz, un Moabam bija bail no Israēla bērniem. Numbers 22:4 Tāpēc Moabs sacīja uz Midijaniešu vecajiem: nu šī draudze visu apēdīs, kas mums visapkārt, itin kā vērsis apēd zāli virs zemes. Bet Balaks, Cipora dēls, bija tanī laikā Moabiešu ķēniņš. Numbers 22:5 Un tas sūtīja vēstnešus pie Bileāma, Beora dēla, uz Petoru, kas pie tās lielupes, viņa ļaužu bērnu zemē, viņu aicināt, un sacīja: redzi, tur ir ļaudis izgājuši no Ēģiptes zemes, redzi, tie apklāj zemes virsu un ir apmetušies man pretī. Numbers 22:6 Un nu nāc jel un nolādi man šos ļaudis, - jo tie ir stiprāki nekā es, - ka es tos varētu apkaut un izdzīt no zemes; jo es zinu, ka ko tu svētī, tas ir svētīts, un ko tu nolādi, tas ir nolādēts. Numbers 22:7 Tad Moabiešu vecaji un Midijaniešu vecaji gāja, un zīlēšanas alga bija viņu rokā, un tie nāca pie Bileāma un runāja uz viņu Balaka vārdus. Numbers 22:8 Tad tas uz viņiem sacīja: paliekat šeit par nakti, tad es jums atsacīšu, kā Tas Kungs uz mani runās; un Moaba virsnieki palika pie Bileāma. Numbers 22:9 Un Dievs nāca pie Bileāma un sacīja: kas tie tādi ļaudis, kas pie tevis? Numbers 22:10 Tad Bileāms sacīja uz Dievu: Balaks, Cipora dēls, Moabiešu ķēniņš, pie manis sūtījis Numbers 22:11 (Sacīdams): Redzi, ļaudis no Ēģiptes zemes ir izgājuši un apklāj zemes virsu, nāc nu, nolādi man tos, ka es pret tiem varētu karot un tos izdzīt. Numbers 22:12 Tad Dievs sacīja uz Bileāmu: tev nebūs iet ar viņiem, tev nebūs šos ļaudis nolādēt, jo tie ir svētīti. Numbers 22:13 Tad Bileāms cēlās rītā agri un sacīja uz Balaka lielkungiem: ejat uz savu zemi, jo Tas Kungs aizliedz un neļauj Man iet ar jums. Numbers 22:14 Tad Moaba virsnieki cēlās un nāca pie Balaka un sacīja: Bileāms ir liedzies, mums iet līdz. Numbers 22:15 Un Balaks atkal sūtīja vēl vairāk un jo cienīgus lielkungus. Numbers 22:16 Tie nāca pie Bileāma un uz to sacīja: tā saka Balaks, Cipora dēls: lūdzams, neliedzies nākt pie manis. Numbers 22:17 Jo es tevi augsti godināšu un visu, ko tu man sacīsi, to es darīšu: tad nāc jel, nolād man šos ļaudis. Numbers 22:18 Tad Bileāms atbildēja un sacīja uz Balaka kalpiem: kaut man Balaks savu namu dotu pilnu zelta un sudraba, tomēr es nevarētu pārkāpt Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, darīt vai mazu vai lielu lietu. Numbers 22:19 Un nu paliekat jel arī šo nakti pie manis, tad es redzēšu, ko Tas Kungs atkal ar mani runās. Numbers 22:20 Tad Dievs nāca pie Bileāma naktī un uz to sacīja: ja tie vīri nākuši tevi aicināt, tad celies, ej viņiem līdz, bet tikai to tev būs darīt, ko Es uz tevi runāšu. Numbers 22:21 Tad Bileāms cēlās rītā agri un apsedloja savu ēzelieni un gāja tiem Moaba virsniekiem līdz. Numbers 22:22 Bet Dieva bardzība iedegās, tāpēc ka viņš gāja, un Tā Kunga eņģelis nostājās uz ceļa viņam par pretinieku; un viņš jāja uz savas ēzelienes, un viņa divi puiši viņam līdz. Numbers 22:23 Un tā ēzeliene ieraudzīja Tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam, pliku zobenu rokā, un tā ēzeliene atkāpās no ceļa un gāja uz tīrumu; tad Bileāms sita to ēzelieni, viņu griezdams uz ceļu. Numbers 22:24 Bet Tā Kunga eņģelis nostājās ceļa šaurumā vīna dārzu starpā, kur abējās pusēs bija mūris. Numbers 22:25 Kad nu tā ēzeliene Tā Kunga eņģeli ieraudzīja, tad tā spiedās pie mūra un piespieda Bileāma kāju pie mūra; tāpēc viņš to atkal sita. Numbers 22:26 Un Tā Kunga eņģelis gāja tālāki un nostājās kādā šaurā vietā, kur nebija kur atkāpties, ne pa labo, ne pa kreiso roku. Numbers 22:27 Kad nu tā ēzeliene Tā Kunga eņģeli ieraudzīja, tad tā pakrita uz ceļiem apakš Bileāma, un Bileāma dusmas iedegās un viņš to ēzelieni sita ar koku. Numbers 22:28 Un Tas Kungs atvēra muti tai ēzelienei un tā sacīja uz Bileāmu: ko es tev esmu darījusi, ka tu man nu trīs reizes esi sitis? Numbers 22:29 Un Bileāms sacīja uz to ēzelieni: tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Kaut zobens būtu manā rokā, es tevi tagad nokautu! Numbers 22:30 Tad tā ēzeliene sacīja uz Bileāmu: vai neesmu tava ēzeliene, uz kā tu esi jājis līdz šai dienai? Vai tas bijis man ieradums tev tā darīt? Viņš sacīja: nē. Numbers 22:31 Tad Tas Kungs Bileāmam atvēra acis, ka viņš Tā Kunga eņģeļi ieraudzīja uz ceļa stāvam, pliku zobenu rokā; tāpēc viņš klanījās un nometās uz savu vaigu. Numbers 22:32 Tad Tā Kunga eņģelis uz viņu sacīja: kāpēc tu savu ēzelieni nu trīs reiz sitis? Raugi, es esmu izgājis tev par pretinieku, jo tavs ceļš manā priekšā ir ļauns. Numbers 22:33 Bet tā ēzeliene mani redzējusi un nu trīs reiz no manis atkāpusies, un ja viņa nebūtu atkāpusies, tiešām es tevi būtu nokāvis un viņu pametis dzīvu. Numbers 22:34 Tad Bileāms sacīja uz Tā Kunga eņģeli: es esmu grēkojis, jo es nezināju, tevi uz ceļa man pretī stāvam, un nu, ja tev nepatīk, tad es iešu atpakaļ. Numbers 22:35 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja uz Bileāmu: ej tiem vīriem līdz; tomēr to vien, ko es uz tevi runāšu, to tev būs runāt. Tā Bileāms gāja Balaka lielkungiem līdz. Numbers 22:36 Kad nu Balaks dzirdēja Bileāmu nākam, tad viņš tam izgāja pretī līdz tai Moabiešu pilsētai, kas ir Arnonas robežās, - pašā robežu malā. Numbers 22:37 Un Balaks sacīja uz Bileāmu: vai es neesmu sūtīdams pie tevis sūtījis, tevi aicināt? Kāpēc tu neesi pie manis nācis? vai tad es nespēju tevi godināt? Numbers 22:38 Tad Bileāms sacīja uz Balaku: redzi, es pie tevis esmu atnācis, bet vai es kautko varu runāt kā vien to vārdu, ko Dievs liks manā mutē? - To es runāšu. Numbers 22:39 Un Bileāms gāja Balakam līdz un tie nonāca Kiriat Hucotā. Numbers 22:40 Un Balaks upurēja lielus un sīkus lopus un sūtīja Bileāmam un tiem lielkungiem, kas pie viņa bija. Numbers 22:41 Un no rīta Balaks ņēma Bileāmu un to veda uz Baāla kalniem, un no turienes šis redzēja vienu galu no tiem ļaudīm. Numbers 23:0 Numbers 23:1 Tad Bileāms sacīja uz Balaku: uztaisi man šeitan septiņus altārus un sataisi man še septiņus vēršus un septiņus aunus. Numbers 23:2 Tad Balaks tā darīja, kā Bileāms bija sacījis, un Balaks un Bileāms upurēja vērsi un aunu uz ikviena altāra. Numbers 23:3 Un Bileāms sacīja uz Balaku: paliec pie sava dedzināmā upura stāvot; es iešu, vai Tas Kungs man nenāks pretī; un ko Viņš man rādīs, to es tev atsacīšu. Tad viņš gāja uz vienu kalnu. Numbers 23:4 Un Dievs sastapa Bileāmu, un tas uz Viņu sacīja: septiņus altārus es esmu uztaisījis un vērsi un aunu upurējis uz ikviena altāra. Numbers 23:5 Tad Tas Kungs lika Bileāma mutē to vārdu un sacīja: griezies atpakaļ pie Balaka un runā tā. Numbers 23:6 Un kad viņš pie šī atgriezās, redzi, tad šis stāvēja pie sava dedzināmā upura ar visiem Moaba lielkungiem. Numbers 23:7 Tad viņš sāka teikt savu sakāmo un sacīja: no Aramas Balaks, Moabiešu ķēniņš, mani atvedis, - no tiem kalniem pret rītiem: nāc, nolādi man Jēkabu, un nāc, nosodi Israēli. Numbers 23:8 Kā lai es nolādu, ko Dievs nelād, un kā lai es nosodu, ko Tas Kungs nesoda? Numbers 23:9 Jo no augstas klints es viņu redzu, un no tiem kalniem es to ieraugu; redzi, tauta, kas savrup dzīvo un nepieskaitās pagāniem! Numbers 23:10 Kas izskaitīs Jēkaba pīšļus vai Israēla skaita ceturto daļu? Lai mana dvēsele mirst šo taisno nāvē, un lai mans pastara gals ir tāds kā viņiem. Numbers 23:11 Tad Balaks sacīja uz Bileāmu: ko tu man esi darījis? Es tevi esmu aicinājis, manus ienaidniekus nolādēt, un redzi, tu tos svētīdams esi svētījis. Numbers 23:12 Tad viņš atbildēja un sacīja: vai man nav jādara, ko Tas Kungs mana mutē licis runāt? Numbers 23:13 Tad Balaks viņam sacīja: nāc jel man līdz uz citu vietu, no kurienes tu viņus vari redzēt; tu tikai vienu galu no viņiem esi redzējis un visus tu neesi redzējis; - un nolādi man tos no turienes. Numbers 23:14 Tā viņš to ņēma līdz uz Cofim tīrumu, uz Pizgas kalngalu, un uztaisīja septiņus altārus un upurēja vērsi un aunu uz ikviena altāra. Numbers 23:15 Un viņš sacīja uz Balaku: paliec šeitan pie sava dedzināmā upura, es tur iešu pretī. Numbers 23:16 Tad Tas Kungs sastapa Bileāmu un lika viņa mutē to vārdu un sacīja: griezies atpakaļ pie Balaka un runā tā. Numbers 23:17 Kad nu viņš pie šī nāca, tad šis stāvēja pie sava dedzināmā upura un Moaba lielkungi pie viņa. Tad Balaks viņam sacīja: ko Tas Kungs ir runājis? Numbers 23:18 Tad viņš sāka savu teikumu teikt un sacīja: celies, Balak un klausies! Griez savas ausis uz mani, tu Cipora dēls. Numbers 23:19 Dievs nav cilvēks, ka melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kas būtu žēl. Vai Viņš ko sacītu un nedarītu, vai Viņš ko runātu un neturētu? Numbers 23:20 Redzi, man ir pavēlēts svētīt; Viņš ir svētījis, un es nedarīšu citādi. Numbers 23:21 Noziegumu Viņš neredz iekš Jēkaba un ļaunumu neatrod iekš Israēla; Tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņa prieki pie viņa. Numbers 23:22 Dievs tos ir izvedis no Ēģiptes zemes; spēki viņam ir kā sūbram. Numbers 23:23 Jo zīlēšana neder pret Jēkabu un buršana neder pret Israēli. Savā laikā Jēkabam top sacīts un Israēlim, ko Dievs dara. Numbers 23:24 Redzi, tauta, kas ceļas kā lauvas māte un kas šaujās augšā kā lauva; neapgulstās, kamēr laupījums aprīts un dzer nokauto asinis. Numbers 23:25 Tad Balaks sacīja uz Bileāmu: tev nemaz nebūs viņu ne lādēt, ne svētīt. Numbers 23:26 Bet Bileāms atbildēja un sacīja uz Balaku: vai es uz tevi neesmu runājis sacīdams: visu, ko Tas Kungs runās, to es darīšu? Numbers 23:27 Tad Balaks sacīja uz Bileāmu: nāc jel, es tev ņemšu līdz uz kādu citu vietu; varbūt Dievam patiks, ka tu man viņu no turienes nolādi. Numbers 23:28 Tad Balaks Bileāmu veda uz Peora kalngalu, kas pret tuksnesi stiepjas. Numbers 23:29 Un Bileāms sacīja uz Balaku: uztaisi man šeit septiņus altārus un sataisi man septiņus vēršus un septiņus aunus. Numbers 23:30 Tad Balaks darīja, kā Bileāms bija sacījis, un upurēja vērsi un aunu uz ikviena altāra. Numbers 24:0 Numbers 24:1 Kad nu Bileāms redzēja, ka Tam Kungam patika, Israēli svētīt, tad viņš vairs negāja pēc zīmēm, kā pirmo un otru reiz, bet grieza savu vaigu uz tuksnesi, Numbers 24:2 Un pacēla savas acis un redzēja Israēli, kas bija apmeties pēc savām ciltīm; un tas Dieva Gars nāca uz viņu. Numbers 24:3 Un viņš sāka savu teikumu teikt un sacīja: Bileāms, Beora dēls runā. Numbers 24:4 Tas vīrs, kam acis atvērtas, runā, tas Dieva vārdu klausītājs runā, kas redz Tā Visuvarenā parādīšanas, pie zemes meties atvērtām acīm: Numbers 24:5 Cik jaukas ir tavas teltis, Jēkab, tavi dzīvokļi, Israēl! Numbers 24:6 Kā upes ielejas, tā viņi izplešas, kā dārzi pie upēm, kā alvejas koki, ko Tas Kungs stādījis, kā ciedru koki pie ūdens! Numbers 24:7 Ūdens tek no viņa traukiem un viņa dzimumam ir ūdens papilnam, un viņa ķēniņš būs augstāks par Agagu, un viņa valsts augsti celta. Numbers 24:8 Dievs viņu izvedis no Ēģiptes, viņam ir spēki kā sūbram, viņš norij pagānus, savus ienaidniekus, un satriec viņu kaulus, ar savām bultām viņš tos sašauj. Numbers 24:9 Viņš ir apgulies kā lauva, kā lauvas māte - kas to traucēs? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts. Numbers 24:10 Tad Balaka bardzība iedegās pret Bileāmu un viņš sasita savas rokas kopā, un Balaks sacīja uz Bileāmu: es tevi esmu aicinājis, nolādēt manus ienaidniekus, bet redzi, tu tos nu trīs reiz svētīdams esi svētījis. Numbers 24:11 Un nu steidzies uz mājām, es domāju godādams tevi godāt, bet redzi, Tas Kungs tev to godu ir liedzis. Numbers 24:12 Tad Bileāms sacīja uz Balaku: vai es jau neteicu uz taviem vēstnešiem, ko tu pie manis esi sūtījis, sacīdams: Numbers 24:13 Jebšu Balaks man dotu savu namu pilnu sudraba un zelta, tomēr es nevaru pārkāpt Tā Kunga vārdu, un darīt vai labu vai ļaunu pēc sava prāta. Ko Tas Kungs uz mani runās, to es runāšu. Numbers 24:14 Un nu redzi, es eju pie saviem ļaudīm; nāc, es tev stāstīšu, ko šie ļaudis darīs taviem ļaudīm nākamās dienās. Numbers 24:15 Un viņš sāka teikt savu teikumu un sacīja: Bileāms, Beora dēls, runā, Numbers 24:16 Tas vīrs, kam acis atvērtas, runā, tas Dieva vārdu klausītājs runā, kas atzīst Tā Visuaugstākā atzīšanu, kas redz Tā Visuvarenā parādīšanas, pie zemes meties atvērtām acīm: Numbers 24:17 Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu ieraugu, bet ne tuvu klāt. Zvaigzne uzlēks no Jēkaba, un scepteris celsies no Israēla, tas satrieks Moaba robežas un izpostīs visus dumpja ļaudis. Numbers 24:18 Un Edoms paliek par īpašumu un Seīrs paliek par īpašumu, viņa ienaidnieki, bet Israēls pieņemas spēkā. Numbers 24:19 Un no Jēkaba nāks tas valdītājs, un tas izpostīs, kas atlicies no tām pilsētām. Numbers 24:20 Un viņš redzēja Amaleku un sāka savu teikumu teikt un sacīja: Amaleks ir pagānu pirmais, bet viņa gals ir posts. Numbers 24:21 Un viņš redzēja Keniešus un sāka savu teikumu teikt un sacīja: tavs dzīvoklis ir stiprs, un tu savu ligzdu esi taisījis uz klints. Numbers 24:22 Tomēr Kains taps sadedzināts. Cik ilgi būs, tad Asurs tevi vedīs cietumā. Numbers 24:23 Un viņš sāka savu teikumu teikt un sacīja: Ak vai! Kas dzīvos, kad tas stiprais Dievs to darīs? Numbers 24:24 Un lielas laivas no Ķitim spaidīs Asuru un spaidīs arī Ēberu, bet arī viņš pats tas spaidītājs ies bojā. Numbers 24:25 Tad Bileāms cēlās un aizgāja un griezās atpakaļ uz mājām uz savu vietu, un Balaks gāja arīdzan savu ceļu. Numbers 25:0 Numbers 25:1 Un Israēls mita iekš Sitimas, un tie ļaudis sāka maucību dzīt ar Moabiešu meitām. Numbers 25:2 Un tās aicināja tos ļaudis pie savu dievu upuriem, un tie ļaudis ēda un metās zemē priekš viņu dieviem. Numbers 25:3 Kad nu Israēls sapinās ar Baāl Peoru, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli, Numbers 25:4 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem visus ļaužu virsniekus un pakar tos Tam Kungam pret sauli, lai Tā Kunga bargā dusmība no Israēla nostājās. Numbers 25:5 Tad Mozus sacīja uz Israēla soģiem: nokaujiet ikviens savus ļaudis, kas ar Baāl Peoru sapinušies, Numbers 25:6 Un redzi, viens vīrs no Israēla bērniem nāca un atveda pie saviem brāļiem Midijaniešu sievu priekš Mozus acīm un priekš visas Israēla bērnu draudzes acīm; un šie raudāja priekš saiešanas telts durvīm. Numbers 25:7 Kad Pinehas, Eleazara dēls, priestera Ārona dēla dēls, to ieraudzīja, tad viņš cēlās no draudzes vidus un ņēma šķēpu savā rokā, Numbers 25:8 Un gāja tam Israēla vīram pakaļ mauku kaktā un pārdūra abus caur vēderu, to Israēla vīru un to sievu. Numbers 25:9 Tad tā mocība mitējās no Israēla bērniem; un to, kas tai mocībā nomira, bija divdesmit četri tūkstoši. Numbers 25:10 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 25:11 Pinehas, Eleazara dēls, priestera Ārona dēla dēls, Manu bardzību novērsis no Israēla bērniem, dusmodamies ar Manām dusmām viņu vidū, tā ka Es Israēla bērnus neesmu izdeldējis Savā dusmībā. Numbers 25:12 Tādēļ saki: redzi, Es viņam došu Savu miera derību; Numbers 25:13 Un viņam un viņa dzimumam pēc viņa būs mūžīgas priesterības derība, tāpēc ka viņš par savu Dievu iededzies un Israēla bērnus salīdzinājis. Numbers 25:14 Un tā nokautā Israēliešu vīra vārds, kas līdz ar to Midijaniešu sievu bija nokauts, bija Zimrus, Šalus dēls, virsnieks Sīmeana ciltī. Numbers 25:15 Un tās nokautās Midijaniešu sievas vārds bija Kazbi, Curus meita, kas bija ļaužu virsnieks kādā Midijaniešu ciltī. Numbers 25:16 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 25:17 Uzbrūkat tiem Midijaniešiem un kaujat tos. Numbers 25:18 Jo tie jums ir uzbrukuši ar savām viltībām, ar ko tie jūs pievīluši caur Peoru un caur savu māsu Kazbi, Midijana virsnieka meitu, kas ir nokauta tai mocības dienā Peora dēļ. Numbers 26:0 Numbers 26:1 Un notikās pēc tās mocības, tad Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Eleazaru, priestera Ārona dēlu, un sacīja: Numbers 26:2 Skaiti visas Israēla bērnu draudzes pulku, kas ir divdesmit gadu un pāri, pēc viņu tēvu namiem, visus, kas iekš Israēla var iet karā. Numbers 26:3 Tad Mozus un Eleazars, tas priesteris, ar tiem runāja Moaba klajumos, pie Jardānes pret Jēriku un sacīja: Numbers 26:4 (Lai top skaitīti) kas ir divdesmit gadu un pāri, itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis. Bet Israēla bērni, kas no Ēģiptes zemes izgājuši, bija: Numbers 26:5 Rūbens Israēla pirmdzimtais. Rūbena dēli bija Hanoks, no tā ir Hanoka cilts; no Pallus ir Pallus cilts, Numbers 26:6 No Hecrona ir Hecrona cilts, no Karmus ir Karmus cilts. Numbers 26:7 Šās ir Rūbena ciltis, un viņu skaits bija četrdesmit trīs tūkstoši septiņsimt un trīsdesmit. Numbers 26:8 Un Pallus dēls bija Eliabs. Numbers 26:9 Un Eliaba dēli bija Nemuēls un Datans un Abirams. Šis Datans un Abirams bija tās draudzes virsnieki, kas pret Mozu un Āronu sacēlās Koraha pulkā, kad tas sacēlās pret To Kungu. Numbers 26:10 Un zeme atdarīja savu muti un tos aprija līdz ar Korahu, ka tas pulks nomira; tur uguns divsimt un piecdesmit vīrus aprija, un tie tapa par biedēkli. Numbers 26:11 Bet Koraha dēli nenomira. Numbers 26:12 Sīmeana dēli pēc savām ciltīm: no Nemuēļa ir Nemuēļa cilts, no Jāmina ir Jāmina cilts, no Jākina ir Jākina cilts, Numbers 26:13 No Zerus ir Zerus cilts, no Saulus ir Saulus cilts. Numbers 26:14 Šās ir Sīmeana ciltis, divdesmit un divi tūkstoši un divi simti. Numbers 26:15 Gada dēli pēc savām ciltīm: no Cevona ir Cevona cilts, no Hagus ir Hagus cilts, no Zūnus ir Zūnus cilts, Numbers 26:16 No Oznus ir Oznus cilts, no Erus ir Erus cilts, Numbers 26:17 No Aroda ir Aroda cilts, no Ariēļa ir Ariēļa cilts. Numbers 26:18 Šās ir Gada dēlu ciltis, pēc sava skaita četrdesmit tūkstoši un piecsimt. Numbers 26:19 Jūda dēli bija Ģers un Onans, bet Ģers un Onans nomira Kanaāna zemē. Numbers 26:20 Tad Jūda bērni bija pēc savām ciltīm: no Šelus Šelus cilts, no Pereca Pereca cilts, no Zerus Zerus cilts. Numbers 26:21 Un Pereca dēli bija Hecrons, no tā ir Hecrona cilts, no Hamula ir Hamula cilts. Numbers 26:22 Šās ir Jūda ciltis, pēc sava skaita septiņdesmit un seši tūkstoši un piecsimt. Numbers 26:23 Īsašara dēli pēc savām ciltīm bija: Tolus, no tā ir Tolus cilts, no Pūvus ir Pūvus cilts, Numbers 26:24 No Jašuba ir Jašuba cilts, no Šimrona ir Šimrona cilts. Numbers 26:25 Šās ir Īsašara ciltis, pēc sava skaita sešdesmit un četri tūkstoši un trīssimt. Numbers 26:26 Zebulona dēli pēc savām ciltīm bija: Sereds, no tā ir Sereda cilts, no Elona ir Elona cilts, no Jaleēļa ir Jaleēļa cilts. Numbers 26:27 Šās ir Zebulona ciltis, pēc sava skaita sešdesmit tūkstoši un piecsimt. Numbers 26:28 Jāzepa dēli pēc savām ciltīm bija Manasus un Efraīms. Numbers 26:29 Manasus dēli bija: Mahirs, no tā ir Mahira cilts, un Mahirs dzemdināja Gileādu, no Gileāda ir Gileāda cilts. Numbers 26:30 Šie ir Gileāda dēli: Jēzers no tā ir Jēzera cilts, Heleks, no tā ir Heleka cilts, Numbers 26:31 Un no Asriēla ir Asriēla cilts, no Šehema ir Šehema cilts, Numbers 26:32 Un no Šemida ir Šemida cilts, un no Hefera ir Hefera cilts. Numbers 26:33 Bet Celofehadam, Hefera dēlam, nebija dēlu, bet meitas, un Celofehada meitu vārdi bija Maēla un Noa, Hagla, Milka un Tirca. Numbers 26:34 Šās ir Manasus ciltis, un viņu skaits piecdesmit un divi tūkstoši un septiņsimt. Numbers 26:35 Šie ir Efraīma bērni pēc savām ciltīm: no Šūtelus ir Šūtelus cilts, no Bekera Bekera cilts, no Taāna Taāna cilts. Numbers 26:36 Un šie ir Šūtelus dēli: no Erana ir Erana cilts. Numbers 26:37 Šās ir Efraīma dēlu ciltis, pēc sava skaita trīsdesmit divi tūkstoši un piecsimt. Šie ir Jāzepa dēli pēc savām ciltīm. Numbers 26:38 Benjamina dēli pēc savām ciltīm: no Belus ir Belus cilts, no Ašbela Ašbela cilts, no Ahirus Ahirus cilts, Numbers 26:39 No Šūpus Šūpus cilts, no Hūpus Hūpus cilts. Numbers 26:40 Un Belus dēli bija: Ards un Naēmans: no viņa ir Arda cilts, no Naēmana ir Naēmana cilts. Numbers 26:41 Šie ir Benjamina dēli pēc savām ciltīm, un viņu skaits bija četrdesmit pieci tūkstoši un sešsimt. Numbers 26:42 Šie ir Dana dēli pēc savām ciltīm: no Šuhāma ir Šuhāma cilts. Numbers 26:43 Šās ir Dana ciltis pēc savām ciltīm, visi Šuhāma radi pēc sava skaita sešdesmit četri tūkstoši un četrsimt. Numbers 26:44 Ašera dēli pēc savām ciltīm: no Jemna ir Jemna cilts, no Jisvus ir Jisvus cilts, no Berius ir Berius cilts, Numbers 26:45 No Berius bērniem, no Hebera ir Hebera cilts, no Melķiēļa ir Melķiēļa cilts. Numbers 26:46 Un Ašera meitas vārds bija Sāra. Numbers 26:47 Šās ir Ašera bērnu ciltis, pēc sava skaita piecdesmit trīs tūkstoši un četrsimt. Numbers 26:48 Naftalus dēli pēc savām ciltīm: no Jaēciēļa ir Jaēciēļa cilts, no Gunus ir Gunus cilts, Numbers 26:49 No Jecera ir Jecera cilts, no Šilema ir Šilema cilts. Numbers 26:50 Šie ir Naftalus dēli pēc savām ciltīm, un viņu skaits bija četrdesmit pieci tūkstoši un četrsimt. Numbers 26:51 Šie ir Israēla bērnu skaitītie, sešsimt tūkstoši viens tūkstotis septiņsimt un trīsdesmit. Numbers 26:52 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 26:53 Šiem lai tā zeme top izdalīta par mantu pēc tā vārdu skaita. Numbers 26:54 Kuru ir daudz, tiem tev to daļu būs vairot, un, kuru ir mazāk, tiem būs mazāk dot par daļu, ikvienam tā daļa lai top dota pēc tā skaitīta pulka. Numbers 26:55 Bet tā zeme caur īpašu meslošanu lai top izdalīta, pēc viņu tēvu cilts vārdiem tiem būs mantot. Numbers 26:56 Kā tā meslošana rādīs, tā lai ikviena daļa top dota pēc tā lielā vai tā mazā skaita. Numbers 26:57 Šie nu ir tie skaitītie Leviti pēc savām ciltīm: no Geršona ir Geršona cilts, no Kehāta ir Kehāta cilts, no Merarus ir Merarus cilts. Numbers 26:58 Šās ir Levja ciltis: Libnus cilts, Hebrona cilts, Maēlus cilts, Muzus cilts, Koraha cilts. Numbers 26:59 Un Kehāts dzemdināja Amramu, un Amrama sievas vārds bija Joķebete, Levja meita, kas Levjam Ēģiptes zemē dzimusi, un šī dzemdēja Amramam Āronu un Mozu un Mirjami, viņa māsu. Numbers 26:60 Un Āronam piedzima Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. Numbers 26:61 Bet Nadabs un Abijus bija nomiruši, kad tie svešu uguni Tam Kungam pienesa. Numbers 26:62 Un viņu skaits bija divdesmit trīs tūkstoši, visi vīrieši, kas vienu mēnesi veci un pāri; jo tie netapa skaitīti pie Israēla bērniem, tāpēc ka tiem nekāda daļa nebija dota starp Israēla bērniem. Numbers 26:63 Šie ir skaitīti no Mozus un priestera Eleazara, kas Israēla bērnus skaitīja Moaba klajumos, pie Jardānes pret Jēriku. Numbers 26:64 Un starp tiem nebija neviena no tā Israēla bērnu skaita, ko Mozus un Ārons, tas priesteris, bija skaitījuši Sinaī tuksnesī. Numbers 26:65 Jo Tas Kungs uz tiem bija sacījis: tie mirtin mirs tuksnesī, un no tiem neviens nebija atlicies kā vien Kālebs, Jefunna dēls, un Jozuas, Nuna dēls. Numbers 27:0 Numbers 27:1 Tad piegāja Celofehada meitas; tas bija Hefera dēls, šis Gileāda dēls, šis Mahira dēls, šis Manasus dēls, no Manasus, Jāzepa dēla, ciltīm; un šie ir viņa meitu vārdi: Maēla un Noa un Hagla un Milka un Tirca. Numbers 27:2 Un tās nāca pie Mozus un priestera Eleazara, un pie tiem virsniekiem un pie visas draudzes priekš saiešanas telts durvīm un sacīja: Numbers 27:3 Mūsu tēvs tuksnesī ir nomiris, un tas nebija tai pulkā, kas bija sacēlies pret To Kungu, Koraha pulkā, bet viņš sava paša grēka dēļ ir miris un viņam nebija dēlu. Numbers 27:4 Kāpēc tad lai top izdeldēts mūsu tēva vārds savā ciltī, ka tam dēla nav? Dodiet mums daļu starp mūsu tēva brāļiem. Numbers 27:5 Un Mozus viņu tiesas lietu nesa Tam Kungam priekšā. Numbers 27:6 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 27:7 Celofehada meitas runā pareizi; dod viņām īpašumu starp viņu tēva brāļiem un piešķir tām viņu tēva īpašumu. Numbers 27:8 Un uz Israēla bērniem tev būs runāt un sacīt: kad kāds mirst, kam dēlu nav, tad viņa mantību būs piešķirt viņa meitai. Numbers 27:9 Un kad tam meitas nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa brāļiem. Numbers 27:10 Un ja tam brāļa nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tēva brāļiem. Numbers 27:11 Ja tam arī tēva brāļu nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tuvākajam radam, kas ir no viņa cilts, un tam to būs iemantot; tas lai Israēla bērniem ir par tiesas likumu, itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis. Numbers 27:12 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: kāp uz šo Abarim kalnu un skati to zemi, ko Es Israēla bērniem esmu devis. Numbers 27:13 Un kad tu to būsi redzējis, tad arī tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm, kā Ārons, tavs brālis, ir piepulcināts. Numbers 27:14 Tāpēc ka jūs Manam vārdam esat pretī turējušies Cina tuksnesī, kad draudze strīdējās, kur jums vajadzēja Mani svētīt pie tā ūdens priekš viņu acīm. Tas ir tas strīdus ūdens Kādešā, Cina tuksnesī. Numbers 27:15 Tad Mozus runāja uz To Kungu sacīdams: Numbers 27:16 Lai Tas Kungs, tas Dievs pār visas miesas gariem, ieceļ vienu vīru pār šo draudzi, Numbers 27:17 Kas viņu priekšā var iziet un ieiet, kas tos izvada un ievada, ka Tā Kunga draudze nav kā avis, kam gana nav. Numbers 27:18 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem sev Jozua, Nuna dēlu, vīru, kam ir gars, un liec savu roku uz viņu. Numbers 27:19 Un ved to priestera Eleazara priekšā un visas draudzes priekšā, un dod tam pavēles priekš viņu acīm. Numbers 27:20 Un liec uz to no sava goda, lai visa Israēla bērnu draudze tam klausa. Numbers 27:21 Un viņam būs stāvēt priestera Eleazara priekšā, tam par viņu būs vaicāt Tā Kunga priekšā pēc Urim tiesas; pēc viņa vārda tiem būs iziet un pēc viņa vārda ieiet, viņam un visiem Israēla bērniem līdz ar viņu un visai draudzei. Numbers 27:22 Un Mozus darīja, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis; un viņš ņēma Jozua un to noveda priestera Eleazara un visas draudzes priekšā, Numbers 27:23 Un uzlika savu roku uz viņu un deva viņam pavēles, kā Tas Kungs caur Mozu bija runājis. Numbers 28:0 Numbers 28:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 28:2 Pavēli Israēla bērniem un saki tiem: gādājiet Manu upuri, Manu maizi, priekš Maniem uguns upuriem, Man par saldu smaržu, ka jūs Man upurējat savā laikā. Numbers 28:3 Un tev viņiem būs sacīt: šie ir tie uguns upuri, ko jums būs upurēt Tam Kungam: divus gada vecus jērus, kas bez vainas, arvien ik dienas par dedzināmo upuri. Numbers 28:4 Vienu jēru tev būs no rīta sataisīt un otru jēru ap vakaru, Numbers 28:5 Un desmito tiesu ēfas kviešu miltu par ēdamu upuri, sajauktu ar vienu ceturtdaļu inna sagrūstas eļļas. Numbers 28:6 Šis ir tas ikdienas dedzināmais upuris, kas iestādīts Sinaī kalnā par saldu smaržu, uguns upuris Tam Kungam. Numbers 28:7 Un viņa dzeramais upuris lai ir viena inna ceturtdaļa uz vienu jēru; svētā vietā būs upurēt vīna dzeramo upuri Tam Kungam. Numbers 28:8 Un to otru jēru tev būs sataisīt ap vakaru, itin kā to ēdamo upuri no rīta un kā viņa dzeramo upuri tev to būs sataisīt, uguns upuri par saldu smaržu Tam Kungam. Numbers 28:9 Bet uz dusēšanas dienu: divus gada vecus jērus, kas bez vainas, un par ēdamu upuri divas desmitās tiesas kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, līdz ar to piederīgo dzeramo upuri. Numbers 28:10 Šis ir dusēšanas dienas dedzināmais upuris, ikvienā dusēšanas dienā, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura un tā piederīgā dzeramā upura, Numbers 28:11 Un savu mēnešu iesākumos jums būs upurēt Tam Kungam dedzināmo upuri, divus vērsēnus no lieliem lopiem un vienu aunu un septiņus gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 28:12 Un par ēdamu upuri trīs desmitās tiesas kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, uz ikvienu vērsi un divas desmitās tiesas kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, pie ikviena auna par ēdamu upuri, Numbers 28:13 Un par ēdamu upuri vienu desmito tiesu kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, uz ikvienu jēru, tas ir dedzināms upuris par saldu smaržu, uguns upuris Tam Kungam. Numbers 28:14 Un viņa dzeramais upuris lai ir pusinna uz ikvienu vērsi un inna trešā tiesa vīna uz aunu un inna ceturtdaļa uz jēru, šis ir tas dedzināmais upuris ikkatrā jaunā mēnesī pēc gada mēnešiem. Numbers 28:15 Un viens āzis lai top sataisīts par grēku upuri Tam Kungam, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura līdz ar viņa dzeramo upuri. Numbers 28:16 Un pirmā mēnesī četrpadsmitajā dienā ir Pasa svētki Tam Kungam. Numbers 28:17 Un šī mēneša piecpadsmitajā dienā ir tie svētki. Septiņas dienas būs ēst neraudzētas maizes. Numbers 28:18 Pirmā dienā lai ir svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt. Numbers 28:19 Bet uguns upuri jums būs upurēt par dedzināmo upuri Tam Kungam, divus vērsēnus no lieliem lopiem un vienu aunu, un septiņus gadu vecus jērus, kas bez vainas. Numbers 28:20 Un viņa ēdamais upuris lai ir kviešu milti, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz ikkatru vērsēnu, un uz aunu jums būs sataisīt divas desmitās tiesas. Numbers 28:21 Vienu desmit tiesu tev būs sataisīt uz ikvienu no tiem septiņiem jēriem, Numbers 28:22 Pēc tam āzi par grēku upuri, jums par salīdzināšanu. Numbers 28:23 Klāt pie tā rīta upura, kas ir tas ikdienas dedzināmais upuris, to jums būs darīt. Numbers 28:24 Un tā jums ikdienas, visas septiņas dienas, būs sataisīt tā uguns upura maizi par saldu smaržu Tam Kungam; klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura to būs sataisīt līdz ar viņa dzeramo upuri. Numbers 28:25 Un septītā dienā lai jums ir svēta sapulce, nekādu darbu jums nebūs darīt. Numbers 28:26 Un tai pirmaju dienā, kad jūs Tam Kungam upurējat ēdamu upuri pēc savām nedēļām, lai jums ir svēta sapulce, nekādu darbu jums nebūs darīt. Numbers 28:27 Tad jums Tam Kungam būs upurēt dedzināmo upuri par saldu smaržu, divus vērsēnus no lieliem lopiem, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus, Numbers 28:28 Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz ikkatru vērsi, divas desmitās tiesas uz aunu, Numbers 28:29 Vienu desmito tiesu uz ikvienu no tiem septiņiem jēriem, Numbers 28:30 Vienu āzi jums par salīdzināšanu, Numbers 28:31 Klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura ar viņa ēdamo upuri jums šās lietas būs sataisīt; tās jums lai ir bez vainas līdz ar viņu dzeramiem upuriem. Numbers 29:0 Numbers 29:1 Un arī septītā mēnesī, pirmā mēneša dienā, lai jums ir svēta sapulce, - nekādu darbu jums nebūs darīt, - tā lai jums ir trumetēšanas(gaviļu) diena. Numbers 29:2 Tad jums būs sataisīt dedzināmo upuri Tam Kungam par saldu smaržu, vienu vērsēnu no lieliem lopiem, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:3 Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz vērsēnu un divas desmitās tiesas uz aunu, Numbers 29:4 Un vienu desmito tiesu uz ikvienu no tiem septiņiem jēriem, Numbers 29:5 Un vienu āzi par grēku upuri, jums par salīdzināšanu, Numbers 29:6 Klāt pie tā mēneša dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un pie tā ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un viņu dzeramiem upuriem, pēc viņu tiesas, par saldu smaržu, par uguns upuri Tam Kungam. Numbers 29:7 Un desmitā dienā šinī septītā mēnesī lai jums ir svēta sapulce; jums būs savas dvēseles mērdēt(gavēt), nekādu darbu jums nebūs darīt. Numbers 29:8 Bet jums būs upurēt dedzināmo upuri Tam Kungam par saldu smaržu, vienu vērsēnu no lieliem lopiem, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus; tie lai jums ir bez vainas; - Numbers 29:9 Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz vērsēnu, divas desmitās tiesas uz aunu, Numbers 29:10 Un vienu desmito tiesu uz ikvienu no tiem septiņiem jēriem, Numbers 29:11 Vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā grēku salīdzināšanas upura un pie ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un viņu dzeramiem upuriem. Numbers 29:12 Un arī piecpadsmitā dienā šinī septītā mēnesī lai jums ir svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt, bet septiņas dienas Tam Kungam svētkus svētīt. Numbers 29:13 Un jums būs pienest dedzināmo upuri, uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam, trīspadsmit vērsēnus no liellopiem, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, - bez vainas lai tie ir, - Numbers 29:14 Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz ikvienu no tiem trīspadsmit vēršiem, divas desmitās tiesas uz ikvienu no tiem diviem auniem. Numbers 29:15 Un vienu desmito tiesu uz ikvienu no tiem četrpadsmit jēriem, Numbers 29:16 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Numbers 29:17 Un otrā dienā divpadsmit vērsēnus no liellopiem, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:18 Un viņu ēdamo upuri un viņu dzeramo upuri pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem, pēc viņu skaita, - kā pienākas, Numbers 29:19 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura un viņu dzeramiem upuriem. Numbers 29:20 Un trešā dienā vienpadsmit vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas; Numbers 29:21 Un viņu ēdamos upurus un viņu dzeramos upurus pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Numbers 29:22 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un dzeramā upura. Numbers 29:23 Un ceturtā dienā desmit vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:24 Viņu ēdamos upurus un viņu dzeramos upurus pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Numbers 29:25 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Numbers 29:26 Un piektā dienā deviņus vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:27 Līdz ar viņu ēdamiem upuriem un ar viņu dzeramiem upuriem pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Numbers 29:28 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, un viņa dzeramā upura. Numbers 29:29 Un sestā dienā astoņus vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:30 Līdz ar viņu ēdamiem upuriem un ar viņu dzeramiem upuriem pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Numbers 29:31 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramiem upuriem. Numbers 29:32 Un septītā dienā septiņus vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:33 Līdz ar viņu ēdamiem upuriem un ar viņu dzeramiem upuriem pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Numbers 29:34 Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Numbers 29:35 Astotā dienā lai jums ir svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt. Numbers 29:36 Un jums būs pienest dedzināmo upuri, uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam, vienu vērsi, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus, kas bez vainas, Numbers 29:37 Viņu ēdamos upurus, viņu dzeramos upurus pie tā vērša, pie tā auna un pie tiem jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Numbers 29:38 Un vienu āzi par grēku upuri klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Numbers 29:39 To jums Tam Kungam būs darīt savos noliktos laikos, līdz ar saviem solījumiem un savām labprātības dāvanām, saviem dedzināmiem upuriem un saviem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem un saviem pateicības upuriem. Numbers 29:40 Un Mozus sacīja Israēla bērniem visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 30:0 Numbers 30:1 Un Mozus runāja uz Israēla bērnu cilšu virsniekiem: šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pavēlējis. Numbers 30:2 Ja kāds vīrs Tam Kungam sola solījumu vai zvērē zvērestu, savai dvēselei ko aizliegdams, - lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas no viņa mutes ir izgājis, tam būs darīt. Numbers 30:3 Un kad kāda sieviete Tam Kungam sola solījumu un tēva namā meita būdama apņēmās, sev ko aizliegt, Numbers 30:4 Un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un aizliegumu, un par to klusu cieš, tad būs pastāvēt visiem viņas solījumiem un aizliegumiem. Numbers 30:5 Bet ja viņas tēvs to neatļauj tai dienā, kad viņš to dzird, tad nebūs pastāvēt nevienam no viņas solījumiem un aizliegumiem, ko viņa savai dvēselei aizliegusi, bet Tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs viņai to nav atļāvis. Numbers 30:6 Bet ja viņa ir pie vīra un solījumu uzņēmusies, vai no viņas lūpām izšāvies savai dvēselei ko aizliegt, Numbers 30:7 Un viņas vīrs to dzird un tai dienā, kad to dzird, par to klusu cieš, tad būs pastāvēt viņas solījumiem un aizliegumiem, ko viņa savai dvēselei aizliegusi. Numbers 30:8 Bet kad viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, to neatļauj un atceļ viņas solījumu, ko tā uzņēmusies un kas no viņas lūpām izšāvies un ko viņa savai dvēselei aizliegusi, tad Tas Kungs viņai piedos. Numbers 30:9 Atraitnei vai atstādinātai sievai solījums un viss, ko tā savai dvēselei aizliegusi, stipri jātur. Numbers 30:10 Bet ja viņa sava vīra namā ir apsolījusies vai zvērēdama savai dvēselei ko aizliegusi, Numbers 30:11 Un viņas vīrs to dzirdējis, un par to klusu cietis, to atļaudams, tad būs pastāvēt visiem viņas solījumiem un visiem viņas aizliegumiem, ko tā savai dvēselei aizliegusi. Numbers 30:12 Bet ja viņas vīrs to atcēlis tai dienā, kad viņš to dzirdējis, tad nekas lai nepastāv no visa, kas no viņas mutes izgājis, ko viņa apsolījusi un savai dvēselei aizliegusi; viņas vīrs to atcēlis, un Tas Kungs viņai piedos. Numbers 30:13 Visu, ko ir solījusi, un visu, ko zvērēdama aizliegusies, par dvēseles mērdēšanu, to viņas vīrs vai apstiprinās vai atcels. Numbers 30:14 Bet ja viņas vīrs klusu ciezdams par to dienu no dienas klusu cieš, tad viņš apstiprina visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies; viņš apstiprina caur to, ka viņš par to ir klusu cietis tai dienā, kad to dzirdēja. Numbers 30:15 Bet kad viņš to atceļ pēc tam, kad to bija dzirdējis, tad tam būs nest viņas noziegumu. Numbers 30:16 Šie ir tie likumi, ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis, starp vīra un viņa sievas, starp tēva un viņa jaunās meitas, kamēr viņa vēl ir bez vīra sava tēva namā. Numbers 31:0 Numbers 31:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 31:2 Atrieb Israēla bērnus pie Midijaniešiem; tad tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm. Numbers 31:3 Tad Mozus runāja uz tiem ļaudīm un sacīja: lai no jums vīri apbruņojās uz karu un lai tie ceļas pret Midijaniešiem, To Kungu atriebt pie Midijaniešiem. Numbers 31:4 No visām Israēla ciltīm no cilts pa tūkstoti jums būs sūtīt karā. Numbers 31:5 Tā no Israēla tūkstošiem tapa nodoti pa tūkstoti no ikvienas cilts, divpadsmit tūkstoši apbruņoti uz karu. Numbers 31:6 Un Mozus tos sūtīja karā, tūkstoti no ikvienas cilts, un Pinehasu, priestera Eleazara dēlu, ar tiem svētiem rīkiem un skanīgām trumetēm viņa rokā. Numbers 31:7 Un tie kāvās pret Midijanu, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un nokāva visu, kas bija no vīriešu kārtas. Numbers 31:8 Un tie nokāva ar tiem citiem nokautiem Midijana ķēniņus Evu un Reķemu un Curu un Huru un Rebu, piecus Midijana ķēniņus; tā tie arī nokāva Bileāmu, Beora dēlu, ar zobenu. Numbers 31:9 Un Israēla bērni aizveda gūstītās Midijaniešu sievas līdz ar viņu bērniem un laupīja visus viņu lopus un visus viņu ganāmos pulkus un visu viņu mantu. Numbers 31:10 Un visas viņu pilsētas ar viņu māju vietām un ar visām viņu pilīm tie sadedzināja ar uguni, Numbers 31:11 Un ņēma visu laupījumu un visu, ko tie bija sagūstījuši, cilvēkus un lopus, Numbers 31:12 Un noveda pie Mozus un priestera Eleazara un pie visas Israēla bērnu draudzes, ko bija gūstījuši, saņēmuši un laupījuši, uz lēģeri Moaba klajumos, kas ir pie Jardānes pret Jēriku. Numbers 31:13 Bet Mozus un priesteris Eleazars, un visi draudzes virsnieki viņiem gāja pretī ārā priekš lēģera. Numbers 31:14 Un Mozus apskaitās pret tiem kara virsniekiem, tiem virsniekiem pār tūkstošiem un tiem virsniekiem pār simtiem, kas no tās kara kaušanās nāca. Numbers 31:15 Un Mozus uz tiem sacīja: kam tad jūs visas sievas esat pametuši dzīvas? Numbers 31:16 Redzi, šās bija caur Bileāma padomu vainīgas, ka Israēla bērni apgrēkojās pret To Kungu, Peora dēļ, kādēļ mocība nāca pār Tā Kunga draudzi. Numbers 31:17 Nu tad nokaujiet visus, kas ir no vīriešu kārtas starp tiem bērniem, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir atzinušas un pie vīra gulējušas. Numbers 31:18 Bet visus bērnus no sieviešu kārtas, un kas nav gulējušas pie vīra, pametat dzīvas. Numbers 31:19 Un jūs paliekat ārā lēģera priekšā septiņas dienas, ikviens, kas cilvēku nokāvis, un ikviens, kas nokautu aizskāris. Trešā dienā un septītā dienā jums būs šķīstīties, jums un jūsu gūstītiem. Numbers 31:20 Un visas drēbes un visas ādu lietas un visu, kas darīts no kazu spalvas un visus koka rīkus jums būs šķīstīt. Numbers 31:21 Un priesteris Eleazars sacīja uz visiem karavīriem, kas karā bija gājuši: šis ir tas bauslības likums, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis: Numbers 31:22 Zeltu un sudrabu un varu un dzelzi un alvu un svinu, Numbers 31:23 Visu, kas panes uguni, to jums būs laist caur uguni, ka top šķīsts, bet turklāt ar slacinājamu ūdeni tam būs tapt šķīstītam; bet viss, kas uguni nepanes, to jums būs laist caur ūdeni. Numbers 31:24 Jums arī būs mazgāt savas drēbes septītā dienā, ka topat šķīsti, un tad jums būs nākt lēģerī. Numbers 31:25 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 31:26 Skaiti, cik tā laupījuma, tos sagūstītos cilvēkus un lopus, tu un priesteris Eleazars un tie draudzes cilšu priekšnieki, Numbers 31:27 Un dali to laupījumu uz pusi starp tiem, kas karā gājuši un ir kāvušies, un starp visu draudzi. Numbers 31:28 Un ņem vienu daļu priekš Tā Kunga no tiem karavīriem, kas karā izgājuši, no piecsimtiem vienu dvēseli, no cilvēkiem un no vēršiem un no ēzeļiem un no sīkiem lopiem, Numbers 31:29 No tās puses, kas ir viņu daļa, tev to būs ņemt un dot priesterim Eleazaram par cilājamu upuri Tam Kungam. Numbers 31:30 Bet no tās Israēla bērnu puses tev būs ņemt vienu sagūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem, no vēršiem, no ēzeļiem un no sīkiem lopiem un no visiem lopiem, un tos tev būs dot tiem Levitiem, kas Tā Kunga dzīvokli kopj. Numbers 31:31 Tad Mozus un priesteris Eleazars darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 31:32 Un tas atlikušais laupījums no tā, ko tie kara ļaudis bija laupījuši, bija sešsimt un septiņdesmit pieci tūkstoši sīku lopu Numbers 31:33 Un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu Numbers 31:34 Un sešdesmit un viens tūkstotis ēzeļu. Numbers 31:35 Un cilvēku dvēseles, tās sievietes kas vīru nebija atzinušas, visas tās dvēseles trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu. Numbers 31:36 Un tā viena puse, to daļa, kas bija karā gājuši, bija savā pulkā trīssimt trīsdesmit septiņi tūkstoši un piecsimt sīku lopu. Numbers 31:37 Un tā daļa priekš Tā Kunga no tiem sīkiem lopiem bija sešsimt septiņdesmit un pieci. Numbers 31:38 Un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši, un viņu daļa priekš Tā Kunga bija septiņdesmit divi. Numbers 31:39 Un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši un piecsimt, un viņu noliktā daļa priekš Tā Kunga bija sešdesmit un viens. Numbers 31:40 Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, un viņu noliktā daļa priekš Tā Kunga bija trīsdesmit divas dvēseles. Numbers 31:41 Un Mozus deva priesterim Eleazaram to daļu par cilājamu upuri Tam Kungam, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 31:42 Un no Israēla bērnu pustiesas, ko Mozus biju ņēmis no tiem karavīriem, - Numbers 31:43 Šī draudzes pustiesa bija sīku lopu trīs simt un trīsdesmit septiņi tūkstoši un piecsimt; Numbers 31:44 Un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši; Numbers 31:45 Un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši un piecsimt; Numbers 31:46 Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši. - Numbers 31:47 Un Mozus ņēma no Israēla bērnu pustiesas vienu gūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem un lopiem, un deva tos tiem Levitiem, kas Tā Kunga dzīvokli kopa, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Numbers 31:48 Tad piegāja pie Mozus tie kara pulka virsnieki, tie virsnieki pār tūkstošiem un tie virsnieki pār simtiem, Numbers 31:49 Un sacīja uz Mozu: tavi kalpi skaitījuši to karavīru pulku, kas mums bija padoti, un tur neviena no mums netrūkst. Numbers 31:50 Tāpēc mēs Tam Kungam esam atnesuši upuri, ikviens, ko viņš ir atradis no zelta rīkiem, no ķēdēm, no roku gredzeniem, no ausu sprādzēm un no dārgām rotām, - savas dvēseles salīdzināt Tā Kunga priekšā. Numbers 31:51 Tad Mozus un priesteris Eleazars no tiem saņēma to zeltu, visādus smalkus izstrādājumus. Numbers 31:52 Un viss zelts, ko tie Tam Kungam atnesa par cilājamu upuri, bija sešpadsmit tūkstoši septiņsimt un piecdesmit sēķeļi, no tiem virsniekiem pār tūkstošiem un no tiem virsniekiem pār simtiem. Numbers 31:53 Jo tie karavīri bija laupījuši ikviens priekš sevis paša. Numbers 31:54 Tad Mozus un priesteris Eleazars saņēma to zeltu no tiem virsniekiem pār tūkstošiem un pār simtiem un to atnesa saiešanas teltī, par piemiņu Israēla bērniem Tā Kunga priekšā. Numbers 32:0 Numbers 32:1 Un Rūbena un Gada bērniem bija ļoti daudz lopu, un tie aplūkoja Jaēzeras un Gileādas zemi, un raugi, šī vieta bija vieta priekš ganāmiem pulkiem. Numbers 32:2 Tad Gada bērni un Rūbena bērni nāca un runāja uz Mozu un uz priesteri Eleazaru un uz tiem draudzes virsniekiem un sacīja: Numbers 32:3 Atarota un Dibona un Jaēzera un Nimra un Hešbona un Eleale un Sebana un Neba un Beona, Numbers 32:4 Tā zeme, ko Tas Kungs ir sitis Israēla draudzes priekšā, tā ir zeme priekš ganāmiem pulkiem, un mums, taviem kalpiem, ir ganāmi pulki. Numbers 32:5 Un tie sacīja: ja mēs žēlastību esam atraduši tavās acīs, tad lai šī zeme top dota taviem kalpiem par īpašumu un neliec mums iet pāri pār Jardāni. Numbers 32:6 Bet Mozus sacīja uz Gada bērniem un uz Rūbena bērniem: vai tad jūsu brāļi ies karā un jūs paliksiet še? Numbers 32:7 Kāpēc jūs Israēla bērniem sirdi novēršat, nenoiet uz to zemi, ko Tas Kungs viņiem devis? - Numbers 32:8 Tā jūsu tēvi darīja, kad es tos no Kādeš Barneas sūtīju, to zemi aplūkot. Numbers 32:9 Kad tie bija nākuši pie Eškoles upes un to zemi bija izlūkojuši, tad tie novērsa Israēla bērnu sirdi, ka tie negribēja iet uz to zemi, ko Tas Kungs viņiem gribēja dot. Numbers 32:10 Tad Tā Kunga bardzība iedegās tai dienā un Viņš zvērēja un sacīja: Numbers 32:11 Tiem vīriem, kas no Ēģiptes zemes ir nākuši, kam divdesmit gadi un pāri, tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es viņu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam esmu zvērējis, jo tie Man nav paklausījuši; Numbers 32:12 Tik vien Kālebs, Jefunna dēls, tas ķenaisietis, un Jozuas, Nuna dēls, jo tie Tam Kungam ir paklausījuši. Numbers 32:13 Tā Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli un lika tiem maldīties tuksnesī četrdesmit gadus, tiekams viss tas augums izmira, kas bija ļaunu darījis priekš Tā Kunga acīm. Numbers 32:14 Un nu redzi, jūs savu tēvu vietā esat nākuši, grēcīgu ļaužu dzimums, vairodami Tā Kunga bargo dusmību pret Israēli. Numbers 32:15 Jo ja jūs nogriezīsities no Viņa, tad Viņš šiem vēl liks palikt tuksnesī, un jūs nomaitāsiet visus šos ļaudis. Numbers 32:16 Tad tie pie viņa piegāja un sacīja: mēs šeit gribam laidarus taisīt priekš saviem ganāmiem pulkiem un pilsētas priekš saviem bērniem; Numbers 32:17 Bet mēs paši steigšus apbruņosimies Israēla bērnu priekšā, tiekams tos būsim aizveduši viņu vietā; bet mūsu bērni lai paliek stiprās pilsētās to zemes iedzīvotāju dēļ. Numbers 32:18 Mēs negriezīsimies atpakaļ uz savām mājām, tiekams Israēla bērni nebūs dabūjuši ikviens savu daļu. Numbers 32:19 Jo mēs neņemsim līdz ar viņiem savu daļu viņā Jardānes pusē, vai tālāki, bet mūsu daļa mums nāksies šai Jardānes pusē pret rītiem. Numbers 32:20 Tad Mozus uz tiem sacīja: ja jūs šo lietu tā gribat darīt, ka jūs apbruņojaties Tā Kunga priekšā uz karu, Numbers 32:21 Un ikviens no jums, kam bruņas, iesiet pār Jardāni Tā Kunga priekšā, kamēr Viņš Savus ienaidniekus Savā priekšā izdzīs, un tā zeme priekš Tā Kunga būs uzvarēta, Numbers 32:22 Tad jūs pēc tam varat iet atpakaļ un būsiet nenoziedzīgi Tā Kunga un Israēla priekšā, un šī zeme jums būs par daļu Tā Kunga priekšā. Numbers 32:23 Bet ja jūs tā nedarīsiet, redzi, tad jūs pret To Kungu grēkosiet un jūs samanīsiet savus grēkus, kad tie jūs atradīs. Numbers 32:24 Uztaisat sev pilsētas priekš saviem bērniem un laidarus priekš saviem sīkiem lopiem un dariet pēc tā vārda, kas no jūsu mutes izgājis. Numbers 32:25 Tad Gada bērni un Rūbena bērni runāja uz Mozu un sacīja: tavi kalpi darīs, kā mans kungs pavēl. Numbers 32:26 Mūsu bērni, mūsu sievas, mūsu ganāmie pulki un visi mūsu lopi paliks tur Gileādas pilsētās; Numbers 32:27 Bet tavi kalpi, visi apbruņoti, noies karā Tā Kunga priekšā, kā mans kungs ir runājis. Numbers 32:28 Tad Mozus viņu dēļ pavēlēja priesterim Eleazaram un Jozuam, Nuna dēlam, un Israēla cilšu tēvu virsniekiem, un Mozus uz tiem sacīja: Numbers 32:29 Ja Gada bērni un Rūbena bērni, ikviens kam bruņas, līdz ar jums ies karā pār Jardāni Tā Kunga priekšā, un tā zeme jūsu priekšā būs uzvarēta, tad dodat tiem Gileādas zemi par daļu. Numbers 32:30 Bet ja tie ar jums nenoies apbruņoti, tad tiem savu daļu būs dabūt jūsu starpā Kanaāna zemē. Numbers 32:31 Tad Gada bērni un Rūbena bērni atbildēja un sacīja: ko Tas Kungs uz taviem kalpiem runājis, tā mēs darīsim. Numbers 32:32 Mēs aiziesim apbruņoti Tā Kunga priekšā uz Kanaāna zemi un savu iemantojamo īpašumu turēsim šai Jardānes pusē. Numbers 32:33 Tad Mozus viņiem deva, Gada bērniem un Rūbena bērniem un Manasus, Jāzepa dēla, pusciltij Sihona, Āmoriešu ķēniņa, valsti un Oga, Basanas ķēniņa, valsti, to zemi ar tām pilsētām viņu robežās, tās zemes pilsētas visapkārt. Numbers 32:34 Un Gada bērni uztaisīja Dibonu un Atarotu un Arveru Numbers 32:35 Un Atarot-Zovanu un Jaēzeru, Jogabeū Numbers 32:36 Un Bet-Nimru un Betaranu, stipras pilsētas un sīku lopu laidarus. Numbers 32:37 Un Rūbena bērni uztaisīja Hešbonu un Eleali un Ķīriataīmu Numbers 32:38 Un Nebu un Baāl-Meonu ar citiem vārdiem un Sibmahu, un tie nosauca tās pilsētas, ko tie uztaisīja, ar citiem vārdiem. Numbers 32:39 Un Mahira, Manasus dēla bērni, gāja uz Gileādu un to uzņēma un izdzina tos Amoriešus, kas tur bija. Numbers 32:40 Tā Mozus Gileādu deva Mahiram, Manasus dēlam, un viņš tur dzīvoja. Numbers 32:41 Un Jaīrs, Manasus dēls, gāja un uzņēma viņu ciemus un tos nosauca Avot-Jaīru. Numbers 32:42 Un Nobus gāja un uzņēma Kenatu ar viņas piederīgām vietām un to nosauca Nobu pēc sava vārda. Numbers 33:0 Numbers 33:1 Šie ir Israēla bērnu ceļa gājumi, kā viņi no Ēģiptes zemes ir izgājuši pēc saviem pulkiem caur Mozu un Āronu. Numbers 33:2 Un Mozus uz Tā Kunga vārdu aprakstīja viņu iziešanu pēc viņu ceļa gājumiem, un šie ir viņu ceļa gājumi, viņiem izejot. Numbers 33:3 Tie izgāja no Raēmzes pirmā mēnesī piecpadsmitā dienā; pirmā mēnesī, otrā Pasa svētku dienā Israēla bērni izgāja caur augstu roku priekš visu ēģiptiešu acīm. Numbers 33:4 Un ēģiptieši apraka visus pirmdzimtos, ko Tas Kungs viņu starpā bija sitis; Tas Kungs arī viņu dievus bija sodījis. Numbers 33:5 Un Israēla bērni izgāja no Raēmzes un apmetās Sukotā. Numbers 33:6 Un izgāja no Sukota un apmetās Etamā, kas ir tuksneša galā. Numbers 33:7 Un tie izgāja no Etama un griezās uz Pi Hahirota ieleju, kas ir pret Baāl Cefonu un apmetās pret Migdolu. Numbers 33:8 Un izgāja no Ķirota un gāja vidū caur jūru uz tuksnesi un staigāja treju dienu gājumus Etama tuksnesī un apmetās Mārā. Numbers 33:9 Un izgāja no Māras un nāca uz Elimu, un Elimā bija divpadsmit avoti un septiņdesmit palma koki, un tie tur apmetās. Numbers 33:10 Un izgāja no Elima un apmetās pie niedru jūras. Numbers 33:11 Un izgāja no niedru jūras un apmetās Sina tuksnesī. Numbers 33:12 Un izgāja no Sina tuksneša un apmetās Dofkā. Numbers 33:13 Un izgāja no Dofkas un apmetās Āluzā. Numbers 33:14 Un izgāja no Āluzas un apmetās Refidos, bet tur nebija ūdens tiem ļaudīm ko dzert. Numbers 33:15 Un tie izgāja no Refidiem un apmetās Sinaī tuksnesī. Numbers 33:16 Un izgāja no Sinaī tuksneša un apmetās pie tiem kārības kapiem. Numbers 33:17 Un izgāja no tiem kārības kapiem un apmetās Hacerotā. Numbers 33:18 Un izgāja no Hacerotas un apmetās Ritmā. Numbers 33:19 Un izgāja no Ritmas un apmetās RimonParecā. Numbers 33:20 Un izgāja no RimonParecas un apmetās Libnā. Numbers 33:21 Un izgāja no Libnas un apmetās Rissā. Numbers 33:22 Un izgāja no Rissas un apmetās Ķelatā. Numbers 33:23 Un izgāja no Ķelatas un apmetās pie Zāvera kalna. Numbers 33:24 Un izgāja no Zāvera kalna un apmetās Aradā. Numbers 33:25 Un izgāja no Aradas un apmetās Maķelotā. Numbers 33:26 Un izgāja no Maķelotas un apmetās Taātā. Numbers 33:27 Un izgāja no Taātas un apmetās Tārākā. Numbers 33:28 Un izgāja no Tārākas un apmetās Mitkā. Numbers 33:29 Un izgāja no Mitkas un apmetās Asmonā. Numbers 33:30 Un izgāja no Asmonas un apmetās Mozerotā. Numbers 33:31 Un izgāja no Mozerotas un apmetās BneJaēkanā. Numbers 33:32 Un izgāza no BneJaēkanas un apmetās Orģidgadā. Numbers 33:33 Un izgāja no Orģidgadas un apmetās Jotbatā. Numbers 33:34 Un izgāja no Jotbatas un apmetās Abronā. Numbers 33:35 Un izgāja no Abronas un apmetās Eceon-Ģēberā. Numbers 33:36 Un izgāja no Eceon-Ģēberas un apmetās Cin tuksnesī, tas ir Kādeš. Numbers 33:37 Un izgāja no Kādešas un apmetās pie Hora kalna, Edoma zemes malā. Numbers 33:38 Tad Ārons, tas priesteris, gāja uz Hora kalnu pēc Tā Kunga vārda un tur nomira četrdesmitā gadā pēc tam, kad Israēla bērni bija izgājuši no Ēģiptes zemes, piektā mēnesī, pirmā mēneša dienā. Numbers 33:39 Bet Ārons bija simts divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš nomira uz Hora kalna. Numbers 33:40 Tad tas Kanaānietis, ķēniņš Arads, kas dienvidu(Negebas) pusē dzīvoja Kanaāna zemē, dzirdēja Israēla bērnus nākam. Numbers 33:41 Un tie izgāja no Hora kalna un apmetās Calmonā. Numbers 33:42 Un izgāja no Calmonas un apmetās Pūnonā. Numbers 33:43 Un izgāja no Pūnonas un apmetās Obotā. Numbers 33:44 Un izgāja no Obotas un apmetās pie Ijim Abarima uz Moaba robežām. Numbers 33:45 Un izgāja no Ijim un apmetās Dibon-Gadā. Numbers 33:46 Un izgāja no Dibon-Gadas un apmetās Almon-Diblataīmā. Numbers 33:47 Un izgāja no Almon-Diblataīmas un apmetās Abarim kalnos pret Nebu. Numbers 33:48 Un izgāja no Abarim-kalniem un apmetās Moaba klajumos pie Jardānes pret Jēriku. Numbers 33:49 Un apmetās pie Jardānes no Bet-Jezimotam līdz Abel-Šitimai Moaba klajumos. Numbers 33:50 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Moaba klajumos pie Jardānes pret Jēriku, sacīdams: Numbers 33:51 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs iesiet pāri pār Jardāni uz Kanaāna zemi, Numbers 33:52 Tad jums būs izdzīt savā priekšā visus zemes iedzīvotājus un izdeldēt visus viņu elku tēlus un izdeldēt visas viņu lietās bildes un nopostīt visus viņu elku kalnus. Numbers 33:53 Un jums to zemi būs ieņemt un tanī dzīvot, jo Es jums to zemi esmu devis iemantot. Numbers 33:54 Un jums to zemi būs dalīt caur meslošanu pēc savām ciltīm; tai, kam daudz ļaužu, lai dod lielāku daļu, un tai, kam maz ļaužu, mazāku daļu, - kā ikvienai meslošana izkrīt, to lai tā dabū, - jums to zemi būs dalīt pēc savām tēvu ciltīm. Numbers 33:55 Bet ja jūs tos zemes iedzīvotājus neizdzīsiet savā priekšā, tad notiks, kurus jūs no tiem atlicināsiet, tie jums taps par ērkšķiem jūsu acīs un par dzeloni jūsu sānos, un jūs spaidīs tai zemē, kur jūs dzīvojat. Numbers 33:56 Un notiks, kā Es viņiem domāju darīt, tā Es jums darīšu. Numbers 34:0 Numbers 34:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 34:2 Pavēli Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs uz Kanaāna zemi nākat, tad šī būs tā zeme, kas jums kritīs par īpašumu: Kanaāna zeme pēc savām robežām. Numbers 34:3 Tad nu dienvidu mala lai jums ir no Cin tuksneša pie Edoma sāniem, un dienvidu robeža lai jums ir no sāls jūras gala pret rītiem. Numbers 34:4 Un lai tā robeža iet apkārt no dienvidiem(Negebas) uz Akrabu kalniem un lai iet pāri uz Cin, un lai iziet uz Kādeš Barneas dienvidu pusi, un lai iet uz Acar Adaru un iet cauri līdz Acmonam. Numbers 34:5 Un tad šai robežai būs iet apkārt no Acmona uz Ēģiptes upi, un viņas gals lai ir pie jūras. Numbers 34:6 Vakara pusē lai tā lielā jūra jums ir par robežu,- šī lai jums ir tā vakaru robeža. Numbers 34:7 Un šī lai jums ir tā ziemeļu robeža: no tās lielās jūras jums būs mērot līdz Hora kalnam. Numbers 34:8 No Hora kalna jums būs mērot, kamēr nāk uz Amatu, un tā robeža lai noiet uz Cedadu. Numbers 34:9 Un tā robeža lai stiepjas uz Zifronu, un viņas gals lai ir Enana ciems; šī lai jums ir tā ziemeļu robeža. Numbers 34:10 Un par robežu pret rītiem jums būs mērot no Enana ciema līdz Šefamam. Numbers 34:11 Un šī robeža lai nostiepjas no Šefama uz Riblu, Aīnam pret rītiem; pēc lai tā robeža nostiepjas un iet gar Ķinneretes jūras malu pret rītiem. Numbers 34:12 Un šī robeža lai nostiepjas gar Jardāni, un viņas gals lai ir sāls jūra. Šī nu lai jums ir tā zeme pēc savām robežām visapkārt. Numbers 34:13 Un Mozus pavēlēja Israēla bērniem un sacīja: šī ir tā zeme, ko jums caur meslošanu būs par īpašumu dabūt, ko Tas Kungs ir pavēlējis dot tām deviņām ciltīm un tai pusciltij. Numbers 34:14 Jo Rūbena bērnu cilts pēc saviem tēvu namiem un Gada bērnu cilts pēc saviem tēvu namiem un Manasus puscilts savu daļu ir dabūjušas. Numbers 34:15 Divas ciltis un viena puscilts savu īpašumu ir dabūjušas šaipus Jardānes, no Jērikus pret rītiem, pret austrumu. Numbers 34:16 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 34:17 Šie ir to vīru vārdi, kas to zemi jums lai izdala: Eleazars, tas priesteris, un Jozuas, Nuna dēls. Numbers 34:18 Un no ikvienas cilts jums būs ņemt vienu virsnieku pie zemes izdalīšanas. Numbers 34:19 Un šie ir to vīru vārdi: no Jūda cilts Kālebs, Jefunna dēls, Numbers 34:20 Un no Sīmeana bērnu cilts Šemuēls, Amiuda dēls, Numbers 34:21 Un no Benjamina cilts Elidus, Ķislona dēls, Numbers 34:22 Un no Dana bērnu cilts virsnieks Būkus, Jagla dēls, Numbers 34:23 No Jāzepa bērniem, no Manasus cilts virsnieks Hanniēls, Efoda dēls, Numbers 34:24 Un no Efraīma bērnu cilts virsnieks Ķemuēls, Šiftana dēls, Numbers 34:25 Un no Zebulona bērnu cilts virsnieks Elicafans, Parnaka dēls, Numbers 34:26 Un no Īsašara bērnu cilts virsnieks Paltiēls, Asana dēls, Numbers 34:27 Un no Ašera bērnu cilts virsnieks Aķiuds, Zelona dēls, Numbers 34:28 Un no Naftalus bērnu cilts virsnieks Pedaēls, Amiuda dēls. Numbers 34:29 Šie ir tie, kam Tas Kungs pavēlējis Israēla bērniem izdalīt to īpašumu Kanaāna zemē. Numbers 35:0 Numbers 35:1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu Moaba klajumos pie Jardānes pret Jēriku un sacīja: Numbers 35:2 Pavēli Israēla bērniem, lai tie no savas iemantojamās daļas dod pilsētas Levitiem, kur dzīvot, un lai tie dod Levitiem arī apgabalus ārā ap viņu pilsētām. Numbers 35:3 Un tās pilsētas tiem būs, lai tie tur dzīvo, bet tie apgabali lai ir priekš viņu lieliem un sīkiem lopiem un priekš visiem viņu ganāmiem pulkiem. Numbers 35:4 Un tie pilsētu apgabali, ko jūs Levitiem dosiet, lai ir no pilsētas mūriem uz āru tūkstošas olektis uz visām pusēm. Numbers 35:5 Un jums būs mērot pilsētas āra pusē pret rītiem divtūkstoš olektis un pret dienas vidiem divtūkstoš olektis un pret vakariem divtūkstoš olektis un pret ziemeļiem divtūkstoš olektis, ka pilsēta ir vidū; šie būs viņiem tie pilsētu apgabali. Numbers 35:6 Un to pilsētu starpā, ko jūs dosiet Levitiem, lai ir sešas glābšanas pilsētas, kas jums jādod, ka tas nokāvējs uz turieni bēg, un pie tām klāt viņiem būs dot vēl četrdesmit divas pilsētas. Numbers 35:7 Visas pilsētas, ko jūs dosiet Levitiem, lai ir četrdesmit astoņas pilsētas līdz ar viņu apgabaliem. Numbers 35:8 Un no tām pilsētām, ko jūs dosiet no Israēla bērnu daļas, jums būs ņemt daudz no tiem, kam ir daudz, un maz no tiem, kam ir maz; ikvienam no savām pilsētām būs dot Levitiem pēc savas daļas, ko tas mantojis. Numbers 35:9 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Numbers 35:10 Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs iesiet pāri pār Jardāni uz Kanaāna zemi, Numbers 35:11 Tad jums būs iecelt pilsētas, kas jums lai ir par glābšanas pilsētām, ka uz turieni tas nokāvējs var bēgt, kas kādu cilvēku netīši nokāvis. Numbers 35:12 Un šīs pilsētas lai jums ir par glābšanu no atriebēja, ka tam nokāvējam nav jāmirst, tiekams viņš nav stāvējis draudzes priekšā iztiesāšanas dēļ. Numbers 35:13 Un tās pilsētas, ko jūs dosiet, lai jums ir sešas glābšanas pilsētas. Numbers 35:14 Trīs no šīm pilsētām noliekat viņpus Jardānes un trīs no tām pilsētām noliekat Kanaāna zemē, - glābšanas pilsētas lai tās ir. Numbers 35:15 Šīs pilsētas lai Israēla bērniem ir par glābšanu, arī svešiniekam un piedzīvotājam jūsu starpā, ka uz turieni var bēgt ikviens, kas kādu cilvēku netīši nokāvis. Numbers 35:16 Bet ja viņš to ar dzelzs ieroci sitis, ka mirst, tas ir slepkava, šim slepkavam būs tapt nokautam. Numbers 35:17 Vai ja viņš to sit ar akmeni rokā, ar ko var nokaut, tā ka mirst, tas ir slepkava, tam būs tapt nokautam. Numbers 35:18 Vai ja viņš to sit ar koka gabalu, ar ko var nokaut, tā ka mirst, tas ir slepkava, tam būs tapt nokautam. Numbers 35:19 Asiņu atriebējs lai nonāvē to slepkavu; kad tas viņu sastop, lai viņu nokauj. Numbers 35:20 Un ja viņš nīdēdams to grūdis, vai tīši uz to ko sviedis, ka tas mirst, Numbers 35:21 Vai ja viņš nīdēdams to sitis ar savu roku, ka tas mirst, tad tam būs tapt nokautam; jo viņš ir slepkava; asiņu atriebējs lai to nokauj, kad viņu sastop. Numbers 35:22 Bet ja viņš netīši bez ienaida grūdis, vai no nejauši kādu rīku uz to sviedis; Numbers 35:23 Vai akmenim, caur ko tas var mirt, netīši tam licis uzkrist, tā ka tas mirst, un nav bijis viņa ienaidnieks, nedz meklējis viņa nelaimi, Numbers 35:24 Tad lai draudze tiesā starp nokāvēju un asiņu atriebēju pēc šiem likumiem. Numbers 35:25 Un draudzei nokāvēju būs izglābt no asiņu atriebēja rokas, un draudzei būs to novest viņa glābšanas pilsētā, kurp viņš bija bēdzis, un tur tam būs palikt, kamēr augstais priesteris miris, kas ir svaidīts ar svēto eļļu. Numbers 35:26 Bet ja nokāvējs iziedams izies no savas glābšanas pilsētas robežām, kurp bija nobēdzis. Numbers 35:27 Un asiņu atriebējs ārpus viņa glābšanas pilsētas robežām to atradīs un nokaus, tad tas nav noziedzīgs pie viņa asinīm. Numbers 35:28 Jo tam bija jāpaliek savā glābšanas pilsētā, kamēr augstais priesteris nomirs; bet pēc tā augstā priestera miršanas nokāvējs lai griežas atpakaļ uz savu zemes daļu. Numbers 35:29 Un tas lai jums ir par tiesas likumu pie jūsu pēcnākamiem visās jūsu māju vietās. Numbers 35:30 Ja kas kādu cilvēku nosit, tad uz liecinieku vārdu slepkavam būs tapt nokautam, bet vienam lieciniekam vien nebūs liecību dot pret kādu cilvēku, ka tam būtu jāmirst. Numbers 35:31 Tev arī nebūs ņemt atpirkšanas maksu par slepkavu, kas nāvi pelnījis, jo tam būs tapt nokautam. Numbers 35:32 Jums arī nebūs ņemt atpirkšanas maksu par to, kas savā glābšanas pilsētā ir nobēdzis, ka tas atkal nāktu dzīvot savā zemes daļā, pirms augstais priesteris miris. Numbers 35:33 Un jums nebūs sagānīt to zemi, kur jūs esat; jo tās tādas asinis sagāna to zemi, un to zemi nevar salīdzināt to asiņu dēļ, kas tur izlietas, kā vien caur tā asinīm, kas tās izlējis. Numbers 35:34 Tad nu nesagāniet to zemi, kur jūs dzīvojat, un kur Mans dzīvoklis, jo Es esmu Tas Kungs, kas dzīvo Israēla bērnu vidū. Numbers 36:0 Numbers 36:1 Un tie tēvu namu virsnieki no Gileāda bērnu cilts, - tas bija Mahira dēls, šis Manasus dēls, no Jāzepa dēlu ciltīm, - tie piegāja un runāja priekš Mozus un priekš tiem lielkungiem, Israēla bērnu tēvu namu virsniekiem, un sacīja: Numbers 36:2 Tas Kungs ir pavēlējis manam kungam caur meslošanu izdot to zemi Israēla bērniem par īpašumu, un manam kungam caur To Kungu ir pavēlēts, mūsu brāļa Celofehada īpašumu dot viņa meitām. Numbers 36:3 Kad nu tās paliktu vienam no Israēla bērnu ciltīm par sievām, tad viņu īpašums taptu atrauts no mūsu tēvu īpašuma un pielikts tās cilts īpašumam, kurp tās noietu, un mūsu īpašuma daļa būtu mazināta. Numbers 36:4 Un ja Israēla bērniem nāk gaviles gads, tad viņu īpašums taptu pielikts tās cilts īpašumam, kurp tās noietu, un no mūsu tēvu cilts īpašuma viņu īpašums ietu nost. Numbers 36:5 Tad Mozus pavēlēja Israēla bērniem pēc Tā Kunga vārda un sacīja: Jāzepa bērnu cilts runā pareizi. Numbers 36:6 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pavēlējis Celofehada meitām un sacījis: lai tās iet pie vīra, kā viņām patīk; bet lai kļūst par sievām sava tēva cilts radiem, Numbers 36:7 Ka Israēla bērnu īpašums no cilts uz cilti netop pārcelts, jo Israēla bērniem būs turēties ikvienam pie savu tēvu cilts īpašuma. Numbers 36:8 Un ikviena meita, kam ir zemes daļa kādā Israēla bērnu ciltī, lai iet pie vīra pie kāda no savas tēva cilts radiem, ka Israēla bērni patur savu tēvu mantas daļu, Numbers 36:9 Un īpašums netop pārcelts no vienas cilts uz otru; jo Israēla bērnu ciltis lai turas ikviena pie sava īpašuma. Numbers 36:10 Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Celofehada meitas darīja. Numbers 36:11 Jo Maēla, Tirca un Hagla un Milka un Noa, Celofehada meitas, kļuva par sievām sava tēva brāļa dēliem; Numbers 36:12 Jāzepa dēla Manasus bērnu radiem tās kļuva par sievām; tā viņu īpašums palika pie viņu tēva radu cilts. Numbers 36:13 Šie ir tie likumi un tās tiesas, ko Tas Kungs caur Mozu Israēla bērniem ir pavēlējis Moaba klajumos pie Jardānes pret Jēriku.
Deuteronomy 0:0
Deuteronomy 1:0 Deuteronomy 1:1 Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja uz visu Israēli viņpus Jardānes tuksnesī, tai klajumā pret Sūfu, starp Pāranu un Tovelu un Labanu un Hacerotu un Dizaābu, Deuteronomy 1:2 Vienpadsmit dienu gājumus no Horeba, pa Seīra kalna ceļu līdz Kādeš-Barneai. Deuteronomy 1:3 Un notikās četrdesmitā gadā, vienpadsmitā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, kā Tas Kungs viņam priekš tiem bija pavēlējis, Deuteronomy 1:4 Pēc tam, kad viņš bija sakāvis Sihonu, Amoriešu ķēniņu, kas dzīvoja Hešbonā, un Ogu, Basanas ķēniņu, kas dzīvoja Astarotā un Edrejā. Deuteronomy 1:5 Viņpus Jardānes, Moaba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot sacīdams: Deuteronomy 1:6 Tas Kungs mūsu Dievs runāja uz mums Horeba kalnā un sacīja: jūs gan ilgi esat palikuši pie šā kalna. Deuteronomy 1:7 Griežaties un ceļaties un ejat uz Amoriešu kalniem un pie visiem viņu kaimiņiem klajumā, kalnos un lejā un pret dienvidiem un jūras malā, uz Kanaāna zemi un uz Lībanu, līdz tai lielai upei, tai Eifrat upei. Deuteronomy 1:8 Redzi, Es jums nododu šo zemi, ejat, uzņemat to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam ir zvērējis, dot viņiem un viņu dzimumam pēc viņiem. Deuteronomy 1:9 Un tanī laikā es uz jums runāju un sacīju: es viens pats jūs nevaru panest. Deuteronomy 1:10 Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un redzi, jūs šodien esat savā pulkā tā kā debess zvaigznes. Deuteronomy 1:11 Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai vēl pie jums pieliek, ka esat tūkstoškārt vairāk, un lai jūs svētī, itin kā Viņš uz jums ir runājis. Deuteronomy 1:12 Kā man vienam būs panest jūsu grūtumu un nastu un strīdu? Deuteronomy 1:13 Dabūjat sev gudrus, prātīgus un zināmus vīrus pēc savām ciltīm, lai tos jums ieceļu par virsniekiem. Deuteronomy 1:14 Un jūs man atbildējāt sacīdami: tas ir labs vārds, ko tu runā, ka to gribi darīt. Deuteronomy 1:15 Tad es ņēmu jūsu cilšu virsniekus, gudrus un zināmus vīrus, un tos iecēlu par virsniekiem pār jums, virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem un virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem un uzraugus pēc jūsu ciltīm. Deuteronomy 1:16 Un es jūsu soģiem tanī laikā pavēlēju un sacīju: pārklausinājiet tās lietas starp jūsu brāļiem un tiesājiet taisni starp ikvienu un viņa brāli un viņa piedzīvotāju. Deuteronomy 1:17 Tiesā jums nebūs uzlūkot vaigu, tāpat mazo kā lielo jums būs klausīt, no neviena jums nebūs bīties, jo tas sods pieder Dievam; bet to lietu, kas priekš jums par grūtu, to jums būs nest pie manis, un es to klausīšu. Deuteronomy 1:18 Tā es jums tanī laikā pavēlēju visas lietas, kas jums bija jādara. - Deuteronomy 1:19 Tad mēs cēlāmies no Horeba un gājām caur visu to lielo un briesmīgo tuksnesi, ko jūs esat redzējuši, pa to ceļu uz Amoriešu kalniem, itin kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nācām uz Kādeš-Barneū. Deuteronomy 1:20 Tad es jums sacīju: jūs esat nākuši pie Amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Deuteronomy 1:21 Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis to zemi, celies, uzņem to, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, uz tevi runājis; nebīsties un neiztrūcinājies. Deuteronomy 1:22 Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus savā priekšā, mums to zemi izlūkot un mums ziņu atnest, pa kuru ceļu lai ejam uz turieni, un par tām pilsētām, kurp nāksim. Deuteronomy 1:23 Tad man šī lieta patika un es ņēmu no jums divpadsmit vīrus, no ikvienas cilts vienu vīru. Deuteronomy 1:24 Un tie griezās un gāja uz tiem kalniem un nāca pie Eškoles upes un to izlūkoja. Deuteronomy 1:25 Un tie ņēma no tiem zemes augļiem savā rokā un atnesa tos pie mums un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos, ir laba. Deuteronomy 1:26 Bet jūs negribējāt iet un bijāt nepaklausīgi Tā Kunga, sava Dieva, vārdam. Deuteronomy 1:27 Un jūs kurnējāt savos dzīvokļos un sacījāt: tāpēc ka Tas Kungs mūs ienīst, Viņš mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mūs nodot Amoriešu rokā un mūs izdeldēt. Deuteronomy 1:28 Kurp mums iet? Mūsu brāļi mūsu sirdi darījuši bailīgu sacīdami: tur ir ļaudis lielāki un garāki nekā mēs, tās pilsētas ir lielas un stipras līdz pat debesīm, un mēs tur arī esam redzējuši Enaka bērnus. Deuteronomy 1:29 Tad es uz jums sacīju: neiztrūcināties un nebīstaties no tiem. Deuteronomy 1:30 Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jūsu priekšā, karos par jums, itin kā Viņš pie jums ir darījis Ēģiptes zemē priekš jūsu acīm, Deuteronomy 1:31 Un tuksnesī, kur tu esi redzējis, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tevi nesis, itin kā vīrs savu dēlu nes, uz visiem ceļiem, kur tu esi gājis, tiekams jūs esat nākuši līdz šai vietai. Deuteronomy 1:32 Bet arī pie šī vārda jūs neticējāt uz To Kungu, savu Dievu, Deuteronomy 1:33 Kas jūsu priekšā gāja ceļā, jums izlūkodams to vietu, kur jums apmesties pa nakti, ugunī jums rādīdams to ceļu, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu padebesī. Deuteronomy 1:34 Kad nu Tas Kungs jūsu vārdu balsi dzirdēja, tad Viņš apskaitās un zvērēja sacīdams: Deuteronomy 1:35 Nevienam no šiem vīriem, no šā niknā auguma, nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu zvērējis dot jūsu tēviem, Deuteronomy 1:36 Kā vien Kālebam, Jefunna dēlam, tam to būs redzēt, un tam Es došu to zemi, kur viņš staigājis, un viņa bērniem, tāpēc ka viņš pareizi klausījis Tam Kungam. Deuteronomy 1:37 Tas Kungs arī par mani apskaitās jūsu dēļ un sacīja: arī tu tur nenonāksi. Deuteronomy 1:38 Jozuas, Nuna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas tur nonāks; stiprini viņu, jo tas Israēlim to zemi izdalīs. Deuteronomy 1:39 Un jūsu bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka būšot par laupījumu, un jūsu bērni, kas šodien nezin nedz laba nedz ļauna, tie tur nonāks, un tiem Es to došu, un tiem to būs iemantot. Deuteronomy 1:40 Bet jūs griežaties un ejat uz tuksnesi pa niedru jūras ceļu. Deuteronomy 1:41 Tad jūs man atbildējāt un sacījāt: mēs pret To Kungu esam grēkojuši, mēs celsimies un karosim, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Kad nu jūs ikviens ar saviem rīkiem apbruņojaties un bijāt gatavi iet uz tiem kalniem, Deuteronomy 1:42 Tad Tas Kungs uz mani sacīja: saki viņiem, neceļaties un nekarojiet, jo Es neesmu jūsu vidū, ka netopat sakauti savu ienaidnieku priekšā. Deuteronomy 1:43 Bet kad es uz jums runāju, tad jūs neklausījāt un turējaties Tā Kunga vārdam pretī un palikāt pārgalvīgi un gājāt uz tiem kalniem. Deuteronomy 1:44 Tad tie Amorieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, jums izgāja pretī un dzinās jums pakaļ, kā bites dara, un jūs sakāva Seīrā līdz Hormai. Deuteronomy 1:45 Kad jūs nu atgriezušies Tā Kunga priekšā raudājāt, tad Tas Kungs neklausīja jūsu balsi un negrieza Savas ausis uz jums. Deuteronomy 1:46 Un jūs palikāt Kādešā ilgu laiku, tās dienas, ko tur esat dzīvojuši. Deuteronomy 2:0 Deuteronomy 2:1 Tad mēs griezāmies un gājām uz tuksnesi pa niedru jūras ceļu, kā Tas Kungs uz mani bija runājis, un gājām ap Seīra kalniem daudz dienas. Deuteronomy 2:2 Un Tas Kungs uz mani runāja sacīdams: Deuteronomy 2:3 Jūs diezgan esat gājuši ap tiem kalniem, griežaties pret ziemeļiem. Deuteronomy 2:4 Un pavēli tiem ļaudīm sacīdams: jums jāstaigā caur savu brāļu, Ēsava bērnu, robežām, kas Seīrā dzīvo, tie no jums bīsies. Deuteronomy 2:5 Bet tikai sargājaties, nekarojiet ar tiem, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platuma, jo Es Ēsavam esmu devis Seīra kalnus par daļu. Deuteronomy 2:6 Barību pērkat no viņiem par naudu, ka ēdat, un arī ūdeni pērkat no viņiem par naudu, ka dzerat. Deuteronomy 2:7 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos rokas darbos, Viņš zina tavu staigāšanu caur šo lielo tuksnesi; šos četrdesmit gadus Tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; nekā tev nav trūcis. Deuteronomy 2:8 Un mēs gājām garām saviem brāļiem, Ēsava bērniem, kas Seīrā dzīvo, pa klajuma ceļu, no Elata un Eceonģebera, un griezušies gājām pa Moaba tuksneša ceļu. Deuteronomy 2:9 Tad Tas Kungs uz mani sacīja: neapbēdini Moabu un nekaro ar viņu, jo Es tev nedošu mantību no viņa zemes, tāpēc ka Es Aru esmu devis Lata bērniem par mantību. Deuteronomy 2:10 (Senāk tur dzīvoja Emieši, lieli un stipri un gari ļaudis, tā kā tie Enaķieši. Deuteronomy 2:11 Tie arīdzan tapa turēti par milžiem, tā kā tie Enaķieši, un Moabieši tos sauca par Emiešiem. Deuteronomy 2:12 Un Seīrā senāk dzīvoja Horieši, bet Ēsava bērni tos izdzina un tos izdeldēja savā priekšā un dzīvoja viņu vietā, itin kā Israēls ir darījis savā iemantotā zemē, ko Tas Kungs viņiem ir devis.) Deuteronomy 2:13 Nu ceļaties un ejat pār Zaredes upi. Tad mēs cēlāmies pār Zaredes upi. Deuteronomy 2:14 Tad nu tās dienas, cik ilgi no Kādeš Barneas esam gājuši, līdz kamēr esam gājuši pār Zaredes upi, ir trīsdesmit astoņi gadi, tiekams viss tas karavīru dzimums lēģerī bija nobeidzies, itin kā Tas Kungs viņiem bija zvērējis. Deuteronomy 2:15 Un Tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldēt no lēģera, tiekams tie bija nobeigti. Deuteronomy 2:16 Un kad visi tie karavīri bija nobeigti un izmiruši no ļaužu vidus, Deuteronomy 2:17 Tad Tas Kungs uz mani runāja sacīdams: Deuteronomy 2:18 Tev šodien būs iziet caur Moaba robežām pie Ara Deuteronomy 2:19 Un nākt Ammona bērnu tuvumā, bet neuzkrīti tiem un nekaro ar tiem, jo no Ammona bērnu zemes Es tev nedošu mantību, tāpēc ka Es to esmu devis par mantību Lata bērniem. Deuteronomy 2:20 (Šī arīdzan top turēta par milžu ļaužu zemi; milži senāk tur dzīvoja, un Ammonieši tos sauca par Zamzumiešiem, Deuteronomy 2:21 Lieli un stipri un gari ļaudis, kā tie Enaķieši, un Tas Kungs tos izdeldēja viņu priekšā, tā ka šie viņus izdzina un tur dzīvoja viņu vietā. Deuteronomy 2:22 Itin kā Viņš darījis Ēsava bērniem, kas Seīrā dzīvo, kuru priekšā Viņš Horiešus izdeldēja, un tie tos izdzina un dzīvoja viņu vietā līdz šai dienai. Deuteronomy 2:23 Un Aviešus, kas ciemos dzīvoja līdz Gacai, Kaftorieši, kas no Kaftora nāca, ir izdeldējuši un dzīvojuši viņu vietā.) Deuteronomy 2:24 Ceļaties, izejat un ejat pāri pār Arnonas upi; redziet, Es esmu devis jūsu rokā Sihonu, Hešbonas ķēniņu, to Amorieti, un viņa zemi; sāc ieņemt un ej karā ar viņu. Deuteronomy 2:25 Šodien Es sākšu darīt, ka no tevis iztrūcināsies un bīsies tās tautas, kas apakš visas debess; kas tavu slavu dzirdēs, tiem būs trīcēt un drebēt tavā priekšā. Deuteronomy 2:26 Tad Es sūtīju vēstnešus no Ķedemot tuksneša pie Sihona, Hešbonas ķēniņa, ar miera vārdiem sacīdams: Deuteronomy 2:27 Ļauj man iet caur tavu zemi, es pa ceļu vien iešu, es neatkāpšos ne pa labo, ne pa kreiso roku. Deuteronomy 2:28 Pārdod man par naudu barību, ko ēst, un dod man par naudu ūdeni, ko dzert; tikai kājām es iešu cauri, Deuteronomy 2:29 Kā man ir darījuši Ēsava bērni, kas Seīrā dzīvo, un Moabieši, kas Arā dzīvo, tiekams es nāku pāri pār Jardāni tai zemē, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Deuteronomy 2:30 Bet Sihons, Hešbonas ķēniņš, mums negribēja ļaut iet cauri, jo Tas Kungs, tavs Dievs, viņa prātu apcietināja un viņa sirdi drošināja, lai Viņš to nodotu tavā rokā, itin kā tas šodien ir. Deuteronomy 2:31 Un Tas Kungs sacīja uz mani: redzi, Es esmu iesācis tev nodot Sihonu un viņa zemi; sāc ieņemt viņa zemi. Deuteronomy 2:32 Un Sihons izgāja mums pretī, pats ar visiem saviem ļaudīm, karot pie Jācas. Deuteronomy 2:33 Bet Tas Kungs, mūsu Dievs, to mums nodeva, un mēs to sakāvām un viņa dēlus un visus viņa ļaudis. Deuteronomy 2:34 Un tanī laikā uzņēmām visas viņa pilsētas un izdeldējām visas pilsētas, vīrus un sievas un bērniņus, mēs neatlicinājām neviena. Deuteronomy 2:35 Tikai tos lopus mēs sev esam paņēmuši un to laupījumu tais pilsētās, ko uzņēmām. Deuteronomy 2:36 No Aroēra pie Arnonas upes krasta, un no tās pilsētas, kas pie upes, līdz Gileādai, nevienas pilsētas nebija, kas pret mums varēja turēties; visu to Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nodeva. Deuteronomy 2:37 Tikai uz Ammona bērnu zemi tu neesi gājis, uz visu to pusi gar Jabokas upi, nedz uz tām pilsētām kalnos, nedz kaut kur, kurp (iet) Tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis. Deuteronomy 3:0 Deuteronomy 3:1 Tad mēs griezāmies un gājām uz augšu pa Basanas ceļu, un Ogs, Basanas ķēniņš, mums gāja pretī, pats ar visiem saviem ļaudīm, karot pie Edrejas. Deuteronomy 3:2 Un Tas Kungs sacīja uz mani: nebīsties no viņa, jo Es viņu un visus viņa ļaudis un viņa zemi esmu devis tavā rokā, un tev būs viņam darīt, tā tu esi darījis Sihonam, Amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā. Deuteronomy 3:3 Un Tas Kungs, mūsu Dievs, deva mūsu rokā arī Ogu, Basanas ķēniņu, līdz ar visiem viņa ļaudīm, un mēs to sakāvām, kamēr viņam nekas neatlika. Deuteronomy 3:4 Un mēs uzņēmām tanī laikā visas viņa pilsētas; nevienas pilsētas nebija, ko mēs viņam nebūtu atņēmuši; sešdesmit pilsētas, visu Argoba daļu, Oga valsti Basanā. Deuteronomy 3:5 Visas tās pilsētas bija apstiprinātas ar augstiem mūriem, vārtiem un bultām; - bez tam vēl daudz miestus. Deuteronomy 3:6 Un mēs tos izdeldējām, itin kā bijām darījuši Sihonam, Hešbonas ķēniņam, izdeldēdami visas pilsētas, vīrus, sievas un bērniņus. Deuteronomy 3:7 Bet visus lopus un to laupījumu tais pilsētās paņēmām sev. Deuteronomy 3:8 Tā mēs tanī laikā paņēmām to zemi no to divu Amoriešu ķēniņu rokas, viņpus Jardānes, no Arnonas upes līdz Hermona kalnam, Deuteronomy 3:9 (Sidonieši Hermonu sauc par Zirionu, bet Amorieši viņu sauc par Seniru) - Deuteronomy 3:10 Visas pilsētas klajumā un visu Gileādu un visu Basanu līdz Zalkai un Edrejai, Oga valsts pilsētām Basanā. Deuteronomy 3:11 (Jo Ogs, Basanas ķēniņš, vien bija atlicies no tiem atlikušiem milžiem; redzi, viņa gulta, dzelzs gulta, vai tā nav Ammona bērnu Rabatā? Deviņu olekšu viņas garums un četru olekšu viņas platums, pēc vīra elkoņa.) Deuteronomy 3:12 Tad nu šo zemi tanī laikā ieņēmām no Aroēra, kas ir pie Arnonas upes. Un Gileādas kalnu un viņas pilsētu vienu pusi es atdevu Rūbena un Gada bērniem. Deuteronomy 3:13 Un kas atlikās no Gileādas un visu Basanu, Oga valsti, es atdevu Manasus pusciltij, visu Argoba apgabalu; visu šo Basanu sauc par milžu zemi. Deuteronomy 3:14 Jaīrs, Manasus dēls, dabūja visu Argoba apgabalu, līdz gešuriešu un Maāhatiešu robežām, un viņš Basanu nosauca pēc sava vārda Avot Jaīru līdz šai dienai. Deuteronomy 3:15 Un Mahiram es devu Gileādu. Deuteronomy 3:16 Bet Rūbena un Gada bērniem es no Gileādas devu līdz Arnonas upei to upes ieleju un malu, un līdz Jabokas upei, Ammona bērnu robežai, Deuteronomy 3:17 Un to klajumu un to Jardāni, kas ir par robežu no Ķineretes līdz klajuma ezeram, tai sāls jūrai, apakš Pizgas pakalniem pret rītiem. Deuteronomy 3:18 Un tanī laikā es jums pavēlēju un sacīju: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums šo zemi ir devis iemantot, - bet visi, kas ir stipri vīri, ejat apbruņoti savu brāļu, Israēla bērnu, priekšā; Deuteronomy 3:19 Tikai jūsu sievas un jūsu bērniņi un jūsu ganāmais pulks (jo es zinu, ka jums tas ganāmais pulks ir liels), lai paliek jūsu pilsētās, ko es jums esmu devis, Deuteronomy 3:20 Tiekams Tas Kungs dos dusu jūsu brāļiem, itin kā jums, un tie arīdzan iemantos to zemi, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, viņiem dos viņpus Jardānes; tad jums ikvienam būs griezties uz savu daļu, ko es jums esmu devis. Deuteronomy 3:21 Es Jozuam pavēlēju tanī laikā un sacīju: tavas acis ir redzējušas visu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, šiem diviem ķēniņiem ir darījis; tā Tas Kungs darīs visām valstīm, uz kurieni tu iesi. Deuteronomy 3:22 Nebīstaties no viņiem, jo Tas Kungs jūsu Dievs, priekš jums karos. Deuteronomy 3:23 Un es lūdzu To Kungu tanī laikā un sacīju: Deuteronomy 3:24 Kungs, Dievs, Tu esi iesācis Savam kalpam parādīt Savu augstību un Savu stipro roku, jo kur ir tāds stiprs Dievs debesīs un virs zemes, kas varētu darīt pēc Taviem darbiem un pēc Tava spēka. Deuteronomy 3:25 Ļauj lūdzams man iet pāri un redzēt to labo zemi, kas ir viņpus Jardānes, tos jaukos kalnus un to Lībanu. Deuteronomy 3:26 Bet Tas Kungs jūsu dēļ iekarsa par mani un mani nepaklausīja, un Tas Kungs uz mani sacīja: lai tev ir gan, nerunā vairs uz Mani par šo lietu. Deuteronomy 3:27 Kāp Pizgas kalna galā un pacel savas acis pret vakariem un pret ziemeļiem un pret dienvidiem un pret rītiem, un pārlūko to ar savām acīm, jo tev nebūs iet pār šo Jardāni. Deuteronomy 3:28 Pavēli tad Jozuam un stiprini viņu un iedrošini viņu, jo viņš ies pāri šo ļaužu priekšā un izdalīs viņiem to zemi, ko tu redzēsi. Deuteronomy 3:29 Un mēs palikām tanī lejā pret Bet-Peoru. Deuteronomy 4:0 Deuteronomy 4:1 Nu tad, Israēl, klausi tos likumus un tās tiesas, ko es jums mācu darīt, lai jūs dzīvojat un ienākat un iemantojat to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Deuteronomy 4:2 Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut, ka jūs turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu. Deuteronomy 4:3 Jūsu acis ir redzējušas, ko Tas Kungs Baāl-Peora dēļ darījis; jo ikvienu, kas Baāl-Peoram dzinās pakaļ, to Tas Kungs, jūsu Dievs, ir izdeldējis no jūsu vidus. Deuteronomy 4:4 Bet jūs, kas esat pieķērušies Tam Kungam, savam Dievam, jūs šodien visi esat dzīvi. Deuteronomy 4:5 Redzi, es jums esmu mācījis tos likumus un tās tiesas, itin kā Tas Kungs, mans Dievs, man pavēlējis, lai jūs tā darāt tanī zemē, ko jūs ejat iemantot. Deuteronomy 4:6 Turat nu tos un darāt tos, jo šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana to ļaužu acīs, kas visus šos likumus dzirdēs un sacīs: tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta. Deuteronomy 4:7 Jo kur ir cita tāda liela tauta, kam dievi tik tuvu, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, cikkārt viņu piesaucam? Deuteronomy 4:8 Un kur ir cita tāda liela tauta, kam tādi taisni likumi un tiesas, kā visa šī bauslība, ko es šodien lieku jūsu priekšā? Deuteronomy 4:9 Bet sargies un sargi ļoti savu dvēseli, ka tu neaizmirsti to, ko tavas acis redzējušas, ka tas neizzūd no tavas sirds visās tava mūža dienās. Deuteronomy 4:10 Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem. Tai dienā, kad tu stāvēji priekš Tā Kunga, sava Dieva, Horebā, kad Tas Kungs uz mani sacīja: sapulcini Man tos ļaudis, un Es tiem došu dzirdēt Savus vārdus, lai tie mācās Mani bīties visas dienas, cik ilgi tie virs zemes dzīvo, un lai tie tos māca saviem bērniem, Deuteronomy 4:11 Tad jūs piegājāt un stāvējāt apakšā pie tā kalna, un tas kalns dega ugunī līdz debess vidum; tur bija tumsa, mākonis un krēsla; Deuteronomy 4:12 Un Tas Kungs runāja uz jums no uguns vidus; jūs dzirdējāt to vārdu balsi, bet jūs neredzējāt nekādu ģīmi, balss vien bija. Deuteronomy 4:13 Tad Viņš jums pasludināja Savu derību, ko Viņš jums pavēlēja darīt, (proti) tos desmit vārdus, un tos rakstīja uz diviem akmens galdiņiem. Deuteronomy 4:14 Un Tas Kungs tanī laikā man pavēlēja, lai es jums mācu likumus un tiesas, ko lai jūs dariet tai zemē, ko jūs ejat iemantot. Deuteronomy 4:15 Tad nu sargājaties ļoti savu dvēseļu labad; jo jūs nekādu ģīmi neesat redzējuši tai dienā, kad Tas Kungs Horebā uz jums runāja no uguns vidus, - Deuteronomy 4:16 Ka jūs neapgrēkojaties un sev nedarāt nekādu elka bildi, nekāda tēla līdzību, nedz vīra nedz sievas ģīmi, Deuteronomy 4:17 Nekāda lopa ģīmi, kas virs zemes, nekāda spārnaina putna ģīmi, kas apakš debess skraida, Deuteronomy 4:18 Nekāda tārpa ģīmi, kas virs zemes lien, nekādas zivs ģīmi, kas ūdenī apakš zemes; Deuteronomy 4:19 Un ka tu savas acis nepacel uz debesīm, uzlūkodams sauli un mēnesi un zvaigznes, visu debespulku, un neliecies kārdināties, viņu priekšā zemē mesties un tiem kalpot; tos Tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visiem ļaudīm apakš visas debess. Deuteronomy 4:20 Bet jūs Tas Kungs ir pieņēmis un jūs izvedis no tā dzelzs cepļa, no Ēģiptes, lai jūs esat Viņa īpaša tauta, kā tas šodien ir. Deuteronomy 4:21 Un Tas Kungs par mani dusmojās jūsu dēļ un zvērēja, ka man nebūs iet pār Jārdani un ka man nebūs nākt uz to labo zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod par daļu. Deuteronomy 4:22 Jo man jāmirst šinī zemē un es neiešu pār Jardāni, bet jūs iesiet un iemantosiet šo labo zemi. Deuteronomy 4:23 Tad sargājaties nu, ka jūs neaizmirstat Tā Kunga, sava Dieva, derību, ko Viņš ar jums derējis, ka jūs sev nedarāt nekādu elka bildi, nekādu tēlu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ir aizliedzis. Deuteronomy 4:24 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir rijoša uguns, stiprs Dievs, dusmotājs. Deuteronomy 4:25 Kad nu jūs dzemdināsiet bērnus un bērnu bērnus un tapsiet veci tai zemē un apgrēkosities, darīdami kādu elka bildi, jeb kādas lietas tēlu, un grēkosiet priekš Tā Kunga, sava Dieva vaiga, Viņu apkaitinādami, Deuteronomy 4:26 Tad pār jums šodien piesaucu debesis un zemi par lieciniekiem, ka jūs bojā iesiet piepeši no tās zemes virsas, uz kurieni jūs ejat pār Jardāni to iemantot; jūs tur ilgi nepaliksiet, bet ar izdeldēšanu tapsiet izdeldēti. Deuteronomy 4:27 Un Tas Kungs jūs izkaisīs starp tautām un no jums atliksies mazs pulciņš starp pagāniem, kurp Tas Kungs jūs aizdzīs. Deuteronomy 4:28 Un tur jūs kalposiet dieviem, kas ir cilvēku rokas darbs, koks un akmens, kas ne redz, ne dzird, ne ēd, ne ož. Deuteronomy 4:29 Tad tur jūs meklēsiet To Kungu, savu Dievu, un Viņu atradīsiet, kad meklēsi no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Deuteronomy 4:30 Kad būsi bēdās un visas šīs lietas tev notiks nākamās dienās, tad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un klausīsi Viņa balsi. Deuteronomy 4:31 Jo sirds žēlīgs Dievs ir Tas Kungs, tavs Dievs; Viņš tevi neatstās, nedz tevi izdeldēs, nedz aizmirsīs tavu tēvu derību, ko Viņš tiem ir zvērējis. Deuteronomy 4:32 Jo vaicā jel pēc tiem pagājušiem laikiem, kas priekš tevis bijuši no tās dienas, kad Dievs cilvēku virs zemes radījis, no viena debess gala līdz otram, vai tāda lieta ir notikusi, kā šī, vai dzirdēta, kā šī? Deuteronomy 4:33 Vai kādi ļaudis dzirdējuši Dieva balsi runājam no uguns vidus, kā tu esi dzirdējis, un palikuši dzīvi? Deuteronomy 4:34 Jeb vai Dievs ir apņēmies iet un Sev vienu tautu ņemt no tautu vidus caur pārbaudīšanām, caur zīmēm un caur brīnumiem un caur karu un caur stipru roku un caur izstieptu elkoni un caur lielām iztrūcināšanām, kā visu to Tas Kungs, jūsu Dievs, jums darījis priekš jūsu acīm Ēģiptes zemē? Deuteronomy 4:35 Tev tas ir rādīts, lai tu zini, ka Tas Kungs ir Dievs, cits neviens, kā tik Viņš. Deuteronomy 4:36 No debesīm Viņš tev licis dzirdēt Savu balsi, tevi pamācīdams, un virs zemes Viņš tev rādījis Savu lielo uguni, un tu Viņa vārdus esi dzirdējis no uguns vidus. Deuteronomy 4:37 Un tāpēc, ka Viņš tavus tēvus bija mīlējis un izredzējis viņu dzimumu pēc viņiem, tad Viņš tevi izvedis ar Savu vaigu no Ēģiptes zemes caur Savu lielo spēku, Deuteronomy 4:38 Gribēdams izdzīt tavā priekšā lielas tautas, kas jo stiprākas nekā tu, un tevi ievest viņu zemē, un tev to dot par daļu, kā tas šodien ir. Deuteronomy 4:39 Tā tev šodien būs zināt, un savā sirdī pieminēt, ka Tas Kungs ir Dievs augšā debesīs un apakšā virs zemes, un cits neviens. Deuteronomy 4:40 Un tev būs turēt Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis, un lai tavas dienas top pagarinātas tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod mūžīgi. Deuteronomy 4:41 Tad Mozus atšķīra trīs pilsētas viņpus Jardānes pret saules uzlēkšanu, Deuteronomy 4:42 Ka uz turieni bēgtu tas nokāvējs, kas savu tuvāko netīši nositis, ar ko viņš agrāk nebija ienaidā, ka tas nobēgtu uz vienu no šīm pilsētām un paliktu dzīvs, - Deuteronomy 4:43 Beceru tuksnesī, klajā zemē, priekš Rūbeniešiem, un Rāmotu Gileādā priekš Gadiešiem, un Golanu Basanā priekš Manasiešiem. Deuteronomy 4:44 Šī nu ir tā bauslība, ko Mozus lika priekšā Israēla bērniem; Deuteronomy 4:45 Šīs tās liecības un tie likumi un tās tiesas, ko Mozus uz Israēla bērniem runāja, kad tie bija izgājuši no Ēģiptes zemes, Deuteronomy 4:46 Viņpus Jardānes, tai ielejā Bet-Peoram pretī, Sihona, Amoriešu ķēniņa zemē, kas Hešbonā dzīvoja, ko Mozus un Israēla bērni sakāva, kad tie bija izgājuši no Ēģiptes zemes. Deuteronomy 4:47 Un tie viņa zemi bija iemantojuši, arī Oga, Basanas ķēniņa, zemi, to divu Amoriešu ķēniņu zemi, kas viņpus Jardānes pret saules lēkšanu, Deuteronomy 4:48 No Aroēra, kas pie Arnonas upes krasta, līdz Sihona kalnam, tas ir Hermons, Deuteronomy 4:49 Un visu klajumu viņpus Jardānes pret rītiem līdz klajuma ezeram apakš Pizgas pakalniem. Deuteronomy 5:0 Deuteronomy 5:1 Un Mozus saaicināja visu Israēli un sacīja uz tiem: klausies, Israēl, tos likumus un tās tiesas, ko es šodien priekš jūsu ausīm runāju, ka jūs tos mācaties un vērā ņemat, tos darīt. Deuteronomy 5:2 Tas Kungs, mūsu Dievs, ar mums derību derējis Horebā. Deuteronomy 5:3 Ar mūsu tēviem Tas Kungs šo derību nav derējis, bet ar mums, ar mums, kas šeit visi šodien esam dzīvi. Deuteronomy 5:4 Vaigu vaigā Tas Kungs ar jums ir runājis tai kalnā no uguns vidus. Deuteronomy 5:5 Es tanī laikā stāvēju starp To Kungu un jums, jums darīt zināmu Tā Kunga vārdu; jo jūs bijāties no tā uguns un nekāpāt uz to kalnu. Un Viņš sacīja: Deuteronomy 5:6 Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Deuteronomy 5:7 Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis. Deuteronomy 5:8 Tev nebūs sev darīt nekādu tēlu nedz līdzību ne no tā, kas augšā debesīs, ne no tā, kas apakšā virs zemes, ne no tā, kas ūdenī apakš zemes. Deuteronomy 5:9 Tev nebūs priekš tiem zemē mesties nedz tiem kalpot; jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem trešā un ceturtā augumā pie tiem, kas Mani ienīst, Deuteronomy 5:10 Un dara žēlastību pie tūkstošiem, kas Mani mīļo un Manus baušļus tur. Deuteronomy 5:11 Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi velti valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi velti valkā. Deuteronomy 5:12 Turi to dusēšanas dienu, ka tu to svētī, itin kā tev Tas Kungs, tavs Dievs ir pavēlējis. Deuteronomy 5:13 Sešas dienas tev būs strādāt un visu savu darbu darīt; Deuteronomy 5:14 Bet tā septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt, ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz tavam svešiniekam, kas ir tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var dusēt tā kā tu. Deuteronomy 5:15 Jo tev būs pieminēt, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes ir izvedis caur stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis, turēt to dusēšanas dienu. Deuteronomy 5:16 Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, itin kā Tas Kungs, tavs Dievs tev ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un tev labi klājās tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Deuteronomy 5:17 Tev nebūs nokaut. Deuteronomy 5:18 Un tev nebūs laulību pārkāpt. Deuteronomy 5:19 Un tev nebūs zagt. Deuteronomy 5:20 Un tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko. Deuteronomy 5:21 Un tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu. Un tev nebūs iekārot sava tuvākā namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder. Deuteronomy 5:22 Šos vārdus Tas Kungs runāja uz visu jūsu draudzi kalnā no uguns, mākoņa un tumsas ar lielu balsi, un nekā nepielika klāt, un Viņš tos rakstīja uz diviem akmens galdiņiem un tos man iedeva. Deuteronomy 5:23 Un kad jūs dzirdējāt to balsi no tās tumsas, un tas kalns ar uguni dega, tad jūs pie manis nācāt, visi jūsu cilšu virsnieki un jūsu vecaji, un sacījāt: Deuteronomy 5:24 Redzi, Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir rādījis Savu godību un Savu augstību, un mēs esam dzirdējuši Viņa balsi no uguns. Šodien mēs esam redzējuši Dievu ar cilvēkiem runājam, un ka tie paliek dzīvi. Deuteronomy 5:25 Bet nu, kāpēc mums būs mirt? Jo šis lielais uguns mūs norīs; ja mēs Tā Kunga, sava Dieva, balsi vēl joprojām dzirdēsim, tad mums jāmirst. Deuteronomy 5:26 Jo kas ir visa miesa, ka varētu dzirdēt tā dzīvā Dieva balsi no uguns runājam, tā kā mēs, un paliktu dzīva? Deuteronomy 5:27 Pieej tu un klausies visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, runās, un runā tu uz mums visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, uz tevi runās; tad mēs klausīsim un to darīsim. Deuteronomy 5:28 Kad nu Tas Kungs dzirdēja jūsu vārdu balsi, ko jūs uz mani runājāt, tad Tas Kungs sacīja uz mani: Es esmu dzirdējis šo ļaužu vārdu balsi, ko tie uz tevi runājuši; tie ir labi darījuši ar visu, ko tie runājuši. Deuteronomy 5:29 Ak kaut viņiem būtu tāda sirds, Mani bīties un visus Manus baušļus turēt mūžīgi, ka viņiem labi klātos un viņu bērniem mūžīgi! Deuteronomy 5:30 Ej, saki tiem: griežaties atpakaļ uz savām teltīm. Deuteronomy 5:31 Bet tu stāvi šeit pie Manis, lai Es uz tevi runāju visus tos baušļus un likumus un visas tās tiesas, ko tev viņiem būs mācīt, ka tie tā dara tai zemē, ko Es tiem dodu iemantot. Deuteronomy 5:32 Ņemiet tad vērā, ka jūs darāt, itin kā Tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir pavēlējis, un neatkāpjaties ne pa labo, ne pa kreiso roku. Deuteronomy 5:33 Bet pa ikkatru ceļu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums pavēl, jums būs staigāt, lai jūs dzīvojat un jums labi klājās un ilgi dzīvojat tai zemē, ko jūs iemantosiet. Deuteronomy 6:0 Deuteronomy 6:1 Un šie ir tie baušļi, tie likumi un tās tiesas, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pavēlējis jums mācīt, ka jūs pēc tiem darāt tai zemē, ko jūs ejat iemantot: Deuteronomy 6:2 Ka tu To Kungu, savu Dievu, bīsties un turi visus Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev pavēlu, tu un tavi bērni un tavi bērnu bērni, visas tava mūža dienas, un ka tu ilgi dzīvo. Deuteronomy 6:3 Klausies tad, Israēl, un ņem vērā, ka tu tos dari, lai tev labi klājās, un lai jūs ļoti vairojaties, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir runājis, tai zemē, kur piens un medus tek. Deuteronomy 6:4 Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Deuteronomy 6:5 Un tev To Kungu, savu Dievu, būs mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka. Deuteronomy 6:6 Un šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Deuteronomy 6:7 Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Deuteronomy 6:8 Un tev tos būs siet par zīmi uz savu roku, un tiem būs būt par piemiņas zīmi starp tavām acīm. Deuteronomy 6:9 Un tev tos būs rakstīt uz sava nama stenderes un uz saviem vārtiem. Deuteronomy 6:10 Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko Viņš zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, tev dot, lielas un labas pilsētas, ko tu neesi uzcēlis, Deuteronomy 6:11 Un namus visa labuma pilnus, ko tu neesi pildījis, un izcirstas akas, ko tu neesi izcirtis, vīna dārzus un eļļas koku dārzus, ko tu neesi dēstījis, ka tu ēdīsi un būsi paēdis, Deuteronomy 6:12 Tad sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Deuteronomy 6:13 Tev būs bīties To Kungu, savu Dievu, un Viņam kalpot un pie Viņa vārda zvērēt. Deuteronomy 6:14 Jums nebūs dzīties pakaļ citiem dieviem, kas ir no apkārtēju tautu dieviem. Deuteronomy 6:15 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tavā vidū ir stiprs un dusmīgs Dievs; ka Tā Kunga, tava Dieva, bardzība pret tevi neiedegās un tevi neizdeldē no zemes virsas. Deuteronomy 6:16 Jums To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt, kā jūs Viņu kārdinājāt Masā. Deuteronomy 6:17 Turēdami turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus līdz ar Viņa liecībām un ar Viņa likumiem, ko Viņš tev pavēlējis. Deuteronomy 6:18 Un dari, kas tiesa un labi priekš Tā Kunga acīm, lai tev labi klājās un tu ej un iemanto to labo zemi, ko Tas Kungs taviem tēviem zvērējis, Deuteronomy 6:19 Kad Viņš izdzīs visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, itin kā Tas Kungs ir runājis. Deuteronomy 6:20 Kad nākamās dienās tavs dēls jautās un sacīs: kuras ir tās liecības un tie likumi un tās tiesas, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, jums ir pavēlējis? Deuteronomy 6:21 Tad tev būs atbildēt savam dēlam: mēs bijām Faraona kalpi Ēģiptes zemē, bet Tas Kungs mūs caur stipru roku no Ēģiptes zemes izvedis. Deuteronomy 6:22 Un Tas Kungs deva zīmes un lielus un briesmīgus brīnumus Ēģiptes zemē pie Faraona un pie visa viņa nama priekš mūsu acīm. Deuteronomy 6:23 Un Viņš mūs izveda no turienes, ka Viņš mūs atvestu un mums dotu to zemi, ko Viņš mūsu tēviem bija zvērējis. Deuteronomy 6:24 Un Tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus darīt, To Kungu, savu Dievu, bīties, mums par labu mūžam, ka mēs dzīvi taptu paturēti, it tā tas šodien ir. Deuteronomy 6:25 Un tā būs mūsu taisnība, kad mēs sargāsim un darīsim visus šos baušļus Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, kā Viņš mums ir pavēlējis. Deuteronomy 7:0 Deuteronomy 7:1 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, un izmetīs daudz tautas tavā priekšā, Hetiešus un Ģirgaziešus un Amoriešus un Kanaāniešus un Fereziešus un Hiviešus un Jebusiešus, septiņas tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu; Deuteronomy 7:2 Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, tos nodos tavā priekšā, ka tu tos sakauj, tad tev tos pavisam būs izdeldēt; tev nebūs ar tiem nekādu derību derēt, nedz viņus žēlot. Deuteronomy 7:3 Un tev nebūs ar viņiem apdraudzēties; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem, un viņu meitas tev nebūs ņemt saviem dēliem. Deuteronomy 7:4 Jo tās novērsīs tavus dēlus, ka tie nestaigā Man pakaļ, bet ka tie citiem dieviem kalpo, un Tā Kunga bardzība pret jums iedegsies, un jūs izdeldēs piepeši. Deuteronomy 7:5 Bet tā jums būs viņiem darīt: viņu altārus jums būs izpostīt un viņu stabus salauzīt, un viņu Ašeras jums būs nocirst un viņu elku tēlus ar uguni sadedzināt. Deuteronomy 7:6 Jo tu esi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam; tevi Tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam piederi no visām tautām, kas virs zemes. Deuteronomy 7:7 Tam Kungam nav tāpēc labs prāts pie jums bijis, Viņš arī jūs nav tāpēc izredzējis, ka jūsu pulks būtu bijis jo liels pār visām tautām, jo jūs bijāt tā vismazākā no visām tautām. Deuteronomy 7:8 Bet tāpēc, ka Tas Kungs jūs mīlējis un jums tur to zvērējumu, ko Viņš jūsu tēviem zvērējis, tāpēc Tas Kungs jūs ir izvedis ar stipru roku un tevi izglābis no tā vergu nama, no Faraona, Ēģiptes ķēniņa, rokas. Deuteronomy 7:9 Tad nu tev būs zināt, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, tas uzticīgais Dievs, kas derību un žēlastību tur līdz tūkstošam augumam tiem, kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur, Deuteronomy 7:10 Un atmaksā tiem, kas Viņu ienīst, taisni acīs, viņus izdeldēdams; Viņš nekavēsies tam, kas Viņu ienīst, atmaksāt viņam taisni acīs. Deuteronomy 7:11 Turi tad tos baušļus un tos likumus un tās tiesas, ko es tev šodien pavēlu, ka tu tos dari. Deuteronomy 7:12 Un kad jūs šīs tiesas klausīsiet un turēsiet un darīsiet, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tev turēs to derību un to žēlastību, ko Viņš taviem tēviem zvērējis, un Viņš tevi mīļos un tevi svētīs un tevi vairos. Deuteronomy 7:13 Un Viņš svētīs tavas miesas augli un tavas zemes augli, tavu labību un tavu vīnu un tavu eļļu, tavu lielo lopu augumu un tavu sīko lopu vaislu tai zemē, ko Viņš taviem tēviem zvērējis, tev dot. Deuteronomy 7:14 Svētīts tu būsi pār visām tautām; neauglīgu nebūs ne tavā starpā, ne tavu lopu starpā. Deuteronomy 7:15 Un Tas Kungs no tevis atņems visu neveselību un jums neuzliks nevienu no tām niknām Ēģiptes sērgām, ko tu pazīsti, bet Viņš tās uzliks visiem, kas tevi ienīst. Deuteronomy 7:16 Un tu aprīsi visas tās tautas, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev nodos; tava acs lai viņas nežēlo; tev arī viņu dieviem nebūs kalpot, jo tas tev būtu par slazda valgu. Deuteronomy 7:17 Ja tu savā sirdī sacītu: šās tautas ir lielākas nekā es esmu, kā es tās varētu izdzīt? - Deuteronomy 7:18 Nebīsties no tiem, piemini, ko Tas Kungs, tavs Dievs ir darījis pie Faraona un pie visiem ēģiptiešiem, Deuteronomy 7:19 Tās lielās pārbaudīšanas, ko tavas acis redzējušas, un tās zīmes un tos brīnumus un to stipro roku un izstiepto elkoni, caur ko Tas Kungs, tavs Dievs, tevi izvedis; tā Tas Kungs, tavs Dievs, darīs visām tautām, no kurām tu bīsties. Deuteronomy 7:20 Tas Kungs, tavs Dievs, sūtīs viņu starpā arī dundurus, tiekams tie būs izdeldēti, kas atlikuši un tavā priekšā paslēpušies. Deuteronomy 7:21 Nebaiļojaties priekš viņiem, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, tas stiprais Dievs, liels un bijājams. Deuteronomy 7:22 Un Tas Kungs, tavs Dievs, pamazām izmetīs šīs tautas tavā priekšā, piepeši tu tās nevari apkaut, ka zvēri laukā pret tevi nevairojās. Deuteronomy 7:23 Un Tas Kungs tos nodos tavā priekšā un tos satrieks ar lielu satriekšanu, tiekams tie top izdeldēti. Deuteronomy 7:24 Un Viņš viņu ķēniņus arī nodos tavā rokā, lai tu viņu vārdus iznīcini apakš debess; nevienam tavā priekšā nebūs pastāvēt, tiekams tu tos nebūsi izdeldējis. Deuteronomy 7:25 Viņu elku tēlus tev būs sadedzināt ar uguni, to sudrabu un zeltu, kas viņiem klāt tev nebūs iekārot nedz sev paņemt, ka tu caur to netopi savaldzināts; jo tā ir negantība Tam Kungam, tavam Dievam. Deuteronomy 7:26 Tev nebūs negantību ienest savā namā, ka tu netopi izdeldēts tā kā viņi, lai tie tev riebj un turi tos visai par negantiem, jo tie ir izdeldējami. Deuteronomy 8:0 Deuteronomy 8:1 Visus tos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tev būs turēt un tos darīt, lai jūs dzīvojat un topat vairoti un nākat un iemantojat to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem zvērējis. Deuteronomy 8:2 Un tev būs pieminēt visu to ceļu, pa kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tevi tuksnesī vadījis šos četrdesmit gadus, ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, ka Viņš zinātu, kas ir tavā sirdī, vai tu Viņa baušļus turēsi, vai ne. Deuteronomy 8:3 Un Viņš tevi pazemoja un tev lika izsalkt un tevi ēdināja ar mannu, ko ne tu pazini, ne tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tev dotu atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa, kas iziet no Tā Kunga mutes. Deuteronomy 8:4 Tavas drēbes tavā mugurā nav nodilušas, un tava kāja nav uztūkusi šinīs četrdesmit gados. Deuteronomy 8:5 Tad nu atzīsti savā sirdī, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca, itin kā kāds savu dēlu pārmāca. Deuteronomy 8:6 Un turi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, staigādams pa Viņa ceļiem un bīsties Viņu. Deuteronomy 8:7 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi, ved uz labu zemi, uz zemi, kur ir upes, avoti un ūdeņi, kas rodas ielejās un kalnos, Deuteronomy 8:8 Uz zemi, kur ir kvieši un mieži un vīna koki un vīģes koki un granātu koki, uz zemi, kur ir eļļas koki un medus, Deuteronomy 8:9 Uz zemi, kur maizi ēdīsi bez trūkuma, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kur akmeņi ir dzelzs, no kuras kalniem tu izcirtīsi varu. Deuteronomy 8:10 Kad tu nu ēdīsi un būsi paēdis, tad tev būs teikt To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev devis. Deuteronomy 8:11 Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus un Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu; Deuteronomy 8:12 Ka tu, kad būsi ēdis un paēdis un labus namus uztaisījis un iekš tiem dzīvosi, Deuteronomy 8:13 Kad tavi vērši un sīkie lopi būs vairojušies un tavs sudrabs un zelts vairojies un viss, kas tev pieder, būs vairojies - Deuteronomy 8:14 Ka tava sirds tad nelepojās, un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Deuteronomy 8:15 Kas tevi vadījis tai lielā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dedzīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kas tev lika izvirst ūdenim no cietas klints, Deuteronomy 8:16 Kas tuksnesī tevi ēdināja ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, un pēcgalā tev darītu labu. Deuteronomy 8:17 Tad nesaki savā sirdī: mans spēks un manas rokas stiprums man ir devis šo mantu. Deuteronomy 8:18 Bet piemini To Kungu savu Dievu, ka Viņš ir Tas, kas tev dod spēku, mantu dabūt, gribēdams Savu derību apstiprināt, ko Viņš zvērējis taviem tēviem, kā tas šodien ir. Deuteronomy 8:19 Bet ja tu aizmirsīsi To Kungu, savu Dievu, un dzīsies pakaļ citiem dieviem, un tiem kalposi un priekš tiem metīsies zemē, tad es šodien pret jums apliecināju, ka jūs nīcin iznīksiet. Deuteronomy 8:20 Kā tās tautas, ko Tas Kungs jūsu priekšā iznīcina, tāpat jūs iznīksiet, tāpēc ka jūs neesat klausījuši Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Deuteronomy 9:0 Deuteronomy 9:1 Klausies, Israēl, tu šodien iesi pār Jardāni, uzvarēt tautas, lielākas un stiprākas, nekā tu esi, lielas un līdz debesīm apstiprinātas pilsētas, Deuteronomy 9:2 Lielus un garus ļaudis, Enaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: kas var pastāvēt Enaka bērnu priekšā? Deuteronomy 9:3 Tad tev šodien būs atzīt, ka Tas Kungs, tavs Dievs, pats iet tavā priekšā, rijoša uguns, - Viņš pats tos izdeldēs un tos nometīs tavā priekšā, un tu tos izdzīsi un tos steigšus iznīcināsi, itin kā Tas Kungs uz tevi runājis. Deuteronomy 9:4 Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tos tavā priekšā izdzīs, tad nerunā savā sirdī un nesaki: Tas Kungs manas taisnības dēļ mani ievedis, šo zemi iemantot; jo šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs tos izdzen tavā priekšā. Deuteronomy 9:5 Ne tavas taisnības dēļ, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc iemantot viņu zemi, bet šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos izdzen tavā priekšā un gribēdams apstiprināt to vārdu, ko Tas Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Deuteronomy 9:6 Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod iemantot šo labo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta. Deuteronomy 9:7 Piemini un neaizmirsti, ka tu To Kungu, savu Dievu, ļoti esi apkaitinājis tuksnesī; no tās dienas, kad tu izgāji no Ēģiptes zemes. kamēr jūs esat nonākuši šai vietā, jūs esat pretī turējušies Tam Kungam. Deuteronomy 9:8 Jo Horebā jūs To Kungu ļoti apkaitinājāt un Tas Kungs par jums apskaitās un gribēja jūs izdeldēt, Deuteronomy 9:9 Kad es uzkāpu kalnā, saņemt tos akmens galdiņus, tās derības galdiņus, ko Tas Kungs ar jums bija derējis. Un es paliku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis uz tā kalna un neēdu maizi un nedzēru ūdeni, Deuteronomy 9:10 Un Tas Kungs man deva tos abus akmens galdiņus, Dieva pirksta aprakstītus, un uz tiem bija visi vārdi, ko Tas Kungs kalnā ar jums bija runājis no uguns vidus sapulces dienā. Deuteronomy 9:11 Un pēc tām četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva tos abus akmens galdiņus, tos derības galdiņus, un Tas Kungs sacīja uz mani: Deuteronomy 9:12 Celies, ej steigšus lejā, jo tavi ļaudis, ko tu izvedis no Ēģiptes zemes, ir apgrēkojušies, tie ir steigšus atkāpušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlējis, - tie sev lējuši tēlu. Deuteronomy 9:13 Un Tas Kungs runāja uz mani sacīdams: Es redzu šos ļaudis, un raugi, tie ir stūrgalvīgi ļaudis. Deuteronomy 9:14 Laid mani, Es tos iznīcināšu un izdeldēšu viņu vārdu no pasaules un tevi darīšu par stiprāku un lielāku tautu, nekā tie. Deuteronomy 9:15 Tad es atgriezies nogāju no tā kalna, un tas kalns dega ar uguni, un tie divi derības galdiņi bija manās abās rokās, Deuteronomy 9:16 Un es skatījos, un redzi, jūs bijāt apgrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev lējuši teļu, jūs bijāt steigšus atkāpušies no tā ceļa, ko Tas Kungs jums bija pavēlējis. Deuteronomy 9:17 Tad es sagrābu tos abus galdiņus un tos izmetu no savām abām rokām un tos sasitu priekš jūsu acīm, Deuteronomy 9:18 Un nometos priekš Tā Kunga tā kā papriekš, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, es maizi neēdu un ūdeni nedzēru, visu jūsu grēku dēļ, ar ko jūs bijāt apgrēkojušies, ļaunu darīdami Tā Kunga acīs, viņu apkaitinādami. Deuteronomy 9:19 Jo es bijājos par to bardzību un dusmību, ar ko Tas Kungs par jums bija apskaities, jūs izdeldēt; bet Tas Kungs arī to brīdi mani paklausīja. Deuteronomy 9:20 Un Tas Kungs ļoti dusmojās arī par Āronu un gribēja viņu izdeldēt, bet es to brīdi lūdzu arī par Āronu. Deuteronomy 9:21 Bet jūsu grēku, to teļu, ko jūs bijāt taisījuši, to es ņēmu un sadedzināju ar uguni un sagrūdu un samalu, kamēr tas smalks palika par pīšļiem, un viņa pīšļus es iemetu tai upē, kas tek no tā kalna. Deuteronomy 9:22 Jūs To Kungu apkaitinājāt arī Tabeērā un Masā un pie tiem kārības kapiem. Deuteronomy 9:23 Un kad Tas Kungs jūs izsūtīja no Kādeš Barneas sacīdams: ejat uz augšu un uzņemiet to zemi, ko Es jums esmu devis, tad jūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdam turējaties pretī un neticējāt, nedz klausījāt Viņa balsij. Deuteronomy 9:24 Pārgalvīgi jūs esat bijuši pret To Kungu, kamēr es jūs pazīstu. Deuteronomy 9:25 Un es nometos Tā Kunga priekšā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, kur biju nometies, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka gribot jūs izdeldēt. Deuteronomy 9:26 Bet es pielūdzu To Kungu un sacīju: Kungs, Dievs, neizdeldē Savus ļaudis un Savu īpašumu, ko Tu esi atpestījis caur Savu lielo spēku, ko Tu ar stipru roku esi izvedis no Ēģiptes. Deuteronomy 9:27 Piemini Savus kalpus, Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu, neuzlūko šo ļaužu pārgalvību, nedz viņu bezdievību, nedz viņu grēkus, Deuteronomy 9:28 Lai tā zeme, no kurienes tu mūs esi izvedis, nesaka: Tas Kungs tos nevarēja ievest tai zemē, par ko Viņš tiem bija runājis, un tādēļ ka Viņš tos ienīdēja, Viņš tos izvedis, lai tos nonāvētu tuksnesī. Deuteronomy 9:29 Tie jau ir Tavi ļaudis un Tavs īpašums, ko Tu esi izvedis caur Savu lielo spēku un caur Savu izstiepto elkoni. Deuteronomy 10:0 Deuteronomy 10:1 Tanī laikā Tas Kungs sacīja uz mani: izcērt sev divus akmens galdiņus, kā tos pirmos, un uzkāp pie Manis kalnā; pēc tam taisi koka šķirstu. Deuteronomy 10:2 Un Es uzrakstīšu uz tiem galdiņiem tos vārdus, kas bija uz tiem pirmiem galdiņiem, ko tu esi sasitis; tad liec tos tai šķirstā. Deuteronomy 10:3 Tad es taisīju šķirstu no akācijas koka un izcirtu divus akmens galdiņus tā kā tos pirmos, un uzkāpu uz to kalnu, un tie divi galdiņi bija manā rokā. Deuteronomy 10:4 Tad Viņš uz tiem galdiņiem uzrakstīja to pirmo rakstu, tos desmit vārdus, ko Tas Kungs kalnā uz jums bija runājis no uguns vidus sapulces dienā, un Tas Kungs man tos iedeva. Deuteronomy 10:5 Un es atgriezdamies nokāpu no tā kalna un liku tos galdiņus tai šķirstā, ko es biju taisījis, un tie tur ir, kā Tas Kungs man bija pavēlējis. Deuteronomy 10:6 Un Israēla bērni aizgāja no Berot Bnejakana līdz Mozeram; tur Ārons nomira un tapa tur aprakts, un viņa dēls Eleazars palika par priesteri viņa vietā. Deuteronomy 10:7 Un no turienes tie aizgāja līdz Gudgodam un no Gudgoda līdz Jatbatai; tā ir upēm bagāta zeme. Deuteronomy 10:8 Tanī laikā Tas Kungs atšķīra Levja cilti, nest Tā Kunga derības šķirstu un stāvēt Tā Kunga priekšā, Viņam kalpot un svētīt Viņa vārdā līdz šai dienai. Deuteronomy 10:9 Tādēļ Levja ciltij nav nekādas daļas nedz mantības ar saviem brāļiem; Tas Kungs ir viņa mantība, kā Tas Kungs tavs Dievs, uz viņu runājis. Deuteronomy 10:10 Un es stāvēju kalnā tā kā papriekš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Tas Kungs mani paklausīja arī to brīdi; Tas Kungs negribēja tevi izdeldēt. Deuteronomy 10:11 Bet Tas Kungs uz mani sacīja: celies, ej, dodies ceļā ļaužu priekšā, ka tie nāk un uzņem to zemi, ko Es viņu tēviem esmu zvērējis, viņiem dot. Deuteronomy 10:12 Nu tad, Israēl, ko Tas Kungs tavs Dievs, no tevis prasa, kā vien bīties To Kungu, savu Dievu, staigāt visos Viņa ceļos un Viņu mīlēt un Tam Kungam, savam Dievam, kalpot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, Deuteronomy 10:13 Turēt Tā Kunga baušļus un likumus, ko es tev šodien pavēlu, tev par labu? Deuteronomy 10:14 Redzi, Tam Kungam, tavam Dievam, pieder debesis un debesu debesis, zeme un viss, kas iekš tās. Deuteronomy 10:15 Tomēr pie taviem tēviem vien Tam Kungam bijis labs prāts, viņus mīlēt, un Viņš ir izredzējis viņu dzimumu pēc viņiem, jūs pašus, no visiem ļaudīm, tā kā tas šodien ir. Deuteronomy 10:16 Apgraiziet tad savas sirds priekšādu un neesat vairs pārgalvīgi. Deuteronomy 10:17 Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir tas dievu Dievs un tas kungu Kungs, stiprs Dievs, liels, varens un bīstams, kas vaigu neuzlūko un dāvanas neņem, Deuteronomy 10:18 Un tiesu nes bāriņiem un atraitnēm, un mīļo svešinieku un dod viņam maizi un drēbes. Deuteronomy 10:19 Tāpēc mīļojiet to svešinieku, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Deuteronomy 10:20 To Kungu, savu Dievu, tev būs bīties, Viņam kalpot un Viņam pieķerties un pie Viņa vārda zvērēt. Deuteronomy 10:21 Viņš ir tava slava un Viņš ir tavs Dievs, kas pie tevis darījis šīs lielās un briesmīgās lietas, ko tavas acis redzējušas. Deuteronomy 10:22 Tavi tēvi nogāja uz Ēģiptes zemi, septiņdesmit dvēseles, un nu Tas Kungs, tavs Dievs, vairojis tavu pulku, kā debess zvaigznes. Deuteronomy 11:0 Deuteronomy 11:1 Tad nu tev būs mīlēt To Kungu, savu Dievu, un turēt Viņa baušļus un Viņa likumus un Viņa tiesas un Viņa pavēles visu mūžu. Deuteronomy 11:2 Un jums būs šodien zināt, ka es nerunāju ar jūsu bērniem, kas to nezin un kas nav redzējuši Tā Kunga, jūsu Dieva, pārmācīšanu, Viņa lielo spēku, Viņa stipro roku un Viņa izstiepto elkoni, Deuteronomy 11:3 Un Viņa zīmes un Viņa darbus, ko Viņš darījis Ēģiptē pie Faraona, Ēģiptes ķēniņa, un pie visas viņa zemes, Deuteronomy 11:4 Un ko Viņš darījis pie Ēģiptes kara spēka, pie viņa zirgiem un pie viņa ratiem, ka Viņš ūdenim Niedras jūrā lika pār tiem gāzties, kad tie jums dzinās pakaļ, un Tas Kungs tos izdeldēja līdz šai dienai; Deuteronomy 11:5 Un ko Viņš jums darījis tuksnesī, tiekams jūs esat nākuši šai vietā; Deuteronomy 11:6 Un ko Viņš darījis Datanam un Abiramam, Eliaba, Rūbena dēla, dēliem, ka zeme atdarīja savu muti un tos aprija ar viņu padomu, kas tiem piederēja visa Israēla vidū. Deuteronomy 11:7 Jo jūsu acis ir redzējušas visu šo lielo darbu, ko Tas Kungs darījis. Deuteronomy 11:8 Tad nu turiet visus tos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, ka jūs topat stipri un nākat un uzņemat to zemi, ko jūs ejat iemantot, Deuteronomy 11:9 Ka jūs ilgi dzīvojat tai zemē, ko Tas Kungs jūsu tēviem zvērējis, dot viņiem un viņu dzimumam, zemi, kur piens un medus tek. Deuteronomy 11:10 Jo tā zeme, uz kurieni tu ej to iemantot, nav kā Ēģiptes zeme, no kurienes jūs esat izgājuši, ko tu apsēji ar savu sēklu un pats aplaistīji, tā kā kāpostu dārzu, - Deuteronomy 11:11 Bet tā zeme, ko jūs ejat iemantot, ir zeme ar kalniem un ielejām, tā top slacīta ar ūdeni no debess lietus, Deuteronomy 11:12 Zeme, ko Tas Kungs, tavs Dievs, apgādā, uz ko Tā Kunga, tava Dieva, acis skatās bez mitēšanās no gada iesākuma līdz gada galam. Deuteronomy 11:13 Un ja jūs labi klausīsiet Maniem baušļiem, ko Es jums šodien pavēlu un mīlēsiet To Kungu, savu Dievu, un Viņam kalposiet no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, Deuteronomy 11:14 Tad Es došu lietu jūsu zemē savā laikā, agri un vēlu, ka tu vari sakrāt savu labību un savu vīnu un savu eļļu. Deuteronomy 11:15 Un Es došu zāli tavā laukā taviem lopiem, un tu ēdīsi un būsi paēdis. Deuteronomy 11:16 Sargājaties, ka jūsu sirds netop pārrunāta, atkāpties un kalpot citiem dieviem un tos pielūgt; Deuteronomy 11:17 Tā ka Tā Kunga bardzība neiedegās pret jums un neaizslēdz debesi, ka lietus nenāk un zeme nedod savus augļus, un ka jūs ātri neejat bojā no tās labās zemes, ko Tas Kungs jums dod. Deuteronomy 11:18 Ieliekat tad šos Manus vārdus savā sirdī un savā dvēselē un sienat tos par zīmi uz savām rokām, un ka tie ir par piemiņas zīmēm starp jūsu acīm, Deuteronomy 11:19 Un mācat tos saviem bērniem, ka tu no tiem runā savā namā sēžot un savu ceļu staigājot, ir apguļoties, ir ceļoties; Deuteronomy 11:20 Un raksti tos uz sava nama stenderes un pie saviem vārtiem, - Deuteronomy 11:21 Lai jūsu dienas un jūsu bērnu dienas top vairotas tai zemē, ko Tas Kungs jūsu tēviem zvērējis, tiem to dot, kamēr būs debess un zeme. Deuteronomy 11:22 Jo ja jūs turēsiet visus šos baušļus, ko Es jums pavēlu turēt, mīļodami To Kungu, savu Dievu, un staigādami visos Viņa ceļos un Viņam pieķerdamies, Deuteronomy 11:23 Tad Tas Kungs izdzīs visas šīs tautas jūsu priekšā, un jūs uzņemsiet lielākas un stiprākas tautas, nekā jūs esat. Deuteronomy 11:24 Visas vietas, kurp jūsu kāja staigās, jums piederēs, no tuksneša un Lībanus, no Eifrat upes līdz vakara jūrai būs jūsu robeža. Deuteronomy 11:25 Neviens priekš jums nepastāvēs; Tas Kungs, jūsu Dievs, darīs, ka no jums iztrūcināsies un bīsies visa tā zeme, kur jūs staigāsiet, kā Viņš uz jums runājis. Deuteronomy 11:26 Redzi, es jums šodien ceļu priekšā svētību un lāstu, - Deuteronomy 11:27 Svētību, ja jūs klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es šodien jums pavēlu, Deuteronomy 11:28 Bet lāstu, ja jūs neklausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un atkāpsities no tā ceļa, ko es jums šodien pavēlu, staigājot citiem dieviem pakaļ, ko jūs nepazīstat. Deuteronomy 11:29 Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, tad tev būs izsaukt to svētību uz Gerizim kalna un to lāstu uz Ebal kalna. Deuteronomy 11:30 Vai tie nav viņpus Jardānes, aiz tā ceļa pret saules noiešanu, Kanaāniešu zemē, kas klajumā dzīvo pret Gilgalu, sānis Mores ozoliem? Deuteronomy 11:31 Jo jūs iesiet pāri pār Jardāni, to zemi iemantot, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod, un jūs to iemantosiet un tur dzīvosiet. Deuteronomy 11:32 Tad nu turat un darāt visus likumus un visas tiesas, ko es jums šodien lieku priekšā. Deuteronomy 12:0 Deuteronomy 12:1 Šie ir tie likumi un tās tiesas, ko jums būs turēt un darīt tai zemē, ko Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev devis iemantot, kamēr jūs dzīvojat tai zemē. Deuteronomy 12:2 Izpostiet pilnīgi visas tās vietas, kur tie pagāni, ko jūs uzvarēsiet, kalpojuši saviem dieviem, uz augstiem kalniem un uz pakalniem un apakš zaļiem kokiem. Deuteronomy 12:3 Un viņu altārus jums būs apgāzt un viņu stabus salauzt un viņu elka kokus ar uguni sadedzināt un viņu dievu tēlus nocirst, un viņu vārdus izdeldēt no tās vietas. Deuteronomy 12:4 Tā jūs nedariet Tam Kungam, savam Dievam. Deuteronomy 12:5 Bet to vietu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, izredzēs no visām jūsu ciltīm, tur iecelt Savu vārdu, Viņa mājas vietu, to jums būs meklēt, un uz turieni tev būs iet. Deuteronomy 12:6 Un tur jums būs novest savus dedzināmos upurus un savus kaujamos upurus un savus desmitos un savas rokas cilājamos upurus un savus solījumus un savas labprātības dāvanas un savu lielo un sīko lopu pirmdzimtos. Deuteronomy 12:7 Un tur jums un jūsu namiem Tā Kunga, sava Dieva, priekšā būs ēst un priecāties par visu, ko jūsu rokas atnes, ar ko Tas Kungs tavs Dievs, tevi svētījis. Deuteronomy 12:8 Nedariet, kā mēs šeit šodien darām, ikviens, kā tam šķiet pareizi esam. Deuteronomy 12:9 Jo jūs līdz šim neesat nākuši pie dusas, nedz pie tās mantības, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Deuteronomy 12:10 Bet jūs iesiet pāri pār Jardāni un dzīvosiet tai zemē, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums liks iemantot, un Viņš jums dos dusu no visiem jūsu ienaidniekiem visapkārt, un jūs dzīvosiet mierā. Deuteronomy 12:11 Kad nu Tas Kungs, jūsu Dievs, izredzēs vietu, tur iecelt Savu vārdu, uz turieni jums būs nest visu, ko es jums pavēlu, savus dedzināmos upurus un savus kaujamos upurus, savus desmitos un savas rokas cilājamos upurus, un visus savus izredzētos solījumus, ko jūs Tam Kungam esat solījuši. Deuteronomy 12:12 Un jums būs priecāties Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jums un jūsu dēliem un jūsu meitām un jūsu kalpiem un jūsu kalponēm un tam Levitam, kas ir jūsu vārtos, jo tam nav daļas nedz mantības līdz ar jums. Deuteronomy 12:13 Sargies, ka tu savus dedzināmos upurus neupurē jebkurā vietā, ko tu ieraugi, Deuteronomy 12:14 Bet tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs vienā no tavām ciltīm, tur tev būs upurēt savus dedzināmos upurus, un tur tev visu būs darīt, ko es tev pavēlu. Deuteronomy 12:15 Bet kā vien tavai dvēselei tīk, tu vari kaut un gaļu ēst visos savos vārtos, pēc Tā Kunga, sava Dieva, svētības, ko Viņš tev ir devis, šķīstais un nešķīstais to lai ēd, kā stirnu un briedi. Deuteronomy 12:16 Tikai asinis jums nebūs ēst; jums tās būs izliet zemē kā ūdeni. Deuteronomy 12:17 Bet savos vārtos tu nevari ēst to desmito no savas labības un sava vīna un savas eļļas, nedz tos pirmdzimtos no saviem lieliem un sīkiem lopiem, nedz savus solījumus, ko tu esi solījis, nedz savas labprātības dāvanas, nedz savas rokas cilājamo upuri. Deuteronomy 12:18 Bet to tu ēd Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, tu un tavs dēls un tava meita un tavs kalps un tava kalpone un tas Levits, kas ir tavos vārtos, un priecājies Tā Kunga, sava Dieva, priekšā par visu, ko tava roka dara. Deuteronomy 12:19 Sargies, ka tu to Levitu neatstāji, kamēr tu dzīvo savā zemē. Deuteronomy 12:20 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, izpletīs tavas robežas, kā Viņš tev ir runājis, un tu sacīsi: es ēdīšu gaļu,- tāpēc ka tavai dvēselei gribās gaļu ēst, - tad tu vari gaļu ēst, kā vien tavai dvēselei tīk. Deuteronomy 12:21 Ja tā vieta būs tālu no tevis, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs Savu vārdu tur iecelt, tad tu vari kaut no saviem lieliem un sīkiem lopiem, ko Tas Kungs tev ir devis, kā es tev esmu pavēlējis, un vari ēst savos vārtos, kā vien tavai dvēselei tīk. Deuteronomy 12:22 Bet tikai kā stirnu un briedi ēd, tā tu to vari ēst; nešķīstais līdz ar šķīsto lai to ēd. Deuteronomy 12:23 Noturies tikai, ka tu asinis neēd, jo asinīs ir dvēsele; un dvēseli ar miesu tev nebūs ēst. Deuteronomy 12:24 Tās tev nebūs ēst, bet izliet zemē kā ūdeni. Deuteronomy 12:25 Tās tev nebūs ēst, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis, ja tu darīsi, kas ir pareizi priekš Tā Kunga acīm. Deuteronomy 12:26 Bet savas svētās dāvanas, kas tev būs, un savus solījumus tev būs ņemt un tai vietā noiet, ko Tas Kungs izredzēs. Deuteronomy 12:27 Un savus dedzināmos upurus, gaļu un asinis tev būs sataisīt uz Tā Kunga, sava Dieva, altāra, un izliet savu upuru asinis uz Tā Kunga, sava Dieva, altāri, bet to gaļu tev būs ēst. Deuteronomy 12:28 Ņem vērā un klausi visus šos vārdus, ko es tev pavēlu, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis mūžīgi, ja tu darīsi, kas ir labi un pareizi priekš Tā Kunga, sava Dieva, acīm. - Deuteronomy 12:29 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tavā priekšā izdeldēs tos pagānus, ko tu ej iemantot, un tu tos būsi iemantojis un dzīvosi viņu zemē, Deuteronomy 12:30 Sargies, ka tu netopi savaldzināts, viņiem dzīties pakaļ, kad tie tavā priekšā ir izdeldēti, un ka tu nevaicā pēc viņu dieviem sacīdams: tā kā šie ļaudis kalpojuši saviem dieviem, tāpat es arīdzan darīšu. Deuteronomy 12:31 Tev tā nebūs darīt Tam Kungam, savam Dievam, jo viss, kas Tam Kungam ir negantība, ko Viņš ienīst, to tie saviem dieviem ir darījuši, jo tie arī savus dēlus un savas meitas ar uguni ir sadedzinājuši saviem dieviem. Deuteronomy 12:32 Visus tos vārdus, ko es jums pavēlu, jums būs turēt, ka jūs tā dariet; tev pie tiem nebūs neko pielikt, neko atraut. Deuteronomy 13:0 Deuteronomy 13:1 Kad pravietis vai sapņotājs pie tevis ceļas un tev dod kādu zīmi vai brīnumu, Deuteronomy 13:2 Un tā zīme jeb tas brīnums nāk, ko viņš uz tevi bija runājis, sacīdams: dzīsimies pakaļ citiem dieviem, ko tu nepazīsti, un kalposim tiem. - Deuteronomy 13:3 Tad tev nebūs klausīt šī pravieša vārdiem nedz šī sapņotāja sapnim, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pārbauda, lai var atzīt, vai jūs To Kungu, savu Dievu, mīlat no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Deuteronomy 13:4 Tam Kungam, savam Dievam, jums būs dzīties pakaļ un Viņu bīties, un Viņa baušļus jums būs turēt un Viņa balsi klausīt un Viņam kalpot un Viņam pieķerties. Deuteronomy 13:5 Un šim pravietim un šim sapņotājam būs tapt nokautam, tāpēc ka viņš ir mācījis atkāpties no Tā Kunga, jūsu Dieva, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes un atpestījis no tā vergu nama, un ka viņš tevi noved no tā ceļa, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis staigāt; tā tev to ļaunumu būs izdeldēt no sava vidus. Deuteronomy 13:6 Kad tavs brālis, tavas mātes dēls, vai tavs dēls, vai tava meita, vai tā sieva pie tavām krūtīm, vai tavs draugs, ko tu turi tā kā savu dvēseli, tevi paslepeni kārdinās un sacīs: ejam kalposim citiem dieviem! Ko ne tu nepazīsti, ne tavi tēvi, Deuteronomy 13:7 No to ļaužu dieviem, kas dzīvo jums apkārt, vai tuvu vai tālu no tevis, no viena zemes gala līdz otram, Deuteronomy 13:8 Tad nedod viņam vaļas un neklausi viņam, un tava acs lai viņu netaupa, un tu nežēlo viņu un neapslēpi viņu: Deuteronomy 13:9 Bet kautin viņu būs nokaut, - tava roka lai ir tā pirmā pret viņu to nonāvēt, un pēc tam visu ļaužu roka. Deuteronomy 13:10 Ar akmeņiem to būs nomētāt, ka mirst, jo viņš meklēja tevi novērst no Tā Kunga, tava Dieva, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama; Deuteronomy 13:11 Lai viss Israēls to dzird un bīstas un nedara vairs tādu ļaunu darbu tavā vidū. - Deuteronomy 13:12 Kad tu dzirdēsi par kādu no tavām pilsētām, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod tur dzīvot, ka saka: Deuteronomy 13:13 Vīri, Beliala bērni (ļauni un nelietīgi), no tava vidus ir izgājuši un pārrunājuši savas pilsētas iedzīvotājus sacīdami: ejam kalposim citiem dieviem! Ko jūs nepazīstat, - Deuteronomy 13:14 Tad tev būs izvaicāt, izklausīt un izjautāt labi, un redzi, ja tas tiešām tiesa un šī negantība tavā vidū ir darīta, Deuteronomy 13:15 Tad tās pilsētas iedzīvotājus tev būs kautin nokaut ar zobena asmeni, un izdeldēt to pilsētu un visu, kas tur ir, un viņas lopus ar zobena asmeni. Deuteronomy 13:16 Un visu viņas laupījumu tev būs sakrāt viņas ielas vidū, un to pilsētu un viņas laupījumu pavisam sadedzināt ar uguni Tam Kungam savam Dievam, lai tā ir gruvešu kopa mūžam; to vairs nebūs uztaisīt. Deuteronomy 13:17 Un lai nekas no tā nolādētā nepaliek tavā rokā, lai Tas Kungs atgriežas no Savas bardzības karstuma un tev dod žēlastību un par tevi apžēlojās un tevi vairo, kā Viņš taviem tēviem ir zvērējis; Deuteronomy 13:18 Tāpēc ka tu Tā Kunga, sava Dieva, balsi esi klausījis, turēt visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, un dari, kas ir pareizi Tā Kunga, tava Dieva, acīs. Deuteronomy 14:0 Deuteronomy 14:1 Jūs esat Tā Kunga, sava Dieva, bērni; jums sev pašiem nebūs zīmes iegriezt nedz pleiķi darīt pār savām acīm kāda miroņa dēļ. Deuteronomy 14:2 Jo tu esi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam, un Tas Kungs tevi ir izredzējis, ka tu Viņam esi īpaša tauta no visām tautām, kas virs zemes. Deuteronomy 14:3 Tev nebūs ēst nekādu negantību. Deuteronomy 14:4 Šie ir tie lopi, ko jūs varat ēst: vērši, avis un kazas, Deuteronomy 14:5 Briedis, stirna un meža vērsis un kalna āzis un mazais briedis un sumbrs un meža kaza. Deuteronomy 14:6 Visus lopus, kam šķelti nagi un šķelti divējos gabalos, un kurš lops gremo, to ēdat. Deuteronomy 14:7 Bet šos jums nebūs ēst no tiem, kas gremo, un no tiem, kam šķelti nagi: kamieļi un zaķi un trusi, jo tie gan gremo, bet tiem nav šķelti nagi; tie lai jums ir nešķīsti. Deuteronomy 14:8 Arī cūka, - jo tai gan šķelti nagi, bet tā negremo; lai tā jums ir nešķīsta; no viņas gaļas jums nebūs ēst un viņas maitu jums nebūs aizskart. Deuteronomy 14:9 Šos ēdat no visa, kas ir ūdenī: visu, kam ir spuras un zvīņas, to ēdat. Deuteronomy 14:10 Bet visu to, kam spuru un zvīņu nav, tos neēdat; lai tas jums ir nešķīsts. Deuteronomy 14:11 Visus šķīstos putnus ēdat. Deuteronomy 14:12 Bet šie ir, no kuriem jums nebūs ēst: Deuteronomy 14:13 Ērglis, sarkandzeltenais ērglis un melnais ērglis, vārna, lija un vanags pēc savas kārtas, Deuteronomy 14:14 Un visi kraukļi pēc savas kārtas, Deuteronomy 14:15 Un strauss un bezdelīga un ķīris un vēja vanags pēc savas kārtas, Deuteronomy 14:16 Apogs un ūpis un pūce, Deuteronomy 14:17 Un pelikāns un gulbis un maitas lija. Deuteronomy 14:18 Un stārķis, kalnu vanags pēc savas kārtas, bada dzeguze un sikspārnis. Deuteronomy 14:19 Un visi spārnoti līdēji lai jums ir nešķīsti, tos jums nebūs ēst. Deuteronomy 14:20 Visus šķīstos putnus ēdat. Deuteronomy 14:21 Nekā sprāguša jums nebūs ēst; svešiniekam, kas ir tavos vārtos, to dod, lai viņš to ēd, vai pārdod to svešam; jo tu esi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam. Tev āzīti nebūs vārīt mātes pienā. - Deuteronomy 14:22 Tev būs taisni dot desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, ko tavs tīrums ik gadus nes. Deuteronomy 14:23 Un tev to būs ēst Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Viņš izredzēs, Savu vārdu tur iecelt, savas labības, sava vīna un savas eļļas desmito tiesu, un savu lielo un sīko lopu pirmdzimtos, lai tu mācies To Kungu, savu Dievu, bīties visu mūžu. Deuteronomy 14:24 Bet ja tas ceļš priekš tevis visai tālu, ka tu to nevari nonest, tāpēc ka tā vieta no tevis ir tālu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, Savu vārdu tur iecelt, kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis, - Deuteronomy 14:25 Tad pārdod to par naudu un iesien to naudu savā rokā un ej uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, Deuteronomy 14:26 Un dod to naudu par visu, kas tavai dvēselei tīk, par vēršiem un par avīm un par vīnu un par stipru dzērienu un par visu, ko tava dvēsele kāro un ēd tur Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un priecājies, tu un tavs nams. Deuteronomy 14:27 Bet to Levitu, kas ir tavos vārtos, tev nebūs atstāt, jo viņam nav daļas nedz mantības līdz ar tevi. Deuteronomy 14:28 Trešā gada galā tev būs izdot visu savu augļu desmito tiesu no šī gada, un tev to būs nolikt savos vārtos. Deuteronomy 14:29 Tad nāks tas Levits, tāpēc ka tam nav nekādas daļas nedz mantības līdz ar jums, un tas piedzīvotājs un tas bārenis un tā atraitne, kas ir tavos vārtos, un ēdīs un paēdīs, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visā tavu roku darbā, ko tu dari. Deuteronomy 15:0 Deuteronomy 15:1 Septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu. Deuteronomy 15:2 Šāda nu ir tā atlaišana, ka ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko tas savam tuvākam aizdevis; tam nebūs spiest savu tuvāko nedz savu brāli, jo Tam Kungam atlaišana ir izsaukta. Deuteronomy 15:3 No svešinieka atprasi, bet kas tev pie tava brāļa, to lai tava roka atlaiž. Deuteronomy 15:4 Lai jel nav nabagu tavā starpā; jo Tas Kungs svētīdams tevi svētīs tai zemē, ko Viņš, Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot par īpašumu, Deuteronomy 15:5 Ja tu tikai Tā Kunga, sava Dieva, balsi klausīsi, turēdams visus šos baušļus, ko es tev šodien pavēlu. Deuteronomy 15:6 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tā kā Viņš tev runājis; tad tu aizdosi daudz tautām, bet tu neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudz tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt. Deuteronomy 15:7 Kad tavā starpā būs nabags, kāds no taviem brāļiem kādos vārtos tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs apcietināt savu sirdi, nedz aizslēgt savu roku priekš sava nabaga brāļa; Deuteronomy 15:8 Bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam, cik viņam vajag savā trūkumā, kas trūkst. Deuteronomy 15:9 Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības, ka tu nesaki: septītais gads, tas atlaišanas gads, ir tuvu, un tava acs būtu ļauna pret savu brāli, kas nabags, un tu viņam nedod; tad viņš par tevi brēks uz To Kungu, un tas tev būs par grēku. Deuteronomy 15:10 Dod viņam labprāt, lai tava sirds nav ļauna, kad tu viņam dod, jo tādēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un pie visa, kur tu savu roku pieliksi. Deuteronomy 15:11 Jo tur nabagu netrūks tai zemē, tādēļ es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē. Deuteronomy 15:12 Kad tavs brālis tev būs pārdots, Ebrejs vai Ebrejiete, tad lai viņš tev kalpo sešus gadus, bet septītā gadā tev būs viņu svabadu atlaist no sevis. Deuteronomy 15:13 Un kad tu viņu svabadu atlaidi, tad neatlaid viņu tukšu. Deuteronomy 15:14 Apdāvinādams apdāvini to no sava ganāmā pulka, no savas klēts un no sava vīna spaida; ar ko Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis, no tā tev būs viņam dot. Deuteronomy 15:15 Un piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi atpestījis, tāpēc es tev šodien pavēlu šās lietas. Deuteronomy 15:16 Bet ja viņš uz tevi sacīs: es no tevis negribu aiziet, tāpēc ka viņš tevi un tavu namu mīl, ka tam labi klājās pie tevis. Deuteronomy 15:17 Tad ņem īlenu un piedur viņa ausi pie durvīm, tad tas tev būs par kalpu mūžīgi; tāpat dari savai kalponei. Deuteronomy 15:18 Lai tev grūti nenākas viņu atlaist svabadu no sevis, jo sešus gadus viņš tev nokalpojis divkārtīgu algādža algu; tad tevi Tas Kungs, tavs Dievs, svētīs pie visa, ko tu darīsi. Deuteronomy 15:19 Ikvienu pirmdzimto, kas dzimst no tavām govīm un avīm, to tēviņu tev būs svētīt Tam Kungam, savam Dievam; ar savas govs pirmdzimto tev nebūs strādāt, un savu avju pirmdzimto tev nebūs cirpt. Deuteronomy 15:20 Tā Kunga, sava Dieva, priekšā tev un tavam namam to būs ēst ikgadus tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs. Deuteronomy 15:21 Bet ja tam kāda vaina, ka ir vai klibs vai akls, jeb ja ir cita kāda ļauna vaina, tad tev to nebūs upurēt Tam Kungam, savam Dievam. Deuteronomy 15:22 Savos vārtos to ēdat, nešķīstais un šķīstais kopā, itin kā stirnu un kā briedi. Deuteronomy 15:23 Tikai viņa asinis tev nebūs ēst, tās tev būs izliet zemē kā ūdeni. Deuteronomy 16:0 Deuteronomy 16:1 Ņem vērā Abiba mēnesi, ka tu tos Pasa svētkus turi Tam Kungam, savam Dievam, jo Abiba mēnesī Tas Kungs, tavs Dievs, tevi naktī izvedis no Ēģiptes zemes. Deuteronomy 16:2 Tad tev būs kaut to Pasa Tam Kungam, savam Dievam, avis un vēršus, tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs, tur iecelt Savu vārdu. Deuteronomy 16:3 Tad tev nebūs ēst, kas raudzēts; septiņas dienas tev būs ēst neraudzētas bēdu maizes, jo steigdamies tu esi izgājis no Ēģiptes, lai tu piemini to dienu, kur izgāji no Ēģiptes zemes, kamēr tu dzīvo. Deuteronomy 16:4 Tāpēc septiņas dienas lai neredz rauga pie tevis pa visām tavām robežām, un par nakti līdz rītam lai nekas neatliek no tās gaļas, ko tu esi nokāvis pirmās dienas vakarā. Deuteronomy 16:5 To Pasa tu nevari kaut jebkuros no taviem vārtiem, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod; Deuteronomy 16:6 Bet tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, ka Viņa vārds tur dzīvo, (tur) tev būs kaut to Pasa, vakarā saulei noejot, ap to laiku, kur tu izgāji no Ēģiptes zemes. Deuteronomy 16:7 Tev to būs vārīt un ēst tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev izredzēs; pēc tam tev rītā būs atpakaļ griezties un iet uz savu mājas vietu. Deuteronomy 16:8 Sešas dienas tev būs ēst neraudzētas maizes, bet septītā dienā lai ir svēta sapulce Tam Kungam, tavam Dievam; nekādu darbu tev nebūs darīt. Deuteronomy 16:9 Septiņas nedēļas skaiti sev; kad ar cirpi nāk druvā, tad tev būs sākt skaitīt tās septiņas nedēļas. Deuteronomy 16:10 Tad tev būs turēt nedēļu svētkus Tam Kungam, savam Dievam, ar savas rokas labprātīgo dāvanu, ko tu dosi, tā kā Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis. Deuteronomy 16:11 Un tev būs priecāties Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tev un tavam dēlam un tavai meitai un tavam kalpam un tavai kalponei un tam Levitam, kas ir tavos vārtos, un tam piedzīvotājam, tam bāriņam un tai atraitnei, kas ir tavā vidū, tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, ka Viņa vārds tur mājo. Deuteronomy 16:12 Un tev būs pieminēt, ka esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un tev šos likumus būs turēt un darīt. - Deuteronomy 16:13 Lieveņu svētkus tev būs turēt septiņas dienas, kad tu esi sakrājis no sava klona un no sava vīna spaida. Deuteronomy 16:14 Un tev būs priecāties savos svētkos, tev un tavam dēlam un tavai meitai un tavam kalpam un tavai kalponei un tam Levitam un tam piedzīvotājam un tam bāriņam un tai atraitnei, kas ir tavos vārtos. Deuteronomy 16:15 Septiņas dienas tev būs svētkus turēt Tam Kungam, savam Dievam, tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs; jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs pie visiem taviem augļiem un pie visa tava roku darba, tāpēc tev tikai būs priecāties. Deuteronomy 16:16 Trīs reizes gadskārtā visiem taviem vīriešiem būs rādīties Tā Kunga, tava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš izredzēs, neraudzētās maizes svētkos un nedēļu svētkos un lieveņu svētkos; bet tiem nebūs tukšā rādīties Tā Kunga priekšā, Deuteronomy 16:17 Ikvienam ar savas rokas dāvanu, pēc tās svētības, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev devis. Deuteronomy 16:18 Soģus un priekšniekus tev būs sev iecelt visos savos vārtos, ko Tas Kungs, tavs Dievs tev dos tavās ciltīs, lai tie tos ļaudis tiesā ar taisnu tiesu, Deuteronomy 16:19 Tev nebūs tiesu grozīt, tev nebūs vaigu uzlūkot, tev arī nebūs dāvanas ņemt; jo dāvanas apstulbo acis gudriem un pārgroza lietas taisniem. Deuteronomy 16:20 Pēc taisnības, taisnības tev būs dzīties, lai tu vari dzīvot un iemantot to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Deuteronomy 16:21 Neviena koka tev nebūs stādīt sev par elka koku pie Tā Kunga, sava Dieva, altāra, ko tu sev taisīsi. Deuteronomy 16:22 Tev arī nebūs sev uzcelt nekādu elka stabu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ienīst. Deuteronomy 17:0 Deuteronomy 17:1 Tam Kungam, savam Dievam, tev nebūs upurēt nedz vērsi nedz avi, kam kāda vaina jeb kaite, jo Tam Kungam, tavam Dievam, tā ir negantība. Deuteronomy 17:2 Kad tavā vidū, kādos vārtos, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, atrastos vīrs vai sieva, kas ļaunu dara Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, un pārkāpj Viņa derību, Deuteronomy 17:3 Un iet un kalpo citiem dieviem un tos pielūdz, vai sauli, vai mēnesi, vai visu debess pulku, ko es neesmu pavēlējis, Deuteronomy 17:4 Un tas tev top sacīts, un tu to dzirdi, tad tev to būs labi izvaicāt, un redzi, ja tas ir tiesa, un tiešām šī negantība iekš Israēla ir darīta, Deuteronomy 17:5 Tad tev būs izvest šo vīru, vai šo sievu, kas šo grēku darījuši, pie saviem vārtiem, to vīru, vai to sievu, un tos akmeņiem nomētāt, lai mirst. Deuteronomy 17:6 Uz divu vai treju liecinieku vārda tam būs tapt nokautam, kam jāmirst; uz viena liecinieka vārda tam nebūs mirt. Deuteronomy 17:7 Liecinieku roka lai ir tā pirmā pret viņu, to nonāvēt un pēc tam visu ļaužu roka; tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus. Deuteronomy 17:8 Kad kāda lieta tev pavisam grūti izspriest starp asinīm un asinīm, starp sūdzību un sūdzību, starp vainu un vainu, tiesas lietas tavos vārtos, tad celies un ej uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs. Deuteronomy 17:9 Un tev būs nākt pie tiem priesteriem, tiem Levitiem, un pie tā soģa, kas to brīdi tur būs, un tev būs vaicāt, - tad viņi tev sludinās tiesas spriedumu. Deuteronomy 17:10 Un tev būs darīt pēc tā vārda, ko viņi tev sacīs tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs, un tev būs vērā ņemt un darīt visu, ko tie tev mācīs. Deuteronomy 17:11 Pēc tās bauslības, ko tie tev mācīs un pēc tās tiesas, ko tie tev sacīs, tev būs darīt; tev nebūs atkāpties no tā vārda, ko tie tev sacīs, ne pa labo ne pa kreiso roku. Deuteronomy 17:12 Ja kas laban turēsies pārgalvīgi, neklausīdams tam priesterim, kas tur stāv Tam Kungam, savam Dievam, kalpodams, vai tam soģim, tam būs mirt, un tev būs izdeldēt to ļaunumu no Israēla, Deuteronomy 17:13 Lai visi ļaudis to dzird un bīstas, un vairs neturās pārgalvīgi. Deuteronomy 17:14 Kad tu nāksi tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un to iemantosi un tur dzīvosi un sacīsi: es pār sevi iecelšu ķēniņu, kā visas apkārtējās tautas, Deuteronomy 17:15 Tad iecel sev par ķēniņu to, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs; no savu brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu, tu nevari pār sevi celt svešu vīru, kas nav tavs brālis. Deuteronomy 17:16 Bet viņam nebūs turēt pulka zirgu, nedz tos ļaudis atpakaļ vest uz Ēģiptes zemi, lai dabūtu pulka zirgu, jo Tas Kungs jums ir sacījis: tev nebūs atpakaļ griezties pa šo ceļu. Deuteronomy 17:17 Tam arī nebūs apņemt daudz sievu, ka viņa sirds neatkāpjas; tam arī nebūs sev sakrāt ļoti daudz sudraba un zelta. Deuteronomy 17:18 Un kad viņš nu sēdēs uz sava valstības krēsla, tad lai viņš no tiem priesteriem un Levitiem sev grāmatā raksta šīs bauslības norakstu. Deuteronomy 17:19 Un tas lai pie viņa stāv, un lai viņš tanī lasa visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties To Kungu, savu Dievu, un turēt visus šās bauslības vārdus un visus šos likumus, ka viņš tos dara. Deuteronomy 17:20 Ka viņa sirds nepaceļas pār saviem brāļiem, un ka viņš neatkāpjas no likuma ne pa labo, ne pa kreiso roku, lai viņš ilgi paliek savā valstībā, viņš un viņa dēli Israēla vidū. Deuteronomy 18:0 Deuteronomy 18:1 Priesteriem, Levitiem, visai Levja ciltij lai nav nedz daļas nedz mantības līdz ar Israēli; lai tie ēd no Tā Kunga uguns upuriem un no Viņa mantas daļas. Deuteronomy 18:2 Un mantības lai tiem nav savu brāļu vidū, Tas Kungs ir viņu mantība, itin kā Viņš uz tiem runājis. Deuteronomy 18:3 Šī nu lai ir tā priesteru tiesa no tiem ļaudīm, no tiem, kas kādu upuri upurē, lai tas ir vērsis vai avs; priesterim lai dod pleci, abus žokļus un kuņģi. Deuteronomy 18:4 Savas labības, sava vīna un savas eļļas pirmajus, un pirmajus no savu avju cirpšanas tev būs viņam dot. Deuteronomy 18:5 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, viņu ir izredzējis no visām tavām ciltīm, lai tas stāv un kalpo Tā Kunga vārdam, viņš un viņa dēli visu mūžu. Deuteronomy 18:6 Un ja kāds Levits nāk no kādiem Israēla vārtiem, kur viņš piemīt, un nāk, tā kā viņa dvēselei tīk, uz to vietu, ko Tas Kungs izredzēs, Deuteronomy 18:7 Un kalpo Tā Kunga, sava Dieva, vārdā, kā visi viņa brāļi, tie Leviti, kas tur Tā Kunga priekšā stāv, Deuteronomy 18:8 Tad lai tie ēd līdzīgu daļu, pāri par viņu ienākumu no tēvu puses. Deuteronomy 18:9 Kad tu nāc tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs mācīties darīt pēc šo pagānu negantībām. Deuteronomy 18:10 Lai tavā starpā netop atrasts, kas savam dēlam vai savai meitai liek iet caur uguni, neviens zīlnieks, ne burvis, ne pūšļotājs, ne riebējs, Deuteronomy 18:11 Ne vārdotājs, ne pareģis, ne pesteļu cienītājs, nedz miroņu vaicātājs. Deuteronomy 18:12 Jo visi, kas to dara, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos izdzen tavā priekšā. Deuteronomy 18:13 Bezvainīgam tev būs būt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Deuteronomy 18:14 Jo šās tautas, ko tu izdzīsi, cienī burvjus un zīlniekus, bet tev tā neklājās; tev Tas Kungs, tavs Dievs, tā nav devis. Deuteronomy 18:15 Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, - tam jums būs klausīt. Deuteronomy 18:16 Pēc visa tā, ko tu esi lūdzies no Tā Kunga, sava Dieva, Horebā, sapulces dienā, sacīdams: es vairs negribu dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu. Deuteronomy 18:17 Tad Tas Kungs uz mani sacīja: tas ir labi, ko tie runājuši. Deuteronomy 18:18 Es tiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savu vārdu viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. Deuteronomy 18:19 Un ja kāds neklausīs Maniem vārdiem, ko viņš runās Manā Vārdā, no tā Es to prasīšu. Deuteronomy 18:20 Bet tas pravietis, kas iedrošinājās runāt Manā Vārdā, ko Es tam neesmu pavēlējis runāt, vai ja tas citu dievu vārdā runās, šim pravietim būs mirt. Deuteronomy 18:21 Ja tu tad savā sirdī sacīsi: kā lai pazīstam to vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? - Deuteronomy 18:22 Kad tas pravietis Tā Kunga Vārdā runās, un tas vārds nenotiek un nenāk, - tad šis ir tas vārds, ko Tas Kungs nav runājis, tas pravietis to ir aplam runājis, tāpēc nebīsties no viņa. Deuteronomy 19:0 Deuteronomy 19:1 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, izdeldēs tās tautas, kuru zemi Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tu tās iemantosi un dzīvosi viņu pilsētās un viņu namos. Deuteronomy 19:2 Tad trīs pilsētas tev būs atšķirt savā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot. Deuteronomy 19:3 Sataisi ceļu uz turieni, un iedali trīs daļās savas zemes robežas, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev liks iemantot, ka uz turieni var bēgt ikviens, kas kādu nokāvis. Deuteronomy 19:4 Un tā lai notiek ar to, kas kādu nokāvis: kas uz turieni bēgs, tas dzīvos, ja savu tuvāko netīši nositis un ar to iepriekš nav bijis ienaidā. Deuteronomy 19:5 Ja kas ar savu tuvāko mežā ietu, malku cirst, un viņš paceltu savu roku ar cirvi, malku cirst, un cirvis nomuktu no kāta un aizķertu viņa tuvāko, ka tas mirtu, tas lai bēg uz vienu no šīm pilsētām, ka paliek dzīvs, Deuteronomy 19:6 Lai asiņu atriebējs nedzenās pakaļ nokāvējam, kad viņa sirds iekarsusi, un to nepanāk, kad tas ceļš būtu tālu, un viņam neņem dzīvību, jebšu viņš nāvi nav pelnījis, jo viņš ar to iepriekš nebija ienaidā. Deuteronomy 19:7 Tāpēc es tev pavēlu un saku: tev būs sev atšķirt trīs pilsētas. Deuteronomy 19:8 Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, izplatīs tavas robežas, kā Viņš taviem tēviem ir zvērējis, un tev dos visu zemi, ko Viņš solījis dot taviem tēviem, Deuteronomy 19:9 (Kad tu visu šo likumu turēsi, un darīsi, ko es tev šodien pavēlu, ka tu mīļo To Kungu, savu Dievu, un visu mūžu staigā Viņa ceļos): tad tev vēl sev būs pielikt trīs pilsētas pie šīm trim; Deuteronomy 19:10 Lai nenoziedzīgas asinis netop izlietas tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, un lai nepaliek asins vainas uz tevis. Deuteronomy 19:11 Bet ja kāds būs, kas savu tuvāko ienīst un uz viņu glūn un pret viņu ceļas un viņu sit, ka mirst, un bēg uz vienu no šīm pilsētām, Deuteronomy 19:12 Tad viņa pilsētas vecajiem būs sūtīt un viņu no turienes paņemt, un nodot asiņu atriebējam rokā, lai mirst. Deuteronomy 19:13 Lai tava acs viņu nežēlo, bet tev būs atņemt tā nenoziedzīgā asinis no Israēla, lai tev labi klājās. - Deuteronomy 19:14 Tev nebūs pārcelt sava tuvākā ežas (robežas), ko tie tēvi likuši tavā daļā, ko tu iemantosi tai zemē, ko tev Tas Kungs, tavs Dievs, dos iemantot. Deuteronomy 19:15 Vienam vienīgam lieciniekam nebūs celties pret nevienu par kādu noziegumu jeb par kādu grēku, ko tas būtu darījis; uz divu vai treju liecinieku vārda lai tā lieta pastāv. Deuteronomy 19:16 Kad blēdīgs liecinieks ceļas pret kādu, pret viņu apliecināt pārkāpumu, Deuteronomy 19:17 Tad tiem diviem vīriem, kam tā ķilda, būs stāties Tā Kunga priekšā, priekš tiem priesteriem un tiem soģiem, kas to brīdi būs, Deuteronomy 19:18 Un tiem soģiem būs labi izvaicāt, un redzi, ja tas liecinieks ir viltīgs liecinieks un devis nepatiesu liecību pret savu brāli, Deuteronomy 19:19 Tad jums būs viņam darīt, itin kā viņš nodomāja darīt savam brālim, un tev to ļaunumu no sevis būs izdeldēt, Deuteronomy 19:20 Lai tie citi to dzird un bīstas, un vairs nedara tādu ļaunu darbu tavā vidū. Deuteronomy 19:21 Tad nu lai tava acs nežēlo: dzīvība pret dzīvību, acs pret aci, zobs pret zobu, roka pret roku, kāja pret kāju. Deuteronomy 20:0 Deuteronomy 20:1 Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un redzēsi zirgus un ratus un ļaužu vairāk nekā tu, tad nebīsties no viņiem, jo ar tevi ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Deuteronomy 20:2 Un kad jūs esat tuvu pie kaujas, tad priesterim būs pieiet un uz tiem ļaudīm runāt. Deuteronomy 20:3 Un uz tiem sacīt: klausies, Israēl, jūs šodien ejat karā pret saviem ienaidniekiem, - lai jūsu sirds nepaliek bailīga, nebīstaties un nebaiļojaties un neiztrūcināties priekš tiem, Deuteronomy 20:4 Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Tas iet jums līdz, par jums karot ar jūsu ienaidniekiem, jūs atpestīt. Deuteronomy 20:5 Tad tiem priekšniekiem būs runāt uz tiem ļaudīm un sacīt: ja kas laban jaunu namu uztaisījis, un to vēl nav iesvētījis, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits to neiesvēti. Deuteronomy 20:6 Un ja kas laban dēstījis vīna dārzu un augļus no tā nav baudījis, tas lai iet un griežas atpakaļ uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits nebauda viņa augļus. Deuteronomy 20:7 Un ja kas laban sievu precējis un to vēl nav pārvedis, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits to neapņem. Deuteronomy 20:8 Pēc tam tiem priekšniekiem vēl būs runāt uz tiem ļaudīm un sacīt: ja kas laban bīstas un kam ir bailīga sirds, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas savu brāļu sirdi neiebaida tā kā savu paša sirdi. Deuteronomy 20:9 Un kad tie priekšnieki ir pabeiguši uz tiem ļaudīm runāt, tad tiem būs iecelt karaspēka virsniekus ļaužu priekšā. Deuteronomy 20:10 Kad tu nāc pie kādas pilsētas pret viņu karot, tad tev būs viņai piedāvāt mieru. Deuteronomy 20:11 Un ja tā ar tevi līgs mieru un tev atvērs, tad lai visi ļaudis, kas tur atrodas, tev paliek par klausītājiem un tev kalpo. Deuteronomy 20:12 Bet ja tie mieru ar tevi nelīgs, bet pret tevi karos, tad spiedi tos ar varu. Deuteronomy 20:13 Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, to pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīriešus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobena asmeni. Deuteronomy 20:14 Bet tās sievas un tos bērniņus un tos lopus un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu, ņem sev un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Deuteronomy 20:15 Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām. Deuteronomy 20:16 Bet no šo ļaužu pilsētām, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva dvaša. Deuteronomy 20:17 Bet izdeldi tos pavisam: Hetiešus, Amoriešus, Kanaāniešus, Fereziešus, Hiviešus un Jebusiešus, itin kā tev Tas Kungs, tavs Dievs, ir pavēlējis. Deuteronomy 20:18 Lai tie jūs nemāca darīt pēc visām savām negantībām, ko tie darījuši saviem dieviem, un lai jūs pret To Kungu, savu Dievu, negrēkojat. Deuteronomy 20:19 Kad tu kādu pilsētu ilgu laiku apstāsi, pret viņu karodams, lai viņu uzvarētu, tad tev nebūs postīt viņas kokus, cirvi tiem pielikdams; jo tu no tiem vari ēst, bet tev tos nebūs nocirst; jo vai tas koks laukā ir cilvēks, ka tu pret viņu karotu? Deuteronomy 20:20 Bet tos kokus, ko jūs pazīsiet, ka tie nav ēdami koki, tos tu vari postīt un nocirst, un no tiem uzcelt apcietinājumu pret to pilsētu, kas ar tevi karo, kamēr tu to uzvari. Deuteronomy 21:0 Deuteronomy 21:1 Kad atrod kādu nokautu tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, un tas guļ uz lauka, un neviens nezin, kas to nokāvis, Deuteronomy 21:2 Tad taviem vecajiem un taviem soģiem būs iziet ārā un mērot līdz tām pilsētām, kas ir ap to nokauto. Deuteronomy 21:3 Kura pilsēta nu tam nokautam tā tuvākā, tās pilsētas vecaji lai ņem no liellopiem teli, ar ko vēl nav strādāts, kas nekādu jūgu vēl nav vilkusi. Deuteronomy 21:4 Un tās pilsētas vecajiem būs novest to teli tekošas upes ielejā, kur netop ne strādāts, ne sēts, un tiem tur upes ielejā tai telei būs lauzt kaklu. Deuteronomy 21:5 Tad priesteriem, Levja bērniem, būs pieiet, jo Tas Kungs, tavs Dievs, tos ir izredzējis, Viņam kalpot un svētīt Tā Kunga Vārdā, un lai pēc viņu vārdiem ikviena ķilda un ikviena vaina top izlīdzināta. Deuteronomy 21:6 Un visiem šīs pilsētas vecajiem, kas tam nokautam ir tie tuvākie, būs mazgāt savas rokas pār to teli, kam kakls lauzts upes ielejā. Deuteronomy 21:7 Un tiem būs dot liecību un sacīt: mūsu rokas nav izlējušas šās asinis un mūsu acis nav redzējušas. Deuteronomy 21:8 Piedod Saviem Israēla ļaudīm, ko Tu, Kungs, esi atpestījis, un nepielīdzini nenoziedzīgas asinis Saviem Israēla ļaudīm - tad tie būs salīdzināti par šīm asinīm. Deuteronomy 21:9 Tā Tu izdeldēsi tās nenoziedzīgās asinis no Sava vidus, darīdams, kas ir tiesa Tā Kunga acīs. - Deuteronomy 21:10 Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem, un Tas Kungs viņus nodos tavā rokā, ka tu gūstītus no viņiem pārvedi cietumā, Deuteronomy 21:11 Un tu redzēsi starp tiem gūstītiem skaistu sievu, un tu viņas iegribies un to ņem sev par sievu, Deuteronomy 21:12 Tad tev to būs vest savā namā un lai viņa savu galvu apcērp un savus nagus apgraiza, Deuteronomy 21:13 Un noliek savas cietuma drēbes un sēž tavā namā un apraud savu tēvu un savu māti vienu mēnesi un pēc tam ej pie viņas un esi viņai par vīru, un viņa lai ir tev par sievu. Deuteronomy 21:14 Un ja viņa tev nepatīk, tad atlaid viņu, kur viņa grib, bet par naudu tev to nebūs pārdot, nedz turēt verdzībā, tāpēc ka tu to esi pazemojis. Deuteronomy 21:15 Kad kādam vīram ir divas sievas, viena mīlēta un otra neieredzēta, un tā mīlētā kā tā neieredzētā dzemdē viņam dēlus, un tas pirmdzimtais ir no tās neieredzētās, - Deuteronomy 21:16 Un kad viņš saviem dēliem savu mantu dalīs, tad tās mīlētās dēlu viņš nevar uzņemt par pirmdzimto, tās neieredzētās dēla vietā, kas tas pirmdzimtais. Deuteronomy 21:17 Bet viņam būs atzīt tās neieredzētās dēlu par pirmdzimto, un tam dot divkārtīgu tiesu no visa, kas tam ir; jo tas ir viņa spēka pirmdzimtais, - tam pieder pirmdzimtības tiesa. - Deuteronomy 21:18 Kad kādam vīram ir stūrgalvīgs un neklausīgs dēls, kas neklausa sava tēva un savas mātes balsij, un tie viņu ir pārmācījuši, un viņš tomēr tiem neklausa, Deuteronomy 21:19 Tad viņa tēvam un mātei to būs sagrābt un izvest pie savas pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, Deuteronomy 21:20 Un tiem būs sacīt uz savas pilsētas vecajiem: šis mūsu dēls ir stūrgalvīgs un neklausīgs, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs. Deuteronomy 21:21 Tad visiem viņa pilsētas ļaudīm to būs akmeņiem nomētāt, ka mirst. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no tava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas. - Deuteronomy 21:22 Un ja kas darījis kādu grēku, ar ko tas nāvi pelnījis, un top nonāvēts un tu to pakar pie koka, Deuteronomy 21:23 Tad lai viņa miesas nepaliek par nakti pie koka, bet aproc tās tai pašā dienā; jo tas pakārtais ir Dieva lāsts; tā tev šo zemi nebūs apgānīt, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod par īpašumu. Deuteronomy 22:0 Deuteronomy 22:1 Sava brāļa vērsi vai avi tev nebūs redzēt maldamies un no viņa atrauties; tev tos būs atpakaļ vest savam brālim. Deuteronomy 22:2 Un ja tavs brālis tev nav tuvu, un tu to nepazīsti, tad tev tos būs pārdzīt savās mājās, lai tie paliek pie tevis, kamēr tavs brālis tos meklē; tad tev tos būs viņam atdot. Deuteronomy 22:3 Tāpat tev arī būs darīt pie viņa ēzeļa, un tā tev būs darīt pie viņa drēbēm, un tā tev būs darīt pie visa pazuduša, kas tavam brālim zūd un ko tu atrodi, - tu no tā nevari atrauties. Deuteronomy 22:4 Tev sava brāļa ēzeli vai viņa vērsi nebūs redzēt uz ceļa pakritušus un no tiem atrauties; palīdzi viņam tos uzcelt. Deuteronomy 22:5 Vīra drēbes sievai nebūs valkāt, un vīram nebūs apvilkt sievas drēbes; jo visi, kas to dara, Tam Kungam, savam Dievam, ir negantība. Deuteronomy 22:6 Kad tu putna ligzdu uzej ceļā, kādā kokā vai zemē, ar bērniem vai ar olām, un mātīte sēž uz tiem bērniem vai uz tām olām, Deuteronomy 22:7 Tad tev nebūs ņemt to mātīti līdz ar tiem bērniem; to mātīti palaid un tos bērnus ņem priekš sevis, lai tev labi klājās un tu ilgi dzīvo. Deuteronomy 22:8 Kad tu uzcērt jaunu namu, tad taisi margas uz sava jumta, ka tu nekrauj kādu asins vainu uz savu namu, ja kāds no tā nokristu. Deuteronomy 22:9 Tev savu vīna dārzu nebūs apsēt ar mistru, ka nekrīt svētumam viss tavas sējas ienākums un vīna dārza augļi. Deuteronomy 22:10 Tev nebūs art ar vērsi un ēzeli kopā. Deuteronomy 22:11 Tev nebūs valkāt pusnātnas drēbes, vilnainu un nātnu kopā. Deuteronomy 22:12 Tev būs sev taisīt pušķus pie sava apsega četriem stūriem, ar ko tu apsedzies. Deuteronomy 22:13 Kad vīrs ņem sievu un pie tās ieiet un tad to ienīst, Deuteronomy 22:14 Un tai ceļ neslavu un no tās izpauž ļaunu valodu, sacīdams: šo sievu es esmu ņēmis un pie tās iegājis, bet to neesmu atradis šķīstu meitu, - Deuteronomy 22:15 Tad šīs meitas tēvam un mātei to būs ņemt, un to zīmi, ka tā bijusi šķīsta meita, rādīt pilsētas vecajiem vārtos: Deuteronomy 22:16 Un tās meitas tēvam būs sacīt uz tiem vecajiem: es šim vīram savu meitu esmu devis par sievu, bet viņš to ir ienīdējis. Deuteronomy 22:17 Un redzi, viņš tai cēlis neslavu sacīdams: es tavu meitu neesmu atradis šķīstu; še nu tā zīme, ka mana meita bijusi šķīsta, un tiem būs izklāt tās drēbes priekš pilsētas vecajiem. Deuteronomy 22:18 Tad pilsētas vecajiem to vīru būs ņemt un pārmācīt. Deuteronomy 22:19 Un tie lai viņam nospriež simts sudraba sēķeļus un to naudu lai dod tās meitas tēvam, tāpēc ka tas šķīstai Israēla meitai cēlis kauna valodu, un viņa lai tam paliek par sievu; tas to nevar atlaist visu savu mūžu. Deuteronomy 22:20 Bet ja tā valoda ir tiesa, ka tā nav atrasta šķīsta meita, Deuteronomy 22:21 Tad tiem to meitu būs izvest pie viņas tēva nama durvīm, un viņas pilsētas ļaudis lai viņu akmeņiem nomētā, ka mirst, tāpēc ka viņa kauna lietu ir darījusi iekš Israēla, maucību dzīdama sava tēva namā. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus. Deuteronomy 22:22 Ja kāds vīrs top atrasts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad tiem abiem būs mirt, tam vīram, kas pie tās sievas gulējis, un tai sievai. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no Israēla. Deuteronomy 22:23 Kad kāda meita ir saderēta kādam vīram, un cits vīrs to sastaps pilsētā un pie tās gulēs, Deuteronomy 22:24 Tad jums būs abus izvest aiz pilsētas vārtiem un tos akmeņiem nomētāt, ka mirst, to meitu tādēļ, ka tā nav brēkusi pilsētā, un to vīru tādēļ, ka tas piesmējis sava tuvākā sievu. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus. Deuteronomy 22:25 Bet ja kāds sastop saderētu meitu laukā un to pārvar un pie tās guļ, tad lai tas vīrs, kas pie tās gulējis, viens pats mirst. Deuteronomy 22:26 Bet tai meitai tev neko nebūs darīt; tai meitai nav nekādas nāves vainas; jo itin kā kad vīrs celtos pret savu tuvāko un viņu nokautu, - tāda pat ir šī lieta. Deuteronomy 22:27 Jo viņš to laukā ir sastapis, tā saderētā meita brēca, bet tur nebija glābēja. Deuteronomy 22:28 Kad kāds sastop jaunu meitu, kas nav saderēta, un to sagrābj un pie tās guļ, un tie top atrasti, Deuteronomy 22:29 Tad tas, kas pie viņas gulējis, lai dod tam meitas tēvam piecdesmit sudraba sēķeļus, un tā lai viņam ir par sievu, tāpēc ka viņš to piesmējis; tas viņu savu mūžu nevar atlaist. Deuteronomy 22:30 Nevienam nebūs ņemt sava tēva sievu, nedz atsegt sava tēva apsegu. Deuteronomy 23:0 Deuteronomy 23:1 Neviens, kam kaunums ir sagrūsts, vai kas ir rāmits(kastrēts), lai nenāk Tā Kunga draudzē. Deuteronomy 23:2 Nevienam maukas bērnam nebūs nākt Tā Kunga draudzē, un arī viņa desmitam augumam nebūs nākt Tā Kunga draudzē. Deuteronomy 23:3 Nevienam Amonietim un nevienam Moabietim nebūs nākt Tā Kunga draudzē, līdz pat viņu desmitam augumam; ne mūžam tiem nebūs nākt Tā Kunga draudzē. Deuteronomy 23:4 Tādēļ ka tie jums nav pretī nākuši ar maizi un ar ūdeni tai ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes, un ka viņš pret tevi ir derējis Bileāmu, Beora dēlu, no Petoras, no Mezopotamijas, tevi nolādēt. Deuteronomy 23:5 Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja Bileāmu paklausīt, bet Tas Kungs, tavs Dievs, lāstu tev pārvērta par svētību, tādēļ ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. Deuteronomy 23:6 Tādēļ tev nebūs meklēt viņu mieru nedz viņu labumu visās tavās dienās ne mūžam. Deuteronomy 23:7 Edomieti tev nebūs turēt par negantu, jo tas ir tavs brālis; Ēģiptieti tev nebūs turēt par negantu, jo tu esi bijis piemitējs viņa zemē. Deuteronomy 23:8 Tie bērni, kas viņam piedzims trešā augumā, tie lai nāk Tā Kunga draudzē. - Deuteronomy 23:9 Kad tu no lēģera izej pret saviem ienaidniekiem, tad tev būs sargāties no ikvienas ļaunas lietas. Deuteronomy 23:10 Kad tavā starpā kāds vīrs, kas ir nešķīsts, kad tam naktī kas ir noticis, tas lai iziet ārā no lēģera. Deuteronomy 23:11 Tam nebūs nākt lēģerī, bet pret vakaru lai viņš mazgājās ar ūdeni, un kad saule nogājusi, tad lai viņš nāk lēģerī. - Deuteronomy 23:12 Lai tev arī ir vieta ārpus lēģera, kur tu vari noiet. Deuteronomy 23:13 Un lai tev ir lāpstiņa pie tavām citām lietām, un kad tu ārā sēdēsi, tad tev ar to būs rakt un atkal apraust, ko tu izmetis. Deuteronomy 23:14 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, staigā tavā lēģerī, tevi pestīdams un tavus ienaidniekus tavā priekšā nododams, tāpēc tavam lēģerim būs būt svētam, lai Viņš neredz nekādu kauna lietu tavā starpā un nenogriežas no tevis. Deuteronomy 23:15 Kalpu, kas no sava kunga pie tevis izglābies, tev nebūs nodot viņa kungam. Deuteronomy 23:16 Lai tas paliek pie tevis tavā vidū, tai vietā, ko viņš izredzēsies kaut kur tavos vārtos, kur viņam patīk; tev nebūs viņam pāri darīt. - Deuteronomy 23:17 Lai nav maukas starp Israēla meitām, nedz maucinieka starp Israēla dēliem. Deuteronomy 23:18 Ne maukas algu nedz suņa naudu tev nebūs nest Tā Kunga, sava Dieva, namā par kādu solījumu: jo tie abi Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība. Deuteronomy 23:19 No sava brāļa tev nebūs augļus dzīt, nedz naudas augļus nedz barības augļus nedz citas kādas lietas augļus, ar ko var augļus dzīt. Deuteronomy 23:20 No svešiem tu vari augļus dzīt, bet no sava brāļa tev nebūs augļus dzīt, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī pie visa, kur tu savu roku pieliec, tai zemē, ko tu ej iemantot. - Deuteronomy 23:21 Kad tu Tam Kungam, savam Dievam, esi apsolījis kādu solījumu, tad tev nebūs kavēt to maksāt, jo Tas Kungs, tavs Dievs, to tiešām no tevis prasīs un tas tev būs par grēku. Deuteronomy 23:22 Kad tu nesoli, tad tas tev nebūs par grēku. Deuteronomy 23:23 Kas no tavām lūpām iziet, to tev būs turēt un darīt, itin kā tu Tam Kungam, savam Dievam, esi solījis no laba prāta to, ko tu ar savu muti esi runājis. - Deuteronomy 23:24 Kad tu ej sava tuvākā vīna dārzā, tad tu vari ogas ēst, kā tev tīk, kamēr tu paēdis, bet savā traukā tev neko nebūs ielikt. Deuteronomy 23:25 Kad tu ej sava tuvākā druvā, tad tu ar roku vari noplūkt vārpas, bet cirpi tev nebūs likt pie sava tuvākā druvas. Deuteronomy 24:0 Deuteronomy 24:1 Kad kāds apņem sievu un ar to iedodas laulībā, un kad tā neatrod žēlastību viņa acīs, tādēļ ka tas to pienācis kādā kauna lietā un viņš raksta šķiršanās grāmatu un to viņai dod rokā un viņu izraida no sava nama, Deuteronomy 24:2 Un tā iziet no viņa nama, un paliek citam vīram par sievu, Deuteronomy 24:3 Un kad šis otrs vīrs arīdzan to ienīst un tai raksta šķiršanās grāmatu, un to tai dod rokā un to izraida no sava nama, vai ja tas otrs vīrs mirst, kas to sev par sievu ņēmis, Deuteronomy 24:4 Tad viņas pirmais vīrs, kas to izraidījis, to nevar atkal par sievu ņemt pēc tam, kad tā palikusi netīra; jo tā ir negantība priekš Tā Kunga; tā tev nebūs ar grēkiem apgānīt to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot. Deuteronomy 24:5 Kad kāds apņem jaunu sievu, tam nebūs iet karā un to ne pie kā nebūs piespiest; veselu gadu lai tas ir svabads savā namā un iepriecina savu sievu, ko viņš ir ņēmis. - Deuteronomy 24:6 Tev nebūs ķīlā ņemt ne dzirnavas ne dzirnu akmeni, jo tāds apķīlā dzīvību. - Deuteronomy 24:7 Ja kādu atrod, kas cilvēku zog no saviem brāļiem, no Israēla bērniem un to tur kā vergu un to pārdod, šis zaglis lai mirst, un tev to ļaunumu būs izdeldēt no sava vidus. Deuteronomy 24:8 Sargies no spitālības, ka tu turi un tikuši(uzmanīgi ikkatru pamācību) dari, kā tie priesteri, tie Leviti, tev mācīs; kā es tiem esmu pavēlējis, tā jums to būs turēt un darīt. Deuteronomy 24:9 Piemini, ko Tas Kungs, tavs Dievs, pie Mirjames ir darījis ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes. - Deuteronomy 24:10 Kad tu savam tuvākam ko aizdod uz parādu, tad tev nebūs viņa namā iet ķīlas ņemt. Deuteronomy 24:11 Paliec ārā un lai tas vīrs, kam tu uz parādu esi aizdevis, iznes tās ķīlas pie tevis ārā. Deuteronomy 24:12 Bet ja tas ir nabags, tad tev ar viņa ķīlām nebūs iet gulēt, Deuteronomy 24:13 Bet atdod viņam tās ķīlas, kad saule noiet, ka tas ar savu apsegu guļ un tevi svētī. Un tas tev būs par taisnību Tā Kunga, tava Dieva, priekšā. Deuteronomy 24:14 Neapspiedi bēdīgu nabaga algādzi, lai viņš ir no taviem brāļiem, vai no taviem piedzīvotājiem, kas ir tavā zemē un tavos vārtos. Deuteronomy 24:15 Bet to pašu dienu dod tam algu, lai saule pār to nenoiet; jo viņš ir nabags un viņa dvēsele uz to gaida, ka tas par tevi nesauc uz To Kungu un tas tev nav par grēku. - Deuteronomy 24:16 Tēviem nebūs tapt nokautiem dēlu dēļ, un dēliem nebūs tapt nokautiem tēvu dēļ, bet ikvienam būs tapt nokautam savu grēku dēļ. Deuteronomy 24:17 Nepārgrozi piedzīvotāja un bāriņa tiesu, un neņem ķīlām atraitnes drēbes. Deuteronomy 24:18 Piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes atpestījis; tādēļ es tev pavēlu to darīt. Deuteronomy 24:19 Kad tu savu labību pļausi savā tīrumā, un aizmirsīsi vienu kūlīti tīrumā, tad tev nebūs atgriezties to paņemt, bet lai tas paliek piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visā tavā rokas darbā. Deuteronomy 24:20 Kad tu savu eļļas koku nokratīsi, tad tev tos zarus nebūs otrreiz pārmeklēt; lai tas paliek piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei. Deuteronomy 24:21 Kad tu savā vīna dārzā ogas lasīsi, tad tev tās otrreiz nebūs lasīt, bet lai tas paliek piedzīvotājam un bāriņam un atraitnei. Deuteronomy 24:22 Un piemini, ka tu Ēģiptes zemē esi bijis par kalpu; tāpēc es tev pavēlu to darīt. Deuteronomy 25:0 Deuteronomy 25:1 Kad starp vīriem ir kāda ķilda un tie ies priekš tiesas, tad soģiem tos būs tiesāt un taisno taisnot un netaisno notiesāt. Deuteronomy 25:2 Un ja tas vainīgais sitienus pelnījis, tad lai soģis tam liek mesties zemē, un klāt būdams tam liek sitienus dot ar skaitu pēc viņa vainas. Deuteronomy 25:3 Četrdesmit sitienus lai tam liek dot; Ne vairāk, lai, ja to vēl vairāk sistu pāri par to, tavs brālis nekļūst nicināts tavās acīs. - Deuteronomy 25:4 Vērsim, kas labību min, tev nebūs purnu apsiet.- Deuteronomy 25:5 Kad brāļi kopā dzīvo un viens no tiem mirst un tam dēla nav, tad tā mirušā sievai nebūs (par sievu) tapt citam kādam svešam vīram, bet tā vīra brālis lai pie viņas ieiet un to ņem par sievu, un tai dara, kas vīra brālim pienākas. Deuteronomy 25:6 Un to pirmdzimušo, ko viņa dzemdēs, viņam būs likt sava nomirušā brāļa vārdā, lai viņa vārds no Israēla netop izdeldēts. Deuteronomy 25:7 Bet ja šim vīram nepatīk ņemt sava brāļa sievu, tad lai tā brāļa sieva iet pie tiem vecajiem vārtos un lai saka: mans vīra brālis liedzās savam brālim celt vārdu iekš Israēla; viņš man negrib darīt, kas vīra brālim pienākas. Deuteronomy 25:8 Tad lai pilsētas vecaji viņu aicina un uz viņu runā; ja tad viņš pastāv un saka: man nepatīk viņu ņemt; - Deuteronomy 25:9 Tad lai viņa brāļa sieva iet pie viņa priekš vecaju acīm, un lai viņam novelk kurpi no kājas un lai viņam spļauj vaigā; un lai viņa atbild un saka: tā lai notiek tam vīram, kas negrib uzcelt sava brāļa namu. Deuteronomy 25:10 Un viņa vārds iekš Israēla taps nosaukts baskājas nams. - Deuteronomy 25:11 Kad vīri viens ar otru kaujās, un tā viena sieva pieiet izglābt savu vīru no viņa sitēja rokas un izstiepj savu roku un sagrābj viņa kaunumu, Deuteronomy 25:12 Tad tev to roku viņai būs nocirst, - lai tava acs nežēlo. - Deuteronomy 25:13 Tev nebūs divējādu svaru turēt savā kulē, lielu un mazu. Deuteronomy 25:14 Tev nebūs divējādu pūru turēt savā namā, lielu un mazu. Deuteronomy 25:15 Lai tev ir pilnīgs un taisns svars lai tev ir pilnīgs un taisns mērs, ka tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Deuteronomy 25:16 Jo ikviens, kas to dara, ikviens, kas netaisni dara, tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība. - Deuteronomy 25:17 Piemini, ko Amalekieši tev darīja ceļā, kad izgājāt no Ēģiptes zemes. Deuteronomy 25:18 Kā viņi tev pretī cēlās ceļā, un tev kāva tos pakaļējus, visus nespēcīgos aiz tevis, kad tu biji piekusis un noguris, un tie nebijās Dievu. Deuteronomy 25:19 Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tev būs devis dusu no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu iemantot, tad Amalekiešu piemiņu tev būs izdeldēt no pasaules. Neaizmirsti to. Deuteronomy 26:0 Deuteronomy 26:1 Un kad tu nāksi tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, un tu to dabūsi un tur dzīvosi, Deuteronomy 26:2 Tad tev būs ņemt no visiem zemes augļu pirmajiem, ko tu ievāksi no savas zemes, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tev tos būs likt kurvī un iet uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs, Dievs izredzēs, ka Viņa vārds tur mājo. Deuteronomy 26:3 Un tev būs iet pie tā priestera, kas tai laikā būs, un uz viņu sacīt: es šodien apliecināju priekš Tā Kunga, tava Dieva, ka es esmu ienācis tai zemē, ko Tas Kungs mūsu tēviem ir zvērējis, mums dot. Deuteronomy 26:4 Tad tam priesterim no tavas rokas būs ņemt to kurvi un to likt priekš Tā Kunga, tava Dieva, altāra. Deuteronomy 26:5 Un tev priekš Tā Kunga, sava Dieva, būs atbildēt un sacīt: mans tēvs bija izģindis Sīrietis un nogāja uz Ēģiptes zemi un piemita tur ar mazu ļaužu pulciņu, un tur palika par lielu, stipru un varenu tautu. Deuteronomy 26:6 Bet ēģiptieši mums darīja ļaunu un mūs spieda un mums uzlika grūtu kalpošanu. Deuteronomy 26:7 Tad mēs brēcām uz To Kungu, savu tēvu Dievu, un Tas Kungs paklausīja mūsu balsi un ieraudzīja mūsu bēdas un mūsu grūtumu un mūsu spaidus. Deuteronomy 26:8 Un Tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes zemes caur stipru roku un izstieptu elkoni un caur lielu iztrūcināšanu un caur zīmēm un brīnumiem. Deuteronomy 26:9 Un Viņš mūs ir vedis uz šo vietu, un mums devis šo zemi, zemi, kur piens un medus tek. Deuteronomy 26:10 Un nu redzi, es esmu atnesis augļu pirmajus no tās zemes, ko Tas Kungs man ir devis. - Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, Deuteronomy 26:11 Un tev būs priecāties par visu to labumu, ko Tas Kungs devis tev un tavam namam, tev un tavam Levitam un tavam piedzīvotājam, kas ir tavā vidū. Deuteronomy 26:12 Kad tu būsi atdevis to desmito tiesu no visiem saviem augļiem trešā gadā, šis ir tās desmitās tiesas gads, un būsi devis Levitam, piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei, ka tie tavos vārtos ēd un ir paēduši, Deuteronomy 26:13 Tad tev priekš Tā Kunga, sava Dieva, vaiga būs sacīt: es to, kas svētīts, no nama esmu iznesis un esmu to arī devis Levitam un piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei pēc visām Tavām pavēlēm, ko Tu man esi pavēlējis; Tavas pavēles es neesmu ne pārkāpis, ne aizmirsis. Deuteronomy 26:14 Es no tā neesmu ēdis savā skumībā un no tā neesmu neko atrāvis, kad biju nešķīsts, es no tā arī neesmu devis priekš miruša; es Tā Kunga, sava Dieva, balsij esmu klausījis, es esmu darījis, tā kā Tu man esi pavēlējis. Deuteronomy 26:15 Skaties zemē no Savas svētās vietas, no debesīm, un svētī Savus Israēla ļaudis un to zemi, ko Tu mums esi devis, kā Tu mūsu tēviem esi zvērējis, zemi, kur piens un medus tek. - Deuteronomy 26:16 Šinī dienā Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēl šos likumus un šās tiesas darīt; tad nu turi un dari tos no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Deuteronomy 26:17 Šodien tu Tam Kungam esi sacījis, lai Viņš tev ir par Dievu un ka tu gribi staigāt visos Viņa ceļos un turēt Viņa likumus un Viņa baušļus un Viņa tiesas, un klausīt Viņa balsij. Deuteronomy 26:18 Un Tas Kungs tev šodien ir sacījis, lai tu Viņam esi par īpašu tautu, kā Viņš tev runājis, un lai tu turi visus Viņa baušļus; Deuteronomy 26:19 Un ka Viņš tevi augsti cels pār visām tautām, ko Viņš ir darījis, par teikšanu un par slavu un par godu, un ka tu būsi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš runājis. Deuteronomy 27:0 Deuteronomy 27:1 Un Mozus līdz ar Israēla vecajiem pavēlēja tiem ļaudīm un sacīja: turiet visu to pavēli, ko es jums šodien pavēlu. Deuteronomy 27:2 Un kad jūs iesiet pāri pār Jardāni uz to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev būs uzcelt lielus akmeņus un tos apmest ar kaļķiem, Deuteronomy 27:3 Un tev uz tiem būs rakstīt visus šīs bauslības vārdus, kad tu esi gājis pāri un iegājis tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, zemi, kur piens un medus tek, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev runājis. Deuteronomy 27:4 Kad jūs nu iesiet pāri pār Jardāni, tad jums šos akmeņus, par ko jums šodien pavēlu, būs uzcelt Ebala kalnā un tos apmest ar kaļķiem. Deuteronomy 27:5 Un tur tev būs altāri uztaisīt Tam Kungam, savam Dievam, altāri no akmeņiem, tev tos nebūs apstrādāt ar dzelzi. Deuteronomy 27:6 No veseliem akmeņiem tev būs uztaisīt Tā Kunga, sava Dieva, altāri un uz tā upurēt dedzināmos upurus Tam Kungam, savam Dievam. Deuteronomy 27:7 Tev arī būs upurēt pateicības upurus, un tur ēst un priecāties Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Deuteronomy 27:8 Un uz šiem akmeņiem tev būs rakstīt visus šīs bauslības vārdus skaidriem rakstiem. Deuteronomy 27:9 Un Mozus un tie priesteri, tie Leviti, runāja uz visu Israēli un sacīja: ņem vērā un klausies, Israēl! šai dienā tu esi palicis par Tā Kunga, sava Dieva, tautu. Deuteronomy 27:10 Tāpēc tev būs klausīt Tā Kunga, sava Dieva, balsij, un darīt Viņa baušļus un likumus, ko es tev šodien pavēlu. Deuteronomy 27:11 Un Mozus pavēlēja tiem ļaudīm tai dienā un sacīja: Deuteronomy 27:12 Šie lai stāv uz Gerizim kalna, un lai tos ļaudis svētī, kad jūs būsiet gājuši pāri pār Jardāni: Sīmeans un Levis un Jūda un Īsašars un Jāzeps un Benjamins. Deuteronomy 27:13 Un šie lai stāv uz Ebala kalna un lād: Rūbens, Gads un Ašers un Zebulons un Dans un Naftalis. Deuteronomy 27:14 Tad Levitiem būs sākt un sacīt ar skaņu balsi uz visiem Israēla ļaudīm: Deuteronomy 27:15 Nolādēts, kas taisa kādu izgrieztu vai izlietu tēlu, negantību priekš Tā Kunga, gudru rokas darbu, un kas to slepeni uzceļ! - un visiem ļaudīm būs atbildēt un sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:16 Nolādēts, kas nicina savu tēvu vai savu māti! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:17 Nolādēts, kas pārceļ sava tuvākā ežas(robežas)! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:18 Nolādēts, kas aklu ceļā apmaldina! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:19 Nolādēts, kas tiesu groza piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:20 Nolādēts, kas guļ pie sava tēva sievas, jo viņš atsedzis sava tēva apsegu! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:21 Nolādēts, kas guļ pie kāda lopa! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:22 Nolādēts, kas guļ pie savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:23 Nolādēts, kas guļ pie savas sievas mātes! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:24 Nolādēts, kas savu tuvāko slepeni nosit! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:25 Nolādēts, kas ņem dāvanas, izliet nenoziedzīgas asinis! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 27:26 Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus, pēc tiem nedarīdams! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Deuteronomy 28:0 Deuteronomy 28:1 Un kad tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij un turēsi visus Viņa baušļus, un darīsi, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi augsti cels pār visām zemes tautām. Deuteronomy 28:2 Un visas šās svētības nāks pār tevi un tev notiks, kad tu Tā Kunga, sava Dieva, balsij klausīsi: Deuteronomy 28:3 Svētīts tu būsi pilsētā un svētīts tu būsi laukā. Deuteronomy 28:4 Svētīts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis un tavu lopu auglis un tavu lielo lopu augums un tavu sīko lopu vaisla. Deuteronomy 28:5 Svētīts būs tavs kurvis, un svētīta tava abra. Deuteronomy 28:6 Svētīts tu būsi ieiedams un svētīts tu būsi iziedams. Deuteronomy 28:7 Tas Kungs dos visus tavus ienaidniekus, kas pret tevi ceļas, ka tie top nokauti tavā priekšā; pa vienu ceļu tie pret tevi izies, un pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs. Deuteronomy 28:8 Tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un pie visa, pie kā tu liksi savu roku, un tevi svētīs tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Deuteronomy 28:9 Tas Kungs tevi cels Sev par svētu tautu, kā Viņš tev zvērējis, ja tu turēsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus un staigāsi Viņa ceļos. Deuteronomy 28:10 Tad visi ļaudis virs zemes redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Tā Kunga vārda, un bīsies no tevis. Deuteronomy 28:11 Un Tas Kungs tevi ļoti vairos ar labumu pie tavas miesas augļiem un pie tavu lopu augļiem un pie tavas zemes augļiem tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, taviem tēviem ir zvērējis, tev dot. Deuteronomy 28:12 Tas Kungs tev atvērs Savu labo mantu, debesīs, un dos lietu savā laikā tavai zemei, un svētīs visu tavu rokas darbu, un tu aizdosi daudz tautām, bet tu neaizņemsies. Deuteronomy 28:13 Un Tas Kungs tevi darīs par galvu un ne par asti, un tu būsi virsū vien un ne apakšā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu, viņus turēt un darīt, Deuteronomy 28:14 Un neatkāpsies no visiem tiem vārdiem, ko es jums šodien pavēlu, ne pa labo, ne pa kreiso roku, nedzīdamies pakaļ citiem dieviem, tiem kalpot. Deuteronomy 28:15 Bet ja tu neklausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij, un neturēsi un nedarīsi visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad visi šie lāsti nāks pār tevi un tev notiks: Deuteronomy 28:16 Nolādēts tu būsi pilsētā un nolādēts tu būsi laukā. Deuteronomy 28:17 Nolādēts būs tavs kurvis, un nolādēta tava abra. Deuteronomy 28:18 Nolādēts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis, tavu lielo lopu augums un tavu sīko lopu vaisla. Deuteronomy 28:19 Nolādēts tu būsi ieiedams un nolādēts tu būsi iziedams. Deuteronomy 28:20 Tas Kungs sūtīs pār tevi lāstu, bailes un briesmas pie ikviena darba, pie kā tu savu roku pieliksi un ko tu darīsi, kamēr tu tapsi izdeldēts, un kamēr tu ātri iesi bojā, tavu ļaunu darbu dēļ, ka tu Mani esi atstājis. Deuteronomy 28:21 Tas Kungs tev uzsūtīs mēri, kamēr Viņš tevi izdeldēs no tās zemes, ko tu ej iemantot. Deuteronomy 28:22 Tas Kungs tevi sitīs ar diloni un ar drudzi un ar karstumu un ar karsoni un ar zobenu un ar bula laiku un ar rūsu, kas tev ies pakaļ, kamēr iesi bojā; Deuteronomy 28:23 Un tavas debesis, kas pār tavu galvu, būs kā varš, un tā zeme, kas apakš tevis, būs kā dzelzs. Deuteronomy 28:24 Tas Kungs tavai zemei dos pīšļus un pelnus lietus vietā, no debesīm tie nonāks pār tevi, kamēr būsi izdeldēts. Deuteronomy 28:25 Tas Kungs tevi nodos, ka tu topi sakauts tavu ienaidnieku priekšā; pa vienu ceļu tu pret viņiem iziesi un pa septiņiem ceļiem tu no viņiem bēgsi, un tapsi izkaisīts pa visām zemes valstīm. Deuteronomy 28:26 Un tavas miesas būs par ēdamo visiem debess putniem un zemes zvēriem, un nebūs, kas tos nodzīs. Deuteronomy 28:27 Tas Kungs tevi sitīs ar Ēģiptes trumiem un ar tūkumiem un kraupi un ar niezi, no kā tu nevari izdziedēties. Deuteronomy 28:28 Tas Kungs tevi sitīs ar trakumu un ar aklību un ar sirds stulbību, Deuteronomy 28:29 Ka tu dienas vidū grābstīsies tā kā akls grābstās tumsā, un tavi ceļi labi neizdosies; bet tu būsi tikai nospaidīts un aplaupīts visu mūžu, un glābēja nebūs. Deuteronomy 28:30 Tu saderināsies ar sievu, bet cits pie tās gulēs; tu uztaisīsi namu, bet tanī nedzīvosi; tu dēstīsi vīna dārzu, bet viņa augļus nebaudīsi. Deuteronomy 28:31 Tavs vērsis priekš tavām acīm taps nokauts, un tu no tā neēdīsi; tavs ēzelis taps laupīts priekš tavām acīm un tev netaps atdots; tavi sīkie lopi taps nodoti taviem ienaidniekiem, un glābēja nebūs. Deuteronomy 28:32 Tavi dēli un tavas meitas taps nodoti citai tautai, ka tavas acis to redzēs un pēc viņiem ikdienas īgs, bet tavā rokā spēka nebūs. Deuteronomy 28:33 Tavas zemes augļus un visu tavu padomu ēdīs tauta, ko tu nepazīsti, un tu būsi tikai spaidīts un dauzīts visu mūžu. Deuteronomy 28:34 Un tu paliksi bez prāta, redzēdams, ko tavas acis redzēs. Deuteronomy 28:35 Tas Kungs tevi sitīs ar nelabiem trumiem pie ceļiem un lieliem, ko nevar dziedināt, no tavas pēdas līdz tavas galvas virsai. Deuteronomy 28:36 Tas Kungs novedīs tevi ar tavu ķēniņu, ko tu pār sevi iecelsi, uz tādu tautu, ko ne tu neesi pazinis, nedz tavi tēvi, un tur tu kalposi citiem dieviem, kokam un akmenim. Deuteronomy 28:37 Un tu būsi par briesmām un par sakāmu vārdu un par apsmieklu starp visām tautām, uz kurieni Tas Kungs tevi aizdzīs. Deuteronomy 28:38 Tu iznesīsi daudz sēklas uz tīrumu, bet maz sakrāsi, jo siseņi to apēdīs. Deuteronomy 28:39 Tu dēstīsi vīna dārzus un tos apstrādāsi, bet vīnu tu nedzersi, nedz salasīsi, jo tārpi to noēdīs. Deuteronomy 28:40 Tev būs eļļas koki visās tavās robežās, bet ar eļļu tu nesvaidīsies, jo tavs eļļas koks augļus nometīs. Deuteronomy 28:41 Tu dzemdināsi dēlus un meitas, bet tie tev nebūs, jo tie aizies cietumā. Deuteronomy 28:42 Visi tavi koki un visi tavi zemes augļi paliks tārpiem. Deuteronomy 28:43 Tas svešinieks, kas pie tevis mīt, taps paaugstināts pār tevi augsti jo augsti, bet tu tapsi pazemots zemi jo zemi. Deuteronomy 28:44 Viņš tev aizdos, bet tu viņam neaizdosi, viņš būs par galvu, bet tu būsi par asti. Deuteronomy 28:45 Un visi šie lāsti nāks pār tevi un tevi vajās un tev uzies, kamēr tu tapsi izdeldēts, tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij, nedz turējis Viņa baušļus un Viņa likumus, ko Viņš tev pavēlējis. Deuteronomy 28:46 Un tie būs pie tevis par zīmi un par brīnumu, gan pie tava dzimuma mūžam. Deuteronomy 28:47 Tāpēc ka tu Tam Kungam, savam Dievam, neesi kalpojis ar prieku un ar labu sirdi, kad tev bija visas lietas pār pārim, Deuteronomy 28:48 Tu kalposi saviem ienaidniekiem, ko Tas Kungs pret tevi sūtīs, badā un slāpēs un plikumā un visu lietu trūkumā, un Viņš liks dzelzs jūgu uz tavu kaklu, kamēr Viņš tevi izdeldēs. Deuteronomy 28:49 Tas Kungs pār tevi atvedīs tautu no tālienes, no pasaules gala, itin kā ērglis skrien, tautu, kuras valodu tu neproti, Deuteronomy 28:50 Briesmīgu tautu, kas vecos necienīs un jaunos nežēlos. Deuteronomy 28:51 Un tā ēdīs tavu lopu augļus un tavas zemes augļus, kamēr tu tapsi izdeldēts; tā tev neatlicinās ne labību, ne vīnu, ne eļļu, ne tavu lielo lopu augumu, ne tavu sīko lopu vaislu, kamēr tā tevi nomaitās. Deuteronomy 28:52 Un viņa tevi spaidīs visos tavos vārtos, kamēr sagrūs tavi augstie un stiprie mūri, uz ko tu paļāvies visā savā zemē, un viņa tevi spaidīs visos tavos vārtos un visā tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Deuteronomy 28:53 Un tu ēdīsi savas miesas augļus, savu dēlu un savu meitu miesu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev devis, to tu ēdīsi tai apstāšanā un tai spaidīšanā, ar ko tavi ienaidnieki tevi spaidīs. Deuteronomy 28:54 Un tam vīram, kas starp jums bijis izlutināts un ļoti grezns, tam acs būs skaudīga uz savu brāli un uz to sievu pie savām krūtīm, Deuteronomy 28:55 Un uz saviem atlikušiem dēliem, ka viņš nevienam no tiem nedod savu dēlu gaļu, ko viņš ēd, tāpēc ka tam nekas nav atlicis tai apstāšanā un spaidīšanā, ar ko tavs ienaidnieks tevi spaidīs visos tavos vārtos. Deuteronomy 28:56 Tai sievai, kas starp jums bija izlutināta un grezna, kas aiz mīkstuma un kāruma nav vīžojusi savu kāju pie zemes spert, tai acs būs skaudīga uz to vīru pie savām krūtīm un uz savu dēlu un uz savu meitu, Deuteronomy 28:57 Par to bērnu, kas tikko izgājis no viņas miesas, un par savu dēlu, ko tā dzemdējusi, jo viņa tos ēdīs slepeni tai briesmīgā trūcībā, tai apstāšanā un spaidīšanā, ar ko tavs ienaidnieks tevi spaidīs tavos vārtos. Deuteronomy 28:58 Ja tu neturēsi visus šīs bauslības vārdus un nedarīsi, kas šinī grāmatā rakstīts, nebīdamies Tā Kunga, sava Dieva, godājamo un bīstamo vārdu, Deuteronomy 28:59 Tad Tas Kungs darīs briesmīgas mokas tev un tavam dzimumam, lielas un pastāvīgas mokas un niknas un pastāvīgas sērgas. Deuteronomy 28:60 Un Viņš uz tevi griezīs visas Ēģiptes sērgas, no kā tu bīsties, un tās tev pielips. Deuteronomy 28:61 Un visādas sērgas un visādas mokas, kas šinī bauslības grāmatā nav rakstītas, Tas Kungs tev uzsūtīs, kamēr tu būsi izdeldēts. Deuteronomy 28:62 Un mazs pulciņš atliks no jums, kas papriekš bijāt savā skaitā kā debess zvaigznes, tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Deuteronomy 28:63 Un notiksies, itin kā Tas Kungs par jums ir priecājies, jums labu darīt un jūs vairot, tā Tas Kungs par jums priecāsies, jūs nomaitāt un jūs izdeldēt, un jūs tapsiet izpostīti no tās zemes virsas, ko ejat iemantot. Deuteronomy 28:64 Un Tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena pasaules gala līdz otram pasaules galam, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko ne tu neesi pazinis, ne tavi tēvi, kokam un akmenim. Deuteronomy 28:65 Un starp šīm tautām tev nebūs miera un tavai kājai nebūs dusas, jo Tas Kungs tev tur dos drebošu sirdi un noīgušas acis un noskumušu dvēseli. Deuteronomy 28:66 Un tava dzīvība tev karāsies (kā pie pavediena) un tu baiļosies naktīm dienām un necerēsi dzīvot. Deuteronomy 28:67 Rītos tu sacīsi: kaut jau būtu vakars! Un vakaros tu sacīsi: kaut jau būtu rīts! No sirds izbailēm, ar ko tu baiļosies, un no tām lietām, ko tavas acis redzēs. Deuteronomy 28:68 Un Tas Kungs ar laivām tevi vedīs atpakaļ uz Ēģiptes zemi, to ceļu, par ko es tev esmu sacījis: tu viņu vairs neredzēsi; un tur jūs gribēsiet pārdoties saviem ienaidniekiem par kalpiem un par kalponēm, bet tur pircēja nebūs. Deuteronomy 29:0 Deuteronomy 29:1 Šie ir tās derības vārdi, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis ar Israēla bērniem derēt Moaba zemē, pāri par to derību, ko Viņš ar tiem bija derējis Horebā. Deuteronomy 29:2 Un Mozus saaicināja visu Israēli un uz tiem sacīja: jūs visu esat redzējuši, ko Tas Kungs Ēģiptes zemē jūsu priekšā darījis pie Faraona un pie viņa kalpiem un pie visas viņa zemes, Deuteronomy 29:3 Visas tās lielās kārdināšanas, ko tavas acis redzējušas, tās lielās zīmes un tos brīnumus. Deuteronomy 29:4 Bet Tas Kungs jums nav sirdi devis, kas saprot, nedz acis, kas redz, nedz ausis, kas dzird, līdz šai dienai. Deuteronomy 29:5 Un četrdesmit gadus Es jums esmu licis pa tuksnesi staigāt; jūsu drēbes mugurā jums nav nodilušas, un tavas kurpes kājās tev nav noplīsušas. Deuteronomy 29:6 Maizi jūs neesat ēduši, nedz vīnu nedz stipru dzērienu dzēruši, lai jūs atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Deuteronomy 29:7 Kad nu jūs atnācāt uz šo vietu, tad Sihons, Hešbonas ķēniņš, un Ogs, Basanas ķēniņš, izgāja mums pretī karā un mēs tos esam sakāvuši, Deuteronomy 29:8 Un viņu zemi uzņēmuši un to devuši par daļu Rūbeniešiem un Gadiešiem un Manasus pusciltij. Deuteronomy 29:9 Tad nu turiet šās derības vārdus un dariet tos, ka jums izdodas pie visa, ko jūs darīsiet. Deuteronomy 29:10 Jūs visi šodien stāvat Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jūsu cilts virsnieki un jūsu vecaji un jūsu priekšnieki, visi Israēla vīri, Deuteronomy 29:11 Jūsu bērniņi, jūsu sievas un tavs piedzīvotājs, kas ir tavā lēģerī, no tava malkas cirtēja līdz tavam ūdens smēlējam, Deuteronomy 29:12 Ka tu iedotos Tā Kunga, sava Dieva, derībā un tai zvērestā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, šodien ar tevi dara, Deuteronomy 29:13 Ka Viņš tevi šodien ieceltu sev par tautu un tev būtu par Dievu, kā Viņš tev runājis un kā Viņš zvērējis taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Deuteronomy 29:14 Un šo derību un šo zvērestu es daru nevien ar jums, Deuteronomy 29:15 Bet kā ar jums, kas šodien ar mums še stāvat Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, tāpat ar tiem, kas šodien še pie mums nestāv. Deuteronomy 29:16 Jo jūs zināt, ka mēs esam dzīvojuši Ēģiptes zemē un ka esam gājuši vidū caur tām tautām, kur jūs esat gājuši cauri.- Deuteronomy 29:17 Un jūs esat redzējuši viņu negantības un elkus no koka un akmens, sudraba un zelta, kas tiem bija. Deuteronomy 29:18 Lai nav jūsu starpā ne vīrs ne sieva, ne saime ne cilts, kas šodien savu sirdi būtu nogriezis no Tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu kalpot šo tautu dieviem; lai nav jūsu starpā nevienas saknes, kas nes nāvīgas zāles un vērmeles. Deuteronomy 29:19 Un lai nenotiek, ka šos lāstu vārdus dzirdot kāds savā sirdī svētījās un saka: man labi klāsies, jebšu es staigāšu pēc sava cieta sirds prāta. Tā iet bojā gan tas, kas dzirdīts, gan tas, kas iztvīcis. Deuteronomy 29:20 Tas Kungs negribēs par tādu apžēloties, bet tad kūpēs Tā Kunga bardzība un karstums par tādu vīru, un visi lāsti, kas šinī grāmatā rakstīti, gulēs uz tā, un Tas Kungs izdeldēs viņa vārdu no pasaules. Deuteronomy 29:21 Un Tas Kungs to izraudzīs postam no visām Israēla ciltīm pēc visiem derības lāstiem, kas rakstīti šinī bauslības grāmatā. Deuteronomy 29:22 Tad tie pēcnākamie dzimumi sacīs, jūsu bērni, kas pēc jums celsies, un tas svešais, kas atnāks no tālas zemes, redzēdami tās zemes mocības un viņas sērgas, ar ko Tas Kungs tai liks sirgt, Deuteronomy 29:23 Ka visa viņu zeme ir sērs un degoša sāls; tur nesēj, tur neaug, tur zāle nezeļ, tā kā Sodoma ir izdeldēta un Gomora, Ādama un Ceboīma, ko Tas Kungs izdeldējis Savā dusmībā un bardzībā, - Deuteronomy 29:24 Tad visas tautas sacīs: kāpēc Tas Kungs šai zemei tā ir darījis? Kas tās par lielām bargām dusmām? Deuteronomy 29:25 Tad sacīs: tāpēc ka tie ir atstājuši Tā Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko Viņš ar tiem bija derējis, kad tos izveda no Ēģiptes zemes; Deuteronomy 29:26 Un ir nogājuši un citiem dieviem kalpojuši un viņus pielūguši, tādus dievus, ko tie nepazina un ko Viņš tiem nebija devis. Deuteronomy 29:27 Tāpēc Tā Kunga bardzība ir iedegusies pret šo zemi, vest pār viņu visus šos lāstus, kas šinī grāmatā rakstīti. Deuteronomy 29:28 Un Tas Kungs tos no viņu zemes ir izstūmis ar dusmību, ar bardzību un ar lielu īgnumu, un tos ir izmetis uz citu zemi, kā tas šodien ir. Deuteronomy 29:29 Tā Kunga, mūsu Dieva, noslēpumi ir darīti zināmi mums un mūsu bērniem mūžam, ka mums būs darīt visus šīs bauslības vārdus. Deuteronomy 30:0 Deuteronomy 30:1 Kad nu viss tas nāks pār tevi, vai šī svētība, vai šie lāsti, ko es tev esmu licis priekšā, un kad tu to ņemsi pie sirds starp tām tautām, uz kurieni Tas Kungs, tavs Dievs, tevi izdzinis, Deuteronomy 30:2 Un tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un klausīsi Viņa balsij, kā es tev šodien pavēlu, tu un tavi bērni, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles: Deuteronomy 30:3 Tad Tas Kungs, tavs Dievs, nogriezīs tavu cietumu un apžēlosies par tevi, un tevi atkal salasīs no visām tautām, uz kurieni Tas Kungs, tavs Dievs, tevi izkaisījis. Deuteronomy 30:4 Jebšu tavi izdzītie arī būtu pašā pasaules galā, tad tomēr Tas Kungs, tavs Dievs, no turienes tevi sapulcēs un tevi ņems no turienes. Deuteronomy 30:5 Un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi vedīs uz to zemi, ko tavi tēvi turējuši, un tu to iemantosi, un Viņš tev darīs labu, un tevi vairos vairāk nekā tavus tēvus. Deuteronomy 30:6 Un Tas Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu sirdi un tava dzimuma sirdi, ka tu To Kungu, savu Dievu, mīlēsi no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, lai tu dzīvo. Deuteronomy 30:7 Un Tas Kungs, tavs Dievs, liks visus šos lāstus uz taviem ienaidniekiem un uz taviem skauģiem, kas tevi vajā. Deuteronomy 30:8 Bet tu atkal klausīsi Tā Kunga balsij un darīsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu. Deuteronomy 30:9 Un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi bagāti svētīs visā tavā roku darbā, pie tavas miesas augļiem un pie tavu lopu augļiem un pie tavas zemes augļiem, ka tev labi klājās; jo Tas Kungs atkal par tevi priecāsies, tev par labu, itin kā Viņš priecājies par taviem tēviem; Deuteronomy 30:10 Kad tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij, un turēsi Viņa baušļus un Viņa likumus, kas rakstīti šai bauslības grāmatā, kad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Deuteronomy 30:11 Jo šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu, tev nav ne par augstu nedz par tālu. Deuteronomy 30:12 Tas nav debesīs, ka būtu jāsaka: kas mums kāps debesīs, to mums dabūt un to dot mums dzirdēt, ka to darām?  Deuteronomy 30:13 Tas arī nav viņpus jūras, ka būtu jāsaka: kas mums pārcelsies viņpus jūras, to mums dabūt un to mums dot dzirdēt, ka to darām? Deuteronomy 30:14 Jo tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, ka tu to dari. Deuteronomy 30:15 Redzi, šodien es tev esmu licis priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu; Deuteronomy 30:16 Es tev šodien pavēlu To Kungu, savu Dievu, mīļot, Viņa ceļos staigāt un turēt Viņa baušļus, likumus un tiesas, ka tu dzīvo un vairojies, un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī tai zemē, ko tu ej iemantot. Deuteronomy 30:17 Bet ja tava sirds griezīsies un neklausīs un tu liksies pavesties, pielūgt citus dievus un tiem kalpot, Deuteronomy 30:18 Tad es jums šodien pasludināju, ka jūs pavisam iesiet bojā; jūs ilgi nedzīvosiet tai zemē, ko iemantot tu tagad ej pār Jardāni. Deuteronomy 30:19 Es šodien piesaucu debesis un zemi par lieciniekiem pār jums; es jums esmu licis priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka tu dzīvo, tu un tavs dzimums, Deuteronomy 30:20 Mīļodams To Kungu, savu Dievu, klausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs, ka tu palieci tai zemē, ko Tas Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, viņiem dot. Deuteronomy 31:0 Deuteronomy 31:1 Tad Mozus nogāja un runāja šos vārdus uz visu Israēli, Deuteronomy 31:2 Un uz tiem sacīja: šodien es esmu simts un divdesmit gadus vecs; es nevarēšu vairs ne iziet ne ieiet, un Tas Kungs uz mani sacījis: tev nebūs iet pāri pār šo Jardāni. Deuteronomy 31:3 Tas Kungs, tavs Dievs, Tas ies pats tavā priekšā pāri, Tas izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, ka tu tās iemanto; Jozuas, tas ies pāri tavā priekšā, kā Tas Kungs runājis. Deuteronomy 31:4 Un Tas Kungs viņiem darīs, kā Viņš darījis Sihonam un Ogam, Amoriešu ķēniņiem, un viņu zemei, ko Viņš izdeldējis. Deuteronomy 31:5 Kad nu Tas Kungs tos nodos jūsu priekšā, tad jums tiem būs darīt pēc visām pavēlēm, ko es jums esmu pavēlējis. Deuteronomy 31:6 Esat stipri un turat drošu prātu, nebīstaties un nebaiļojaties priekš viņiem, jo Tas Kungs, tavs Dievs, Tas tev iet līdz; Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs. Deuteronomy 31:7 Un Mozus aicināja Jozua un sacīja uz viņu visa Israēla priekšā: esi stiprs un turi drošu prātu, jo tu ieiesi ar šiem ļaudīm tai zemē, ko Tas Kungs viņu tēviem ir zvērējis, viņiem dot, un tev to būs viņiem izdalīt. Deuteronomy 31:8 Tas Kungs, Tas iet tavā priekšā, Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies. Deuteronomy 31:9 Un Mozus uzrakstīja to bauslību un to deva tiem priesteriem, Levja dēliem, kas nesa Tā Kunga derības šķirstu, un visiem Israēla vecajiem. Deuteronomy 31:10 Un Mozus tiem pavēlēja un sacīja: ik septītā gadā, atlaišanas gada laikā, lieveņu svētkos, Deuteronomy 31:11 Kad viss Israēls nāks rādīties Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Viņš izredzēs, tad tev šo bauslību būs priekšā lasīt visam Israēlim viņu ausīs. Deuteronomy 31:12 Sapulcini tos ļaudis, vīrus un sievas un bērniņus un savus piedzīvotājus, kas tavos vārtos, lai tie dzird un mācās un bīstas To Kungu, jūsu Dievu, un tur un dara visus šīs bauslības vārdus, Deuteronomy 31:13 Un lai viņu bērni, kas to nezina, dzird un mācās bīties To Kungu, jūsu Dievu, visu to laiku, kamēr jūs dzīvosiet tai zemē, ko iemantot jūs ejat pār Jardāni. Deuteronomy 31:14 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, tavs laiks ir klāt, ka jāmirst; aicini Jozua, un ejat saiešanas teltī, lai Es viņam pavēlu. Tad Mozus un Jozuas gāja un nostājās saiešanas teltī. Deuteronomy 31:15 Tad Tas Kungs tai teltī parādījās padebeša stabā, un tas padebeša stabs stāvēja saiešanas telts durvīs. Deuteronomy 31:16 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, tu dusēsi pie saviem tēviem, un šie ļaudis celsies un maukos pakaļ tās zemes svešiem dieviem, kur tie nāks dzīvot, un atstās Mani un atmetīs Manu derību, ko Es ar tiem esmu derējis, Deuteronomy 31:17 Tai dienā Mana bardzība pret tiem iedegsies, un Es tos atstāšu un paslēpšu Savu vaigu no viņiem, ka tie top aprīti, un daudz ļaunuma un daudz bēdu viņiem uzies, ka tie tai dienā sacīs: vai šis ļaunums man nav uzgājis tāpēc, ka mans Dievs nav mūsu vidū? Deuteronomy 31:18 Bet Es paslēpšu Savu vaigu tai dienā visa ļaunuma dēļ, ko tie ir darījuši, nogriezdamies pie citiem dieviem. Deuteronomy 31:19 Un nu uzrakstiet sev šo dziesmu un māci to Israēla bērniem un ieliec to viņu mutē, ka šī dziesma Man ir par liecību pret Israēla bērniem. Deuteronomy 31:20 Jo Es tos ievedīšu tai zemē, ko esmu zvērējis viņu tēviem, kur piens un medus tek, un kad tie ēdīs un būs paēduši un paliks trekni, tad tie nogriezīsies pie citiem dieviem un tiem kalpos un Mani apkaitinās un atmetīs Manu derību. Deuteronomy 31:21 Un kad daudz ļaunuma un daudz bēdu tiem uzies, tad šī dziesma tiem atbildēs un būs par liecību, jo tā netaps aizmirsta viņu dzimuma mutē. Jo Es zinu viņu domas, kas tiem jau šodien ir, pirms Es tos esmu ievedis tai zemē, ko tiem esmu zvērējis. Deuteronomy 31:22 Tad Mozus uzrakstīja šo dziesmu tai dienā un to mācīja Israēla bērniem. Deuteronomy 31:23 Un Viņš pavēlēja Jozuam, Nuna dēlam, un sacīja: esi stiprs un turi drošu prātu, jo tu ievedīsi Israēla bērnus tai zemē, ko Es viņiem esmu zvērējis, un Es būšu ar tevi. Deuteronomy 31:24 Un kad Mozus bija pabeidzis līdz pat galam sarakstīt šās bauslības vārdus grāmatā, Deuteronomy 31:25 Tad Mozus pavēlēja tiem Levitiem, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, sacīdams: Deuteronomy 31:26 Ņemiet šo bauslības grāmatu un noliekat to blakām Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstam, lai viņa tur ir par liecību pret tevi. Deuteronomy 31:27 Jo es pazīstu tavu nepaklausību un tavu stūrgalvību. Redzi, šodien kamēr es vēl esmu dzīvs jūsu vidū, jūs esat neklausīgi pret To Kungu, - cik vairāk, kad es būšu nomiris! Deuteronomy 31:28 Sapulcējiet pie manis visus savus cilšu vecajus un savus priekšniekus, lai es runāju šos vārdus priekš viņu ausīm un pret tiem piesaucu par lieciniekiem debesis un zemi. Deuteronomy 31:29 Jo es zinu, ka pēc manas nāves jūs visai(pilnīgi) apgrēkosities un atkāpsities no tā ceļa, ko es jums esmu pavēlējis; tad jums tas ļaunums uzies nākamā laikā, kad jūs darīsiet, kas ļauns Tā Kunga acīs, viņu apkaitinādami ar savu rokas darbu. Deuteronomy 31:30 Tad Mozus runāja priekš visas Israēla draudzes ausīm šīs dziesmas vārdus līdz pat galam. Deuteronomy 32:0 Deuteronomy 32:1 Ņemiet vērā, debesis, jo es runāšu, un zeme lai dzird manas mutes vārdus. Deuteronomy 32:2 Mana mācība lai līst kā lietus, un mana valoda lai pil kā rasa, kā lietutiņš uz zaļumu, un kā lāses uz zāli Deuteronomy 32:3 Jo es slavēšu Tā Kunga vārdu; dodiet godu mūsu Dievam. Deuteronomy 32:4 Viņš ir tas akmens kalns, Viņa darbs ir pilnīgs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir patiesība un bez viltus, Viņš ir taisns un patiesīgs. Deuteronomy 32:5 Pret Viņu tie apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet sev par kaunu, nikna un netikla cilts. Deuteronomy 32:6 Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājiet, tu ģeķīga un negudra tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un sataisījis? Deuteronomy 32:7 Piemini tās senās dienas, ņemiet vērā tos gadus no radu radiem, vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, saviem vecajiem, tie tev to sacīs. Deuteronomy 32:8 Kad tas visuaugstais tautām deva viņu daļas un šķīra cilvēku bērnus, tad Viņš tautām cēla robežas pēc Israēla bērnu skaita. Deuteronomy 32:9 Jo Tā Kunga daļa ir Viņa ļaudis, Jēkabs ir Viņa īpaša mantība. Deuteronomy 32:10 Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas postažā, Viņš to pasargāja, kā Savu acs raugu. Deuteronomy 32:11 Kā ērglis savu perēkli vedina un lidinājās pār saviem bērniem, izplāta savus spārnus un tos uzņem un tos nes uz saviem spārniem, Deuteronomy 32:12 Tā Tas Kungs vien tos vadīja, un sveša dieva nebija ar viņu. Deuteronomy 32:13 Viņš to spēcīgi vadīja pār zemes augstumiem, to ēdināja ar tīruma augļiem un to zīdināja ar medu no klints un ar eļļu no cieta akmens. Deuteronomy 32:14 Sviestu no govīm, un pienu no avīm, līdz ar jēru taukiem, un Basanas aunus un āžus ar taukām īkstīm, tīrus treknus kviešus un vīnogu sulu, - vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu. Deuteronomy 32:15 Kad nu Ješuruns (t.i. Israēls) palika trekns, tad viņš spēra, - tu paliki trekns un tukls un resns, - tad viņš atstāja Dievu, savu Radītāju, un nicināja savas pestīšanas akmens kalnu. Deuteronomy 32:16 Tie Viņu tirināja caur svešiem (dieviem), caur negantībām tie Viņu apkaitināja. Deuteronomy 32:17 Tie upurēja jodiem, nedievam, dieviem, ko tie nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies. Deuteronomy 32:18 To akmens kalnu, kas tevi dzemdinājis, tu atstāji, un aizmirsi Dievu, kas tevi radījis. Deuteronomy 32:19 Kad Tas Kungs to redzēja, tad Viņš atmeta īgnumā Savus dēlus un Savas meitas, Deuteronomy 32:20 Un sacīja: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem, Es redzēšu, kā tiem pēc klāsies, jo tie ir netikla tauta, bērni bez ticības. Deuteronomy 32:21 Tie Mani tirinājuši caur nedievu, tie Mani kaitinājuši caur savām nelietībām; tad arī Es viņus tirināšu caur netautu, caur ģeķīgu tautu Es tos kaitināšu. Deuteronomy 32:22 Jo uguns ir iededzies no Manām dusmām un degs līdz visdziļākai ellei un aprīs zemi ar viņas augļiem un iededzinās kalnu pamatus. Deuteronomy 32:23 Es sakrāšu pār tiem ļaunumus, Savas bultas Es uz tiem izšaušu. Deuteronomy 32:24 Badā tiem būs izģinst, mēris un rūgtas sērgas tos aprīs, Es sūtīšu zvēru zobus pret tiem un pīšļos līdēju čūsku dzeloņus. Deuteronomy 32:25 Ārā tos postīs zobens un iekšā briesmas, kā jaunekļus, tā jaunavas, zīdāmos līdz ar sirmgalvjiem. Deuteronomy 32:26 Es sacītu: Es tos izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem, - Deuteronomy 32:27 Ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani nesadusmo, ka viņu spaidītāji nesaprazdami nesaka: mūsu roka bija augsta, un ne Tas Kungs visu to darījis. Deuteronomy 32:28 Jo tie ir ļaudis bez padoma, un saprašanas tiem nav. Deuteronomy 32:29 Ak kaut viņi būtu gudri to saprast, un ņemtu vērā, kā tiem pēcgalā klāsies. Deuteronomy 32:30 Kā viens var tūkstošus vajāt un kā divi var dzenāt desmit tūkstošus? Vai ne tāpēc, ka viņu akmens kalns tos ir pārdevis, un Tas Kungs tos ir nodevis. Deuteronomy 32:31 Jo viņu akmens kalns nav kā mūsu akmens kalns, par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji. Deuteronomy 32:32 Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; viņu vīna ķekari ir žults ķekari, tiem ir rūgtas ogas. Deuteronomy 32:33 Viņu vīns ir pūķu siekalas un briesmīga odžu žults. Deuteronomy 32:34 Vai tas nav pie Manis paslēpts, aizzieģelēts Manā padomā. Deuteronomy 32:35 Man pieder atriebšana un atmaksāšana, uz to laiku, kad viņu kāja slīdēs; jo viņu posta diena ir tuvu, un viņu liktenis nāk steigšus. Deuteronomy 32:36 Jo Tas Kungs tiesās Savus ļaudis un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks ir izzudis, ka beigti mazs un liels. Deuteronomy 32:37 Tad Viņš sacīs: Kur ir viņu dievi, tas akmens kalns, uz ko tie cerēja? Deuteronomy 32:38 Viņu upura taukus tie ēda, viņu dzeramā upura vīnu tie dzēra, - lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums ir patvērums. Deuteronomy 32:39 Raugāt nu, ka Es, Es tas esmu, un neviena nav, kā vien Es! Es nonāvēju un daru dzīvu, Es ievainoju un dziedināju, un glābēja nav no Manas rokas. Deuteronomy 32:40 Jo Es paceļu pret debesīm Savu roku un saku: tik tiešām, kā Es dzīvoju mūžīgi, Deuteronomy 32:41 Kad Es trīšu Sava zobena zibeni un Mana roka izstiepsies uz sodību, tad Es atkal atriebšos pie Saviem pretiniekiem un atmaksāšu Saviem ienaidniekiem. Deuteronomy 32:42 Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm, - un Mans zobens ēdīs miesas, - ar nokauto un gūstīto asinīm, no ienaidnieku varenām galvām. Deuteronomy 32:43 Gavilējiet, tautas, par Viņa ļaudīm, - jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis un atriebjas pie Saviem pretiniekiem un apžēlojās par Savu zemi un par Saviem ļaudīm. - Deuteronomy 32:44 Un Mozus nāca un runāja visus šīs dziesmas vārdus to ļaužu ausīs, viņš un Jozuas, Nuna dēls. Deuteronomy 32:45 Kad nu Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēli, Deuteronomy 32:46 Tad viņš uz tiem sacīja: ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es šodien jums apliecināju; tos jums būs pavēlēt saviem bērniem, ka tie tur un dara visus šīs bauslības vārdus. Deuteronomy 32:47 Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība, un caur šo vārdu jūs ilgi dzīvosiet tai zemē, ko iemantot jūs ejat pār Jardāni. Deuteronomy 32:48 Un Tas Kungs runāja uz Mozu tai pašā dienā sacīdams: Deuteronomy 32:49 “Kāp uz šo Abarim kalnu, tas ir Nebus kalns, Moaba zemē pret Jēriku, un skaties Kanaāna zemi, ko Es Israēla bērniem došu iemantot. Deuteronomy 32:50 Un tev būs mirt uz tā kalna, kur tu uzkāpsi, un tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, kā Ārons, tavs brālis, nomira uz Hora kalna un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm; Deuteronomy 32:51 Tādēļ ka jūs Israēla bērnu vidū esat noziegušies pret Mani pie strīdus ūdens Kādešā, Cin tuksnesī, tāpēc ka jūs Mani neesat svētījuši Israēla bērnu vidū. Deuteronomy 32:52 Jo tu redzēsi to zemi savā priekšā, bet tur tu nenonāksi, tai zemē, ko Es došu Israēla bērniem.” Deuteronomy 33:0 Deuteronomy 33:1 Šī ir tā svētība, ar ko Mozus, tas Dieva vīrs, priekš savas miršanas Israēla bērnus svētījis. Deuteronomy 33:2 Un viņš sacīja: “Tas Kungs ir nācis no Sinaī un tiem uzlēcis no Seīra, Viņš atspīdējis no Pārana kalniem un nācis no daudz tūkstošiem svētiem; no Viņa labās rokas tiem bauslības uguns (izgājis). Deuteronomy 33:3 Kā Viņš tos ļaudis mīļo! Visi Tavi svētie ir Tavā rokā, tie nosēžas pie Tavām kājām un ņem no Taviem vārdiem. Deuteronomy 33:4 Mozus mums ir pavēlējis to bauslību, Jēkaba draudzes mantību. Deuteronomy 33:5 Viņš palika par ķēniņu Ješurunam (Israēlim), kad ļaužu virsnieki sapulcējās līdz ar Israēla ciltīm. Deuteronomy 33:6 Rūbens lai dzīvo un lai nemirst, un viņa pulks lai ir skaitāms.” Deuteronomy 33:7 Un šo viņš sacīja par Jūdu: “Klausi, Kungs, Jūda balsi, un vedi to pie viņa ļaudīm. Ar savām rokām viņš par tiem karo, un Tu esi viņam palīgs pret viņa ienaidniekiem.” Deuteronomy 33:8 Un par Levi viņš sacīja: “Tavs tumim un urim (tiesa un gaisma) lai paliek pie Tava svētā vīra, ko Tu esi kārdinājis Masā, ar ko Tu strīdējies pie strīdus ūdeni; Deuteronomy 33:9 Kas par savu tēvu un par savu māti sacīja: es viņu neredzu, un kas savus brāļus neatzina un savus dēlus nepazina, jo tie sargāja Tavu vārdu un turēja Tavu derību. Deuteronomy 33:10 Tie Jēkabam mācīs Tavas tiesas un Israēlim Tavu bauslību; tie liks kvēpināmās zāles priekš Tavām nāsīm un dedzināmos upurus uz Tavu altāri. Deuteronomy 33:11 Svētī, Kungs, viņa spēku, un lai viņa roku darbs Tev patīk; sasit gurnus tiem, kas pret to ceļas, un kas viņu ienīst, ka tie nevar celties.” Deuteronomy 33:12 Un par Benjaminu viņš sacīja: “Tā Kunga mīļais dzīvos droši pie Viņa, Viņš to apsegs ikdienas, un tas mitīs starp Viņa kamiešiem.” Deuteronomy 33:13 Un par Jāzepu viņš sacīja: “Viņa zeme lai ir Tā Kunga svētīta ar debess labumu, ar rasu un ar ūdeņiem, kas apakšā, Deuteronomy 33:14 Ar vislabākiem saules augļiem, ar vislabākiem mēnešu augļiem, Deuteronomy 33:15 Un ar to visdārgāko no vecu veciem kalniem, un ar to vislabāko no mūžīgiem pakalniem, Deuteronomy 33:16 Un ar vislabākiem zemes un viņas pilnuma augļiem; un laipnība no tā, kas ērkšķu krūmā mita, lai nāk uz Jāzepa galvu un uz galvu savu brāļu izredzētam. Deuteronomy 33:17 Viņa gods ir kā vēršu pirmdzimtam, un viņa ragi kā sūbra ragi; ar tiem viņš sabadīs visas tautas līdz zemes galiem; šie ir Efraīma lielie pulki un šie ir Manasus tūkstoši.” Deuteronomy 33:18 Un par Zebulonu viņš sacīja: “Priecājies, Zebulon, par savu gājumu, un Īsašar, par saviem dzīvokļiem. Deuteronomy 33:19 Tie aicinās tos ļaudis kalnā, tur tie upurēs taisnības upurus, jo tie zīdīs jūras bagātību un smiltīs paslēptas mantas.” Deuteronomy 33:20 Un par Gadu viņš sacīja: “Svētīts lai ir, kas Gadu izplata, viņš guļ kā lauva un saplosa gan elkoni, gan galvas virsu. Deuteronomy 33:21 Viņš izredzējās pirmaju tiesu, jo tur vadoņa daļa bija glabāta; viņš piestājās ļaužu virsniekiem un darīja Tā Kunga taisnību un Viņa tiesas līdz ar Israēli.” Deuteronomy 33:22 Un par Danu viņš sacīja: “Dans ir jauns lauva, viņš izlēks no Basanas.” Deuteronomy 33:23 Un par Naftali viņš sacīja: “Naftalim ir žēlastības diezgan, un Tā Kunga svētības papilnam; pret vakariem un pret dienvidiem būs viņa daļa.” Deuteronomy 33:24 Un par Ašeru viņš sacīja: “Ašers lai ir svētīts pār tiem dēliem, lai tas ir apžēlots savu brāļu vidū un kas savām kājām min eļļu. Deuteronomy 33:25 Dzelzs un varš būs tavs stiprums, un visu mūžu lai tev ir miers.” Deuteronomy 33:26 “Neviens nav kā Ješuruna (Israēla) Dievs, Viņš brauc pa debesīm tev palīgā un Savā godībā pa padebešiem. Deuteronomy 33:27 Tas mūžīgais Dievs ir patvērums, un virs zemes valda mūžīgas rokas, un Viņš aizdzen ienaidnieku tavā priekšā, un saka: izdeldi. Deuteronomy 33:28 Israēls tad dzīvos droši par sevi; Jēkaba acs skatās uz labības un vīna zemi, un viņa debess pilina rasu. Deuteronomy 33:29 Svētīgs tu esi, Israēl, - kas ir tāds kā tu, Tā Kunga atpestītā tauta? Viņš ir tava palīga bruņas un tavas godības zobens; un tavi ienaidnieki tev pielabināsies un tu staigāsi pa viņu augstumiem.” Deuteronomy 34:0 Deuteronomy 34:1 Tad Mozus uzkāpa no Moaba klajumiem uz Nebus kalnu, Pizgas virsgalu, kas ir pret Jēriku, un Tas Kungs viņam rādīja visu Gileādas zemi līdz Danam, Deuteronomy 34:2 Un visu Naftalus un Efraīma un Manasus zemi un visu Jūda zemi līdz pat jūrai, Deuteronomy 34:3 Un to dienvidu(Negebas) pusi un to klajumu, to palmu pilsētu, Jērikus leju, līdz Coārai. Deuteronomy 34:4 Un Tas Kungs sacīja uz viņu: “Šī ir tā zeme, ko Es Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam esmu zvērējis sacīdams: tavam dzimumam Es to došu; Es tev to esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs uz turieni iet pāri.” Deuteronomy 34:5 Tā Mozus, Tā Kunga kalps, nomira Moaba zemē pēc Tā Kunga vārda. Deuteronomy 34:6 Un Viņš to apraka ielejā, Moaba zemē, Bet Peoram pretī, un neviens viņa kapu nezin līdz šai dienai. Deuteronomy 34:7 Un Mozus bija simts un divdesmit gadus vecs, kad viņš nomira. Viņa acis nebija palikušas tumšas un viņa spēks nebija zudis. Deuteronomy 34:8 Un Israēla bērni apraudāja Mozu Moaba klajumos trīsdesmit dienas, tad tās gaudu un raudu dienas par Mozu beidzās. Deuteronomy 34:9 Un Jozuas, Nuna dēls, bija gudrības gara pilns, jo Mozus uz viņu bija uzlicis savas rokas, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Deuteronomy 34:10 Un tāds pravietis iekš Israēla vairs necēlās, kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā, - Deuteronomy 34:11 Pēc visām tām zīmēm un tiem brīnumiem, ko darīt Tas Kungs viņu bija sūtījis uz Ēģiptes zemi pie Faraona un pie visiem viņa kalpiem un pie visas viņa zemes, Deuteronomy 34:12 Un pēc tās stiprās rokas un pēc visiem tiem lieliem un bijājamiem darbiem, ko Mozus darīja priekš visa Israēla acīm.
Joshua 0:0
Joshua 1:0 Joshua 1:1 Un notikās pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, miršanas, tad Tas Kungs runāja uz Jozua, Nuna dēlu, Mozus sulaini, un sacīja: Joshua 1:2 Mans kalps Mozus ir nomiris; tad nu celies, ej pāri pār šo Jardāni, tu un visi šie ļaudis, uz to zemi, ko Es Israēla bērniem dodu. Joshua 1:3 Visas vietas, kur jūs savu kāju spersiet, Es jums esmu devis, tā kā Es uz Mozu esmu runājis. Joshua 1:4 No tuksneša un no šīs Lībanus līdz tai lielai upei, Eifrat upei, visa Hetiešu zeme līdz tai lielai jūrai pret saules noiešanu lai ir jūsu robežas. Joshua 1:5 Neviens tavā priekšā nepastāvēs visu tavu mūžu; tā kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi; Es tevi neatstāšu, nedz pametīšu. Joshua 1:6 Esi stiprs un turi drošu prātu, jo tev šiem ļaudīm būs izdalīt to zemi par iemantojamu tiesu, ko Es viņu tēviem esmu zvērējis dot. Joshua 1:7 Esi tikai stiprs un turi drošu prātu, ka tu turies un dari pēc visas bauslības, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; neatkāpies no tās ne pa labo ne pa kreiso roku, ka tev labi izdodas visur, kur tu iesi. Joshua 1:8 Lai šī bauslības grāmata neatstājās no tavas mutes, bet apdomā to dienām naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tanī stāv rakstīts: tad tavi ceļi labi izdosies un tad tev laimēsies. Joshua 1:9 Vai Es tev neesmu pavēlējis: esi stiprs un turi drošu prātu? Nebēdājies un nebaiļojies, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi visur, kurp tu iesi. Joshua 1:10 Tad Jozuas pavēlēja tiem ļaužu virsniekiem un sacīja: Joshua 1:11 Ejat pa lēģeri un pavēliet tiem ļaudīm sacīdami: sataisiet sev ceļamaizi, jo pēc trim dienām jūs iesiet pār šo Jardāni, ka jūs ieejat, iemantot to zemi, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod par īpašumu. Joshua 1:12 Un Jozuas runāja uz Rūbeniešiem un Gadiešiem un uz Manasus puscilti un sacīja: Joshua 1:13 Pieminiet to vārdu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, jums ir pavēlējis sacīdams: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod dusēšanu un jums dod šo zemi. Joshua 1:14 Jūsu sievas, jūsu bērniņi, jūsu ganāmie pulki lai paliek tai zemē, ko Mozus šaipus Jardānes jums devis, bet jūs ejat apbruņoti savu brāļu priekšā, visi spēcīgie un stiprie vīri, un palīdziet viņiem, Joshua 1:15 Tiekams Tas Kungs jūsu brāļiem dod dusēšanu tā kā jums, un arī viņi to zemi iemanto, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, viņiem dod. Tad jūs griezīsities atpakaļ uz savu pašu zemi un dabūsiet to, ko Mozus, Tā Kunga kalps, jums ir devis šaipus Jardānes pret rītiem. Joshua 1:16 Tad tie Jozuam atbildēja sacīdami: visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kurp tu mūs sūtīsi, mēs iesim. Joshua 1:17 Tā kā mēs visās lietās esam klausījuši Mozum, tā tev klausīsim, lai tikai Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi tā kā Viņš bijis ar Mozu. Joshua 1:18 Ikvienam, kas tavai mutei turēsies pretī un taviem vārdiem neklausīs iekš visa, ko tu viņam pavēlēsi, tam būs mirt. Esi tikai stiprs un turi drošu prātu. Joshua 2:0 Joshua 2:1 Un Jozuas, Nuna dēls, sūtīja slepeni divus izlūkus no Sitimas sacīdams: ejat, izlūkojiet to zemi un Jēriku. Un tie gāja un nāca kādas sievas namā, tā bija mauka, tai vārds bija Rahaba, un tie tur gulēja. Joshua 2:2 Un Jērikus ķēniņam tapa sacīts: redzi, šinī naktī vīri nākuši no Israēla bērniem, to zemi izlūkot. Joshua 2:3 Tad Jērikus ķēniņš sūtīja pie Rahabas un sacīja: dod šurp tos vīrus, kas pie tevis nākuši tavā namā, jo tie ir nākuši, visu šo zemi izlūkot. Joshua 2:4 Bet tā sieva ņēma tos divus vīrus un tos paslēpa un sacīja tā: tie vīri gan pie manis bija nākuši, bet es nezināju, no kurienes tie bija. Joshua 2:5 Un kad vārti bija jāaizslēdz, kad metās tumšs, tad tie vīri izgāja. Es nezinu, kurp tie vīri gājuši; dzenaties tiem steigšus pakaļ, tad jūs tos panāksiet. Joshua 2:6 Bet viņa tiem bija likusi uz jumtu uzkāpt un tos bija paslēpusi apakš linājiem, ko uz jumta bija izklājusi. Joshua 2:7 Un tie vīri tiem dzinās pakaļ pa Jardānes ceļu līdz tai pārceļamai vietai, un vārti tapa aizslēgti pēc tam, kad bija izgājuši, kas tiem dzinās pakaļ. Joshua 2:8 Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumtu. Joshua 2:9 Un sacīja uz tiem vīriem: es zinu, ka Tas Kungs jums šo zemi devis un ka bailes no jums mums uzkritušas, un ka visi zemes iedzīvotāji jūsu priekšā izbijušies. Joshua 2:10 Jo mēs esam dzirdējuši, kā Tas Kungs licis izsīkt niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, jums no Ēģiptes zemes izejot, un ko jūs esat darījuši viņpus Jardānes tiem diviem Amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, ko jūs esat izdeldējuši. Joshua 2:11 Un to dzirdot mūsu sirds palikusi bailīga, un nav vairs drošības nevienam pret jums; jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Viņš ir Dievs augšā debesīs un apakšā virs zemes. Joshua 2:12 Nu tad zvērējiet man jel pie Tā Kunga, tāpēc ka es žēlastību pie jums esmu darījusi, ka arī jūs darīsiet žēlastību pie mana tēva nama, un dodat man kādu ticamu zīmi, Joshua 2:13 Ka jūs atstāsiet dzīvus manu tēvu, manu māti un manus brāļus un manas māsas ar visu, kas tiem pieder, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsiet no nāves. Joshua 2:14 Tad tie vīri uz to sacīja: ja mēs nedarīsim žēlastību un uzticību pie tevis, kad Tas Kungs mums šo zemi dos, tad lai mirst mūsu dvēsele jūsu vietā, ja tik jūs šo mūsu lietu nedarīsiet zināmu. Joshua 2:15 Tad viņa tos ar virvi nolaida pa logu, jo viņas nams bija pie pilsētas mūra un viņa dzīvoja pie tā mūra. Joshua 2:16 Un viņa uz tiem sacīja: ejat kalnos, ka tie jūs nesastop, kas jums dzenās pakaļ, un paslēpjaties tur trīs dienas, tiekams tie vajātāji atgriezīsies, tad pēc ejat savu ceļu. Joshua 2:17 Tad tie vīri uz viņu sacīja: mēs būsim vaļā no šī tava zvēresta, ko tu mums lieci zvērēt: Joshua 2:18 Redzi, kad mēs nākam tai zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi, un sapulcini pie sevis šai namā savu tēvu un savu māti un savus brāļus un visu tava tēva namu. Joshua 2:19 Un ikviens, kas pa tava nama durvīm izies ārā, tā asinis lai paliek uz viņa galvas, un mēs būsim nevainīgi. Bet ikviens, kas pie tevis būs namā, tā asinis lai paliek uz mūsu galvas, ja kas savu roku pie viņa pieliks. Joshua 2:20 Bet ja tu šo mūsu lietu darīsi zināmu, tad mēs būsim vaļā no šī zvēresta, ko tu mums likusi zvērēt. Joshua 2:21 Tad viņa sacīja: lai tā ir, kā jūs sakāt. Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; un viņa to sarkano virvi piesēja pie loga. Joshua 2:22 Tā tie aizgāja un nāca kalnos un palika tur trīs dienas, tiekams tie vajātāji bija atpakaļ griezušies; jo tie vajātāji tos bija meklējuši pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši. Joshua 2:23 Tad tie divi vīri griezās atpakaļ un nonāca no tiem kalniem un cēlās pāri un nāca pie Jozuas, Nuna dēla, un teica tam visu, kas tiem bija noticis. Joshua 2:24 Un tie sacīja uz Jozua: tiešām Tas Kungs visu to zemi ir devis mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji no mums bīstas. Joshua 3:0 Joshua 3:1 Tad Jozuas cēlās no rīta agri, un tie aizgāja no Sitimas un nāca līdz Jardānei, viņš un visi Israēla bērni. Un tie tur palika par nakti, pirms pārcēlās. Joshua 3:2 Un pēc trim dienām tie virsnieki gāja pa lēģeri Joshua 3:3 Un pavēlēja tiem ļaudīm sacīdami: kad jūs redzēsiet Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstu un tos priesterus, Levja bērnus, to nesam, tad ceļaties no savas vietas un ejat viņam pakaļ. Joshua 3:4 Tomēr lai starpa paliek starp jums un viņu līdz divi tūkstošu olekšu plata, un neejat tam tuvu, lai jūs to ceļu varat zināt, kas jums jāiet, jo jūs šo ceļu vēl nekad neesat gājuši. Joshua 3:5 Un Jozuas sacīja uz tiem ļaudīm: svētījaties, jo rītā Tas Kungs jūsu starpā darīs brīnumus. Joshua 3:6 Un Jozuas runāja uz tiem priesteriem sacīdams: ņemat derības šķirstu un ejat pāri ļaužu priekšā. Tad tie ņēma derības šķirstu un gāja tiem ļaudīm priekšā. Joshua 3:7 Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: šodien Es sākšu tevi paaugstināt visa Israēla acīs; lai tie zin, ka Es būšu ar tevi, kā esmu bijis ar Mozu. Joshua 3:8 Un tiem priesteriem, kas to derības šķirstu nes, tev būs pavēlēt un sacīt: kad jūs nākat Jardānes malā pie ūdens, tad apstājaties pie Jardānes. Joshua 3:9 Un Jozuas sacīja uz Israēla bērniem: nāciet šurp un klausāties Tā Kunga, sava Dieva, vārdus. Joshua 3:10 Un Jozuas sacīja: pie tam jums būs zināt, ka Tas dzīvais Dievs ir jūsu vidū, un ka Viņš izdzīdams izdzīs jūsu priekšā Kanaāniešus un Hetiešus un Hiviešus un Fereziešus un Ģirgaziešus un Amoriešus un Jebusiešus. Joshua 3:11 Redzi, visas pasaules valdītāja derības šķirsts ies jūsu priekšā pāri pār Jardāni. Joshua 3:12 Tad nu ņemat sev divpadsmit vīrus no Israēla ciltīm, no ikvienas cilts vienu vīru. Joshua 3:13 Un kad to priesteru kājas, kas Tā Kunga, visas pasaules valdītāja, šķirstu nes, nolaidīsies Jardānes ūdenī, tad Jardānes ūdens apstāsies, tas ūdens, kas no augšienes tek, un stāvēs vienā kopā. Joshua 3:14 Un kad tie ļaudis no saviem dzīvokļiem cēlās, iet pār Jardāni, un tie priesteri nesa derības šķirstu ļaužu priekšā, Joshua 3:15 Un kad tie šķirsta nesēji nāca līdz Jardānei, un kad to priesteru kājas, kas to šķirstu nesa, upmalā iebrida ūdenī, (bet Jardāne līdz pašām malām ir uzplūdusi cauru pļaujamo laiku), Joshua 3:16 Tad tas ūdens, kas no augšienes nāca, nostājās stāvu vienā kopā, labi tālu no Adamas pilsētas, kas sānis Cartanai; bet tas, kas tecēja uz leju, klajuma jūrā, (proti) sāls jūrā, tas pavisam izsīka. Tad tie ļaudis gāja pāri, Jērikum pretī. Joshua 3:17 Bet tie priesteri, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, stāvēja sausumā Jardānes vidū, un viss Israēls gāja pāri pa sausumu, tiekams visi ļaudis bija pārgājuši pār Jardāni. Joshua 4:0 Joshua 4:1 Un kad visi ļaudis bija pārgājuši pār Jardāni, tad Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja: Joshua 4:2 Ņemat sev divpadsmit vīrus no tiem ļaudīm, no ikvienas cilts vienu vīru, Joshua 4:3 Un pavēliet tiem sacīdami: paņemiet no šejienes, no Jardānes vidus, kur priesteru kājās stāvējušas, divpadsmit akmeņus un nesiet tos līdz pāri un noliekat tos tai vietā, kur paliksiet par nakti. Joshua 4:4 Tad Jozuas aicināja tos divpadsmit vīrus, ko viņš no Israēla bērniem bija iecēlis, no ikvienas cilts vienu vīru, un Jozuas uz tiem sacīja: Joshua 4:5 Noejat Tā Kunga, sava Dieva, šķirsta priekšā Jardānes vidū un paņemat ikkatrs vienu akmeni uz saviem pleciem pēc Israēla bērnu cilšu skaita. Joshua 4:6 Lai šī ir zīme jūsu starpā, kad jūsu bērni pēclaikā vaicās, sacīdami: kas tie jums par akmeņiem? Joshua 4:7 Tad jums būs uz tiem sacīt: tādēļ, ka Jardānes ūdens ir izsīcis priekš Tā Kunga derības šķirsta; kad tas gāja caur Jardāni, tad Jardānes ūdens izsīka. Tā lai šie akmeņi Israēla bērniem ir par piemiņu mūžam. Joshua 4:8 Un Israēla bērni darīja, kā Jozuas tiem bija pavēlējis, un ņēma no Jardānes vidus divpadsmit akmeņus pēc Israēla bērnu cilšu skaita, kā Tas Kungs uz Jozua bija runājis, un tos pārnesa līdz mājas vietā, un tos tur nolika. Joshua 4:9 Jozuas uzcēla arī divpadsmit akmeņus pašā Jardānes vidū, kur priesteru, derības šķirsta nesēju, kājas bija stāvējušas, un tie tur ir līdz šai dienai. Joshua 4:10 Un tie priesteri, kas to šķirstu nesa, stāvēja Jardānes vidū, kamēr viss bija izdarīts, ko Tas Kungs Jozuam bija pavēlējis, uz tiem ļaudīm runāt, pēc visa, ko Mozus Jozuam bija pavēlējis; un tie ļaudis steidzās un gāja pāri. Joshua 4:11 Un kad tie ļaudis bija pārgājuši, tad Tā Kunga šķirsts gāja pāri un tie priesteri ļaužu priekšā. Joshua 4:12 Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts apbruņoti gāja Israēla bērnu priekšā, kā Mozus uz tiem bija runājis. Joshua 4:13 Pie četrdesmit tūkstošu apbruņotu karavīru gāja karā Tā Kunga priekšā Jērikus klajumos. Joshua 4:14 Tai dienā Tas Kungs Jozua paaugstināja visa Israēla acīs, un tie viņu bijās, tā kā tie bija Mozu bijušies visas viņa mūža dienas. Joshua 4:15 Un Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja: Joshua 4:16 Pavēli tiem priesteriem, kas derības šķirstu nes, lai tie izkāpj no Jardānes. Joshua 4:17 Tad Jozuas tiem priesteriem pavēlēja un sacīja: izkāpiet no Jardānes. Joshua 4:18 Un kad tie priesteri, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, izkāpa no Jardānes vidus, un kad priesteru kājas nāca sausumā, tad Jardānes ūdens griezās atpakaļ savā vietā un pārplūda kā papriekš visur savos krastos. Joshua 4:19 Bet pirmā mēneša desmitā dienā tie ļaudis no Jardānes izkāpa un apmetās Gilgalā, Jērikum pret rītiem. Joshua 4:20 Un Jozuas uzcēla Gilgalā tos divpadsmit akmeņus, ko tie no Jardānes bija paņēmuši. Joshua 4:21 Un viņš runāja uz Israēla bērniem sacīdams: kad jūsu bērni turpmāk saviem tēviem vaicās un sacīs: kas tie par akmeņiem? Joshua 4:22 Tad jums būs stāstīt saviem bērniem un sacīt: Israēls ir gājis pa sausumu caur šo Jardāni. Joshua 4:23 Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Jardānes ūdenim jūsu priekšā ir licis izsīkt, tiekams jūs bijāt pārgājuši, kā Tas Kungs, jūsu Dievs, bija darījis niedru jūrā; tai Viņš arī lika izsīkt mūsu priekšā, tiekams bijām gājuši cauri. Joshua 4:24 Lai visas zemes tautas atzīst Tā Kunga roku, ka tā ir stipra, lai jūs bīstaties To Kungu, savu Dievu, visu mūžu. Joshua 5:0 Joshua 5:1 Un notikās, kad visi Amoriešu ķēniņi, kas viņpus Jardānes pret jūru un visi Kanaāniešu ķēniņi, kas jūrmalā, dzirdēja, ka Tas Kungs bija licis izsīkt Jardānes ūdenim Israēla bērnu priekšā, tiekams tie bija gājuši cauri, tad viņu sirds tapa bailīga, un tiem izzuda drošība Israēlu bērnu priekšā. Joshua 5:2 Tanī laikā Tas Kungs sacīja uz Jozua: taisi sev akmens nažus un apgraizī atkal Israēla bērnus otru reiz. Joshua 5:3 Tad Jozuas taisīja sev akmens nažus un apgraizīja Israēla bērnus uz Aralot pakalna. Joshua 5:4 Un tādēļ Jozuas tos apgraizīja: visi ļaudis no vīriešu kārtas, kas no Ēģiptes zemes bija izgājuši, visi kara vīri bija nomiruši tuksnesī uz ceļa, no Ēģiptes zemes nākot. Joshua 5:5 Jo visi ļaudis, kas izgāja, bija apgraizīti. Bet visi ļaudis, kas bija dzimuši tuksnesī, ceļā no Ēģiptes zemes nākot, tie nebija apgraizīti. Joshua 5:6 Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesī, tiekams bija izmiruši visi karavīri, kas no Ēģiptes zemes bija izgājuši, tādēļ ka Tā Kunga balsij nebija klausījuši; tiem Tas Kungs bija zvērējis, ka Viņš tiem to zemi negribot ļaut redzēt, ko Viņš viņu tēviem bija zvērējis, mums dot, zemi, kur piens un medus tek. Joshua 5:7 Bet viņu dēlus Viņš cēla viņu vietā; tos Jozuas apgraizīja, tāpēc ka tiem bija priekšāda, jo tie nebija apgraizīti ceļā. Joshua 5:8 Un kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie palika savā vietā lēģerī, tiekams bija dziedināti. Joshua 5:9 Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: šodien Es no jums esmu novērsis visu Ēģiptes kaunu. Tāpēc tās vietas vārds tapa nosaukts Gilgala (novēršana) līdz šai dienai. Joshua 5:10 Un Israēla bērni apmetās Gilgalā, un turēja Pasa svētkus mēneša četrpadsmitā dienā ap vakaru, Jērikus klajumos, Joshua 5:11 Un ēda Pasa svētku otrā dienā no tās zemes labības neraudzētu maizi un ceptas vārpas šinī dienā. Joshua 5:12 Un tas manna beidzās otrā dienā pēc tam, kad tie bija ēduši no tās zemes labības, un tur nebija vairs manna Israēla bērniem, bet tie ēda to gadu no Kanaāna zemes augļiem. Joshua 5:13 Un kad Jozuas bija pie Jērikus, tad viņš pacēla savas acis, un redzēja, un raugi, tur viens vīrs viņam stāvēja pretī, tam bija izvilkts zobens rokā, un Jozuas pie viņa gāja un sacīja: vai tu esi no mūsējiem vai no mūsu pretiniekiem? Joshua 5:14 Un tas sacīja: nē, bet es esmu Tā Kunga karaspēka virsnieks, tagad es esmu nācis. Tad Jozuas metās zemē uz savu vaigu un to pielūdza un uz to sacīja: ko mans Kungs runā uz savu kalpu? Joshua 5:15 Tad Tā Kunga karaspēka virsnieks sacīja uz Jozua: novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta. Un Jozuas tā darīja. Joshua 6:0 Joshua 6:1 Un Jērikus aizslēdza vārtus un bija aizslēgts priekš Israēla bērniem; tur neviens ne izgāja, ne iegāja. Joshua 6:2 Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: redzi, Jēriku ar viņa ķēniņu un stipriem karavīriem Es dodu tavā rokā. Joshua 6:3 Un ejat ap pilsētu, visi kara vīri visapkārt ap pilsētu vienreiz; tā dari sešas dienas. Joshua 6:4 Un septiņi priesteri lai nes septiņas gaviles bazūnes tā šķirsta priekšā, un septītā dienā ejat septiņas reizes ap pilsētu un tie priesteri lai pūš bazūnes. Joshua 6:5 Un kad tie pūtīs gaviles bazūni un jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tad lai visi ļaudis kliedz lielā kliegšanā, un pilsētas mūri sagrūs, un tie ļaudis lai kāpj iekšā, kur katrs stāvēdams. Joshua 6:6 Tad Jozuas, Nuna dēls, aicināja tos priesterus un uz tiem sacīja: nesiet derības šķirstu, un lai septiņi priesteri nes septiņas gaviles bazūnes Tā Kunga šķirsta priekšā. Joshua 6:7 Un uz tiem ļaudīm viņš sacīja: ejat apkārt ap pilsētu, un tie apbruņotie lai iet Tā Kunga šķirsta priekšā. Joshua 6:8 Un kā Jozuas uz tiem ļaudīm bija sacījis, tā tie septiņi priesteri gāja nesdami septiņas gaviles bazūnes Tā Kunga priekšā, tie gāja un pūta bazūnes, un Tā Kunga derības šķirsts tiem gāja pakaļ. Joshua 6:9 Un tie apbruņotie gāja to priesteru priekšā, kas bazūnes pūta, un tas pulks gāja tam šķirstam pakaļ, ejot bazūnes pūzdami. Joshua 6:10 Un Jozuas tiem ļaudīm bija pavēlējis sacīdams: jums nebūs kliegt, un lai jūsu balss netop dzirdēta, un lai ne vārds neiziet no jūsu mutes līdz tai dienai, kad es jums sacīšu: kliedzat! Tad jums būs kliegt. Joshua 6:11 Un Tā Kunga šķirsts gāja ap pilsētu apkārt vienreiz; tad tie nāca atkal lēģerī un palika par nakti lēģerī. Joshua 6:12 Un Jozuas cēlās no rīta agri, un tie priesteri nesa Tā Kunga šķirstu. Joshua 6:13 Un tie septiņi priesteri, kas tās septiņas gaviles bazūnes nesa Tā Kunga šķirsta priekšā, gāja un ejot pūta bazūnes un tie apbruņotie gāja viņiem pa priekšu, un tas pulks gāja Tā Kunga šķirstam pakaļ, un ejot pūta bazūnes. Joshua 6:14 Un otrā dienā tie gāja ap pilsētu vienreiz un griezās atkal lēģerī; tā tie darīja sešas dienas. Joshua 6:15 Un septītā dienā tie cēlās agri, gaismai austot, un gāja ap pilsētu tādā pašā kārtā septiņas reizes; tik vien šai dienā tie gāja ap pilsētu septiņas reizes. Joshua 6:16 Un septītā reizē, kad tie priesteri bazūnes pūta, Jozuas sacīja uz tiem ļaudīm: kliedzat, jo Tas Kungs jums to pilsētu ir devis. Joshua 6:17 Un tā pilsēta un viss, kas tur ir, Tam Kungam lai top izdeldēts; Rahaba tikai, tā mauka, lai paliek dzīva, un visi, kas pie viņas ir namā, jo viņa ir paslēpusi tos vīrus, ko bijām izsūtījuši. Joshua 6:18 Tikai sargājaties no tā izdeldējamā, ka jūs paši netopat izdeldēti, un neņemat no tā izdeldējamā, un nedarāt, ka Israēla lēģeris netop izdeldēts, un nevedat to postā. Joshua 6:19 Bet viss sudrabs un zelts un vara un dzelzs rīki, - tas lai Tam Kungam ir svēts, tam būs nākt pie Tā Kunga mantas. Joshua 6:20 Tad nu tie ļaudis kliedza, un bazūnes tapa pūstas. Un notikās, kad tie ļaudis dzirdēja bazūnes skaņu, tad tie ļaudis kliedza lielā kliegšanā, un tas mūris sagruva, un tie ļaudis kāpa pilsētā, kur katrs stāvēdams, Joshua 6:21 Un tie uzņēma to pilsētu un izdeldēja ar zobena asmeni visu, kas pilsētā bija, vīrus un sievas, bērnus un vecos līdz ar vēršiem un sīkiem lopiem un ēzeļiem. Joshua 6:22 Tad Jozuas sacīja tiem diviem vīriem, tās zemes izlūkiem: ejat tās sievas, tās maukas, namā, un izvediet no turienes to sievu un visu, kas tai pieder, kā jūs tai esat zvērējuši. Joshua 6:23 Tad tie jaunekļi, tie izlūki, gāja un izveda Rahabu un viņas tēvu un viņas māti un viņas brāļus un visu, kas tai piederēja; tie izveda arī visus viņas radus un lika tiem palikt ārā priekš Israēla lēģera. Joshua 6:24 Un to pilsētu tie sadedzināja ar uguni, un visu, kas tur bija; bet to sudrabu un zeltu līdz ar tiem vara un dzelzs rīkiem, to tie lika pie Tā Kunga nama mantas. Joshua 6:25 Bet to mauku Rahabu un viņas tēva namu, un visu, kas tai piederēja, Jozuas pameta dzīvu, un tā dzīvo Israēla vidū līdz šai dienai, tāpēc ka viņa bija paslēpusi tos vīrus, ko Jozuas bija izsūtījis, Jēriku izlūkot. Joshua 6:26 Un tanī laikā Jozuas zvērēja un sacīja: nolādēts lai ir tas vīrs Tā Kunga priekšā, kas celsies un uztaisīs šo pilsētu Jēriku! Pamatu tas lai liek par savu pirmdzimto un vārtus lai ceļ par savu jaunāko! Joshua 6:27 Tā Tas Kungs bija ar Jozua, un viņa slava izpaudās pa visu zemi. Joshua 7:0 Joshua 7:1 Bet Israēla bērni noziedzās pie tā izdeldējamā, jo Akans, Karmus dēls, tas bija Zabdus, tas Zerus dēls no Jūda cilts, ņēma no tā izdeldējamā. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēla bērniem. Joshua 7:2 Kad nu Jozuas izsūtīja vīrus no Jērikus uz Aju pie Bet-Avenas, no Bēteles pret rītiem, un uz tiem runāja sacīdams: noejat un izlūkojiet to zemi, Joshua 7:3 Tad tie vīri nogāja un izlūkoja Aju, un griezās atpakaļ pie Jozuas un uz to sacīja: lai visi ļaudis nenoiet, bet lai kādi divtūkstoš vai trīstūkstoš vīri noiet un Aju kauj, neapgrūtini visus ļaudis, jo viņu tur ir maz. Joshua 7:4 Tad no tiem ļaudīm cēlās uz turieni trīstūkstoš vīri, bet tiem bija jābēg priekš Ajas vīriem. Joshua 7:5 Un Ajas vīri apkāva no tiem trīsdesmit un sešus vīrus un dzinās tiem pakaļ no vārtiem līdz Zabarim, un tos sakāva pakalnē. Tad to ļaužu sirds izkusa un palika kā ūdens. Joshua 7:6 Un Jozuas saplēsa savas drēbes un metās zemē uz savu vaigu priekš Tā Kunga šķirsta līdz pat vakaram, viņš un Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām. Joshua 7:7 Un Jozuas sacīja: ak Kungs, Dievs! Kāpēc tu šiem ļaudīm esi licis iet caur Jardāni, mūs dodams Amoriešu rokās, ka tie mūs izdeldē? Ak, kaut mēs mierā būtu palikuši viņpus Jardānes. Joshua 7:8 Ak Kungs, ko lai saku, kad nu Israēls muguru griež saviem ienaidniekiem? Joshua 7:9 Kad Kanaānieši un visi zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs apstās visapkārt un izdeldēs mūsu vārdu no zemes. Ko tad Tu darīsi Sava lielā Vārda dēļ? Joshua 7:10 Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: celies, kāpēc tu tā guli uz sava vaiga? Joshua 7:11 Israēls ir apgrēkojies un arī pārkāpis Manu derību, ko Es tiem esmu pavēlējis; tie ir arī ņēmuši no tā izdeldējamā un ir zaguši un slēpuši un to ir likuši pie savas mantas. Joshua 7:12 Tāpēc Israēla bērni nevar pastāvēt priekš saviem ienaidniekiem, tiem bēdzin jābēg no saviem ienaidniekiem, jo tie ir izdeldējami. Es nebūšu vairs ar jums, ja jūs to, kas izdeldējams, no sava vidus neizdeldēsiet. Joshua 7:13 Celies, svētī tos ļaudis un saki: svētījaties uz rītdienu, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: izdeldējama lieta ir tavā vidū, Israēl; tu nevari pastāvēt priekš saviem ienaidniekiem, tiekams tu nebūsi izdeldējis no sava vidus to izdeldējamo. Joshua 7:14 Rītā agri nākat priekšā pēc savām ciltīm, un tā cilts, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc saviem radiem, un tas rads, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc savām saimēm, un tā saime, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc saviem vīriem. Joshua 7:15 Un kas taps atrasts ar to izdeldējamo, to būs sadedzināt ar uguni, līdz ar visu, kas tam pieder, tāpēc ka viņš pārkāpis Tā Kunga derību, un tāpēc ka viņš kauna lietu darījis iekš Israēla. Joshua 7:16 Tad Jozuas cēlās no rīta agri un veda priekšā Israēli pēc viņu ciltīm, - tad Jūda cilts tapa uzrādīta. Joshua 7:17 Un kad viņš Jūda cilti veda priekšā, tad tapa uzrādīts Zeraiešu rads, un kad Zeraiešu radu veda priekšā pēc tiem saimniekiem, tad Zabdus tapa uzrādīts. Joshua 7:18 Kad šo saimi veda priekšā pēc tiem vīriem, tad Akans tapa uzrādīts, Karmus dēls, tas bija Zabdus, tas Zerus dēls no Jūda cilts. Joshua 7:19 Tad Jozuas sacīja uz Akanu: mans dēls, dod jel Tam Kungam, Israēla Dievam, godu un dod Viņam slavu un stāsti man jel, ko tu esi darījis, un neslēpi to man. Joshua 7:20 Tad Akans atbildēja Jozuam un sacīja: tiešām, es esmu apgrēkojies pret To Kungu, Israēla Dievu, un esmu tā un tā darījis. Joshua 7:21 Jo es ieraudzīju pie laupījuma vienu skaistu Babiloniešu mēteli un divsimt sudraba sēķeļus un vienu zelta sprādzi, tā svēra piecdesmit sēķeļus, un es tās lietas iekāroju un tās ņēmu, un redzi, tās manā teltī ir paslēptas zemē un tas sudrabs tur apakšā. Joshua 7:22 Tad Jozuas sūtīja vīrus un tie skrēja uz to telti, un redzi, tas bija apslēpts viņa teltī, un tas sudrabs tur apakšā. Joshua 7:23 Un tie to izņēma no tās telts un atnesa pie Jozuas un pie visiem Israēla bērniem un to izbēra Tā Kunga priekšā. Joshua 7:24 Tad Jozuas un viss Israēls līdz ar viņu ņēma Akanu, Zerus dēlu, un to sudrabu un to mēteli un to zelta sprādzi un viņa dēlus un viņa meitas un viņa vēršus un viņa ēzeļus un viņa sīkos lopus un viņa telti un visu, kas tam bija, un tos veda uz Ahora ieleju. Joshua 7:25 Un Jozuas sacīja: kā tu mūs esi apbēdinājis, tā tev Tas Kungs šodien apbēdinās; un viss Israēls to akmeņiem nomētāja un tos sadedzināja ar uguni un uzkrāva pār tiem akmeņus. Joshua 7:26 Un tie uzcēla pār tiem lielu akmeņu kopu, kas stāv līdz šai dienai. Tā Tas Kungs atgriezās no Savas bardzības karstuma; tādēļ tās vietas vārds top nosaukts Ahora ieleja līdz šai pašai dienai. Joshua 8:0 Joshua 8:1 Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: nebīsties un nebaiļojies! Ņem līdz visus karavīrus un celies pret Aju; redzi, Es esmu devis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa ļaudis, viņa pilsētu un viņa zemi. Joshua 8:2 Un dari Ajai un viņas ķēniņam, kā tu esi darījis Jērikum un viņa ķēniņam, tikai lai jūs viņas laupījumu un viņas lopus priekš sev ņemat. Liec citiem paslēpties aiz pilsētas. Joshua 8:3 Tad Jozuas un visi karavīri cēlās, iet uz Aju, un Jozuas izlasīja trīsdesmit tūkstošus spēcīgu un stipru vīru, un tos izsūtīja naktī, Joshua 8:4 Un tiem pavēlēja sacīdams: raugāt, jums pret to pilsētu būs paslēpties aiz pilsētas; neturaties visai tālu no pilsētas un esiet visi gatavi. Joshua 8:5 Es tad un visi tie ļaudis, kas pie manis, pieiesim pie pilsētas, un kad tie izies mums pretī tā kā pirmo reiz, tad mēs no viņiem bēgsim. Joshua 8:6 Lai tie tad nāk ārā mums pakaļ, kamēr mēs tos no pilsētas atšķiram, jo tie sacīs: viņi bēg mūsu priekšā, tā kā pirmo reiz, - un mēs bēgsim no viņiem. Joshua 8:7 Bet jūs ceļaties no tās vietas, kur bijāt slēpušies, un uzņemat to pilsētu, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, to devis jūsu rokā. Joshua 8:8 Un kad jūs to pilsētu esat uzņēmuši tad jums to pilsētu būs sadedzināt ar uguni, pēc Tā Kunga vārda jums būs darīt; redziet, es jums to esmu pavēlējis. Joshua 8:9 Tā Jozuas tos izsūtīja. Un tie gāja paslēpties un turējās starp Bēteli un Aju, Ajai pret vakariem, bet Jozuas palika to nakti pie tiem ļaudīm. Joshua 8:10 Un Jozuas cēlās no rīta agri un pārlūkoja tos ļaudis, un viņš un Israēla vecaji cēlās tiem ļaudīm priekšā pret Aju. Joshua 8:11 Tā līdz arīdzan visi karavīri, kas pie tā bija, cēlās un piegāja un nāca pret to pilsētu un apmetās pret ziemeļa pusi no Ajas, un tur bija ieleja starp tiem un Aju. Joshua 8:12 Un viņš ņēma kādus piectūkstoš vīrus un tiem lika paslēpties starp Bēteli un Aju, pilsētai pret vakariem. Joshua 8:13 Un tie nostādīja tos ļaudis, visu to lēģeri, kas bija pret pilsētas ziemeļa pusi, un viņa pakaļējo pulku pret pilsētas vakara pusi, un Jozuas tanī naktī nogāja pašā ielejā. Joshua 8:14 Un kad Ajas ķēniņš to redzēja, tad tie pilsētas vīri steidzās un cēlās no rīta agri un izgāja Israēlim pretī uz kaušanos, viņš un visi viņa ļaudis, norunātā vietā klajuma priekšā, bet viņš nezināja, ka citi bija paslēpušies aiz pilsētas. Joshua 8:15 Un Jozuas un viss Israēls izlikās kauti esoši viņu priekšā un bēga pa tuksneša ceļu. Joshua 8:16 Tāpēc visi ļaudis, kas bija pilsētā, tapa sasaukti, ka tiem dzītos pakaļ. Joshua 8:17 Un tie dzinās Jozuam pakaļ un šķīrās nost no pilsētas, un tur neatlika neviena vīra Ajā un Bētelē, kas nebūtu izgājis Israēlim pakaļ, un tie pameta pilsētu atvērtu un dzinās Israēlim pakaļ. Joshua 8:18 Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: izstiep to šķēpu, kas tavā rokā, pret Aju, jo Es to došu tavā rokā. Tad Jozuas izstiepa to šķēpu, kas bija viņa rokā, pret to pilsētu. Joshua 8:19 Tad tie, kas bija paslēpušies, tūdaļ cēlās no savas vietas un skrēja, kad viņš savu roku izstiepa, un nāca pilsētā un to uzņēma un steidzās un iededzināja to pilsētu ar uguni. Joshua 8:20 Kad nu Ajas ļaudis atpakaļ griezās, tad tie skatījās, un redzi, pilsētas dūmi cēlās pret debesi, un tie nespēja nekur bēgt, ne šurp, ne turp, jo tie ļaudis, kas uz tuksnesi bēga, griezās atpakaļ pret tiem, kas dzinās pakaļ. Joshua 8:21 Jo kad Jozuas un viss Israēls redzēja, ka tie, kas bija paslēpušies, pilsētu bija uzņēmuši un ka pilsētas dūmi cēlās, tad viņi arīdzan griezās atpakaļ un kāva Ajas vīrus. Joshua 8:22 Un tad arī tie no pilsētas nāca ārā viņiem pretī, tā ka tie bija vidū starp Israēli, šie no tejienes un viņi no turienes, un tie tos kāva, kamēr neviens no tiem neatlika nedz izbēga. Joshua 8:23 Bet Ajas ķēniņu tie sagūstīja dzīvu un veda pie Jozuas. Joshua 8:24 Un kad Israēls bija nokāvis visus Ajas iedzīvotājus, laukā un tuksnesī, uz kurieni tie viņiem bija dzinušies pakaļ, un kad tie visi caur zobena asmeni bija krituši līdz pēdīgam, tad viss Israēls griezās atpakaļ uz Aju, un to sita ar zobena asmeni. Joshua 8:25 Un visi, kas tai dienā krita, vīri un sievas, bija divpadsmit tūkstoši; tie bija visi Ajas ļaudis. Joshua 8:26 Un Jozuas neatvilka savu roku, ko viņš ar šķēpu bija izstiepis, tiekams viņš nebija izdeldējis visus Ajas iedzīvotājus. Joshua 8:27 Tikai lopus un pilsētas laupījumu Israēls laupīja priekš sevis pēc Tā Kunga vārda, ko viņš Jozuam bija pavēlējis. Joshua 8:28 Un Jozuas sadedzināja Aju un to padarīja par mūžīgu postažas vietu līdz šai dienai. Joshua 8:29 Un Ajas ķēniņu viņš pakāra pie koka līdz vakaram, un kad saule nogāja, Jozuas pavēlēja, viņa miesas noņemt no koka, un tie viņu nometa pie pilsētas vārtiem un uzkrāva pār viņu lielu akmeņu kopu līdz šai dienai. Joshua 8:30 Tad Jozuas uztaisīja altāri Tam Kungam, Israēla Dievam, Ebala kalnā, Joshua 8:31 Tā kā Mozus, Tā Kunga kalps, Israēla bērniem bija pavēlējis, kā Mozus bauslības grāmatā stāv rakstīts, altāri no veseliem akmeņiem, kur dzelzs ierocis nebija pielikts, un uz tā tie upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus un upurēja arī pateicības upurus. Joshua 8:32 Un viņš rakstīja uz tiem akmeņiem norakstu no Mozus bauslības, ko šis bija rakstījis priekš Israēla bērniem. Joshua 8:33 Un viss Israēls ar saviem vecajiem un virsniekiem un soģiem stāvēja abējos šķirsta sānos pretim tiem priesteriem un Levitiem, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, gan svešinieki, gan pašu ļaudis, viena puse pret Gerizim kalnu un otra puse pret Ebalkalnu, tā kā Mozus, Tā Kunga kalps, iepriekš bija pavēlējis, tos ļaudis svētīt. Joshua 8:34 Un pēc tam viņš izlasīja visus bauslības vārdus, svētību un lāstu, kā bauslības grāmatā stāv rakstīts. Joshua 8:35 Tur nebija neviena vārda no visiem, cik Mozus bija pavēlējis, ko Jozuas nebūtu izlasījis priekš visas Israēla draudzes un tām sievām un tiem bērniņiem un tiem svešiniekiem, kas staigāja viņu vidū. Joshua 9:0 Joshua 9:1 Un kad to dzirdēja visi ķēniņi, kas viņpus Jardānes bija, kalnos un ielejās un gar visu lielās jūras malu, Lībanum pretī, Hetieši un Amorieši, Ferezieši, Hivieši un Jebusieši, Joshua 9:2 Tad tie sapulcējās visi kopā, kauties ar Jozua un ar Israēli. Joshua 9:3 Kad nu Gibeonas iedzīvotāji dzirdēja, ko Jozuas bija darījis ar Jēriku un ar Aju, tad tie arīdzan darīja viltu Joshua 9:4 Un nogāja un likās vēstneši ejoši un ņēma vecus maisus uz saviem ēzeļiem, Joshua 9:5 Un vecus saplīsušus un lāpītus ādas vīna traukus, arī vecas un lāpītas kurpes savās kājās, un tiem bija arī vecas drēbes mugurā, un visa viņu ceļamaize bija sakaltusi un sapelējusi. Joshua 9:6 Un tie gāja pie Jozuas Gilgalas lēģerī un sacīja uz to un uz Israēla vīriem: mēs no tālas zemes esam nākuši; tad dariet nu ar mums derību. Joshua 9:7 Tad Israēla vīri sacīja uz to Hivieti: varbūt, ka tu dzīvo mūsu vidū, kā tad mēs ar tevi varam darīt derību? Joshua 9:8 Tad tie sacīja uz Jozua: mēs esam tavi kalpi. Tad Jozuas uz tiem sacīja: kas jūs esat un no kurienes jūs nākat? Joshua 9:9 Tie uz viņu sacīja: tavi kalpi nākuši no varen tālas zemes, Tā Kunga, tava Dieva, vārda dēļ; jo mēs esam dzirdējuši Viņa slavu un visu, ko Viņš darījis Ēģiptes zemē. Joshua 9:10 Un visu, ko Viņš darījis tiem diviem Amoriešu ķēniņiem, kas viņpus Jardānes bija, Sihonam, Hešbonas ķēniņam, un Ogam, Basanas ķēniņam, kas Astarotā dzīvoja. Joshua 9:11 Tāpēc mūsu vecaji un visi, kas mūsu zemē dzīvo, uz mums runāja un sacīja: ņemiet savās rokās ceļamaizi un ejat viņiem pretī un sakāt uz tiem: mēs esam jūsu kalpi; un nu dariet ar mums derību. Joshua 9:12 Šo savu maizi mēs jaunu no savām mājām uz ceļu esam paņēmuši līdz, tai dienā, kad mēs izgājām pie jums nākt, bet redzi, nu tā sakaltusi un sapelējusi. Joshua 9:13 Un šie ādas vīna trauki, ko mēs pildījām, bija jauni, bet redzi, tie ir saplīsuši un šīs mūsu drēbes un mūsu kurpes ir vecas palikušas no tā varen tālā ceļa. Joshua 9:14 Tad tie vīri ņēma no viņu ceļamaizes un nevaicāja Tā Kunga muti. Joshua 9:15 Un Jozuas derēja mieru ar tiem un darīja derību ar tiem, tos atstāt dzīvus, un tie draudzes virsnieki tiem zvērēja. Joshua 9:16 Un pēc trim dienām, kad tie derību ar tiem bija darījuši, tad tie dzirdēja, viņus no tuvienes esam un dzīvojam viņu vidū. Joshua 9:17 Jo kad Israēla bērni cēlās, tad tie nāca trešā dienā pie viņu pilsētām. Bet viņu pilsētas bija Gibeona, Kavira un Beērote un Kiriat-Jearima. Joshua 9:18 Un Israēla bērni tos nekāva, tāpēc ka draudzes virsnieki tiem bija zvērējuši pie Tā Kunga, Israēla Dieva; tāpēc visa draudze kurnēja pret tiem virsniekiem. Joshua 9:19 Tad visi tie virsnieki uz visu draudzi sacīja: mēs pie Tā Kunga, Israēla Dieva, tiem esam zvērējuši, tāpēc mēs tos nu nevaram aizskart. Joshua 9:20 Bet mēs tiem darīsim tā: pametīsim tos dzīvus, ka nekāda dusmība pār mums nenāk tā zvēresta dēļ, ko mēs tiem esam zvērējuši. Joshua 9:21 Tad tie virsnieki uz tiem sacīja: lai paliek dzīvi; un tie bija malkas cirtēji un ūdens smēlēji visai draudzei, kā tie virsnieki tiem bija runājuši. Joshua 9:22 Un Jozuas tos aicināja un uz tiem runāja sacīdams: kāpēc jūs mūs esat pievīluši sacīdami, mēs esam ļoti tālu no jums, - un jūs tomēr mūsu vidū dzīvojat? Joshua 9:23 Nu tad esat nolādēti, ka no jums netrūkst kalpu un malkas cirtēju un ūdens smēlēju priekš mūsu Dieva nama. Joshua 9:24 Tie atbildēja Jozuam un sacīja: taviem kalpiem tapa stāstīts, ko Tas Kungs, tavs Dievs, Mozum Savam kalpam, ir pavēlējis, ka Viņš jums visu to zemi grib dot, un visus tos, kas tai zemē dzīvo, no jūsu priekšas izdeldēt, tad mēs savas dzīvības dēļ ļoti bijāmies no jums un tā darījām. Joshua 9:25 Un nu redzi, mēs esam tavā rokā, dari mums, tā kā darīt tavās acīs rādās labi un taisni. Joshua 9:26 Tad viņš tiem tā darīja un tos izglāba no Israēla bērnu rokas, ka tie tos nenokāva. Joshua 9:27 Un Jozuas tai dienā tos nodeva draudzei par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem un priekš Tā Kunga altāra līdz šai dienai tai vietā, ko Viņš izredzētu. Joshua 10:0 Joshua 10:1 Un kad Adonicedeķs, Jeruzālemes ķēniņš, dzirdēja, ka Jozuas Aju bija uzņēmis un izdeldējis, un Ajai un viņas ķēniņam tā darījis, kā viņš Jērikum un viņa ķēniņam bija darījis, un ka tie, kas Gibeonā dzīvoja, ar Israēli bija derējuši mieru un starp tiem dzīvoja. Joshua 10:2 Tad tie ļoti bijās, jo Gibeona bija liela pilsēta, tā kā viena ķēniņa pilsēta, lielāka nekā Aja, un visi viņas vīri bija stipri. Joshua 10:3 Tāpēc Adonicedeķs, Jeruzālemes ķēniņš, sūtīja pie Oāma, Hebronas ķēniņa, un pie Pireama, Jarmutes ķēniņa, un pie Javiūs, Lāķisas ķēniņa, un pie Debira, Eglonas ķēniņa, sacīdams: Joshua 10:4 Nāciet pie manis un palīdziet man, lai Gibeonu kaujam, jo tā mieru derējusi ar Jozua un ar Israēla bērniem. Joshua 10:5 Tad sapulcējās un cēlās pieci Amoriešu ķēniņi: Jeruzālemes ķēniņš, Hebronas ķēniņš, Jarmutes ķēniņš, Lāķisas ķēniņš, Eglonas ķēniņš, līdz ar visiem saviem karapulkiem un apmetās pret Gibeonu un karoja pret viņu. Joshua 10:6 Un Gibeonas vīri sūtīja pie Jozuas lēģerī uz Gilgalu sacīdami: neatrauj savu roku no saviem kalpiem; nāc steigšus un izglāb mūs un palīdzi mums, jo visi Amoriešu ķēniņi, kas kalnos dzīvo, pret mums sapulcējušies. Joshua 10:7 Tad Jozuas cēlās no Gilgalas, pats un visi kara ļaudis līdz ar viņu, un visi spēka vīri. Joshua 10:8 Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: nebīsties no viņiem, jo Es tos esmu nodevis tavā rokā, neviens nepastāvēs tavā priekšā. Joshua 10:9 Un Jozuas piepeši viņiem uzbruka, cauru nakti no Gilgalas uz augšu iedams. Joshua 10:10 Un Tas Kungs tos izbiedēja Israēla priekšā, un viņš tos kāva ar lielu kaušanu Gibeonā un tiem dzinās pakaļ pa to ceļu augšup uz Bet-Oronu un tos kāva līdz Āzekai un Maķedai. Joshua 10:11 Un kad tie no Israēla bēga lejā no Bet-Orona, tad Tas Kungs lielus krusas gabalus no debess uz tiem nometa līdz Āzekai, ka tie nomira; tur bija vairāk, kas no krusas nomira, nekā ko Israēla bērni ar zobenu nokāva. Joshua 10:12 Tad Jozuas runāja uz To Kungu tai dienā, kad Tas Kungs Amoriešus nodeva Israēla priekšā, un sacīja Israēla priekšā: Saule, apstājies Gibeonā, un mēnesi, Ajalones ielejā. Joshua 10:13 Tad saule apstājās un mēnesis stāvēja, tiekams tie ļaudis pie saviem ienaidniekiem bija atriebušies. Vai tas nav rakstīts tā taisnā grāmatā: Tā saule stāvēja debess vidū un nesteidzās noiet veselu dienu. Joshua 10:14 Un tādas dienas kā šī nebija, ne priekš viņas, ne pēc viņas, ka Tas Kungs cilvēka balsi paklausīja; jo Tas Kungs karoja par Israēli. Joshua 10:15 Tad Jozuas griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Gilgalas lēģeri. Joshua 10:16 Bet tie pieci ķēniņi bija bēguši un apslēpušies tai alā pie Maķedas. Joshua 10:17 Un Jozuam tapa teikts un sacīts: tie pieci ķēniņi ir atrasti, apslēpušies tai alā pie Maķedas. Joshua 10:18 Tad Jozuas sacīja: pieveļat lielus akmeņus priekš alas cauruma un liekat vīrus priekšā, viņus sargāt. Joshua 10:19 Bet jūs nestāviet mierā, dzenaties saviem ienaidniekiem pakaļ un kaujiet viņu pakaļējos, neļaujat tiem savās pilsētās nākt, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, tos ir nodevis jūsu rokā. Joshua 10:20 Un kad Jozuas un Israēla bērni bija beiguši tos kaut ar ļoti lielu kaušanu, kamēr tie bija izdeldēti, un kad tie atlikušie no tiem bija glābušies un nākuši stiprās pilsētās, Joshua 10:21 Tad visi ļaudis ar mieru griezās atpakaļ pie Jozuas uz lēģeri pie Maķedas; neviens pret Israēla bērniem pat ne mēli nekustināja. Joshua 10:22 Un Jozuas sacīja: atdariet tās alas caurumu un izvediet tos piecus ķēniņus no alas pie manis. Joshua 10:23 Un tie tā darīja un izveda no tās alas pie viņa tos piecus ķēniņus, Jeruzālemes ķēniņu, Hebronas ķēniņu, Jarmutes ķēniņu, Lāķisas ķēniņu, Eglonas ķēniņu. Joshua 10:24 Un kad tie šos ķēniņus pie Jozuas bija izveduši, tad Jozuas sauca visus Israēla vīrus un sacīja uz tiem karavīru virsniekiem, kas viņam bija gājuši līdz: nākat klāt, liekat savas kājas uz šo ķēniņu kakliem, un tie piegāja un lika savas kājas uz viņu kakliem. Joshua 10:25 Un Jozuas uz tiem sacīja: nebīstaties un nebaiļojaties, esiet stipri un turat drošu prātu, jo tāpat Tas Kungs darīs visiem jūsu ienaidniekiem, ar ko jūs karojat. Joshua 10:26 Un pēc tam Jozuas viņus sita un nokāva, un pakāra pie pieciem kokiem, un tie palika pie kokiem pakārti līdz vakaram. Joshua 10:27 Un ap to laiku, kad saule noiet, Jozuas pavēlēja tos noņemt no tiem kokiem, un tie tos nometa tai alā, kur tie bija apslēpušies, un lika lielus akmeņus priekš tās alas cauruma, kas tur ir līdz šai dienai. Joshua 10:28 Tai dienā Jozuas arī uzņēma Maķedu, un to kāva ar zobena asmeni, un viņš izdeldēja viņas ķēniņu, viņu pašu un visas dvēseles, kas tur bija; viņš neatlicināja neviena, un darīja Maķedas ķēniņam tā kā viņš bija darījis Jērikus ķēniņam. Joshua 10:29 Tad Jozuas aizgāja un viss Israēls ar viņu no Maķedas uz Libnu un karoja pret Libnu. Joshua 10:30 Un Tas Kungs to arīdzan nodeva Israēla rokā ar viņas ķēniņu, un viņš to kāva ar zobena asmeni un visas dvēseles, kas tur bija, viņš neatlicināja iekš tās neviena, un darīja viņas ķēniņam, kā viņš bija darījis Jērikus ķēniņam. Joshua 10:31 Tad Jozuas aizgāja un viss Israēls ar viņu no Libnas līdz Lāķisai, un apmetās pret viņu un karoja pret viņu. Joshua 10:32 Un Tas Kungs nodeva Lāķisu Israēla rokā, un viņš to uzņēma otrā dienā un to kāva ar zobena asmeni, un visas dvēseles, kas tur bija; tā kā viņš Libnai bija darījis. Joshua 10:33 Tad Orams, Ģezeras ķēniņš, cēlās Lāķisai par palīgu, bet Jozuas to kāva un viņa ļaudis, kamēr viņš neviena no tiem neatlicināja. Joshua 10:34 Un Jozuas aizgāja un viss Israēls līdz ar viņu no Lāķisas uz Eglonu, un apmetās pret viņu un karoja pret viņu. Joshua 10:35 Un uzņēma viņu tai pašā dienā, un to kāva ar zobena asmeni, un visas dvēseles, kas tur bija, viņš tai dienā izdeldēja, kā viņš bija darījis Lāķisai. Joshua 10:36 Tad Jozuas cēlās un viss Israēls līdz ar viņu no Eglonas līdz Hebronei un karoja pret viņu, Joshua 10:37 Un uzņēma viņu un kāva viņu ar zobena asmeni un viņas ķēniņu ar visām pilsētām un ar visām dvēselēm, kas tur bija; viņš neatlicināja neviena, kā viņš Eglonai bija darījis, un to izdeldēja ar visām dvēselēm, kas tur bija, Joshua 10:38 Tad Jozuas griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Debiru un karoja pret viņu, Joshua 10:39 Un uzņēma viņu un viņas ķēniņu un visas viņa pilsētas, un tos kāva ar zobena asmeni un izdeldēja visas dvēseles, kas tur bija; viņš neatlicināja neviena; itin kā viņš Hebronai bija darījis, tā viņš darīja Debirai un viņas ķēniņam, un itin kā viņš Libnai un viņas ķēniņam bija darījis. Joshua 10:40 Tā Jozuas apkāva visu to zemi, kalnus un dienasvidus zemi un ieleju un pakalnus ar visiem viņu ķēniņiem: viņš neatlicināja neviena un izdeldēja visu, kam bija dvaša, tā kā Tas Kungs, Israēla Dievs, bija pavēlējis. Joshua 10:41 Un Jozuas tos kāva no Kādeš Barneas līdz Gazai, arī visu Gošena zemi līdz Gibeonai. Joshua 10:42 Un Jozuas uzņēma visus šos ķēniņus un visu viņu zemi uz vienu reizi, jo Tas Kungs, Israēla Dievs, karoja par Israēli. Joshua 10:43 Tad Jozuas griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Gilgalas lēģeri. Joshua 11:0 Joshua 11:1 Un notika, kad Jabins, Hacoras ķēniņš, to dzirdēja, tad viņš sūtīja pie Jobaba, Madonas ķēniņa, un pie Šimronas ķēniņa un pie Akšafas ķēniņa, Joshua 11:2 Un pie tiem ķēniņiem, kas pret ziemeļiem kalnos un tai klajumā pret dienvidiem no Ķinerot un ielejā un kas Navot Dora jūrmalā dzīvoja, Joshua 11:3 Pie Kanaāniešiem pret rītiem un vakariem un pie Amoriešiem un Hetiešiem un Fereziešiem un Jebusiešiem kalnos un pie Hiviešiem apakš Hermona, Micpas zemē. Joshua 11:4 Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu. Joshua 11:5 Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca un kopā apmetās lēģerī pie Meroma ūdens, karot pret Israēli. Joshua 11:6 Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: nebīsties no viņiem, jo rītu ap šo laiku Es tos visus nodošu apkautus Israēla priekšā; viņu zirgus tev būs darīt tizlus un viņu ratus ar uguni sadedzināt. Joshua 11:7 Tad Jozuas un visi karaļaudis līdz ar viņu piepeši tiem uznāca pie Meroma ūdens un tiem uzbruka. Joshua 11:8 Un Tas Kungs tos nodeva Israēla rokā, un tie tos kāva un tiem dzinās pakaļ līdz tai lielai Sidonai un līdz tiem siltiem ūdeņiem un līdz Micpas klajumam pret rītiem un tos kāva, kamēr neviens no tiem neatlika. Joshua 11:9 Un Jozuas tiem darīja, kā Tas Kungs viņam bija sacījis; viņu zirgus viņš darīja tizlus un viņu ratus viņš sadedzināja ar uguni. Joshua 11:10 Un Jozuas griezās atpakaļ tanī laikā un uzņēma Hacoru, un viņas ķēniņu viņš sita ar zobenu, jo Hacora priekš tam bija galvas pilsēta visām šo ķēniņu valstīm. Joshua 11:11 Un tie kāva visus, kas tur bija, ar zobena asmeni, viņus izdeldēdami; tur neviens neatlika, kam bija dvaša, un Hacoru viņš sadedzināja ar uguni. Joshua 11:12 Un Jozuas uzņēma visas šo ķēniņu pilsētas un visus viņu ķēniņus un tos kāva ar zobena asmeni, tos izdeldēdams, kā Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis. Joshua 11:13 Bet visas pilsētas, kas stāv savos kalnos, Israēls nesadedzināja, tikai Hacoru Jozuas sadedzināja. Joshua 11:14 Un visu šo pilsētu laupījumu un visus lopus Israēla bērni laupīja priekš sevis, bet visus cilvēkus tie kāva ar zobena asmeni, tiekams tie tos izdeldēja; tie neatlicināja neviena, kam bija dvaša. Joshua 11:15 Tā kā Tas Kungs Mozum, savam kalpam, bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā Jozuas darīja; viņš neatrāva ne vārda no visa, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Joshua 11:16 Tā Jozuas uzņēma visu šo zemi, kalnus un visu dienasvidus zemi un visu Gošenes zemi un ieleju un klajumu un Israēla kalnus ar viņu ieleju, Joshua 11:17 No Ālaka kalna, kas uz augšu stiepjas uz Seīru līdz Baāl-Gadam Lībanus klajumā, apakš Hermona kalna; viņš gūstīja arī visus viņu ķēniņus, tos sita un nokāva. Joshua 11:18 Ilgu laiku Jozuas pret visiem šiem ķēniņiem karoja. Joshua 11:19 Nevienas pilsētas nebija, kas ar labu Israēlim būtu padevusies, kā vien tie Hivieši, kas Gibeonā dzīvoja. Viņi visas uzņēma ar karošanu. Joshua 11:20 Jo tas bija no Tā Kunga, ka tie savu sirdi apcietināja, karā iet pret Israēli, lai Viņš tos izdeldētu, lai tiem nekāda žēlastība nenotiktu, bet lai Viņš tos nomaitātu, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Joshua 11:21 Tanī laikā Jozuas nāca un izsakņoja Enaķiešus no tiem kalniem, no Hebronas, no Debiras, no Ānabas, no visiem Jūda kalniem un no visiem Israēla kalniem, un Jozuas tos izdeldēja ar viņu pilsētām. Joshua 11:22 Neviens no Enaķiešiem neatlika Israēla bērnu zemē, tik vien Gazā, Gatā un Ašdodā tie atlika. Joshua 11:23 Tā Jozuas uzņēma visu to zemi, tā kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis, un Jozuas to Israēlim nodeva par iemantojamu tiesu, to dalīdams pēc viņu ciltīm, un zemei tika miers no karošanas. Joshua 12:0 Joshua 12:1 Šie nu ir tās zemes ķēniņi, ko Israēla bērni ir kāvuši un viņu zemi ieņēmuši, viņpus Jardānes pret saules uzlēkšanu no Arnonas upes līdz Hermona kalnam un visu klajumu pret rītiem: Joshua 12:2 Sihons, Amoriešu ķēniņš, kas Hešbonā dzīvoja, valdīdams no Aroēra, kas Arnonas upes malā, un no tās upes vidus, un par vienu Gileādas pusi un līdz Jabokas upei, kas ir Amona bērnu robeža, Joshua 12:3 Un par to klajumu līdz Ķinerotes jūrai pret rītiem, un līdz tai klajuma jūrai, tai sāls jūrai pret rītiem, uz to ceļu līdz BetJezimotam, un dienvidu pusē apakš Pizgas kalna. Joshua 12:4 Un Oga, Basanas ķēniņa, robežas; tas bija atlicis no tiem milžu ļaudīm, un dzīvoja Astarotā un Edrejā, Joshua 12:5 Un valdīja par Hermona kalnu un par Zalku un par visu Basanu līdz Gešuriešu un Maāhatiešu robežām un tai vienā Gileādas pusē līdz Sihona, Hešbonas ķēniņa, robežām. Joshua 12:6 Mozus, Tā Kunga kalps, un Israēla bērni tos kāva, un Mozus, Tā Kunga kalps, to deva Rūbeniešiem un Gadiešiem un Manasus pusciltij par daļu. Joshua 12:7 Šie nu ir tās zemes ķēniņi, ko Jozuas un Israēla bērni kāva šaipus Jardānes pret vakariem, no Baāl-Gada Lībanus lejā līdz Ālaka kalnam, kas uz Seīru stiepjas, (un Jozuas to deva Israēla ciltīm par īpašumu pēc viņu daļām,) Joshua 12:8 Kalnos un ielejās un klajumos un pakalnos un tuksnesī un pret dienasvidu: Hetieši, Amorieši, Kanaānieši, Ferezieši, Hivieši un Jebusieši. Joshua 12:9 Jērikus ķēniņš viens; Ajas ķēniņš, kas sānis Bētelei, viens; Joshua 12:10 Jeruzālemes ķēniņš viens; Hebrones ķēniņš viens; Joshua 12:11 Jarmutes ķēniņš viens; Lākisas ķēniņš viens; Joshua 12:12 Eglonas ķēniņš viens; Ģezeras ķēniņš viens; Joshua 12:13 Debiras ķēniņš viens; Ģederas ķēniņš viens; Joshua 12:14 Hormas ķēniņš viens; Aradas ķēniņš viens; Joshua 12:15 Libnas ķēniņš viens; Adulamas ķēniņš viens; Joshua 12:16 Maķedas ķēniņš viens; Bēteles ķēniņš viens; Joshua 12:17 Tapuas ķēniņš viens; Heferas ķēniņš viens; Joshua 12:18 Afekas ķēniņš viens; LāŠaronas ķēniņš viens; Joshua 12:19 Madonas ķēniņš viens; Hacoras ķēniņš viens; Joshua 12:20 Šimron-Meronas ķēniņš viens; Akšafas ķēniņš viens; Joshua 12:21 Taēnakas ķēniņš viens; Meģidus ķēniņš viens; Joshua 12:22 Kēdesas ķēniņš viens; Jokneamas ķēniņš pie Karmeļa viens; Joshua 12:23 Doras ķēniņš Navat-Dorā viens; Gojimu ķēniņš Gilgalā viens; Joshua 12:24 Tircas ķēniņš viens; visi šie ķēniņi ir trīsdesmit un viens. Joshua 13:0 Joshua 13:1 Un Jozuas bija vecs un stipri gados un Tas Kungs sacīja uz viņu: tu esi palicis vecs un stipri gados, un vēl ļoti daudz zemes atliek kas jāuzņem. Joshua 13:2 Šī ir tā zeme, kas vēl atliek: visas Fīlistu robežas un visas Gešuriešu robežas, Joshua 13:3 No Šihora, kas ir Ēģiptes priekšā, līdz Ekronas robežai pret ziemeļiem Kanaāniešiem top pieskaitīti pieci Fīlistu lielkungi: Gaziešu, Ašdodešu, Askaloniešu, Gatiešu un Ekroniešu lielskungs, un arī Avieši; Joshua 13:4 No dienasvidus puses visa Kanaāniešu zeme un Meara, kas Sidoniešiem pieder, līdz Afekai, līdz Amoriešu robežām; Joshua 13:5 Tā arī Ģibliešu zeme un viss Lībanus no rīta puses, no Baāl-Gada apakš Hermona kalna, kamēr nāk uz Hamatu; Joshua 13:6 Visi, kas tais kalnos dzīvo, no Lībanus līdz tiem siltiem ūdeņiem, visi Sidonieši, Es tos izdzīšu Israēla bērnu priekšā; izdali to tikai Israēlim par īpašumu, kā Es tev esmu pavēlējis. Joshua 13:7 Un nu dali šo zemi par iemantojamu tiesu tām deviņām ciltīm un Manasus pusciltij. Joshua 13:8 Līdz ar to (otru puscilti) Rūbenieši un Gadieši ir dabūjuši savu iemantojamo tiesu, ko tiem Mozus deva viņpus Jardānes pret rītiem, tā kā Mozus, Tā Kunga kalps, tiem devis, Joshua 13:9 No Aroēra, kas ir Arnonas upes malā, un tās pilsētas kas ir upes ielejas vidū, un visu klajumu no Medbas līdz Dibonai, Joshua 13:10 Un līdz Amona bērnu robežām visas pilsētas, kas piederēja Sihonam, Amoriešu ķēniņam, Hešbonas valdniekam, Joshua 13:11 Un Gileādu un Gešuriešu un Maāhatiešu robežas, un visu Hermona kalnu un visu Basanu līdz Zalkai, Joshua 13:12 Visu Oga, Basanas ķēniņa, valsti, kas valdīja Astarotā un Edrejā, un bija atlicis no tiem atlikušiem milžiem, ko Mozus ir apkāvis un izdzinis. Joshua 13:13 Bet Israēla bērni neizdzina Gešuriešus un Maāhatiešus, bet Gešurs un Maāhats dzīvoja Israēla vidū līdz šai dienai. - Joshua 13:14 Tikai Levja ciltij viņš nedeva zemes daļu; Tā Kunga, Israēla Dieva, uguns upuri ir viņas daļa, tā kā viņš tai ir runājis. Joshua 13:15 Un Mozus deva Rūbena bērnu ciltij pēc viņas radiem, Joshua 13:16 Ka viņu robežas bija no Aroēra, kas Arnonas upes malā, un tā pilsēta, kas ir ielejas vidū, un viss klajums līdz Medbai, Joshua 13:17 Hešbona un visas viņas pilsētas kas tai klajumā, Dibona un Bamot-Baāla un Bet-Baāl-Meona, Joshua 13:18 Un Jāca un Ķedemote un Mevaāte Joshua 13:19 Un Kiriataīma un Sibma un Ceret-Zaūra uz tā kalna tai ielejā. Joshua 13:20 Un Bet-Peore un Ašdod-Pizga un Bet-Jezimote Joshua 13:21 Un visas klajuma pilsētas un visa Sihona valsts, Sihona, Amoriešu ķēniņa, kas Hešbonā valdīja, ko Mozus apkāva līdz ar Midijanas lieliem kungiem, Evu un Reķimu un Curu un Huru un Rebu, Sihona valdniekiem, kas tai zemē dzīvoja. Joshua 13:22 Tāpat Israēla bērni ar zobenu nokāva Bileāmu, Beora dēlu, to pareģi, līdz ar tiem (citiem), ko viņi nokāva. Joshua 13:23 Un Rūbena bērnu robeža bija Jardāne un viņas apgabals. Šī ir Rūbena bērnu daļa pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Joshua 13:24 Un Gada ciltij, Gada bērniem pēc viņu radiem Mozus deva, Joshua 13:25 Ka viņu robežas bija Jaēzere un visas Gileādas pilsētas un Amona bērnu zemes viena puse līdz Aroēram, kas ir šaipus Rabas. Joshua 13:26 Un no Hešbonas līdz Rāmat-Micpai un Betanim un no Mahānaīm līdz Debiras robežai, Joshua 13:27 Un ielejā: BetHarama un Bet-Nimra un Sukota un Cavana, kas atlika no Sihona, Hešbonas ķēniņa, valsts, Jardāne un viņas robeža, līdz Ķinerotes jūras galam viņpus Jardānes pret rītiem. Joshua 13:28 Šī ir Gada bērnu daļa pēc viņu radiem, pilsētas un ciemi. Joshua 13:29 Un ko Mozus Manasus pusciltij par daļu bija devis, tas palika pie Manasus bērnu puscilts pēc viņas radiem, Joshua 13:30 Tā ka viņu robežas bija no Mahānaīm visa Basana, visa Oga, Basanas ķēniņa, valsts un visi Jaīra miesti, kas ir Basanā, sešdesmit pilsētas. Joshua 13:31 Un Gileādas viena puse un Astarote un Edreja, Oga, Basanas ķēniņa, valsts pilsētas, piederēja Mahira, Manasus dēla, bērniem, (proti) Mahira bērnu pusei pēc viņu radiem. Joshua 13:32 To nu Mozus bija izdalījis Moaba klajumos viņpus Jardānes no Jērikus pret rītiem. Joshua 13:33 Bet Levja ciltij Mozus nedeva nekādu zemes daļu; Tas Kungs, Israēla Dievs, ir viņu daļa, tā kā Viņš tiem ir runājis. Joshua 14:0 Joshua 14:1 To nu Israēla bērni iemantojuši Kanaāna zemē, ko viņiem ir izdalījuši Eleazars, tas priesteris, un Jozuas, Nuna dēls, un tie augstie Israēla bērnu cilts tēvi. Joshua 14:2 Caur meslošanu tiem dalīja, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis, dot tām deviņām ciltīm un tai pusciltij. Joshua 14:3 Jo tām divām ciltīm un tai pusciltij Mozus bija devis daļu viņpus Jardānes, bet Levitiem viņš nekādu zemes daļu nebija devis viņu starpā. Joshua 14:4 Jo Jāzepa bērnu bija divas ciltis, Manasus un Efraīms; un Levitiem nedeva nekādu īpašu daļu tai zemē, bet pilsētas vien, kur dzīvot, un ganības priekš viņu lopiem un priekš viņu īpašuma. Joshua 14:5 Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla bērni darīja un izdalīja to zemi. Joshua 14:6 Tad Jūda bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunna dēls, no Ķenasa bērniem, sacīja uz viņu: tu zini to vārdu, ko Tas Kungs uz Mozu, to Dieva vīru, ir runājis Kādeš Barneā manis pēc un tevis pēc. Joshua 14:7 Es biju četrdesmit gadus vecs, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kādeš Barneas, to zemi izlūkot, un es viņam atsacīju, tā kā tas bija manā sirdī. Joshua 14:8 Bet mani brāļi, kas man bija gājuši līdz, tie darīja to ļaužu sirdi bailīgu, bet es Tam Kungam, savam Dievam, pareizi klausīju. Joshua 14:9 Tad Mozus tai dienā zvērēja un sacīja: tā zeme, kur tu ar savu kāju esi minis, tev un taviem bērniem būs par daļu mūžam; jo tu Tam Kungam, manam Dievam, esi pareizi klausījis. Joshua 14:10 Un nu redzi, Tas Kungs manu dzīvību ir uzturējis, tā kā Viņš ir runājis, un ir četrdesmit un pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu uz Mozu runāja, Israēlim tuksnesī staigājot, un nu redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs. Joshua 14:11 Es vēl šodien esmu tik stiprs, kā tai dienā kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija to brīdi, tāds ir mans spēks šo brīdi uz karu, uz iziešanu un ieiešanu. Joshua 14:12 Un nu, dod man šo kalnu zemi, par ko Tas Kungs tai dienā runājis, jo tu tai dienā esi dzirdējis, ka tur dzīvo Enaķieši, un tur ir lielas stipras pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos varu izdzīt, tā kā Tas Kungs runājis. Joshua 14:13 Tad Jozuas viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunna dēlam, Hebroni par daļu. Joshua 14:14 Tā tad Hebrone Kālebam, Jefunna dēlam, no Ķenasa bērniem, tika par daļu līdz šai dienai, tāpēc ka tas Tam Kungam, Israēla Dievam, pareizi bija klausījis. Joshua 14:15 Bet Hebrones vārds bija vecos laikos Kiriat Arba (Arbas pilsēta), tas ir bijis viens liels cilvēks starp Enaķiešiem. Un zemei bija miers no karošanas. Joshua 15:0 Joshua 15:1 Un tā nomeslota tiesa priekš Jūda bērniem, pēc viņu radiem, bija pie Edoma robežām, pie Cin tuksneša, pašā dienvidus galā, Joshua 15:2 Tā ka viņu robeža pret dienvidiem bija Sāls jūras gals no tās mēles, kas pret dienvidiem stiepjas, Joshua 15:3 Un iziet pret dienvidu pusi uz Akrabu kalniem un iet cauri līdz Cinam un iet uz augšu no dienvidu puses līdz Kādeš-Barneai, Joshua 15:4 Un iet caur Acronu un stiepjas uz augšu līdz Ādarai un iet ap Karku un iet cauri līdz Acmonai un iznāk pie Ēģiptes upes, un tas robežas gals stiepjas pret jūru; šī lai ir jūsu robeža dienas vidū. Joshua 15:5 Un robeža pret rītiem ir sāls jūra līdz Jardānes galam, un robeža ziemeļa pusē ir no jūras mēles, no Jardānes gala. Joshua 15:6 Un šī robeža iet uz augšu līdz Bet-Aglai un iet cauri no ziemeļa puses līdz Bet-Arabai, un tā robeža iet uz augšu līdz Boēna, Rūbena dēla, akmenim. Joshua 15:7 Un (tālāk) šī robeža iet uz augšu līdz Debirai no Ahora ielejas un pret ziemeļiem stiepjas līdz Gilgalai, kas stāv pret Adumu kalniem, kas no upes uz dienvidiem; pēc šī robeža iet cauri uz En-Zemes ūdeni, un viņas gals stiepjas līdz Roģeles akai. Joshua 15:8 Un šī robeža iet uz augšu pa Ben-Inoma ieleju, no dienvidu puses gar Jebuzu, - šī ir Jeruzāleme, - un šī robeža iet uz augšu līdz tā kalna virsgalam, kas no Inoma ielejas ir pret vakara pusi, kas stiepjas līdz Refaīm ielejas galam pret ziemeļiem. Joshua 15:9 Pēc šī robeža stiepjas no tā kalna gala līdz Nevtoas avotam un iznāk uz Efrona kalna pilsētām; šī robeža stiepjas līdz Baālai, - tā ir Kiriat-Jearima. Joshua 15:10 Pēc šī robeža griežas no Baālas uz vakara pusi līdz Seīra kalniem un iet cauri gar ArJearim uz ziemeļa pusi, - tas ir Ķesalons, - un nāk lejā uz Bet-Šemesu un iet caur Timnatu. Joshua 15:11 Un tā robeža iznāk gar Ekronu pret ziemeļa pusi un stiepjas līdz Zikronam un iet pār Baālas kalnu un iznāk uz Jabneēlu, un viņas gals stiepjas līdz jūrai. Joshua 15:12 Un robeža pret vakara pusi ir tā lielā jūra un viņas mala. Šī ir Jūda bērnu robeža visapkārt pēc viņu radiem. Joshua 15:13 Bet Kālebam, Jefunna dēlam, viņš deva tiesu starp Jūda bērniem, pēc Tā Kunga vārda uz Jozua, proti Kiriat-Arbu, Eneka tēva pilsētu, tā ir Hebrone. Joshua 15:14 Un Kālebs izdzina no turienes tos trīs Enaka dēlus, Zezaju un Aķimanu un Talmaju, kas no Enaka dzimuši. Joshua 15:15 Un no turienes viņš cēlās pret Debiras iedzīvotājiem, bet Debiras vārds senāk bija Kiriat-Zevere. Joshua 15:16 Un Kālebs sacīja: kas Kiriat-Zeveri kaus un uzņems, tam es savu meitu Aksu došu par sievu. Joshua 15:17 Tad to uzņēma Otniēls, Ķenasa dēls, Kāleba brālēns, un viņš tam deva savu meitu Aksu par sievu. Joshua 15:18 Un notikās, kad viņa pie tā nāca, tad viņa to skubināja, tīrumu lūgties no viņas tēva, un viņa nolēca no ēzeļa; tad Kālebs uz viņu sacīja: kas tev ir? Joshua 15:19 Un viņa sacīja: dod man kādu svētību, jo tu man esi devis dienvidu zemi, tad dod man arī ūdens avotus. Tad tas viņai deva avotus augšā un avotus ielejā. Joshua 15:20 Šī ir Jūda bērnu cilts daļa pēc viņu radiem. Joshua 15:21 Tad nu tās pilsētas no Jūda bērnu cilts gala līdz Edoma robežai pret dienvidu pusi ir: Kabceēle un Edere un Jagura Joshua 15:22 Un Ķina un Dimona un Ādada Joshua 15:23 Un Ķedesa un Ācora un Itnana Joshua 15:24 Un Zīva un Telema un Bealota Joshua 15:25 Un Ācor-ādāta un Kiriat-Hecrona, - tā ir Ācora, - Joshua 15:26 Āmama un Šema un Molada Joshua 15:27 Un Ācar Gada un Ezmona un Betpaleta Joshua 15:28 Un Ācar-Zuala un Bēršeba un Bisjot-Ja, Joshua 15:29 Bala un Ijim un Ācēma Joshua 15:30 Un Eldolada un Ķezila un Horma Joshua 15:31 Un Ciklaga un Madmana un Zan-Zana Joshua 15:32 Un Lebaota, Zilim un Aīna un Rimona, - visu šo pilsētu ir divdesmit deviņas un viņu ciemi. Joshua 15:33 Lejā ir Estaole un Carea un Asna Joshua 15:34 Un Zanoa un En-Ganim, Tapua un Enama Joshua 15:35 Un Jarmute un Adulama un Zukus un Āzeka Joshua 15:36 Un Zaēraīm un Aditaīm un Gedera un Ģederotaīm, četrpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:37 Cenana un Adaza un Migdal Gada Joshua 15:38 Un Dileana un Micpa un Jaktiēle, Joshua 15:39 Lāķis un Bockata un Eglone Joshua 15:40 Un Kābona un Lāmasa un Ķitlisa Joshua 15:41 Un Ģederota, BetDagona un Naēma un Maķeda, sešpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:42 Libna un Etere un Āzana Joshua 15:43 Un Jevta un Azna un Necibe Joshua 15:44 Un Ķeīla un Aksiba un Mareza, deviņas pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:45 Ekrona un viņas miesti un viņas ciemi; Joshua 15:46 No Ekronas un līdz jūrai viss, kas blakām Ašdodai un blakām viņu ciemiem; Joshua 15:47 Ašdoda un viņas miesti, un viņas ciemi, Gaza un viņas miesti, un viņas ciemi līdz Ēģiptes upei un tai lielai jūrai un viņas malai. Joshua 15:48 Un kalnos bija Zamira un Jatira un Zokus Joshua 15:49 Un Dana, un Kiriat-Zana, - tā ir Debira - Joshua 15:50 Un Ānaba un Estemus un Ānim Joshua 15:51 Un Gošene un Holone un Šīlo, vienpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:52 Arāba un Duma un Ezeaņa un Januma. Joshua 15:53 Un Bet-Tapua un Āveka Joshua 15:54 Un Umta un Kiriat-Arba, - tā ir Hebrone, - un Ciora, deviņas pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:55 Maona, Karmelis un Zīva un Jūta Joshua 15:56 Un Jezreēle un Jokdeama un Zanoa, Joshua 15:57 Kaina, Ģibea un Timna, desmit pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:58 Alula, Bet-Cura, Gedora Joshua 15:59 Un Maārata un Bet-Anota un Eltekone, sešas pilsētas un viņu ciemi; Joshua 15:60 Kiriat-Baāla, - tā ir Kiriat-Jearima, - un Arāba, divas pilsētas un viņu ciemi. Joshua 15:61 Tuksnesī bija Bet-Araba, Midina un Zekaka. Joshua 15:62 Un Nibzana un tā sāls pilsēta un Enģedi, sešas pilsētas un viņu ciemi. Joshua 15:63 Bet tos Jebusiešus, kas Jeruzālemē dzīvoja, Jūda bērni nevarēja izdzīt un Jebusieši dzīvoja pie Jūda bērniem Jeruzālemē līdz šai dienai. Joshua 16:0 Joshua 16:1 Un tā tiesa Jāzepa bērniem tapa nomeslota no Jardānes pret Jēriku, pie Jērikus ūdeņiem pret rītiem, tas tuksnesis, kas no Jērikus stiepjas caur Bēteles kalniem Joshua 16:2 Un iznāk no Bēteles uz Lūzu un tek caur Arķiešu robežām līdz Atarotai, Joshua 16:3 Un noiet pret vakara pusi uz Javletes robežām līdz Lejas-Bet-Oronas robežām un līdz Gazerai, un viņas gals stiepjas līdz jūrai. Joshua 16:4 Tā Jāzepa bērni, Manasus un Efraīms, savu daļu dabūjuši. Joshua 16:5 Un Efraīma bērnu robeža pēc viņu radiem ir šī: viņu daļas robeža bija pret rītiem Atarot Ādara līdz Kalna-Bet-Oronai. Joshua 16:6 Un tā robeža iznāk no vakara puses gar Miķmetu pa ziemeļa pusi, un šī robeža griežas pret rītiem uz Taēnat Šīlo un iet caur viņu uz rīta pusi līdz Janoai, Joshua 16:7 Un notek no Janoas uz Atarotu un Naāratu, un stiepjas uz Jēriku un iznāk pie Jardānes. Joshua 16:8 No Tapuas tā robeža stiepjas pret vakara pusi uz Kānas upi, un viņas gals ir pie jūras. Šī ir Efraīma bērnu cilts daļa pēc viņu radiem. Joshua 16:9 Un tās pilsētas, kas bija atšķirtas priekš Efraīma bērniem, bija Manasus bērnu daļas vidū, visas tās pilsētas un viņu ciemi. Joshua 16:10 Un tie neizdzina tos Kanaāniešus, kas Gazerā dzīvoja, tā Kanaānieši dzīvoja Efraīma vidū līdz šai dienai un palika par klausītājiem. Joshua 17:0 Joshua 17:1 Un Manasus ciltij tiesa tika nomeslota, - jo viņš bija Jāzepa pirmdzimtais, - Mahiram, Manasus pirmdzimtam, Gileāda tēvam, kas bija karavīrs, krita Gileāda un Basana. Joshua 17:2 Un tiem citiem Manasus bērniem tika sava tiesa pēc viņu radiem, (proti) Abiēzera bērniem un Eleka bērniem un Asriēļa bērniem un Zeķema bērniem un Hefera bērniem un Zemida bērniem. Šie ir Manasus, Jāzepa dēla, bērni no vīriešu kārtas pēc saviem radiem. Joshua 17:3 Bet Celofehadam, Hefera dēlam, (tas bija dēls Gileādam, tas Mahiram, tas Manasum) tam nebija dēlu, bet meitas vien, un šie ir viņa meitu vārdi: Maāla, Noa, Hagla, Milka un Tirca. Joshua 17:4 Tās nāca pie priestera Eleazara un pie Jozuas, Nuna dēla, un pie tiem virsniekiem un sacīja: Tas Kungs Mozum pavēlējis, mums daļu dot mūsu brāļu vidū; tāpēc viņš pēc Tā Kunga vārda tām deva daļu viņu tēva brāļu vidū. Joshua 17:5 Un Manasum desmit zemes gabali tapa piedalīti, bez Gileādas zemes un Basanas, kas viņpus Jardānes. Joshua 17:6 Jo Manasus meitas iemantoja īpašu daļu viņa dēlu vidū, un Gileādas zeme piederēja tiem citiem Manasus bērniem. Joshua 17:7 Un Manasus robeža bija no Ašeras līdz Mikmetai, kas Šehemes priekša, un šī robeža iet pa labo roku uz tiem, kas En-Tapuā dzīvoja, Joshua 17:8 Un Manasum gan piederēja Tapuas zeme, bet pati Tapua pie Manasus robežas piederēja Efraīma bērniem. Joshua 17:9 Un tā robeža nonāk uz Kānas upi pret dienasvidu no upes. Šīs pilsētas pieder Efraīmam, Manasus pilsētu vidū, un Manasus robeža ir no tās upes uz ziemeļa pusi, un viņas gals stiepjas pret jūru. Joshua 17:10 Kas pret dienvidiem, pieder Efraīmam, un kas pret ziemeļiem, Manasum, un jūra ir viņu robeža. Un uz ziemeļa pusi viņi stiepjas līdz Ašeram, un uz rīta pusi līdz Īsašaram. Joshua 17:11 Un Manasum iekš Īsašara un Ašera piederēja Bet-Zeana un viņas miesti un Jibleana un viņas miesti un Doras iedzīvotāji un miesti un Endoras iedzīvotāji un miesti un Taēnakas iedzīvotāji un miesti un, kas iekš Meģidus dzīvoja, un viņa miesti, - trīs zemes gabali Joshua 17:12 Un Manasus bērni nevarēja izdzīt šo pilsētu iedzīvotājus, bet Kanaānieši iesāka palikt tai zemē. Joshua 17:13 Un kad Israēla bērni palika stipri, tad tie tos Kanaāniešus spieda pie klausības, bet izdzīt tos neizdzina. Joshua 17:14 Un Jāzepa bērni runāja uz Jozua sacīdami: kāpēc tu mums par daļu esi nomeslojis tikai vienu tiesu un vienu zemes gabalu? Un mēs tomēr esam liels ļaužu pulks, tādēļ ka Tas Kungs mūs tā ir svētījis. Joshua 17:15 Tad Jozuas uz tiem sacīja: ja jūs esiet tāds liels ļaužu pulks, tad ejat mežos un nolīdiet tos priekš sevis Veresiešu un Revaiešu zemē, kad jums nepietiek ar Efraīma kalniem, Joshua 17:16 Tad Jāzepa bērni sacīja: ar tiem kalniem mums nepietiks, un dzelzs rati ir visiem Kanaāniešiem, kas tai ielejas zemē dzīvo, Bet-Zeanā un viņas miestos, un tiem, kas Israēla klajumā dzīvo. Joshua 17:17 Bet Jozuas runāja uz Jāzepa namu, uz Efraīmu un Manasu, sacīdams: tu esi liels ļaužu pulks un tev ir liels spēks, tev nebūs viena daļa vien, Joshua 17:18 Bet tie kalni tev piederēs; tur ir mežs un to tu nolīdisi un viņa malas tev piederēs. Jo tu izdzīsi tos Kanaāniešus, jebšu tiem ir dzelzs rati un jebšu tie ir stipri. Joshua 18:0 Joshua 18:1 Un visa Israēla bērnu draudze sapulcējās Šīlo un tur uzcēla saiešanas telti, kad nu zeme viņu priekšā bija uzvarēta. Joshua 18:2 Un no Israēla bērniem, kam savas daļas nebija nodalītas, atlika septiņas ciltis. Joshua 18:3 Un Jozuas sacīja uz Israēla bērniem: cik ilgi jūs esat tik kūtri, ka nenoejat uzņemt to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs jums devis? Joshua 18:4 Dabūjiet sev trīs vīrus no ikvienas cilts, tad es tos sūtīšu, lai tie ceļas un zemi pārstaigā un to uzraksta pēc savām daļām, un griežas atpakaļ pie manis. Joshua 18:5 Tiem nu to būs dalīt septiņās daļās; Jūda lai paliek savās robežās no dienasvidus puses, un Jāzepa nams lai paliek savās robežās no ziemeļa puses. Joshua 18:6 Un jums to zemi būs uzrakstīt septiņās daļās un atnest man, ka es priekš jums šeit mesloju Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā. Joshua 18:7 Jo Levitiem nav nekādas zemes daļas jūsu starpā, bet Tā Kunga priestera amats ir viņu daļa. Bet Gads un Rūbens un Manasus puscilts savu tiesu ir ņēmuši viņpus Jardānes pret rītiem, ko Mozus, Tā Kunga kalps, tiem devis. Joshua 18:8 Tad tie vīri cēlās un nogāja, un Jozuas tiem, kas nogāja, pavēlēja zemi uzrakstīt, un sacīja: ejat, un pārstaigājat to zemi un uzrakstiet to un griežaties atpakaļ pie manis, tad es priekš jums metīšu meslus Tā Kunga priekšā šeitan Šīlo. Joshua 18:9 Tad tie vīri nogāja un pārstaigāja to zemi un to pēc viņas pilsētām grāmatā uzrakstīja septiņās daļās, un nāca atpakaļ pie Jozuas uz lēģeri Šīlo. Joshua 18:10 Un Jozuas meta meslus priekš viņiem Šīlo Tā Kunga priekšā, un Jozuas tur Israēla bērniem dalīja to zemi pēc viņu daļām. Joshua 18:11 Un mesli krita Benjamina bērnu ciltij pēc viņu radiem, un viņu nomeslotās tiesas robeža stiepjas starp Jūda bērniem un Jāzepa bērniem. Joshua 18:12 Un viņu ziemeļa robeža nāca no Jardānes, un šī robeža iet augšā gar Jērikus ziemeļa pusi un stiepjas caur tiem kalniem pret vakara pusi un viņas gals ir pie Bet-Avenas tuksneša. Joshua 18:13 Un no turienes robeža aiziet uz Lūzu, gar Lūzu, - šī ir Bētele, - pret dienasvidu, un robeža noiet uz Atarot-Ādaru pie tā kalna, kas ir dienasvidus pusē no Lejas-Bet-Oronas. Joshua 18:14 Un šī robeža stiepjas un griežas vakara malā uz dienasvidu, no tā kalna, kas ir Bet-Oronai pretī uz dienasvidu, un viņas gals ir pie Kiriat-Baālas, - šī ir Kiriat-Jearima, Jūda bērnu pilsēta, - šī ir vakara puses mala. Joshua 18:15 Un dienasvidus mala stiepjas no Kiriat-Jearimas gala, un šī robeža iznāk no vakara puses un iziet uz Nevtoas avotu. Joshua 18:16 Un šī robeža noiet līdz tā kalna galam, kas ir Inoma dēla ielejai pretī, Revaiešu ielejā pret ziemeļiem un noiet caur Inoma ieleju gar Jebusiešiem pret dienasvidu un noiet līdz Roģeles avotam, Joshua 18:17 Un stiepjas uz ziemeļa pusi un iznāk uz En-Zemesu un iziet uz Ģililotu, kas stiepjas pret Adumim, un noiet uz Boēna, Rūbena dēla, akmeni, Joshua 18:18 Un iet pāri gar to klajumu uz ziemeļa pusi un noiet uz to klajumu. Joshua 18:19 Un šī robeža iet pāri gar Bet-Aglu pret ziemeļiem, un šās robežas gals ir pie sāls jūras mēles pret ziemeļiem, pie Jardānes gala dienas vidū; šī ir dienvidu robeža. Joshua 18:20 Un Jardāne ir viņa robeža rīta pusē; šī ir Benjamina bērnu daļa pēc viņu robežām visapkārt, pēc viņu radiem. Joshua 18:21 Bet Benjamina bērnu cilts pilsētas pēc viņu radiem ir: Jērikus un Bet-Agla un Emek-Ķecica Joshua 18:22 Un Bet-Araba un Cemaraīm un Bētele. Joshua 18:23 Un Avim un Para un Ovra Joshua 18:24 Un Kavar-Amonaja un Ovni un Gaba, divpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Joshua 18:25 Gibeona un Rāma un Beērote Joshua 18:26 Un Micpa un Ķevira un Moca Joshua 18:27 Un Reķeme un Jerpeēle un Tareala Joshua 18:28 Un Cela, Eleve un Jebuzi, - šī ir Jeruzāleme, - Ģibeata, Kiriata, četrpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Šī ir Benjamina bērnu daļa pēc viņu radiem. Joshua 19:0 Joshua 19:1 Un otri mesli krita Sīmeanam, Sīmeana bērnu ciltij pēc viņu radiem, un viņu nomeslota tiesa bija Jūda bērnu starpā. Joshua 19:2 Un tiem bija par daļu: Bēršeba un Zeba un Moloda Joshua 19:3 Un Hacar-Šuale un Bala un Aceme Joshua 19:4 Un Eltolade un Betule un Horma Joshua 19:5 Un Ciklaga un Bet-Markabote un Acar-Zusa Joshua 19:6 Un Betlebaote un Zaruēne, trīspadsmit pilsētas un viņu ciemi; Joshua 19:7 Aīna, Rimona un Etere un Azane, četras pilsētas un viņu ciemi, Joshua 19:8 Un visi ciemi šo pilsētu apgabalā līdz Baālat-Beērei, dienasvidus Rāmatai; šī ir Sīmeana bērnu cilts daļa pēc viņu radiem. Joshua 19:9 Sīmeana bērnu daļa ir Jūda bērnu zemē, jo Jūda bērnu tiesa tiem bija par lielu, tāpēc Sīmeana bērni mantoja viņu daļas vidū. Joshua 19:10 Un trešie mesli krita Zebulona bērniem pēc viņu radiem, un viņu daļas robeža stiepjas līdz Zaridei. Joshua 19:11 Un viņu robeža iet uz augšu pret vakara pusi uz Marealu, un tek līdz Dabazetei un stiepjas līdz tai upei, kas šaipus Jokneama. Joshua 19:12 Un viņa griežas no Zarides pret rītiem pret saules lēkšanu, uz Ķislot-Tābora robežām, un iznāk pie Dobrates un stiepjas līdz Javiai; Joshua 19:13 Un no turienes viņa iet pret rītiem, pret saules lēkšanu, uz GatEveru, Iti, Kacini un iznāk pie Rimona, sniegdamās līdz Neai. Joshua 19:14 Un šī robeža griežas apkārt pret ziemeļa pusi uz Kanatonu, un viņas gals ir Jevtaēles ieleja. Joshua 19:15 Un Katāte un Nahāle un Šimrona un Jedeala un Bētleme, divpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:16 Šī ir Zebulona bērnu daļa pēc viņu radiem, šīs pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:17 Ceturtie mesli krita Īsašaram, Īsašara bērniem pēc viņu radiem. Joshua 19:18 Un viņu robežas bija Jezreēls, Ķezulote un Šuneme. Joshua 19:19 Un Avaraīm un Sihons un Anaārot Joshua 19:20 Un Rabita un Ķiseons un Abeca Joshua 19:21 Un Remeta un Enganim un Enada un Bet-Paceca. Joshua 19:22 Un šī robeža stiepjas un Tāboru un Zaācimu un Bet-Šemesu un viņu robežas gals ir pie Jardānes: sešpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:23 Šī ir Īsašara bērnu cilts daļa, pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:24 Un piektie mesli krita Ašera bērniem pēc viņu radiem. Joshua 19:25 Un viņu robežas bija Elkate un Alus un Betene un Aksave Joshua 19:26 Un Alameleķs un Ameada un Mizeala, un stiepjas uz Karmeli pie jūras un uz Šihor-Libnatu, Joshua 19:27 Un griežas pret saules lēkšanu uz Bet-Dagonu un stiepjas uz Zebulonu un uz JevtaEles ieleju pret ziemeļiem no Bet-Emeka un Neģiēla un iznāk uz Kabalu pa kreiso roku, Joshua 19:28 Un uz Hebronu un Reobu un Amonu un Kānu līdz lielai Sidonai. Joshua 19:29 Un šī robeža griežas uz Ramu un uz stipro Tirus pilsētu, tad šī robeža griežas uz Osu, un viņas gals ir pie jūras, blakām Aksibes robežām. Joshua 19:30 Un Umma un Afeks un Reobe: divdesmit divas pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:31 Šī ir Ašera bērnu cilts daļa pēc viņu radiem, šīs pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:32 Sestie mesli krita Naftalus bērniem pēc viņu radiem. Joshua 19:33 Un viņu robeža ir no Eleves, no tā ozola pie Caēnanim, un Adami-Neķebes un Jabneēļa līdz Lakum, un viņas gals ir pie Jardānes. Joshua 19:34 Un šī robeža griežas pret vakara pusi uz Asnot-Tāboru, un no turienes viņa noiet uz Ukoku, un stiepjas uz Zebulonu pret dienasvidu, un pie Ašera viņa stiepjas pret vakara pusi, un pie Jūda līdz Jardānei pret saules lēkšanu. Joshua 19:35 Un stipras pilsētas ir: Cidim, Cera un Amata, Rākata un Ķinerete Joshua 19:36 Un Ādama un Rāma un Hacore Joshua 19:37 Un Ķedesa un Edreji un EnAcore Joshua 19:38 Un Jereons un MigdalEle, Oreme un Bet-Anata un BetŠemes, deviņpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:39 Šī ir Naftalus bērnu cilts daļa pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:40 Septītie mesli krita Dana bērnu ciltij pēc viņu radiem. Joshua 19:41 Un viņu daļas robežas bija Carea un Estaole un Irzameze Joshua 19:42 Un Zaēlabina un Ajalone un Jetla. Joshua 19:43 Un Elona un Timnata un Ekrona Joshua 19:44 Un Elteķe un Ģibetonā un Baālate, Joshua 19:45 Jeūde un Bne-Barata un Gat-Rimona, Joshua 19:46 Un Mejarkona un Rakona, ar to robežu pret Joppi. Joshua 19:47 Bet Dana bērnu robežas kļuva lielākas, jo Dana bērni cēlās un karoja pret Lezemu un to uzņēma un to sita ar zobena asmeni un to iemantoja un tur dzīvoja, un nosauca Lezemu par Danu pēc sava tēva Dana vārda. Joshua 19:48 Šī ir Dana bērnu cilts daļa pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Joshua 19:49 Un kad tie nu bija beiguši zemi izdalīt pēc viņas robežām, tad Israēla bērni Jozuam, Nuna dēlam, deva daļu savā vidū. Joshua 19:50 Pēc Tā Kunga vārda tie viņam deva to pilsētu, ko viņš prasīja, Timnat-Zeru Efraīma kalnos, un viņš uztaisīja to pilsētu un tur dzīvoja. Joshua 19:51 Tās ir tās daļas, ko priesteris Eleazars, un Jozuas, Nuna dēls, un tie cilts tēvi Israēla bērnu ciltīm caur mesliem izdalīja Šīlo Tā Kunga priekšā pie saiešanas telts durvīm un tā tie pabeidza zemes izdalīšanu. Joshua 20:0 Joshua 20:1 Un Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja: Joshua 20:2 Runā uz Israēla bērniem un saki: noliekat sev glābšanās pilsētas, par kurām Es uz jums esmu runājis caur Mozu, Joshua 20:3 Ka uz turieni var bēgt tas nokāvējs, kas kādu dvēseli no nejauši nezinādams nokauj, ka tās jums var būt par patvēruma no asins atriebēja. Joshua 20:4 Un kurš uz kādu no šīm pilsētām bēg, tam pie pilsētas vārtiem būs stāvēt, un savus vārdus runāt priekš pilsētas vecaju ausīm; tad tie viņu lai uzņem pie sevis pilsētā un viņam dod vietu, ka viņš pie tiem var dzīvot. Joshua 20:5 Un kad tas asins atriebējs viņam dzenās pakaļ, tad lai tie to nokāvēju viņam nedod rokā, tāpēc ka viņš nezinādams savu tuvāko nokāvis, un viņu iepriekš nav ienīdējis. Joshua 20:6 Tad tam tai pilsētā būs dzīvot, tiekams viņš draudzes priekšā būs stāvējis uz tiesu, līdz kamēr tas augstais priesteris būs miris, kas tanīs dienās būs, tad lai tas nokāvējs griežas atpakaļ un iet savā pilsētā un savā namā, tai pilsētā, no kurienes viņš izbēdzis. Joshua 20:7 Tad tie iesvētīja Ķedesu Galilejā Naftalus kalnos, un Šehemi Efraīma kalnos, un ĶniatArpu, - tā ir Hebrone, - Jūda kalnos. Joshua 20:8 Un viņpus Jardānes, no Jērikus pret rītiem, tie deva Beceru tuksnesi Rūbena cilts klajumā, un Golanu Basanā no Manasus cilts. Joshua 20:9 Šīs tās noliktās pilsētas priekš visiem Israēla bērniem un priekš svešiniekiem viņu starpā, ka uz turieni bēgtu ikkatrs, kas cilvēku nejauši nokauj, ka tam nebūtu jāmirst caur asins atriebēja roku, pirms nebūtu stāvējis draudzes priekšā. Joshua 21:0 Joshua 21:1 Tad Levitu cilts tēvi piegāja pie priestera Eleazara un pie Jozuas, Nuna dēla, un pie Israēla bērnu cilts tēviem, Joshua 21:2 Un runāja uz tiem Šīlo Kanaāna zemē, sacīdami: Tas Kungs caur Mozu pavēlējis, mums dot pilsētas, kur varam dzīvot, ar ganībām priekš mūsu lopiem. Joshua 21:3 Tad Israēla bērni Levitiem deva no savām daļām pēc Tā Kunga vārda šīs pilsētas un viņu ganības. Joshua 21:4 Un mesli krita Kehāta radiem. Un priestera Ārona bērniem no Levitiem caur mesliem krita trīspadsmit pilsētas no Jūda cilts un no Sīmeana cilts un no Benjamina cilts. Joshua 21:5 Un tiem citiem Kehāta bērniem caur mesliem krita desmit pilsētas no Efraīma cilts radiem un no Dana cilts un no Manasus puscilts. Joshua 21:6 Un Geršona bērniem caur mesliem krita trīspadsmit pilsētas no Īsašara cilts radiem un no Ašera cilts un no Naftalus cilts un no Manasus puscilts Basanā. Joshua 21:7 Merarus bērniem pēc viņu radiem krita divpadsmit pilsētas no Rūbena cilts un no Gada cilts un no Zebulona cilts. Joshua 21:8 Tā Israēla bērni Levitiem deva caur meslošanu šīs pilsētas un viņu ganības, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Joshua 21:9 Un no Jūda bērnu cilts un no Sīmeana bērnu cilts tie deva šīs pilsētas, ko pie vārda nosauca, Joshua 21:10 Ka tie piederētu Ārona bērnu bērniem, no Kehāta radiem, no Levja bērniem; jo tie pirmie mesli viņiem krita. Joshua 21:11 Un tie tiem deva Kiriat-Arbu, Enaka tēva pilsētu, tā ir Hebrone Jūda kalnos un viņas apkārtējās ganības. Joshua 21:12 Bet tās pilsētas tīrumu un līdz ar viņas ciemiem tie deva Kālebam, Jefunna dēlam, par dzimtu. Joshua 21:13 Un tie deva priestera Ārona bērniem to glābšanas pilsētu priekš nokāvējiem, Hebroni un viņas ganības, un Libnu un viņas ganības, Joshua 21:14 Un Jatiru un viņas ganības, un Estemou un viņas ganības, Joshua 21:15 Un Holonu un viņas ganības, un Debiru un viņas ganības, Joshua 21:16 Un Aīnu un viņas ganības, un Jūtu un viņas ganības, un BetŠemesu un viņas ganības, - deviņas pilsētas no šīm divām ciltīm. Joshua 21:17 Un no Benjamina cilts: Gibeonu un viņas ganības, Ģebu un viņas ganības, Joshua 21:18 Un Anatotu un viņas ganības, un Almonu un viņas ganības, - četras pilsētas. Joshua 21:19 Pavisam priestera Ārona dēliem bija trīspadsmit pilsētas ar savām ganībām. Joshua 21:20 Bet Kehāta bērnu radiem, tiem Levitiem, tiem citiem Kehāta bērniem krita caur mesliem tās pilsētas no Efraīma cilts. Joshua 21:21 Un tiem deva Šehemi, to glābšanās pilsētu priekš nokāvējiem, un viņas ganības Efraīma kalnos, un Ģezeru un viņas ganības, Joshua 21:22 Un Ķibcaīm un viņas ganības, un Bet-Oronu un viņas ganības, četras pilsētas. Joshua 21:23 Un no Dana cilts: Elteku un viņas ganības, un Ģibetonu un viņas ganības, Joshua 21:24 Un Ajaloni un viņas ganības, Gat-Rimonu un viņas ganības, - četras pilsētas. Joshua 21:25 Un no Manasus puscilts: Taēnaku un viņas ganības, un Gat-Rimonu un viņas ganības, divas pilsētas: Joshua 21:26 Pavisam kopā priekš tiem citiem Kehāta bērnu radiem desmit pilsētas ar savām ganībām. Joshua 21:27 Un Geršona bērniem no Levitu radiem (krita) no Manasus puscilts tā glābšanās pilsēta priekš nokāvējiem, Golana Basanā un viņas ganības un Beēstra un viņas ganības, - divas pilsētas. Joshua 21:28 Un no Īsašara cilts Ķisjone un viņas ganības, un Dobrate un viņas ganības, Joshua 21:29 Jarmute un viņas ganības, Enganim un viņas ganības, - četras pilsētas, Joshua 21:30 Un no Ašera cilts Mizeale un viņas ganības, Abdone un viņas ganības. Joshua 21:31 Elkata un viņas ganības, un Reoba un viņas ganības, - četras pilsētas. Joshua 21:32 Un no Naftalus cilts tā glābšanās pilsēta priekš nokāvējiem Ķedesā Galilejā un viņas ganības, Amot-Dore un viņas ganības, un Kartane un viņas ganības, - trīs pilsētas. Joshua 21:33 Pavisam Geršona bērniem pēc viņu radiem ir trīspadsmit pilsētas ar savām ganībām. Joshua 21:34 Un Merarus bērnu radiem, tiem citiem Levitiem, (krita) no Zebulona cilts Jokneane un viņas ganības, un Karta un viņas ganības, Joshua 21:35 Dimna un viņas ganības, Naālale un viņas ganības, - četras pilsētas. Joshua 21:36 Un no Rūbena cilts Becere un viņas ganības, Jāca un viņas ganības. Joshua 21:37 Ķedemota un viņas ganības, un Mepaāta un viņas ganības, - četras pilsētas. Joshua 21:38 Un no Gada cilts krita tā glābšanās pilsēta priekš nokāvējiem, Rāmote Gileādā un viņas ganības, Joshua 21:39 Un Mahānaīm un viņas ganības, Hešbona un viņas ganības, Jaēzere un viņas ganības, pavisam četras pilsētas. Joshua 21:40 Visas šīs pilsētas piederēja Merarus bērniem pēc viņu radiem, kas arī vēl bija no Levitu radiem, un caur mesliem tiem krita divpadsmit pilsētas. Joshua 21:41 Pavisam Levitu pilsētu Israēla bērnu zemē bija četrdesmit un astoņas ar savām ganībām. Joshua 21:42 Visas šīs pilsētas bija savrup ar savām apkārtējām ganībām; tā bija ar visām šīm pilsētām. Joshua 21:43 Tā Tas Kungs Israēlim deva visu to zemi, ko Viņš bija zvērējis dot viņu tēviem, un tie to uzņēma un tur dzīvoja. Joshua 21:44 Un Tas Kungs tiem deva mieru visapkārt, tā kā Tas Kungs viņu tēviem bija zvērējis, un no visiem viņu ienaidniekiem neviens nepastāvēja viņu priekšā, visus viņu ienaidniekus Tas Kungs deva viņu rokā. Joshua 21:45 Un neviena vārda netrūka no visiem tiem labiem vārdiem, ko Tas Kungs uz Israēla namu bija runājis, - viss tas notika. Joshua 22:0 Joshua 22:1 Tad Jozuas aicināja Rūbeniešus un Gadiešus un Manasus puscilti, Joshua 22:2 Un uz tiem sacīja: jūs visu esat turējuši, ko jums Mozus, Tā Kunga kalps, pavēlējis, un esat klausījuši manai balsij visās lietās, ko es jums esmu pavēlējis. Joshua 22:3 Jūs savus brāļus neesat atstājuši tādu ilgu laiku līdz šai dienai, bet esat turējuši, kas bija jātur, Tā Kunga, sava Dieva pavēli. Joshua 22:4 Un nu Tas Kungs, jūsu Dievs, mieru ir devis jūsu brāļiem, tā kā Viņš tiem bija runājis. Tad nu griežaties atpakaļ un ejat uz saviem dzīvokļiem, uz savu īpašu zemi, ko jums Tā Kunga kalps Mozus devis viņpus Jardānes. Joshua 22:5 Bet no Dieva puses dariet to likumu un to bauslību, ko jums Mozus, Tā Kunga kalps, ir pavēlējis, ka jūs mīļojat To Kungu, savu Dievu, un staigājat visos Viņa ceļos un turat Viņa baušļus un Viņam pieķeraties un Viņam kalpojat no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Joshua 22:6 Tā Jozuas tos svētīja un atlaida, un tie aizgāja uz saviem dzīvokļiem. Joshua 22:7 Jo vienai Manasus cilts pusei Mozus to (daļu) bija devis Basanā, bet viņas otrai pusei Jozuas to daļu deva pie viņu brāļiem šaipus Jardānes pret vakariem. Joshua 22:8 Kad Jozuas tos atlaida uz viņu dzīvokļiem, tad viņš tos svētīja un uz tiem runāja sacīdams: ar lielu bagātību jūs griežaties atpakaļ uz saviem dzīvokļiem, ar varen daudz lopiem, ar sudrabu un zeltu un ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm. Daliet savu ienaidnieku laupījumu ar saviem brāļiem. Joshua 22:9 Tā Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts griezās atpakaļ un aizgāja no Israēla bērniem no Šīlo Kanaāna zemē, un gāja uz Gileādas zemi, uz savu īpašu zemi, kur tie par mantiniekiem bija iecelti pēc Tā Kunga pavēles caur Mozu. Joshua 22:10 Kad tie nu nāca uz Jardānes apgabalu, kas Kanaāna zemē, tad Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts tur uzcēla altāri pie Jardānes, lielu altāri, kur bija ko redzēt. Joshua 22:11 Un Israēla bērni dzirdēja sakām: Redzi, Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts ir uzcēluši altāri Kanaāna zemei pretī, Jardānes apgabalā, Israēla bērniem pretim. Joshua 22:12 Kad Israēla bērni to dzirdēja, tad visa Israēla bērnu draudze sapulcējās Šīlo, ka tie pret viņiem celtos ar karaspēku. Joshua 22:13 Un Israēla bērni sūtīja pie Rūbena bērniem un pie Gada bērniem un pie Manasus puscilts uz Gileādas zemi Pinehasu, Eleazara, tā priestera, dēlu, Joshua 22:14 Un desmit virsniekus līdz ar viņu, no ikviena tēva nama vienu virsnieku no visām Israēla ciltīm, un ikviens no tiem bija tā galva savu tēvu namā pār Israēla tūkstošiem. Joshua 22:15 Un tie nāca pie Rūbena bērniem un pie Gada bērniem un pie Manasus puscilts Gileādas zemē, un runāja ar tiem un sacīja: Joshua 22:16 Tā saka visa Tā Kunga draudze: kas tas par noziegumu, ko jūs pret Israēla Dievu esat noziegušies, nogriezdamies šodien no Tā Kunga, ka jūs sev esat uztaisījuši altāri, Tam Kungam šodien pretī turēdamies? Joshua 22:17 Vai tas Peora noziegums mums vēl ir mazs, no kā mēs (vēl) neesam šķīstījušies līdz šai dienai, jebšu mocība Tā Kunga draudzē ir bijusi? Joshua 22:18 Un jūs šodien nogriežaties no Tā Kunga; bet notiks, kad jūs Tam Kungam šodien turēsities pretī, tad Viņš rīt dusmosies par visu Israēla draudzi. Joshua 22:19 Bet ja jums šķiet, savu iemantoto zemi nešķīstu esam, tad nāciet pāri uz Tā Kunga īpašu zemi, kur Tā Kunga dzīvoklis stāv, un ņemiet savu daļu mūsu vidū, bet neturaties pretī Tam Kungam, nedz turaties pretī mums, uzceldami sev altāri klāt pie Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra. Joshua 22:20 Vai Akans, Zerus dēls, nebija ļoti noziedzies pie tā, kas bija izdeldējams? Un bardzība nāca pār visu Israēla draudzi, un tas vīrs nenomira viens vien sava nozieguma dēļ. Joshua 22:21 Tad Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts atbildēja un runāja uz Israēla tūkstošu virsniekiem: Joshua 22:22 Tas stiprais Dievs, Dievs, Tas Kungs, tas stiprais Dievs, Dievs, Tas Kungs, tas zin, un arī Israēlim būs zināt, ja tas ir no pretestības vai caur noziegumu pret To Kungu, tad lai Viņš mums šodien nepalīdz. Joshua 22:23 Ja mēs tāpēc sev altāri esam uzcēluši, ka gribam nogriezties no Tā Kunga, vai uz tā upurēt dedzināmos upurus vai ēdamus upurus vai pateicības upurus, tad lai Tas Kungs to piemeklē; Joshua 22:24 Un ja mēs to neesam darījuši šo lietu bīdamies un sacīdami: rītu jūsu bērni uz mūsu bērniem runās un sacīs: kas jums par daļu ar To Kungu, Israēla Dievu? Joshua 22:25 Tas Kungs par robežu ir licis to Jardāni starp mums un jums, jūs Rūbena bērni un jūs Gada bērni, jums nav daļas pie Tā Kunga; tad jūsu bērni mūsu bērniem liktu atstāties no Tā Kunga bijāšanas. Joshua 22:26 Tāpēc mēs sacījām: taisīsim jel sev un uzcelsim altāri, ne dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upuriem, Joshua 22:27 Bet ka tas būtu par liecinieku starp mums un jums, un starp mūsu radiem pēc mums, ka mēs Tam Kungam ar kalpošanu varam kalpot Viņa priekšā, ar saviem dedzināmiem upuriem un ar saviem kaujamiem upuriem un ar saviem pateicības upuriem, un lai jūsu bērni turpmāk uz mūsu bērniem nevar sacīt: jums nav daļas pie Tā Kunga. Joshua 22:28 Tāpēc mēs sacījām: kad notiek, ka tie uz mums vai uz mūsu pēcnākamiem turpmāk tā sacīs; tad mēs sacīsim: redziet Tā Kunga altāra taisījumu, ko mūsu tēvi ir taisījuši, ne dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upuriem, bet par liecību starp jums un mums. Joshua 22:29 Lai tas ir tālu no mums, ka mēs būtu pretī turējušies Tam Kungam, vai šodien no Tā Kunga nogriezušies, uzceldami vēl vienu altāri dedzināmiem upuriem, ēdamiem upuriem un kaujamiem upuriem klāt pie Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra, kas ir Viņa dzīvokļa priekšā. Joshua 22:30 Kad priesteris Pinehas un tie draudzes virsnieki un tās galvas pār Israēla tūkstošiem, kas pie tā bija, dzirdēja tos vārdus, ko Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus bērni runāja, tad tas viņiem patika. Joshua 22:31 Un Pinehas, priestera Eleazara dēls, sacīja uz Rūbena bērniem un uz Gada bērniem un uz Manasus bērniem: šodien mēs atzīstam, ka Tas Kungs ir mūsu vidū, ka jūs ar šo noziegumu neesat noziegušies pret To Kungu; nu jūs Israēla bērnus esat izglābuši no Tā Kunga rokas. Joshua 22:32 Tad Pinehas, priestera Eleazara dēls, un tie virsnieki griezās atpakaļ no Rūbena bērniem un no Gada bērniem no Gileāda zemes uz Kanaāna zemi pie Israēla bērniem un viņiem atsacīja šo vārdu. Joshua 22:33 Un tas vārds patika Israēla bērniem, un Israēla bērni teica Dievu un vairs nedomāja pret viņiem celties ar karaspēku nedz to zemi postīt, kur Rūbena bērni un Gada bērni dzīvoja. Joshua 22:34 Un Rūbena bērni un Gada bērni nosauca to altāri: lai tas ir par liecinieku starp mums, ka Tas Kungs ir Dievs. Joshua 23:0 Joshua 23:1 Un pēc ilga laika, kad Tas Kungs Israēlim mieru bija devis no visiem viņu ienaidniekiem visapkārt, un kad Jozuas bija vecs palicis un stipri gados, Joshua 23:2 Tad Jozuas sasauca visus Israēla vecajus un viņu virsniekus un viņu soģus un viņu priekšniekus un uz tiem sacīja: es esmu vecs palicis un stipri gados, - Joshua 23:3 Un jūs visu esat redzējuši, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, darījis visām šīm tautām jūsu priekšā, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, tas priekš jums ir karojis. Joshua 23:4 Redziet, šās atlikušās tautas es caur mesliem jums esmu devis par daļu jūsu ciltīm, no Jardānes (sākot), un visas tautas, ko es esmu izdeldējis, un līdz tai lielai jūrai pret saules noiešanu. Joshua 23:5 Un Tas Kungs, jūsu Dievs, pats tos izdzīs jūsu priekšā un tos no jums aizdzīs, un jūs iemantosiet viņu zemi, tā kā Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums runājis. Joshua 23:6 Tad nu esat ļoti stipri, turēt un darīt visu, kas rakstīts Mozus bauslības grāmatā, ka jūs no tās neatkāpjaties ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Joshua 23:7 Ka jūs nenoejat pie šīm tautām, kas pie jums atlikušas, un nepieminiet viņu dievu vārdu, un nezvērējiet pie viņiem un nekalpojiet viņiem un nemetaties zemē priekš viņiem, Joshua 23:8 Bet pieķeraties Tam Kungam, savam Dievam, kā jūs esat darījuši līdz šai dienai. Joshua 23:9 Tā Tas Kungs jūsu priekšā ir izdzinis lielas un varenas tautas, un neviens priekš jums nav pastāvējis līdz šai dienai. Joshua 23:10 Viens vīrs no jums dzen tūkstošus, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Tas priekš jums karo, tā kā Viņš jums runājis. Joshua 23:11 Tāpēc sargājat savas dvēseles ļoti, ka jūs mīļojat To Kungu, savu Dievu. Joshua 23:12 Jo kad jūs nogriezīsities un pieķersities šīm tautām, kas pie jums atlikušas un apsvainosities(saradosities) ar viņām un iesiet pie viņām un tās pie jums, Joshua 23:13 Tad ziniet tiešām, ka Tas Kungs, jūsu Dievs, joprojām visas šās tautas jūsu priekšā neizdzīs, bet tās jums tiks par slazda valgu un par tīklu un par pātagu jūsu sānos un par ērkšķiem jūsu acīs, tiekams jūs iesiet bojā no šīs labās zemes, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums devis. Joshua 23:14 Un redzi, es aizeju šodien visas pasaules ceļu; tad nu atzīstat no visas sirds un no visas dvēseles, ka neviena vārda netrūkst no visiem labiem vārdiem, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums runājis; visi jums ir nākuši, no tiem netrūkst neviena vārda. Joshua 23:15 Un kā viss tas labums pār jums nācis, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums runājis: tā Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums liks nākt visam tam ļaunumam, ko Viņš runājis, tiekams Viņš jūs būs izdeldējis no šīs labās zemes virsas, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums devis, Joshua 23:16 Kad jūs Tā Kunga, sava Dieva, derību pārkāpjat, ko Viņš jums ir devis, un ejat un kalpojat citiem dieviem un metaties zemē priekš viņiem, tad Tā Kunga bardzība pret jums iedegsies un jūs piepeši izdeldēs no tās labās zemes virsas, ko Viņš jums devis. Joshua 24:0 Joshua 24:1 Un Jozuas sapulcināja visas Israēla ciltis Šehemē un sasauca Israēla vecajus un viņu virsniekus un viņu soģus un viņu priekšniekus, un tie atnāca Dieva priekšā. Joshua 24:2 Tad Jozuas sacīja uz visiem tiem ļaudīm: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: viņpus upes jūsu tēvi vecos laikos ir dzīvojuši, Tārus, Ābrahāma un Nahora tēvs, un ir kalpojuši citiem dieviem. Joshua 24:3 Tad Es ņēmu jūsu tēvu Ābrahāmu no viņas upes puses un tam liku staigāt caur visu Kanaāna zemi, un Es vairoju arī viņa dzimumu un devu viņam Īzaku. Joshua 24:4 Un Īzakam Es devu Jēkabu un Ēsavu, un Ēsavam Es devu Seīra kalnus par daļu, bet Jēkabs un viņa bērni nogāja uz Ēģiptes zemi. Joshua 24:5 Tad Es sūtīju Mozu un Āronu, un mocīju Ēģiptes zemi, tā kā Es viņas vidū esmu darījis, un pēc tam Es jūs izvedu. Joshua 24:6 Kad Es jūsu tēvus no Ēģiptes zemes biju izvedis, tad jūs nācāt pie jūras, un ēģiptieši jūsu tēviem dzinās pakaļ ar ratiem un ar jātniekiem līdz niedru jūrai. Joshua 24:7 Tad tie brēca uz To Kungu, un Viņš lika tumsību starp jums un ēģiptiešiem, un Viņš lika jūrai pār tiem nākt un tos apklāja, un jūsu acis redzējušas, ko Es Ēģiptes zemē esmu darījis. Pēc tam jūs ilgu laiku esat dzīvojuši tuksnesī. Joshua 24:8 Un Es jūs vedu Amoriešu zemē, kas viņpus Jardānes dzīvoja: tie pret jums karoja, bet Es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, un Es tos izdeldēju jūsu priekšā. Joshua 24:9 Tad Balaks, Cipora dēls, Moabiešu ķēniņš, cēlās un karoja pret Israēli; un viņš nosūtīja un lika aicināt Bileāmu, Beora dēlu, jūs nolādēt. Joshua 24:10 Bet Es Bileāmu negribēju klausīt, un viņš svētīdams jūs svētīja, un Es jūs izglābu no viņa rokas. Joshua 24:11 Un jūs cēlāties pār Jardāni un nācāt uz Jēriku; tad Jērikus iedzīvotāji pret jums karoja, Amorieši, Ferezieši un Kanaānieši un Hetieši un Ģirgozieši un Hivieši un Jebusieši, bet Es tos nodevu jūsu rokās. Joshua 24:12 Un Es sūtīju jūsu priekšā dundurus, tie tos priekš jums izdzina, kā arī tos divus Amoriešu ķēniņus, ne caur tavu zobenu, ne caur tavu stopu. Joshua 24:13 Un Es jums devu zemi, ko tu neesi apkopis, un pilsētas, ko jūs neesat uzcēluši, ka tur dzīvojat, vīna dārzus un eļļas kokus, ko jūs neesat dēstījuši, ka no tiem ēdat. Joshua 24:14 Un nu bīstaties To Kungu un kalpojiet Viņam skaidri un taisni, un atmetiet tos dievus, kam jūsu tēvi viņpus upes un Ēģiptes zemē ir kalpojuši, un kalpojiet Tam Kungam. Joshua 24:15 Bet ja tas jums nepatiks, Tam Kungam kalpot, tad izvēlaties sev šodien, kam jūs gribat kalpot, vai tiem dieviem, kam jūsu tēvi kalpojuši viņpus upes, vai tiem Amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams, mēs kalposim Tam Kungam. Joshua 24:16 Tad tie ļaudis atbildēja un sacīja: lai tas ir tālu no mums, To Kungu atstāt un kalpot citiem dieviem. Joshua 24:17 Jo Tas Kungs ir mūsu Dievs; Tas mūs un mūsu tēvus izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, Tas priekš mums šās lielās zīmes darījis un mūs pasargājis uz visiem ceļiem, kur esam gājuši, un starp visiem ļaudīm, caur kuru vidu esam staigājuši. Joshua 24:18 Un Tas Kungs mūsu priekšā izdzinis visus tos ļaudis un tos Amoriešus, šās zemes iedzīvotājus, tāpēc mēs kalposim Tam Kungam, jo Tas ir mūsu Dievs. Joshua 24:19 Tad Jozuas sacīja uz tiem ļaudīm: jūs nevarēsiet Tam Kungam kalpot, jo Tas Kungs ir svēts Dievs, Viņš ir stiprs Dievs, dusmotājs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus, nedz jūsu grēkus. Joshua 24:20 Kad jūs no Tā Kunga atstāsities un kalposiet svešiem dieviem, tad Viņš atstāsies un jums darīs ļaunu, un jums liks bojā iet, pēc tam, kad Viņš jums labu darījis. Joshua 24:21 Tad tie ļaudis sacīja uz Jozua: nē, bet mēs kalposim Tam Kungam. Joshua 24:22 Tad Jozuas sacīja uz tiem ļaudīm: jūs esat liecinieki sev pašiem, ka jūs To Kungu esat izvēlējušies, Viņam kalpot. Un tie sacīja: mēs esam liecinieki. Joshua 24:23 Un nu atmetiet tos svešos dievus, kas jūsu starpā, un griežat savas sirdis uz To Kungu, Israēla Dievu. Joshua 24:24 Un tie ļaudis sacīja uz Jozua: mēs kalposim Tam Kungam, mūsu Dievam, un klausīsim Viņa balsi. Joshua 24:25 Tā Jozuas tai dienā darīja derību ar tiem ļaudīm, un tiem iecēla likumus un tiesas Šehemē. Joshua 24:26 Un Jozuas rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā un ņēma lielu akmeni un to tur uzcēla apakš ozola pie Tā Kunga svētās vietas. Joshua 24:27 Un Jozuas sacīja uz visiem ļaudīm: redzi, šis akmens mums būs par liecību; jo tas ir dzirdējis visus Tā Kunga vārdus, ko Viņš ar mums runājis, - tas būs jums par liecību, ka jūs savam Dievam nemelojat. Joshua 24:28 Tā Jozuas tos ļaudis atlaida, ikvienu savā īpašumā. Joshua 24:29 Un notikās pēc šīm lietām, tad Jozuas, Nuna dēls, Tā Kunga kalps, nomira, simts un desmit gadus vecs būdams. Joshua 24:30 Un tie viņu apraka viņa īpašuma robežās, Timnat-Zerā, kas ir Efraīma kalnos, no Gaāša kalna pret ziemeļiem. Joshua 24:31 Un Israēls kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozuas dzīvoja un kamēr tie vecaji dzīvoja, kas ilgi pēc Jozuas dzīvoja un kas visus Tā Kunga darbus zināja, ko Viņš Israēlim bija darījis. Joshua 24:32 Un tie apraka arīdzan Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni no Ēģiptes zemes bija izveduši, Šehemē, tai tīruma gabalā, ko Jēkabs no Hamora, Šehema tēva, bērniem bija pircis par simts sudraba gabaliem; jo tas Jāzepa bērniem bija ticis par daļu. Joshua 24:33 Un Eleazars, Ārona dēls, nomira, un viņu apraka Ģibejā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija dota Efraīma kalnos.
Judges 0:0
Judges 1:0 Judges 1:1 Un notika pēc Jozuas nāves, ka Israēla bērni To Kungu vaicāja un sacīja: kas mums ies priekšā, karot pret Kanaāniešiem? Judges 1:2 Un Tas Kungs sacīja: Jūdam būs iet: redzi, Es to zemi esmu devis viņa rokā. Judges 1:3 Tad Jūda sacīja uz Sīmeanu, savu brāli: nāc man līdz uz manu daļu, un karosim pret Kanaāniešiem, tad es arīdzan tev iešu līdz uz tavu daļu. Un Sīmeans viņam gāja līdz. Judges 1:4 Un Jūda cēlās, un Tas Kungs nodeva viņu rokā Kanaāniešus un Fereziešus, un tas kāva Bezekā desmit tūkstoš vīrus. Judges 1:5 Un tie atrada Adoni-Bezeku Bezekā un karoja pret viņu un sakāva Kanaāniešus un Fereziešus. Judges 1:6 Un Adoni-Bezeks bēga, bet tie viņam dzinās pakaļ un to sagūstīja un nocirta īkšķus pie viņa rokām un kājām. Judges 1:7 Tad Adoni-Bezeks sacīja: septiņdesmit ķēniņi ar nocirstiem roku un kāju īkšķiem salasīja apakš mana galda druskas; kā es esmu darījis, tā man Dievs ir atmaksājis. Un tie to veda uz Jeruzālemi, un viņš tur nomira. Judges 1:8 Jo Jūda bērni bija karojuši pret Jeruzālemi un to uzņēmuši un ar zobena asmeni situši un to pilsētu iededzinājuši. Judges 1:9 Un pēc tam Jūda bērni nogāja karot pret tiem Kanaāniešiem, kas dzīvoja kalnos un pret dienas vidu un ielejā. Judges 1:10 Un Jūda cēlās pret tiem Kanaāniešiem, kas Hebronē dzīvoja, (bet Hebrones vārds bija senāk KiriatArba,) un tie kāva Zezaju un Aķimanu un Talmaju.   Judges 1:11 Un no turienes tie cēlās pret tiem, kas Debirā dzīvoja, bet Debiras vārds bija senāk KiriatZevere. Judges 1:12 Un Kālebs sacīja: kas KiriatZeveri kaus un viņu uzņems, tam es savu meitu Aksu došu par sievu. Judges 1:13 Tad to uzņēma Otniēls, Ķenasa, Kāleba jaunākā brāļa, dēls, un viņš tam Aksu, savu meitu, deva par sievu. Judges 1:14 Un notikās, kad viņa pie tā nāca, tad viņa to paskubināja, no viņas tēva tīrumu lūgt, un viņa nolēca no ēzeļa; tad Kālebs uz to sacīja: kas tev ir? Judges 1:15 Un tā uz viņu sacīja: dod man svētību, jo tu man esi devis diena vidus zemi, tad dod man arī ūdens avotus. Tad Kālebs viņai deva avotus augšā un avotus ielejā. Judges 1:16 Un tā Kenieša, Mozus tēvoča, bērni, gāja Jūda bērniem līdz no tās palmu pilsētas uz Jūda tuksnesi, kas no Arada uz dienas vidu, un nogāja un dzīvoja starp tiem ļaudīm. Judges 1:17 Un Jūda cēlās ar savu brāli Sīmeanu, un tie kāva tos Kanaāniešus, kas Cevatā dzīvoja, un tos izdeldēja; un nosauca tās pilsētas vārdu Horma. Judges 1:18 Un Jūda uzņēma arī Gacu ar viņas apgabalu, un Askalonu ar viņas apgabalu un Ekronu ar viņas apgabalu. Judges 1:19 Un Tas Kungs bija ar Jūdu, ka viņš tos kalnus ieņēma. Jo tos, kas ielejā dzīvoja, viņš nevarēja izdzīt, tāpēc ka tiem bija dzelzs rati. Judges 1:20 Un Kālebam tie deva Hebroni, kā Mozus bija runājis, un tas no turienes izdzina Enaka trīs dēlus. Judges 1:21 Bet Benjamina bērni neizdzina tos Jebusiešus, kas Jeruzālemē dzīvoja; un Jebusieši dzīvo Jeruzālemē ar Benjamina bērniem kopā līdz šai dienai. Judges 1:22 Un Jāzepa nams arī cēlās uz Bēteli, un Tas Kungs bija ar viņiem. Judges 1:23 Un Jāzepa nams lika Bēteli izlūkot, bet šīs pilsētas vārds senāk bija Lūza. Judges 1:24 Un tie izlūki redzēja vīru no pilsētas ārā nākam un sacīja uz viņu: rādi mums jel, kur pilsētā var iekļūt, tad mēs darīsim žēlastību pie tevis. Judges 1:25 Un kad viņš tiem rādīja, kur tie varēja iekļūt pilsētā, tad tie to pilsētu sita ar zobena asmeni, bet to vīru un visus viņa radus tie lika mierā. Judges 1:26 Tad tas vīrs nogāja uz Hetiešu zemi un uztaisīja pilsētu un nosauca viņas vārdu Lūza; tas ir viņas vārds līdz šai dienai. Judges 1:27 Un Manasus neizdzina tos, kas bija Betzeanā, un viņas ciemos, nedz Taēnakā un viņas ciemos, nedz Dorā un viņas ciemos, nedz Jebleamā un viņas ciemos, nedz Meģidū un viņas ciemos, un tie Kanaānieši iesāka palikt šai zemē. Judges 1:28 Bet kad Israēls palika stiprs, tad viņš Kanaāniešus piespieda pie klausības, bet izdzīt tos neizdzina. Judges 1:29 Efraīms arīdzan neizdzina tos Kanaāniešus, kas Gazerā dzīvoja, bet Kanaānieši dzīvoja starp viņiem Gazerā. Judges 1:30 Zebulons neizdzina Kitronas iedzīvotājus, nedz Naālalas iedzīvotājus, bet Kanaānieši dzīvoja starp viņiem un klausīja. Judges 1:31 Ašers neizdzina Akas iedzīvotājus, nedz tos iedzīvotājus, kas Sidonā. Aķelabā, Akzibā, Elbā, Afekā, Rekobā, Judges 1:32 Bet Ašerieši dzīvoja starp Kanaāniešiem, tās zemes iedzīvotājiem, jo viņi tos neizdzina. Judges 1:33 Naftalus neizdzina tos iedzīvotājus no BetŠemesas, nedz tos iedzīvotājus no ZetAnatas, bet dzīvoja starp Kanaāniešiem, tās zemes iedzīvotājiem, bet BetŠemesas un BetAnatas iedzīvotāji tiem palika par klausītājiem. Judges 1:34 Un Amorieši iedzina Dana bērnus kalnos, jo tie tiem neļāva nākt ielejā. Judges 1:35 Amorieši arī iesāka palikt Eres kalnos Ajalonā un Zaālbima, bet Jāzepa nama roka tos spieda, ka tie palika par klausītājiem. Judges 1:36 Un Amoriešu robeža bija no Akrabu kalniem un no Zelas uz augšu. Judges 2:0 Judges 2:1 Un Tā Kunga  eņģelis nāca no Gilgalas uz Boķimu un sacīja: Es jūs esmu izvedis no Ēģiptes un jūs ievedis tai zemē, ko jūsu tēviem esmu zvērējis, un sacījis: Es Savu derību ar jums negribu lauzt ne mūžam. Judges 2:2 Bet jums nebūs derību darīt ar šīs zemes iedzīvotājiem, viņu altārus jums būs salauzt. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij; kam jūs tā esat darījuši? Judges 2:3 Tāpēc Es arī esmu sacījis: Es tos neizdzīšu jūsu priekšā, bet tie jums būs par tīkliem, un viņu dievi par slazda valgiem. Judges 2:4 Un kad Tā Kunga eņģelis šos vārdus bija runājis uz visiem Israēla bērniem, tad tie ļaudis pacēla savu balsi un raudāja. Judges 2:5 Un tie nosauca tās vietas vārdu Boķim (raudātāji), un upurēja tur Tam Kungam. Judges 2:6 Jo kad Jozuas tos ļaudis bija atlaidis, tad Israēla bērni bija nogājuši ikviens uz savu īpašumu, ieņemt to zemi. Judges 2:7 Un tie ļaudis kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozuas dzīvoja un kamēr tie vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku pēc Jozuas dzīvoja, kas bija redzējuši visus Tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis pie Israēla bērniem. Judges 2:8 Bet kad Jozuas, Nuna dēls, Tā Kunga kalps, bija nomiris simts un desmit gadus vecs, Judges 2:9 Tad tie viņu apraka viņa robežās TimnatEresā uz Efraīma kalniem, no Gaāša kalna pret ziemeļiem. Judges 2:10 Kad nu arī viss tas dzimums bija aizgājis pie saviem tēviem, tad cēlās cits dzimums pēc viņiem, kas To Kungu nepazina, nedz tos darbus, ko Viņš bija darījis pie Israēla. Judges 2:11 Tad Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kalpoja Baāliem. Judges 2:12 Un atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes, un dzinās pakaļ citiem dieviem no to ļaužu dieviem, kas tiem bija visapkārt, un pielūdza tos un apkaitināja To Kungu. Judges 2:13 Jo tie atstāja To Kungu un kalpoja Baālam un Astartēm. Judges 2:14 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli, un Viņš tos nodeva laupītājiem rokā, kas tos aplaupīja, un Viņš tos pārdeva viņu ienaidnieku rokā visapkārt, un tie vairs nevarēja pastāvēt savu ienaidnieku priekšā.   Judges 2:15 Visur, kur tie izgāja, Tā Kunga roka bija pret tiem par sodu, kā Tas Kungs bija runājis un kā Tas Kungs tiem bija zvērējis, un tie tapa gauži spaidīti. Judges 2:16 Tad Tas Kungs iecēla soģus, kas tos izglāba no viņu laupītāju rokas. Judges 2:17 Bet tie arī neklausīja saviem soģiem, bet maukoja pakaļ citiem dieviem un tos pielūdza; ātri tie atstājās no tā ceļa, ko viņu tēvi bija gājuši, klausīt Tā Kunga baušļus; tā tie nedarīja. Judges 2:18 Un kad Tas Kungs tiem iecēla soģus, tad Tas Kungs bija ar to soģi, un tos izglāba no viņu ienaidnieku rokas, kamēr tas soģis dzīvoja; to Tam Kungam bija žēl, ka viņi nopūtās par tiem, kas viņus spieda un spaidīja. Judges 2:19 Bet kad tas soģis nomira, tad tie atkāpās un palika ļaunāki nekā viņu tēvi, dzīdamies pakaļ citiem dieviem, tiem kalpodami un tos pielūgdami; tie neatstājās no saviem darbiem, nedz no savas pārgalvības ceļa. Judges 2:20 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli, ka Viņš sacīja: tāpēc ka šī tauta Manu derību pārkāpusi, ko Es viņu tēviem pavēlēju, un nav klausījusi Manai balsij, Judges 2:21 Tad Es arī viņu priekšā neizdzīšu neviena no tiem pagāniem, ko Jozuas atstājis, kad viņš nomira, Judges 2:22 Lai Es Israēli caur tiem kārdināju, vai viņi Tā Kunga ceļu sargās, staigādami pa to, tā kā viņu tēvi ir sargājušies, vai ne? Judges 2:23 Tā Tas Kungs atstāja šos pagānus, tos tik drīz neizdzīdams, un tos nenodeva Jozuas rokā. Judges 3:0 Judges 3:1 Šie nu ir tie pagāni, ko Tas Kungs atstāja, ka Viņš caur tiem Israēli kārdinātu, kas nekā nezināja no Kanaāna kariem; Judges 3:2 Lai Israēla bērnu pēcnākamie zinātu un mācītos karu, tie, kas no tā vēl nekā nezināja. Judges 3:3 Pieci Fīlistu valdnieki un visi Kanaānieši un Sidonieši un Hivieši, kas dzīvoja Lībanus kalnos, un no BaālErmona kalna līdz Hamatai.   Judges 3:4 Šie tad bija, lai Israēls caur tiem tiktu kārdināts, ka taptu zināms, vai tie klausīs Tā Kunga baušļiem, ko Viņš viņu tēviem bija pavēlējis caur Mozu. Judges 3:5 Un Israēla bērni dzīvoja vidū starp Kanaāniešiem, Hetiešiem un Amoriešiem un Fereziešiem un Hiviešiem un Jebusiešiem. Judges 3:6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām un deva savas meitas viņu dēliem un kalpoja viņu dieviem, Judges 3:7 Un Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja Baāliem un Astartēm. Judges 3:8 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli un Viņš tos pārdeva Kuzan Rizataīma, Mezopotamijas ķēniņa, rokā, un Israēla bērni kalpoja Kuzan Rizataīmam astoņus gadus. Judges 3:9 Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu, un Tas Kungs Israēla bērniem cēla pestītāju, kas tos izpestīja, Otniēli, Ķenasa, Kāleba jaunākā brāļa, dēlu. Judges 3:10 Un Tā Kunga Gars bija uz viņu, un viņš bija par soģi Israēlim un izgāja karā, un Tas Kungs deva viņa rokā Kuzan Rizataīmu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka bija stipra pār Kuzan Rizataīmu. Judges 3:11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus, un Otniēls, Ķenasa dēls, nomira. Judges 3:12 Bet Israēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika. Tad Tas Kungs stiprināja Eglonu, Moaba ķēniņu, pret Israēli, tāpēc, ka tie darīja, kas Tam Kungam nepatika. Judges 3:13 Un viņš sapulcēja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, un cēlās un kāva Israēli, un tie ieņēma to palmu pilsētu. Judges 3:14 Un Israēla bērni kalpoja Eglonam, Moaba ķēniņam, astoņpadsmit gadus. Judges 3:15 Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu, un Tas Kungs tiem cēla par pestītāju Eūdu, Ģerus dēlu, no Benjamina cilts; tas bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja dāvanu Eglonam, Moaba ķēniņam. Judges 3:16 Un Eūds taisīja sev abējās pusēs griezīgu zobenu, olekts garumā, un to apjoza apakš savām drēbēm pie savas labās ciskas. Judges 3:17 Un viņš Eglonam, Moaba ķēniņam, nonesa dāvanas, un Eglons bija ļoti resns vīrs. Judges 3:18 Un kad viņš to dāvanu bija nodevis, tad viņš tos ļaudis atlaida, kas to dāvanu bija nesuši. Judges 3:19 Bet viņš griezās atpakaļ no tiem elku stabiem, kas bija Gilgalā un sacīja: man viens noslēpums tev jāsaka, ķēniņ. Un tas sacīja: klusu! Tad visi izgāja ārā, kas ap viņu stāvēja. Judges 3:20 Un Eūds pie viņa pienāca; bet viņš sēdēja kādā dzestrā kambarī, kas bija viņam vienam. Tad Eūds sacīja: man ir Dieva vārds uz tevi. Tad viņš cēlās no tā krēsla. Judges 3:21 Un Eūds izstiepa savu kreiso roku un ņēma to zobenu no savas labās ciskas un to viņam iedūra vēderā, Judges 3:22 Ka gan asmens, gan spals iegāja, un tie tauki to asmeni apklāja, jo viņš to zobenu no viņa vēdera neizvilka, un tas izgāja pakaļā cauri. Judges 3:23 Tad Eūds izgāja ārā un aizslēdza tā kambara durvis aiz sevis un tās aizšāva. Judges 3:24 Kad tas nu bija izgājis, tad viņa kalpi nāca, un redzēja, un lūk, kambara durvis bija aizslēgtas. Un tie sacīja: viņš gan savas kājas apklāj tai dzestrā kambarī. Judges 3:25 Kad tie nu gaidīja tik ilgi, ka paši kaunējās, un redzi, viņš tā kambara durvis neatdarīja, tad viņi ņēma atslēgu un atslēdza, un redzi, viņu kungs gulēja pie zemes nomiris. Judges 3:26 Un Eūds izmuka, kamēr tie gaidīja, jo viņš gāja gar tiem elku stabiem un aizmuka uz Seīratu. Judges 3:27 Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta trumetē uz Efraīma kalniem, un Israēla bērni nogāja ar viņu no tiem kalniem un viņš pats viņu priekšā. Judges 3:28 Un viņš uz tiem sacīja: steidzaties man pakaļ, jo Tas Kungs devis jūsu rokā jūsu ienaidniekus, tos Moabiešus. Un tie nogāja viņam pakaļ un uzņēma Jardānes pārejamo vietu, kas pret Moabu, un nevienu nelaida pāri. Judges 3:29 Un tie kāva no Moabiešiem tanī laikā kādus desmit tūkstoš vīrus, visus brangus un visus stiprus, ka neviens neizspruka. Judges 3:30 Tad Moabs tai dienā tapa pazemots apakš Israēla bērnu rokas, un zemei bija miers astoņdesmit gadus. Judges 3:31 Un pēc viņa bija Zamgars, Anata dēls, tas kāva no Fīlistiem sešsimt vīrus ar vēršu dzenamo. Tā viņš arīdzan Israēli izpestīja. Judges 4:0 Judges 4:1 Un Israēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika, kad Eūds bija nomiris. Judges 4:2 Tad Tas Kungs tos nodeva Jabina, Kanaāniešu ķēniņa, rokā, kas Hacorā valdīja, un viņa karaspēka virsnieks bija Siserus, un tas dzīvoja pagānu Arozetā.   Judges 4:3 Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu, jo tam bija deviņsimt dzelzs rati, un tas Israēla bērnus ar varu bija spaidījis divdesmit gadus. Judges 4:4 Un Debora, praviete, Lapidota sieva, tanī laikā Israēli tiesāja. Judges 4:5 Un viņa dzīvoja apakš Deboras palmas koka starp Ramu un Bēteli Efraīma kalnos, un Israēla bērni gāja pie viņas uz tiesu. Judges 4:6 Un viņa nosūtīja un aicināja Baraku, Abinoama dēlu, no Naftalus Ķedesas, un uz to sacīja: tiešām, Tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis: ej un dodies uz Tābora kalnu, un ņem līdz desmit tūkstoš vīrus no Naftalus bērniem un no Zebulona bērniem.   Judges 4:7 Tad Es tev pievedīšu pie Kisonas upes Siseru, Jabina karaspēka virsnieku, un viņa ratus un viņa pulku un viņu nodošu tavā rokā.   Judges 4:8 Tad Baraks uz viņu sacīja: ja tu man gribi iet līdz, tad es iešu, bet ja tu negribi iet līdz, tad es neiešu. Judges 4:9 Un viņa sacīja: iet es iešu tev līdz, tomēr tas gods uz šī ceļa, ko tu tagad staigā, nepiederēs tev, bet Tas Kungs Siseru nodos kādas sievas rokā. Un Debora cēlās un gāja ar Baraku uz Ķedesu. Judges 4:10 Tad Baraks sasauca Ķedesā Zebulonu un Naftalu, un tur desmit tūkstoš vīri gāja viņam pakaļ, un Debora gāja līdz. Judges 4:11 (Bet Hebers, tas kenietis, bija atšķīries no Keniešiem, no Hobaba, Mozus tēvoča, bērniem, un bija uzcēlis savu dzīvokli pie tā ozola iekš Caānaīm, kas ir pie Ķedesas.) Judges 4:12 Un Siserum tapa teikts, ka Baraks, Abinoama dēls, bija gājis uz Tābora kalnu. Judges 4:13 Tad Siserus sasauca pie Ķizonas upes visus savus ratus, deviņsimt dzelzs ratus, un visus ļaudis, kas pie viņa bija no pagānu Arozetas. Judges 4:14 Un Debora sacīja uz Baraku: celies, jo šī ir tā diena, kur Tas Kungs Siseru devis tavā rokā: vai Tas Kungs nav izgājis tavā priekšā? Tad Baraks cēlās no Tābora kalna, un desmit tūkstoš vīri viņam pakaļ. Judges 4:15 Un Tas Kungs izbiedēja Siseru ar visiem ratiem un visu karaspēku priekš Baraka zobena asmens, un Siserus nolēca no saviem ratiem un bēga kājām. Judges 4:16 Un Baraks dzinās pakaļ tiem ratiem un tam karaspēkam līdz pagānu Arozetai, un viss Siserus karapulks krita caur zobena asmeni, ka neviens neatlika. Judges 4:17 Un Siserus bēga kājām uz Jaēles, Hebera, tā Kenieša, sievas, dzīvokli, jo starp Jabinu, Hacoras ķēniņu, un Hebera, tā Kenieša, namu bija miers. Judges 4:18 Tad Jaēle Siserum izgāja pretī un sacīja: nāc iekšā, kungs, nāc iekšā pie manis, nebīsties; un viņš iegāja pie viņas dzīvoklī, un viņa to apsedza ar apsegu. Judges 4:19 Un viņš uz to sacīja: dod man jel maķenīt ūdens, jo man slāpst; tad viņa attaisīja piena trauku un to dzirdīja un to apsedza. Judges 4:20 Un viņš uz to sacīja: stāvi dzīvokļa durvīs; ja kāds nāk un tev vaicā un saka: vai še nav kāds; tad saki: nav neviena. Judges 4:21 Tad Jaēle, Hebera sieva, ņēma telts naglu un ņēma veseri savā rokā, un lēnam pie tā piegājusi, tā iedzina to naglu caur viņa deniņiem, tā ka tā iegāja zemē; bet viņš bija aizmidzis un noguris, un tā viņš nomira. Judges 4:22 Un redzi Baraks Siserum dzinās pakaļ Tad Jaēle izgāja viņam pretī un sacīja uz viņu: nāc, tad es tev rādīšu to vīru, ko tu meklē. Tad viņš pie tās iegāja, un redzi, Siserus gulēja nomiris, un tā nagla bija viņa deniņos. Judges 4:23 Tā Dievs tai dienā pazemoja Jabinu, Kanaāniešu ķēniņu, priekš Israēla bērniem. Judges 4:24 Un Israēla bērnu roka palika jo dienas grūtāka pār Jabinu, Kanaāniešu ķēniņu, kamēr tie izdeldēja Jabinu, Kanaāniešu ķēniņu. Judges 5:0 Judges 5:1 Tad Debora un Baraks, Abinoama, dēls, tai dienā dziedāja un sacīja: Judges 5:2 Ka Israēla varenie spēcīgi rādījušies, ka ļaudis labprātīgi cēlušies, teiciet To Kungu! Judges 5:3 Klausāties, ķēniņi, ņemiet vērā, lielie kungi! Tam Kungam es dziedāšu, Tam Kungam, Israēla Dievam, es dziedāšu dziesmas. Judges 5:4 Kungs, kad Tu izgāji no Seīra un atnāci no Edoma lauka, tad zeme drebēja, un debesis pilēja, un padebeši pilēja ar ūdeni. Judges 5:5 Kalni izkusa Tā Kunga priekšā, pats Sinaī Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Judges 5:6 Zamgara, Anata dēla, dienās, Jaēles dienās, ceļi bija klusi, un ceļa ļaudis gāja aplinkus. Judges 5:7 Klusi bija ciemi iekš Israēla, tie bija klusi, kamēr es, Debora, cēlos, kamēr es cēlos, māte iekš Israēla. Judges 5:8 Jaunus dievus izredzējās, tad radās karš vārtos. Vai gan redzēja bruņas, vai šķēpus pie četrdesmit tūkstošiem iekš Israēla?   Judges 5:9 Mana sirds pieder Israēla valdniekiem, tiem ļaudīm, kas labprātīgi cēlušies. Teiciet To Kungu! Judges 5:10 Kas jājat uz baltām ēzelienēm, kas sēžat uz audumiem, kas staigājat pa ceļu, dziedājiet! Judges 5:11 Kur strēlnieku balss skanēja pie ūdens akām, tur slavē Tā Kunga taisnos darbus, tos taisnos darbus pie Viņa ciemiem iekš Israēla. Tad Tā Kunga ļaudis pārgāja savos vārtos. Judges 5:12 Modies, modies, Debora! modies, modies, dziedi dziesmu! Celies, Barak, un ved savus gūstītos, Abinoama dēls. Judges 5:13 Tad nonāca atlikums no tiem tautas vareniem; Tas Kungs nonāca man līdz starp tiem spēcīgiem. Judges 5:14 No Efraīma tie, kam sakne ir iekš Amaleka, aiz tevis Benjamins starp taviem ļaudīm; no Mahira valdnieki nāca un no Zebulona, kas tur (nes) vadoņa zizli. Judges 5:15 Un Īsašara virsnieki bija ar Deboru, un Īsašars tā kā Baraks, lejā nesti savām kājām. Pie Rūbena upēm bija lieli sirds padomi. Judges 5:16 Kāpēc tu paliki pie laidariem, klausīties stabules pie ganāmiem pulkiem? Pie Rūbena upēm bija lieli sirds spriedumi. Judges 5:17 Gileāds palika viņpus Jardānes, un kāpēc Dans mīt pie laivām? Ašers sēž jūrmalā un paliek savos līčos.   Judges 5:18 Zebulons, tā ir tauta, kas savu dvēseli nodod nāvē, un Naftalus arīdzan augstos klajumos. Judges 5:19 Ķēniņi nāca, tie karoja, tad Kanaāna ķēniņi karoja pie Taānakas, pie Meģidus ūdeņiem; naudas peļņu tie nedabūja. Judges 5:20 No debesīm karoja, zvaigznes no saviem ceļiem karoja pret Siseru. Judges 5:21 Ķizonas upe viņus aizrāva, tā veclaiku upe, Ķizonas upe. Celies, mana dvēsele, ar spēku! Judges 5:22 Rībēt rībēja apakš zirgu kājām, jājot, viņu vareniem jājot. Judges 5:23 Lādiet Merosu, saka Tā Kunga eņģelis, lādiet lādēdami viņa iedzīvotājus, tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam, palīgā Tam Kungam ar stiprajiem. Judges 5:24 Svētīta pār sievām lai ir Jaēle, Hebera, tā Kenieša, sieva, svētīta pār sievām teltīs. Judges 5:25 Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā kausā tā atnesa kreimu(krējumu). Judges 5:26 Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieku vesera, un sita Siseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus. Judges 5:27 Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam. Judges 5:28 Pa logu skatījās Siserus māte un kliedza caur skadriņiem: kāpēc viņa rati kavējās, ka tie nenāk? Kāpēc viņa zirgu soļi tik lēni? Judges 5:29 Tās gudrās no viņas cienīgām tai atbild, un arī (viņa) pati tā atbild uz saviem vārdiem: Judges 5:30 “Vai tad tie neatradīs un neizdalīs laupījumu, vienu, divas sievietes uz vīra galvu, raibas drēbes Siserum par laupījumu, raibas rakstītas drēbes par laupījumu, raibu drēbi, divas rakstītas raibas drēbes ap kaklu laupītajām. Judges 5:31 Tā lai, Kungs, iet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet kas Viņu mīļo, lai ir, tā kā saule uzlec savā spēkā.” - Un tai zemei bija miers četrdesmit gadus. Judges 6:0 Judges 6:1 Un Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika. Tad Tas Kungs tos nodeva Midijaniešu rokā septiņus gadus. Judges 6:2 Kad nu Midijaniešu roka palika stipra pret Israēli, tad Israēla bērni sev taisīja alas kalnos un bedres un stipras pilis Midijaniešu dēļ. Judges 6:3 Jo kad Israēls bija sējis, tad nāca Midijanieši un Amalekieši un austruma ļaudis un cēlās pret tiem. Judges 6:4 Un apmetās pret tiem un postīja zemes druvas līdz Gacai; tie neatlicināja pārtikas iekš Israēla, nedz sīku lopu nedz vēršu nedz ēzeļu. Judges 6:5 Jo tie atnāca ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, tie nāca tā kā siseņu pulks, ka tos ar viņu kamieļiem nevarēja skaitīt, un tie nāca, zemi postīt. Judges 6:6 Un Israēls ļoti panīka caur Midijaniešiem. Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu. Judges 6:7 Un notikās, kad Israēla bērni Midijana dēļ uz To Kungu brēca, Judges 6:8 Tad Tas Kungs sūtīja pravieti pie Israēla bērniem; tas uz viņiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es jūs esmu izvedis no Ēģiptes un jūs izvedis no vergu nama Judges 6:9 Un jūs izglābis no ēģiptiešu rokas un no visu rokas, kas jūs spieda, un Es tos jūsu priekšā izdzinis un jums devis viņu zemi. Judges 6:10 Un Es uz jums sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, nebīstaties Amoriešu dievus, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij. Judges 6:11 Un Tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās apakš tā ozola Ovrā, kas piederēja Joasam, no Abiēzera nama, un viņu dēls Gideons kūla kviešus vīna spaidā, lai tos paslēptu no Midijaniešiem. Judges 6:12 Un Tā Kunga eņģelis tam parādījās un uz to sacīja: Tas Kungs ar tevi, tu stiprais varenais vīrs! Judges 6:13 Bet Gideons uz viņu sacīja: mans Kungs, kad Tas Kungs ir ar mums, kāpēc tad visas šīs bēdas mums uznākušas? Un kur ir visi viņa brīnumi, ko mums mūsu tēvi teikuši, sacīdami: vai Tas Kungs mūs nav izvedis no Ēģiptes? Bet nu Tas Kungs mūs atstājis un nodevis Midijaniešu rokā. Judges 6:14 Tad Tas Kungs uz viņu atgriezās un sacīja: noej šinī savā spēkā, un atpestī Israēli no Midijaniešu rokas; redzi, Es tevi esmu sūtījis. Judges 6:15 Un viņš uz to sacīja: mans Kungs, ar ko es Israēli atpestīšu? Redzi, mans radu pulks ir tas mazākais Manasū, un es esmu tas mazākais sava tēva namā. Judges 6:16 Un Tas Kungs sacīja uz viņu: tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sitīsi Midijaniešus kā vienu vīru. Judges 6:17 Tad tas uz Viņu sacīja: ja es esmu atradis žēlastību Tavās acīs, tad dod man jel zīmi, ka Tu tas esi, kas ar mani runā. Judges 6:18 Neaizej jel no šejienes, kamēr es pie Tevis nākšu un savu ēdamo upuri atnesīšu un Tev celšu priekšā. Un Viņš sacīja: Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi. Judges 6:19 Un Gideons iegāja un sataisīja kazlēnu un neraudzētas karašas no vienas ēfas miltu; to gaļu viņš lika kurvī un to sulu viņš lēja podā, un to iznesa pie Viņa ārā apakš tā ozola un to nolika zemē. Judges 6:20 Un tas Dieva eņģelis sacīja uz viņu: ņem to gaļu un tās neraudzētās karašas un liec to šeitan uz to akmeni un izlej to sulu; un viņš tā darīja. Judges 6:21 Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa tā zižļa galu, kas viņam bija rokā, un aizskāra to gaļu un tās neraudzētās maizes. Tad uguns izšāvās no tā akmens un aprija to gaļu un tās neraudzētās karašas; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm. Judges 6:22 Kad nu Gideons redzēja, to Tā Kunga eņģeli esam, tad Gideons sacīja: Ak vai! Kungs, Dievs! Jo es Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā esmu redzējis! Judges 6:23 Tad Tas Kungs uz viņu sacīja: miers ar tevi! nebīsties, tu nemirsi! Judges 6:24 Tad Gideons tur Tam Kungam uzcēla altāri un to nosauca: Tas Kungs ir miers. Tas vēl līdz šodienai ir Abiēzeriešu Ovrā. Judges 6:25 Un tai naktī Tas Kungs uz viņu sacīja: ņem vērsīti no sava tēva lopiem un vēl otru vērsi septiņus gadus vecu, un salauzi Baāla altāri, kas tavam tēvam, un nocērt to elka stabu, kas tur ir klātu. Judges 6:26 Un uztaisi Tam Kungam, savam Dievam, altāri šīs stiprās vietas kalna galā tā kārtīgi, un ņem to otru vērsi un upurē dedzināmo upuri ar to malku no tā elka staba, ko tu nocirtīsi. Judges 6:27 Tad Gideons ņēma desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja, kā Tas Kungs uz viņu bija runājis; bet viņš bijās no sava tēva nama un tās pilsētas vīriem dienā to darīt, un to darīja naktī. Judges 6:28 Kad nu tās pilsētas vīri rītā uzcēlās, redzi, tad Baāla altāris bija salauzīts un tas elka stabs nocirsts, kas tur klātu, un tas otrs vērsis uz tā uztaisīta altāra bija upurēts. Judges 6:29 Tad tie sacīja cits uz citu: kas to darījis? Un kad tie meklēja un izvaicāja, tad tapa sacīts: Gideons, Joasa dēls, to darījis. Judges 6:30 Tad tās pilsētas vīri sacīja uz Joasu: izved savu dēlu, jo tam jāmirst, tāpēc ka viņš nolauzis Baāla altāri un to elka stabu nocirtis, kas tur bija klāt. Judges 6:31 Un Joas sacīja uz visiem, kas pie viņa stāvēja: vai jūs tiesāsities par Baālu? Vai jūs viņu izpestīsiet? Kas par viņu tiesāsies, tam vēl šodien būs tapt nokautam. Ja viņš ir dievs, tad lai viņš pats par sevi tiesājās, tāpēc ka viņa altāris nolauzīts. Judges 6:32 Un tai dienā viņu nosauca JerubBaālu un sacīja: lai Baāls ar viņu tiesājās, ka tas viņa altāri nolauzījis. Judges 6:33 Bet visi Midijanieši un Amalekieši un tie austruma ļaudis sapulcējās kopā un pārcēlās un apmetās Jezreēles ielejā. Judges 6:34 Tad Tā Kunga Gars nāca uz Gideonu, un viņš pūta trumetē un sasauca Abiēzeriešus sev pakaļ. Judges 6:35 Un viņš sūtīja vēstnešus pa visu Manasu; ir tie tapa sasaukti, viņam pakaļ. Un viņš sūtīja vēstnešus pa Ašeru un pa Zebulonu un pa Naftalu un tie nāca viņiem pretī. Judges 6:36 Un Gideons sacīja uz Dievu: ja Tu Israēli gribi izpestīt caur manu roku, kā Tu esi runājis, - Judges 6:37 Redzi, es nolikšu aitas cirpumu uz klonu; kad rasa būs uz cirpuma vien un pa visu zemi sausums, tad es zināšu, ka Tu Israēli izpestīsi caur manu roku, kā Tu esi sacījis. Judges 6:38 Un tā notika. Jo viņš agri no rīta uzcēlās un izspieda to cirpumu un izgrieza rasu no tā cirpuma, vienu kausu pilnu ar ūdeni. Judges 6:39 Un Gideons sacīja uz Dievu: lai Tava bardzība pret mani neiedegās, ka vēl reiz' runāju, - es vēl reiz' raudzīšu ar to cirpumu. Lai jel ir sausums uz tā cirpuma vien, un pa visu zemi lai ir rasa. Judges 6:40 Un Dievs tā darīja tanī naktī; un sausums bija uz tā cirpuma vien, un pa visu zemi bija rasa. Judges 7:0 Judges 7:1 Tad JerubBaāls, tas ir Gideons, un visi ļaudis, kas pie viņa, agri cēlās un apmetās pie Aroda avota, tā ka Midijaniešu karaspēks viņam bija pret ziemeļa pusi, aiz Mores pakalna, ielejā. Judges 7:2 Un Tas Kungs sacīja uz Gideonu: Pārāk daudz ļaužu ir pie tevis, nekā Es dotu Midijaniešus viņu rokā; lai Israēls pret Mani nelielās un nesaka: mana roka mani izpestījusi. Judges 7:3 Tad izsauc jel to ļaužu ausīs un saki: kas šaubīgs un bailīgs, lai griežas atpakaļ un steidzās projām no Gileāda kalna. Tad no tiem ļaudīm griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, un tik desmit tūkstoši atlika. Judges 7:4 Un Tas Kungs sacīja uz Gideonu: ļaužu vēl ir par daudz; noved tos pie ūdens, tur Es tos tev pārbaudīšu, un par kuru Es uz tevi sacīšu: šim būs iet ar tevi, tas lai iet ar tevi, bet par kuru Es tev sacīšu, tam nebūs iet ar tevi, tas lai neiet. Judges 7:5 Un viņš tos ļaudis noveda pie ūdens. Tad Tas Kungs sacīja uz Gideonu: ikkatru, kas ar savu mēli ūdeni laks, kā suns lok, to nostādi par sevi, un tāpat ikkatru, kas nometīsies ceļos dzert. Judges 7:6 Un to pulks, kas no savas rokas pie mutes bija lakuši, bija trīssimt vīri, bet visi citi ļaudis bija ūdeni dzēruši ceļos nometušies. Judges 7:7 Un Tas Kungs sacīja uz Gideonu: caur šiem trīs simti vīriem, kas lakuši, Es jūs izpestīšu un nodošu Midijaniešus tavā rokā; tāpēc atlaid visus citus ļaudis, ikvienu uz savu vietu. Judges 7:8 Un tie ļaudis ņēma savu maizi savā rokā un savas trumetes, bet visus citus Israēla vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu dzīvokli, un tos trīs simti vīrus viņš paturēja, un Midijaniešu karaspēks viņam bija ielejas pusē. Judges 7:9 Un notika tanī naktī, ka Tas Kungs uz viņu sacīja: celies, noej uz lēģeri, jo Es to esmu devis tavā rokā. Judges 7:10 Bet ja tev ir bail noiet, tad noej uz to lēģeri tu un Purus, tavs puisis, Judges 7:11 Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas stiprināsies, un tu celsies pret to lēģeri. Tad viņš nogāja ar Puru, savu puisi, pie tiem pirmiem apbruņotiem, kas bija lēģerī. Judges 7:12 Un Midijanieši un Amalekieši un visi tie austruma bērni gulēja ielejā kā siseņu pulks, un viņu kamieļu pulku nevarēja skaitīt, kā smiltis jūrmalā. Judges 7:13 Kad nu Gideons nonāca, redzi, tur viens savam biedram stāstīja sapni un sacīja: redzi, es esmu sapni redzējis, un redzi, cepta miežu maize vēlās Midijaniešu lēģerī un atnāca līdz pat teltij un to sita, ka tā krita, un to pavisam apgāza, un telts gulēja (pie zemes). Judges 7:14 Tad viņa biedrs atbildēja un sacīja: tas nav nekas cits, kā Gideona, Joasa dēla, tā Israēlieša, zobens; Dievs Midijaniešus un visu šo lēģeri devis viņa rokā. Judges 7:15 Un kad Gideons dzirdēja šā sapņa stāstīšanu un izskaidrošanu, tad viņš pielūdza Dievu, griezās atpakaļ uz Israēla lēģeri un sacīja: ceļaties, jo Tas Kungs Midijaniešu karaspēku devis jūsu rokās. Judges 7:16 Un viņš dalīja tos trīs simtI vīrus trijos pulkos, un deva visiem trumetes un tukšas krūzes rokā un lāpas krūzēs. Judges 7:17 Un viņš uz tiem sacīja: skatāties uz mani un tā dariet; un redzi, kad es nākšu pie lēģera malas, tad dariet jūs tā, kā es daru. Judges 7:18 Kad es trumetēšu, es un visi, kas pie manis, tad jums arīdzan būs trumetēt ap visu lēģeri un saukt: Tā Kunga un Gideona (zobens)! Judges 7:19 Tad Gideons un tie simts vīri ar viņu nāca pie lēģera malas ap nakts vidu, kad nule sargi bija mainīti, un tie pūta trumetēs un sadauzīja tās krūzes savās rokās. Judges 7:20 Tā tie trīs pulki pūta trumetēs un sadauzīja tās krūzes un turēja ar kreiso roku tās lāpas un savā labajā rokā tās trumetes un pūta un kliedza: Tā Kunga un Gideona zobens. Judges 7:21 Un tie stāvēja ikviens savā vietā ap to lēģeri. Tad viss karaspēks sāka skriet un tie brēca un bēga. Judges 7:22 Jo kad tie trīs simti vīri trumetēs pūta, tad Tas Kungs grieza viena zobenu pret otru visā lēģerī, un tas karaspēks bēga līdz BetZitai uz Careratas pusi, līdz AbelMeolas robežai pie Tābatas. Judges 7:23 Tad Israēla vīri tapa sasaukti no Naftalus un no Ašera un no visa Manasus, un tie dzinās pakaļ Midijanam. Judges 7:24 Un Gideons sūtīja vēstnešus uz visiem Efraīma kalniem un sacīja: nonāciet pretī Midijaniešiem un aizstājiet tiem to ūdeni līdz Betbarai un Jardāni. Tā visi Efraīma vīri tika sasaukti un aizstāja to ūdeni līdz Betbarai un Jardāni. Judges 7:25 Un tie gūstīja divus Midijaniešu valdniekus, Orebu un Zeēbu, un nokāva Orebu pie Oreb akmens, un Zeēbu tie nokāva pie Zeēba spaida un dzinās pakaļ Midijanam un nonesa Oreba un Zeēba galvas pie Gideona viņpus Jardānes.   Judges 8:0 Judges 8:1 Un Efraīma vīri sacīja uz viņu: kas tas ir, ko tu mums esi darījis, ka tu mūs neesi aicinājis pret Midijaniešiem karot? Un tie ar viņu stipri bārās. Judges 8:2 Tad viņš uz tiem sacīja: vai tad es ko esmu darījis, kā jūs? Vai Efraīma salasas nav labākas nekā Abiēzera savākums. Judges 8:3 Dievs Midijana valdniekus Orebu un Zeēbu nodevis jūsu rokās, - vai tad es ko varēju darīt kā jūs? Tad viņu dusmas pret to aprima, tam šo vārdu runājot. Judges 8:4 Un Gideons nāca pie Jardānes, un gāja pāri ar tiem trīssimt vīriem, kas pie viņa bija, piekusuši no pakaļ dzīšanās. Judges 8:5 Un viņš sacīja uz Sukotas vīriem: dodiet jel kādus maizes klaipus tiem ļaudīm, kas man līdz, jo tie piekusuši; un es dzenos pakaļ Zebum un Calmunum, Midijana ķēniņiem. Judges 8:6 Tad Sukotas virsnieki sacīja: vai tad Zebus un Calmunus dūre jau ir tavā rokā, ka mums tavam karaspēkam būs maizes dot? Judges 8:7 Tad Gideons sacīja: nu tad, ja Tas Kungs Zebu un Calmunu dos manā rokā, tad es jūsu miesas kapāšu ar tuksneša ērkšķiem un ar dadžiem. Judges 8:8 Un viņš gāja no turienes uz Pnuēli un runāja uz tiem tāpat; tad Pnuēles vīri viņam atbildēja, kā Sukotas vīri bija atbildējuši. Judges 8:9 Un viņš arī ar Pnuēles vīriem runāja sacīdams: kad es ar mieru griezīšos atpakaļ, tad es šo torni noārdīšu. Judges 8:10 Bet Zebus un Calmunus bija Karkorā, un viņu karaspēki pie viņiem, kādi piecpadsmit tūkstoši, kas vien bija atlikuši no visa austruma bērnu spēka, jo simts un divdesmit tūkstoš vīri, zobena nesēji, bija gājuši bojā. Judges 8:11 Un Gideons gāja pa telts ļaužu ceļu pret rītiem no Nobas un Jagbeas, un sakāva to karaspēku, jo tas karaspēks tur gulēja it droši. Judges 8:12 Un Zebus un Calmunus bēga, bet viņš tiem dzinās pakaļ un sagūstīja tos divus Midijaniešu ķēniņus, Zebu un Calmunu, un izbiedēja visu to karaspēku. Judges 8:13 Tad Gideons, Joasa dēls, griezās atpakaļ no kaušanās, pirms saule uzlēca. Judges 8:14 Un viņš sagūstīja vienu puisi no Sukotas vīriem un to vaicāja; un tas viņam uzrakstīja Sukotas virsniekus un viņas vecajus, septiņdesmit un septiņus vīrus. Judges 8:15 Tad viņš nāca pie tiem Sukotas vīriem un sacīja: redz še ir Zebus un Calmunus, kādēļ jūs mani esat apsmējuši sacīdami: vai tad Zebus un Calmunus dūre jau ir tavā rokā, ka mums taviem piekusušiem vīriem būs maizes dot? Judges 8:16 Un viņš ņēma tās pilsētas vecajus un tuksneša ērkšķus un dadžus un pārmācīja Sukotas vīrus. Judges 8:17 Un Pnuēles torni viņš noārdīja un nokāva tās pilsētas ļaudis. Judges 8:18 Un viņš sacīja uz Zebu un Calmunu: kas tie bija par vīriem, ko jūs Tāborā nokāvāt? Un tie sacīja: tie bija tādi kā tu, visi tādā vaigā, kā ķēniņa bērni. Judges 8:19 Un viņš sacīja: tie bija mani brāļi, manas mātes dēli; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ja jūs tos būtu atstājuši dzīvus, es jūs nenokautu. Judges 8:20 Un viņš sacīja uz Jeteru, savu pirmdzimto: celies, nokauj tos. Bet tas zēns neizvilka savu zobenu, jo viņš bijās, tāpēc ka vēl bija jauns. Judges 8:21 Tad Zebus un Calmunus sacīja: celies pats un sit mūs, jo kāds vīrs, tāds spēks. Tad Gideons cēlās un nokāva Zebu un Calmunu un paņēma tās sprādzes, kas bija ap viņu kamieļu kakliem. Judges 8:22 Un Israēla vīri sacīja uz Gideonu: valdi pār mums, tu un tavs dēls un tava dēla dēls, tāpēc ka tu mūs esi atpestījis no Midijana rokas. Judges 8:23 Bet Gideons uz tiem sacīja: es negribu pār jums valdīt, nedz mans dēls pār jums valdīs; Tas Kungs pār jums valdīs. Judges 8:24 Un Gideons uz tiem sacīja: es no jums ko prasīšu: dodiet man ikviens vienu ausu sprādzi no sava laupījuma. Jo tiem bija zelta ausu sprādzes, tāpēc ka tie bija Ismaēlieši. Judges 8:25 Un tie sacīja: mēs dosim. Un tie izklāja drēbi un meta uz to ikkatrs vienu ausu sprādzi no sava laupījuma. Judges 8:26 Un to zelta ausu sprādžu svars, ko viņš bija prasījis, bija tūkstoš un septiņi simti zelta sēķeļi, bez tām sprādzēm un ķēdēm un tām purpura drēbēm, kas Midijaniešu ķēniņiem bija mugurā, un bez tām kakla saitēm, kas bija pie viņu kamieļu kakliem. Judges 8:27 Un Gideons no tā taisīja efodu, un to nolika Ovrā, savā pilsētā, un viss Israēls tur tam maukoja pakaļ, un tas Gideonam un viņa namam palika par slazda valgu. - Judges 8:28 Tā Midijanieši tapa pazemoti priekš Israēla bērniem un nepacēla vairs savu galvu. Un zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja. Judges 8:29 Un JerubBaāls, Joasa dēls, nogāja un dzīvoja savā namā. Judges 8:30 Un Gideonam bija septiņdesmit dēli, kas no viņa gurniem nākuši, jo viņam bija daudz sievas; Judges 8:31 Un viņa liekā sieva, kas bija Šehemē, arīdzan viņam dzemdēja dēlu, un viņš tam vārdu nosauca Abimeleks. Judges 8:32 Un Gideons, Joasa dēls, nomira labā vecumā un tapa aprakts sava tēva Joasa kapā, Abiēzeriešu Ovrā. Judges 8:33 Un kad Gideons bija nomiris, tad Israēla bērni nogriezās un maukoja Baāliem pakaļ un iecēla to BaālBeritu sev par dievu. Judges 8:34 Un Israēla bērni nepieminēja To Kungu, savu Dievu, kas tos bija izglābis no visu ienaidnieku rokas visapkārt. Judges 8:35 Un tie nedarīja žēlastību pie JerubBaāla, tas ir Gideona, nama, pēc visa tā labuma, ko viņš bija darījis pie Israēla. Judges 9:0 Judges 9:1 Un Abimeleks, JerubBaāla dēls, gāja uz Šehemi pie savas mātes brāļiem un runāja uz tiem un uz visiem savas mātes tēva nama radiem un sacīja: Judges 9:2 Runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm Šehemē: kas jums ir labāki, vai ka septiņdesmit vīri, visi JerubBaāla dēli, pār jums valda, vai ka viens vīrs pār jums valda? Pieminiet, mani arīdzan esam jūsu kaulu un jūsu miesu. Judges 9:3 Tad viņa mātes brāļi viņa dēļ runāja priekš visu namnieku ausīm Šehemē visus šos vārdus un viņu sirds nesās uz Abimeleku, jo tie sacīja: viņš ir mūsu brālis. Judges 9:4 Un tie viņam deva septiņdesmit sudraba sēķeļus no BaālBerita nama, un Abimeleks ar tiem saderēja neliešus un nebēdniekus, kas viņam staigāja pakaļ. Judges 9:5 Un viņš nāca sava tēva namā uz Ovru un nokāva savus brāļus, JerubBaāla bērnus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens; bet Jotams, JerubBaāla jaunākais dēls, atlika, jo viņš bija paslēpies. Judges 9:6 Tad visi Šehemes namnieki sapulcējās un viss Millus nams, un tie nogāja un iecēla Abimeleku par ķēniņu pie tā piemiņas ozola, kas ir Šehemē. Judges 9:7 Kad to Jotamam teica, tad viņš nogāja un nostājās Gerizima kalna paša galā un pacēla savu balsi un sauca un sacīja: klausāties mani, jūs Šehemes namnieki, tad Dievs arī jūs klausīs. Judges 9:8 Koki gāja, ķēniņu pār sevi svaidīt, un sacīja uz eļļas koku: esi ķēniņš pār mums. Judges 9:9 Bet eļļas koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu taukumu, ko Dievs un cilvēki pie manis slavē, un noiet un līgoties pa koku virsu? Judges 9:10 Tad tie koki sacīja uz vīģes koku: nāc tu, esi ķēniņš pār mums. Judges 9:11 Bet vīģes koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu saldumu un savus labos augļus un noiet un līgoties pa koku virsu? Judges 9:12 Tad tie koki sacīja uz vīnakoku: nāc tu un esi ķēniņš pār mums. Judges 9:13 Bet vīnakoks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu vīnu, kas dievus un cilvēkus iepriecina, un noiet un līgoties pa koku virsu? Judges 9:14 Tad visi koki sacīja uz ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums. Judges 9:15 Tad ērkšķu krūms uz tiem kokiem sacīja: kad jūs tiešām mani svaidiet sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticaties manai paēnai, bet ja ne, tad lai uguns iziet no ērkšķu krūma un norij Lībanus ciedru kokus. Judges 9:16 Un nu, vai jūs esat taisni un pareizi darījuši, Abimeleku celdami par ķēniņu, un vai jūs esat labi darījuši pie JerubBaāla un viņa nama un viņam darījuši pēc viņa roku nopelna? Judges 9:17 Jo mans tēvs jūsu dēļ karojis un savu dzīvību nometis un jūs izglābis no Midijaniešu rokas, Judges 9:18 Bet jūs šodien esat cēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abimeleku, Judges 9:19 Ja nu jūs šodien taisni un pareizi esat darījuši pie JerubBaāla un pie viņa nama, tad priecājaties par Abimeleku, un lai viņš arīdzan priecājās par jums. Judges 9:20 Bet ja ne, tad lai uguns iziet no Abimeleka un norij Šehemes namniekus un Millus namu, un lai uguns iziet no Šehemes namniekiem un no Millus nama un norij Abimeleku. Judges 9:21 Tad Jotams bēga un aizbēga uz Beru un dzīvoja tur, no sava brāļa Abimeleka bīdamies. Judges 9:22 Kad nu Abimeleks trīs gadus bija valdījis pār Israēli, Judges 9:23 Tad Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abimeleku un Šehemes namniekiem, un Šehemes namnieki turējās viltīgi pret Abimeleku, Judges 9:24 Ka tas varas darbs pie tiem septiņdesmit JerubBaāla dēliem nāktu un viņa asinis grieztos uz Abimeleku, viņu brāli, kas tos bija nokāvis, un tos, kas bija stiprinājuši, savus brāļus nokaut. Judges 9:25 Un Šehemes namnieki sūtīja kādus, kas ar viltu uz viņu glūnēja kalna galos, un tie visus aplaupīja, kas pa to ceļu gāja, un tas Abimelekam tapa sacīts. Judges 9:26 Un Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem un gāja uz Šehemi, un Šehemes namnieki viņam uzticējās, Judges 9:27 Un izgāja uz lauku un nolasīja savus vīna kalnus un spaidīja ogas un svinēja prieka svētkus, un gāja sava dieva namā un ēda un dzēra un lādēja Abimeleku. Judges 9:28 Un Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: kas ir Abimeleks, un kas ir Šehems, ka mums viņam būs kalpot? Vai tas nav JerubBaāla dēls un Zebuls viņa uzraugs? Kalpojiet labāki, Hamora, Šehema tēva, vīriem, jo kāpēc lai mēs viņam kalpojam? Judges 9:29 Ak kaut šie ļaudis būtu manā rokā, gan es Abimeleku izdzītu. Un uz Abimeleku viņš sacīja: vairo savu karaspēku un nāc ārā. Judges 9:30 Kad Zebuls, tās pilsētas virsnieks, Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņš apskaitās, Judges 9:31 Un sūtīja slepeni vēstnešus pie Abimeleka un sacīja: redzi, Gaāls, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir nākuši uz Šehemi, un redzi, tie ceļ dumpi pret tevi pilsētā. Judges 9:32 Un nu celies naktī, tu un tie ļaudis, kas pie tevis, un paslēpies laukā; Judges 9:33 Un rītā agri, kad saule lec, tad celies un uzbrūc tai pilsētai, un redzi, kad viņš un tie ļaudis, kas pie viņa, ies ārā tev pretī, tad dari viņam, kā tava roka māk. Judges 9:34 Tad Abimeleks un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās naktī un paslēpās pret Šehemi četros pulkos. Judges 9:35 Un Gaāls, Ebeda dēls, izgāja ārā un stāvēja priekš pilsētas vārtiem. Tad Abimeleks un tie ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās, kur bija apslēpušies. Judges 9:36 Kad nu Gaāls tos ļaudis ieraudzīja, tad viņš sacīja uz Zebulu: redzi, no kalnu galiem nāk ļaudis. Bet Zebuls uz to sacīja: tev šķiet kalna ēnu cilvēkus esam. Judges 9:37 Tad Gaāls vēl runāja un sacīja: redzi, ļaudis nāk no augšgala un viens pulks nāk pa ceļu no burvju ozola. Judges 9:38 Tad Zebuls uz viņu sacīja: kur nu ir tava mute, ar ko tu sacīji: kas ir Abimeleks, ka lai tam kalpojam? Vai šie nav tie ļaudis, ko tu esi apsmējis? Izej jel nu ārā un karo pret viņu. Judges 9:39 Un Gaāls izgāja Šehemes namnieku priekšā un karoja pret Abimeleku. Judges 9:40 Un Abimeleks tam dzinās pakaļ, un tas bēga no viņa, un daudz krita nokauti līdz vārtiem. Judges 9:41 Un Abimeleks palika Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie Šehemē nepalika. Judges 9:42 Un notika otrā dienā, ka tie ļaudis gāja uz lauku, un tas Abimelekam tapa sacīts. Judges 9:43 Tad viņš ņēma tos (kara) ļaudis un tos dalīja trijos pulkos un paslēpās laukā. Un viņš skatījās, un redzi, tie ļaudis izgāja no pilsētas; tad viņš cēlās pret tiem un tos nokāva. Judges 9:44 Un Abimeleks un tie pulki, kas pie viņa bija, uzbruka un nostājās priekš pilsētas vārtiem, bet tie divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un tos nokāva. Judges 9:45 Un Abimeleks karoja pret to pilsētu visu to dienu un uzņēma to pilsētu un nokāva tos ļaudis, kas tanī bija, un nopostīja to pilsētu un apsēja to ar sāli. Judges 9:46 Kad nu visi Šehemes pils namnieki to dzirdēja, tad tie gāja tai stiprā Berita dieva nama tornī. Judges 9:47 Un Abimelekam tas tapa sacīts, ka visi Šehemes pils namnieki bija sapulcējušies. Judges 9:48 Tad Abimeleks gāja uz Calmon kalnu, viņš un visi ļaudis, kas pie viņa bija, un Abimeleks ņēma cirvi savā rokā un nocirta koka zaru un to uzcēla un lika uz savu kamiesi un sacīja uz tiem ļaudīm, kas pie tā bija: ko esat redzējuši mani darām, to dariet steigšus tāpat. Judges 9:49 Tad arī visi ļaudis nocirta ikkatrs zaru un gāja Abimelekam pakaļ, un tos pielika pie tā stiprā torņa un iededzināja pār tiem to torni ar uguni, ka visi Šehemes pils ļaudis nomira līdz tūkstoš vīru un sievu. Judges 9:50 Un Abimeleks gāja uz Tebecu un apmetās pret Tebecu un to uzņēma. Judges 9:51 Bet pilsētas vidū bija stipra pils, uz turieni visi vīri un sievas un visi pilsētas namnieki bēga un ieslēdzās un uzkāpa uz pils jumtu. Judges 9:52 Tad Abimeleks nāca pie tās pils un karoja pret to un piegāja pie pils durvīm, viņu ar uguni sadedzināt. Judges 9:53 Tad viena sieva nometa dzirnu akmens gabalu uz Abimeleka galvu un satrieca viņa galvas kausu. Judges 9:54 Tad viņš steigšus piesauca to puisi, savu bruņu nesēju, un uz to sacīja: izvelc savu zobenu un nokauj mani, lai no manis nesaka: viena sieva viņu nokāvusi. Un viņa puisis to nodūra, ka nomira. Judges 9:55 Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimeleks bija nomiris, tad tie gāja ikkatrs uz savām mājām. Judges 9:56 Tā Dievs Abimelekam maksāja to ļaunumu, ko viņš bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. Judges 9:57 Un Dievs Šehemes vīriem atmaksāja visu ļaunumu uz viņu galvām, un Jotama, JerubBaāla dēla, lāsti nāca pār tiem. Judges 10:0 Judges 10:1 Un pēc Abimeleka, Tolus, Dodus dēla Puūs dēls, vīrs no Īsašara cilts, cēlās, Israēli pestīt, un dzīvoja Zamirā Efraīma kalnos. Judges 10:2 Un viņš tiesāja Israēli divdesmit un trīs gadus un nomira un Zamirā tapa aprakts. Judges 10:3 Un pēc viņa cēlās Jaīrs, Gileādietis, un tiesāja Israēli divdesmit un divus gadus. Judges 10:4 Un tam bija trīsdesmit dēli, tie jāja uz trīsdesmit ēzeļiem, un tiem bija trīsdesmit pilsētas, kuras nosauc (par) Jaīra ciemiem līdz šai dienai; tie ir Gileādas zemē. Judges 10:5 Un Jaīrs nomira un tapa aprakts Kamonā. Judges 10:6 Tad Israēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kalpoja Baāliem un Astartēm un Sīriešu dieviem un Sidonas dieviem un Moaba dieviem un Amona bērnu dieviem un Fīlistu dieviem un atstāja To Kungu un nekalpoja Viņam. Judges 10:7 Tad Tā Kunga dusmība iedegās pret Israēli un Viņš tos pārdeva Fīlistu rokā un Amona bērnu rokā. Judges 10:8 Un tie satrieca un samina Israēla bērnus no tā gada iesākot astoņpadsmit gadus, visus Israēla bērnus, kas viņpus Jardānes bija, Amoriešu zemē, tas ir Gileādā. Judges 10:9 Un Amona bērni gāja pār Jardāni un karoja pret Jūdu un pret Benjaminu un pret Efraīma namu, tā ka Israēlim bija ļoti bail. Judges 10:10 Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu un sacīja: mēs pret Tevi esam grēkojuši, jo mēs savu Dievu esam atstājuši un kalpojuši Baāliem. Judges 10:11 Bet Tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: vai Es jūs neesmu izpestījis no ēģiptiešiem un Amoriešiem un Amona bērniem un Fīlistiem Judges 10:12 Un Sidoniešiem un Amalekiešiem un Maoniešiem, kad tie jūs spaidīja, un jūs uz Mani brēcāt? Judges 10:13 Tomēr jūs Mani esat atstājuši un kalpojuši citiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu izpestīt. Judges 10:14 Ejat un brēciet uz saviem dieviem, ko jūs esat izmeklējušies, lai tie jūs izpestī jūsu bēdu laikā. Judges 10:15 Bet Israēla bērni sacīja uz To Kungu: mēs esam grēkojuši; dari Tu mums, itin kā Tev patīk, izglāb mūs tikai šo reiz'. Judges 10:16 Un tie meta nost no sevis tos svešos dievus un kalpoja Tam Kungam. Tad Viņam palika žēl par Israēla bēdām. Judges 10:17 Un Amona bērni tapa sasaukti un apmetās Gileādā un Israēla bērni sapulcējās un apmetās Micpā. Judges 10:18 Tad tie ļaudis, Gileādas virsnieki, cits uz citu sacīja: kas būs tas vīrs, kas sāks karot pret Amona bērniem. Tam būs galvai būt pār visiem Gileādas iedzīvotājiem. Judges 11:0 Judges 11:1 Jeftus, tas Gileādietis, bija stiprs karavīrs, bet viņš bija maukas bērns, ko Gileāds bija dzemdinājis. Judges 11:2 Kad nu Gileāda sieva viņam bērnus dzemdēja, un šās sievas bērni pieauga, tad tie Jeftu izdzina un uz to sacīja: tev nebūs mantot mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls. Judges 11:3 Tad Jeftus bēga no saviem brāļiem un dzīvoja Tobas zemē, un pie Jeftus sapulcējās nelieši un izgāja līdz ar viņu. Judges 11:4 Un pēc kāda laika Amona bērni karoja pret Israēli. Judges 11:5 Un kad Amona bērni pret Israēli karoja, tad Gileādas vecaji nogāja, Jeftu atvest no Toba zemes. Judges 11:6 Un tie sacīja uz Jeftu: nāc un esi mums par vadoni un karosim pret Amona bērniem. Judges 11:7 Bet Jeftus sacīja uz Gileādas vecajiem: vai jūs mani neesat ienīdējuši un mani izdzinuši no mana tēva nama? Kāpēc tad jūs nu nākat pie manis, kad jums ir bēdas? Judges 11:8 Un Gileādas vecaji sacīja uz Jeftu: tāpēc mēs nu pie tevis esam griezušies, ka tev būs iet ar mums un karot pret Amona bērniem; un tev būs būt par galvu mums, visiem Gileāda iedzīvotājiem. Judges 11:9 Un Jeftus sacīja uz Gileādas vecajiem: kad jūs mani atpakaļ vedat, karot pret Amona bērniem, un kad Tas Kungs tos nodos manā priekšā, tad es jums būšu par galvu. Judges 11:10 Un Gileādas vecaji sacīja uz Jeftu: lai Tas Kungs dzird mūsu sarunu, ja mēs tā nedarīsim, kā tu esi runājis. Judges 11:11 Tad Jeftus gāja līdz Gileādas vecajiem, un tie ļaudis viņu iecēla sev par galvu un par vadoni, un Jeftus runāja visus savus vārdus Tā Kunga priekšā Micpā. Judges 11:12 Un Jeftus sūtīja vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa un sacīja: kas tev ar mani, ka tu pie manis esi nācis, karot pret manu zemi? Judges 11:13 Un Amona bērnu ķēniņš sacīja uz Jeftus vēstnešiem: tāpēc ka Israēls paņēmis manu zemi, kad viņš no Ēģiptes atnāca, no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jardānei; tad nu atdod man to ar labu. Judges 11:14 Bet Jeftus sūtīja atkal vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa. Judges 11:15 Un uz to sacīja: tā saka Jeftus: Israēls nav ņēmis ne Moaba zemi, ne Amona bērnu zemi. Judges 11:16 Jo kad viņš no Ēģiptes izgāja, tad Israēls gāja pa tuksnesi līdz niedru jūrai un nāca uz Kādešu. Judges 11:17 Un Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa un sacīja: ļauj man jel iet caur tavu zemi, bet Edoma ķēniņš neklausīja. Un viņš sūtīja arī pie Moaba ķēniņa; tas arī negribēja. Tā Israēls palika Kādešā. Judges 11:18 Pēc tam viņš staigaja pa tuksnesi un apgāja ap Edoma zemi un Moaba zemi un nāca no rīta puses uz Moaba zemi; un tie apmetās viņpus Arnonas, bet tie nenāca Moabiešu robežās, jo Arnona ir Moabiešu robeža. Judges 11:19 Bet Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, Amoriešu ķēniņa, kas bija Hešbonas ķēniņš, un Israēls uz viņu sacīja: ļauj mums jel iet caur tavu zemi līdz savai vietai. Judges 11:20 Bet Sihons Israēlim neuzticējās, ka tas tam būtu ļāvis iet caur savām robežām, bet Sihons sapulcēja visus savus ļaudis, un tie apmetās Jācā un karoja pret Israēli. Judges 11:21 Un Tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visus viņa ļaudis Israēla rokā, ka tie tos sakāva, un Israēls iemantoja visu to zemi no Amoriešiem, kas tai zemē dzīvoja. Judges 11:22 Un tie uzņēma visas Amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānei. Judges 11:23 Tā nu Tas Kungs, Israēla Dievs, izdzinis Amoriešus Savu Israēla ļaužu priekšā, un tu gribi uzņemt to zemi? Judges 11:24 Vai tev to nebūs paturēt, ko tavs dievs Kamos tev ir devis? Un mēs gribam paturēt visu to, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir devis. Judges 11:25 Un nu, vai tu esi labāks nekā Balaks, Cipora dēls, Moaba ķēniņš? Vai tas ar Israēli tiesājies, vai tas pret viņiem karojis? Judges 11:26 Kamēr Israēls dzīvojis Hešbonā un viņas ciemos un Aroērā un viņas ciemos un visās pilsētās, kas pie Arnonas, trīssimt gadus, - kāpēc tu tanī laikā tos neesi atņēmis? Judges 11:27 Un es pret tevi neesmu grēkojis, bet tu dari pret mani ļaunu, pret mani karodams. Tas Kungs, kas ir soģis, lai šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem. Judges 11:28 Bet Amona bērnu ķēniņš neklausīja Jeftus vārdiem, ko viņš pie tā bija sūtījis. Judges 11:29 Tad Tā Kunga Gars nāca uz Jeftu, un viņš gāja caur Gileādu un Manasu, un viņš gāja uz Micpu Gileādā un no Micpas Gileādā viņš gāja pret Amona bērniem. Judges 11:30 Un Jeftus solīja solījumu Tam Kungam un sacīja: ja tu Amona bērnus dosi manā rokā, Judges 11:31 Tad tam, kas no mana nama durvīm man nāks pretī, kad es ar mieru no Amona bērniem griezīšos atpakaļ, būs piederēt Tam Kungam, un es to upurēšu par dedzināmo upuri. Judges 11:32 Tad Jeftus gāja pret Amona bērniem ar tiem kauties, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā. Judges 11:33 Un viņš tos kāva varen lielā kaušanā no Aroēra, kamēr nāk uz Minitu, divdesmit pilsētas, un līdz tiem vīna kalnu klajumiem; tā Amona bērni tapa pazemoti Israēla bērnu priekšā. Judges 11:34 Kad nu Jeftus nāca uz Micpu pie sava nama, redzi, tad viņa meita viņam izgāja pretī ar bungām un stabulēm, un viņa bija tikai viņa vienīgā, un viņam nebija bez tās ne dēla ne meitas. Judges 11:35 Un kad viņš to redzēja, tad viņš saplosīja savas drēbes un sacīja: ak mana meita! Tu mani lauztin esi salauzusi un tu mani apbēdini, jo es savu muti esmu atdarījis Tā Kunga priekšā un nevaru atrauties, Judges 11:36 Un viņa uz to sacīja: mans tēvs, ja tu savu muti Tā Kunga priekšā esi atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes gājis, kad Tas Kungs tevi atriebis pie taviem ienaidniekiem, Amona bērniem. Judges 11:37 Un viņa sacīja uz savu tēvu: lai man tā notiek; dod man vaļu divus mēnešus, ka es eju un noeju kalnos un apraudu savu jumpravību, es ar savām biedrenēm. Judges 11:38 Un viņš sacīja: ej! Un viņš to atlaida divus mēnešus. Tad viņa nogāja ar savām biedrenēm un apraudāja kalnos savu jumpravību. Judges 11:39 Un pēc diviem mēnešiem tā griezās atpakaļ pie sava tēva, un viņš tai darīja pēc sava solījuma, ko viņš bija solījis, un viņa vīra neatzina. Judges 11:40 Un iekš Israēla palika par likumu, ka Israēla meitas ik gadus nogāja, Jeftus, tā Gileādieša, meitu, nožēlot četras dienas gadskārtā. Judges 12:0 Judges 12:1 Tad Efraīma vīri tapa sasaukti un gāja pret ziemeļa pusi un sacīja uz Jeftu: kāpēc tu esi gājis karot pret Amona bērniem un mūs neesi aicinājis, tev iet līdzi? Mēs tavu namu pār tevi sadedzināsim ar uguni. Judges 12:2 Un Jeftus uz tiem sacīja: man un maniem ļaudīm bija liels strīds ar Amona bērniem, un es jūs lūdzu, bet jūs man nepalīdzējāt (atbrīvoties) no viņu rokas. Judges 12:3 Kad es nu redzēju, ka jūs negribējāt palīdzēt, tad es savu dvēseli liku savā rokā un gāju pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kāpēc tad jūs šodien pret mani esat nākuši, karot ar mani? Judges 12:4 Un Jeftus sapulcēja visus Gileādas vīrus un karoja ar Efraīmu, un Gileādas vīrī sakāva Efraīmu, tāpēc ka tie sacīja: jūs Gileādieši starp Efraīma un Manasus, jūs esat Efraīma bēgļi. Judges 12:5 Un Gileādieši aizņēma Efraīmiešiem Jardānes pārejamo vietu. Un kad Efraīmieši bēgot sacīja: ļauj man pāriet! Tad Gileādas vīri uz to sacīja: vai tu esi no Efraīma? Kad viņš tad sacīja: ne! Judges 12:6 Tad tie uz viņu sacīja: saki jel: Šibolet! Un kad tas sacīja: Sibolet! Un to nevarēja pareizi izrunāt; tad tie viņu sagrāba un to nokāva pie Jardānes pārejamās vietas, ka tanī laikā no Efraīma četrdesmit divi tūkstoši krita. Judges 12:7 Bet Jeftus tiesāja Israēli sešus gadus. Un Jeftus, tas Gileādietis, nomira un tapa aprakts kādā Gileādas pilsētā. Judges 12:8 Un pēc viņa Ebcans no Bētlemes tiesāja Israēli. Judges 12:9 Un tam bija trīsdesmit dēli, un trīsdesmit meitas viņš izdeva, un trīsdesmit meitas viņš ieveda no ārienes priekš saviem dēliem. Judges 12:10 Un tas Israēli tiesāja septiņus gadus; tad Ebcans nomira un tapa aprakts Bētlemē. Judges 12:11 Un pēc viņa Elons, tas Zebulonietis, tiesāja Israēli, un tas Israēli tiesāja desmit gadus. Judges 12:12 Un Elons, tas Zebulonietis, nomira un tapa aprakts Ajalonā, Zebulona zemē. Judges 12:13 Un pēc viņa Abdons, Ilela, tā Piratonieša, dēls, tiesāja Israēli. Judges 12:14 Un tam bija četrdesmit dēli un trīsdesmit dēlu dēli, kas uz septiņdesmit ēzeļiem jāja, un tas tiesāja Israēli astoņus gadus. Judges 12:15 Un Abdons, Ilela, tā Piratonieša, dēls, nomira un tapa aprakts Piratonā, Efraīma zemē, uz Amaleka kalniem. Judges 13:0 Judges 13:1 Un Israēla bērni darīja joprojām, kas Tam Kungam nepatika; tad Tas Kungs tos nodeva Fīlistu rokā četrdesmit gadus. Judges 13:2 Un tur bija viens vīrs no Careas, no Dana cilts, un viņa vārds bija Manoūs, un viņa sieva bija neauglīga un nedzemdēja. Judges 13:3 Un Tā Kunga eņģelis parādījās tai sievai un uz to sacīja: redzi, tu esi neauglīga un neesi dzemdējusi, bet tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu. Judges 13:4 Tad nu sargies un nedzer vīna nedz stipra dzēriena un neēd nekā, kas nešķīsts. Judges 13:5 Jo redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu, kam uz galvu nebūs nākt nekādam dzenamam nazim, jo tas puisis būs Dievam svētīts (nazīrs) no mātes miesām, un viņš sāks Israēli izpestīt no Fīlistu rokas. Judges 13:6 Tad tā sieva nāca un runāja uz savu vīru un sacīja: viens Dieva vīrs pie manis atnāca; viņa ģīmis bija kā Dieva eņģeļa ģīmis, ļoti bijājams, un es viņu nevaicāju, no kurienes tas esot, un viņš man arī savu vārdu neteica. Judges 13:7 Bet viņš uz mani sacīja: redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu, un nu nedzer vīna nedz stipra dzēriena, nedz ēd ko, kas nešķīsts, jo tas puisis būs Dievam svētīts no mātes miesām līdz pat savai nāves dienai. Judges 13:8 Tad Manoūs pielūdza To Kungu un sacīja: Ak Kungs, lai jel tas Dieva vīrs, ko Tu esi sūtījis, atkal pie mums atnāk un mums māca, ko lai ar to bērnu darām, kas piedzims. Judges 13:9 Un Dievs paklausīja Manoūs balsi, un tas Dieva eņģelis nāca atkal pie tās sievas; un viņa sēdēja tīrumā, bet Manoūs, viņas vīrs, nebija pie viņas. Judges 13:10 Tad tā sieva steidzās un skrēja un to pasacīja savam vīram, un uz to sacīja: redzi, tas vīrs man parādījies, kas tai dienā pie manis nāca. Judges 13:11 Tad Manoūs cēlās un gāja savai sievai pakaļ un nāca pie tā vīra un uz to sacīja: vai tu esi tas vīrs, kas uz to sievu runājis? Un tas sacīja: es tas esmu. Judges 13:12 Tad Manoūs sacīja: kad nu tas notiks, ko tu sacījis, kāds tikums tad būs tam zēnam un kāds būs viņa darbs? Judges 13:13 Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz Manoū: no visa, ko es uz to sievu esmu runājis, viņai būs sargāties. Judges 13:14 Viņai nebūs ēst nekā, kas no vīna koka izaug, un viņai nebūs dzert ne vīna, ne stipra dzēriena, nedz ēst, kas nešķīsts, visu, ko es viņai esmu pavēlējis, viņai būs turēt. Judges 13:15 Tad Manoūs sacīja uz Tā Kunga eņģeli: lūdzams, pakavējies un mēs sataisīsim priekš tevis kazlēnu. Judges 13:16 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja uz Manoū; jebšu tu mani uzkavētu, tomēr es no tavas maizes neēdīšu, bet ja tu gribi dedzināmo upuri pienest, to tu Tam Kungam vari upurēt. Jo Manoūs nezināja, viņu esam Tā Kunga eņģeli. Judges 13:17 Un Manoūs sacīja uz Tā Kunga eņģeli: kā tavs vārds? Ka tevi varam godāt, kad notiks pēc tava vārda. Judges 13:18 Tad Tā Kunga eņģelis uz viņu sacīja: kāpēc tu tā vaicā pēc Mana Vārda, kas taču ir brīnišķīgs? Judges 13:19 Tad Manoūs ņēma kazlēnu un to ēdamo upuri, un to upurēja Tam Kungam uz tās klints; un viņš darīja brīnumu un Manoūs un viņa sieva skatījās. Judges 13:20 Jo kad liesma no altāra virsas šāvās pret debesi, tad Tā Kunga eņģelis uzkāpa altāra liesmā. Un Manoūs un viņa sieva to redzēja un metās pie zemes uz saviem vaigiem. Judges 13:21 Un Tā Kunga eņģelis neparādījās vairs ne Manoūm, nedz viņa sievai. Tad Manoūs atzina, ka tas bija Tā Kunga eņģelis. Judges 13:22 Un Manoūs sacīja uz savu sievu: mēs tiešām mirsim, jo mēs esam Dievu redzējuši. Judges 13:23 Bet viņa sieva uz viņu sacīja: kad Tas Kungs mūs gribētu nokaut, tad Viņš to dedzināmo upuri un ēdamo upuri nebūtu pieņēmis no mūsu rokām; Viņš arī visas šīs lietas mums nebūtu parādījis, nedz mums to licis dzirdēt šai laikā. Judges 13:24 Un tā sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Simsons, un tas zēns uzauga, un Tas Kungs to svētīja. Judges 13:25 Un Tā Kunga Gars viņu sāka skubināt Dana lēģerī starp Careu un Estaoli. Judges 14:0 Judges 14:1 Un Simsons nogāja uz Timnatu un redzēja vienu sievieti Timnatā no Fīlistu meitām. Judges 14:2 Un viņš aizgāja un to stāstīja savam tēvam un savai mātei un sacīja: Timnatā es esmu redzējis sievieti no Fīlistu meitām, - un nu ņemiet man to par sievu. Judges 14:3 Tad viņa tēvs un viņa māte uz viņu sacīja: vai nav starp tavu brāļu meitām kāda sieva un starp visiem maniem ļaudīm, ka tu noej sievu ņemt no Fīlistiem, tiem neapgraizītiem? Un Simsons sacīja uz savu tēvu: ņem man viņu, jo tā manām acīm patīk. Judges 14:4 Bet viņa tēvs un viņa māte nezināja, ka tas bija no Tā Kunga, ka viņš iemeslus meklētu pie Fīlistiem; bet Fīlisti valdīja tanī laikā pār Israēli. Judges 14:5 Tad Simsons ar savu tēvu un ar savu māti nogāja uz Timnatu. Kad tie nu pie Timnatas vīna kalniem nāca, redzi, tad jauns lauva viņam rūca pretī. Judges 14:6 Un Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš to saplēsa, tā kā kazlēnu saplēš, un viņa rokā nebija nekā; bet viņš ne savam tēvam, ne savai mātei nesacīja, ko viņš bija darījis. Judges 14:7 Un viņš nonāca un runāja ar to sievu, un tā patika Simsona acīm. Judges 14:8 Un kad viņš pēc kādām dienām griezās atpakaļ, viņu ņemt, tad viņš no ceļa nogāja, raudzīt tā lauvas maitu, un redzi lauvas maitā bija bišu pulks ar medu. Judges 14:9 Un viņš to ņēma savās rokās un gāja projām un ēda un gāja pie sava tēva un pie savas mātes un tiem deva, un tie ēda, bet viņš tiem nesacīja, ka viņš to medu bija ņēmis no lauvas maitas. Judges 14:10 Kad nu viņa tēvs pie tās sievas bija nonācis, tad Simsons tur turēja kāzas, jo tā tie jaunekļi mēdza darīt. Judges 14:11 Un kad tie viņu redzēja, tad tie ņēma trīsdesmit biedrus, un tie bija pie viņa. Judges 14:12 Un Simsons uz tiem sacīja: es jums došu mīklu minēt; kad jūs to man šinīs septiņās kāzu dienās sacīsiet un uzminēsiet, tad es jums došu trīsdesmit kreklus no smalka audekla un trīsdesmit svētku drēbes. Judges 14:13 Un ja jūs man to nevarēsiet uzminēt, tad jums man būs dot trīsdesmit kreklus no smalka audekla un trīsdesmit svētku drēbes. Un tie uz viņu sacīja: pasaki savu mīklu, lai mēs to dzirdam. Judges 14:14 Un viņš uz tiem sacīja: barība izgāja no rijēja un saldums izgāja no stiprā. Un tanīs trijās dienās tie to mīklu nevarēja uzminēt. Judges 14:15 Un septītā dienā tie sacīja uz Simsona sievu: pārrunā savu vīru, lai viņš mums to mīklu saka, ka mēs tevi un tava tēva namu nesadedzinām ar uguni; vai jūs mūs esat aicinājuši, mūsu mantu mums atņemt, vai ne? Judges 14:16 Un Simsona sieva raudāja pie viņa un sacīja: tu mani tikai ienīsti, un mani nemīli; tu manu ļaužu bērniem esi devis mīklu un man to nesaki. Un viņš uz to sacīja: redzi, es ne savam tēvam, ne savai mātei to neesmu sacījis, un tev lai es to saku? Judges 14:17 Bet tā raudāja pie viņa septiņas dienas, kamēr tās kāzas bija, bet septītā dienā tas viņai to sacīja, jo viņa to spieda. Un viņa sacīja to mīklu savu ļaužu bērniem. Judges 14:18 Tad tās pilsētas vīri uz viņu sacīja septītā dienā, pirms saule nogāja: kas ir saldāks nekā medus? Kas ir stiprāks nekā lauva? Un viņš uz tiem sacīja: ja jūs ar manu teļu nebūtu aruši, tad jūs manu mīklu nebūtu uzminējuši. Judges 14:19 Tad Tā Kunga Gars nāca pār viņu un viņš nogāja uz Askalonu un nokāva no tiem trīsdesmit vīrus, un ņēma viņu novilktās drēbes un deva svētku drēbes tiem, kas to mīklu bija uzminējuši. Bet viņa dusmas iedegās un viņš aizgāja sava tēva namā. Judges 14:20 Un Simsona sieva tika dota viņa biedram, kas tam bija bijis par biedru. Judges 15:0 Judges 15:1 Un notikās pēc kādam dienām ap kviešu pļaujamo laiku, tad Simsons savu sievu apmeklēja ar kazlēnu un sacīja: es gribu iet pie savas sievas kambarī; bet viņas tēvs viņam neļāva iet kambarī. Judges 15:2 Jo viņas tēvs sacīja: es domāju, ka tu nīdēdams viņu ienīsti, tāpēc es to tavam biedram esmu devis. Vai viņas jaunākā māsa nav skaistāka nekā viņa? Lai jel šī ir tava viņas vietā. Judges 15:3 Tad Simsons uz tiem sacīja: šim brīdim es esmu nenoziedzīgs pie Fīlistiem, ja es tiem ļaunu darīšu. Judges 15:4 Un Simsons aizgāja un gūstīja trīs simt lapsas un ņēma pagales un grieza asti pret asti un lika vienu pagali vidu starp divām astēm. Judges 15:5 Un viņš tās pagales iededzināja ar uguni un tās palaida Fīlistu druvās, un iededzināja gan gubas, gan druvas, gan vīna dārzus, gan eļļas kokus. Judges 15:6 Tad tie Fīlisti sacīja: kas to ir darījis? Tad tapa sacīts: Simsons, tā Timnieša znots, tāpēc ka tas viņa sievu ņēmis un viņa biedrim devis. Tad Fīlisti nāca un sadedzināja viņu un viņas tēvu ar uguni. Judges 15:7 Un Simsons uz tiem sacīja: ja jūs tā dariet, tad es pret jums atriebšos un tad tikai mitēšos. Judges 15:8 Un viņš sita tos par pleciem un gurniem ar lielu sišanu; un viņš nogāja un dzīvoja Etama klints alā. Judges 15:9 Tad Fīlisti aizgāja un apmeta lēģeri pret Jūdu un apmetās Liejā. Judges 15:10 Un tie vīri no Jūda sacīja: kāpēc jūs pret mums esat cēlušies? Un tie sacīja: mēs esam nākuši, Simsonu saistīt, lai mēs viņam darām, kā viņš mums darījis. Judges 15:11 Tad nonāca trīstūkstoš vīri no Jūda uz Etama klints alu un sacīja uz Simsonu: vai tu nezini, ka Fīlisti pār mums valda? Kāpēc tad tu mums to esi darījis? Un viņš uz tiem sacīja: kā tie man ir darījuši, tā es atkal tiem esmu darījis. Judges 15:12 Un tie uz viņu sacīja: mēs esam nonākuši tevi saistīt un tevi nodot Fīlistu rokā. Un Simsons uz tiem sacīja: zvērējiet man, ka jūs mani negribat nokaut. Judges 15:13 Un tie runāja uz viņu sacīdami: nē, bet mēs esam nākuši tevi saistīt un tevi viņu rokā nodot, bet mēs tevi nenokausim. Un tie viņu saistīja ar divām jaunām virvēm un to veda augšām no tās klints. Judges 15:14 Kad nu viņš līdz Liejai nāca, tad Fīlisti viņam gavilēja pretī, bet Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un tās virves, kas bija ap viņa rokām, kļuva tā kā linu pavedieni, ko uguns ir apsvilinājis, un viņa saites trūka no viņa rokām. Judges 15:15 Un viņš atrada jaunu ēzeļa žokļa kaulu, un izstiepa savu roku un to ņēma un ar to nosita tūkstoš vīrus. Judges 15:16 Un Simsons sacīja: ar ēzeļa žokļa kaulu vienu pulku, divus pulkus, ar ēzeļa žokļa kaulu nokāvu tūkstoš vīrus. Judges 15:17 Un kad viņš bija izrunājis, tad viņš nometa to žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu RamatLieja (žokļa kaula kalns). Judges 15:18 Un viņš bija ļoti izslāpis un piesauca To Kungu un sacīja: Tu caur Sava kalpa roku šo lielo pestīšanu esi devis, un nu man aiz slāpēm jāmirst un jākrīt šo neapgraizīto rokā. Judges 15:19 Tad Dievs pāršķēla kādu dobumu, kas bija Liejā; tad ūdens no tā izgāja, un viņš dzēra. Un viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga; tāpēc viņš to vietu nosauca Piesaucēja avotu, kas ir Liejā līdz šai dienai. Judges 15:20 Un viņš tiesāja Israēli Fīlistu laikā divdesmit gadus. Judges 16:0 Judges 16:1 Un Simsons gāja uz Gazu un tur ieraudzīja vienu sievieti, kas bija mauka, un iegāja pie tās. Judges 16:2 Un Gaziešiem tapa sacīts: Simsons ir šurp atnācis. Un tie gāja apkārt un glūnēja uz viņu cauru nakti pilsētas vārtos un turējās klusu cauru nakti un sacīja: kad rīta gaisma aust, tad to nokausim. Bet Simsons gulēja līdz pusnaktij. Judges 16:3 Un nakts vidū viņš cēlās un sagrāba pilsētas vārtus ar tiem diviem stabiem un tos izcēla līdz ar aizšaujamo un tos lika uz saviem pleciem un tos uznesa uz tā kalna galu, kas ir pret Hebronu. Judges 16:4 Un notikās pēc tam, ka viņš iemīļoja vienu sievieti pie Zoreka upes ar vārdu Delila. Judges 16:5 Tad Fīlistu lielkungi pie tās atnāca un uz to sacīja: pārrunā viņu un lūko, iekš kā viņa lielais spēks stāv, un ar ko viņu spējam pārvarēt, ka viņu saistām un savaldām, tad mēs tev dosim ikkatrs tūkstoš un simts sudraba (gabalus). Judges 16:6 Tad Delila sacīja uz Simsonu: saki man jel lūdzams, iekš kam stāv tavs lielais spēks, un ar ko tevi var saistīt un savaldīt? Judges 16:7 Un Simsons uz to sacīja: ja mani saistītu ar septiņām zaļām lūku virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es taptu nespēcīgs un būtu tā kā cits cilvēks. Judges 16:8 Tad Fīlistu lielkungi pie tās atnesa septiņas zaļas lūku virves, kas nebija sakaltušas, un tā viņu ar tām saistīja. Judges 16:9 Bet tie glūnētāji pie tās sēdēja kambarī. Un tā sacīja uz viņu: Fīlisti pār tevi, Simson! Tad viņš saraustīja tās virves tā kā pakulu pavedienu sarauta, kas pie uguns apsvilināts. Un viņa spēks netapa zināms. Judges 16:10 Tad Delila sacīja uz Simsonu: redzi, tu mani esi mānījis un man melus stāstījis. Nu tad saki man lūdzams, ar ko tevi var saistīt. Judges 16:11 Un viņš uz to sacīja: ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko nekāds darbs nav darīts, tad es taptu bezspēcīgs un būtu kā cits cilvēks. Judges 16:12 Tad Delila ņēma jaunas virves un viņu ar tām saistīja un uz to sacīja: Fīlisti pār tevi, Simson! Un tie glūnētāji sēdēja kambarī. Bet viņš tās saraustīja no savām rokām tā kā pavedienu. Judges 16:13 Tad Delila sacīja uz Simsonu: līdz šim tu mani esi mānījis un man melus stāstījis; saki man jel, ar ko tevi var saistīt? Un viņš uz to sacīja: ja tu manas septiņas matu bizes aptītu ap riestavu. Judges 16:14 Un viņa tās piesita ar tapu un uz to sacīja: Fīlisti pār tevi, Simson! Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva to aptīto tapu un to riestavu. Judges 16:15 Tad viņa uz to sacīja: kā tu vari sacīt: es tevi mīlēju, kad tomēr tava sirds nav ar mani? Tu nu trīs reiz mani esi mānījis un man neesi sacījis, iekš kam tavs lielais spēks stāv. Judges 16:16 Un kad viņa to ikdienas ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēsele apnika līdz pat nāvei. Judges 16:17 Un tas viņai darīja zināmu visu savu sirdi un uz viņu sacīja: uz manu galvu dzenamais nazis nav nācis, jo es esmu Dievam svētīts no mātes miesām; kad (mani mati) taptu nodzīti, tad mans spēks no manis atstātos, un es taptu bezspēcīgs un būtu tā kā visi citi cilvēki. Judges 16:18 Kad nu Delila redzēja, ka tas viņai visu savu sirdi bija izsacījis, tad viņa nosūtīja un sasauca Fīlistu lielkungus sacīdama: atnāciet vēl šo reiz', jo viņš man izsacījis visu savu sirdi. Tad Fīlistu lielkungi pie viņas atnāca un atnesa to sudrabu savā rokā. Judges 16:19 Bet viņa tam lika aizmigt savā klēpī un aicināja vīru un lika nodzīt viņa galvas septiņas matu bizes un sāka viņu pārvarēt, un viņa spēks no viņa atstājās. Judges 16:20 Un viņa sacīja: Fīlisti pār tevi, Simson! Un viņš uzmodās no sava miega un domāja: es iziešu šo reizi kā citām reizēm un izraušos; jo viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. Judges 16:21 Tad Fīlisti viņu sagrāba un izdūra viņam acis un to noveda uz Gazu un to sēja ar divām vara ķēdēm, un viņam tur cietumā bija jāmaļ. Judges 16:22 Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, kad tie bija nodzīti. Judges 16:23 Tad Fīlistu lielkungi sapulcējās, savam dievam Dagonam lielu upuri upurēt un līksmoties, un tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku Simsonu nodevis mūsu rokā. Judges 16:24 Un kad tie ļaudis viņu redzēja, tad tie teica savu dievu, jo tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku mums ir rokā devis, kas mūsu zemi ir postījis un lielu pulku no mums nokāvis. Judges 16:25 Un kad viņu sirds līksmojās, tad tie sacīja: sauciet Simsonu, lai tas mūs pajautrina. Tad tie sauca Simsonu no cietuma nama, un viņš tiem bija par pajautrināšanu, un tie viņam lika stāvēt starp diviem stabiem. Judges 16:26 Tad Simsons sacīja uz to puisi, kas viņu pie rokas vadīja: laid mani vaļā un ļauj man tos stabus taustīt, uz kā tas nams stiprināts, un pie tiem atslieties. Judges 16:27 Bet tas nams bija pilns ar vīriem un sievām. Un tur bija visi Fīlistu lielkungi, un uz tā jumta bija kādi trīs tūkstoši vīri un sievas, kas lūkojās uz Simsona jautrināšanu. Judges 16:28 Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, Dievs, piemini mani un stiprini lūdzams mani tikai šo reiz', ak Dievs, ka es par savām abējām acīm vienreiz varu atriebties. Judges 16:29 Un Simsons apkampa tos divus vidējos stabus, uz kā tas nams bija stiprināts un uz kā tas turējās, vienu ar savu labo roku un vienu ar savu kreiso roku, un Simsons sacīja: Judges 16:30 Lai mana dvēsele mirst ar tiem Fīlistiem! Un viņš locījās ar varu, - tad tas nams krita uz tiem lielkungiem un uz visiem ļaudīm, kas iekšā bija un vairāk bija miroņu, ko viņš mirdams nokāva, nekā ko viņš bija nokāvis, dzīvs būdams. Judges 16:31 Tad viņa brāļi un viss viņa tēva nams nonāca un to ņēma un to aiznesa un apraka starp Careū un Estaoli, Manoūs, viņa tēva, kapā. Un viņš Israēli bija tiesājis divdesmit gadus. Judges 17:0 Judges 17:1 Un viens vīrs bija no Efraīma kalniem, tam vārds bija Miha. Judges 17:2 Tas sacīja uz savu māti: tie tūkstoš un simts sudraba gabali, kas tev ir atņemti, un kādēļ tu esi apzvērējusies un arī priekš manām ausīm to sacījusi; redzi, tā nauda ir pie manis, es to esmu ņēmis. Tad viņa māte sacīja: esi svētīts, mans dēls, no Tā Kunga! Judges 17:3 Tad viņš savai mātei atdeva tos tūkstoš un simts sudraba gabalus, bet viņa māte sacīja: es svētīdama šo naudu Tam Kungam esmu svētījusi no savas rokas priekš sava dēla, lai taisa izgrieztu tēlu un lietu bildi; tad nu es tev to atdodu. Judges 17:4 Bet viņš savai mātei to naudu atdeva, un viņa māte ņēma divsimt sudraba gabalus un tos deva sudraba kalējam; tas no tā iztaisīja izgrieztu tēlu un lietu bildi. Un tie bija Mihas namā. Judges 17:5 Un tam vīram Miham bija dievanams, un viņš taisīja efodu un elku dievus un iesvētīja vienu no saviem dēliem, lai tas viņam būtu par priesteri. Judges 17:6 Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla; ikviens darīja, ko viņš domāja esam labu. Judges 17:7 Bet viens jauneklis bija no Jūda Bētlemes, no Jūda radiem; tas bija Levits un tur piemājoja. Judges 17:8 Un tas vīrs bija nogājis no pilsētas, no Jūda Bētlemes, piemist, kur vieta gadītos. Kad nu viņš nāca uz Efraīma kalniem uz Mihas namu, pa savu ceļu staigādams, tad Miha uz viņu sacīja: no kurienes tu nāci? Judges 17:9 Un viņš uz to sacīja: es esmu Levits no Jūdu Bētlemes un eju piemist, kur gadīsies. Judges 17:10 Tad Miha uz viņu sacīja: paliec pie manis un esi man par tēvu un priesteri, tad es tev par gadu došu desmit sudraba gabalus un tās vajadzīgās drēbes un uzturu. Un tas Levits (pie viņa) nogāja. Judges 17:11 Un tas Levits bija ar mieru pie tā vīra palikt, un tas jauneklis viņam bija kā viens no viņa dēliem. Judges 17:12 Un Miha to Levitu iesvētīja, lai tas jauneklis viņam būtu par priesteri, un tas bija Mihas namā. Judges 17:13 Tad Miha sacīja: nu es zinu, ka Tas Kungs man labu darīs, tāpēc, ka man šis Levits par priesteri. Judges 18:0 Judges 18:1 Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla, un tanīs dienās Daniešu cilts meklēja īpašu vietu priekš sevis, kur varētu dzīvot, jo viņai nekāda īpaša vieta starp Israēla ciltīm nebija piešķirta līdz tai dienai. Judges 18:2 Tad Dana bērni no saviem radiem sūtīja kādus piecus vīrus, no savējiem, kas bija stipri, no Careās un Estaoles, zemi izlūkot un pārmeklēt, un tie uz viņiem sacīja: ejat, pārmeklējiet zemi. Un tie nāca pie Efraīma kalniem līdz Mihas namam un palika turpat par nakti. Judges 18:3 Un tur pie Mihas nama būdami viņi pazina tā jaunekļa, tā Levita, balsi un nogriezās uz turieni un sacīja uz to: kas tevi še atvedis? Un ko tu še dari? Un kas tev šeitan ir? Judges 18:4 Un tas uz viņiem sacīja: tā un tā man Miha darījis un mani saderējis, un es viņam esmu par priesteri. Judges 18:5 Tad tie uz viņu sacīja: vaicā jel Dievam, ka mēs atzīstam, vai mūsu ceļš labi izdosies, ko ejam? Judges 18:6 Un tas priesteris uz tiem sacīja: ejat ar mieru! Jūsu ceļš, ko ejat, ir taisns priekš Tā Kunga. Judges 18:7 Tad tie pieci vīri nogāja un nāca uz Laīsu un ieraudzīja tos ļaudis tai vidū droši dzīvojam, pēc Sidoniešu ieraduma mierīgi un droši, un tai zemē nebija neviena valdītāja, kas kādas lietas dēļ kādu apbēdinātu; un tie bija arī tālu no Sidoniešiem un tiem nebija nekādas darīšanas ar nekādu cilvēku. Judges 18:8 Un tie nāca pie saviem brāļiem uz Careū un Estaoli, un viņu brāļi uz tiem sacīja: ko jūs sakāt? Judges 18:9 Tad tie sacīja: celsimies un iesim pret tiem, jo mēs to zemi esam izlūkojuši, un redzi, tā ir ļoti laba; un jūs turaties klusu? Neesiet kūtri iet, ka nākat to zemi uzņemt. Judges 18:10 Kad jūs nākat, tad jūs nākat pie drošiem ļaudīm, un tai zemei ir plašas robežas; jo Dievs to devis jūsu rokās, vietu, kur nekāda trūkuma nav nekādā lietā, kas ir virs zemes. Judges 18:11 Tad no turienes, no Daniešu radiem, no Careās un Estaoles, aizgāja sešsimt apbruņoti karavīri. Judges 18:12 Un tie cēlās un apmetas KiriatJearimā iekš Jūda; tādēļ to vietu nosauc par Dana lēģeri līdz šai dienai; redzi tas ir aiz KiriatJearimas. Judges 18:13 Un no turienes tie gāja uz Efraīma kalniem un nāca pie Mihas nama. Judges 18:14 Tad tie pieci vīri, kas bija gājuši Laisas zemi izlūkot, sacīja uz saviem brāļiem: vai jūs zināt, ka šinī namā ir efods un elka dievi un izgriezts tēls un lieta bilde? Tad nu jūs paši varat zināt, kas jums jādara. Judges 18:15 Un tie nogriezās uz turieni un nāca pie tā jaunekļa, tā Levita, namu, pie Mihas nama, un to apsveicināja mīlīgi. Judges 18:16 Bet tie sešsimt vīri, kas bija no Dana bērniem, ar kara rīkiem apbruņoti, stāvēja pie vārtiem. Judges 18:17 Bet tie pieci vīri, kas bija gājuši zemi izlūkot, nāca uz turieni un paņēma to izgriezto tēlu un to efodu un tos elka dievus un to lieto bildi, un tas priesteris stāvēja pie vārtiem ar tiem sešsimt apbruņotiem vīriem. Judges 18:18 Kad nu šie Mihas namā nāca un paņēma to izgriezto tēlu un to efodu un tos elka dievus un to lieto bildi, tad tas priesteris uz tiem sacīja: Judges 18:19 Ko jūs darāt? Un tie uz viņu sacīja: klusu, turi muti, un ej mums līdz un esi mums par tēvu un par priesteri. Vai tas tev labāki, viena vienīga vīra namā būt par priesteri nekā pie vienas cilts un viena rada iekš Israēla? Judges 18:20 Tad tas tam priesterim bija pa prātam, un viņš ņēma to efodu un tos elka dievus un to izgriezto tēlu un gāja līdz to ļaužu vidū. Judges 18:21 Un viņi griezās atpakaļ un nogāja un laida papriekš bērniņus un ganāmo pulku un savas dārgās lietas. Judges 18:22 Kad tie nu tālu no Mihas nama bija nākuši, tad tie vīri tapa sasaukti, kas bija tais namos pie Mihas nama, un tie panāca Dana bērnus un uzsauca tiem Dana bērniem. Judges 18:23 Bet šie atgriezās un sacīja uz Miha: kas tev ir, ka tu savus ļaudis esi sasaucis? Judges 18:24 Tad viņš sacīja: jūs manus dievus, ko es esmu taisījis, esat atņēmuši līdz ar to priesteri un esat aizgājuši; kas tad nu man vēl ir? Un jūs sakāt uz mani: kas tev kait? Judges 18:25 Bet Dana bērni uz viņu sacīja: lai tava balss pie mums netop dzirdēta, ka ļauni vīri pār tēvi nenāk un tu nepazaudē savu dzīvību līdz ar sava nama dzīvību. Judges 18:26 Tā Dana bērni aizgāja pa savu ceļu. Un kad Miha redzēja, ka tie jo stiprāki bija nekā viņš, tad viņš griezās atpakaļ uz savu namu. Judges 18:27 Bet tie to ņēma, ko Miha bija taisījis, un to priesteri, kas viņam bija bijis, un gāja uz Laīsu pie tiem ļaudīm, kas mierīgi un droši dzīvoja, un tos apkāva ar zobena asmeni, un to pilsētu sadedzināja ar uguni. Judges 18:28 Un nebija neviena, kas tos būtu izglābis, jo tā bija tālu no Sidonas, un tiem nebija nekādas darīšanas ar ļaudīm, un tā pilsēta stāvēja tai ielejā, kas ir pie BetRehobas. Un tie uztaisīja to pilsētu no jauna un dzīvoja tur. Judges 18:29 Un tie nosauca tās pilsētas vārdu Dan, pēc sava tēva Dana vārda, kas Israēlim bija dzimis, jebšu tās pilsētas vārds papriekš bija Laīsa. Judges 18:30 Un Dana bērni tur uzcēla to izgriezto tēlu priekš sevis, un Jonatāns, Manasus dēla, Geršona, dēls un viņa dēli bija priesteri Daniešu ciltī līdz tai dienai, kad tās zemes ļaudis tapa aizvesti. Judges 18:31 Tā tie priekš sevis uzcēla Mihas izgriezto tēlu, ko tas bija taisījis, kamēr Dieva nams bija Šīlo. Judges 19:0 Judges 19:1 Un tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla. Un viens vīrs, Levits, piemita aiz Efraīma kalniem, tas sev ņēma lieku sievu no Jūda Bētlemes. Judges 19:2 Bet viņa liekā sieva pie viņa būdama dzina maucību un nogāja no viņa sava tēva namā uz Bētlemi Judā, un tur sabija kādu laiku, četrus mēnešus. Judges 19:3 Tad viņas vīrs cēlās un gāja viņai pakaļ, ka tas mīlīgi ar viņu runātu un viņu vestu atpakaļ, un viņa puisis bija viņam līdz un pāris ēzeļu; un viņa to ieveda sava tēva namā, un kad tās sievietes tēvs viņu redzēja, tad viņš līksmojās viņam pretī (iedams). Judges 19:4 Un viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, viņu paturēja, ka tas trīs dienas pie viņa palika, un tie ēda un dzēra un palika tur par nakti. Judges 19:5 Un ceturtā dienā tie steidzās agri un cēlās iet projām. Tad tās sievietes tēvs sacīja uz savu znotu: stiprini savu sirdi ar kādu maizes kumosu, un tad jūs varat iet. Judges 19:6 Tad tie apsēdās un ēda abi kopā un dzēra, un tās sievietes tēvs sacīja uz to vīru: dari lūdzams tā un paliec par nakti, un lai tava sirds līksmojās. Judges 19:7 Bet tas vīrs cēlās iet projām, un viņa tēvocis to ļoti turēja, ka tam bija jāgriežas atpakaļ un tur jāpaliek par nakti. Judges 19:8 Kad nu viņš piektā dienā no rīta taisījās aiziet, tad tās sievietes tēvs sacīja: stiprini jel savu sirdi; un tie kavējās, līdz kamēr vakars metās, un tie abi ēda kopā. Judges 19:9 Tad tas vīrs cēlās aiziet, viņš un viņa liekā sieva un viņa puisis. Bet viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, uz viņu sacīja: redzi jel, šī diena jau līdz vakaram ir pavadīta, paliec jel par nakti; redzi, šī diena beidzās, paliec par nakti šeitan un lai tava sirds līksmojās, dodaties rīt agri uz savu ceļu un ej uz savu dzīvokli. Judges 19:10 Bet tas vīrs negribēja par nakti palikt, un cēlās un aizgāja un nāca pret Jebuzu, tā ir Jeruzāleme, viņš un tas pāris apkrautu ēzeļu un viņa liekā sieva ar viņu. Judges 19:11 Kad nu tie pie Jebuzas bija, tad jau bija pavakars, un tas puisis sacīja uz savu kungu: nāc lūdzams un ieiesim šinī Jebusiešu pilsētā un paliksim tur par nakti. Judges 19:12 Bet viņa kungs uz viņu sacīja: mēs negribam griezties uz svešu pilsētu, kas nav no Israēla bērniem, bet gribam noiet līdz Ģibejai. Judges 19:13 Tad viņš sacīja uz savu puisi: nāc, ka mēs uz vienu no šīm vietām tiekam, un Ģibejā vai Ramā par nakti paliekam. Judges 19:14 Tā tie gāja tālāk un staigāja, un saule tiem nogāja it klātu pie Ģibejas, kas pieder Benjaminam. Judges 19:15 Un tie griezās uz turieni, ka nāktu un Ģibejā paliktu par nakti. Kad viņš nu iegāja, tad viņš apsēdās kādā pilsētas ielā, jo tur nebija neviena, kas tiem savā namā gribēja dot naktsmājas vietu. Judges 19:16 Un redzi, viens vecs vīrs nāca vakarā no sava darba no tīruma, un tas vīrs arīdzan bija no Efraīma kalniem, bet piemita Ģibejā; bet tās vietas ļaudis bija Benjaminieši. Judges 19:17 Kad tas vecais vīrs nu savas acis pacēla, tad viņš to ceļa vīru ieraudzīja pilsētas ielā un sacīja: uz kurieni tu ej? Un no kurienes tu nāc? Judges 19:18 Un tas uz viņu sacīja: mēs no Jūda Bētlemes ejam aiz Efraīma kalniem, no kurienes es arī esmu, un es biju nogājis uz Jūda Bētlemi un es eju uz Tā Kunga namu, un neviena nav, kas man mājas vietu dod savā namā. Judges 19:19 Un tomēr salmi un ēdamais mums priekš mūsu ēzeļiem ir, arī maize un vīns priekš manis un priekš tavas kalpones un priekš tā puiša, kas ir pie taviem kalpiem; mums nekādas lietas netrūkst. Judges 19:20 Tad tas vecais vīrs sacīja: esi ar mieru, viss, kas tev trūkst, ir pie manis, tikai nepaliec par nakti uz ielas. Judges 19:21 Un viņš to veda savā namā un deva priekš tiem ēzeļiem ēdamo. Kad tie nu savas kājas bija mazgājuši, tad tie ēda un dzēra. Judges 19:22 Kad tie nu savu sirdi atspirdzināja, redzi, tad tās pilsētas vīri, bezdievīgi ļaudis, apstāja to namu un klaudzināja pie durvīm. Un tie sacīja uz to veco vīru, tā nama saimnieku: izved to vīru, kas nācis tavā namā, ka mēs to atzīstam. Judges 19:23 Un tas vīrs, tā nama saimnieks, pie tiem izgāja un uz tiem sacīja: ne tā, mani brāļi, nedariet lūdzami tādu grēku; kad nu šis vīrs manā namā nācis, nedariet šo trakumu. Judges 19:24 Redzi, man ir viena meita, jaunava, un viņam lieka sieva, tās es jums gribu izvest, ka jūs tās piesmejat un tām darāt, kas jums patīk, bet pie šā vīra nedarāt tādu trakumu. Judges 19:25 Bet tie vīri to negribēja klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu lieko sievu un to izveda pie viņiem ārā, un viņi to atzina un piesmēja cauru nakti līdz rītam un atlaida, kad gaisma metās. Judges 19:26 Un šī sieva nāca ap rīta laiku un krita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur viņas kungs iekšā bija, (un tur gulēja) līdz pat gaismai. Judges 19:27 Kad nu viņas kungs rītā cēlās un nama durvis atdarīja un izgāja, savu ceļu staigāt, redzi, tad viņa liekā sieva gulēja priekš nama durvīm un viņas rokas uz sliekšņa. Judges 19:28 Un viņš uz to sacīja: celies, ejam projām, bet tā neatbildēja. Tad tas vīrs to ņēma uz savu ēzeli un cēlās un gāja uz savām mājām. Judges 19:29 Kad nu viņš savā namā nāca, tad viņš ņēma nazi un sagrāba savu lieko sievu un to sakapāja ar viņas kauliem divpadsmit daļās un to sūtīja uz visām Israēla robežām. Judges 19:30 Un ikviens, kas to redzēja, tas sacīja: tāda lieta, kā šī, nav notikusi nedz redzēta, kamēr Israēla bērni no Ēģiptes zemes izgājuši līdz šai dienai. Tad nu jūs ņemiet to vērā, dodiet padomu un runājiet. Judges 20:0 Judges 20:1 Tad visi Israēla bērni izgāja un tā draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs, no Dana līdz Bēršebai, arī Gileādas zeme, pie Tā Kunga Micpā. Judges 20:2 Un visu ļaužu virsnieki, visas Israēla ciltis, rādījās(sanāca kopā) Dieva ļaužu draudzē, četrsimt tūkstoš kājnieki, zobenu vilcēji. Judges 20:3 Un Benjamina bērni dzirdēja, ka Israēla bērni bija gājuši uz Micpu. Un Israēla bērni sacīja: sakāt, kā šis grēks noticis? Judges 20:4 Tad tas vīrs, tas Levits, tās nokautās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: es ar savu sievu nācu uz Ģibeju, kas Benjaminam pieder, par nakti tur palikt. Judges 20:5 Tad Ģibejas namnieki pret mani cēlās un naktī mani apstāja namā; tie nodomāja mani nokaut, un manu lieko sievu tie pārvarējuši, tā ka tā mirusi. Judges 20:6 Tad es ņēmu savu lieko sievu un to dalīju un to sūtīju visās Israēla zemes tiesās, jo tie nešķīstību un negantību ir darījuši iekš Israēla. Judges 20:7 Redzi, jūs visi esat Israēla bērni, sarunājaties un dodiet padomu. Judges 20:8 Tad visi ļaudis cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: mēs neiesim neviens uz savu dzīvokli un negriezīsimies neviens uz savu namu. Judges 20:9 Bet šī nu ir tā lieta, ko mēs darīsim pie Ģibejas: pret viņu kā mesli krīt! Judges 20:10 Mēs ņemsim desmit vīrus no simta no visām Israēla ciltīm un simtu no tūkstošiem un tūkstoti no desmit tūkstošiem, ceļamaizi dabūt priekš tiem ļaudīm; tad iesim uz Benjamina Ģibeju, darīt (viņai) pēc visas negantības, ko tā iekš Israēla padarījusi. Judges 20:11 Tad visi Israēla vīri sapulcējās pret to pilsētu un sabiedrojās kā viens vienīgs vīrs. Judges 20:12 Un Israēla ciltis sūtīja vīrus pie visiem Benjamina radiem sacīdami: kas tas par grēku, kas jūsu starpā noticis? Judges 20:13 Tad nu izdodiet tos vīrus, tos bezdievīgos, kas Ģibejā, ka mēs tos nokaujam un to ļaunumu no Israēla nogriežam. Bet Benjamina (bērni) negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi. Judges 20:14 Un Benjamina bērni sapulcējās no tām pilsētām uz Ģibeju, karā iziet pret Israēla bērniem. Judges 20:15 Un Benjamina bērni tapa skaitīti tai dienā no tām pilsētām divdesmit seši tūkstoš vīri, zobenu vilcēji, bez tiem, kas Ģibejā dzīvoja, to bija pēc skaita septiņsimt izlasīti vīri. Judges 20:16 Starp visiem šiem ļaudīm bija septiņsimt izlasīti vīri, tie bija kreiļi; šie visi meta akmeni ar lingu uz mata, ka tas garām neaizgāja. Judges 20:17 Un Israēla vīri tapa skaitīti bez Benjamina četrsimt tūkstoš vīri, zobenu vilcēji; visi šie bija kara vīri. Judges 20:18 Un Israēla bērni cēlās un nogāja uz Bēteli, un vaicāja Dievu un sacīja: kuram no mums būs priekšā iet, karot pret Benjamina bērniem? Un Tas Kungs sacīja: Jūda lai iet priekšā. Judges 20:19 Tad Israēla bērni cēlās no rīta un apmeta lēģeri pret Ģibeju. Judges 20:20 Un Israēla vīri izgāja karā pret Benjaminu, un taisījās pret Ģibeju karot. Judges 20:21 Tad Benjamina bērni izgāja no Ģibejas, un viņi tai dienā no Israēla apkāva divdesmit un divus tūkstošus. Judges 20:22 Bet tie ļaudis, Israēla vīri, stiprinājās un taisījās atkal karot tai vietā, kur tie pirmā dienā bija taisījušies. Judges 20:23 Un Israēla bērni nogāja un raudāja priekš Tā Kunga līdz vakaram un vaicāja To Kungu un sacīja: vai man atkal būs iet karā pret Benjamina, sava brāļa, bērniem? Tad Tas Kungs sacīja: ejat pret tiem. Judges 20:24 Tā Israēla bērni gāja pret Benjamina bērniem otrā dienā. Judges 20:25 Bet Benjamins tiem gāja pretī no Ģibejas otrā dienā un apkāva no Israēla bērniem vēl astoņpadsmit tūkstošus, kas visi bija zobenu vilcēji. Judges 20:26 Tad visi Israēla bērni un visi ļaudis nogāja un nāca uz Bēteli un raudāja, un palika tur priekš Tā Kunga un gavēja tai dienā līdz vakaram, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Tā Kunga priekšā. Judges 20:27 Un Israēla bērni vaicāja To Kungu, (jo tur tanīs dienās bija Dieva derības šķirsts, Judges 20:28 Un Pinehas, Ārona dēla, Eleazara, dēls stāvēja tanīs dienās priekš viņa) un sacīja: vai man vēl būs iet karā pret Benjamina, sava brāļa, bērniem, jeb vai man būs atstāties? Un Tas Kungs sacīja: ceļaties, jo rīt Es tos došu tavā rokā. Judges 20:29 Tad Israēls lika kādiem apslēpties visapkārt pret Ģibeju. Judges 20:30 Un Israēla bērni nogāja trešā dienā pret Benjamina bērniem un taisījās pret Ģibeju, kā citām reizēm. Judges 20:31 Tad Benjamina bērni tiem ļaudīm izgāja pretī un nogāja no tās pilsētas nost un sāka kaut un durt tos ļaudis tā kā jau divreiz' uz tiem ceļiem, kur viens tek uz Bēteli un otrs uz Ģibeju laukā, kādus trīsdesmit vīrus no Israēla. Judges 20:32 Tad Benjamina bērni sacīja: tie mūsu priekšā ir sakauti tā kā papriekš, bet Israēla bērni sacīja: bēgsim un nošķirsim tos no pilsētas uz tiem ceļiem. Judges 20:33 Tad visi Israēla vīri cēlās no savas vietas un nostājās BaālTamārā, tā līdz arī tie Israēlieši, kas bija paslēpušies, cēlās no savas vietas, no Ģibejas klajuma. Judges 20:34 Un desmit tūkstoš vīri, izlasīti no visa Israēla, nāca no Ģibejas puses, un kaušanās bija briesmīga. Bet tie nezināja, ka nelaime tiem jau bija tuvu. Judges 20:35 Tā Tas Kungs Benjaminu kāva Israēla priekšā, jo Israēla bērni tai dienā no Benjamina apkāva divdesmit piecus tūkstošus un simts vīrus, kas visi bija zobenu vilcēji. Judges 20:36 Proti Benjamina bērni redzēja, ka viņi tapa kauti; un Israēla bērni Benjaminiešiem atstāja to vietu, jo viņi paļāvās uz tiem, kam bija likuši paslēpties pret Ģibeju. Judges 20:37 Un tie, kas bija paslēpušies, steidzās un izskrēja pret Ģibeju; tie, kas bija paslēpušies nāca un apkāva visu pilsētu ar zobena asmeni. Judges 20:38 Un Israēla vīriem bija noruna ar tiem, kas bija paslēpušies, ka tiem bija uzkurt lielus dūmus un tos laist gaisā no pilsētas. Judges 20:39 Un Israēla vīri kaujā griezās atpakaļ, un Benjamins bija iesācis nokaut no Israēliešiem kādus trīsdesmit vīrus, tā ka viņi sacīja: tie ir pavisam kauti mūsu priekšā tā kā pirmā kaušanā. Judges 20:40 Tad dūmi no pilsētas sāka celties, kā dūmu stabs, un kad Benjamins skatījās atpakaļ, redzi, tad visa pilsēta liesmās cēlās pret debesi. Judges 20:41 Un Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamina vīri iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka nelaime tiem bija uzkritusi. Judges 20:42 Un tie atgriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet tā kaušanās tiem bija uz pēdām pakaļ, un tie no tām pilsētām tos apkāva savā vidū. Judges 20:43 Un tie apstāja Benjaminu, dzinās tam pakaļ līdz Menukai, un tos samina līdz Ģibejai pret saules uzlēkšanu. Judges 20:44 Un no Benjamina krita astoņpadsmit tūkstoš vīri, šie visi bija stipri vīri. Judges 20:45 Un viņi griezās un bēga uz tuksnesi, uz Rimona klinti; un tie viņiem pa tiem ceļiem pakaļ dzīdamies apkāva vēl piectūkstoš vīrus un tiem dzinās pakaļ līdz Ģidomam un no tiem nokāva vēl divtūkstoš vīrus. Judges 20:46 Un visi, kas no Benjamina tai dienā krita, bija divdesmit un piectūkstoš vīri, kas bija zobenu vilcēji un visi stipri vīri. Judges 20:47 Bet sešsimt vīri griezās un bēga tuksnesī uz Rimona klinti, un palika pie Rimona klints četrus mēnešus. Judges 20:48 Un Israēla bērni griezās atpakaļ pie Benjamina bērniem, un kāva tos ar zobena asmeni pilsētā, gan vīrus gan lopus un visu, kas tapa atrasts; tie arī visas pilsētas, ko atrada, sadedzināja ar uguni. Judges 21:0 Judges 21:1 Bet Israēla vīri Micpā bija zvērējuši sacīdami: neviens no mums lai nedod Benjaminiešiem savu meitu par sievu. Judges 21:2 Tad tie ļaudis nāca uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā un pacēla savas balsis un raudāja gauži raudādami, Judges 21:3 Un tie sacīja: ak Kungs, Tu Israēla Dievs! Kāpēc tas ir noticis iekš Israēla, ka šodien Israēls par vienu cilti ir mazāks kļuvis? Judges 21:4 Otrā dienā tie ļaudis cēlās agri un tur uztaisīja altāri, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Judges 21:5 Un Israēla bērni sacīja: kurš tas ir, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis tai draudzes sapulcē pie Tā Kunga? Jo par to, kas nebūtu atnācis pie Tā Kunga uz Micpu, bija ar lielu zvērestu noteikts, ka tam bija tapt nokautam. Judges 21:6 Un Israēla bērniem bija žēl par Benjaminu, savu brāli, un tie sacīja: šodien viena cilts no Israēla ir izdeldēta. Judges 21:7 Ko mēs tiem darīsim, ka tie atlikušie dabū sievas? Jo mēs pie Tā Kunga esam zvērējuši, ka tiem no savām meitām nevienu negribam dot par sievu. Judges 21:8 Un tie sacīja: vai kāds nav no Israēla ciltīm, kas nav atnācis pie Tā Kunga uz Micpu? Un redzi, no Jabesas Gileādā neviens nebija lēģerī nācis draudzes sapulcē. Judges 21:9 Jo tie ļaudis tapa skaitīti un redzi, tur nebija neviena no tiem, kas Jabesā Gileādā dzīvoja. Judges 21:10 Tad tā draudze uz turieni sūtīja divpadsmit tūkstoš vīrus no tiem stiprākiem un tiem pavēlēja un sacīja: ejat un kaujiet tos, kas Jabesā Gileādā dzīvo ar zobena asmeni līdz ar sievām un bērniņiem. Judges 21:11 Bet šī ir tā lieta, ko jums būs darīt: visus no vīriešu kārtas un visas sievas, kas pie vīra gulējušas, jums būs izdeldēt. Judges 21:12 Un tie atrada starp tiem iedzīvotājiem Jabesā Gileādā četrsimt meitas, jaunavas, kas vīru nebija atzinušas, nedz pie vīriem gulējušas, un tās veda uz lēģeri Šīlo, kas ir Kanaāna zemē. Judges 21:13 Tad visa draudze nosūtīja un runāja uz Benjamina bērniem, kas bija pie Rimona klints, un tiem lika mieru pasludināt. Judges 21:14 Tā tanī laikā Benjaminieši griezās atpakaļ; un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija dzīvas pametuši no Jabesas sievām Gileādā, bet tur viņiem nepietika, Judges 21:15 Tad tiem ļaudīm bija žēl par Benjaminu, ka Tas Kungs plaisu bija darījis Israēla ciltīs. Judges 21:16 Un tie draudzes vecaji sacīja: ko mēs darīsim, ka tie atlikušie sievas dabū? Jo tās sievas no Benjamina ir izdeldētas. Judges 21:17 Tad tie sacīja: Benjaminiešu zemes daļu pienākas iemantot tiem, kas izglābušies, lai neviena Israēla cilts netop izdeldēta. Judges 21:18 Bet mēs tiem no savām meitām sievas nevaram dot, jo Israēla bērni ir apzvērējušies sacīdami: nolādēts lai ir, kas Benjaminiešiem dod sievu. Judges 21:19 Un tie sacīja: redzi, Šīlo ir Tā Kunga svētki ik gadus, Bētelei pret ziemeļa pusi, pret rītiem tam ceļam, kur iet no Bēteles uz Šehemi un pret dienas vidu Libonai. Judges 21:20 Un tie pavēlēja Benjamina bērniem un sacīja: ejat un paslēpjaties vīna kalnos. Judges 21:21 Un skatāties, un redzi, kad Šīlo meitas diedamas ar stabulēm iznāks, tad izejiet jūs no tiem vīna kalniem un sagrābiet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un noejat uz Benjamina zemi. Judges 21:22 Un kad viņu tēvi vai viņu brāļi nāks mūsu priekšā tiesāties, tad mēs uz tiem sacīsim: atvēliet mums tās, jo mēs ikvienam sievu ar karošanu neesam dabūjuši; jo jūs viņiem tās neesat devuši; tad jums tagad būtu vaina. Judges 21:23 Un Benjamina bērni darīja tā un ņēma sievas pēc sava skaita no tām, kas tur dejoja; tās tie laupīja. Un nogāja un griezās atpakaļ uz savām mājām, un uztaisīja pilsētas un dzīvoja iekš tām. Judges 21:24 Un Israēla bērni tanī laikā no turienes cēlās ikviens pie savas cilts un pie saviem radiem, un izgāja no turienes ikviens uz savām mājām. Judges 21:25 Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla; ikviens darīja, kā tam patika.
Ruth 0:0
Ruth 1:0 Ruth 1:1 Tanīs dienās, kad soģi valdīja, bija bads zemē. Un viens vīrs no Jūda Bētlemes nogāja piemist Moaba klajumos ar savu sievu un saviem diviem dēliem. Ruth 1:2 Un tā vīra vārds bija Elimeleks un viņa sievas vārds Naēmja un viņa abu dēlu vārdi Mālons un Ķiljons, Efratieši no Jūda Bētlemes, un tie nāca Moaba klajumos un tur palika. Ruth 1:3 Un Elimeleks, Naēmjas vīrs, nomira, un viņa palika viena ar saviem diviem dēliem; tie sev ņēma Moabiešu sievas, - tās pirmās vārds bija Arpa un tās otras vārds Rute. Ruth 1:4 Un tie tur palika kādus desmit gadus. Ruth 1:5 Tad arī šie abi, Mālons un Ķiljons, nomira, un tā sieva palika viena pēc saviem diviem dēliem un pēc sava vīra. Ruth 1:6 Un viņa cēlās ar savām vedeklām un griezās atpakaļ no Moaba klajumiem; jo tā bija dzirdējusi Moaba zemē, ka Tas Kungs savus ļaudis piemeklējis un viņiem maizi devis. Ruth 1:7 Tāpēc viņa aizgāja no tās vietas, kur tā bija bijusi, un viņas abas vedeklas ar viņu. Un kad viņa pa ceļu gāja, pāriet uz Jūda zemi, Ruth 1:8 Tad Naēmja sacīja uz savām abām vedeklām: ejat, griežaties atpakaļ ikviena uz savas mātes namu; lai Tas Kungs žēlastību pie jums dara, itin kā jūs esat darījuši pie tiem aizgājušiem un pie manis. Ruth 1:9 Lai Tas Kungs jums dod, ka jūs dusu atrodat, ikviena sava vīra namā. Un viņa tās skūpstīja. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja. Ruth 1:10 Un tās sacīja uz viņu: mēs gribam tev līdz iet pie taviem ļaudīm. Ruth 1:11 Bet Naēmja sacīja: griežaties atpakaļ manas meitas, kāpēc jums man iet līdz? Vai tad man vēl dēli varētu būt manā klēpī, kas jums varētu būt par vīriem? Ruth 1:12 Griežaties atpakaļ, manas meitas, ejat, jo es esmu par vecu, iet pie vīra. Kad es tā sacītu, man vēl ir cerība, un ja man šinī naktī vīrs gadītos, un es dēlus dzemdētu, Ruth 1:13 Vai tad jūs gaidītu, kamēr tie uzaugtu? Vai tad jūs ieslēgtos un pie vīra neietu? - Ne tā, manas meitas, man iet daudz grūtāki nekā jums, jo Tā Kunga roka pret mani izstiepusies. Ruth 1:14 Tad tās pacēla savu balsi un raudāja atkal, un Arpa skūpstīja savu vīramāti, bet Rute palika pie viņas. Ruth 1:15 Tad tā sacīja: redzi, tava vīra brāļa sieva griezusies atpakaļ pie saviem ļaudīm un pie sava dieva; griezies arī tu sava vīra brāļa sievai pakaļ. Ruth 1:16 Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs; Ruth 1:17 Kur tu mirsi, tur es miršu, un tur gribu tapt aprakta; lai Tas Kungs man šā un tā dara, nāve vien mani un tevi šķirs. Ruth 1:18 Kad nu viņa redzēja, ka šī bija stipri apņēmusies, viņai iet līdzi, tad viņa mitējās to pārrunāt. Ruth 1:19 Un abas gāja, kamēr nāca uz Bētlemi. Un notikās, kad viņas Bētlemē nonāca, tad visa pilsēta par tām sacēlās, un tās (sievas) sacīja: vai šī nav Naēmja? Ruth 1:20 Bet viņa uz tām sacīja: nesauciet mani par Naēmju (jauka), sauciet mani par Māru (rūgta), jo tas Visuvarenais man piesūtījis lielu sirds rūgtumu. Ruth 1:21 Pilna es aizgāju, bet tukšai Tas Kungs man licis atpakaļ griezties; kāpēc jūs mani sauksiet Naēmju, kad tomēr Tas Kungs pret mani liecību devis, un tas Visuvarenais mani apbēdinājis? Ruth 1:22 Tā Naēmja griezās atpakaļ, un Rute, tā Moabiešu sieva, viņas vedekla, līdz ar viņu griezās atpakaļ no Moaba, un tās nāca uz Bētlemi ap miežu pļaujamo laiku. Ruth 2:0 Ruth 2:1 Un Naēmjai bija radinieks no viņas vīra, varen turīgs vīrs no Elimeleka rada, un viņa vārds bija Boas. Ruth 2:2 Tad Rute, tā Moabiešu sieva, sacīja uz Naēmju: ļauj man jel tīrumā iet, tad es vārpas aiz tā lasīšu, kura acīs es žēlastību atradīšu. Un tā uz viņu sacīja: ej, mana meita. Ruth 2:3 Tad viņa gāja un nāca un lasīja tīrumā aiz pļāvējiem. Un notikās, ka tas tīrums piederēja Boasam, kas bija no Elimeleka rada. Ruth 2:4 Un redzi, Boas nāca no Bētlemes un sacīja uz tiem pļāvējiem: Tas Kungs lai jums palīdz; un tie sacīja uz viņu: Tas Kungs lai tevi svētī. Ruth 2:5 Tad Boas sacīja uz savu puisi, kas bija celts pār pļāvējiem: kas tā tāda jauna sieviete? Ruth 2:6 Un tas puisis, kas bija celts pār pļāvējiem, atbildēja un sacīja: šī ir tā jaunā Moabiešu sieva, kas ar Naēmju ir atpakaļ griezusies no Moaba zemes. Ruth 2:7 Un tā sacīja: ļauj man jel (vārpas) lasīt un krāt kūlīšu starpā pļāvējiem pakaļ; tā viņa nākusi un palikusi agri no rīta līdz šim laikam, un viņa daudz nepaliek mājās. Ruth 2:8 Tad Boas sacīja uz Ruti: klausies mana meita, neej tu citā tīrumā lasīt, tev arī nebūs no šejienes aiziet, bet šeitan tev būs turēties pie manām kalponēm. Ruth 2:9 Tavas acis lai skatās uz to tīrumu, ko tie pļaus, un tu staigā tiem pakaļ; es arī puišiem esmu pavēlējis, ka neviens lai tevi neaiztiek, un kad tev slāpst, tad ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši būs smēluši. Ruth 2:10 Tad viņa metās uz savu vaigu un klanījās pie zemes un uz viņu sacīja: kāpēc es žēlastību esmu atradusi tavās acīs, ka tu mani uzlūko, un es tomēr esmu sveša? Ruth 2:11 Un Boas atbildēja un uz viņu sacīja: man ir stāstīts viss, ko tu esi darījusi pie savas vīramātes pēc sava vīra miršanas, un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimtas zemi un gājusi pie ļaudīm, ko tu papriekš nepazini. Ruth 2:12 Lai Tas Kungs tev atmaksā, ko tu darījusi, un tava alga lai ir pilnīga no Tā Kunga, Israēla Dieva, apakš kura spārniem tu esi nākusi, patvērumu dabūt. Ruth 2:13 Un viņa sacīja: lai es žēlastību atrodu tavās acīs, mans kungs, jo tu mani esi iepriecinājis un savu kalponi mīlīgi uzrunājis, jebšu es neesmu kā viena no tavām kalponēm. Ruth 2:14 Un Boas uz viņu sacīja: ap ēdamo laiku nāc šurp un ēd no maizes un iemērc savu kumosu skābumā. Tad viņa apsēdās pie tiem pļāvējiem, un viņai pasniedza ceptas vārpas, un tā ēda un paēda un viņai atlika. Ruth 2:15 Kad nu viņa cēlās atkal lasīt, tad Boas pavēlēja saviem puišiem un sacīja: lai viņa arī starp kūlīšiem lasa, un nedariet viņai kauna. Ruth 2:16 Izvelciet arīdzan priekš viņas no kūlīšiem un lai tur paliek, ka viņa to salasa, un nerājiet viņu. Ruth 2:17 Tā viņa lasīja pa tīrumu līdz vakaram un izkūla, ko viņa bija salasījusi, un tas bija kāda ēfa miežu. Ruth 2:18 Un viņa to ņēma un nāca pilsētā, un viņas vīramāte redzēja, ko tā bija salasījusi. Tad viņa izvilka un viņai deva, kas viņai ēdot bija atlicis. Ruth 2:19 Tad viņas vīramāte uz viņu sacīja: kur tu šodien esi lasījusi un kur tu esi strādājusi? Svētīts lai ir, kas tevi uzlūkojis. Un viņa stāstīja savai vīramātei, pie kā tā bija strādājusi, un sacīja: tā vīra vārds, pie ka es šodien esmu strādājusi, ir Boas. Ruth 2:20 Tad Naēmja sacīja uz savu vedeklu: svētīts lai tas ir no Tā Kunga, kas savu žēlastību nav atrāvis ne no dzīviem, ne no mirušiem. Un Naēmja uz viņu sacīja: tas vīrs mums ir rada, no mūsu tuviniekiem viņš ir. Ruth 2:21 Tad Rute, tā Moabiešu sieva, sacīja: viņš arī uz mani sacīja: turies pie maniem ļaudīm, kamēr tie visu manu pļaušanu būs pabeiguši. Ruth 2:22 Tad Naēmja sacīja uz savu vedeklu Ruti: tas ir labi, mana meita, ka tu ar viņa kalponēm izej, lai citā tīrumā tev nedara pāri. Ruth 2:23 Tā viņa turējās pie Boasa kalponēm, lasīdama, kamēr miežu pļaušana un kviešu pļaušana bija pabeigta, un dzīvoja pie savas vīramātes. Ruth 3:0 Ruth 3:1 Un Naēmja, viņas vīramāte, uz viņu sacīja: mana meita, vai es tev lai nemeklēju dusas vietu, kur tev labi klājās. Ruth 3:2 Nu tad, vai Boas, pie kura kalponēm tu esi turējusies, nav no mūsu tuviem radiem? Redzi, šo nakti viņš vētīs miežus klonā. Ruth 3:3 Tad nu mazgājies un svaidies un apvelc savas drēbes un noej uz to klonu, un neparādies tam vīram, kamēr viņš beidzis ēst un dzert. Ruth 3:4 Un kad viņš apguļas, tad ņem to vietu vērā, kur viņš apgulsies, un pieej un atsedz viņa kājgalu, un apgulies, tad viņš tev sacīs, kas tev būs jādara. Ruth 3:5 Un viņa uz to sacīja: visu, ko tu man esi sacījusi, to es darīšu. Ruth 3:6 Tā viņa nogāja uz to klonu un darīja, tā kā viņas vīramāte viņai bija pavēlējusi. Ruth 3:7 Kad nu Boas bija ēdis un dzēris, un viņa sirds bija līksma, tad viņš gāja apgulties aiz gubas. Tad viņa nāca klusiņām un atsedza viņa kājgalu un apgūlās. Ruth 3:8 Un nakts vidū tas vīrs izbijās, un palocījās, un redzi, viena sieviete gulēja viņam kājgalā. Ruth 3:9 Un viņš sacīja: kas tu esi? Un tā sacīja: es esmu Rute, tava kalpone, izplēt savus spārnus pār savu kalponi, jo tu esi tas tuvinieks. Ruth 3:10 Un viņš sacīja: esi svētīta no Tā Kunga, mana meita! Šī tava pēdējā mīlība ir labāka, nekā tā pirmā, tāpēc ka tu neesi dzinusies pakaļ jaunekļiem, nedz bagātam, nedz nabagam. Ruth 3:11 Un nu, mana meita, nebīsties! Visu, ko tu esi sacījusi, es tev darīšu; jo visos manu ļaužu vārtos ir zināms, ka tu esi godīga sieva. Ruth 3:12 Nu tas gan ir tiesa, ka esmu tuvinieks, bet tur ir vēl viens jo tuvāks nekā es. Ruth 3:13 Paliec šo nakti, un rītu, ja viņš tevi ņems, labi, lai viņš tevi ņem; bet ja viņam negribās tevi ņemt, tad es tevi apņemšu, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. Guli līdz rītam. Ruth 3:14 Tad tā apgūlās viņam kājgalā līdz rītam un uzcēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņš sacīja: lai netop zināms, ka sieviete ir klonā nākusi. Ruth 3:15 Un viņš sacīja: dod šurp savu apsegu, kas tev ir klātu, un turi to; un viņa to turēja. Un viņš mēroja sešus mērus miežu un uzlika tos viņai, un gāja pilsētā. Ruth 3:16 Tad viņa nāca pie savas vīramātes, un tā sacīja: kā klājās, mana meita? Un tā viņai teica visu, ko tas vīrs viņai bija darījis. Ruth 3:17 Viņa arī sacīja: šos sešus (mērus) miežu viņš man devis, jo viņš uz mani sacīja: tev tukšai nebūs nākt pie savas vīramātes. Ruth 3:18 Tad viņa sacīja, paliec klusu, mana meita, kamēr tu zini, kā šī lieta izdosies, jo tas vīrs nedosies mierā, bet šo lietu šodien izvedīs galā. Ruth 4:0 Ruth 4:1 Un Boas gāja vārtos un tur apsēdās, un redzi, tas tuvinieks gāja garām, no kā Boas bija runājis. Tad viņš sacīja: nāc, brāl, apsēdies še. Un tas nāca un apsēdās. Ruth 4:2 Un viņš ņēma desmit vīrus no pilsētas vecajiem un sacīja: apsēžaties šeitan, un tie apsēdās. Ruth 4:3 Tad viņš uz to tuvinieku sacīja: to tīruma gabalu, kas mūsu brālim Elimelekam piederēja, Naēmja, kas no Moaba zemes atnākusi, grib pārdot. Ruth 4:4 Un es apņēmos to tev sacīt, proti: pērc viņu to iedzīvotāju un manu ļaužu vecaju priekšā. Ja tu to gribi pirkt, tad pērc, bet ja tu nepirksi, tad saki man, ka es to zinu, jo cita nav, kam nākas to pirkt, bez manis un tevis. Tad tas sacīja: es pirkšu. Ruth 4:5 Un Boas sacīja: tai dienā kad tu to tīrumu no Naēmjas pērc, tad tev arī Ruti, to Moabieti, tā nomirušā sievu, būs precēt, un celt tā nomirušā vārdu par viņa zemes daļu. Ruth 4:6 Tad tas tuvinieks sacīja: es nevaru to priekš sevis pirkt, lai savu paša mantību nemaitāju; pērc tu, kas man nākas pirkt, jo es to nevaru atpirkt. Ruth 4:7 Nu tas vecos laikos bija tiesa iekš Israēla pie pirkšanas un pie mīšanas, apstiprināt ikkatru līgumu: vīrs novilka savu kurpi un to deva savam tuvākam, un tas bija par liecību iekš Israēla. Ruth 4:8 Tad šis tuvinieks sacīja uz Boasu: pērc tu priekš sevis! Un novilka savu kurpi. Ruth 4:9 Un Boas sacīja uz tiem vecajiem un uz visiem ļaudīm: jūs šodien esat liecinieki, ka no Naēmjas rokas visu esmu pircis, kas Elimelekam, un visu, kas Ķiljonam un Mālonam piederēja. Ruth 4:10 Un arī Ruti, to Moabieti, Mālona sievu, es sev precēšu par sievu, un celšu tā nomirušā vārdu par viņa zemes daļu, ka tā nomirušā vārds netop izdeldēts no viņa brāļiem un no viņa pilsētas vārtiem, - jūs esat šodien liecinieki. Ruth 4:11 Tad visi ļaudis, kas bija vārtos, līdz ar tiem vecajiem sacīja: mēs esam liecinieki. Lai Tas Kungs šo sievu, kas nāk tavā namā, dara kā Rahēli un Leū, kas abas Israēla namu vairojušas, un lai tevi stiprina Efratā un tev dara slavu Bētlemē. Ruth 4:12 Un tavs nams lai ir, kā Pereca nams, ko Tamāre Jūdam dzemdējusi, no tā dzimuma, ko Tas Kungs tev dos no šīs jaunās sievas. Ruth 4:13 Tad Boas ņēma Ruti, un tā viņam bija par sievu, un viņš pie tās gāja, un Tas Kungs viņai deva, ka tā tapa grūta un dzemdēja dēlu. Ruth 4:14 Tad tās sievas sacīja uz Naēmju: svētīts lai ir Tas Kungs, kas tev neliek trūkt tuvinieka šodien; un Viņa Vārds lai top slavēts iekš Israēla! Ruth 4:15 Un tas tev būs par dvēseles atspirdzinātāju un par kopēju vecumā, jo tava vedekla, ko tu mīļo, viņu dzemdējusi, kas tev ir labāka, nekā septiņi dēli. Ruth 4:16 Un Naēmja ņēma to bērniņu un lika to savā klēpī un bija viņa aukle. Ruth 4:17 Un kaimiņienes viņam deva vārdu sacīdamas: Naēmjai dēls dzimis, un tie nosauca viņa vārdu Obedu, šis ir Isajus Dāvida tēva, tēvs: Ruth 4:18 Šie nu ir Pereca dzimumi: Ruth 4:19 Perecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Ramu, un Rams dzemdināja Aminadabu, Ruth 4:20 Un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Zalmu, Ruth 4:21 Un Zalmus dzemdināja Boasu, un Boas dzemdināja Obedu, Ruth 4:22 Un Obeds dzemdināja Isaju, un Isajus dzemdināja Dāvidu.
I Samuel 0:0
I Samuel 1:0 I Samuel 1:1 Un viens vīrs bija no Ramatajim-Cofim, no Efraīma kalniem, Elkanus vārdā, Jeroama dēls, tas bija Elihus dēls, tas Tous dēls, tas Cuva dēls, no Efraīma cilts. I Samuel 1:2 Šim bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, un otras vārds bija Pennina, un Peninnai bija bērni, bet Annai bērnu nebija. I Samuel 1:3 Un šis vīrs nogāja ik gadus no savas pilsētas, Dievu pielūgt un upurēt Tam Kungam Cebaot Šīlo. Un tur bija tie divi Elus dēli, Hofnus un Pinehas, Tam Kungam par priesteriem. I Samuel 1:4 Un tai dienā, kad Elkanus upurēja, viņš savai sievai Peninnai un visiem viņas dēliem un meitām deva daļas. I Samuel 1:5 Bet Annai viņš deva divkārtīgu daļu, jo viņš to Annu mīlēja, bet Tas Kungs viņas miesas bija aizslēdzis. I Samuel 1:6 Un viņas pretiniece viņu daudz apbēdināja un skumdināja kaitinādama, tādēļ ka Tas Kungs viņas miesas bija aizslēdzis. I Samuel 1:7 Un tā viņš darīja ik gadus, kad viņa nogāja Tā Kunga namā. Un šī viņu skumdināja, ka viņa raudāja un neēda. I Samuel 1:8 Tad Elkanus, viņas vīrs, uz viņu sacīja: Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēdi? Un kāpēc tava sirds noskumusi? Vai es tev neesmu labāks nekā desmit dēli? I Samuel 1:9 Tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Un Elus, tas priesteris, sēdēja uz krēsla pie stenderes Tā Kunga namā. I Samuel 1:10 Un viņas sirds dziļumā bija noskumusi un pielūdza To Kungu un raudāja gauži. I Samuel 1:11 Un viņa solīja solījumu un sacīja: Kungs Cebaot, ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkosi un mani pieminēsi un Savu kalponi neaizmirsīsi un dosi Savai kalponei dēlu, tad es to Tam Kungam došu visu viņa mūžu, un dzenamam nazim nebūs nākt uz viņa galvu. I Samuel 1:12 Un kad viņa ilgi lūdza Tā Kunga priekšā, tad Elus viņas mutes (kustēšanu) lika vērā. I Samuel 1:13 Jo Anna runāja savā sirdī un viņas lūpas tikai kustējās, bet viņas balss netapa dzirdēta, tāpēc Elum šķita, viņu esam piedzērušu. I Samuel 1:14 Un Elus uz to sacīja: cik ilgi tu būsi piedzērusi? Lai tavs vīns no tevis atstājās. I Samuel 1:15 Bet Anna atbildēja un sacīja: nē, mans kungs, es esmu sieva ar bēdīgu sirdi, es neesmu ne vīna nedz stipra dzēriena dzērusi, bet savu sirdi esmu izgāzusi priekš Tā Kunga. I Samuel 1:16 Neturi savu kalponi par tādu negodīgu sievu, jo es līdz šim esmu runājusi aiz lielām sirds nopūtām un bēdām. I Samuel 1:17 Tad Elus atbildēja un sacīja: ej ar mieru, lai Israēla Dievs tev dod tavu lūgumu, ko tu no Viņa lūgusi. I Samuel 1:18 Un viņa sacīja: lai tava kalpone žēlastību atrod tavās acīs. Tad tā sieva nogāja savu ceļu un ēda un viņas vaigs vairs neraudzījās tik noskumis. I Samuel 1:19 Un tie cēlās rītā agri un pielūdza Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un nāca savā namā Rāmatā. Un Elkanus atzina Annu, savu sievu, un Tas Kungs viņu pieminēja. I Samuel 1:20 Un pēc kāda laika Anna tapa grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Samuēli, jo (viņa sacīja) es no Tā Kunga to esmu izlūgusies. I Samuel 1:21 Kad nu tas vīrs, Elkanus, ar visu savu namu aizgāja, Tam Kungam upurēt to gadskārtējo upuri un savu solījumu, I Samuel 1:22 Tad Anna negāja līdz, bet sacīja uz savu vīru: kad tas puisītis būs atšķirts, tad es viņu vedīšu, lai viņš rādās Tā Kunga priekšā un tur paliek mūžam. I Samuel 1:23 Un Elkanus, viņas vīrs, uz to sacīja: dari, kā tev patīk, paliec šeitan, tiekams tu viņu būsi atšķīrusi; bet Tas Kungs lai piepilda Savu vārdu. Tā tā sieva palika un zīdīja savu dēlu, tiekams viņa to atšķīra. I Samuel 1:24 Un kad viņa to bija atšķīrusi, tad viņa to veda sev līdz ar trim vēršiem un vienu ēfu miltu un vienu trauciņu ar vīnu, un noveda Tā Kunga namā uz Šīlo; un tas zēns bija vēl jauns. I Samuel 1:25 Un tie nokāva vērsi un pieveda to zēnu pie Elus. I Samuel 1:26 Un tā sacīja: mans kungs, tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, mans kungs, es esmu tā sieva, kas šeitan pie tevis stāvēja, To Kungu lūgdama. I Samuel 1:27 Es par šo bērnu esmu lūgusi, un Tas Kungs man devis manu lūgumu, ko es no Viņa esmu lūgusi. I Samuel 1:28 Tādēļ es to arī Tam Kungam kā izlūgtu esmu nodevusi visu mūžu, kamēr tas dzīvos, - viņš ir no Tā Kunga izlūgts. Un tie tur pielūdza To Kungu. I Samuel 2:0 I Samuel 2:1 Tad Anna pielūdza un sacīja: “Mana sirds lec no prieka iekš Tā Kunga, mans rags ir paaugstināts iekš Tā Kunga; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu. I Samuel 2:2 Neviens nav svēts, kā Tas Kungs, neviens, kā Tu vien, un nekāds patvērums nav, kā mūsu Dievs. I Samuel 2:3 Nedaudzinājiet runu augsti jo augsti, blēņas lai paliek nost no jūsu mutes; jo Tas Kungs ir Dievs, tas visu zinātājs, Viņš sver tos darbus. I Samuel 2:4 Vareniem stops ir salauzts, un vājie ir apjozti ar stiprumu; I Samuel 2:5 Paēdušie sader par maizi, un izsalkušie vairs nav izsalkuši. Pati neauglīgā dzemdē septiņus, kam bija daudz bērnu, tā savīst. I Samuel 2:6 Tas Kungs nokauj un dara dzīvu, Viņš noved ellē un atkal uzved augšā. I Samuel 2:7 Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo un paaugstina. I Samuel 2:8 Viņš uzceļ nabagu no pīšļiem, un bēdīgo Viņš paaugstina no dubļiem, ka Viņš tos sēdina starp lieliem kungiem un tiem liek iemantot goda krēslu; jo zemes pamati pieder Tam Kungam, un Viņš uz tiem pasauli licis. I Samuel 2:9 Savu svēto kājas Viņš pasargā; bet tie bezdievīgie tumsībā iet bojā: jo neviens nav varens caur (savu) spēku. I Samuel 2:10 Tas Kungs - Viņa pretinieki top iztrūcināti, debesīs pār tiem Viņš liek pērkoniem rūkt. Tas Kungs tiesās zemes galus un dos Savam ķēniņam spēku un paaugstinās Sava svaidītā ragu.” I Samuel 2:11 Un Elkanus nogāja uz Rāmatu savā namā, bet tas zēns kalpoja Tam Kungam priestera Elus priekšā. I Samuel 2:12 Bet Elus dēli bija netikli, tie neatzina To Kungu. I Samuel 2:13 Un priesteru ieradums ar ļaudīm bija: kad kāds upuri upurēja, tad priestera puisis nāca, kamēr tā gaļa vārījās, - un tam dakšas ar trim zariem bija rokā, - I Samuel 2:14 Un bakstīja grāpī vai katlā vai pannā vai podā. Ko nu tās dakšas uzvilka, to priesteris ņēma priekš sevis. Tā tie darīja visiem Israēla ļaudīm, kas tur nāca uz Šīlo. I Samuel 2:15 Un pirms tie tos taukus iededzināja, priestera puisis nāca un sacīja uz to vīru, kas upurēja: dod gaļas priesterim priekš cepeša, jo viņš no tevis negrib vārītu gaļu, bet jēlu. I Samuel 2:16 Ja kas uz to sacīja: pašu laiku(vispirms) tos taukus iededzinās, tad ņem priekš sevis, kā tava sirds kāro, - tad šis uz to sacīja: nupat tev būs dot, un ja ne, tad es ņemšu ar varu. I Samuel 2:17 Tā šo puišu grēki bija ļoti lieli Tā Kunga priekšā, jo šie vīri nicināja Tā Kunga ēdamo upuri. - I Samuel 2:18 Bet Samuēls kalpoja Tā Kunga priekšā, puisis būdams, apjozts ar nātnu efodu. I Samuel 2:19 Un māte viņam taisīja mazus svārciņus un tos viņam nesa ik gadus, kad ar savu vīru nāca, gadskārtējo upuri upurēt. I Samuel 2:20 Un Elus svētīja Elkanu un viņa sievu un sacīja: lai Tas Kungs tev dod dzimumu no šās sievas, par to izlūgto, ko viņa no Tā Kunga ir izlūgusi. Un tie gāja uz savu māju. I Samuel 2:21 Un Tas Kungs piemeklēja Annu un tā tapa grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet tas puisītis Samuēls uzauga pie Tā Kunga. I Samuel 2:22 Un Elus bija ļoti vecs un dzirdēja visu, ko viņa dēli visam Israēlim darīja, un ka tie gulēja pie tām sievām, kas sapulcējās priekš saiešanas telts durvīm. I Samuel 2:23 Un viņš uz tiem sacīja: kāpēc jūs darāt tādas lietas? Kā es par jums tādu neslavu dzirdu no visiem šiem ļaudīm? I Samuel 2:24 Nē, mani bērni, tā nav laba slava, ko es dzirdu, jo jūs darāt Tā Kunga ļaudis pārkāpjam. I Samuel 2:25 Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad tiesas kungi to izlīdzina, bet kad cilvēks pret To Kungu grēko, kas priekš tāda var aizlūgt? Bet tie neklausīja sava tēva balsi, jo Tas Kungs tos gribēja nokaut. I Samuel 2:26 Un tas puisis Samuēls augdams auga un patika gan Tam Kungam, gan tiem ļaudīm. I Samuel 2:27 Un viens Dieva vīrs nāca pie Elus un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: vai Es neesmu skaidri parādījies tava tēva namam, kad tie bija Ēģiptes zemē Faraona namā, I Samuel 2:28 Un to no visām Israēla ciltīm Sev esmu licis par priesteri, upurēt uz Mana altāra, kvēpināmās zāles iededzināt un to plecu apsegu nest Manā priekšā, un Es tava tēva namam esmu devis visus Israēla bērnu uguns upurus. I Samuel 2:29 Kāpēc tad jūs kājām minat Manu upuri un Manu ēdamo upuri, ko Es esmu pavēlējis (nest Manā) dzīvoklī? Un tu godā savus dēlus vairāk nekā Mani, ka jūs barojaties no visu Manu Israēla ļaužu upuru pirmajiem. I Samuel 2:30 Tādēļ Tas Kungs, Israēla Dievs, saka: gan Es biju skaidri sacījis: tavam namam un tava tēva namam bija Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet nu Tas Kungs saka: nemūžam nē, bet kas Mani godā, tos Es godāju, un kas Mani nicina, tie paliek kaunā. I Samuel 2:31 Redzi, nāk dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un tava tēva nama elkoni, tā ka neviena veca vairs nebūs tavā namā. I Samuel 2:32 Un tu redzēsi (Dieva) dzīvokļa bēdas pie visa, ko Viņš Israēlim labu darīs, un veca nebūs tavā namā nemūžam. I Samuel 2:33 Tomēr visus Es tev neizdeldēšu no Mana altāra, ka tavām acīm būs īgt un tavai dvēselei iztvīkt, bet viss tava nama dzimums mirs vīra gados. I Samuel 2:34 Šī nu būs tā zīme, kas nāks pār taviem abiem dēliem, par Hofnu un Pinehasu: vienā dienā abi mirs. I Samuel 2:35 Un Es Sev celšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc Manas sirds un dvēseles, tam Es uztaisīšu pastāvīgu namu, un tas staigās priekš Mana svaidītā vienmēr. I Samuel 2:36 Un kas vēl atliks no tava nama, nāks un klanīsies priekš viņa par naudas artavu un par maizes riecienu un sacīs: pieņem mani lūdzams kādā priestera amatā, ka dabūju maizes kumosu, ko ēst. I Samuel 3:0 I Samuel 3:1 Un tas jauneklis Samuēls kalpoja Tam Kungam Elus priekšā, un Tā Kunga vārds bija dārgs tanī laikā, un parādīšanas notika reti. I Samuel 3:2 Un notikās tai laikā, kad Elus savā vietā gulēja, (un viņa acis jau sāka tumšas mesties, ka tas nevarēja redzēt), I Samuel 3:3 Un tas Dieva lukturis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga namā, kur Dieva šķirsts bija. I Samuel 3:4 Tad Tas Kungs Samuēli sauca, un šis sacīja: redzi, še es esmu, I Samuel 3:5 Un skrēja pie Elus un sacīja: redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis. Un viņš sacīja: es tevi neesmu saucis, ej atkal gulēt. Un tas gāja un apgūlās. I Samuel 3:6 Tad Tas Kungs Samuēli atkal sauca. Un Samuēls cēlās un gāja pie Elus un sacīja: redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis. Viņš sacīja: es tevi neesmu saucis, mans dēls, ej atkal gulēt. I Samuel 3:7 Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu un Tā Kunga vārds tam vēl nebija parādīts. I Samuel 3:8 Tad Tas Kungs Samuēli atkal sauca trešu lāgu. Un tas cēlās un gāja pie Elus un sacīja: redzi, še es esmu, tu mani esi saucis. Tad Elus noprata, ka Tas Kungs to jaunekli sauca. I Samuel 3:9 Un Elus sacīja uz Samuēli: ej gulēt, un kad tevi sauks, tad saki: runā Kungs, jo Tavs kalps klausās. Un Samuēls gāja un apgūlās savā vietā. I Samuel 3:10 Tad Tas Kungs nāca un nostājās un sauca kā papriekš: Samuēl, Samuēl! Un Samuēls sacīja: runā, jo Tavs kalps klausās. I Samuel 3:11 Un Tas Kungs sacīja uz Samuēli: redzi, Es ko darīšu iekš Israēla, ka visiem, kas to dzirdēs, abās ausīs skanēs. I Samuel 3:12 Tanī dienā Es pret Elu visu izdarīšu, ko pret viņa namu esmu runājis: Es to sākšu un arī pabeigšu. I Samuel 3:13 Jo Es tam esmu ziņu devis, ka Es soģis būšu pār viņa namu mūžīgi tā nozieguma dēļ, ka viņš zinājis, kā viņa bērni sev lāstus krājās, un tiem to nav liedzis. I Samuel 3:14 Un tādēļ Es Elus namam esmu zvērējis, ka Elus nama noziegums nemūžam netaps salīdzināts ne caur kaujamiem, ne caur ēdamiem upuriem. I Samuel 3:15 Un Samuēls gulēja līdz rītam, un tad viņš atvēra Tā Kunga nama durvis, bet Samuēls bijās šo parādīšanu Elum stāstīt. I Samuel 3:16 Tad Elus Samuēli aicināja un sacīja: Samuēl, mans dēls. Un tas atbildēja: redzi, še es esmu. I Samuel 3:17 Un viņš sacīja: kas tas par vārdu, ko Viņš uz tevi runājis? Neslēp jel to man; lai Dievs tev šā un tā dara, ja tu man vienu vārdu apslēpsi no visiem, ko Viņš uz tevi runājis. I Samuel 3:18 Tad Samuēls tam stāstīja visus tos vārdus un tam nekā neapslēpa. Un tas sacīja: Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam. I Samuel 3:19 Un Samuēls uzauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Viņš nevienam no Saviem vārdiem nelika zemē krist. I Samuel 3:20 Un viss Israēls no Dana līdz Bēršebai atzina, ka Samuēls bija Tā Kunga uzticīgais pravietis. I Samuel 3:21 Un Tas Kungs vēl parādījās Šīlo, jo Tas Kungs parādījās Samuēlim Šīlo caur Tā Kunga vārdu. I Samuel 4:0 I Samuel 4:1 Un Samuēls sludināja visam Israēlim Dieva vārdu. Un Israēls izgāja uz karu pret Fīlistiem un apmetās pie EbenEcera. Un Fīlisti apmetās pie Afekas. I Samuel 4:2 Un Fīlisti taisījās Israēlim pretī, un tā kaušanās vairojās un izplētās, un Israēls no Fīlistiem tapa sakauts, un tie tai kaušanā uz lauka nokāva līdz četrtūkstoš vīrus. I Samuel 4:3 Un tie ļaudis nāca lēģerī, un Israēla vecaji sacīja: kāpēc Tas Kungs mūs šodien kāvis Fīlistu priekšā? Ņemsim pie sevis Tā Kunga derības šķirstu no Šīlo, ka Viņš nāk mūsu vidū un mūs izglābj no mūsu ienaidnieku rokas. I Samuel 4:4 Tad tie ļaudis sūtīja uz Šīlo un atveda no turienes Tā Kunga Cebaot derības šķirstu, (Tā Kunga), kas sēž pār ķerubiem, un abi Elus dēli, Hofnus un Pinehas, bija līdz, klāt pie Dieva derības šķirsta. I Samuel 4:5 Kad nu Tā Kunga derības šķirsts nāca lēģerī, tad viss Israēls gavilēja ar lielu gavilēšanu, tā ka zeme drebēja. I Samuel 4:6 Un kad Fīlisti to gavilēšanu dzirdēja, tad tie sacīja: kas tā par lielu gavilēšanas skaņu Ebreju lēģeri? Tad tie manīja, Tā Kunga šķirstu esam nākušu lēģerī. I Samuel 4:7 Un Fīlisti bijās un sacīja: Dievs nācis lēģerī. Un tie sacīja: Ak vai, mums! Jo līdz šim tā nav noticis. I Samuel 4:8 Ak vai, mums! Kas mūs izpestīs no šo vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas ēģiptiešus situši ar visādām mocībām tuksnesī. I Samuel 4:9 Esiet stipri un turaties kā vīri, jūs Fīlisti, ka jums Ebrejiem nav jākalpo, tā kā tie jums kalpojuši, Turaties kā vīri un kaujaties! I Samuel 4:10 Tad Fīlisti kāvās un Israēls tapa sakauts un bēga ikviens uz savu dzīvokli. Un tur notika varen liela kaušana, jo no Israēla krita trīsdesmit tūkstoš kājnieki. I Samuel 4:11 Un Dieva šķirsts tika paņemts un Elus abi dēli, Hofnus un Pinehas, nomira. I Samuel 4:12 Tad viens Benjaminietis skrēja no tā karapulka un nāca tai dienā uz Šīlo ar saplēstām drēbēm un ar zemi uz galvas. I Samuel 4:13 Un tam nākot, redzi, Elus sēdēja uz krēsla ceļmalā skatīdamies, jo viņa sirds trīcēja Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nonāca un pilsētā to stāstīja, tad visa pilsēta brēca. I Samuel 4:14 Un kad Elus to brēkšanu dzirdēja, tad viņš sacīja: kas tas par troksni? Tad tas vīrs steidzās un nāca un to izteica Elum. I Samuel 4:15 (Elus nu bija deviņdesmit un astoņus gadus vecs, un viņa acis jau bija tumšas metušās un nevarēja vairs redzēt.) I Samuel 4:16 Un tas vīrs sacīja uz Elu: es esmu nācis no karapulka un šodien bēdzis no karapulka. Tad viņš sacīja: kā tur iet, mans dēls? I Samuel 4:17 Un tas vēstnesis atbildēja un sacīja: Israēls ir bēdzis Fīlistu priekšā un liela kaušana tiem ļaudīm notikusi, arī tavi abi dēli, Hofnus un Pinehas, miruši. Un Dieva šķirsts ir paņemts. I Samuel 4:18 Un notikās, kad šis Dieva šķirstu pieminēja, tad viņš krita no krēsla atpakaļ pie vārtiem un lauza savu kaklu un nomira, jo tas vīrs bija vecs un smags; un viņš Israēli bija tiesājis četrdesmit gadus. I Samuel 4:19 Un viņa vedekla, Pinehasa sieva, bija grūta un gaidās. Kad nu šī to vēsti dzirdēja, ka Dieva šķirsts bija paņemts un viņas tēvocis nomiris līdz ar viņas vīru, tad viņa locījās un dzemdēja, jo sāpes viņai uzbruka. I Samuel 4:20 Un viņai mirstot tās (sievas), kas viņai klāt stāvēja, sacīja: nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi. Bet viņa neatbildēja un to neņēma pie sirds. I Samuel 4:21 Un tā to puisēnu nosauca Ihabodu, sacīdama: godība ir nost no Israēla, - tādēļ ka Dieva šķirsts bija atņemts, un sava tēvoča un vīra dēļ. I Samuel 4:22 Un tā sacīja: godība ir nost no Israēla, jo Dieva šķirsts ir atņemts. I Samuel 5:0 I Samuel 5:1 Un Fīlisti paņēma Dieva šķirstu un to noveda no Eben-Ecera uz Ašdodu. I Samuel 5:2 Un Fīlisti paņēma Dieva šķirstu un to noveda Dagona namā un nolika Dagonam blakām. I Samuel 5:3 Bet kad Ašdodas ļaudis otrā rītā agri cēlās, redzi, tad Dagons uz savu vaigu bija zemē nokritis Tā Kunga šķirsta priekšā, un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā. I Samuel 5:4 Kad tie nu otrā rītā atkal agri cēlās, redzi, tad Dagons uz savu vaigu bija zemē nokritis Tā Kunga šķirsta priekšā, un Dagona galva un viņa abas rokas bija nolūzušas un gulēja uz sliekšņa, ka tas zivju tēls vien pie tā atlikās. I Samuel 5:5 Tādēļ Dagona priesteri un visi, kas iet Dagona namā, nemin uz Dagona slieksni Ašdodā līdz šai dienai. I Samuel 5:6 Un Tā Kunga roka bija grūta pār Ašdodas ļaudīm un Viņš tos postīja un sita ar augoņiem, Ašdodu un viņas robežas. I Samuel 5:7 Kad nu Ašdodas vīri redzēja, ka tas tā notika, tad tie sacīja: lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek; jo Viņa roka ir grūta pār mums un pār mūsu dievu Dagonu. I Samuel 5:8 Tāpēc tie sūtīja un sapulcināja visus Fīlistu lielkungus un sacīja: ko darīsim ar Israēla Dieva šķirstu? Tad tie sacīja: lai Israēla Dieva šķirsts top nests uz Gatu. Tā tie aiznesa Israēla Dieva šķirstu. I Samuel 5:9 Kad tie nu viņu bija aiznesuši, tad Tā Kunga roka pār to pilsētu nāca ar varen lielu iztrūcināšanu, jo Viņš sita tās pilsētas ļaudis, gan mazus gan lielus, un pie tiem izcēlās augoņi. I Samuel 5:10 Tad tie Dieva šķirstu sūtīja uz Ekronu, un notikās, kad Dieva šķirsts uz Ekronu nāca, tad Ekrona brēca un sacīja: tie Israēla Dieva šķirstu pie manis atveduši, mani un manus ļaudis nokaut. I Samuel 5:11 Un tie sūtīja un sapulcināja visus Fīlistu lielkungus un sacīja: sūtat Israēla Dieva šķirstu projām, lai tas tiek atpakaļ savā vietā un nenokauj mani un manus ļaudis. Jo nāves bailes bija ikkatrā pilsētā, un Dieva roka tur bija ļoti grūta. I Samuel 5:12 Un tie ļaudis, kas nenomira, tapa sisti ar augoņiem, tā ka tās pilsētas kliegšana cēlās pret debesīm. I Samuel 6:0 I Samuel 6:1 Un Tā Kunga šķirsts sabija septiņus mēnešus Fīlistu zemē. I Samuel 6:2 Un Fīlisti sasauca priesterus un zīlniekus sacīdami: ko lai darām ar Tā Kunga šķirstu? Sakāt mums, kā lai to sūtam atpakaļ savā vietā. I Samuel 6:3 Un tie sacīja: ja jūs Israēla Dieva šķirstu gribat sūtīt, tad nesūtat viņu tukšā, bet atmaksājiet Viņam noziegumu upuri; tad jūs tapsiet dziedināti, un jums taps zināms, kādēļ Viņa roka no jums nav atstājusies. I Samuel 6:4 Tad tie sacīja: kāds ir tas nozieguma upuris, ko mums Viņam būs maksāt? Un tie sacīja: pieci zelta augoņi un piecas zelta peles pēc piecu Fīlistu lielkungu skaita; jo vienāda mocība ir pār jums visiem un pār jūsu lielkungiem. I Samuel 6:5 Tad taisiet nu tādas zīmes tā kā jūsu augoņi ir, un tādu peļu zīmes, kas jūsu zemi samaitā, un dodiet Israēla Dievam godu, varbūt ka Viņš Savu roku atvieglinās pār jums un pār jūsu dievu un pār jūsu zemi. I Samuel 6:6 Kāpēc tad jūs savu sirdi gribat apcietināt, kā ēģiptieši un Faraons savu sirdi apcietinājuši? Vai tas tā nav, kad Viņš brīnišķi tiem bija parādījies, tad tie atlaiduši (Israēla ļaudis), ka tie aizgāja? I Samuel 6:7 Nu tad ņemiet un taisiet jaunus ratus un ņemiet divas zīžamas govis, uz kurām vēl nekāds jūgs nav bijis, un iejūdziet tās govis ratos un vediet viņu teļus no tām atpakaļ uz mājām; I Samuel 6:8 Tad ņemiet Tā Kunga šķirstu un uzlieciet to uz tiem ratiem, un tās zelta lietas, ko jūs Viņam par nozieguma upuri maksāsiet, nolieciet trauciņā viņam blakām un sūtat viņu projām, lai iet. I Samuel 6:9 Tad lūkojiet, ja tas uz savas robežas ceļu iet, uz Bet-Šemesu, tad Tas mums visu šo lielo ļaunumu darījis, bet ja ne, tad mēs nopratīsim, ka Viņa roka mūs nav aizskārusi, bet tas mums no nejauši noticis. I Samuel 6:10 Un tie ļaudis tā darīja un ņēma divas zīžamas govis un tās iejūdza ratos, un viņu teļus tie paturēja mājās. I Samuel 6:11 Un tie uzlika Tā Kunga šķirstu uz ratiem līdz ar trauciņu ar tām zelta pelēm un ar tām augoņu zīmēm. I Samuel 6:12 Tad tās govis gāja taisni pa ceļu uz Bet-Šemesu, vienu pašu ceļu tās gāja tikuši(nepārtraukti) bļaudamas, un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku, un Fīlistu lielkungi tām gāja pakaļ līdz Bet-Šemesas robežai. I Samuel 6:13 Un Bet-Šemesas ļaudis pļāva kviešus ielejā, un kad tie savas acis pacēla un to šķirstu redzēja, tad tie priecājās, to redzēdami. I Samuel 6:14 Un tie rati nāca uz Jozuas, tā Bet-Šemieša, tīrumu un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie skaldīja to ratu malku un upurēja tās govis Tam Kungam par dedzināmo upuri. I Samuel 6:15 Un tie Leviti nocēla Tā Kunga šķirstu līdz ar to trauciņu, kas bija klāt, kur tās zelta lietas bija iekšā, un to uzlika uz to lielo akmeni, un Bet-Šemesas ļaudis upurēja tai dienā dedzināmos upurus un kāva Tam Kungam kaujamus upurus. I Samuel 6:16 Un kad tie pieci Fīlistu lielkungi to bija redzējuši, tad tie tai pašā dienā griezās atpakaļ uz Ekronu. I Samuel 6:17 Šie nu ir tie zelta augoņi, ko Fīlisti Tam Kungam deva par nozieguma upuri, vienu priekš Ašdodas, vienu priekš Gazas, vienu priekš Asklonas, vienu priekš Gatas, vienu priekš Ekronas. I Samuel 6:18 Un tās zelta peles bija pēc visu Fīlistu pilsētu skaita, kas apakš tiem pieciem lielkungiem, gan no stiprajām pilsētām, gan no laucinieku ciemiem. Un par liecinieku ir tas lielais akmens, kur tie Tā Kunga šķirstu bija nocēluši, kas līdz šai dienai ir uz Jozuas, tā Bet-Šemieša, tīruma. I Samuel 6:19 Un Tas Kungs sita Bet-Šemesas ļaudis, tāpēc ka tie Tā Kunga šķirstu bija aplūkojuši, un Viņš sita no tiem ļaudīm septiņdesmit vīrus (piecdesmit no tūkstoša). Tad tie ļaudis bēdājās, ka Tas Kungs ar tādu lielu sišanu tos ļaudis bija sitis. I Samuel 6:20 Un tie ļaudis no Bet-Šemesas sacīja: kas var pastāvēt priekš Tā Kunga, šī svēta Dieva, vaiga? Un pie kā lai Viņš no mums aiziet. I Samuel 6:21 Tad tie sūtīja vēstnešus pie Kiriat-Jearimas iedzīvotājiem sacīdami: Fīlisti Tā Kunga šķirstu atkal ir atveduši; nāciet un novediet to pie sevis. I Samuel 7:0 I Samuel 7:1 Tad tie ļaudis no Kiriat-Jearimas nāca un aizveda Tā Kunga šķirstu un to nesa Abinadaba namā uz kalna, un svētīja viņa dēlu Eleazaru, sargāt Tā Kunga šķirstu. I Samuel 7:2 Un notikās, ka no tās dienas, kad tas šķirsts Kiriat-Jearimā palika, labs laiks pagāja, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams žēlojās pēc Tā Kunga. I Samuel 7:3 Tad Samuēls runāja uz visu Israēla namu un sacīja: ja jūs no visas savas sirds pie Tā Kunga gribat atgriezties, tad metiet nost tos svešos dievus un tās Astartes, un griežat savu sirdi pie Tā Kunga un kalpojiet Viņam vien, tad Viņš jūs izglābs no Fīlistu rokas. I Samuel 7:4 Tad Israēla bērni meta nost tos Baālus un tās Astartes un kalpoja Tam Kungam vien. I Samuel 7:5 Un Samuēls sacīja: sapulcinājiet man visu Israēli uz Micpu, tad es To Kungu jūsu labad piesaukšu. I Samuel 7:6 Un tie tapa sapulcināti Micpā un smēla ūdeni un to izlēja Tā Kunga priekšā un gavēja to dienu un tur sacīja: mēs pret To Kungu esam grēkojuši. Tā Samuēls tiesāja Israēla bērnus Micpā. I Samuel 7:7 Kad nu Fīlisti dzirdēja Israēla bērnus Micpā esam sapulcinātus, tad Fīlistu lielkungi nāca augšām pret Israēli. Un Israēla bērni to dzirdēja un bijās priekš Fīlistiem. I Samuel 7:8 Un Israēla bērni sacīja uz Samuēli: nemities mūsu dēļ brēkt uz To Kungu, mūsu Dievu, ka Viņš mūs izglābj no Fīlistu rokas. I Samuel 7:9 Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un upurēja to visu Tam Kungam par dedzināmo upuri, un Samuēls brēca uz To Kungu Israēla labad, un Tas Kungs viņu paklausīja. I Samuel 7:10 Kad nu Samuēls patlaban to dedzināmo upuri upurēja, tad Fīlisti nāca pret Israēli kauties. Tad Tas Kungs tai dienā lieliem pērkoniem lika rūkt pār Fīlistiem un tos iztrūcināja, ka no Israēla tapa sakauti. I Samuel 7:11 Un Israēla vīri izgāja no Micpas un dzinās Fīlistiem pakaļ un tos sakāva līdz pat Betkarai. I Samuel 7:12 Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Zenu, un nosauca viņa vārdu EbenEcer, (palīdzības akmens), un sacīja: līdz šejienei Tas Kungs mums palīdzējis. I Samuel 7:13 Tā Fīlisti tapa pazemoti un nenāca vairs Israēla robežās, un Tā Kunga roka bija pret Fīlistiem, kamēr Samuēls dzīvoja. I Samuel 7:14 Un tās pilsētas, ko Fīlisti Israēlim bija noņēmuši, nāca atkal Israēla rokā, no Ekronas līdz Gatai, un arī viņu robežas Israēls izrāva no Fīlistu rokus, jo Israēlim bija miers ar Amoriešiem. I Samuel 7:15 Un Samuēls tiesāja Israēli, kamēr viņš dzīvoja. I Samuel 7:16 Un viņš gāja visapkārt ik gadus uz Bēteli un Gilgalu un Micpu, un tiesāja Israēli visās tanīs vietās. I Samuel 7:17 Un tad viņš griezās atpakaļ uz Rāmatu, jo tur bija viņa nams, un tur viņš tiesāja Israēli un tur uztaisīja altāri Tam Kungam. I Samuel 8:0 I Samuel 8:1 Kad nu Samuēls bija vecs palicis, tad viņš iecēla savus dēlus Israēlim par soģiem. I Samuel 8:2 Viņa pirmdzimušā dēla vārds bija Joēls, un tā otrā vārds bija Abijus, tie bija soģi Bēršebā. I Samuel 8:3 Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas un ņēma dāvanas un grozīja tiesu. I Samuel 8:4 Tad visi Israēla vecaji sapulcinājās un nāca pie Samuēla uz Rāmatu, I Samuel 8:5 Un uz to sacīja: redzi, tu esi palicis vecs un tavi dēli nestaigā tavos ceļos; tad nu cel mums ķēniņu, kas mūs tiesā, kā tas ir visām tautām. I Samuel 8:6 Un šī valoda Samuēlim nepatika, kad tie sacīja: dod mums ķēniņu, kas mūs tiesā. Un Samuēls pielūdza To Kungu. I Samuel 8:7 Tad Tas Kungs sacīja uz Samuēli: paklausi to ļaužu balsij iekš visa, ko tie uz tevi runā, jo tie nav tevi atmetuši, bet Mani tie ir atmetuši, ka Man vairs nebūs ķēniņam būt pār tiem. I Samuel 8:8 Tā tie arvien ir darījuši no tās dienas, kad Es tos esmu izvedis no Ēģiptes, līdz šai dienai, un Mani atstājuši un kalpojuši citiem dieviem; tā tie tev arīdzan dara. I Samuel 8:9 Un nu klausi viņu balsij, bet apliecini tiem skaidri un dari tiem zināmu, kāda tiesa ķēniņam, kas pār tiem valdīs. I Samuel 8:10 Tad Samuēls visus Tā Kunga vārdus sacīja tiem ļaudīm, kas ķēniņu no viņa prasīja. I Samuel 8:11 Un viņš sacīja: šī būs tā tiesa ķēniņam, kas pār jums valdīs: jūsu dēlus viņš ņems un tos cels uz saviem ratiem un par saviem jātniekiem, un ka tie skrien viņa ratu priekšā. I Samuel 8:12 Un viņš tos cels par virsniekiem pār piecdesmitiem, un ka tie viņa tīrumu ar un viņa labību pļauj, un ka tie viņam taisa kara rīkus un ratu rīkus. I Samuel 8:13 Un jūsu meitas viņš ņems par zalvju(ziežu) taisītājām un par pavārēm un par cepējām. I Samuel 8:14 Un jūsu labākos tīrumus un vīna un eļļas dārzus viņš ņems un dos saviem kalpiem. I Samuel 8:15 Un no jūsu druvām un vīna dārziem viņš ņems to desmito un to dos saviem sulaiņiem un kalpiem. I Samuel 8:16 Un viņš ņems jūsu kalpus un jūsu kalpones un jūsu labākos jaunekļus un jūsu ēzeļus, un ar tiem darīs savu darbu. I Samuel 8:17 No jūsu ganāmiem pulkiem viņš ņems to desmito, un jūs būsiet viņam par kalpiem. I Samuel 8:18 Tad jūs gan tai laikā brēksiet sava ķēniņa dēļ, ko jūs sev izvēlējušies, bet Tas Kungs jūs tai dienā neklausīs. I Samuel 8:19 Bet tie ļaudis negribēja klausīt Samuēla balsij un sacīja: ne tā, bet ķēniņš lai ir pār mums. I Samuel 8:20 Un mēs gribam būt, kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņam būs mūs tiesāt un mūsu priekšā iziet un vest mūsu karus. I Samuel 8:21 Un Samuēls dzirdēja visus tos ļaužu vārdus, un tos atsacīja Tam Kungam. I Samuel 8:22 Tad Tas Kungs sacīja uz Samuēli: paklausi viņu balsij un cel tiem ķēniņu. Tad Samuēls sacīja uz Israēla ļaudīm: ejat ikkatrs savā pilsētā. I Samuel 9:0 I Samuel 9:1 Un vīrs bija no Benjamina, Ķis vārdā, tas bija Abiēļa dēls, tas Cerora, tas Bekora, tas Apija, tas viena Benjaminieša dēls. Šis bija krietns, turīgs vīrs. I Samuel 9:2 Un viņam bija dēls, Sauls vārdā, jauns un skaists, un tāda skaista vīra nebija starp Israēla bērniem kā viņš, veselu galvu lielāks nekā visi citi ļaudis. I Samuel 9:3 Un Saula tēvam Ķisam ēzeļu mātes bija zudušas, un Ķis sacīja uz savu dēlu Saulu: ņem jel vienu no puišiem līdzi, un celies, ej meklēt tās ēzeļu mātes. I Samuel 9:4 Tad viņš pārstaigāja Efraīma kalnus un gāja caur Zalisa zemi, un tās neatrada; un tie gāja caur Zaālim zemi, un arī tur tās nebija; un tie gāja caur Jemiņa zemi un tās neatrada. I Samuel 9:5 Tad tie nāca uz Cuv zemi, un Sauls sacīja uz savu puisi, kas pie viņa bija: nāc, iesim atpakaļ, ka mans tēvs no tām ēzeļu mātēm mitēdamies nesāk mūsu pēc bēdāties. I Samuel 9:6 Bet šis uz to sacīja: redzi jel, šinī pilsētā ir viens Dieva vīrs, un tas vīrs stāv godā; viss ko viņš runā, tas tiešām notiek; ejam nu uz turieni, varbūt viņš mums teiks mūsu ceļu, kur mums jāiet. I Samuel 9:7 Tad Sauls sacīja uz savu puisi: bet redzi, kad iesim, ko mēs tam vīram nesīsim? Jo maizes vairs nav mūsu kulītēs, un dāvanu mums nav, tam Dieva vīram ko nest, - kas tad mums ir? I Samuel 9:8 Un tas puisis Saulam atkal atbildēja un sacīja: redzi, manā rokā ir sudraba sēķeļa ceturtdaļa, to es došu tam Dieva vīram, lai viņš mums teic mūsu ceļu. I Samuel 9:9 (Citkārt tā sacīja iekš Israēla, kad kas gāja Dievu vaicāt: nāciet, iesim pie tā redzētāja; jo ko šodien sauc par pravieti, to citkārt sauca par redzētāju.) I Samuel 9:10 Tad Sauls sacīja uz savu puisi: tavs vārds ir labs, nāc, iesim! Un tie gāja uz to pilsētu, kur tas Dieva vīrs bija. I Samuel 9:11 Šiem nu augšām ejot pa pilsētas pakalnu sastapa meitas, kas iznāca ūdeni smelt, un šie uz tām sacīja: vai tas redzētājs šeitan? I Samuel 9:12 Tās viņiem atbildēja un sacīja: redzi, še pat viņš ir, steidzies tad, jo viņš šodien ir nācis pilsētā, tāpēc ka šodien tiem ļaudīm upuris uz kalna. I Samuel 9:13 Kā nāksiet pilsētā, tad jūs viņu atradīsiet, pirms ne kā viņš iet uz kalnu ēst. Jo tie ļaudis neēdīs, kamēr viņš nāks, jo viņš svētī to upuri, pēc tam ēd tie aicinātie; tāpēc ejat nu, jo šodien jūs tiksiet pie viņa. I Samuel 9:14 Un tā tie gāja pilsētā; un pilsētā ienākot, redzi, Samuēls tiem izgāja pretī, gribēdams iet uz kalnu. I Samuel 9:15 Bet Tas Kungs vienu dienu papriekš, pirms ne kā Sauls nāca, Samuēla ausi bija atvēris sacīdams: I Samuel 9:16 Rīt ap šo laiku Es pie tevis sūtīšu vienu vīru no Benjamina zemes; to tev būs svaidīt par valdītāju Maniem Israēla ļaudīm, jo viņš Manus ļaudis izpestīs no Fīlistu rokas. Jo Es esmu uzlūkojis Savus ļaudis, tāpēc ka viņu brēkšana pie Manis nākusi. I Samuel 9:17 Kad nu Samuēls Saulu redzēja, tad Tas Kungs tam atbildēja: redzi, tas ir tas vīrs, par ko Es tev sacīju: šim būs valdīt pār Maniem ļaudīm. I Samuel 9:18 Un Sauls piegāja pie Samuēla pašos vārtos un sacīja: saki man, lūdzams, kur še ir tā redzētāja nams? I Samuel 9:19 Tad Samuēls Saulam atbildēja un sacīja: es esmu tas redzētājs, ej manā priekšā uz kalnu, un ēdat šodien ar mani, tad es tevi rīt agri atlaidīšu, un visu, kas tavā sirdī, to es tev sacīšu. I Samuel 9:20 Un par tām ēzeļu mātēm, kas tev aizvakar zudušas, par tām nebēdājies vairs, jo tās ir atrastas. Un kam tad būs nu viss Israēla labums? Vai tas nebūs tev un visam tava tēva namam? I Samuel 9:21 Tad Sauls atbildēja un sacīja: vai es neesmu viens Benjaminietis, no tās vismazākās Israēla cilts, un mans nams ir tas mazākais no visiem Benjamina cilts namiem? Kāpēc tad tu uz mani saki tādu vārdu? I Samuel 9:22 Tad Samuēls ņēma Saulu un viņa puisi un tos ieveda ēdamā istabā un tos sēdināja visaugstākā vietā pie tiem aicinātiem, - to bija pie trīsdesmit vīru. I Samuel 9:23 Tad Samuēls sacīja uz to pavāru: dod šurp to gabalu, ko es tev devu, sacīdams: paglabā to pie sevis. I Samuel 9:24 Tad tas pavārs atnesa vienu pleci ar visu to, kas klāt bija, un to cēla Saulam priekšā. Un viņš sacīja: redzi, tev ir priekšā celts, kas bija atlicināts, ēd, jo tas uz šo nolikto laiku priekš tevis ir paglabāts, kad es sacīju: es tos ļaudis esmu aicinājis. Tā Sauls ēda ar Samuēli tai dienā. I Samuel 9:25 Un tie nogāja no tā kalna uz pilsētu; un viņš runāja ar Saulu uz jumta. I Samuel 9:26 Un tie cēlās agri, un kad gaisma metās, tad Samuēls sauca Saulam uz jumta sacīdams: celies, ka es tevi pavadu. Tad Sauls cēlās, un tie abi, viņš un Samuēls, izgāja ārā. I Samuel 9:27 Un kad tie līdz pilsētas galam bija nogājuši, tad Samuēls sacīja uz Saulu: saki tam puisim, lai viņš mums iet papriekš, (tad tas nogāja), bet tu palieci nu stāvot, jo es tev likšu Dieva vārdu dzirdēt. I Samuel 10:0 I Samuel 10:1 Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu un to skūpstīja un sacīja: vai Tas Kungs tevi nav svaidījis par valdnieku pār Savu mantību? I Samuel 10:2 Kad tu šodien no manis aiziesi, tad tu atradīsi divus vīrus pie Rahēles kapa, pie Benjamina robežām Celcā, tie uz tevi sacīs: tās ēzeļu mātes ir atrastas, ko tu esi izgājis meklēt, un redzi, tavs tēvs no tām ēzeļu mātēm ir mitējies un bēdājās jūsu pēc, sacīdams: ko lai es daru sava dēla pēc. I Samuel 10:3 Un no turienes vēl tālāki gājis, tu nāksi pie Tābor ozola, tur tevi sastaps trīs vīri, kas uz Bēteli iet pie Dieva; viens nesīs trīs kazlēnus un otrs nesīs trīs maizes klaipus un trešais nesīs trauku ar vīnu. I Samuel 10:4 Un tie tevi apsveicinās laipnīgi un tev dos divas maizes; tās ņem no viņu rokām. I Samuel 10:5 Pēc tam tu nāksi uz to Dieva pakalnu, kur Fīlistu lēģeri stāv, un kad tu pilsētā nāksi, tad tu sastapsi vienu praviešu pulku no kalna nākam, un viņu priekšā stīgas un bungas un stabules un kokles, un tie runās praviešu vārdus. I Samuel 10:6 Un Tā Kunga Gars uz tevi nāks, ka tu līdz ar tiem praviešu vārdus runāsi, un tad tu tapsi pārvērsts par citu vīru. I Samuel 10:7 Kad nu šās zīmes tev notiks, tad dari, kā tava roka māk, jo Dievs ir ar tevi. I Samuel 10:8 Bet tev būs noiet manā priekšā uz Gilgalu, un redzi, es nonākšu pie tevis, dedzināmos upurus upurēt un pateicības upurus upurēt. Septiņas dienas tev tur būs gaidīt, tiekams es pie tevis nāku un tev saku, kas tev jādara. I Samuel 10:9 Un notikās, kad viņš savu muguru grieza, no Samuēla aiziet, tad Dievs viņam deva citu sirdi, un visas tās zīmes notika tai pašā dienā. I Samuel 10:10 Tiem nu tur pie tā pakalna nākot, redzi, tad praviešu pulks viņu sastapa, un Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš runāja praviešu vārdus viņu starpā. I Samuel 10:11 Un visi, kas viņu citkārt bija pazinuši, kad tie to redzēja ar tiem praviešiem praviešu vārdus runājam, tad tie ļaudis cits uz citu sacīja: kas tam Ķisa dēlam noticis? Vai Sauls arīdzan starp praviešiem? I Samuel 10:12 Tad viens vīrs no turienes atbildēja un sacīja: kas tad ir šo tēvs? Tādēļ tas sakāms vārds ir cēlies: Vai Sauls arīdzan starp praviešiem? I Samuel 10:13 Un viņš beidza praviešu vārdus runāt, un nāca uz to kalnu. I Samuel 10:14 Tad Saula tēva brālis sacīja uz viņu un uz viņa puisi: kur bijāt gājuši? Viņš sacīja: tās ēzeļu mātes meklēt, un kad mēs redzējām, ka nav, tad mēs nācām pie Samuēla. I Samuel 10:15 Tad Saula tēva brālis sacīja: saki man jel, ko jums Samuēls ir teicis? I Samuel 10:16 Un Sauls sacīja uz savu tēva brāli: viņš mums patiesi ir sacījis, tās ēzeļu mātes esam atrastas; bet par to ķēniņa godu, par ko Samuēls bija runājis, viņš tam nekā nesacīja. - I Samuel 10:17 Tad Samuēls tos ļaudis sasauca Tā Kunga priekšā uz Micpu. I Samuel 10:18 Un viņš sacīja uz Israēla bērniem: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es Israēli esmu izvedis no ēģiptiešu rokas un no visu ķēniņu rokas, kas jūs spaidīja; I Samuel 10:19 Bet jūs šodien savu Dievu esat atmetuši, kas jūs no visām jūsu bēdām un izbailēm ir atpestījis, un uz Viņu esat sacījuši: “Cel pār mums ķēniņu.” Nu tad, stājaties Tā Kunga priekšā pēc savām ciltīm un pēc saviem tūkstošiem. I Samuel 10:20 Kad nu Samuēls visām Israēla ciltīm bija licis klātu nākt, tad Benjamina cilts tapa iezīmēta. I Samuel 10:21 Un kad viņš Benjamina ciltij pēc viņas radiem lika klātu nākt, tad Matra radi tapa iezīmēti, un Sauls, Ķisa dēls, tapa iezīmēts. Un tie to meklēja, bet neatrada. I Samuel 10:22 Tad tie To Kungu vaicāja: vai vēl kāds še atnācis? Tad Tas Kungs sacīja: redzi, viņš starp tiem traukiem ir paslēpies. I Samuel 10:23 Tad tie steidzās un viņu no turienes atveda, un viņš stājās ļaužu vidū, un viņš bija veselu galvu lielāks nekā visi ļaudis. I Samuel 10:24 Tad Samuēls sacīja uz visiem ļaudīm: vai jūs redzat, kādu Tas Kungs ir izredzējis? Jo neviens nav tāds, kā viņš, starp visiem ļaudīm. Tad visi ļaudis gavilēja un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! I Samuel 10:25 Tad Samuēls uz tiem ļaudīm teica to ķēniņa tiesu un to sarakstīja grāmatā un nolika Tā Kunga priekšā. Un Samuēls atlaida visus ļaudis, ikvienu uz viņa mājām. I Samuel 10:26 Un Sauls gāja arīdzan mājās uz Ģibeju, un viņam gāja līdz pulks vīru, kam Dievs sirdi bija kustinājis. I Samuel 10:27 Bet kādi nelieši sacīja: ko šis mums palīdzēs? Un tie viņu nicināja un viņam nenesa dāvanas. Bet viņš nelikās to dzirdējis. I Samuel 11:0 I Samuel 11:1 Tad Naās, tas Amonietis, cēlās un apmeta lēģeri pret Jabesu Gileādā, un visi Jabesas vīri sacīja uz Naāsu: deri derību ar mums, tad mēs tev gribam kalpot. I Samuel 11:2 Tad Naās, tas Amonietis, uz tiem sacīja: tā es ar jums gribu derēt derību, ka es jums visiem labo aci izduru un ka es visu Israēli tā lieku kaunā. I Samuel 11:3 Tad Jabesas vecaji uz viņu sacīja: dod mums septiņas dienas vaļu, ka mēs vēstnešus sūtam pa visām Israēla robežām; ja tad nav, kas mūs izpestī, tad mēs pie tevis gribam iziet. I Samuel 11:4 Kad nu tie vēstneši nāca uz Ģibeju, Saula pilsētu, un šos vārdus runāja priekš ļaužu ausīm, tad visi ļaudis pacēla savu balsi un raudāja. I Samuel 11:5 Un redzi, Sauls ar vēršiem nāca no lauka. Un Sauls sacīja: kas tiem ļaudīm kait, ka tie raud? Tad tie viņam stāstīja Jabesas vīru vārdus. I Samuel 11:6 Un Dieva Gars nāca pār Saulu, kad tas šos vārdus dzirdēja, un viņa dusmas ļoti iedegās. I Samuel 11:7 Un viņš ņēma jūgu vēršu un tos sakapāja gabalos un tos sūtīja pa visām Israēla robežām caur vēstnešu rokām, sacīdams: kas neizies Saulam pakaļ un Samuēlim pakaļ, tā vēršiem tāpat darīs. Tad Tā Kunga bijāšana krita uz tiem ļaudīm, un tie izgāja kā viens vienīgs vīrs. I Samuel 11:8 Un viņš tos skaitīja Bazekā, un Israēla bērnu bija trīssimt tūkstoši un Jūda vīru bija trīsdesmit tūkstoši. I Samuel 11:9 Tad tie sacīja uz tiem vēstnešiem, kas bija nākuši: tā sakāt Jabesas vīriem Gileādā: rītu jums būs glābšana, kad saule spiež. Kad nu tie vēstneši nāca un Jabesas vīriem to stāstīja, tad tie priecājās. I Samuel 11:10 Un Jabesas vīri sacīja: rīt mēs pie jums iesim ārā, lai jūs mums dariet, tā kā jums patīk. I Samuel 11:11 Un otrā rītā Sauls tos ļaudis dalīja trijos pulkos, un tie uzbruka lēģerim gaismai austot un kāva Amoniešus, kamēr diena iekarsa; bet tie, kas atlika, tā tapa izklīdināti, ka viņu starpā ne divi nepalika kopā. I Samuel 11:12 Tad tie ļaudis sacīja uz Samuēli: kas tie tādi, kas sacīja: vai lai Sauls pār mums valda? Dodiet šurp tos vīrus, lai tos nokaujam. I Samuel 11:13 Bet Sauls sacīja: šai dienā nevienam nebūs tapt nokautam, jo Tas Kungs šodien pestīšanu ir devis iekš Israēla. I Samuel 11:14 Un Samuēls sacīja uz tiem ļaudīm: nāciet, iesim uz Gilgalu un atjaunosim tur ķēniņa valstību. I Samuel 11:15 Un visi ļaudis gāja uz Gilgalu un cēla tur Saulu par ķēniņu Tā Kunga priekšā Gilgalā, un upurēja tur pateicības upurus Tā Kunga priekšā. Un Sauls tur ļoti priecājās ar visiem Israēla vīriem. I Samuel 12:0 I Samuel 12:1 Tad Samuēls sacīja uz visu Israēli: redzi, es jūsu balsij esmu paklausījis iekš visa, ko jūs man esat sacījuši, un esmu jums cēlis ķēniņu. I Samuel 12:2 Un nu redzi, te jūsu ķēniņš jūsu priekšā staigā, un es esmu vecs un sirms palicis, un mani dēli ir pie jums, un es esmu jūsu priekšā staigājis no savas jaunības līdz šai dienai. I Samuel 12:3 Redzi, še es esmu, atbildiet pret mani Tā Kunga priekšā un viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis un kuram es ēzeli ņēmis? Kuram es varas darbu darījis, kuru es spaidījis un no kura rokas es dāvanas ņēmis, ka es savas acis tādēļ būtu aizdarījis? Tad es jums to atdošu. I Samuel 12:4 Un tie sacīja: tu mums netaisnību neesi darījis nedz mūs spaidījis, un nekā neesi ņēmis no neviena rokas. I Samuel 12:5 Tad viņš uz tiem sacīja: lai Tas Kungs ir liecinieks pret jums, un Viņa svaidītais lai ir šodien liecinieks, ka jūs manā rokā nekā neesat atraduši. Un tie sacīja: lai ir liecinieks. I Samuel 12:6 Un Samuēls sacīja uz tiem ļaudīm: (lai ir liecinieks) Tas Kungs, kas Mozu un Āronu ir cēlis un kas jūsu tēvus no Ēģiptes zemes izvedis. I Samuel 12:7 Un nu stājaties šeitan, ka es ar jums tiesājos Tā Kunga priekšā par visām Tā Kunga labdarīšanām, ko Viņš jums un jūsu tēviem darījis. I Samuel 12:8 Kad Jēkabs Ēģiptes zemē bija nācis, un jūsu tēvi uz To Kungu brēca, tad Tas Kungs sūtīja Mozu un Āronu, un tie vadīja jūsu tēvus no Ēģiptes un lika tiem šai vietā dzīvot. I Samuel 12:9 Bet tie aizmirsa To Kungu, savu Dievu; tāpēc Viņš tos pārdeva Siserus, Hacoras kara kunga, rokā un Fīlistu rokā un Moaba ķēniņa rokā, un šie karoja pret viņiem. I Samuel 12:10 Tad tie brēca uz To Kungu un sacīja: mēs esam grēkojuši, jo mēs To Kungu esam atstājuši un kalpojuši Baālam un Astartēm. Un nu izpestī mūs no mūsu ienaidnieku rokas, tad mēs Tev gribam kalpot. I Samuel 12:11 Tad Tas Kungs sūtīja Jerub-Baālu un Bedanu un Jeftu un Samuēli, un jūs izglāba no jūsu ienaidnieku rokas visapkārt, tā ka jūs mierā dzīvojat. I Samuel 12:12 Kad nu jūs redzējāt, ka Naās, Amona bērnu ķēniņš, pret jums nāca, tad jūs uz mani sacījāt: nē, bet ķēniņam būs pār mums valdīt! Un tomēr Tas Kungs, jūsu Dievs, bija jūsu ķēniņš. I Samuel 12:13 Un nu redzi, te ir tas ķēniņš, ko jūs esat izvēlējušies, ko jūs esat prasījuši, un redzi, Tas Kungs ir cēlis ķēniņu pār jums. I Samuel 12:14 Ja tik jūs To Kungu bīsities un Viņam kalposiet un Viņa balsij klausīsiet un Tā Kunga mutei pretī neturēsities un pakaļ staigāsiet Tam Kungam, savam Dievam, gan jūs, gan tas ķēniņš, kas pār jums valda. I Samuel 12:15 Bet ja jūs Tā Kunga balsij neklausīsiet un Tā Kunga mutei pretī turēsities, tad Tā Kunga roka būs pret jums, kā pret jūsu tēviem. I Samuel 12:16 Nostājaties tagad šeitan un redziet šo lielo lietu, ko Tas Kungs priekš jūsu acīm darīs. I Samuel 12:17 Vai tagad nav kviešu pļaujamais laiks? Es piesaukšu To Kungu, un tas dos pērkonus un lietu, lai jūs atzīstat un redzat, ka tas ļaunums liels, ko jūs esat darījuši priekš Tā Kunga acīm, ķēniņu sev lūgdami. I Samuel 12:18 Kad nu Samuēls To Kungu piesauca, tad Tas Kungs deva pērkonus un lietu tai pašā dienā; un visi ļaudis To Kungu un Samuēli ļoti bijās. I Samuel 12:19 Un visi ļaudis sacīja uz Samuēli: lūdz par saviem kalpiem To Kungu, savu Dievu, ka mēs nemirstam. Pie visiem saviem grēkiem mēs arī to grēku esam darījuši, ka sev ķēniņu esam lūguši. I Samuel 12:20 Tad Samuēls sacīja uz tiem ļaudīm: nebīstaties! Jūs gan visu šo grēku esat darījuši, tomēr neatkāpjaties no Tā Kunga, bet kalpojiet Tam Kungam ar visu savu sirdi. I Samuel 12:21 Un neatkāpjaties, ka nedzenaties nelietībai pakaļ, tiem, kas nedz palīdz nedz izglābj jo tie ir nelietība. I Samuel 12:22 Jo Tas Kungs neatstums Savus ļaudis Sava lielā Vārda dēļ; jo Tam Kungam ir paticis jūs darīt Sev par ļaudīm. I Samuel 12:23 Arī es ne mūžam tā pret To Kungu neapgrēkošos, ka es mitētos par jums lūgt un jums mācīt to labo un taisno ceļu. I Samuel 12:24 Bīstaties tikai To Kungu un kalpojiet Viņam uzticīgi no visas savas sirds, jo jūs esat redzējuši, kādas lielas lietas Viņš pie jums ir darījis. I Samuel 12:25 Bet ja jūs ļaunumu darīsiet, tad gan jūs, gan jūsu ķēniņš iesiet bojā. I Samuel 13:0 I Samuel 13:1 Sauls bija četrdesmit* gadus vecs, kad palika par ķēniņu un valdīja divdesmit** divus gadus pār Israēli. I Samuel 13:2 Un Sauls sev izlasīja trīs tūkstošus (vīru) no Israēla un divi tūkstoši bija pie Saula Mikmasā un uz Bēteles kalniem, un tūkstoš (vīru) pie Jonatāna Benjamina Ģibejā; un tos citus ļaudis viņš atlaida, ikvienu uz savām mājām. I Samuel 13:3 Bet Jonatāns sita Fīlistus lēģerī Ģebā, un Fīlisti to dzirdēja. Tādēļ Sauls pūta ar bazūnēm pa visu zemi sacīdams: lai Ebreji to dzird. I Samuel 13:4 Tad viss Israēls dzirdēja sakām: Sauls Fīlistus lēģerī ir sitis, un Israēls ir tapis smirdots pie Fīlistiem. Tad tie ļaudis tapa sasaukti uz Gilgalu Saulam pakaļ. I Samuel 13:5 Un Fīlisti sapulcējās pret Israēli karot, trīsdesmit tūkstoš rati un seštūkstoš jātnieki un tik daudz ļaužu kā smiltis jūrmalā. Un tie cēlās un apmeta lēģeri pie Mikmasas, no Bet-Avenas pret rītiem. I Samuel 13:6 Kad nu Israēla vīri redzēja savas bēdas (jo tie ļaudis bija spaidos), tad tie ļaudis paslēpās alās un ērkšķu krūmos un klintīs un pilīs un bedrēs. I Samuel 13:7 Un Ebreji cēlās pār Jardāni pāri uz Gada zemi un Gileādu. Bet Sauls bija vēl Gilgalā un visi ļaudis drebēja viņam pakaļ. I Samuel 13:8 Tad viņš gaidīja septiņas dienas, līdz tam laikam, ko Samuēls bija nolicis. Bet kad Samuēls uz Gilgalu nenāca, tad tie ļaudis no viņa izklīda. I Samuel 13:9 Tad Sauls sacīja: nesiet man šurp to dedzināmo upuri un tos pateicības upurus. Un viņš upurēja to dedzināmo upuri. I Samuel 13:10 Kad nu viņš bija beidzis upurēt to dedzināmo upuri, redzi, tad Samuēls atnāca, un Sauls izgāja tam pretī, viņu sveicināt. I Samuel 13:11 Tad Samuēls sacīja: ko tu esi darījis? Un Sauls sacīja: kad es redzēju, ka tie ļaudis no manis izklīda un tu noliktā laikā nenāci, un tie Fīlisti bija sapulcējušies Mikmasā, I Samuel 13:12 Tad es sacīju: nu Fīlisti pie manis nāks uz Gilgalu, un es Tā Kunga vaigu neesmu pielūdzis, tā es iedrošinājos un upurēju to dedzināmo upuri. I Samuel 13:13 Tad Samuēls sacīja uz Saulu: tu esi aplam darījis; tu neesi turējis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev ir pavēlējis; jo nu Tas Kungs tavu valstību pār Israēli būtu apstiprinājis mūžīgi, I Samuel 13:14 Bet nu tava valstība nepastāvēs: Tas Kungs Sev vīru ir izmeklējis pēc Savas sirds, un Tas Kungs to ir nolicis Saviem ļaudīm par valdnieku, tāpēc ka tu neesi turējis, ko Tas Kungs tev bija pavēlējis. I Samuel 13:15 Tad Samuēls cēlās un gāja no Gilgalas uz Benjamina Ģibeju, un Sauls skaitīja tos ļaudis, kas pie viņa atradās, pie sešsimt vīru. I Samuel 13:16 Un Sauls un Jonatāns, viņa dēls, un tie ļaudis, kas pie viņiem atradās, palika Benjamina Ģibejā. Bet Fīlisti bija apmetušies Mikmasā. I Samuel 13:17 Un no Fīlistu lēģera izgāja trīs pulki sirotāju, viens pulks griezās uz to ceļu pret Ovru, uz Saula zemi, I Samuel 13:18 Un viens pulks griezās uz to ceļu pret Bet-Oronu, un viens pulks griezās uz to robežas ceļu, kas uz Ceboīm ieleju pret tuksnesi stiepjas. I Samuel 13:19 Un neviena kalēja nebija pa visu Israēla zemi. Jo Fīlisti sacīja: lai Ebreji ne zobenu, ne šķēpu netaisa. I Samuel 13:20 Tādēļ visam Israēlim bija jānoiet pie Fīlistiem, savu lemesi vai lāpstu vai cirvi vai izkapti asināt. I Samuel 13:21 Un asmeņi pie izkaptīm un lāpstām un dakšām un cirvjiem bija atcirsti, un tie dzenuļi atkal bija jāmetina. I Samuel 13:22 Un notikās kaujas dienā, ka ne pie viena no tiem ļaudīm, kas bija pie Saula un pie Jonatāna, neatrada rokā ne zobena, ne šķēpa, tikvien pie Saula un pie Jonatāna, viņa dēla, tie atradās. I Samuel 13:23 Un viens pulks Fīlistu devās uz to ceļa šaurumu kalnos pie Mikmasas. I Samuel 14:0 I Samuel 14:1 Un kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja uz savu puisi, kas viņa bruņas nesa: nāc, iesim pāri uz Fīlistu vakti, kas viņā pusē. Un viņš to savam tēvam nesacīja. I Samuel 14:2 Bet Sauls palika Ģibejas galā apakš tā granāta koka Migronā, un to ļaužu, kas pie viņa, bija pie sešsimt vīru. I Samuel 14:3 Un Ahijus, Aķitaba dēls, (tas bija Ihaboda brālis, tas Pinehas dēls, tas Elus dēls, kas bija Tā Kunga priesteris iekš Šīlo), nesa to efodu; bet tie ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. I Samuel 14:4 Bet tur tai ceļa šaurumā, kur Jonatānam bija cauri jāiet uz Fīlistu vakti, bija divas asas klintis, viena šai pusē, otra viņā pusē, un vienai bija vārds Bocec un otrai bija vārds Zene. I Samuel 14:5 Vienai gals cēlās uz ziemeļa pusi pret Mikmasu un otrai uz dienasvidu pret Ģebu. I Samuel 14:6 Un Jonatāns sacīja uz to puisi, kas viņa bruņas nesa: ejam pāri uz šo neapgraizīto ļaužu vakti, vai Tas Kungs priekš mums ko nedarīs, jo Tam Kungam nav grūti atpestīt, vai caur daudz, vai caur maz. I Samuel 14:7 Tad viņa bruņu nesējs uz to sacīja: dari visu, kas tavā sirdī; ej tik, redzi, es iešu tev līdz pēc tava prāta. I Samuel 14:8 Tad Jonatāns sacīja: redzi, iesim pāri pie tiem vīriem un parādīsimies viņiem. I Samuel 14:9 Ja tie tā uz mums sacīs: stāviet, tiekams mēs pie jums tiksim, tad paliksim stāvot savā vietā un nekāpsim augšā pie viņiem. I Samuel 14:10 Bet ja tie tā sacīs: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo Tas Kungs tos ir devis mūsu rokā, un tas mums būs par zīmi. I Samuel 14:11 Kad nu tie abi Fīlistu vakts vīriem parādījās, tad tie Fīlisti sacīja: redzi, Ebreji nāk ārā no tām alām, kur tie bija paslēpušies. I Samuel 14:12 Un tie vakts vīri sauca Jonatānam un viņa bruņu nesējam un sacīja: nāciet pie mums augšā, mēs jums ko teiksim. Tad Jonatāns uz savu bruņu nesēju sacīja: kāp man pakaļ, jo Tas Kungs tos ir devis Israēla rokās. I Samuel 14:13 Tad Jonatāns ar rokām un kājām uzrāpās, un viņa bruņu nesējs viņam pakaļ. I Samuel 14:14 Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa bruņu nesējs tos kāva viņam pakaļ, tā ka šinī pirmā kaušanā Jonatāns un viņa bruņu nesējs nokāva pie divdesmit vīru, tik ne pusbirzuma* vietā. I Samuel 14:15 Un tur izbailes cēlās lēģerī, uz lauka un starp tiem ļaudīm, un tā vakts un tie sirotāji paši, pat tie drebēja, un zeme trīcēja, un tās bija izbailes no Dieva. I Samuel 14:16 Kad nu Saula sargi Benjamina Ģibejā redzēja, ka tas pulks izšķīda un izklīda šurp un turp, I Samuel 14:17 Tad Sauls sacīja uz tiem ļaudīm, kas pie viņa bija: skaitāt jel un redziet, kas no mums ir nogājis. Tad tie skaitīja, un redzi, Jonatāna un viņa bruņu nesēja nebija. I Samuel 14:18 Tad Sauls sacīja uz Ahiju: atnes Dieva šķirstu šurp! (jo Dieva šķirsts to laiku bija pie Israēla bērniem). I Samuel 14:19 Un kamēr Sauls vēl uz to priesteri runāja, tad troksnis Fīlistu lēģerī auga un vairojās. Un Sauls sacīja uz to priesteri: apturi savu roku. I Samuel 14:20 Tad Sauls un visi ļaudis, kas pie viņa bija, sasaucās un gāja kauties un redzi, tur bija zobens pret zobenu, un bija liels troksnis. I Samuel 14:21 Un tie Ebreji, kas līdz šim bija pie Fīlistiem lēģerī bijuši un tiem bija līdz nākuši, tie arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija pie Saula un pie Jonatāna. I Samuel 14:22 Un visi Israēla vīri, kas bija apslēpušies uz Efraīma kalniem, kad tie dzirdēja Fīlistus bēgam, arī dzinās tiem pakaļ kaudamies. I Samuel 14:23 Tā Tas Kungs tai dienā Israēli atpestīja, un tā kaušanās stiepās līdz Bet-Avenai. I Samuel 14:24 Un Israēla vīri nogura tai dienā, un Sauls tiem ļaudīm piekodināja sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas maizi ēdīs, pirms vakars nāks un es būšu atriebies pie saviem ienaidniekiem. Un neviens no tiem ļaudīm maizes neēda. I Samuel 14:25 Un visi ļaudis nāca mežā, un tur bija medus pa zemes virsu. I Samuel 14:26 Kad nu tie ļaudis nāca mežā, redzi, tur tecēja medus. Bet neviens nelika savu roku pie mutes, jo tie ļaudis bijās no tā zvēresta. I Samuel 14:27 Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs tos ļaudis ar zvērestu bija apdraudējis, un viņš izstiepa sava zižļa galu, kas bija viņa rokā, un iemērca to tai medū, un grieza savu roku atkal pie mutes, tad viņa acis tapa skaidras. I Samuel 14:28 Un viens no tiem ļaudīm bildināja(ieminējās) un sacīja: tavs tēvs tos ļaudis ar zvērestu gauži apdraudējis sacīdams: nolādēts lai ir tas vīrs, kas šodien ko ēd! Un tā tie ļaudis nogurst. I Samuel 14:29 Tad Jonatāns sacīja: mans tēvs to zemi ir sajaucis; redziet jel, kā manas acis palikušas skaidras, kad es maķenīt no šī medus esmu baudījis. I Samuel 14:30 Cik vairāk, kad tie ļaudis būtu ēdin ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie atraduši; bet nu Fīlistu sakaušana nav bijusi tik liela. I Samuel 14:31 Taču tai dienā tie Fīlistus kāva no Mikmasas līdz Ajalonai, un tie ļaudis bija ļoti noguruši. I Samuel 14:32 Tad tie ļaudis taisījās uz laupīšanu, un ņēma avis un vēršus un teļus, un tos kāva zemē, un tie ļaudis tos ēda ar asinīm. I Samuel 14:33 Tad Saulam to teica un sacīja: redzi, tie ļaudis apgrēkojās pret To Kungu, asinis ēzdami. Un tas sacīja: jūs noziedzāties; atveļat man tagad šurp vienu lielu akmeni. I Samuel 14:34 Un Sauls sacīja: ejat šurp un turp pa tiem ļaudīm un sakāt tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šeit un ēdiet un neapgrēkojaties pret To Kungu, ar asinīm ēzdami. Tad visi ļaudis naktī atveda ikviens savu vērsi ar savu roku un tos tur nokāva. I Samuel 14:35 Tad Sauls Tam Kungam uztaisīja vienu altāri. Šis bija tas pirmais altāris, ko viņš Tam Kungam cēla. I Samuel 14:36 Un Sauls sacīja: dzīsimies Fīlistiem pakaļ pa nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr gaisma metās, un neatlicināsim no tiem neviena. Tie sacīja: dari visu, kas tavām acīm patīk. Bet tas priesteris sacīja: iesim še pie Dieva. I Samuel 14:37 Tad Sauls vaicāja Dievu: vai man Fīlistiem būs dzīties pakaļ? Vai tu tos dosi Israēla rokā? Bet Viņš tam tai dienā neatbildēja. I Samuel 14:38 Tad Sauls sacīja: nāciet šurp visi ļaužu virsnieki, un izmeklējiet un raugiet, pie kā tas grēks ir šim brīžam. I Samuel 14:39 Jo tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēli atpestījis, jebšu tas būtu pie mana dēla Jonatāna, tad tam tiešām būs mirt. Un neviens no visiem ļaudīm tam neatbildēja. I Samuel 14:40 Atkal tas sacīja uz visu Israēli: jums būs vienā pusē stāvēt, un es un mans dēls Jonatāns stāvēsim otrā pusē. Tad tie ļaudis sacīja uz Saulu: dari, kā tev patīk. I Samuel 14:41 Tad Sauls sacīja uz To Kungu, Israēla Dievu: parādi taisnību. Tad Jonatāns un Sauls tapa iezīmēti, bet tie ļaudis izgāja bez vainas. I Samuel 14:42 Tad Sauls sacīja: metiet par mani un par manu dēlu Jonatānu. Tad Jonatāns tapa iezīmēts. I Samuel 14:43 Un Sauls sacīja uz Jonatānu: saki man, ko tu esi darījis? Tad Jonatāns viņam teica un sacīja: es tikai maķenīt medus esmu baudījis ar sava zižļa galu, kas bija manā rokā; redzi, man nu jāmirst. I Samuel 14:44 Tad Sauls sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, Jonatān, - tev tiešām jāmirst. I Samuel 14:45 Tad tie ļaudis sacīja uz Saulu: vai Jonatānam būs mirt, kas šo lielo pestīšanu iekš Israēla padarījis. Nebūt ne! Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ne matam no viņa galvas nebūs zemē krist, jo viņš to šodien ir izdarījis ar Dievu. Tā tie ļaudis Jonatānu izpestīja, ka tam nebija jāmirst. I Samuel 14:46 Un Sauls no Fīlistiem atstājās un griezās atpakaļ, un Fīlisti gāja atkal uz savu vietu. I Samuel 14:47 Bet Sauls valdību bija uzņēmis pār Israēli un karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem, arī pret Moabu un pret Amona bērniem un pret Edomu un pret Cobas ķēniņiem un pret Fīlistiem, un visiem, kurp viņš griezās viņš lika just savu bardzību. I Samuel 14:48 Un viņš parādīja spēku un sakāva Amalekiešus un izpestīja Israēli no viņu laupītāju rokas. I Samuel 14:49 Un Saula dēli bija Jonatāns, Izvus un Malķizuūs, un viņa abu meitu vārdi - tās pirmdzimtās vārds bija Merabe un tās jaunākās vārds bija Mikale. I Samuel 14:50 Un Saula sievas vārds bija Akinoame, Aķimaāca meita; un viņa kara virsnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēva brāļa, dēls. I Samuel 14:51 Un Ķis, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, bija Abiēļa dēli. I Samuel 14:52 Un karš bija briesmīgs pret Fīlistiem, kamēr Sauls dzīvoja. Un kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu vīru, tad viņš to ņēma pie sevis. I Samuel 15:0 I Samuel 15:1 Tad Samuēls sacīja uz Saulu: Tas Kungs mani sūtījis, tevi par ķēniņu svaidīt pār Viņa ļaudīm, pār Israēli. Un nu klausi Tā Kunga vārdu balsi. I Samuel 15:2 Tā saka Tas Kungs Cebaot: Es to gribu piemeklēt, ko Amaleks Israēlim darījis, ka viņš pret to ir cēlies uz ceļa, kad (Israēls) nāca no Ēģiptes. I Samuel 15:3 Ej nu un kauj Amaleku, izdeldiet visu, kas tam pieder, un netaupi viņu, bet nokauj gan vīrus un sievas, gan bērnus un zīdāmos, gan vēršus un avis, gan kamieļus un ēzeļus. I Samuel 15:4 To Sauls tiem ļaudīm darīja zināmu un tos izskaitīja Telaīmā, divsimt tūkstoš kājnieku un desmit tūkstoš vīrus no Jūda. I Samuel 15:5 Un Sauls nāca pie Amalekiešu pilsētas, un lika kādiem pie upes slēpties. Un Sauls Keniešiem lika sacīt: I Samuel 15:6 Ejat, šķiraties un izejat no Amalekiešu vidus, lai es jūs līdz ar tiem neizdeldu, jo jūs esat žēlastību darījuši pie visiem Israēla bērniem, kad tie no Ēģiptes izgāja. Tā Kenieši atšķīrās no Amalekiešiem. I Samuel 15:7 Un Sauls kāva Amalekiešus no Ķeviļas līdz Šurai, kas ir šaipus Ēģiptes. I Samuel 15:8 Un viņš sagūstīja Agagu, Amalekiešu ķēniņu, dzīvu, un visus ļaudis viņš izdeldēja ar zobena asmeni. I Samuel 15:9 Bet Sauls un tie ļaudis saudzēja Agagu un tās labākās avis un vēršus un barotus lopus un jērus un visu, kas bija labs, un tos negribēja izdeldēt, bet visu, kas bija nederīgs un panīcis, to viņi izdeldēja. I Samuel 15:10 Tad Tā Kunga vārds notika uz Samuēli un sacīja: I Samuel 15:11 “Man ir žēl, ka Es Saulu esmu cēlis par ķēniņu, tāpēc ka viņš no Manis ir nogriezies un Manus vārdus nav izdarījis.” Tad Samuēls apskaitās un piesauca To Kungu cauru nakti. I Samuel 15:12 Un Samuēls cēlās agri Saulam pretī pašā rītā. Un Samuēlim teica un sacīja: Sauls ir uz Karmeli nācis, un redzi, viņš sev cēlis goda stabu, un viņš ir griezies un tālāk gājis ceļā uz Gilgalu. I Samuel 15:13 Tad Samuēls nāca pie Saula, un Sauls uz to sacīja: esi svētīts no Tā Kunga! Es Tā Kunga vārdu esmu izdarījis. I Samuel 15:14 Tad Samuēls sacīja: bet kas tā ir par avju brēkšanu manās ausīs un kas tā ir par vēršu bļaušanu, ko es dzirdu? I Samuel 15:15 Tad Sauls sacīja: tos tie no Amalekiešiem atveduši; jo tie ļaudis labākās avis un labākos vēršus ir taupījuši par upuri Tam Kungam, tavam Dievam; bet to citu mēs esam izdeldējuši. I Samuel 15:16 Tad Samuēls sacīja uz Saulu: gan nu, es tev sacīšu, ko Tas Kungs uz mani ir runājis šo nakti. Tad tas uz viņu sacīja: runā. I Samuel 15:17 Un Samuēls sacīja: vai tas tā nav? Kad tu biji mazs savās acīs, tad tu Israēla ciltīm esi palicis par galvu, un Tas Kungs tevi ir svaidījis Israēlim par ķēniņu? I Samuel 15:18 Un Tas Kungs tevi ir sūtījis uz ceļu un sacījis: ej un izdeldi tos grēciniekus, tos Amalekiešus, un karo pret tiem, līdz kamēr tu tos visai(pilnīgi) izdeldi; - I Samuel 15:19 Kāpēc tad tu Tā Kunga balsij neesi klausījis, bet uz laupīšanu devies un darījis, kas Tam Kungam nepatīk? I Samuel 15:20 Tad Sauls sacīja uz Samuēli: es jau Tā Kunga balsij esmu klausījis un gājis to ceļu, kur Tas Kungs mani sūtījis, un Agagu, Amalekiešu ķēniņu, esmu atvedis un Amalekiešus izdeldējis. I Samuel 15:21 Bet tie ļaudis no tā laupījuma ir ņēmuši avis un vēršus, kas tie labākie bija no tā izdeldējamā, Tam Kungam, tavam Dievam, upurēt Gilgalā. I Samuel 15:22 Bet Samuēls sacīja: vai tad Tam Kungam tīk dedzināmi vai kaujami upuri vairāk nekā paklausīšana Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un uzmanība ir labāka nekā aunu tauki. I Samuel 15:23 Jo nepaklausība ir kā zīlēšanas grēks, un patgalvība ir elkadievība un dievekļu kalpošana. Tādēļ kā tu Tā Kunga vārdu esi atmetis, tā Viņš atkal tevi ir atmetis, vairs nebūt par ķēniņu. I Samuel 15:24 Tad Sauls sacīja uz Samuēli: es esmu grēkojis, ka esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un tavus vārdus, jo es bijājos tos ļaudis un paklausīju viņu balsij. I Samuel 15:25 Un nu lūdzams piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu piesaucu. I Samuel 15:26 Bet Samuēls sacīja uz Saulu: es ar tevi negriezīšos atpakaļ; tāpēc ka tu Tā Kunga vārdu esi atmetis, Tas Kungs arī tevi atmetis, ka tev nebūs ķēniņam būt pār Israēli. I Samuel 15:27 Kad nu Samuēls griezās aiziet, tad Sauls satvēra viņa svārku stūri, un tas plīsa. I Samuel 15:28 Tad Samuēls uz to sacīja: Tas Kungs šodien Israēla valstību no tevis ir noplēsis un tavam tuvākam devis, kas ir labāks nekā tu. I Samuel 15:29 Un arī Israēla Patvērums nemelo nedz nožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam kas būtu žēl. I Samuel 15:30 Tad viņš sacīja: es esmu grēkojis; nu tad godā mani jel priekš manu ļaužu vecajiem un Israēla priekšā, un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu, tavu Dievu, pielūdzu. I Samuel 15:31 Tad Samuēls griezās atpakaļ Saulam līdz, un Sauls pielūdza To Kungu. I Samuel 15:32 Un Samuēls sacīja: atvediet man Agagu, Amalekiešu ķēniņu. Un Agags gāja pie viņa jautri un Agags sacīja: tiešām, nāves rūgtums atstājies. I Samuel 15:33 Tad Samuēls sacīja: tā kā tavs zobens sievām bērnus laupījis, tā lai tava māte pār visām sievām paliek bez bērniem. Un Samuēls sacirta Agagu gabalos Tā Kunga priekšā Gilgalā. I Samuel 15:34 Un Samuēls gāja uz Rāmatu, un Sauls gāja savā namā uz Saula Ģibeju. I Samuel 15:35 Un Samuēls Saulu vairs neredzēja līdz savas miršanas dienai. Taču Samuēls bija noskumis par Saulu, un ka Tam Kungam bija žēl, ka Viņš Saulu Israēlim bija cēlis par ķēniņu. I Samuel 16:0 I Samuel 16:1 Un Tas Kungs sacīja uz Samuēli: cik ilgi tu žēlojies par Saulu, kad Es to esmu atmetis, ka tam nebūs Israēlim būt par ķēniņu? Pildi savu ragu ar eļļu un noej; Es tevi sūtīšu pie Isajus, tā Bētlemieša, jo Es no viņa dēliem Sev esmu izredzējis ķēniņu. I Samuel 16:2 Bet Samuēls sacīja: kā lai es eju? Jo Sauls to dzirdēs un mani nokaus. Tad Tas Kungs sacīja: ņem vienu teļu līdz un saki: I Samuel 16:3 Es esmu nācis Tam Kungam upurēt. Un aicini Isaju pie tā upura, tad Es tev darīšu zināmu, ko tev būs darīt, un tev būs Man to svaidīt, ko Es tev noteikšu. I Samuel 16:4 Un Samuēls darīja, ko Tas Kungs bija runājis, un nāca uz Bētlemi. Tad tās pilsētas vecaji drebēdami viņam gāja pretī un sacīja: vai tu nāci ar mieru? I Samuel 16:5 Un viņš sacīja: ar mieru; es esmu nācis Tam Kungam upurēt. Svētījaties un nāciet ar mani pie tā upura. Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un tos aicināja pie tā upura. I Samuel 16:6 Un notikās, kad tie nāca, tad viņš uzlūkoja Elijabu un domāja: tiešām, šis ir Tā Kunga priekšā Viņa svaidītais. I Samuel 16:7 Bet Tas Kungs sacīja uz Samuēli: “Neuzlūko viņa ģīmi nedz viņa lielo garumu, jo Es viņu esmu atmetis. Jo tas nav tā, kā cilvēki redz. Jo cilvēks redz, kas priekš acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” I Samuel 16:8 Tad Isajus aicināja Abinadabu, un tam lika iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: arī šo Tas Kungs nav izredzējis. I Samuel 16:9 Tad Isajus Šamum lika nākt priekšā. Bet viņš sacīja: arī šo Tas Kungs nav izredzējis. I Samuel 16:10 Tā Isajus saviem septiņiem dēliem lika nākt Samuēla priekšā, bet Samuēls sacīja uz Isaju: Tas Kungs nevienu no šiem nav izredzējis. I Samuel 16:11 Un Samuēls sacīja uz Isaju: vai šie tie jaunekļi visi? Un viņš sacīja: Tas jaunākais vēl atliek, un redzi, viņš gana avis. Tad Samuēls sacīja uz Isaju: nosūti un atvedi viņu šurp; jo mēs neapsēdīsimies, kamēr viņš nebūs atnācis. I Samuel 16:12 Tad viņš nosūtīja un to atveda. Un tas bija sarkaniem vaigiem, skaistām acīm un jauku ģīmi. Tad Tas Kungs sacīja: celies un svaidi to, jo tas ir tas. I Samuel 16:13 Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu un to svaidīja viņa brāļu vidū. Un Tā Kunga Gars nāca pār Dāvidu no šīs dienas un joprojām. Un Samuēls cēlās un nogāja uz Rāmatu. I Samuel 16:14 Un Tā Kunga Gars atkāpās no Saula, un viņu biedināja ļauns gars no Tā Kunga. I Samuel 16:15 Tad Saula kalpi uz to sacīja: redzi jel, ļauns gars no Dieva tevi biedina. I Samuel 16:16 Lai saka mūsu kungs uz saviem kalpiem, kas tavā priekšā stāv, lai tie meklē kādu vīru, kas māk spēlēt uz koklēm, un kad tas ļaunais gars no Dieva pār tevi nāk, tad lai viņš ar savu roku spēlē, tad tev paliks labāki. I Samuel 16:17 Tad Sauls sacīja uz saviem kalpiem: lūkojiet man jel pēc tāda vīra, kas labi māk spēlēt, un atvediet to pie manis. I Samuel 16:18 Tad viens no viņa sulaiņiem atbildēja un sacīja: raugi, es esmu redzējis vienu Isajus dēlu Bētlemē, tas māk labi spēlēt un ir spēcīgs varonis un karavīrs un gudrs vārdos un skaists no auguma, un Tas Kungs ir ar viņu. I Samuel 16:19 Tad Sauls sūtīja vēstnešus pie Isajus un tam sacīja: sūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie avīm. I Samuel 16:20 Tad Isajus ņēma ēzeli ar maizi un trauku vīna un vienu kazlēnu, un to sūtīja Saulam caur sava dēla Dāvida roku. I Samuel 16:21 Tā Dāvids nāca pie Saula un stāvēja viņa priekšā, un tas viņu ļoti iemīlēja, un viņš tam bija par bruņu nesēju. I Samuel 16:22 Un Sauls sūtīja pie Isajus un lika sacīt: lai jel Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir žēlastību atradis manās acīs. I Samuel 16:23 Un notikās, kad gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma kokles un spēlēja ar savu roku: tad Sauls atspirga un tam palika labāki, un tas ļaunais gars no viņa atstājās. I Samuel 17:0 I Samuel 17:1 Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Sohus, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu lēģeri starp Sohu un Azeku Eses-Damimā. I Samuel 17:2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem. I Samuel 17:3 Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā. I Samuel 17:4 Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu lēģera, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. I Samuel 17:5 Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, tas krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara, I Samuel 17:6 Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem. I Samuel 17:7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeliem dzelzs, un tas bruņu nesējs gāja viņa priekšā. I Samuel 17:8 Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā. I Samuel 17:9 Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet. I Samuel 17:10 Un tas Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies. I Samuel 17:11 Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un bijās ļoti. - I Samuel 17:12 Dāvids nu bija dēls tam Efratiešam no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados. I Samuel 17:13 Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Elijabs, tas pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un tas trešais Šamus. I Samuel 17:14 Un Dāvids bija tas jaunākais; un tie trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz. I Samuel 17:15 Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē. I Samuel 17:16 Bet tas Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas. I Samuel 17:17 Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel priekš saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies lēģerī pie saviem brāļiem. I Samuel 17:18 Bet šos desmit sierus nones tam virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem. I Samuel 17:19 Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami. I Samuel 17:20 Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie tiem savestiem lēģera ratiem, un tas karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni. I Samuel 17:21 Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku. I Samuel 17:22 Tad Dāvids nolika tos traukus pie tā rīku sarga un skrēja pie tiem karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus. I Samuel 17:23 Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca tas stiprinieks, vārdā Goliats, tas Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja. I Samuel 17:24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie priekš viņa bēga un bijās ļoti. I Samuel 17:25 Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namam nodošanas iekš Israēla. I Samuel 17:26 Tad Dāvids runāja uz tiem vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, tas Fīlists, tas neapgraizītais, ka tas tā dzīvā Dieva karapulkus lamā? I Samuel 17:27 Tad tie ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus. I Samuel 17:28 Bet Elijabs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar tiem vīriem runājam, un Elijabs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu to mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt. I Samuel 17:29 Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt? I Samuel 17:30 Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un tie ļaudis tam atbildēja tā kā papriekš. I Samuel 17:31 Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Saulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest. I Samuel 17:32 Un Dāvids sacīja uz Saulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Fīlistu. I Samuel 17:33 Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Fīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības. I Samuel 17:34 Tad Dāvids sacīja uz Saulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka. I Samuel 17:35 Un es tam dzinos pakaļ un to kāvu un izpestīju (to avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu. I Samuel 17:36 Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Fīlists, tā kā viens no tiem; jo viņš tā dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis. I Samuel 17:37 Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Fīlista rokas. I Samuel 17:38 Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Sauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām. I Samuel 17:39 Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost. I Samuel 17:40 Un viņš ņēma savu zizli rokā un izlasījās piecus gludus oļus no upes un tās lika tai gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja tam Fīlistam pretī. I Samuel 17:41 Un tas Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā. I Samuel 17:42 Kad nu tas Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi. I Samuel 17:43 Un tas Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un tas Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. I Samuel 17:44 Un tas Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā. I Samuel 17:45 Bet Dāvids sacīja uz to Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis. I Samuel 17:46 Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu lēģera maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs. I Samuel 17:47 Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo tas karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā. I Samuel 17:48 Un notikās, kad nu tas Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz tiem karapulkiem, tam Fīlistam pretī. I Samuel 17:49 Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda tam Fīlistam pašā pierē, tā ka tas akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes. I Samuel 17:50 Tā Dāvids pārvarēja to Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva to Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā. I Samuel 17:51 Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie tā Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga. I Samuel 17:52 Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un dzinās Fīlistiem pakaļ, kamēr nāk tai ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Zaārim ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai. I Samuel 17:53 Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu lēģeri. I Samuel 17:54 Un Dāvids ņēma tā Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī. I Samuel 17:55 Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret to Fīlistu, tad tas uz Abneru, to kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu. I Samuel 17:56 Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir? I Samuel 17:57 Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no tā Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un tā Fīlista galva bija viņa rokā. I Samuel 17:58 Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, tā Bētlemieša, dēls. I Samuel 18:0 I Samuel 18:1 Kad nu viņš bija beidzis ar Saulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli. I Samuel 18:2 Un Sauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet. I Samuel 18:3 Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli. I Samuel 18:4 Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, arī savas drēbes, kā arī savu zobenu un savu stopu un savu jostu. I Samuel 18:5 Un Dāvids izgāja visur, kurp Sauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Sauls to iecēla pār tiem karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem. I Samuel 18:6 Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no tā Fīlista kaušanas, tad tās sievas no visām Israēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Saulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm. I Samuel 18:7 Un tās sievas diedamas dziedāja un sacīja: Sauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. I Samuel 18:8 Tad Sauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks. I Samuel 18:9 Un Sauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un joprojām. I Samuel 18:10 Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā, I Samuel 18:11 Un Sauls meta to šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu. Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa. I Samuel 18:12 Un Sauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Saula atstājies. I Samuel 18:13 Un Sauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā. I Samuel 18:14 Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu. I Samuel 18:15 Kad nu Sauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās. I Samuel 18:16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā. I Samuel 18:17 Un Sauls sacīja uz Dāvidu: redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu; esi man tikai sirdīgs vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Sauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Fīlistu roka ir pret viņu. I Samuel 18:18 Bet Dāvids sacīja uz Saulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi iekš Israēla, ka man būs palikt ķēniņam par znotu? I Samuel 18:19 Bet kad tas laiks nāca, ka Meraba, Saula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meolas tapa dota par sievu. I Samuel 18:20 Bet Mikale, Saula meita, mīlēja Dāvidu. Kad tas Saulam tapa teikts, tad tas viņam bija pa prātam. I Samuel 18:21 Un Sauls sacīja: to es viņam došu, lai tā viņam ir par valgu, un Fīlistu roka nāk pār viņu. Tāpēc Sauls sacīja uz Dāvidu: ar to otru tu man šodien būsi par znotu. I Samuel 18:22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: runājiet ar Dāvidu klusiņām un sakāt: redzi, ķēniņam ir labs prāts uz tevi, un visi viņa kalpi tevi mīļo, tad palieci ķēniņam par znotu. I Samuel 18:23 Un Saula kalpi runāja šos vārdus priekš Dāvida ausīm. Bet Dāvids sacīja: vai tā ir maza lieta priekš jūsu acīm, ķēniņam palikt par znotu? Un es taču esmu nabags un zems vīrs. I Samuel 18:24 Un Saula kalpi viņam to stāstīja sacīdami: tā un tā Dāvids ir runājis. I Samuel 18:25 Tad Sauls sacīja: sakāt Dāvidam tā: ķēniņam negribās kroņa naudas, bet simts Fīlistu priekšādas, lai atriebjamies pie ķēniņa ienaidniekiem. Jo Sauls domāja Dāvidu izdeldēt caur Fīlistu roku. I Samuel 18:26 Tad viņa kalpi Dāvidam šos vārdus sacīja, un Dāvidam labi patika, ķēniņam palikt par znotu. I Samuel 18:27 Bet tās dienas vēl nebija pagalam, tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Fīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mikali par sievu. I Samuel 18:28 Un Sauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mikale, Saula meita, viņu mīlēja. I Samuel 18:29 Tad Sauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Sauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja. I Samuel 18:30 Kad nu Fīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Saula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts. I Samuel 19:0 I Samuel 19:1 Tad Sauls runāja ar savu dēlu Jonatānu un ar visiem saviem kalpiem, ka tie Dāvidu nokautu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, bija labs prāts uz Dāvidu. I Samuel 19:2 Un Jonatāns Dāvidam to teica sacīdams: mans tēvs Sauls tevi meklē nokaut; nu tad, sargies jel rītu un paslēpies. I Samuel 19:3 Bet es iziešu un stāvēšu savam tēvam sānis laukā, kur tu būsi, un runāšu ar savu tēvu tevis pēc un redzēšu, kas tur būs, un tev to sacīšu. I Samuel 19:4 Tad Jonatāns runāja labu no Dāvida uz savu tēvu Saulu un uz to sacīja: lai ķēniņš neapgrēkojās pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš pret tevi nav grēkojis, un viņa darbi tev nāk varen ļoti par labu. I Samuel 19:5 Jo viņš savu dzīvību ir licis savā rokā un to Fīlistu kāvis, un Tas Kungs ir devis lielu pestīšanu visam Israēlim. To tu esi redzējis un priecājies, kāpēc tad tu gribētu apgrēkoties pret nenoziedzīgām asinīm, Dāvidu bez vainas nokaudams. I Samuel 19:6 Un Sauls paklausīja Jonatāna balsij, un Sauls nozvērējās: tik tiešām ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs nokautam tapt. I Samuel 19:7 Un Jonatāns aicināja Dāvidu, un Jonatāns sacīja Dāvidam visus šos vārdus. Un Jonatāns veda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija šī priekšā kā citkārt. I Samuel 19:8 Tad atkal karš cēlās, un Dāvids izgāja un karoja ar Fīlistiem un tos kāva ar lielu kaušanu, un tie bēga viņa priekšā. I Samuel 19:9 Bet ļauns gars no Tā Kunga nāca pār Saulu, un tas sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids spēlēja uz stīgām ar roku. I Samuel 19:10 Tad Sauls gribēja Dāvidu nodurt ar to šķēpu pie sienas, bet šis novērsās no Saula, un tas šķēps ieskrēja sienā; un Dāvids bēga un izbēga tai pašā naktī. I Samuel 19:11 Tad Sauls sūtīja vīrus Dāvida namā viņu sargāt un rītu nokaut. Bet Mikale, viņa sieva, to viņam teica un sacīja: ja tu šo nakti savu dzīvību neglābsi, tad tu rītu tapsi nokauts. I Samuel 19:12 Un Mikale nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas nogāja un bēga un izglābās. I Samuel 19:13 Un Mikale ņēma vienu tēlu un to lika uz gultu, un vienu kazu spalvas audumu tam lika galvgalā un to apsedza ar deķi. I Samuel 19:14 Un Sauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest, bet tā sacīja: viņš ir slims. I Samuel 19:15 Tad Sauls sūtīja vīrus, Dāvidu aplūkot un sacīja: atnesiet to ar gultu pie manis, ka tas top nokauts. I Samuel 19:16 Kad nu tie vīri ienāca, redzi, tad tēls bija gultā, un kazu spalvas audums viņa galvgalā. I Samuel 19:17 Tad Sauls sacīja uz Mikali: kāpēc tu mani tā esi pievīlusi un manu ienaidnieku atlaidusi, ka tas ir aizbēdzis? Bet Mikale sacīja uz Saulu: viņš uz mani sacīja: atlaid mani, kāpēc man tevi būs nokaut? I Samuel 19:18 Tā Dāvids bēga un izglābās un nāca pie Samuēla uz Rāmatu, un stāstīja tam visu, ko Sauls tam bija darījis, un gāja līdz ar Samuēli un palika Najotā. I Samuel 19:19 Un Saulam teica un sacīja: redzi, Dāvids ir Najotā pie Rāmatas. I Samuel 19:20 Tad Sauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest. Kad tie nu redzēja vienu praviešu pulku runājam praviešu vārdus un Samuēli pie viņiem stāvam par uzraugu, tad Dieva Gars nāca par Saula vīriem, ka tie arī praviešu vārdus runāja. I Samuel 19:21 Un kad tas Saulam tapa sacīts, tad viņš sūtīja citus vīrus, - un arī tie runāja praviešu vārdus. Tad Sauls sūtīja vēl trešos vīrus, - tie arīdzan runāja praviešu vārdus. I Samuel 19:22 Tad viņš arī pats gāja uz Rāmatu un nāca pie tās lielās akas, kas bija pie Sehus, un vaicāja sacīdams: kur ir Samuēls un Dāvids? Un viņam sacīja: redzi, Najotā pie Rāmatas. I Samuel 19:23 Tad viņš gāja uz turieni, uz Najotu pie Rāmatas. Un Dieva Gars nāca arī uz viņu un tas gāja praviešu vārdus runādams, kamēr viņš nāca uz Najotu pie Rāmatas. I Samuel 19:24 Un arī viņš tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēla priekšā, un viņš krita kails pie zemes cauru dienu un cauru nakti. Tāpēc saka: vai Sauls arī starp praviešiem? I Samuel 20:0 I Samuel 20:1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmatas, un nāca un sacīja Jonatāna priekšā: ko es esmu darījis, kas ir mans noziegums un kas ir mani grēki tava tēva priekšā, ka viņš manu dzīvību meklē? I Samuel 20:2 Tad tas uz viņu sacīja: lai Dievs pasargā, tu nemirsi! Redzi, mans tēvs nedara ne lielu ne mazu lietu, ko viņš man papriekš nesacītu, kādēļ tad mans tēvs šo lietu priekš manis būtu apslēpis? Tas tā nav. I Samuel 20:3 Tad Dāvids turklāt vēl zvērēja un sacīja: tavs tēvs labi zina, ka es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tāpēc viņš domā, lai Jonatāns no tā nekā nezina, ka tas par to nenoskumstas. Bet patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo un tava dvēsele dzīvo, viens solis vien ir starp mani un nāvi. I Samuel 20:4 Un Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ko tava dvēsele vēlās, to es tev darīšu. I Samuel 20:5 Un Dāvids sacīja uz Jonatānu: redzi, rītu ir jauns mēnesis, un man būtu ar ķēniņu pie galda jāsēž un jāēd, tad nu palaid mani, ka es laukā apslēpjos līdz trešās dienas vakaram. I Samuel 20:6 Ja tavs tēvs pēc manis vaicās, tad saki: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu steigšus noiet uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir tas gadskārtīgais upuris visiem tiem radiem. I Samuel 20:7 Ja nu viņš tā sacīs: tas ir labi, - tad tavam kalpam būs miers. Bet ja viņš par to apskaistās, tad tu vari zināt, ka viņš ļaunu apņēmies. I Samuel 20:8 Dari tad žēlastību pie sava kalpa, jo tu ar savu kalpu Tā Kunga derību esi derējis. Bet ja kāds noziegums ir pie manis, tad nokauj tu mani, kāpēc tu mani vēl gribētu vest pie sava tēva? I Samuel 20:9 Tad Jonatāns sacīja: lai tas ne mūžam tev nenotiek, ja es tiešām atzītu, ka mans tēvs būtu apņēmies tev ļaunu darīt, ka es tev to nesacītu! I Samuel 20:10 Tad Dāvids sacīja uz Jonatānu: kas man to sacīs, kad tavs tēvs tev bargi atbildēs? I Samuel 20:11 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: nāc, ejam laukā. Un tie izgāja abi divi uz lauku. I Samuel 20:12 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: Kungs, Israēla Dievs, ja es no sava tēva būšu izklausījis ap šo laiku rītu vai parītu, un redzi, kad tas ir labi priekš Dāvida, un es tad pie tevis nesūtu un tev no tā ziņas nedodu, I Samuel 20:13 Tad lai Tas Kungs Jonatānam šā un tā dara. Bet ja mans tēvs ko ļaunu pret tevi ir apņēmies, tad es tev par to arī ziņu došu, un tevi palaidīšu, ka tu ar mieru vari aiziet. Un lai tad Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu. I Samuel 20:14 Un kaut tu, kamēr es vēl dzīvoju, kaut tu pie manis parādītu Tā Kunga žēlastību, I Samuel 20:15 Un kad es mirstu, ne mūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama, arī tad ne, kad Tas Kungs Dāvida ienaidniekus visus no zemes izdeldēs. I Samuel 20:16 Tā Jonatāns derēja derību ar Dāvida namu. Un Tas Kungs ir piemeklējis Dāvida ienaidniekus. I Samuel 20:17 Un Jonatāns Dāvidu vēl reiz apzvērināja viņu mīlēdams, jo tas viņu mīlēja, itin kā savu dvēseli. I Samuel 20:18 Un Jonatāns uz viņu sacīja: rītu ir jauns mēnesis, tad pēc tevis vaicās, jo tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša. I Samuel 20:19 Bet trešā dienā nonāc drīz un ej uz to vietu, kur tu biji paslēpies darba dienā, un apsēdies pie Azel akmens. I Samuel 20:20 Tad es trīs bultas šaušu tam sānis, tā kā mērķī šaudams. I Samuel 20:21 Un redzi, es sūtīšu puisi (sacīdams): ej, meklē tās bultas. Ja es uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir šaipus tevis, dabū tās, - tad nāc, jo tev ir miers un nav nekas, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. I Samuel 20:22 Bet ja es tā uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir tavā priekšā viņā pusē, - tad ej, jo Tas Kungs tev ir licis iet. I Samuel 20:23 Bet par to lietu, par ko es un tu esam runājuši, redzi, lai Tas Kungs ir starp mani un tevi mūžīgi. I Samuel 20:24 Tad Dāvids paslēpās laukā, un kad jauns mēnesis bija, tad ķēniņš apsēdās pie galda ēst. I Samuel 20:25 Kad nu ķēniņš apsēdās savā vietā, to brīdi kā ar vienu pie sienas, tad Jonatāns nāca, un Abners apsēdās Saulam sānis, bet Dāvida vieta palika tukša. I Samuel 20:26 Bet Sauls nesacīja tai dienā nekā, jo viņš domāja: tam kas ir noticis, ka tas nav šķīsts, - viņš nebūs šķīsts. I Samuel 20:27 Bet otrā jauna mēneša dienā Dāvida vieta palika atkal tukša. Tad Sauls sacīja uz savu dēlu Jonatānu: kāpēc Isajus dēls pie galda nav nācis nedz vakar, nedz šodien? I Samuel 20:28 Tad Jonatāns Saulam atbildēja: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu iet uz Bētlemi, I Samuel 20:29 Un sacīja: atlaid mani lūdzams, jo mūsu radiem ir upuris tai pilsētā, un mans brālis man pats to ir pavēlējis; nu tad, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad dod man lūdzams vaļu, savus brāļus apmeklēt. Tādēļ viņš nav nācis pie ķēniņa galda. I Samuel 20:30 Tad Sauls apskaitās pret Jonatānu un uz to sacīja: tu netiklais stūrgalvi, vai es nezinu, ka tu to Isajus dēlu esi izredzējis sev par kaunu un tavai netiklai mātei par kaunu? I Samuel 20:31 Jo cik ilgi Isajus dēls virs zemes dzīvos, ne tu, nedz tava valstība nepastāvēs. Tad nu nosūti un dabū man viņu šurp, jo viņam jāmirst. I Samuel 20:32 Tad Jonatāns savam tēvam Saulam atbildēja un uz to sacīja: kāpēc tam būs mirt? Ko viņš ir darījis? I Samuel 20:33 Tad Sauls meta ar šķēpu pēc viņa, ka to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs pilnīgi bija apņēmies, Dāvidu nokaut. I Samuel 20:34 Tad Jonatāns cēlās no galda ar dusmām un neēda tai otrā jauna mēneša dienā nekā, jo viņam sirds ēdās par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija negodā licis. I Samuel 20:35 Un rītā Jonatāns izgāja laukā, kur ar Dāvidu bija norunāts, un mazs zēns bija viņam līdz. I Samuel 20:36 Un viņš sacīja uz savu puisi: teci, meklē jel tās bultas, ko es šaušu. Tad tas puisis tecēja, un viņš šāva vienu bultu pāri pār to. I Samuel 20:37 Kad nu tas puisis uz to vietu nāca, kur Jonatāns to bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns tam puisim sauca pakaļ un sacīja: vai tā bulta nav tavā priekšā viņā pusē? I Samuel 20:38 Atkal Jonatāns tam puisim sauca pakaļ: steidzies čakli, nestāvi! Tad tas puisis Jonatānam lasīja tās bultas un nāca atkal pie sava kunga. I Samuel 20:39 Bet tas puisis nezināja nekā; Jonatāns tikai un Dāvids zināja to lietu. I Samuel 20:40 Un Jonatāns deva tos rīkus savam puisim, un uz to sacīja: ej, nes tos pilsētā. I Samuel 20:41 Tā tas puisis nogāja, un Dāvids cēlās no dienasvidus puses un metās uz savu vaigu pie zemes un klanījās trīs reiz', un tie skūpstījās un raudāja abi divi, bet Dāvids jo stipri. I Samuel 20:42 Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ej ar mieru! Ko mēs abi iekš Tā Kunga vārda esam zvērējuši sacīdami: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi, un starp manu dzimumu un tavu dzimumu, - tas lai tā paliek mūžīgi. Un viņš cēlās un aizgāja, un Jonatāns nāca pilsētā. I Samuel 21:0 I Samuel 21:1 Tad Dāvids nāca uz Nobu pie priestera Aķimeleka, un Aķimeleks gāja Dāvidam drebēdams pretī un uz to sacīja: kāpēc tu nāci viens pats, un neviena tev nav līdz? I Samuel 21:2 Tad Dāvids sacīja uz priesteri Aķimeleku: ķēniņš man kādu lietu ir pavēlējis un uz mani sacījis: lai neviens nekā nezin no tās lietas, par ko es tevi esmu sūtījis, un ko es tev esmu pavēlējis; un saviem puišiem es esmu pavēlējis, tai un tai vietā uz mani gaidīt. I Samuel 21:3 Nu tad, kas tev ir pie rokas? Dod man kādas piecas maizes, vai, kas atrodas. I Samuel 21:4 Tad tas priesteris Dāvidam atbildēja un sacīja: še man nav ikdienišķas maizes pie rokas, bet vien tās svētās maizes; ja tikai tie puiši no sievām būs noturējušies. I Samuel 21:5 Tad Dāvids tam priesterim atbildēja un uz to sacīja: tiešām, sievas no mums ir nost bijušas vakar un aizvakar, kamēr es izgāju, un to puišu lietas bija svētas. Lai nu tas ceļš gan nav svēts, tomēr tas šodien taps svētīts caur to ieroci. I Samuel 21:6 Tad tas priesteris tam deva svētu maizi, tāpēc ka citas maizes tur nebija, kā vien tās priekšliekamās maizes, kas no Tā Kunga vaiga bija atņemtas, ka atkal jaunas taptu uzliktas tai dienā, kad viņas tiek atņemtas. I Samuel 21:7 Un tur bija viens vīrs no Saula kalpiem tai dienā ieslēgts Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viens Edomietis, virsnieks pār Saula ganiem. I Samuel 21:8 Un Dāvids sacīja uz Aķimeleku: vai tavā rokā nav kāds šķēps vai zobens? Jo es nedz savu zobenu nedz savas bruņas neesmu līdzi ņēmis, tāpēc ka ķēniņa lieta bija steidzama. I Samuel 21:9 Tad tas priesteris sacīja: Fīlista Goliata zobens, ko tu ozolu ielejā nokāvi, redzi, tas ir še vienā drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi, tad ņem, jo te cita nav kā tas vien. Tad Dāvids sacīja: cita tāda nav, dod man to. I Samuel 21:10 Un Dāvids cēlās un bēga tai dienā no Saula un nāca pie Aķisa, Gatas ķēniņa. I Samuel 21:11 Tad Aķisa kalpi uz to sacīja: vai šis nav Dāvids, tās zemes ķēniņš? Vai no tā netapa dziedāts ar stabulēm un sacīts: Sauls tūkstošus kāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. I Samuel 21:12 Un Dāvids šos vārdus ņēma pie sirds un bijās ļoti no Aķisa, Gatas ķēniņa. I Samuel 21:13 Tāpēc viņš izlikās ārprātīgs priekš viņu acīm un kā traks apakš viņu rokām kasīja vārtu durvis, un siekalas tam notecēja bārdā. I Samuel 21:14 Tad Aķis sacīja uz saviem kalpiem: raugi, jūs redzat, ka tas vīrs ir traks, kāpēc jūs to pie manis esat atveduši? I Samuel 21:15 Vai man traku nav diezgan, ka jūs šo pie manis esat atveduši, manā priekšā trakot, - vai tad tam būs nākt manā namā? I Samuel 22:0 I Samuel 22:1 Tad Dāvids aizgāja no turienes un bēga uz Adulama alu. Un viņa brāļi to dzirdēja ar visu viņa tēva namu un nonāca pie viņa uz turieni. I Samuel 22:2 Un pie viņa sapulcinājās visi vīri, kas bija spaidos, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kam bija rūgtums sirdī, un viņš tiem palika par virsnieku, un pie viņa bija pie četrsimt vīru. I Samuel 22:3 Un Dāvids gāja no turienes uz Micpu Moaba zemē, un sacīja uz Moaba ķēniņu: lai jel mans tēvs un mana māte pie jums dzīvo, tiekams es atzīšu, ko Dievs ar mani darīs. I Samuel 22:4 Un viņš tos noveda pie Moaba ķēniņa un tie palika pie tā, kamēr Dāvids mita kalnos. I Samuel 22:5 Tad pravietis Gads sacīja uz Dāvidu: nepaliec uz šiem kalniem, ej un paliec Jūda zemē. Tad Dāvids gāja un nāca Areta mežā. I Samuel 22:6 Un Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts ar tiem vīriem, kas pie viņa bija. Un Sauls sēdēja pie Ģibejas apakš kupla koka uz kalna, un viņa šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu. I Samuel 22:7 Tad Sauls sacīja uz saviem kalpiem, kas ap viņu stāvēja: klausiet jel, jūs Benjaminieši, vai Isajus dēls jums visiem dos tīrumus un vīna dārzus, vai viņš jūs visus cels par tūkstošniekiem un par simtniekiem, - I Samuel 22:8 Ka jūs visi pret mani esat sazvērējušies, un neviena nav, kas priekš manām ausīm būtu sacījis, ka mans dēls derību ir derējis ar Isajus dēlu? Un neviena nav jūsu starpā, kam manis būtu žēl, un kas to priekš manām ausīm būtu teicis, ka mans dēls manu kalpu pret mani pamodinājis, ka tas uz mani glūn, kā tas šodien redzams. I Samuel 22:9 Tad Doēgs, tas Edomietis, kas pie Saula kalpiem stāvēja, atbildēja un sacīja: es redzēju Isajus dēlu uz Nobu nākam pie Aķimeleka, Aķitaba dēla. I Samuel 22:10 Tas To Kungu viņa labad vaicāja un tam deva ceļamaizi un tam deva arī Fīlista Goliata zobenu. I Samuel 22:11 Tad ķēniņš nosūtīja un lika aicināt Aķimeleku, priestera Aķitaba dēlu, un visu viņa tēva namu, kas priesteri bija Nobā. Un tie nāca visi ķēniņa priekšā. I Samuel 22:12 Tad Sauls sacīja: klausi jel, tu Aķitaba dēls! Un tas sacīja: redzi, še es esmu, kungs. I Samuel 22:13 Tad Sauls uz to sacīja: kāpēc jūs pret mani esat sazvērējušies, tu un Isajus dēls, ka tu viņam esi maizes devis un zobenu, un Dievu viņa labad vaicājis, ka viņš pret mani celtos un uz mani glūnētu, kā tas šodien redzams? I Samuel 22:14 Tad Aķimeleks ķēniņam atbildēja un sacīja: kurš tad starp visiem taviem kalpiem ir tik uzticīgs, kā Dāvids, paša ķēniņa znots, kas pie tevis var pieiet un tevi klausīt un top godā turēts tavā namā? I Samuel 22:15 Vai tad es šodien esmu iesācis Dievu viņa pēc vaicāt? Lai Dievs pasargā! Lai ķēniņš tādu lietu uz savu kalpu negriež nedz uz visu mana tēva namu, jo tavs kalps no visām šīm lietām nekā nezin, ne mazu ne lielu. I Samuel 22:16 Bet ķēniņš sacīja: mirt tev jāmirst, Aķimelek, tev un visam tava tēva namam. I Samuel 22:17 Un ķēniņš sacīja uz tiem sargiem, kas pie viņa stāvēja: griežaties un nokaujiet Tā Kunga priesterus, tāpēc ka viņu roka arīdzan ir ar Dāvidu, un ka tie zinājuši viņu bēgam un man to nav sacījuši. Bet ķēniņa kalpi negribēja savu roku izstiept, Tā Kunga priesterus nokaut. I Samuel 22:18 Tad ķēniņš sacīja uz Doēgu: griezies tu un kauj tos priesterus. Tad Doēgs, tas Edomietis, griezās un kāva tos priesterus un nokāva tai diena astoņdesmit un piecus vīrus, kas to nātnu efodu nesa. I Samuel 22:19 Viņš sita arī Nobu, to priesteru pilsētu, ar zobena asmeni, gan vīrus, gan sievas, gan bērnus, gan zīdāmos, gan vēršus, gan ēzeļus, gan sīkus lopus viņš nokāva ar zobena asmeni. I Samuel 22:20 Tomēr viens no Aķimeleka, Aķitaba dēla, dēliem izbēga, ar vārdu Abjatars, un bēga pie Dāvida. I Samuel 22:21 Un Abjatars stāstīja Dāvidam, ka Sauls Tā Kunga priesterus bija nokāvis. I Samuel 22:22 Tad Dāvids sacīja uz Abjataru: es jau to zināju tai dienā, kad Doēgs, tas Edomietis, tur bija, ka tas Saulam to tiešām atsacīs. Es esmu noziedzīgs pie visām tava tēva nama dvēselēm. I Samuel 22:23 Paliec pie manis, nebīsties, kas manu dzīvību meklē, tam būs arī tavu dzīvību meklēt, jo pie manis tev būs patvērums. I Samuel 23:0 I Samuel 23:1 Un Dāvidam teica un sacīja: redzi, Fīlisti karo pret Ķeģilu un aplaupa klonus. I Samuel 23:2 Tad Dāvids vaicāja To Kungu un sacīja: vai man būs iet un Fīlistus kaut? Un Tas Kungs sacīja uz Dāvidu: ej, jo tu Fīlistus kausi un izglābsi Ķeģilu. I Samuel 23:3 Bet Dāvida vīri uz to sacīja: redzi, mēs bīstamies šeit iekš Jūda: kā mēs varētu iet uz Ķeģilu pret Fīlistu karapulkiem? I Samuel 23:4 Tad Dāvids vaicāja atkal To Kungu, un Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: “Celies, noej uz Ķeģilu, jo Es Fīlistus dodu tavā rokā.” I Samuel 23:5 Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Ķeģilu un karoja pret Fīlistiem un aizdzina viņu lopus un sakāva tos lielā kaušanā. Tā Dāvids atpestīja Ķeģilas iedzīvotājus. I Samuel 23:6 Bet kad Abjatars, Aķimeleka dēls, uz Ķeģilu bēga pie Dāvida, tad viņš nonāca ar to efodu savā rokā. I Samuel 23:7 Kad nu Saulam sacīja, ka Dāvids bija nācis uz Ķeģilu, tad Sauls sacīja: Dievs to nodevis manā rokā, jo viņš ir ieslēgts, ka tas nācis pilsētā, kur aizšaujami vārti. I Samuel 23:8 Tad Sauls sasauca tos ļaudis uz karu, ka tie noietu uz Ķeģilu, Dāvidu ar viņa vīriem aplenkt. I Samuel 23:9 Kad nu Dāvids nomanīja, ka Sauls šo ļaunumu pret viņu slepeni bija apņēmies, tad viņš sacīja uz priesteri Abjataru: nes to efodu šurp. I Samuel 23:10 Un Dāvids sacīja: Kungs, Israēla Dievs, Tavs kalps to dzirdējis, ka Sauls domā uz Ķeģilu nākt, to pilsētu samaitāt manis dēļ. I Samuel 23:11 Vai Ķeģilas namnieki mani nodos viņa rokā? Vai Sauls arī nāks lejā, kā Tavs kalps dzirdējis? Kungs, Israēla Dievs, saki to jel Savam kalpam. Tad Tas Kungs sacīja: viņš nonāks lejā. I Samuel 23:12 Un Dāvids sacīja: vai tad Ķeģilas namnieki mani un manus vīrus nodos Saula rokā? Tad Tas Kungs sacīja: nodos. I Samuel 23:13 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija pie sešsimt, un tie izgāja no Ķeģilas un gāja, kur varēdami. Un kad Saulam sacīja, ka Dāvids no Ķeģilas aizbēdzis, tad viņš palika neizgājis. I Samuel 23:14 Un Dāvids mita tuksnesī nepieejamās vietās un palika uz kalniem Zifas tuksnesī. Un Sauls to meklēja vienmēr, bet Dievs to nedeva viņa rokā. I Samuel 23:15 Un Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, viņa dzīvību meklēt; un Dāvids bija Zifas tuksneša silā. I Samuel 23:16 Tad Jonatāns, Saula dēls, cēlās un gāja pie Dāvida silā un stiprināja viņa roku iekš Dieva, I Samuel 23:17 Un sacīja uz to: nebīsties, jo mana tēva Saula roka tevi neatradīs, un tu tapsi Israēlim par ķēniņu, un es būšu tas tuvākais pie tevis, un to mans tēvs Sauls arī gan zina. I Samuel 23:18 Un tie abi derēja derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika tai silā, bet Jonatāns gāja uz savām mājām. I Samuel 23:19 Tad Zifas ļaudis nogāja pie Saula uz Ģibeju un sacīja: vai Dāvids neslēpjas pie mums silā nepieejamās vietās, uz Aķilas pakalna, kas tuksnesim pa labo roku? I Samuel 23:20 Nu tad, ķēniņ, nāc tūdaļ it pēc tava sirds prāta, jo mums pienākas, viņu nodot ķēniņa rokā. I Samuel 23:21 Tad Sauls sacīja: svētīti jūs esat Tam Kungam, ka jūs par mani esat apžēlojušies. I Samuel 23:22 Ejat jel, ņemiet vēl vērā, skatāties un izlūkojiet viņa vietu, kur viņa pēdas būs, un kas viņu tur ir redzējis; jo man ir sacīts, ka viņš ļoti gudrs. I Samuel 23:23 Tāpēc izraugāt un izlūkojiet visas malas, kur viņš slēpjās; tad nāciet atkal pie manis ar īstu vēsti, tad es jums iešu līdz. Un ja viņš šai zemē būs, tad es viņam dzīšos pakaļ starp visiem tūkstošiem iekš Jūda. I Samuel 23:24 Tad tie cēlās un nogāja uz Zifu Saulam pa priekšu. Bet Dāvids un viņa vīri turējās Maona tuksneša klajumā, pa labo roku tuksnesim. I Samuel 23:25 Un Sauls ar saviem vīriem gāja, viņu meklēt. Bet Dāvidam tapa ziņa dota, un viņš nogāja uz to lielo akmeni un palika Maona tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš Dāvidam dzinās pakaļ pa Maona tuksnesi. I Samuel 23:26 Un Sauls gāja šai kalna pusē, un Dāvids ar saviem vīriem viņā kalna pusē. Tad Dāvids steidzās no Saula bēgt, bet Sauls ar saviem vīriem Dāvidu un viņa vīrus aplenca, gribēdams tos sagūstīt. I Samuel 23:27 Bet viens vēstnesis nāca pie Saula sacīdams: steidzies un ej, jo Fīlisti zemē ielauzušies. I Samuel 23:28 Un Sauls griezās atpakaļ no Dāvida pakaļdzīšanās un gāja pret Fīlistiem; tāpēc šī vieta top nosaukta Zela-Maklekot (šķiršanās akmens). I Samuel 23:29 Un Dāvids aizgāja no turienes un palika Enģedos nepieejamās vietās. I Samuel 24:0 I Samuel 24:1 Un notikās, kad nu Sauls no Fīlistiem bija griezies atpakaļ, tad viņam teica un sacīja: redzi, Dāvids ir Enģedu tuksnesī. I Samuel 24:2 Tad Sauls ņēma trīstūkstoš izlasītus vīrus no visa Israēla un gāja meklēt Dāvidu ar viņa vīriem uz tiem mežu kazu kalniem. I Samuel 24:3 Un viņš nāca pie tiem avju laidariem ceļmalā; tur bija viena ala, un Sauls tanī iegāja savas kājas apsegt, bet Dāvids un viņa vīri sēdēja alas dibenā. I Samuel 24:4 Tad Dāvida vīri uz to sacīja: redzi, šī ir tā diena, par ko Tas Kungs tev ir sacījis: “Redzi, Es tavu ienaidnieku dodu tavā rokā, un tev būs viņam darīt, kā tev tīk.” Un Dāvids cēlās un nogrieza klusiņām vienu stūri no Saula svārkiem. I Samuel 24:5 Bet pēc tam Dāvidam sirds par to lēca, ka viņš to stūri no Saula svārkiem bija nogriezis. I Samuel 24:6 Un viņš sacīja uz saviem vīriem: lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko darītu savam kungam, Tā Kunga svaidītam, un savu roku pie viņa pieliktu, - jo viņš ir Tā Kunga svaidītais. I Samuel 24:7 Un Dāvids apsauca savus vīrus ar vārdiem un viņiem neļāva pret Saulu celties; un Sauls cēlās no tās alas un gāja pa ceļu. I Samuel 24:8 Tad arī Dāvids cēlās un izgāja no alas un sauca Saulam pakaļ un sacīja: mans kungs un ķēniņ! Tad Sauls skatījās atpakaļ. Un Dāvids locīdadamies ar savu vaigu nometās zemē. I Samuel 24:9 Un Dāvids sacīja uz Saulu: kāpēc tu klausi cilvēku vārdiem, kas saka: redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi? I Samuel 24:10 Redzi, šodien tavas acis redz, ka Tas Kungs tevi šodien tai alā bija devis manā rokā. Un gan sacīja, lai es tevi nokauju, bet (mana roka) tevi žēloja, jo es sacīju: es nepielikšu savu roku pie sava kunga, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais. I Samuel 24:11 Redzi jel, mans tēvs, redzi savu svārku stūri manā rokā; jo kad es to stūri no taviem svārkiem nogriezu, tad es tevi neesmu nokāvis. Atzīsti tad un redzi, ka manā rokā nav nedz ļaunuma nedz blēdības, un ka pret tevi neesmu grēkojis; taču tu meklē manu dvēseli paņemt. I Samuel 24:12 Tas Kungs tiesās starp mani un tevi, tiešām Tas Kungs mani pie tevis atriebs, bet mana roka nebūs pret tevi. I Samuel 24:13 Tā kā top teikts pēc veca sakāma vārda: no bezdievīgiem nāk bezdievība; bet mana roka nebūs pret tevi. I Samuel 24:14 Pret ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis? Kam tu dzenies pakaļ? Vienam nedzīvam sunim, vienai blusai! I Samuel 24:15 Bet Tas Kungs būs par tiesnesi un tiesās starp mani un tevi, un redzēs un pārstāvēs manu tiesu un mani izglābs no tavas rokas. I Samuel 24:16 Kad nu Dāvids bija beidzis šos vārdus uz Saulu runāt, tad Sauls sacīja: vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid? Un Sauls pacēla savu balsi un raudāja. I Samuel 24:17 Un viņš sacīja uz Dāvidu: tu esi taisnāks nekā es. Jo tu man esi labu darījis, bet es tev ļaunu esmu atmaksājis. I Samuel 24:18 Un nu tu man šodien esi parādījis, ka tu pie manis esi labu darījis, kad Tas Kungs mani tavā rokā bija iedevis, bet tu mani neesi nokāvis. I Samuel 24:19 Kad, kas savu ienaidnieku atrod, vai viņš tam liks staigāt pa labu ceļu? Lai Tas Kungs tev labu atmaksā par to, ko tu šodien pie manis esi darījis. I Samuel 24:20 Un nu, redzi, es zinu, ka tu tiešām būsi par ķēniņu, un ka Israēla valstība stāvēs tavā rokā. I Samuel 24:21 Tad zvērē nu man pie Tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manis negribi izdeldēt, nedz iznīcināt manu vārdu no mana tēva nama. I Samuel 24:22 Tad Dāvids zvērēja Saulam. Un Sauls gāja savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri gāja uz augšu tai nepieejamā vietā. I Samuel 25:0 I Samuel 25:1 Un Samuēls nomira un viss Israēls sapulcējās un žēlojās par to un to apraka viņa namā Rāmatā. I Samuel 25:2 Tad Dāvids nogāja uz Pārana tuksnesi. Un viens vīrs bija Maonā, kam saimniecība bija Karmelī; un tas vīrs bija ļoti bagāts, un tam bija trīstūkstoš avis un tūkstoš kazas. Un tas bija Karmelī, savas avis cirpt. I Samuel 25:3 Un tam vīram bija vārds Nābals, un viņa sievai bija vārds Abigaīle, un tā sieva bija ļoti gudra padomā un skaista augumā. Bet tas vīrs bija pikts un ļauns savos darbos un no Kāleba bērniem. I Samuel 25:4 Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals savas avis cirpa, I Samuel 25:5 Tad viņš sūtīja desmit puišus un sacīja tiem puišiem: ejat uz Karmeli un ejat pie Nābala un sveicinājiet viņu no manas puses, I Samuel 25:6 Un sakāt: Dievs palīdz, miers lai ir ar tevi un miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder! I Samuel 25:7 Un nu es esmu dzirdējis, ka tev ir avju cirpēji. Tad nu tavi gani pie mums ir bijuši, mēs tiem nekā ļauna neesam darījuši, tiem arī nekas nav zudis visu to laiku, kamēr tie Karmelī bijuši. I Samuel 25:8 Vaicā savus puišus, tad tie tev to sacīs. Lai tad tie jaunekļi žēlastību atrod priekš tavām acīm, jo mēs labā dienā esam atnākuši. Dod jel saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam, kas tev pie rokas. I Samuel 25:9 Kad nu Dāvida puiši bija nākuši un šos vārdus uz Nābalu no Dāvida puses runājuši, tad tie palika klusu. I Samuel 25:10 Bet Nābals atbildēja Dāvida kalpiem un sacīja: kas tas tāds Dāvids un kas tas tāds Isajus dēls? Šinī laikā ir daudz kalpu, kas no saviem kungiem aizbēg. I Samuel 25:11 Vai tad es savu maizi un ūdeni un savus lopus ņemšu, ko es priekš saviem cirpējiem esmu kāvis, un došu vīriem, ko es nepazīstu, no kurienes tie ir? I Samuel 25:12 Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz savu ceļu un gāja atpakaļ un nāca un atsacīja viņam visus šos vārdus. I Samuel 25:13 Tad Dāvids sacīja uz saviem vīriem: apjoziet ikviens savu zobenu. Tad ikviens apjoza savu zobenu. Un Dāvids apjoza arīdzan savu zobenu, un tie devās uz augšu Dāvidam pakaļ pie četrsimt vīru, un divsimt palika pie rīkiem. I Samuel 25:14 Bet Abigaīlei, Nābala sievai, viens no tiem puišiem to stāstīja un sacīja: redzi, Dāvids ir vēstnešus sūtījis no tuksneša un mūsu kungu licis sveicināt, bet viņš tos izbāra. I Samuel 25:15 Bet tie vīri mums ir bijuši ļoti labi, un mums nekā ļauna nav darījuši un mums nekas nav zudis visu to laiku, kad mēs pie tiem mituši, kad bijām laukā. I Samuel 25:16 Tie mums bijuši par mūri gan naktīm, gan dienām, visu to laiku, kad mēs pie tiem bijuši, avis ganīdami. I Samuel 25:17 Un nu ņem vērā un raugi, ko tu dari, jo nelaime būs gatava pret mūsu kungu un pret visu viņa namu, un tas ir netikls vīrs, ka viņam nekā nevar sacīt. I Samuel 25:18 Tad Abigaīle steidzās un ņēma divsimt maizes un divus ādas traukus ar vīnu un piecas kautas avis un piecus pūrus miltu un simts rozīņu raušu un divsimt vīģu raušu, un to krāva uz ēzeļiem. I Samuel 25:19 Un tā sacīja uz saviem puišiem: noejat manā priekšā, redzi, es būšu aiz jums. Bet savam vīram Nābalam, viņa par to tam nedeva ziņas. I Samuel 25:20 Kad nu viņa uz ēzeļa jādama nonāca pakalnā, meža ēnā, redzi, tad Dāvids ar saviem vīriem nonāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. I Samuel 25:21 Bet Dāvids bija sacījis: tiešām, es esmu velti sargājis visu, kas šim pieder tuksnesī, un tam nekas nav zudis no tā, kas viņam bija, bet viņš man maksā ļaunu par labu. I Samuel 25:22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem šā un tā dara, ja es no visa, kas viņam pieder, līdz rītam vienu atlicināju, kas mīž pie sienas. I Samuel 25:23 Kad nu Abigaīle Dāvidu redzēja, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un Dāvida priekšā krita uz savu vaigu un metās pie zemes. I Samuel 25:24 Un tā krita viņam pie kājām un sacīja: ak mans kungs, pielīdzini man, man to noziegumu, un lai jel tava kalpone priekš tavām ausīm runā, un klausi tavas kalpones vārdus! I Samuel 25:25 Mans kungs, nedusmojies, lūdzams, par šo netiklo vīru, par Nābalu, jo viņš ir tāds, kā viņa vārds skan; Nābals (ģeķis) viņa vārds un ģeķība ir pie viņa, un es, tava kalpone, sava kunga puišus neesmu redzējusi, ko tu esi sūtījis. I Samuel 25:26 Nu tad, mans kungs, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir noturējis, ka tu neesi nācis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku, un nu, kā Nābals, tā lai top tavi ienaidnieki un tie, kas pret manu kungu ļaunu domā. I Samuel 25:27 Un šī nu ir tā svētība, ko tava kalpone savam kungam ir atnesusi; lai to dod tiem puišiem, kas manam kungam staigā pakaļ. I Samuel 25:28 Piedod, lūdzams, tavai kalponei to pārkāpumu; jo Tas Kungs tiešām manam kungam dos pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karu, un nekāds ļaunums tevi neaizņems ne mūžam. I Samuel 25:29 Un kad kāds cilvēks pret tevi celsies, tevi vajāt un tavu dvēseli meklēt, tad mana kunga dvēsele būs iesieta tai dzīvo (dvēseļu) kūlītī pie Tā Kunga, tava Dieva, bet tavu ienaidnieku dvēsele taps kā no lingas izlingota. I Samuel 25:30 Kad nu Tas Kungs manam kungam visu to labu darīs, ko Viņš par tevi runājis, un tevi cels par valdnieku pār Israēli, I Samuel 25:31 Tad manam kungam nebūs šis grēks un šis sirds grūtums, ka tu velti būtu asinis izlējis, un ka mans kungs pats sev būtu palīdzējies; un kad Tas Kungs manam kungam labu darīs, tad tu pieminēsi savu kalponi. I Samuel 25:32 Tad Dāvids sacīja uz Abigaīli: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien man pretī sūtījis. I Samuel 25:33 Un slavēts lai ir tavs padoms, un svētīta esi tu pati, ka tu man šodien noturējusi, ka neesmu nācis asinsgrēkā, un ka ar savu roku neesmu atriebies. I Samuel 25:34 Jo patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvs, kas mani noturējis tev ļaunu darīt; ja tu nebūtu steigusies un man pretī nākusi, tad Nābalam nebūtu atlicis līdz rīta gaismai neviens, kas mīž pie sienas. I Samuel 25:35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un uz to sacīja: ej ar mieru atkal savās mājās! Redz, es tavu balsi esmu klausījis un tavu lūgšanu pieņēmis. I Samuel 25:36 Kad nu Abigaīle pie Nābala nāca, redzi, tad tam bija dzīres savā namā, tāpat kā ķēniņa dzīres, un Nābala sirds priecājās pie sevis, un viņš bija ļoti piedzēries. Bet viņa tam ne vārda nesacīja, ne maza, ne liela, līdz rīta gaismai. I Samuel 25:37 Un notikās rītā, kad vīns no Nābala bija izgājis, tad viņa sieva tam visu to stāstīja. Tad viņa sirds iekš viņa pamira, un viņš kļuva kā akmens. I Samuel 25:38 Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. I Samuel 25:39 Kad Dāvids dzirdēja, Nābalu esam mirušu, tad viņš sacīja: slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu pie Nābala atriebis un Savu kalpu noturējis no ļauna, un ka Tas Kungs Nābalam to ļaunu uz viņa galvu maksājis. Un Dāvids nosūtīja un runāja uz Abigaīli, ka viņš to ņemtu par sievu. I Samuel 25:40 Tad Dāvida kalpi nāca pie Abigaīles uz Karmeli un runāja uz to un sacīja: Dāvids mūs pie tevis ir sūtījis, ka viņš tevi ņemtu sev par sievu. I Samuel 25:41 Tad viņa cēlās un metās uz savu vaigu pie zemes un sacīja: redzi, še ir tava kalpone, ka tā kalpo un mazgā sava kunga kalpu kājas. I Samuel 25:42 Un Abigaīle steidzās un cēlās un jāja uz ēzeļa ar savām piecām jaunām meitām, kas viņai staigāja pakaļ, un tā gāja Dāvida vēstnešiem pakaļ un viņam palika par sievu. I Samuel 25:43 Un Dāvids ņēma arī Aķinoamu no Jezreēles, un tā šās abas viņam bija par sievām. I Samuel 25:44 Jo Sauls savu meitu Mikali, Dāvida sievu, bija devis Paltam, Laīsa dēlam, kas bija no Gallim. I Samuel 26:0 I Samuel 26:1 Tad Zifieši nāca pie Saula uz Ģibeju un sacīja: vai Dāvids nav paslēpies uz Aķilas pakalna šaipus tuksneša? I Samuel 26:2 Tad Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam līdz trīstūkstoš izlasīti Israēla vīri, Dāvidu meklēt Zifas tuksnesī. I Samuel 26:3 Un Sauls apmeta lēģeri uz Aķilas pakalna, kas šaipus tuksneša ceļmalā. Bet Dāvids palika tuksnesī. Un kad viņš redzēja, ka Sauls viņam pakaļ nāca tuksnesī, I Samuel 26:4 Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un nomanīja Saulu tiešām nākam. I Samuel 26:5 Un Dāvids cēlās un nāca uz to vietu, kur Sauls bija apmeties, un Dāvids redzēja to vietu, kur Sauls gulēja ar Abneru, Nera dēlu, savu karalielkungu, un Sauls gulēja starp tiem savestiem lēģera ratiem, un tie ļaudis ap viņu bija apmetušies. I Samuel 26:6 Tad Dāvids bilda un sacīja uz Aķimeleku, to Etieti, un uz Abizaju, Cerujas dēlu, Joaba brāi, sacīdams: Kas man ies līdz pie Saula lēģerī? Tad Abizajus sacīja: es iešu tev līdzi. I Samuel 26:7 Tad Dāvids un Abizajus nāca pie (Saula) ļaudīm naktī, un redzi, Sauls gulēja aizmidzis starp tiem savestiem lēģera ratiem, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un tie ļaudis gulēja ap viņu. I Samuel 26:8 Tad Abizajus sacīja uz Dāvidu: Dievs šodien tavu ienaidnieku ir devis tavā rokā; lai es nu viņu jel ar vienu reizi noduru ar šķēpu pie zemes, tad viņam otru reizi vairs nevajadzēs. I Samuel 26:9 Bet Dāvids sacīja uz Abizaju: nenonāve viņu, jo kas savu roku varētu pielikt pie Tā Kunga svaidītā un palikt nenoziedzīgs? I Samuel 26:10 Un Dāvids sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, - ja Tas Kungs viņu nesitīs, vai nu viņa diena nāks, ka tas mirs, vai tas karā ies un ies bojā, - I Samuel 26:11 Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku liktu pie Tā Kunga svaidītā! Tāpēc ņem jel nu to šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un to ūdens biķeri un ejam. I Samuel 26:12 Tā Dāvids ņēma to šķēpu un to ūdens biķeri no Saula galvas gala, un tie gāja projām, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja, un neviens neuzmodās, bet tie gulēja visi, jo ciets miegs no Tā Kunga tiem bija uzkritis. I Samuel 26:13 Kad nu Dāvids uz otru pusi bija pārgājis, tad viņš stāvēja kalna galā no tālienes, ka vēl plata vieta bija viņu starpā. I Samuel 26:14 Un Dāvids uzkliedza tiem ļaudīm un Abneram, Nera dēlam, un sacīja: vai tu neatbildi Abner? Tad Abners atbildēja un sacīja: kas tu tāds esi, ka tu tā pret ķēniņu kliedzi? I Samuel 26:15 Tad Dāvids sacīja uz Abneru: vai tu neesi vīrs? Un kas tev ir līdzīgs iekš Israēla? Kāpēc tad tu savu kungu, to ķēniņu, neesi sargājis? Jo viens no tiem ļaudīm ir nācis, ķēniņu, tavu kungu, nonāvēt. I Samuel 26:16 Tas nav labi, ko tu esi darījis; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, jo jūs nāvi esat pelnījuši, tāpēc ka jūs savu kungu, Tā Kunga svaidīto, neesat labāki sargājuši. Un nu redzi, kur ķēniņa šķēps ir un tas ūdens biķeris, kas bija viņa galvas galā? I Samuel 26:17 Un Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid? Un Dāvids sacīja: mana balss, mans kungs un ķēniņ. I Samuel 26:18 Un viņš sacīja: kāpēc mans kungs savu kalpu tā vajā? Jo ko es esmu darījis un kāds ļaunums ir manā rokā? I Samuel 26:19 Un nu klausi jel, mans kungs un ķēniņ, sava kalpa vārdus. Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai viņš ož upura dāvanu, bet ja cilvēku bērni to dara, tad tie lai ir nolādēti priekš Tā Kunga, tāpēc ka tie mani šodien izdzen, ka es nevaru palikt iekš Tā Kunga mantības, sacīdami: ej, kalpo svešiem dieviem. I Samuel 26:20 Bet lai nu manas asinis pie zemes nekrīt tālu no Tā Kunga vaiga, jo Israēla ķēniņš ir izgājis vienu blusu meklēt, tā kā irbi medī uz kalniem. I Samuel 26:21 Tad Sauls sacīja: es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs ļauna nedarīšu, tāpēc ka mana dvēsele šodien ir dārga bijusi tavās acīs; redzi, es esmu aplam darījis un ļoti noziedzies. I Samuel 26:22 Tad Dāvids atbildēja un sacīja: redz, še ir ķēniņa šķēps, lai tad viens no tiem puišiem nāk un to paņem. I Samuel 26:23 Bet Tas Kungs lai ikvienam maksā pēc viņa taisnības un pēc viņa uzticības; gan Tas Kungs tevi šodien manā rokā bija devis, bet es savu roku negribēju likt pie Tā Kunga svaidītā. I Samuel 26:24 Un redzi, kā tava dvēsele šodien ir augsti turēta manās acīs, tā lai mana dvēsele augsti top turēta Tā Kunga acīs, un lai viņš mani izpestī no visām bēdām. I Samuel 26:25 Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: svētīts tu esi, mans dēls Dāvid, tiešām ko tu uzņemsies, to tu tiešām arī izvedīsi galā. Tad Dāvids gāja savu ceļu, un Sauls griezās atpakaļ uz savu vietu. I Samuel 27:0 I Samuel 27:1 Un Dāvids domāja savā sirdī: taču man kādā dienā nāks gals caur Saula roku; man labuma nav, ja es glābtin neglābjos uz Fīlistu zemi, lai Sauls mitās mani joprojām meklēt visās Israēla robežās; tā es no viņa rokas izglābšos. I Samuel 27:2 Tad Dāvids cēlās un gāja ar tiem sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, pie Aķisa, Maoka dēla, Gatas ķēniņa. I Samuel 27:3 Un Dāvids palika pie Aķisa Gatā, pats un viņa vīri, ikkatrs ar savu namu, Dāvids ar savām abām sievām, Aķinoamu, to Jezreēlieti, un Abigaīli, Nābala sievu, to Karmelieti. I Samuel 27:4 Kad nu Saulam sacīja, ka Dāvids aizbēdzis uz Gatu, tad viņš to vairs nemeklēja. I Samuel 27:5 Un Dāvids sacīja uz Aķisu: ja es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tad lai man dod vietu vienā zemes pilsētā, ka es tur dzīvoju; jo kāpēc tavam kalpam ķēniņa pilsētā pie tevis būs dzīvot? I Samuel 27:6 Tad Aķis viņam tai dienā deva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga Jūda ķēniņiem pieder līdz šai dienai. I Samuel 27:7 Un tas laiks, ko Dāvids Fīlistu zemē mita, bija viens gads un četri mēneši. I Samuel 27:8 Un Dāvids cēlās ar saviem vīriem un uzbruka Gešuriešiem un Ģirziešiem un Amalekiešiem, jo tie citkārt bija tie zemes iedzīvotāji līdz Šurai un Ēģiptes zemei. I Samuel 27:9 Un Dāvids kāva to zemi un nepameta dzīvus ne vīrus, ne sievas un ņēma avis un vēršus un ēzeļus un kamieļus un drēbes, un griezās atpakaļ un nāca pie Aķisa. I Samuel 27:10 Kad nu Aķis sacīja: kur jūs šodien esat ielauzušies? Tad Dāvids sacīja: pret dienasvidu iekš Jūda, un pret dienasvidu pie Jerameliešiem, un pret dienasvidu pie Keniešiem. I Samuel 27:11 Un Dāvids ne vīrus, ne sievas nepameta dzīvus, ka tie netiktu uz Gatu; jo viņš sacīja: lai nenes vēsti pret mums, sacīdami: tā Dāvids mums ir darījis. Un tāds bija viņa darbs, cik ilgi tas Fīlistu zemē dzīvoja. I Samuel 27:12 Un Aķis ticēja Dāvidam un domāja, viņš sev smirdošu darījies priekš saviem Israēla ļaudīm, tāpēc viņš man mūžam būs par kalpu. I Samuel 28:0 I Samuel 28:1 Tanīs dienās notika, ka Fīlisti savus pulkus uz karu sapulcināja, ar Israēli karot. Tad Aķis sacīja uz Dāvidu: tev būs zināt, ka tev līdz ar mani jāiet karā, gan tev, gan taviem vīriem. I Samuel 28:2 Tad Dāvids sacīja uz Aķisu: tad tu gan manīsi, ko tavs kalps darīs. Un Aķis sacīja uz Dāvidu: tāpēc es tevi iecelšu par savas galvas sargu mūžam. I Samuel 28:3 Un Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls par viņu bija žēlojies, un viņu bija aprakuši Rāmatā, viņa pilsētā. Un Sauls zīlniekus un burvjus bija izdzinis no zemes. I Samuel 28:4 Tā nu Fīlisti sapulcējās un nāca un apmetās Šunemē, un Sauls sapulcēja visu Israēli un tie apmetās Ģilboā. I Samuel 28:5 Kad nu Sauls Fīlistu lēģeri redzēja, tad viņš bijās, un viņa sirds drebēja ļoti. I Samuel 28:6 Un Sauls vaicāja To Kungu, bet Tas Kungs tam neatbildēja ne caur sapņiem, ne caur urim(lozēm), ne caur praviešiem. I Samuel 28:7 Tad Sauls sacīja uz saviem kalpiem: meklējiet man vienu sievu, kam zīlnieka gars, ka es pie tās eju un to vaicāju. Un viņa kalpi uz to sacīja: redz, Endorā ir viena sieva, tai ir zīlnieka gars. I Samuel 28:8 Un Sauls pārmija savas drēbes un apvilka citas un gāja pats ar diviem vīriem un nāca pie tās sievas naktī un sacīja: zīlē man, lūdzama, caur zīlnieka garu un uzved man to, ko es tev sacīšu. I Samuel 28:9 Tad tā sieva uz to sacīja: redzi, tu zini, ko Sauls ir darījis, ka tas zīlniekus un burvjus no zemes ir izdeldējis. Kāpēc tu tad manai dvēselei valgus lieci, mani nomaitāt? I Samuel 28:10 Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tev par to lietu nekāds sods neuzies. I Samuel 28:11 Tad tā sieva sacīja: ko man tev būs uzvest? Un tas sacīja: uzved man Samuēli. I Samuel 28:12 Kad nu tā sieva Samuēli redzēja, tad tā iebrēcās ar stipru balsi un teica uz Saulu un sacīja: kāpēc tu man esi pievīlis? Tu esi Sauls! I Samuel 28:13 Un ķēniņš uz to sacīja: nebīsties! Bet ko tu redzi? Tā sieva sacīja uz Saulu: es redzu garu no zemes uzkāpjam. I Samuel 28:14 Un viņš uz to sacīja: kāds ir viņa ģīmis? Un viņa sacīja: tur uzkāpj vecs vīrs, apņēmies mētelī. Tad Sauls manīja, ka tas bija Samuēls, un viņš locīdamies nometās uz savu vaigu pie zemes. I Samuel 28:15 Un Samuēls sacīja uz Saulu: kāpēc tu mani nelieci mierā, un man esi licis nākt augšām? Tad Sauls sacīja: man ir ļoti bail, jo Fīlisti karo pret mani, un Dievs no manis ir atstājies un man vairs neatbild, nedz caur praviešiem, nedz caur sapņiem; tad es tevi esmu aicinājis, man padomu dot, ko man būs darīt. I Samuel 28:16 Tad Samuēls sacīja: kāpēc tad tu mani vaicā, kad Tas Kungs no tevis atstājies un tev palicis par ienaidnieku? I Samuel 28:17 Jo Tas Kungs tev ir darījis, ko Viņš caur mani runājis, un Tas Kungs to valstību no tavas rokas ir izrāvis un devis Dāvidam, tavam tuvākam. I Samuel 28:18 Tā kā tu uz Tā Kunga balsi neesi klausījis un neesi darījis pēc Viņa bargām dusmām pret Amaleku, tā Tas Kungs tev šodien to dara. I Samuel 28:19 Un Tas Kungs Israēli līdz ar tevi nodos Fīlistu rokā, jo rītu tu ar saviem dēliem būsi pie manis. Un Tas Kungs Israēla kara spēku dos Fīlistu rokā. I Samuel 28:20 Tad Sauls piepeši krita garšļauku pie zemes, un izbijās ļoti par Samuēla vārdiem; jo viņam nebija spēka, tādēļ ka visu to dienu un nakti nebija ēdis. I Samuel 28:21 Tad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš ļoti bija izbijies, un uz viņu sacīja: redzi, tava kalpone tavai balsij ir klausījusi, un es savu dzīvību savā rokā esmu likusi un tavam vārdam paklausījusi, ko tu uz mani esi runājis. I Samuel 28:22 Tad klausi nu arī tu, lūdzams, uz savas kalpones balsi, un es tev celšu priekšā kādu kumosu maizes, un ēd, tad tev atkal būs spēks, ka tu vari iet savu ceļu. I Samuel 28:23 Bet viņš liedzās un sacīja: es negribu ēst, bet viņa kalpi un tā sieva to piespieda, ka tas viņu balsij paklausīja. Un viņš cēlās augšā no zemes un apsēdās uz gultu. I Samuel 28:24 Un tai sievai bija barots teļš sētā, un viņa steidzās un to nokāva un ņēma miltus un tos mīcīja un cepa neraudzētas karašas. I Samuel 28:25 Un to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda un cēlās un aizgāja tai pašā naktī. I Samuel 29:0 I Samuel 29:1 Un Fīlisti visus savus pulkus bija sapulcinājuši Afekā, un Israēls apmetās pie Jezreēles akas. I Samuel 29:2 Un Fīlistu lielkungi tur gāja ar simtiem un ar tūkstošiem. Bet Dāvids un viņa vīri gāja ar Aķisu no aizmugures. I Samuel 29:3 Tad Fīlistu lielkungi sacīja: ko šie Ebreji (te dara)? Un Aķis sacīja uz Fīlistu lielkungiem: vai šis nav Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas šīs dienas un šos gadus pie manis bijis, un es pie tā nekā neesmu atradis no tās dienas, kad viņš tur ir atkritis, līdz šai dienai? I Samuel 29:4 Bet Fīlistu lielkungi apskaitās par viņu un uz viņu sacīja: lai tas vīrs griežas atpakaļ un lai iet atpakaļ uz savu vietu, ko tu viņam esi devis; lai viņš neiet karā mums līdz, ka viņš mums nepaliek par pretinieku pašā kaušanā. Jo kā šis savam kungam labāki varētu patikt, nekā caur šo vīru galvām? I Samuel 29:5 Vai šis nav tas Dāvids, par ko tie dejojot un dziedot sacīja: Sauls ir tūkstošus kāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus? I Samuel 29:6 Tad Aķis aicināja Dāvidu un uz to sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tu esi taisns vīrs un tava iziešana un ieiešana pie manis lēģerī man labi patīk, jo es pie tevis neesmu ļauna atradis no tās dienas, kad tu pie manis nācis, līdz šai dienai, bet tiem lielkungiem tu neesi patīkams. I Samuel 29:7 Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, ka tu ļauna nedari priekš Fīlistu lielkungu acīm. I Samuel 29:8 Tad Dāvids sacīja uz Aķisu: ko es esmu darījis un ko tu pie sava kalpa esi atradis no tās dienas, kad es tavā priekšā bijis, līdz šai dienai, ka man nu nebūs iet un kauties pret sava kunga, tā ķēniņa, ienaidniekiem? I Samuel 29:9 Tad Aķis atbildēja un sacīja uz Dāvidu: es gan zinu, tiešām tu manām acīm esi patīkams, tāpat kā viens Dieva eņģelis. Bet Fīlistu lielkungi saka, lai viņš neiet karā mums līdz. I Samuel 29:10 Nu tad celies rītā agri ar sava kunga kalpiem, kas tev līdz nākuši, un ceļaties rītā agri, kad gaisma būs metusies, un ejat. I Samuel 29:11 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, iet agri atpakaļ uz Fīlistu zemi. Bet Fīlisti cēlās uz Jezreēli. I Samuel 30:0 I Samuel 30:1 Un notikās, kad Dāvids ar saviem vīriem trešā dienā nāca uz Ciklagu, tad Amalekieši pret dienvidiem un Ciklagā bija ielauzušies un Ciklagu kāvuši un ar uguni sadedzinājuši. I Samuel 30:2 Un tās sievas no turienes bija aizveduši, un mazus un lielus, bet nevienu nebija nokāvuši, bet aizveduši un gājuši savu ceļu. I Samuel 30:3 Un Dāvids ar saviem vīriem nāca pie tās pilsētas, un redzi, tā bija sadedzināta ar uguni, un viņu sievas un viņu dēli un viņu meitas bija aizvesti. I Samuel 30:4 Tad Dāvids ar tiem vīriem, kas pie viņa bija, pacēla savu balsi un raudāja, kamēr tiem vairs spēka nebija raudāt. I Samuel 30:5 Arī Dāvida abas sievas, Aķinoama, tā Jezreēliete, un Abigaīle, Nābala sieva, tā Karmeliete, bija aizvestas. I Samuel 30:6 Un Dāvidam bija ļoti bail, jo tie ļaudis to gribēja akmeņiem nomētāt, jo visiem ļaudīm sirds ēdās, ikvienam par saviem dēliem un par savām meitām. Bet Dāvids stiprinājās iekš Tā Kunga, sava Dieva. I Samuel 30:7 Un Dāvids sacīja uz priesteri Abjataru, Aķimeleka dēlu: dod jel to efodu šurp! Un Abjatars nesa to efodu pie Dāvida. I Samuel 30:8 Tad Dāvids vaicāja To Kungu sacīdams: vai man būs tam pulkam pakaļ dzīties, vai es tos panākšu? Un Viņš tam sacīja: dzenies, tu tos panāksi un patiesi atpestīsi. I Samuel 30:9 Tad Dāvids nogāja ar tiem sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, un kad tie nāca pie Bezoras upes, tad tur citi apstājās. I Samuel 30:10 Un Dāvids tiem dzinās pakaļ ar četrsimt vīriem, bet divsimt vīri tur palika stāvot, kas bija piekusuši, ka nevarēja iet pār Bezoras upi. I Samuel 30:11 Un tie atrada vienu Ēģiptieti laukā, to tie atveda pie Dāvida, un deva tam maizes, un viņš ēda, un deva tam ūdeni dzert, I Samuel 30:12 Un deva tam vienu šķēli vīģu raušu un divus rozīņu raušus. Un viņš ēda, un viņa gars atkal atgriezās pie viņa, jo viņš nebija maizes ēdis, nedz ūdens dzēris trīs dienas un trīs naktis. I Samuel 30:13 Tad Dāvids uz to sacīja: kas tu esi un no kurienes tu esi? Tad tas sacīja: esmu ēģiptiešu puisis, viena Amalekieša kalps, un mans kungs mani atstājis, tāpēc ka es priekš trim dienām esmu slims palicis. I Samuel 30:14 Mēs bijām ielauzušies pret dienasvidu pie Krietiem un uz Jūdu un pret dienasvidu pie Kāleba, un Ciklagu ar uguni esam sadedzinājuši. I Samuel 30:15 Tad Dāvids uz to sacīja: vai tu gribi mani novest pie šā pulka? Un tas sacīja: zvērē man pie Dieva, ka tu mani negribi nokaut nedz nodot mana kunga rokā, tad es tevi pie šā pulka novedīšu. I Samuel 30:16 Un viņš to noveda. Un redzi, tie gulēja izklīduši pa visu klajumu, ēda un dzēra un dejoja par visu to lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no Fīlistu un Jūdu zemes. I Samuel 30:17 Un Dāvids tos kāva no rīta gaismas līdz vakaram otrai dienai sākot, un neviens no tiem neizspruka, kā vien četrsimt jauni vīri, kas uz kamieļiem jāšus aizbēga. I Samuel 30:18 Tā Dāvids izglāba visu, ko Amalekieši bija paņēmuši, un Dāvids arī izglāba savas abas sievas. I Samuel 30:19 Un no tiem netrūka neviena, ne maza ne liela, ne dēla ne meitas, ne no tā laupījuma, ne no visa, ko tie tiem bija paņēmuši, - visu Dāvids veda atpakaļ. I Samuel 30:20 Un Dāvids ņēma visas avis un vēršus, un tie šos lopus dzina Dāvida priekšā un sacīja: šis ir Dāvida laupījums. I Samuel 30:21 Kad nu Dāvids pie tiem divsimt vīriem nāca, kas bija piekusuši, ka Dāvidam nevarēja iet pakaļ, un tāpēc pie Bezoras upes bija pamesti, tad tie Dāvidam un tiem ļaudīm, kas pie viņa bija, izgāja pretī. Un Dāvids piestājās pie tiem ļaudīm un vaicāja pēc viņu labklāšanās. I Samuel 30:22 Tad visi netiklie un negantie ļaudis to vīru starpā, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: tāpēc ka tie mums nav nākuši līdz, tad mēs tiem arī nekā nedosim no tā laupījuma, ko esam glābuši, kā vien ikkatram savu sievu un savas bērnus; tos lai tie ņem un iet. I Samuel 30:23 Bet Dāvids sacīja: tā jums, mani brāļi, nebūs darīt ar to, ko Tas Kungs mums ir devis, jo Viņš mūs ir pasargājis, un to pulku, kas pret mums nācis, ir devis mūsu rokā. I Samuel 30:24 Kas jūs šinī lietā varētu klausīt? Jo kāda daļa ir tiem, kas gājuši kauties, tāda pat daļa būs arī šiem, kas pie rīkiem palikuši, tiem kopā būs dalīties. I Samuel 30:25 Un tas no tās dienas nu joprojām tā ir palicis, jo viņš to par likumu un tiesu ir iecēlis iekš Israēla līdz šai dienai. I Samuel 30:26 Kad nu Dāvids uz Ciklagu nāca, tad viņš no tā laupījuma Jūda vecajiem, saviem draugiem, sūtīja un sacīja: redz, še jums ir dāvanas no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma. I Samuel 30:27 (Proti) tiem Bētelē un tiem Rāmatā pret dienasvidu un tiem Jatirā I Samuel 30:28 Un tiem Aroērā un tiem Sipmotā un Estemoā I Samuel 30:29 Un tiem Rakalā un tiem, kas bija Jerameēliešu pilsētās, un tiem, kas Keniešu pilsētās dzīvoja, I Samuel 30:30 Un tiem Ormā un tiem KorAzanā un tiem Atakā, I Samuel 30:31 Tiem Hebronē, un visām vietām, kur Dāvids bija apkārt gājis, viņš un viņa vīri. I Samuel 31:0 I Samuel 31:1 Un Fīlisti karoja pret Israēli un Israēla vīri bēga no Fīlistiem un krita nokauti uz Ģilboas kalniem. I Samuel 31:2 Un Fīlisti lauzās uz Saulu un uz viņa dēliem, un nokāva Jonatānu un Abinadabu un Malķizuū, Saula dēlus. I Samuel 31:3 Un tā kaušanās bija briesmīga pret Saulu, un strēlnieki to aizņēma ar saviem stopiem, un viņš tapa ļoti ievainots no tiem strēlniekiem. I Samuel 31:4 Tad Sauls sacīja uz savu bruņu nesēju: izvelc savu zobenu un nodur mani ar to, ka šie neapgraizītie nenāk un mani nenodur un mani neliek smieklā. Bet viņa bruņu nesējs negribēja, jo viņš bijās ļoti. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz to. I Samuel 31:5 Kad nu viņa bruņu nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad tas arīdzan metās savā zobenā un mira līdz ar viņu. I Samuel 31:6 Tā Sauls nomira un viņa trīs dēli un viņa bruņu nesējs un visi viņa vīri tai dienā kopā. I Samuel 31:7 Kad nu Israēla vīri, kas bija viņpus tās ielejas un viņpus Jardānes, redzēja, ka Israēla vīri bija bēguši un ka Sauls ar saviem dēliem bija nomiris, tad tie atstāja tās pilsētas un bēga, un Fīlisti nāca un dzīvoja iekš tām. I Samuel 31:8 Un otrā dienā Fīlisti nāca, tos nokautos aplaupīt, un atrada Saulu un viņa trīs dēlus uz Ģilboas kalniem guļam. I Samuel 31:9 Un tie viņam nocirta galvu un novilka bruņas, un sūtīja pa Fīlistu zemi apkārt, ziņu dot savu elka dievu namos un pa tiem ļaudīm. I Samuel 31:10 Un tie nolika viņa bruņas Astartes namā un viņa miesas tie pakāra BetŠanā pie mūra. I Samuel 31:11 Kad nu Jabesas iedzīvotāji Gileādā dzirdēja, ko Fīlisti Saulam bija darījuši, I Samuel 31:12 Tad visi spēcīgie vīri cēlās un gāja cauru nakti un ņēma Saula miesas un viņa dēlu miesas no BetŠanas mūra, un tās veda uz Jabesu un tās tur sadedzināja, I Samuel 31:13 Un ņēma viņu kaulus un tos apraka apakš Jabesas kokiem un gavēja septiņas dienas.
II Samuel 0:0
II Samuel 1:0 II Samuel 1:1 Un notikās pēc Saula miršanas, kad Dāvids no Amalekiešu kaušanas bija atpakaļ griezies, tad Dāvids palika divas dienas Ciklagā. II Samuel 1:2 Un redzi, trešā dienā viens vīrs nāca no lēģera, no Saula, un viņa drēbes bija saplosītas, un zeme bija uz viņa galvas. Un kad viņš pie Dāvida nāca, viņš klanījās pie zemes mezdamies. II Samuel 1:3 Un Dāvids uz to sacīja: no kurienes tu nāci? Un tas uz viņu sacīja: no Israēla lēģera esmu izbēdzis. II Samuel 1:4 Tad Dāvids uz to sacīja: kā tur iet? Teic man jel! Un tas sacīja: tie ļaudis no kaušanās ir bēguši un daudz no tiem ļaudīm krituši un miruši, arī Sauls un Jonatāns, viņa dēls, ir miruši. II Samuel 1:5 Tad Dāvids sacīja uz to puisi, kas viņam to teica: kā tu zini, ka Sauls un Jonatāns, viņa dēls, miruši? II Samuel 1:6 Tad tas puisis, kas viņam to teica, sacīja: nejauši es nācu uz Ģilboas kalniem un redzi, Sauls bija atspiedies uz savu šķēpu, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. II Samuel 1:7 Tad viņš griezās atpakaļ un mani ieraudzīja un mani sauca. Un es sacīju: še es esmu. II Samuel 1:8 Un viņš uz mani sacīja: kas tu esi? Un es uz to sacīju: esmu Amalekietis. II Samuel 1:9 Un viņš uz mani sacīja: nāc šurp pie manis un nokauj mani, jo izbailes mani pārņēmušas, un mana dzīvība vēl ir vesela iekš manis. II Samuel 1:10 Tad es pie tā piegāju un to nokāvu, jo es gan zināju, ka viņš pēc savas krišanas nevarēja dzīvot, un es paņēmu to kroni, kas bija uz viņa galvas, un viņa rokas greznumu un to nesu šurp pie sava kunga. II Samuel 1:11 Tad Dāvids sakampa savas drēbes un tās saplēsa, tāpat arī visi tie vīri, kas pie viņa bija. II Samuel 1:12 Un tie žēlojās un raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par Tā Kunga ļaudīm un par Israēla namu, tāpēc ka tie caur zobenu bija krituši. II Samuel 1:13 Un Dāvids sacīja uz to puisi, kas viņam to bija teicis: no kurienes tu esi? Un viņš sacīja: es esmu sveša vīra, viena Amalekieša, dēls. II Samuel 1:14 Un Dāvids uz to sacīja: kā tu neesi bijies izstiept savu roku, nomaitāt Tā Kunga svaidīto? II Samuel 1:15 Un Dāvids sauca vienu no tiem puišiem un sacīja: nāc, nokauj viņu. Un tas to kāva, ka tas nomira. II Samuel 1:16 Un Dāvids uz to sacīja, tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava paša mute pret tevi ir liecinājusi sacīdama: es Tā Kunga svaidīto esmu nokāvis. II Samuel 1:17 Tad Dāvids dziedāja šo vaidu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, II Samuel 1:18 Un pavēlēja lai Jūda bērniem to stopa dziesmu mācītu (redzi, tā ir rakstīta tā taisnā grāmatā): II Samuel 1:19 Israēla glītums uz taviem kalniem nokauts! Kā tie varenie krituši! II Samuel 1:20 Nestāstat to Gatā, neteiciet to Askalonas ielās, ka Fīlistu meitas nepriecājās, ka neapgraizīto meitas nelīksmojās! II Samuel 1:21 Ģilboas kalni, lai rasa un lietus vairs nav uz jums, nedz tīrumi upuru dāvanām, jo tur to vareno priekšturamās bruņas ir nomestas, Saula priekšturamās bruņas ar eļļu nesvaidītas. II Samuel 1:22 Jonatāna stops nekad nav dzīts atpakaļ un Saula zobens nekad nav pārnācis bez nokauto asinīm un vareno taukiem. II Samuel 1:23 Sauls un Jonatāns, mīlīgi un laipni, dzīvībā un nāvē tie nav šķirti; tie bija vieglāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas. II Samuel 1:24 Israēla meitas, raudiet par Saulu, kas jūs krāšņi tērpa ar purpuru, kas jūsu drēbes pušķoja ar zelta glītumiem. II Samuel 1:25 Kā tie varenie ir krituši kara vidū! Jonatāns ir nokauts uz taviem kalniem. II Samuel 1:26 Man ir žēl pēc tevis, mans brāli Jonatān! Tu man biji ļoti mīļš, tava mīlestība man bija saldāka, nekā sievas mīlestība. II Samuel 1:27 Kā tie varenie krituši un kara ieroči gājuši bojā! II Samuel 2:0 II Samuel 2:1 Pēc tam Dāvids To Kungu vaicāja un sacīja: vai man būs iet uz vienu no Jūda pilsētām? Un Tas Kungs uz to sacīja: ej. Tad Dāvids sacīja: uz kurieni man būs iet? Un Viņš sacīja: uz Hebroni. II Samuel 2:2 Tad Dāvids cēlās uz turieni līdz ar savām divām sievām, Aķinoamu, to Jezreēlieti, un Abigaīli, Nābala, tā Karmelieša, sievu. II Samuel 2:3 Un Dāvids arī saviem vīriem, kas pie viņa bija, ikkatram ar savu namu lika iet uz turieni; un tie dzīvoja Hebrones pilsētās. II Samuel 2:4 Un tie Jūda vīri nāca un Dāvidu tur svaidīja Jūda namam par ķēniņu. II Samuel 2:5 Un Dāvidam stāstīja un sacīja: Jabesas vīri Gileādā Saulu ir aprakuši. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus pie tiem Jabesas vīriem Gileādā un tiem lika sacīt: svētīti jūs esat Tam Kungam, ka jūs šo mīlestību esat parādījuši savam kungam Saulam un viņu esat aprakuši. II Samuel 2:6 Tad lai nu Dievs jums atkal parāda mīlestību un uzticību, un es arīdzan jums gribu labu darīt par to, ka jūs tā esat darījuši. II Samuel 2:7 Un nu stiprinājiet savas rokas un esiet droši; jo, kad jūsu kungs Sauls nu ir miris, tad Jūda nams mani svaidījis sev par ķēniņu. II Samuel 2:8 Bet Abners, Nera dēls, Saula kara lielskungs, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un to pārveda uz Mahānaīm, II Samuel 2:9 Un to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un pār tiem Asuriešiem un pār Jezreēli un pār Efraīmu un pār Benjaminu un pār visu Israēli. II Samuel 2:10 Četrdesmit gadus Išbošets, Saula dēls, bija vecs, kad viņš palika Israēlim par ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus; bet tie no Jūda nama turējās pie Dāvida. II Samuel 2:11 Un viss tas laiks, kamēr Dāvids Hebronē bijis ķēniņš pār Jūda namu, ir septiņi gadi un seši mēneši. II Samuel 2:12 Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahānaīm uz Gibeonu. II Samuel 2:13 Un Joabs, Cerujas dēls, izgāja arīdzan ar Dāvida kalpiem, un tie sastapās pie Gibeonas dīķa, un palika viens šaipus dīķa un otrs viņpus dīķa. II Samuel 2:14 Un Abners sacīja uz Joabu: lai jel tie puiši ceļas un cīkstas mūsu priekšā. Tad Joabs sacīja: lai ceļas. II Samuel 2:15 Tad cēlās un nogāja pēc skaita divpadsmit par Benjaminu un Išbošetu, Saula dēlu, un divpadsmit no Dāvida kalpiem. II Samuel 2:16 Un tie sagrāba viens otru pie galvas un iedūra savu zobenu otram sānos, un tie krita visi reizē, un šī vieta tapa nosaukta Elkat-Acurim (asmeņu tīrums), kas ir pie Gibeonas. II Samuel 2:17 Un tai dienā cēlās grūta kaušanās, un Abners un Israēla vīri tapa sakauti no Dāvida kalpiem. II Samuel 2:18 Un tur bija trīs Cerujas dēli, Joabs un Abizajus un Azaēls. Un Azaēls bija viegls uz kājām, kā stirna laukā. II Samuel 2:19 Un Azaēls dzinās Abneram pakaļ un neatstājās no Abnera ne pa labo ne pa kreiso roku. II Samuel 2:20 Un Abners skatījās atpakaļ un sacīja: vai tu neesi Azaēls? Un viņš sacīja: es tas esmu. II Samuel 2:21 Tad Abners uz to sacīja: atkāpies vai pa labo, vai pa kreiso roku, un satver vienu no tiem puišiem un paņem viņa ieročus. Bet Azaēls no viņa negribēja atstāties. II Samuel 2:22 Tad Abners runāja vēl uz Azaēli un sacīja: atstājies no manis, - kāpēc man tevi būs kaut zemē? Kā tad es varēšu savu vaigu pacelt tava brāļa Joaba priekšā? II Samuel 2:23 Bet viņš negribēja atstāties. Tad Abners viņam ar šķēpa otru galu iedūra vēderā, ka šķēps pakaļā iznāca ārā, un Azaēls turpat krita un nomira. Un visi, kas uz to vietu nāca, kur Azaēls bija kritis un nomiris, tie tur apstājās. II Samuel 2:24 Bet Joabs un Abizajus dzinās Abneram pakaļ, un saule jau nogāja, kad tie nāca pie Amas pakalna, kas šaipus Ģias uz Gibeonas tuksneša ceļa. II Samuel 2:25 Un Benjamina bērni sapulcējās Abneram pakaļ vienā pulkā un stāvēja kāda kalna galā. II Samuel 2:26 Tad Abners sauca uz Joabu un sacīja: vai tad zobens lai rij mūžam? Vai tu nezini, ka beidzot ceļas rūgtums? Un cik ilgi tu tiem ļaudīm nesacīsi, lai saviem brāļiem vairs nedzenās pakaļ. II Samuel 2:27 Tad Joabs sacīja: tik tiešām kā Dievs dzīvo, kad tu nebūtu runājis, tie ļaudis jau no paša rīta būtu novērsti, ikviens no sava brāļa nost. II Samuel 2:28 Tad Joabs pūta ar bazūni, un visi ļaudis apstājās un nedzinās vairs Israēlim pakaļ un mitējās kauties. II Samuel 2:29 Un Abners un viņa vīri gāja cauru nakti pa to klajumu un cēlās pār Jardāni un gāja caur visu Bitronu un nāca uz Mahānaīm. II Samuel 2:30 Un Joabs griezās atpakaļ no Abnera un sapulcināja visus ļaudis. Tad no Dāvida kalpiem trūka deviņpadsmit vīri un Azaēls. II Samuel 2:31 Bet Dāvida kalpi bija kāvuši no Benjamina un Abnera vīriem trīssimt un sešdesmit vīrus; tie bija nomiruši. II Samuel 2:32 Un tie pacēla Azaēli un to apraka viņa tēva kapā Bētlemē. Un Joabs gāja ar saviem vīriem cauru nakti, ka gaisma tiem ausa Hebronē. II Samuel 3:0 II Samuel 3:1 Un karš starp Saula namu un Dāvida namu vilcinājās. Bet Dāvids palika jo dienas jo spēcīgāks, un Saula nams jo dienas jo vājāks. II Samuel 3:2 Un Dāvidam Hebronē piedzima dēli: viņa pirmdzimtais bija Ammons, no Aķinoamas, tās Jezreēlietes. II Samuel 3:3 Un viņa otrs bija Ķileabs no Abigaīles, Nābala sievas, no Karmeļa. Un trešais Absaloms, no Maākas, Talmaja, Gešuras ķēniņa, meitas. II Samuel 3:4 Un ceturtais Adonijus, Aģitas dēls. Un piektais Šefatijus, Abitalas dēls. II Samuel 3:5 Un sestais Jetreams no Eglas, Dāvida sievas. Šie dzima Dāvidam Hebronē. II Samuel 3:6 Kamēr nu karš bija starp Saula namu un Dāvida namu, tad Abners stipri turējās pie Saula nama. II Samuel 3:7 Un Saulam bija lieka sieva bijusi, Ricpa vārdā, Ajas meita. Un (Išbošets) sacīja uz Abneru: kāpēc tu guli pie mana tēva liekas sievas? II Samuel 3:8 Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un sacīja: vai tad es esmu suņa galva, kas pie Jūda turas? Tava tēva Saula namam, viņa brāļiem un viņa draugiem es šodien parādu žēlastību un tevi neesmu nodevis Dāvida rokā, un tu man šodien noziegumu pārmeti tās sievas dēļ! II Samuel 3:9 Lai Dievs Abneram šā un tā dara, ja es tā nedarīšu Dāvidam, kā Tas Kungs viņam ir zvērējis, II Samuel 3:10 Noceldams valstību no Saula nama un uzceldams Dāvida goda krēslu pār Israēli un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai. II Samuel 3:11 Un tas Abneram ne vārda vairs nevarēja atbildēt, tā tas viņu bijās. II Samuel 3:12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un sacīja: kam tā zeme pieder? Un sacīja: deri derību ar mani, redzi, tad mana roka būs ar tevi, atgriezt visu Israēli pie tevis. II Samuel 3:13 Un viņš sacīja: labi, es ar tevi derēšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, proti, tev manu vaigu nebūs redzēt, pirms tu man nebūsi atvedis Mikali, Saula meitu, kad tu nāksi redzēt manu vaigu. II Samuel 3:14 Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, sacīdams: dod man Mikali, manu sievu, ko esmu precējies ar simts Fīlistu priekšādām. II Samuel 3:15 Un Išbošets nosūtīja un to ņēma no vīra, no Paltiēļa, Laīsa dēla. II Samuel 3:16 Un viņas vīrs gāja viņai līdz, un iedams raudāja viņai pakaļ līdz Bakurim. Tad Abners uz to sacīja: ej, griezies atpakaļ. Tad viņš griezās atpakaļ. II Samuel 3:17 Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un sacījis: jūs citkārt Dāvidu esat meklējuši sev par ķēniņu. II Samuel 3:18 Tad dariet nu to, jo Tas Kungs uz Dāvidu ir runājis un sacījis: caur Sava kalpa Dāvida roku Es izpestīšu Savus Israēla ļaudis no Fīlistu rokas un no visu viņu ienaidnieku rokas. II Samuel 3:19 Tāpat Abners bija runājis priekš Benjamina ausīm, un Abners nogāja arī priekš Dāvida ausīm Hebronē runāt visu, kas Israēlim un visam Benjamina namam labi patika. II Samuel 3:20 Un Abners nāca pie Dāvida uz Hebroni un divdesmit vīri viņam līdz, un Dāvids Abneram un tiem vīriem, kas viņam bija līdz, taisīja dzīres. II Samuel 3:21 Tad Abners sacīja uz Dāvidu: es celšos un iešu un sapulcināšu visu Israēli pie sava kunga, tā ķēniņa, ka tie ar tevi der derību; tad tu varēsi valdīt pār visu, kas tavai dvēselei patīk. Tā Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja ar mieru. II Samuel 3:22 Un redzi, Dāvida kalpi un Joabs griezās atpakaļ no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu. Un Abners nebija vairs pie Dāvida Hebronē, bet šis to bija atlaidis, ka tas ar mieru bija aizgājis. II Samuel 3:23 Kad nu Joabs un viss tas spēks ar viņu pārnāca, tad Joabam teica un sacīja: Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru aizgājis. II Samuel 3:24 Tad Joabs gāja pie ķēniņa un sacīja: ko tu esi darījis? Redzi, Abners pie tevis ir nācis, - kāpēc tu viņu esi atlaidis, ka tas aizgājis? II Samuel 3:25 Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas ir nācis tevi pierunāt, ka viņš vērā liktu tavu iziešanu un ieiešanu un izprastu visu, ko tu dari. II Samuel 3:26 Un Joabs izgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus Abneram pakaļ, kas viņu atkal atveda no Ziras akas; bet Dāvids par to nezināja. II Samuel 3:27 Kad nu Abners uz Hebroni nāca atpakaļ, tad Joabs viņu veda vārtos, klusu ar viņu parunāt, un tur tas viņam dūra vēderā, ka tas nomira, par viņa brāļa Azaēļa asinīm. II Samuel 3:28 Kad nu Dāvids to pēcak dzirdēja, tad viņš sacīja: es esmu nenoziedzīgs un mana valstība Tā Kunga priekšā mūžīgi pie Abnera, Nera dēla, asinīm. II Samuel 3:29 Lai tās nāk uz Joaba galvu un uz visu viņa tēva namu, un lai Joaba namā netrūkst, kam izpil un kas ir spitālīgs un kas pie spieķa staigā un kas caur zobenu krīt un kam maizes trūkst. II Samuel 3:30 Tā Joabs un Abizajus, viņa brālis, nokāva Abneru par to, ka tas Azaēli, viņu brāli, bija nokāvis kaujā pie Gibeonas. II Samuel 3:31 Tad Dāvids sacīja uz Joabu un uz visiem ļaudīm, kas pie viņa bija: saplēšat savas drēbes un apvelciet maisus un žēlojaties Abnera pēc. Un ķēniņš Dāvids gāja bērēm pakaļ. II Samuel 3:32 Kad nu Abneru apraka Hebronē, tad ķēniņš pacēla savu balsi un raudāja pie Abnera kapa, un visi ļaudis raudāja. II Samuel 3:33 Un ķēniņš žēlojās par Abneru un sacīja: vai Abneram bija jāmirst, kā mirst nelietis? II Samuel 3:34 Tavas rokas nebija saistītas nedz tavas kājas liktas vara pinekļos; tu esi kritis, kā krīt caur netikliem. Tad visi ļaudis vēl vairāk par to raudāja. II Samuel 3:35 Un visi ļaudis nāca aicināt, lai Dāvids maizes ēstu, kamēr vēl bija dienas gaisma; tad Dāvids zvērēja un sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, ja es baudīšu maizes vai cita kā, pirms saule noiet. II Samuel 3:36 Un visi ļaudis to dzirdēja, un tas tiem labi patika; viss ko ķēniņš darīja, tas visiem ļaudīm labi patika. II Samuel 3:37 Un visi ļaudis un viss Israēls noprata tai dienā, ka tas nebija nācis no ķēniņa, ka Abners, Nera dēls, bija nokauts. II Samuel 3:38 Un ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai nezināt, ka šodien lielskungs un augsts vīrs ir kritis iekš Israēla? II Samuel 3:39 Bet es vēl šodien esmu par jaunu, nule par ķēniņu svaidīts. Un šie vīri, Cerujas dēli, man ir par stipriem; Tas Kungs lai atmaksā tiem ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarīšanas. II Samuel 4:0 II Samuel 4:1 Kad nu Saula dēls dzirdēja, ka Abners Hebronē bija miris, tad viņa rokas nogura un viss Israēls iztrūkās. II Samuel 4:2 Un Saula dēlam bija divi vīri, sirotāju virsnieki, un vienam bija vārds Baēna un otram Rekabs, Rimona dēli, no Beērotas, no Benjamina bērniem, (jo Beērota arīdzan Benjamina bērniem top pieskaitīta; II Samuel 4:3 Un tie Beērotieši bija bēguši uz Ģetaīm un bija tur piemitēji līdz šai dienai.) II Samuel 4:4 Un Jonatānam, Saula dēlam, bija dēls, tas bija tizls uz abējām kājām; pieci gadus viņš bija vecs, kad tā vēsts no Jezreēles nāca par Saulu un Jonatānu, un viņa emma viņu bija uzņēmusi un bēgusi, un tai steigšus bēgot viņš bija kritis un par kropli palicis, un viņa vārds bija Mefibošets. II Samuel 4:5 Un Rimona, tā Beērotieša, dēli, Rekabs un Baēna, nogāja un nāca uz Išbošeta namu pašā dienas karstumā un viņš gulēja uz gultas dienasvidū. II Samuel 4:6 Un tie gāja namā iekšā, tā kā kviešus ņemt, un iedūra viņam vēderā, un Rekabs un Baēna, viņa brālis, aizbēga. II Samuel 4:7 Tie nāca namā, viņam uz gultas guļot savā guļamā istabā, un to sita un nokāva, un viņam nocirta galvu, un tie ņēma viņa galvu un gāja pa klajuma ceļu visu nakti. II Samuel 4:8 Un tie nesa Išbošeta galvu pie Dāvida uz Hebroni un sacīja uz ķēniņu: redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas tavu dzīvību meklēja. Tā Tas Kungs manu kungu, to ķēniņu, šodien ir atriebis pie Saula un viņa dzimuma. II Samuel 4:9 Bet Dāvids atbildēja Rekabam un viņa brālim Baēnam, Rimona, tā Beērotieša, dēliem, un uz tiem sacīja: tik tiešām, kā Tas Kungs dzīvs, kas manu dvēseli ir atpestījis no visām bēdām, II Samuel 4:10 Kas man to vēsti nesa, sacīdams: redzi, Sauls ir nomiris! Un šķitās labu vēsti nesot, to es sagrābu un nokāvu Ciklagā, dot tam vēstneša algu; II Samuel 4:11 Jo vairāk, kad bezdievīgi vīri taisnu vīru viņa namā uz viņa gultas nokāvuši, - un nu, vai man nebūs meklēt viņa asinis no jūsu rokām un jūs izdeldēt no zemes? II Samuel 4:12 Un Dāvids pavēlēja saviem puišiem, un tie tos nokāva un nocirta viņiem rokas un kājās un tos uzkāra pie Hebrones dīķa. Bet Išbošeta galvu tie ņēma un apraka Abnera kapā Hebronē. II Samuel 5:0 II Samuel 5:1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebroni un runāja sacīdami: redzi, mēs esam no taviem kauliem un no tavām miesām. II Samuel 5:2 Arī senāk, kad Sauls mums bija par ķēniņu, tad tu Israēli izvadīji un ievadīji. Un Tas Kungs uz tevi ir sacījis: tev būs Manus Israēla ļaudis ganīt, un tev būs būt Israēlim par valdītāju. II Samuel 5:3 Tā visi Israēla vecaji nāca pie ķēniņa uz Hebroni, un ķēniņš Dāvids derēja derību ar tiem Hebronē priekš Tā Kunga vaiga, un tie svaidīja Dāvidu Israēlim par ķēniņu. II Samuel 5:4 Trīsdesmit gadus Dāvids bija vecs, kad tas palika par ķēniņu, un viņš valdīja četrdesmit gadus. II Samuel 5:5 Hebronē viņš valdīja pār Jūdu septiņus gadus un sešus mēnešus, un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit un trīs gadus pār visu Israēli un Jūdu. II Samuel 5:6 Un ķēniņš gāja ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret Jebusiešiem, kas tai zemē dzīvoja, bet tie teica uz Dāvidu un sacīja: tu šurp nenāksi, bet aklie un tizlie tevi atsitīs, ar to teikdami, ka Dāvids tur iekšā netikšot. II Samuel 5:7 Bet Dāvids uzņēma Ciānas pili, - šī ir Dāvida pilsēta. II Samuel 5:8 Jo Dāvids sacīja tai dienā: kas Jebusiešus kauj, lai grūž bezdibenī aklos un tizlos, ko Dāvida dvēsele ienīst. Tāpēc top sacīts: akls un tizls namā nenāk. II Samuel 5:9 Tā Dāvids dzīvoja tai pilī un to nosauca par Dāvida pilsētu, un Dāvids to uztaisīja visapkārt no Millus sākot un uz iekšpusi. II Samuel 5:10 Un Dāvids auga augumā vienmēr, un Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, bija ar viņu. II Samuel 5:11 Un Hirams, Tirus ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus un remešus(namdarus) un akmeņu cirtējus, un tie uztaisīja Dāvidam namu. II Samuel 5:12 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu Israēlim bija apstiprinājis par ķēniņu, un ka Tas viņa valstību bija paaugstinājis Savu Israēla ļaužu labad. II Samuel 5:13 Un Dāvids ņēma vēl vairāk lieku sievu un sievu no Jeruzālemes, kad viņš no Hebrones bija atnācis, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. II Samuel 5:14 Un šie ir to vārdi, kas viņam Jeruzālemē dzimuši: Šamuūs un Zobabs, Nātans un Salamans. II Samuel 5:15 Un Jebears un Elizuūs un Nevegs un Japius II Samuel 5:16 Un Elišamus un Eliads un Elivalets. II Samuel 5:17 Kad nu Fīlisti dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts Israēlim par ķēniņu, tad visi Fīlisti cēlās, Dāvidu meklēt. Un Dāvids to dzirdēdams nogāja uz to stipro pili. II Samuel 5:18 Un Fīlisti nāca un apmetās Refaīm ielejā. II Samuel 5:19 Tad Dāvids vaicāja To Kungu un sacīja: vai man būs celties pret Fīlistiem? Vai Tu tos dosi manā rokā? Un Tas Kungs sacīja uz Dāvidu: celies, jo Es Fīlistus tiešām došu tavā rokā. II Samuel 5:20 Tad Dāvids nāca uz BaālPracim, un Dāvids tos tur kāva un sacīja: Tas Kungs manus ienaidniekus ir saplosījis manā priekšā, tā kā ūdens izplosa. Tādēļ šo vietu nosauca BaālPracim (plosījums). II Samuel 5:21 Un tie tur pameta savus elkadievus, un Dāvids ar saviem vīriem tos paņēma. II Samuel 5:22 Un Fīlisti atkal cēlās un apmetās Refaīm ielejā. II Samuel 5:23 Un Dāvids vaicāja To Kungu, un Tas sacīja: necelies viņiem pretī, bet met līkumu viņiem mugurā un uzbrūc tiem pret tiem raudu kokiem. II Samuel 5:24 Un kad tu dzirdēsi soļu troksni raudu koku galos, tad traucies, jo Tas Kungs tad ir izgājis tavā priekšā, kaut Fīlistu lēģeri. II Samuel 5:25 Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un kāva Fīlistus no Ģibejas līdz Gazerai. II Samuel 6:0 II Samuel 6:1 Pēc tam Dāvids atkal sapulcināja visus jaunos vīrus iekš Israēla, trīsdesmit tūkstošus. II Samuel 6:2 Un Dāvids cēlās un nogāja ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija, uz Baālu Jūdā (Kiriatjearimu), ka no turienes atvestu Dieva šķirstu, pie kā top piesaukts tas vārds, Tā Kunga Cebaot vārds, kas sēž pār ķerubiem. II Samuel 6:3 Un tie veda Dieva šķirstu ar jauniem ratiem un ņēma to no Abinadaba nama, kas tai pakalnā; un Uza un Ahijus, Abinadaba dēli, vadīja tos jaunos ratus. II Samuel 6:4 Kad tie nu Dieva šķirstu ņēma no Abinadaba nama, kas tai pakalnā, tad Ahijus gāja šķirsta priekšā. II Samuel 6:5 Un Dāvids un viss Israēla nams līksmojās Tā Kunga priekšā ar visādiem priežu koka mūzikas rīkiem, ar koklēm un ar stabulēm un ar bungām un ar zvārguļiem un ar pulkstenīšiem. II Samuel 6:6 Kad tie nu nāca pie Nahona klona, tad Uza izstiepa roku pie Dieva šķirsta un to turēja, jo vēršiem kājas slīdēja. II Samuel 6:7 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Uzu, un Dievs viņu tur kāva tās drošības dēļ un viņš tur nomira pie Dieva šķirsta. II Samuel 6:8 Un Dāvidam gāja pie sirds, ka Tas Kungs tādu robu cirtis, Uzu sizdams, un to vietu nosauca PerecUza (Uzas robs) līdz šai dienai. II Samuel 6:9 Un Dāvids bijās To Kungu tai dienā un sacīja: kā lai pārnāk Tā Kunga šķirsts pie manis? II Samuel 6:10 Un Dāvids Tā Kunga šķirstu negribēja vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet Dāvids to lika vest ObedEdoma, tā Gatieša, namā. II Samuel 6:11 Un Tā Kunga šķirsts palika ObedEdoma, tā Gatieša, namā trīs mēnešus, un Tas Kungs svētīja ObedEdomu un visu viņa namu. II Samuel 6:12 Tad ķēniņam Dāvidam teica un sacīja: Tas Kungs ObedEdoma namu ir svētījis ar visu, kas tam pieder, Dieva šķirsta labad. Tad Dāvids gāja un pārveda Dieva šķirstu no ObedEdoma nama uz Dāvida pilsētu ar prieku. II Samuel 6:13 Un kad Tā Kunga šķirsta nesēji sešus soļus bija pagājuši, tad viņš upurēja vērsi un barotu teļu. II Samuel 6:14 Un Dāvids dejoja ar visu spēku Tā Kunga priekšā, un Dāvids bija apjozies ar nātnu efodu. II Samuel 6:15 Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda Tā Kunga šķirstu ar gavilēšanu un bazūņu skaņu. II Samuel 6:16 Kad nu Tā Kunga šķirsts nāca Dāvida pilsētā, tad Mikale, Saula meita, skatījās pa logu un redzēja ķēniņu Dāvidu Tā Kunga priekšā dejojam un lecam un to nicināja savā sirdī. II Samuel 6:17 Un tie ieveda Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā tās telts vidū, ko Dāvids priekš tā bija uzcēlis. Un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Tā Kunga priekšā. II Samuel 6:18 Kad nu Dāvids bija pabeidzis upurēt dedzināmos upurus un pateicības upurus, tad viņš tos ļaudis svētīja Tā Kunga Cebaot vārdā. II Samuel 6:19 Un visiem ļaudīm, visai Israēla draudzei, gan vīriem, gan sievām, viņš izdalīja ikkatram pa karašai un pa gaļas gabalam un pa vīnogu rausim. Un visi ļaudis nogāja ikviens savā namā. II Samuel 6:20 Kad nu Dāvids atpakaļ griezās, sveicināt savu namu, tad Mikale, Saula meita, Dāvidam izgāja pretī un sacīja: cik ļoti Israēla ķēniņš šodien pagodinājies, kas šodien priekš savu kalpu kalponēm ir atsedzies, tā kā atsedzās neliešu ļaudis! II Samuel 6:21 Bet Dāvids sacīja uz Mikali: Tā Kunga priekšā es esmu līksmojies, kas mani izredzējis tava tēva vietā un visa viņa nama vietā, mani ieceldams par valdītāju Tā Kunga ļaudīm, Israēlim. II Samuel 6:22 Un es vēl vairāk pazemošos nekā tā, un būšu zems savās acīs, un ar tām kalponēm, par ko tu runājusi, ar tām es gribu tikt godā. II Samuel 6:23 Un Mikale, Saula meita, palika bez bērna līdz savai miršanas dienai. II Samuel 7:0 II Samuel 7:1 Un notikās, kad ķēniņš savā namā sēdēja un Tas Kungs viņam bija mieru devis no visiem viņa ienaidniekiem visapkārt, II Samuel 7:2 Tad ķēniņš sacīja uz pravieti Nātanu: redzi, es dzīvoju ciedru namā, un Tā Kunga šķirsts mīt starp telts deķiem. II Samuel 7:3 Tad Nātans sacīja uz ķēniņu: ej un dari visu, kas tavā sirdī, jo Tas Kungs ir ar tevi. II Samuel 7:4 Bet tai pašā naktī Tā Kunga vārds notika uz Nātanu un sacīja: II Samuel 7:5 Ej un saki Dāvidam, Manam kalpam: tā saka Tas Kungs: Vai tev būs Man namu celt, Man par mājas vietu? II Samuel 7:6 Jo Es namā neesmu mitis no tās dienas, kad Israēla bērnus esmu izvedis no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet esmu staigājis teltī un dzīvoklī. II Samuel 7:7 Visu to laiku, kad Es ar visiem Israēla bērniem esmu staigājis, vai esmu vienu vārdu runājis uz kādu no Israēla ciltīm, kam Es pavēlējis, Manus Israēla ļaudis ganīt, sacīdams: kāpēc jūs Man neuztaisiet ciedru namu? II Samuel 7:8 Tad nu tev tā būs sacīt uz Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es tevi no ganības, no sīkiem lopiem esmu ņēmis, būt valdītājam pār Maniem Israēla ļaudīm. II Samuel 7:9 Un Es ar tevi esmu bijis visur, kur esi staigājis, un esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā un tev darījis augstu vārdu, kā lieliem kungiem vārds ir virs zemes. II Samuel 7:10 Un Saviem Israēla ļaudīm Es esmu vietu gādājis un tos dēstījis, ka tie savā vietā dzīvo un vairs netop šaubīti, un ļauni ļaudis tos vairs nespaida, kā senāk II Samuel 7:11 Un no tās dienas, kad Es soģus iecēlu pār Saviem Israēla ļaudīm. Un Es tev dodu mieru no visiem taviem ienaidniekiem. Un Tas Kungs tev sludina, ka Tas Kungs tev grib namu celt. II Samuel 7:12 Kad tavs laiks būs pagājis un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas no tavām miesām nāks, tam Es apstiprināšu viņa valstību. II Samuel 7:13 Tas uztaisīs namu Manam vārdam, un Es apstiprināšu viņa valstības krēslu mūžīgi. II Samuel 7:14 Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Kad tas būs noziedzies, tad Es viņu pārmācīšu ar cilvēku rīkstēm un ar cilvēka bērnu sitieniem; II Samuel 7:15 Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu, kā Es to esmu atrāvis no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. II Samuel 7:16 Un tavs nams un tava valstība pastāvēs tavā priekšā mūžīgi: tavs goda krēsls būs stiprs mūžīgi. II Samuel 7:17 Un pēc visiem šiem vārdiem un pēc visas šīs parādīšanas Nātans tā runāja uz Dāvidu. II Samuel 7:18 Tad ķēniņš Dāvids nāca un palika Tā Kunga priekšā un sacīja: kas es esmu Kungs, Dievs? Un kas ir mans nams, ka Tu mani līdz šejienei esi vadījis? II Samuel 7:19 Un taču tas vēl ir maz Tavās acīs, Kungs, Dievs, bet Tu Sava kalpa namam esi runājis arī par nākošiem ilgiem laikiem, un tā pēc cilvēka vīzes, Kungs, Dievs! II Samuel 7:20 Un ko lai nu Dāvids vēl uz Tevi runā? Jo Tu pazīsti Savu kalpu, Kungs, Dievs. II Samuel 7:21 Sava vārda dēļ un pēc Savas sirds Tu visas šās lielās lietas esi darījis un tās Savam kalpam sludinājis. II Samuel 7:22 Tāpēc Tu esi augsts, Kungs Dievs. Jo neviena nav kā Tu, un Dieva nav kā Tu vien pēc visa, ko esam dzirdējuši savām ausīm. II Samuel 7:23 Un kur gan kāda tauta virs zemes kā Tavi ļaudis, kā Israēls? Ko Dievs būtu gājis atpestīt Sev par ļaudīm un celt Sev vārdu un priekš viņiem darīt tādas lielas briesmīgas lietas Savai zemei, Savu ļaužu priekšā, ko Tu no Ēģiptes atpestījis, no pagāniem un viņu elkiem. II Samuel 7:24 Un Tu Savus Israēla ļaudis Sev esi apstiprinājis par Saviem ļaudīm mūžīgi, un Tu, Kungs, tiem esi palicis par Dievu. II Samuel 7:25 Un nu, Kungs Dievs, to vārdu, ko Tu esi runājis par Savu kalpu un par viņa namu, piepildi to mūžīgi, un izdari, ko Tu esi runājis. II Samuel 7:26 Tad Tavs vārds taps paaugstināts mūžīgi, un sacīs: Tas Kungs Cebaot ir Dievs pār Israēli, un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs Tavā priekšā. II Samuel 7:27 Jo Tu, Kungs Cebaot, Israēla Dievs, Sava kalpa ausi esi atdarījis un sacījis: Es tev celšu namu. Tāpēc Tavs kalps iedrošinājies ar šo lūgšanu Tevi pielūgt. II Samuel 7:28 Tad nu, Kungs, Dievs, Tu esi Dievs un Tavi vārdi ir patiesība, un Tu šo labumu uz Savu kalpu esi runājis. II Samuel 7:29 Un tas lai nu ir Tavs prāts, svētīt Sava kalpa namu, ka tas ir mūžīgi Tavā priekšā. Jo Tu, Kungs, Dievs, to esi runājis, un ar Tavu svētību Tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi. II Samuel 8:0 II Samuel 8:1 Un notikās, ka pēc tam Dāvids sita Fīlistus un tos pārvarēja, un Dāvids atņēma valdīšanas iemauktus Fīlistu rokām. II Samuel 8:2 Viņš sita arī Moabiešus un pie zemes nometis viņš tos mēroja ar auklu, un mēroja divas daļas nokaujamos un vienu pilnu daļu, ko pameta dzīvus. Tā Moabieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas. II Samuel 8:3 Un Dāvids sita arī HadadEzeru, Rekaba dēlu, Cobas ķēniņu, kad šis nogāja, savu varu atkal uzcelt pie Eifrat upes. II Samuel 8:4 Un Dāvids tam paņēma tūkstoš un septiņsimt jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus, un darīja visus zirgus tizlus, un no tiem atlicināja simts zirgus. II Samuel 8:5 Un Sīrieši no Damaskus nāca palīgā HadadEzeram, Cobas ķēniņam, bet Dāvids kāva no Sīriešiem divdesmit un divtūkstoš vīrus. II Samuel 8:6 Un Dāvids ielika karavīrus Damaskū Sīrijā. Un Sīrieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas; un Tas Kungs Dāvidam visur palīdzēja, kurp viņš gāja. II Samuel 8:7 Un Dāvids ņēma tās priekšturamās zelta bruņas, kas HadadEzera kalpiem bija, un tās pārnesa uz Jeruzālemi. II Samuel 8:8 Un no Betas un Berotajas, HadadEzera pilsētām, ķēniņš Dāvids paņēma arī daudz vara. II Samuel 8:9 Kad nu Tojus, Hamatas ķēniņš, dzirdēja, ka Dāvids bija kāvis visu HadadEzera karaspēku, II Samuel 8:10 Tad Tojus sūtīja savu dēlu Joramu pie ķēniņa Dāvida, vaicāt pēc viņa labklāšanās un viņam pateikties par to, ka viņš pret HadadEzeru bija karojis un to bija kāvis, (jo Tojum bija karš ar HadadEzeru) un viņa rokā bija sudraba un zelta un vara trauki. II Samuel 8:11 Arī tos ķēniņš Dāvids svētīja Tam Kungam, līdz ar to sudrabu un zeltu, ko viņš bija svētījis no visām tautām, ko bija pārvarējis, II Samuel 8:12 No Sīrijas un no Moaba un no Amona bērniem un no Fīlistiem un no Amalekiešiem un no HadadEzera, Rekaba dēla, Cobas ķēniņa, laupījuma. II Samuel 8:13 Un Dāvids pelnījās augstu slavu, pārnākdams no Sīriešu kaušanas, kad sāls ielejā bija kāvis astoņpadsmit tūkstošus. II Samuel 8:14 Un viņš nolika karavīrus Edomā, visā Edomā viņš nolika karavīrus, un visi Edomieši palika Dāvidam par kalpiem, un Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kurp tas gāja. II Samuel 8:15 Tā Dāvids valdīja pār visu Israēli, un Dāvids nesa tiesu un taisnību visiem ļaudīm. II Samuel 8:16 Un Joabs, Cerujas dēls, bija karaspēka virsnieks un Jehošafats, Aķiluda dēls, bija kanclers, II Samuel 8:17 Un Cadoks, Aķitaba dēls, un Aķimeleks, Abjatara dēls, bija priesteris, un Serajus bija rakstu vedējs, II Samuel 8:18 Un Benajus, Jojadas dēls, bija virsnieks pār tiem Krietiem un Plietiem, bet Dāvida dēli bija lielkungi. II Samuel 9:0 II Samuel 9:1 Un Dāvids sacīja: vai vēl ir kāds, kas atlicies no Saula nama, ka es tam žēlastību parādu Jonatāna dēļ? II Samuel 9:2 Un Saula namam bija kalps, Cībus vārdā, un tas tapa aicināts Dāvida priekšā. Un ķēniņš uz to sacīja: vai tu esi Cībus? Un viņš sacīja: esmu, tavs kalps. II Samuel 9:3 Un ķēniņš sacīja: vai vēl kāds nav no Saula nama, ka es Dieva žēlastību tam parādu? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: Vēl ir viens Jonatāna dēls, tizls uz abām kājām. II Samuel 9:4 Un ķēniņš uz to sacīja: kur tas ir? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš ir Mahira, Amiēļa dēla, namā, Lodabarā. II Samuel 9:5 Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja un to ņēma no Mahira, Amiēļa dēla, nama, no Lodabaras. II Samuel 9:6 Kad nu Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, pie Dāvida nāca tad viņš metās uz savu vaigu un klanījās. Un Dāvids sacīja: Mefibošet! Un viņš sacīja: redzi, še tavs kalps. II Samuel 9:7 Un Dāvids uz to sacīja: nebīsties, es tiešām tev parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un tev atdošu visus tava tēva Saula tīrumus, un tev būs vienmēr maizi ēst pie mana galda. II Samuel 9:8 Un tas paklanījās un sacīja: kas tavs kalps tāds ir, ka tu uzlūko nomirušu suni, kāds es esmu? II Samuel 9:9 Tad ķēniņš aicināja Cību, Saula kalpu, un uz to sacīja: visu, kas Saulam un viņa namam piederēja, to es esmu devis tava kunga dēlam. II Samuel 9:10 Tāpēc strādā tu viņam to zemi, tu ar saviem dēliem un ar saviem kalpiem, un savāc, ka tava kunga dēlam ir maizes ko ēst, un Mefibošets, tava kunga dēls, lai vienmēr ēd maizi pie mana galda. Bet Cībum bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi. II Samuel 9:11 Un Cībus sacīja uz ķēniņu: visu, ko mans kungs, tas ķēniņš, savam kalpam pavēl, to tavs kalps darīs. Un Mefibošets lai ēd pie mana galda tāpat, kā viens no ķēniņa bērniem. II Samuel 9:12 Un Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Miha, un visi, kas Cībus namā dzīvoja, tie Mefibošetam bija par kalpiem. II Samuel 9:13 Un Mefibošets dzīvoja Jeruzālemē, tāpēc ka viņš vienmēr ēda pie ķēniņa galda. Un viņš bija tizls uz abām kājām. II Samuel 10:0 II Samuel 10:1 Un pēc tam Amona bērnu ķēniņš nomira, un viņa dēls Anons palika par ķēniņu viņa vietā. II Samuel 10:2 Tad Dāvids sacīja: es darīšu žēlastību pie Anona, Nahasa dēla, tā kā viņa tēvs žēlastību darījis pie manis. Un Dāvids nosūtīja un lika viņu iepriecināt caur saviem kalpiem par viņa tēvu; un Dāvida kalpi nāca uz Amona bērnu zemi. II Samuel 10:3 Tad Amona bērnu lielkungi sacīja uz savu kungu Anonu: vai Dāvids tavu tēvu godina tavās acīs, ka viņš ir sūtījis iepriecinātājus pie tevis? Vai Dāvids savus kalpus nav tāpēc sūtījis pie tevis, ka viņš šo pilsētu izklausa un izlūko un izposta? II Samuel 10:4 Tad Anons ņēma Dāvida kalpus un tiem nodzina pusbārdu un tiem nogrieza vienu drēbju pusi līdz pašiem gurniem un tos atlaida. II Samuel 10:5 Kad tas nu Dāvidam tapa zināms, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Un ķēniņš tiem lika sacīt: palieciet Jērikū, tiekams jūsu bārda būs ataugusi, un tad nāciet atpakaļ. II Samuel 10:6 Kad nu Amona bērni redzēja, ka tie bija palikuši smirdoši pie Dāvida, tad Amona bērni nosūtīja un saderēja no BetRekabas Sīriešiem un no Cobas Sīriešiem divdesmit tūkstoš kājniekus un no Maākas ķēniņa tūkstoš vīrus un no Tobas vīriem divpadsmit tūkstoš vīrus. II Samuel 10:7 Kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joabu un visu to vareno karaspēku. II Samuel 10:8 Un Amona bērni izgāja un taisījās uz kaušanos vārtu priekšā, bet tie Sīrieši no Cobas un Rekabas un tie vīri no Tobas un Maākas bija vieni paši savrup laukā. II Samuel 10:9 Kad nu Joabs redzēja, ka karš pret viņu taisījās no priekšas un no aizmugures, tad viņš izlasīja no visiem jauniem Israēla vīriem un nostājās Sīriešiem pretī. II Samuel 10:10 Un tos citus ļaudis viņš deva savam brālim Abizajum rokā, un tas nostājās pret Amona bērniem. Un viņš sacīja: II Samuel 10:11 Ja Sīrieši būs stiprāki nekā es, tad nāc tu man palīgā, bet ja Amona bērni būs stiprāki nekā tu, tad es tev iešu palīgā. II Samuel 10:12 Turies stipri un lai stipri stāvam priekš mūsu ļaudīm un priekš mūsu Dieva pilsētām, bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labi patīk. II Samuel 10:13 Un Joabs ar tiem ļaudīm, kas pie viņa bija, gāja kauties Sīriešiem virsū, bet šie bēga viņa priekšā. II Samuel 10:14 Un kad Amona bērni to redzēja, ka Sīrieši bēga, tad tie arīdzan bēga Abizajus priekšā un nāca pilsētā, un Joabs griezās atpakaļ no Amona bērniem un nāca uz Jeruzālemi. II Samuel 10:15 Kad nu Sīrieši redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie atkal sapulcējās. II Samuel 10:16 Un HadadEzers nosūtīja un lika tiem Sīriešiem nākt, kas bija viņpus upes, un tie nāca uz Elamu, un Zobaks, HadadEzera kara lielskungs, gāja viņu priekšā. II Samuel 10:17 Kad tas Dāvidam tapa sacīts, tad viņš sapulcināja visu Israēli un pārgāja pār Jardāni un nāca uz Elamu, un Sīrieši nostājās Dāvidam pretī un ar to kāvās. II Samuel 10:18 Bet Sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nokāva no Sīriešiem septiņsimt ratus un četrdesmit tūkstoš jātniekus; viņš sita arī Zobaku, viņu kara lielkungu, ka tas tur nomira. II Samuel 10:19 Kad nu visi ķēniņi, kas bija HadadEzera kalpi, redzēja, ka bija sakauti Israēla priekšā, tad tie derēja mieru ar Israēli un viņam kalpoja, un Sīrieši bijās, uz priekšu nākt palīgā Amona bērniem. II Samuel 11:0 II Samuel 11:1 Un kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, tad Dāvids sūtīja Joabu un savus kalpus viņam līdz un visu Israēli, un tie postīja Amona bērnus un apmetās pret Rabu; bet Dāvids palika Jeruzālemē. II Samuel 11:2 Un notikās ap vakara laiku, ka Dāvids cēlās no savas gultas un staigāja pa ķēniņa nama jumtu un redzēja no jumta sievu mazgājamies, un šī sieva bija ļoti skaista no skata. II Samuel 11:3 Un Dāvids nosūtīja un lika vaicāt pēc tās sievas; tad sacīja: tā ir Batseba, Elijama meita, Hetieša Ūrijas sieva. II Samuel 11:4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un to lika atvest, un tā nāca pie viņa un viņš pie tās gulēja, un kad viņa no savas nešķīstības bija šķīstījusies, tad viņa atkal gāja mājās. II Samuel 11:5 Un tā sieva tapa grūta. Tad viņa nosūtīja un deva Dāvidam ziņu un sacīja: es esmu grūta. II Samuel 11:6 Tad Dāvids sūtīja pie Joaba sacīdams: sūti to Etieti Ūriju pie manis. Un Joabs sūtīja Ūriju pie Dāvida. II Samuel 11:7 Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids vaicāja: kā iet Joabam, kā iet ļaudīm un kā iet karā. II Samuel 11:8 Un Dāvids sacīja uz Ūriju: noej savā namā un mazgā savas kājas. Un kad Ūrija no ķēniņa nama izgāja, tad viņam ķēniņa dāvanas tapa nestas pakaļ. II Samuel 11:9 Bet Ūrija apgūlās priekš ķēniņa nama durvīm ar visiem sava kunga kalpiem un negāja mājās. II Samuel 11:10 Un Dāvidam deva ziņu un sacīja: Ūrija nav gājis uz mājām. Tad Dāvids sacīja uz Ūriju: Vai tu nenāci no ceļa? Kāpēc tu nenoej savā namā? II Samuel 11:11 Un Ūrija sacīja uz Dāvidu: Dieva šķirsts un Israēls un Jūda paliek teltīs, un mans kungs Joabs un mana kunga kalpi mīt laukā; vai tad es ietu mājās ēst un dzert un pie savas sievas gulēt? Tik tiešām kā tu dzīvs un tava dvēsele dzīva, es to nedarīšu. II Samuel 11:12 Tad Dāvids sacīja uz Ūriju: paliec arī šodien šeitan, tad es tev rītu atlaidīšu. Tā Ūrija palika Jeruzālemē šo un otru dienu. II Samuel 11:13 Un Dāvids to aicināja, ka tas viņa priekšā ēda un dzēra, un viņš to piedzirdināja. Un vakarā viņš izgāja apgulties savās cisās ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja mājās. II Samuel 11:14 Un otrā rītā Dāvids rakstīja grāmatu Joabam un to sūtīja caur Ūriju. II Samuel 11:15 Un tai grāmatā viņš tā bija rakstījis: nostādiet Ūriju tai vietā, kur tā visgrūtākā kaušanās, un novēršaties aiz viņa, ka viņš top kauts un mirst. II Samuel 11:16 Un notikās, kad Joabs to pilsētu aplenca, tad viņš nostādīja Ūriju tādā vietā, kur viņš zināja, ka tur bija stipri vīri. II Samuel 11:17 Kad nu pilsētas vīri izgāja un ar Joabu kāvās, tad krita kādi no tiem ļaudīm, no Dāvida kalpiem, un Etietis Ūrija arī nomira. II Samuel 11:18 Tad Joabs sūtīja un deva Dāvidam ziņu par visām karalietām. II Samuel 11:19 Un viņš pavēlēja tam vēstnesim un sacīja: kad tu būsi ķēniņam izstāstījis visas karalietas, II Samuel 11:20 Un ķēniņam dusmas celsies un viņš uz tevi sacīs: kāpēc jūs tik tuvu pie pilsētas esat gājuši kauties? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? II Samuel 11:21 Kas Abimeleku, JerubBezeta dēlu, ir nokāvis? Vai sieva uz viņu nemeta dzirnu akmeni no mūra, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc esat gājuši tik tuvu pie mūra? Tad saki: tavs kalps Ūrija, tas Etietis, arīdzan nomiris. II Samuel 11:22 Un tas vēstnesis nogāja un nāca un stāstīja Dāvidam visu, par ko Joabs viņu bija sūtījis. II Samuel 11:23 Un tas vēstnesis sacīja uz Dāvidu: tie vīri bija stiprāki nekā mēs, un iznāca pret mums laukā, bet mēs viņiem pretī turējāmies līdz pat vārtu durvīm. II Samuel 11:24 Tad strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, ka kādi no ķēniņa kalpiem nomira, II Samuel 11:25 Un tavs kalps Ūrija, tas Etietis, arīdzan nomiris. Tad Dāvids sacīja uz to vēstnesi: Tā saki uz Joabu: lai tev sirds neēdās šīs lietas dēļ, jo zobens rij te šo, te citu, stāvi jo stipri karā pret to pilsētu un izposti to, - un tā iedrošini viņu. II Samuel 11:26 Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad viņa gaudās par savu kungu. II Samuel 11:27 Un kad gaudu laiks bija pagājis, tad Dāvids nosūtīja un to ņēma savā namā, un tā viņam palika par sievu un viņam dzemdēja dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids darīja, Tam Kungam nepatika. II Samuel 12:0 II Samuel 12:1 Un Tas Kungs sūtīja Nātanu pie Dāvida. Un tas gāja pie viņa un uz to sacīja: divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. II Samuel 12:2 Un tam bagātam bija ļoti daudz avju un vēršu. II Samuel 12:3 Bet tam nabagam nebija it nekā kā viens vienīgs jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis, un tas pie viņa bija uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa kumosa un dzēra no viņa biķera un gulēja viņa klēpī un bija viņam tā kā bērns. II Samuel 12:4 Kad nu pie tā bagātā vīra atnāca ceļinieks, tad tam bija žēl ņemt no savām avīm un no saviem vēršiem, ko laba sataisīt tam ceļiniekam, kas pie viņa bija atnācis, un viņš ņēma tā nabaga vīra jēriņu un to sataisīja tam vīram, kas pie viņa bija atnācis. II Samuel 12:5 Tad Dāvids dusmās iedegās pret to vīru varen ļoti un viņš sacīja uz Nātanu: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to darījis, pelnījis nāvi. II Samuel 12:6 Un to jēru tam būs četrkārtīgi atdot, tāpēc ka viņš tā darījis un ka nav žēlojis. II Samuel 12:7 Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: tu esi tas vīrs. Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi par ķēniņu esmu svaidījis Israēlim, un tevi esmu izpestījis no Saula rokas, II Samuel 12:8 Un tev esmu devis tava kunga namu, un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es tev esmu devis arī Israēla un Jūda namu. Un ja tas vēl nepietiek, tad Es šo un to vēl gribēju pielikt. II Samuel 12:9 Kāpēc tu tad Tā Kunga vārdu esi laidis pār galvu, darīdams, kas ļauns priekš Viņa acīm? To Etieti Ūriju tu esi nokāvis ar zobenu un viņa sievu sev ņēmis par sievu, bet viņu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. II Samuel 12:10 Nu tad zobens neatstāsies no tava nama ne mūžam, tāpēc ka tu Mani esi nicinājis un tā Hetieša Ūrijas sievu ņēmis sev par sievu. II Samuel 12:11 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi no tava paša nama un ņemšu tavas sievas priekš tavām acīm un tās došu tavam tuvākam; tas pie tavām sievām gulēs pašā saulē. II Samuel 12:12 Jo tu to esi darījis slepeni, bet Es to darīšu visa Israēla priekšā un pašā saulē. II Samuel 12:13 Tad Dāvids sacīja uz Nātanu: es esmu grēkojis pret To Kungu. Un Nātans sacīja uz Dāvidu: tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus ir atņēmis; tev nebūs mirt. II Samuel 12:14 Tomēr tāpēc ka tu caur šo lietu Tā Kunga ienaidniekiem esi devis tiešām iemeslu zaimot, tad arī tam dēlam, kas tev dzimis, būs mirt. II Samuel 12:15 Un Nātans gāja savā namā. Un Tas Kungs sita to bērnu, ko Ūrijas sieva Dāvidam bija dzemdējusi, ka tas palika ļoti slims. II Samuel 12:16 Un Dāvids meklēja Dievu par to bērnu, un Dāvids gavēja un iegāja un gulēja par nakti pie zemes. II Samuel 12:17 Tad visi viņa nama vecaji gāja pie viņa un viņu gribēja uzcelt no zemes, bet viņš negribēja un neēda maizes ar tiem. II Samuel 12:18 Un septītā dienā tas bērns nomira. Un Dāvida kalpi bijās viņam sacīt, ka tas bērns miris. Jo tie sacīja: redzi, kamēr tas bērns vēl bija dzīvs, tad mēs ar viņu runājām, un viņš negribēja mūsu balsi klausīt, kā tad lai viņam sakām, ka tas bērns miris, lai viņš nepadara ko ļauna? II Samuel 12:19 Bet Dāvids redzēja, ka viņa kalpi klusiņām savā starpā runāja, un Dāvids manīja, ka tas bērns miris. Un Dāvids sacīja uz saviem kalpiem: vai tas bērns miris? Un tie sacīja: miris. II Samuel 12:20 Tad Dāvids cēlās no zemes un mazgājās un svaidījās un pārmija savas drēbes un gāja Tā Kunga namā un pielūdza. Pēc viņš nāca savā namā un pavēlēja, lai viņam maizi ceļ priekšā, un ēda. II Samuel 12:21 Tad viņa kalpi uz viņu sacīja: kas tas ir, ko tu dari? Kad tas bērns bija dzīvs, tad tu gavēji un raudāji, un kad nu tas bērns miris, tad tu celies un ēdi maizi? II Samuel 12:22 Un viņš sacīja: kamēr tas bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju, kas zin, vai Tas Kungs par mani neapžēlosies, ka tas bērns paliek dzīvs. II Samuel 12:23 Bet kad tas nu miris, kāpēc man būs gavēt? Vai es to vēl varēšu vest atpakaļ? Es gan iešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ negriezīsies. II Samuel 12:24 Un Dāvids iepriecināja Batsebu, savu sievu, un iegāja pie tās un gulēja pie tās. Un tā dzemdēja dēlu un tas nosauca viņa vārdu Salamanu. Un Tas Kungs to mīlēja. II Samuel 12:25 Un viņš deva pavēli caur pravieti Nātanu, un šis nosauca viņa vārdu JedidJa (t.i. Dieva mīlēts) Tā Kunga dēļ. II Samuel 12:26 Un Joabs karoja pret Rabu, Amona bērnu pilsētu, un ieņēma to ķēniņa pilsētu. II Samuel 12:27 Tad Joabs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un sacīja: es pret Rabu esmu karojis un pilsētas lejas daļu jau ieņēmis. II Samuel 12:28 Tad nu sapulcini tos atlikušos ļaudis un apmeties pret to pilsētu un ieņem to, lai es neieņemu to pilsētu, un slava par to lai nepaliek man. II Samuel 12:29 Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un nogāja uz Rabu un karoja pret to un to ieņēma, II Samuel 12:30 Un ņēma viņu ķēniņa kroni no viņa galvas, tam svars bija viens talents zelta un dārgu akmeņu, un tas Dāvidam tapa likts uz galvu; viņš arī ļoti lielu laupījumu izveda no tās pilsētas. II Samuel 12:31 Un tos ļaudis, kas tur bija, viņš izveda un tos lika apakš zāģiem un apakš kuļamiem dzelzs ruļļiem un apakš dzelzs cirvjiem, un tos lika ķieģeļu cepļos. Tā viņš darīja visām Amona bērnu pilsētām. Un Dāvids un visi ļaudis griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. II Samuel 13:0 II Samuel 13:1 Un notikās pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, Tamāra vārdā, un Amnons, Dāvida dēls, to iemīlēja. II Samuel 13:2 Un Amnons gauži nobēdājās savas māsas Tamāras dēļ, un viņa bija jumprava, tā ka Amnonam rādījās grūta lieta, viņai ko darīt. II Samuel 13:3 Bet Amnonam bija draugs, ar vārdu Jonadabs, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls, un Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. II Samuel 13:4 Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu tāds izdilis, tu ķēniņa dēls, un jo dienas jo vairāk? Vai to man negribi sacīt? Tad Amnons uz viņu sacīja: es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu. II Samuel 13:5 Un Jonadabs uz to sacīja: gulies savā gultā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāk, tevi apraudzīt, tad saki uz to, lai jel mana māsa, Tamāra, nāk un man dod maizes ēst un taisa priekš manām acīm ēdienu, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas. II Samuel 13:6 Tad Amnons gūlās un izlikās slims. Kad nu ķēniņš nāca, viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja uz ķēniņu: lai jel mana māsa Tamāra nāk, un sataisa kādus divus raušus priekš manām acīm, ka es ēdu no viņas rokas. II Samuel 13:7 Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un sacīja: ej jel Amnona, sava brāļa, namā un taisi viņam ēdienu. II Samuel 13:8 Un Tamāra nogāja Amnona, sava brāļa namā, un viņš gulēja gultā. Un tā ņēma mīklu un mīcīja un taisīja raušus priekš viņa acīm un cepa tos raušus. II Samuel 13:9 Un viņa ņēma pannu un no tās izlika viņa priekšā, bet viņš liedzās ēst. Tad Amnons sacīja: lai visi no manis iziet ārā. Tad visi izgāja ārā no viņa. II Samuel 13:10 Tad Amnons sacīja uz Tamāru: nes man to ēdienu istabā, ka es ēdu no tavas rokas. Tad Tamāra ņēma tos raušus, ko bija taisījusi, un nesa tos savam brālim Amnonam istabā. II Samuel 13:11 Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa. II Samuel 13:12 Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās iekš Israēla, - nedari tādu trakumu. II Samuel 13:13 Jo kur es paliktu ar savu kaunu? Un tu būtu kā ģeķis iekš Israēla. Bet runā jel ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs. II Samuel 13:14 Bet tas viņas balsij negribēja klausīt, bet stiprāks būdams nekā viņa to piesmēja un piegulēja. II Samuel 13:15 Pēc Amnons viņu nīdēdams ienīdēja; un tas naids, ar ko viņš to ienīdēja, bija lielāks nekā tā mīlestība, ar ko viņš to bija mīlējis. Un Amnons uz to sacīja: celies un ej projām. II Samuel 13:16 Tad viņa uz to sacīja: ne tā! Šis ļaunums būtu lielāks nekā tas pirmais, ko tu man darījis, ka tu mani izdzen. Bet viņš tai negribēja klausīt. II Samuel 13:17 Un viņš sauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un sacīja: izraidi jel šo no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas. II Samuel 13:18 Un viņai bija svārki ar piedurknēm, jo ar tādiem uzvalkiem ķēniņa meitas ģērbās, kas bija jumpravas. Un kad viņa sulainis to bija izraidījis un durvis aiz viņas aizslēdzis, II Samuel 13:19 Tad Tamāra meta pelnus uz savu galvu un saplēsa tos svārkus ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, un lika savu roku uz savu galvu un gāja apkārt brēkdama. II Samuel 13:20 Un viņas brālis Absaloms uz to sacīja: vai tavs brālis Amnons pie tevis bija? Nu tad, mana māsa, cieti klusu, viņš ir tavs brālis, neņem šo lietu tā pie sirds. Tā Tamāra palika atstāta sava brāļa Absaloma namā. II Samuel 13:21 Un kad ķēniņš Dāvids visu šo dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nerunāja ar Amnonu nedz ļaunu nedz labu. II Samuel 13:22 Jo Absaloms ienīdēja Amnonu par to, ka šis bija piesmējis Tamāru, viņa māsu. II Samuel 13:23 Un pēc kādiem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana BaālAcorā pie Efraīma. Un Absaloms aicināja visus ķēniņa bērnus. II Samuel 13:24 Un Absaloms nāca pie ķēniņa un sacīja: redzi jel, nu tavam kalpam ir avju cirpšana, kaut ķēniņš ar saviem kalpiem nāktu pie sava kalpa. II Samuel 13:25 Bet ķēniņš sacīja uz Absalomu: nē, mans dēls, visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinājam. Un viņš gan to lūdza, bet tas negribēja iet, bet viņu svētīja. II Samuel 13:26 Tad Absaloms sacīja: ja tu negribi, tad lai jel mans brālis Amnons mums nāk līdz. Bet ķēniņš uz to sacīja: kāpēc lai tas iet līdz? II Samuel 13:27 Un kad Absaloms viņu vēl vairāk lūdza, tad viņš Amnonu tam laida līdz ar visiem ķēniņa bērniem. II Samuel 13:28 Un Absaloms pavēlēja saviem puišiem un sacīja: raugāt jel, kad Amnona sirds būs priecīga no vīna, un es uz jums sacīšu: kaujiet Amnonu, - tad nokaujiet viņu, nebīstaties, jo es jums to esmu pavēlējis; turaties stipri un esat droši vīri! II Samuel 13:29 Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis. Tad visi ķēniņa bērni cēlās un metās ikkatrs uz savu zirgēzeli un bēga. II Samuel 13:30 Un tiem vēl ceļā esot, vēsts nāca pie Dāvida, un tur sacīja: Absaloms nokāvis visus ķēniņa bērnus, ka neviens no tiem nav atlicis. II Samuel 13:31 Tad ķēniņš cēlās un saplēsa savas drēbes un metās pie zemes, un visi viņa kalpi stāvēja ar saplēstām drēbēm. II Samuel 13:32 Un Jonadabs, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls atbildēja un sacīja: nedomā, mans kungs, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nokauti, bet Amnons vien ir miris. Jo Absaloms to ir apņēmies no tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. II Samuel 13:33 Un lai nu mans kungs, tas ķēniņš, šo lietu tā neņem pie sirds, domādams, visus ķēniņa bērnus esam mirušus, jo Amnons vien ir miris. Un Absaloms bēga. II Samuel 13:34 Un vaktnieks pacēla savas acis un skatījās, un redzi, daudz ļaudis nāca pa ceļu aiz viņa gar kalnu. II Samuel 13:35 Un Jonadabs sacīja uz ķēniņu: redzi, ķēniņa bērni nāk, tā kā tavs kalps sacījis, tā ir. II Samuel 13:36 Un kad viņš bija beidzis runāt, redzi, tad tie ķēniņa dēli nāca un pacēla savu balsi un raudāja. Ir ķēniņš un visi viņa kalpi raudāja varen lielas raudas. II Samuel 13:37 Un Absaloms bēga un gāja pie Talmaja, Amijuda dēla, Gešuras ķēniņa. Bet (Dāvids) žēlojās pēc sava dēla mūžam. II Samuel 13:38 Un Absaloms bēga un gāja uz Gešuru, tur viņš sabija trīs gadus. II Samuel 13:39 Un tas ķēniņu Dāvidu noturēja iziet pret Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris. II Samuel 14:0 II Samuel 14:1 Kad nu Joabs, Cerujas dēls, manīja, ka ķēniņa sirds pēc Absaloma ilgojās, II Samuel 14:2 Tad Joabs sūtīja uz Tekou un dabūja no turienes gudru sievu un uz to sacīja: liecies jel žēlojoties un apvelc sēru drēbes un nesvaidies ar eļļu un turies kā sieva, kas sen dienas sērojās par mironi. II Samuel 14:3 Un ej pie ķēniņa un runā uz to tā un tā. Un Joabs lika tos vārdus viņas mutē. II Samuel 14:4 Un tā Tekoiešu sieva sacīja uz ķēniņu, uz savu vaigu pie zemes mezdamās un klanīdamās: palīdzi, ķēniņ! II Samuel 14:5 Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un viņa sacīja: kait gan, esmu atraitne un mans vīrs miris. II Samuel 14:6 Un tad vēl tavai kalponei bija divi dēli, tie abi bārās laukā un tiem nebija starpnieka, tad viens sita otru un to nokāva. II Samuel 14:7 Un redzi, visi radi cēlās pret tavu kalponi un saka: dod šurp to, kas savu brāli nokāvis, lai mēs viņu nokaujam par tā brāļa dzīvību, ko viņš nokāvis, un izdeldam arī šo mantinieku. Tā tie grib izdzēst manu dzirkstelīti, kas atlikusi, un neatstāt manam vīram ne vārda, ne pēcnākamais virs zemes. II Samuel 14:8 Tad ķēniņš uz to sievu sacīja: ej mājās, gan es tevis pēc pavēlēšu. II Samuel 14:9 Un tā Tekoiešu sieva sacīja uz ķēniņu: mans kungs un ķēniņ, lai tas noziegums paliek uz manis un uz mana tēva nama, bet ķēniņš un viņa goda krēsls lai paliek nenoziedzīgs. II Samuel 14:10 Un ķēniņš sacīja: ja kas pret tevi runā, tad atved to pie manis, tad tam tevi vairs nebūs aizskart. II Samuel 14:11 Un viņa sacīja: lai jel ķēniņš piemin To Kungu, savu Dievu, ka asins atriebēji nevairo to postu, ka tie manu dēlu nenomaitā. Tad viņš sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, neviens no tava dēla matiem nekritīs pie zemes! II Samuel 14:12 Tad tā sieva sacīja: lai jel tava kalpone vienu vārdu uz savu kungu, to ķēniņu, runā. Un viņš sacīja: runā! II Samuel 14:13 Un tā sieva sacīja: kāpēc tad tu tādu lietu esi nodomājis pret Dieva ļaudīm? Kad ķēniņš šo vārdu runājis, caur to viņš ir tā kā noziedzīgs, tāpēc ka ķēniņš savu atmesto neatved atpakaļ. II Samuel 14:14 Jo mirt mums jāmirst un mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets netop atkal sasmelts, un Dievs negrib dzīvību atņemt, bet domā uz to, ka neatmet arīdzan tādu, kas atmests. II Samuel 14:15 Nu tad es esmu nākusi ar savu kungu, to ķēniņu, šo vārdu runāt, jo tie ļaudis mani ir izbiedējuši. Tad tava kalpone sacīja: es runāšu jel ar ķēniņu, vai ķēniņš nedarīs, ko viņa kalpone saka. II Samuel 14:16 Jo ķēniņš klausīs un izpestīs savu kalponi no tā vīra rokas, kas apņēmies mani un manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva tautas. II Samuel 14:17 Un tava kalpone domāja, lai mana kunga, tā ķēniņa, vārds man ir par iepriecināšanu, jo mans kungs, tas ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis, klausīdamies labu un ļaunu; bet Tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi. II Samuel 14:18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz to sievu: neslēp man nekā, ko es tev vaicāšu. Un tā sieva sacīja: runā jel, mans kungs un ķēniņ! II Samuel 14:19 Un ķēniņš sacīja: vai Joaba roka ar tevi nav visās šinīs lietās? Tad tā sieva atbildēja un sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīva, mans kungs un ķēniņ, citādi nav ne pa labo ne pa kreiso roku ar visu to, kā mans kungs, tas ķēniņš, ir runājis; jo tavs kalps Joabs vien, tas man to ir pavēlējis un visus šos vārdus licis tavas kalpones mutē. II Samuel 14:20 Šīs lietas nodomu gribēdams apslēpt, tavs kalps Joabs to ir darījis. Bet mans kungs ir gudrs pēc Dieva eņģeļa gudrības, zināt visu, kas virs zemes notiek. II Samuel 14:21 Un ķēniņš sacīja uz Joabu: redzi, es šo lietu esmu darījis. Ej tad un atved to puisi Absalomu atpakaļ. II Samuel 14:22 Un Joabs klanījās uz savu vaigu pie zemes mezdamies un pateicās ķēniņam, un Joabs sacīja: šodien tavs kalps ir manījis, ka es žēlastību esmu atradis tavās acīs, mans kungs un ķēniņ, tāpēc ka ķēniņš sava kalpa vārdu paklausījis. II Samuel 14:23 Tā Joabs cēlās un gāja uz Gešuru un atveda Absalomu uz Jeruzālemi. II Samuel 14:24 Un ķēniņš sacīja: lai viņš iet savā namā un nenāk priekš manām acīm. Tad Absaloms gāja savā namā un neredzēja ķēniņa vaigu. II Samuel 14:25 Bet tāda vīra, tik skaista un ļoti slavējama kā Absaloms, nebija pa visu Israēli; no pēdām līdz galvas galam nekādas vainas pie viņa nebija. II Samuel 14:26 Un kad viņš savu galvu apcirpa, (tas notika gadu no gada, ka viņš to apcirpa, jo mati viņam bija visai smagi, tāpēc viņš tos nocirpa), tad viņa galvas mati svēra divsimt sēķeļus pēc ķēniņa svara. II Samuel 14:27 Un Absalomam piedzima trīs dēli un viena meita, Tamāra vārdā, tā bija ļoti skaista sieviete. II Samuel 14:28 Tā Absaloms palika Jeruzālemē divus gadus un neredzēja ķēniņa vaigu. II Samuel 14:29 Tāpēc Absaloms sūtīja pie Joaba, ka viņš to pie ķēniņa sūtītu, bet tas negribēja nākt pie viņa. Tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas vēl negribēja nākt. II Samuel 14:30 Tad viņš sacīja uz saviem kalpiem: redzi, Joaba tīrums ir pie mana klātu, un viņam tur ir mieži; ejat un iededzinājiet to ar uguni. Tad Absaloma kalpi iededzināja to tīrumu ar uguni. II Samuel 14:31 Un Joabs cēlās un nāca Absaloma namā un uz to sacīja: kāpēc tavi kalpi manu tīrumu ar uguni ir iededzinājuši? II Samuel 14:32 Un Absaloms sacīja uz Joabu: redzi, es pie tevis esmu sūtījis sacīdams: nāc šurp, ka es tevi pie ķēniņa sūtu un lieku sacīt, kāpēc es esmu nācis no Gešuras? Man būtu labāki, ka es vēl tur būtu. Bet nu es gribu ķēniņa vaigu redzēt, un ja vēl kāds noziegums ir pie manis, tad lai viņš mani nokauj. II Samuel 14:33 Tad Joabs gāja pie ķēniņa un viņam to teica. Tad viņš aicināja Absalomu, un tas nāca pie ķēniņa un nometās uz savu vaigu pie zemes ķēniņa priekšā, un ķēniņš skūpstīja Absalomu. II Samuel 15:0 II Samuel 15:1 Un pēc tam Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit vīrus, kas viņa priekšā skrēja. II Samuel 15:2 Un Absaloms cēlās no rīta agri un nostājās ceļā pie vārtiem, un ja kam bija kāda tiesas lieta, par ko viņš pie ķēniņa nāca tiesāties, tad Absaloms to aicināja pie sevis un sacīja: no kuras pilsētas tu esi? Un kad tas sacīja: tavs kalps ir no šīs jeb tās Israēla cilts, II Samuel 15:3 Tad Absaloms uz to sacīja: redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet tev nav izklausinātāja pie ķēniņa. II Samuel 15:4 Un Absaloms uz to sacīja: ak! Kas mani celtu par zemes soģi, lai, ja kam kāds strīdus vai tiesas lieta būtu, nāktu pie manis un es tam gādātu taisnību! II Samuel 15:5 Un kad kāds pie viņa nāca un metās zemē, tad viņš izstiepa savu roku un to satvēra un to skūpstīja. II Samuel 15:6 Tā Absaloms darīja visam Israēlim, kas pie ķēniņa nāca tiesāties. Tā Absaloms zaga sirdi Israēla vīriem. II Samuel 15:7 Un pēc četriem gadiem Absaloms sacīja uz ķēniņu: es gribu noiet un savu apsolījumu Hebronē izpildīt, ko es Tam Kungam solījis. II Samuel 15:8 Jo tavs kalps ir solījumu solījis, kad es Gešurā Sīrijā dzīvoju, sacīdams: ja Tas Kungs mani tiešām vedīs atpakaļ uz Jeruzālemi, tad es kalpošu Tam Kungam. II Samuel 15:9 Tad ķēniņš uz to sacīja: ej ar mieru. Un viņš cēlās un gāja uz Hebroni. II Samuel 15:10 Un Absaloms sūtīja izlūkus pie visām Israēla ciltīm un sacīja: kad jūs dzirdēsiet trumetes skaņu, tad jums būs sacīt: Absaloms ir ķēniņš Hebronē. II Samuel 15:11 Un ar Absalomu gāja divsimt vīri no Jeruzālemes, kas bija aicināti, bet tie gāja savā vientiesībā un nezināja it nenieka. II Samuel 15:12 Absaloms sauca arī Ahitofelu no Ģilus, Dāvida padoma devēju, no viņa pilsētas Ģilus, kad viņš upurus upurēja. Un dumpinieku derība palika stipra un ļaudis pulcējās un vairojās pie Absaloma. II Samuel 15:13 Tad nāca vēstnesis pie Dāvida un sacīja: visu Israēla vīru sirds pieķērusies Absalomam. II Samuel 15:14 Tad Dāvids sacīja uz visiem saviem kalpiem, kas pie viņa bija Jeruzālemē: ceļaties un bēgsim, citādi mums glābšanās nav priekš Absaloma; ejat steigšus, ka viņš steigdamies mūs nepanāk un nepadara mums nelaimi un nekauj to pilsētu ar zobena asmeni. II Samuel 15:15 Tad ķēniņa kalpi uz ķēniņu sacīja: tā kā mans kungs, tas ķēniņš, nodomā, redzi, mēs esam tavi kalpi. II Samuel 15:16 Un ķēniņš izgāja ar visu savu namu kājām. Un ķēniņš atstāja desmit liekas sievas, to namu sargāt. II Samuel 15:17 Tā nu ķēniņš ar visiem ļaudīm kājām izgāja un apstājās pie pēdējā nama. II Samuel 15:18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzās, ir visi Krieti un visi Plieti ir visi Gatieši, sešsimt vīri, kas viņam no Gatas bija līdz nākuši, tie gāja ķēniņa priekšā. II Samuel 15:19 Tad ķēniņš sacīja uz Itaju no Gatas. Kam tu arīdzan mums gribi iet līdz? Ej atpakaļ un paliec pie ķēniņa, jo tu esi svešinieks un tik ienācējs savā vietā. II Samuel 15:20 Vakar tu esi atnācis, vai man šodien tevi būs maldināt, mums iet līdz? Jo es eju, kur varēdams; ej atpakaļ un ved savus brāļus līdz atpakaļ; žēlastība un uzticība lai ir ar tevi. II Samuel 15:21 Bet Itajus atbildēja ķēniņam un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, un kā mans kungs, tas ķēniņš, dzīvs, - tai vietā, kur mans kungs, tas ķēniņš, būs, lai būtu vai uz nāvi vai uz dzīvību, tur būs tavs kalps arīdzan. II Samuel 15:22 Un Dāvids sacīja uz Itaju: nāc tad, iesim! Tā Itajus no Gatas gāja līdz ar visiem saviem vīriem un ar visiem bērniem, kas pie viņa bija. II Samuel 15:23 Un visa zeme raudāja lielas raudas, un visi ļaudis gāja garām. Un ķēniņš gāja pāri pār Kidronas upi, un visi ļaudis gāja pāri pa to ceļu uz tuksnesi. II Samuel 15:24 Un redzi, arī Cadoks tur bija ar visiem Levitiem, kas Dieva derības šķirstu nesa; un tie nolika Dieva šķirstu un Abjatars tur pienāca - kamēr visi ļaudis no pilsētas bija izgājuši. II Samuel 15:25 Tad ķēniņš sacīja uz Cadoku: nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā. Ja es žēlastību atradīšu Tā Kunga priekšā, tad Viņš mani vedīs atpakaļ un man liks redzēt Viņu pašu ar Viņa dzīvokli. II Samuel 15:26 Bet ja Viņš tā sacīs: Man nav labs prāts pie tevis, - redzi, še es esmu, lai Viņš man dara, kā Viņam patīk. II Samuel 15:27 Un ķēniņš sacīja uz priesteri Cadoku: tu redzētāj, ej atpakaļ uz pilsētu ar mieru, un Aķimaācs, tavs dēls, un Jonatāns, Abjatara dēls, jūsu abi dēli ar jums. II Samuel 15:28 Redziet, es gaidīšu tuksnesī pie braslām, tiekams kāda vēsts no jums atnāks un man dos ziņu. II Samuel 15:29 Tā Cadoks un Abjatars Dieva šķirstu nesa atpakaļ uz Jeruzālemi un tur palika. II Samuel 15:30 Un Dāvids kāpa uz Eļļas kalnu un iedams raudāja un savu galvu bija aptinis un gāja pats basām kājām, arī tie ļaudis, kas pie viņa bija, ikkatrs savu galvu bija aptinis un gāja uz augšu un iedami raudāja. II Samuel 15:31 Un Dāvidam teica un sacīja: Ahitofels ir starp dumpiniekiem pie Absaloma. Tad Dāvids sacīja: Kungs, dari jel Ahitofela padomu par ģeķību! II Samuel 15:32 Kad nu Dāvids nāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad Uzajus, tas Arķiets, viņam nāca pretī ar saplēstiem svārkiem un zemi uz galvas. II Samuel 15:33 Un Dāvids uz to sacīja: ja tu man nāksi līdz, tad tu man būsi par nastu. II Samuel 15:34 Bet ja tu iesi atpakaļ pilsētā un sacīsi uz Absalomu: es būšu tavs kalps, ķēniņ, kā citkārt esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, - tad tu man iznīcināsi Ahitofela padomu. II Samuel 15:35 Un vai tur pie tevis nebūs tie priesteri Cadoks un Abjatars? Tāpēc visu, ko tu ķēniņa namā dzirdēsi, to saki tiem priesteriem, Cadokam un Abjataram. II Samuel 15:36 Redzi, tur ir viņu abi dēli, Aķimaācs Cadoka, un Jonatāns, Abjatara dēls, caur tiem jūs visu, ko dzirdat, sūtat pie manis. II Samuel 15:37 Tā Uzajus, Dāvida draugs, gāja pilsētā, kad Absaloms nāca uz Jeruzālemi. II Samuel 16:0 II Samuel 16:1 Kad nu Dāvids maķenīt no kalna gala bija nogājis, redzi, tad Cībus, Mefibošeta puisis, viņu sastapa ar pāri apkrautu ēzeļu, un uz tiem bija divsimt maizes un simts rozīņu raušu un simts vīģu raušu un ādas trauks ar vīnu. II Samuel 16:2 Un ķēniņš sacīja uz Cību: kas tas tev tur ir? Tad Cībus sacīja: Tie ēzeļi ir priekš ķēniņa nama, ko jāt, un tā maize ar tām vīģēm priekš tiem puišiem, ko ēst, un tas vīns tiem piekusušiem tuksnesī, ko dzert. II Samuel 16:3 Tad ķēniņš sacīja: Kur tad ir tava kunga dēls? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš paliek Jeruzālemē, jo viņš sacīja: šodien Israēla nams man atdos mana tēva valstību. II Samuel 16:4 Tad ķēniņš sacīja uz Cību: redzi, tavs lai ir viss, kas Mefibošetam pieder. Un Cībus sacīja: es metos pie zemes, lai es žēlastību atrodu priekš tavām acīm, mans kungs un ķēniņ. II Samuel 16:5 Kad nu ķēniņš Dāvids nāca līdz Bakurim, redzi, tad no turienes izgāja vīrs no Saula nama radiem, Šimejus vārdā, Ģerus dēls. II Samuel 16:6 Viņš izgāja un iedams lādēja un mētāja akmeņiem Dāvidu un visus ķēniņa Dāvida kalpus, lai gan visi ļaudis un visi varenie gāja pa viņa labo un kreiso roku. II Samuel 16:7 Un Šimejus sacīja tā lādēdams: ej ārā, ej ārā, tu asinsvīrs, tu negantais! II Samuel 16:8 Tas Kungs liek pār tevi nākt visām Saula nama asinīm, kura vietā tu palicis par ķēniņu. Nu Tas Kungs to valstību dod tavam dēlam Absalomam rokā. Un redzi, nu tu esi nelaimē, jo tu esi asinsvīrs. II Samuel 16:9 Tad Abizajus, Cerujas dēls, sacīja uz ķēniņu: kāpēc šim nosprāgušam sunim būs lādēt manu kungu, to ķēniņu? Es noiešu un viņam noraušu galvu. II Samuel 16:10 Bet ķēniņš sacīja: kas man ar jums, jūs Cerujas dēli. Lai viņš lād, jo Tas Kungs viņam ir sacījis: lādi Dāvidu. Kas tad sacīs: kāpēc tu tā dari? II Samuel 16:11 Un Dāvids sacīja uz Abizaju un visiem saviem kalpiem: redzi, mans dēls, kas no manām miesām nācis, meklē manu dzīvību, vai ne nu jo vairāk šis Benjaminietis? Laid viņu mierā; lai lād, jo Tas Kungs viņam to ir licis. II Samuel 16:12 Varbūt Tas Kungs uzlūko manu noziegumu un Tas Kungs man šodien atkal atdos labumu viņa lāstu vietā. II Samuel 16:13 Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem pa ceļu, un Šimejus gāja gar kalnu, viņam iepretim, viņu lādēdams, un mētāja akmeņiem un putināja pīšļiem. II Samuel 16:14 Un ķēniņš ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija, nonāca uz Ajevīm un tur atspirdzinājās. II Samuel 16:15 Bet Absaloms un visi Israēla vīri nāca uz Jeruzālemi, ir Ahitofels ar viņu. II Samuel 16:16 Un notikās, kad Uzajus, tas Arķiets, Dāvida draugs, nāca pie Absaloma, tad Uzajus sacīja uz Absalomu: lai dzīvo ķēniņš, lai dzīvo ķēniņš! II Samuel 16:17 Bet Absaloms sacīja uz Uzaju: vai tā ir tava mīlestība uz tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu? II Samuel 16:18 Un Uzajus sacīja uz Absalomu: nē, bet ko Tas Kungs izredzējis un šie ļaudis un visi Israēla vīri, tam es arī piederēšu un pie tā es palikšu. II Samuel 16:19 Un otram kārtam, kam man kalpot? Vai ne viņa dēlam? tā kā es tavam tēvam esmu kalpojis, tāpat es būšu tavā priekšā. II Samuel 16:20 Un Absaloms sacīja uz Ahitofelu: dodiet padomu, ko lai darām? II Samuel 16:21 Un Ahitofels sacīja uz Absalomu: ieej pie sava tēva liekām sievām, ko viņš atstājis, to namu sargāt, tad viss Israēls dzirdēs, ka tu smirdots tapis savam tēvam, un visu to rokas, kas pie tevis ir, taps stiprinātas. II Samuel 16:22 Un tie taisīja Absalomam telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva liekām sievām, visam Israēlim redzot. II Samuel 16:23 Un Ahitofela padoms, ko viņš tanīs dienās deva, tā tapa turēts, itin kā Dieva vārds būtu vaicāts, tā bija viss Ahitofela padoms, tik labi pie Dāvida kā pie Absaloma. II Samuel 17:0 II Samuel 17:1 Un Ahitofels sacīja uz Absalomu: es izlasīšu divpadsmit tūkstoš vīrus un celšos un dzīšos Dāvidam šonakt pakaļ, II Samuel 17:2 Un es viņam uzbrukšu, kad viņš piekusis un viņa rokas nogurušas, un viņu izbiedēšu, ka visi ļaudis, kas pie tā ir, bēg, tad es nokaušu ķēniņu vienu pašu. II Samuel 17:3 Un es vedīšu visus ļaudis atpakaļ pie tevis. Kad visi būs griezušies atpakaļ, (jo viņš vien ir tas vīrs, ko tu meklē), tad visi ļaudis būs mierā. II Samuel 17:4 Šī valoda labi patika Absalomam un visiem Israēla vecajiem. II Samuel 17:5 Tad Absaloms sacīja: aicinājiet jel Uzaju, to Arķieti, arīdzan, un dzirdēsim, ko viņš saka. II Samuel 17:6 Un kad Uzajus pie Absaloma nāca, tad Absaloms uz to runāja un sacīja: tā un tā Ahitofels ir runājis, - vai mums būs pēc viņa vārda darīt, vai ne? Runā tu arīdzan! II Samuel 17:7 Tad Uzajus sacīja uz Absalomu: tas padoms, ko Ahitofels šim brīžam devis, nav labs. II Samuel 17:8 Un Uzajus sacīja: tu pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir vareni un dusmīgu prātu, it tā lācis laukā, kam bērni paņemti, un tavs tēvs ir karavīrs un nepaliks naktī pie tiem ļaudīm. II Samuel 17:9 Redzi, nu viņš ir paslēpies kādā alā vai citā kādā vietā; kad nu notiktu, ka tas iesākumā viņiem uzkrīt, tad ikkatrs, kas to dzirdēs, sacīs: tie ļaudis ir sakauti, kas Absalomam iet pakaļ. II Samuel 17:10 Tad ir paši varenie, kam sirds kā lauvām, baiļot baiļosies. Jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis, un ka tie ir stipri ļaudis, kas pie viņa. II Samuel 17:11 Bet mans padoms ir šis: lai pie tevis top sapulcināts viss Israēls no Dana līdz Bēršebai tādā pulkā kā smiltis jūrmalā, un tev pašam jāiet viņiem līdz karā. II Samuel 17:12 Un kad mēs viņu sastapsim kaut kurā vietā, kur viņu atradīsim, tad uzkritīsim viņam kā rasa krīt uz zemi, un neatliks neviens no viņa un visiem vīriem, kas pie viņa. II Samuel 17:13 Un ja viņš metīsies kādā pilsētā, tad viss Israēls tai pilsētai apmetīs virves, un mēs to novilksim upē, ka ne zvirgzdiņš tur vairs neatradīsies. II Samuel 17:14 Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: Uzajus, tā Arķieša, padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms. Bet Tas Kungs tā bija nolicis, iznīcināt Ahitofela labo padomu, lai Tas Kungs nelaimi vestu pār Absalomu. II Samuel 17:15 Un Uzajus sacīja uz tiem priesteriem, Cadoku un Abjataru: tā un tā Ahitofels padomu devis Absalomam un Israēla vecajiem, un tā un tā es esmu padomu devis. II Samuel 17:16 Un nu sūtait drīz un dodiet Dāvidam ziņu sacīdami: nepaliec pa nakti tuksnesī pie braslām, bet ej drīz pāri, ka ķēniņš netop aprīts ar visiem ļaudīm, kas pie viņa. II Samuel 17:17 Un Jonatāns un Aķimaācs stāvēja pie Roģela akas. Un viena meita gāja un tiem to sacīja. Tad tie nogāja un to sacīja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. II Samuel 17:18 Un viens puisis tos redzēja un to sacīja Absalomam, bet tie gāja abi divi steigšus un nāca kāda vīra namā iekš Bakurim, tam bija aka savā pagalmā, un tie tur nokāpa. II Samuel 17:19 Un tā sieva ņēma un izklāja apsegu pār akas caurumu, un uzkaisīja putraimus virsū, ka neko nemanīja. II Samuel 17:20 Kad nu Absaloma kalpi pie tās sievas nāca namā, tad tie sacīja: kur ir Aķimaācs un Jonatāns? Un tā sieva uz tiem sacīja: tie ir gājuši pār šo upīti. Un tie tos meklēja un neatrada, un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. II Samuel 17:21 Un kad šie bija aizgājuši, tad tie izkāpa no akas un gāja un to pasacīja ķēniņam Dāvidam; un tie sacīja uz Dāvidu: ceļaties un ejat drīz pār ūdeni pāri, jo tā un tā Ahitofels pret jums ir padomu devis. II Samuel 17:22 Tad Dāvids un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās un gāja pār Jardāni līdz pat gaismai, un neviena netrūka, kas nebūtu pār Jardāni gājis. II Samuel 17:23 Kad nu Ahitofels redzēja, ka nedarīja pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli un cēlās un gāja uz savu namu savā pilsētā un apkopa savu namu un pakārās. Tā viņš nomira un tapa aprakts sava tēva kapā. II Samuel 17:24 Un Dāvids nāca uz Mahānaīm, bet Absaloms gāja pāri pār Jardāni, un visi Israēla vīri viņam līdz. II Samuel 17:25 Un Absaloms cēla Amasu Joaba vietā par karaspēka virsnieku, un Amasus bija dēls vienam Israēlietim, Jetrus vārdā, kas bija gulējis pie Abigaīles, Nahasa meitas, Cerujas, Joaba mātes māsas. II Samuel 17:26 Un Israēls un Absaloms apmetās Gileādas zemē. II Samuel 17:27 Un kad Dāvids uz Mahānaīm bija nācis, tad Zobi, Nahasa dēls, no Rabas, Amona bērnu pilsētas, un Mahirs, Amiēļa dēls, no Lodabaras, un Barzilajus, tas Gileādietis, no Roglim, nesa II Samuel 17:28 Guļamas drēbes un kausus un mālu traukus un kviešus un miežus un miltus un taukšētu(grauzdētu) labību un pupas un lēcas, arī taukšētas, II Samuel 17:29 Un medu un sviestu un avis un govju sierus, ko ēst, pie Dāvida un pie tiem ļaudīm, kas pie viņa bija, jo tie sacīja: tie ļaudis būs izsalkuši un piekusuši un izslāpuši tuksnesī. II Samuel 18:0 II Samuel 18:1 Un Dāvids pārlūkoja tos ļaudis, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem. II Samuel 18:2 Un Dāvids lika tos ļaudis, vienu daļu apakš Joaba rokas, un otru daļu apakš Abizajus, Cerujas dēla, Joaba brāļa, un to trešo apakš Itajus no Gatas. II Samuel 18:3 Un ķēniņš sacīja uz tiem ļaudīm: es pats arīdzan iziešu līdz ar jums. Bet tie ļaudis sacīja: tev nebūs iziet, jo kad mēs bēgsim, tad tie to neliks vērā; un arī kad puse no mums mirst, tad tie to arī neliks vērā, bet tu esi kā desmit tūkstoši no mums. Tāpēc nu būs labāk, kad tu mums no pilsētas nāksi palīgā. II Samuel 18:4 Un ķēniņš uz tiem sacīja: es darīšu, kā jums šķiet par labu. Un ķēniņš nostājās pie vārtiem, un visi ļaudis izgāja pa simtiem un pa tūkstošiem. II Samuel 18:5 Un ķēniņš pavēlēja Joabam un Abizajum un Itajum un sacīja: taupiet to puisi, to Absalomu, un visi ļaudis to dzirdēja, ka ķēniņš visiem virsniekiem par Absalomu pavēlēja. II Samuel 18:6 Tā tie ļaudis izgāja uz lauku Israēlim pretī, un tā kaušanās notika Efraīma mežā. II Samuel 18:7 Un Israēla ļaudis tur tapa kauti no Dāvida kalpiem, un tai dienā notika liela kaušana, līdz divdesmit tūkstošiem. II Samuel 18:8 Jo tā kauja izpletās tur pa visu to apgabalu, un mežs aprija vairāk ļaužu, nekā zobens aprija tai dienā. II Samuel 18:9 Un Absaloms sastapa Dāvida kalpus un Absaloms jāja uz zirgēzeļa. Un kad tas zirgēzelis nāca apakš kāda liela ozola kupliem zariem, tad viņa galva ieķērās cieti pie tā ozola, ka viņš karājās starp debesi un zemi, un viņa zirgēzelis apakš viņa aizskrēja projām. II Samuel 18:10 Tad viens vīrs to redzēja un to teica Joabam un sacīja: redzi, es redzēju Absalomu karājamies pie kāda ozola. II Samuel 18:11 Tad Joabs sacīja uz to vīru, kas viņam to teica: redzi, tu esi redzējis, kāpēc tad tu viņu tur neesi kāvis zemē? Tad es tev no savas puses būtu devis desmit sudraba gabalus un vienu jostu. II Samuel 18:12 Bet tas vīrs sacīja uz Joabu: un ne par tūkstoš sudraba gabaliem, kad tie taptu iesvērti manā rokā, es savu roku neliktu pie ķēniņa dēla. Jo ķēniņš, mums dzirdot, tev un Abizajum un Itajum ir pavēlējis un sacījis: sargājat ikviens to puisi, to Absalomu. II Samuel 18:13 Bet ja es būtu viltu darījis pret viņa dvēseli, un ķēniņam jau nekas nepaliek apslēpts, tad tu pats man būtu stāvējis pretī. II Samuel 18:14 Un Joabs sacīja: es tā pie tevis nevaru kavēties. Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī. Un kad tas vēl bija dzīvs pie ozola, II Samuel 18:15 Tad desmit puiši, Joaba bruņunesēji, to apstāja un kāva Absalomu un to nokāva. II Samuel 18:16 Tad Joabs lika pūst trumetes, un tie ļaudis griezās atpakaļ un Israēlim vairs nedzinās pakaļ; jo Joabs taupīja tos ļaudis. II Samuel 18:17 Un tie ņēma Absalomu, un to iemeta mežā lielā bedrē, un uzkrāva tam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Un viss Israēls bēga, ikkatrs savā dzīvoklī. II Samuel 18:18 Bet Absaloms, kamēr vēl bija dzīvs, bija ņēmis un uzcēlis sev stabu ķēniņa ielejā. Jo viņš sacīja: man dēla nav, lai mans vārds pie tā top pieminēts. Un viņš to stabu bija nosaucis pēc sava vārda, un tas vēl šodien top saukts Absaloma stabs. II Samuel 18:19 Tad Aķimaācs, Cadoka dēls, sacīja: es skriešu un nesīšu ķēniņam vēsti, ka Tas Kungs viņam tiesu iznesis no viņa ienaidnieku rokas. II Samuel 18:20 Bet Joabs uz to sacīja: šodien tu neesi prieka vēstnesis, citu dienu tu vari vēstis nest, bet šodien tev labas vēsts nav, ko nest, jo ķēniņa dēls ir miris. II Samuel 18:21 Un Joabs sacīja uz Kuzu: ej tu un teici ķēniņam, ko tu esi redzējis. Tad Kuzus paklanījās Joaba priekšā un aizskrēja. II Samuel 18:22 Bet Aķimaācs, Cadoka dēls, runāja vēl uz Joabu: lai būtu kā būdams, liec man jel arī Kuzum skriet pakaļ. Un Joabs sacīja: kāpēc tad tu gribi skriet, mans dēls? Ej tad, - laba vēsts tā nav, kas ko ienes. II Samuel 18:23 (Viņš sacīja:) lai būtu kā būdams, es skriešu! Un viņš uz to sacīja: tad skrej! Tad Aķimaācs skrēja pa klajuma ceļu un Kuzum aiztika priekšā. II Samuel 18:24 Un Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem. Tad tas sargs kāpa uz vārtu jumtu un mūri un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, tur vīrs skrēja viens pats. II Samuel 18:25 Un tas sargs sauca un to sacīja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: ja viņš viens pats, tad būs laba vēsts viņa mutē; un tas nāca arvien tuvāki klāt. II Samuel 18:26 Tad tas sargs redzēja otru vīru skrienam, un tas sargs sauca uz vārtiem un sacīja: raugi, vēl otrs vīrs skrien viens pats. Un ķēniņš sacīja: tas arī ir labs vēstnesis. II Samuel 18:27 Un tas sargs sacīja: es redzu, ka tā pirmā gaita ir kā Aķimaāca, Cadoka dēla, gaita, un ķēniņš sacīja: tas ir labs vīrs un nāks ar labu vēsti. II Samuel 18:28 Tad Aķimaācs sauca un sacīja uz ķēniņu: miers! Un viņš nometās ķēniņa priekšā ar savu vaigu pie zemes un sacīja: slavēts ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas tos vīrus nodevis, kas savu roku pret manu kungu, to ķēniņu, bija pacēluši. II Samuel 18:29 Tad ķēniņš sacīja: vai tas puisis Absaloms sveiks vesels? Un Aķimaācs sacīja: es redzēju lielu troksni, kad Joabs tā ķēniņa kalpu un mani, tavu kalpu, nosūtīja, bet es nezinu, kas tur bija. II Samuel 18:30 Un ķēniņš sacīja: ej un nostājies te. Tad viņš gāja un nostājās. II Samuel 18:31 Un redzi, Kuzus nāca, un Kuzus sacīja: manam kungam, tam ķēniņam, tā labā vēsts, ka Tas Kungs tev šodien ir tiesu iznesis no visu to rokas, kas pret tevi cēlās. II Samuel 18:32 Tad ķēniņš sacīja uz Kuzu: vai tas puisis Absaloms sveiks un vesels? Un Kuzus sacīja: lai tā kā šim jauneklim, iet mana kunga, tā ķēniņa, ienaidniekiem un visiem, kas pret tevi ar ļaunumu ceļas. II Samuel 18:33 Tad ķēniņš noskuma un gāja vārtu augšistabā un raudāja, un sacīja iedams: mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es tavā vietā būtu miris! Ak Absalom! Mans dēls, mans dēls! II Samuel 19:0 II Samuel 19:1 Un Joabam tapa sacīts: redzi, ķēniņš raud un žēlojās par Absalomu. II Samuel 19:2 Un tā uzvara tai dienā palika par žēlabām visiem ļaudīm, jo tie ļaudis tai dienā dzirdēja sakām: ķēniņam sirds sāp par savu dēlu. II Samuel 19:3 Un tie ļaudis tai dienā nāca zagšus pilsētā, tā kā ļaudis zagšus nāk, kas kaunā krituši, kaujā bēgdami. II Samuel 19:4 Un ķēniņš savu galvu bija aptinis un sauca ar stipru balsi: ak mans dēls Absalom! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls! II Samuel 19:5 Tad Joabs nāca pie ķēniņa namā un sacīja: tu šodien esi apkaunojis visu savu kalpu vaigus, kas šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību un tavu sievu dzīvību un tavu lieko sievu dzīvību. II Samuel 19:6 Bet tu mīļo, kas tevi ienīst, un ienīsti, kas tevi mīļo. Jo tu parādi šodien, ka virsnieki un kalpi priekš tevis nav nekas. Jo es nomanu šodien, kad tikai Absaloms būtu dzīvs un mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev būtu pa prātam. II Samuel 19:7 Tad celies nu un izej un runā sirsnīgi ar saviem kalpiem, jo es zvērēju pie Tā Kunga, ja tu neizej, tad neviens vīrs pie tevis nepaliks šo nakti. Un tā tev būs lielāka nelaime, nekā visa nelaime, kas tev notikusi no tavas jaunības līdz šim laikam. II Samuel 19:8 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos. Un visiem ļaudīm tika teikts un sacīts: redzi, ķēniņš sēž vārtos. Tad visi ļaudis nāca ķēniņa priekšā. Bet Israēls bēga ikviens savā dzīvoklī. II Samuel 19:9 Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas un mūs ir atsvabinājis no Fīlistu rokas, un nu viņam no zemes bija jābēg Absaloma priekšā. II Samuel 19:10 Un Absaloms, ko mēs sev bijām svaidījuši par ķēniņu, ir nomiris karā; nu tad, kāpēc jūs kavējaties, ķēniņu atkal pārvest? II Samuel 19:11 Tad ķēniņš Dāvids sūtīja pie tiem priesteriem, Cadoka un Abjatara, sacīdams: runājiet uz Jūda vecajiem un sakāt: kāpēc jūs gribat tie pēdīgie būt, ķēniņu vest atpakaļ uz viņa namu? (Jo visa Israēla valoda jau bija nākusi pie ķēniņa viņa namā.) II Samuel 19:12 Jūs esat mani brāļi, jūs esat mani kauli un manas miesas - kāpēc tad jūs gribat tie pēdīgie būt, ķēniņu atkal atvest? II Samuel 19:13 Un uz Amasu sakāt: vai tu neesi no maniem kauliem un no manas miesas? Lai Dievs man šā un tā dara, ja tu visu mūžu nebūsi par karalielkungu manā priekšā Joaba vietā. II Samuel 19:14 Tā viņš locīja visu Jūda vīru sirdi kā viena vienīga vīra, un tie sūtīja pie ķēniņa (sacīdami): griezies atpakaļ, tu un visi tavi kalpi. II Samuel 19:15 Tā ķēniņš griezās atpakaļ un nāca pie Jardānes, un Jūda nāca uz Gilgalu, ķēniņam pretī iedams, ka ķēniņu vadītu pār Jardāni pāri. II Samuel 19:16 Un Šimejus, Benjaminieša Ģerus dēls, kas no Bakurim bija, steidzās un nonāca ar Jūda vīriem ķēniņam Dāvidam pretī. II Samuel 19:17 Un tūkstoš vīri no Benjamina līdz ar viņu, ir Cībus, Saula nama sulainis, ar saviem piecpadsmit dēliem un saviem divdesmit kalpiem; un tie cēlās pāri pār Jardāni ķēniņa priekšā. II Samuel 19:18 Un plosts pārcēlās, pārvest ķēniņa namu, un darīt, kas viņam pa prātam, un Šimejus, Ģerus dēls, nometās priekš ķēniņa zemē, kad šis pār Jardāni cēlās pāri. II Samuel 19:19 Un viņš sacīja uz ķēniņu: nepielīdzini man, mans kungs, to noziegumu, un nepiemini, ka tavs kalps ir noziedzies tai dienā, kad mans kungs, tas ķēniņš, no Jeruzālemes izgāja, un lai ķēniņš to neņem pie sirds! II Samuel 19:20 Jo tavs kalps to atzīst, ka esmu grēkojis; bet redzi, šodien esmu nācis tas pirmais no visa Jāzepa nama, pretī iet savam kungam, tam ķēniņam. II Samuel 19:21 Tad Abizajus, Cerujas dēls, atbildēja un sacīja: vai tad Šimeju par to nebija nokaut, ka viņš Tā Kunga svaidīto lādējis? II Samuel 19:22 Tad Dāvids sacīja: kas man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien paliekat par pretiniekiem? Vai šodien kādu nokaut iekš Israēla? Vai tad es nezinu, ka es šodien esmu tapis par ķēniņu pār Israēli? II Samuel 19:23 Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tev nebūs mirt. Un ķēniņš tam zvērēja. II Samuel 19:24 Arī Mefibošets, Saula dēls, nonāca ķēniņam pretī. Un viņš ne savas kājas ne savu bārdu nebija tīrījis, nedz savas drēbes mazgājis no tās dienas, kad ķēniņš bija nogājis, līdz tai dienai, kad ķēniņš atkal ar mieru pārnāca. II Samuel 19:25 Un kad viņš Jeruzālemē ķēniņam pretī nāca, tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu neesi man līdz nācis, Mefibošet? II Samuel 19:26 Un viņš sacīja: mans kungs un ķēniņ, mans kalps mani pievīlis, jo tavs kalps sacīja: es sev likšu ēzeli seglot un jāšu uz tā, un iešu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls. II Samuel 19:27 Un viņš tavu kalpu pie mana kunga, tā ķēniņa, arī apmelojis. Bet mans kungs, tas ķēniņš, ir kā viens Dieva eņģelis, dari, kā tev patīk. II Samuel 19:28 Jo viss mana tēva nams tik nāves ļaudis vien bijuši priekš mana kunga, tā ķēniņa. Taču tu savu kalpu esi licis starp tiem, kas ēd pie tava galda; kādas tiesības man tad vēl ir, jeb par ko man vēl būs brēkt uz ķēniņu? II Samuel 19:29 Tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu vēl runā par savām lietām? Es esmu sacījis: tu un Cībus daliet to tīrumu. II Samuel 19:30 Un Mefibošets sacīja uz ķēniņu: lai viņš arī visu paņem, ka nu mans kungs, tas ķēniņš, atkal ar mieru savā namā pārnācis. II Samuel 19:31 Un Barzilajus tas Gileādietis, nāca arīdzan no Roglim un gāja ar ķēniņu pār Jardāni, viņu pārvadīt pār Jardāni. II Samuel 19:32 Un Barzilajus bija ļoti vecs, pie astoņdesmit gadiem, un ķēniņu bija apgādājis, kad tas mita iekš Mahānaīm, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs. II Samuel 19:33 Un ķēniņš sacīja uz Barzilaju: tev būs man iet līdz, es tevi apgādāšu pie sevis Jeruzālemē. II Samuel 19:34 Bet Barzilajus sacīja uz ķēniņu: cik man vēl būs mūža gadu un dienu, ka man ar ķēniņu iet uz Jeruzālemi? II Samuel 19:35 Es šodien esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varu izšķirt, kas labs, kas nelabs? Un vai tavam kalpam vēl kāda garša, ko viņš ēd un dzer? Vai es vēl varētu sadzirdēt dziedātājus un dziedātājas? Un kāpēc tavs kalps lai ir par nastu manam kungam, tam ķēniņam? II Samuel 19:36 Tavs kalps ies maķenīt ar ķēniņu pār Jardāni; kāpēc ķēniņš man grib darīt tādu lielu žēlastību? II Samuel 19:37 Ļauj savam kalpam griezties atpakaļ un mirt savā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa. Un redzi, še ir tavs kalps Ķimeams, lai šis iet pāri līdz ar manu kungu, to ķēniņu, un dari tam, kā tev patīk. II Samuel 19:38 Tad ķēniņš sacīja: Ķimeamam būs iet man līdz, un es viņam darīšu, kā tev patīk, un visu, ko tu no manis prasīsi, es tev gribu darīt. II Samuel 19:39 Un kad visi ļaudis pār Jardāni bija pārgājuši, tad arī ķēniņš gāja pāri, un ķēniņš skūpstīja Barzilaju un to svētīja, un tas griezās atpakaļ uz savu vietu. II Samuel 19:40 Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Ķimeams tam gāja līdz, un visi Jūda ļaudis ķēniņu bija pārveduši, un arī puse no Israēla ļaudīm. II Samuel 19:41 Un redzi, visi Israēla vīri nāca pie ķēniņa un sacīja uz ķēniņu: kāpēc mūsu brāļi, Jūda vīri, tevi ir zaguši un ķēniņu ar viņa namu pār Jardāni pārveduši līdz ar visiem Dāvida vīriem? II Samuel 19:42 Tad visi Jūda vīri atbildēja Israēla vīriem: tāpēc ka ķēniņš mums ir tuvs radinieks, un kāpēc jums par to dusmas? Vai tad mēs esam dabūjuši ēst no ķēniņa, jeb vai viņš mums ir devis dāvanas? II Samuel 19:43 Un Israēla vīri atbildēja Jūda vīriem un sacīja: mums ir desmit daļas pie ķēniņa un arī pie Dāvida, mums ir vairāk nekā jums. Kāpēc tad jūs mūs esat turējuši tādā negodā? Vai mūsu vārds nav tas pirmais bijis, mūsu ķēniņu vest atpakaļ? Bet Jūda vīru valoda bija bargāka nekā Israēla vīru valoda. II Samuel 20:0 II Samuel 20:1 Un tur gadījās netikls vīrs, Šebus vārdā, Bikra dēls, Benjaminietis; tas pūta trumetes un sacīja: mums daļas nav pie Dāvida, nedz mantības pie Isajus dēla, - ikviens no Israēla ejat savā dzīvoklī! II Samuel 20:2 Tad visi Israēla vīri gāja nost no Dāvida, Šebum, Bikra dēlam, pakaļ. Bet Jūda vīri turējās pie sava ķēniņa, no Jardānes līdz Jeruzālemei. II Samuel 20:3 Kad nu Dāvids uz Jeruzālemi pārnāca savā namā, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, savas liekas sievas ko viņš bija atstājis, to namu sargāt, un tās ielika kādā sargu namā un tās apgādāja, bet vairs pie tām negāja. Un tās bija ieslēgtas līdz savai miršanas dienai un dzīvoja par atraitnēm. II Samuel 20:4 Un ķēniņš sacīja uz Amasu: sasauc man Jūda vīrus uz trešo dienu, un stāvi tu arīdzan te. II Samuel 20:5 Tad Amasus gāja, Jūdu sasaukt, bet viņš kavējās pāri par nolikto laiku, ko tas viņam bija nolicis. II Samuel 20:6 Tad Dāvids sacīja uz Abizaju: nu mums Šebus, Bikra dēls, darīs vairāk ļaunuma nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, ka viņš netiek stiprās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm. II Samuel 20:7 Tad Joaba vīri viņam izgāja pakaļ, ir tie Krieti un Plieti un visi varenie. Un tie izgāja no Jeruzālemes, Šebum, Bikra dēlam, dzīties pakaļ. II Samuel 20:8 Kad tie nu pie tā lielā akmens nāca, kas ir Gibeonā, tad Amasus tos sastapa, bet Joabs bija apjozies pār savām drēbēm, kas viņam bija mugurā, un pār tām bija josta, kur zobens bija piesiets uz viņa gurniem savās makstīs, šis izslīdēja un tas (zobens) nokrita zemē. II Samuel 20:9 Un Joabs sacīja uz Amasu: vai tev labi klājās, mans brāli? Un Joabs satvēra ar labo roku Amasus bārdu, viņu skūpstīt. II Samuel 20:10 Un Amasus nesargājās no tā zobena, kas bija Joaba rokā, un tas viņam to iedūra vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē un viņam otras reizes vairs nevajadzēja, un viņš nomira. Bet Joabs un viņa brālis Abizajus dzinās pakaļ Šebum, Bikra dēlam. II Samuel 20:11 Un viens vīrs no Joaba puišiem palika pie viņa stāvot un sacīja: kam labs prāts ir pie Joaba, un kas Dāvidam (pieķeras), tas lai iet Joabam pakaļ. II Samuel 20:12 Bet Amasus vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu tas vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un uzmeta viņam drēbes, tāpēc ka redzēja, ka ikviens, kas pie viņa pienāca, apstājās. II Samuel 20:13 Kad viņš nu no ceļa bija novelts, tad visi ļaudis gāja garām, Joabam pakaļ, Šebum, Bikra dēlam pakaļ dzīties. II Samuel 20:14 Un viņš gāja pa visām Israēla ciltīm uz Abelu un BetMaāku, un pa visu Berim-tiesu, un tie sapulcējās un gāja viņam pakaļ. II Samuel 20:15 Un tie nāca un apmetās pret viņu Abel BetMaākā un uzmeta valni pret to pilsētu un tas stāvēja pie mūra, un visi ļaudis, kas pie Joaba bija, meklēja to mūri postīt un apgāzt. II Samuel 20:16 Tad viena gudra sieva no pilsētas sauca: klausiet, klausiet, sakāt jel Joabam: nāc šurp, es ar tevi gribu runāt. II Samuel 20:17 Kad viņš nu pie tās atnāca, tad tā sieva sacīja: vai tu esi Joabs? Un viņš sacīja: es tas esmu. Un tā uz viņu sacīja: klausies savas kalpones vārdus. Un viņš sacīja: es klausos. II Samuel 20:18 Tad viņa teica un sacīja: vecos laikos tā mēdza runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā, un tā tika galā. II Samuel 20:19 Es esmu no tiem mierīgiem un uzticīgiem iekš Israēla, un tu meklē tādu pilsētu izdeldēt, kas ir māte iekš Israēla. Kāpēc tu gribi aprīt Tā Kunga mantību? II Samuel 20:20 Tad Joabs atbildēja un sacīja: lai Dievs pasargā, lai Dievs pasargā, ka es aprītu un ka es izdeldētu; tas tā nav. II Samuel 20:21 Bet viens vīrs no Efraīma kalniem, Šebus vārdā, Bikra dēls, tas savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; dodiet man to vien, tad es aiziešu projām no pilsētas. Tad tā sieva sacīja uz Joabu: redzi, viņa galva pie tevis taps nomesta pāri pār mūri. II Samuel 20:22 Un tā sieva nāca pie visiem ļaudīm ar savu gudrību, un tie Šebum, Bikra dēlam, nocirta galvu un to izmeta Joabam ārā. Tad viņš pūta trumetes, un tie izklīda no tās pilsētas projām, ikviens savā dzīvoklī, un Joabs griezās atpakaļ uz Jeruzālemi pie ķēniņa. II Samuel 20:23 Un Joabs bija pār visu Israēla karaspēku, un Benajus, Jojada dēls, pār tiem Krietiem un Plietiem, II Samuel 20:24 Un Adorams bija pār tiem darbiniekiem un Jehošafats, Aķiluda dēls, bija kanclers, II Samuel 20:25 Un Zejus bija rakstu vedējs, un Cadoks un Abjatars bija priesteri, II Samuel 20:26 Un arī Irus, Jaīra dēls, bija pie Dāvida lielskungs. II Samuel 21:0 II Samuel 21:1 Un Dāvida laikā bija bads trīs gadus no vietas, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: tas ir Saula pēc un tā asins nama pēc, tāpēc ka viņš tos Gibeoniešus nokāvis II Samuel 21:2 Tad ķēniņš aicināja Gibeoniešus un uz tiem sacīja: (bet Gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet no Amoriešu atlikušiem, un Israēla bērni tiem bija zvērējuši, bet Sauls tos bija meklējis nokaut savā karstumā par Israēla un Jūda bērniem,) II Samuel 21:3 Un Dāvids sacīja uz Gibeoniešiem: ko man jums būs darīt un ar ko man jūs būs salīdzināt, ka jūs Tā Kunga mantību svētījat? II Samuel 21:4 Un Gibeonieši tam atbildēja: mēs neprasām ne sudraba ne zelta Saula un viņa nama pēc; mēs arī negribam, lai kas iekš Israēla top nokauts. Tad viņš sacīja: ko tad jūs sakāt, ko man jums būs darīt? II Samuel 21:5 Tad tie sacīja uz ķēniņu: to vīru, kas mūs postījis un pret mums ļaunu izdomājis, mūs izdeldēt, lai mūsu nemaz vairs nav Israēla robežās; - II Samuel 21:6 Dodiet mums septiņus vīrus no viņa dēliem, ka tos Tam Kungam pakaram Ģibejā, Saula, Tā Kunga izredzētā pilsētā. Un ķēniņš sacīja: es došu. II Samuel 21:7 Bet ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēla dēlu, tā zvēresta pēc, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls pie Tā Kunga bija zvērējuši savā starpā. II Samuel 21:8 Un ķēniņš ņēma Ricpas, Ajas meitas, divus dēlus, ko tā Saulam bija dzemdējusi, Armonu un Mefibošetu, un Mikales (māsas), Saula meitas, piecus dēlus, ko tā bija dzemdējusi, Adriēlim, Barzilajus, tā Maālotieša dēlam, II Samuel 21:9 Un tos deva Gibeoniešiem rokā, un tie tos pakāra uz tā kalna Tā Kunga priekšā. Un tie septiņi kopā gāja bojā un nomira pļaujamā laika iesākumā, kad miežu pļaušana sākās. II Samuel 21:10 Tad Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja uz to akmeni pļaušanas iesākumā, tiekams ūdens no debesīm uz tiem pilēja, un viņa ne putniem apakš debess nelika uz tiem nākt dienā, ne lauka zvēriem naktī. II Samuel 21:11 Un Dāvidam sacīja, ko Ricpa, Ajas meita, Saula lieka sieva, bija darījusi. II Samuel 21:12 Un Dāvids nogāja un ņēma Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no tiem namniekiem Jabesā Gileādā, kas tos bija zaguši no BetŠanas ielas, kur Fīlisti tos bija pakāruši tai dienā, kad Fīlisti Saulu Ģilboā kāva, II Samuel 21:13 Un viņš aizveda no tejienes Saula kaulus un Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un tos sakrāja ar to pakārto kauliem, II Samuel 21:14 Un apraka Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus Benjamina zemē, Celā, Ķisa, viņa tēva, kapā, un tie darīja visu, ko ķēniņš bija pavēlējis. Tā Dievs pēc šim zemei atkal palika žēlīgs. II Samuel 21:15 Pēc tam bija atkal karš starp Fīlistiem un Israēli. Un Dāvids nogāja un viņa kalpi līdz ar viņu un karoja pret Fīlistiem. Un Dāvids nogura. II Samuel 21:16 Un Jezbus no Nobas, viens no Revaiešiem, tam šķēps bija trīs simt vara sēķeļus smagumā, un tas bija apjozies ar jaunu (zobenu), šis domāja Dāvidu nokaut. II Samuel 21:17 Bet Abizajus, Cerujas dēls, viņam palīdzēja un sita to Fīlistu un nokāva. Tad Dāvida vīri tam zvērēja un sacīja: tev nebūs vairs ar mums iet karā, ka tu to gaišumu iekš Israēla neizdzēsi. II Samuel 21:18 Pēc tam bija atkal karš Gobā pret Fīlistiem. Tad Zibekajus, Uzata dēls, kāva Zavu, kas bija no Revaiešiem. II Samuel 21:19 Un atkal bija karš Gobā pret Fīlistiem; tad Elanans, JaēraOrģima dēls, no Bētlemes, kāva Goliata, tā Gatieša, (brāli), kam šķēpa kāts bija kā vēvera (audēja) riestava. II Samuel 21:20 Atkal bija karš Gatā, un tur bija ļoti garš vīrs, tam bija ik seši pirksti pie rokām un seši pie kājām, divdesmit četri pa visam, ir tas bija no Revaiešu cilts. II Samuel 21:21 Un tas mēdīja Israēli; bet Jonatāns, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls to nokāva. II Samuel 21:22 Šie četri bija Ravum Gatā dzimuši un krita caur Dāvida roku un caur viņa kalpu roku. II Samuel 22:0 II Samuel 22:1 Un Dāvids runāja Tā Kunga priekšā šīs dziesmas vārdus tai dienā, kad Tas Kungs viņu bija atpestījis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas; un viņš sacīja: II Samuel 22:2 Tas Kungs ir mans akmens kalns un mana pils un mans glābējs. II Samuel 22:3 Dievs ir mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un manas pestīšanas rags, mans augstais palīgs, un mana glābšana, mans Pestītājs, kas mani no varas darba atpestī. II Samuel 22:4 Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem. II Samuel 22:5 Jo nāves viļņi mani apņēma un posta upes mani izbiedēja, II Samuel 22:6 Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. II Samuel 22:7 Savās bēdās es piesaucu To Kungu, es piesaucu savu Dievu; tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. II Samuel 22:8 Zeme tapa kustināta un drebēja, un debesu stiprumi kustējās un trīcēja, kad Viņš apskaitās. II Samuel 22:9 Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās. II Samuel 22:10 Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām. II Samuel 22:11 Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, un parādījās uz vēja spārniem. II Samuel 22:12 Viņš lika tumsu ap Sevi par telti, un melnus ūdeņus un biezus mākoņus. II Samuel 22:13 No spožuma Viņa priekšā iedegās ugunīgi zibeņi. II Samuel 22:14 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi. II Samuel 22:15 Un Viņš meta bultas un tos izklīdināja, Viņš meta zibeņus un tos iztrūcināja. II Samuel 22:16 Jūras dibeni rādījās, zemes pamati tapa atklāti no Tā Kunga bāršanas, no Viņa nāšu dvašas pūšanas. II Samuel 22:17 Viņš izstiepa (roku) no augstības un satvēra mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem. II Samuel 22:18 Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo varenāki nekā es. II Samuel 22:19 Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums. II Samuel 22:20 Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani. II Samuel 22:21 Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, Viņš man atlīdzina pēc manu roku šķīstības. II Samuel 22:22 Jo es sargāju Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva. II Samuel 22:23 Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis. II Samuel 22:24 Bet es biju bezvainīgs Viņa priekšā un sargājos noziegties. II Samuel 22:25 Un Tas Kungs man atlīdzina pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības priekš Viņa acīm. II Samuel 22:26 Pie tiem svētiem Tu rādies svēts, un pie tiem sirdsskaidriem vīriem Tu rādies skaidrs. II Samuel 22:27 Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini). II Samuel 22:28 Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī, un Tavas acis ir pret tiem lepniem, tos pazemot. II Samuel 22:29 Jo Tu Kungs esi mans spīdeklis. Tas Kungs dara manu tumsību gaišu. II Samuel 22:30 Jo ar Tevi es varu sadauzīt karaspēku, ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem. II Samuel 22:31 Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas. II Samuel 22:32 Jo kur ir kāds Dievs, kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums, kā vien mūsu Dievs? II Samuel 22:33 Tas stiprais Dievs ir mans varenais patvērums, un Viņš vada to taisno pa Savu ceļu. II Samuel 22:34 Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā. II Samuel 22:35 Viņš manas rokas māca karot, ka mans elkonis uzvelk vara stopus. II Samuel 22:36 Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava laipnība mani paaugstina. II Samuel 22:37 Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši. II Samuel 22:38 Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem, un tos iznīcināšu un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos nebūšu izdeldējis. II Samuel 22:39 Es tos izdeldēšu un tos satriekšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām. II Samuel 22:40 Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas. II Samuel 22:41 Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā un savus nīdētājus es iznīcināšu. II Samuel 22:42 Tie skatās visapkārt, bet glābēja nav, - uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild. II Samuel 22:43 Es tos sagrūdīšu kā zemes pīšļus, es tos samīšu un izkaisīšu kā dubļus uz ielām. II Samuel 22:44 Tu mani izglābi no manu ļaužu ķildām, Tu mani lieci par galvu tautām: ļaudis, ko es nepazinu, man kalpo. II Samuel 22:45 Svešinieku bērni mīlīgi izrādās manā priekšā; kad viņu auss dzird, tad tie man paklausa. II Samuel 22:46 Svešinieku bērni nonīkst un drebēdami iziet no savām pilīm. II Samuel 22:47 Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans Patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, manas pestīšanas Klints, II Samuel 22:48 Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis, II Samuel 22:49 Un kas mani izvada no maniem ienaidniekiem. Un Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani cēlās, no tiem varas darītājiem Tu mani izglābi. II Samuel 22:50 Tāpēc es Tevi, Kungs, slavēšu starp tautām un dziedāšu Tavam vārdam. II Samuel 22:51 Viņš Savam ķēniņam parāda lielu pestīšanu un dara labu Savam svaidītam Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi. II Samuel 23:0 II Samuel 23:1 Un šie ir Dāvida pēdīgie vārdi. Dāvida, Isajus dēla, vārdi: tā saka tas vīrs, kas apstiprināts par Jēkaba Dieva svaidīto, un kas mīlīgs Israēla dziesmās: II Samuel 23:2 Tā Kunga Gars caur mani runā, un Viņa vārds ir uz manas mēles. II Samuel 23:3 Israēla Dievs saka, Israēla patvērums uz mani runā: valdītājs pār cilvēkiem, kas taisns, valdītājs dievbijāšanā, II Samuel 23:4 Tas ir kā rīta gaisma, kad saule uzlec, kā rīts bez mākoņiem, kā kad no spožuma un lietus zaļums zeļ no zemes. II Samuel 23:5 Vai tāds nav mans nams ar to stipro Dievu? Jo Viņš man uzcēlis mūžīgu derību, kas visādi labi nolikta un pasargāta. Jo visai manai pestīšanai un visam labam prātam, vai Viņš tam neliks plaukt? II Samuel 23:6 Bet tie netiklie, tie visi ir kā nomesti ērkšķi, ko rokā neņem. II Samuel 23:7 Bet ikviens, kas tos grib aizskart, ņem dzelzs ieroci jeb šķēpa kātu rokā; un tos sadedzina ar uguni tai vietā, kur tie auguši. - II Samuel 23:8 Šie ir to varoņu vārdi, kas Dāvidam bijuši: Jazabeams, Akmona dēls, tas augstākais starp tiem virsniekiem. Viņš cilāja savu šķēpu un pārvarēja astoņsimt un tos nokāva vienā reizē. II Samuel 23:9 Un pēc tā bija Eleazars, Dodus dēls, Aoka dēla dēls, šis bija starp tiem trim varoņiem ar Dāvidu, kad tie Fīlistus kaunā lika, kas tur bija sapulcējušies uz karu, un Israēla vīri (pret tiem) cēlās. II Samuel 23:10 Šis cēlās un kāva Fīlistus, tiekams viņa roka piekusa un viņa roka pie zobena pielipa, un Tas Kungs deva tai dienā lielu pestīšanu, ka tie ļaudis atgriezās viņam pakaļ, tikai laupīt. II Samuel 23:11 Pēc viņa bija Šammus, Agas dēls, tas Arariets. Kad Fīlisti bija sapulcējušies vienā ciemā, un tur bija tīrums ar lēcām, un tie ļaudis bēga priekš Fīlistiem, II Samuel 23:12 Tad viņš apstājās paša tīruma vidū un to aizstāvēja, un kāva Fīlistus, un Tas Kungs deva lielu pestīšanu. II Samuel 23:13 Un šie trīs virsnieki starp trīsdesmit vareniem vīriem nogāja un nāca pļaujamā laikā pie Dāvida, Adulama alā, un Fīlistu pulki bija apmetušies Refaīm ielejā. II Samuel 23:14 Bet Dāvids to brīdi bija pilskalnā, un Fīlisti bija ielikuši Bētlemē karavīrus. II Samuel 23:15 Un Dāvidam iegribējās un viņš sacīja: kas man dos ūdeni dzert no tās akas pie Bētlemes vārtiem? II Samuel 23:16 Tad šie trīs varoņi izlauzās caur Fīlistu lēģeri un smēla ūdeni no Bētlemes akas, kas bija pie vārtiem, un ņēma un atnesa to pie Dāvida. Bet viņš to negribēja dzert, bet to izlēja Tam Kungam, II Samuel 23:17 Un sacīja: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es to nedaru. Vai tās nav to vīru asinis, kas nogājuši, savu dzīvību netaupīdami? Un viņš to negribēja dzert. To šie trīs varoņi darīja. II Samuel 23:18 Un Abizajus, Joaba brālis, Cerujas dēls, bija arīdzan par virsnieku starp trim. Tas pacēla savu šķēpu pret trīs simtiem un tos nokāva, un viņš bija arīdzan slavēts starp trim. II Samuel 23:19 No šiem trim viņš bija tas augstākais, tāpēc viņš tiem bija par virsnieku, bet viņš tos trīs (pirmos) nepanāca. II Samuel 23:20 Vēl bija Benajus, Jojadas dēls, stipra vīra dēls, kas lielus darbus darījis, no Kabceēles; šis kāva divus stiprus Moabiešu lauvas, viņš arī nogāja un alā kāva vienu lauvu sniega laikā. II Samuel 23:21 Viņš arī kāva vienu briesmīgu Ēģiptieti, un tā ēģiptieša rokā bija šķēps, bet viņš nogāja pie tā ar zizli un izrāva to šķēpu no tā ēģiptieša rokas un to nokāva ar viņa paša šķēpu. II Samuel 23:22 To Benajus, Jojadas dēls, darīja un viņš bija slavēts starp tiem trim varoņiem. II Samuel 23:23 Viņš bija tas augstākais starp tiem trīsdesmit, bet tos trīs pirmos viņš nepanāca. Un Dāvids viņu iecēla pār saviem pils karavīriem. II Samuel 23:24 Azaēls, Joaba brālis, bija starp tiem trīsdesmit; Elanans, Dodus dēls, no Bētlemes; II Samuel 23:25 Šammus no Arodas; Elikus no Arodas; II Samuel 23:26 Elecs, Palta dēls, Irus, Ikeša dēls, no Tekoas; II Samuel 23:27 Abiēsers no Anatotas; Mebunājus, Uzata dēls, II Samuel 23:28 Calmons, Aoka dēls, Maārajus no Netofas; II Samuel 23:29 Elebs, Baēnus dēls, no Netofas; Itajus, Ribaja dēls, no Benjaminiešu Ģibejas; II Samuel 23:30 Benajus no Pirgatonas; Idajus no Gaāša upēm; II Samuel 23:31 Abialbons no Arbas; Asmavets no Barumas; II Samuel 23:32 Elaēba no Zaālbonas; Jazena un Jonatāna bērni; II Samuel 23:33 Šammus no Araras; Ajams, Zarara dēls, no Araras; II Samuel 23:34 Elivelets, Aāsbaja dēls, Maāhataja dēla dēls. Elijams, Ahitofela dēls, no Ģilonas; II Samuel 23:35 Ecrajus no Karmeļa; Paērajus no Arbas; II Samuel 23:36 Jeģeals, Nātana dēls, no Cobas; Banus no Gada; II Samuel 23:37 Celegs no Amona; Naārajus no Beērotes, Joaba, Cerujas dēla, bruņu nesējs; II Samuel 23:38 Īrus, Jetrus dēls, Gārebs, Jetrus dēls, II Samuel 23:39 Ūrija, tas Etietis. Tie ir pavisam trīsdesmit un septiņi. II Samuel 24:0 II Samuel 24:1 Un Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēli, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem sacīdams: ej, skaiti Israēli un Jūdu. II Samuel 24:2 Un ķēniņš sacīja uz Joabu, karapulku virsnieku, kas pie viņa bija: ej jel apkārt pa visām Israēla ciltīm, no Dana līdz Bēršebai, un skaitāt tos ļaudis, lai es zinu to ļaužu skaitu. Tad Joabs sacīja uz ķēniņu: II Samuel 24:3 Lai Tas Kungs, tavs Dievs, pie šiem ļaudīm simtkārt vairāk pieliek, nekā viņu ir, ka mana kunga, tā ķēniņa, acis to redz; kāpēc tad manam kungam, tam ķēniņam, šīs lietas gribās? II Samuel 24:4 Bet ķēniņa vārds palika spēkā pret Joabu un tiem karavirsniekiem. Tā Joabs ar tiem karavirsniekiem izgāja no ķēniņa, Israēla ļaudis skaitīt. II Samuel 24:5 Un tie gāja pār Jardāni un apmetās pie Aroēra, pa labo roku tai pilsētai, kas Gada ielejas vidū, un pie Jaēzeres. II Samuel 24:6 Pēc tie nāca uz Gileādu un uz to ielejas zemi Tahtim Hodši, tie nāca arī uz DanJaānu un apkārt uz Sidonu. II Samuel 24:7 Un tie nāca uz to stipro Tirus pilsētu un uz visām Hiviešu un Kanaāniešu pilsētām, un tie iznāca ārā Jūdam pret dienasvidu uz Bēršebu. II Samuel 24:8 Tā tie gāja apkārt pa visu zemi un pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām uz Jeruzālemi. II Samuel 24:9 Un Joabs deva ķēniņam to uzrakstīto ļaužu skaitu, un iekš Israēla bija astoņsimt tūkstoš karavīru, kas bija zobena vilcēji, un Jūda vīru bija piecsimt tūkstoši. II Samuel 24:10 Tad Dāvidam sirds trīcēja, kad tos ļaudis bija skaitījis. Un Dāvids sacīja uz To Kungu: es esmu ļoti grēkojis ar to, ko esmu darījis, un nu Kungs, atņem lūdzams sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis. II Samuel 24:11 Kad nu Dāvids rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Gadu, Dāvida redzētāju, tā: II Samuel 24:12 Ej un runā uz Dāvidu: tā saka Tas Kungs: trīs lietas es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai es tev daru. II Samuel 24:13 Un Gads nāca pie Dāvida un teica viņam un uz to sacīja: vai tu gribi septiņus gadus bada laiku savā zemē, jeb vai tu gribi trīs mēnešus bēgt no saviem ienaidniekiem, kas tevi vajās, jeb vai tu gribi, ka trīs dienas tavā zemē nāk mēris? Ņem nu vērā un redzi, ko lai es tam atsaku, kas mani sūtījis. II Samuel 24:14 Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail. Es kritīšu labāk Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir liela, bet cilvēku rokā es negribu krist. II Samuel 24:15 Tad Tas Kungs lika mērim nākt iekš Israēla, no rīta līdz tam nospriestam laikam, un ļaužu nomira no Dana līdz Bēršebai septiņdesmit tūkstoši. II Samuel 24:16 Un kad tas eņģelis savu roku pār Jeruzālemi izstiepa, lai to nomaitātu, tad Tam Kungam tā ļaunuma bija žēl, un Viņš sacīja uz to eņģeli, kas tos ļaudis nonāvēja: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Aravnus, tā Jebusieša, klona. II Samuel 24:17 Un Dāvids sacīja uz To Kungu, to eņģeli redzēdams, kas tos ļaudis sita: redzi, es esmu grēkojis un noziedzies, bet ko šīs avis darījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu. II Samuel 24:18 Tad Gads nāca tai dienā pie Dāvida un uz to sacīja: ej uz augšu un uztaisi Tam Kungam altāri uz Aravnus, tā Jebusieša, klona. II Samuel 24:19 Tad Dāvids gāja pēc Gada vārda, kā Tas Kungs bija pavēlējis. II Samuel 24:20 Un Aravnus skatījās un redzēja pie sevis nākam ķēniņu un viņa kalpus, un Aravnus izgāja un nometās ķēniņa priekšā uz savu vaigu pie zemes. II Samuel 24:21 Un Aravnus sacīja: kāpēc mans kungs, tas ķēniņš, nāk pie sava kalpa? Un Dāvids sacīja: šo klonu no tevis pirkt, ka es Tam Kungam taisu altāri, lai šī mocība no ļaudīm atstājās. II Samuel 24:22 Tad Aravnus sacīja uz Dāvidu: lai mans kungs, tas ķēniņš, ņem un upurē, kā viņam patīk. Redzi, še ir vērši par dedzināmo upuri un kuļami rati un vēršu jūgi malkai. II Samuel 24:23 Šo visu, ķēniņ, Aravnus dod ķēniņam. Un Aravnus sacīja uz ķēniņu: lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir labs prāts uz tevi. II Samuel 24:24 Bet ķēniņš sacīja uz Aravnu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus velti upurēt. Tā Dāvids to klonu un tos vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem. II Samuel 24:25 Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Israēla.
I Kings 0:0
I Kings 1:0 I Kings 1:1 Un kad ķēniņš Dāvids bija vecs un labi gados, tad viņu gan ar drēbēm apsedza, bet tomēr viņš nesasila. I Kings 1:2 Un viņa kalpi uz to sacīja: meklēsim ķēniņam, savam kungam, vienu meitu, vienu jumpravu, kas priekš ķēniņa lai stāv un viņu apkopj un tavā klēpī guļ, ka ķēniņš, mans kungs, sasilst. I Kings 1:3 Tā tie meklēja vienu jaunu skaistu meitu pa visām Israēla robežām un atrada Abizagu no Šunemes un to veda pie ķēniņa. I Kings 1:4 Un tā meita bija ļoti skaista un palika ķēniņam par kopēju un tam kalpoja. Bet ķēniņš viņu neatzina. I Kings 1:5 Bet Adonija, Aģitas dēls, lielījās un sacīja: es būšu par ķēniņu. Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus un piecdesmit vīrus, kas viņa priekšā skrēja. I Kings 1:6 Un viņa tēvs to savu mūžu nebija aprājis, sacīdams: Kāpēc tu tā dari? Un viņš arī bija ļoti skaists, un (Aģita) viņu bija dzemdējusi pēc Absaloma. I Kings 1:7 Un viņš ar Joabu, Cerujas dēlu, bija sarunājies un ar priesteri Abjataru; tie Adonijam gāja palīgā. I Kings 1:8 Bet priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, un pravietis Nātans un Šimejus un Rejus un Dāvida varenie nebija ar Adoniju. I Kings 1:9 Un Adonija upurēja avis un vēršus un barotus lopus pie Zoēlet akmens, kas pie Roģela avota, un aicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus vīrus no Jūda, ķēniņa kalpus. I Kings 1:10 Bet pravieti Nātanu un Benaju un tos varenos un savu brāli Salamanu viņš nelūdza. I Kings 1:11 Tad Nātans runāja ar Batsebu, Salamana māti, un sacīja: vai tu neesi dzirdējusi, ka Adonija, Aģitas dēls, ir palicis par ķēniņu un mūsu kungs Dāvids to nezin? I Kings 1:12 Un nu nāc, es tev došu padomu, ka tu savu dvēseli un sava dēla Salamana dvēseli izglābi. I Kings 1:13 Noej pie ķēniņa Dāvida un saki uz to: vai tu, mans kungs un ķēniņ, savai kalponei neesi zvērējis sacīdams: Salamanam, tavam dēlam, būs par ķēniņu būt pēc manis, un viņš sēdēs uz mana goda krēsla? Kāpēc tad Adonija palicis par ķēniņu? I Kings 1:14 Redzi, kamēr tu vēl ar ķēniņu tur runāsi, tad es tev nākšu pakaļ un apstiprināšu tavus vārdus. I Kings 1:15 Tad Batseba gāja pie ķēniņa istabā un ķēniņš bija ļoti vecs un Abizaga no Šunemes ķēniņam kalpoja. I Kings 1:16 Un Batseba locījās un nometās zemē priekš ķēniņa. Un ķēniņš sacīja: kas tev kait? I Kings 1:17 Un viņa uz to sacīja: mans kungs, tu savai kalponei pie Tā Kunga, sava Dieva, esi zvērējis: tiešām, tavs dēls Salamans būs par ķēniņu pēc manis un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla. I Kings 1:18 Bet nu redzi, Adonija ir palicis par ķēniņu, un tu, mans kungs un ķēniņ, to nezini. I Kings 1:19 Un viņš ir upurējis vēršus un barotus lopus un daudz avis un aicinājis visus ķēniņa dēlus, ir priesteri Abjataru un kara virsnieku Joabu, bet tavu kalpu Salamanu viņš nav aicinājis. I Kings 1:20 Bet tu, mans kungs un ķēniņ, - visa Israēla acis uz tevi skatās, ka tev tiem būs darīt zināmu, kas sēdēs uz ķēniņa, mana kunga, goda krēsla pēc viņa. I Kings 1:21 Un notiks, kad mans kungs, tas ķēniņš, būs gājis dusēt pie saviem tēviem, tad es un mans dēls Salamans būsim par grēciniekiem. I Kings 1:22 Un redzi, viņai vēl ar ķēniņu runājot, pravietis Nātans atnāca. I Kings 1:23 Un ķēniņam tika teikts un sacīts: redzi, pravietis Nātans ir še. Un viņš nāca ķēniņa priekšā un metās ar savu vaigu zemē ķēniņa priekšā. I Kings 1:24 Un Nātans sacīja: mans kungs un ķēniņ, vai tu esi sacījis: Adonijam būs par ķēniņu būt pēc manis un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla? I Kings 1:25 Jo viņš šodien ir nogājis un upurējis vēršus un barotus lopus un daudz avis un aicinājis visus ķēniņa dēlus, ir tos kara virsniekus un priesteri Abjataru. Un redzi, tie ēd un dzer viņa priekšā un saka: lai dzīvo ķēniņš Adonija! I Kings 1:26 Bet mani, kas esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu viņš nav aicinājis. I Kings 1:27 Vai šī lieta no ķēniņa, mana kunga, pavēlēta, un vai tu savam kalpam neesi darījis zināmu, kas pēc viņa sēdēs uz ķēniņa, mana kunga, goda krēsla? I Kings 1:28 Tad ķēniņš Dāvids atbildēja un sacīja: aicinājiet man Batsebu; un tā nāca pie ķēniņa un stāvēja ķēniņa priekšā. I Kings 1:29 Un ķēniņš zvērēja un sacīja: tik tiešam kā Tas Kungs dzīvo, kas manu dvēseli no visām bēdām atpestījis, I Kings 1:30 Tiešām, kā es tev pie Tā Kunga, Israēla Dieva, esmu zvērējis sacīdams: Salamans, tavs dēls, būs par ķēniņu pēc manis, un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla manā vietā, - tāpat es arī šodien darīšu. I Kings 1:31 Tad Batseba klanījās ar savu vaigu pie zemes un metās zemē priekš ķēniņa un sacīja: lai dzīvo mans kungs, ķēniņš Dāvids, mūžīgi. I Kings 1:32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: aicinājiet man priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, Jojadas dēlu. Un tie nāca ķēniņa priekšā. I Kings 1:33 Un ķēniņš uz tiem sacīja: ņemiet sava kunga kalpus līdz un sēdinājiet manu dēlu Salamanu uz manu jājamo zirgēzelieni un novediet viņu uz Ģionu. I Kings 1:34 Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātans viņu tur svaida par ķēniņu Israēlim. Pēc tam pūšat ar bazūnēm un sakāt: lai dzīvo ķēniņš Salamans. I Kings 1:35 Un ejat viņam pakaļ un lai tas nāk un sēž uz mana goda krēsla, un lai ir par ķēniņu manā vietā. Un es pavēlu viņam būt par valdītāju pār Israēli un pār Jūdu. I Kings 1:36 Tad Benaja, Jojadas dēls, ķēniņam atbildēja un sacīja: Āmen! Tas Kungs, mana kunga, tā ķēniņa, Dievs lai tāpat saka. I Kings 1:37 Itin kā Tas Kungs bijis ar manu kungu, to ķēniņu, tāpat lai viņš ir ar Salamanu, ka viņa goda krēsls top lielāks nekā mana kunga, ķēniņa Dāvida, goda krēsls. I Kings 1:38 Tad priesteris Cadoks un pravietis Nātans un Benaja, Jojadas dēls, un tie Krieti un Plieti nogāja un sēdināja Salamanu uz ķēniņa Dāvida jājamo zirgēzelieni un to pavadīja uz Ģionu. I Kings 1:39 Un priesteris Cadoks ņēma eļļasragu no telts un svaidīja Salamanu. Un tie pūta bazūnes un visi ļaudis sacīja: lai dzīvo ķēniņš Salamans. I Kings 1:40 Un visi ļaudis viņam gāja pakaļ, un tie ļaudis stabulēja ar stabulēm un priecājās ar lielu prieku, tā ka zeme no viņu skaņas rībēja. I Kings 1:41 Un Adonija to dzirdēja ar visiem aicinātiem, kas pie viņa bija, un tie jau bija beiguši ēst. Un Joabs dzirdēja arīdzan to bazūnes skaņu un sacīja: kas tā tāda skaņa un troksnis pilsētā? I Kings 1:42 Un kad tas vēl runāja, redzi, tad nāca Jonatāns, priestera Abjatara dēls. Un Adonija sacīja: nāc iekšā, jo tu esi godīgs vīrs un nesīsi labu vēsti. I Kings 1:43 Un Jonatāns atbildēja un sacīja uz Adoniju: bet tiešām, mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, Salamanu cēlis par ķēniņu. I Kings 1:44 Un ķēniņš ir sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, Jojadas dēlu, un tos Krietus un Plietus viņam līdz, un tie viņu sēdinājuši uz ķēniņa jājamo zirgēzelieni. I Kings 1:45 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātans to Ģionā svaidījuši par ķēniņu un no turienes priecīgi atnākuši, ka pilsēta rībēt rīb; šī ir tā skaņa, ko jūs esat dzirdējuši. I Kings 1:46 Un Salamans ir nosēdies uz valdības krēsla. I Kings 1:47 Un ķēniņa kalpi ir nākuši mūsu kungam, ķēniņam Dāvidam, labu laimi vēlēt, sacīdami: lai tavs Dievs Salamana vārdu ceļ augstāki nekā tavu vārdu, un viņa goda krēsls lai top augstāks nekā tavs goda krēsls. Un ķēniņš Dievu pielūdzis savā gultā. I Kings 1:48 Un ķēniņš tā sacījis: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas šodien vienam devis sēdēt uz mana goda krēsla, ka manas acis to redzējušas. I Kings 1:49 Tad iztrūcinājās un cēlās visi tie aicinātie, kas bija pie Adonijas, un gāja ikviens savu ceļu. I Kings 1:50 Bet Adonija bijās no Salamana un cēlās un nogāja un satvēra altāra ragus. I Kings 1:51 Un Salamanam teica un sacīja: redzi, Adonija bīstas no ķēniņa Salamana un redzi, viņš altāra ragus ir satvēris un saka: lai ķēniņš Salamans man šodien zvērē, ka viņš savu kalpu ar zobenu nenokaus. I Kings 1:52 Tad Salamans sacīja: ja viņš būs krietns vīrs, tad neviens no viņa matiem nekritīs zemē, bet ja ļaunums pie viņa atrodas, tad tam būs mirt. I Kings 1:53 Un ķēniņš Salamans turp nosūtīja un lika to atvest no altāra. Un tas nāca un metās zemē priekš ķēniņa Salamana. Bet Salamans uz viņu sacīja: ej savā namā. I Kings 2:0 I Kings 2:1 Kad nu Dāvidam laiks atnāca mirt, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam un sacīja: I Kings 2:2 Es eju visas pasaules ceļu. Tāpēc ņemies drošu prātu un turies kā vīrs. I Kings 2:3 Un sargi, kas jāsargā Tam Kungam, tavam Dievam, staigādams Viņa ceļos, turēdams Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un Viņa liecības, tā kā Mozus bauslībā ir rakstīts, ka tu prātīgi turies iekš visa, ko tu dari, un visur, kurp tu griezies. I Kings 2:4 Lai Tas Kungs Savu vārdu apstiprina, ko Tas uz mani runājis, sacīdams: ja tavi dēli savu ceļu sargās, staigādami priekš Mana vaiga uzticīgi ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, tad, Viņš sacīja, tev netrūks vīra, kas sēdēs uz Israēla goda krēsla. I Kings 2:5 Tu arī gan zini, ko Joabs, Cerujas dēls, man ir darījis, un ko viņš darījis Israēla kara virsniekiem, Abneram, Nera dēlam, un Amasum, Jetera dēlam, ka viņš tos nokāvis, un kara asinis izlējis miera laikā un kara asinis licis pie savas jostas, kas ap viņa gurniem, un pie savām kurpēm, kas pie viņa kājām I Kings 2:6 Tāpēc dari pēc savas gudrības, ka tu viņa sirmiem matiem nelieci ar mieru nākt kapā. I Kings 2:7 Bet Barzilajus, tā Gileādieša, dēliem, tev būs labu darīt, ka tie ir starp tiem, kas ēd pie tava galda, jo tā tie turējās pie manis, kad es bēgu priekš tava brāļa Absaloma. I Kings 2:8 Un redzi, pie tevis ir Šimejus, Ģera dēls, tas Benjaminiets no Bakurim, kas mani lādēja ar briesmīgu lādēšanu tai dienā, kad es uz Mahānaīm gāju. Bet viņš man nonāca pretī pie Jardānes, un es viņam pie Tā Kunga esmu zvērējis, sacīdams; es tevi ar zobenu nekaušu. I Kings 2:9 Bet tu neturi viņu par nenoziedzīgu, jo tu esi gudrs vīrs un gan zināsi, ko tev viņam būs darīt, ka tu viņa sirmiem matiem ar asinīm lieci nākt bedrē. I Kings 2:10 Tā Dāvids gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida pilsētā. I Kings 2:11 Un tas laiks, kamēr Dāvids ķēniņš bijis pār Israēli, ir četrdesmit gadi; septiņus gadus viņš bija valdījis Hebronē un trīsdesmit un trīs gadus Jeruzālemē. I Kings 2:12 Un Salamans sēdēja uz sava tēva Dāvida goda krēsla, un viņa valstība tapa varen stiprināta. I Kings 2:13 Un Adonija, Aģitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes; un tā sacīja: vai tu nāc ar mieru? Un viņš sacīja: ar mieru. I Kings 2:14 Un viņš sacīja: man ar tevi kas jārunā. Un viņa sacīja: runā. I Kings 2:15 Tad viņš sacīja: tu zini, ka man tā valstība piederēja, un visas Israēla acis uz mani skatījās, ka man bija ķēniņam būt; bet nu tā valstība ir novērsta un manam brālim tikusi, jo no Tā Kunga tā viņam ir tikusi. I Kings 2:16 Bet nu es no tevis lūdzu vienu vienīgu lūgšanu, - neapkauno manu vaigu! I Kings 2:17 Un viņa uz to sacīja: runā. Tad viņš sacīja: runā jel ar ķēniņu Salamanu, jo viņš tavu vaigu neliks kaunā, ka viņš man Abizagu no Šunemes dod par sievu. I Kings 2:18 Un Batseba sacīja: labi, es tevis pēc ar ķēniņu runāšu. I Kings 2:19 Tā Batseba nāca pie ķēniņa Salamana, Adonijas labad ar viņu runāt. Un ķēniņš cēlās viņai pretī un paklanījās priekš tās; un viņš apsēdās uz sava goda krēsla un deva ķēniņa mātei arī krēslu, un tā sēdēja pa viņa labo roku. I Kings 2:20 Un viņa sacīja: es lūdzos no tevis vienu mazu lūgšanu, - neapkauno manu vaigu. Un ķēniņš uz to sacīja: lūdz, mana māte, es tavu vaigu neapkaunošu. I Kings 2:21 Un viņa sacīja: dod Abizagu no Šunemes savam brālim Adonijam par sievu. I Kings 2:22 Tad ķēniņš Salamans atbildēja un sacīja uz savu māti: kāpēc tad tu prasi Abizagu no Šunemes priekš Adonijas? Prasi priekš viņa arī to valstību, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, priekš viņa un Abjatara, tā priestera, un Joaba, Cerujas dēla! I Kings 2:23 Un ķēniņš Salamans zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: lai man Dievs šā un tā dara, tiešām, Adonija šo vārdu būs runājis pret savu dzīvību. I Kings 2:24 Un nu, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas mani apstiprinājis un mani sēdinājis uz mana tēva Dāvida goda krēslu, un kas man ir namu cēlis, itin kā viņš runājis, tiešām, Adonija šodien taps nokauts. I Kings 2:25 Un ķēniņš Salamans nosūtīja pavēli Benajam, Jojadas dēlam; šis to nokāva, un tas nomira. I Kings 2:26 Un uz priesteri Abjataru ķēniņš sacīja: ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvi pelnījis. Bet es tevi šodien nenokaušu, tāpēc ka tu Tā Kunga Dieva šķirstu nesis mana tēva Dāvida priekšā, un ka tu līdz panesis visu, ko mans tēvs panesis. I Kings 2:27 Tā Salamans izdzina Abjataru, ka tas Tam Kungam vairs nebija par priesteri, lai piepildītos Tā Kunga vārds, ko viņš par Elus namu Šīlo bija runājis. I Kings 2:28 Kad nu šī vēsts pie Joaba nāca (jo Joabs bija turējies pie Adonijas, jebšu nebija turējies pie Absaloma), tad Joabs bēga Tā Kunga teltī un satvēra altāra ragus. I Kings 2:29 Un ķēniņam Salamanam tapa sacīts, ka Joabs bēdzis Tā Kunga teltī, un redzi, viņš ir pie altāra. Tad Salamans sūtīja Benaju, Jojadas dēlu, un sacīja: ej, kauj viņu. I Kings 2:30 Un kad Benaja uz Tā Kunga telti nāca, tad viņš uz to sacīja: tā saka ķēniņš: ej ārā. Bet viņš sacīja: nē, bet še es gribu mirt. Tad Benaja nesa ķēniņam atbildi un sacīja: tā Joabs ir runājis un tā viņš man ir atbildējis. I Kings 2:31 Un ķēniņš uz viņu sacīja: dari tā, kā viņš ir runājis, kauj viņu un aproc viņu, ka tu no manis un no mana tēva nama atņem tās asinis, ko Joabs velti izlējis. I Kings 2:32 Un Tas Kungs lai liek viņa asinīm atkal nākt uz viņa galvu, tāpēc ka viņš ir sitis divus vīrus, kas labāki un taisnāki bija nekā viņš, un tos ir nokāvis ar zobenu, bez mana tēva Dāvida ziņas, proti Abneru, Nera dēlu, Israēla kara virsnieku, un Amasu, Jetera dēlu, Jūda kara virsnieku. I Kings 2:33 Viņu asinis lai atkal nāk uz Joaba galvu un uz viņa dzimuma galvu mūžīgi. Bet Dāvidam un viņa dzimumam un viņa namam un viņa goda krēslam lai ir miers no Tā Kunga mūžīgi. I Kings 2:34 Un Benaja, Jojadas dēls, nogāja un sita viņu un to nokāva. Un viņš tapa aprakts savā namā tuksnesī. I Kings 2:35 Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, un priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatara vietā. I Kings 2:36 Un ķēniņš nosūtīja un lika Šimeju aicināt, un uz to sacīja: uztaisi sev namu Jeruzālemē un dzīvo tur un neizej no turienes it nekur; I Kings 2:37 Un notiks, kurā dienā tu iziesi un iesi pār Kidronas upi, tad zini tiešām, ka tu mirdams mirsi, - tavas asinis lai paliek uz tavas galvas. I Kings 2:38 Tad Šimejus sacīja uz ķēniņu: tas ir labs vārds; kā mans kungs, tas ķēniņš, ir runājis, tā tavs kalps darīs. Tā Šimejus dzīvoja Jeruzālemē labu laiku. I Kings 2:39 Un notikās pēc trim gadiem, ka Šimejum divi kalpi aizbēga pie Aķisa, Maēkas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimejum teica un sacīja: redzi, tavi kalpi ir Gatā. I Kings 2:40 Tad Šimejus cēlās un apsegloja savu ēzeli un nogāja uz Gatu pie Aķisa, savus kalpus meklēt. Un tā Šimejus nogāja un atveda savus kalpus no Gatas. I Kings 2:41 Un Salamanam tapa sacīts, ka Šimejus no Jeruzālemes bija nogājis uz Gatu un atkal pārnācis. I Kings 2:42 Tad ķēniņš sūtīja un sauca Šimeju un uz to sacīja: vai es tevi pie Tā Kunga neesmu apzvērinājis un tev piekodinājis sacīdams: kurā dienā tu iziesi un iesi šur vai tur, tad zini tiešām, ka tev jāmirst? Un tu sacīji uz mani: es esmu labu vārdu dzirdējis. I Kings 2:43 Kāpēc tad tu neesi turējis Tā Kunga zvērestu un to pavēli, ko es tev esmu pavēlējis? I Kings 2:44 Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tu zini visu to ļaunu, ko tava sirds apzinās, ko tu manam tēvam Dāvidam darījis, tāpēc Tas Kungs tavam ļaunumam atkal licis nākt uz tavu galvu. I Kings 2:45 Bet ķēniņš Salamans būs svētīts, un Dāvida goda krēsls būs pastāvīgs priekš Tā Kunga mūžīgi. I Kings 2:46 Un ķēniņš pavēlēja Benajam, Jojadas dēlam; tas izgāja un viņu sita, un tas nomira. Tā valstība kļuva apstiprināta caur Salamana roku. I Kings 3:0 I Kings 3:1 Un Salamans apdraudzējās ar Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un apņēma Faraona meitu un to ieveda Dāvida pilsētā, tiekams viņš pavisam uztaisīja savu namu un Tā Kunga namu un Jeruzālemes mūrus visapkārt. I Kings 3:2 Bet tie ļaudis upurēja uz kalniem, jo līdz tam laikam vēl nams nebija uztaisīts Tā Kunga vārdam. I Kings 3:3 Un Salamans mīlēja To Kungu, staigādams sava tēva Dāvida likumos, tomēr viņš upurēja un kvēpināja uz kalniem. I Kings 3:4 Un ķēniņš nogāja uz Gibeonu, tur upurēt, jo tur bija tas lielais kalns; tūkstoš dedzināmos upurus Salamans upurēja uz šī altāra. I Kings 3:5 Gibeonā Tas Kungs parādījās Salamanam nakts sapnī; un Dievs sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot. I Kings 3:6 Tad Salamans sacīja: Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi parādījis lielu žēlastību, tā kā viņš Tavā priekšā ir staigājis patiesībā un taisnībā un sirds skaidrībā ar Tevi, un Tu viņam šo lielo žēlastību esi turējis un viņam dēlu devis, kas sēž uz viņa goda krēsla, tā kā tas šodien ir. I Kings 3:7 Un nu Kungs, mans Dievs, Tu Savu kalpu esi cēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu, ne ieiešanu. I Kings 3:8 Un Tavs kalps ir likts Tavas tautas vidū, ko Tu esi izredzējis, kas ir liela tauta, ko nevar ne skaitīt ne pārskatīt aiz lielā pulka. I Kings 3:9 Tad dodi nu Savam kalpam paklausīgu sirdi, Tavus ļaudis tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt šo Tavu tik lielu ļaužu pulku? I Kings 3:10 Un šis vārds Tam Kungam labi patika, ka Salamans bija lūdzis šo lietu. I Kings 3:11 Un Dievs uz to sacīja: tāpēc ka tu šo lietu esi lūdzis un sev neesi lūdzis garu mūžu, nedz sev esi lūdzis bagātību, nedz lūdzis savu ienaidnieku dvēseles, bet ka tu sev esi lūdzis saprašanu, tiesas lietas izklausīt, I Kings 3:12 Redzi, tad Es daru pēc tava vārda. Redzi, Es tev dodu gudru un prātīgu sirdi, ka tāds kā tu priekš tevis nav bijis un pēc tevis vairs necelsies tāds kā tu. I Kings 3:13 Un arī ko tu neesi lūdzis, Es tev dodu, arī bagātību un godu, ka tāds kā tu neviens nebūs starp ķēniņiem visā tavā mūžā. I Kings 3:14 Un ja tu staigāsi Manos ceļos, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, itin kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, tad Es tev došu arī garu mūžu. I Kings 3:15 Un kad Salamans uzmodās, redzi, tad tas bija sapnis. Un viņš nāca uz Jeruzālemi un nostājās priekš Tā Kunga derības šķirsta un upurēja dedzināmos upurus un nesa pateicības upurus un taisīja visiem saviem kalpiem dzīres. I Kings 3:16 To brīdi nāca divas maukas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. I Kings 3:17 Un tā viena sieva sacīja: mans kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā, un es pie viņas tai namā esmu dzemdējusi. I Kings 3:18 Un notikās trešā dienā, kad es biju dzemdējusi, tad šī sieva arīdzan dzemdēja. Un mēs bijām kopā, un neviena sveša cilvēka pie mums nebija namā, bet mēs divas vien bijām namā. I Kings 3:19 Un šīs sievas dēls naktī nomiris, tāpēc ka viņa to nogulējusi. I Kings 3:20 Un nakts vidū tā ir cēlusies un paņēmusi manu dēlu no maniem sāniem, kamēr tava kalpone gulēja, un to likusi savā klēpī, un savu mirušo dēlu tā atkal ir likusi manā klēpī. I Kings 3:21 Kad es nu no rīta cēlos savu dēlu zīdīt, redzi, tad tas bija nomiris? Bet rītā es viņu labi aplūkoju, un redzi, tas nebija mans dēls, ko es biju dzemdējusi. I Kings 3:22 Tad tā otra sieva sacīja: nē, bet tas dzīvais, tas ir mans dēls, un tas mirušais, tas ir tavs dēls. Un šī atkal sacīja: nē, bet tas mirušais ir tavs dēls, un tas dzīvais ir mans dēls. Tā tās runāja ķēniņa priekšā. I Kings 3:23 Tad ķēniņš sacīja: šī saka: tas dzīvais ir mans dēls un tas mirušais ir tavs dēls. Un tā otra atkal saka: tas mirušais ir tavs dēls un tas dzīvais ir mans dēls. I Kings 3:24 Un ķēniņš sacīja: atnesiet man zobenu. Un tie atnesa zobenu pie ķēniņa. I Kings 3:25 Tad ķēniņš sacīja: pārcērtiet to dzīvo bērnu divējos gabalos un dodiet vienai vienu gabalu un otrai otru. I Kings 3:26 Bet tā sieva, kam tas dzīvais bērns piederēja, sacīja uz ķēniņu (jo viņas sirds iekarsa par savu bērnu un tā sacīja): mans kungs! Dodat viņai to dzīvo bērnu, tikai kaut to nenokaujat! Bet tā otra sacīja: lai tas nav ne mans, ne tavs, cērtat viņu uz pusēm! I Kings 3:27 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: dodiet viņai to dzīvo bērnu un nenokaujiet to! Tā ir viņa māte. I Kings 3:28 Un viss Israēls dzirdēja šo spriedumu, ko ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņu; jo tie redzēja, ka Dieva gudrība bija iekš viņa, tiesu spriest. I Kings 4:0 I Kings 4:1 Tā ķēniņš Salamans bija par ķēniņu pār visu Israēli. I Kings 4:2 Un šie ir tie lielkungi, kas viņam bija: Azarija, Cadoka dēls, bija tas (pirmais) lielskungs; I Kings 4:3 Elioreps un Ahija, Zizus dēli, bija rakstu vedēji; Jehošafats, Aķiluda dēls, bija kanclers; I Kings 4:4 Un Benaja, Jojadas dēls, bija karaspēka virsnieks; un Cadoks un Abjatars bija priesteri; I Kings 4:5 Un Azarija, Nātana dēls, bija celts pār uzraugiem; un Zabuds, Nātana dēls, bija lielskungs, ķēniņa draugs; I Kings 4:6 Un Aīzars bija nama uzraugs, un Adonirams, Abdus dēls, bija pār darbiniekiem celts. I Kings 4:7 Un Salamanam bija divpadsmit uzraugi pār visu Israēli, kas ķēniņu un viņa namu apkopa. Ikvienam bija mēnesi par gadu tā apkopšana, I Kings 4:8 Un šie ir viņu vārdi: Ura dēls bija uz Efraīma kalniem; I Kings 4:9 Deķera dēls bija Makacā un Zaālbimā un BetŠemē un Elonā un BetAnanā; I Kings 4:10 Ezeda dēls Arubotā, un tam bija vēl Zokus un visa Hefera zeme; I Kings 4:11 Abinadaba dēls bija pār NavatDoru, un Tavata, Salamana meita, tam bija par sievu. I Kings 4:12 Baēnam, Aķiluda dēlam, bija Taēnaka un Meģidus un visa BetZeana, kas ir sānis Cartanai apakš Jezreēla, no BetZeanas līdz Meola klajumam, līdz viņpus Jokmeamai. I Kings 4:13 Ģebera dēls bija Rāmotā Gileādā, un tam bija, Jaīra, Manasus dēla, ciemi Gileādā, viņam bija arī Argoba viducis Bazanā, sešdesmit lielas pilsētas ar mūriem un vara aizšaujamiem. I Kings 4:14 Aķinadabs, Idus dēls, bija Mahānaīmā. I Kings 4:15 Aķimaācs bija iekš Naftalus. Šim arīdzan bija Salamana meita, Basmata, par sievu. I Kings 4:16 Baēna, Uzajus dēls, bija Ašerā un Alotā. I Kings 4:17 Jehošafats, Paruūs dēls, bija iekš Īsašara. I Kings 4:18 Šimejus, Elas dēls, bija iekš Benjamina. I Kings 4:19 Ģebers, Urus dēls, bija Gileādā, Sihona, Amoriešu ķēniņa zemē, un Oga, Basanas ķēniņa, zemē, un bija tas vienīgais uzraugs tai zemē. I Kings 4:20 Jūda un Israēla ļaužu bija daudz, tik daudz, kā smiltis jūrmalā, tie ēda un dzēra un bija priecīgi. I Kings 4:21 Un Salamans valdīja pār visām valstīm no lielās upes un pār Fīlistu zemi un līdz Ēģiptes robežai; tie nesa dāvanas un kalpoja Salamanam visu viņa mūžu. I Kings 4:22 Un Salamana barība uz vienu dienu bija trīsdesmit kori kviešu miltu, sešdesmit kori citu miltu, I Kings 4:23 Desmit baroti vērši un divdesmit vērši no ganībām un simts avis, bez briežiem un stirnām un meža kazām un barotiem putniem. I Kings 4:24 Jo viņš valdīja pār visu to zemi šaipus lielās upes, no Tivzas līdz Gazai, pār visiem ķēniņiem šaipus lielās upes. Un viņam bija miers no visām pusēm visapkārt. I Kings 4:25 Un Jūda un Israēls dzīvoja mierā, ikviens apakš sava vīna koka un apakš sava vīģes koka, no Dana līdz Bēršebai visu Salamana mūžu. I Kings 4:26 Un Salamanam bija četrdesmit tūkstoš steliņģu priekš braucamiem zirgiem un divpadsmit tūkstoš jātnieki. I Kings 4:27 Un tie uzraugi apkopa ikviens savā mēnesī ķēniņu Salamanu un visus, kas pie ķēniņa Salamana galda ēda, - tiem netrūka nenieka. I Kings 4:28 Un miežus un salmus priekš zirgiem un čakliem kamieļiem tie nesa tai vietā, kur viņš bija, ikviens pēc savas kārtas. I Kings 4:29 Un Dievs deva Salamanam gudrību un ļoti dziļu saprašanu un bagātu zināšanu kā smiltis jūrmalā. I Kings 4:30 Un Salamana gudrība bija lielāka nekā visu austruma zemes bērnu gudrība un nekā visu ēģiptiešu gudrība. I Kings 4:31 Un viņš bija gudrāks pār visiem cilvēkiem, pār Etanu, Ezraka dēlu, un Hemanu un Kalkalu un Dardu, Maālus dēliem, un viņa slava izpaudās pie visām tautām visapkārt. I Kings 4:32 Un viņš runāja trīs tūkstoš sakāmus vārdus un viņa dziesmu bija tūkstoš un piecas. I Kings 4:33 Un viņš runāja par kokiem, no ciedru koka uz Lībanus sākot līdz īzapam, kas pie sienas izaug, un viņš runāja arī par lopiem un par putniem un par tārpiem un par zivīm. I Kings 4:34 Un no visām tautām nāca klausīties Salamana gudrību, no visiem zemes ķēniņiem, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību. I Kings 5:0 I Kings 5:1 Un Hirams, Tirus ķēniņš, sūtīja savus kalpus pie Salamana. (Jo viņš bija dzirdējis, ka šo bija par ķēniņu svaidījuši viņa tēva vietā.) Jo Hirams Dāvidam bija draugs bijis visu mūžu. I Kings 5:2 Un Salamans sūtīja pie Hirama un sacīja: I Kings 5:3 Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja namu uztaisīt Tā Kunga, sava Dieva, vārdam, to karu dēļ, kas viņam bija visapkārt, tiekams Tas Kungs tos lika apakš viņa kājām. I Kings 5:4 Un nu Tas Kungs, mans Dievs, man devis mieru visapkārt, ka nav neviena pretinieka nedz cita ļauna kavēkļa. I Kings 5:5 Un redzi, es domāju uztaisīt namu Tā Kunga, sava Dieva, vārdam, itin kā Tas Kungs uz manu tēvu Dāvidu runājis un sacījis: tavs dēls, ko Es tavā vietā sēdināšu uz tavu goda krēslu, tas uztaisīs namu Manam vārdam. I Kings 5:6 Tad nu pavēli, ka man cērt ciedru kokus no Lībanus, un mani kalpi būs ar taviem kalpiem, un to algu priekš taviem kalpiem es tev došu, tā kā tu saki; jo tu zini, ka pie mums neviena nav, kas kokus tā māk cirst kā Sidonieši. I Kings 5:7 Un notikās, kad Hirams Salamana vārdus dzirdēja, tad viņš ļoti priecājās un sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs šodien, kas Dāvidam gudru dēlu devis pār šo lielo tautu. I Kings 5:8 Un Hirams sūtīja pie Salamana un sacīja: es esmu dzirdējis, par ko tu pie manis sūtījis. Es darīšu visu tavu prātu ar tiem ciedru kokiem un tām priedēm. I Kings 5:9 Maniem kalpiem tos no Lībanus būs novest jūrmalā, un es tos vedīšu ar plostiem pa jūru uz to vietu, ko tu man noteiksi, un es tos tur atraisīšu, ka tu tos vari aizvest. Tu arī darīsi manu prātu un dosi maizi priekš mana nama. I Kings 5:10 Tā Hirams Salamanam deva ciedru kokus un priedes, kā viņš pats gribēja. I Kings 5:11 Un Salamans Hiramam deva divdesmit tūkstoš koru kviešu maizei priekš viņa nama un divdesmit koru sagrūstas eļļas. To Salamans Hiramam deva ik gadus. I Kings 5:12 Un Tas Kungs Salamanam deva gudrību, itin kā tam bija runājis. Un starp Hiramu un Salamanu bija miers, un tie abi derēja derību. I Kings 5:13 Un ķēniņš Salamans uzlika darba klausību visam Israēlim, un to darbinieku bija trīsdesmit tūkstoš vīri. I Kings 5:14 Un viņš tos sūtīja uz Lībanu, pa desmit tūkstošiem ik mēnešus pēc kārtas; vienu mēnesi tie bija uz Lībanus un divus mēnešus tie bija mājās, un Adonirams bija uzraugs pār šiem darbiniekiem. I Kings 5:15 Un Salamanam bija septiņdesmit tūkstoš nastu nesēji un astoņdesmit tūkstoš akmens cirtēji uz tā kalna, I Kings 5:16 Bez tiem Salamana virsuzraugiem, kas pār šo darbu bija iecelti; to bija trīs tūkstoš un trīssimt, kas uzraudzīja tos ļaudis, kas to darbu darīja. I Kings 5:17 Un ķēniņš pavēlēja, lauzt lielus akmeņus, dārgus akmeņus, apcirstus akmeņus, tam namam likt pamatu. I Kings 5:18 Un Salamana amatnieki un Hirama amatnieki un Ģiblieši tos apcirta un apstrādāja tos kokus un tos akmeņus, to namu uztaisīt. I Kings 6:0 I Kings 6:1 Un notikās četrsimt un astoņdesmitā gadā pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes, ceturtā gadā, kad Salamans valdīja pār Israēli, Ziv mēnesī, (šis ir tas otrs mēnesis), tad viņš taisīja Tā Kunga namu. I Kings 6:2 Un tas nams, ko ķēniņš Salamans Tam Kungam taisīja, bija sešdesmit olektis garumā un divdesmit platumā un trīsdesmit olektis augstumā. I Kings 6:3 Un tas pagalms tā nama priekšā bija divdesmit olektis garumā pēc tā nama platuma, un desmit olektis platumā nama priekšā. I Kings 6:4 Un viņš tam namam taisīja logus, kas bija vienā pusē plati un otrā šauri. I Kings 6:5 Un visapkārt pie nama sienas viņš taisīja piebūvi, ap nama sienām visapkārt, ir ap to namu ir ap to visusvētāko vietu, un viņš taisīja sānu kambarus visapkārt. I Kings 6:6 Apakšējās istabu rindas platums bija piecas olektis un vidējās platums sešas olektis un trešās platums septiņas olektis, jo viņš lika pakāpes uz ārpusi namam visapkārt, ka nevajadzēja piestiprināšanas nama sienās. I Kings 6:7 Un kad tas nams tapa taisīts, tad to taisīja no pilnīgi gataviem kaltiem akmeņiem, tā ka ne veseris, nedz cirvis, nedz cits kāds dzelzs ierocis netika dzirdēts pie tā nama, kad to taisīja. I Kings 6:8 Un durvis uz apakšējo istabu rindu bija nama labajā pusē, un pa grieztām trepēm bija jāuzkāpj uz vidējo un no vidējās uz trešo. I Kings 6:9 Tā viņš to namu uztaisīja un to pabeidza; un viņš noklāja to namu ar ciedru baļķiem un galdiem. I Kings 6:10 Un viņš taisīja to piebūvi ap visu to namu, piecas olektis bija viņas augstums, un to piestiprināja pie nama ar ciedru kokiem. I Kings 6:11 Tad Tā Kunga vārds notika uz Salamanu sacīdams: I Kings 6:12 Šis nams, ko tu uztaisi - ja tu staigāsi Manos likumos un darīsi Manas tiesas un turēsi visus Manus baušļus, pēc tiem staigādams, tad Es Savu vārdu pie tevis apstiprināšu, ko Es esmu runājis uz tavu tēvu Dāvidu. I Kings 6:13 Un Es dzīvošu Israēla bērnu vidū un neatstāšu Savus Israēla ļaudis. I Kings 6:14 Tā Salamans to namu uztaisīja un to pabeidza. I Kings 6:15 Viņš arī apsita nama sienas no iekšpuses ar ciedru dēļiem; no nama grīdas līdz griestiem viņš tās noklāja ar (ciedru) koku iekšpusē, un apsita nama grīdu ar priežu dēļiem. I Kings 6:16 Un viņš taisīja vēl divdesmit olektis ar ciedru dēļiem nama galā, no grīdas līdz griestiem, to viņš tur taisīja nama iekšpusē dziļumā par visusvētāko vietu. I Kings 6:17 Un tas nams bija garš četrdesmit olektis, proti tas Dieva nams, kas priekšā. I Kings 6:18 Iekšpusē bija ciedru koki vien pie tā nama, ar izgrieztām pogām un izplaukušām puķēm; viss bija no ciedra koka, tā ka neviens akmens nebija redzams. I Kings 6:19 Un to visusvētāko vietu dziļumā nama iekšpusē viņš taisīja, kur nolikt Tā Kunga derības šķirstu. I Kings 6:20 Un visusvētās vietas iekšpuses dziļumā bija divdesmit olektis garumā un divdesmit olektis platumā un divdesmit olektis augstumā, un viņš to pārvilka ar tīru zeltu, un altāri viņš apsita ar ciedru dēļiem. I Kings 6:21 Un Salamans pārvilka nama iekšpusi ar tīru zeltu, un aiztaisīja ar zelta ķēdēm to visusvētāko vietu dziļumā un to pārvilka ar zeltu. I Kings 6:22 Tā viņš visu namu pārvilka ar zeltu, visu namu līdz galam, un visu altāri visusvētākās vietas priekšā dziļumā viņš pārvilka ar zeltu. I Kings 6:23 Un viņš taisīja tai visusvētās vietās dziļumā divus ķerubus no eļļas koka, desmit olektis augstumā. I Kings 6:24 Piecas olektis bija katrs ķeruba spārns, no viņa viena spārna gala līdz viņa otra spārna galam bija desmit olektis. I Kings 6:25 Tāpat arī otram ķerubam bija desmit olektis; abiem ķerubiem bija vienāds mērs un vienāds izskats. I Kings 6:26 Tas viens ķerubs bija desmit olektis augsts un tāpat arī tas otrs. I Kings 6:27 Un viņš tos ķerubus lika nama iekštelpas vidū. Un tie ķerubi izplēta spārnus, tā ka tā viena spārns sniedzās līdz vienai sienai, un tā otra ķeruba spārns līdz otrai sienai, bet viņu spārni nama vidū sniedzās spārns līdz spārnam. I Kings 6:28 Un viņš pārvilka tos ķerubus ar zeltu. I Kings 6:29 Un viņš izrakstīja visas nama sienas visapkārt ar izgrieztiem ķerubiem un palmu kokiem un izplaukušām puķēm iekšpusē un ārpusē. I Kings 6:30 Viņš pārvilka arī nama grīdu ar zeltu no iekšpuses un no ārpuses. I Kings 6:31 Un dziļumā visu svētākās vietas priekšā viņš taisīja durvis no eļļas koka; durvis ar stenderēm bija (sienas) piektā daļa. I Kings 6:32 Un tās durvis bija divēju gabalu no eļļas koka, un viņš uz tām rakstīja izgrieztus ķerubus un palmu kokus un izplaukušas puķes, un tās pārvilka ar zeltu; viņš pārvilka ir tos ķerubus un tos palmu kokus ar zeltu. I Kings 6:33 Un Dieva nama priekšā viņš taisīja stenderes no eļļas koka, (sienas) ceturto daļu. I Kings 6:34 Un tās durvis bija divēju gabalu no priežu koka, tā ka ikkatrai durvju pusei bija divi galdi, kas savās eņģēs vērās. I Kings 6:35 Un viņš tās izrakstīja ar izgrieztiem ķerubiem un palmu kokiem un izplaukušām puķēm un pārvilka tos rakstus ar zelta plāksnēm. I Kings 6:36 Un viņš taisīja iekšējo pagalmu no trim rindām kaltu akmeņu un no vienas rindas ciedru baļķu. I Kings 6:37 Ceturtā gadā, Ziv mēnesī, lika pamatu Tā Kunga namam. I Kings 6:38 Un vienpadsmitā gadā, Bul mēnesī, (tas ir astotais mēnesis) pabeidza namu ar visām viņa daļām un ar visu viņa vajadzību; un pie tā strādāja septiņus gadus. I Kings 7:0 I Kings 7:1 Bet pie sava nama Salamans strādāja trīspadsmit gadus, kamēr visu namu pabeidza. I Kings 7:2 Un viņš taisīja namu no Lībanus kokiem, simts olektis garumā un piecdesmit olektis platumā un trīsdesmit olektis augstumā, uz četrām ciedru stabu rindām, un uz tiem stabiem bija ciedru sijas. I Kings 7:3 Un ciedru griesti bija virsū uz tām istabām, kas uz tiem stabiem; šo bija četrdesmit pieci pa piecpadsmit ikkatrā rindā. I Kings 7:4 Un treji griesti bija, tā ka logs logam stāvēja pretī trejās kārtās. I Kings 7:5 Un visas durvis un logi bija četrkantīgi no baļķiem, un logs logam bija pretī trijās kārtās. I Kings 7:6 Viņš arī taisīja namu uz stabiem, piecdesmit olektis garumā un trīsdesmit olektis platumā, un vēl vienu namu šim priekšā, un tiem priekšā stabus un slieksni. I Kings 7:7 Viņš arī taisīja namu goda krēslam, kur tiesu turēja, soģa namu, un to apsita ar ciedru galdiem no grīdas līdz griestiem. I Kings 7:8 Un viņa paša nams, kur viņš dzīvoja, otrā pagalmā aiz šī nama, tāpat bija taisīts. Un Faraona meitai, ko Salamans bija apņēmis, viņš taisīja namu, kā šo namu. I Kings 7:9 Viss tas bija no dārgiem, pēc mēra cirstiem un ar zāģiem zāģētiem akmeņiem iekšpusē un ārpusē no pamata līdz jumtam un ārpusē līdz tam lielam pagalmam. I Kings 7:10 Un tie pamata akmeņi bija arī lieli dārgi akmeņi no desmit olektīm un akmeņi no astoņām olektīm. I Kings 7:11 Un uz tiem bija dārgi, pēc mēra izcirsti akmeņi un ciedru koki. I Kings 7:12 Bet tam lielam pagalmam bija visapkārt trīs rindas cirstu akmeņu un viena rinda ciedru baļķu; tāpat bija arī Tā Kunga nama iekšējais pagalms un tā nama priekšnams. I Kings 7:13 Un ķēniņš Salamans sūtīja un lika atvest Hiramu no Tirus. I Kings 7:14 Tas bija atraitnes dēls no Naftalus cilts, un viņa tēvs bija bijis vīrs no Tirus, vara kalējs. Tas bija pilns gudrības un saprašanas un zināšanas, visādu vara darbu darīt. Šis nāca pie ķēniņa Salamana un strādāja visus viņa darbus. I Kings 7:15 Un viņš taisīja divus vara stabus; katrs stabs bija astoņpadsmit olektis augsts un divpadsmit olektis bija mērs ap katru stabu. I Kings 7:16 Viņš taisīja arī divus kroņus no vara izlietus, liekamus uz stabu virsgaliem, piecas olektis bija katra kroņa augstums. I Kings 7:17 Un tie kroņi uz tiem stabiem bija aptīti kā ar tīkliem un apvīti kā ar ķēdēm, septiņas bija vienam kronim un septiņas otram. I Kings 7:18 Tā viņš taisīja tos stabus un divās rindas granātābolu ap to tīkla darbu, apsegt tos kroņus, kas bija augšām; tā viņš taisīja arī tam otram kronim. I Kings 7:19 Un tie kroņi uz tiem diviem stabiem bija kā lilijas taisīti tai namā, četras olektis (augstumā). I Kings 7:20 Un tie kroņi bija uz tiem diviem stabiem un augšām pār to apaļumu bija divsimt granātābolu visapkārt rindās aiz tā tīkla darba; tāpat arī pie tā otra kroņa. I Kings 7:21 Un viņš uzcēla tos stabus Dieva nama pagalmā, un to stabu, ko viņš pa labo roku bija uzcēlis, viņš nosauca: Jaķin, un to stabu, ko viņš pa kreiso roku bija uzcēlis, viņš nosauca: Boas. I Kings 7:22 Un augšām uz tiem stabiem bija tas liliju darbs. Tā tas stabu darbs tapa pabeigts. I Kings 7:23 Un viņš taisīja arī vara lietu ūdens trauku, desmit olektis bija no viņa vienas malas līdz otrai malai, visapkārt apaļu, un piecas olektis bija viņa augstums, un tas mērs visapkārt bija trīsdesmit olektis. I Kings 7:24 Un apakšā pie viņa malas bija pogas visapkārt, desmit uz ikvienu olekti, un ap to trauku bija divas rindas no tādām pogām, vienā lējienā lietas. I Kings 7:25 Un tas stāvēja uz divpadsmit vēršiem; no tiem trīs griezās pret ziemeļa pusi un trīs griezās pret vakara pusi un trīs pret dienvidu pusi un trīs pret rīta pusi un tas vara trauks bija virsū uz tiem, un visas viņu pakaļpuses bija iekšpusē. I Kings 7:26 Un viņa biezums bija plaukstas platumā, un viņa mala bija kā kāda biķera mala, kā lilijas zieds; divi tūkstoši batu mēri tanī sagāja. I Kings 7:27 Viņš taisīja arī desmit vara krēslus, četras olektis bija krēsla garums un četras olektis viņa platums un trīs olektis viņa augstums. I Kings 7:28 Un tie krēsli tā bija taisīti: tiem bija sāngaldi starp līstēm. I Kings 7:29 Un uz tiem sāngaldiem starp līstēm bija lauvas, vērši un ķerubi, un uz tām līstēm virs un apakš lauvām un vēršiem bija vēl kroņi, kas karājās. I Kings 7:30 Un ikkatram krēslam bija četri vara riteņi ar vara asīm. Un viņu četriem stūriem bija turamie, apakš tā katla bija šie vara turamie kroņiem pretī. I Kings 7:31 Un augšā kroņa iekšpusē tam bija olekts liels caurums un tam apkārt bija taisīta apaļa mala no pusotrām olektīm, un tai caurumā bija izrakstītas bildes, un krēslu sānu galdi bija četrkantīgi un ne apaļi. I Kings 7:32 Un tie četri riteņi bija tiem sānu galdiem apakšā, un riteņu asis bija pie tiem krēsliem, un ikkatrs ritenis bija pusotras olekts augsts. I Kings 7:33 Un tie riteņi bija taisīti tāpat kā ratu riteņi; viņu asis un viņu rumbas un viņu spieķi un viņu loki bija visi lieti. I Kings 7:34 Un tie četri turamie bija uz ikviena krēsla četriem stūriem uz augšu no tā krēsla. I Kings 7:35 Un augšā uz tā krēsla bija apaļa mala visapkārt pusolekts augstumā, un augšā uz tā krēsla bija viņa turamie un viņa sāngaldi pie viņa. I Kings 7:36 Un uz viņa turamo sāniem un uz viņa sāngaldiem viņš izgrieza ķerubus, lauvas un palmu kokus, kā ikkatram vietas bija, un kroņi bija visapkārt. I Kings 7:37 Tā viņš taisīja tos desmit krēslus, visi bija vienādi lieti, pēc viena mēra, pēc viena izskata. I Kings 7:38 Viņš taisīja arī desmit vara katlus, ikkatrā katlā sagāja četrdesmit bati, ikkatrs katls bija četras olektis plats, uz ikviena krēsla no tiem desmit krēsliem bija viens katls. I Kings 7:39 Un viņš lika piecus no tiem krēsliem nama labajā pusē, un piecus viņš lika kreisajā nama pusē, bet to vara trauku viņš lika labajā nama pusē, uz to pusi starp rītiem un dienasvidu. I Kings 7:40 Hirams taisīja arī podus, lāpstas un bļodas, un Hirams pabeidza visu to darbu, ko viņš ķēniņam Salamanam darīja priekš Tā Kunga nama: I Kings 7:41 (Proti) tos divus stabus un apaļus kroņus uz tiem diviem stabiem, un tos divus pinumus, kas apsedza tos divus apaļos kroņus stabu virsgalos, I Kings 7:42 Un tos četrsimt granātābolus pie tiem diviem pinumiem, divas rindas granātābolu pie ikkatra pinuma, kas apsedza tos divus apaļos kroņus uz tiem stabiem, I Kings 7:43 Un tos desmit krēslus un tos desmit katlus krēslu virsu, I Kings 7:44 Un to vienu vara trauku un tos divpadsmit vēršus apakš tā vara trauka, I Kings 7:45 Un tos podus un tās lāpstas un bļodas. Un visi tie rīki, ko Hirams ķēniņam Salamanam taisīja priekš Dieva nama, bija no spoža vara. I Kings 7:46 Jardānes klajumā ķēniņš tos lika liet cietā zemē starp Sukotu un Cartanu. I Kings 7:47 Un Salamans pameta nesvērtus visus šos rīkus tā gauži lielā svara dēļ; vara svars palika nezināms. I Kings 7:48 Salamans taisīja arī visus rīkus priekš Tā Kunga nama, zelta altāri un zelta galdu tām priekšā liekamām maizēm, I Kings 7:49 Un lukturus, piecus pa labo roku un piecus pa kreiso roku, visusvētākās vietas priekšā, no tīra zelta ar zelta puķēm un eļļas lukturīšiem un zelta lukts(dakts) šķērēm. I Kings 7:50 Un kausus, nažus un bļodas un karotes un kvēpināšanas traukus no tīra zelta; ir tās durvju eņģes nama iekšpusē visusvētākā vietā un pie Dieva nama durvīm bija no zelta. I Kings 7:51 Tā viss darbs tapa pabeigts, ko ķēniņš Salamans pie Tā Kunga nama darīja. Un Salamans tur ienesa sava tēva Dāvida Dievam svētītās dāvanas, sudrabu un zeltu un tos rīkus, un tos nolika pie Tā Kunga nama mantām. I Kings 8:0 I Kings 8:1 Tad ķēniņš Salamans sapulcināja pie sevis Israēla vecajus un visus cilšu priekšniekus un Israēla bērnu tēvu namu virsniekus Jeruzālemē pie ķēniņa Salamana, pārvest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, - šī ir Ciāna. I Kings 8:2 Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa Salamana uz svētkiem Etanim mēnesī, šis ir tas septītais mēnesis. I Kings 8:3 Un kad visi Israēla vecaji sanāca, tad priesteri ņēma to šķirstu I Kings 8:4 Un nesa Tā Kunga šķirstu un saiešanas telti ar visiem svētiem rīkiem, kas bija teltī, tos priesteri un Leviti nesa. I Kings 8:5 Un ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies, gāja viņam līdz šķirsta priekšā, un upurēja avis un vēršus, neizskaitāmu pulku un neizzināmu skaitu. I Kings 8:6 Tā priesteri nesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, Dieva nama dziļumā, visusvētajā vietā, apakš ķerubu spārniem. I Kings 8:7 Jo tie ķerubi izplēta savus spārnus pār šķirsta vietu, un tie ķerubi apklāja šķirstu un viņa nesamās kārtis no augšienes. I Kings 8:8 Un tās nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali bija redzami no tās svētās vietas tās visusvētās vietas priekšā, bet ārpusē tās nebija redzamas, un tās tur ir līdz šai dienai. I Kings 8:9 Tai šķirstā nebija nekā, kā vien tie abi akmens galdiņi, ko Mozus Horebā bija ielicis, kad Tas Kungs derību derēja ar Israēla bērniem, kad tie izgāja no Ēģiptes zemes. I Kings 8:10 Kad nu tie priesteri izgāja no tās svētās vietas, tad mākonis piepildīja Tā Kunga namu; I Kings 8:11 Un tie priesteri nevarēja stāvēt un kalpot tā mākoņa dēļ. Jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu. I Kings 8:12 Tad Salamans sacīja: Tas Kungs ir sacījis, ka viņš tumsā gribot dzīvot. I Kings 8:13 Celt esmu cēlis namu tev par dzīvokli, mājokli, tev mājot mūžīgi. I Kings 8:14 Tad ķēniņš atgrieza savu vaigu un svētīja visu Israēla draudzi, un visa Israēla draudze stāvēja, un viņš sacīja: I Kings 8:15 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti runājis uz manu tēvu Dāvidu un ar Savu roku to piepildījis, ko Viņš sacījis: I Kings 8:16 No tās dienas, kad Es savus Israēla ļaudis esmu izvedis no Ēģiptes, Es nevienu pilsētu neesmu izredzējis starp visām Israēla ciltīm, taisīt namu, lai Mans vārds tur būtu. Bet Dāvidu Es esmu izredzējis, ka tas būtu pār Maniem Israēla ļaudīm. I Kings 8:17 Un manam tēvam Dāvidam gan bija prātā, taisīt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. I Kings 8:18 Bet Tas Kungs sacīja uz manu tēvu Dāvidu: ka tu savā sirdī esi apņēmies, taisīt namu Manam vārdam, to tu gan esi labi darījis, ka tas tavā sirdī. I Kings 8:19 Bet tev to namu nebūs taisīt, bet tavam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tas uztaisīs namu Manam vārdam. I Kings 8:20 Un Tas Kungs savu vārdu ir apstiprinājis, ko Viņš runājis. Jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā, un sēžu uz Israēla goda krēsla, itin kā Tas Kungs runājis, un es esmu uztaisījis namu Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. I Kings 8:21 Un tur esmu taisījis vietu tam šķirstam, kur Tā Kunga derība, ko Viņš derējis ar mūsu tēviem, kad Viņš tos izveda no Ēģiptes zemes. I Kings 8:22 Un Salamans stājās Tā Kunga altāra priekšā, visai Israēla draudzei pretī, un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: I Kings 8:23 Kungs, Israēla Dievs, neviena tāda Dieva nav kā Tu, ne augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes; derību un žēlastību Tu turi Saviem kalpiem, kas Tavā priekšā staigā no visas savas sirds. I Kings 8:24 Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi turējis, ko tam esi runājis. Ar Savu muti Tu esi runājis un ar Savu roku to piepildījis, tā kā tas šodien ir. I Kings 8:25 Un nu Kungs, Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu tam vēl esi runājis sacīdams: tev netrūks vīra Manā priekšā, kas sēdēs uz Israēla goda krēsla, ja tikai tavi dēli sargās savu ceļu, staigādami Manā priekša, itin kā tu esi staigājis Manā priekšā. I Kings 8:26 Nu tad, Israēla Dievs, lai jel Tavs vārds tiešām notiek, ko Tu esi runājis Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! I Kings 8:27 Vai tad patiesi Tas Kungs dzīvotu virs zemes? Redzi, debesis un visu debesu debesis Tevi nevar saņemt, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu taisījis. I Kings 8:28 Bet griezies pie Sava kalpa lūgšanām un pie viņa piesaukšanām, Kungs, mans Dievs, un klausi to saukšanu un lūgšanu, ko Tavs kalps šodien lūdz priekš Tava vaiga. I Kings 8:29 Lai Tavas acis stāv atvērtas dienām naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par ko Tu esi sacījis: Mans vārds lai tur ir; ka Tu klausi to lūgšanu, ko Tavs kalps lūgs šinī vietā. I Kings 8:30 Klausi tad Sava kalpa un Savu Israēla ļaužu sirds lūgšanu, ko tie lūgs šinī vietā, un klausi, kur Tu mīti debesīs, ak klausi un piedod! I Kings 8:31 Ja kāds būs apgrēkojies pret savu tuvāko un viņam liks zvērēt un nodievoties, un šis nāks un zvērēs priekš Tava altāra šinī namā, I Kings 8:32 Tad klausi Tu debesīs un dari un tiesā Savus kalpus, netaisno notiesādams un atmaksādams viņa ceļu uz viņa galvu, un taisno taisnodams, dodams viņam pēc viņa taisnības. I Kings 8:33 Kad Tavi Israēla ļaudis taps kauti savu ienaidnieku priekšā, tāpēc ka tie pret Tevi būs grēkojuši, un kad tie pie Tevis atgriezīsies un dos godu Tavam vārdam un Tevi pielūgs un no sirds piesauks šinī namā, I Kings 8:34 Tad klausi Tu debesīs un piedod Savu Israēla ļaužu grēkus un ved tos atkal tai zemē, ko Tu esi devis viņu tēviem. I Kings 8:35 Kad debess būs aizslēgta, ka lietus nelīst, tāpēc ka tie pret Tevi grēkojuši, un kad tie šinī vietā lūgs un dos godu Tavam vārdam un atgriezīsies no saviem grēkiem, kad Tu tos pazemojis, I Kings 8:36 Tad klausi Tu debesīs un piedod Savu kalpu un Savu Israēla ļaužu grēkus, ka Tu tiem parādi to labo ceļu, kur tiem jāstaigā, un dod lietu tai zemē, ko Tu devis Saviem ļaudīm par mantību. I Kings 8:37 Kad zemei būs bads, kad būs mēris, bula laiks, rūsa, siseņi, kukaiņi, kad viņu ienaidnieks zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem, vai būs kāda cita mocība vai sērga, I Kings 8:38 Visas lūgšanas, visas piesaukšanas, lai lūgtu kas lūgdams no visiem Taviem Israēla ļaudīm, kad tie atzīs savas sirds bēdas un izplētīs savas rokas šinī namā, I Kings 8:39 Tad klausi Tu debesīs, Savā mājoklī, kur Tu mīti, un piedod un dari un dod ikvienam pēc visiem viņa ceļiem, itin kā Tu pazīsti viņa sirdi, jo Tu vien pazīsti visu cilvēka bērnu sirdis; - I Kings 8:40 Lai tie Tevi bīstas visu savu mūžu, kamēr tie dzīvos tai zemē, ko Tu esi devis mūsu tēviem. I Kings 8:41 Kad arī kāds svešinieks būs, kas nav no taviem Israēla ļaudīm, bet atnācis no tālas zemes Tava vārda dēļ, I Kings 8:42 (Jo tie dzirdēs par Tavu lielo vārdu un par Tavu stipro roku un par Tavu izstiepto elkoni,) un kad tas nāks un pielūgs šinī namā, I Kings 8:43 Tad klausi Tu debesīs, Savā mājoklī, kur Tu mīti, un dari visu, par ko tas svešais Tevi piesauks, lai visas tautas virs zemes atzīst Tavu vārdu un Tevi bīstas, kā Tavi Israēla ļaudis, un lai tie atzīst, ka Tavs vārds ir saukts pār šo namu, ko es esmu uztaisījis. I Kings 8:44 Kad Tavi ļaudis ies karā pret saviem ienaidniekiem tai ceļā, kur Tu tos sūtīsi, un pielūgs To Kungu, griezušies uz šo pilsētu, ko Tu esi izredzējis, un uz šo namu, ko es tavam vārdam esmu uztaisījis, I Kings 8:45 Tad klausi Tu debesīs viņu lūgšanas un viņu sirds saukšanas un nes viņiem tiesu. I Kings 8:46 Kad tie pret Tevi apgrēkosies, (jo neviena cilvēka nav, kas negrēkotu) un Tu par tiem dusmosies, un tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos cietumā noved ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu, I Kings 8:47 Un kad tie to atkal ņems pie sirds tai zemē, kur tie cietumā aizvesti, un atgriezīsies un Tevi piesauks sava cietuma zemē sacīdami: mēs esam grēkojuši un ļaunu darījuši, mēs esam bezdievīgi bijuši; I Kings 8:48 Un kad tie pie Tevis atgriezīsies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles savu ienaidnieku zemē, kas tos aizveduši cietumā, un kad tie Tevi pielūgs, griezušies uz savu zemi, ko Tu devis viņu tēviem, uz to pilsētu, ko Tu izredzējis, un uz to namu, ko es tavam vārdam uztaisījis, I Kings 8:49 Tad klausi Tu debesīs, Savā mājoklī, kur Tu mīti, viņu lūgšanu un viņu sirds saukšanu un nes viņiem tiesu, I Kings 8:50 Un piedod Saviem ļaudīm, ko tie pret Tevi grēkojuši, un visus viņu pārkāpumus, ar ko tie pret Tevi noziegušies, un dod tiem žēlastību atrast pie tiem, kas tos cietumā tur, ka tie par viņiem apžēlojās; I Kings 8:51 Jo tie ir Tavi ļaudis un Tavs īpašums, ko Tu esi izvedis no Ēģiptes no tā dzelzs cepļa. I Kings 8:52 Lai Tavas acis atvērtas stāv uz Tava kalpa lūgšanu un uz Tavu Israēla ļaužu lūgšanu, ka Tu tos klausi visās lietās, par ko tie Tevi piesauc. I Kings 8:53 Jo Tu tos Sev esi izredzējis par īpašumu no visām pasaules tautām, itin kā Tu esi runājis caur Savu kalpu Mozu, kad Tu mūsu tēvus izvedi no Ēģiptes zemes, Kungs, Dievs! I Kings 8:54 Un notikās, kad Salamans bija pabeidzis lūgt šo lūgšanu un sirds saukšanu uz To Kungu, tad viņš pacēlās priekš Tā Kunga altāra, kur viņš bija ceļos nometies un savas rokas izpletis pret debesīm, I Kings 8:55 Un viņš nostājās un svētīja visu Israēla draudzi ar stipru balsi un sacīja: I Kings 8:56 Slavēts lai ir Tas Kungs, kas dusu devis Saviem Israēla ļaudīm, itin kā Viņš runājis; neviens vārds nav zemē kritis no visiem Viņa labiem vārdiem, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Mozu. I Kings 8:57 Lai Tas Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums, itin kā Viņš bijis ar mūsu tēviem. Viņš lai mūs neatstāj un lai mūs neatmet. I Kings 8:58 Lai Viņš mūsu sirdis griež pie Sevis, ka mēs staigājam visos Viņa ceļos, turēdami Viņa baušļus un Viņa likumus un Viņa tiesas, ko Viņš pavēlējis mūsu tēviem. I Kings 8:59 Un lai šie vārdi, ar ko es lūdzis Tā Kunga priekšā, tuvu ir pie Tā Kunga, mūsu Dieva, dienām naktīm, lai Viņš tiesu nes Savam kalpam un Saviem Israēla ļaudīm dienu no dienas, I Kings 8:60 Lai visas pasaules tautas atzīst, ka Tas Kungs ir Dievs un cits neviens. I Kings 8:61 Un lai jūsu sirds paliek pilnīgi pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ka jūs staigājat Viņa likumos un turat Viņa baušļus, tāpat kā šodien. I Kings 8:62 Un ķēniņš un viss Israēls līdz ar viņu upurēja upurus Tā Kunga priekšā. I Kings 8:63 Un Salamans upurēja pateicības upurus, ko viņš Tam Kungam atnesa, divdesmit un divtūkstoš vēršus un simts un divdesmit tūkstoš avis. Tā ķēniņš ar visiem Israēla bērniem iesvētīja Tā Kunga namu. I Kings 8:64 Tai dienā ķēniņš svētīja to iekšējo pagalmu, kas Tā Kunga nama priekšā, jo viņš tur upurēja dedzināmu upuri un ēdamu upuri un pateicības upuru taukus. Jo tas vara altāris Tā Kunga priekšā bija pa mazu priekš tā dedzināma upura un tā ēdama upura un tiem pateicības upuru taukiem. I Kings 8:65 Un tanī laikā Salamans noturēja svētkus ar visu Israēli, lielu draudzi no Hamata robežas līdz Ēģiptes upei Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, septiņas dienas un atkal septiņas dienas, pavisam četrpadsmit dienas; astotā dienā viņš tos ļaudis atlaida. I Kings 8:66 Un tie svētīja ķēniņu un gāja uz saviem dzīvokļiem priecīgi un ar līksmu sirdi par visu to labumu, ko Tas Kungs bija darījis Savam kalpam Dāvidam un Saviem Israēla ļaudīm. I Kings 9:0 I Kings 9:1 Kad nu Salamans bija pabeidzis taisīt Tā Kunga namu un to ķēniņa namu un visu, uz ko Salamanam bija prieks un ko viņš bija apņēmies taisīt, I Kings 9:2 Tad Tas Kungs Salamanam parādījās otru reiz, kā tas viņam Gibeonā bija parādījies. I Kings 9:3 Un Tas Kungs uz to sacīja: Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu un tavu sirds saukšanu, ko tu Manā priekšā esi lūdzis; Es šo namu esmu svētījis, ko tu esi uztaisījis, lai Mans vārds tur ir mūžīgi, un lai manas acis un mana sirds tur paliek vienmēr. I Kings 9:4 Un tu, ja tu staigāsi Manā priekšā, kā tavs tēvs Dāvids staigājis, ar bezvainīgu un skaidru sirdi, darīdams visu, ko Es tev esmu pavēlējis, un turēdams Manus likumus un Manas tiesas, I Kings 9:5 Tad Es tavu valstības krēslu pār Israēli stiprināšu mūžīgi, kā Es esmu runājis tavam tēvam Dāvidam sacīdams: tev netrūks vīra uz Israēla goda krēsla. I Kings 9:6 Bet ja jūs ar saviem bērniem nogriezīsities nost no Manis, un neturēsiet Manus baušļus un Manus likumus, ko Es licis priekš jūsu acīm, un iesiet un kalposiet citiem dieviem un metīsities zemē priekš tiem, I Kings 9:7 Tad Es Israēli izdeldēšu no tās zemes, ko Es tiem esmu devis. Un šo namu, ko Es Savam vārdam esmu svētījis, to Es atmetīšu no Sava vaiga, un Israēls būs par sakāmu vārdu un par apsmieklu visām tautām. I Kings 9:8 Un šis nams, kas bijis augsts, tam garām iedams ikviens iztrūcināsies un svilpos un sacīs: kāpēc Tas Kungs tā darījis šai zemei un šim namam? I Kings 9:9 Un tad sacīs: tāpēc ka tie ir atstājuši To Kungu, savu Dievu, kas viņu tēvus izvedis no Ēģiptes zemes, un ir pieķērušies citiem dieviem un priekš tiem metušies zemē un tiem kalpojuši, tāpēc Tas Kungs visam šim ļaunumam licis pār viņiem nākt. I Kings 9:10 Un notikās pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uztaisījis tos divus namus, Tā Kunga namu un to ķēniņa namu, I Kings 9:11 Priekš kā Hirams, Tirus ķēniņš, Salamanam bija devis ciedru kokus un priežu kokus un zeltu pēc visas viņa vēlēšanās, tad ķēniņš Salamans Hiramam deva divdesmit pilsētas Galilejas zemē. I Kings 9:12 Un Hirams no Tirus izgāja tās pilsētas aplūkot, ko Salamans tam bija devis, bet tās viņam nepatika. I Kings 9:13 Un viņš sacīja: kas tās par pilsētām, brāli, ko tu man esi devis? Un tās nosauca par Kabul (nieku) zemi, līdz šai dienai. I Kings 9:14 Jo Hirams bija sūtījis tam ķēniņam simts un divdesmit talentus zelta. I Kings 9:15 Un tā tas bija ar to darba klausību, ko Salamans uzlika, lai uztaisītu Tā Kunga namu un savu namu un Millu un Jeruzālemes mūrus un Hacoru un Meģidu un Gazeru. I Kings 9:16 Faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija nācis un Gazeru uzņēmis un ar uguni sadedzinājis, un nokāvis tos Kanaāniešus, kas tai pilsētā dzīvoja, un to devis līdz par dāvanu savai meitai, Salamana sievai. I Kings 9:17 Un Salamans uztaisīja Gazeru un lejas BetOronu, I Kings 9:18 Un Baēlatu un Tadmoru tās zemes tuksnesī, I Kings 9:19 Un visas labības pilsētas, kas Salamanam bija, un ratu pilsētas un jātnieku pilsētas un uz ko Salamanam bija prieks un kas viņam patikās taisīt Jeruzālemē un uz Lībanus un visā savas valsts zemē. I Kings 9:20 Un visiem ļaudīm, kas bija atlikuši no Amoriešiem, Hetiešiem, Fereziešiem, Hiviešiem un Jebusiešiem, kas nebija no Israēla bērniem, I Kings 9:21 Viņu bērniem, kas bija atlikuši pēc viņiem tai zemē, ko Israēla bērni nevarēja izdeldēt, tiem Salamans uzlika klausības darbus līdz šai dienai. I Kings 9:22 Bet no Israēla bērniem Salamans nevienu nedarīja par vergu, bet tie bija karavīri un viņa kalpi un viņa lielkungi un viņa karavirsnieki un virsnieki pār viņa ratiem un pār viņa jātniekiem. I Kings 9:23 Un to virsuzraugu pie Salamana darbiem bija piecsimt un piecdesmit, kas uzraudzīja tos ļaudis, kas pie tā darba strādāja. I Kings 9:24 Kad Faraona meita pārgāja no Dāvida pils savā namā, ko viņš tai bija taisījis, tad viņš uztaisīja Millu. I Kings 9:25 Un Salamans upurēja gadskārtā trīsreiz dedzināmos upurus un pateicības upurus uz tā altāra, ko viņš Tam Kungam bija taisījis, un kvēpināja uz tā, Tā Kunga priekšā; un tā viņš to namu pabeidza. I Kings 9:26 Un ķēniņš Salamans taisīja arī kuģus EceonĢeberā, pie Elotas, niedru jūras malā, Edoma zemē. I Kings 9:27 Un Hirams sūtīja uz tiem kuģiem savus kalpus, kas bija kuģinieki un jūras pazinēji, līdzi Salamana kalpiem. I Kings 9:28 Un tie nāca uz Ofiru un pārveda no turienes četrsimt un divdesmit talentus zelta, un to noveda ķēniņam Salamanam. I Kings 10:0 I Kings 10:1 Un kad Sabas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam bija Tā Kunga vārda dēļ, tad viņa nāca, to pārbaudīt ar mīklām. I Kings 10:2 Un tā nāca uz Jeruzālemi ar ļoti lielu pulku, ar kamieļiem, kas nesa dārgas zāles un ļoti daudz zelta un dārgu akmeņu. Un tā nāca pie Salamana un runāja ar viņu visu, kas bija viņas sirdī. I Kings 10:3 Un Salamans viņai izstāstīja visus viņas vārdus; nekas ķēniņam nebija paslēpts, ko viņš tai nebūtu izstāstījis. I Kings 10:4 Kad nu Sabas ķēniņiene redzēja visu Salamana gudrību un to namu, ko viņš bija uztaisījis, I Kings 10:5 Un viņa galda ēdienus un viņa kalpu dzīvokļus un viņa sulaiņu vietas un viņu drēbes un viņa dzēriena devējus un to ejamo ceļu, kur viņš gāja Tā Kunga namā, tad viņai tikko neaizrāvās(elpa), I Kings 10:6 Un tā sacīja uz ķēniņu: tā slava ir patiesīga, ko es savā zemē esmu dzirdējusi par tavu dzīvi un par tavu gudrību. I Kings 10:7 Un es tai valodai neesmu ticējusi, tiekams esmu atnākusi un savām acīm to redzējusi. Un redzi, man nav ne puse stāstīta; tev ir vairāk gudrības un labuma, nekā tā slava, ko esmu dzirdējusi. I Kings 10:8 Svētīgi tavi ļaudis, svētīgi šie tavi kalpi, kas vienmēr stāv tavā priekšā, un dzird tavu gudrību. I Kings 10:9 Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam ir labs prāts uz tevi, ka tevi cēlis uz Israēla goda krēslu; tāpēc ka Tas Kungs Israēli mīļo mūžīgi, Viņš tevi iecēlis par ķēniņu, darīt tiesu un taisnību. I Kings 10:10 Un viņa deva ķēniņam simts un divdesmit talentus zelta un ļoti daudz dārgu zāļu un dārgu akmeņu; tik daudz dārgu zāļu vairs tur nenonāca, kā Sabas ķēniņiene bija devusi ķēniņam Salamanam. I Kings 10:11 Un arī Hirama kuģi, kas no Ofira zeltu atveda, nesa no Ofira ļoti daudz Almuģim koku un dārgu akmeņu. I Kings 10:12 Un ķēniņš Salamans taisīja no Almuģim koka stabus priekš Tā Kunga nama un priekš ķēniņa nama un kokles un stabules dziedātājiem. Tāds Almuģim koks nebija vēl nācis nedz redzēts līdz šai dienai. I Kings 10:13 Un ķēniņš Salamans deva Sabas ķēniņienei visu, ko tā gribēja un prasīja, bez tā, ko ķēniņš Salamans viņai deva pats no sevis. Un tā griezās atpakaļ un aizgāja ar saviem kalpiem atkal uz savu zemi. I Kings 10:14 Un tā zelta svars, kas Salamanam ienāca vienā gadā, bija sešsimt sešdesmit un seši talenti zelta, I Kings 10:15 Bez tiem ienākumiem no veikalniekiem un no tirgotājiem un no visiem Arābijas ķēniņiem un no visiem zemes pārvaldniekiem. I Kings 10:16 Un ķēniņš Salamans taisīja divsimt priekšturamās bruņas no kalta zelta, sešsimt zelta gabalus viņš deva priekš vienām priekšturamām bruņām, I Kings 10:17 Un trīssimt sedzamās bruņas no kalta zelta, trīs mārciņas zelta viņš deva priekš vienām sedzamām bruņām. Un ķēniņš tās ielika Lībanus koku namā. I Kings 10:18 Un ķēniņš taisīja arī lielu goda krēslu no ziloņkaula un to pārvilka ar tīru zeltu. I Kings 10:19 Šim krēslam bija seši pakāpieni, un tā krēsla mugura augšpusē bija apaļa, un abējos sānos bija lēnes(roku balsti) ap sēdekli, un divas lauvas stāvēja pie tām lēnēm. I Kings 10:20 Un divpadsmit lauvas tur stāvēja uz tiem sešiem pakāpieniem abējās pusēs; tāds nevienā valstī nav taisīts. I Kings 10:21 Un visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta, un visi trauki Lībanus koku namā bija no tīra zelta. Sudraba tur nebija, jo Salamana laikā to neturēja par neko. I Kings 10:22 Bet ķēniņam bija lieli kuģi jūrā (kopā) ar Hirama kuģiem; šie kuģi nāca pa trim gadiem vienreiz atpakaļ un pārveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu un mērkaķus un pāvus. I Kings 10:23 Tā ķēniņš Salamans kļuva lielāks nekā visi ķēniņi virs zemes bagātībā un gudrībā. I Kings 10:24 Un visa pasaule meklēja Salamanu redzēt, ka tie viņa gudrību dzirdētu, ko Dievs viņam bija devis sirdī. I Kings 10:25 Un ikkatrs no tiem atnesa dāvanas, sudraba un zelta traukus un drēbes un ieročus un dārgas zāles un zirgus un zirgēzeļus, tā bija gadu no gada. I Kings 10:26 Un Salamans sakrāja ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstoš un četrsimt rati un divpadsmit tūkstoš jātnieki, un viņš tos lika tais ratu pilsētās un Jeruzālemē pie ķēniņa. I Kings 10:27 Un ķēniņš darīja, ka Jeruzālemē bija tik daudz sudraba kā akmeņu, un tik daudz ciedru koku kā meža vīģes koku ielejā. I Kings 10:28 Un Salamanam atveda no Ēģiptes zirgus, un pulks ķēniņa tirgotāju pirka šos pulkiem par naudu. I Kings 10:29 Un rati no Ēģiptes tapa atvesti par sešsimt sudraba gabaliem, un viens zirgs par simt piecdesmit. Un tā caur viņu roku tie tapa atvesti visiem Hetiešu ķēniņiem un Sīrijas ķēniņiem. I Kings 11:0 I Kings 11:1 Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešas sievas, bez Faraona meitas vēl Moaba, Ammona, Edoma, Sidona un Hetiešu meitas, I Kings 11:2 No tām tautām, par ko Tas Kungs uz Israēla bērniem bija sacījis: jums nebūs pie tiem ieiet, un lai tie tāpat neieiet pie jums; tie patiesi jūsu sirdis locīs saviem dieviem pakaļ - šīm Salamans pieķērās ar mīlestību. I Kings 11:3 Un viņam bija septiņsimt sievas no augstas kārtas un trīssimt liekas sievas, un viņa sievas novērsa viņa sirdi. I Kings 11:4 Kad nu Salamans bija vecs palicis, tad viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ, un viņa sirds nepalika pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. I Kings 11:5 Tā Salamans staigāja pakaļ Astartei, Sidonas dieveklei, un Milkomam, Amoniešu negantam elkam. I Kings 11:6 Un Salamans darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nedzinās taisni pēc Tā Kunga, kā viņa tēvs Dāvids. I Kings 11:7 Tolaik Salamans uztaisīja kalna altāri Kamosam, Moabiešu negantam elkam, tai kalnā Jeruzālemei pretī, un Molekam, Amoniešu negantam elkam. I Kings 11:8 Un tā Salamans darīja visām savām svešām sievām, kas saviem elkudieviem kvēpināja un upurēja. I Kings 11:9 Un Tas Kungs iedusmojās par Salamanu, ka tas savu sirdi bija novērsis no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas viņam divkārt bija parādījies, I Kings 11:10 Un to viņam bija pavēlējis, svešiem dieviem nestaigāt pakaļ, - un viņš taču nebija turējis, ko Tas Kungs bija pavēlējis. I Kings 11:11 Tad Tas Kungs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas tev prātā nācis, un tu neesi sargājis Manu derību un Manus likumus, ko Es tev esmu pavēlējis, tad Es rautin atraušu to valstību no tevis un to došu tavam kalpam. I Kings 11:12 Tikai tavā laikā Es to nedarīšu tava tēva Dāvida dēļ; no tava dēla rokas Es to atraušu. I Kings 11:13 Tikai visu valstību Es neatraušu; vienu cilti Es došu tavam dēlam, Sava kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes labad, ko Es esmu izredzējis. I Kings 11:14 Un Tas Kungs cēla Salamanam pretinieku Hadadu no Edoma; tas bija no ķēniņa dzimuma Edomā. I Kings 11:15 Jo kad Dāvids bija Edomā bijis, un Joabs, tas kara virsnieks, gājis aprakt tos nokautos, un kāvis visus no vīriešu kārtas Edomā, I Kings 11:16 (Jo Joabs tur palika sešus mēnešus ar visu Israēli, kamēr visus vīriešus Edomā bija izdeldējis), I Kings 11:17 Tad Hadads bija izbēdzis un ar viņu citi Edomiešu vīri no viņa tēva kalpiem, un gājis uz Ēģipti, bet Hadads bija vēl mazs puisēns. I Kings 11:18 Un tie cēlās no Midijanas un nonāca Pāranā un ņēma vīrus no Pārana sev līdz un nāca uz Ēģipti pie Faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņam deva namu un nosacīja maizi un viņam deva zemi. I Kings 11:19 Un Hadads atrada lielu žēlastību Faraona acīs, un šis viņam deva par sievu savas sievas, ķēniņienes Tapenes, māsu. I Kings 11:20 Un Tapenes māsa viņam dzemdēja dēlu, Ģenubatu; šo Tapene uzaudzināja Faraona namā, un Ģenubats bija Faraona namā starp Faraona dēliem. I Kings 11:21 Kad nu Hadads Ēģiptē dzirdēja, ka Dāvids bija aizgājis dusēt pie saviem tēviem, un ka Joabs, tas kara virsnieks, bija nomiris, tad Hadads sacīja uz Faraonu: atlaidi mani, ka es eju uz savu zemi. I Kings 11:22 Bet Faraons uz to sacīja: kā tev pie manis vēl trūkst? Un redzi, tu gribi iet uz savu zemi? Viņš sacīja: nekā, taču atlaidi mani. I Kings 11:23 Dievs cēla viņam arī par pretinieku Rezonu, Elijada dēlu; tas bija bēdzis no sava kunga HadadEzera, Cobas ķēniņa, I Kings 11:24 Un sapulcinājis pret viņu vīrus un bija sirotāju virsnieks, kad Dāvids tos apkāva, un tie gāja uz Damasku un tur dzīvoja un valdīja Damaskā. I Kings 11:25 Un viņš bija Israēla pretinieks, kamēr Salamans dzīvoja, un tas pienāca klāt pie tā ļaunuma, ko Hadads darīja; un viņam rieba Israēls un viņš valdīja pār Sīriju. I Kings 11:26 Vēl bija Jerobeams, Nebata dēls, Efratietis no Caredas, Salamana kalps, un viņa māte bija Cerua vārdā, atraitne, - tas arī pacēla savu roku pret ķēniņu. I Kings 11:27 Un šī ir tā lieta, kāpēc viņš roku pacēla pret ķēniņu: kad Salamans Millu taisīja, tad viņš aiztaisīja to gravu sava tēva Dāvida pilī. I Kings 11:28 Un Jerobeams bija varens vīrs. Kad Salamans to jaunekli bija redzējis, ka tas bija krietns strādnieks, tad viņš to iecēla pār visām Jāzepa nama klausībām. I Kings 11:29 Un notikās tanī laikā, kad Jerobeams izgāja no Jeruzālemes, tad pravietis Ahija no Šīlo to sastapa ceļā, un viņš bija jaunu mēteli aplicis, un tie abi divi vien bija uz lauka. I Kings 11:30 Un Ahija ņēma to jauno mēteli, kas viņam bija mugurā, un to saplēsa divpadsmit gabalos. I Kings 11:31 Un viņš sacīja uz Jerobeamu: ņem sev desmit gabalus. Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: redzi, Es atraušu to valstību no Salamana rokas un tev došu desmit ciltis; I Kings 11:32 Bet viena cilts viņam paliks mana kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes pilsētas labad, ko esmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, I Kings 11:33 Tāpēc ka tie Mani atstājuši un metušies zemē priekš Astartes, Sidoniešu dievekles, ir priekš Kamosa, Moabiešu dieva, un priekš Milkoma, Amona bērnu dieva, un nav staigājuši Manos ceļos, nedz darījuši, kas ir pareizi Manās acīs, Manus likumus un Manas tiesas, kā viņa tēvs Dāvids. I Kings 11:34 Tomēr Es no viņa rokas neņemšu visu valstību, bet Es viņu atstāju par valdītāju, kamēr viņš dzīvo, Mana kalpa Dāvida dēļ, ko esmu izredzējis, kas turējis Manus baušļus un Manus likumus. I Kings 11:35 Bet no viņa dēla rokas Es atņemšu to valstību un tev došu desmit ciltis. I Kings 11:36 Un viņa dēlam Es došu vienu cilti, lai Manam kalpam Dāvidam vienmēr paliek gaišums Jeruzālemes pilsētā, ko Sev esmu izredzējis, tur likt Savu vārdu. I Kings 11:37 Es tevi ņemšu, un tev būs valdīt, kā tavai dvēselei patīk, un tu būsi Israēlim par ķēniņu. I Kings 11:38 Un ja tu klausīsi visu, ko Es tev pavēlēšu, un staigāsi Manos ceļos un darīsi, kas ir pareizi Manās acīs, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā Mans kalps Dāvids darījis, tad Es būšu ar tevi un tev celšu pastāvīgu namu, kā Dāvidam esmu cēlis, un tev došu Israēli. I Kings 11:39 Un tāpēc Es pazemošu Dāvida dzimumu, bet ne mūžīgi. I Kings 11:40 Un Salamans meklēja Jerobeamu nokaut, bet Jerobeams cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie ķēniņa Zizaka un bija Ēģiptes zemē, kamēr Salamans mira. I Kings 11:41 Un kas vēl par Salamanu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viņa gudrība, tas ir uzrakstīts tai grāmatā par Salamana darbiem. I Kings 11:42 Un tas laiks, kamēr Salamans par ķēniņu bijis Jeruzālemē pār visu Israēli, ir četrdesmit gadi. I Kings 11:43 Un Salamans gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida, sava tēva, pilī, un Rekabeams, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 12:0 I Kings 12:1 Un Rekabeams nogāja uz Šehemi, jo viss Israēls bija nācis uz Šehemi, viņu celt par ķēniņu. I Kings 12:2 Un Jerobeams, Nebata dēls, (to) dzirdēja vēl būdams Ēģiptes zemē, (jo viņš no ķēniņa Salamana bija bēdzis un dzīvoja Ēģiptes zemē). I Kings 12:3 Tad tie nosūtīja un viņu aicināja. Un Jerobeams un visa Israēla draudze nāca un runāja ar Rekabeamu un sacīja: I Kings 12:4 Tavs tēvs mums ir uzspiedis visai grūtu jūgu; atvieglini nu to grūto kalpošanu un to smago jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis, tad mēs tev gribam kalpot. I Kings 12:5 Bet viņš uz tiem sacīja: noejat līdz parītam, tad atnākat atkal pie manis. Un tie ļaudis aizgāja. I Kings 12:6 Un ķēniņš Rekabeams prasīja padomu no tiem vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl dzīvoja, un viņš sacīja: Kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm būs atbildēt? I Kings 12:7 Un tie uz viņu runāja un sacīja: ja tu šodien šiem ļaudīm iztiksi un tiem darīsi pa prātam un tos paklausīsi un labus vārdus uz tiem runāsi, tad tie tev būs par kalpiem visu mūžu. I Kings 12:8 Bet viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši, un prasīja padomu no tiem jauniem, kas ar viņu bija uzauguši un viņa priekšā stāvēja. I Kings 12:9 Un viņš uz tiem sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šiem ļaudīm, kas uz mani runājuši un sacījuši: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis? I Kings 12:10 Un tie jaunie, kas ar viņu bija uzauguši, uz to runāja un sacīja: tā tev būs sacīt uz tiem ļaudīm, kas uz tevi runājuši un sacījuši: tavs tēvs mūsu jūgu grūtu darījis, tad atvieglini tu to mums, - tā tev uz tiem būs sacīt: mans mazais pirksts resnāks nekā mana tēva gurni. I Kings 12:11 Ja nu mans tēvs jums uzlicis grūtu jūgu, tad es to jūgu jums padarīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem. I Kings 12:12 Un trešā dienā Jerobeams un visi ļaudis nāca pie Rekabeama, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešā dienā. I Kings 12:13 Un ķēniņš tiem ļaudīm atbildēja bargi, jo viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši. I Kings 12:14 Un viņš uz tiem runāja pēc to jauno padoma sacīdams: mans tēvs jūsu jūgu ir darījis grūtu, bet es jums to darīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem. I Kings 12:15 Un ķēniņš neklausīja tos ļaudis, jo tā tas bija no Tā Kunga nolikts, ka notiktu pēc tā vārda, ko Tas Kungs bija runājis caur Ahiju no Šīlo uz Jerobeamu, Nebata dēlu. I Kings 12:16 Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņiem neklausīja, tad tie ļaudis ķēniņam atkal atbildēja un sacīja: kāda daļa mums ir ar Dāvidu? Mums nav īpašuma pie Isajus dēla. Israēl, ej savos dzīvokļos; zinies nu par savu namu, Dāvid! Tā Israēls gāja uz saviem dzīvokļiem. I Kings 12:17 Bet tik pār tiem Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūda pilsētās, Rekabeams bija ķēniņš. I Kings 12:18 Tad ķēniņš Rekabeams sūtīja Adoramu, kas bija strādnieku uzraugs; bet viss Israēls to nomētāja akmeņiem, ka tas nomira. Bet ķēniņš Rekabeams kāpa steigšus ratos, bēgt uz Jeruzālemi. I Kings 12:19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama līdz šai dienai. I Kings 12:20 Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeams bija pārnācis, tad tie sūtīja un viņu aicināja uz sapulci un cēla par ķēniņu pār visu Israēli. Neviens neturējās pie Dāvida nama, kā Jūda cilts vien. I Kings 12:21 Kad nu Rekabeams nonāca Jeruzālemē, tad viņš sapulcēja visu Jūda namu un Benjamina cilti, simts un astoņdesmit tūkstoš izlasītus kara vīrus, karot ar Israēla namu, valstību atkal vest pie Rekabeama, Salamana dēla. I Kings 12:22 Bet Dieva vārds notika uz Šemaju, Dieva vīru, tā: I Kings 12:23 Runā uz Rekabeamu, Salamana dēlu, Jūda ķēniņu, un uz visiem Jūda un Benjamina bērniem un uz tiem citiem ļaudīm un saki: I Kings 12:24 Tā saka Tas Kungs: jums nebūs celties un karā iet pret saviem brāļiem, Israēla bērniem; griežaties atpakaļ, ikkatrs savā namā, jo šī lieta caur mani notikusi. Un tie klausīja Tā Kunga vārdam un griezās atpakaļ un aizgāja pēc Tā Kunga vārda. I Kings 12:25 Un Jerobeams uztaisīja Šehemi Efraīma kalnos un tur dzīvoja, un izgāja no turienes un uztaisīja Pnuēlu. I Kings 12:26 Un Jerobeams domāja savā sirdī: nu tā valstība atkal nāks pie Dāvida nama; I Kings 12:27 Ja šie ļaudis ies uz Jeruzālemi upurēt Tā Kunga namā, tad šo ļaužu sirds atkal griezīsies pie sava kunga, pie Rekabeama, Jūda ķēniņa, un tie mani nokaus un griezīsies atkal pie Rekabeama, Jūda ķēniņa. I Kings 12:28 Tāpēc ķēniņš aprunājās un taisīja divus zelta tēlus, un sacīja uz tiem (ļaudīm): jums pa daudz, iet uz Jeruzālemi, redzi, še tavs dievs, Israēl, kas tevi no Ēģiptes zemes izvedis. I Kings 12:29 Un viņš lika vienu Bētelē un otru Danā. I Kings 12:30 Un tas bija par apgrēcību; jo tie ļaudis gāja gan pie tā viena, gan pie tā otra līdz Danam. I Kings 12:31 Viņš taisīja arī kalna altāra namu un iecēla priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levja bērniem. I Kings 12:32 Un Jerobeams turēja svētkus astotā mēnesī piecpadsmitā mēneša dienā, tāpat kā tos svētkus, kas iekš Jūda bija, un upurēja uz tā altāra. Tā viņš Bētelē darīja, tiem teļiem upurēdams, ko viņš bija taisījis; viņš iecēla arīdzan Bētelē priesterus pie tiem kalna altāriem, ko viņš bija taisījis. I Kings 12:33 Un viņš upurēja uz tā altāra, ko viņš Bētelē bija taisījis, piecpadsmitā mēneša dienā, astotā mēnesī, ko viņš pats bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem iecēla svētkus un upurēja uz tā altāra kvēpinādams. I Kings 13:0 I Kings 13:1 Un redzi, viens Dieva vīrs nāca no Jūda caur Tā Kunga vārdu uz Bēteli, un Jerobeams stāvēja pie tā altāra kvēpinādams. I Kings 13:2 Un viņš sauca pret to altāri caur Tā Kunga vārdu un sacīja: altāri! altāri! Tā saka Tas Kungs: Redzi, viens dēls dzims no Dāvida nama, Josija vārdā, un tas upurēs uz tevi tos kalna altāru priesterus, kas uz tevis kvēpina, un cilvēku kauli uz tevis taps sadedzināti. I Kings 13:3 Un viņš tai pašā dienā deva brīnuma zīmi un sacīja: šī ir tā brīnuma zīme, ko Tas Kungs runājis: Redzi, tas altāris plīsīs, un tie pelni, kas uz tā, taps nogāzti. I Kings 13:4 Kad nu ķēniņš no Tā Dieva vīra šo vārdu dzirdēja, ko tas sauca pret Bēteles altāri, tad Jerobeams savu roku izstiepa no tā altāra un sacīja: grābiet viņu! Bet viņa roka, ko viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to vairs nevarēja savilkt pie sevis. I Kings 13:5 Un tas altāris plīsa pušu un tie pelni nogāzās no tā altāra, pēc tās brīnuma zīmes, ko tas Dieva vīrs bija devis caur Tā Kunga vārdu. I Kings 13:6 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz to Dieva vīru: pielūdz jel To Kungu, savu Dievu, un aizlūdz par mani, ka mana roka atkal paliek vesela. Tad tas Dieva vīrs pielūdza To Kungu, un tā ķēniņa roka palika atkal vesela un kļuva tā kā papriekš. I Kings 13:7 Un ķēniņš sacīja uz to Dieva vīru: nāc man līdz mājās un atspirdzinājies, un es tev došu dāvanu. I Kings 13:8 Bet tas Dieva vīrs sacīja uz ķēniņu: jebšu tu man dotu savu pusnamu, tad es tev negribu līdz iet. Es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ūdens šinī vietā. I Kings 13:9 Jo tā Tas Kungs man ir pavēlējis caur Savu vārdu sacīdams: tev nebūs nedz maizes ēst nedz ūdens dzert, tev arī nebūs atpakaļ nākt pa to ceļu, pa ko tu esi nogājis. I Kings 13:10 Un viņš gāja pa citu ceļu un negriezās atpakaļ pa to ceļu, pa ko tas bija nācis uz Bēteli. I Kings 13:11 Un viens vecs pravietis dzīvoja Bētelē, tā dēls nāca un viņam teica visu to darbu, ko tas Dieva vīrs tai dienā Bētelē bija darījis, un tos vārdus, ko viņš uz ķēniņu bija runājis; un kad tie to savam tēvam bija stāstījuši, I Kings 13:12 Tad viņu tēvs uz tiem sacīja: pa kuru ceļu tas ir aizgājis? Un viņa dēli to ceļu bija redzējuši, pa kuru tas Dieva vīrs bija aizgājis, kas no Jūda bija atnācis. I Kings 13:13 Tad viņš sacīja uz saviem dēliem: apseglojiet man ēzeli. Un tie tam apsegloja ēzeli, un viņš uz tā jāja. I Kings 13:14 Un viņš tam Dieva vīram devās pakaļ un to atrada apakš ozola sēžam un uz to sacīja: vai tu esi tas Dieva vīrs, kas no Jūda nācis? Un viņš sacīja: es tas esmu. I Kings 13:15 Tad viņš uz to sacīja: nāc ar mani namā un ēd maizi. I Kings 13:16 Bet tas sacīja: es nevaru ar tevi atpakaļ griezties nedz ar tevi iet, es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ar tevi ūdens šinī vietā. I Kings 13:17 Jo uz mani sacīts caur Tā Kunga vārdu: tev tur nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert, tev nebūs atpakaļ griezties un nebūs aiziet pa to ceļu, pa ko tu esi nācis. I Kings 13:18 Un viņš uz to sacīja: es arīdzan esmu pravietis, tāpat kā tu, un eņģelis ar mani runājis caur Tā Kunga vārdu sacīdams: ved viņu sev līdz savā namā, ka tas maizi ēd un ūdeni dzer. Bet viņš tam meloja. I Kings 13:19 Tā tas ar viņu griezās atpakaļ un ēda ar viņu maizi viņa namā un dzēra ūdeni. I Kings 13:20 Un tiem pie galda sēžot Tā Kunga vārds notika uz to pravieti, kas viņu bija atpakaļ vedis, - I Kings 13:21 Un sauca uz to Dieva vīru, kas no Jūda bija nācis, un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu Tā Kunga mutei esi pretī turējies un Viņa pavēli neesi darījis, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis, I Kings 13:22 Bet esi atpakaļ griezies un maizi ēdis un ūdeni dzēris šai vietā, par ko viņš uz tevi bija runājis: tev nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert; tad tavs līķis nenāks tavu tēvu kapā. I Kings 13:23 Kad nu tas bija maizi ēdis un dzēris, tad viņš tam segloja ēzeli, tam pravietim, ko viņš bija atpakaļ vedis. I Kings 13:24 Un tas nogāja un lauva to atrada uz ceļa un to nonāvēja, un viņa līķis gulēja ceļā nomests, un tas ēzelis pie tā stāvēja, un tas lauva stāvēja pie tā līķa. I Kings 13:25 Un redzi, kad ļaudis gāja garām un redzēja to līķi ceļā nomestu, un to lauvu pie tā līķa stāvam, tad tie nāca un to pasludināja tai pilsētā, kur tas vecais pravietis dzīvoja. I Kings 13:26 Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija atpakaļ vedis, to dzirdēja, tad viņš sacīja: tas ir tas Dieva vīrs, kas Tā Kunga mutei pretī turējies, tāpēc Tas Kungs viņu nodevis lauvām, kas viņu saplēsis un nonāvējis, pēc Tā Kunga vārda, ko viņš uz to runājis. I Kings 13:27 Un viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: apseglojiet man ēzeli. Un tie to apsegloja. I Kings 13:28 Tad viņš gāja un atrada viņa līķi ceļā nomestu, un tas ēzelis un tas lauva stāvēja pie tā līķa. Tas lauva to līķi nebija ēdis un to ēzeli nebija saplēsis. I Kings 13:29 Tad tas pravietis pacēla Tā Dieva vīra līķi un to lika uz to ēzeli un to veda atpakaļ; tā tas vecais pravietis nāca pilsētā, viņu apgaust un aprakt. I Kings 13:30 Un viņš viņa līķi lika savā kapā un tie to apgauda: vai manu brāli! I Kings 13:31 Un kad viņš to bija apracis, viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: kad es nomirstu, tad aprociet mani tai kapā, kur tas Dieva vīrs aprakts, lieciet manus kaulus pie viņa kauliem. I Kings 13:32 Jo tas vārds notiks, ko viņš caur Tā Kunga vārdu izsaucis pret Bēteles altāri un pret visiem kalnu altāru namiem, kas ir Samarijas pilsētās. I Kings 13:33 Pēc šīm lietām Jerobeams neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet iecēla atkal kalnu altāru priesterus no visādiem ļaudīm. Kam gribējās, to viņš iecēla, un tie palika par kalnu altāru priesteriem. I Kings 13:34 Un tas palika par grēku Jerobeama namam, par samaitāšanu un par izdeldēšanu no zemes virsas. I Kings 14:0 I Kings 14:1 Tanī laikā Abija, Jerobeama dēls, saslima. I Kings 14:2 Un Jerobeams sacīja uz savu sievu: celies un pārģērbies, ka neviens tevi nepazīst, ka tu esi Jerobeama sieva, un ej uz Šīlo; redzi, tur ir pravietis Ahija, kas par mani runājis, ka es būšot ķēniņš pār šiem ļaudīm. I Kings 14:3 Un ņem savā rokā desmit maizes un raušus un krūzi ar medu, un ej pie viņa; viņš tev dos ziņu, kas tam bērnam notiks. I Kings 14:4 Un Jerobeama sieva tā darīja un cēlās un gāja uz Šīlo un nāca Ahijas namā. Bet Ahija nevarēja redzēt, jo viņa acis bija tumšas metušās no vecuma. I Kings 14:5 Bet Tas Kungs sacīja uz Ahiju: redzi, Jerobeama sieva nāk, tev ko vaicāt sava dēla pēc, jo tas ir slims. Tā un tā tev uz viņu būs runāt; kad viņa nāks, tad izliksies sveša. I Kings 14:6 Kad nu Ahija dzirdēja viņas kāju troksni, viņai pa durvīm ienākot, tad viņš sacīja: nāc iekšā, Jerobeama sieva, kāpēc tu liecies sveša? Es tev esmu bargs vēstnesis. I Kings 14:7 Ej, saki Jerobeamam: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tāpēc ka Es tevi paaugstinājis no tiem ļaudīm un tevi par valdītāju cēlis pār Maniem Israēla ļaudīm, I Kings 14:8 Un atrāvis valstību no Dāvida nama un tev to devis, un tu neesi bijis kā Mans kalps Dāvids, kas Manus baušļus sargājis un pie Manis turējies ar visu savu sirdi, darīdams vien, kas pareizi Manās acīs; I Kings 14:9 Bet tu esi ļaunu darījis vairāk nekā visi, kas priekš tevis bijuši, un nogājis un sev citus dievus taisījis un lietas bildes taisījis, Mani kaitināt, un tu Mani esi atmetis: I Kings 14:10 Tāpēc redzi, Es vedīšu ļaunumu pār Jerobeama namu un izdeldēšu no Jerobeama visu, kas mīž pie sienas, tos lielos un tos mazos iekš Israēla, un izmēzīšu Jerobeama nama pēcnākamus, itin kā sūdi top izmēzti, tiekams tas visai būs pagalam. I Kings 14:11 Kas no Jerobeama mirst pilsētā, to suņi ēdīs, un kas mirst laukā, to putni apakš debess ēdīs, jo Tas Kungs to runājis. I Kings 14:12 Bet tu, celies, ej uz mājām, un kad tavas kājas ieies pilsēta, tad tas bērns mirs. I Kings 14:13 Un viss Israēls viņu nožēlos un viņu apraks, jo šis vien no Jerobeama nāks kapā, tāpēc ka Tas Kungs, Israēla Dievs, iekš tā ko laba atradis Jerobeama namā. I Kings 14:14 Bet Tas Kungs sev iecels ķēniņu pār Israēli, kas Jerobeama namu tai dienā izdeldēs. Un ko? Tas jau ir klātu. I Kings 14:15 Tas Kungs sitīs Israēli, itin kā niedre ūdenī top šaubīta, un izstums Israēli no šās labās zemes, ko Viņš devis viņu tēviem, un tos izkaisīs viņpus upes, tāpēc ka tie sev elkastabus taisījuši, To Kungu kaitinādami. I Kings 14:16 Un Viņš Israēli nodos Jerobeama grēku dēļ, ar ko pats grēkojis un Israēli apgrēcinājis. I Kings 14:17 Tad Jerobeama sieva cēlās un gāja un nonāca Tircā. Kad nu viņa pie nama sliekšņa nāca, tad tas bērns nomira. I Kings 14:18 Un to apraka, un viss Israēls viņu apgauda pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu, pravieti Ahiju. I Kings 14:19 Un kas vēl par Jerobeamu stāstāms, kā tas karojis un kā tas valdījis, redzi, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 14:20 Un tas laiks, kamēr Jerobeams ķēniņš bijis, ir divdesmit un divi gadi; un tas aizmiga saviem tēviem pakaļ; un viņa dēls Nadabs palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 14:21 Un Rekabeams, Salamana dēls, bija ķēniņš pār Jūdu. Četrdesmit un vienu gadu Rekabeams bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemes pilsētā, ko Tas Kungs no visām Israēla ciltīm bija izredzējis, tur likt savu vārdu. Un viņa mātes vārds bija Naēma, Amoniete. I Kings 14:22 Un Jūda darīja, kas Tam Kungam nepatika, un tie viņu vairāk apkaitināja, nekā visi viņu tēvi bija darījuši ar saviem grēkiem, ar ko tie bija grēkojuši. I Kings 14:23 Un tie arīdzan taisīja sev kalnu altārus un elku bildes un elku stabus uz ikkatra augsta kalna un apakš visiem zaļiem kokiem. I Kings 14:24 Un maucinieki bija tai zemē un darīja pēc visām pagānu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. I Kings 14:25 Un ķēniņa Rekabeama piektā gadā Zizaks, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Jeruzālemi, I Kings 14:26 Un paņēma Tā Kunga nama mantas un ķēniņa nama mantas: viņš paņēma visu, ir visas priekšturamās zelta bruņas viņš paņēma, ko Salamans bija licis taisīt. I Kings 14:27 Ķēniņš Rekabeams viņu vietā taisīja priekšturamās bruņas no vara, un tās deva pils karavīru virsnieku rokā, kas apsargāja ķēniņa nama durvis. I Kings 14:28 Kad nu ķēniņš uz Tā Kunga namu gāja, tad pils karavīri tās nesa un pēc tie tās atkal nonesa pils karavīru istabā. I Kings 14:29 Kas vēl stāstāms par Rekabeamu un par visu, ko viņš darījis, redzi, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 14:30 Un starp Rekabeamu un Jerobeamu bija karš visu mūžu. I Kings 14:31 Un Rekabeams gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā. Un viņa mātes vārds bija Naēma, Amoniete, un viņa dēls Abijams palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 15:0 I Kings 15:1 Un ķēniņa Jerobeama, Nebata dēla, astoņpadsmitā gadā Abijams palika par ķēniņu pār Jūdu. I Kings 15:2 Trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē, un viņa mātei vārds bija Maēka Absaloma mazmeita. I Kings 15:3 Un viņš staigāja visos sava tēva grēkos, ko tas priekš viņa bija darījis, un viņa sirds nebija pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. I Kings 15:4 Bet Dāvida dēļ Tas Kungs, viņa Dievs, deva gaišumu Jeruzālemē, viņa dēlu pēc viņa ieceldams un Jeruzālemi stiprinādams, I Kings 15:5 Tāpēc ka Dāvids bija darījis, kas pareizi Tā Kunga acīs, un nebija atkāpies no neviena Dieva baušļa visu savu mūžu, bez tā viena notikuma ar Ūriju, to Etieti. I Kings 15:6 Bet starp Rekabeama un Jerobeama namu bija karš visu viņa mūžu. I Kings 15:7 Un kas vēl stāstāms par Abijamu, un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un karš bija starp Abijamu un Jerobeamu. I Kings 15:8 Un Abijams gāja dusēt pie saviem tēviem, un viņu apraka Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 15:9 Un Jerobeama, Israēla ķēniņa, divdesmitā gadā Asa palika par ķēniņu pār Jūdu I Kings 15:10 Un valdīja četrdesmit un vienu gadu Jeruzālemē. Un viņa vecmātei vārds bija Maēka, Absaloma mazmeita. I Kings 15:11 Un Asa darīja, kas bija pareizi Tā Kunga acīs, itin kā viņa tēvs Dāvids. I Kings 15:12 Jo viņš izdzina tos mauciniekus no zemes un atmeta visus elkudievus, ko viņa tēvi bija taisījuši. I Kings 15:13 Un savu pašu vecmāti Maēku viņš nocēla no ķēniņienes goda, tāpēc ka tā bija cēlusi negantu elka bildi (Ašerai), un Asa izpostīja arī viņas neganto elka bildi un to sadedzināja pie Kidronas upes. I Kings 15:14 Bet kalnu altāri nezuda; tomēr Asas sirds turējās pilnīgi pie Tā Kunga visu cauru mūžu. I Kings 15:15 Un viņš nonesa Tā Kunga namā sava tēva svētītās dāvanas un savas paša svētītās dāvanas, sudrabu un zeltu un traukus. I Kings 15:16 Un starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, bija karš visu viņu mūžu. I Kings 15:17 Un Baeša, Israēla ķēniņš, cēlās pret Jūdu un uztaisīja Rāmu, ka viņš nevienam nevēlētu ne iziet ne ieiet pie Asas, Jūda ķēniņa. I Kings 15:18 Un Asa ņēma visu sudrabu un zeltu, kas vēl atlika no Tā Kunga nama mantām un no ķēniņa nama mantām un to deva saviem kalpiem rokā, un ķēniņš Asa tos sūtīja pie BenHadada, Tabrimona dēla, Eziana dēla dēla, Sīrijas ķēniņa, kas Damaskū dzīvoja, un sacīja: I Kings 15:19 Derība ir starp mani un tevi, starp manu tēvu un tavu tēvu, redzi, es tev sūtu dāvanu, sudrabu un zeltu; ej un lauz savu derību ar Baešu, Israēla ķēniņu, ka tas no manis atstājās. I Kings 15:20 Un BenHadads klausīja ķēniņu Asu un sūtīja sava karaspēka virsniekus pret Israēla pilsētām, un kāva Ijonu un Danu un AbelBetMaēku un visu Ķinerotu visā Naftalus zemē. I Kings 15:21 Kad nu Baeša to dzirdēja, tad viņš atstāja Rāmas taisīšanu un palika Tircā. I Kings 15:22 Bet ķēniņš Asa lika izsaukt pa visu Jūdu, (neviens netapa atlaists), ka vestu projām akmeņus no Rāmas un kokus, ko Baeša tur bija uztaisījis, un ķēniņš Asa ar tiem uztaisīja Benjamina Ģebu un Micpu. I Kings 15:23 Un kas vēl par Asu stāstāms, un viss viņa spēks un viss, ko viņš darījis, un visas viņa pilsētas, ko viņš uztaisījis, redzi, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā; bet savā vecumā viņš palika slims ar kājām. I Kings 15:24 Un Asa gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts pie saviem tēviem sava tēva Dāvida pilsētā. Un Jehošafats, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 15:25 Un Nadabs, Jerobeama dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Asas, Jūda ķēniņa, otrā gadā un valdīja divus gadus pār Israēli. I Kings 15:26 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļos un viņa grēkos, ar ko viņš Israēli bija apgrēcinājis. I Kings 15:27 Un Baeša, Ahijas dēls, no Īsašara nama, derēja derību pret viņu, un Baeša to kāva pie Ģibetonas, kas Fīlistiem piederēja. Jo Nadabs un viss Israēls bija apmetušies pret Ģibetonu. I Kings 15:28 Un Baeša to nokāva Asas, Jūda ķēniņa, trešā gadā un palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 15:29 Un kad tas nu bija palicis par ķēniņu, tad tas apkāva visu Jerobeama namu; viņš neviena neatlicināja no Jerobeama, kam bija dvaša, tiekams viņš to bija izdeldējis pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu Ahiju no Šīlo, I Kings 15:30 Jerobeama grēku dēļ, ar ko viņš apgrēkojās un ar ko viņš Israēli bija apgrēcinājis, un viņa kaitināšanas dēļ, ar ko viņš To Kungu, Israēla Dievu, bija apkaitinājis. I Kings 15:31 Un kas vēl stāstāms par Nadabu, un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 15:32 Un starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, bija karš visu viņu mūžu. I Kings 15:33 Asas, Jūda ķēniņa, trešā gadā Baeša, Ahijas dēls, palika par ķēniņu pār visu Israēli Tircā un (valdīja) divdesmit un četrus gadus. I Kings 15:34 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja Jerobeama ceļā un viņa grēkos, uz ko viņš Israēli bija pavedis. I Kings 16:0 I Kings 16:1 Un Tā Kunga vārds notika uz Jeū, Hananus dēlu, pret Baešu tā: I Kings 16:2 Tāpēc ka Es tevi esmu paaugstinājis no pīšļiem un tevi cēlis par valdītāju pār Saviem Israēla ļaudīm, un tu esi staigājis Jerobeama ceļā un Manus Israēla ļaudis pavedis uz grēkiem, ka tie Mani ar saviem grēkiem kaitina, I Kings 16:3 Redzi, tad Es atmetīšu Baešas pēcnākamos un viņa nama pēcnākamos, un darīšu ar tavu namu kā ar Jerobeama, Nebata dēla, namu. I Kings 16:4 Kas no Baešas mirst pilsētā, to suņi ēdīs, un kas no viņa mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess. I Kings 16:5 Un kas vēl stāstāms par Baešu, un ko viņš ir darījis, un viņa spēks, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 16:6 Un Baeša gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Tircā, un viņa dēls Ēla palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 16:7 Bet Tā Kunga vārds notika caur pravieti Jeū, Hananus dēlu, pret Baešu un viņa namu, visa ļauna dēļ, ko viņš bija darījis priekš Tā Kunga acīm, ka tas viņu bija apkaitinājis ar savu roku darbu un tāds pat bijis kā Jerobeama nams, un ka viņš šo bija apkāvis. I Kings 16:8 Asas, Jūda ķēniņa, divdesmit sestā gadā, Ēla, Baešas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Tircā, (un valdīja) divus gadus. I Kings 16:9 Un viņa kalps Zimrus, virsnieks pār ratu pulku vienu pusi, sacēlās pret viņu. Kad viņš Tircā dzēra un bija piedzēries Tircas nama uzrauga Arcas namā, I Kings 16:10 Tad Zimrus nāca iekšā un to sita un nokāva Asas, Jūda ķēniņa, divdesmit septītā gadā, un palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 16:11 Kad viņš nu bija palicis par ķēniņu un sēdēja uz sava goda krēsla, tad viņš apkāva visu Baešas namu; viņš neatlicināja neviena, kas pie sienas mīž, nedz viņa radus, nedz viņa draugus. I Kings 16:12 Tā Zimrus izdeldēja visu Baešas namu pēc Tā Kunga vārda, ko viņš pret Baešu bija runājis caur pravieti Jeū, I Kings 16:13 Visu Baešas grēku dēļ un Ēlas, viņa dēla, grēku dēļ, ar ko tie bija grēkojuši un Israēli paveduši uz grēkiem, apkaitinādami To Kungu, Israēla Dievu, ar neliešu elkiem. I Kings 16:14 Un kas vēl stāstāms par Ēlu un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 16:15 Asas, Jūda ķēniņa, divdesmit septītā gadā Zimrus palika par ķēniņu (un valdīja) septiņas dienas Tircā, un tie ļaudis bija apmetušies pret Ģibetonu, kas Fīlistiem pieder. I Kings 16:16 Un tie ļaudis, kas tur bija apmetušies, dzirdēja sakām: Zimrus dumpi cēlis un arī ķēniņu nokāvis. Tad viss Israēls lēģerī tai dienā cēla karavirsnieku Amru par ķēniņu pār Israēli. I Kings 16:17 Un Omrus cēlās un viss Israēls līdz ar viņu no Ģibetonas un apmetās pret Tircri. I Kings 16:18 Kad nu Zimrus redzēja, ka pilsēta bija uzņemta, tad viņš gāja ķēniņa nama pilī un sadedzināja ķēniņa namu un sevi pašu ar uguni un nomira, I Kings 16:19 Savu grēku dēļ, ar ko viņš bija apgrēkojies, ļaunu darīdams priekš Tā Kunga acīm, staigādams Jerobeama ceļā un viņa grēkos, ko tas darīja, Israēli pavezdams uz grēkiem. I Kings 16:20 Un kas vēl stāstāms par Zimru un viņa dumpi, ko viņš cēlis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 16:21 Tad Israēla ļaudis dalījās divējos pulkos, viena ļaužu puse pieķērās Tibnum, Ģinata dēlam, šo celt par ķēniņu, un otra puse pieķērās Amrum. I Kings 16:22 Bet tie ļaudis, kas Amrum pieķērās, bija stiprāki, nekā tie ļaudis, kas Tibnum, Ģinata dēlam, pieķērās, un Tibnus nomira un Omrus palika par ķēniņu. I Kings 16:23 Asas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit pirmā gadā Omrus palika par ķēniņu pār Israēli, un valdīja divpadsmit gadus; Tircā viņš valdīja sešus gadus. I Kings 16:24 Un viņš pirka Samarijas kalnu no Zemera par diviem talentiem sudraba, un taisīja (pilsētu) tai kalnā un nosauca tās pilsētas vārdu, ko viņš bija uztaisījis, pēc Zemera, tā kalna kunga, vārda Samariju. I Kings 16:25 Un Omrus darīja, kas Tam Kungam nepatika, un bija ļaunāks nekā visi, kas priekš viņa bijuši. I Kings 16:26 Un viņš staigāja visos Jerobeama, Nebata dēla, ceļos un viņa grēkos, ar ko tas Israēli bija apgrēcinājis, apkaitinādams To Kungu, Israēla Dievu, ar saviem neliešu elkiem. I Kings 16:27 Un kas vēl stāstāms par Amru, ko viņš darījis, un viņa vara, ko viņš parādījis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 16:28 Un Omrus gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Samarijā, un viņa dēls Ahabs palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 16:29 Un Ahabs, Omrus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Asas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit astotā gadā, un Ahabs, Omrus dēls, valdīja pār Israēli divdesmit un divus gadus Samarijā. I Kings 16:30 Un Ahabs, Omrus dēls, darīja, kas Tam Kungam nepatika, vairāk nekā visi, kas priekš viņa bijuši. I Kings 16:31 Un viņam šķita mazu lietu esam, staigāt Jerobeama, Nebata dēla, grēkos. Un viņš ņēma Izebeli, Etbaāla, Sidoniešu ķēniņa, meitu par sievu, un nogāja un kalpoja Baālam un metās priekš tā zemē. I Kings 16:32 Un viņš uzcēla Baālam altāri Baāla namā, ko viņš Samarijā bija taisījis. I Kings 16:33 Ahabs arī taisīja Ašeru, tā ka Ahabs vairāk darīja, kaitinādams To Kungu, Israēla Dievu, nekā visi Israēla ķēniņi, kas priekš viņa bijuši. I Kings 16:34 Viņa laikā Ķiēls no Bēteles uztaisīja Jēriku; viņa pamatus tas lika par savu pirmdzimto dēlu Abiramu, un viņa vārtus tas iecēla par savu jaunāko dēlu Zegubu, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš runājis caur Jozua, Nuna dēlu. I Kings 17:0 I Kings 17:1 Un Elija no Tizbes, no Gileādas iedzīvotājiem, sacīja uz Ahabu: tik tiešām kā Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šinīs gados nebūs nedz rasas nedz lietus, kā vien, kad es to sacīšu. I Kings 17:2 Un Tā Kunga vārds uz to notika tā: I Kings 17:3 Ej no šejienes un griezies pret rītiem un paslēpies pie Krites upes, kas tek pret Jardāni. I Kings 17:4 Un tur tu vari dzert no tās upes, un Es kraukļiem esmu pavēlējis, ka tiem tevi tur būs uzturēt. I Kings 17:5 Un viņš nogāja un darīja pēc Tā Kunga vārda, un nogāja un palika pie Krites upes, kas tek pret Jardāni. I Kings 17:6 Un kraukļi viņam atnesa maizi un gaļu rītos un maizi un gaļu vakaros, un viņš dzēra no tās upes. I Kings 17:7 Bet pēc kāda laika tā upe izsīka, jo lietus tai zemē nebija. I Kings 17:8 Tad Tā Kunga vārds uz viņu notika tā: I Kings 17:9 Celies un ej uz Sareptu, kas pie Sidones pieder, un paliec turpat; redzi, Es tur esmu pavēlējis vienai atraitnei, tevi uzturēt. I Kings 17:10 Tad viņš cēlās un gāja uz Sareptu Un kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tad tur viena atraitne lasīja malku. Un viņš tai sauca un sacīja: atnes man traukā kādu ūdens malciņu, ko dzert. I Kings 17:11 Un tā gāja to atnest. Un viņš tai sauca un sacīja: atnes man arī kumosu maizes savā rokā. I Kings 17:12 Bet tā sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs, tavs Dievs, dzīvo, man nekā cepta nav, un tik vien ir sauja miltu tīnē un maķenīt eļļas krūzē, un redzi, es esmu salasījusi kādu pāri malkas gabaliņu, un nu es iešu un sev un savam dēlam ko pataisīšu, ka ēdam un mirstam. I Kings 17:13 Un Elija uz to sacīja: nebīsties, ej, pataisi to, kā tu sacījusi, bet man taisi no tiem papriekš mazu rausi un iznes man to ārā, un pēc tu arī varēsi taisīt sev un savam dēlam. I Kings 17:14 Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neies galā un krūzē eļļas netrūks līdz tai dienai, kad Tas Kungs dos lietu virs zemes. I Kings 17:15 Un tā nogāja un darīja pēc Elijas vārda; tā viņa ēda un viņš un viņas nams labu laiku; I Kings 17:16 Milti tīnē negāja galā un krūzē eļļas netrūka pēc Tā Kunga vārda, ko viņš caur Eliju bija runājis. I Kings 17:17 Un pēc tam notikās, ka šīs sievas, tās nama mātes, dēls palika slims un viņa slimība palika ļoti grūta, kamēr viņam dvašas vairs nebija. I Kings 17:18 Un tā sacīja uz Eliju: kas man ar tevi, tu Dieva vīrs? Tu pie manis esi atnācis, lai mani grēki top pieminēti un mans dēls mirst. I Kings 17:19 Un viņš uz to sacīja: dod man šurp savu dēlu. Un viņš to ņēma no viņas klēpja un to uznesa augšistabā, kur viņš mita, un to lika uz savu gultu. I Kings 17:20 Un viņš piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, mans Dievs! Vai tad Tu šai atraitnei, pie kuras es piemājoju, tik ļaunu esi darījis un nonāvējis viņas bērnu? I Kings 17:21 Un viņš stiepās pār to bērnu trīs reizes un piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, mans Dievs! Lai jel šā bērna dvēsele atkal nāk iekš viņa! I Kings 17:22 Un Tas Kungs klausīja Elijas balsi, un tā bērna dvēsele atkal nāca iekš viņa, un tas atdzīvojās. I Kings 17:23 Un Elija ņēma to bērnu un to nonesa no augšistabas namā un to deva viņa mātei; un Elija uz to sacīja: redzi še, tavs dēls dzīvs. I Kings 17:24 Tad tā sieva sacīja uz Eliju: nu es zinu, ka tu esi Dieva vīrs, un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība. I Kings 18:0 I Kings 18:1 Un pēc ilga laika Tā Kunga vārds notika uz Eliju trešā gadā tā: ej, rādies Ahabam, un Es došu lietu zemes virsū. I Kings 18:2 Un Elija nogāja, Ahabam rādīties, bet bads Samarijā bija grūts. I Kings 18:3 Un Ahabs bija aicinājis nama uzraugu Obadiju, un Obadija bijās To Kungu ļoti. I Kings 18:4 Jo kad Izebele bija izdeldējusi Tā Kunga praviešus, tad Obadija ņēma simts praviešus un tos apslēpa pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēja ar maizi un ūdeni. I Kings 18:5 Un Ahabs bija sacījis uz Obadiju: ej pa to zemi pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm, vai mēs neatradīsim zāli, ka dzīvus uzturam zirgus un zirgēzeļus, ka tie lopi visai neiet bojā. I Kings 18:6 Un tie to zemi dalīja savā starpā, to parstaigāt; Ahabs gaja viens pa vienu ceļu, un Obadija gāja arīdzan viens pa otru ceļu. I Kings 18:7 Kad nu Obadija bija ceļā, redzi, tad Elija tam nāca pretī, un viņš to pazīdams metās uz savu vaigu un sacīja: vai tu neesi mans kungs Elija? I Kings 18:8 Un viņš sacīja: es tas esmu, ej, saki savam kungam: redzi, Elija ir še. I Kings 18:9 Bet viņš sacīja: ko es esmu grēkojis, ka tu savu kalpu dod Ahabam rokā, ka es topu nokauts? I Kings 18:10 Tik tiešām kā Tas Kungs, tavs Dievs, dzīvo, nav nevienas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, tevi meklēt. Un kad tie sacīja: še viņa nav, tad viņš tai valstij un tai tautai lika zvērēt, ka tie tevi nebija atraduši. I Kings 18:11 Un nu tu saki: ej, saki savam kungam, redzi, Elija ir še. I Kings 18:12 Un notiks, kad es no tevis aiziešu, un Tā Kunga gars tevi aizņems, kas zin kur, un ja es būtu gājis Ahabam to sacīt, un viņš tevi pēc neatrastu, tad viņš mani nokautu. Bet es tavs kalps bīstos To Kungu no savām jaunām dienām. I Kings 18:13 Vai manam kungam nav sacīts, ko es esmu darījis, kad Izebele nokāva Tā Kunga praviešus, ka es simtu no Tā Kunga praviešiem apslēpu pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēju ar maizi un ūdeni? I Kings 18:14 Un nu tu saki: ej, saki savam kungam, redzi, Elija ir še; tad jau viņš mani nokaus. I Kings 18:15 Tad Elija uz to sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs Cebaot dzīvo, ka priekšā es stāvu, es šodien viņam rādīšos. I Kings 18:16 Tad Obadija nogāja Ahabam pretī un viņam to sacīja. Un Ahabs gāja Elijam pretī. I Kings 18:17 Un kad Ahabs Eliju ieraudzīja, tad Ahabs uz to sacīja: vai tu tas esi, kas Israēli sajauc? I Kings 18:18 Un viņš sacīja: es Israēli neesmu sajaucis, bet tu un tava tēva nams, caur to, ka jūs esat atstājuši Tā Kunga baušļus un Baāliem pakaļ staigājuši. I Kings 18:19 Un nu sūti, sapulcini pie manis visu Israēli Karmeļa kalnā un tos četrsimt un piecdesmit Baāla praviešus un tos četrsimt Ašeras praviešus, kas ēd pie Izebeles galda. I Kings 18:20 Tad Ahabs izsūtīja pie visiem Israēla bērniem un sapulcināja tos praviešus Karmeļa kalnā. I Kings 18:21 Tad Elija piegāja pie visiem ļaudīm un sacīja: cik ilgi jūs klibosiet uz abējām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad ejat viņam pakaļ, bet ja Baāls tas ir, tad ejat tam pakaļ. Un tie ļaudis tam neatbildēja ne vārda. I Kings 18:22 Tad Elija sacīja uz tiem ļaudīm: es viens vienīgs esmu atlicis, Tā Kunga pravietis, bet Baāla praviešu ir četrsimt un piecdesmit. I Kings 18:23 Un dodiet nu mums divus vēršus, un lai tie to vienu vērsi izvēlās un sacērt gabalos un liek uz malku, bet uguni tiem nebūs pielikt; tad es sataisīšu arī to otru vērsi un to likšu uz malku un nelikšu uguni klāt. I Kings 18:24 Tad piesauciet jūs sava dieva vārdu, bet es piesaukšu Tā Kunga vārdu: kurš Dievs nu ar uguni atbildēs, tas lai ir Dievs. Tad visi ļaudis atbildēja un sacīja: šis vārds ir labs. I Kings 18:25 Un Elija sacīja uz tiem Baāla praviešiem: izvēlaties to vienu vērsi un sataisiet to papriekš, jo jūs esat daudzi un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni neliekat klāt. I Kings 18:26 Tad tie ņēma to vērsi, ko viņš tiem deva un to sataisīja un piesauca Baāla vārdu no rīta līdz dienasvidum sacīdami: Baāl, paklausi mūs! Bet tur nebija ne balss, ne atbildes! Un tie lēkāja ap to altāri, kas bija taisīts. I Kings 18:27 Un ap dienasvidu Elija tos apsmēja un sacīja: sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš laikam ir domās vai darīšanās vai ceļā, varbūt ka viņš guļ, lai uzmostas. I Kings 18:28 Un tie sauca ar stipru balsi un iegriezās pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, kamēr tiem asinis tecēja. I Kings 18:29 Kad nu pusdiena jau bija pāri, tad tie vēl muldēja līdz ēdamā upura laikam; bet tur nebija ne balss, ne atbildes, ne uzklausīšanās. I Kings 18:30 Tad Elija sacīja uz visiem ļaudīm: nāciet šurp pie manis. Tad visi ļaudis pie tā piegāja, un viņš uztaisīja atkal Tā Kunga altāri, kas bija salauzts. I Kings 18:31 Un Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu skaita, uz ko Tā Kunga vārds bija noticis, sacīdams: tavu vārdu būs saukt Israēli. I Kings 18:32 Un viņš uztaisīja no tiem akmeņiem altāri Tā Kunga Vārdā, un taisīja bedri ap to altāri, tik platu, ka tur divi mēri labības varēja saiet. I Kings 18:33 Un viņš salika malku un dalīja to vērsi gabalos un to nolika uz to malku. I Kings 18:34 Un viņš sacīja: pildiet četrus traukus ar ūdeni un lejiet to uz to dedzināmo upuri un uz to malku. Un viņš sacīja: dariet to vēl otru reizi. Un tie to darīja otru reizi. Un viņš sacīja: dariet to trešo reizi, un tie to darīja trešo reizi. I Kings 18:35 Un ūdens tecēja ap altāri, un bedre tapa pilna ar ūdeni. I Kings 18:36 Un ap ēdamā upura laiku pravietis Elija piegāja un sacīja: Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs, šodien lai top zināms, ka Tu esi Dievs iekš Israēla un es Tavs kalps, un ka visu šo esmu darījis uz Tavu vārdu; I Kings 18:37 Paklausi mani, Kungs, paklausi mani, lai šie ļaudis atzīst, ka Tu Kungs esi Dievs, un ka Tu viņu sirdi atgriezi atpakaļ. I Kings 18:38 Tad Tā Kunga uguns krita zemē un aprija to dedzināmo upuri un to malku un tos akmeņus un to zemi un uzlaizīja arī to ūdeni bedrē. I Kings 18:39 Kad nu visi ļaudis to redzēja, tad tie metās uz savu vaigu un sacīja: Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs. I Kings 18:40 Un Elija uz tiem sacīja: grābiet Baāla praviešus, ka neviens no tiem neizsprūk! Tad tie tos sagrāba. Un Elija tos noveda pie Ķizones upes un tos tur nokāva. I Kings 18:41 Tad Elija sacīja uz Ahabu: celies, ēd un dzer, jo šņāc kā uz lietu. I Kings 18:42 Un Ahabs gāja ēst un dzert, bet Elija gāja Karmeļa kalna galā un metās zemē un lika savu vaigu starp saviem ceļiem. I Kings 18:43 Un viņš sacīja uz savu puisi: ej jel un skaties uz jūru. Tad tas gāja un skatījās un sacīja: tur nav nekā. Tad viņš sacīja: ej atkal! Septiņām lāgām. I Kings 18:44 Un septītā reizē viņš sacīja: redzi, mazs mākonīts, kā vīra plauksta, ceļas no jūras. Tad viņš sacīja: noej, saki Ahabam jūdz un brauc, ka lietus tevi neaizņem. I Kings 18:45 Un pēc tam debess apmācās ar melniem mākoņiem un vētru un stiprs lietus gāzās. Un Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēli. I Kings 18:46 Un Tā Kunga roka nāca pār Eliju, un tas apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlei. I Kings 19:0 I Kings 19:1 Un Ahabs teica Izebelei visu, ko Elija bija darījis, un visu, kā viņš tos praviešus ar zobenu bija nokāvis. I Kings 19:2 Tad Izebele sūtīja vēstnesi pie Elijas un lika sacīt: lai dievi man šā un tā dara, ja es rīt ap šo laiku tā nedaru tavai dvēselei, kā visām viņu dvēselēm (noticis). I Kings 19:3 Kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās un aizgāja savas dzīvības pēc, un nonāca Bēršebā, kas ir iekš Jūda, un atstāja tur savu puisi. I Kings 19:4 Bet pats gāja tuksnesī dienas gājumu un nāca un apsēdās apakš paegles krūma un vēlējās, ka viņa dvēsele mirtu, un sacīja: nu ir gan! Ņem nu, Kungs, manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi. I Kings 19:5 Un viņš apgūlās un aizmiga apakš tā paegles krūma. Un redzi, eņģelis viņu aizskāra un uz viņu sacīja: celies un ēd! I Kings 19:6 Un viņš skatījās atpakaļ, un redzi, viņa galvas galā bija karaša uz oglēm cepta un krūze ar ūdeni. Un viņš ēda un dzēra un atkal apgūlās. I Kings 19:7 Un Tā Kunga eņģelis nāca atkal otrā reizē un to aizskāra un sacīja: celies, ēd, jo tev ir garš ceļš priekšā. I Kings 19:8 Tā viņš cēlās un ēda un dzēra un gāja ar šās barības spēku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. I Kings 19:9 Un viņš tur iegāja vienā alā un palika tur pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds uz to notika un viņš uz to sacīja: ko tu še dari, Elija? I Kings 19:10 Un tas sacīja: degt esmu dedzis Tā Kunga, Tā Dieva Cebaot, labad; jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši un Tavus altārus nolauzījuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē, man paņemt dzīvību. I Kings 19:11 Un viņš sacīja: izej un nostājies kalnā Tā Kunga priekšā. Un redzi, Tas Kungs gāja garām, un liela briesmīga vētra, kas kalnus saplosīja un klintis sašķēla, Tā Kunga priekšā, - bet Tas Kungs nebija tai vētrā. Un pēc tās vētras bija zemes trīcēšana, bet Tas Kungs nebija tai zemes trīcēšanā. I Kings 19:12 Un pēc tās zemes trīcēšanas nāca uguns, bet Tas Kungs nebija tai ugunī. Un pēc tā uguns nāca klusa un lēna vēsma. I Kings 19:13 Un kad Elija to dzirdēja, tad viņš apklāja savu vaigu ar savu mēteli un izgāja un stāvēja alas priekšā, un redzi, balss uz to nāca un sacīja: ko tu še dari, Elija? I Kings 19:14 Un viņš sacīja: degt esmu dedzis Tā Kunga, Tā Dieva Cebaot, labad; jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši, Tavus altārus nolauzījuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē, man paņemt dzīvību. I Kings 19:15 Un Tas Kungs uz to sacīja: ej un griezies atpakaļ pa savu ceļu, pa tuksnesi uz Damasku, un ieej un svaidi Azaēli par ķēniņu pār Sīriju. I Kings 19:16 Un Jeū, Nimšus dēlu, svaidi par ķēniņu pār Israēli, un Elišu, Šafata dēlu no AbelMeolas, svaidi par pravieti savā vietā. I Kings 19:17 Un notiks, kas no Azaēļa zobena izglābsies, to nokaus Jeūs, un kas no Jeūs zobena izglābsies, to nokaus Eliša. I Kings 19:18 Un es atlicināšu iekš Israēla septiņus tūkstošus, visus, kas savus ceļus nav locījuši Baāla priekšā, un visus, kas ar savu muti viņu nav skūpstījuši. I Kings 19:19 Tad viņš no turienes aizgāja un atrada Elišu, Šafata dēlu, un tas ara; divpadsmit jūgi vēršu bija viņa priekšā, un viņš pats bija pie tā divpadsmitā, un Elija piegāja pie viņa un uzmeta viņam savu mēteli. I Kings 19:20 Tad viņš atstāja tos vēršus un skrēja Elijam pakaļ un sacīja: ļauj man jel skūpstīt savu tēvu un savu māti, tad es iešu tev pakaļ. Un viņš uz to sacīja: ej un griezies atpakaļ, jo(piemini) ko es tev esmu darījis? I Kings 19:21 Un viņš griezās atpakaļ un ņēma vienu jūgu vēršu un tos nokāva un vārīja viņu gaļu ar viņu rīku kokiem un deva to tiem ļaudīm ēst. Pēc viņš cēlās un gāja Elijam pakaļ un tam kalpoja. I Kings 20:0 I Kings 20:1 Un BenHadads, Sīrijas ķēniņš, sapulcināja visu savu spēku, un trīsdesmit un divi ķēniņi bija viņam līdz un zirgi un rati, un viņš nogāja un apmetās pret Samariju, un karoja pret to. I Kings 20:2 Un viņš sūtīja vēstnešus pilsētā pie Ahaba, Israēla ķēniņa, I Kings 20:3 Un lika tam sacīt: tā saka BenHadads: tavs sudrabs un tavs zelts būs mans, arī tavas sievas un tavi labākie bērni būs mani. I Kings 20:4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: pēc tava vārda, mans kungs un ķēniņ, es esmu tavs, un viss, kas man ir. I Kings 20:5 Un tie vēstneši nāca atkal atpakaļ un sacīja: tā runā BenHadads un saka: es gan pie tevis esmu sūtījis un licis sacīt: tavu sudrabu un tavu zeltu un tavas sievas un tavus bērnus tev man būs dot, I Kings 20:6 Bet rītu ap šo laiku es savus kalpus pie tevis sūtīšu, izmeklēt tavu namu un tavu kalpu namu, un viss, kas tur skaists priekš tavām acīm, to tiem būs ņemt un aiznest. I Kings 20:7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visas zemes vecajus un sacīja: ņemiet jel vērā un redziet, kā šis ļaunu meklē. Jo tas pie manis ir sūtījis pēc manām sievām un pēc maniem bērniem un pēc mana sudraba un zelta, un es tam to neesmu liedzis. I Kings 20:8 Bet visi vecaji un visi ļaudis uz viņu sacīja: nepaklausi un neļauj to. I Kings 20:9 Tad viņš sacīja uz BenHadada vēstnešiem: sakāt ķēniņam, manam kungam: visu, par ko tu pirmo reizi pie sava kalpa sūtījis, to es darīšu, bet šo lietu es nevaru darīt. Tad tie vēstneši nogāja un viņam atsacīja to vārdu. I Kings 20:10 Un BenHadads sūtīja pie viņa un lika sacīt: lai man dievi šā vai tā dara, ja Samarijas pīšļi pietiks visu ļaužu saujām, kas man ir līdz. I Kings 20:11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: atsakiet tā: kas apjozies, tas lai nelielās kā tas, kas atjozies. I Kings 20:12 Kad nu tas šo vārdu dzirdēja, ar tiem ķēniņiem teltīs dzerot, tad viņš sacīja uz saviem kalpiem taisāties. Un tie taisījās pret to pilsētu. I Kings 20:13 Un redzi, viens pravietis nāca pie Ahaba, Israēla ķēniņa, un sacīja: “Tā saka Tas Kungs: vai tu esi redzējis visu šo lielo pulku? Redzi, Es to šodien došu tavā rokā, lai tu atzīsti, ka Es esmu Tas Kungs.” I Kings 20:14 Un Ahabs sacīja: “Caur ko?” Tad viņš sacīja: “Tā saka Tas Kungs: caur zemes valdnieku puišiem.” Un viņš sacīja: “Kas lai uzsāk kauju?” Tad viņš sacīja: “Tu pats.” I Kings 20:15 Tad viņš skaitīja tos zemes valdnieku puišus, to bija divsimt trīsdesmit un divi. Un pēc tiem viņš skaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, to bija septiņi tūkstoši. I Kings 20:16 Un tie izgāja dienasvidū. Bet BenHadads dzēra un piedzērās teltīs ar tiem trīsdesmit un diviem ķēniņiem, kas tam bija palīgā. I Kings 20:17 Un tie zemes valdnieku puiši izgāja papriekš. Tad BenHadads izsūtīja, un tie tam teica un sacīja: vīri nāk no Samarijas. I Kings 20:18 Tad viņš sacīja: vai tie nākuši uz mieru, sagrābiet tos dzīvus, vai tie nākuši uz kauju, dzīvus tos sagrābiet! I Kings 20:19 Kad nu šie zemes valdnieku puiši no pilsētas bija izgājuši un arī tas karaspēks, kas tiem gāja pakaļ, I Kings 20:20 Tad tie kāva vīrs vīru. Un Sīrieši bēga un Israēls tiem dzinās pakaļ. Bet BenHadads, Sīrijas ķēniņš, izglābās uz zirga un ar jātniekiem. I Kings 20:21 Un Israēla ķēniņš izgāja un kāva zirgus un ratus un kāva Sīriešus lielā kaušanā. I Kings 20:22 Tad tas pravietis nāca pie Israēla ķēniņa un uz to sacīja; ej, stiprinājies: ņem vērā un lūko, ko tu dari, jo nākošā gadā Sīrijas ķēniņš atkal nāks pret tevi. I Kings 20:23 Jo Sīrijas ķēniņa kalpi uz to sacīja: viņu dievi ir kalna dievi, tāpēc tie bijuši stiprāki nekā mēs. Kaut mums ar tiem būtu jākaro klajumā! Varbūt ka mēs būtu stiprāki nekā tie. I Kings 20:24 Tāpēc dari tā: atcel tos ķēniņus, ikvienu no viņa vietas, un iecel viņu vietā virsniekus. I Kings 20:25 Un taisi sev karaspēku, kāds tas bija, kas tev zudis, un zirgus, kā bija zirgi, un ratus, kā bija rati, un iesim ar tiem kauties klajumā; vai nebūsim stiprāki par tiem? Un tas klausīja viņu balsi un tā darīja. I Kings 20:26 Un otrā gadā BenHadads skaitīja Sīriešus un cēlās uz Afeku, karot pret Israēli. I Kings 20:27 Un Israēla bērni arī tapa skaitīti un izrīkoti, un gāja tiem pretī, un Israēla bērni apmetās tiem pretī, kā divi kazu pulciņi, bet zeme bija Sīriešu pilna. I Kings 20:28 Un tas Dieva vīrs nāca un runāja uz Israēla ķēniņu un sacīja: “Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka Sīrieši sacījuši: Tas Kungs ir kalnu Dievs un ne arī ieleju Dievs, tad visu šo lielo pulku Es dodu tavā rokā, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.” I Kings 20:29 Un tie palika apmetušies viens otram pretim septiņas dienas. Un septītā dienā kaušanās sākās, un Israēla bērni nokāva no Sīriešiem simts tūkstoš kājniekus vienā dienā. I Kings 20:30 Un tie atlikušie bēga uz Afekas pilsētu, un mūris sagruva pār divdesmit un septiņtūkstošiem no šiem atlikušiem. Un BenHadads bēga un nāca pilsētā no vienas istabas otrā. I Kings 20:31 Tad viņa kalpi uz to sacīja: redzi, mēs esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlīgi ķēniņi. Apvilksim maisus ap saviem gurniem un virves ap savām galvām, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa; vai viņš tavai dvēselei neļaus dzīvot. I Kings 20:32 Un tie apvilka maisus ap saviem gurniem un virves ap savām galvām, un nāca pie Israēla ķēniņa un sacīja: tavs kalps BenHadads saka: ļauj jel manai dvēselei dzīvot. Tad tas sacīja: vai viņš vēl dzīvs? Viņš ir mans brālis. I Kings 20:33 Un tie vīri saprata šo vārdu sev par labu un steigšus to lika sev apstiprināt no viņa un sacīja: tad BenHadads tavs brālis? Un viņš sacīja: ejat un atvediet to šurp. Tad BenHadads iznāca pie viņa, un viņš tam lika kāpt ratos. I Kings 20:34 Un BenHadads uz to sacīja: tās pilsētas, ko mans tēvs tavam tēvam paņēmis, es gribu atdot, un dari sev ielas Damaskā, itin kā mans tēvs darījis Samarijā. (Un Ahabs sacīja:) ar šo derību es tevi atlaidīšu. Tā viņš ar to derēja derību un to atlaida. I Kings 20:35 Un viens vīrs no praviešu bērniem sacīja uz otru caur Tā Kunga vārdu: sit jel mani. Bet tas vīrs liedzās to sist. I Kings 20:36 Un viņš uz šo sacīja: tāpēc ka tu Tā Kunga balsi neesi klausījis, redzi, tad tevi lauva sitīs, kad tu no manis aiziesi. Kad nu tas no viņa aizgāja, lauva to sastapa un saplēsa. I Kings 20:37 Un viņš atrada citu vīru un sacīja: sit jel mani. Un tas vīrs to sita, un to sizdams ievainoja. I Kings 20:38 Tad tas pravietis gāja un nostājās ķēniņam ceļā un aptina savu vaigu ar drānu. I Kings 20:39 Kad nu ķēniņš gāja garām, tad viņš sauca uz ķēniņu un sacīja: tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, viens vīrs nāca malā un atveda pie manis vienu vīru un sacīja: apsargi šo vīru; ja tas kaut kā nozustu, tad tava dvēsele būs viņa dvēseles vietā, vai tev būs jāmaksā viens talents sudraba. I Kings 20:40 Kad nu tavam kalpam šur tur kas bija jādara, tad viņš nozuda. Un Israēla ķēniņš sacīja: tāds tavs spriedums, kā pats spriedis. I Kings 20:41 Tad viņš steigšus noņēma to drānu no sava vaiga, un Israēla ķēniņš to pazina, ka tas bija viens no tiem praviešiem. I Kings 20:42 Un viņš uz to sacīja: “Tā saka Tas Kungs: “Tāpēc ka tu šo vīru, ko es liku izdeldēt, esi izlaidis no rokas, tad tava dvēsele būs viņa dvēseles vietā, un tavi ļaudis viņa ļaužu vietā.”” I Kings 20:43 Un Israēla ķēniņš nogāja saīdzis un dusmīgs savā namā un aizgāja uz Samariju. I Kings 21:0 I Kings 21:1 Un pēc tam notikās, ka Nābatam, tam Jezreēlietim, bija vīna dārzs Jezreēlē, sānis Ahaba, Samarijas ķēniņa, pilij. I Kings 21:2 Un Ahabs runāja ar Nābatu sacīdams: dod man savu vīna dārzu, man par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu pie mana nama, un es tev viņa vietā došu labāku vīna dārzu, nekā tas ir; vai ja tev patīk, es tev to aizmaksāšu ar naudu. I Kings 21:3 Bet Nābats sacīja uz Ahabu: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tev atdotu savu tēvu mantojumu. I Kings 21:4 Tad Ahabs saīdzis un dusmīgs nāca mājās tā vārda dēļ, ko Nābats, tas Jezreēlietis, uz viņu bija runājis sacīdams: es tev nedošu savu tēvu mantojumu. Un viņš metās gultā, apgriezās uz otru pusi un neēda maizes. I Kings 21:5 Tad Izebele, viņa sieva, pie tā nāca un ar to runāja: par ko tavs prāts tāds saīdzis un tu maizes neēdi? I Kings 21:6 Un viņš uz to sacīja: es runāju ar Nābatu, to Jezreēlieti, un uz to sacīju: dod man savu vīna dārzu par naudu, vai ja tu gribi, es tev došu citu vīna dārzu tai vietā. Bet tas sacīja: es tev nedošu savu vīna dārzu. I Kings 21:7 Tad Izebele, viņa sieva, uz to sacīja: “Tu, vai tāda tava valdīšana pār Israēli? Celies, ēd maizi, un lai tava sirds ir mierā! Es tev dabūšu Nābata, tā Jezreēlieša, vīna dārzu.” I Kings 21:8 Un tā rakstīja grāmatas Ahaba vārdā un tās aizzieģelēja ar viņa gredzenu, un sūtīja tās grāmatas pie tiem vecajiem un pie tiem cienīgiem viņa pilsētā, kas pie Nābata dzīvoja. I Kings 21:9 Un tā rakstīja tais grāmatās šos vārdus: izsauciet gavēni un sēdinājiet Nābatu augstā vietā ļaužu priekšā. I Kings 21:10 Un stādiet tam pretim divus netiklus vīrus, kas pret viņu dod liecību un saka: tu Dievu un ķēniņu esi zaimojis, un izvediet to un nomētājiet to akmeņiem, ka tas mirst. I Kings 21:11 Un viņa pilsētas vīri, tie vecaji un cienīgie, kas viņa pilsētā dzīvoja, darīja, kā Izebele tiem bija sacījusi, kā tanīs grāmatās bija rakstīts, ko viņa tiem bija sūtījusi. I Kings 21:12 Un tie izsauca gavēni un sēdināja Nābatu ļaužu priekšā. I Kings 21:13 Tad divi netikli vīri nāca un stājās viņa priekšā, un tie netiklie vīri deva liecību pret Nābatu ļaužu priekšā un sacīja: “Nābats Dievu un ķēniņu zaimojis.” Un tie to izveda no pilsētas ārā un to nomētāja akmeņiem, ka tas mira. I Kings 21:14 Tad tie sūtīja pie Izebeles un lika sacīt: Nābats akmeņiem nomētāts un miris. I Kings 21:15 Kad nu Izebele dzirdēja, ka Nābats akmeņiem bija nomētāts un miris, tad Izebele sacīja uz Ahabu: “Celies, ņem Nābata, tā Jezreēlieša, vīna dārzu, ko viņš tev liedzies dot par naudu, jo Nābats nav vairs dzīvs, bet miris.” I Kings 21:16 Kad nu Ahabs dzirdēja, ka Nābats bija miris, tad Ahabs cēlās, noiet uz Nābata, tā Jezreēlieša, vīna dārzu, to paņemt. I Kings 21:17 Tad Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tizbes tā: I Kings 21:18 “Celies, ej Ahabam, Israēla ķēniņam, pretī, kas ir Samarijā, redzi, viņš ir Nābata vīna dārzā, turp viņš ir nogājis, to paņemt. I Kings 21:19 Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs: vai tu neesi nokāvis un arī paņēmis? Tad tev uz viņu tā būs runāt un sacīt: tā saka Tas Kungs: tai vietā, kur suņi laizījuši Nābata asinis, tur suņi arī laizīs tavas asinis, tiešām tavas.” I Kings 21:20 Tad Ahabs sacīja uz Eliju: “Vai tu, mans ienaidnieks, mani esi atradis? Un tas sacīja: “Es tevi esmu atradis, tāpēc ka tu sevi esi pārdevies, ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm. I Kings 21:21 Redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi un atmetīšu tavus pēcnākamos un izdeldēšu no Ahaba ikvienu, kas pie sienas mīž, to mazo un to lielo iekš Israēla. I Kings 21:22 Un Es darīšu tavu namu tāpat kā Jerobeama, Nebata dēla, namu, un kā Baešas, Ahijas dēla, namu, tās kaitināšanas dēļ, ar ko tu Mani esi kaitinājis un ka tu Israēli esi pavedis uz grēkiem. I Kings 21:23 Un par Izebeli Tas Kungs arī runāja un sacīja: “Suņiem Izebeli būs ēst pie Jezreēles mūriem.” I Kings 21:24 Kas no Ahaba mirst pilsētā, to ēdīs suņi, un kas mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess.” I Kings 21:25 (Tāds kā Ahabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevies, ļaunu darīt Tā Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda. I Kings 21:26 Un viņš darīja daudz negantības, staigādams pakaļ elkadieviem, tā kā bija darījuši Amorieši, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.) I Kings 21:27 Kad nu Ahabs šos vārdus dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un uzvilka maisus uz savu miesu un gavēja un gulēja maisā un staigāja apkārt klusu. I Kings 21:28 Un Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tizbes un sacīja: I Kings 21:29 “Vai tu neesi redzējis, kā Ahabs Manā priekšā pazemojies? Tāpēc nu, ka tas Manā priekšā pazemojies, tad Es to nelaimi nevedīšu pār to viņa dienās; viņa dēla dienās Es vedīšu to nelaimi pār viņa namu.” I Kings 22:0 I Kings 22:1 Un trīs gadus tiem bija miers un kara nebija starp Sīriešiem un Israēli. I Kings 22:2 Bet trešā gadā Jehošafats, Jūda ķēniņš, nogāja pie Israēla ķēniņa. I Kings 22:3 Un Israēla ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai jūs nezināt, ka Rāmota Gileādā pieder mums, un mēs esam klusu un viņu neņemam no Sīriešu ķēniņa rokas? I Kings 22:4 Un viņš sacīja uz Jehošafatu: vai tu ar mani gribi iet karā pret Rāmotu Gileādā? Un Jehošafats sacīja uz Israēla ķēniņu: es būšu kā tu, un mani ļaudis kā tavi ļaudis, un mani zirgi kā tavi zirgi. I Kings 22:5 Un Jehošafats sacīja uz Israēla ķēniņu: vaicā jel šodien Tā Kunga vārdu. I Kings 22:6 Un Israēla ķēniņš sapulcināja tos praviešus, četrsimt vīrus, un sacīja uz tiem: vai man būs iet karā uz Rāmotu Gileādā, jeb vai man no tam būs atstāties? Un tie sacīja: celies, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā. I Kings 22:7 Bet Jehošafats sacīja: vai še nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, ka mēs to varētu vaicāt? I Kings 22:8 Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vēl ir gan viens vīrs, caur ko To Kungu var vaicāt, bet es viņu ienīstu, jo tas man nesludina labu, bet ļaunu vien, Miha, Jemlas dēls. Un Jehošafats sacīja: lai ķēniņš tā nerunā. I Kings 22:9 Tad Israēla ķēniņš aicināja vienu sulaini un sacīja: atved drīz Mihu, Jemlas dēlu. I Kings 22:10 Un Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, sēdēja ikkatrs savā krēslā savās drēbēs ģērbušies tai pagalmā, kur ieiet pa Samarijas vārtiem, un visi pravieši sludināja viņu priekšā. I Kings 22:11 Un Cedeķija, Kenaānas dēls, taisīja sev dzelzs ragus un sacīja: tā saka Tas Kungs: ar šiem tu badīsi Sīriešus, kamēr tos izdeldēsi. I Kings 22:12 Un visi pravieši sludināja tā sacīdami: celies pret Rāmotu Gileādā, jums būs laba laime, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā. I Kings 22:13 Un tas vēstnesis, kas bija gājis pēc Miha, uz to runāja un sacīja: redzi jel, tie pravieši runā vienā mutē labu ķēniņam, lai jel tavs vārds tāpat ir kā viņu vārds, un runā labu. I Kings 22:14 Bet Miha sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, ko Tas Kungs uz mani sacīs, to es runāšu. I Kings 22:15 Un kad viņš nāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš uz viņu sacīja: Miha, vai mums būs iet karā pret Rāmotu Gileādā, jeb vai mums no tam būs atstāties? Un tas uz viņu sacīja: celies, tev izdosies, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā. I Kings 22:16 Tad ķēniņš uz viņu sacīja: cik reiz man tev būs piekodināt, cita nekā man nesacīt kā taisnību Tā Kunga Vārdā? I Kings 22:17 Un viņš sacīja: es redzēju visu Israēli izklīdinātu pa kalniem, itin kā avis, kam gana nav. Un Tas Kungs sacīja: šiem kunga nav, lai ikviens ar mieru iet savā namā. I Kings 22:18 Tad Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vai es tev neesmu sacījis, ka viņš par mani labu nesludina, bet ļaunu? I Kings 22:19 Un (Miha) sacīja: “Tādēļ klausi Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz Sava goda krēsla un visu debess spēku ap Viņu stāvam pa labai un pa kreisai rokai. I Kings 22:20 Un Tas Kungs sacīja: “Kurš pierunās Ahabu, lai tas ceļas un krīt Rāmotā Gileādā?” Un viens runāja šā, otrs tā. I Kings 22:21 Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: “Es viņu pierunāšu.” Tad Tas Kungs uz to sacīja: “Caur ko?” I Kings 22:22 Un viņš sacīja: “Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē.” Un Viņš sacīja: “Tu viņu pierunāsi un arī pārspēsi; ej un dari tā.” I Kings 22:23 Un nu redzi, Tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs par tevi ļaunu runājis.” I Kings 22:24 Tad Cedeķija, Kenaānas dēls, piegāja un deva Miham pliķi un sacīja: kā tad Tā Kunga Gars būtu no manis atstājies, ar tevi runāt? I Kings 22:25 Un Miha sacīja: redzi, to tu redzēsi tai dienā, kad tu no vienas istabas otrā iesi paslēpties. I Kings 22:26 Un Israēla ķēniņš sacīja: ņem Mihu un ved to atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, I Kings 22:27 Un saki: tā saka ķēniņš: liekat to cietumā un ēdinājiet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es atkal laimīgs pārnākšu. I Kings 22:28 Un Miha sacīja: ja tu atkal laimīgs pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis! I Kings 22:29 Tā Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, cēlās pret Rāmotu Gileādā. I Kings 22:30 Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: es pārģērbies iešu kaujā, bet tu ģērbies savās drēbēs. Un Israēla ķēniņš pārģērbās un gāja kaujā. I Kings 22:31 Un Sīriešu ķēniņš saviem ratu virsniekiem (to bija trīsdesmit un divi) bija pavēlējis un sacījis: nelaužaties ne uz mazu ne uz lielu, bet uz Israēla ķēniņu vien. I Kings 22:32 Kad nu tie ratu virsnieki Jehošafatu redzēja, tad tie sacīja: tiešām tas ir Israēla ķēniņš, un tie griezās un lauzās uz viņu, bet Jehošafats brēca. I Kings 22:33 Kad nu tie ratu virsnieki redzēja, ka šis nebija Israēla ķēniņš, tad tie no viņa griezās nost. I Kings 22:34 Un viens vīrs uzvilka savu stopu no nejauši un iešāva Israēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad viņš sacīja uz savu ratu vadītāju: griez savu roku un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots. I Kings 22:35 Un kaušanās palika karsta tai dienā, un ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī un nomira vakarā; un asinis tecēja no vainas uz ratu grīdu. I Kings 22:36 Tad pa visu karapulku saulei noejot sauca un sacīja: ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi! I Kings 22:37 Tā ķēniņš nomira un tapa novests uz Samariju, un ķēniņu apraka Samarijā. I Kings 22:38 Kad nu tos ratus mazgāja Samarijas dīķī, tad maukām mazgājoties suņi laizīja viņa asinis pēc Tā Kunga vārda, ko viņš bija runājis. I Kings 22:39 Kas nu vēl par Ahabu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un tas ziloņkaulu nams, ko viņš taisījis, un visas pilsētas, ko viņš cēlis, tas viss rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. I Kings 22:40 Tā Ahabs aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Ahazija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 22:41 Un Jehošafats, Asas dēls, palika par ķēniņu pār Jūdu Ahaba, Israēla ķēniņa, ceturtā gadā. I Kings 22:42 Un Jehošafats bija trīsdesmit un piecus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja divdesmit un piecus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Azuba, Šilkus meita. I Kings 22:43 Un viņš staigāja visos sava tēva Asas ceļos, viņš no tiem neatstājās un darīja, kas Tam Kungam patika. Tik tie kalnu altāri netapa nopostīti, un tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa tiem kalniem. I Kings 22:44 Un Jehošafatam bija miers ar Israēla ķēniņu. I Kings 22:45 Un kas vēl stāstāms par Jehošafatu un viņa spēks, ko viņš parādījis, un kā viņš karojis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā, I Kings 22:46 Viņš arī izdzina no zemes tos atlikušos mauciniekus, kas Asas, viņa tēva, laikā bija atlikuši. I Kings 22:47 To brīdi neviena ķēniņa nebija Edomā, bet ķēniņa vietnieks valdīja. I Kings 22:48 Un Jehošafats lika taisīt lielus kuģus, braukt uz Ofiru pēc zelta. Bet tie nenogāja, jo EceonĢeberā tie kuģi tapa sadragāti. I Kings 22:49 Tad Ahazija, Ahaba dēls, sacīja uz Jehošafatu: lai mani kalpi iet ar taviem kalpiem līdzi uz laivām. Bet Jehošafats negribēja. I Kings 22:50 Un Jehošafats aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā. Un viņa dēls Jehorams palika par ķēniņu viņa vietā. I Kings 22:51 Un Ahazija, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā Jehošafata, Jūda ķēniņa, septiņpadsmitā gadā, un valdīja divus gadus pār Israēli. I Kings 22:52 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļā un savas mātes ceļā un Jerobeama, Nebata dēla, ceļā, kas Israēli paveda uz grēkiem. I Kings 22:53 Un viņš kalpoja Baālam un metās zemē priekš tā un apkaitināja To Kungu, Israēla Dievu, tā kā viņa tēvs bija darījis.
II Kings 0:0
II Kings 1:0 II Kings 1:1 Un Moabs atkāpās no Israēla, kad Ahabs bija nomiris. II Kings 1:2 Un Ahazija nokrita caur savas augšistabas treliņiem Samarijā, un sasitās un sūtīja vēstnešus un tiem sacīja: ejat un vaicājiet BaālZebubu, Ekronas dievu, vai es palikšu vesels? II Kings 1:3 Bet Tā Kunga eņģelis runāja uz Eliju no Tizbes: celies, ej pretī Samarijas ķēniņa vēstnešiem un runā uz tiem: vai tad Dieva nav iekš Israēla, ka jūs ejat, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu? II Kings 1:4 Tāpēc Tas Kungs tā saka: tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. Un Elija aizgāja. II Kings 1:5 Tā tie vēstneši nāca atpakaļ pie viņa, un viņš uz tiem sacīja: kāpēc jūs nākat atpakaļ? II Kings 1:6 Un tie uz viņu sacīja: viens vīrs mums nāca pretī un uz mums sacīja: ejat, griežaties atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs sūtījis, un sakāt tam: tā saka Tas Kungs: vai tad nav Dieva iekš Israēla, ka tu sūti, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu? Tāpēc tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. II Kings 1:7 Un viņš uz tiem sacīja: kādu izskatu tas vīrs bija, kas jums pretī nāca un šos vārdus uz jums runāja? II Kings 1:8 Un tie uz viņu sacīja: tas bija vīrs spalvas drēbēs un ar ādas jostu apjozies ap saviem gurniem. Tad viņš sacīja: tas ir Elija no Tizbes. II Kings 1:9 Un viņš pie tā sūtīja virsnieku pār piecdesmit un tos piecdesmit, kas tam bija. Un kad tas pie viņa nonāca, redzi, tad viņš sēdēja kalna galā, un tas uz viņu sacīja: tu Dieva vīrs, ķēniņš tev liek sacīt: nāc lejā. II Kings 1:10 Bet Elija atbildēja un sacīja uz to virsnieku pār tiem piecdesmit: ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm un aprij tevi ar taviem piecdesmit. Tad uguns krita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit. II Kings 1:11 Bet viņš pie tā sūtīja vēl otru virsnieku pār piecdesmit un tos piecdesmit, kas tam bija, un tas bildināja un uz to sacīja: tu Dieva vīrs, tā ķēniņš saka: nāc tūdaļ lejā. II Kings 1:12 Bet Elija atbildēja un uz tiem sacīja: ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm, un aprij tevi ar taviem piecdesmit. Tad Dieva uguns nokrita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit. II Kings 1:13 Bet viņš sūtīja atkal trešo reiz virsnieku pār piecdesmit un tos piecdesmit, kas tam bija. Un tas trešais virsnieks pār piecdesmit nāca augšām un piegāja un metās ceļos priekš Elijas, to lūdza un uz to sacīja: tu Dieva vīrs, lai jel mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles atrod žēlastību tavās acīs. II Kings 1:14 Redzi, uguns ir kritis no debesīm un aprijis tos divus pirmos virsniekus pār piecdesmit līdz ar viņu piecdesmitiem, bet nu lai jel mana dvēsele ir dārga tavās acīs. II Kings 1:15 Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz Eliju: noej ar viņu un nebīsties no viņa. Tad viņš cēlās un ar to nogāja pie ķēniņa, II Kings 1:16 Un sacīja uz to: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu vēstnešus esi sūtījis, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu, kā kad nebūtu Dieva iekš Israēla, kura vārdu varētu vaicāt tāpēc tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. II Kings 1:17 Tā viņš nomira pēc Tā Kunga vārda, ko Elija bija runājis, un Jorams palika par ķēniņu viņa vietā, Jehorama, Jehošafata dēla, Juda ķēniņa, otrā gadā, jo viņam nebija dēla. II Kings 1:18 Un kas vēl stāstāms par Ahaziju, ko viņš darījis, tas viss rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 2:0 II Kings 2:1 Kad nu Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elišu gāja no Gilgalas. II Kings 2:2 Un Elija sacīja uz Elišu: paliec jel šeitan, jo Tas Kungs mani sūtījis uz Bēteli. Bet Eliša sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. II Kings 2:3 Un kad tie gāja uz Bēteli, tad tie praviešu bērni, kas bija Bētelē, izgāja pie Elišas un uz to sacīja: vai tu zini, ka Tas Kungs šodien tavu kungu paņems no tavas galvas? Un viņš sacīja: zinu gan, esiet tikai klusu! II Kings 2:4 Un Elija uz to sacīja: Eliša, paliec jel šeitan, jo Tas Kungs mani sūtījis uz Jēriku. Bet tas sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Tā tie gāja uz Jēriku. II Kings 2:5 Tad tie praviešu bērni, kas bija Jērikū, piegāja pie Elišas un uz to sacīja: vai tu zini, ka Tas Kungs tavu kungu šodien paņems no tavas galvas? Un tas sacīja: zinu gan, esiet tikai klusu! II Kings 2:6 Tad Elija uz to sacīja: paliec jel šeitan, jo Tas Kungs mani sūtījis pie Jardānes. Bet tas sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Tā tie gāja abi divi. II Kings 2:7 Un piecdesmit vīri no praviešu bērniem gāja un nostājās iepretim no tālienes; un tie abi stāvēja pie Jardānes. II Kings 2:8 Tad Elija ņēma savu mēteli un to satina un sita ūdenī, un tas dalījās uz abējām pusēm, ka tie abi gāja cauri sausām kājām. II Kings 2:9 Kad tie nu bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja uz Elišu: lūdz, ko man tev būs darīt, pirms es topu atņemts no tevis. Un Eliša sacīja: lai jel tavs gars divkārtīgā mērā ir uz manis. II Kings 2:10 Un viņš sacīja: grūtu lietu tu esi lūdzis; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tapšu atņemts, tad tas tev tā notiks, bet ja ne, tad tas nenotiks. II Kings 2:11 Un šiem tā ejot un runājot, redzi, ugunīgi rati un ugunīgi zirgi nāca, kas tos abus šķīra. Tā Elija aizbrauca vētrā uz debesīm. II Kings 2:12 Un Eliša to redzēja un brēca: mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki! Un viņš to vairs neredzēja. Un viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos. II Kings 2:13 Un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un griezās atpakaļ un stāvēja Jardānes malā. II Kings 2:14 Un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un sita to ūdeni un sacīja: kur nu Viņš, Tas Kungs, Elijas Dievs? Un viņš sita to ūdeni, un tas dalījās uz abējām pusēm, un Eliša gāja cauri. II Kings 2:15 Kad nu tie praviešu bērni iepretim Jērikum viņu redzēja, tad tie sacīja: Elijas gars dus uz Elišas, un tie viņam gāja pretī un metās pie zemes viņa priekšā. II Kings 2:16 Un tie uz viņu sacīja: redzi, starp taviem kalpiem ir piecdesmit spēcīgi vīri, lai tie iet un meklē tavu kungu: kad tik Tā Kunga Gars viņu nav paņēmis un nometis uz kādu kalnu vai kādā ielejā. Bet viņš sacīja: nesūtiet. II Kings 2:17 Bet tie vēl vairāk lūdza, kamēr palika vai kauns, un viņš sacīja: sūtiet. Un tie sūtīja piecdesmit vīrus un to meklēja trīs dienas un neatrada. II Kings 2:18 Tad tie nāca atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija palicis, un viņš uz tiem sacīja: vai es jums nesacīju: neejat? II Kings 2:19 Un tās pilsētas vīri sacīja uz Elišu: redzi jel, šās pilsētas vieta ir gan laba, kā mans kungs redz, bet ūdens ir nelāga un zeme neauglīga. II Kings 2:20 Un viņš sacīja: atnesiet man jaunu kausu un liekat sāli iekšā; un tie viņam to atnesa. II Kings 2:21 Un viņš izgāja pie tā ūdens avota un iemeta tur to sāli iekšā un sacīja: tā saka Tas Kungs: es šo ūdeni esmu veselīgu darījis, no tejienes vairs nenāks ne nāve nedz neauglība. II Kings 2:22 Tā tas ūdens palika veselīgs līdz šai dienai pēc Elišas vārda, ko viņš bija runājis. II Kings 2:23 Un viņš no turienes gāja uz Bēteli, un kad viņš pa ceļu uz augšu gāja, tad mazi puikas no pilsētas nāca ārā un to mēdīja un uz to sacīja: plikgalvi, nāc augšā, plikgalvi, nāc augšā! II Kings 2:24 Un viņš apgriezās, un tos ieraudzījis viņš tos nolādēja Tā Kunga Vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža un no tiem saplosīja četrdesmit un divus bērnus. II Kings 2:25 Un viņš no turienes gāja uz Karmeļa kalnu, un no turienes viņš griezās atpakaļ uz Samariju. II Kings 3:0 II Kings 3:1 Un Jorams, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, Jehošafata, Jūda ķēniņa, astoņpadsmitā gadā un valdīja divpadsmit gadus. II Kings 3:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, bet ne tā, kā viņa tēvs un kā viņa māte, jo viņš lika noņemt to uzcelto Baāla stabu, ko viņa tēvs bija taisījis. II Kings 3:3 Tikai viņš pieķērās Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēli bija pavedis, - no tiem viņš neatstājās. - II Kings 3:4 Un Mešum, Moaba ķēniņam, bija daudz lopu, un viņš deva Israēla ķēniņam par mesliem simts tūkstoš jērus un simts tūkstoš aunus ar visu vilnu. II Kings 3:5 Bet kad Ahabs bija nomiris, tad Moaba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa. II Kings 3:6 Tad ķēniņš Jorams tai laikā cēlās no Samarijas un sarīkoja visu Israēli, II Kings 3:7 Un nogāja un sūtīja pie Jehošafata, Jūda ķēniņa, sacīdams: Moaba ķēniņš no manis atkritis, vai tu līdz ar mani gribi karā iet pret Moabu? Un tas sacīja: es iešu līdz, es būšu kā tu, mani ļaudis kā tavi ļaudis, un mani zirgi kā tavi zirgi. II Kings 3:8 Un viņš sacīja: pa kuru ceļu iesim? Un tas sacīja pa Edoma tuksneša ceļu. II Kings 3:9 Tā tie gāja, Israēla ķēniņš un Jūda ķēniņš un Edoma ķēniņš. Un kad tie bija gājuši septiņu dienu gājumu, tad tiem nebija ūdens, ne karaspēkam, ne lopiem, kas tiem bija līdz. II Kings 3:10 Tad Israēla ķēniņš sacīja: Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus aicinājis, ka Viņš tos dotu Moaba rokā! II Kings 3:11 Un Jehošafats sacīja: vai še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, ka To Kungu caur viņu vaicātu? Tad viens no Israēla ķēniņa kalpiem tam atbildēja un sacīja: še ir Eliša, Šafata dēls, kas ūdeni lēja uz Elijas rokām. II Kings 3:12 Un Jehošafats sacīja: Tā Kunga vārds ir pie viņa. Tad pie tā nogāja Israēla ķēniņš un Jehošafats un Edoma ķēniņš. II Kings 3:13 Bet Eliša sacīja uz Israēla ķēniņu: kas man ar tevi? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem. Bet Israēla ķēniņš uz to sacīja: nē, jo Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, ka viņš tos dotu Moaba rokā. II Kings 3:14 Un Eliša sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs Cebaot dzīvs, priekš kā es stāvu, ja es to nedarītu Jehošafata, Jūda ķēniņa, labad, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu. II Kings 3:15 Nu tad, dabūjat man vienu koklētāju. Un tam koklētājam koklējot Tā Kunga roka nāca pār viņu, II Kings 3:16 Un viņš sacīja: tā saka Tas Kungs: rokat grāvi pie grāvja šinī ielejā. II Kings 3:17 Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsiet ne vēju ne lietu, tomēr šī ieleja būs pilna ūdens, jums dzert pašiem un jūsu sīkiem un lieliem lopiem. II Kings 3:18 Un tas ir vēl maz priekš Tā Kunga, viņš arī Moabu dos jūsu rokā. II Kings 3:19 Un jums būs kaut visas stiprās pilsētas un visas izredzētās pilsētas, un nocirst visus labos kokus un aizbāzt visus ūdens avotus un samaitāt visus labos tīrumus ar akmeņiem. II Kings 3:20 Un notikās no rīta ap ēdamā upura laiku, redzi, tad ūdens nāca no Edoma puses, un zeme tapa ūdens pilna. II Kings 3:21 Kad nu visi Moabieši dzirdēja, ka tie ķēniņi nāca, pret tiem karot, tad tie sasauca visus, kas spēja bruņas nest, un vēl pārāki(vecākie) un tie stājās uz robežām. II Kings 3:22 Un kad tie no rīta agri cēlās un saule bija uzlēkusi pār to ūdeni, tad Moabieši no tālienes to ūdeni redzēja sarkanu kā asinis. II Kings 3:23 Un tie sacīja: tās ir asinis; tiešām tie ķēniņi pacēluši zobenu, zobenus viens pret otru un cits citu nokāvuši. Un nu, Moab, celies uz laupīšanu. II Kings 3:24 Bet kad tie nāca pie Israēla lēģera, tad Israēlieši cēlās un kāva Moabiešus un šie no viņiem bēga. Un tie tur ielauzās un apkāva Moabiešus, II Kings 3:25 Un nopostīja tās pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni uz visiem labiem tīrumiem un tos sameta pilnus, un aizbāza visus avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr Ķirarezetē akmeņus vien atlicināja. Un lingotāji ap to apmetās un tai svieda virsū. II Kings 3:26 Kad nu Moaba ķēniņš redzēja, ka kaušanās tam metās par stipru, tad viņš pie sevis ņēma septiņsimt vīrus, kas zobenu izvilka, lauzties cauri pret Edoma ķēniņu, bet tie nespēja. II Kings 3:27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kam viņa vietā bija palikt par ķēniņu, un to upurēja par dedzināmo upuri uz mūra. Un Israēli pārņēma lielas dusmas un tie no tā atstājās un griezās atpakaļ uz savu zemi. II Kings 4:0 II Kings 4:1 Un viena sieva no praviešu bērnu sievām piesauca Elišu un sacīja: mans vīrs, tavs kalps, ir nomiris, un tu zini, ka tavs kalps To Kungu bijās. Un nu nāk tas parādu dzinējs, gribēdams manus divus bērnus sev ņemt par kalpiem. II Kings 4:2 Un Eliša uz to sacīja: ko man tev būs darīt? Stāsti man, kas ir tavā namā? Un viņa sacīja: tavai kalponei nav it nekā namā, kā tikai krūze eļļas. II Kings 4:3 Tad viņš sacīja: ej, aizņemies traukus no citiem, no visiem saviem kaimiņiem lūdz tukšus traukus labu pulku. II Kings 4:4 Tad ej iekšā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem un lej visos tanīs traukos un, kas pilni, tos liec pie malas. II Kings 4:5 Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem, tie viņai atnesa tos traukus, un viņa ielēja. II Kings 4:6 Un kad tie trauki bija pilni, tad tā sacīja uz savu dēlu: nes man vēl vienu trauku Bet tas uz viņu sacīja: nav vairs trauka Tad tā eļļa nostājās. II Kings 4:7 Un tā gāja un to teica tam Dieva vīram. Un viņš sacīja: ej, pārdod to eļļu un maksā savu parādu, un no atlikuma uzturies pati ar saviem dēliem. II Kings 4:8 Un notikās kādu dienu, kad Eliša gāja uz Šunemi, tad tur bija viena bagāta sieva, tā viņu uzlūdza, pie viņas ēst. Un notikās, kad viņš tur cauri staigāja, tad viņš tur iegāja, ēst maizi, II Kings 4:9 Un tā sacīja uz savu vīru: redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas še vienmēr cauri staigā. II Kings 4:10 Taisīsim viņam mazu augšistabiņu ar sienām un liksim viņam tur gultu un galdu un krēslu un lukturi, ka tam pie mums nākot ir, kur ieiet. II Kings 4:11 Un gadījās kādu dienu, kad viņš tur nonāca, tad tas gāja tai augšistabiņā, tur gulēt. II Kings 4:12 Un viņš sacīja uz Gehazi, savu puisi, pasauc šo Šunemieti. Un viņš to sauca un tā ienāca pie viņa. II Kings 4:13 Un viņš uz to sacīja: saki jel viņai: redzi, mūsu dēļ tev ir bijušas visas šās rūpes, ko man tev būs darīt? Vai tev kas jārunā pie ķēniņa vai pie karu lielkunga? Bet viņa sacīja: es dzīvoju starp saviem ļaudīm. II Kings 4:14 Tad viņš sacīja ko tad lai es viņai daru? Un Gehazis sacīja taču gan, viņai nav dēla un viņas vīrs ir vecs. II Kings 4:15 Tad viņš sacīja pasauc viņu. Un tas viņu sauca, un tā ienāca durvīs. II Kings 4:16 Un viņš sacīja: nākošā gadā ap šo laiku tu skūpstīsi dēlu. Bet tā sacīja: ne tā, mans kungs tu Dieva vīrs! Nemelo tu savai kalponei. II Kings 4:17 Un tā sieva tapa grūta un dzemdēja dēlu otrā gadā ap to pašu laiku, kā Eliša uz viņu bija runājis. II Kings 4:18 Kad nu tas bērns paauga, tad tas kādu dienu gāja ārā pie sava tēva pie pļāvējiem. II Kings 4:19 Un tas sacīja uz savu tēvu: vai mana galva, mana galva! Un viņš sacīja puisim: nes to pie viņa mātes. II Kings 4:20 Un tas to ņēma un nesa pie viņa mātes, un tā to ņēma savā klēpī līdz pusdienai, tad tas nomira. II Kings 4:21 Un tā gāja augšām un to nolika Tā Dieva vīra gultā un to ieslēdza un izgāja, II Kings 4:22 Un sauca savu vīru un sacīja: sūti man jel vienu no puišiem un vienu ēzeļa māti, es jāšu pie Tā Dieva vīra un atkal pārnākšu. II Kings 4:23 Un viņš sacīja: kāpēc tu šodien iesi pie viņa? Jo nav nedz jauns mēnesis nedz svēta diena. Bet tā sacīja: paliec mierā! II Kings 4:24 Un viņa apsedloja ēzeļa māti un sacīja uz savu puisi: dzen steigšus, nekavē mani jājot, kā vien, kad es tev saku. II Kings 4:25 Tā viņa jāja un nāca pie Tā Dieva vīra uz Karmeļa kalnu. Un kad tas Dieva vīrs no tālienes to redzēja, tad viņš sacīja uz savu puisi Gehazi: redzi, tur ir tā Šunemiete. II Kings 4:26 Steidzies jel viņai pretī un saki uz to: vai tev labi klājās, un tavam vīram, un tavam dēlam? Un viņa sacīja: labi gan. II Kings 4:27 Un tā nāca kalnā pie Tā Dieva vīra un apkampa viņa kājas. Bet Gehazis piegāja to atstumt. Bet tas Dieva vīrs sacīja: liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Tas Kungs man to apslēpis un man nav darījis zināmu. II Kings 4:28 Un viņa sacīja: vai es esmu lūgusi dēlu no sava kunga? Vai es nesacīju: nevil mani? II Kings 4:29 Tad viņš sacīja uz Gehazi: apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā un ej. Ja tevi kas sastop, tad nesveicini to, un ja kas tevi sveicina, tad neatbildi tam, un liec manu zizli uz tā bērna vaigu. II Kings 4:30 Bet tā bērna māte sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Tad viņš cēlās un tai gāja līdz. II Kings 4:31 Gehazis viņu priekšā bija nogājis un licis to zizli uz tā bērna vaigu, bet tur nebija ne balss nedz samaņas. Tad viņš griezās atpakaļ tam pretī un teica un sacīja: tas bērns nav uzmodies. II Kings 4:32 Kad nu Eliša ienāca namā, redzi, tad tas bērns gulēja nomiris viņa gultā. II Kings 4:33 Un viņš gāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem un pielūdza To Kungu. II Kings 4:34 Un viņš uzkāpa un nolikās uz to bērnu un lika savu muti un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un nogūlās tā pār tā bērna miesām, kamēr tās sasila. II Kings 4:35 Un viņš atkal cēlās un gāja istabā reiz šurp un reiz turp un uzkāpa atkal un nogūlās pār to. Tad tas bērns šķaudīja septiņas reizes, pēc tas atdarīja savas acis. II Kings 4:36 Un viņš sauca Gehazi un sacīja: pasauc to Šunemieti. Un viņš to sauca un tā nāca; tad viņš sacīja: ņem savu bērnu. II Kings 4:37 Tad tā nāca un metās viņam pie kājām un nometās zemē un ņēma savu dēlu un izgāja ārā. II Kings 4:38 Un Eliša gāja atkal uz Gilgalu; un zemē bija bads, un praviešu bērni sēdēja viņa priekšā, un viņš sacīja uz savu puisi: liec to lielo podu pie uguns un vāri ēdienu praviešu bērniem. II Kings 4:39 Tad viens izgāja laukā, zāles lasīt un atrada meža gurķu stīgas un no tām salasīja pilnu klēpi meža gurķu un nāca un tos iegrieza tai ēdiena podā, jo tie tos nepazina. II Kings 4:40 Un tie ielēja tiem vīriem ēst, un kad tie no tā ēdiena ēda, tad tie brēca un sacīja: nāve podā, tu Dieva vīrs! Un nevarēja to ēst. II Kings 4:41 Bet viņš sacīja: atnesiet miltus. Un viņš tos iemeta tai podā un sacīja: lej tiem ļaudīm, lai tie ēd. Tad tur vairs nekā nelaba nebija podā. II Kings 4:42 Un viens vīrs nāca no BaālBalizas un atnesa tam Dieva vīram jaunu maizi, divdesmit miežu maizes un taukšētas vārpas savā kulē. Un viņš sacīja: dodi tiem ļaudīm, lai ēd. II Kings 4:43 Bet viņa sulainis sacīja: ko es došu simts vīriem? Un viņš sacīja: dod tiem ļaudīm, lai ēd; jo tā saka Tas Kungs: tie ēdīs un vēl atliks. II Kings 4:44 Tad viņš tiem lika priekšā, ka tie ēda, un tur vēl atlika pēc Tā Kunga vārda. II Kings 5:0 II Kings 5:1 Un Naēmans, Sīrijas ķēniņa kara lielskungs, bija augsts vīrs priekš sava kunga un no lielas slavas; jo caur viņu Tas Kungs Sīriešiem bija devis laimi, un viņš bija varens vīrs, bet spitālīgs. II Kings 5:2 Un no Sīrijas sirotāji bija izgājuši un aizveduši no Israēla zemes mazu meiteni, kas bija Naēmana sievas kalpone. II Kings 5:3 Un tā sacīja uz savu valdnieci: kaut mans kungs būtu pie tā pravieša, kas Samarijā, tas viņu gan atsvabinātu no spitālības. II Kings 5:4 Un (Naēmans) gāja un to teica savam kungam sacīdams: tā un tā, tā meitene runājusi, kas ir no Israēla zemes. II Kings 5:5 Tad Sīrijas ķēniņš sacīja: ej, es sūtīšu grāmatu Israēla ķēniņam. Un tas gāja un ņēma līdz desmit talentus sudraba un seštūkstoš sēķeļus zelta un desmit svētku drēbes. II Kings 5:6 Un viņš nesa to grāmatu Israēla ķēniņam, kur bija rakstīts: kad šī grāmata pie tevis nāk, redzi, tad es savu kalpu Naēmanu pie tevis esmu sūtījis, lai tu viņu atsvabini no viņa spitālības. II Kings 5:7 Kad nu Israēla ķēniņš šo grāmatu bija lasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un sacīja: vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal dzīvu darīt, ka šis pie manis sūta vīru, lai to atsvabinu no viņa spitālības? Ņemiet vērā un redziet, ka tas iemeslus pie manis meklē. II Kings 5:8 Bet kad Eliša, tas Dieva vīrs, to dzirdēja, ka Israēla ķēniņš savas drēbes bija saplēsis, tad viņš sūtīja pie ķēniņa un lika sacīt: kāpēc tu savas drēbes esi saplēsis? Lai jel viņš nāk pie manis un atzīst, pravieti esam iekš Israēla. II Kings 5:9 Un Naēmans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem nāca un apstājās priekš Elišas nama durvīm. II Kings 5:10 Un Eliša sūtīja vēstnesi pie tā un lika sacīt: ej un mazgājies septiņas reizes Jardānē, tad tava miesa atkal būs vesela, un tu tapsi šķīsts. II Kings 5:11 Bet Naēmans apskaitās un aizgāja un sacīja: redzi, es domāju, viņš taču nāks pie manis ārā un stāvēs un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, vārdu un ar savu roku braucīs pār to vietu un atņems to spitālību. II Kings 5:12 Vai Amana un Farfara, tās upes pie Damaskus, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, vai es tur nevaru mazgāties, lai topu šķīsts? Un viņš griezās atpakaļ un aizgāja dusmās. II Kings 5:13 Tad viņa kalpi piegāja un ar to runāja un sacīja: mans tēvs, kad tas pravietis tev būtu teicis kādu lielu lietu, vai tu to nedarītu? Kā nu ne, kad viņš tev sacījis: mazgājies, tad tu tapsi šķīsts. II Kings 5:14 Tad viņš nokāpa un mazgājās Jardānē septiņas reizes pēc Tā Dieva vīra vārda, un viņa miesa palika atkal vesela, kā maza bērna miesa, un viņš tapa šķīsts. II Kings 5:15 Tad viņš griezās atpakaļ pie Tā Dieva vīra ar visu savu pulku un nāca un apstājās priekš tā un sacīja: redzi, nu es zinu, ka cita Dieva nav pa visu pasauli kā vien iekš Israēla. Un nu ņem lūdzams kādu svētību no sava kalpa. II Kings 5:16 Bet tas sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, priekš ka es stāvu, es to neņemšu. Un viņš tam uzstājās, lai ņemot, bet tas liedzās. II Kings 5:17 Tad Naēmans sacīja: Ja ne, tad ļauj jel dot savam kalpam divu zirgēzeļu nastas zemes. Jo tavs kalps svešiem dieviem vairs nenesīs ne dedzināmus upurus ne kaujamus upurus, kā vien Tam Kungam. II Kings 5:18 Šinī lietā lai Tas Kungs tavam kalpam piedod, kad mans kungs ies Rimona namā tur pielūgt un viņš atspiedīsies uz manu roku, un es nometīšos Rimona namā, tad lai Tas Kungs tavam kalpam piedod šo lietu, kad es tā nometos Rimona namā. II Kings 5:19 Un viņš uz to sacīja: ej ar mieru. II Kings 5:20 Kad nu viņš kādu ceļa gabalu no tā bija aizgājis, tad Gehazis, Elišas, Tā Dieva vīra, puisis, domāja: redzi, mans kungs šo Sīrieti Naēmanu ir saudzējis un no viņa rokas neko nav ņēmis no tā, ko viņš atnesis; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, es tam skriešu pakaļ un ņemšu ko no viņa. II Kings 5:21 Tā Gehazis skrēja Naēmanam pakaļ, un kad Naēmans redzēja, sev pakaļ skrienam, tad viņš nokāpa no saviem ratiem viņam pretī un sacīja: vai viss labi? II Kings 5:22 Un tas sacīja: labi. Mans kungs mani sūtījis un liek sacīt: redzi, tagad divi puiši no praviešu bērniem pie manis atnākuši no Efraīma kalniem, dod jel viņiem talentu sudraba un divas svētku drēbes. II Kings 5:23 Un Naēmans sacīja: ņem lūdzams divus talentus. Un tas tam uzstājās un iesēja divus talentus sudraba divos makos un divas svētku drēbes, un tos deva diviem no saviem puišiem, kas tos viņa priekšā nonesa. II Kings 5:24 Kad nu viņš nāca pie pakalnes, tad viņš to paņēma no viņu rokām un to nolika namā un tos vīrus atlaida, ka tie aizgāja. II Kings 5:25 Bet viņš nāca un tur stāvēja sava kunga priekšā. Un Eliša uz to sacīja: kur tu biji, Gehazi? Un tas sacīja: tavs kalps ne šur ne tur nav bijis. II Kings 5:26 Bet viņš uz to sacīja: vai mana sirds tur līdzi nestaigāja, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tas bija laiks, ņemt sudrabu un drēbes un eļļas kokus un vīna dārzus un avis un vēršus un kalpus un kalpones? II Kings 5:27 Tāpēc Naēmana spitālība tev pielips un tavam dzimumam mūžam. Tad tas no viņa aizgāja spitālīgs kā sniegs. II Kings 6:0 II Kings 6:1 Un praviešu bērni sacīja uz Elišu: redzi jel, tā vieta, kur mēs tavā priekšā dzīvojam, mums ir par šauru. II Kings 6:2 Ejam jel pie Jardānes un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim sev tur vietu, kur dzīvot. Un tas sacīja: ejat. II Kings 6:3 Un viens sacīja: nāc lūdzams un ej līdz saviem kalpiem. Un viņš sacīja: es iešu. II Kings 6:4 Tā viņš ar tiem gāja. Un tie nonāca pie Jardānes un nocirta kokus. II Kings 6:5 Un notikās, ka vienam baļķi cērtot cirvis iekrita ūdenī; tad tas sāka brēkt un sacīja: vai, mans kungs! Un tas bija palienēts. II Kings 6:6 Un tas Dieva vīrs sacīja: kur tas iekrita? Tad tas viņam rādīja to vietu, un viņš nogrieza koku un iegrūda tur, tad tā dzelzs peldēja. II Kings 6:7 Un viņš sacīja: ņem to. Tad tas izstiepa savu roku un to paņēma. II Kings 6:8 Un Sīriešu ķēniņš karoja pret Israēli un aprunājās ar saviem kalpiem un sacīja: apmetīsimies tai un tai vietā. II Kings 6:9 Bet tas Dieva vīrs sūtīja pie Israēla ķēniņa un sacīja: sargies, neej šai vietai garām, jo Sīrieši tur grib apmesties. II Kings 6:10 Tad Israēla ķēniņš sūtīja uz to vietu, par ko tas Dieva vīrs tam bija sacījis un piekodinājis, un tur apsargājās ne vienu ne otru lāgu vien. II Kings 6:11 Tad Sīriešu ķēniņa sirds sašuta par šo lietu, un viņš aicināja savus kalpus un uz tiem sacīja: vai jūs man nevarat sacīt, kurš no mūsējiem tinās ar Israēla ķēniņu? II Kings 6:12 Tad viens no viņa kalpiem sacīja: tā nav, mans kungs un ķēniņ, bet Israēla pravietis, Eliša, saka Israēla ķēniņam tos vārdus; ko tu savā guļamā istabā runā. II Kings 6:13 Un viņš sacīja: ejat un raugāt, kur tas ir, ka es sūtu, viņu atvest. Tad viņam teica un sacīja: redzi, viņš ir Dotanā. II Kings 6:14 Tad viņš uz turieni sūtīja zirgus un ratus un lielu pulku, un tie nāca naktī un apmetās ap to pilsētu. II Kings 6:15 Un Tā Dieva vīra sulainis cēlās agri un izgāja, un redzi, kara pulks ar zirgiem un ratiem bija apmeties ap pilsētu. Tad viņa puisis uz to sacīja: mans kungs, ko darīsim? II Kings 6:16 Un viņš sacīja: nebīsties, jo to ir vairāk, kas pie mums, nekā to, kas pie viņiem. II Kings 6:17 Un Eliša pielūdza un sacīja: Kungs, atdari jel viņam acis, ka tas redz! Tad Tas Kungs atdarīja tā puiša acis, ka tas redzēja, un redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu Elišam apkārt. II Kings 6:18 Un tie nonāca pie viņa, un Eliša lūdza To Kungu un sacīja: sit jel šos ļaudis ar aklību, un Viņš tos sita ar aklību pēc Elišas vārda. II Kings 6:19 Tad Eliša uz tiem sacīja: šis nav tas ceļš un šī nav tā pilsēta. Nāciet man pakaļ, es jūs vedīšu pie tā vīra, ko jūs meklējat. Un viņš tos veda uz Samariju. II Kings 6:20 Kad tie nu nonāca Samarijā, tad Eliša sacīja: Kungs, atdari tiem acis, ka tie redz. Un Tas Kungs atdarīja tiem acis, ka tie redzēja, un redzi, tie bija pašā Samarijas vidū. II Kings 6:21 Un Israēla ķēniņš sacīja uz Elišu, kad viņš tos redzēja: vai man tos būs kaut, vai kaut, mans tēvs? II Kings 6:22 Bet viņš sacīja: tev tos nebūs kaut; ko tu ar savu zobenu un ar savu stopu aizņem, tos kauj. Cel viņiem priekšā maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer un iet atkal pie sava kunga. II Kings 6:23 Un viņš tiem taisīja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra; un viņš tos atlaida, un tie atkal gāja pie sava kunga. Pēc tam Sīriešu sirotāji vairs nenāca Israēla zemē. II Kings 6:24 Un pēc tam notikās, ka BenHadads, Sīriešu ķēniņš, sapulcināja visu savu karaspēku un cēlās un apmeta lēģeri ap Samariju. II Kings 6:25 Un liels bads bija Samarijā, jo redzi, tie šo spieda tik ilgi, tiekams ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus, un ceturtdaļa kaba(apmēram litrs) baložu mēslu pieci sudraba gabalus. II Kings 6:26 Un notikās, kad Israēla ķēniņš staigāja pa mūri, tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņ! II Kings 6:27 Un tas sacīja: Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Vai no klona, vai no vīna spaida? II Kings 6:28 Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rītu ēdīsim manu dēlu. II Kings 6:29 Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet kad otru dienu es uz to sacīju: dod nu savu dēlu, ka to ēdam, tad viņa savu dēlu ir apslēpusi. II Kings 6:30 Un kad ķēniņš dzirdēja šās sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tie ļaudis redzēja, un redzi, tam bija maiss apakšā uz pašām miesām. II Kings 6:31 Un viņš sacīja: lai Dievs man šā vai tā dara, ja Elišas, Šafata dēla, galva šodien uz viņa paliks. II Kings 6:32 Un Eliša sēdēja namā, un tie vecaji sēdēja pie tā. Un (ķēniņš) sūtīja vīru savā priekšā. Bet pirms tas vēstnesis pie tā nonāca, Eliša sacīja uz tiem vecajiem: vai esat redzējuši, ka šis slepkavas bērns sūtījis, man galvu noraut? Redziet, kad tas vēstnesis nāk, tad aizslēdziet durvis, ar tām durvīm to grūzdami ārā. Klau, aiz viņa jau viņa kunga kāju troksnis! II Kings 6:33 Un kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad tas vēstnesis ienāca pie tā un (ķēniņš) sacīja: redzi, tas ļaunums nāk no Tā Kunga, ko tad man vēl cerēt uz To Kungu? II Kings 7:0 II Kings 7:1 Tad Eliša sacīja: klausāties Tā Kunga vārdu: tā saka Tas Kungs: rītu ap šo laiku pūrs kviešu miltu maksās vienu sēķeli un divi pūri miežu vienu sēķeli Samarijas vārtos. II Kings 7:2 Tad tas virsnieks, uz kura roku ķēniņš atspiedās, atbildēja tam Dieva vīram un sacīja: redzi, jebšu Tas Kungs logus taisītu debesīs, vai šī lieta varētu notikt? Bet tas sacīja: redzi, ar savām acīm tu to redzēsi, bet no tā neēdīsi. II Kings 7:3 Un četri spitālīgi vīri bija vārtu durvīs un tie sacīja cits uz citu: ko še paliekam, kamēr mirstam? II Kings 7:4 Ja arī domātu pilsētā tikt, tad pilsētā ir bads, un mēs taču tur mirsim, - un ja te paliksim, tad arī mirsim. Tad nu nāciet, iesim Sīriešu lēģeri, - ja tie mūs pamet dzīvus, tad dzīvosim, un ja tie mūs nokauj, tad mirsim. II Kings 7:5 Un tie cēlās paša novakarē, iet uz Sīriešu lēģeri, un kad tie nonāca pie Sīriešu lēģera malas, redzi, tad tur nebija neviena. II Kings 7:6 Jo Tas Kungs Sīriešu spēkam bija licis dzirdēt troksni no ratiem un zirgiem un liela karaspēka troksni, tā ka cits uz citu sacīja: redzi, Israēla ķēniņš pret mums saderējis Hetiešu ķēniņus un ēģiptiešu ķēniņus, ka tie mums uzbrūk. II Kings 7:7 Tā tie bija cēlušies un bēguši pa krēslu un pametuši savas teltis un savus zirgus un savus ēzeļus, lēģeri, kā tas bija, un bija bēguši, glābt tik dzīvību. II Kings 7:8 Kad nu šie spitālīgie nonāca pie lēģera malas, tad tie iegāja vienā teltī, ēda un dzēra, un ņēma no turienes sudrabu un zeltu un drēbes, un nogāja un apslēpa un nāca atkal un gāja citā teltī, un ņēma no turienes arīdzan un nogāja un apslēpa. II Kings 7:9 Tad cits uz citu sacīja: mēs nedarām labi; šī diena ir priecīgas vēsts diena; ja mēs cietīsim klusu un gaidīsim līdz rīta gaismai, tad kritīsim vainā. Nu tad nāciet, iesim un nesīsim ziņu ķēniņa namam. II Kings 7:10 Un tie gāja un sauca pilsētas vārtu sargus un tiem teica sacīdami: mēs gājām Sīriešu lēģerī, un redzi, tur nebija neviena un neviena cilvēka balss, kā vien piesieti zirgi un ēzeļi un teltis kā papriekš. II Kings 7:11 Tad sasauca vārtu sargus, un tie nesa to vēsti iekšā ķēniņa namā. II Kings 7:12 Un ķēniņš cēlās naktī un sacīja uz saviem kalpiem: es jums teikšu, ko Sīrieši mums darījuši. Tie zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie no lēģera ir izgājuši apslēpties laukā, domādami: ja tie no pilsētas nāks ārā, tad mēs tos grābsim dzīvus un ielauzīsimies pilsētā. II Kings 7:13 Tad viens no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: lai jel ņem tos pieci atlikušos zirgus, kas pilsētā atlikuši, (redzi, tie ir kā viss Israēla pulks, kas atlicies, vai kā viss Israēla pulks, kas aizgājis bojā); tos sūtīsim izlūkot. II Kings 7:14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja Sīriešu karaspēkam pakaļ un sacīja: ejat un izlūkojiet. II Kings 7:15 Un tie laida tiem pakaļ līdz Jardānei, un redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un rīku, ko Sīrieši bēgdami bija nometuši. Un tie vēstneši griezās atpakaļ un to teica ķēniņam. II Kings 7:16 Tad tie ļaudis izgāja un aplaupīja Sīriešu lēģeri, un pūrs kviešu miltu maksāja vienu sēķeli, un divi pūri miežu maksāja arī vienu sēķeli, pēc Tā Kunga vārda. II Kings 7:17 Un ķēniņš to virsnieku, uz kura roku viņš atspiedās, bija iecēlis pār vārtiem, un tie ļaudis viņu samina vārtos, ka tas nomira, pēc tiem vārdiem, ko tas Dieva vīrs bija runājis, kad ķēniņš pie viņa nonāca. II Kings 7:18 Jo tas notika tā, kā tas Dieva vīrs uz ķēniņu bija runājis un sacījis: rītu ap šo laiku pūrs kviešu miltu maksās vienu sēķeli un divi pūri miežu vienu sēķeli Samarijas vārtos, II Kings 7:19 Tad tas virsnieks tam Dieva vīram bija atbildējis un sacījis: redzi, jebšu Tas Kungs taisītu logus debesīs, vai šī lieta varētu notikt? Un tas bija sacījis: redzi, tu to redzēsi ar savām acīm, bet no tā neēdīsi. II Kings 7:20 Un tā viņam notika, jo tie ļaudis viņu samina vārtos, ka tas nomira. II Kings 8:0 II Kings 8:1 Un Eliša runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, un sacīja: celies un ej ar savu saimi un piemīti, kur varēdama, jo Tas Kungs badu aicinājis, tas nāks tai zemē septiņus gadus. II Kings 8:2 Tad tā sieva cēlās un darīja pēc Tā Dieva vīra vārda un nogāja ar savu saimi un piemita Fīlistu zemē septiņus gadus. II Kings 8:3 Un kad tie septiņi gadi bija pagājuši, tad tā sieva nāca atpakaļ no Fīlistu zemes un izgāja, ķēniņu piesaukt par savu namu un par savu tīrumu. II Kings 8:4 Un ķēniņš runāja ar Gehazi, Tā Dieva vīra puisi, un sacīja: stāsti man jel visas lielās lietas, ko Eliša darījis. II Kings 8:5 Kad nu tas patlaban ķēniņam stāstīja, ka tas nomirušu bija darījis dzīvu, redzi, tad tā sieva, kuras dēlu viņš bija dzīvu darījis, piesauca ķēniņu sava nama un sava tīruma pēc. Un Gehazis sacīja: mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, ko Eliša dzīvu darījis. II Kings 8:6 Tad ķēniņš vaicāja to sievu, un tā viņam to stāstīja, un ķēniņš tai deva līdz vienu kambarjunkuri, sacīdams, lai tai atdod visu, kas tai pieder, arī visus tīruma augļus no tās dienas, kad tā to zemi atstājusi, līdz šim laikam. II Kings 8:7 Un Eliša gāja uz Damasku, kad BenHadads, Sīriešu ķēniņš, bija slims; un viņam teica un sacīja: tas Dieva vīrs ir atnācis. II Kings 8:8 Tad ķēniņš sacīja uz Azaēli: ņem dāvanas savā rokā un ej pretī tam Dieva vīram un vaicā caur viņu To Kungu un prasi: vai es palikšu vesels no šās slimības? II Kings 8:9 Un Azaēls viņam gāja pretī un ņēma dāvanas savā rokā, visādas Damaskus mantas, nastu četrdesmit kamieļiem, un tas gāja un stājās viņa priekšā un sacīja: tavs dēls BenHadads, Sīrijas ķēniņš, mani pie tevis sūtījis sacīdams: vai es atkal palikšu vesels no šīs sērgas? II Kings 8:10 Un Eliša uz to sacīja: ej un saki viņam: tu paliksi vesels! Bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš mirdams mirs. II Kings 8:11 Un tas Dieva vīrs skatījās stipri to uzlūkodams, kamēr šis sarāvās, un viņš raudāja. II Kings 8:12 Tad Azaēls sacīja: kāpēc mans kungs raud? Un tas sacīja: tāpēc, ka es zinu, ko ļauna tu darīsi Israēla bērniem; tu sadedzināsi viņu stiprās pilis ar uguni un nokausi viņu jaunekļus ar zobenu un satrieksi viņu bērnus un uzšķērdīsi viņu grūtās sievas. II Kings 8:13 Tad Azaēls sacīja: kas ir tavs kalps, tas suns, kam tādas lielas lietas būs darīt? Un Eliša sacīja: Tas Kungs man rādījis tevi kā Sīriešu ķēniņu. II Kings 8:14 Un viņš aizgāja no Elišas un nāca pie sava kunga, un tas uz viņu sacīja: ko Eliša tev sacījis? Un tas atbildēja: viņš man sacīja, tu palikšot vesels. II Kings 8:15 Un otrā dienā Azaēls ņēma apsegu un to iemērca ūdenī un pārklāja pār viņa vaigu, ka tas nomira. Un Azaēls palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 8:16 Jorama, Ahaba dēla, Israēla ķēniņa, piektā gadā, kad Jehošafats par ķēniņu bija pār Jūdu, Jehorams, Jehošafata dēls, sāka valdīt iekš Jūda. II Kings 8:17 Viņš bija trīsdesmit un divus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. II Kings 8:18 Un staigāja pa Israēla ķēniņu ceļiem, kā Ahaba nams darīja; jo Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika. II Kings 8:19 Bet Tas Kungs negribēja Jūdu samaitāt sava kalpa Dāvida dēļ, kā viņš tam bija sacījis, ka tam došot gaišumu pie viņa bērniem mūžīgi. II Kings 8:20 Viņa laikā Edomieši atkrita no Jūda pārvaldības un cēla sev ķēniņu. II Kings 8:21 Jo Jehorams bija gājis uz Caīru ar visiem saviem ratiem un naktī cēlies un kāvis tos Edomiešus, kas viņu bija apstājuši, līdz ar visiem ratu virsniekiem, bet tie ļaudis bēga savos dzīvokļos. II Kings 8:22 Tāpēc Edomieši atkrita no Jūda virsvaldības līdz šai dienai. Tai laikā arī Libna atkrita. II Kings 8:23 Un kas vēl stāstāms par Jehoramu, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 8:24 Un Jehorams aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilī, un Ahazija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 8:25 Jorama, Ahaba dēla, Israēla ķēniņa, divpadsmitā gadā Ahazija, Jehorama dēls, sāka valdīt pār Jūdu. II Kings 8:26 Divdesmit un divus gadus Ahazija bija vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, un bija Omrus, Israēla ķēniņa, meita. II Kings 8:27 Un viņš staigāja Ahaba nama ceļā, un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā Ahaba nams, jo viņš Ahaba namam bija par znotu. II Kings 8:28 Un viņš gāja karā ar Joramu, Ahaba dēlu, uz Rāmotu Gileādā, pret Azaēli, Sīriešu ķēniņu, un Sīrieši ievainoja Joramu. II Kings 8:29 Tad ķēniņš Jorams griezās atpakaļ, likties Jezreēlē dziedināties no tām vainām, ko Sīrieši tam bija situši Rāmotā, kad tas karoja ar Azaēli, Sīriešu ķēniņu. Un Ahazija, Jehorama dēls, Jūda ķēniņš, nonāca apraudzīt Joramu, Ahaba dēlu, Jezreēlē, jo viņš bija slims. II Kings 9:0 II Kings 9:1 Tad pravietis Eliša sauca vienu no praviešu bērniem un uz to sacīja: apjozi savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas krūzi un ej uz Rāmotu Gileādā. II Kings 9:2 Un turp nonācis lūko, kur Jeūs, Jehošafata dēls, Nimšus dēla dēls, un ej iekšā un liec viņam celties no saviem brāļiem un ved viņu dibina(tālākā) istabā, II Kings 9:3 Un ņem to eļļas krūzi un izlej to pār viņa galvu un saki: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēli. Pēc atdari durvis un bēdz un nekavējies. II Kings 9:4 Un šis jauneklis, tas pravieša puisis, nogāja uz Rāmotu Gileādā. II Kings 9:5 Un viņam ieejot, redzi, kara virsnieki tur sēdēja, un tas sacīja: man ar tevi kas jārunā, kara virsniek. Tad Jeūs sacīja: ar kuru no mums visiem? Un viņš sacīja: ar tevi, kara virsniek. II Kings 9:6 Tad viņš cēlās un gāja namā. Un tas izlēja to eļļu uz viņa galvu un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: “Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga ļaudīm, pār Israēli. II Kings 9:7 Un tev būs sava kunga Ahaba namu kaut, lai Es atriebju pie Izebeles savu kalpu, to praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis. II Kings 9:8 Un viss Ahaba nams ies bojā; un Es izdeldēšu no Ahaba nama visu, kas pie sienas mīž, mazu un lielu iekš Israēla. II Kings 9:9 Jo Es darīšu Ahaba namu kā Jerobeama, Nebata dēla, namu un kā Baešus, Ahijas dēla namu. II Kings 9:10 Un suņi ēdīs Izebeli Jezreēles tīrumā, un neviena nebūs, kas to apraks.” Tad viņš atdarīja durvis un bēga. II Kings 9:11 Kad nu Jeūs izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie uz viņu sacīja: vai miers? Kāpēc šis trakais pie tevis nācis? Un viņš uz tiem sacīja: jūs jau pazīstat to vīru un viņa valodu. II Kings 9:12 Bet tie sacīja: tie ir meli, stāsti mums jel! Un tas sacīja: tā un tā tas uz mani runāja un sacīja: tā saka Tas Kungs: “Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēli.” II Kings 9:13 Tad tie steidzās un ņēma ikkatrs savu drēbi un to lika viņam apakšā uz pakāpēm un pūta bazūnes un sacīja: Jeūs ir ķēniņš! II Kings 9:14 Tā Jeūs, Jehošafata dēls, Nimšus dēla dēls, cēla dumpi pret Joramu. Bet Jorams ar visu Israēli bija apmeties ap Rāmotu Gileādā, pret Azaēli, Sīriešu ķēniņu. II Kings 9:15 Un ķēniņš Jorams bija pārnācis, likties dziedināties Jezreēlē no tām vainām, ko Sīrieši viņam bija situši, kad tas karoja pret Azaēli, Sīriešu ķēniņu. Un Jeūs sacīja: ja tas jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk un nenoiet, to stāstīt Jezreēlē. II Kings 9:16 Tad Jeūs sēdās ratos un brauca uz Jezreēli, jo Jorams tur gulēja. Un Ahazija, Jūda ķēniņš, bija nācis, Joramu apraudzīt. II Kings 9:17 Un tas vaktnieks, kas stāvēja Jezreēles tornī, ieraudzīja Jeūs pulku nākam un sacīja: es redzu vienu pulku. Tad Jorams sacīja: ņem vienu jātnieku un sūti to viņiem pretī, un lai tas prasa: vai miers? II Kings 9:18 Un tas jātnieks tam jāja pretī un sacīja: tā saka ķēniņš: vai miers? Bet Jeūs sacīja: kas tev par mieru? Stājies man iepakaļ! Tad tas vaktnieks teica un sacīja: tas vēstnesis pie tiem nonācis, bet nenāk atpakaļ. II Kings 9:19 Tad viņš izsūtīja citu jātnieku, un tas pie tiem nonāca un sacīja: tā saka ķēniņš: vai miers? Bet Jeūs sacīja: kas tev par mieru? Stājies man iepakaļ. II Kings 9:20 Tad tas vaktnieks teica un sacīja: viņš pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ, un skriešana ir kā Jeūs, Nimšus dēla, skriešana, jo viņš skrien kā traks. II Kings 9:21 Tad Jorams sacīja: iejūdziet! Tad viņa rati tapa iejūgti, un Jorams, Israēla ķēniņš, izgāja, arī Ahazija, Jūda ķēniņš, ikkatrs savos ratos, un tie izgāja Jeūm pretī un to sastapa Nābata, tā Jezreēlieša, tīrumā. II Kings 9:22 Kad nu Jorams Jeū redzēja, tad viņš sacīja: vai miers, Jeū? Bet tas sacīja: kāds miers, kamēr tavas mātes Izebeles maucība un māņi augumā aug? II Kings 9:23 Tad Jorams grieza apkārt un bēga un sacīja uz Ahaziju: viltus, Ahazija. II Kings 9:24 Bet Jeūs kampa stopu rokā un šāva Joramam starp viņa pleciem, ka bulta izskrēja caur viņa sirdi, un viņš nokrita savos ratos. II Kings 9:25 Un (Jeūs) sacīja uz savu virsnieku Bidekaru: ņem un met viņu uz Nabata, tā Jezreēlieša, tīrumu, Jo atminies, ka es un tu mēs abi jājām pakaļ viņa tēvam Ahabam, un Tas Kungs lika šo spriedumu uz viņu: II Kings 9:26 Tiešām, Es vakar esmu redzējis Nābata asinis un viņa bērnu asinis, saka Tas Kungs. Un Es tev to atmaksāšu tai pašā tīrumā, saka Tas Kungs. Un nu ņem un met viņu uz to tīrumu pēc Tā Kunga vārda. II Kings 9:27 Kad Ahazija, Jūda ķēniņš, to redzēja, tad viņš bēga pa dārza nama ceļu. Bet Jeūs tam dzinās pakaļ un sacīja: kaujiet šo arīdzan ratos! - Augšām ejot uz Guru, kas ir pie Jeblaāmas; un viņš bēga uz Meģidu un tur nomira. II Kings 9:28 Un viņa kalpi to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā pie viņa tēviem Dāvida pilī. II Kings 9:29 Jorama, Ahaba dēla, vienpadsmitā gadā Ahazija bija par ķēniņu palicis pār Jūdu. II Kings 9:30 Un kad Jeūs nonāca Jezreēlē un Izebele to dzirdēja, tad viņa svaidīja savas acis un izgreznoja savu galvu un skatījās pa logu ārā. II Kings 9:31 Kad nu Jeūs pa vārtiem ienāca, tad tā sacīja: vai miers Zimrum, sava kunga slepkavam? II Kings 9:32 Un viņš pacēla savas acis uz to logu un sacīja: kas manā pusē, kas? Tad uz to skatījās kādi divi, trīs kambarjunkuri. II Kings 9:33 Un viņš sacīja: gāziet to zemē, un tie to nogāza, tā ka no viņas asinīm siena un zirgi tapa aptraipīti, un viņš to samina. II Kings 9:34 Kad nu viņš bija ienācis un ēdis un dzēris, tad viņš sacīja: lūkojiet pēc tās nolādētās un aprociet to, jo tā ir ķēniņa meita. II Kings 9:35 Bet kad tie nogāja viņu aprakt, tad tie no tās nekā neatrada, kā vien galvaskausu, kājas un roku plaukstas. II Kings 9:36 Tad tie nāca atpakaļ un viņam to stāstīja, un viņš sacīja: tas ir Tā Kunga vārds, ko viņš runājis caur savu kalpu Eliju no Tizbes, sacīdams: Jezreēles tīrumā suņiem būs ēst Izebeles miesu, II Kings 9:37 Un Izebeles maita paliks kā sūdi laukā Jezreēles tīrumā, ka nevarēs sacīt: tā ir Izebele. II Kings 10:0 II Kings 10:1 Un Ahabam bija septiņdesmit dēli Samarijā, un Jeūs rakstīja grāmatas un tās sūtīja uz Samariju pie Jezreēles virsniekiem, pie tiem vecajiem un Ahaba bērnu uzraugiem ar šiem vārdiem: II Kings 10:2 Kad šī grāmata pie jums nonāk, un jūsu kunga dēli ir pie jums, un rati un zirgi, stipra pilsēta un bruņas, II Kings 10:3 Tad izredziet to labāko un taisnāko no sava kunga dēliem, un ieceļat to viņa tēva goda krēslā, un karojiet par sava kunga namu. II Kings 10:4 Bet tie bijās varen ļoti un sacīja: redzi, divi ķēniņi viņa priekšā nav pastāvējuši, kā tad mēs pastāvēsim? II Kings 10:5 Un kas par to namu un pilsētu bija iecelts, un tie vecaji un uzraugi sūtīja pie Jeūs un sacīja: mēs esam tavi kalpi un darīsim visu, ko tu mums sacīsi, mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari tu, kas tev patīk. II Kings 10:6 Tad viņš tiem rakstīja citu grāmatu ar šiem vārdiem: ja jūs esat manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet sava kunga dēlu galvas un nāciet pie manis rīt ap šo laiku uz Jezreēli. (Un to ķēniņa dēlu bija septiņdesmit vīri pie pilsētas lielkungiem, kas tos audzināja.) II Kings 10:7 Kad nu šī grāmata pie tiem atnāca, tad tie ņēma tos ķēniņa dēlus un nokāva visus septiņdesmit un lika viņu galvas kurvjos un tās sūtīja uz Jezreēli. II Kings 10:8 Un kad tas vēstnesis atnāca un viņam to stāstīja sacīdams: tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš sacīja: lieciet tās divējās kopās pie vārtu durvīm līdz rītam. II Kings 10:9 Un no rīta, kad viņš izgāja, tad viņš tur nostājās un sacīja uz visiem ļaudīm: jūs esat taisni, redzi, es esmu cēlis dumpi pret savu kungu un viņu nokāvis; kas tad šos visus ir kāvis? II Kings 10:10 Tāpēc atzīstiet, ka no Tā Kunga vārda nekas nav kritis zemē, ko Tas Kungs runājis pret Ahaba namu; jo Tas Kungs ir darījis, ko Viņš runājis caur savu kalpu Eliju. II Kings 10:11 Tad Jeūs arī visus apkāva, kas no Ahaba nama bija atlikušies Jezreēlē, arī visus viņa augstniekus un viņa pazīstamos un viņa svētītājus, kamēr tam neviena vairs neatlika. II Kings 10:12 Un viņš cēlās un gāja un nonāca Samarijā un bija ceļā vienā namā, kur gani dzīvoja. II Kings 10:13 Tad Jeūs atrada Ahazijas, Jūda ķēniņa, brāļus un uz tiem sacīja: kas jūs esat? Un tie sacīja: mēs esam Ahazijas brāļi un esam nākuši apmeklēt ķēniņa un ķēniņienes bērnus. II Kings 10:14 Tad viņš sacīja: grābiet tos dzīvus. Un tie tos sagrāba dzīvus un tos apkāva pie ganu nama akas, četrdesmit un divus vīrus, un neatlicināja no tiem neviena. II Kings 10:15 Un no turienes aizgājis viņš atrada Jonadabu, Rekaba dēlu, pretī nākam, un to apsveicināja un uz to sacīja: vai tava sirds taisna, kā mana sirds ar tavu sirdi? Un Jonadabs sacīja: ir gan. (Jeūs sacīja:) Ja tā ir, tad dod man savu roku. Un viņš tam deva roku. Un viņš tam lika pie sevis kāpt ratos. II Kings 10:16 Un viņš sacīja: nāc man līdz un skaties manu karstumu priekš Tā Kunga. Un viņš tam lika braukt savos ratos. II Kings 10:17 Tad viņš nonāca Samarijā un apkāva visus, kas Ahabam bija atlikuši Samarijā, tiekams viņš tos izdeldēja, pēc Tā Kunga vārda, ko tas caur Eliju bija runājis. II Kings 10:18 Un Jeūs sapulcināja visus ļaudis un uz tiem sacīja: Ahabs Baālam maz ir kalpojis, Jeūs viņam daudz vairāk kalpos. II Kings 10:19 Tāpēc aicinājiet visus Baāla praviešus, visus viņa kalpus un visus viņa svētītājus pie manis, ka neviens neatraujās, jo man Baālam jaupurē liels upuris. Nevienam, kas atraujās, nebūs palikt dzīvam. Bet Jeūs to darīja ar viltību, ka viņš nomaitātu visus Baāla kalpus. II Kings 10:20 Un Jeūs sacīja: svētījiet Baālam svētkus, un tie tos izsauca. II Kings 10:21 Tad Jeūs sūtīja arī pa visu Israēli, un visi Baāla kalpi atnāca, un neviens neatrāvās, kas nebūtu nācis, un tie nāca Baāla namā, ka Baāla nams līdz galu galam bija pilns. II Kings 10:22 Tad viņš sacīja uz tiem, kas bija iecelti pār to drēbju namu: atnesiet visiem Baāla kalpiem drēbes, un tie viņiem atnesa drēbes. II Kings 10:23 Tad Jeūs ar Jonadabu, Rekaba dēlu, gāja Baāla namā, un viņš sacīja uz Baāla kalpiem: meklējiet un pieraugāt, ka jūsu starpā nav neviena no Tā Kunga kalpiem, bet Baāla kalpi vien. II Kings 10:24 Kad tie nu nāca upurēt kaujamos un dedzināmos upurus, tad Jeūs ārā nolika astoņdesmit vīrus un sacīja: ja kāds no tiem vīriem, ko es jums dodu rokā, izbēgs, tad jūsu dvēsele būs viņa dvēseles vietā. II Kings 10:25 Kad nu dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jeūs sacīja uz pils karavīriem un uz virsniekiem: ejat un kaujiet tos, ka neviens neizbēg. Un tie tos apkāva ar zobena asmeni, un tie pils karavīri un virsnieki tos nometa pie malas un gāja Baāla nama pilī. II Kings 10:26 Un tie iznesa Baāla nama uzceltos stabus un tos sadedzināja, II Kings 10:27 Un sadragāja Baāla uzcelto tēlu un salauzīja Baāla namu un to darīja par gānekļu vietu līdz šodienai. II Kings 10:28 Tā Jeūs Baālu izdeldēja no Israēla. II Kings 10:29 Bet no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, Jeūs neatstājās, proti no tiem zelta teļiem Bētelē un Danā. II Kings 10:30 Un Tas Kungs sacīja uz Jeū: “Tāpēc ka tev labs prāts bijis darīt, kas Man patīk un Ahaba namam visu esi darījis, kas bija Manā sirdī, tad tavi dēli tev sēdēs Israēla krēslā līdz ceturtam augumam.” II Kings 10:31 Bet Jeūs nedzinās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirdi; viņš neatstājās no Jerobeama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. II Kings 10:32 Tanī laikā Tas Kungs Israēli iesāka mazināt, jo Azaēls tos kāva visās Israēla robežās, II Kings 10:33 No Jardānes puses pret rītiem visu Gileādas zemi, Gadiešus un Rūbeniešus un Manasiešus, no Aroēra pie Arnonas upes un Gileādu un Basanu. II Kings 10:34 Un kas vēl par Jeū stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 10:35 Un Jeūs aizmiga saviem tēviem pakaļ un viņu apraka Samarijā, un viņa dēls Joakas palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 10:36 Un tas laiks, kamēr Jeūs pār Israēli valdījis Samarijā, ir divdesmit un astoņi gadi. II Kings 11:0 II Kings 11:1 Kad nu Atalija, Ahazijas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad viņa cēlās un izdeldēja visu ķēniņa dzimumu. II Kings 11:2 Bet Jošeba, ķēniņa Jehorama meita, Ahazijas māsa, ņēma Joasu, Ahazijas dēlu, un to nozaga no tiem ķēniņa bērniem, kas kļuva nokauti, līdz ar viņa zīdītāju guļamā kambarī, un tie viņu apslēpa no Atalijas, ka tas netapa nokauts. II Kings 11:3 Un viņš ar to bija apslēpts Tā Kunga namā sešus gadus, un Atalija valdīja pār zemi. II Kings 11:4 Un septītā gadā Jojada sūtīja un sauca tos virsniekus pār simtiem un sargus un pils karavīrus, lai nāk pie viņa Tā Kunga namā, un derēja derību ar tiem, lika tiem zvērēt Tā Kunga namā un parādīja tiem to ķēniņa dēlu. II Kings 11:5 Un viņš tiem pavēlēja sacīdams: šī tā lieta, ko jums būs darīt. Trešā daļa no jums, kam svētdienā jāstāv kārtā, lai tur vakti pie ķēniņa nama, II Kings 11:6 Un otra trešā daļa lai stāv pie Sur vārtiem un trešā daļa pie tiem vārtiem aiz pils karavīriem; tā jums būs turēt vakti un to namu nosargāt. II Kings 11:7 Un divi pulki no jums, visi kas svētdienā tiek vaļā, lai vakti tur Tā Kunga namā pie ķēniņa. II Kings 11:8 Un jums būs stāties ap ķēniņu, ikkatram ar savu ieroci rokā. Un kas tais rindās ielauzīsies, tam būs mirt, un esiet pie ķēniņa, kad viņš iziet un ieiet. II Kings 11:9 Un tie virsnieki pār simtiem darīja kā priesteris Jojada tiem bija pavēlējis, un ikkatrs ņēma savus vīrus, kam svētdienā bija kārta un kas svētdienā tika vaļā, un gāja pie priestera Jojadas. II Kings 11:10 Un priesteris tiem virsniekiem pār simtiem deva šķēpus un priekšturamās bruņas, kas ķēniņam Dāvidam bija Tā Kunga namā. II Kings 11:11 Un tie pils karavīri stāvēja ikkatrs ar savu ieroci rokā no nama labās puses līdz nama kreisai pusei, pie altāra un pie nama ap ķēniņu visapkārt. II Kings 11:12 Un viņš izveda ķēniņa dēlu un uzlika viņam kroni un deva viņam liecības (grāmatu), un tie viņu cēla par ķēniņu un to svaidīja un plaukšķināja ar rokām un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! II Kings 11:13 Un kad Atalija dzirdēja to pils karavīru (un) ļaužu kliegšanu, tad tā nāca pie tiem ļaudīm Tā Kunga namā, II Kings 11:14 Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja augstajā vietā, kā bija ieradums, un virsnieki un trumešu pūtēji pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta trumetes. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sauca: dumpis, dumpis! II Kings 11:15 Bet priesteris Jojada pavēlēja tiem virsniekiem pār simtiem, tiem kara spēka vadoņiem, un uz tiem sacīja: izvediet to no nama ārā rindām cauri un kas viņai ies pakaļ, to nokaujiet ar zobenu; jo priesteris sacīja: Tā Kunga namā to nebūs nokaut. II Kings 11:16 Un tie pielika rokas pie tās, un tā gāja pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa namu un tur tapa nokauta. II Kings 11:17 Un Jojada derēja derību starp To Kungu un ķēniņu un ļaudīm, ka tie būtu Tā Kunga ļaudis, ir starp ķēniņu un ļaudīm. II Kings 11:18 Tad visi zemes ļaudis gāja Baāla namā un to nolauzīja ar viņa altāriem un sadauzīja viņa tēlus pavisam un nokāva Matanu, Baāla svētītāju, altāru priekšā, un priesteris iecēla atkal priekšniekus pie Tā Kunga nama. II Kings 11:19 Un viņš ņēma tos virsniekus pār simtiem un tos sargus un pils karavīrus un visus zemes ļaudis, un tie veda ķēniņu no Tā Kunga nama un gāja to ceļu pa pils karavīru vārtiem uz ķēniņa namu, un viņš apsēdās ķēniņu goda krēslā. II Kings 11:20 Un visi zemes ļaudis priecājās, un pilsēta norima, kad tie Ataliju ar zobenu bija nokāvuši pie ķēniņa nama. II Kings 11:21 Un Joas bija septiņus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu. II Kings 12:0 II Kings 12:1 Jeūs septītā gadā Joas palika par ķēniņu un valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Cibea no Bēršebas. II Kings 12:2 Un Joas darīja, kas Tam Kungam labi patika, visu savu mūžu, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. II Kings 12:3 Tikai kalnu altāri netapa nopostīti; jo tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl uz tiem kalnu altāriem. II Kings 12:4 Un Joas sacīja uz tiem priesteriem: visu naudu, kas top dota Dievam par godu un nāk Tā Kunga namā, naudu, kas iet uz galvām, visu naudu, ko spriež par dvēseli, un visu naudu, ko dod no labprātības Tā Kunga namā, II Kings 12:5 To priesteriem būs ņemt, ikkatram no sava pazīstama, un tiem būs izlabot tā nama plīsumus visur, kur tie plīsumus atrod. II Kings 12:6 Un notikās ķēniņa Joasa divdesmit un trešā gadā, ka tie priesteri nebija labojuši tā nama plīsumus, II Kings 12:7 Tad ķēniņš Joas aicināja priesteri Jojadu un tos citus priesterus un uz tiem sacīja: kāpēc jūs nelabojiet tā nama plīsumus. Un nu jums vairs nebūs ņemt naudu no saviem pazīstamiem, bet to dot priekš tā nama plīsumiem. II Kings 12:8 Tad tie priesteri bija mierā, naudas no ļaudīm vairs neņemt, nedz nama plīsumus izlabot. II Kings 12:9 Un priesteris Jojada ņēma šķirstu un ieurba tā vākā caurumu, un to lika sānis altārim pa labo roku; kad kāds nāca Tā Kunga namā, tad tie priesteri, kas slieksni sargāja, tur ielika to naudu, ko ienesa Tā Kunga namā. II Kings 12:10 Kad nu redzēja daudz naudas šķirstā esam, tad ķēniņa skrīveris un augstais priesteris nāca un sasēja un skaitīja to naudu, ko atrada Tā Kunga namā. II Kings 12:11 Un tie to naudu ieskaitīja rokā darba uzraugiem, kas bija iecelti pār Tā Kunga namu. Un tie to izdeva amatniekiem un nama būvētājiem, kas pie Tā Kunga nama strādāja, II Kings 12:12 Un mūrniekiem un akmeņu cirtējiem, pirkt kokus un cirstus akmeņus, izlabot Tā Kunga nama plīsumus un izdot par visu, kas bija vajadzīgs, izlabot Tā Kunga namu. II Kings 12:13 Bet sudraba kausus, nažus, bļodas, trumetes un visādas zelta un sudraba lietas priekš Tā Kunga nama netaisīja no tās naudas, ko sanesa Tā Kunga namā, II Kings 12:14 Bet tie to deva strādniekiem, izlabot ar to Tā Kunga namu. II Kings 12:15 Un atbildēšanu neprasīja no tiem vīriem, kam tā nauda bija dota, to dot strādniekiem, bet tie to darīja uz ticību. II Kings 12:16 Nauda no noziegumu upuriem un nauda no grēku upuriem netapa nesta Tā Kunga namā, tā nācās priesteriem. II Kings 12:17 To brīdi Azaēls, Sīriešu ķēniņš, cēlās un karoja pret Gatu un to uzņēma. Un Azaēls griezās iet pret Jeruzālemi. II Kings 12:18 Tad Joas, Jūda ķēniņš, ņēma visas svētās dāvanas, ko viņa tēvi Jehošafats un Jehorams un Ahazija, Jūda ķēniņi, Dievam bija dāvinājuši, ir tās dāvanas, ko viņš pats bija devis, un visu zeltu, kas atradās Tā Kunga namā un pie ķēniņa nama mantām, un to sūtīja Azaēlim, Sīriešu ķēniņam. Tad šis aizgāja no Jeruzālemes. II Kings 12:19 Un kas vēl par Joasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 12:20 Un viņa kalpi cēlās un derēja derību un nokāva Joasu Millus namā, kur iet uz Sillu. II Kings 12:21 Jo Jozakars, Šimeata dēls, un Jozabats, Šomera dēls, viņa kalpi, to nokāva, ka tas nomira; un viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilī. Un viņa dēls Amacīja palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 13:0 II Kings 13:1 Joasa, Ahazijas dēla, Jūda ķēniņa, divdesmit trešā gadā Joakas, Jeūs dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja Samarijā septiņpadsmit gadus; II Kings 13:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, jo viņš staigāja pakaļ Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli paveda uz grēkiem; no tiem viņš neatstājās. II Kings 13:3 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pār Israēli, un Viņš tos nodeva rokā Azaēlim, Sīriešu ķēniņam, un BenHadadam, Azaēļa dēlam visu to laiku. II Kings 13:4 Bet Joakas pielūdza Tā Kunga vaigu, un Tas Kungs to paklausīja; jo Viņš uzlūkoja to spaidīšanu, ar ko Sīriešu ķēniņš Israēli spaidīja. II Kings 13:5 Un Tas Kungs Israēlim deva glābēju, ka tie izglābās no Sīriešu rokas, un Israēla bērni dzīvoja savās teltīs kā papriekš. II Kings 13:6 Taču tie neatstājās no Jerobeama nama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, bet staigāja iekš tiem; pat Astarte palika Samarijā. II Kings 13:7 Jo no Joakasa ļaudīm vairāk nebija atlikuši nekā piecdesmit jātnieki un desmit rati un desmit tūkstoš kājnieki. Jo Sīrijas ķēniņš tos bija nokāvis un tos darījis kā saminamus pīšļus. II Kings 13:8 Un kas vēl par Joakasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 13:9 Un Joakas aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts Samarijā. Un viņa dēls Jehoas palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 13:10 Joasa, Jūda ķēniņa, trīsdesmit septītā gadā Jehoas, Joakasa dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešpadsmit gadus. II Kings 13:11 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, - tanīs viņš staigāja. II Kings 13:12 Un kas vēl par Jehoasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, kā viņš karojis pret Amacīju, Jūda ķēniņu, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 13:13 Un Jehoas aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Jerobeams sēdās viņa goda krēslā. Bet Jehoas Samarijā tapa aprakts pie Israēla ķēniņiem. II Kings 13:14 Un Eliša sasirga ar slimību, ar ko tas arī nomira. Un Jehoas, Israēla ķēniņš, nogāja pie tā un raudāja viņa priekšā un sacīja: mans tēvs! Mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki! II Kings 13:15 Un Eliša uz to sacīja: dabū stopu un bultas. Un viņš tam dabūja stopu un bultas, II Kings 13:16 Tad viņš sacīja uz Israēla ķēniņu: uzvelc to stopu ar savu roku! Un tas uzvilka ar savu roku, un Eliša lika savu roku uz ķēniņa roku II Kings 13:17 Un sacīja: atveri logu pret rītiem. Un viņš to atvēra. Un Eliša sacīja: šauj! Un viņš šāva. Tad viņš sacīja: tā ir Tā Kunga glābēja bulta, glābēja bulta pret Sīriešiem, jo tu kausi Sīriešus Afekā, tiekams tu tos izdeldēsi. II Kings 13:18 Pēc viņš sacīja: ņem tās bultas. Un kad tas tās ņēma, tad viņš sacīja uz Israēla ķēniņu: sit to zemi! Un viņš sita trīs reizes un apstājās. II Kings 13:19 Tad tas Dieva vīrs par to apskaitās un sacīja: ja tu būtu piecas vai sešas reizes sitis, tad tu Sīriešus būtu kāvis līdz izdeldēšanai, bet nu tu Sīriešus kausi trīs reiz. II Kings 13:20 Un Eliša nomira un to apraka, kad Moabiešu sirotāji gada sākumā ielauzās zemē. II Kings 13:21 Un notikās, kad tie nupat vienu vīru gribēja aprakt, redzi, tad tie ieraudzīja to pulku un iemeta to vīru Elišas kapā. Un kad tas vīrs dabūja aiztikt Elišas kaulus, tad tas palika dzīvs un cēlās uz savām kājām. II Kings 13:22 Un Azaēls, Sīriešu ķēniņš, spaidīja Israēli visu Joakasa mūžu. II Kings 13:23 Bet Tas Kungs tiem bija žēlīgs un apžēlojās par tiem un atgriezās pie tiem Savas derības dēļ ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu un negribēja tos nomaitāt un tos arīdzan neatmeta no Sava vaiga līdz šim laikam. II Kings 13:24 Un Azaēls, Sīriešu ķēniņš, nomira, un BenHadads, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 13:25 Tad Jehoas, Joakasa dēls, atņēma atkal tās pilsētas no BenHadada, Azaēļa dēla rokas, ko šis karā bija ņēmis no Joakasa, viņa tēva, rokas. Jehoas viņu kāva trīs reizes un atdabūja Israēla pilsētas. II Kings 14:0 II Kings 14:1 Jehoasa, Joakasa dēla, Israēla ķēniņa, otrā gadā Amacīja, Joasa, Jūda ķēniņa, dēls palika par ķēniņu. II Kings 14:2 Divdesmit pieci gadus viņš bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Joadane no Jeruzālemes. II Kings 14:3 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne tā kā viņa tēvs Dāvids, bet kā viņa tēvs Joas, tā viņš darīja. II Kings 14:4 Tikai kalnu altāri netapa nopostīti; tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl uz kalniem. II Kings 14:5 Un kad viņš bija stiprinājies savā valstībā, tad tas nokāva savus kalpus, kas viņa tēvu, to ķēniņu, bija nokāvuši. II Kings 14:6 Bet to slepkavu bērnus viņš nenokāva, kā rakstīts ir Mozus bauslības grāmatā, kur Tas Kungs pavēlējis sacīdams: tēviem nebūs tapt nokautiem par bērniem, un bērniem nebūs tapt nokautiem par tēviem, bet ikkatram būs tapt nokautam par saviem paša grēkiem. II Kings 14:7 Viņš kāva Edomiešus sāls ielejā desmit tūkstošus un uzņēma Selu kaujā, un nosauca viņas vārdu Jokteēli līdz šai dienai. II Kings 14:8 Tad Amacīja sūtīja vēstnešus pie Jehoasa, Joakasa dēla, Jeūs dēla dēla, Israēla ķēniņa, un lika sacīt: nāc, skatīsimies acīs. II Kings 14:9 Bet Jehoas, Israēla ķēniņš, sūtīja pie Amacījas, Jūda ķēniņa, un lika sacīt: Lībanus ērkšķu krūms sūtīja pie Lībanus ciedru koka, sacīdams: dod savu meitu manam dēlam par sievu. Bet Lībanus lauka zvēri gāja pāri un samina to ērkšķu krūmu. II Kings 14:10 Tu gan Edomu esi kāvis, - tāpēc tava sirds lepojās. Paturi to godu un paliec mājās, kāpēc tu gribi dzīties pēc nelaimes, ka tu krīti un Jūda līdz ar tevi? II Kings 14:11 Bet Amacīja neklausīja. Tad Jehoas, Israēla ķēniņš, nāca un Amacīja, Jūda ķēniņš, saskatījās acīs pie BetŠemesas Jūda zemē. II Kings 14:12 Un Jūda tapa sakauts no Israēla un tie bēga ikkatrs savā dzīvoklī. II Kings 14:13 Un Jehoas, Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacīju, Joasa dēlu, Ahazijas dēla dēlu, Jūda ķēniņu pie BetŠemesas, un nonāca Jeruzālemē un nolauzīja Jeruzālemes mūrus četrsimt olektis no Efraīma vārtiem līdz Stūra vārtiem. II Kings 14:14 Un viņš ņēma visu zeltu un sudrabu un visus rīkus, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās, un bērnus ķīlām, un griezās atpakaļ uz Samariju. II Kings 14:15 Un kas vēl par Jehoasu stāstāms, ko viņš darījis, un viņa spēks, un kā viņš karojis ar Amacīju, Jūda ķēniņu, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 14:16 Un Jehoas aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts Samarijā pie Israēla ķēniņiem, un Jerobeams, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 14:17 Bet Amacīja, Joasa, Jūda ķēniņa, dēls, dzīvoja piecpadsmit gadus, kad Jehoas, Joakasa, Israēla ķēniņa, dēls, bija nomiris. II Kings 14:18 Un kas vēl par Amacīju stāstāms, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 14:19 Un dumpis cēlās pret viņu Jeruzālemē. Bet viņš bēga uz Laķisu, un viņam sūtīja pakaļ uz Laķisu un viņu tur nokāva. II Kings 14:20 Un viņu atveda uz zirgiem un apraka Jeruzālemē pie viņa tēviem Dāvida pilī. II Kings 14:21 Un visi Jūda ļaudis ņēma Azariju, kas bija sešpadsmit gadus vecs, un to cēla par ķēniņu viņa tēva Amacījas vietā. II Kings 14:22 Tas uztaisīja Elatu un atdabūja to atkal pie Jūda pēc tam, kad ķēniņš bija aizmidzis pakaļ saviem tēviem. II Kings 14:23 Amacījas, Joasa dēla, Jūda ķēniņa, piecpadsmitā gadā Jerobeams, Jehoasa dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja četrdesmit un vienu gadu. II Kings 14:24 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. II Kings 14:25 Viņš atdabūja Israēla robežu no tās vietas, kur iet uz Hamatu, līdz klajuma jūrai, pēc Tā Kunga, Israēla Dieva, vārda, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu, pravieti Jonu, Amitajus dēlu, kas bija no GatEveras. II Kings 14:26 Jo Tas Kungs uzlūkoja, ka Israēla bēdas bija ļoti rūgtas, un arī neviena vairs nebija ne maza ne liela, un ka Israēlim palīga nebija. II Kings 14:27 Un Tas Kungs nebija runājis, ka Israēla vārdu gribot izdeldēt apakš debesīm, bet Viņš tos atpestīja caur Jerobeama, Jehoasa dēla, roku. II Kings 14:28 Un kas vēl par Jerobeamu stāstāms un viss, ko viņš darījis, un viņa spēks, kā viņš karojis un kā viņš Damasku un Hamatu atkal atdabūjis no Jūda pie Israēla, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 14:29 Un Jerobeams aizmiga pakaļ saviem tēviem Israēla ķēniņiem. Un viņa dēls Zaharija palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 15:0 II Kings 15:1 Jerobeama, Israēla ķēniņa, divdesmit septītā gadā Azarija, Amacījas, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. II Kings 15:2 Viņš bija sešpadsmit gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Jekalija no Jeruzālemes. II Kings 15:3 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Amacīja bija darījis. II Kings 15:4 Tikai kalnu altāri vien netapa nopostīti, bet ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. II Kings 15:5 Un Tas Kungs sita ķēniņu, ka tas palika spitālīgs līdz savas miršanas dienai, un viņš dzīvoja slimnieku namā. Bet Jotams, ķēniņa dēls, bija pār to namu un tiesāja tās zemes ļaudis. II Kings 15:6 Kas vēl par Azariju stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:7 Un Azarija aizmiga saviem tēviem pakaļ, un to apraka pie viņa tēviem Dāvida pilī, un Jotams, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 15:8 Azarijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit astotā gadā Zaharija, Jerobeama dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešus mēnešus, II Kings 15:9 Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. II Kings 15:10 Un Šalums, Jabesa dēls, cēla dumpi pret viņu un to kāva ļaužu priekšā un to nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 15:11 Un kas vēl par Zahariju stāstāms, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:12 Šis bija Tā Kunga vārds, ko viņš bija runājis uz Jeū sacīdams: līdz ceturtam augumam tavi bērni sēdēs uz Israēla goda krēsla; un tā tas noticis. II Kings 15:13 Šalums, Jabesa dēls, palika par ķēniņu Uzijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit devītā gadā un valdīja vienu mēnesi Samarijā. II Kings 15:14 Jo Menaēms, Gadus dēls, cēlās no Tircas un nāca uz Samariju, un kāva Šalumu, Jabesa dēlu, Samarijā un to nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 15:15 Un kas vēl par Šalumu stāstāms, un tas dumpis, ko viņš cēlis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:16 Tad Menaēms kāva Tivzu un visu, kas tur bija, un viņas robežas no Tircas nākdams, tāpēc ka tie viņam nebija (vārtus) atdarījuši, un viņš to kāva un pāršķēla visas grūtās sievas. II Kings 15:17 Azarijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit devītā gadā Menaēms, Gadus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja desmit gadus Samarijā. II Kings 15:18 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kamēr dzīvoja, viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. II Kings 15:19 Tad Pūls, Asīrijas ķēniņš, nāca pret to zemi, un Menaēms deva Pūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņa roka ar to būtu, ka varētu stiprināties savā valstībā. II Kings 15:20 Un Menaēms to naudu izspieda no Israēla, un ikkatram bagātam bija jādod Asīrijas ķēniņam par ikkatru vīru piecdesmit sudraba sēķeli. Tad Asīrijas ķēniņš griezās atpakaļ un nepalika vairs tai zemē II Kings 15:21 Un kas vēl stāstāms par Menaēmu, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:22 Un Menaēms aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Pekaja, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 15:23 Azarijas, Jūda ķēniņa, piecdesmitā gadā Pekaja, Menaēma dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja divus gadus, II Kings 15:24 Un darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. II Kings 15:25 Un Peka, Remalijas dēls, viņa virsnieks, cēla dumpi pret viņu un to kāva Samarijā, ķēniņa nama pagalmā, ar Argobu un ar Arju; un pie viņa bija piecdesmit vīri no Gileādas bērniem, un viņš to nokāva, un palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 15:26 Un kas vēl stāstāms par Pekaju, un viss, ko viņš darījis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:27 Azarijas, Jūda ķēniņa, piecdesmit otrā gadā Peka, Remalijas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja divdesmit gadus. II Kings 15:28 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. II Kings 15:29 Pekas, Israēla ķēniņa, laikā Tiglat Pilezers, Asīrijas ķēniņš, atnāca un uzņēma Jonu un AbelBetMaāku un Janoū un Ķedesu un Hacoru un Gileādu un Galileju un visu Naftalus zemi, un tos noveda uz Asīriju. II Kings 15:30 Un Hoseja, Elas dēls, cēla dumpi pret Peku, Remalijas dēlu, un to sita un nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā Jotama, Uzijas dēla, divdesmitā gadā. II Kings 15:31 Un kas vēl par Peku stāstāms, un viss, ko viņš darījis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:32 Pekas, Remalijas dēla, Israēla ķēniņa, otrā gadā Jotams, Uzijas dēls, palika par ķēniņu pār Jūdu. II Kings 15:33 Divdesmit pieci gadus viņš bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Jeruza, Cadaka meita. II Kings 15:34 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Uzija bija darījis, tā viņš darīja. II Kings 15:35 Tikai kalnu altāri vien netapa nopostīti, ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. Šis uztaisīja tos augšvārtus pie Tā Kunga nama. II Kings 15:36 Un kas vēl par Jotamu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 15:37 Tanī laikā Tas Kungs sāka uz Jūdu sūtīt Recinu, Sīriešu ķēniņu un Peku, Remalijas dēlu. II Kings 15:38 Un Jotams aizmiga saviem tēviem pakaļ, un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida, sava tēva, pilī. Un Ahazs, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 16:0 II Kings 16:1 Pekas, Remalijas dēla, septiņpadsmitā gadā Ahazs, Jotama, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. II Kings 16:2 Ahazs bija divdesmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē, un nedarīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, patika, kā viņa tēvs Dāvids. II Kings 16:3 Jo viņš staigāja pa Israēla ķēniņu ceļiem. Viņš arī savam dēlam lika caur uguni iet pēc pagānu negantības, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis. II Kings 16:4 Viņš upurēja un kvēpināja arī pa kalniem un pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem. II Kings 16:5 Tad Recins, Sīriešu ķēniņš, ar Peku, Remalijas dēlu, Israēla ķēniņu, cēlās karā pret Jeruzālemi, un apmeta lēģeri ap Ahazu, bet to nevarēja pārvarēt. II Kings 16:6 Tanī laikā Recins, Sīriešu ķēniņš, atdabūja Elatu uz Sīriešu pusi, un izdzina Jūdus no Elatas, un Sīrieši nāca uz Elatu un tur dzīvoja līdz šai dienai. II Kings 16:7 Bet Ahazs sūtīja vēstnešus pie Tiglat Pilezera, Asiriešu ķēniņa, un lika sacīt: es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un atpestī mani no Sīriešu ķēniņa rokas un no Israēla ķēniņa rokas, kas pret mani cēlušies. II Kings 16:8 Un Ahazs ņēma to sudrabu un zeltu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa nama mantās, un sūtīja dāvanas Asiriešu ķēniņam. II Kings 16:9 Un Asiriešu ķēniņš tam paklausīja, un Asiriešu ķēniņš cēlās pret Damasku un to uzņēma un aizveda tos (iedzīvotājus) uz Kiru un nokāva Recinu. II Kings 16:10 Tad ķēniņš Ahazs nāca Tiglat Pilezeram, Asiriešu ķēniņam, pretī uz Damasku un tur redzēja to altāri, kas bija Damaskū, un ķēniņš Ahazs sūtīja priesterim Ūrijam tā altāra līdzību un tēlu, visu tā, kā tas bija taisīts. II Kings 16:11 Un priesteris Ūrija uztaisīja tādu altāri; itin tādu, kādu ķēniņš Ahazs no Damaskus bija sūtījis, tādu priesteris Ūrija taisīja, kamēr ķēniņš Ahazs no Damaskus pārnāca. II Kings 16:12 Kad nu ķēniņš Ahazs no Damaskus pārnāca, tad ķēniņš redzēja to altāri, un ķēniņš gāja pie tā altāra un uz tā upurēja, II Kings 16:13 Un iededzināja savu dedzināmo upuri un savu ēdamo upuri un izlēja savu dzeramo upuri un slacīja sava pateicības upura asinis uz to altāri. II Kings 16:14 Bet to vara altāri, kas bija Tā Kunga priekšā, to viņš nocēla no tās vietas nama priekšā, starp (savu) altāri un Tā Kunga namu, un to cēla sānis(savam) altārim pret ziemeļa pusi. II Kings 16:15 Un ķēniņš Ahazs pavēlēja priesterim Ūrijam sacīdams: uz tā lielā altāra tev būs iededzināt rīta dedzināmo upuri un vakara ēdamo upuri, ir ķēniņa dedzināmo upuri un viņa ēdamo upuri, ir visu zemes ļaužu dedzināmo upuri un viņu ēdamo upuri un viņu dzeramo upuri, un tev uz to būs slacināt visas asinis no dedzināmiem upuriem un no kaujamiem upuriem, bet par to vara altāri es apdomāšu, ko es darīšu. II Kings 16:16 Un priesteris Ūrija darīja, kā ķēniņš Ahazs bija pavēlējis. II Kings 16:17 Un ķēniņš Ahazs nolauzīja tos sānu galdus no tiem krēsliem un noņēma no viņu virsas tos katlus un nocēla to jūru no tiem vara vēršiem, kas apakš tās bija, un to lika uz akmeņu grīdu. II Kings 16:18 Viņš arī pārgrozīja pie Tā Kunga nama tās svētās dienas lieveni, ko tie pie tā nama bija taisījuši, un ķēniņa vārtus no āra puses, Asīrijas ķēniņa labad. II Kings 16:19 Un kas vēl par Ahazu stāstāms, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 16:20 Un Ahazs aizmiga saviem tēviem pakaļ, un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pili, un Hizkija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 17:0 II Kings 17:1 Ahaza, Jūda ķēniņa, divpadsmitā gadā Hoseja, Elas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja deviņus gadus, II Kings 17:2 Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, taču ne tā, kā tie Israēla ķēniņi, kas bijuši priekš viņa. II Kings 17:3 Pret to cēlās Salmanasers, Asīrijas ķēniņš, un Hoseja tam palika par kalpu, un tam deva dāvanas. II Kings 17:4 Bet Asīrijas ķēniņš manīja, ka Hoseja bija derējis derību un sūtījis vēstnešus pie Ēģiptes ķēniņa Zoūs, un vairs nenonesa dāvanas Asīrijas ķēniņam kā gadu no gada, un Asīrijas ķēniņš to saņēma ciet un saistītu iemeta cietumā. II Kings 17:5 Jo Asīrijas ķēniņš apņēma visu zemi un nāca uz Samariju un apmeta lēģeri pret to trīs gadus. II Kings 17:6 Un Hosejas devītā gadā Asīrijas ķēniņš uzņēma Samariju un aizveda Israēli uz Asīriju un tiem lika dzīvot Helahā un pie Haboras, Gozanas upes, un Medijas pilsētās. II Kings 17:7 Un notikās, kad Israēla bērni apgrēkojās pret To Kungu, savu Dievu, kas tos no Ēģiptes bija izvedis, no Ēģiptes ķēniņa Faraona rokas, un kalpoja citiem dieviem, II Kings 17:8 Un staigāja pēc pagānu likumiem, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis, un pēc Israēla ķēniņu (likumiem), ko tie bija cēluši, - II Kings 17:9 Un Israēla bērni slepenībā domāja un darīja, kas nebija labi, pret To Kungu, savu Dievu, un taisīja sev kalnu altārus visās savās pilsētās, gan pilīs, gan stiprās pilsētās, II Kings 17:10 Un uztaisīja sev elku bildes un Astartes uz visiem augstiem pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem, II Kings 17:11 Un kvēpināja tur uz visiem kalniem, tāpat kā pagāni, ko Tas Kungs viņu priekšā bija aizvedis, un darīja ļaunas lietas, To Kungu kaitinādami, II Kings 17:12 Un kalpoja elku dieviem, par ko Tas Kungs uz tiem bija sacījis: “Jums to nebūs darīt.” II Kings 17:13 Un kad Tas Kungs pret Israēli un pret Jūdu liecību deva caur visiem praviešiem un visiem redzētājiem un lika sacīt: “Atgriežaties no saviem nikniem ceļiem un turat Manus baušļus un Manus likumus, pēc visas bauslības, ko Es jūsu tēviem pavēlējis, un ko Es pie jums esmu sūtījis caur Saviem kalpiem, tiem praviešiem!” II Kings 17:14 Tad tie neklausīja, bet apcietinājās stūrgalvīgi pēc savu tēvu stūrgalvības, kas nebija ticējuši uz To Kungu, savu Dievu. II Kings 17:15 Un tie nicināja Viņa baušļus un Viņa derību, ko Tas ar viņu tēviem bija darījis, un Viņa liecības, ko Tas viņu starpā bija apliecinājis, un dzinās uz nelietību un kļuva nelieši un (gāja) pakaļ apkārtējiem pagāniem, par ko Tas Kungs tiem bija pavēlējis, lai tā nedara kā viņi. II Kings 17:16 Un tie atstājās no visiem Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un taisīja sev izlietas bildes, divus teļus, un taisīja arī Astartes un metās zemē priekš visa debess spēka un kalpoja Baālam. II Kings 17:17 Un tie lika saviem dēliem un savām meitām iet caur uguni un devās uz zīlēšanu un vārdošanu, un pārdevās ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm, Viņu apkaitinādami. II Kings 17:18 Tad Tas Kungs ļoti apskaitās par Israēli un tos atmeta nost no Sava vaiga, ka nekā neatlika, kā vien Jūda cilts. II Kings 17:19 Un arī Jūda neturēja Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, bet tie staigāja Israēla likumos, ko tie bija cēluši. II Kings 17:20 Tad Tas Kungs atmeta visu Israēla dzimumu un tos iegāza bēdās un tos deva laupītājiem rokā, kamēr tos pavisam atmeta no Sava vaiga. II Kings 17:21 Un Viņš norāva Israēli no Dāvida nama, un tie cēla Jerobeamu, Nebata dēlu, par ķēniņu, un Jerobeams novērsa Israēli no Tā Kunga un paveda tos uz lieliem grēkiem. II Kings 17:22 Un Israēla bērni staigāja visos Jerobeama grēkos, ko tas bija darījis; tie no tiem neatstājās, - II Kings 17:23 Tiekams Tas Kungs Israēli atmeta no Sava vaiga, kā Tas bija runājis caur visiem Saviem kalpiem, tiem praviešiem. Un Israēls no savas zemes tapa aizvests uz Asīriju līdz šai dienai. II Kings 17:24 Un Asīrijas ķēniņš atveda (ļaudis) no Bābeles un no Kutas un no Avas un no Hamatas un no Sefarvaimas un tiem lika dzīvot Samarijas pilsētās Israēla bērnu vietā, un tie iemantoja Samariju un dzīvoja tās pilsētās. II Kings 17:25 Kad tie nu tur sāka dzīvot un To Kungu nebijās, tad Tas Kungs sūtīja lauvas viņu starpā, kas citus no tiem saplēsa. II Kings 17:26 Tādēļ tie runāja uz Asīrijas ķēniņu un sacīja: tās tautas, ko tu esi aizvedis un kam tu licis dzīvot Samarijas pilsētās, nezina tās zemes Dieva tiesu, tādēļ Viņš starp tiem ir lauvas sūtījis, un redzi, tie tos saplēš, tāpēc ka tie nezina tās zemes Dieva tiesu. II Kings 17:27 Tad Asīrijas ķēniņš pavēlēja sacīdams: novediet uz turieni vienu no tiem priesteriem, ko jūs no turienes esat aizveduši; lai tie iet un tur dzīvo un lai viņš māca tās zemes Dieva tiesu. II Kings 17:28 Un viens no tiem priesteriem, kas no Samarijas bija aizvesti, nāca un dzīvoja Bētelē un tos mācīja, kā To Kungu bīties. II Kings 17:29 Bet ikkatra tauta pati sev taisīja dievus un tos uzcēla elku kalnu namos, ko Samarijas ļaudis bija cēluši, - ikkatra tauta savās pilsētās, kur tie dzīvoja, II Kings 17:30 Un Bābeles ļaudis taisīja SukotBenotu, un Kutas ļaudis taisīja Nerģelu, un Hamatas ļaudis taisīja Azimu, II Kings 17:31 Un Avieši taisīja Nibeasu un Tartaku, un Sefarvaimieši sadedzināja ar uguni savus dēlus Adramelekam un Anamelekam, Sefarvaimiešu dieviem. II Kings 17:32 Un tie bijās arī To Kungu un cēla sev kalnu priesterus no ļaužu vidus, un tie viņiem upurēja tais kalnu namos. II Kings 17:33 Tie bijās To Kungu un kalpoja arī saviem dieviem, pēc ikkatras tautas ieraduma, no kurienes tie bija atvesti. II Kings 17:34 Un līdz šai dienai tie dara pēc tā pirmā ieraduma; tie nebīstas To Kungu, nedz dara pēc saviem likumiem un pēc savām tiesām, nedz pēc tās bauslības, nedz pēc tā likuma, ko Tas Kungs Jēkaba bērniem pavēlējis, kam Viņš deva Israēla vārdu. II Kings 17:35 Tas Kungs ar tiem bija derējis derību un tiem pavēlējis sacīdams: “Jums nebūs bīties citus dievus, nedz priekš tiem mesties zemē, nedz tiem kalpot, nedz tiem upurēt, II Kings 17:36 Bet Tam Kungam, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un izstieptu elkoni: To jums būs bīties un priekš Tā jums būs mesties zemē un Tam jums būs upurēt. II Kings 17:37 Un jums būs turēt tos likumus un tās tiesas un to bauslību un to pavēli, ko Viņš jums rakstījis, to darīt visu mūžu, bet citus dievus jums nebūs bīties. II Kings 17:38 Un to derību, ko Es ar jums esmu derējis, jums nebūs aizmirst un nebūs bīties citus dievus, II Kings 17:39 Bet jums To Kungu, savu Dievu, būs bīties, tad Tas jūs izglābs no visu jūsu ienaidnieku rokas.” II Kings 17:40 Bet tie neklausīja, bet darīja pēc sava pirmā ieraduma. II Kings 17:41 Tā šās tautas bijās To Kungu un kalpoja arī saviem elka dieviem, arī viņu bērni un bērnu bērni dara tā pat, kā viņu tēvi darījuši, līdz šai dienai. II Kings 18:0 II Kings 18:1 Un Hosejas, Elas dēla, Israēla ķēniņa, trešā gadā Hizkija, Ahaza, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. II Kings 18:2 Un viņš bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Abi, Zaharijas meita. II Kings 18:3 Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika, tāpat kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. II Kings 18:4 Tas nopostīja tos kalnu altārus un nolauzīja tos stabus un izdeldēja Astartes un sadragāja to vara čūsku, ko Mozus bija taisījis; jo līdz tam laikam Israēla bērni tai bija kvēpinājuši un to nosauca Neūstan (vara taisīta). II Kings 18:5 Viņš uzticējās Tam Kungam, Israēla Dievam, un pēc viņa nebija otrs tāds kā viņš no visiem Jūda ķēniņiem, arī priekš viņa tāds nebija bijis. II Kings 18:6 Jo viņš pieķērās Tam Kungam un viņš no Tā neatkāpās un viņš turēja tos baušļus, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. II Kings 18:7 Un Tas Kungs bija ar viņu, ka viss, kur viņš izgāja, labi izdevās. Viņš atkāpās arīdzan no Asīrijas ķēniņa un tam vairs nekalpoja. II Kings 18:8 Viņš kāva arīdzan Fīlistus līdz Gazai un viņas robežām, gan pilīs, gan stiprās pilsētās. II Kings 18:9 Un ķēniņa Hizkijas ceturtā gadā, tas ir Hosejas, Elas dēla, Israēla ķēniņa, septītais gads, Salmanasers, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret Samariju un apmeta lēģeri pret viņu. II Kings 18:10 Un to uzņēma pēc trim gadiem, Hizkijas sestā gada, tas ir Hosejas, Israēla ķēniņa, devītais gads, - tad Samarija tapa uzņemta. II Kings 18:11 Un Asīrijas ķēniņš aizveda Israēli uz Asīriju un tiem lika dzīvot Halahā un pie Haboras, Gozanas upes, un Medijas pilsētās, II Kings 18:12 Tāpēc ka tie Tā Kunga, sava Dieva, balsij nebija klausījuši, bet viņa derību pārkāpuši, un visu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis, un to nebija nedz klausījuši nedz darījuši. II Kings 18:13 Bet ķēniņa Hizkijas četrpadsmitā gadā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma. II Kings 18:14 Tad Hizkija, Jūda ķēniņš, sūtīja pie Asīrijas ķēniņa uz Laķisu un lika sacīt: es esmu apgrēkojies, griezies atpakaļ no manis, es nesīšu, ko tu man uzliksi. Tad Asīrijas ķēniņš Hizkijam, Jūda ķēniņam, uzlika trīssimt talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. II Kings 18:15 Un Hizkija deva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās. II Kings 18:16 Tanī laikā Hizkija noplēsa (to zeltu) no Tā Kunga nama durvīm un no tiem stabiem, ko Hizkija, Jūda ķēniņš, bija apkalis ar zeltu, un to deva Asīrijas ķēniņam. II Kings 18:17 Bet Asīrijas ķēniņš sūtīja Tartanu (augsto sargu), Rabsarisu (augsto valdoni) un Rabzaku (augsto dzērienu devēju) no Laķisas pie ķēniņa Hizkijas ar lielu karaspēku uz Jeruzālemi, un tie cēlās un gāja uz Jeruzālemi. Un kad tie bija cēlušies un nonākuši, tad tie nostājās pie augšēja dīķa ūdens grāvja, ceļa malā pie vadmalnieku tīruma. II Kings 18:18 Un tie sauca ķēniņu. Tad pie tiem izgāja nama uzraugs Elijaķims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un kanclers Joaks, Asafa dēls. II Kings 18:19 Un Rabzakus uz tiem sacīja: sakāt jel Hizkijam: tā saka tas lielais ķēniņš, Asīrijas ķēniņš: kas tas tāds patvērums, uz ko tu paļaujies? II Kings 18:20 Tu saki tukšu vārdu, diezgan esot padoma un spēka uz karu. Uz ko tad tu paļaujies, ka tu no manis esi atkritis? II Kings 18:21 Nu redzi, tu paļaujies uz to salūzušo niedri, uz Ēģipti. Kas uz to atspiežas, tam tā ies rokā un to pārdurs. Tāds ir Faraons, Ēģiptes ķēniņš, visiem, kas uz viņu paļaujas. II Kings 18:22 Bet ja jūs uz mani sakāt: mēs paļaujamies uz To Kungu, savu Dievu: vai tas nav, kam kalnus un altārus Hizkija ir nopostījis un sacījis uz Jūdu un Jeruzālemi: priekš šī altāra, kas ir Jeruzālemē, jums būs pielūgt? II Kings 18:23 Nu tad, noderi ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es tev došu divtūkstoš zirgus, ja tev ir jātnieki, ko tiem likt virsū. II Kings 18:24 Kā tad tu varēsi atsist atpakaļ vienu pašu virsnieku no mana kunga vismazākiem kalpiem? Bet tu paļaujies uz Ēģipti, ratu un jātnieku dēļ. II Kings 18:25 Vai tad nu es bez Tā Kunga esmu cēlies pret šo vietu, to izpostīt? Tas Kungs uz mani sacījis: celies pret šo zemi un izposti to. II Kings 18:26 Tad Elijaķims, Hilķijas dēls, un Šebna un Joaks sacīja uz Rabzaku: runā jel ar saviem kalpiem sīriski, - mēs to gan protam - un nerunā ar mums jūdiski priekš šo ļaužu ausīm, kas ir uz mūra. II Kings 18:27 Bet Rabzakus uz tiem sacīja: vai mans Kungs mani sūtījis pie tava kunga un pie tevis, šos vārdus runāt? Vai ne pie tiem vīriem, kas sēž uz mūra, kam līdz ar jums būs jāēd savi sūdi un jādzer savi mīzali. II Kings 18:28 Un Rabzakus nostājās un sauca ar stipru balsi jūdiski un runāja un sacīja: klausāties tā lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus. II Kings 18:29 Tā saka ķēniņš: lai Hizkija jūs neapmāna, jo viņš jūs nevarēs izglābt no manas rokas. II Kings 18:30 Lai arī Hizkija jums nedara cerību uz To Kungu sacīdams: tiešām, Tas Kungs mūs izglābs un šī pilsēta netaps dota Asīrijas ķēniņa rokā. II Kings 18:31 Neklausāties uz Hizkiju. Jo tā saka Asīrijas ķēniņš: deriet ar mani mieru un nāciet pie manis ārā, tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un ikviens no sava vīģes koka un ikviens dzers ūdeni no savas akas, II Kings 18:32 Kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kāda ir jūsu zeme, labības un vīna zeme, maizes un vīna dārzu zeme, eļļas koku, eļļas un medus zeme, - tad jūs paliksiet dzīvi un nemirsiet. Bet Hizkijam neklausiet, jo viņš jūs pieviļ sacīdams: Tas Kungs mūs izpestīs. II Kings 18:33 Vai gan pagānu dievi ikviens savu zemi izglābuši no Asiriešu ķēniņa rokas? II Kings 18:34 Kur ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvaimas, Enas un Ivas dievi? Vai tie gan izglābuši Samariju no manas rokas? II Kings 18:35 Kurš no visas pasaules dieviem izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas? II Kings 18:36 Bet tie ļaudis cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: jums nebūs viņam atbildēt. II Kings 18:37 Tad nama uzraugs Elijaķims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un kanclers Joaks, Asapa dēls, nāca pie Hizkijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabzakus vārdus. II Kings 19:0 II Kings 19:1 Kad nu ķēniņš Hizkija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un gāja Tā Kunga namā, II Kings 19:2 Un sūtīja nama uzraugu Elijaķimu un skrīveri Šebnu un tos vecākos priesterus, maisos ģērbušos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. II Kings 19:3 Un tie uz viņu sacīja: tā saka Hizkija: šī diena ir bēdu un soda un kauna diena. Jo bērni nākuši uz dzimšanu un spēka nav dzemdēt. II Kings 19:4 Vai Tas Kungs, tavs Dievs, nedzirdēs visus Rabzakus vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot to dzīvo Dievu, un nepārmācīs par tiem vārdiem, ko Viņš dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs? Tāpēc celies un lūdz par tiem atlikušiem, kas vēl atrodas. II Kings 19:5 Un ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas. II Kings 19:6 Un Jesaja uz tiem sacīja: tā jums savam kungam būs sacīt: tā saka Tas Kungs: “Nebīsties par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa sulaiņi Mani zaimojuši. II Kings 19:7 Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumu un ies atpakaļ uz savu zemi, un Es viņam paša zemē likšu krist caur zobenu.” II Kings 19:8 Kad nu Rabzakus gāja atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Laķisa jau bija aizgājis. II Kings 19:9 Un kad viņš par Tiraku, Moru ķēniņu, dzirdēja sakām: redzi, viņš ir izgājis ar tevi karot, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Hizkijas un sacīja: II Kings 19:10 Tā runājiet uz Hizkiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netaps rokā dota Asīrijas ķēniņam. II Kings 19:11 Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties? II Kings 19:12 Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi izpostījuši, Gozanu un Haranu un Recevu un Edeņa bērnus, kas bija Telasarā? II Kings 19:13 Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Sefarvaimas pilsētas, Enas un Ivas ķēniņš? II Kings 19:14 Kad nu Hizkija bija dabūjis tās grāmatas no vēstnešu rokas un tās izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Hizkija tās atpleta Tā Kunga priekšā. II Kings 19:15 Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi. II Kings 19:16 Atgriez, ak Kungs, Savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, Savas acis un redzi un dzirdi Sanheriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot To dzīvo Dievu! II Kings 19:17 Patiesi, ak Kungs, Asīrijas ķēniņi ir postījuši pagānus un viņu zemi, II Kings 19:18 Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nav dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir izpostījuši. II Kings 19:19 Nu tad, Kungs, mūsu Dievs, izpestī mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka Tu, ak Kungs, vien esi Dievs. II Kings 19:20 Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hizkijas un lika sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: par ko tu Mani pielūdzis pret Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, to Es esmu klausījis. II Kings 19:21 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jumprava, Ciānas meita, aiz tevis krata galvu Jeruzālemes meita. II Kings 19:22 Ko tu esi apsmējis un zaimojis un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret to Svēto iekš Israēla. II Kings 19:23 Caur saviem vēstnešiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar saviem ratu pulkiem es uzkāpu kalnu galos, Lībanus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz paša gala mājoklim, līdz viņa meža lepnumiem. II Kings 19:24 Es roku un dzeru svešus ūdeņus, un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes. II Kings 19:25 Vai tu neesi dzirdējis, ka Es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies? Tagad Es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām. II Kings 19:26 Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, tie bija kā zāle laukā un kā uzzēlis zaļums un kā zāle uz jumtiem un kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros. II Kings 19:27 Un Es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret Mani. II Kings 19:28 Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi Manās ausīs, Es Savu kāsi likšu tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un tev likšu griezties atpakaļ pa to ceļu, kur tu esi nācis. II Kings 19:29 Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu, un otrā gadā ataugu, un trešajā gadā sējiet un pļaujiet un stādiet vīna dārzus un ēdiet viņu augļus. II Kings 19:30 Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal lejup un nesīs augļus augšup; II Kings 19:31 Jo no Jeruzālemes izies atlikuši, un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. II Kings 19:32 Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš nenāks šai pilsētā un neiešaus tanī nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni. II Kings 19:33 Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs. II Kings 19:34 Jo Es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. II Kings 19:35 Un tai pašā naktī notikās, ka Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asiriešu lēģerī simts astoņdesmit un pieci tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija miroņu pilns. II Kings 19:36 Tā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē. II Kings 19:37 Un notikās, kad viņš pielūdza Nizroka, sava dieva, namā, tad Adrameleķs un Sarecers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararata zemi. Un viņa dēls Asaradons palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 20:0 II Kings 20:1 Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu, un pravietis Jesaja, Amoca dēls, nāca pie viņa un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels. II Kings 20:2 Tad Hizkija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja: II Kings 20:3 Ak Kungs, piemini lūdzams, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas tev patīk. Un Hizkija gauži raudāja. II Kings 20:4 Un kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad Tā Kunga vārds uz viņu notika un sacīja: II Kings 20:5 Ej atpakaļ un saki uz Hizkiju, Manas tautas valdnieku: tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, Es tavas asaras esmu redzējis, redzi, Es tevi darīšu veselu, trešā dienā tu iesi Tā Kunga namā. II Kings 20:6 Un pie tavām dienām Es vēl pielikšu piecpadsmit gadus, un tevi un šo pilsētu Es izpestīšu no Asīrijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. II Kings 20:7 Un Jesaja sacīja: ņemiet vīģu rausi. Un tie to ņēma un uzlika uz to trumu, tad viņš palika vesels. II Kings 20:8 Un Hizkija sacīja uz Jesaju: kāda ir tā zīme, ka Tas Kungs mani darīs veselu, un ka es trešā dienā iešu Tā Kunga namā? II Kings 20:9 Un Jesaja sacīja: šī būs tā zīme no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko viņš runājis. Vai ēnai būs iet desmit kāpienus uz priekšu, vai desmit kāpienus atpakaļ? II Kings 20:10 Tad Hizkija sacīja: tas ir viegli, ēnai iet desmit kāpienus uz priekšu, - to ne, bet lai ēna iet desmit kāpienus atpakaļ. II Kings 20:11 Un pravietis Jesaja piesauca To Kungu, un Tas tai ēnai lika iet desmit kāpienus atpakaļ pa tiem pašiem kāpieniem, ko tā bija gājusi uz priekšu pie Ahaza saules stundeņa. II Kings 20:12 Tanī laikā Berodaks Baladans, Baladana dēls, Bābeles ķēniņš, sūtīja grāmatas un dāvanas pie Hizkijas, jo tas bija dzirdējis, ka Hizkija bijis slims. II Kings 20:13 Un Hizkija par tiem priecājās un tiem radīja visu savu mantas namu, sudrabu un zeltu un dārgās zāles un to smalko eļļu un visu savu bruņu namu un visu, kas viņa mantās bija; nekas nebija viņa namā un visā viņa valstī ko Hizkija tiem nebūtu rādījis. II Kings 20:14 Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hizkijas un uz to sacīja: ko šie vīri sacījuši un no kurienes tie pie tevis nākuši? Un Hizkija sacīja: tie no tālas zemes atnākuši, no Bābeles. II Kings 20:15 Un tas sacīja: ko tie laba redzējuši tavā namā? Un Hizkija sacīja: tie visu redzējuši, kas manā namā; nekā nav no manām mantām, ko es tiem nebūtu rādījis. II Kings 20:16 Tad Jesaja sacīja uz Hizkiju: klausies Tā Kunga vārdu: II Kings 20:17 Redzi, dienas nāks, ka viss, kas ir tavā namā un ko tavi tēvi līdz šai dienai sakrājuši, taps novests uz Bābeli, nekas netaps atlicināts, saka Tas Kungs. II Kings 20:18 Un no taviem bērniem, kas no tevis nāks, ko tu dzemdināsi, taps ņemti, ka tie būs par kambarjunkuriem Bābeles ķēniņa pilī. II Kings 20:19 Un Hizkija sacīja uz Jesaju: Tā Kunga vārds ir labs, ko tu runājis. Un viņš sacīja: lai notiek, kad tikai miers un drošība pastāv manā laikā. II Kings 20:20 Un kas vēl par Hizkiju stāstāms, un viss viņa spēks, un ko viņš darījis, un par to dīķi un ūdens grāvi, un ka viņš ūdeni vadījis pilsētā, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 20:21 Un Hizkija aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Manasus, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 21:0 II Kings 21:1 Manasus bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un pieci gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Evciba. II Kings 21:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. II Kings 21:3 Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija iznīcinājis, un cēla Baālam altārus un taisīja Ašeru, kā Ahabs, Israēla ķēniņš, bija darījis, un metās zemē priekš visa debesspulka un tiem kalpoja. II Kings 21:4 Viņš taisīja arī altārus Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs sacījis: “Jeruzālemē Es gribu likt Savu Vārdu.” II Kings 21:5 Viņš uztaisīja altārus arī visam debess pulkam abos Tā Kunga nama pagalmos. II Kings 21:6 Un viņš lika savam dēlam iet caur uguni un cienīja zīlēšanu un vārdošanu un pieturēja pūtējus un burvjus, un darīja daudz ļauna priekš Tā Kunga acīm, Viņu kaitinādams. II Kings 21:7 Viņš arī lika Ašeras bildi, ko bija taisījis, tai namā, par ko Tas Kungs bija sacījis uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu: šai namā un Jeruzālemē, ko Es no visām Israēla ciltīm izredzējis, Es Savu vārdu likšu mūžīgu II Kings 21:8 Un Israēla kājai Es vairs nelikšu kustēt no tās zemes, ko Es esmu devis viņu tēviem, kad tie tura un dara visu, ko Es tiem esmu pavēlējis, un visu bauslību, ko Mans kalps Mozus tiem pavēlējis. II Kings 21:9 Bet tie neklausīja, jo Manasus tos apmaldināja, ka tie ļaunāki darīja nekā tie pagāni, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdeldējis. II Kings 21:10 Tad Tas Kungs runāja caur Saviem kalpiem, tiem praviešiem, un sacīja: II Kings 21:11 Tāpēc ka Manasus, Jūda ķēniņš, darījis šādu negantību, ļaunāki pār visu, ko Amorieši darījuši priekš viņa, un Jūdu arīdzan pavedis uz grēkiem caur saviem elkudieviem, II Kings 21:12 Tāpēc Tas Kungs, Israēla Dievs tā saka: redzi, Es vedīšu nelaimi pār Jeruzālemi un pār Jūdu, ka ikkatram, kas to dzird, abas ausis skanēs. II Kings 21:13 Jo Es Jeruzālemi izdalīšu kā Samariju un izsvēršu kā Ahaba namu, un izslaucīšu Jeruzālemi, kā bļodu izslauka, kas top izslaucīta un uz muti apgāzta. II Kings 21:14 Un Es atmetīšu Savas tautas atlikušos un tos nodošu viņu ienaidnieku rokā, un tie būs par laupījumu un izpostījumu visiem saviem ienaidniekiem. II Kings 21:15 Tāpēc ka tie darījuši, kas Man nepatīk, un Mani apkaitinājuši no tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz šai dienai. II Kings 21:16 Un Manasus arī izlēja daudz nenoziedzīgas asinis, tiekams Jeruzāleme tapa pilna no viena gala līdz otram, pāri par to grēku, uz ko viņš Jūdu paveda, darīt, kas Tam Kungam nepatika. II Kings 21:17 Un kas vēl par Manasu stāstāms un viss, ko viņš darījis un viņa grēki, ko viņš grēkojis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 21:18 Un Manasus aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts sava nama dārzā, Uzas dārzā, un viņa dēls Amons palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 21:19 Amons bija divdesmit un divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Mezulemeta, Aruca meita, no Jotbas. II Kings 21:20 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvs Manasus bija darījis. II Kings 21:21 Un viņš staigāja visos tanīs ceļos, kur viņa tēvs bija staigājis, un kalpoja tiem elkadieviem, kam viņa tēvs bija kalpojis, un metās zemē priekš tiem. II Kings 21:22 Un viņš atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Tā Kunga ceļos. II Kings 21:23 Un Amona kalpi cēla dumpi pret viņu un nokāva ķēniņu viņa namā. II Kings 21:24 Bet tās zemes ļaudis kāva visus, kas dumpi bija cēluši pret ķēniņu Amonu. Un tie zemes ļaudis darīja viņa dēlu Josiju par ķēniņu viņa vietā. II Kings 21:25 Un kas vēl par Amonu stāstāms, ko viņš darījis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 21:26 Un viņš savā kapā tapa aprakts Uzas dārzā, un viņa dēls Josija palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 22:0 II Kings 22:1 Josija bija astoņus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit un vienu gadu Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Jedida, Adajas meita no Backates. II Kings 22:2 Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika un staigāja visos sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo ne pa kreiso roku. II Kings 22:3 Un ķēniņa Josijas astoņpadsmitā gadā ķēniņš sūtīja skrīveri Safanu, Acalijas dēlu, Mešulama dēla dēlu, Tā Kunga namā un sacīja: II Kings 22:4 Ej pie augstā priestera Hilķijas, saņemt to naudu, kas Tā Kunga namā nesta, un ko sliekšņu sargi no tiem ļaudīm sakrājuši, II Kings 22:5 Un to dot tiem darba uzraugiem rokā, kas ir iecelti pār Tā Kunga namu, lai tie to dod tiem strādniekiem pie Tā Kunga nama, izlabot tā nama plīsumus, II Kings 22:6 Tiem amatniekiem un nama taisītājiem un mūrniekiem, pirkt kokus un cirstus akmeņus, izlabot to namu. II Kings 22:7 Bet lai neprasa atbildēšanu par to naudu, kas viņu rokā dota, jo tie to dara uz ticību. II Kings 22:8 Tad augstais priesteris Hilķija sacīja uz skrīveri Safanu: es bauslības grāmatu esmu atradis Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Safanam to grāmatu; un tas to lasīja. II Kings 22:9 Un skrīveris Safans nāca pie ķēniņa un viņam nesa vēsti atpakaļ un sacīja: tavi kalpi ir izbēruši to naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši rokā tiem darba uzraugiem, kas iecelti pār Tā Kunga namu. II Kings 22:10 Un skrīveris Safans stāstīja ķēniņam un sacīja: priesteris Hilķija man devis vienu grāmatu. Un Safans to lasīja ķēniņam priekšā. II Kings 22:11 Kad nu ķēniņš dzirdēja tās bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. II Kings 22:12 Un ķēniņš pavēlēja priesterim Hilķijam un Aikamam, Safana dēlam, un Akboram, Mikajas dēlam, un skrīverim Safanam un ķēniņa kalpam Azajam, un sacīja: II Kings 22:13 Ejat, vaicājiet To Kungu priekš manis un priekš tiem ļaudīm un priekš visa Jūda par šās grāmatas vārdiem, kas ir atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi šās grāmatas vārdus nav klausījuši, nedz to darījuši, kas viss mums tur uzrakstīts. II Kings 22:14 Tad priesteris Hilķija un Aikams un Akbors un Safans un Azaja nogāja pie pravietes Uldas, drēbju sarga, Šaluma, Tikvas dēla, Aras dēla dēla, sievas, kas dzīvoja Jeruzālemes otrā daļā, un tie ar to runāja. II Kings 22:15 Un tā uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakāt tam vīram, kas jūs pie Manis sūtījis: II Kings 22:16 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār šo vietu un pār viņas iedzīvotājiem, visus tās grāmatas vārdus, ko Jūda ķēniņš lasījis, II Kings 22:17 Tāpēc ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un Mani kaitinājuši ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc Mana bardzība pret šo vietu iedegsies un nedzisīs. II Kings 22:18 Bet uz Jūda ķēniņu, kas jūs sūtījis, To Kungu vaicāt, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis: II Kings 22:19 Tāpēc ka tava sirds mīksta tapusi, un tu priekš Tā Kunga esi zemojies, dzirdēdams, ko Es esmu runājis pret šo vietu un pret viņas iedzīvotājiem, ka tiem būs iet postā un palikt par lāstu, un esi saplēsis savas drēbes un raudājis manā priekšā, tad es tevi arī esmu paklausījis, saka Tas Kungs. II Kings 22:20 Tāpēc, redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu ar mieru tapsi guldīts savā kapā, un tavas acis neredzēs to nelaimi, ko Es vedīšu pār šo vietu. Un tie ķēniņam atsacīja šo vārdu. II Kings 23:0 II Kings 23:1 Tad ķēniņš sūtīja, un pie viņa sapulcinājās visi vecaji no Jūda un Jeruzālemes. II Kings 23:2 Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūda vīri un visi Jeruzālemes iedzīvotāji un visi priesteri un pravieši un visi ļaudis, gan mazi, gan lieli. Un viņš lasīja priekš viņu ausīm visus vārdus no tās derības grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā. II Kings 23:3 Un ķēniņš stāvēja tai augstajā vietā un derēja derību priekš Tā Kunga vaiga, Tam Kungam pakaļ staigāt un turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus no visas sirds un no visas dvēseles, stipri turēt šās derības vārdus, kas bija rakstīti šai grāmatā. Un visi ļaudis uzņēma šo derību. II Kings 23:4 Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilķijam, un otras kārtas priesteriem un sliekšņa sargiem, iznest no Tā Kunga nama visus rīkus, kas bija taisīti Baālam un Ašerai un visam debess pulkam, un viņš tos sadedzināja ārā aiz Jeruzālemes Kidronas ielejā un viņu pīšļus lika nest uz Bēteli. II Kings 23:5 Viņš arī nocēla tos kalnu priesterus, ko Jūda ķēniņi bija iecēluši, kvēpināt uz kalniem Jūda pilsētas un ap Jeruzālemi, arī tos, kas kvēpināja Baālam, saulei un mēnesim un zvaigznēm un visam debess pulkam. II Kings 23:6 Viņš arī izmeta to Ašeru no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes pie Kidronas upes un to sadedzināja pie Kidronas upes un to sagrūda pīšļos un nometa viņas pīšļus uz ļaužu bērnu kapiem. II Kings 23:7 Viņš noplēsa arī maucinieku namus, kas pie Tā Kunga nama bija, kur sievas auda teltis priekš Ašeras. II Kings 23:8 Un viņš saaicināja visus priesterus no Jūda pilsētām un sagānīja tos kalnu altārus, kur tie svētītāji bija kvēpinājuši, no Ģebas līdz Bēršebai, un noplēsa elku altārus pie vārtiem, to, kas bija Jozuas, pilsētas virsnieka, vārtu priekšā, (un to, kas) bija pa kreiso roku, kad ieiet pilsētas vārtos. II Kings 23:9 Bet kalnu priesteri neupurēja uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie ēda neraudzētu maizi starp saviem brāļiem. II Kings 23:10 Viņš sagānīja arī Tovetu, Inoma bērnu ielejā, ka neviens savam dēlam vai meitai neliktu caur uguni iet Molokam. II Kings 23:11 Viņš arī atmeta tos zirgus, ko Jūda ķēniņi saulei bija cēluši, kur Tā Kunga namā iet, pie kambarjunkura NetanMeleka kambara, kas iekš Parvarim, un sadedzināja arī saules ratus ar uguni. II Kings 23:12 Viņš noplēsa arī tos altārus, kas bija uz Ahaza augšistabas jumta, ko Jūda ķēniņi bija taisījuši līdz ar tiem altāriem, ko Manasus bija taisījis Tā Kunga nama abos pagalmos, un tos sagrūda un meta viņu pīšļus Kidronas upē. II Kings 23:13 Un ķēniņš sagānīja tos kalnu altārus Jeruzālemes priekšā, pa labo roku samaitāšanas kalnam, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija uztaisījis Astartei, Sidona negantībai, un Kamosam, Moaba negantībai, un Milkonam, Amona bērnu negantībai. II Kings 23:14 Un viņš sadragāja tos stabus un nopostīja tās Ašeras un pildīja viņu vietas ar cilvēku kauliem. II Kings 23:15 Viņš noplēsa arī to altāri, kas bija Bētelē, to kalna namu, ko Jerobeams, Nebata dēls, bija taisījis, kas Israēli paveda uz grēkiem: to altāri un kalna namu viņš noplēsa un sadedzināja to kalna namu un to sagrūda pīšļos un sadedzināja to Ašeru. II Kings 23:16 Un Josija apgriezās un redzēja tos kapus, kas tur tanī kalnā bija; un viņš sūtīja un ņēma tos kaulus no tiem kapiem un tos sadedzināja uz tā altāra un to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko tas Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas sludināja. II Kings 23:17 Un viņš sacīja: kas tā par kapa zīmi, ko es redzu? Un tās pilsētas ļaudis uz to sacīja: Tas ir Tā Dieva vīra kaps, kas no Jūda atnāca un šās lietas pasludināja, ko tu pie Bēteles altāra darījis. II Kings 23:18 Un viņš sacīja: Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus. Tā tie izglāba viņa kaulus ar tā pravieša kauliem, kas no Samarijas bija nācis. II Kings 23:19 Josija arī noplēsa visus kalnu namus Samarijas pilsētās, ko Israēla ķēniņi bija cēluši, to (Kungu) kaitinādami, un viņš tiem darīja, kā viņš Bētelē bija darījis. II Kings 23:20 Un visus kalnu priesterus, kas tur bija, viņš nokāva uz tiem altāriem un sadedzināja cilvēku kaulus uz tiem; tad viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. II Kings 23:21 Un ķēniņš pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: turat Tam Kungam, savam Dievam, Pasa svētkus, kā šīs derības grāmatā rakstīts. II Kings 23:22 Jo tādi Pasa svētki kā šie nebija turēti nedz soģu laikā, kas Israēli tiesāja, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz Jūda ķēniņu laikā; II Kings 23:23 Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitā gadā šie Pasa svētki Tam Kungam tapa turēti Jeruzālemē. II Kings 23:24 Un Josija arī izdeldēja pūtējus un burvjus, tēlus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti tai grāmatā, ko priesteris Hilķija bija atradis Tā Kunga namā. II Kings 23:25 Un priekš viņa nebija tāds ķēniņš, kā viņš, kas pie Tā Kunga būtu atgriezies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, pēc visas Mozus bauslības, un arī pēc viņa tāds necēlās, kā viņš. II Kings 23:26 Tomēr Tas Kungs negriezās no Savas lielās dusmības karstuma, ar ko Viņa bardzība pret Jūdu bija iedegusies, par visu kaitināšanu, ar ko Manasus Viņu bija kaitinājis. II Kings 23:27 Un Tas Kungs sacīja: Es atmetīšu arī Jūdu nost no Sava vaiga, kā Es Israēli esmu atmetis, un atmetīšu šo pilsētu, ko Es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un to namu, par ko biju sacījis: Mans vārds tur būs. II Kings 23:28 Un kas vēl par Josiju stāstāms un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 23:29 Viņa laikā Faraons Nekus, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Asīrijas ķēniņu pie Eifrat upes. Un ķēniņš Josija tam gāja pretī, un Ēģiptes ķēniņš to nokāva pie Meģidus, kad tie sastapās. II Kings 23:30 Un viņa kalpi to aizveda nomirušu no Meģidus un to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā. Un tās zemes ļaudis ņēma Joakasu, Josijas dēlu, un to svaidīja un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. II Kings 23:31 Joakas bija divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Amutala, Jeremijas meita no Libnas. II Kings 23:32 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši. II Kings 23:33 Bet Faraons Nekus to saistīja Riblatā, Hamatas zemē, lai nebūtu vairs par ķēniņu Jeruzālemē, un viņš uzlika zemei meslus dot, simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. II Kings 23:34 Un Faraons Nekus iecēla par ķēniņu Elijaķimu, Josijas dēlu, viņa tēva Josijas vietā, un viņam deva citu vārdu, Jojaķimu. Bet Joakasu viņš ņēma līdz, un tas nāca uz Ēģipti un tur nomira. II Kings 23:35 Un Jojaķims Faraonam deva sudrabu un zeltu. Bet viņš lika zemi uzrakstīt, lai varētu to sudrabu dot pēc Faraona pavēles, no ikkatra pēc tā raksta viņš to zeltu un sudrabu piedzina no zemes ļaudīm, ko dot Faraonam Nekum. II Kings 23:36 Jojaķims bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Zebuda, Pedajus meita, no Rumas. II Kings 23:37 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši. II Kings 24:0 II Kings 24:1 Viņa laikā Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, cēlās, un Jojaķims viņam bija par kalpu trīs gadus, tad viņš no tā atkal atkrita. II Kings 24:2 Un Tas Kungs sūtīja pret viņu Kaldeju pulkus un Sīriešu pulkus un Moaba pulkus un Amona bērnu pulkus un tos sūtīja pret Jūdu, to izdeldēt, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Saviem kalpiem, tiem praviešiem. II Kings 24:3 Tiešām, pēc Tā Kunga vārda Jūdam tā notika, ka Viņš to atmeta nost no Sava vaiga Manasus grēku dēļ ko šis bija darījis, II Kings 24:4 Un to nenoziedzīgo asiņu dēļ, ko tas bija izlējis un Jeruzālemi piepildījis ar nenoziedzīgām asinīm; tāpēc Tas Kungs negribēja piedot. II Kings 24:5 Un kas vēl par Jojaķimu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. II Kings 24:6 Un Jojaķims aizmiga saviem tēviem pakaļ, un viņa dēls Jojaķins palika par ķēniņu viņa vietā. II Kings 24:7 Un Ēģiptes ķēniņš neizgāja vairs no savas zemes, jo Bābeles ķēniņš bija visu uzņēmis, kas Ēģiptes ķēniņam piederēja no Ēģiptes upes līdz Eifrat upei. II Kings 24:8 Jojaķins bija astoņpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Neūsta, Elnatana meita, no Jeruzālemes. II Kings 24:9 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā viņa tēvs bija darījis. II Kings 24:10 Tanī laikā Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, kalpi cēlās pret Jeruzālemi un apsēda to pilsētu. II Kings 24:11 Un Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, pats nāca pret to pilsētu, kad viņa kalpi to spaidīja. II Kings 24:12 Tad Jojaķins, Jūda ķēniņš, izgāja pie Bābeles ķēniņa ar savu māti un saviem kalpiem un saviem virsniekiem un kambarjunkuriem, un Bābeles ķēniņš to saņēma gūstā savas valdības astotā gadā. II Kings 24:13 Un viņš no turienes paņēma visas Tā Kunga nama mantas un visas ķēniņa nama mantas, un nolauzīja zeltu no visiem rīkiem, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija taisījis Tā Kunga namā, kā Tas Kungs bija runājis. II Kings 24:14 Un viņš aizveda cietumā visu Jeruzālemi, visus virsniekus un visus varenos, desmit tūkstošus, un visus būvmeistarus un kalējus, nekas neatlika, kā tikai zemes nabaga ļaudis. II Kings 24:15 Un viņš aizveda Jojaķinu uz Bābeli līdz ar ķēniņa māti un ķēniņa sievām un viņa kambarjunkuriem un zemes vareniem, tos viņš no Jeruzālemes noveda cietumā uz Bābeli. II Kings 24:16 Un visus stipros vīrus, septiņus tūkstošus, un amatniekus un kalējus, kādu tūkstoti, kas visi bija stipri vīri karā, tos Bābeles ķēniņš noveda uz Bābeli cietumā. II Kings 24:17 Un Bābeles ķēniņš cēla par ķēniņu viņa vietā Mataniju, viņa tēva brāli, un viņam deva vārdu Cedeķija. II Kings 24:18 Cedeķija bija divdesmit vienu gadu vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Amitala, Jeremijas meita, no Libnas. II Kings 24:19 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tāpat, kā Jojaķims bija darījis. II Kings 24:20 Bet tā notika caur Tā Kunga dusmību pret Jeruzālemi un Jūdu, tiekams Viņš tos bija atmetis nost no Sava vaiga. Un Cedeķija atkrita no Bābeles ķēniņa. II Kings 25:0 II Kings 25:1 Un notikās viņa valdības devītajā gadā desmitā mēnesi, desmitā mēneša dienā, tad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku pret Jeruzālemi un apmeta lēģeri pret to un uztaisīja valni ap to. II Kings 25:2 Un tā pilsēta palika apstāta līdz ķēniņa Cedeķijas vienpadsmitam gadam. II Kings 25:3 Un (ceturtā) mēneša devītā (dienā), kad bads pilsētu pārvarēja un iedzīvotājiem vairs nebija maizes, II Kings 25:4 Tad ielauzās pilsētā, un visi karavīri bēga naktī pa vārtu ceļu starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, (bet Kaldeji bija pilsētai visapkārt) un ķēniņš bēga pa klajuma ceļu. II Kings 25:5 Un Kaldeju spēks ķēniņam dzinās pakaļ un to panāca Jērikus klajumā, un viss viņa spēks no viņa izklīda. II Kings 25:6 Un tie sagrāba ķēniņu un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblatu, un turēja tiesu pār viņu. II Kings 25:7 Un tie nokāva Cedeķijas dēlus priekš viņa acīm un izdūra Cedeķijam acis un to saistīja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. II Kings 25:8 Un piektā mēneša septītā dienā (tas bija ķēniņa Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitais gads,) NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, Bābeles ķēniņa kalps, nāca uz Jeruzālemi II Kings 25:9 Un sadedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa namu un visus Jeruzālemes namus, visus lielos namus viņš sadedzināja ar uguni. II Kings 25:10 Un viss Kaldeju spēks, kas bija pie pils karavīru virsnieka, noplēsa Jeruzālemes mūrus visapkārt. II Kings 25:11 Un tos atlikušos ļaudis, kas bija atlikuši pilsētā, un tos bēgļus, kas bija aizbēguši pie Bābeles ķēniņa, un tautas atlikumu NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, aizveda. II Kings 25:12 Bet no zemniekiem pils karavīru virsnieks citus atlicināja par vīna dārzniekiem un arājiem. II Kings 25:13 Un Kaldeji salauzīja tos vara stabus Tā Kunga namā un tos krēslus un to vara jūru Tā Kunga nama, un noveda to varu uz Bābeli. II Kings 25:14 Tie paņēma arī tos podus un tās lāpstas un dakšas un kausus un visus vara rīkus pie Dieva nama kalpošanas. II Kings 25:15 Un pils karavīru virsnieks paņēma tos ogļu traukus un tās bļodas, kas bija tīra zelta un tīra sudraba, II Kings 25:16 Tos divus stabus, to vienu jūru un tos krēslus, ko Salamans bija taisījis Tā Kunga namam. Visu šo trauku varš bija nesverams. II Kings 25:17 Astoņpadsmit olektis augsts bija viens stabs un uz tā vara kronis un tas kronis bija trīs olektis augsts, un tīkli un granātāboli apkārt kronim bija visi no vara. Un tāpat bija arī tas otrs stabs ar tiem tīkliem. II Kings 25:18 Un pils karavīru virsnieks paņēma augsto priesteri Seraju un otru priesteri Cefaniju un trīs sliekšņa sargus. II Kings 25:19 Un no pilsētas viņš paņēma vienu kambarjunkuri, kas bija pār karavīriem, un piecus vīrus no tiem, kas vienmēr bija ķēniņa priekšā un kas pilsētā atradās, un karavirsnieka skrīveri, kas zemes ļaudis rīkoja uz karu, un sešdesmit vīrus no zemes ļaudīm, kas pilsētā atradās. II Kings 25:20 Un NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, tos ņēmis noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblatu. II Kings 25:21 Un Bābeles ķēniņš tos kāva un nokāva Riblatā Hamatas zemē. Tā Jūda tapa aizvests no savas zemes. II Kings 25:22 Bet pār tiem ļaudīm, kas bija atlikuši Jūda zemē, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija atlicinājis, viņš iecēla Ģedaliju, Aikama dēlu, Safana dēla dēlu. II Kings 25:23 Kad nu visi kara virsnieki ar saviem vīriem dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš Ģedaliju bija iecēlis par valdnieku, tad tie nāca pie Ģedalijas uz Micpu, ar vārdu: Ismaēls, Netanijas dēls, un Johanans, Kareūs dēls, un Seraja, Tanumeta dēls, no Netofas, un Jaēzanija, Maēkata dēls, ar saviem vīriem. II Kings 25:24 Un Ģedalija tiem un viņu vīriem zvērēja un uz tiem sacīja: nebīstaties no Kaldeju kalpiem, paliekat zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jums labi klāsies. II Kings 25:25 Bet septītā mēnesī nāca Ismaēls, Netanijas dēls, Elišama dēla dēls, no ķēniņa dzimuma, un desmit vīri ar viņu, un tie kāva Ģedaliju, ka tas nomira, līdz ar tiem Jūdiem un Kaldejiem, kas pie viņa bija Micpā. II Kings 25:26 Tad visi ļaudis cēlās, ir mazi, ir lieli līdz ar kara virsniekiem, un gāja uz Ēģipti; jo tie bijās no Kaldejiem. - II Kings 25:27 Un trīsdesmit septītā gadā pēc tam, kad Jojaķins, Jūda ķēniņš, bija aizvests, divpadsmitā mēnesī, divdesmit septītā mēneša dienā, Evil-Merodaks, Bābeles ķēniņš, tai gadā, kad palika par ķēniņu, paaugstināja Jojaķina, Jūda ķēniņa, galvu no cietuma nama. II Kings 25:28 Un viņš runāja laipnīgi ar to un lika viņa krēslu pār visiem ķēniņu krēsliem, kas pie viņa bija Bābelē. II Kings 25:29 Un viņš pārmija viņa cietuma drēbes, un tas ēda vienmēr viņa priekšā, kamēr dzīvoja. II Kings 25:30 Un viņš tam nosprieda uzturam dienišķu daļu, ko tas ikdienas dabūja no ķēniņa, kamēr dzīvoja.
I Chronicles 0:0
I Chronicles 1:0 I Chronicles 1:1 Ādams, Sets, Enos, I Chronicles 1:2 Kainans, Mahalaleēls, Jareds, I Chronicles 1:3 Enohs, Metuzala, Lāmehs, I Chronicles 1:4 Noa, Šems, Hams un Jafets. I Chronicles 1:5 Jafeta bērni bija: Gomers un Magogs un Madajus un Javans un Tūbals un Mešehs un Tīras. I Chronicles 1:6 Un Gomera bērni bija: Aškenas un Rifats un Togarmas. I Chronicles 1:7 Un Javana bērni bija: Elišus un Taršiš, Ķītim un Dodanim. I Chronicles 1:8 Hama bērni bija: Kušs un Micraīm, Puts un Kanaāns. I Chronicles 1:9 Un Kuša bērni bija: Seba un Havila un Sabta un Raēma un Zabteka. Un Raēmas bērni bija: Šeba un Dedans. I Chronicles 1:10 Un Kušs dzemdināja Nimrodu, tas sāka varens būt virs zemes. I Chronicles 1:11 Un Micraīm dzemdināja Ludim, Ānamim un Leabim un Naftuīm. I Chronicles 1:12 Un Patrusim un Kasluīm, no kurienes Fīlisti un Kaftori cēlušies. I Chronicles 1:13 Un Kanaāns dzemdināja Sidonu, savu pirmdzimušo, un Hetu I Chronicles 1:14 Un Jebusi un Amori un Ģirgozi I Chronicles 1:15 Un Hivi un Arki un Sini I Chronicles 1:16 Un Arvadi un Cemari un Hamati. I Chronicles 1:17 Šema bērni bija: Elams un Asurs un Arvaksads un Luds un Ārams un Uc un Huls un Ģeters un Mazeķs. I Chronicles 1:18 Un Arvaksads dzemdināja Šalu, un Šalus dzemdināja Ēberu. I Chronicles 1:19 Un Ēberam dzima divi dēli, tā pirmaja vārds bija Pelegs, tāpēc ka viņa laikā zeme tapa dalīta, un viņa brāļa vārds bija Joktans. I Chronicles 1:20 Un Joktans dzemdināja Almodadu un Šelefu, Hacarmavetu un Jarahu I Chronicles 1:21 Un Hadoramu un Uzalu un Diķelu I Chronicles 1:22 Un Obalu un Abimaēlu un Zebu I Chronicles 1:23 Un Ofiru un Havilu un Jobabu. Šie visi ir Joktana bērni. I Chronicles 1:24 Šems, Arvaksads, Šalus, I Chronicles 1:25 Ēbers, Pelegs, Regus, I Chronicles 1:26 Serugs, Nahors, Tārus, I Chronicles 1:27 Ābrams, tas ir Ābrahāms. I Chronicles 1:28 Ābrahāma bērni bija: Īzaks un Ismaēls. I Chronicles 1:29 Šīs ir viņu ciltis: Ismaēla pirmdzimtais bija Nebajots, tad Ķedars un Adbeēls I Chronicles 1:30 Un Mibzams, Mizmus un Dumus, Mazus, Hadads un Temus, I Chronicles 1:31 Jeturs, Ravis un Ķedmus. Šie bija Ismaēla bērni. I Chronicles 1:32 Un Ķeturas, Ābrahāma liekas sievas, bērni: tā dzemdēja Zimranu un Jokšanu un Medanu un Midijanu un Jisbaku un Šuahu. Un Jokšana bērni bija: Šebus un Dedans. I Chronicles 1:33 Un Midijana bērni bija: Ēfa un Efers un Hanoks un Abidus un Eldaūs. Šie visi bija Ķeturas bērni. I Chronicles 1:34 Un Ābrahāms dzemdināja Īzaku; Īzaka bērni bija Ēsavs un Israēls. I Chronicles 1:35 Ēsava bērni bija: Elifas, Reguēls, Jeūs un Jaēlams un Korahs. I Chronicles 1:36 Elifasa bērni bija: Temans un Omars, Zefus un Gaētams, Ķenas un Timnus un Amaleks. I Chronicles 1:37 Reguēļu bērni bija: Nahats, Zerus, Šammus un Mizus. I Chronicles 1:38 Un Seīra bērni bija: Lotans un Šobals un Cibeons un Anus un Dišons un Ecers un Dišans. I Chronicles 1:39 Un Lotana bērni bija: Orus un Omams, un Lotana māsa bija Timna. I Chronicles 1:40 Šobala bērni bija: Alvans un Manahats un Ebals, Zevus un Onams. Un Cibeona bērni bija Ajus un Anus. I Chronicles 1:41 Anus bērni bija: Dišons. Un Dišona bērni bija: Amrans un Ešbans un Jetrans un Karans. I Chronicles 1:42 Ecera bērni bija: Bilhans un Safans, Akans. Dišana bērni bija: Uc un Arans. I Chronicles 1:43 Un šie ir tie ķēniņi, kas Edoma zemē valdījuši, pirms ķēniņi valdīja pār Israēla bērniem: Belus, Beora dēls, un viņa pilsētas vārds bija Dinaba. I Chronicles 1:44 Un Belus nomira, un viņa vietā palika par ķēniņu Jobabs, Zeras dēls, no Bacras. I Chronicles 1:45 Un Jobabs nomira, un Uzams no Temana zemes palika par ķēniņu viņa vietā. I Chronicles 1:46 Un Uzams nomira, un Hadads, Bedada dēls, palika par ķēniņu viņa vietā; tas sakāva Midijaniešus Moaba laukā, un viņa pilsētas vārds bija Avite. I Chronicles 1:47 Un Hadads nomira, un Zamlus no Mazrekas palika par ķēniņu viņa vietā. I Chronicles 1:48 Un kad Zamlus nomira, tad Sauls no Rehobotes pie tās upes palika par ķēniņu viņa vietā. I Chronicles 1:49 Un kad Sauls nomira, tad BaālAnans, Akbora dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. I Chronicles 1:50 Un kad BaālAnans nomira, tad Hadads palika par ķēniņu viņa vietā, un viņa pilsētas vārds bija Pagus un viņa sievai bija vārds Mehetabeēle, Madredas meita, kas bija Mazaāba meita. I Chronicles 1:51 Un Hadads nomira. Edoma valdnieki bija: Timnas valdnieks, Alvas valdnieks, Jeteta valdnieks, I Chronicles 1:52 Aholibamas valdnieks, Elas valdnieks, Pinona valdnieks, I Chronicles 1:53 Ķenasa valdnieks, Temana valdnieks, Mīcara valdnieks, I Chronicles 1:54 Magdiēļa valdnieks, Īrama valdnieks. Šie bija Edoma valdnieki. I Chronicles 2:0 I Chronicles 2:1 Šie bija Israēla bērni: Rūbens, Sīmeans, Levis un Jūda, Īsašars un Zebulons, I Chronicles 2:2 Dans, Jāzeps un Benjamins, Naftalus, Gads un Ašers. I Chronicles 2:3 Jūda bērni bija: Ģers un Onans un Šelus. Tie trīs viņam dzima no Zuas meitas, tās Kanaānietes. Bet Ģers, Jūda pirmdzimušais, bija ļauns priekš Tā Kunga acīm, tāpēc šis viņu nokāva. I Chronicles 2:4 Un Tamāre, viņa vedekla, tam dzemdēja Perecu un Zeru; Jūda bērnu pavisam bija pieci. I Chronicles 2:5 Pereca bērni bija: Hecrons un Hamuls. I Chronicles 2:6 Un Zerus bērni bija: Zimrus un Etans un Hemans un Kalkols un Darus, - to ir pavisam pieci. I Chronicles 2:7 Un Karmus bērni bija: Akors(Akans), kas Israēli apbēdināja, kad viņš pie tā noziedzās, kas bija izdeldams. I Chronicles 2:8 Un Etana bērni bija: Azarijus. I Chronicles 2:9 Un Hecrona bērni, kas viņam dzima, bija Jerameēls un Rams un Kalubajus. I Chronicles 2:10 Un Rams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, to Jūda bērnu valdnieku. I Chronicles 2:11 Un Nahšons dzemdināja Zalmu, un Zalmus dzemdināja Boasu. I Chronicles 2:12 Un Boas dzemdināja Obedu. Un Obeds dzemdināja Isaju. I Chronicles 2:13 Un Isajus dzemdināja savu pirmdzimušo Elijabu un Abinadabu, otru, un Šimeju, trešo, I Chronicles 2:14 Netaneēlu, ceturto, Radaju, piekto, I Chronicles 2:15 Ocemu, sesto, Dāvidu, septīto. I Chronicles 2:16 Un viņu māsas bija Ceruja un Abigaīle. Un Cerujas bērni bija trīs: Abizajus, Joabs un Azaēls. I Chronicles 2:17 Un Abigaīle dzemdēja Amasu. Un Amasas tēvs bija Jeters, Ismaēlietis. I Chronicles 2:18 Un Kālebs, Hecrona dēls, dzemdināja bērnus no savas sievas Azubas un no Jerigotas, un šās bērni ir: Jezers un Zobabs un Ardons. I Chronicles 2:19 Kad nu Azuba bija nomirusi, tad Kālebs apņēma Efratu; tā tam dzemdēja Uru. I Chronicles 2:20 Un Hurs dzemdināja Ūri. Un Ūris dzemdināja Becaleēli. I Chronicles 2:21 Un pēc Hecrons iegāja pie Gileāda tēva Mahira meitas, un to apņēma, sešdesmit gadus vecs būdams, un tā tam dzemdēja Zegubu. I Chronicles 2:22 Un Zegubs dzemdināja Jaīru, un tam bija divdesmit trīs pilsētas Gileāda zemē. I Chronicles 2:23 Un Gešurs un Arams tiem atņēma Jaīra miestus, Ķenatu ar visām piederīgām vietām, sešdesmit pilsētas. Un šie visi ir Mahira, Gileāda tēva, bērni. I Chronicles 2:24 Kad Hecrons KālebEfratā bija nomiris, tad Abija, Hecrona sieva, tam dzemdēja Azuru, Tekoūs tēvu. I Chronicles 2:25 Un Jerameēļa, Hecrona pirmdzimušā, bērni bija: Rams, tas pirmdzimušais, un Bunus un Orens un Ocems un Ahijus. I Chronicles 2:26 Un Jerameēlim bija vēl viena sieva, ar vārdu Atara, tā bija Onama māte. I Chronicles 2:27 Un Rāma, Jerameēla pirmdzimušā, bērni bija: Maācs un Jamins un Eķers. I Chronicles 2:28 Un Onama bērni bija Zamajus un Jadus. Un Zamajus bērni bija Nadabs un Abizurs. I Chronicles 2:29 Un Abizura sievai bija vārds Abikaīle, un tā tam dzemdēja Ekbonu un Molidu. I Chronicles 2:30 Un Nadaba bērni bija: Zeleds un Apaīms, un Zeleds nomira bez bērniem. I Chronicles 2:31 Apaīma bērni bija: Jezejus. Un Jezejus bērni bija: Zezans. Un Zezana bērni bija: Aklajus. I Chronicles 2:32 Un Jadus, Zamajus brāļa, bērni bija: Jeters un Jonatāns. Un Jeters nomira bez bērniem. I Chronicles 2:33 Un Jonatāna bērni bija. Pelets un Zaza. Šie bija Jerameēļa bērni. I Chronicles 2:34 Un Zezanam dēlu nebija, bet meitas vien. I Chronicles 2:35 Un Zezanam bija ēģiptiešu kalps, Jarkus vārdā. Un Zezans deva savu meitu Jarkum, savam kalpam, par sievu, un tā tam dzemdēja Ataju. I Chronicles 2:36 Un Atajus dzemdināja Nātanu. Un Nātans dzemdināja Zabadu. I Chronicles 2:37 Un Zabads dzemdināja Evlalu. Un Evlals dzemdināja Obedu. I Chronicles 2:38 Un Obeds dzemdināja Jeū. Un Jeūs dzemdināja Azariju. I Chronicles 2:39 Un Azarijus dzemdināja Kalecu. Un Kalec dzemdināja Eleazu. I Chronicles 2:40 Un Eleazus dzemdināja Zisemaju. Un Zisemajus dzemdināja Šalumu. I Chronicles 2:41 Un Šalums dzemdināja Jekamju. Un Jekamjus dzemdināja Elišamu. I Chronicles 2:42 Un Kāleba, Jerameēļa brāļa, bērni bija: Mezus, viņa pirmdzimušais, šis ir Ziva tēvs, un Marezas, Hebrona tēva, bērni. I Chronicles 2:43 Un Hebrona bērni bija: Korahs un Tabuūs un Reķems un Šamus. I Chronicles 2:44 Un Šamus dzemdināja Rakamu, Jarkaāma tēvu. Un Reķems dzemdināja Zamaju. I Chronicles 2:45 Un Zamajum bija dēls, Maons vārdā, un Maons bija Betcura tēvs. I Chronicles 2:46 Un Eva, Kāleba lieka sieva, dzemdēja Haranu un Mocu un Gazezu. Un Harans dzemdināja Gazezu. I Chronicles 2:47 Un Jadajus bērni bija: Reģems un Jotams un Ģezans un Pelets un Epus un Zaāps. I Chronicles 2:48 Maēka, Kāleba lieka sieva, dzemdēja Zebru un Tirkanu, I Chronicles 2:49 Un dzemdēja Zaāpu, Madmana tēvu un Zevu, Makbena tēvu un Ģibeja tēvu. Un Kāleba meita bija Akza. I Chronicles 2:50 Šie bija Kāleba bērni: BenUrs, tas pirmdzimušais no Efratas, Šobals, KiriatJearima tēvs, I Chronicles 2:51 Zalmus, Bētlema tēvs, Aravs, Betgaderas tēvs. I Chronicles 2:52 Un Šobalam, KirijatJearima tēvam, bija dēli: Aroa, puse no Manuota I Chronicles 2:53 Un ĶirijatJearima ciltis, Jetrieši un Putieši un Zumatieši un Mizraieši. No šiem ir nākuši Caregatieši un Estaolieši. I Chronicles 2:54 Zalmus bērni bija: Bētlems un Netofatieši, Joaba nama kronis, un puse no Manaķiešiem, Carieši. I Chronicles 2:55 Un rakstītāju radi, kas Jaēbecā dzīvoja: Tireatieši un Zimeatieši un Zukatieši. Šie ir Kinieši, kas nākuši no Amata, BetRekaba tēva. I Chronicles 3:0 I Chronicles 3:1 Šie bija Dāvida bērni, kas tam Hebronē dzimuši: tas pirmdzimušais Amnons, no Jezreēlietes Aķinomas. Otrais Daniēls no Karmelietes Abigaīles; I Chronicles 3:2 Trešais Absaloms, Maēkas, Gešura ķēniņa Talmajus meitas, dēls, ceturtais Adonijus, Aģitas dēls, I Chronicles 3:3 Piektais Zevatjus no Abitalas; sestais Jetreams no viņa sievas Eglas. I Chronicles 3:4 Šie seši viņam dzimuši Hebronē; jo viņš tur valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus, un trīsdesmit trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē. I Chronicles 3:5 Un šie viņam dzimuši Jeruzālemē: Zimeūs un Zobabs un Nātans un Salamans, četri no Batsebas, Amiēļa meitas, - I Chronicles 3:6 Jebears un Elišamus un Elivalets I Chronicles 3:7 Un Nogus un Nevegs un Japius I Chronicles 3:8 Un Elišamus un Elijadus un Elivalets, deviņi. I Chronicles 3:9 Šie visi ir Dāvida bērni, bez lieku sievu bērniem. Un Tamāra bija viņu māsa. I Chronicles 3:10 Un Salamana dēls bija Rekabeams, tā dēls Abija, tā dēls Aza, tā dēls Jehošafats, I Chronicles 3:11 Tā dēls Jehorams, tā dēls Ahazija, tā dēls Joas, I Chronicles 3:12 Tā dēls Amacīja, tā dēls Azarija, tā dēls Jotams, I Chronicles 3:13 Tā dēls Ahazs, tā dēls Hizkija, tā dēls Manasus, I Chronicles 3:14 Tā dēls Amons, tā dēls Josija. I Chronicles 3:15 Un Josijas bērni bija Joanams, tas pirmdzimušais, Joaķims otrais, Cedeķija trešais, Šalums ceturtais. I Chronicles 3:16 Jojaķima bērni bija Jekanija, tā dēls bija Cedeķija. I Chronicles 3:17 Un Jekanijas, tā cietumā aizvestā, bērni bija Šealtiēls, viņa dēls, I Chronicles 3:18 Un Malķīrams un Vadajus un Zemneacars un Jekamajus, Ozamus un Nedabijus. I Chronicles 3:19 Un Vadajus bērni bija Cerubabels un Šimejus. Un Cerubabeļa bērni bija Mešulams un Ananija un Šelomite viņu māsa, I Chronicles 3:20 Un Hašubus un Oēls un Bereķija un Azadija, Juzab Ezeds, pieci. I Chronicles 3:21 Un Ananijas bērni bija Platija un Ješaja; Revajas bērni, Arnana bērni. Obadijas bērni, Šehanijas bērni. I Chronicles 3:22 Un Šehanijas bērni bija: Šemajus. Un Šemajus bērni bija: Hatus un Jiģeals un Bariaks un Nearija un Šafats, Zezus, seši. I Chronicles 3:23 Un Nearijas bērni bija: Elioēnajus un Hizkija un Asrikams, trīs. I Chronicles 3:24 Un Eljoēnajus bērni bija: Obajus, Elijašibs un Pelaja un Akubs un Johanans no Delajus un Hananus, septiņi. I Chronicles 4:0 I Chronicles 4:1 Jūda bērni bija: Perecs, Hecrons un Karmus un Hurs un Šobals. I Chronicles 4:2 Un Reajus, Šobala dēls, dzemdināja Jakatu. Un Jakats dzemdināja Ahumaju un Lahadu, šie ir Caregatiešu radi. I Chronicles 4:3 Šie ir no Etama tēva: Jezreēls, Jezmus un Jedbas, un viņu māsai bija vārds Aclelpone. I Chronicles 4:4 Un Pnuēls bija Ģedora tēvs, un Ezers bija Uzas tēvs. Šie ir Ura, Efratas pirmdzimušā dēla, Bētlema tēva, bērni. I Chronicles 4:5 Un Azuram, Tekoūs tēvam, bija divas sievas: Ellea un Naēra. I Chronicles 4:6 Un Naēra tam dzemdēja Akuzamu un Heferu un Temnu un Akastaru. Šie ir Naēras bērni. I Chronicles 4:7 Un Elleas bērni bija: Cerets, Jecoars un Etnans. I Chronicles 4:8 Un Koc dzemdināja Anubu un Acobebu un Aharhēla, Aruma dēla, radus. I Chronicles 4:9 Un Jaēbecam bija lielāks gods pār saviem brāļiem, un viņa māte viņa vārdu bija saukusi Jaēbecs, sacīdama: es to ar sāpēm esmu dzemdējusi. I Chronicles 4:10 Jo Jaēbecs piesauca Israēla Dievu un sacīja: kaut tu mani svētīt svētītu un manas robežas vairotu, un tava roka būtu ar mani un darītu, ka ļaunums un sāpes mani neaiztiek Un Dievs tam lika nākt, ko viņš lūdza. I Chronicles 4:11 Un Kalubs, Zukas brālis, dzemdināja Meķeru, šis ir Estona tēvs. I Chronicles 4:12 Un Estons dzemdināja Betravu un Paseju un Teīnnu, Naāsa pilsētas tēvu. Šie ir Rekas vīri. I Chronicles 4:13 Un Ķenasa bērni bija: Otniēls un Seraja. Un Otniēļa bērni bija: Atats. I Chronicles 4:14 Un Meonotajus dzemdināja Ovru. Un Seraja dzemdināja Joabu, amatnieku ielejas tēvu, jo tie bija amatnieki. I Chronicles 4:15 Un Kāleba, Jefunna dēla, bērni bija: Irus, Elus un Naāms. Un Elus bērni bija: Kenas. I Chronicles 4:16 Un Jealeēļa bērni bija: Zivs un Ziva, Tirja un Azareēls. I Chronicles 4:17 Un Ezras bērni bija: Jeters un Mereds un Hefers un Jalons un Taārs ar Mirjamu un Zamaju un Jezbu, Estemoas tēvu. I Chronicles 4:18 Un viņa sieva Judija dzemdēja Jeredu, Ģedora tēvu, un Heberu, Zokus tēvu, un Jekutiēli, Zanoas tēvu. Šie ir Bitjas, Faraona meitas, bērni, ko Mereds bija apņēmis. I Chronicles 4:19 Un sievas Hodijas, Nakama māsas bērni bija: Ķegilas tēvs garmietis, un Maēkiets Estemoa. I Chronicles 4:20 Un Sīmeana bērni bija: Amnons un Rinnus, Benanans un Tilons. Un Jezeūs bērni bija: Zoēts un BenZoēts. I Chronicles 4:21 Un Šelus, Jūda dēla, bērni bija: Ģers, Lekas tēvs, un Laēdus, Marezas tēvs, un Azbeas nama vēveru(audēju) radi. I Chronicles 4:22 Ir Joķims un KoŠebas vīri un Joas un Zaravs, kas pār Moabiešiem valdījuši, un Jazubi Laēmā; bet tās jau ir vecas lietas. I Chronicles 4:23 Tie bija podnieki un dzīvoja Netaīmā un Ģederā; pie ķēniņa darba tie tur dzīvoja. I Chronicles 4:24 Sīmeana bērni bija: Nemuels un Jamins un Jaribs, Zerus, Sauls. I Chronicles 4:25 Tā dēls bija Šalums, tā dēls Mibzams, tā dēls Mizmus. I Chronicles 4:26 Un Mizmus bērni bija: Amuels, tā dēls Zakurs, tā dēls Šimejus. I Chronicles 4:27 Un Šimejum bija sešpadsmit dēli un sešas meitas, bet viņa brāļiem nebija daudz bērnu. Un visi viņu radi nevairojās tik daudz, kā Jūda bērni. I Chronicles 4:28 Un tie dzīvoja Bēršebā un Moladā un AcarZualā I Chronicles 4:29 Un Bilā un Ecemā un Toladā I Chronicles 4:30 Un Betuēlā un Ormā un Ciklagā I Chronicles 4:31 Un Bet Markabotā un Acurzuzimā un Betbiērā un Sāraīma. Šās bija viņu pilsētas, tiekams Dāvids palika par ķēniņu. I Chronicles 4:32 Un viņu ciemi bija Etans un Aīns, Rimons un Tokens un Azans, piecas pilsētas, I Chronicles 4:33 Un visi viņu ciemi apkārt šīm pilsētām līdz Baālam; šie ir viņu dzīvokļi un viņu radu raksti. I Chronicles 4:34 Un Mezobabs un Jamleķs un Jošus, Amacījas dēls, I Chronicles 4:35 Un Joēls un Jeūs, Jozivja dēls, tas bija Serajas, tas Aziēļa dēls, I Chronicles 4:36 Un Eljoēnajus un Jaēkobus un Jezoaja un Azaja un Adiēls un Jezimeēls un Benaja, I Chronicles 4:37 Un Zizas, Zivejus dēls, tas bija Alona, tas Jedajas, tas Zimrus, tas Šemajas dēls. I Chronicles 4:38 Šie vārdiem minetie bija lielkungi saviem radiem, un viņu tēva nama radi izplētās daudzumā. I Chronicles 4:39 Un tie gāja līdz Ģedoras ceļam, ielejas rīta pusē, ganības meklēdami savām avīm. I Chronicles 4:40 Un tie atrada taukas un labas ganības un plašu zemi, klusu un mierīgu, jo Hama bērni tur senāk dzīvoja. I Chronicles 4:41 Un tie, vārdiem uzrakstītie, nāca Hizkijas, Jūda ķēniņa, laikā, un apkāva viņu teltis un dzīvotājus, kas tur bija, un tos izdeldēja līdz šai dienai, un dzīvoja viņu vietā, jo tur bija ganības viņu avīm. I Chronicles 4:42 Un no viņiem, no Sīmeana bērniem, izgāja piecsimt vīri uz Seīra kalniem, un Pēlatja un Nearja un Revaja un Uziēls, Jezejus dēli, tiem bija par virsniekiem. I Chronicles 4:43 Un tie apkāva Amaleka atlikumu, kas bija izglābies, un tur dzīvoja līdz pat šai dienai. I Chronicles 5:0 I Chronicles 5:1 Un Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, bērni, (jo viņš bija tas pirmdzimušais, bet tāpēc, ka tas bija sagānījis sava tēva gultu, viņa pirmdzimtība tapa dota Jāzepa, Israēla dēla, bērniem, bet to tik neskaitīja (cilts rakstos) par pirmdzimto. I Chronicles 5:2 Jo Jūda palika varens starp saviem brāļiem, un no viņa bija tas valdnieks, bet Jāzepam palika tā pirmdzimtība). I Chronicles 5:3 Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, bērni bija: Hanoks un Palus, Hecrons un Karmus. I Chronicles 5:4 Joēļa bērni bija: Šemajus, tā dēls Gogs, tā dēls Šimejus, I Chronicles 5:5 Tā dēls Miha, tā dēls Reaja, tā dēls Baāls, I Chronicles 5:6 Tā dēls Beēra, ko TiglatPilnesers, Asīrijas ķēniņš, aizveda cietumā, - tas bija Rūbena bērnu lielskungs. I Chronicles 5:7 Un viņa brāļi pēc saviem radiem, kā tie savos radu rakstos tapa skaitīti: virsnieks Jejels un Zaharija, I Chronicles 5:8 Un Belus, Asasa dēls, tas bija Zemas, tas Joēļa dēls, tas dzīvoja Aroērā un līdz Nebum un BaālMeonam; I Chronicles 5:9 Un pret rītiem viņš dzīvoja, līdz kamēr nāk tuksnesī pie Eifrat upes, jo viņu ganāmie pulki bija vairojušies Gileādas zemē. I Chronicles 5:10 Un Saula laikā tie karoja pret Agariem; un šie krita caur viņu rokām, un tie dzīvoja viņu teltīs visā Gileādas rīta pusē. I Chronicles 5:11 Un Gada bērni dzīvoja tiem pretī Basanas zemē līdz Zalkai. I Chronicles 5:12 Joēls tas pirmais un Safans tas otrais un Jaēnajus un Šafats Basanā. I Chronicles 5:13 Un viņu brāļi pēc viņu tēvu namiem bija: Mikaēls un Mešulams un Zebus un Jorajus un Jaēkans un Zija un Hebers, septiņi. I Chronicles 5:14 Šie bija Abikaīļa bērni, tas bija Ura, tas Jarvas, tas Gileāda, tas Mikaēļa, tas Jezizajus, tas Jādas, tas Busa dēls. I Chronicles 5:15 Akus, Abdiēļa dēls, Gunas dēla dēls, bija virsnieks pār viņu tēvu namu. I Chronicles 5:16 Un tie dzīvoja Gileādā un Basanā un viņu piederīgās vietās un visā Šarona apgabalā līdz viņu galiem. I Chronicles 5:17 Visi šie tapa sazīmēti radu rakstos Jotama, Jūda ķēniņa, laikā, un Jerobeama, Israēla ķēniņa, laikā. I Chronicles 5:18 Rūbena bērnu un Gada bērnu un Manasus puscilts, kas bija sirdīgi vīri un bruņas un zobenu nesa un stopu uzvilka un uz karu mācīti, to bija četrdesmit četri tūkstoši septiņsimt sešdesmit, kas gāja karā. I Chronicles 5:19 Un tie karoja pret Agariem un Jeturu un Navesu un Nodabu. I Chronicles 5:20 Bet tiem nāca palīgs pret šiem, un Agari tapa doti viņu rokā un visi, kas ar tiem bija. Jo tie piesauca Dievu kaujā, un viņš no tiem likās pielūgties, tāpēc ka tie uz viņu cerēja. I Chronicles 5:21 Un tie noveda lopus, piecdesmit tūkstoš kamieļus, divsimt piecdesmit tūkstoš avis un divtūkstoš ēzeļus un simt tūkstoš cilvēkus. I Chronicles 5:22 Jo daudz krita ievainoti, tāpēc ka tā kauja bija no Dieva. Un tie dzīvoja viņu vietā līdz cietuma laikam. I Chronicles 5:23 Un Manasus puscilts bērni dzīvoja tai zemē un vairojās no Basanas līdz Baāl Hermonam un Senirai un Hermona kalnam. I Chronicles 5:24 Un šie bija viņu tēva namu virsnieki: Hefers un Jezejus un Eliēls un Asriēls un Jeremija un Odavija un Jakdiēls, stipri varoņi, slaveni vīri, savu tēvu nama virsnieki. I Chronicles 5:25 Bet kad tie apgrēkojās pret savu tēvu Dievu un maukoja pakaļ to zemes ļaužu dieviem, ko Dievs viņu priekšā bija izdeldējis, I Chronicles 5:26 Tad Israēla Dievs pamodināja Pūla, Asīrijas ķēniņa, garu un Tiglat-Pilnesera, Asīrijas ķēniņa, garu un aizveda cietumā Rūbena bērnus un Gada bērnus un Manasus puscilti un tos noveda uz Alu un Aboru un Aru un pie Gozanas upes līdz šai dienai. I Chronicles 6:0 I Chronicles 6:1 Levja bērni bija: Geršons, Kehāts un Merarus. I Chronicles 6:2 Un Kehāta bērni bija: Amrams, Jecears un Hebrons un Uziēls. I Chronicles 6:3 Un Amrama bērni bija: Ārons un Mozus un Mirjame. Un Ārona bērni bija: Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. I Chronicles 6:4 Eleazars dzemdināja Pinehasu. Pinehas dzemdināja Abizuū. I Chronicles 6:5 Un Abizuūs dzemdināja Buku, un Bukus dzemdināja Uzu, I Chronicles 6:6 Un Uzus dzemdināja Seraju, un Serajus dzemdināja Merajotu, I Chronicles 6:7 Merajots dzemdināja Amariju, un Amarija dzemdināja Aķitubu, I Chronicles 6:8 Un Aķitubs dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Aķimaācu, I Chronicles 6:9 Un Aķimaācs dzemdināja Azariju, un Azarija dzemdināja Johananu, I Chronicles 6:10 Un Johanans dzemdināja Azariju, to, kas bija par priesteri tai namā, ko Salamans Jeruzālemē uztaisīja. I Chronicles 6:11 Un Azarija dzemdināja Amariju, un Amarija dzemdināja Aķitubu, I Chronicles 6:12 Un Aķitubs dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Šalumu, I Chronicles 6:13 Un Šalums dzemdināja Hilķiju, un Hilķija dzemdināja Azariju, I Chronicles 6:14 Un Azarija dzemdināja Seraju un Seraja dzemdināja Jocadaku. I Chronicles 6:15 Bet Jocadaks gāja līdz, kad Tas Kungs Jūdu un Jeruzālemi aizveda caur Nebukadnecara roku. I Chronicles 6:16 Tad nu Levja bērni ir: Geršons, Kehāts un Merarus. I Chronicles 6:17 Un šie ir Geršona bērnu vārdi: Libnus un Šimejus. I Chronicles 6:18 Un Kehāta bērni bija: Amrams un Jecears un Hebrons un Uziēls. I Chronicles 6:19 Un Merarus bērni bija: Maēlus un Muzus. Un šie ir Levitu radi pēc viņu tēviem: I Chronicles 6:20 Geršona dēls bija Libnus, tā Jakats, tā Zimus, I Chronicles 6:21 Tā Joaks, tā Idus, tā Zerus, tā Jeatrajus. I Chronicles 6:22 Kehāta bērni bija: Aminadabs, tā dēls bija Korahs, tā Asirs, I Chronicles 6:23 Tā Elkanus, tā AbiAsafs, tā Asirs, I Chronicles 6:24 Tā Taāts, tā Uriēls, tā Uzija, tā Sauls. I Chronicles 6:25 Un Elkanus bērni bija: Amasaja un Aķimots. I Chronicles 6:26 Tā dēls bija Elkanus, tā Elkanus no Covas, tā Nahats, I Chronicles 6:27 Tā Elijabs, tā Jeroams, tā Elkanus. I Chronicles 6:28 Un Samuēla bērni bija: tas pirmdzimtais Vaznus un Abija. I Chronicles 6:29 Merarus bērni bija: Maēlus, tā dēls bija Libnus, tā Šimejus, tā Uzus, I Chronicles 6:30 Tā Zimeūs, tā Aģija, tā Azaja. I Chronicles 6:31 Un šie ir tie, ko Dāvids iecēla par dziedātājiem Tā Kunga namā, kur tas šķirsts stāvēja. I Chronicles 6:32 Un tie kalpoja priekš saiešanas telts dzīvokļa ar dziedāšanu, tiekams Salamans uztaisīja Tā Kunga namu Jeruzālemē. Un tie stāvēja pēc kārtām savā kalpošanā. I Chronicles 6:33 Un šie ir, kas stāvēja ar saviem bērniem: no Kehāta bērniem Hemans, tas dziedātājs, Joēļa dēls, tas bija Samuēla dēls, I Chronicles 6:34 Tas bija Elkanus, tas Jeroama, tas Eliēļa, tas Toūs, I Chronicles 6:35 Tas Cuva, tas Elkanus, tas Maāta, tas Amasajus, I Chronicles 6:36 Tas Elkanus, tas Joēla, tas Azarijas, tas Cefanijas, I Chronicles 6:37 Tas Takala, tas Asira, tas AbiAsafa, tas Korahs, I Chronicles 6:38 Tas Jeceara, tas Kehāta, tas Levja, tas Israēla dēls. I Chronicles 6:39 Un viņa brālis Asafs stāvēja viņam pa labo roku. Asafs bija Bereķijas dēls, tas Zimeūs, I Chronicles 6:40 Tas Mikaēļa, tas Baāsejas, tas Malhijas, I Chronicles 6:41 Tas Atnus, tas Zerus, tas Adajus. I Chronicles 6:42 Tas Etana, tas Zimus, tas Šimejus, I Chronicles 6:43 Tas Jahata, tas Geršona, tas Levja dēls. I Chronicles 6:44 Un viņu brāļi, Merarus bērni, stāvēja pa kreiso roku, ar vārdu Etans, Kuzus dēls, tas bija Abdus, tas Maluka, I Chronicles 6:45 Tas Hašabijas, tas Amacījas, tas Hilķijas, I Chronicles 6:46 Tas Amcus, tas Banus, tas Zamerus, I Chronicles 6:47 Tas Maēlus, tas Muzus, tas Merarus, tas Levja dēls. I Chronicles 6:48 Un viņa brāļi, Levja bērni, bija iecelti visādai kalpošanai Dieva nama dzīvoklī. I Chronicles 6:49 Un Ārons un viņa dēli upurēja uz dedzināmo upuru altāra un uz kvēpināma altāra, un bija iecelti, visādi kalpot visusvētākajā vietā un Israēli salīdzināt, kā Dieva kalps Mozus bija pavēlējis. I Chronicles 6:50 Un šie bija Ārona bērni: Eleazars, viņa dēls, tā dēls bija Pinehas, tā Abizuūs, I Chronicles 6:51 Tā Bukus, tā Uzus, tā Seraja, I Chronicles 6:52 Tā Merajots, tā Amarija, tā Aķitubs, I Chronicles 6:53 Tā Cadoks, tā Aķimaācs. I Chronicles 6:54 Un šie ir Ārona bērnu, Kehātu radu, dzīvokļi pēc viņu miestiem viņu robežās, jo tur viņiem mesli bija krituši. I Chronicles 6:55 Un tiem deva Hebroni Jūdu zemē un viņas apgabalu. I Chronicles 6:56 Bet pilsētas tīrumus un viņas ciemus deva Kālebam, Jefunna dēlam. I Chronicles 6:57 Un Ārona bērniem deva tās glābšanas pilsētas, Hebroni un Libnu un viņas apgabalu, I Chronicles 6:58 Un Jatiru un Estemoū un viņas apgabalu, un Hilenu un viņas apgabalu, un Debiru un viņas apgabalu, I Chronicles 6:59 Un Azanu un viņas apgabalu, un BetŠemesu un viņas apgabalu, I Chronicles 6:60 Un no Benjamina cilts Ģebu un viņas apgabalu, un Alemeti un viņas apgabalu, un Anatotu un viņas apgabalu, - visas viņu pilsētas bija trīspadsmit viņu rados. I Chronicles 6:61 Bet tiem citiem Kehāta bērniem pēc viņu radiem no Manasus puscilts nodeva caur mesliem desmit pilsētas I Chronicles 6:62 Un Geršona bērniem pēc viņu radiem no Īsašara cilts un no Ašera cilts un no Naftalus cilts un no Manasus cilts Basanā kļuva dotas trīspadsmit pilsētas. I Chronicles 6:63 Merarus bērniem pēc viņu radiem no Rūbena cilts un no Gada cilts un no Zebulona cilts iedeva caur mesliem divpadsmit pilsētas. I Chronicles 6:64 Tā Israēla bērni Levitiem deva pilsētas ar viņu apgabaliem. I Chronicles 6:65 Un no Jūda bērnu cilts un no Sīmeana bērnu cilts un no Benjamina bērnu cilts, nodeva caur mesliem šās ar vārdu sauktās pilsētas. I Chronicles 6:66 Bet (tiem citiem) Kehāta bērnu radiem bija savas pilsētas Efraīma ciltī. I Chronicles 6:67 Jo tiem deva tās glābšanas pilsētas: Šehemi ar viņas apgabalu uz Efraīma kalniem, un Ģezeru ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:68 Un Jakmeamu ar viņas apgabalu, un BetOronu ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:69 Un Ajaloni ar viņas apgabalu, un GatRimonu ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:70 Un no Manasus puscilts Aneru ar viņas apgabalu, un Bileāmu ar viņas apgabalu, - tiem citiem Kehāta bērnu radiem. I Chronicles 6:71 Geršona bērniem deva no Manasus puscilts radiem: Golanu Basanā ar viņas apgabalu un Astarotu ar viņas apgabalu; I Chronicles 6:72 Un no Īsašara cilts: Ķedesu ar viņas apgabalu un Dabratu ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:73 Un Rāmotu ar viņas apgabalu un Anemu ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:74 Un no Ašera cilts (deva) Mazalu ar viņas apgabalu un Abdonu ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:75 Un Ukoku ar viņas apgabalu un Rekobu ar viņas apgabalu; I Chronicles 6:76 Un no Naftalus cilts deva Ķedesu Galilejā ar viņas apgabalu un Amonu ar viņas apgabalu un Kiriataīmu ar viņas apgabalu. I Chronicles 6:77 Tie citi Merarus bērni no Zebulona cilts dabūja Rimonu ar viņas apgabalu un Tāboru ar viņas apgabalu, I Chronicles 6:78 Un viņpus Jardānes pie Jērikus, pret Jardānes rīta pusi, no Rūbena cilts: Beceru tuksnesī ar viņas apgabalu un Jacu ar viņas apgabalu I Chronicles 6:79 Un Ķedemotu ar viņas apgabalu un Mevaātu ar viņas apgabalu; I Chronicles 6:80 Un no Gada cilts: Rāmotu Gileādā ar viņas apgabalu un Mahānaīmu ar viņas apgabalu I Chronicles 6:81 Un Hešbonu ar viņas apgabalu un Jaēzeru ar viņas apgabalu. I Chronicles 7:0 I Chronicles 7:1 Un Īsašara bērni bija: Tolus un Puūs, Jazubs un Šimrons, četri. I Chronicles 7:2 Un Tolus bērni bija: Uzus un Revaja un Jeriēls un Jakmajus un Jebzams un Samuēls, savu tēvu namu virsnieki no Tolus, stipri varoņi savos rados; viņu skaits Dāvida laikā bija divdesmit divi tūkstoši un seši simti. I Chronicles 7:3 Un Uzus bērni bija: Jezraja. Un Jezrajas bērni bija: Mikaēls un Obadija un Joēls, Jezija, - pavisam pieci virsnieki. I Chronicles 7:4 Un tiem pēc saviem radiem, pēc saviem tēvu namiem bija karaspēka pulki trīsdesmit seši tūkstoši, jo tiem bija daudz sievu un bērnu. I Chronicles 7:5 Un viņu brāļi visos Īsašara rados bija stipri varoņi pēc uzzīmēšanas pavisam astoņdesmit septiņi tūkstoši. I Chronicles 7:6 Benjamina (bērni) bija: Belus un Beķers un Jediaēls, trīs. I Chronicles 7:7 Un Belus bērni bija: Ecbons un Uzus un Uziēls un Jerimots un Īrus, pieci virsnieki savu tēvu namos, stipri varoņi, un pēc uzzīmēšanas divdesmit divtūkstoš trīsdesmit un četri. I Chronicles 7:8 Un Beķera bērni bija: Zemirus un Joas un Eliēzers un Elioēnajus un Omrus un Jerimots un Abija un Anatots un Alemets, šie visi bija Beķera bērni. I Chronicles 7:9 Un pēc uzzīmēšanas savos rados tie bija savu tēvu namu virsnieki, stipri vareni ļaudis, divdesmit tūkstoši divi simti. I Chronicles 7:10 Un Jediaēļa bērni bija: Bilhans. Un Bilhana bērni bija: Jeūs un Benjamins un Eūds un Knaēna un Zetans un Taršišs un Aķizaārs. I Chronicles 7:11 Visi šie ir Jediaēļa bērni, tēvu namu virsnieki, stipri varoņi, septiņpadsmit tūkstoši divsimt, kas karā gāja. I Chronicles 7:12 Un Zupims un Hupims bija Īra bērni, un Hušims - Aķera bērni. I Chronicles 7:13 Naftalus bērni bija: Jakciēls un Gunus un Jecers un Šalums, Bilhas bērni. I Chronicles 7:14 Manasus bērni bija: Ezriēls, kas viņam piedzima. Un viņa lieka sieva no Arama tam dzemdēja Mahiru, Gileāda tēvu. I Chronicles 7:15 Un Mahirs ņēma par sievu Hupima un Zupima māsu, un viņas vārds bija Maēka. Un tā otra vārds bija Celofehads, un Celofehadam bija meitas. I Chronicles 7:16 Un Mahira sieva Maēka dzemdēja dēlu un sauca viņa vārdu Peres, un viņa brāļa vārds bija Zares, un šā dēli bija Ulams un Raķems. I Chronicles 7:17 Un Ulama bērni bija: Bedans. Šie bija Gileāda bērni, tas bija Mahira, tas Manasus dēls. I Chronicles 7:18 Un viņa māsa Moleķete dzemdēja Izudu un Abiēzeru un Maēlu. I Chronicles 7:19 Un Zemidas bērni bija: Aķejans un Šehems un Likus un Aniams. I Chronicles 7:20 Un Efraīma bērni bija: Zutelaks, tā dēls Bereds, tā Takats, tā Elada, tā Takats, I Chronicles 7:21 Tā Zabads, tā Zutelaks un Ezers un Eleads. Un Gatas vīri, tās zemes iedzīvotāji, šos nokāva, tāpēc ka tie bija nākuši lejā, viņu lopus atņemt. I Chronicles 7:22 Un Efraīms, viņu tēvs, žēlojās ilgu laiku, un viņa brāļi nāca to iepriecināt. I Chronicles 7:23 Un viņš gāja pie savas sievas, un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu un viņš nosauca viņa vārdu Briju, tāpēc ka bēdas aizņēmušas viņa namu. I Chronicles 7:24 Un viņa meita bija Zeēra; tā uztaisīja Lejas un Kalna BetOronu un UzenZeēru. I Chronicles 7:25 Un Repus bija viņa dēls, tā dēls Rezeps un Telus, tā dēls Taāns, I Chronicles 7:26 Tā Laēdans, tā Amjuds, tā Elišama, I Chronicles 7:27 Tā Nuns, tā Jozuas. I Chronicles 7:28 Un viņu īpašums un mājvieta bija Bētele ar saviem ciemiem un pret rītiem Naērana un pret vakara pusi Ģezera ar saviem ciemiem, un Šeheme ar saviem ciemiem, līdz Gazai un viņas ciemiem. I Chronicles 7:29 Un sānis Manasus bērniem bija Betzeana ar saviem ciemiem, Taēnaka ar saviem ciemiem, Meģidus ar saviem ciemiem, Dora ar saviem ciemiem. Tanīs dzīvoja Jāzepa, Israēla dēla, bērni. I Chronicles 7:30 Ašera bērni bija: Jemnus un Ješvus un Jisvi un Berius un Zera, viņu māsa. I Chronicles 7:31 Un Berius bērni bija: Hebers un Malķiēls, šis ir Birzavita tēvs. I Chronicles 7:32 Un Hebers dzemdināja Javletu un Zomeru un Otamu un Zuū, viņu māsu. I Chronicles 7:33 Un Javleta bērni bija: Pazaks un Bimeals un Azvats; šie bija Javleta bērni. I Chronicles 7:34 Un Zomera bērni bija: Akus un Ragus un Jeūbus un Arams. I Chronicles 7:35 Un viņa brāļa Elema bērni bija: Zefus un Jemnus un Zeles un Amals. I Chronicles 7:36 Covas bērni bija: Zuūs un Arnevers un Zuals un Berus un Jemrus, I Chronicles 7:37 Becers un Ods un Šamus un Zilza un Jetrans un Beēra. I Chronicles 7:38 Un Jetera bērni bija: Jefunnus, Vizvus un Ara. I Chronicles 7:39 Un Ulas bērni bija: Araks un Aniēls un Ricja. I Chronicles 7:40 Visi šie bija Ašera bērni, tēvu nama virsnieki, izlasīti stipri varoņi, lielkungu virsnieki. Un pēc uzzīmēšanas kara spēkā tie bija skaitā divdesmit seštūkstoš vīri. I Chronicles 8:0 I Chronicles 8:1 Un Benjamins dzemdināja Belu, savu pirmdzimušo, Abzalu otru, Aru trešo, I Chronicles 8:2 Nohu ceturto un Rafu piekto. I Chronicles 8:3 Un Belam bija bērni: Adars un Ģerus un Abiūds I Chronicles 8:4 Un Abizuūs un Naēmans un Akoa I Chronicles 8:5 Un Ģerus un Zepupans un Hūrams. I Chronicles 8:6 Šie ir Eūda bērni, tie bija Ģebas iedzīvotāju tēvu namu virsnieki, un tos aizveda uz Manatu. I Chronicles 8:7 Proti Naēmans, Ahija un Ģerus; tas tos aizveda un dzemdināja Uzu un Ahijudu. I Chronicles 8:8 Un Zakaraīms dzemdināja Moaba zemē, kad tas Hušimu un Baeru, savas sievas, bija atlaidis, I Chronicles 8:9 No Odezas, savas sievas, viņš dzemdināja Jobabu un Cibju un Mezu un Malkamu, I Chronicles 8:10 Un Jeūcu un Zaķiju un Mirmu. Šie ir viņa dēli, tēvu namu virsnieki. I Chronicles 8:11 Un no Hušimas viņš dzemdināja Abitobu un Elpaālu. I Chronicles 8:12 Un Elpaāla bērni ir: Ēbers un Mizeams un Zamers. Šis uztaisīja Onu un Ladu un viņu ciemus. I Chronicles 8:13 Un Brija un Šemus, tie bija Ajalones iedzīvotāju tēvu namu virsnieki; šie izdzina Gatas iedzīvotājus. I Chronicles 8:14 Un Ahijus, Zazaks un Jeremots I Chronicles 8:15 Un Zebadija un Arads un Aders I Chronicles 8:16 Un Mikaēlis un Jespus un Jokus, tie bija Brijas bērni. I Chronicles 8:17 Un Zebadija un Mešulams un Iskus un Hebers, I Chronicles 8:18 Un Jezmerajus un Jezlija un Jobabs, tie bija Elpaāla bērni. I Chronicles 8:19 Un Jaķims un Sihrus un Zabdus I Chronicles 8:20 Un Elioēnajus un Ciltajus un Eliēls I Chronicles 8:21 Un Adaja un Braja un Zimrats, tie bija Šimeja bērni. I Chronicles 8:22 Un Jezpans un Ēbers un Eliēls I Chronicles 8:23 Un Abdons un Sihrus un Hanans I Chronicles 8:24 Un Ananaja un Elams un Antotija I Chronicles 8:25 Un Jepdeja un Pnuēls, tie bija Zazaka bērni. I Chronicles 8:26 Un ZamSerajus un Zekarija un Atalija. I Chronicles 8:27 Un Jaērezija un Elija un Sihrus, tie bija Jerokama bērni. I Chronicles 8:28 Tie bija tēvu namu virsnieki savos rados un valdnieki un dzīvoja Jeruzālemē. I Chronicles 8:29 Un Gibeonā dzīvoja Gibeona tēvs, un viņa sievai bija vārds Maēka. I Chronicles 8:30 Un viņa pirmdzimušais dēls bija Abdons, tad Curs un Ķis un Baāls un Nadabs. I Chronicles 8:31 Un Ģedors un Ahijus un Zeķers. I Chronicles 8:32 Un Miklots dzemdināja Zimeū, un tie dzīvoja arīdzan blakām saviem brāļiem Jeruzālemē pie saviem brāļiem. I Chronicles 8:33 Un Ners dzemdināja Ķisu, un Ķis dzemdināja Saulu, un Sauls dzemdināja Jonatānu un Malķizuū un Abinadabu un Ezbaālu. I Chronicles 8:34 Un Jonatāna dēls bija Meribaāls, un Meribaāls dzemdināja Mihu. I Chronicles 8:35 Un Mihas bērni bija: Pitons un Meleķs un Taērus un Ahazs. I Chronicles 8:36 Un Ahazs dzemdināja Joadu, un Joadus dzemdināja Alemetu un Asmavetu un Zimru, un Zimrus dzemdināja Mocu, I Chronicles 8:37 Un Mocus dzemdināja Bineū, tā dēls bija Ravus, tā Eliazus, tā Acels. I Chronicles 8:38 Un Acelim bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Asrikams, Bokrus un Ismaēls un Zearija un Obadija un Hanans. Visi šie ir Aceļa bērni. I Chronicles 8:39 Un viņa brāļa Ešeka bērni bija: Ulams, viņa pirmdzimušais, Jeūs, otrais, un Elivelets, trešais. I Chronicles 8:40 Un Ulama bērni bija stipri varoņi, kas stopu vilka, un tiem bija daudz bērnu un bērnu bērni, simts piecdesmit; tie visi bija Benjamina bērni. I Chronicles 9:0 I Chronicles 9:1 Un viss Israēls tapa uzrakstīts, un redzi, tie ir rakstīti Israēla ķēniņu grāmatā. Un Jūda tapa aizvests uz Bābeli savu grēku dēļ. I Chronicles 9:2 Proti tie pirmie iedzīvotāji, kas savā īpašumā, savās pilsētās dzīvoja: Israēls, priesteri un Leviti un (dieva nama) apkalpotāji. I Chronicles 9:3 Un Jeruzālemē dzīvoja no Jūda bērniem un no Benjamina bērniem un no Efraīma un Manasus bērniem: I Chronicles 9:4 Utajus, Amjuda dēls, - tas bija Omra dēls, tas Imra, tas Banus dēls, - no Pereca, Jūda dēla, bērniem; I Chronicles 9:5 Un no Šiloniešiem: Azajus, tas pirmdzimušais, un viņa bērni; I Chronicles 9:6 Un no Zerus bērniem: Jeguēls un viņa brāļi, sešsimt un deviņdesmit. I Chronicles 9:7 Un no Benjamina bērniem: Šalus, Mešulama dēls, tas bija Odavijas, tas Aznuas dēls, I Chronicles 9:8 Un Jēneja, Jeroama dēls, un Elus, Uzus dēls, Mikrus dēla dēls, un Mešulams, Šefatijas dēls, tas bija Reguēļa, tas Jebneja dēls, I Chronicles 9:9 Un viņa brāļi pēc viņu radiem, deviņsimt piecdesmit un seši. Visi tie vīri bija virsnieki pār saviem tēvu namiem. I Chronicles 9:10 Un no priesteriem: Jedaja un Jojaribs un Jaķins, I Chronicles 9:11 Un Azarija, Hilķijas dēls, tas bija Mešulama, tas Cadoka, tas Merajota, tas Aķitoba dēls, Dieva nama priekšnieks. I Chronicles 9:12 Un Adaja, Jeroama dēls, tas bija Pašhura, tas Malhijas dēls, un Maēzajus, Adiēļa dēls, tas bija Jakzera, tas Mešulama, tas Mezilemita, tas Immera dēls, I Chronicles 9:13 Un viņu brāļi, savu tēvu namu virsnieki, tūkstoš septiņsimt un sešdesmit, stipri varoņi pie Dieva nama kalpošanas. I Chronicles 9:14 Un no Levitiem, no Merarus bērniem: Šemaja, Hašuba dēls, tas bija Azrikama, tas Hašabijas dēls, I Chronicles 9:15 Un Bakbakars, Ķeres un Galals un Matanija, Mihas dēls, tas bija Sihrus, tas Asafa dēls, I Chronicles 9:16 Un Obadija, Šemajas dēls, tas bija Ģelala, tas Jedutuna dēls un Bereķija, Asafa dēls, Elkanas dēla dēls, kas dzīvoja Netofatiešu ciemos. I Chronicles 9:17 Un vārtu sargi bija: Šalums un Akubs un Talmons un Aķimans ar saviem brāļiem, un Šalums bija par virsnieku. I Chronicles 9:18 Un līdz šim šie ir pie ķēniņa vārtiem pret rītiem vārtu sargi Levja bērnu lēģeriem. I Chronicles 9:19 Un Šalums, Kores dēls, tas bija AbiAsafa, tas Koraha dēls, un viņa brāļi no viņa tēva nama, tie Koraha dēli, bija pēc savas klausības sliekšņu sargi dzīvoklī, kā viņu tēvi bija bijuši durvju sargi Tā Kunga lēģerī. I Chronicles 9:20 Un Pinehas, Eleazara dēls, bija citkārt tiem par virsnieku; Tas Kungs bija ar to. I Chronicles 9:21 Zaharija, Me Šelemijas dēls, bija par vārtu sargu pie saiešanas telts durvīm. I Chronicles 9:22 Par sliekšņu sargiem iecelti bija pavisam divsimt divpadsmit; tie bija pierakstīti savos ciemos. Dāvids un Samuēls, tas redzētājs, tos tai amatā bija iecēluši uz ticību, I Chronicles 9:23 Ka tie ar saviem bērniem sargātu Tā Kunga namu, telts nama vārtus. I Chronicles 9:24 Un tie sargi stāvēja pret tiem četriem vējiem, pret rītiem, pret vakariem pret ziemeli un pret dienasvidu. I Chronicles 9:25 Un viņu brāļiem ciemos katru septīto dienu bija jānāk kalpot ar tiem. I Chronicles 9:26 Jo šie četri sargu virsnieki, tie Leviti, bija iecelti uz ticību pār Dieva nama kambariem un mantām. I Chronicles 9:27 Un tie palika caurām naktīm ap Dieva namu, jo tiem tas bija jāapsargā un ik rītu vārti jāatdara. I Chronicles 9:28 Un citi no tiem bija iecelti pār dievkalpošanas rīkiem, ko tie pēc skaita ienesa un pēc skaita iznesa. I Chronicles 9:29 Un citi no tiem bija iecelti pār traukiem un pār visiem svētiem traukiem, un pār tiem kviešu miltiem un vīnu un eļļu un vīraku un dārgām zālēm. I Chronicles 9:30 Un no priesteru bērniem citi sataisīja smaržīgu svaidāmu eļļu. I Chronicles 9:31 Un Matatijam no Levitiem, kas bija Šaluma, Koraha dēla, pirmdzimušais, pannu darbs bija uzticēts. I Chronicles 9:32 Un no Kehāta bērniem, viņu brāļiem, citiem bija uzticēta maizes uzlikšana, ka tā ik svētdienas taptu uzlikta. I Chronicles 9:33 Un šie, kas bija dziedātāji, Levitu tēvu namu virsnieki, bija atsvabināti no mantu kambariem, jo tie bija kalpošanā dienām naktīm. I Chronicles 9:34 Šie ir Levitu tēvu namu virsnieki pēc saviem radiem, virsnieki. Šie dzīvoja Jeruzālemē. I Chronicles 9:35 Bet Gibeonā dzīvoja Jejels, Gibeona tēvs, un viņa sievai bija vārds Maēka. I Chronicles 9:36 Un viņa pirmdzimušais dēls bija Abdons, tad Curs un Ķis un Baāls un Ners un Nadabs. I Chronicles 9:37 Un Ģedors un Aājus un Zaharija un Miklots. I Chronicles 9:38 Un Miklots dzemdināja Zimeamu; šie arīdzan dzīvoja blakām saviem brāļiem Jeruzālemē pie saviem brāļiem. I Chronicles 9:39 Ners dzemdināja Ķisu, un Ķis dzemdināja Saulu, un Sauls dzemdināja Jonatānu un Malķizuū un Abinadabu un Ezbaālu. I Chronicles 9:40 Un Jonatāna dēls bija Meribaāls, un Meribaāls dzemdināja Mihu. I Chronicles 9:41 Un Mihas bērni bija Pitons un Meleks un Taērijus. I Chronicles 9:42 Un Ahazs dzemdināja Jaēru, un Jaērus dzemdināja Alemetu un Asmavetu un Zimru, un Zimrus dzemdināja Mocu. I Chronicles 9:43 Un Mocus dzemdināja Bineū, tam dēls bija Revaja, tam Eleazus, tam Acels. I Chronicles 9:44 Un Acelim bija seši dēli un šie ir viņu vārdi: Asrikams, Bokrus un Jezmaēls un Zearija un Obadija un Hanans, - šie ir Aceļa bērni. I Chronicles 10:0 I Chronicles 10:1 Un Fīlisti karoja pret Israēli, un Israēla vīri bēga no Fīlistiem un krita nokauti uz Ģilboas kalniem. I Chronicles 10:2 Bet Fīlisti lauzās uz Saulu un uz viņa dēliem, un Fīlisti nokāva Jonatānu un Abinadabu un Malķizuū, Saula dēlus. I Chronicles 10:3 Un kaušana bija briesmīga pret Saulu, un strēlnieki viņu aizņēma ar saviem stopiem, ka tam bailes uznāca no tiem strēlniekiem. I Chronicles 10:4 Tad Sauls sacīja uz savu bruņu nesēju: izvelc savu zobenu un nodur mani ar to, ka šie neapgraizītie nenāk un mani neliek smieklā. Bet viņa bruņu nesējs negribēja, jo viņš bijās ļoti. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz to. I Chronicles 10:5 Kad nu viņa bruņu nesējs redzēja, ka Sauls bija nomiris, tad viņš arī metās uz zobenu un nomira. I Chronicles 10:6 Tā Sauls nomira un viņa trīs dēli un viss viņa nams nomira kopā. I Chronicles 10:7 Kad nu visi Israēla ļaudis ielejā redzēja, ka tie bēga un ka Sauls un viņa dēli bija nomiruši, tad tie atstāja savas pilsētas un bēga, un Fīlisti nāca un tanīs dzīvoja. I Chronicles 10:8 Un otrā dienā Fīlisti nāca, tos nokautos aplaupīt, un atrada Saulu un viņa dēlus guļam uz Ģilboas kalniem. I Chronicles 10:9 Un tie tam novilka drēbes un paņēma viņa galvu un viņa bruņas, un tos sūtīja pa Fīlistu zemi apkārt par priecīgu ziņu saviem elkiem un ļaudīm. I Chronicles 10:10 Un tie nolika viņa bruņas sava dieva namā un viņa galvu tie piekala Dagona namā. I Chronicles 10:11 Kad nu visi ļaudis Jabesā Gileādā dzirdēja visu, ko Fīlisti Saulam bija darījuši, I Chronicles 10:12 Tad visi spēcīgie vīri cēlās un paņēma Saula miesas un viņa dēlu miesas un tās pārnesa uz Jabesu un apraka viņu kaulus Jabesā apakš ozola, un gavēja septiņas dienas. I Chronicles 10:13 Tā Sauls nomira savos grēkos, ko bija darījis pret To Kungu, Tā Kunga vārda dēļ, ko viņš neturēja, arī ka viņš to zīlnieci bija vaicājis un meklējis, I Chronicles 10:14 Un nebija vaicājis To Kungu; tāpēc viņš tam lika mirt un piešķīra valstību Dāvidam, Isajus dēlam. I Chronicles 11:0 I Chronicles 11:1 Un viss Israēls sapulcinājās pie Dāvida Hebronē un sacīja: redzi, mēs esam tavi kauli un tava miesa. I Chronicles 11:2 Jau sen, kamēr Sauls bija par ķēniņu, tu Israēli esi izvadījis un ievadījis, un Tas Kungs, tavs Dievs, uz tevi sacījis: tev būs manus Israēla ļaudis ganīt un tapt par valdnieku pār maniem Israēla ļaudīm. I Chronicles 11:3 Un visi Israēla vecaji nāca pie ķēniņa Hebronē, un Dāvids ar tiem derēja derību Hebronē Tā Kunga priekšā. Un tie svaidīja Dāvidu par ķēniņu pār Israēli, pēc Tā Kunga vārda caur Samuēli. I Chronicles 11:4 Tad Dāvids un viss Israēls nogāja uz Jeruzālemi (šī ir Jebuza), un tur Jebusieši bija tās zemes iedzīvotāji. I Chronicles 11:5 Un Jebuzas iedzīvotāji sacīja uz Dāvidu: te tu netiksi iekšā. Bet Dāvids uzņēma Ciānas pili, - šī ir Dāvida pilsēta. I Chronicles 11:6 Tad Dāvids sacīja: kas pirmais Jebusiešus kaus, tas būs par virsnieku un lielkungu. Tad Joabs, Cerujas dēls, visupirmais tika augšā un palika par virsnieku. I Chronicles 11:7 Un Dāvids dzīvoja tai pilī, tāpēc to sauca par Dāvida pilsētu. I Chronicles 11:8 Un viņš uztaisīja to pilsētu visapkārt, no Millus iesākot visapkārt; bet Joabs pameta dzīvus, kas pilsētā atlikās. I Chronicles 11:9 Un Dāvids auga augumā un Tas Kungs Cebaot bija ar viņu. I Chronicles 11:10 Un šie ir Dāvida varoņu virsnieki, kas viņa valstībā stipri pie viņa turējās ar visu Israēli, viņu celt par ķēniņu pēc Tā Kunga vārda uz Israēli. I Chronicles 11:11 Un šis ir Dāvida varoņu skaits: Jazabeams, Akmona dēls, tas augstākais no tiem trīsdesmit; viņš pacēla savu šķēpu pret trīs simtiem, kamēr tos nokāva vienā reizē. I Chronicles 11:12 Un pēc viņa bija Eleazars, Dodus dēls, Aoka dēla dēls, tas bija viens no tiem trim varoņiem. I Chronicles 11:13 Viņš bija pie Dāvida PasDamimā, kad Fīlisti tur bija sapulcējušies karā; un tur bija druvas gabals ar miežiem, un tie ļaudis bēga no Fīlistiem. I Chronicles 11:14 Tad tie nostājās pašā tīruma vidū un to aizstāvēja un kāva Fīlistus, un Tas Kungs deva lielu pestīšanu. I Chronicles 11:15 Un trīs no tiem trīsdesmit virsniekiem nogāja pie Dāvida uz to akmens kalnu Adulama alā. Un Fīlistu karaspēks bija apmeties Refaīm ielejā. I Chronicles 11:16 Un Dāvids bija to brīdi pils kalnā, un Fīlisti bija karavīrus ielikuši Bētlemē. I Chronicles 11:17 Un Dāvidam iekārojās un viņš sacīja: kas man dos ūdeni dzert no akas pie Bētlemes vārtiem? I Chronicles 11:18 Tad tie trīs izlauzās caur Fīlistu lēģeri un smēla ūdeni no akas pie Bētlemes vārtiem, un ņēma un atnesa to pie Dāvida. Bet Dāvids to negribēja dzert, bet to izlēja Tam Kungam I Chronicles 11:19 Un sacīja: lai Dievs mani pasargā, ka es to būtu darījis un šo vīru asinis dzēris par viņu dzīvību, jo tie savu dzīvību netaupīdami to atnesuši; un viņš to negribēja dzert. To darīja šie trīs varoņi. I Chronicles 11:20 Un Abizajus, Joaba brālis, bija arī par virsnieku pār trim; un tas pacēla savu šķēpu un nokāva trīs simtus. Un tam bija slava starp tiem trim. I Chronicles 11:21 Starp šiem otriem trim viņš bija jo lielā godā, un viņš tiem bija par virsnieku, bet tos pirmajus trīs viņš nepanāca. I Chronicles 11:22 Benaja, Jojadas dēls, stipra vīra dēls, kas lielus darbus darījis, no Kabceēles, tas kāva divus stiprus Moabiešu lauvas, un nogāja un kāva vienu lauvu pašā alā sniega laikā. I Chronicles 11:23 Viņš nokāva arī vienu Ēģiptes vīru, vīru pieci olektis garu, un tam Ēģiptietim bija šķēps rokā kā riestava; bet šis tam piegāja ar zizli un izrāva to šķēpu no tā ēģiptieša rokas un to nokāva ar viņa paša šķēpu. I Chronicles 11:24 To darīja Benaja, Jojadas dēls, un šis bija slavens starp tiem trim varoņiem. I Chronicles 11:25 Un viņš bija tas augstākais starp trīsdesmit, bet tos trīs (pirmajus) viņš nepanāca. Un Dāvids to iecēla par savu padomnieku. I Chronicles 11:26 Un karaspēka varoņi bija: Azaēls, Joaba brālis; Elanans, Dodus dēls, no Bētlemes; I Chronicles 11:27 Zamots no Aroras, Elecs no Pelonas; I Chronicles 11:28 Īrus, Ikeša dēls, no Tekoas; Abiēzers no Antotas; I Chronicles 11:29 Zibekajus, Uzata dēls, Ilajus, Aoka dēls, I Chronicles 11:30 Makarajus no Retovas; Eleds, Baēnas dēls, no Netofas; I Chronicles 11:31 Itajus, Ribaja dēls, no Ģibejas Benjamina bērnos; Benaja no Pirgatoas; I Chronicles 11:32 Urajus no Gaāša upēm; Abiēls no Arbatas; I Chronicles 11:33 Asmavets no Baērumas; Elijabus, no Zaālbonas. I Chronicles 11:34 No Azema bērniem no Ģizonas bija: Jonatāns, Zages dēls no Araras; I Chronicles 11:35 Ahijams, Zakara dēls, no Araras; Elivals, Ura dēls, I Chronicles 11:36 Hefers no Maķeras; Ahijus no Pelonas; I Chronicles 11:37 Ecrus no Karmela; Naērajus, Azbajus dēls, I Chronicles 11:38 Joēls Nātana brālis; Mibears, Agra dēls, I Chronicles 11:39 Celeķs no Amona; Naķerajus no Berotas, bruņu nesējs Joabam, Cerujas dēlam; I Chronicles 11:40 Īrus, Jetrus dēls, Gārebs, Jetrus dēls, I Chronicles 11:41 Ūrija, tas Etietis; Zabads, Aķelaja dēls, I Chronicles 11:42 Adinus, Zizus dēls, tas Rūbenietis, Rūbeniešu virsnieks, un pie viņa bija vēl trīsdesmit; I Chronicles 11:43 Hanans, Maēkas dēls, un Jehošafats no Matonas; I Chronicles 11:44 Uzija no Astras; Šamus un Jajels, Otama dēli, no Aroēras; I Chronicles 11:45 Jediaēls, Zimrus dēls, un Joūs, viņa brālis, no Ticas; I Chronicles 11:46 Eliēls no Maēvas, un Jeribajus un Jozavijas, Elnaāma dēli; un Jetmus no Moaba; I Chronicles 11:47 Eliēls un Abeds un Jaēziēls no Mecobajas. I Chronicles 12:0 I Chronicles 12:1 Un šie ir, kas pie Dāvida nāca uz Ciklagu, kad tas vēl mita svešumā Saula, Ķisa dēla, pēc. Un tie bija arīdzan no tiem varoņiem, kara palīgi, I Chronicles 12:2 Stopu nesēji, akmeņu metēji ar labo un ar kreiso roku un bultu šāvēji no stopa. Tie bija no Saula brāļiem, no Benjamina. I Chronicles 12:3 Tie pirmie bija Aķiēzers un Joas, Zaāmas bērni no Ģibeas, tad Jeziēls un Pelecs, Asmaveta bērni, un Barakus un Jeūs no Antotas. I Chronicles 12:4 Un Jezmaja no Gibeonas bija jo varens starp tiem trīsdesmit un pār tiem trīsdesmit. Un Jeremija un Jaēziēls un Jehohanans un Jozabats no Ģederas, I Chronicles 12:5 Eleūzajus un Jerimots un Bealija un Samarija un Zevataja no Aravas, I Chronicles 12:6 Elkanus un Jezija un Azareēls un Joēzers un Jazabeams, Koraha dēli, I Chronicles 12:7 Un Joēlus un Zabadija, Jeroama dēli, no Ģedoras. I Chronicles 12:8 No Gada bērniem arīdzan Dāvidam tai pilskalnā tuksnesī piekrita vareni karavīri, priekšturamu bruņu un šķēpu nesēji, no izskata kā lauvas un čakli kā stirnas pa kalniem. I Chronicles 12:9 Tas pārākais bija Ezers, otrais Obadija, trešais Elijabs, I Chronicles 12:10 Ceturtais Mazmanus, piektais Jeremija, I Chronicles 12:11 Sestais Atajus, septītais Eliēls, I Chronicles 12:12 Astotais Jehohanans, devītais Ebsabads, I Chronicles 12:13 Desmitais Jeremija, vienpadsmitais Makbanajus. I Chronicles 12:14 Šie bija no Gada bērniem, kara virsnieki, tie mazākie viens par simtu, tie lielākie par tūkstoti. I Chronicles 12:15 Šie ir tie, kas pār Jardāni pārgāja pirmā mēnesī, kad tā bija pilna līdz pašiem krastiem, un tie izdzina visus ielejas ļaudis pret rītiem un pret vakariem. I Chronicles 12:16 No Benjamina un Jūda bērniem nāca arīdzan pie Dāvida uz pilskalnu. I Chronicles 12:17 Un Dāvids tiem izgāja pretī un bildināja un uz tiem sacīja: ja jūs ar miera prātu pie manis esat nākuši, man palīdzēt, tad man būs viena sirds ar jums; bet ja jūs mani ar viltu gribat nodot maniem ienaidniekiem, un tomēr netaisnības pie manis nav, tad lai mūsu Dievs to redz un soda. I Chronicles 12:18 Bet Tas Gars nāca uz Amaaju, to virsnieku pār trīsdesmit (un tas sacīja): tev mēs piederam, Dāvid un ar tevi mēs būsim, tu Isajus dēls: miers, miers lai ir ar tevi un miers ar taviem palīgiem, jo tavs Dievs ir tavs palīgs. Tad Dāvids tos pieņēma un tos iecēla par karapulku virsniekiem. I Chronicles 12:19 Arī no Manasus Dāvidam piekrita, kad tas ar Fīlistiem nāca pret Saulu karot, bet šiem nepalīdzēja; jo Fīlistu lielkungi pēc sava padoma to atlaida sacīdami: viņš pāries pie sava kunga Saula un mūsu galvas kritīs. I Chronicles 12:20 Kad viņš gāja uz Ciklagu, tad tam no Manasus piekrita Adnaks un Jozabats un Jediaēls un Mikaēls un Jozabads un Elijus un Ciltajus, virsnieki pār Manasus tūkstošiem. I Chronicles 12:21 Un tie Dāvidam palīdzēja pret (Amalekiešu) sirotājiem, jo tie visi bija stipri varoņi un palika par kara virsniekiem. I Chronicles 12:22 Un ikdienas Dāvidam piekrita palīgi, tiekams tas karaspēks palika tik liels kā Dieva karaspēks. I Chronicles 12:23 Un šis ir to galvu skaits, kas bija apbruņojušies uz karu un nākuši pie Dāvida uz Hebroni, ka viņam piešķirtu Saula valstību pēc Tā Kunga vārda. I Chronicles 12:24 Jūda bērnu, kas priekšturamās bruņas un šķēpus nesa, bija seši tūkstoši un astoņsimt uz karu gatavi. I Chronicles 12:25 No Sīmeana bērniem bija septiņi tūkstoši un simts stipri kara varoņi. I Chronicles 12:26 No Levja bērniem četrtūkstoš un sešsimt. I Chronicles 12:27 Un Jojadus, Ārona bērnu valdnieks, un ar to trīs tūkstoši un septiņsimt. I Chronicles 12:28 Un Cadoks, jauns stiprs varonis, un no viņa tēva nama bija divdesmit divi virsnieki. I Chronicles 12:29 Un no Benjamina bērniem bija Saula brāļu trīs tūkstoši; jo līdz tam laikam vēl viss vairums turējās pie Saula nama. I Chronicles 12:30 Un no Efraīma bērniem divdesmit tūkstoši un astoņsimt stipri varoņi, vīri, kam bija liela slava savu tēvu namā. I Chronicles 12:31 Un no Manasus puscilts astoņpadsmit tūkstoši, kas ar vārdu tika noteikti, ka nāktu, Dāvidu celt par ķēniņu. I Chronicles 12:32 Un no Izašara bērniem, kas bija gudri noprast, kas Israēlim katrā laikā bija darāms; šo virsnieku bija divsimt, un visi viņu brāļi darīja pēc viņu vārda. I Chronicles 12:33 No Zebulona, kas izgāja karā apbruņoti ar visādām karabruņām, bija piecdesmit tūkstoši, savā kārtā stāvēdami ar drošu sirdi. I Chronicles 12:34 Un no Naftalus bija tūkstotis virsnieki un ar tiem trīsdesmit septiņi tūkstoši ar priekšturamām bruņām un šķēpiem. I Chronicles 12:35 Un no Dana bērniem uz karu gatavi divdesmit un astoņi tūkstoši un sešsimt. I Chronicles 12:36 Un no Ašera, kas izgāja karā, uz kaušanos gatavi, četrdesmit tūkstoši. I Chronicles 12:37 Un no PārJardānes, no Rūbena un Gada bērniem un no Manasus puscilts ar visādām kara bruņām, simts un divdesmit tūkstoši. I Chronicles 12:38 Visi šie karavīri, ar drošu sirdi pēc kārtas pulkos stāvēdami, nāca uz Hebroni, Dāvidu celt par ķēniņu pār visu Israēli. Un arī visiem citiem no Israēla bija vienāda sirds, Dāvidu celt par ķēniņu. I Chronicles 12:39 Un tie tur bija pie Dāvida trīs dienas, ēda un dzēra, jo viņu brāļi priekš tiem bija sataisījuši. I Chronicles 12:40 Un kas tuvu pie tiem dzīvoja līdz Īsašaram un Zebulonam un Naftalum, tie nesa maizi uz ēzeļiem un kamieļiem un zirgēzeļiem un uz vēršiem, miltu ēdienus, vīģu un rozīņu raušus un vīnu un eļļu un vēršus un avis lielā pulkā; jo līksmība bija iekš Israēla. I Chronicles 13:0 I Chronicles 13:1 Un Dāvids aprunājās ar tiem virsniekiem pār tūkstošiem un pār simtiem un ar visiem lielkungiem. I Chronicles 13:2 Un Dāvids sacīja uz visu Israēla draudzi: ja jums šķiet labi esam un ja tas ir no Tā Kunga mūsu Dieva, tad sūtīsim visur apkārt pie saviem citiem brāļiem visās Israēla valstīs un pie tiem priesteriem un Levitiem savās pilsētās un viņu apgabalos, ka tie pie mums sapulcējās, I Chronicles 13:3 Un atvedīsim sava Dieva šķirstu atkal pie sevis; jo Saula laikā mēs to neesam meklējuši. I Chronicles 13:4 Tad visa draudze sacīja, lai tā darot, jo šī valoda patika visiem ļaudīm. I Chronicles 13:5 Tad Dāvids sapulcināja visu Israēli no Ēģiptes Šihoras, līdz kur nāk uz Hamatu, atvest Dieva šķirstu no KiriatJearimas. I Chronicles 13:6 Tad Dāvids cēlās ar visu Israēli uz Baālu, tā ir KiriatJearima iekš Jūda, no turienes atvest Dieva Tā Kunga šķirstu, Tā Kunga, kas mīt pār ķerubiem, kur viņa vārds top piesaukts. I Chronicles 13:7 Un tie veda Dieva šķirstu uz jauniem ratiem no Abinadaba nama, un Uza un Ahijus vadīja tos ratus. I Chronicles 13:8 Un Dāvids un viss Israēls līksmojās Dieva priekšā ar visu spēku, ar dziesmām un ar koklēm un somastabulēm un bungām un pulkstenīšiem un bazūnēm. I Chronicles 13:9 Bet kad tie nāca līdz Ķidona klonam, tad Uza izstiepa savu roku, to šķirstu turēt, jo tie vērši (to) gāza. I Chronicles 13:10 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Uzaju, un viņš to sita par to, ka tas savu roku bija izstiepis pēc tā šķirsta, un tas tur nomira Dieva priekšā. I Chronicles 13:11 Un Dāvids noskuma, ka Tas Kungs tādu robu robojis, Uzu sizdams, un to vietu nosauca PerecUza (Uzas robs) līdz šai dienai. I Chronicles 13:12 Un Dāvids bijās Dievu tai dienā un sacīja: kā lai es Dieva šķirstu atvedu pie sevis? I Chronicles 13:13 Un Dāvids neveda to šķirstu pie sevis Dāvida pilī, bet to nolika Gatieša ObedEdoma namā. I Chronicles 13:14 Tā Dieva šķirsts palika pie ObedEdoma viņa namā trīs mēnešus, un Tas Kungs svētīja ObedEdoma namu un visu, kas tam bija. I Chronicles 14:0 I Chronicles 14:1 Un Īrams, Tirus ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus un mūrniekus un būvmeistarus, viņam uztaisīt namu. I Chronicles 14:2 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis par ķēniņu pār Israēli; jo viņa valstība tapa varen paaugstināta viņa Israēla ļaužu labad. I Chronicles 14:3 Un Dāvids ņēma vēl vairāk sievu Jeruzālemē un Dāvidam dzima vēl vairāk dēlu un meitu. I Chronicles 14:4 Un šie ir to bērnu vārdi, kas viņam piedzima Jeruzālemē: Šamuūs un Zobabs, Nātans un Salamans. I Chronicles 14:5 Un Jebears un Elizuūs un Elvalets I Chronicles 14:6 Un Nogus un Nevegs un Japius I Chronicles 14:7 Un Elišamus un BaelJadus un Elivalets. I Chronicles 14:8 Kad nu Fīlisti dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par ķēniņu pār visu Israēli, tad visi Fīlisti nāca, Dāvidu meklēt. Un kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš tiem izgāja pretī. I Chronicles 14:9 Un Fīlisti nāca un izplētās Refaīm ielejā. I Chronicles 14:10 Tad Dāvids vaicāja Dievam un sacīja: vai man būs iet pret Fīlistiem, un vai tu tos dosi manā rokā? Un Tas Kungs tam sacīja: celies, jo es tos došu tavā rokā. I Chronicles 14:11 Un tie gāja uz BaālPracim, un Dāvids tos tur sakāva, un Dāvids sacīja: Dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu roku, tā kā ūdens rauj. Tādēļ tie nosauca to vietu BaālPracim (rāveju vieta). I Chronicles 14:12 Un tie tur pameta savus dievus; un Dāvids pavēlēja, tos sadedzināt ar uguni. I Chronicles 14:13 Bet Fīlisti atkal nāca un apmetās ielejā. I Chronicles 14:14 Tad Dāvids atkal vaicāja Dievam, un Dievs uz to sacīja: neej aiz viņiem bet ej apkārt ap viņiem, un ej tiem virsū pret tiem raudu kokiem. I Chronicles 14:15 Un kad tu dzirdēsi soļus rībam raudu koku galotnēs, tad izej uz kaušanos, jo Dievs iziet tavā priekšā, kaut Fīlistu karaspēku. I Chronicles 14:16 Un Dāvids darīja, kā Dievs tam bija pavēlējis; un tie kāva Fīlistu karaspēku no Gibeonas līdz Gazerai. I Chronicles 14:17 Tā Dāvida slava izpaudās pa visām zemēm, un Tas Kungs lika bailēm no viņa uziet visiem pagāniem. I Chronicles 15:0 I Chronicles 15:1 Un Dāvids uztaisīja sev namus Dāvida pilsētā un sataisīja vietu Dieva šķirstam un tam uzcēla telti. I Chronicles 15:2 Tad Dāvids sacīja: neviens lai nenes Dieva šķirstu kā vien Leviti, jo tos Tas Kungs ir izredzējis, nest Dieva šķirstu un viņam kalpot mūžīgi. I Chronicles 15:3 Un Dāvids sapulcēja visu Israēli uz Jeruzālemi, novest Dieva šķirstu savā vietā, ko viņš tam bija sataisījis. I Chronicles 15:4 Un Dāvids sasauca Ārona bērnus un Levitus: I Chronicles 15:5 No Kehāta bērniem virsnieku Uriēli ar saviem brāļiem, simt un divdesmit; I Chronicles 15:6 No Merarus bērniem virsnieku Asaju ar saviem brāļiem, divsimt un divdesmit; I Chronicles 15:7 No Ģerzoma bērniem virsnieku Joēli ar saviem brāļiem, simt un trīsdesmit. I Chronicles 15:8 No Elicafana bērniem virsnieku Šemaju ar saviem brāļiem, divsimt; I Chronicles 15:9 No Hebrona bērniem virsnieku Eliēli ar saviem brāļiem, astoņdesmit; I Chronicles 15:10 No Uziēļa bērniem virsnieku Aminadabu ar saviem brāļiem, simt un divpadsmit. I Chronicles 15:11 Un Dāvids aicināja priesterus Cadoku un Abjataru, un Levitus Uriēli, Azaju un Joēli, Šemaju un Eliēli un Aminadabu I Chronicles 15:12 Un uz tiem sacīja: jūs Levitu tēvu namu virsnieki, svētījaties paši ar saviem brāļiem un atvedat Tā Kunga, Israēla Dieva, šķirstu, kur es tam vietu sataisījis. I Chronicles 15:13 Jo viņu reiz, kad jūs klāt nebijāt, Tas Kungs, mūsu Dievs, izlauza robu mūsu starpā, tāpēc ka to nemeklējām, kā pienācās. I Chronicles 15:14 Tad tie priesteri un Leviti svētījās, atvest Tā Kunga, Israēla Dieva, šķirstu. I Chronicles 15:15 Un Levitu bērni nesa Dieva šķirstu, itin kā Mozus bija pavēlējis pēc Tā Kunga vārda, ar kārtīm uz saviem kamiešiem. I Chronicles 15:16 Un Dāvids pavēlēja Levitu virsniekiem sarīkot savus brāļus, tos dziedātājus, ar spēlēm, ar soma stabulēm, ar koklēm un pulkstenīšiem, skaņi dziedāt un balsi pacelt ar prieku. I Chronicles 15:17 Tad Leviti iecēla Hemanu, Joēļa dēlu, un no viņa brāļiem Asafu, Bereķijas dēlu, un no Merarus bērniem, saviem brāļiem, Etanu, Kuzajas dēlu, I Chronicles 15:18 Un ar šiem savus brāļus no otras kārtas, Zahariju, Benu un Jaēziēli un Zemiramotu un Jejeēli un Unnu, Elijabu un Benaju un Maāseju un Matitiju un Eliveleju un Mikneju un ObedEdomu un Jeīeli, tos vārtu sargus. I Chronicles 15:19 Un dziedātāji bija Hemans, Asafs un Etans, skandinādami ar vara pulkstenīšiem, I Chronicles 15:20 Un Zaharija un Aziēls un Zemiramots un Jeīels un Unnus un Elijabs un Maāseja un Benaja ar smalki skanīgām soma stabulēm, I Chronicles 15:21 Un Matitija un Elivelejus un Mikneja un ObedEdoms un Jeīels un Azazija, priekšā dziedādami ar astoņu stīgu koklēm. I Chronicles 15:22 Un Kananaja bija Levitu vadonis, (dziesmas) uzņemt, viņš tos mācīja uzņemt, jo viņš bija saprātīgs. I Chronicles 15:23 Un Bereķija un Elkanus bija šķirsta vārtu sargi. I Chronicles 15:24 Un Zabanija un Jehošafats un Netaneēls un Amasajus un Zaharija un Benaja un Eliēzers, tie priesteri, pūta trumetes Dieva šķirsta priekšā, un ObedEdoms un Jeķija bija šķirsta vārtu sargi. I Chronicles 15:25 Tā Dāvids un Israēla vecaji un virsnieki pār tūkstošiem nogāja, atvest Tā Kunga derības šķirstu no ObedEdoma nama ar prieku. I Chronicles 15:26 Un kad Dievs tiem Levitiem palīdzēja, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, tad tie upurēja septiņus vēršus un septiņus aunus. I Chronicles 15:27 Un Dāvids bija ģērbies nātnu svārkos un tāpat visi Leviti, kas to šķirstu nesa, un tie dziedātāji un Kananija, tas dziedātāju vadonis; Dāvidam bija arī linu plecusega. I Chronicles 15:28 Tā viss Israēls nesa augšām Tā Kunga derības šķirstu ar gavilēšanu un bazūņu skaņu un ar trumetēm un ar pulkstenīšiem, un spēlēja ar soma stabulēm un koklēm. I Chronicles 15:29 Un kad Tā Kunga derības šķirsts nonāca Dāvida pilī, tad Mikale, Saula meita, skatījās pa logu ārā un redzēja ķēniņu Dāvidu dejojam un spēlējam, un tā to nicināja savā sirdī. I Chronicles 16:0 I Chronicles 16:1 Un tie atveda Dieva šķirstu un to nolika tai teltī, ko Dāvids tam bija uzcēlis, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Dieva priekšā. I Chronicles 16:2 Un kad Dāvids tos dedzināmos upurus un pateicības upurus bija pabeidzis, tad viņš tos ļaudis svētīja Tā Kunga Vārdā. I Chronicles 16:3 Un viņš izdalīja ikkatram no Israēla, tā vīram kā sievai, pa klaipam maizes un pa gabalam gaļas un pa mēram vīna. I Chronicles 16:4 Un kādus no Levitiem viņš nolika par kalpotājiem priekš Tā Kunga šķirsta, godāt, teikt un slavēt To Kungu, Israēla Dievu. I Chronicles 16:5 Asafs bija par virsnieku un otrs pēc viņa Zaharija; Jeīls, Zemiramots, Jeķiēls un Matitija un Elijabs un Benaja un ObedEdoms un Jeīels ar spēlēm, somastabulēm un koklēm, un Asafs skandināja ar pulkstenīšiem. I Chronicles 16:6 Un Benaja un Jeaziēls, tie priesteri, pūta vienmēr trumetes Dieva derības šķirsta priekšā. I Chronicles 16:7 Tai dienā Dāvids pirmo reiz deva šo dziesmu, To Kungu slavēt, caur Asafu un viņa brāļiem: I Chronicles 16:8 Teiciet To Kungu, piesauciet Viņa vārdu, dariet zināmus starp tautām Viņa darbus. I Chronicles 16:9 Dziedājiet Viņam, slavējiet To ar dziesmām, pārdomājiet visus Viņa brīnumus. I Chronicles 16:10 Slavējiet viņa svēto vārdu, lai sirds priecājās tiem, kas To Kungu meklē. I Chronicles 16:11 Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa stipruma, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās. I Chronicles 16:12 Pieminiet Viņa brīnumus, ko Viņš darījis, Viņa brīnuma zīmes un Viņa mutes tiesas. I Chronicles 16:13 Tu, Israēl, Viņa kalpa dzimums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzētie. I Chronicles 16:14 Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs, Viņa tiesas iet pār visu zemi. I Chronicles 16:15 Pieminiet mūžīgi Viņa derību, to vārdu, ko Viņš iecēlis tūkstošiem dzimumiem, I Chronicles 16:16 Ko Viņš derējis ar Ābrahāmu un ko zvērējis Īzakam. I Chronicles 16:17 To Viņš arī Jēkabam iecēlis par likumu un Israēlim par mūžīgu derību, I Chronicles 16:18 Sacīdams: tev Es došu Kanaāna zemi, jūsu mantības daļu; - I Chronicles 16:19 Kad jūs bijāt mazs pulciņš, ne daudz, un svešinieki iekš tās. I Chronicles 16:20 Un tie staigāja no vienas tautas pie otras, un no vienas valsts pie citiem ļaudīm. I Chronicles 16:21 Viņš nekam neļāva tos spaidīt, Viņš arī ķēniņus pārmācīja viņu dēļ. I Chronicles 16:22 Neaizskariet Manus svaidītos, un nedariet ļauna Maniem praviešiem. I Chronicles 16:23 Dziedājiet Tam Kungam, visa zeme, sludinājiet ikdienas Viņa pestīšanu. I Chronicles 16:24 Teiciet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus. I Chronicles 16:25 Jo Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams un bijājams pār visiem dieviem. I Chronicles 16:26 Jo visi pagānu dievi ir elki, bet Tas Kungs debesis radījis. I Chronicles 16:27 Augstība un gods ir Viņa priekšā, spēks un līksmība ir Viņa vietā. I Chronicles 16:28 Dodiet Tam Kungam, jūs ļaužu tautas, dodiet Tam Kungam godu un spēku, I Chronicles 16:29 Dodiet Tam Kungam Viņa vārda godu, atnesiet dāvanas un nāciet priekš Viņa vaiga, pielūdziet To Kungu svētā glītumā. I Chronicles 16:30 Bīstaties priekš Viņa, visa pasaule; tiešām zeme stāv un nekustās. I Chronicles 16:31 Lai debess priecājās un lai zeme līksmojās, un lai saka tautu starpā: Tas Kungs ir ķēniņš. I Chronicles 16:32 Lai jūra kauc un viss, kas iekš tās ir, lai lauki līksmojās ar visu, kas tur virsū. I Chronicles 16:33 Lai gavilē meža koki Tā Kunga priekšā, jo Tas nāk, zemi tiesāt. I Chronicles 16:34 Teiciet To Kungu, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. I Chronicles 16:35 Un sakāt: atpestī mūs, Dievs, mūsu Pestītājs, un sapulcini mūs un izglāb mūs no pagāniem, ka teicam Tavu svēto vārdu un Tevi augsti slavējam. I Chronicles 16:36 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen, un lai slavē To Kungu. - I Chronicles 16:37 Tā viņš tur Tā Kunga derības šķirsta priekšā lika palikt Asafam un viņa brāļiem, vienmēr kalpot tā šķirsta priekšā, ikdienas savā kārtā, I Chronicles 16:38 Un ObedEdomam ar saviem brāļiem, - to bija sešdesmit un astoņi, ObedEdomam, Jedituna dēlam, un Osam par vārtu sargiem, I Chronicles 16:39 Un priesterim Cadokam un viņa brāļiem, tiem priesteriem, priekš Tā Kunga dzīvokļa uz tā kalna Gibeonā, I Chronicles 16:40 Tam Kungam upurēt dedzināmos upurus uz dedzināmo upuru altāra vienmēr, rītos un vakaros, tā kā rakstīts Tā Kunga bauslībā, ko viņš Israēlim bija pavēlējis. I Chronicles 16:41 Un ar viņiem bija Hemans un Jedituns un tie citi izredzētie, kas ar vārdiem bija noteikti, To Kungu slavēt, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. I Chronicles 16:42 Un ar šiem Hemans un Jedituns, skandināt ar trumetēm un pulkstenīšiem un ar svētu dziesmu spēlēm, bet Jedituna bērni bija par vārtu sargiem. I Chronicles 16:43 Tā visi ļaudis nogāja ikkatrs savā namā, un Dāvids atgriezās, savu namu sveicināt. I Chronicles 17:0 I Chronicles 17:1 Un notikās, kad Dāvids savā namā dzīvoja, tad Dāvids sacīja uz pravieti Nātanu: redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet Tā Kunga derības šķirsts mīt starp telts deķiem. I Chronicles 17:2 Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: dari visu, kas ir tavā sirdī, jo Dievs ir ar tevi. I Chronicles 17:3 Bet tai pašā naktī Dieva vārds notika uz Nātanu sacīdams: I Chronicles 17:4 Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Tas Kungs: tev nebūs Man namu celt par mājas vietu. I Chronicles 17:5 Jo Es namā neesmu mitis no tās dienas, kad Israēli esmu izvedis, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli. I Chronicles 17:6 Visu to laiku, kad Es ar visu Israēli esmu staigājis, vai esmu vārdu runājis uz kādu no Israēla soģiem, kam Es pavēlējis Savus ļaudis ganīt, sacīdams: kāpēc jūs Man neuztaisiet ciedru namu? I Chronicles 17:7 Tad nu saki tā uz Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es tevi esmu ņēmis no ganības, no sīkiem lopiem, lai tu Maniem Israēla ļaudīm būtu par valdnieku. I Chronicles 17:8 Un Es ar tevi esmu bijis visur, kur tu esi gājis, un esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā un tev cēlis augstu vārdu, kā tiem lieliem kungiem vārds ir virs zemes. I Chronicles 17:9 Un Saviem Israēla ļaudīm Es esmu gādājis vietu un tos dēstījis, ka tie savā vietā dzīvo un vairs netop šaubīti, un netikli ļaudis tos vairs nespaida, kā senāk, I Chronicles 17:10 Un no tās dienas, kad Es soģus iecēlu pār Saviem Israēla ļaudīm. Un visus tavus ienaidniekus Es esmu pazemojis un tev daru zināmu, ka Tas Kungs tev cels namu. I Chronicles 17:11 Un notiks, kad tavs laiks būs pagājis, kad tu pie saviem tēviem iesi, tad Es pamodināšu tavu dzimumu pēc tevis, kas būs no taviem bērniem, un apstiprināšu viņa valstību. I Chronicles 17:12 Tas Man uztaisīs namu un Es apstiprināšu viņa goda krēslu mūžīgi. I Chronicles 17:13 Es tam būšu par tēvu un tas Man būs par dēlu, un Savu žēlastību Es no viņa neatraušu, kā Es to esmu atrāvis no tā, kas bija tavā priekšā. I Chronicles 17:14 Bet Es to Manā namā un Manā valstībā iecelšu mūžīgi, ka viņa goda krēsls pastāv mūžīgi. I Chronicles 17:15 Un kad Nātans pēc visiem šiem vārdiem un pēc šīs parādīšanas ar Dāvidu bija runājis, I Chronicles 17:16 Tad ķēniņš Dāvids nāca un palika Tā Kunga priekšā un sacīja: kas es esmu, Kungs Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani līdz šejienei esi vadījis? I Chronicles 17:17 Un tas Tev vēl bijis maz, ak Dievs! Bet Tu vēl uz Sava kalpa namu esi runājis par nākošiem ilgiem laikiem un mani esi uzlūkojis pēc cilvēka vīzes, Tu Dievs Kungs augstībā. I Chronicles 17:18 Un ko lai Dāvids vēl uz Tevi saka par Tava kalpa godību? Bet Tu gan pazīsti Savu kalpu. I Chronicles 17:19 Kungs, Tava kalpa labad un pēc Tavas sirds Tu visas šās lielās lietas esi darījis, un visas šās augstās lietas darījis zināmas. I Chronicles 17:20 Kungs, neviens nav kā Tu, un neviena dieva nav, kā Tu vien, pēc visa, ko mēs savām ausīm esam dzirdējuši. I Chronicles 17:21 Un kur gan ir kāda tauta virs zemes kā Tavi Israēla ļaudis, ko Dievs gājis atpestīt Sev par ļaudīm, un Sev celt lielu un bijājamu vārdu, pagānus izdzīdams Savu ļaužu priekšā, ko Tu no Ēģiptes izglābis? I Chronicles 17:22 Un Tu Savus Israēla ļaudis Sev esi cēlis par tautu mūžīgi, un Tu Kungs tiem esi palicis par Dievu. I Chronicles 17:23 Tad nu, Kungs, lai tas vārds, ko Tu esi runājis par Savu kalpu un par viņa namu, tiešām tā notiek mūžīgi, un dari, kā Tu esi runājis! I Chronicles 17:24 Tiešām, lai tā notiek, ka Tavs vārds top paaugstināts mūžīgi, lai saka: Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēli, un Tava kalpa Dāvida nams lai pastāv Tavā priekšā. I Chronicles 17:25 Jo tu, mans Dievs, sava kalpa ausi esi atvēris, ka tu tam gribi namu uztaisīt, tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies pielūgt tava vaiga priekšā. I Chronicles 17:26 Tad nu, Kungs, Tu esi Dievs, un esi runājis uz Savu kalpu šo labumu. I Chronicles 17:27 Un nu tas ir Tavs prāts, svētīt Sava kalpa namu, ka tas mūžīgi paliek Tavā priekšā; jo ko Tu, Kungs, svētī, tas paliek svētīts mūžīgi. I Chronicles 18:0 I Chronicles 18:1 Un notikās pēc tam, ka Dāvids kāva Fīlistus un tos pārvarēja un uzņēma Gatu un viņas ciemus no Fīlistu rokas. I Chronicles 18:2 Un viņš kāva arī Moabiešus, tā ka Moabieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas. I Chronicles 18:3 Dāvids kāva arī HadadEzeru, Cobas ķēniņu, Hamatā, kad šis nogāja savu varu atkal uzcelt pie Eifrat upes. I Chronicles 18:4 Un Dāvids tiem atņēma tūkstoš ratus un septiņtūkstoš jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus, un Dāvids darīja visus zirgus tizlus un atlicināja no tiem simts zirgus. I Chronicles 18:5 Un Sīrieši no Damaskus nāca HadadEzeram, Cobas ķēniņam, palīgā, bet Dāvids kāva no Sīriešiem divdesmit divi tūkstoš vīrus. I Chronicles 18:6 Un Dāvids lika (karavīrus) Damaskū Sīrijā, un Sīrieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas; jo Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kur viņš gāja. I Chronicles 18:7 Un Dāvids ņēma tās zelta priekšturamās bruņas, kas HadadEzera kalpiem bija, un tās pārveda uz Jeruzālemi. I Chronicles 18:8 Dāvids paņēma arī ļoti daudz vara no Tibeatas un no Kunas, HadadEzera pilsētām; no tā Salamans taisīja to vara jūru un tos stabus un tos vara traukus. I Chronicles 18:9 Kad nu Tojus, Hamatas ķēniņš, dzirdēja, ka Dāvids bija kāvis visu HadadEzera, Cobas ķēniņa, karaspēku, I Chronicles 18:10 Tad viņš savu dēlu Adoramu sūtīja pie ķēniņa Dāvida, vaicāt pēc viņa labklāšanās un viņam pateikt, kā tas pret HadadEzeru bija karojis un viņu kāvis, jo HadadEzeram bija karš pret Toju. I Chronicles 18:11 Un visus zelta un sudraba un vara traukus, tos ķēniņš Dāvids svētīja Tam Kungam līdz ar to sudrabu un zeltu, ko viņš no visām tautām bija paņēmis, no Edoma un Moaba un no Amona bērniem, no Fīlistiem un no Amalekiešiem. I Chronicles 18:12 Abizajus, Cerujas dēls, kāva arīdzan Edomiešus sāls ielejā, astoņpadsmit tūkstošus. I Chronicles 18:13 Un viņš lika karavīrus Edomā, un visi Edomieši palika Dāvidam par kalpiem, jo Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kurp tas gāja. I Chronicles 18:14 Tā Dāvids valdīja pār visu Israēli un nesa tiesu un taisnību visiem saviem ļaudīm. I Chronicles 18:15 Un Joabs, Cerujas, dēls, bija pār karaspēku, un Jehošafats, Aķiluda dēls, bija kanclers, I Chronicles 18:16 Un Cadoks, Aķitoba dēls, un Abimeleks, Abjatara dēls, bija priesteri, un Zauzus bija skrīveris, I Chronicles 18:17 Un Benaja, Jojadas dēls bija pār tiem Krietiem un Plietiem, un Dāvida bērni bija tie pirmie pie ķēniņa. I Chronicles 19:0 I Chronicles 19:1 Un notikās pēc tam, ka Nahas, Amona bērnu ķēniņš, nomira, un viņa dēls palika par ķēniņu viņa vietā. I Chronicles 19:2 Tad Dāvids sacīja: es darīšu žēlastību pie Anona, Nahasa dēla, jo viņa tēvs žēlastību darījis pie manis. Un Dāvids sūtīja vēstnešus, viņu iepriecināt par viņa tēvu. Tad Dāvida kalpi nāca uz Amona bērnu zemi pie Anona, viņu iepriecināt. I Chronicles 19:3 Bet Amona bērnu lielkungi sacīja uz Anonu: vai Dāvids godina tavu tēvu tavās acīs, ka tas sūtījis pie tevis iepriecētājus? Vai viņa kalpi nav tāpēc pie tevis nākuši, ka zemi izklausa un izposta un izlūko? I Chronicles 19:4 Tad Anons ņēma Dāvida kalpus un tiem nodzina bārdu un viņiem nogrieza vienu drēbju pusi līdz gurniem un tos atlaida. I Chronicles 19:5 Un tie aizgāja. Un kad nu Dāvidam ziņu deva par tiem vīriem, tad viņš tiem sūtīja pretī, (jo tie vīri bija ļoti apsmieti,) un ķēniņš tiem lika sacīt: paliekat Jērikū, tiekams jūsu bārda atkal būs ataugusi, tad nāciet atpakaļ. I Chronicles 19:6 Kad nu Amona bērni redzēja, ka bija palikuši smirdoši Dāvida priekšā, tad Anons un Amona bērni sūtīja tūkstoš sudraba talentus, saderēt ratus un jātniekus no Mezopotamijas, no Maēkas un no Cobas. I Chronicles 19:7 Un tie sev saderēja trīsdesmit un divi tūkstoš ratus un to ķēniņu no Maēkas un viņa ļaudis, un tie nāca un apmeta lēģeri pret Medbu. Un Amona bērni arīdzan sapulcējās no savām pilsētām un nāca karā. I Chronicles 19:8 Kad nu Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joabu un visu spēku ar tiem vareniem. I Chronicles 19:9 Un Amona bērni izgāja un nostājās uz kauju priekš pilsētas vārtiem. Bet tie ķēniņi, kas bija nākuši, turējās savrup laukā. I Chronicles 19:10 Kad nu Joabs redzēja, ka karš pret viņu taisījās no priekšas un no aizmugures, tad viņš izlasīja kādus no Israēla jauniem vīriem un nostājās Sīriešiem pretī. I Chronicles 19:11 Bet tos citus ļaudis viņš deva Abizajam, savam brālim, rokā, un tie nostājās pret Amona bērniem. I Chronicles 19:12 Un viņš sacīja: ja Sīrieši būs stiprāki nekā es, tad nāc tu man palīgā, bet ja Amona bērni būs stiprāki nekā tu, tad es nākušu tev palīgā. I Chronicles 19:13 Turies droši un lai stipri cīnāmies priekš saviem ļaudīm un priekš sava Dieva pilsētām, un Tas Kungs lai dara, kā tam patīk. I Chronicles 19:14 Un Joabs nāca tuvāki ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, kauties ar Sīriešiem, bet tie bēga viņa priekšā. I Chronicles 19:15 Un kad Amona bērni redzēja, kā Sīrieši bēga, tad tie arīdzan bēga priekš Abizajus, viņa brāļa, un tie nāca pilsētā, un Joabs nāca uz Jeruzālemi. I Chronicles 19:16 Kad nu Sīrieši redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie sūtīja vēstnešus un lika nākt tiem Sīriešiem, kas viņpus upes dzīvoja, un Šofahs, HadadEzera kara lielskungs, gāja viņu priekšā. I Chronicles 19:17 Kad to Dāvidam teica, tad viņš sapulcēja visu Israēli un pārgāja pār Jardāni, un nāca pie tiem un nostājās tiem pretī. Un Dāvids nostājās Sīriešiem pretī uz kauju, un tie ar viņu kāvās. I Chronicles 19:18 Bet Sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nokāva no Sīriešiem septiņ tūkstoš ratus un četrdesmit tūkstoš kājniekus; viņš nokāva arī Šofahu, to kara lielkungu. I Chronicles 19:19 Kad nu HadadEzera kalpi redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie derēja mieru ar Dāvidu un viņam kalpoja. Un Sīrieši negribēja vairs Amona bērniem palīdzēt. I Chronicles 20:0 I Chronicles 20:1 Un kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi iziet, tad Joabs izvadīja karaspēku un izpostīja Amona bērnu zemi, un nāca un apmeta lēģeri pret Rabu. Bet Dāvids palika Jeruzālemē. Un Joabs kāva Rabu un to izpostīja. I Chronicles 20:2 Un Dāvids ņēma viņas ķēniņa kroni no viņa galvas un atrada, ka tas svēra vienu talentu zelta, un dārgi akmeņi bija iekš tā, un tas Dāvidam tapa likts galvā; viņš arī izveda ļoti daudz laupījuma no tās pilsētas. I Chronicles 20:3 Un viņš izveda tos ļaudis, kas tur bija, un tos lika apakš zāģiem un apakš dzelzs kuļamiem ruļļiem un apakš dzelzs cirvjiem. Un tā Dāvids darīja visām Amona bērnu pilsētām. Tad Dāvids ar visiem ļaudīm griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. I Chronicles 20:4 Un pēc tam karš cēlās ar Fīlistiem Gazerā; tad Zibekajus, Uzata dēls, kāva Zibaju, kas bija no milžu ļaužu bērniem, un tos pazemoja. I Chronicles 20:5 Un atkal karš cēlās ar Fīlistiem, un Elkanus, Jaīra dēls, kāva Laēmu, Goliata, tā Gatieša, brāli, kam šķēpa kāts bija kā riestava. I Chronicles 20:6 Un atkal bija karš Gatā, un tur bija viens liels vīrs, tam bija pa sešiem pirkstiem pie rokām un kājām, divdesmit un četri pavisam, un tas bija arīdzan dzimis no milžu ļaudīm. I Chronicles 20:7 Un tas apmēdīja Israēli, bet Jonatāns, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls, to nokāva. I Chronicles 20:8 Tie no milžu ļaudīm bija dzimuši Gatā, un krita caur Dāvida roku un caur viņa kalpu roku. I Chronicles 21:0 I Chronicles 21:1 Un sātans stāvēja pret Israēli un skubināja Dāvidu, skaitīt Israēli. I Chronicles 21:2 Un Dāvids sacīja uz Joabu un uz tiem ļaužu virsniekiem: ejat, skaitait Israēli no Bēršebas līdz Danai un atnesiet man to skaitu, ka es to zinu. I Chronicles 21:3 Tad Joabs sacīja: lai Tas Kungs pie šiem ļaudīm, kā tie nu ir, simtreiz vairāk pieliek, - vai tie visi, mans kungs un ķēniņ, nav mana kunga kalpi? Kāpēc mans kungs to meklē? Kāpēc tam būs notikt Israēlim par noziegumu? I Chronicles 21:4 Bet ķēniņa vārds bija stiprāks nekā Joaba. Tāpēc Joabs izgāja un pārstaigāja visu Israēli un nāca atkal uz Jeruzālemi. I Chronicles 21:5 Un Joabs Dāvidam deva to skaitīto ļaužu skaitu, un viss Israēls bija vienpadsmit reiz simts tūkstoš vīri, kas zobena vilcēji, un no Jūda bija četrsimt un septiņdesmit tūkstoš vīri, kas zobena vilcēji. I Chronicles 21:6 Bet Levi un Benjaminu, tos viņu starpā neskaitīja, jo ķēniņa vārds Joabam bija negantība. I Chronicles 21:7 Un šī lieta Dievam nepatika, un viņš sita Israēli. I Chronicles 21:8 Tad Dāvids sacīja uz Dievu: es esmu ļoti grēkojis, ka to esmu darījis, bet lūdzams, atņem Sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis. I Chronicles 21:9 Un Tas Kungs runāja uz Gadu, Dāvida redzētāju, un sacīja: I Chronicles 21:10 Ej un runā uz Dāvidu un saki: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai Es tev daru. I Chronicles 21:11 Un Gads nāca pie Dāvida un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: izvēlies! I Chronicles 21:12 Vai trīs gadus bada laiku, vai trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem un no savu ienaidnieku zobena, kas tevi aizņem? - jeb vai trīs dienas Tā Kunga zobenu, tas ir mēri iekš zemes un Tā Kunga maitātāju eņģeli visās Israēla robežās? Tad lūko nu, ko lai es Tam atsaku, kas Mani sūtījis. I Chronicles 21:13 Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail; lai es jel krītu Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir ļoti liela, bet lai nekrītu cilvēku rokās. I Chronicles 21:14 Tad Dievs sūtīja mēri pār Israēli, un no Israēla krita septiņdesmit tūkstoš vīri. I Chronicles 21:15 Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, to samaitāt; un kad viņš to samaitāja, tad Tas Kungs uzlūkoja un Viņam bija žēl par to ļaunumu. Un Viņš sacīja uz to eņģeli, to samaitātāju: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Jebusieša Arnana klona. I Chronicles 21:16 Kad nu Dāvids savas acis pacēla, tad viņš redzēja Tā Kunga eņģeli starp debess un zemes stāvam, un tam bija izvilkts zobens rokā, kas bija izstiepts pār Jeruzālemi. Tad Dāvids un tie vecaji, ar maisiem apģērbušies, metās uz savu vaigu, I Chronicles 21:17 Un Dāvids sacīja uz Dievu: vai es tas neesmu, kas pavēlējis, tos ļaudis skaitīt? Es, es esmu grēkojis un ļaunu darījis, - bet šās avis, ko tās darījušas? Ak Kungs, mans Dievs! Lai jel Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu, bet ne pret Taviem ļaudīm par mocību! I Chronicles 21:18 Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz Gadu, lai saka Dāvidam, ka Dāvids lai ietu, Tam Kungam uztaisīt altāri Jebusieša Arnana klonā. I Chronicles 21:19 Tā Dāvids nogāja pēc Gada vārda, ko tas Tā Kunga Vārdā bija runājis. I Chronicles 21:20 Kad nu Arnans pagriezās, tad viņš redzēja to eņģeli, un viņa četri dēli, kas pie viņa bija, paslēpās, bet Arnans kūla kviešus. I Chronicles 21:21 Un Dāvids nāca pie Arnana, un Arnans skatījās un redzēja Dāvidu un nāca no tā klona un metās Dāvida priekšā uz savu vaigu pie zemes. I Chronicles 21:22 Un Dāvids sacīja uz Arnanu: dod man tā klona vietu, ka es tur Tam Kungam taisu altāri; dod man to par pilnu naudu, lai šī mocība mitās no tiem ļaudīm. I Chronicles 21:23 Tad Arnans sacīja uz Dāvidu: Ņem to, un dari, mans kungs un ķēniņ, kā tev patīk, redzi, es tos vēršus dodu par dedzināmiem upuriem un šos kuļamos ratus malkai un šos kviešus par ēdamu upuri, - visu to es dodu. I Chronicles 21:24 Bet ķēniņš Dāvids sacīja uz Arnanu: nē, bet es to gribu pirkt par pilnu naudu; jo es negribu ņemt priekš Tā Kunga, kas tev pieder, un upurēt dedzināmo upuri par velti. I Chronicles 21:25 Tā Dāvids Arnanam par to vietu deva sešsimt sēķeļus zelta. I Chronicles 21:26 Un tur Dāvids Tam Kungam uztaisīja altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Un kad tas To Kungu piesauca, tad viņš tam atbildēja caur uguni no debesīm uz dedzināmo upuru altāri. I Chronicles 21:27 Un Tas Kungs sacīja uz to eņģeli, lai tas savu zobenu bāž savā makstī. I Chronicles 21:28 Tanī laikā, kad Dāvids redzēja, ka Tas Kungs viņam bija atbildējis uz Arnana, tā Jebusieša, klona, tad viņš tur upurēja. I Chronicles 21:29 Jo Tā Kunga dzīvoklis, ko Mozus tuksnesī bija taisījis, un tas dedzināmo upuru altāris to laiku bija Gibeonas kalnā. I Chronicles 21:30 Bet Dāvids tur pie tā nevarēja noiet, Dievu meklēt, tā viņš bija iztrūcinājies no Tā Kunga eņģeļa zobena. I Chronicles 22:0 I Chronicles 22:1 Un Dāvids sacīja: šeitan būs būt Dieva Tā Kunga namam, un še būs būt dedzināmo upuru altārim priekš Israēla. I Chronicles 22:2 Un Dāvids pavēlēja sapulcināt svešiniekus, kas bija Israēla zemē, un viņš saderēja akmeņu cirtējus, apcirst akmeņus Dieva nama būvei. I Chronicles 22:3 Un Dāvids sakrāja daudz dzelzs priekš naglām pie vārtu durvīm un klamburiem un tik daudz vara, ka nebija sverams, I Chronicles 22:4 Un ciedru koku, ka nebija skaitāmi, jo Sidonieši un Tirieši veda ciedru kokus Dāvidam lielā pulkā. I Chronicles 22:5 Un Dāvids sacīja: mans dēls Salamans ir jauns un mazs, un tam namam, kas Tam Kungam jātaisa būs jo lielam būt par slavu un godu visās zemēs, tāpēc es viņam sagādāšu krājumu. Tā Dāvids sakrāja lielu krājumu, pirms nomira. I Chronicles 22:6 Tad viņš aicināja savu dēlu Salamanu un tam pavēlēja namu celt Tam Kungam, Israēla Dievam. I Chronicles 22:7 Un Dāvids sacīja uz Salamanu: mans dēls, man gan bija prātā, celt namu Tā Kunga, sava Dieva, vārdam. I Chronicles 22:8 Bet Tā Kunga vārds uz mani notika tā: tu esi izlējis daudz asinis, jo tu esi vedis lielus karus; tev nebūs manam vārdam celt namu, jo tu esi izlējis daudz asinis virs zemes manā priekšā. I Chronicles 22:9 Redzi, tas dēls, kas tev dzims, būs miera vīrs, jo es viņam došu mieru no visiem viņa ienaidniekiem visapkārt, jo Salamans (miera vīrs) būs viņa vārds, un viņa laikā Israēlim es došu mieru un dusu. I Chronicles 22:10 Tas manam vārdam cels namu un tas man būs par dēlu, un es tam būšu par tēvu, un es apstiprināšu viņa valstības krēslu pār Israēli mūžīgi. I Chronicles 22:11 Nu tad, mans dēls, Tas Kungs būs ar tevi un tev labi izdosies, ka tu uzcel Tam Kungam, savam Dievam, namu, kā viņš par tevi runājis. I Chronicles 22:12 Un Tas Kungs tev dos gudrību un saprašanu un tevi cels pār Israēli, turēt Tā Kunga, sava Dieva, bauslību. I Chronicles 22:13 Tad tev labi izdosies, kad tu turēsi un darīsi tos likumus un tās tiesas, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis priekš Israēla. Ņemies drošu sirdi, nebīsties un nebaiļojies. I Chronicles 22:14 Un redzi, es esmu rūpējies un sakrājis priekš Tā Kunga nama simt tūkstoš talentus zelta un tūkstoš reiz tūkstoš talentus sudraba, un varu un dzelzi bez svara, jo tā ir ļoti daudz; ir kokus un akmeņus es esmu sakrājis; tu vari vēl gādāt klāt. I Chronicles 22:15 Tev arī ir pulks strādnieku, akmeņu cirtēju un amatnieku pie akmeņiem un kokiem un ļaudis, mācīti uz visādu darbu. I Chronicles 22:16 Zelta, sudraba un vara un dzelzs ir neizskaitāms pulks. Celies un taisi, un lai Tas Kungs ir ar tevi. I Chronicles 22:17 Un Dāvids pavēlēja visiem Israēla virsniekiem, palīdzēt viņa dēlam Salamanam: I Chronicles 22:18 Vai Tas Kungs, jūsu Dievs, nav ar jums, un jums nav devis mieru visapkārt? Jo viņš tās zemes iedzīvotājus ir devis manā rokā, un šī zeme ir pārvarēta Tā Kunga un viņa ļaužu priekšā. I Chronicles 22:19 Tad nu dzenaties ar savu sirdi un ar savu dvēseli meklēt To Kungu, savu Dievu, un ceļaties un uztaisiet Dieva, Tā Kunga, svēto vietu, ka Tā Kunga derības šķirstu un svētos Dieva traukus var ienest šai namā, kas taps uztaisīts Tā Kunga vārdam. I Chronicles 23:0 I Chronicles 23:1 Un kad Dāvids bija vecs un savu laiku nodzīvojis, tad tas savu dēlu Salamanu cēla par ķēniņu pār Israēli. I Chronicles 23:2 Un (Dāvids) sapulcēja visus Israēla virsniekus un priesterus un Levitus. I Chronicles 23:3 Un Leviti tapa skaitīti no trīsdesmit gadiem un pārāk, un viņu skaits pēc viņu vīru galvām bija trīsdesmit astoņi tūkstoši. I Chronicles 23:4 No tiem bija divdesmit četri tūkstoši nolikti pie Tā Kunga nama darba, un seši tūkstoš uzraugi un tiesneši. I Chronicles 23:5 Un četri tūkstoš vārtu sargi un četri tūkstoš Tā Kunga dziedātāji ar spēlēm, ko es esmu iecēlis, Dievu teikt (sacīja Dāvids). I Chronicles 23:6 Un Dāvids tos dalīja kārtās, pēc Levja bērniem, Geršona, Kehāta un Merarus. I Chronicles 23:7 No Geršona bērniem bija Laēdans un Šimejus. I Chronicles 23:8 Laēdana bērni bija: Jeīels, virsnieks, un Zetams un Joēls, tie trīs. I Chronicles 23:9 Šimejus bērni bija: Zalomits un Aziēls un Hārans, tie trīs; šie bija Laēdana tēvu nama virsnieki. I Chronicles 23:10 Un Šimejus bērni bija: Jakats, Zinus un Jeūs un Brija; šie četri bija Šimejus bērni. I Chronicles 23:11 Un Jakats bija pirmais un Zinus otrais. Bet Jeūm un Brijam nebija daudz bērnu, tāpēc tie tapa skaitīti par vienu tēva namu. I Chronicles 23:12 Un Kehāta bērni bija: Amrams, Jecears, Hebrons un Uziēls, tie četri. I Chronicles 23:13 Amrama bērni bija Ārons un Mozus. Un Āronu atšķīra, ka tas taptu svētīts visusvētākajā amatā līdz ar saviem dēliem mūžīgi, kvēpināt priekš Tā Kunga vaiga un viņam kalpot un svētīt viņa vārdā mūžīgi. I Chronicles 23:14 Un Mozus, Tā Dieva vīra, bērni bija skaitīti pie Levitu cilts. I Chronicles 23:15 Mozus bērni bija: Ģerzoms un Eliēzers. I Chronicles 23:16 Ģerzoma bērni bija Zebuēls, virsnieks. I Chronicles 23:17 Un Eliēzeram bērni bija: Rekabeja, virsnieks. Un Eliēzeram nebija citu bērnu. Bet Rekabejas bērni vairojās daudz vairāk. I Chronicles 23:18 Jeceara bērni bija: virsnieks Zalomits. I Chronicles 23:19 Hebrona bērni bija: Jerija tas pirmais, Amarija otrais, Jeaziēls trešais, un Jakmeams ceturtais. I Chronicles 23:20 Uziēļa bērni bija: Miha tas pirmais un Jezija otrais. I Chronicles 23:21 Merarus bērni bija: Maēlus un Muzus. Maēlus bērni bija: Eleazars un Ķis. I Chronicles 23:22 Un Eleazars nomira, un tam dēlu nebija, bet meitas vien, un Ķisa bērni, viņu brāļi, tās apņēma. I Chronicles 23:23 Muzus bērni bija Maēlns, Eders un Jeremots, tie trīs. I Chronicles 23:24 Šie bija Levja bērni pēc savu tēvu namiem, savu tēvu namu virsnieki, kas pēc vārdiem tapa skaitīti pēc viņu galvām; tie stāvēja kalpošanas darbā Tā Kunga namā, divdesmit gadus veci un vairāk. I Chronicles 23:25 Jo Dāvids bija sacījis: Tas Kungs, Israēla Dievs, Saviem ļaudīm dusu devis, un Viņš Jeruzālemē mājos mūžīgi. I Chronicles 23:26 Tad arī Levitiem vairs nebija jānes tas dzīvoklis, nedz kādas citas lietas, kas pie tā amata piederēja. I Chronicles 23:27 Bet pēc Dāvida pēdējiem vārdiem Levja bērni tapa skaitīti, divdesmit gadus veci un vairāk, I Chronicles 23:28 Ka tiem bija jāstāv apakš Ārona bērnu rokas, kalpot Tā Kunga nama pagalmā un mantas kambaros un tīrīt visas svētās lietas un stāvēt Dieva nama kalpošanā, I Chronicles 23:29 Un pie Dieva priekšā noliekamām maizēm un ēdamo upuru kviešu miltiem un neraudzētām karašām un pannām un ceptiem raušiem un pie visiem svariem un mēriem, I Chronicles 23:30 Un ik rītu stāvēt, To Kungu teikt un slavēt, tāpat arī ik vakaru, I Chronicles 23:31 Un upurēt visus dedzināmos upurus svētdienās, jaunos mēnešos un svētkos pēc sava skaita un tiesas Tā Kunga priekšā vienmēr, I Chronicles 23:32 Un sargāt saiešanas telti un svēto vietu un kalpot saviem brāļiem, Ārona bērniem, Tā Kunga nama kalpošanā. I Chronicles 24:0 I Chronicles 24:1 Un šī bija Ārona bērnu kārta. Ārona bērni bija: Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. I Chronicles 24:2 Bet Nadabs un Abijus nomira priekš sava tēva, un tiem bērnu nebija, un Eleazars un Ītamars palika par priesteriem. I Chronicles 24:3 Un Dāvids tos nodalīja, Cadoku no Eleazara bērniem un Aķimeleku no Ītamara bērniem, pēc viņu kalpošanas kārtas. I Chronicles 24:4 Un Eleazara bērnos tapa atrastas vairāk vīriešu galvas, nekā Ītamara bērnos, un tie tos nodalīja; no Eleazara bērniem bija sešpadsmit tēvu namu virsnieki, bet no Ītamara bērniem bija astoņi virsnieki pēc saviem tēvu namiem. I Chronicles 24:5 Un tos nodalīja caur meslošanu, tā šos kā viņus, jo virsnieki svētā vietā un virsnieki Dieva priekšā bija no Eleazara un Ītamara bērniem. I Chronicles 24:6 Un Šemaja, Netaneēļa dēls, skrīveris no Levitiem, tos uzrakstīja ķēniņa priekšā un lielkungu un priestera Cadoka un Aķimeleka, Abjatara dēla, un priesteru un Levitu tēvu namu virsnieku priekšā; viens tēva nams tapa ņemts no Eleazara, un viens tāpat tapa ņemts no Ītamara. I Chronicles 24:7 Un tā pirmā meslu zīme krita Jojaribam, otrā Jedajam, I Chronicles 24:8 Trešā Harimam, ceturtā Zeorimam, I Chronicles 24:9 Piektā Malhijam, sestā Mejaminam, I Chronicles 24:10 Septītā Akocam, astotā Abijam, I Chronicles 24:11 Devītā Jezuam, desmitā Šekanijam, I Chronicles 24:12 Vienpadsmitā Eliazibam, divpadsmitā Jaķimam, I Chronicles 24:13 Trīspadsmitā Upam, četrpadsmitā Jezebeabam, I Chronicles 24:14 Piecpadsmitā Bilgam, sešpadsmitā Imeram. I Chronicles 24:15 Septiņpadsmitā Heziram, astoņpadsmitā Apicecam, I Chronicles 24:16 Deviņpadsmitā Petahjam, divdesmitā Jezķelim, I Chronicles 24:17 Divdesmit pirmā Jaķinam, divdesmit otrā Gamulam, I Chronicles 24:18 Divdesmit trešā Delajam, divdesmit ceturtā Maāzijam. I Chronicles 24:19 Šī ir viņu kalpošanas kārta, iet Tā Kunga namā pēc sava likuma caur Āronu, savu tēvu, kā tam Tas Kungs, Israēla Dievs, bija pavēlējis. I Chronicles 24:20 Un no tiem citiem Levja bērniem: no Amrama bērniem bija Zubaēls, no Zubaēla bērniem Jekdeja. I Chronicles 24:21 No Rekabejas: Rekabejas bērniem virsnieks bija Jezija. I Chronicles 24:22 No Jeceara bērniem bija Zalomots, no Zalamota bērniem Jakats. I Chronicles 24:23 Un no (Hebrona) bērniem bija: Jerijus (pirmais), Amarija otrais, Jaēziēls trešais, Jakmeams ceturtais. I Chronicles 24:24 Uziēļa bērni Miha: no Mihas bērniem: Zamirs. I Chronicles 24:25 Mihas brālis bija Jezija: no Jezijas bērniem: Zaharija. I Chronicles 24:26 Merarus bērni bija: Maēlus un Muzus; tā dēls Jaēzija. I Chronicles 24:27 Merarus bērni no Jaēzijas, viņa dēla, bija: Zoams un Zakurs un Jbrus. I Chronicles 24:28 No Maēlus bija Eleazars; tam nebija bērnu. I Chronicles 24:29 No Ķisa: Ķisa bērni: Jerameēls. I Chronicles 24:30 Un Muzus bērni bija: Maēlus un Eders un Jeremots. Šie ir Levitu bērni pēc saviem tēvu namiem. I Chronicles 24:31 Un priekš tiem tapa arī meslots, tāpat tā priekš viņu brāļiem, Ārona dēliem, ķēniņa Dāvida priekšā un Cadoka un Aķimeleka un priesteru un Levitu tēvu namu virsnieku priekšā, tā tēvu nama virsniekam, kā mazākam brālim. I Chronicles 25:0 I Chronicles 25:1 Un Dāvids ar tiem kara lielkungiem nodalīja pie kalpošanas no Asafa un Hemana un Jedituna bērniem, kas garīgas dziesmas dziedāja ar koklēm un soma stabulēm un pulkstenīšiem, un to vīru skaits, kas savā kalpošanā stāvēja, bija: I Chronicles 25:2 No Asafa bērniem: Zakurs un Jāzeps un Netanija un Azarelus; tie bija Asafa bērni apakš Asafa, kas pie ķēniņa garīgas dziesmas dziedāja. I Chronicles 25:3 No Jedituna: Jedituna bērni bija: Ģedalija un Corus un Ješaja, Hašabija un Matatija (un Zimei), tie seši, apakš sava tēva Jedituna ar koklēm garīgas dziesmas dziedādami, To Kungu teikt un slavēt. I Chronicles 25:4 No Hemana: Hemana bērni bija: Buķija, Matanija, Uziēls, Zebuēls un Jerimots, Ananija, Hananus, Eliatus, Ģidaltus, RomamtiEzers, Jazbekazus, Malotus, Otirs, Maēziots. I Chronicles 25:5 Šie visi bija Hemana bērni, kas bija ķēniņa redzētājs Dieva vārdos, pacelt ragu; un Dievs Hemanam deva četrpadsmit dēlus un trīs meitas. I Chronicles 25:6 Šie visi bija apakš saviem tēviem pie dziedāšanas Tā Kunga namā ar pulkstenīšiem, soma stabulēm un koklēm pie Dieva nama kalpošanas, apakš ķēniņa, Asafa, Jedituna un Hemana. I Chronicles 25:7 Un viņu skaits ar viņu brāļiem, kas Tā Kunga dziesmās bija mācīti, visi dziesmu pratēji bija divsimt astoņdesmit un astoņi. I Chronicles 25:8 Un tie meta meslus par savu kalpošanas kārtu visi kopā, tā priekš maza, kā priekš liela, tā priekš mācītāja, kā priekš mācekļa. I Chronicles 25:9 Pirmā meslu zīme krita Asafam un Jāzepam; otrā Ģedalijam ar viņa brāļiem un viņa dēliem, to bija divpadsmit. I Chronicles 25:10 Trešā Zakuram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:11 Ceturtā Jecrum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:12 Piektā Netanijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:13 Sestā Buķijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:14 Septītā Jezreēlim ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:15 Astotā Ješajam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:16 Devītā Metanijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:17 Desmitā Šimejum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:18 Vienpadsmitā Azareēlim ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:19 Divpadsmitā Hašabijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:20 Trīspadsmitā Zubuēlim ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:21 Četrpadsmitā Matitijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:22 Piecpadsmitā Jeremotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:23 Sešpadsmitā Ananijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:24 Septiņpadsmitā Jazbekazum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:25 Astoņpadsmitā Hananum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:26 Deviņpadsmitā Malotum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:27 Divdesmitā Elijatam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:28 Divdesmit pirmā Otiram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:29 Divdesmit otrā Ģidaltum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:30 Divdesmit trešā Maēsiotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; I Chronicles 25:31 Divdesmit ceturtā RomamtiEzeram ar viņa dēliem un ar viņa brāļiem, to bija divpadsmit. I Chronicles 26:0 I Chronicles 26:1 Un vārtu sargu kārta bija šī: no Koraha bērniem bija: MeŠelemija, Koraha dēls, no Asafa bērniem. I Chronicles 26:2 Un Me Šelemijas bērni bija: Zaharija, tas pirmdzimušais, Jediaēls otrais, Zebadija trešais, Jatniēls ceturtais, I Chronicles 26:3 Elams piektais, Jehohanans sestais, Elioēnajus septītais. I Chronicles 26:4 Un ObedEdoma bērni bija: Šemaja tas pirmdzimušais, Jozabads otrais, Joaks trešais, Zakars ceturtais, un Netaneēls piektais, I Chronicles 26:5 Amiēls sestais, Īsašars septītais, Pegultajus astotais, - jo Dievs viņu bija svētījis. I Chronicles 26:6 Un viņa dēlam Šemajam arīdzan piedzima dēli, valdnieki sava tēva namā; jo tie bija krietni vīri. I Chronicles 26:7 Šemajas bērni bija: Atnus un Revaēls un Obeds un Elzabads, viņa brāļi, krietni vīri, Elijus un Zemaķija. I Chronicles 26:8 Šie visi bija no ObedEdoma bērniem, gan paši, gan viņu bērni un viņu brāļi, krietni vīri, tikuši(spējīgi ar spēku) pie kalpošanas, sešdesmit divi no ObedEdoma. I Chronicles 26:9 Un Me Šelemijam bija bērni un brāļi, krietni vīri, astoņpadsmit. I Chronicles 26:10 Un Osam no Merarus bērniem bija dēli: Zimrus tas virsnieks; jebšu viņš nebija tas pirmdzimušais, taču viņa tēvs to iecēla par virsnieku. I Chronicles 26:11 Hilķija otrais, Tebalija trešais, Zaharija ceturtais: visu Osas bērnu un brāļu bija trīspadsmit. I Chronicles 26:12 Šīm vārtu sargu nodaļām pēc vīriešu galvu skaita piekrita tā sargāšana līdz ar saviem brāļiem, kalpot Tā Kunga namā. I Chronicles 26:13 Un tie meta meslus, tā mazais, kā lielais, pēc saviem tēvu namiem, par katriem vārtiem. I Chronicles 26:14 Un tā meslu zīme pret rītiem krita Me Šelemijam; arī viņa dēlam Zaharijam, kas bija gudrs padoma devējs, meta meslus, un viņa meslu zīme krita pret ziemeļiem; I Chronicles 26:15 ObedEdomam pret dienasvidu un viņa dēliem pie mantu klēts; I Chronicles 26:16 Zupimam un Osam pret vakariem pie Šalleket vārtiem, kur iela iet uz augšu, vakts pie vakts. I Chronicles 26:17 Pret rītiem bija seši Leviti, pret ziemeļa pusi ikdienas četri, pret dienasvidu ikdienas četri, bet pie klēts pa diviem. I Chronicles 26:18 Pie Parvara pret vakara pusi četri pie ielas un divi pie Parvara. I Chronicles 26:19 Šīs ir tās vārtu sargu kārtas no Koraha bērniem un no Merarus bērniem. I Chronicles 26:20 Bet tie Leviti, viņu brāļi, bija pār Dieva nama mantām un pār tām svētām mantām: I Chronicles 26:21 No Laēdana bērniem, Laēdana, Geršona dēla, bērniem, Laēdana, Geršona dēla, tēvu namu virsnieki bija Jeķiēla bērni. I Chronicles 26:22 Jeķiēla bērni, Zetams un viņa brālis Joēls, bija pār Tā Kunga nama mantām. I Chronicles 26:23 No Imrama, Jeceara, Hebrona, un Uziēļa bērniem I Chronicles 26:24 Zebuēls, Ģerzoma, Mozus dēla, dēls bija par virsnieku pār tām mantām. I Chronicles 26:25 Un viņa brāļi no Eliēzera: tā dēls bija Rekabeja, tā Ješaja, tā Jorams, tā Sihrus, tā Šelomits. I Chronicles 26:26 Šis Šelomits un viņa brāļi bija pār visām tām svētām mantām, ko ķēniņš Dāvids bija svētījis, līdz ar tiem tēvu namu virsniekiem un tiem tūkstošniekiem un simtniekiem un citiem kara virsniekiem. I Chronicles 26:27 No karu laupījuma tie to bija svētījuši, Tā Kunga namu uzkopt. I Chronicles 26:28 Un visu, ko Samuēls, tas redzētājs, bija svētījis un Sauls, Ķisa dēls, un Abners, Nera dēls, un Joabs, Cerujas dēls, viss, kas bija svētīts, tas bija rokā Šelomitam un viņa brāļiem. I Chronicles 26:29 No Jeceara bērniem Ķenanija un viņa dēli bija celti tai darbā ārā pie Israēla, par priekšniekiem un tiesnešiem. I Chronicles 26:30 No Hebrona bērniem Hašabija un viņa brāļi, vareni ļaudis, tūkstoš un septiņsimt, bija uzraugi pār Israēli šai Jardānes malā pret vakara pusi pār visu Tā Kunga darbu un ķēniņa kalpošanu. I Chronicles 26:31 No Hebrona bērniem bija Jerija virsnieks pār Hebrona bērniem, viņu radiem un tēvu namiem. Četrdesmitā Dāvida valdīšanas gadā viņu starpā meklēja un atrada krietnus vīrus Jaēzerā Gileādā. I Chronicles 26:32 Un viņu brāļi bija krietni vīri, divtūkstoš un septiņsimt tēvu namu virsnieki. Un ķēniņš Dāvids tos iecēla pār Rūbena un Gada bērniem un Manasus puscilti, pār visām Dieva lietām un ķēniņa lietām. I Chronicles 27:0 I Chronicles 27:1 Šie nu ir Israēla bērni pēc sava skaita, tēvu namu virsnieki un tūkstošnieki un simtnieki un viņu uzraugi, kas ķēniņam kalpoja itin pēc noliktas kārtas nākdami un iedami ik mēnešus cauru gadu; un ikkatrā kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:2 Pār pirmo kārtu pirmā mēnesī bija Jazabeams, Zabdiēļa dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:3 Viņš bija no Pereca bērniem, virsnieks pār visiem kara kungiem pirmā mēnesī. I Chronicles 27:4 Un pār otra mēneša kārtu bija Dodajus, Akoka dēls, un Miklots bija vadonis viņa kārtai, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:5 Trešais kara virsnieks trešā mēnesī bija virsnieks Benaja, priestera Jojadas dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:6 Šis Benaja bija tas varenais starp trīsdesmitiem un pār tiem trīsdesmitiem, un viņa kārtai bija (vadonis) Amizadabs, viņa dēls. I Chronicles 27:7 Ceturtais ceturtā mēnesī bija Azaēls, Joaba brālis, un pēc viņa Zabadija, viņa dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:8 Piektais virsnieks piektā mēnesi bija Zameūts, Jezraka dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:9 Sestais sestā mēnesī bija Īrus, Ikeša, dēls, no Tekoas, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:10 Septītais septītā mēnesī bija Elecs no Pelonas, no Efraīma bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:11 Astotais astotā mēnesī bija Zibekajus, Uzata dēls, no Zeraka bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:12 Devītais devītā mēnesī bija Abiēzers no Antotas, no Benjamina bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:13 Desmitais desmitā mēnesī bija Maērajus no Netofas, no Zeraka bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:14 Vienpadsmitais vienpadsmitā mēnesī bija Benaja no Pirgatonas, no Efraīma bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:15 Divpadsmitais divpadsmitā mēnesī bija Eldajus no Netofas, no Atniēļa nama, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. I Chronicles 27:16 Un pār Israēla ciltīm bija: pār Rūbena bērniem bija valdītājs Eliēzers, Sihrus dēls, pār Sīmeana bērniem Šefatija, Maēkas dēls, I Chronicles 27:17 Pār Levitiem Hašabija, Ķemuēļa dēls, pār Ārona bērniem Cadoks; I Chronicles 27:18 Pār Jūdu Elijus, no Dāvida brāļiem; pār Īsašaru Omrus, Mikaēļa dēls, I Chronicles 27:19 Pār Zebulonu Jezmaja, Obadijas dēls, pār Naftalu Jeremots, Asriēļa dēls, I Chronicles 27:20 Pār Efraīma bērniem Hošeja, Azazias dēls, pār Manasus puscilti Joēls, Pedajas dēls, I Chronicles 27:21 Pār Manasus puscilti Gileādā Idus Zaharijas dēls, pār Benjaminu Jaēziēls, Abnera dēls, I Chronicles 27:22 Pār Danu Azareēls, Jeroama dēls, šie ir Israēla cilšu virsnieki. I Chronicles 27:23 Bet Dāvids tos neskaitīja, kas divdesmit gadus veci un vēl jaunāki, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka Israēli gribot vairot kā debess zvaigznes. I Chronicles 27:24 Joabs, Cerujas dēls, bija sācis skaitīt, bet nepabeidza, tāpēc ka nāca liela dusmība pār Israēli, un tas skaits netika uzņemts ķēniņa Dāvida laiku grāmatu skaitļos. I Chronicles 27:25 Un pār ķēniņa mantām bija Asmavets, Adiēļa dēls, un pār labības krājumiem uz laukiem, pilsētās un ciemos un pilīs Jonatāns, Uzijas dēls, I Chronicles 27:26 Un pār zemes strādniekiem un lauku kopējiem bija Ezrus, Ķeluba dēls, I Chronicles 27:27 Un pār vīna dārziem bija Šimejus no Rāmatas; un pār vīna krājumiem vīna dārzos Zabdus no Zevamas. I Chronicles 27:28 Un pār eļļas dārziem un meža vīģes kokiem ielejās bija BaālAnans no Ģederas; un pār eļļas krājumiem Joas; I Chronicles 27:29 Un pār vēršiem, kas Šaronā ganījās, bija Zitrajus no Šaronas, bet pār tiem vēršiem ielejās, Šafats, Adlaja dēls, I Chronicles 27:30 Un pār kamieļiem bija Obils, tas Ismaēlietis; un pār ēzeļu mātēm Jeēdija no Meronotas. I Chronicles 27:31 Un pār sīkiem lopiem bija Jazus, tas Agarietis. Šie visi bija uzraugi pār ķēniņa Dāvida mantām. I Chronicles 27:32 Un Jonatāns, Dāvida brālēns, bija padoma devējs, prātīgs vīrs un rakstu pratējs, un Jeīels, Akmona dēls, bija pie ķēniņa bērniem. I Chronicles 27:33 Un Ahitofels bija ķēniņa padoma devējs, un Uzajus no Arkas, bija ķēniņa draugs. I Chronicles 27:34 Un pēc Ahitofela bija Jojada, Benajas dēls, un Abjatars. Bet Joabs bija ķēniņa kara vadonis. I Chronicles 28:0 I Chronicles 28:1 Tad Dāvids sapulcēja uz Jeruzālemi visus Israēla lielkungus, cilšu virsniekus un kārtu virsniekus, kas ķēniņam kalpoja, tūkstošniekus un simtniekus, un virsniekus pār visām ķēniņa un viņa dēlu mantām un ganāmiem pulkiem un kambarjunkurus un varenos un visus stipros vīrus. I Chronicles 28:2 Un ķēniņš Dāvids cēlās kājās un sacīja: klausāties mani, mani brāļi un mani ļaudis. Es savā prātā biju apņēmies, dusas namu uztaisīt Tā Kunga derības šķirstam un par kāju pameslu mūsu Dievam, un jau biju taisījies to celt. I Chronicles 28:3 Bet Dievs uz mani sacīja: tev nebūs namu taisīt Manam vārdam, jo tu esi karavīrs un esi asinis izlējis. I Chronicles 28:4 Nu Tas Kungs, Israēla Dievs, mani izredzējis no visa mana tēva nama būt par ķēniņu pār Israēli mūžīgi. Jo viņš Jūdu izredzējis par valdītāju un Jūda ciltī mana tēva namu, un starp mana tēva bērniem viņam labs prāts bijis pie manis, celt mani par ķēniņu pār visu Israēli. I Chronicles 28:5 Un no visiem maniem dēliem, (jo Tas Kungs man devis daudz dēlu,) viņš izredzējis manu dēlu Salamanu, sēdēt Tā Kunga valstības krēslā pār Israēli. I Chronicles 28:6 Un Viņš uz mani sacījis: tavs dēls Salamans, tas uztaisīs Manu namu un Manus pagalmus, jo to Es esmu izredzējis Sev par dēlu, un Es tam būšu par tēvu. I Chronicles 28:7 Un Es apstiprināšu viņa valstību mūžīgi, ja viņš pastāvīgi turēs un darīs Manus baušļus un Manas tiesas itin kā šodien. I Chronicles 28:8 Un nu, visam Israēlim, Tā Kunga draudzei, redzot un mūsu Dievam dzirdot: turat un meklējiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļus visus, ka jūs paturat to labo zemi un to atstājat saviem bērniem par mantojumu mūžīgi. I Chronicles 28:9 Un tu, mans dēls Salaman, atzīsti sava tēva Dievu un kalpo Tam ar visu sirdi un ar labu prātu, jo Tas Kungs izmeklē visas sirdis un saprot visas prāta domas. Ja tu Viņu meklēsi, tad tu Viņu atradīsi, bet ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atmetīs mūžīgi. I Chronicles 28:10 Redzi nu, kad Tas Kungs tevi izredzējis, uztaisīt namu par svētu vietu, tad esi stiprs un dari to. I Chronicles 28:11 Un Dāvids deva savam dēlam Salamanam priekšzīmi no priekšnama un viņa ēkām un mantas kambariem un viņa augšistabām un iekšistabām un no salīdzināšanas vāka(grēka apklāšanas) nama, I Chronicles 28:12 Un priekšzīmi no visa, kas viņam bija prātā, proti no Tā Kunga nama pagalmiem un no visiem apkārtējiem kambariem priekš Dieva nama mantām un svētajām mantām, I Chronicles 28:13 Un priekš priesteru un Levitu kārtām un visa kalpošanas darba Tā Kunga namā un priekš visiem rīkiem pie Tā Kunga nama kalpošanas; I Chronicles 28:14 Un no zelta, cik zelta ņemams katram dievkalpošanas traukam un no visiem sudraba traukiem, cik svara katram kalpošanas traukam. I Chronicles 28:15 Un noteica svaru zelta lukturiem un viņu zelta eļļas lukturīšiem, cik svara katram lukturim un viņa eļļas lukturīšiem; ir sudraba lukturiem, cik svara ikkatram lukturim, un viņa eļļas lukturīšiem, kā ikkatram lukturim vajadzēja. I Chronicles 28:16 Viņš arī nosacīja zeltu pēc svara priekšliekamās maizes galdiem, cik ikkatram galdam vajadzēja, un sudrabu sudraba galdiem, I Chronicles 28:17 Un dakšām un bļodām un kannām no tīra zelta un zelta un sudraba biķeriem pēc ikkatra biķera svara. I Chronicles 28:18 Un kvēpināšanas altārim no šķīstīta zelta pēc svara; arī priekšzīmi no ratiem ar zelta ķerubiem, kas spārnus izplētuši apsedz Tā Kunga derības šķirstu. I Chronicles 28:19 Tas viss stāv rakstos no Tā Kunga rokas, kas mani pamācījis par visiem darbiem pēc šīs priekšzīmes (tā Dāvids sacīja). I Chronicles 28:20 Un Dāvids sacīja uz savu dēlu Salamanu: ņemies drošu prātu un dari to un nebīsties un nebaiļojies, jo Dievs Tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi, Viņš tevi nepametīs un neatstās, tiekams tu visu darbu būsi pabeidzis Tā Kunga nama kalpošanai. I Chronicles 28:21 Un redzi, še ir tās priesteru un Levitu kārtas pie visas Dieva nama kalpošanas; un tev ir uz visādu darbu visādi labprātīgi vīri, gudri pie visādas kalpošanas, un lielkungi un visi ļaudis gatavi, darīt pēc tava vārda. I Chronicles 29:0 I Chronicles 29:1 Un ķēniņš Dāvids sacīja uz visu draudzi: Salamans, mans dēls, tas vienīgais, ko Dievs izredzējis, vēl ir jauns un mazs, un taču šis darbs ir liels, jo tā nav pils kādam cilvēkam, bet Dievam, Tam Kungam. I Chronicles 29:2 Tad ar visu savu spēku esmu sagādājis priekš sava Dieva nama zeltu zelta rīkiem un sudrabu sudraba rīkiem un varu vara rīkiem un dzelzi dzelzs rīkiem un kokus koka rīkiem, Onika akmeņus un ieliekamus akmeņus un rubīnus un raibus akmeņus, visādus dārgus akmeņus un marmora akmeņus lielā pulkā. I Chronicles 29:3 Un turklāt, kad man pie sava Dieva nama ir labs prāts, man ir vēl zelts un sudrabs, un to es dodu klāt savam Dieva namam bez visa tā, ko esmu sakrājis priekš tā svētā nama: I Chronicles 29:4 Trīstūkstoš talentus zelta no Ofira zelta un septiņtūkstoš talentus šķīsta sudraba, ēku sienas pārvilkt; I Chronicles 29:5 Zeltu zelta- un sudrabu sudraba-(traukiem) un ikvienam darbam, ko amatnieku roka taisa. Un kam nu ir labs prāts šodien ar pilnu roku upurēt Tam Kungam? I Chronicles 29:6 Tad deva ar labu prātu tēvu namu virsnieki un Israēla cilšu virsnieki un tūkstošnieki un simtnieki un ķēniņa darba virsnieki. I Chronicles 29:7 Tie deva Dieva nama vajadzībai piectūkstoš talentus zelta un desmit tūkstoš zelta gabalus un desmit tūkstoš talentus sudraba, astoņpadsmit tūkstoš talentus vara un simts tūkstoš talentus dzelzs. I Chronicles 29:8 Un pie kā akmeņi atradās, tie tos deva Tā Kunga nama mantā Jeķiēļa, Geršona dēla, rokā. I Chronicles 29:9 Un tie ļaudis priecājās labprātīgi dodami, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu. I Chronicles 29:10 Un ķēniņš Dāvids priecājās arī ar lielu prieku, un Dāvids teica To Kungu visas draudzes priekšā. Un Dāvids sacīja: slavēts esi Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! I Chronicles 29:11 Tev, Kungs, pieder augstība un spēks un godība un slava un gods, jo viss, kas debesīs un zemes virsū, tas Tev pieder. Tava ir tā valstība, un Tu esi paaugstinājies kā galva pār visiem. I Chronicles 29:12 Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tavā rokā stāv, visu paaugstināt un stiprināt. I Chronicles 29:13 Tad nu, mūsu Dievs, mēs Tev pateicamies un slavējam Tavas godības vārdu. I Chronicles 29:14 Jo kas es esmu, un kas ir mani ļaudis, ka mēs spētu labprātīgi dot tādas dāvanas? Jo viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam. I Chronicles 29:15 Jo mēs esam svešinieki un piemitēji Tavā priekšā, kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas virs zemes ir kā ēna un bez pastāvības. I Chronicles 29:16 Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, Tev namu taisīt Tavam svētam vārdam, tā ir no Tavas rokas, un viss Tev pieder. I Chronicles 29:17 Un es zinu, mans Dievs, ka Tu sirdi pārbaudi, un skaidrība Tev labi patīk; no savas sirds skaidrības visu šo esmu devis ar labu prātu, un esmu redzējis ar līksmību Tavus ļaudis, kas še sanākuši, Tev dodam labprātīgi. I Chronicles 29:18 Kungs, mūsu tēvu, Ābrahāma, Īzaka un Israēla, Dievs, uzturi to mūžīgi, tādu prātu un sirdi Saviem ļaudīm, un atgriez viņu sirdis pie Sevis, I Chronicles 29:19 Un manam dēlam Salamanam dod padevīgu sirdi, turēt Tavus baušļus un Tavas liecības un Tavus likumus un visu darīt un uztaisīt šo augsto namu, ko es esmu nolicis. I Chronicles 29:20 Un Dāvids sacīja uz visu draudzi: teiciet jel To Kungu, savu Dievu! Tad visa draudze teica To Kungu, savu tēvu Dievu, un palocījās un nometās zemē Tā Kunga un ķēniņa priekšā. I Chronicles 29:21 Un tie upurēja Tam Kungam upurus, un upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus otras dienas rītā tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus, tūkstoš jērus ar saviem dzeramiem upuriem un kaujamiem upuriem lielā pulkā priekš visa Israēla. I Chronicles 29:22 Un tie ēda un dzēra tai dienā Tā Kunga priekšā ar lielu līksmību. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, otrā reizē par ķēniņu un to svaidīja par valdītāju Tā Kunga priekšā un Cadoku par priesteri. I Chronicles 29:23 Tā Salamans sēdās Tā Kunga krēslā par ķēniņu sava tēva Dāvida vietā, un tam labi izdevās, un viss Israēls tam klausīja. I Chronicles 29:24 Un visi lielkungi un varenie, arī visi ķēniņa Dāvida bērni padevās ķēniņam Salamanam. I Chronicles 29:25 Un Tas Kungs darīja Salamanu jo lielu visa Israēla priekšā un deva tam valstības godību, kāda vēl nebija bijusi nevienam Israēla ķēniņam priekš viņa. I Chronicles 29:26 Tā Dāvids, Isajus dēls, bija valdījis pār visu Israēli. I Chronicles 29:27 Un tas laiks, kamēr viņš valdīja pār Israēli, bija četrdesmit gadi; Hebronē viņš valdīja septiņus gadus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus. I Chronicles 29:28 Un viņš nomira labā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda, un viņa dēls Salamans palika par ķēniņu viņa vietā. I Chronicles 29:29 Un ķēniņa Dāvida lietas, pirmās un pēdējās, redzi, tās ir rakstītas redzētāja Samuēla stāstos un pravieša Nātana stāstos un redzētāja Gada stāstos, I Chronicles 29:30 Ar visu viņa valdību un varu un tiem laikiem, kas aizgājuši pār viņu un pār Israēli un pār visām valstīm un zemēm.
II Chronicles 0:0
II Chronicles 1:0 II Chronicles 1:1 Un Salamans, Dāvida dēls, palika spēcīgs savā ķēniņa valdībā, jo Tas Kungs, viņa Dievs, bija ar to un darīja to ļoti lielu. II Chronicles 1:2 Un Salamans sacīja uz visu Israēli, uz tūkstošniekiem un simtniekiem un tiesnešiem un visiem Israēla lielkungiem, tēvu namu virsniekiem, II Chronicles 1:3 Ka tie noietu, Salamans un visa draudze līdz ar viņu, uz to kalnu Gibeonā, jo tur bija Dieva saiešanas telts, ko Mozus, Tā Kunga kalps, tuksnesī bija taisījis. II Chronicles 1:4 Bet Dieva šķirstu Dāvids bija atvedis no Kiriat Jearimas uz to vietu, ko Dāvids tam bija sataisījis, jo viņš tam bija uzcēlis telti Jeruzālemē. II Chronicles 1:5 Tur bija arī vara altāris, ko Becaleēls, Urus dēls, Ura dēla dēls, bija taisījis priekš Tā Kunga dzīvokļa, un Salamans un tā draudze to apmeklēja. II Chronicles 1:6 Un Salamans tur upurēja priekš Tā Kunga vaiga uz vara altāra saiešanas telts priekšā, un viņš upurēja uz tā tūkstoš dedzināmos upurus. II Chronicles 1:7 Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un uz to sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot. II Chronicles 1:8 Un Salamans sacīja uz Dievu: manam tēvam Dāvidam Tu esi parādījis lielu žēlastību un mani Tu esi cēlis par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 1:9 Tad nu, Kungs Dievs, lai Tavs vārds tiešām tā notiek, kā Tu esi runājis uz manu tēvu Dāvidu, jo Tu mani esi cēlis par ķēniņu pār ļaudīm, kuru tik daudz, kā zemes pīšļu. II Chronicles 1:10 Tad dod man nu gudrību un saprašanu, ka es šo ļaužu priekšā izeju un ieeju, jo kas varētu tiesāt šo Tavu lielo tautu? II Chronicles 1:11 Tad Dievs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas ir tavā sirdī, un tu neesi lūdzies nedz bagātību, nedz mantas, nedz godu, nedz savu ienaidnieku dvēseles, nedz ilgu mūžu, bet esi izlūdzies gudrību un saprašanu, Manus ļaudis tiesāt, pār ko Es tevi esmu iecēlis par ķēniņu, II Chronicles 1:12 Tad tev taps dota gudrība un saprašana, un bagātību un mantas un godu arīdzan Es tev došu, kā nevienam ķēniņam nav bijis priekš tevis un pēc tevis arī nevienam nebūs. II Chronicles 1:13 Tā Salamans nonāca Jeruzālemē no tā kalna Gibeonā, no saiešanas telts, un viņš valdīja pār Israēli. II Chronicles 1:14 Un Salamans sakrāja ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstoš četrsimt rati un divpadsmit tūkstoš jātnieki, un viņš tos lika ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. II Chronicles 1:15 Un ķēniņš darīja, ka sudraba un zelta bija Jeruzālemē tik daudz, kā akmeņu, un ciedru koku tik daudz, kā meža vīģes koku ielejās. II Chronicles 1:16 Un Salamanam veda zirgus no Ēģiptes un visādas preces, un ķēniņa tirgotāji pirka tās preces. II Chronicles 1:17 Un tie gāja un atveda no Ēģiptes ratus par sešsimt sudraba gabaliem, un vienu zirgu par simt piecdesmit. Un viņi tos izveda arī visiem Hetiešu ķēniņiem un Sīriešu ķēniņiem. II Chronicles 2:0 II Chronicles 2:1 Un Salamans nodomāja celt namu Tā Kunga vārdam un namu savai ķēniņa valdībai. II Chronicles 2:2 Un Salamans noskaitīja septiņdesmit tūkstoš vīrus pie nastu nešanas un astoņdesmit tūkstoš cirtējus uz kalniem un trīs tūkstoš sešsimt uzraugus pār viņiem. II Chronicles 2:3 Un Salamans sūtīja pie Hirama, Tirus ķēniņa, un lika sacīt: kā tu esi darījis manam tēvam Dāvidam un tam sūtījis ciedru kokus, sev namu celt, kur dzīvot, - II Chronicles 2:4 Redzi, es gribu namu celt Tā Kunga, sava Dieva, vārdam un Viņam to svētīt, Viņa priekšā kvēpināt ar saldām kvēpināmām zālēm un nolikt vienmēr priekšliekamas maizes un upurēt dedzināmos upurus ik rītu un ik vakaru, svētdienās un jaunos mēnešos un Tā Kunga, mūsu Dieva, augstos svētkos, kā Israēlim mūžīgi pienākas. II Chronicles 2:5 Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi dievi. II Chronicles 2:6 Bet kam tad tik daudz spēka, Viņam namu celt? Jo debesis un visu debesu debesis nespēs Viņu saņemt; kas tad es esmu, ka varētu Viņam celt namu? Bet ka tik vien Viņa priekšā varētu kvēpināt. II Chronicles 2:7 Un nu sūti man gudru vīru, kas māk izstrādāt zeltu un sudrabu un varu un dzelzi, purpuru, karmezīnu un zilumu, un kas prot strādāt izrakstītu darbu kopā ar tiem gudriem, kas pie manis iekš Jūda un Jeruzālemē, ko mans tēvs Dāvids gādājis. II Chronicles 2:8 Sūti man arī ciedru kokus, priedes un algumim kokus no Lībanus; jo es zinu, ka tavi kalpi prot cirst Lībanus kokus. Un redzi, mani kalpi būs pie taviem, II Chronicles 2:9 Man sacirst kokus lielā vairumā; jo tas nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojams. II Chronicles 2:10 Un redzi, taviem kalpiem, kas tos kokus cērt, es došu divdesmit tūkstoš koru samaltu kviešu un divdesmit tūkstoš koru miežu, un divdesmit tūkstoš batus vīna un divdesmit tūkstoš batus eļļas. II Chronicles 2:11 Tad Hirams, Tirus ķēniņš, atbildēja caur grāmatām un sūtīja pie Salamana: tāpēc ka Tas Kungs Savus ļaudis mīļo, Viņš tevi licis pār tiem par ķēniņu. II Chronicles 2:12 Un Hirams sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas radījis debesi un zemi, kas ķēniņam Dāvidam devis gudru, prātīgu un apdomīgu dēlu, kas namu uztaisīs Tam Kungam un namu savai ķēniņa valdībai. II Chronicles 2:13 Tad es nu sūtu gudru pratēju vīru, Huramu Abivu; II Chronicles 2:14 Viņa māte ir no Dana meitām, un viņa tēvs Tiriešu vīrs. Tas māk izstrādāt zeltu un sudrabu, varu, dzelzi, akmeņus, kokus, purpuru un zilumu un smalkas dzijas, audeklu un karmezīnu, un darīt visādu izrakstītu darbu, izdomāt visādas gudras lietas, ko tam liek, ar taviem gudriem un ar tava tēva, mana kunga, Dāvida, gudriem. II Chronicles 2:15 Tad nu lai sūta taviem kalpiem tos kviešus un miežus un eļļu un vīnu, ko mans kungs minējis. II Chronicles 2:16 Tad mēs cirtīsim Lībanus kokus, cik tev vajag un pie tevis novedīsim ar plostiem pār jūru uz Joppi, tad tu tos varēsi likt vest uz Jeruzālemi. II Chronicles 2:17 Un Salamans skaitīja visus svešiniekus Israēla zemē, pēc tās skaitīšanas, kā viņa tēvs Dāvids tos bija skaitījis, un tur atradās simt piecdesmit trīs tūkstoši seši simti. II Chronicles 2:18 Un viņš no tiem ņēma septiņdesmit tūkstoš nastu nesējus un astoņdesmit tūkstoš cirtējus uz kalniem un trīs tūkstoš sešsimt uzraugus, ļaudis dzīt pie darba. II Chronicles 3:0 II Chronicles 3:1 Un Salamans sāka celt Tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kas viņa tēvam Dāvidam bija rādīts, tai vietā, ko Dāvids bija sataisījis, uz Jebusieša Arnana klona. II Chronicles 3:2 Un viņš sāka celt otrā mēnesī otrā dienā, savas valdīšanas ceturtā gadā. II Chronicles 3:3 Un Salamans lika pamatu ceļamam Dieva namam; pēc tā pirmā mēra tas bija sešdesmit olekšu garumā un divdesmit olekšu platumā. II Chronicles 3:4 Un priekšnams priekšgalā bija tik garš, cik tas nams plats, divdesmit olektis, un simts divdesmit olekšu tas bija augstumā, un viņš to iekšpusē pārvilka ar tīru zeltu. II Chronicles 3:5 Un tam lielam namam viņš grīdu lika no priedes kokiem, pārvilka to ar labu zeltu un uztaisīja palmu kokus un ķēdītes klāt. II Chronicles 3:6 Viņš arī tam namam aplika dārgus akmeņus par glītumu, un tas zelts bija no Parvaīma. II Chronicles 3:7 Un viņš to namu, baļķus, stabus un viņa sienas un viņa durvis apzeltīja un izgrieza ķerubus pie sienām. II Chronicles 3:8 Un viņš taisīja tās visu svētākās vietas namu; tas bija divdesmit olektis garš un divdesmit olektis plats, un viņš to pārvilka ar labu zeltu pie sešsimt talentiem. II Chronicles 3:9 Un tas naglu svars bija pie piecdesmit sēķeļiem zelta, un viņš pārvilka arī tās augšistabas ar zeltu. II Chronicles 3:10 Un viņš taisīja tai visu svētākās vietas namā divus ķerubus, tēlotāja darbu, un tos pārvilka ar zeltu. II Chronicles 3:11 Un tie ķerubu spārni bija divdesmit olekšu garumā, viens spārns bija piecu olekšu un sniedzās līdz nama sienai, un otrs spārns bija arī piecu olekšu un sniedzās līdz otra ķeruba spārnam. II Chronicles 3:12 Tāpat bija arī tā otra ķeruba spārns piecu olekšu un sniedzās līdz nama sienai, un otrs spārns bija arī piecu olekšu un sniedzās līdz tā otra ķeruba spārnam. II Chronicles 3:13 Šo ķerubu spārni izplētās divdesmit olektis, un tie stāvēja uz savām kājām, un viņu vaigi bija griezti uz iekšpusi. II Chronicles 3:14 Un viņš taisīja priekšvelkamo no ziluma, no purpura un dārga sarkanuma un smalkām dzijām un ieauda tam ķerubus II Chronicles 3:15 Bet tā nama priekšā viņš lika divus stabus trīsdesmit un piecu olekšu augstumā, un tas kronis ikkatram virsū bija piecu olekšu. II Chronicles 3:16 Un viņš taisīja ķēdītes pie stīpas un lika tās uz tiem stabu kroņiem un taisīja simts granātābolus un lika tos starp tām ķēdītēm. II Chronicles 3:17 Un viņš uzcēla tos stabus Dieva nama priekšā, vienu pa labo roku un otru pa kreiso, un viņš to pa labo roku nosauca Jaķinu un to pa kreiso Boasu. II Chronicles 4:0 II Chronicles 4:1 Un viņš taisīja vara altāri; divdesmit olektis tas bija garš un divdesmit olektis bija viņa platums un desmit olektis bija viņa augstums. II Chronicles 4:2 Un viņš lēja jūru; tā bija desmit olektis no vienas malas līdz otrai, visapkārt apaļa, un piecas olektis bija viņas augstums, un tas mērs visapkārt bija trīsdesmit olektis. II Chronicles 4:3 Un vēršu tēli bija apakšā ap viņu visapkārt, desmit uz ikvienu olekti, un tika visapkārt ap to jūru; tādu vēršu bija divas rindas, vienā lējienā līdz ar to jūru lietas. II Chronicles 4:4 Tā (jūra) stāvēja uz divpadsmit vēršiem; trīs no tiem griezās pret ziemeļa pusi un trīs griezās pret vakara pusi un trīs griezās pret dienasvidu un trīs griezās pret rītiem, un tā jūra bija virsū uz tiem, un visi viņu aizmugures gali bija iekšpusē. II Chronicles 4:5 Un viņas biezums bija plaukstas platumā, un viņas mala bija tā darīta kā biķera mala, pēc lilijas zieda iztaisīta; un trīs tūstoš bati tanī sagāja. II Chronicles 4:6 Un viņš taisīja desmit katlus un lika piecus pa labo un piecus pa kreiso roku priekš mazgāšanas, - kas pie tā dedzināma upura piederēja, to tie tur izskaloja; bet tā jūra bija priekš tam, ka tie priesteri tur mazgātos. II Chronicles 4:7 Un viņš taisīja desmit zelta lukturus, kā tiem vajadzēja būt, un tos nolika Dieva namā, piecus pa labo un piecus pa kreiso roku. II Chronicles 4:8 Un viņš taisīja desmit galdus un tos nolika Dieva namā, piecus pa labo un piecus pa kreiso roku, un taisīja arī simts zelta bļodas. II Chronicles 4:9 Un viņš taisīja to priesteru pagalmu un to lielo pagalmu ar tiem pagalma vārtiem, un vārtu durvis viņš pārvilka ar varu. II Chronicles 4:10 Un to jūru viņš nolika pa labo roku rīta pusē dienasvidum pretī. II Chronicles 4:11 Vēl Hurams taisīja podus un lāpstas un bļodas. Tā Hurams pabeidza to darbu, ko viņš ķēniņam Salamanam Dieva namā darīja: II Chronicles 4:12 Tos divus stabus ar tiem apaļiem kroņiem abēju stabu virsū un tās divas pītās stīpas, tos apaļos kroņus apsegt, kas bija stabu virsū, II Chronicles 4:13 Un tos četrsimt granātābolus pie tām divām pītām stīpām, divas granātābolu rindas pie katras stīpas, tos apaļos kroņus apsegt, kas bija stabu virsū, II Chronicles 4:14 Un viņš taisīja tos krēslus, un uz tiem krēsliem viņš taisīja katlus, II Chronicles 4:15 To vienu jūru, un apakš tās tos divpadsmit vēršus. II Chronicles 4:16 Tāpat podus un lāpstas un bļodas un visus viņu rīkus Hurams Abivus taisīja ķēniņam Salamanam priekš Tā Kunga nama no šķīsta vara. II Chronicles 4:17 Jardānes klajumā viņš tos ķēniņam lēja cietā zemē starp Sukotu un Caredatu. II Chronicles 4:18 Un Salamans taisīja visas šās lietas varen lielā pulkā, un vara svars netapa likts vērā. II Chronicles 4:19 Un Salamans taisīja visas lietas priekš Dieva nama un to zelta altāri un tos galdus, uz ko tās svētās maizes tapa liktas, II Chronicles 4:20 Un tos lukturus ar viņu eļļas lukturīšiem no tīra zelta, ka tie taptu iededzināti visusvētākās vietas priekšā, tā kā piederējās, II Chronicles 4:21 Un tās puķes un eļļas lukturus un lukt(dakts)šķēres no zelta: viss bija no visšķīstākā zelta. II Chronicles 4:22 Un naži un bļodas un karotes un kvēpināmie trauki bija no tīra zelta. Un tā nama vārtu durvis iekšpusē uz to vissvētāko vietu un Dieva nama durvis bija no zelta. Tā viss darbs tapa pabeigts, ko Salamans pie Tā Kunga nama darīja. II Chronicles 5:0 II Chronicles 5:1 Un Salamans nonesa visas sava tēva Dāvida svētītās lietas un sudrabu un zeltu un visus traukus un nolika pie tām Dieva nama mantām. II Chronicles 5:2 Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visu cilšu priekšniekus, tos tēvu namu virsniekus starp Israēla bērniem, uz Jeruzālemi, Tā Kunga derības šķirstu uz augšu nest no Dāvida pilsētas, tā ir Ciāna. II Chronicles 5:3 Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa svētkos. Tas bija tas septītais mēnesis. II Chronicles 5:4 Un visi Israēla vecaji atnāca, un Leviti pacēla to šķirstu. II Chronicles 5:5 Un to šķirstu un saiešanas telti tie uznesa augšām līdz ar visām svētām lietām, kas bija teltī, tās priesteri un Leviti uznesa augšām. II Chronicles 5:6 Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies tā šķirsta priekšā, upurēja avis un vēršus, ko liela pulka dēļ nevarēja ne skaitīt, ne rēķināt. II Chronicles 5:7 Un priesteri nesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšnamā, tai visusvētākā vietā apakš tiem ķerubru spārniem. II Chronicles 5:8 Un tie ķerubi izplēta savus spārnus pār tā šķirsta vietu, un tie ķerubi apklāja to šķirstu un viņa kārtis no virsas. II Chronicles 5:9 Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami visusvētās vietas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tas tur bija līdz šo dienu. II Chronicles 5:10 Tai šķirstā nekā nebija iekšā kā vien tie divi galdi, ko Mozus Horebā bija ielicis, kad Tas Kungs derību derēja ar Israēla bērniem, kad tie bija izgājuši no Ēģiptes zemes. II Chronicles 5:11 Un notikās, kad tie priesteri no tās svētās vietas izgāja, jo visi priesteri, kas atradās, bija svētījušies, tā ka tās kārtas netapa turētas, II Chronicles 5:12 Un Leviti ar visiem tiem, kas bija apakš Asafa un Hemana un Jedituna un viņu bērniem un brāļiem, ar nātnu drēbēm apģērbti, ar pulkstenīšiem un somastabulēm un koklēm, stāvēja pret altāra rīta pusi, un ar tiem kādi simts un divdesmit priesteri, kas pūta ar trumetēm; II Chronicles 5:13 Un tie vienā skaņā pūta un dziedāja, tā ka bija viena vienīga balss, kas To Kungu teica un slavēja; - kad tie nu balsi pacēla ar trumetēm un pulkstenīšiem un citiem spēlējamiem rīkiem, To Kungu slavēt, ka Viņš labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi, - tad tas nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, II Chronicles 5:14 Ka tie priesteri nevarēja stāvēt tā mākoņa dēļ nedz kalpot, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu. II Chronicles 6:0 II Chronicles 6:1 Tad Salamans sacīja: Tas Kungs ir sacījis, Viņš gribot tumsā mājot. II Chronicles 6:2 Un es Tev esmu uztaisījis mājas vietu un vietu Tev par mūžīgu dzīvokli. II Chronicles 6:3 Un ķēniņš atgrieza savu vaigu un svētīja visu Israēla draudzi un visa Israēla draudze stāvēja, II Chronicles 6:4 Un viņš sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti runājis uz manu tēvu Dāvidu un ar Savu roku to piepildījis, ko sacījis: II Chronicles 6:5 No tās dienas, kamēr esmu izvedis Savus ļaudis no Ēģiptes zemes, Es nevienu pilsētu neesmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, namu taisīt, ka Mans vārds tur būtu; arī nevienu vīru neesmu izredzējis par valdītāju pār Maniem Israēla ļaudīm; II Chronicles 6:6 Bet Jeruzālemi Es esmu izredzējis, ka Mans vārds tur būtu, un Dāvidu Es esmu izredzējis, ka tas būtu pār Maniem Israēla ļaudīm. II Chronicles 6:7 Un tas manam tēvam Dāvidam bija sirdī, namu celt Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. II Chronicles 6:8 Bet Tas Kungs sacīja uz manu tēvu Dāvidu: tāpēc ka tu savā sirdī esi apņēmies, celt Manam vārdam namu, tu gan labi esi darījis, ka tas bijis tavā sirdī; II Chronicles 6:9 Tomēr tev nebūs celt to namu, bet tavam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tam būs namu celt Manam vārdam. II Chronicles 6:10 Un Tas Kungs ir piepildījis Savu vārdu, ko Viņš runājis, jo es esmu cēlies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla goda krēslā, kā Tas Kungs runājis, un esmu namu cēlis Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. II Chronicles 6:11 Un tur es esmu nolicis to šķirstu, kur Tā Kunga derība, ko Viņš derējis ar Israēla bērniem. II Chronicles 6:12 Un viņš stājās Tā Kunga altāra priekšā visai Israēla draudzei pretī un izplēta savas rokas. II Chronicles 6:13 Un Salamans bija taisījis vara pakāpienus un tās licis pagalma vidū, piecas olektis garas un piecas olektis platas un trīs olektis augstas, un tur viņš uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: II Chronicles 6:14 Kungs, Israēla Dievs, neviens nav tāds Dievs, kā Tu, ne debesīs, ne virs zemes; Tu turi derību un žēlastību Saviem kalpiem, kas ar visu sirdi staigā Tavā priekšā. II Chronicles 6:15 Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, Tu esi turējis, ko Tu viņam runājis, jo ar Savu muti Tu esi runājis un ar Savu roku Tu to esi piepildījis, tā kā tas šodien ir. II Chronicles 6:16 Un nu Kungs, Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, ko Tu tam esi runājis, sacīdams: tev netrūks vīra Manā priekšā, kas sēdēs Israēla goda krēsla, ja tikai tavi dēli sargās savu ceļu, staigādami Manā bauslībā, kā tu esi staigājis Manā priekšā. II Chronicles 6:17 Tad nu, Kungs, Israēla Dievs, lai jel Tavs vārds tiešām notiek, ko Tu esi runājis Savam kalpam Dāvidam. II Chronicles 6:18 Jo vai Dievs tiešām dzīvo pie cilvēkiem virs zemes? Redzi, debesis un visu debesu debesis tevi nevar saņemt, ne vēl šis nams, ko es esmu cēlis? II Chronicles 6:19 Tomēr, griezies pie Sava kalpa lūgšanām un pie viņa piesaukšanām, Kungs, mans Dievs, un klausi to saukšanu un lūgšanu, ko tavs kalps lūdz priekš Tava vaiga. II Chronicles 6:20 Lai Tavas acis ir atvērtas dienām naktīm pār šo namu, pār šo vietu, kur Tu esi solījis iecelt Savu vārdu, klausīt to lūgšanu, ko Tavs kalps lūgs šinī vietā. II Chronicles 6:21 Klausi tad Sava kalpa un Savu Israēla ļaužu sirds lūgšanu, ko tie lūgs šinī vietā, klausi no tās vietas, kur Tu mīti debesīs, ak klausi un piedod! II Chronicles 6:22 Ja kāds būs apgrēkojies pret savu tuvāko un viņam liks zvērēt un nodievoties, un kad šī zvērēšana nāks priekš Tava altāra šinī namā,  II Chronicles 6:23 Tad klausi Tu no debesīm un dari un tiesā Savus kalpus un atmaksā tam bezdievīgam, dodams viņa ceļu uz viņa galvu, un taisno to taisno, dodams tam pēc viņa taisnības. II Chronicles 6:24 Un kad Tavi Israēla ļaudis būs kauti ienaidnieku priekšā, kad tie pret Tevi būs grēkojuši, un atgriezīsies un apliecinās Tavu vārdu un Tavā priekšā pielūgs un no sirds piesauks šai namā,  II Chronicles 6:25 Tad klausi Tu no debesīm un piedod Savu Israēla ļaužu grēkus un ved tos atpakaļ uz to zemi, ko Tu tiem un viņu tēviem esi devis. - II Chronicles 6:26 Kad debess būs aizslēgta, ka lietus nelīs, tāpēc ka tie pret Tevi būs apgrēkojušies, un tie šinī vietā lūgs un Tavam vārdam dos godu un atgriezīsies no Saviem grēkiem, kad Tu tos apbēdini, II Chronicles 6:27 Tad klausi Tu debesīs un piedod Savu kalpu un Savu Israēla ļaužu grēkus, ka Tu tiem rādi to labo ceļu, kur tiem būs staigāt, un lietu dodi tai zemē, ko Tu saviem ļaudīm devis par mantību. - II Chronicles 6:28 Kad zemē būs bada laiks, mēris, bula laiks, rūsa, siseņi un kukaiņi, kad viņu ienaidnieks zemē lauzīsies pret viņu vārtiem, vai būs kāda cita mocība vai sērga, II Chronicles 6:29 Kas tad lūgs, kas no sirds piesauks, lai būtu kas būdams no visiem Taviem Israēla ļaudīm, kad tie atzīs savas mokas un bēdas un izpletīs savas rokas šinī namā, II Chronicles 6:30 Tad klausi Tu no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, un piedod un dari un dod ikkatram pēc visiem viņa ceļiem, itin kā Tu viņa sirdi pazīsti, jo Tu vien pazīsti cilvēku bērnu sirdis; - II Chronicles 6:31 Lai tie tēvi bīstas un arvienu staigā Tavos ceļos, kamēr tie dzīvo tai zemē, ko Tu mūsu tēviem esi devis. - II Chronicles 6:32 Kad arī kāds svešinieks būs, kas nav no Taviem Israēla ļaudīm, bet nāk no tālas zemes Tava lielā vārda pēc un Tavas stiprās rokas un Tava izstiepta elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā pielūgs, II Chronicles 6:33 Tad klausi Tu no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, un dari visu, par ko tas svešais Tevi piesauks, lai visas pasaules ļaudis atzīst Tavu vārdu un Tevi bīstas, tāpat kā Tavi Israēla ļaudis, un lai tie zina, ka Tavs vārds ir saukts pār šo namu, ko es esmu cēlis. II Chronicles 6:34 Kad Tavi ļaudis ies karā pret saviem ienaidniekiem, pa to ceļu, kur Tu tos sūtīsi, un Tevi pielūgs, vaigu griezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izredzējies, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tavam vārdam, II Chronicles 6:35 Tad klausi Tu no debesīm viņu lūgšanas un viņu sirds saukšanas un nes viņiem tiesu. - II Chronicles 6:36 Kad tie pret Tevi būs apgrēkojušies (jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis), un Tu pār tiem būsi apskaities un tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos noved cietumā ienaidnieku zemē, vai tālu vai tuvu, II Chronicles 6:37 Un tie tai zemē, kur ir aizvesti cietumā to atkal ņems pie sirds un atgriezīsies un Tevi piesauks sava cietuma zemē, sacīdami: mēs esam grēkojuši un noziegušies, mēs esam bijuši bezdievīgi; II Chronicles 6:38 Un kad tie pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles sava cietuma zemē, kur tie cietumā top turēti, un tie Tevi pielūgs, vaigu griezuši uz savu zemi, ko Tu devis viņu tēviem, uz to pilsētu, ko Tu esi izredzējies, un pret to namu, ko esmu cēlis Tavam vārdam, II Chronicles 6:39 Tad klausi Tu no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanu un viņu sirds saukšanu un nes tiem tiesu un piedod Saviem ļaudīm, ko tie pret Tevi grēkojuši. - II Chronicles 6:40 Nu, mans Dievs, lai jel Tavas acis ir atvērtas, un Tavas ausis klausās uz to lūgšanu šinī vietā. II Chronicles 6:41 Un nu celies šurp, Kungs Dievs, Savā dusas vietā, Tu un Tava spēka šķirsts; lai Tavi priesteri, Kungs Dievs, top apģērbti ar svētību, un Tavi svētie lai priecājās par labumu. II Chronicles 6:42 Kungs Dievs, neatmet Sava svaidītā vaigu, piemini to žēlastību, kas solīta Dāvidam, Tavam kalpam. II Chronicles 7:0 II Chronicles 7:1 Kad nu Salamans bija beidzis to lūgšanu, tad uguns krita no debesīm un norija tos dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un Tā Kunga godība piepildīja to namu. II Chronicles 7:2 Un priesteri nevarēja ieiet Tā Kunga namā, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu. II Chronicles 7:3 Un kad visi Israēla bērni redzēja to uguni nokrītam un Tā Kunga godību nonākam pār to namu, tad tie nometās uz savu vaigu pie zemes uz grīdu un pielūdza un teica To Kungu, ka Viņš labs, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. II Chronicles 7:4 Un ķēniņš un visi ļaudis upurēja upurus Tā Kunga priekšā. II Chronicles 7:5 Un ķēniņš Salamans upurēja divdesmit divi tūkstošus vēršus un simts divdesmit tūkstoš avis. Tā ķēniņš un visi ļaudis iesvētīja Dieva namu. II Chronicles 7:6 Un priesteri stāvēja savā kalpošanā un Leviti ar Tā Kunga spēlējamiem rīkiem, ko ķēniņš Dāvids bija taisījis, To Kungu slavēt, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi, ar Dāvida dziesmām, ko tie dziedāja, un priesteri pūta ar trumetēm viņiem pretī, un viss Israēls stāvēja. II Chronicles 7:7 Un Salamans svētīja to iekšpagalmu Tā Kunga nama priekšā, jo viņš tur upurēja dedzināmos upurus un pateicības upuru taukus. Jo tas vara altāris, ko Salamans bija taisījis, nevarēja saņemt tos dedzināmos upurus un ēdamos upurus un taukus. II Chronicles 7:8 Un Salamans tanī laikā svinēja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls līdz ar viņu, varen liela draudze, no Hamatas līdz Ēģiptes upei. II Chronicles 7:9 Un astotā dienā tie turēja svētku sapulci, jo to altāri tie iesvētīja septiņas dienas, ir svētkus tie turēja septiņas dienas. II Chronicles 7:10 Bet divdesmit trešā dienā, septītā mēnesī viņš tos ļaudis atlaida uz viņu mājām, priecīgus un ar labu prātu par to labumu, ko Tas Kungs bija darījis Dāvidam un Salamanam un Saviem Israēla ļaudīm. II Chronicles 7:11 Tā Salamans pabeidza Tā Kunga namu un ķēniņa namu; un viss ko Salamans bija iedomājies taisīt Tā Kunga namā un savā paša namā, tas viņam izdevās. II Chronicles 7:12 Un Tas Kungs parādījās Salamanam naktī un uz to sacīja: Es esmu paklausījis tavu lūgšanu un šo vietu izredzējis Sev par upuru namu. II Chronicles 7:13 Redzi, kad Es debesis aizslēgšu, ka lietus nebūs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem zemi noēst, vai kad Es sūtīšu mēri Saviem ļaudīm, II Chronicles 7:14 Un Mani ļaudis, pār kuriem Mans vārds ir saukts, pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu un atgriezīsies no saviem ļauniem ceļiem, tad Es no debesīm gribu klausīt un piedot viņu grēkus un dziedināt viņu zemi. II Chronicles 7:15 Tad nu Manas acis būs atvērtas, un Manas ausis klausīsies uz to lūgšanu šinī vietā. II Chronicles 7:16 Jo Es nu esmu izredzējis šo namu un to svētījis, ka Manam vārdam tur būs būt mūžīgi, un Manas acis un Mana sirds tur būs vienmēr. II Chronicles 7:17 Un nu, ja tu staigāsi Manā priekšā, kā tavs tēvs Dāvids staigājis, un darīsi, kā Es tev esmu pavēlējis, un turēsi Manus likumus un Manas tiesas, II Chronicles 7:18 Tad Es apstiprināšu tavu valstības krēslu, itin kā Es derību esmu derējis ar tavu tēvu Dāvidu, sacīdams: tev nekad netrūks vīra, kas valdīs pār Israēli. II Chronicles 7:19 Bet ja jūs atkāpsities un atstāsiet Manus likumus un Manus baušļus, ko Es jums esmu devis, un iesiet un kalposiet svešiem dieviem un metīsities zemē priekš tiem, II Chronicles 7:20 Tad Es tos izsakņošu no Savas zemes, ko Es tiem esmu devis, un atmetīšu no Sava vaiga šo namu, ko Es esmu svētījis Savam vārdam, un to darīšu par sakāmu vārdu un apsmieklu starp visām tautām. II Chronicles 7:21 Un par šo namu, kas tik augsts bijis, visiem, kas iet garām, būs iztrūcināties un sacīt: kāpēc Tas Kungs tā ir darījis šai zemei un šim namam? II Chronicles 7:22 Tad sacīs: tāpēc ka tie atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos izvedis no Ēģiptes zemes, un ir turējušies pie citiem dieviem un priekš tiem metušies zemē un tiem kalpojuši, - tādēļ Viņš pār tiem vedis visu šo ļaunumu. II Chronicles 8:0 II Chronicles 8:1 Un pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uztaisījis Tā Kunga namu un savu namu, II Chronicles 8:2 Tad Salamans izbūvēja tās pilsētas, ko Hirams Salamanam bija devis, un lika Israēla bērniem tur dzīvot. II Chronicles 8:3 Pēc tam Salamans cēlās uz HamatCovu un to pārvarēja. II Chronicles 8:4 Viņš arī uztaisīja Tadmoru tuksnesī un visas labības pilsētas, ko viņš Hamatā būvēja. II Chronicles 8:5 Viņš arī uztaisīja kalna- un Lejas-BetOronu, stipras pilsētas ar mūriem, vārtiem un aizšaujamiem, II Chronicles 8:6 Un Baēlatu un visas labības pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas ratu un jātnieku pilsētas un visas Salamana prieka pilis, ko tam bija prieks taisīt Jeruzālemē un uz Lībanus un visās zemēs viņa valstībā. II Chronicles 8:7 Visus atlikušos ļaudis no Hetiešiem un Amoriešiem un Fereziešiem un Hiviešiem un Jebusiešiem, kas nebija no Israēla, II Chronicles 8:8 Šo bērnus, kas pēc tiem tai zemē bija atlikuši, ko Israēla bērni nebija izdeldējuši, tos Salamans spieda pie klausības līdz šai dienai. II Chronicles 8:9 Bet no Israēla bērniem Salamans neņēma kalpus pie sava darba, bet tie bija karavīri un virsnieki pār viņa bruņiniekiem un viņa ratu un jātnieku virsnieki. II Chronicles 8:10 Un virsuzraugu ķēniņam Salamanam bija divsimt un piecdesmit, kas pār tiem ļaudīm valdīja. II Chronicles 8:11 Un Salamans veda Faraona meitu no Dāvida pils tai namā, ko viņš tai bija taisījis. Jo viņš sacīja: manai sievai nebūs Israēla ķēniņa Dāvida namā dzīvot, tāpēc ka tā vieta ir svēta, kur Tā Kunga šķirsts nācis. II Chronicles 8:12 Tad Salamans upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz Tā Kunga altāra, ko viņš priekšnama priekšā bija uztaisījis, II Chronicles 8:13 Ikkatrā dienā savu tiesu upurēdams, itin kā Mozus bija pavēlējis, svētdienās un jaunos mēnešos un svētkos, trīs reiz gadskārtā, neraudzētās maizes svētkos un nedēļu svētkos un lieveņu svētkos. II Chronicles 8:14 Un viņš iestādīja pēc sava tēva Dāvida likuma priesteru kārtas, kā tiem bija kalpot, un Levitus, kopt savu kopjamo, slavēt un kalpot priesteru priekšā, kas katrai dienai piekrita, arī vārtu sargus pēc savas kārtas pie ikkatriem vārtiem, jo tā bija Dāvida, Tā Dieva vīra, pavēle. II Chronicles 8:15 Un no ķēniņa pavēles par priesteriem un Levitiem viņi neatkāpās ne kādā lietā, arī ne pie tām mantām. II Chronicles 8:16 Tā Salamans pabeidza visu savu darbu, no tās dienas, kad Tā Kunga namam lika pamatu, līdz kamēr to pabeidza un Tā Kunga nams pavisam bija gatavs. II Chronicles 8:17 Tad Salamans gāja uz EceonĢeberu un uz Elotu jūrmalā, Edoma zemē. II Chronicles 8:18 Un Hirams tam sūtīja caur saviem kalpiem lielas laivas, un kalpus, kas jūru pārzināja, un tie gāja ar Salamana kalpiem uz Ofiru un atveda no turienes četrsimt un piecdesmit talentus zelta un to nesa ķēniņam Salamanam. II Chronicles 9:0 II Chronicles 9:1 Un kad Sabas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, tad tā nāca, pārbaudīt Salamanu ar mīklām, uz Jeruzālemi ar varen lielu pulku, ir ar kamieļiem, kas nesa kvēpināmās zāles un daudz zelta un dārgus akmeņus. Un viņa nāca pie Salamana un runāja ar to visu, ko bija apņēmusies savā sirdī. II Chronicles 9:2 Un Salamans viņai atbildēja uz visiem viņas vārdiem, un nekas Salamanam nebija paslēpts, ko viņš tai nebūtu teicis. II Chronicles 9:3 Kad nu Sabas ķēniņiene redzēja Salamana gudrību un to namu, ko viņš bija uzcēlis, II Chronicles 9:4 Un viņa galda ēdienus un viņa kalpu dzīvokļus un viņa sulaiņu amatu un viņu drēbes un viņa dzēriena devējus un viņu drēbes un viņa uzejamo vietu, kur viņš gāja Tā Kunga namā, tad viņa tikko nepalika bez dvašas II Chronicles 9:5 Un sacīja uz ķēniņu: tas ir tiesa, ko es savā zemē esmu dzirdējusi no tavām lietām un no tavas gudrības. II Chronicles 9:6 Bet es viņu vārdiem neticēju, kamēr es pati nācu un manas acis redzēja; un redzi, man nav ne puse teikta no visas tavas lielās gudrības; tev ir vairāk, nekā tā slava, ko es dzirdēju. II Chronicles 9:7 Svētīgi tavi ļaudis un svētīgi šie tavi kalpi, kas vienmēr stāv tavā priekšā un dzird tavu gudrību. II Chronicles 9:8 Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts bijis pie tevis, sēdināt tevi uz savu goda krēslu par ķēniņu Tam Kungam, tavam Dievam. Tāpēc ka tavs Dievs Israēli mīļo, gribēdams to uzturēt mūžīgi, viņš tevi iecēlis pār tiem, darīt tiesu un taisnību. II Chronicles 9:9 Un viņa deva ķēniņam simts un divdesmit talentus zelta un kvēpināmās zāles un dārgus akmeņus lielā pulkā, un tādu zāļu nav bijis kā šīs, ko Sabas ķēniņiene deva ķēniņam Salamanam. II Chronicles 9:10 Tāpat arī Hirama kalpi un Salamana kalpi, kas zeltu nesa no Ofira, atnesa arī algumim kokus un dārgus akmeņus. II Chronicles 9:11 Un ķēniņš no tiem algumim kokiem taisīja trepes Tā Kunga namā un ķēniņa namā, ir kokles un somastabules koklētājiem. Tādi (koki) citkārt nebija redzēti Jūdu zemē. II Chronicles 9:12 Un ķēniņš Salamans deva Sabas ķēniņienei visu, ko tā gribēja un lūdza, bez tā, ko tā ķēniņam bija atnesusi, Un tā griezās atpakaļ un gāja ar saviem kalpiem uz savu zemi. II Chronicles 9:13 Un tas zelta svars, kas Salamanam ikgadus ienāca, bija sešsimt sešdesmit seši talenti zelta, II Chronicles 9:14 Bez tā, ko viņš dabūja no tirgotājiem un veikalniekiem; ir visi Arābijas ķēniņi un zemes lielkungi nesa Salamanam zeltu un sudrabu. II Chronicles 9:15 Un ķēniņš Salamans taisīja divsimt priekšturamās bruņas no kalta zelta, - sešsimt zelta gabalus viņš deva priekš ikvienām priekšturamām bruņām, - II Chronicles 9:16 Un trīssimt sedzamas bruņas no kalta zelta, - tur viņš deva trīs simt gabalus zelta priekš ikvienām bruņām. II Chronicles 9:17 Un ķēniņš tās ielika Lībanus koku namā. Un ķēniņš taisīja lielu krēslu no ziloņkauliem un to pārvilka ar tīru zeltu. II Chronicles 9:18 Šim krēslam bija seši pakāpieni un viens kāju pamesls no zelta, kas pie tā krēsla bija piestiprināts, un abējās pusēs tam bija lēnes pie sēdekļa, un divas lauvas stāvēja pie tām lēnēm, II Chronicles 9:19 Un divpadsmit lauvas stāvēja tur uz tiem sešiem pakāpieniem abējās pusēs. Tāds nekādā valstībā nav taisīts. II Chronicles 9:20 Un visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un visi trauki Lībanus koku namā bija no tīra zelta, - sudrabu Salamana laikā neko necienīja. II Chronicles 9:21 Jo ķēniņa kuģi gāja uz Taršišu ar Hirama kalpiem; tie Taršiša kuģi pa trim gadiem vienreiz pārnāca un pārveda zeltu un sudrabu un ziloņkaulus un pērtiķus un pāvus. II Chronicles 9:22 Tā ķēniņš Salamans tapa lielāks, nekā visi ķēniņi virs zemes, bagātībā un gudrībā. II Chronicles 9:23 Un visi ķēniņi virs zemes meklēja Salamana vaigu, viņa gudrību dzirdēt, ko Dievs tam bija devis sirdī. II Chronicles 9:24 Un tie atnesa ikkatrs savas dāvanas, sudraba un zelta traukus un drēbes un bruņas un dārgas zāles, zirgus un zirgēzeļus ik gadus. II Chronicles 9:25 Un Salamanam bija četrtūkstoš zirgu stelinģu un divpadsmit tūkstoš jātnieki, un viņš tos lika ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. II Chronicles 9:26 Un viņš valdīja pār visiem ķēniņiem no lielupes līdz Fīlistu zemei un līdz Ēģiptes robežām. II Chronicles 9:27 Un ķēniņš darīja, ka tik daudz sudraba bija Jeruzālemē kā akmeņu, un ciedru koku tik daudz, kā meža vīģes koku ielejās. II Chronicles 9:28 Un Salamanam atveda zirgus no Ēģiptes un no citām zemēm. II Chronicles 9:29 Un kas vēl atliek par Salamana lietām, gan pirmās, gan pēdējās, tas viss rakstīts pravieša Nātana laiku grāmatā un Ahijas, tā Šilonieša, pravieša vārdos un Jedus, tā redzētāja, parādīšanās pret Jerobeamu, Nebata dēlu. II Chronicles 9:30 Un Salamans valdīja Jeruzālemē pār visu Israēli četrdesmit gadus. II Chronicles 9:31 Un Salamans aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka viņa tēva Dāvida pilī, un viņa dēls Rekabeams palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 10:0 II Chronicles 10:1 Un Rekabeams gāja uz Šehemi, jo viss Israēls Šehemē bija sanācis, viņu celt par ķēniņu. II Chronicles 10:2 Kad nu Jerobeams, Nebata dēls, to dzirdēja (jo viņš bija Ēģiptes zemē, kurp no ķēniņa Salamana bija bēdzis), tad Jerobeams griezās atpakaļ no Ēģiptes. II Chronicles 10:3 Un tie nosūtīja un to ataicināja. Un Jerobeams nāca ar visu Israēli un runāja uz Rekabeamu un sacīja: II Chronicles 10:4 Tavs tēvs mums uzlicis par daudz grūtu jūgu; tad nu atvieglini tu sava tēva grūto kalpošanu un viņa smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, tad mēs tev kalposim. II Chronicles 10:5 Un viņš uz tiem sacīja: pēc trim dienām nāciet atkal pie manis. Un tie ļaudis aizgāja. II Chronicles 10:6 Un ķēniņš Rekabeams meklēja padomu pie tiem vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana priekšā, kamēr tas dzīvoja, un viņš sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm būs atbildēt? II Chronicles 10:7 Un tie uz viņu runāja un sacīja: ja tu būsi laipnīgs pret šiem ļaudīm un tiem rādīsi labu prātu un uz tiem runāsi labus vārdus, tad tie tev būs par kalpiem visu mūžu. II Chronicles 10:8 Bet viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam deva, un meklēja padomu pie tiem jauniem, kas ar viņu bija uzauguši un viņa priekšā stāvēja. II Chronicles 10:9 Un viņš uz tiem sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm lai atbildam, kas uz mani runājuši un sacījuši: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis? II Chronicles 10:10 Bet tie jaunie, kas ar viņu bija uzauguši, uz to runāja un sacīja: tā tev būs sacīt uz tiem ļaudīm, kas uz tevi runājuši un sacījuši: tavs tēvs mums uzlicis visai grūtu nastu, atvieglini tu mums to, - tā tev uz tiem būs sacīt: mans mazais pirksts būs resnāks ne kā mana tēva gurni. II Chronicles 10:11 Ja nu mans tēvs jums uzlicis grūtu jūgu, tad es to jūgu jums padarīšu vēl grūtāku; mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem. II Chronicles 10:12 Kad nu Jerobeams un visi ļaudis pie Rekabeama atnāca trešā dienā, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešā dienā, II Chronicles 10:13 Tad ķēniņš tiem atbildēja bargi, un ķēniņš Rekabeams atmeta to vecaju padomu, II Chronicles 10:14 Un runāja uz tiem pēc to jauno padoma un sacīja: mans tēvs jums uzlicis grūtu nastu, bet es jums uzlikšu vēl vairāk; mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es ar skorpioniem. II Chronicles 10:15 Tā ķēniņš neklausīja tos ļaudis, jo tā bija no Dieva nolikts, ka Tas Kungs savus vārdus apstiprinātu, ko bija runājis caur Ahiju, to Šīlonieti, uz Jerobeamu, Nebata dēlu. II Chronicles 10:16 Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš tos neklausīja, tad tie ļaudis ķēniņam atbildēja un sacīja: kāda daļa mums ar Dāvidu? Mums nav mantības pie Isajus dēla. Israēl, ej savos dzīvokļos; tad redzi nu tu pēc sava nama, Dāvid! Tā viss Israēls nogāja savos dzīvokļos. II Chronicles 10:17 Bet pār tiem Israēla bērniem, kas Jūda pilsētās dzīvoja, pār tiem Rekabeams palika ķēniņš. II Chronicles 10:18 Un ķēniņš Rekabeams sūtīja Adoramu, kas bija iecelts pār darbiniekiem, bet Israēla bērni to nomētāja akmeņiem, ka tas nomira. Un ķēniņš Rekabeams kāpa steigšus ratos, bēgt uz Jeruzālemi. II Chronicles 10:19 Tā Israēls atkāpās no Dāvida nama līdz šai dienai. II Chronicles 11:0 II Chronicles 11:1 Un Jeruzālemē nonācis Rekabeams sapulcināja Jūda un Benjamina namu, simts un astoņdesmit tūkstoš jaunus, izlasītus karavīrus, karot pret Israēli, lai valstība atkal tiktu Rekabeamam. II Chronicles 11:2 Bet Tā Kunga vārds notika uz Šemaju, Dieva vīru, sacīdams: II Chronicles 11:3 Runā uz Rekabeamu, Salamana dēlu, Jūda ķēniņu, un uz visu Israēli Jūdā un Benjaminā un saki: II Chronicles 11:4 Tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet pret saviem brāļiem karot; griežaties atpakaļ ikkatrs savās mājās, jo šī lieta no manis notikusi. Un tie klausīja Tā Kunga vārdus un griezās atpakaļ no tā ceļa pret Jerobeamu. II Chronicles 11:5 Un Rekabeams dzīvoja Jeruzālemē un uztaisīja pilsētas par stipram pilīm Jūdā. II Chronicles 11:6 Un viņš uztaisīja Bētlemi un Etamu un Tekou II Chronicles 11:7 Un Betcuru un Zoku un Adulamu II Chronicles 11:8 Un Gatu un Marezu un Zivu II Chronicles 11:9 Un Adoraīmu un Laķisu un Azeku II Chronicles 11:10 Un Careju un Ajalonu un Hebroni, kas Jūdā un Benjaminā bija stipras pilsētas. II Chronicles 11:11 Un viņš darīja šās stiprās pilis vēl stiprākas un lika tanīs virsniekus, sakrāja tur barību, eļļu un vīnu, II Chronicles 11:12 Un ikkatrā pilsētā viņš ielika priekšturamās bruņas un šķēpus un darīja tās ļoti stipras; tā Jūda un Benjamins viņam piederēja. II Chronicles 11:13 Un tie priesteri un Leviti, kas bija starp visu Israēli, atnāca pie viņa no visām savām robežām. II Chronicles 11:14 Jo Leviti atstāja savus apgabalus un savu dzīvi un gāja uz Jūdu un Jeruzālemi; jo Jerobeams un viņa dēli tos izdzina, lai tie Tam Kungam vairs nebūtu par priesteriem. II Chronicles 11:15 Un viņš sev iecēla priesterus priekš tiem kalna altāriem un jodiem un teļiem, ko viņš bija taisījis. II Chronicles 11:16 Un viņiem gāja pakaļ uz Jeruzālemi arī no visām Israēla ciltīm, kas savu sirdi nodeva, meklēt To Kungu, Israēla Dievu, un upurēt Tam Kungam, savu tēvu Dievam. II Chronicles 11:17 Tā tie darīja spēcīgu Jūda valstību un stiprināja Rekabeamu, Salamana dēlu, trīs gadus; jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļos. II Chronicles 11:18 Un Rekabeams ņēma par sievu Maēlatu, Jerimota, Dāvida dēla, meitu, un Abikaīlu, Elijaba, Isajus dēla, meitu. II Chronicles 11:19 Tā tam dzemdēja dēlus: Jeū, Zemariju un Zaāmu. II Chronicles 11:20 Un pēc tās viņš ņēma Maēku, Absaloma meitu; tā tam dzemdēja Abiju un Ataju un Zizu un Šelomitu. II Chronicles 11:21 Un Rekabeams mīlēja Maēku, Absaloma meitu, vairāk nekā visas savas sievas un liekās sievas; jo viņš bija ņēmis astoņpadsmit sievas un sešdesmit liekas sievas, un dzemdināja divdesmitastoņus dēlus un sešdesmit meitas. II Chronicles 11:22 Un Rekabeams iecēla Abiju, Maēkas dēlu, par virsnieku un lielkungu starp viņa brāļiem; jo viņš domāja, to celt par ķēniņu. II Chronicles 11:23 Un viņš turējās gudri un izdalīja visus savus dēlus pa visām Jūda un Benjamina valstīm visās stiprās pilsētās, un deva tiem barības papilnam un ņēma tiem pulku sievas. II Chronicles 12:0 II Chronicles 12:1 Kad nu Rekabeams valstību bija stiprinājis un pats bija palicis stiprs, tad viņš atstāja Tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu. II Chronicles 12:2 Un ķēniņa Rekabeama piektā gadā Zizaks, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Jeruzālemi (jo tie bija apgrēkojušies pret To Kungu) II Chronicles 12:3 Ar tūkstoš un divsimt ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un to ļaužu bija neizskaitāms pulks, kas ar viņu nāca no Ēģiptes: Lībieši, Zuķieši un Moru ļaudis. II Chronicles 12:4 Un viņš uzņēma tās stiprās pilsētas, kas bija Jūdā, un nāca līdz Jeruzālemei. II Chronicles 12:5 Tad pravietis Šemaja nāca pie Rekabeama un pie Jūda lielkungiem, kas Zizaka dēļ Jeruzālemē bija sapulcējušies, un uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs: jūs Mani esat atstājuši, tāpēc Es jūs arīdzan esmu atstājis Zizaka rokā. II Chronicles 12:6 Tad Israēla lielkungi un ķēniņš pazemojās un sacīja: Tas Kungs ir taisns. II Chronicles 12:7 Kad nu Tas Kungs redzēja, ka tie pazemojās, tad Tā Kunga vārds notika uz Šemaju sacīdams: tie ir pazemojušies, Es tos negribu izdeldēt, bet Es tos gan drīz izglābšu un neizgāzīšu Savu bardzību pār Jeruzālemi caur Zizaka roku. II Chronicles 12:8 Bet tiem būs viņam par kalpiem būt, lai tie atzīst, kas tas ir Man kalpot, un kas tas ir pasaules ķēniņiem kalpot. II Chronicles 12:9 Tad Zizaks, Ēģiptes ķēniņš, nāca pret Jeruzālemi un paņēma Tā Kunga nama mantas un ķēniņa nama mantas, visu viņš paņēma; viņš paņēma arī tās zelta priekšturamās bruņas, ko Salamans bija taisījis. II Chronicles 12:10 Un ķēniņš Rekabeams taisīja viņu vietā priekšturamās vara bruņas un tās iedeva pils karavīru virsniekiem rokā, kas vakti turēja priekš ķēniņa nama durvīm. II Chronicles 12:11 Kad nu ķēniņš Tā Kunga namā gāja, tad tie pils karavīri nāca un tās nesa, un pēc tie tās atnesa atpakaļ pils karavīru kambarī. II Chronicles 12:12 Un kad tas pazemojās, tad Tā Kunga bardzība no tā novērsās, ka Viņš to pavisam neizdeldēja; jo iekš Jūda vēl bija kāds labums, II Chronicles 12:13 Un ķēniņš Rekabeams stiprinājās Jeruzālemē un valdīja. Jo Rekabeams bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad tas palika par ķēniņu un valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemē, tai pilsētā, ko Tas Kungs no visām bija izredzējis, tur likt Savu vārdu, un viņa mātei bija vārds Naēma, Amoniete. II Chronicles 12:14 Un viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga, To Kungu meklēt. II Chronicles 12:15 Un tie stāsti par Rekabeamu, gan pirmie, gan pēdējie, tie rakstīti pravieša Šemajas un redzētāja Idus grāmatās, radu rakstos. Un Rekabeama un Jerobeama kari nemitējās visā viņu mūžā. II Chronicles 12:16 Un Rekabeams aizmiga pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida pilī; un Abija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 13:0 II Chronicles 13:1 Ķēniņa Jerobeama astoņpadsmitā gadā Abija palika par ķēniņu pār Jūdu. II Chronicles 13:2 Viņš valdīja trīs gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Mikaja, Uriēļa meita no Ģibejas. Un karš cēlās starp Abiju un Jerobeamu. II Chronicles 13:3 Un Abija taisījās uz karu ar varenu kara spēku, ar četrsimt tūkstoš izlasītiem vīriem. Un Jerobeams taisījās pret viņu uz karu ar astoņsimt tūkstoš izlasītiem stipriem kara vīriem. II Chronicles 13:4 Un Abija uzkāpa uz Cemaraim kalnu Efraīma kalnos un sacīja: klausiet mani, Jerobeam un viss Israēl. II Chronicles 13:5 Vai jums nav zināms, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, valdību pār Israēli devis Dāvidam uz mūžīgiem laikiem, ir viņam, ir viņa dēliem caur sāls (neiznīkstamu) derību? II Chronicles 13:6 Taču Jerobeams, Nebata dēls, Salamana Dāvida dēla, kalps, sacēlis dumpi pret savu kungu! II Chronicles 13:7 Un pie viņa sapulcējušies nelieši, netikli ļaudis, un pret Rekabeamu, Salamana dēlu, palikuši stipri, kamēr Rekabeams vēl bija jauns un tam bija bailīga sirds, ka pret viņiem nevarēja turēties. II Chronicles 13:8 Un nu jūs domājat stipri būt pret Tā Kunga valstību Dāvida dēlu rokā; jūs gan esat liels pulks, bet pie jums ir zelta teļi, ko Jerobeams jums cēlis par dieviem. II Chronicles 13:9 Vai jūs Tā Kunga priesterus, Ārona dēlus, tos Levitus, neesat izdzinuši un neesat sev priesterus cēluši, kā pasaules tautas? Ikviens, kas nāk savu roku pildīdams ar jaunu vērsi un septiņiem auniem, tas top par priesteri tādiem, kas nav dievi. II Chronicles 13:10 Bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, un mēs Viņu neesam atstājuši, un tie priesteri, kas Tam Kungam kalpo, ir Ārona dēli, un Leviti savā kalpošanā. II Chronicles 13:11 Un tie Tam Kungam iededzina dedzināmos upurus ik rītu un ik vakaru, arī saldas kvēpināmās zāles, un liek to (svēto) maizi uz to šķīsto galdu; un tur ir tas zelta lukturis ar saviem eļļas lukturīšiem, kas ik vakaru top iededzināti; jo mēs turam Tā Kunga, sava Dieva, likumus, bet jūs Viņu esat atstājuši. II Chronicles 13:12 Un nu redzi, Dievs ir ar mums pašā priekšā un Viņa priesteri ar skanīgām bazūnēm, bazūnēt pret jums. Jūs, Israēla bērni nekarojat ar To Kungu, savu tēvu Dievu; jo tas jums neizdosies. II Chronicles 13:13 Bet Jerobeams karavīriem lika slepeni apiet apkārt, tiem uzbrukt mugurā, un tā viņi stāvēja Jūda priekšā, un tie glūnētāji viņiem mugurā. II Chronicles 13:14 Kad nu Jūda atpakaļ skatījās, redzi, tad karš tiem bija priekšā un mugurā. Un tie piesauca To Kungu, un priesteri bazūnēja ar bazūnēm. II Chronicles 13:15 Un Jūda vīri kliedza. Un kad Jūda vīri tā kliedza, tad Dievs kāva Jerobeamu un visu Israēli Abijas un Jūda priekšā, II Chronicles 13:16 Un Israēla bērni bēga Jūda priekšā, un Dievs tos deva viņu rokā, II Chronicles 13:17 Un Abija ar saviem ļaudīm tos sakāva lielā kaušanā, un no Israēla krita nokauti piecsimt tūkstoš izlasīti vīri. II Chronicles 13:18 Tā Israēla bērni tanī laikā tapa pazemoti, bet Jūda bērni tapa vareni, tāpēc ka tie bija paļāvušies uz To Kungu, savu tēvu Dievu. II Chronicles 13:19 Un Abija dzinās Jerobeamam pakaļ un ieņēma viņa pilsētas: Bēteli ar viņas miestiem un Jēzanu ar viņas miestiem, un Efronu ar viņas miestiem. II Chronicles 13:20 Un Jerobeams vairs netika pie spēka Abijas laikā, bet Tas Kungs to sita, un tas nomira. II Chronicles 13:21 Un Abija palika spēcīgs un apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas. II Chronicles 13:22 Un kas vēl par Abiju stāstāms, viņa ceļi un viņa vārdi, tie rakstīti pravieša Idus stāstos. II Chronicles 14:0 II Chronicles 14:1 Un Abija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka Dāvida pilī; un viņa dēls Asa palika par ķēniņu viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus. II Chronicles 14:2 Un Asa darīja, kas bija pareizi un Tam Kungam, viņa Dievam, labi patika, II Chronicles 14:3 Un izdeldēja svešo dievu altārus un elku kalnus un nolauzīja tēlu stabus un nocirta Ašeras. II Chronicles 14:4 Un pavēlēja, lai Jūda meklē To Kungu, savu tēvu Dievu, un dara bauslību un pavēli. II Chronicles 14:5 Un viņš izdeldēja no visām Jūda pilsētām elku kalnus un dievekļus, jo valsts apakš viņa bija mierā. II Chronicles 14:6 Viņš arī uzcēla stipras pilsētas iekš Jūda, jo zeme bija mierā, un tanīs gados karš pret viņu nebija, jo Tas Kungs viņam deva mieru. II Chronicles 14:7 Un viņš sacīja uz Jūdu: uzcelsim šīs pilsētas un mūrēsim mūrus apkārt un torņus, un taisīsim vārtus un aizšaujamos; vēl tā zeme mums pieder; jo mēs To Kungu, savu Dievu, esam meklējuši, mēs esam meklējuši, un viņš mums visapkārt devis mieru. Tā tie būvēja un tiem labi izdevās. II Chronicles 14:8 Un Asam bija karaspēks, trīssimt tūkstoši no Jūda ar šķēpiem un priekšturamām bruņām, un no Benjamina divsimt astoņdesmit tūkstoši ar priekšturamām bruņām un stopiem, šie visi bija stipri varoņi. II Chronicles 14:9 Un pret tiem cēlās Zerus, Moru ķēniņš, ar karaspēku, ar tūkstoš reiz tūkstošiem un ar trīs simt ratiem, un atnāca līdz Marezai. II Chronicles 14:10 Bet Asa tiem izgāja pretī, un tie nostājās uz kauju Cevatas ielejā pie Marezas. II Chronicles 14:11 Un Asa piesauca To Kungu, savu Dievu, un sacīja: Kungs, neviena nav kā Tu, kas var palīdzēt nespēcīgam pret stipro. Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un Tavā vārdā esam nākuši pret šo lielo pulku. Kungs! Tu esi mūsu Dievs, pret Tevi neviens cilvēks neko neiespēj. II Chronicles 14:12 Un Tas Kungs sita tos Moru ļaudis priekš Asas un priekš Jūda, un tie Moru ļaudis bēga. II Chronicles 14:13 Bet Asa un tie ļaudis, kas pie tā bija, tiem dzinās pakaļ līdz Ģerarai, un tie Moru ļaudis krita, ka neviens no tiem nepalika dzīvs; jo tie tapa satriekti priekš Tā Kunga un priekš viņa kara spēka, un viņi dabūja ļoti daudz laupījuma. II Chronicles 14:14 Un viņi kāva visas pilsētas ap Ģeraru, jo bailes no Tā Kunga bija uz tiem nākušas; un tie aplaupīja visas pilsētas, tāpēc ka tur bija daudz laupījuma. II Chronicles 14:15 Tie kāva arī lopu teltis un aizveda avis un kamieļus, lielu pulku, un pārnāca atkal Jeruzālemē. II Chronicles 15:0 II Chronicles 15:1 Tad Dieva Gars nāca uz Azariju, Odeda dēlu. II Chronicles 15:2 Un tas izgāja Asam pretī un uz to sacīja: klausiet mani, Asa un viss Jūda un Benjamin. Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un ja jūs Viņu meklēsiet, Viņš no jums taps atrasts. Bet ja jūs Viņu atstāsiet, tad Viņš jūs arīdzan atstās. II Chronicles 15:3 Un daudz dienas būs iekš Israēla bez īsta Dieva, bez priestera, kas māca, un bez bauslības. II Chronicles 15:4 Taču ja tie savās bēdās atgriezīsies pie Tā Kunga, Israēla Dieva, un Viņu meklēs, tad Viņš no tiem taps atrasts. II Chronicles 15:5 Un tanīs laikos labi neklāsies ne tam, kas iziet, ne tam, kas ieiet, bet daudz briesmu būs pār zemes iedzīvotājiem, II Chronicles 15:6 Tā ka tauta celsies pret tautu, pilsēta sadauzīs pilsētu, jo Dievs tos iztrūcinās ar visādām bēdām. II Chronicles 15:7 Bet jūs esat droši, un jūsu rokas lai nenogurst, jo jūsu darbam būs sava alga. II Chronicles 15:8 Kad nu Asa dzirdēja šos vārdus un pravieša Odeda(dēla) sludināšanu, tad viņš ņēmās drošu prātu un izdeldēja tās negantības no visas Jūda un Benjamina zemes un no tām pilsētām, ko bija uzņēmis Efraīma kalnos, un atjaunoja Tā Kunga altāri, kas priekš Tā Kunga priekšnama stāvēja. II Chronicles 15:9 Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjaminu un tos, kas pie viņiem piemita, no Efraīma un Manasus un no Sīmeana; jo no Israēla tam daudzi pieķērās, kad tie redzēja, ka Tas Kungs, viņa Dievs bija ar viņu. II Chronicles 15:10 Un tie sapulcējās Jeruzālemē trešā mēnesī, Asas valdīšanas piecpadsmitā gadā, II Chronicles 15:11 Un upurēja Tam Kungam tai dienā no tā laupījuma, ko tie bija atveduši, septiņsimt vēršus un septiņtūkstoš avis. II Chronicles 15:12 Un tie atjaunoja to derību, meklēt To Kungu, savu tēvu Dievu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles; II Chronicles 15:13 Bet visus, kas nemeklē To Kungu, Israēla Dievu, nokaut, tā mazus kā lielus, tā vīrus kā sievas. II Chronicles 15:14 Un tie Tam Kungam zvērēja ar stipru balsi un gavilēšanu, arī ar trumetēm un bazūnēm. II Chronicles 15:15 Un viss Jūda priecājās par šo zvērestu, jo tie no visas sirds bija zvērējuši un meklēja Viņu ar visu prātu, un Viņš no tiem likās atrasties, un Tas Kungs tiem deva mieru visapkārt. II Chronicles 15:16 Viņš arī nocēla Maēku, ķēniņa Asas vecmāti, no ķēniņienes goda, tāpēc ka tā bija taisījusi negantu elka bildi Ašerai, un Asa izdeldēja arī viņas elka bildi un to sadauzīja un sadedzināja pie Kidronas upes. II Chronicles 15:17 Bet kalnu altāri netapa izdeldēti iekš Israēla, tikai Asas sirds bija skaidra visu viņa mūžu. II Chronicles 15:18 Un viņš ienesa Dieva namā visas sava tēva svētītās dāvanas, un ko viņš pats bija svētījis, sudrabu un zeltu un traukus. II Chronicles 15:19 Un kara nebija līdz trīsdesmit piektam Asas valdīšanas gadam. II Chronicles 16:0 II Chronicles 16:1 Asas trīsdesmit sestā valdīšanas gadā Baeša, Israēla ķēniņš, cēlās pret Jūdu un uztaisīja Rāmu, ka viņš nevienam neļautu ne iziet nedz ieiet pie Asas, Jūda ķēniņa. II Chronicles 16:2 Tad Asa ņēma sudrabu un zeltu no Tā Kunga nama un no ķēniņa nama mantām, un to sūtīja BenHadadam, Sīrijas ķēniņam, kas Damaskū dzīvoja, un lika sacīt: II Chronicles 16:3 Derība ir starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu; redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu: ej un lauz savu derību ar Baešu, Israēla ķēniņu, ka tas no manis atstājās. II Chronicles 16:4 Un BenHadads paklausīja ķēniņam Asam un sūtīja savus kara virsniekus pret Israēla pilsētām, un tie sita Ejonu un Danu un AbelMaīmu un visas Navtaļa labības pilsētas. II Chronicles 16:5 Kad nu Baeša to dzirdēja, tad viņš mitējās Rāmu uztaisīt un atstāja savu darbu. II Chronicles 16:6 Tad ķēniņš Asa ņēma visu Jūdu, un tie nonesa akmeņus un kokus no Rāmas, ko Baeša bija taisījis, un viņš no tiem uzcēla Ģebu un Micpu. II Chronicles 16:7 Un tanī laikā Hananus, tas redzētājs, nāca pie Asas, Jūda ķēniņa, un uz to sacīja: tāpēc ka tu esi paļāvies uz Sīrijas ķēniņu un neesi paļāvies uz To Kungu, savu Dievu, tādēļ Sīrijas ķēniņa karaspēks no tavas rokas izsprucis. II Chronicles 16:8 Vai Moru ļaudis un Libeji nebija liels karaspēks ar ļoti daudz ratiem un jātniekiem? Taču, kad tu uz To Kungu paļāvies, tad Viņš tos devis tavā rokā. II Chronicles 16:9 Jo Tā Kunga acis skatās pa visām zemēm, ka Viņš tos stiprina, kas ar skaidru sirdi pie viņa turas. Tu še esi aplam darījis; jo no šī laika būs kari pret tevi. II Chronicles 16:10 Bet Asa apskaitās pret to redzētāju un to ielika cietumā; jo viņš par to palika ļauns pret viņu. Un Asa spaidīja kādus no tiem ļaudīm tanī laikā. II Chronicles 16:11 Un redzi, tie stāsti par Asu, ir tie pirmie, ir tie pēdējie, ir rakstīti Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. II Chronicles 16:12 Un savā trīsdesmit devītā valdīšanas gadā Asa palika slims ar kājām, un viņa slimība auga lielā augumā; viņš arī savā slimībā nemeklēja To Kungu, bet dziedniekus. II Chronicles 16:13 Tā Asa aizmiga pie saviem tēviem un nomira savā četrdesmit pirmā valdīšanas gadā. II Chronicles 16:14 Un to apraka viņa kapā, ko viņš priekš sevis bija licis rakt Dāvida pilī, un to lika uz gultu, ko ar dārgām zālēm un visādām kvēpināmām zālēm bija pildījuši pēc zāļotāju ziņas, un par viņu dedzināja (dārgas zāles) ar lielu dedzināšanu. II Chronicles 17:0 II Chronicles 17:1 Un viņa dēls Jehošafats palika par ķēniņu viņa vietā un tas palika spēcīgs pret Israēli. II Chronicles 17:2 Un viņš ielika karavīrus visās stiprās Jūda pilsētās un karavīrus Jūda zemē un Efraīma pilsētās, ko viņa tēvs Asa bija uzņēmis. II Chronicles 17:3 Un Tas Kungs bija ar Jehošafatu, jo viņš staigāja sava tēva Dāvida pirmajos ceļos un nemeklēja Baālus. II Chronicles 17:4 Bet viņš meklēja sava tēva Dievu un staigāja Viņa baušļos un ne pēc Israēla darbiem. II Chronicles 17:5 Tāpēc Tas Kungs apstiprināja to valstību viņa rokā, un visa Jūda valsts deva Jehošafatam dāvanas, un tam bija bagātības un godības papilnam. II Chronicles 17:6 Un viņa sirds pieņēmās Tā Kunga ceļos, un viņš nopostīja vēl elku kalnus un Ašeras no Jūda. II Chronicles 17:7 Un savas valdīšanas trešā gadā viņš sūtīja savus lielkungus, Benkaēlu un Obadiju un Zahariju un Nataneēli un Mikaju, mācīt Jūdu pilsētās. II Chronicles 17:8 Un ar tiem bija tie Leviti Šemaja un Neanija un Zebadija un Azaēls un Zemiramots un Jonatāns un Adonija un Tobija un TobAdonija, Leviti, un ar tiem Elišamus un Jorams, priesteri. II Chronicles 17:9 Un tie mācīja Jūdā, un Tā Kunga bauslības grāmata tiem bija līdz, un tie gāja apkārt visās Jūda pilsētās un mācīja ļaudis. II Chronicles 17:10 Un bailes priekš Tā Kunga bija pār visām zemes valstīm apkārt ap Jūdu, ka tie pret Jehošafatu nekaroja. II Chronicles 17:11 Un no Fīlistiem Jehošafatam atnesa dāvanas, pulka sudraba. Un Arābi viņam deva sīkus lopus septiņtūkstoš un septiņsimt aunus un septiņtūkstoš un septiņsimt āžus. II Chronicles 17:12 Un Jehošafats arvienu auga lielā augumā un uzcēla Jūdā pilis un labības pilsētas. II Chronicles 17:13 Un viņam bija daudz mantas Jūda pilsētās un varen stipri karavīri Jeruzālemē. II Chronicles 17:14 Un tā tie tapa skaitīti pēc viņu tēvu namiem: Jūdā bija virsnieki pār tūkstošiem: virsnieks Adnus, un tam bija trīs simt tūkstoš kara vīri. II Chronicles 17:15 Viņam blakām bija virsnieks Johanans, un tam bija divsimt astoņdesmit tūkstoši. II Chronicles 17:16 Un tam blakām bija Amasija, Sihrus dēls, kas ar labu prātu Tam Kungam bija nodevies, un tam bija divsimt tūkstoš kara vīri. II Chronicles 17:17 Un no Benjamina bija Elijadus, kara varonis, un tam bija divsimt tūkstoši ar stopiem un priekšturamām bruņām. II Chronicles 17:18 Un tam blakām bija Jozabads, un tam bija simts astoņdesmit tūkstoši uz karu gatavi. II Chronicles 17:19 Šie kalpoja ķēniņam, bez tiem, ko ķēniņš bija ielicis stiprās pilsētās pa visu Jūdu. II Chronicles 18:0 II Chronicles 18:1 Un Jehošafatam bija daudz bagātības un godības un viņš palika rada Ahabam. II Chronicles 18:2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas viņam bija līdz, kāva avis un vēršus lielu pulku, un to paskubināja iet pret Rāmotu Gileādā. II Chronicles 18:3 Un Ahabs, Israēla ķēniņš, sacīja uz Jehošafatu, Jūda ķēniņu: vai tu gribi ar mani iet pret Rāmotu Gileādā? Un tas uz viņu sacīja: es būšu kā tu, un mani ļaudis, kā tavi ļaudis, un mēs iesim tev līdz karā. II Chronicles 18:4 Un Jehošafats sacīja uz Israēla ķēniņu: vaicā jel šodien Tā Kunga vārdu. II Chronicles 18:5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un uz tiem sacīja: vai mums būs iet karā pret Rāmotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet? Un tie sacīja: ej, jo Dievs to nodos ķēniņa rokā. II Chronicles 18:6 Bet Jehošafats sacīja: vai šeitan vēl nav kāds no Tā Kunga praviešiem, ka tam varētu vaicāt? II Chronicles 18:7 Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vēl ir viens vīrs, caur ko To Kungu var vaicāt, bet es viņu ienīstu, jo tas man nesludina labas lietas, bet ļaunas vien, Miha, Jemlas dēls. Un Jehošafats sacīja: lai ķēniņš tā nerunā. II Chronicles 18:8 Tad Israēla ķēniņš sauca vienu kambarjunkuri un sacīja: atved steigšus Mihu, Jemlas dēlu. II Chronicles 18:9 Un Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, sēdēja ikkatrs uz sava krēsla ar savām drēbēm apģērbti, un tie sēdēja pagalmā priekš Samarijas vārtiem, un visi tie pravieši sludināja viņu priekšā. II Chronicles 18:10 Un Cedeķija, Knaēnas dēls, sev taisīja dzelzs ragus un sacīja: tā saka Tas Kungs: ar šiem tu badīsi Sīriešus, tiekams tos būsi izdeldējis. II Chronicles 18:11 Un visi pravieši sludināja sacīdami: celies pret Rāmotu Gileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to dos ķēniņa rokā. II Chronicles 18:12 Un tas vēstnesis, kas bija gājis Mihu aicināt, uz to runāja un sacīja: redzi jel, tie pravieši runā vienā mutē labu ķēniņam, lai jel tavs vārds tāpat ir kā viņu vārds, un runā labu. II Chronicles 18:13 Bet Miha sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo: ko mans Dievs man sacīs, to es runāšu. II Chronicles 18:14 Un kad viņš ķēniņa priekšā nāca, tad ķēniņš uz viņu sacīja: Miha, vai mums būs iet karā pret Rāmotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet? Un tas sacīja: ceļaties, jums būs laba laime, jo tie taps doti jūsu rokā. II Chronicles 18:15 Bet ķēniņš uz viņu sacīja: cik reiz lai es tev piekodināju, man cita nekā nesacīt, kā vien kas tiesa Tā Kunga Vārdā? II Chronicles 18:16 Un viņš sacīja: es redzēju visu Israēli izklīdinātu pa kalniem, kā avis, kam nav gana, un Tas Kungs sacīja: šiem nav kunga, lai iet ikviens ar mieru savā namā. II Chronicles 18:17 Tad Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vai es tev neesmu sacījis, ka viņš par mani labu nesludina bet ļaunu vien? II Chronicles 18:18 Un (Miha) sacīja: tādēļ klausiet Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz Sava godības krēsla un visu debess spēku ap Viņu stāvam pa labo un pa kreiso roku. II Chronicles 18:19 Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, ka tas ceļas un krīt Rāmotā Gileādā? Un viens runāja šā otrs tā. II Chronicles 18:20 Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu pārrunāšu. Bet Tas Kungs sacīja uz to: kā tad? II Chronicles 18:21 Un viņš sacīja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Un viņš sacīja: tev būs viņu pierunāt un tu to arī spēsi, ej un dari tā. II Chronicles 18:22 Un nu, redzi, Tas Kungs ir devis melu garu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs ļaunu pret tevi runājis. II Chronicles 18:23 Tad Cedeķija, Knaēnas dēls, piegāja un sita Miham vaigā un sacīja: kā gan Tā Kunga Gars no manis būtu atstājies, runāt, ar tevi? II Chronicles 18:24 Un Miha sacīja: tu to redzēsi tai dienā, kad no vienas istabas otrā iesi paslēpties. II Chronicles 18:25 Un Israēla ķēniņš sacīja: ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, II Chronicles 18:26 Un sakāt: tā saka ķēniņš: lieciet šo cietumā un ēdiniet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu. II Chronicles 18:27 Un Miha sacīja: ja tu vesels atkal pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis! II Chronicles 18:28 Tā Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, cēlās pret Rāmotu Gileādā. II Chronicles 18:29 Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: es pārģērbies iešu kaujā, bet tu apģērbies ar savām drēbēm. Un Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie gāja kaujā. II Chronicles 18:30 Un Sīriešu ķēniņš saviem ratu virsniekiem bija pavēlējis un sacījis: nelaužaties pret nevienu, ne mazu ne lielu, kā tik vien pret Israēla ķēniņu. II Chronicles 18:31 Kad nu tie ratu virsnieki redzēja Jehošafatu, tad tie sacīja: tas ir Israēla ķēniņš. Un tie to apstāja uz viņu lauzdamies. Bet Jehošafats brēca, un Tas Kungs tam palīdzēja un Dievs tos no viņa novērsa. II Chronicles 18:32 Jo kad tie ratu virsnieki redzēja, ka šis nebija Israēla ķēniņš, tad tie griezās no viņa atpakaļ. II Chronicles 18:33 Bet viens vīrs no nejauši uzvilka savu stopu un iešāva Israēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad ķēniņš sacīja uz savu ratu vadoni: griez un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots. II Chronicles 18:34 Un kaušanās vairojās tai dienā, un Israēla ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī līdz pat vakaram un nomira, kad saule nogāja. II Chronicles 19:0 II Chronicles 19:1 Un Jehošafats, Jūda ķēniņš, griezās vesels atpakaļ uz savu namu Jeruzālemē. II Chronicles 19:2 Un Jeūs, Hananus dēls, tas redzētājs, tam izgāja pretī un sacīja uz ķēniņu Jehošafatu: vai tev tā tam bezdievīgam bija jāpalīdz un tie jāmīļo, kas To Kungu ienīst? Tādēļ Tā Kunga dusmība nāk pār tevi. II Chronicles 19:3 Taču vēl kāds labums pie tevis ir atrasts, ka tu tās Ašeras no zemes esi izpostījis un savā sirdī apņēmies, Dievu meklēt. II Chronicles 19:4 Tā Jehošafats dzīvoja Jeruzālemē, un izgāja atkal pa ļaudīm no Bēršebas līdz Efraīma kalniem, un atgrieza tos atkal pie Tā Kunga, viņu tēvu Dieva. II Chronicles 19:5 Viņš arī iecēla soģus zemē, visās stiprās Jūda pilsētās priekš ikkatras pilsētas. II Chronicles 19:6 Un viņš sacīja uz tiem soģiem: pieraugāt, ko jūs darāt, jo jūs tiesu nenesat cilvēkiem, bet Tam Kungam, un viņš ir ar jums pie tiesas nešanas. II Chronicles 19:7 Tad nu lai Tā Kunga bijāšana ir pie jums, sargāties un dariet to. Jo pie Tā Kunga, mūsu Dieva, nav netaisnības nedz cilvēka vaiga uzlūkošanas nedz dāvanu ņemšanas. II Chronicles 19:8 Arī Jeruzālemē Jehošafats iecēla kādus no Levitiem un priesteriem un no Israēla tēvu namu virsniekiem, Tā Kunga tiesu nest un tiesas lietas izšķirt. Un tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, II Chronicles 19:9 Un viņš tiem pavēlēja un sacīja: dariet tā iekš Tā Kunga bijāšanas ar uzticību un ar skaidru sirdi. II Chronicles 19:10 Un visās tiesas lietās, kas pie jums nāk no jūsu brāļiem, kas savās pilsētās dzīvo, starp asinīm un asinīm, starp bauslību un bausli un likumiem un tiesām, tad pamāciet tos, lai tie pie Tā Kunga nenoziedzās, un lai nenāk dusmība pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā, tad jūs nenoziegsities. II Chronicles 19:11 Un redzi, priesteris Amarija ir tas augstākais pār jums visās Tā Kunga lietās, un Zabadija, Ismaēla dēls, tas lielskungs no Jūda nama, visās ķēniņa lietās; bet par uzraugiem ir Leviti jūsu priekšā. Ņematies drošu prātu un dariet to, un Tas Kungs būs ar to, kas ir labs. II Chronicles 20:0 II Chronicles 20:1 Un pēc tam notika, ka Moaba bērni un Amona bērni, un līdz ar tiem kādi no tiem Meunim nāca, karot pret Jehošafatu. II Chronicles 20:2 Un vēstneši nāca un sacīja Jehošafatam: liels pulks nāk pret tevi no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, tie ir AceconaTamarā, tas ir Enģedos. II Chronicles 20:3 Tad Jehošafats izbijās un grieza savu vaigu, To Kungu meklēt, un izsauca gavēni pa visu Jūdu. II Chronicles 20:4 Un Jūda ļaudis sapulcinājās, meklēt no Tā Kunga palīgu, un no visām Jūda pilsētām tie nāca, To Kungu meklēt. II Chronicles 20:5 Un Jehošafats stāvēja Jūda un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga namā priekš tā jaunā pagalma II Chronicles 20:6 Un sacīja: Kungs mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi Dievs debesīs un valdītājs visu ļaužu valstīs? Un Tavā rokā ir spēks un vara, ka neviens pret Tevi nevar celties! II Chronicles 20:7 Vai Tu, mūsu Dievs, šās zemes iedzīvotājus neesi izdzinis Savu Israēla ļaužu priekšā, un vai to neesi devis Ābrahāma, Sava mīļā, dzimumam uz mūžīgiem laikiem? II Chronicles 20:8 Un tie tur dzīvojuši un Tev tur taisījuši svētu vietu Tavam vārdam, sacīdami: II Chronicles 20:9 Kad pār mums nāk nelaime, zobens, sodība, mēris un bads, tad mēs stāvēsim priekš šī nama un priekš Tava vaiga, tāpēc ka Tavs vārds ir šinī namā, un kad Tevi piesauksim savās bēdās, tad Tu paklausīsi un izpestīsi. II Chronicles 20:10 Un nu, redzi, Amona bērni un Moabs un tie no Seīra kalniem, kur Tu Israēlim neļāvi iet cauri, kad tie nāca no Ēģiptes zemes, bet tie no tiem atstājās un tos neizdeldēja, - II Chronicles 20:11 Redzi nu, tie mums to atmaksā, nākdami, mūs izdzīt no mūsu zemes, ko Tu mums licis iemantot. II Chronicles 20:12 Ak mūsu Dievs! Vai Tu nenesīsi tiesu pret viņiem? Jo mums nav spēka pret šo lielo pulku, kas pret mums nāk, un mēs nezinām, ko būs darīt, bet mūsu acis griežas uz Tevi. II Chronicles 20:13 Un visa Jūda valsts stāvēja Tā Kunga priekšā, arī viņu bērni, viņu sievas un viņu dēli. II Chronicles 20:14 Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jeaziēli, Zakarijas dēlu, tas bija Benajas, tas Jeiēļa, tas Levita Matanijas dēls, no Asafa bērniem. II Chronicles 20:15 Un tas sacīja: klausāties, visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji, un ķēniņ Jehošafat, - tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstaties un neizbaiļojaties priekš šā lielā pulka, jo tas karš nepieder jums, bet Dievam. II Chronicles 20:16 Ejat rītu tiem pretī, redzi, tie nāks augšā pa Cic kalnu, un jūs tos sastapsiet ielejas galā šaipus Jeruēles tuksneša. II Chronicles 20:17 Šinī kaujā jums nebūs jākaujas, ejat tikai klāt, stāviet un redziet Tā Kunga pestīšanu, kas ir ar jums. Jūda un Jeruzāleme, nebīstaties un neizbaiļojaties, izejat rītu viņiem pretī, jo Tas Kungs būs ar jums. II Chronicles 20:18 Tad Jehošafats locījās ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji metās pie zemes priekš Tā Kunga un pielūdza To Kungu. II Chronicles 20:19 Un tie Leviti no Kehāta bērniem un no Koraha bērniem cēlās, augsti slavēt To Kungu, Israēla Dievu ar skanīgu balsi, II Chronicles 20:20 Un tie cēlās it agri un izgāja uz Tekoas tuksnesi, un tiem izejot Jehošafats stāvēja un sacīja: klausiet mani, Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji, ticiet uz To Kungu, savu Dievu, tad jūs pastāvēsiet; ticiet Viņa praviešiem, tad jums labi izdosies. II Chronicles 20:21 Un viņš sarunājās ar tiem ļaudīm un iecēla dziedātājus priekš Tā Kunga, ka tie svētā glītumā slavētu, apbruņoto priekšā iedami un sacīdami: teiciet To Kungu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi! II Chronicles 20:22 Un to brīdi, kad tie sāka dziedāt tās priecīgās un teicamās dziesmas, tad Tas Kungs sūtīja glūnētājus pret Amona bērniem, Moabu un tiem no Seīra kalniem, kas bija nākuši uz Jūdu, un tie tika sakauti. II Chronicles 20:23 Jo Amona bērni un Moabs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem un tos izdeldēja un nomaitāja, un kad tie visus Seīra iedzīvotājus bija nokāvuši, tad tie palīdzēja nomaitāt cits citu. II Chronicles 20:24 Un Jūda nāca kalna galā pie tuksneša un griezās pret tiem pulkiem, un redzi, tur bija miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izbēdzis. II Chronicles 20:25 Tad Jehošafats un viņa ļaudis nāca un tos aplaupīja un atrada pie tiem ļoti daudz mantas un drēbes un dārgus rīkus, un paņēma tik daudz, ka nevarēja panest, un tie laupīja laupījumu trīs dienas, jo tur bija ļoti daudz. II Chronicles 20:26 Un ceturtā dienā tie sapulcējās teikšanas ielejā, jo tur tie teica To Kungu, tāpēc tie tās vietas vārdu nosauca Teikšanas ieleja līdz šai dienai. II Chronicles 20:27 Pēc tam visi vīri no Jūda un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jehošafats viņu priekšā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku; jo Tas Kungs viņus bija darījis priecīgus par viņu ienaidniekiem. II Chronicles 20:28 Un tie nonāca Jeruzālemē ar somastabulēm un koklēm un trumetēm uz Tā Kunga namu. II Chronicles 20:29 Un bailes no Dieva nāca pār visām zemes valstīm, kad dzirdēja, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. II Chronicles 20:30 Un Jehošafata valsts bija mierā, un viņa Dievs tam deva mieru visapkārt. II Chronicles 20:31 Un Jehošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Azuba, Šilkus meita. II Chronicles 20:32 Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļos un neatstājās no tiem, darīdams, kas Tam Kungam patika. II Chronicles 20:33 Taču kalnu altāri netapa nopostīti, un vēl tie ļaudis ar savu sirdi pilnīgi neturējās pie savu tēvu Dieva. II Chronicles 20:34 Un kas vēl par Jehošafatu stāstāms, par viņa pirmām un pēdējām dienām, redzi, tas rakstīts Jeūs, Anana dēla, stāstos, ko viņš sarakstījis Israēla ķēniņu grāmatā. II Chronicles 20:35 Un pēc tam Jehošafats, Jūda ķēniņš, sabiedrojās ar Ahaziju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. II Chronicles 20:36 Un viņš ar to vienojās, kuģus taisīt, ar ko braukt uz Taršišu, un tie taisīja kuģus EceonĢeberā. II Chronicles 20:37 Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marezas, sludināja pret Jehošafatu sacīdams: tādēļ ka tu ar Ahaziju esi sabiedrojies, Tas Kungs salauzīs tavu darbu. Un tie kuģi tika sadragāti un nevarēja tikt uz Taršišu. II Chronicles 21:0 II Chronicles 21:1 Un Jehošafats aizmiga pie saviem tēviem un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilī, un viņa dēls Jehorams palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 21:2 Un tam bija brāļi, Jehošafata dēli, Azarija un Jeīels un Zaharija un Acarija un Mikaēls un Šefatija, šie visi bija Jehošafata, Israēla ķēniņa, dēli. II Chronicles 21:3 Un viņu tēvs tiem deva daudz dāvanas, sudrabu un zeltu un dārgas lietas, arī stipras pilsētas Jūdā, bet valstību viņš deva Jehoramam, tāpēc ka tas bija tas pirmdzimtais. II Chronicles 21:4 Kad nu Jehorams bija nācis pie sava tēva valstības un bija palicis spēcīgs, tad viņš nokāva visus savus brāļus ar zobenu, arī kādus no Israēla lielkungiem. II Chronicles 21:5 Trīsdesmit divi gadus Jehorams bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. II Chronicles 21:6 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļos, tā kā Ahaba nams darīja; jo viņam Ahaba meita bija par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika. II Chronicles 21:7 Bet Tas Kungs Dāvida namu negribēja izdeldēt tās derības dēļ, ko viņš bija derējis ar Dāvidu, un ka bija sacījis, viņam un viņa dēliem dot gaišumu mūžīgi. II Chronicles 21:8 Viņa laikā Edomieši atkrita no Jūda valdības un iecēla sev ķēniņu. II Chronicles 21:9 Tādēļ Jehorams cēlās ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem ratiem, un nogāja naktī un kāva Edomiešus, kas viņu bija apstājuši, un tos ratu virsniekus. II Chronicles 21:10 Tomēr Edomieši no Jūda valdības atkrita līdz šai dienai. Tai pašā laikā Libna atkrita no viņa valdības; jo viņš To Kungu, savu tēvu Dievu, bija atstājis. II Chronicles 21:11 Viņš arī cēla altārus Jūda kalnos un darīja, ka Jeruzālemes iedzīvotāji maukoja, un pievīla Jūdu. II Chronicles 21:12 Tad grāmata pie tā nāca no pravieša Elijas ar šiem vārdiem: tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu neesi staigājis sava tēva Jehošafata un Asas, Jūda ķēniņa, ceļos, II Chronicles 21:13 Bet esi staigājis Israēla ķēniņu ceļos un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji maukoja pēc Ahaba nama maukošanas, un arī esi nokāvis savus brāļus no sava tēva nama, kas bija labāki nekā tu, - II Chronicles 21:14 Redzi, tad Tas Kungs tevi mocīs ar lielu mocību pie taviem ļaudīm, pie taviem bērniem un pie tavām sievām un pie visas tavas mantas. II Chronicles 21:15 Un tev uzies liela slimība, ka tavas iekšas sirgs, tiekams tavas iekšas caur šo sērgu ar laiku pavisam izbeigsies. II Chronicles 21:16 Un Tas Kungs pamodināja pret Jehoramu Fīlistu un Arābu prātu, kas dzīvo gar Moru zemi. II Chronicles 21:17 Un tie cēlās pret Jūdu un ielauzās un aizveda visu mantu, kas atradās ķēniņa namā, arī viņa bērnus un viņa sievas, tā kā neviens dēls viņam neatlika, kā vien Joakas (Ahazija), viņa jaunākais dēls. II Chronicles 21:18 Un pēc visa tā Tas Kungs viņu mocīja viņa iekšās ar tādu sērgu, ko nevarēja dziedināt. II Chronicles 21:19 Tas notika jo dienas jo vairāk, un kad divu gadu laiks bija pagājis, tad viņa iekšas ar to sērgu izbeidzās, ka tas lielās mokās nomira. Un viņa ļaudis par viņu nededzināja tādu dedzināšanu, kā tie bija darījuši viņa tēviem. II Chronicles 21:20 Viņš bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē, un viņš aizgāja, un nevienam viņa nebija žēl, un to apraka Dāvida pilī, bet ne ķēniņu kapos. II Chronicles 22:0 II Chronicles 22:1 Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahaziju, viņa jaunāko dēlu. Jo visus tos vecākos bija nokāvuši sirotāji, kas ar Arābiešiem bija nākuši lēģerī; tā Jehorama, Jūda ķēniņa, dēls Ahazija palika par ķēniņu. II Chronicles 22:2 Divdesmit divus gadus Ahazija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, tā bija Omrus meita. II Chronicles 22:3 Un tas arīdzan staigāja Ahaba nama ceļos, jo viņa māte bija viņa padoma devēja uz bezdievību. II Chronicles 22:4 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji, kad viņa tēvs bija nomiris, viņam par postu. II Chronicles 22:5 Un pēc viņu padoma viņš arī cēlās un ar Joramu, Ahaba dēlu, Israēla ķēniņu, nogāja karā pret Azaēli, Sīrijas ķēniņu, uz Rāmotu Gileādā. Un Sīrieši sita Joramu. II Chronicles 22:6 Un viņš griezās atpakaļ, ka liktos dziedināties Jezreēlē, jo tam bija vātis, kas viņam Rāmā bija sistas, kad tas karoja pret Azaēli, Sīrijas ķēniņu. Un Azarija (Ahazija), Jehorama, Jūda ķēniņa, dēls, nogāja apraudzīt Joramu, Ahaba dēlu, Jezreēlē, jo tas bija slims. II Chronicles 22:7 Jo Ahazijam no Dieva tas notikās par postu, ka nāca pie Jorama, jo kad viņš bija nonācis, tad viņš izgāja ar Joramu pret Jeū, Nimšus dēlu, ko Tas Kungs bija svaidījis, Ahaba namu izdeldēt. II Chronicles 22:8 Kad nu Jeūs par Ahaba namu to sodību izdarīja, tad viņš atrada Jūda lielkungus un Ahazijas brāļa dēlus, kas Ahazijam kalpoja, un viņš tos nokāva. II Chronicles 22:9 Un viņš meklēja Ahaziju, un to sagrāba, jo tas bija paslēpies Samarijā, un tie to atveda pie Jeūs un to nokāva un to apraka; jo tie sacīja: viņš ir Jehošafata dēls, kas no visas savas sirds To Kungu meklējis. Tā Ahazijas namam neviena nebija, kas būtu varējis palikt par ķēniņu. II Chronicles 22:10 Kad nu Atalija, Ahazijas māte, redzēja savu dēlu esam nomirušu, tad tā cēlās un nogalinaja visu Jūda nama ķēniņa dzimumu. II Chronicles 22:11 Bet Jozabate, ķēniņa meita, ņēma Joasu, Ahazijas dēlu, un to nozaga no ķēniņa bērnu vidus, kas tapa nokauti, un to ar viņu emmu lika guļamā kambarī. Tā Jozabate, ķēniņa Jehorama meita, priestera Jojadas sieva, (jo tā bija Ahazijas māsa) viņu apslēpa priekš Atalijas, ka tā to nenokāva. II Chronicles 22:12 Un viņš ar tiem bija apslēpts Dieva namā sešus gadus, un Atalija valdīja pār zemi. II Chronicles 23:0 II Chronicles 23:1 Bet septītā gadā Jojada iedrošinājās un cēla derību ar tiem virsniekiem pār simtiem, Azariju, Jeroama dēlu, un Ismaēli, Johanana dēlu, un Azariju, Obeda dēlu, un Maāseju, Adajas dēlu, un Elizavatu, Sihrus dēlu. II Chronicles 23:2 Un tie gāja pa Jūdu apkārt un sapulcināja Levitus no visām Jūda pilsētām un Israēla tēvu namu virsniekus, un tie sanāca Jeruzālemē. II Chronicles 23:3 Un visa draudze derēja derību Dieva namā ar ķēniņu, un viņš uz tiem sacīja: redzi, ķēniņa dēlam būs būt par ķēniņu, tā kā Tas Kungs runājis par Dāvida dēliem. II Chronicles 23:4 To nu jums būs darīt: Trešdaļa no jums, kam svētdienā krīt kārta, no priesteriem un Levitiem, lai vakti tur pie durvīm. II Chronicles 23:5 Un trešdaļa lai stāv ķēniņa namā, un trešdaļa pie Pamatu vārtiem. Un visi ļaudis lai stāv Tā Kunga nama pagalmā. II Chronicles 23:6 Bet nevienam nebūs Tā Kunga namā ieiet, kā vien priesteriem un Levitiem, kas kalpo; tie var ieiet, jo tie ir svēti, bet visi ļaudis lai tur Tā Kunga vakti. II Chronicles 23:7 Un Leviti lai stājās visapkārt ap ķēniņu, ikkatrs ar savu ieroci rokā, un kas namā ieiet, tam būs mirt, bet jums būs būt pie ķēniņa, kad tas ieiet un iziet. II Chronicles 23:8 Un Leviti un visa Jūda valsts darīja pēc visa, ko priesteris Jojada bija pavēlējis, un ikviens ņēma savus vīrus, kam svētdienā krita kārta un kam svētdienā kārta beidzās. Jo priesteris Jojada tiem kārtniekiem neļāva aiziet. II Chronicles 23:9 Un priesteris Jojada deva tiem virsniekiem pār simtniekiem šķēpus un priekšturamās bruņas un tās bruņas, kas ķēniņam Dāvidam bijušas, kas bija Dieva namā. II Chronicles 23:10 Un viņš nostādīja visus ļaudis, ikvienu ar savu ieroci rokā, no nama labās puses līdz nama kreisai pusei, līdz altārim un namam visapkārt ap ķēniņu. II Chronicles 23:11 Un tie izveda to ķēniņa dēlu un viņam uzlika kroni un tam deva to liecības grāmatu un to cēla par ķēniņu. Un Jojada ar saviem dēliem to svaidīja un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! II Chronicles 23:12 Kad nu Atalija to ļaužu kliegšanu dzirdēja, kas bija saskrējuši un ķēniņu slavēja, tad viņa nāca pie tiem ļaudīm Tā Kunga namā. II Chronicles 23:13 Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja savā vietā pie durvīm un lielkungi un taurētāji bija pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta trumetes, un dziedātāji ar saviem rīkiem pavadīja tās slavas dziesmas. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sacīja: dumpis, dumpis! II Chronicles 23:14 Bet priesteris Jojada lika iziet tiem virsniekiem pār simtiem, tiem kara vadoņiem, un uz tiem sacīja: izvediet to ārā no nama caur rindām, un kas viņai ies pakaļ, to būs ar zobenu nokaut. Jo tas priesteris bija sacījis: nenokaujiet to Tā Kunga namā. II Chronicles 23:15 Un tie tai deva ceļu atkāpdamies uz abējām pusēm, un kad tā ieejot pa tiem zirgu vārtiem nāca ķēniņa namā, tad tie viņu tur nokāva. II Chronicles 23:16 Un Jojada derēja derību starp sevi un visiem ļaudīm un ķēniņu, ka tie būtu Tā Kunga ļaudis. II Chronicles 23:17 Tad visi ļaudis gāja Baāla namā un to nolauzīja un viņa altārus, un sadauzīja viņa bildes un nokāva Matanu, Baāla priesteri, altāru priekšā. II Chronicles 23:18 Un Jojada iecēla atkal par uzraugiem pie Tā Kunga nama priesterus, tos Levitus, ko Dāvids bija atšķīris Tā Kunga namam, upurēt Tam Kungam dedzināmos upurus, kā Mozus bauslībā rakstīts, ar prieku un ar dziesmām pēc Dāvida likuma. II Chronicles 23:19 Un viņš iecēla vārtu sargus pie Tā Kunga nama vārtiem, ka neviens tur neieietu, kas kaut kādas lietas dēļ nešķīsts. II Chronicles 23:20 Un viņš ņēma tos virsniekus pār simtiem un varenos un ļaužu lielkungus, arī visus zemes ļaudis, un noveda ķēniņu no Tā Kunga nama un gāja caur augšējiem vārtiem ķēniņa namā, un sēdināja ķēniņu uz valstības krēslu. II Chronicles 23:21 Un visi zemes ļaudis priecājās, un pilsēta norima pēc tam, kad Ataliju bija nokāvuši ar zobenu. II Chronicles 24:0 II Chronicles 24:1 Joas bija septiņus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Cibea, no Bēršebas. II Chronicles 24:2 Un Joas darīja, kas Tam Kungam labi patika, kamēr priesteris Jojada dzīvoja. II Chronicles 24:3 Un Jojada tam ņēma divas sievas, un tās dzemdināja dēlus un meitas. II Chronicles 24:4 Pēc tam Joas apņēmās savā sirdī, atjaunot Tā Kunga namu. II Chronicles 24:5 Un viņš sapulcināja priesterus un Levitus un uz tiem sacīja: izejiet Jūda pilsētās un sakrājiet naudu no visa Israēla, atkal apkopt sava Dieva namu gadu no gada; un steidzaties ar šo lietu. Bet Leviti nesteidzās. II Chronicles 24:6 Un ķēniņš aicināja augsto priesteri Jojadu, un uz to sacīja: kāpēc tu neesi raudzījis uz Levitiem, ka tiem no Jūda un Jeruzālemes bija sakrāt to meslu naudu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, nospriedis, ka Israēla draudzei jādod priekš saiešanas telts? II Chronicles 24:7 Jo bezdievīgā Atalija un viņas dēli Dieva namu postījuši, un visas svētās dāvanas no Tā Kunga nama izlietojuši Baāliem. II Chronicles 24:8 Tad ķēniņš pavēlēja taisīt šķirstu, un to likt ārā pie Tā Kunga nama vārtiem. II Chronicles 24:9 Un Jūdā un Jeruzālemē izsauca, lai Tam Kungam atnes meslu naudu, ko Mozus, tas Dieva kalps, Israēlim tuksnesi bija nospriedis. II Chronicles 24:10 Tad visi lielkungi un visi ļaudis priecājās un atnesa un iemeta tai šķirstā, kamēr tas tapa pilns. II Chronicles 24:11 Kad nu bija laiks, Levitiem šķirstu atnest pie ķēniņa celtiem uzraugiem, un kad redzēja, ka daudz naudas bija iekšā, tad ķēniņa skrīveris, un augstā priestera uzraugs, nāca un iztukšoja to šķirstu, un to ņēma un atkal nonesa savā vietā; tā tie darīja ikdienas un sakrāja daudz naudas. II Chronicles 24:12 Un ķēniņš un Jojada to deva tiem darba vedējiem pie Tā Kunga nama darba, un tie saderēja akmeņu cirtējus un amatniekus, Tā Kunga namu atjaunot, arī dzelzs un vara kalējus, atkal uzkopt Tā Kunga namu. II Chronicles 24:13 Un tie strādnieki darīja savu darbu un darbs veicās caur viņu roku, un tie Dieva namu atkal iztaisīja pareizi un to uzkopa. II Chronicles 24:14 Kad tie to nu bija pabeiguši, tad tie atnesa atlikušo naudu pie ķēniņa un Jojadas, un par to lika rīkus taisīt Tā Kunga namam, rīkus kalpošanai un upurēšanai un bļodas un zelta un sudraba traukus; un tie upurēja vienmēr dedzināmos upurus Tā Kunga namā, kamēr Jojada dzīvoja. II Chronicles 24:15 Un Jojada palika vecs un bija savu laiku nodzīvojis un nomira; simts un trīsdesmit gadus viņš bija vecs, kad nomira. II Chronicles 24:16 Un to apraka Dāvida pilī pie ķēniņiem, jo viņš Israēlim bija labu darījis, ir Dievam, ir viņa namam. II Chronicles 24:17 Bet kad Jojada bija nomiris, tad Jūda lielkungi nāca un metās zemē ķēniņa priekšā; un ķēniņš uz tiem klausījās. II Chronicles 24:18 Un tie atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu, un kalpoja Ašerām un elkiem. Tad dusmība nāca pār Jūdu un Jeruzālemi šā viņu nozieguma dēļ. II Chronicles 24:19 Un viņš tiem sūtīja praviešus, tos atkal atgriezt pie Tā Kunga, un tie gan deva liecību pret viņiem, bet šie savas ausis neatvēra. II Chronicles 24:20 Bet Tā Kunga Gars nāca uz Zahariju, priestera Jojadas dēlu. Tas uzkāpa kādā augstā vietā ļaužu priekšā un uz tiem sacīja: tā Dievs saka: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas jums nebūs par labu! Jūs To Kungu esat atstājuši, Viņš jūs arīdzan atstās. II Chronicles 24:21 Un tie cēlās pret viņu un to nomētāja akmeņiem pēc ķēniņa pavēles Tā Kunga nama pagalmā. II Chronicles 24:22 Tā ķēniņš Joas nepieminēja to žēlastību, ko viņa tēvs Jojada tam bija parādījis, bet nokāva viņa dēlu. Un mirdams tas sacīja: Tas Kungs to redzēs un piemeklēs. II Chronicles 24:23 Kad nu gads bija pagājis, tad Sīriešu kara spēks cēlās pret viņu; un tie nāca pret Jūdu un Jeruzālemi un nogalināja no tiem ļaudīm visus ļaužu virsniekus, un sūtīja visu savu laupījumu Damaskus ķēniņam. II Chronicles 24:24 Un jebšu Sīriešu spēks mazā pulkā atnāca, taču Tas Kungs tiem nodeva rokā ļoti lielu kara spēku, tāpēc ka šie bija atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu; un Joasu tie sodīja. II Chronicles 24:25 Un kad šie no viņa atkal aizgāja, (jo šie viņu pameta ļoti ievainotu,) tad viņa kalpi pret viņu sacēlās priestera Jojadas bērnu asiņu dēļ, un to nokāva viņa gultā, ka tas nomira. Un to apraka Dāvida pilī, bet ķēniņa kapos to neraka. II Chronicles 24:26 Un šie ir, kas pret viņu bija sacēlušies: Zabads, Amonietes Zimeatas dēls, un Jozabads, Moabietes Zimrites dēls. II Chronicles 24:27 Bet viņa dēli un viņa meslu-naudas krājums un Dieva nama uzkopšana, redzi, tas viss rakstīts ķēniņu grāmatas rakstos. Un viņa dēls Amacīja palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 25:0 II Chronicles 25:1 Amacīja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātei vārds bija Joadana, no Jeruzālemes. II Chronicles 25:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne no visas sirds. II Chronicles 25:3 Kad nu viņš bija stiprinājies savā valstībā, tad viņš nokāva savus kalpus, kas bija kāvuši viņa tēvu, to ķēniņu. II Chronicles 25:4 Bet viņu bērnus viņš nenokāva, kā ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, kur Tas Kungs pavēlējis sacīdams: tēviem nebūs mirt par bērniem, un bērniem nebūs mirt par tēviem, bet ikviens lai mirst savu paša grēku dēļ. II Chronicles 25:5 Un Amacīja salpulcināja Jūdu un tos šķīra pēc tēvu namiem, pēc tūkstošniekiem un pēc simtniekiem pa visu Jūdu un Benjaminu, un skaitīja no tiem tos, kas divdesmit un vairāk gadus bija veci, un atrada no tiem trīs simt reizi tūkstoš izlasītus, kas varēja iet karā un nesa šķēpus un priekšturamās bruņas. II Chronicles 25:6 Un viņš saderēja no Israēla simt tūkstoš stiprus karavīrus par simts talentiem sudraba. II Chronicles 25:7 Bet viens Dieva vīrs nāca pie viņa un sacīja: ķēniņ! Israēla spēks lai tev neiet līdz, jo Tas Kungs nav ar Israēli, ar nevienu no Efraīma bērniem. II Chronicles 25:8 Bet ja tu iesi un (to) darīsi un būsi drošs uz karu, tad Dievs tev liks krist ienaidnieka priekšā; jo Dievam ir spēks palīdzēt un nogāzt, II Chronicles 25:9 Un Amacīja sacīja uz to Dieva vīru: bet ko tad es darīšu ar tiem simts talentiem, ko esmu devis Israēla karavīriem? Bet tas Dieva vīrs sacīja: Tam Kungam ir vairāk tev ko dot nekā tik daudz. II Chronicles 25:10 Tad Amacīja atšķīra tos karavīrus, kas no Efraīma bija nākuši pie viņa, lai tie ietu uz savām mājām. Bet tie ļoti apskaitās pret Jūdu un ar lielām dusmām griezās atkal atpakaļ uz savām mājām. II Chronicles 25:11 Un Amacīja ņēmās drošu prātu un izveda savus ļaudis un nogāja sāls ielejā un kāva desmit tūkstošus no Seīra bērniem. II Chronicles 25:12 Un Jūda bērni sagūstīja no tiem desmit tūkstošus dzīvus un tos veda klints galā un tos nogāza no paša klints gala, ka tie visi tapa sašķelti. II Chronicles 25:13 Bet tie karavīri, kam Amacīja bija licis iet atpakaļ, lai tie ar viņu karā neietu, tie ielauzās Jūda pilsētās no Samarijas līdz BetOronai un kāva no tiem trīs tūkstošus un aiznesa lielu laupījumu. II Chronicles 25:14 Kad nu Amacīja pārnāca no Edomiešu kaujas un bija atvedis līdz Seīra bērnu dievus, tad viņš tos sev iecēla par dieviem un metās zemē viņu priekšā un tiem kvēpināja. II Chronicles 25:15 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Amacīju, un Viņš sūtīja pie tā pravieti. Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu esi meklējis to ļaužu dievus, kas savus ļaudis nevarēja atpestīt no tavas rokas? II Chronicles 25:16 Kad nu viņš uz to tā runāja, tad tas uz viņu sacīja: vai tu esi iecelts par ķēniņa padoma devēju? Esi klusu, kāpēc lai tevi nokauj? Tad tas pravietis apklusa un sacīja: es gan atzīstu, ka Dievs apņēmies tevi samaitāt, tāpēc ka tu to esi darījis un neesi klausījis manam padomam. II Chronicles 25:17 Un Amacīja, Jūda ķēniņš, aprunājās un sūtīja pie Jehoasa, Joakasa dēla, Jeūs dēla dēla, Israēla ķēniņa, un sacīt: nāc, griezīsim vaigu pret vaigu! II Chronicles 25:18 Bet Jehoas, Israēla ķēniņš, sūtīja pie Amacījas, Jūda ķēniņa, un lika sacīt: ērkšķu krūms uz Lībanus sūtīja pie ciedra koka uz Lībanus un sacīja: dod savu meitu manam dēlam par sievu; bet tie lauka zvēri, kas uz Lībanus, gāja pāri un samina to ērkšķu krūmu. II Chronicles 25:19 Redzi, tu domā, tu esi kāvis Edomiešus, un tava sirds lepojās un lielās. Nu tad, paliec mājās, kāpēc tu gribi skriet nelaimē, pats krist un Jūda līdz ar tevi? II Chronicles 25:20 Bet Amacīja neklausīja, jo tas notika no Dieva, lai viņš tos viņiem dotu rokā, tāpēc ka tie bija meklējuši Edomiešu dievus. II Chronicles 25:21 Un Jehoas, Israēla ķēniņš, cēlās, un tie grieza vaigu pret vaigu, viņš un Amacīja, Jūda ķēniņš, BetŠemē iekš Jūda. II Chronicles 25:22 Un Jūda tapa kauts Israēla priekšā, un tie bēga ikviens uz savu dzīvokli. II Chronicles 25:23 Un Jehoas Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacīju, Jūda ķēniņu, Joasa dēlu, Joakasa (Ahazijas) dēla dēlu, BetŠemesā un to noveda Jeruzālemē un noplēsa Jeruzālemes mūrus no Efraīma vārtiem līdz Stūra vārtiem četrsimt olektis. II Chronicles 25:24 Un viņš ņēma visu zeltu un sudrabu un visus traukus, kas Dieva namā tapa atrasti pie ObedEdoma, un ķēniņa nama mantas līdz ar tiem galviniekiem un griezās atpakaļ uz Samariju. II Chronicles 25:25 Un Amacīja, Joasa dēls, Jūda ķēniņš dzīvoja pēc tam, kad Jehoas, Joakasa dēls, Israēla ķēniņš, bija nomiris, piecpadsmit gadus. II Chronicles 25:26 Un kas vēl par Amacīju stāstāms, ir par viņa iesākumu, ir par viņa galu, redzi, tas rakstīts Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. II Chronicles 25:27 Un no tā laika, kamēr Amacīja no Tā Kunga bija atkāpies, dumpis pret viņu cēlās Jeruzālemē, un viņš bēga uz Laķisu. Bet tie viņam sūtīja pakaļ uz Laķisu un to tur nokāva, II Chronicles 25:28 Un to atveda uz zirgiem un apraka pie viņa tēviem Jūda pilsētā. II Chronicles 26:0 II Chronicles 26:1 Tad visi Jūda ļaudis ņēma Uziju - tas bija sešpadsmit gadus vecs, - un to cēla par ķēniņu viņa tēva Amacījas vietā. II Chronicles 26:2 Tas uztaisīja Elatu un to atkal atdabūja pie Jūda, pēc tam, kad ķēniņš bija aizmidzis pie saviem tēviem. II Chronicles 26:3 Sešpadsmit gadus Uzija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus, un viņa mātei bija vārds Jekalija no Jeruzālemes. II Chronicles 26:4 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Amacīja bija darījis. II Chronicles 26:5 Jo viņš meklēja Dievu, kamēr Zaharija dzīvoja, kas bija Dieva parādīšanu tulkotājs; kamēr tas nu To Kungu meklēja, Dievs tam lika labi izdoties. II Chronicles 26:6 Un viņš izgāja un karoja pret Fīlistiem un nolauzīja Gatas mūri un Jabnes mūri un Ašdodas mūri un uztaisīja pilsētas Ašdodas valstī un Fīlistu zemē. II Chronicles 26:7 Un Dievs tam palīdzēja pret Fīlistiem un pret Arābiem, kas GurBaālā dzīvoja, un pret Meūniešiem. II Chronicles 26:8 Un Amonieši Uzijam deva dāvanas, un viņa slava izpaudās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš palika jo dienas jo varens. II Chronicles 26:9 Un Uzija taisīja torņus Jeruzālemē pie stūra vārtiem un ielejas vārtiem un pie citiem stūriem, un tos apstiprināja. II Chronicles 26:10 Viņš uztaisīja arī torņus tuksnesī un izraka daudz akas, jo viņam bija daudz lopu un ielejā un klajumā arāji un pa kalniem un auglīgiem tīrumiem vīna dārznieki, jo viņš mīļoja zemes darbu. II Chronicles 26:11 Un Uzijam bija mācīts karaspēks, kas karā gāja pa pulkiem, skaitīti caur rakstu vedēju Jeīelu un uzraugu Maāseju, apakš Ananijas, ķēniņa lielkunga, rokas. II Chronicles 26:12 Visi kara spēka tēvu namu virsnieku skaits bija divi tūkstoši un sešsimt. II Chronicles 26:13 Un apakš viņu rokas bija tas karaspēks, trīssimt septiņtūkstoš piecsimt pilnā spēkā uz karu mācīti, ķēniņam palīdzēt pret ienaidniekiem. II Chronicles 26:14 Un Uzija visam kara spēkam lika taisīt priekšturamās bruņas un šķēpus un bruņu cepures un krūšu bruņas un stopus un lingu akmeņus. II Chronicles 26:15 Viņš taisīja arīdzan Jeruzālemē lielus kara rīkus, gudru strādnieku darbu, uz torņiem un stūriem, šaut ar bultām un lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izpaudās it tālu, jo viņam tapa brīnišķi palīdzēts, kamēr viņš palika varens. II Chronicles 26:16 Bet kad viņš bija palicis varens, tad viņa sirds pacēlās noziegties, un viņš apgrēkojās pret To Kungu, savu Dievu, jo viņš gāja Tā Kunga namā, kvēpināt uz kvēpināmā altāra. II Chronicles 26:17 Bet priesteris Azarija tam gāja pakaļ, un līdz ar viņu Tā Kunga astoņdesmit priesteri, krietni vīri. II Chronicles 26:18 Un tie turējās ķēniņam Uzijam pretī un uz to sacīja: tas tev nepiekrīt, Uzija, Tam Kungam kvēpināt, bet priesteriem, Ārona dēliem, kas ir svētīti kvēpināt. Izej no svētās vietas, jo tu esi apgrēkojies, un tas tev nav par godu pie Dieva, Tā Kunga. II Chronicles 26:19 Tad Uzija apskaitās un tas kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ko kvēpināt. Kad nu viņš par tiem priesteriem apskaitās, tad spitālība izsitās viņa pierē to priesteru priekšā Tā Kunga namā priekš tā kvēpināmā altāra. II Chronicles 26:20 Un augstais priesteris Azarija to uzlūkoja ar visiem priesteriem un redzi, tas bija spitālīgs pierē, un tie viņu steigšus izraidija no turienes. Viņš pats arī steidzās iziet, jo Tas Kungs viņu bija sitis. II Chronicles 26:21 Tā ķēniņš Uzija bija spitālīgs līdz savas miršanas dienai, un spitālīgs būdams viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no Tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotams bija pār ķēniņa namu un tiesāja tās zemes ļaudis. II Chronicles 26:22 Un kas vēl par Uziju stāstāms, ir tās pirmās, ir tās pēdējās dienas, to pravietis Jesaja, Amoca dēls, uzrakstījis. II Chronicles 26:23 Un Uzija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka pie viņa tēviem tai tīrumā, kur bija ķēniņu kapenes; jo tie sacīja: viņš ir spitālīgs. Un viņa dēls Jotams palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 27:0 II Chronicles 27:1 Jotams bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, un viņa mātei bija vārds Jeruza, Cadaka meita. II Chronicles 27:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Uzija bija darījis, bez vien ka tas Tā Kunga svētā namā neiegāja. Bet tie ļaudis vēl noziedzās. II Chronicles 27:3 Šis uztaisīja Tā Kunga namā augšvārtus, arī pie Ofel mūra viņš daudz būvēja. II Chronicles 27:4 Viņš uztaisīja arīdzan pilsētas Jūda kalnos, un mežos viņš taisīja pilis un torņus. II Chronicles 27:5 Viņš arī karoja ar Amona bērnu ķēniņu un tos pārvarēja, un Amona bērniem tai gadā tam bija jādod simts talentu sudraba un desmit tūkstoš koru kviešu un desmit tūkstoš koru miežu; to viņam Amona bērni atnesa arī otrā un trešā gadā. II Chronicles 27:6 Tā Jotams palika spēcīgs, jo viņš staigāja taisni Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. II Chronicles 27:7 Un kas vēl par Jotamu stāstāms, un viņa kari un viņa ceļi, redzi, tie rakstīti Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. II Chronicles 27:8 Viņš bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. II Chronicles 27:9 Un Jotams aizmiga pie saviem tēviem, un viņu apraka Dāvida pilī, un Ahazs, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 28:0 II Chronicles 28:1 Ahazs bija divdesmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, un nedarīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Dāvids. II Chronicles 28:2 Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļos un taisīja arī tēlus Baāliem, II Chronicles 28:3 Un kvēpināja BenHinnoma ielejā un sadedzināja savus dēlus ugunī, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. II Chronicles 28:4 Viņš upurēja un kvēpināja kalnos un pakalnos un apakš visiem zaļiem kokiem. II Chronicles 28:5 Tādēļ Tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva rokā Sīrijas ķēniņam, un tie viņu sita un no tā aizveda lielu pulku cietumā, un tos noveda uz Damasku. Viņš tapa arī nodots Israēla ķēniņa rokā; tas viņu kāva lielā kaušanā. II Chronicles 28:6 Un Peka, Remalijas dēls, kāva iekš Jūda vienā dienā simts divdesmit tūkstošus, kas visi bija kara vīri, tāpēc ka tie bija atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu. II Chronicles 28:7 Un Sihrus, varonis no Efraīma, nokāva Maāseju, ķēniņa dēlu, un Asrikamu, (ķēniņa) nama pārvaldnieku, un Elkanu, otro no ķēniņa. II Chronicles 28:8 Un Israēla bērni aizveda no saviem brāļiem divsimt tūkstošus, sievas, dēlus un meitas, un ņēma arī daudz laupījuma no tiem, un veda to laupījumu uz Samariju. II Chronicles 28:9 Un tur bija Tā Kunga pravietis Odeds vārdā, tas izgāja pretī tam kara spēkam, kas uz Samariju nāca, un uz tiem sacīja: redzi, bardzībā par Jūdu, Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, tos ir devis jūsu rokā, un jūs tos esat nokāvuši tādā bardzībā, kas sniedzās līdz debesīm. II Chronicles 28:10 Nu jūs arī domājat Jūda un Jeruzālemes bērnus sev padarīt par vergiem un kalponēm; vai tas jums nav par grēku pret To Kungu, savu Dievu? II Chronicles 28:11 Nu tad, klausiet mani, vediet atpakaļ tos cietumniekus, ko jūs no saviem brāļiem esat aizveduši cietumā, jo Tā Kunga bardzība pret jums ir iekarsusi. II Chronicles 28:12 Tad no Efraīma bērnu virsniekiem šie vīri, Azarija, Jehohanana dēls, Bereķija, Mezilemota dēls, un Jeīsķija, Šaluma dēls, un Amasa, Adlaja dēls, cēlās pret tiem, kas no tā karaspēka nāca, II Chronicles 28:13 Un uz tiem sacīja: nevediet šurp tos cietumniekus, jo jūs tikai gribat, lai apgrēkojamies pret To Kungu, vairot mūsu grēkus un noziegumus, jebšu mūsu noziegums liels un bardzība pret Israēli ir iedegusies. II Chronicles 28:14 Tad tie apbruņotie atstāja tos cietumniekus un to laupījumu virsnieku un visas draudzes priekšā. II Chronicles 28:15 Un tie vīri, kas ar vārdu minēti, cēlās un ņēma tos cietumniekus un apģērba no tā laupījuma visus plikos viņu starpā un tiem deva drēbes un kurpes un ēst un dzert, un tos svaidīja un lika uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un tos noveda uz Jēriku, to palmu pilsētu, pie viņu brāļiem, un griezās atpakaļ uz Samariju. II Chronicles 28:16 Tanī laikā ķēniņš Ahazs sūtīja pie Asīrijas ķēniņiem pēc palīdzības. II Chronicles 28:17 Tad vēl arī Edomieši nāca un kāva Jūdu un aizveda cietumniekus. II Chronicles 28:18 Arī Fīlisti ielauzās ielejas pilsētās un Jūda dienvidu pusē un uzņēma BetŠemesu un Ajalonu un Ģederotu un Zoku un viņas miestus, un Timnu un viņas miestus, un Ģimzu un viņas miestus, un tie tur apmetās. II Chronicles 28:19 Jo Tas Kungs pazemoja Jūdu Ahaza, Israēla ķēniņa, dēļ, jo tas bija bezdievīgi dzīvojis iekš Jūda un ļoti noziedzies pret To Kungu. II Chronicles 28:20 Un Tiglat Pilnezers, Asīrijas ķēniņš, nāca pret viņu, un viņu spieda un tam nepalīdzēja. II Chronicles 28:21 Jebšu Ahazs iztukšoja Tā Kunga namu un ķēniņa namu un to lielkungu namu, un deva dāvanas Asīrijas ķēniņam, tomēr tas viņam nepalīdzēja. II Chronicles 28:22 Un tai laikā, kad to spieda, viņš pret To Kungu vēl vairāk apgrēkojās; tāds bija ķēniņš Ahazs. II Chronicles 28:23 Un viņš upurēja Damaskus dieviem, kas viņu bija situši, un sacīja: tāpēc ka Sīriešu ķēniņu dievi tiem palīdz, tad es tiem upurēšu, lai tie arī man palīdz; bet tie tam bija par krišanu, ir visam Israēlim. II Chronicles 28:24 Un Ahazs ņēma Dieva nama traukus un sasita Dieva nama traukus un aizslēdza Tā Kunga nama durvis un taisīja sev altārus visos Jeruzālemes kaktos. II Chronicles 28:25 Viņš taisīja arī ikkatrā Jūda pilsētā altārus, svešiem dieviem kvēpināt, - tā viņš apkaitināja To Kungu, savu tēvu Dievu. II Chronicles 28:26 Un kas vēl par viņu stāstāms, un visi viņa ceļi, gan pirmie, gan pēdējie, redzi tie ir rakstīti Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. II Chronicles 28:27 Un Ahazs aizmiga pie saviem tēviem, un viņu apraka Jeruzālemes pilsētā. Bet viņu neveda Israēla ķēniņu kapenēs. Un viņa dēls Hizkija palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 29:0 II Chronicles 29:1 Hizkija, divdesmit piecus gadus vecs, palika par ķēniņu un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Abija, Zaharijas meita. II Chronicles 29:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. II Chronicles 29:3 Savas valdīšanas pirmā gadā, pirmā mēnesī, viņš atdarīja atkal Tā Kunga nama durvis un tās sataisīja. II Chronicles 29:4 Un viņš lika nākt priesteriem un levitiem un tos sapulcināja tai pagalmā pret rītiem II Chronicles 29:5 Un uz tiem sacīja: klausiet mani, jūs leviti, svētījaties nu paši un svētījat Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un izmetat to nešķīstību no tās svētās vietas. II Chronicles 29:6 Jo mūsu tēvi grēkojuši un ļaunu darījuši Tā Kunga, mūsu Dieva, acīs, tie Viņu atstājuši un savu vaigu novērsuši no Tā Kunga dzīvokļa un tam griezuši muguru. II Chronicles 29:7 Tie arī aizslēguši pagalma durvis un izdzēsuši tos eļļas lukturus un nav kvēpinājuši kvēpināmās zāles nedz upurējuši svētā vietā dedzināmos upurus Israēla Dievam. II Chronicles 29:8 Tādēļ Tā Kunga lielā bardzība nākusi pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos darījis par riebumu un biedēkli un izsmieklu, tā kā paši redzat savām acīm. II Chronicles 29:9 Jo redzi, mūsu tēvi krituši caur zobenu, un mūsu dēli un mūsu meitas un mūsu sievas tādēļ ir cietumā. II Chronicles 29:10 Tad nu tas ir manā sirdī, derību derēt ar To Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargā dusmība no mums novēršas. II Chronicles 29:11 Nu tad, mani dēli, neesat kūtri, jo Tas Kungs jūs ir izredzējis, ka jums Viņa priekšā būs stāvēt, Viņam kalpot un būt Viņa kalpiem un kvēpinātājiem. II Chronicles 29:12 Tad cēlās tie leviti: Makats, Amasajus dēls, un Joēls, Azarijas dēls, no Kehāta bērniem. Un no Merarus bērniem: Ķis, Abdus dēls, un Azarija, Jealeleēļa dēls, un no Geršona bērniem: Joūs, Zimas dēls, un Edens, Joūs dēls, II Chronicles 29:13 Un no Elicafana bērniem: Zimrus un Jeīels; un no Asafa bērniem: Zaharija un Matanija, II Chronicles 29:14 Un no Hemana bērniem: Jeiēls un Zemeja; un no Jedutuna bērniem: Šemaja un Uziēls. II Chronicles 29:15 Un tie sapulcināja savus brāļus un svētījās un nāca pēc ķēniņa pavēles, pēc Tā Kunga vārdiem šķīstīt Tā Kunga namu. II Chronicles 29:16 Un tie priesteri iegāja Tā Kunga namā, to šķīstīt, un izmeta Tā Kunga nama pagalmā visu nešķīstību, ko tie atrada Tā Kunga namā; un tie leviti to ņēma un izmeta ārā, Kidronas upē. II Chronicles 29:17 Un pirmā mēneša pirmā dienā tie sāka svētīt, un astotā mēneša dienā tie nāca Tā Kunga pagalmā un svētīja Tā Kunga namu astoņas dienas un pabeidza pirmā mēneša sešpadsmitā dienā. II Chronicles 29:18 Pēc tam tie nāca pie ķēniņa Hizkijas iekšā un sacīja: mēs visu Tā Kunga namu esam šķīstījuši, arī dedzināmo upuru altāri un visus viņa rīkus un to svētās maizes galdu ar visiem viņa rīkiem, II Chronicles 29:19 Un visus rīkus, ko ķēniņš Ahazs, kamēr valdīja, bija apgānījis caur saviem grēkiem, tos mēs esam atkal sataisījuši un svētījuši, un redzi, tie ir Tā Kunga altāra priekšā. II Chronicles 29:20 Tad ķēniņš Hizkija agri cēlās un sapulcināja pilsētas virsniekus un gāja Tā Kunga namā. II Chronicles 29:21 Un tie atveda septiņus vēršus un septiņus aunus un septiņus jērus un septiņus āžus par grēku upuri priekš valstības un priekš tās svētās vietas un priekš Jūda. Un viņš pavēlēja Ārona bērniem, tiem priesteriem, upurēt uz Tā Kunga altāra. II Chronicles 29:22 Tad tie priesteri nokāva tos vēršus, saņēma tās asinis un tās slacināja uz altāri; tie nokāva arī tos aunus un slacināja tās asinis uz altāri, ir tos jērus tie nokāva un slacināja tās asinis uz altāri. II Chronicles 29:23 Tad tie atveda tos āžus par grēku upuri ķēniņa un visas draudzes priekšā, un šie savas rokas tiem uzlika. II Chronicles 29:24 Un tie priesteri tos nokāva un slacināja viņu asinis pret altāri par grēku upuri, visu Israēli salīdzināt; jo ķēniņš to dedzināmo upuri un grēku upuri bija pavēlējis nest priekš visa Israēla. II Chronicles 29:25 Un viņš iecēla levitus Tā Kunga namā ar pulkstenīšiem, somastabulēm un koklēm pēc Dāvida un Gada, ķēniņa redzētāja, un pravieša Nātana pavēles; jo šī bija Tā Kunga pavēle caur viņa praviešiem. II Chronicles 29:26 Tad nu tie leviti stāvēja ar Dāvida mūzikas rīkiem un tie priesteri ar bazūnēm. II Chronicles 29:27 Un Hizkija pavēlēja dedzināmo upuri upurēt uz altāra; un līdz kā dedzināmais upuris iesākās, sākās arī Tā Kunga dziesmas ar bazūnēm, vadītas no Dāvida, Israēla ķēniņa, mūzikas rīkiem. II Chronicles 29:28 Un visa draudze metās zemē un dziesmas atskanēja un bazūnes bazūnēja no vienas vietas kamēr dedzināmais upuris bija pabeigts. II Chronicles 29:29 Kad nu tas upuris bija pabeigts, tad ķēniņš nomētās ceļos un visi, kas pie viņa bija, un pielūdza. II Chronicles 29:30 Un ķēniņš Hizkija un tie lielkungi pavēlēja levitiem, To Kungu slavēt ar Dāvida un ar redzētāja Asafa vārdiem, un tie slavēja priecādamies un metās zemē un pielūdza. II Chronicles 29:31 Un Hizkija atbildēja un sacīja: nu jūs savas rokas esat pildījuši Tam Kungam, ejat klāt un nonesiet kaujamus upurus un pateicības upurus Tā Kunga namā. Un draudze atveda kaujamus upurus un pateicības upurus, un visi, kam bija labs prāts, dedzināmos upurus. II Chronicles 29:32 Un to dedzināmo upuru skaits, ko draudze atnesa bija septiņdesmit vērši, simts auni, divsimt jēri; tie visi Tam Kungam bija par dedzināmo upuri. II Chronicles 29:33 Un to svēto pateicības upuru bija sešsimt vērši un trīs tūkstoš avis. II Chronicles 29:34 Bet priesteru bija par maz un tie nevarēja visus dedzināmos upurus nodīrāt; tāpēc viņu brāļi, tie leviti, tiem palīdzēja, tiekams darbs tapa pabeigts un tiekams tie priesteri bija svētījušies; jo tie leviti bija dedzīgāki bijuši savā sirdī svētīties nekā tie priesteri. II Chronicles 29:35 Arī dedzināmo upuru bija liels skaits, līdz ar pateicības upuru taukiem un līdz ar dzeramiem upuriem pie tiem dedzināmiem upuriem. Tā tie pabeidza to kalpošanu pie Tā Kunga nama. II Chronicles 29:36 Un Hizkija un visi ļaudis priecājās par to, ka Dievs tiem ļaudīm to bija novēlējis; jo šī lieta bija ātri notikusi. II Chronicles 30:0 II Chronicles 30:1 Un Hizkija sūtīja pie visa Israēla un Jūda un rakstīja grāmatas arī uz Efraīmu un Manasu, lai nāk Tā Kunga namā uz Jeruzālemi, svētīt Pasa svētkus Tam Kungam, Israēla Dievam. II Chronicles 30:2 Jo ķēniņš ar tiem lielkungiem un ar visu draudzi Jeruzālemē bija nospriedis, svētīt Pasa svētkus otrā mēnesī. II Chronicles 30:3 Jo īstenā laikā tie tos nepaspēja svētīt, tāpēc ka priesteru nebija diezgan svētījušies, un ļaudis Jeruzālemē nebija sapulcējušies. II Chronicles 30:4 Un šī lieta patika ķēniņam un visai draudzei. II Chronicles 30:5 Un tie pavēlēja, izsaukt pa visu Israēli, no Bēršebas līdz Danai, lai nāk Tam Kungam, Israēla Dievam, svētīt Pasa svētkus Jeruzālemē, - jo lielā sapulcē tie tos nebija turējuši, kā ir rakstīts. II Chronicles 30:6 Tad skrējēji izgāja ar grāmatām no ķēniņa un lielkungu rokas pa visu Israēli un Jūdu, pēc ķēniņa pavēles sacīdami: jūs Israēla bērni, atgriežaties pie Tā Kunga, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dieva, tad arī viņš atgriezīsies pie tiem izglābtiem, kas jums atlikuši no Asiriešu ķēniņu rokas. II Chronicles 30:7 Un neesat tādi, kā jūsu tēvi un jūsu brāļi, kas noziegušies pret To Kungu, savu tēvu Dievu, kādēļ Viņš tos nodevis postam, kā paši redzat. II Chronicles 30:8 Nu tad neesat stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, dodiet Tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir svētījis mūžīgi un kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņa bargā dusmība no jums novērsīsies. II Chronicles 30:9 Jo kad jūs atgriezīsities pie Tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu bērni dabūs žēlastību pie tiem, kas tos veduši cietumā, tā ka atkal atnāks šaizemē. Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir žēlīgs un žēlsirdīgs un nenovērsīs Savu vaigu no jums, ja jūs atgriezīsities pie Viņa. II Chronicles 30:10 Tā tie skrējēji gāja no pilsētas uz pilsētu pa Efraīma un Manasus zemi līdz Zebulonam; bet šie tos apsmēja un apmēdīja. II Chronicles 30:11 Bet taču kādi no Ašera un Manasus un Zebulona pazemojās un nāca uz Jeruzālemi. II Chronicles 30:12 Arī pār Jūdu bija Dieva roka, un Viņš tiem deva vienādu sirdi, darīt ķēniņa un lielkungu pavēli pēc Tā Kunga vārda. II Chronicles 30:13 Un daudz ļaužu sapulcinājās Jeruzālemē, svētīt neraudzētās maizes svētkus otrā mēnesī, varen liela draudze. II Chronicles 30:14 Un tie cēlās un noārdīja tos altārus, kas bija Jeruzālemē, un ņēma visus kvēpināmos traukus un tos iemeta Kidronas upē. II Chronicles 30:15 Tad tie nokāva Pasa jērus otrā mēnesī četrpadsmitā dienā. Un priesteri un leviti prata savu kaunu un svētījās un nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā. II Chronicles 30:16 Un tie stāvēja savā kārtā, pēc savas tiesas, pēc Dieva vīra Mozus bauslības. Priesteri slacināja asinis no levitu rokas (ņemdami). II Chronicles 30:17 Jo daudz bija draudzē, kas nebija svētījušies; tādēļ leviti nokāva Pasa jērus priekš visiem, kas nebija šķīsti, ka tos Tam Kungam svētītu. II Chronicles 30:18 Jo liels ļaužu pulks no Efraīma un no Manasus, Īsašara un Zebulona nebija šķīstījušies, un taču tie ēda to Pasa jēru, bet ne tā kā ir rakstīts. Bet Hizkija lūdza par tiem un sacīja: Tas Kungs, tas žēlīgais, lai to piedod II Chronicles 30:19 Visiem, kas savā sirdī taisījušies, meklēt Dievu To Kungu, savu tēvu Dievu, jebšu ne pēc svētās šķīstības. II Chronicles 30:20 Un Tas Kungs paklausīja Hizkiju un dziedināja tos ļaudis. II Chronicles 30:21 Tā Israēla bērni, kas Jeruzālemē bija sanākuši, turēja neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas ar lielu prieku. Un leviti un priesteri slavēja To Kungu ikdienas ar mūzikas rīkiem Tam Kungam par godu. II Chronicles 30:22 Un Hizkija runāja laipnīgi ar visiem levitiem, kas Tā Kunga kalpošanu labi zināja; un tie ēda svētku upurus septiņas dienas un upurēja pateicības upurus un teica To Kungu, savu tēvu Dievu. II Chronicles 30:23 Un visa draudze nosprieda, vēl otras septiņas dienas svētīt, un tie svētīja vēl otras septiņas dienas ar prieku. II Chronicles 30:24 Jo Hizkija, Jūda ķēniņš, deva draudzei tūkstoš vēršus un septiņtūkstoš avis. Un tie lielkungi deva draudzei tūkstoš vēršus un desmit tūkstoš avis. Un tie priesteri svētījās lielā pulkā. II Chronicles 30:25 Un visa Jūda draudze priecājās līdz ar priesteriem un levitiem, arī visa draudze, kas bija nākusi no Israēla, un tie svešinieki, kas bija atnākuši no Israēla zemes, un kas iekš Jūda piemita. II Chronicles 30:26 Tā bija liels prieks Jeruzālemē, jo no Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, laika Jeruzālemē tā nebija bijis. II Chronicles 30:27 Un priesteri un leviti cēlās un svētīja tos ļaudis, un viņu balss tapa paklausīta, un viņu lūgšana nāca viņa svētā dzīvoklī debesīs. II Chronicles 31:0 II Chronicles 31:1 Kad nu viss tas bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija sanācis, izgāja Jūda pilsētās un nolauzīja tos uzceltos tēlus un nocirta tās Ašeras un izpostīja tos elku kalnus un altārus pa visu Jūdu un Benjaminu un Efraīmu un Manasu, līdz visu nopostīja. Un tad visi Israēla bērni griezās atpakaļ, ikkatrs uz savām mājām savās pilsētās. II Chronicles 31:2 Un Hizkija nolika priesteru un levitu kārtas pēc viņu kārtām, ikkatru pēc savas kalpošanas, priesterus un levitus pie dedzināmiem upuriem un pateicības upuriem, kalpot un teikt un slavēt Tā Kunga lēģeru vārtos. II Chronicles 31:3 Un (viņš nosprieda arī) ķēniņa daļu no sava padoma pie dedzināmiem upuriem rītos un vakaros un pie dedzināmiem upuriem svētdienās un jaunos mēnešos un svētkos, tā kā Tā Kunga bauslībā rakstīts. II Chronicles 31:4 Un viņš sacīja uz tiem ļaudīm, kas Jeruzālemē dzīvoja, lai priesteriem un levitiem dod savu daļu, ka tie turētos pie Tā Kunga bauslības. II Chronicles 31:5 Kad nu šī valoda izpaudās, tad Israēla bērni atnesa bagātīgi pirmajus no labības, vīna un eļļas un medus un no visiem tīruma augļiem, arī desmito(tiesu) no visādām lietām tie atnesa lielā pulkā. II Chronicles 31:6 Un Israēla un Jūda bērni, kas Jūda pilsētās dzīvoja tie arīdzan atnesa desmito no vēršiem un avīm un desmito no tā, ko tie bija svētījuši Tam Kungam, savam Dievam, un to sakrāva kaudžu kaudzēs. II Chronicles 31:7 Trešā mēnesī tie iesāka tās kaudzes kraut, un septītā mēnesī tie pabeidza. II Chronicles 31:8 Kad nu Hizkija un tie lielkungi nāca un tās kaudzes redzēja, tad tie teica To Kungu un Viņa tautu Israēli. II Chronicles 31:9 Un Hizkija vaicāja tiem priesteriem un levitiem par tām kaudzēm. II Chronicles 31:10 Un augstais priesteris Azarija, no Cadoka nama, runāja uz to un sacīja: kamēr ir sākts nest šo cilājamo upuri Tā Kunga namā, esam ēduši un paēduši, un daudz vēl atlicis, jo Tas Kungs ir svētījis Savus ļaudis, tā ka tik pulka ir atlicis. II Chronicles 31:11 Tad Hizkija pavēlēja taisīt kambarus pie Tā Kunga nama. II Chronicles 31:12 Un tos taisīja un tur ienesa to cilājamo upuri un to desmito un tās svētītās dāvanas ar uzticību. Un levits Kananija pār to bija tas virsnieks, un Šimejus, viņa brālis, tas otrais. II Chronicles 31:13 Bet Jeīels un Azazija un Nagats un Azaēls un Jerimots un Jozabats un Eliēls un Jezmaķija un Makats un Benaja bija par uzlūkiem apakš Kananijas un Šimejus, viņa brāļa, caur ķēniņa Hizkijas un Azarijas, Dieva nama virsnieka, pavēli. II Chronicles 31:14 Un levits Korus, Jemnas dēls, tas vārtu sargs pret rītiem, bija iecelts pār tām dāvanām, ko Dievam deva no laba prāta, ka tam bija dot Tā Kunga cilājamo upuri un tās vissvētās dāvanas. II Chronicles 31:15 Un tam bija pie rokas Edens un Minjamins un Ješuūs un Šemaja un Amarija un Šehanija priesteru pilsētās, ar uzticību izdalīt saviem brāļiem pēc viņu kārtām, ir lielam, ir mazam; II Chronicles 31:16 Arī tiem, kas vīriešu radu rakstos tapa skaitīti, trīs gadus un vairāk veci būdami, - no visiem, kas Tā Kunga namā gāja pie tās ikdienišķās kalpošanas, savā amata kalpošanā pēc savas kārtas, II Chronicles 31:17 Un arī tiem, kas priesteru un levitu radu rakstos tapa skaitīti pēc savu tēvu nama, kas divdesmit un vairāk gadus bija veci, pie viņu kalpošanas pēc savas kārtas, II Chronicles 31:18 Arī tiem, kas radu rakstos tapa skaitīti ar saviem bērniem, sievām un dēliem un meitām visā draudzē, jo tie svētījās ar uzticību svētai kalpošanai. II Chronicles 31:19 Un Ārona bērniem, priesteriem, uz tīrumiem visu viņu pilsētu apgabalos bija vīri, ar vārdu noteikti, daļu dot visiem priesteriem un radurakstos ierakstītiem levitiem no vīriešu kārtas. II Chronicles 31:20 Un tā Hizkija darīja pa visu Jūdu, un darīja, kas bija labi un pareizi un tiesa Tā Kunga, viņa Dieva priekšā. II Chronicles 31:21 Un visu darbu, ko viņš iesāka pie Dieva nama kalpošanas un pēc bauslības un likuma, savu Dievu meklēdams, to viņš darīja no visas sirds, un viņam labi izdevās. II Chronicles 32:0 II Chronicles 32:1 Pēc šīm lietām un šī ticības darba Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, nāca un cēlās pret Jūdu un apmetās pret tām stiprām pilsētām un domāja tās raut pie sevis. II Chronicles 32:2 Kad nu Hizkija redzēja, ka Sanheribs atnāca un bija apņēmies pret Jeruzālemi karot, II Chronicles 32:3 Tad viņš sprieda ar saviem lielkungiem un varoņiem, aiztaisīt avotu ūdeņus ārpus pilsētas, un tie tam palīdzēja. II Chronicles 32:4 Un daudz ļaužu sapulcējās, kas visus avotus aiztaisīja, arī to upi, kas vidū caur zemi tecēja, jo tie sacīja: kāpēc lai Asiriešu ķēniņi nākdami atrod daudz ūdens? II Chronicles 32:5 Un viņš ņēmās drošu prātu un uztaisīja visu mūri, kur tas bija plīsis, un to uzvilka līdz torņiem, un ārā viņš taisīja vēl citu mūri un nostiprināja Millu Dāvida pilsētā, un taisīja daudz ieročus un bruņas. II Chronicles 32:6 Un viņš iecēla kara virsniekus pār tiem ļaudīm un tos sapulcināja pie sevis laukā pie pilsētas vārtiem un tiem piekodināja un sacīja: II Chronicles 32:7 Esiet stipri un ņematies drošu prātu, nebīstaties un neizbaiļojaties priekš Asiriešu ķēniņa, nedz priekš visiem tiem pulkiem, kas pie viņa, jo pie mums ir vairāk, nekā pie viņa. II Chronicles 32:8 Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, mums palīdzēt un vest mūsu karus. Un tie ļaudis paļāvās uz Hizkijas, Jūda ķēniņa, vārdiem. II Chronicles 32:9 Pēc tam Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, sūtīja savus kalpus uz Jeruzālemi (bet viņš pats bija pie Laķisa un pie viņa bija viss viņa valsts spēks) pie Hizkijas, Jūda ķēniņa, un pie visas Jūdu cilts, kas bija Jeruzālemē, un lika sacīt: II Chronicles 32:10 Tā saka Sanheribs, Asīrijas ķēniņš: uz ko jūs paļaujaties, palikdami ieslēgti Jeruzālemē? II Chronicles 32:11 Vai Hizkija jūs nepiekrāpj un jūs nenodod nāvei caur badu un slāpēm, sacīdams: Tas Kungs, mūsu Dievs, mūs atpestīs no Asiriešu ķēniņa rokas? II Chronicles 32:12 Vai šis nav tas Hizkija, kas viņa kalnus un altārus nopostījis un uz Jūdu un Jeruzālemi runājis un sacījis: viena altāra priekšā jums būs pielūgt un uz tā kvēpināt? II Chronicles 32:13 Vai nezināt, ko es un mani tēvi esam darījuši visām pasaules tautām? Vai pasaules tautu dievi varēja izglābt savas zemes no manas rokas? II Chronicles 32:14 Kurš ir no visiem šo tautu dieviem, ko mani tēvi izdeldējuši, kas savus ļaudis varējis izglābt no manas rokas, ka jūsu Dievs jūs izglābtu no manas rokas? II Chronicles 32:15 Nu tad, lai Hizkija jūs nepieviļ, un neliekaties tā pārrunāties un neticat viņam. Jo ja nevienas citas tautas un valsts dievs nav varējis izglābt savus ļaudis no manas rokas un no manu tēvu rokas, tad jūsu Dievs ne tik jūs neizglābs no manas rokas. II Chronicles 32:16 Un viņa kalpi runāja vēl vairāk pret Dievu, To Kungu, un pret Hizkiju, viņa kalpu. II Chronicles 32:17 Viņš rakstīja arī grāmatas, To Kungu, Israēla Dievu, zaimodams un pret viņu tā runādams un sacīdams: tā kā pasaules tautu dievi nav izglābuši savus ļaudis no manas rokas, tāpat arī Hizkijas Dievs Savus ļaudis neizglābs no manas rokas. II Chronicles 32:18 Un tie sauca ar stipru balsi Jūdiski pret Jeruzālemes ļaudīm, kas uz mūra bija, tos izbiedēt un iztrūcināt, ka pilsētu varētu ieņemt. II Chronicles 32:19 Un tie runāja pret Jeruzālemes Dievu tāpat, kā pret pasaules tautu dieviem, kas ir cilvēku roku darbs. II Chronicles 32:20 Bet ķēniņš Hizkija un pravietis Ezaīja, Amoca dēls, lūdza par to un sauca uz debesīm. II Chronicles 32:21 Un Tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varenos karavīrus un lielkungus un virsniekus Asīrijas ķēniņa lēģerī, ka tas ar kaunu atkal griezās atpakaļ uz savu zemi. Un kad viņš sava dieva namā gāja, tad tie, kas no viņa miesām bija cēlušies, viņu nokāva ar zobenu. II Chronicles 32:22 Tā Tas Kungs atpestīja Hizkiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Sanheriba, Asiriešu ķēniņa, rokas un no visu citu rokas un tos pasargāja visapkārt. II Chronicles 32:23 Un daudzi nesa dāvanas Tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas lietas Hizkijam, Jūda ķēniņam, tā ka viņš pēc tam bija paaugstināts visu tautu priekšā. II Chronicles 32:24 Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu un tas lūdza To Kungu, un Viņš uz to runāja un tam deva vienu brīnuma zīmi. II Chronicles 32:25 Bet Hizkija neatmaksāja tā, kā viņam bija labi darīts, jo viņa sirds sāka lepoties, tāpēc nāca liela dusmība pār viņu un pār Jūdu un Jeruzālemi. II Chronicles 32:26 Tad Hizkija pazemojās savas sirds lepnības dēļ ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, tāpēc Tā Kunga bardzība pār viņiem nenāca, kamēr, Hizkija dzīvoja. II Chronicles 32:27 Un Hizkijam bija ļoti daudz bagātības un goda un viņš sev taisīja mantu kambarus sudrabam un zeltam un dārgiem akmeņiem un dārgām zālēm un priekšturamām bruņām un visādiem dārgiem rīkiem, II Chronicles 32:28 Un klētis lauku augļiem, labībai, vīnam un eļļai un kūtis visādiem lopiem un laidarus ganāmiem pulkiem. II Chronicles 32:29 Viņš sev arī uztaisīja pilsētas, un tam bija avis un vērši lielā pulkā; jo Dievs tam deva ļoti lielu mantu. II Chronicles 32:30 Un šis Hizkija aiztaisīja Ģiona ūdens augšizteku un to vadīja uz leju pret vakara pusi uz Dāvida pilsētu, un Hizkijam viss viņa darbs laimējās. II Chronicles 32:31 Bet kad Bābeles lielkungi, kas pie viņa bija sūtīti, nāca vaicāt pēc tās brīnuma zīmes, kas tai zemē bija notikusi, tad Dievs viņu tā atstāja, ka to kārdināja, lai taptu zināms, kas būtu viņa sirdī. II Chronicles 32:32 Un kas vēl stāstāms par Hizkiju un viņa dievbijību, redzi, tas rakstīts pravieša Jesajas, Amoca dēla, parādīšanā un Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. II Chronicles 32:33 Un Hizkija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka Dāvida bērnu augstākā kapu vietā, un visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji tam parādīja godu, kad tas bija nomiris, un viņa dēls Manasus palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 33:0 II Chronicles 33:1 Manasus bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit pieci gadus Jeruzālemē, II Chronicles 33:2 Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to tautu negantībām, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis. II Chronicles 33:3 Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija nolauzījis, un uztaisīja altārus Baāliem un taisīja Ašeras un metās zemē priekš visa debess spēka un tiem kalpoja. II Chronicles 33:4 Viņš taisīja altārus arī Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs bija sacījis: Jeruzālemē lai ir mans vārds mūžīgi. II Chronicles 33:5 Un visam debess spēkam viņš cēla altārus Tā Kunga nama abējos pagalmos. II Chronicles 33:6 Un viņš lika saviem dēliem caur uguni iet Ben-Inoma ielejā un zīlēja un vārdoja un būra un turēja zīlniekus un pūšļotājus; viņš darīja ļoti daudz, kas Tam Kungam nepatika, viņu kaitinādams. II Chronicles 33:7 Arī elka tēlu, ko bija taisījis, viņš uzcēla Dieva namā, par ko Dievs uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu bija sacījis: šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, Es Savu vārdu iecelšu mūžīgi. II Chronicles 33:8 Un Israēla kājai Es vairs nelikšu kustēt no tās zemes, ko Es jūsu tēviem esmu nolicis, ja tie visu turēs un darīs, ko Es tiem esmu pavēlējis, pēc visas bauslības un likumiem un tiesām caur Mozu. II Chronicles 33:9 Tā Manasus Jūdu un Jeruzālemes iedzīvotājus vedināja uz ļaunu, ka tie niknāki darīja, nekā tie pagāni, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdeldējis. II Chronicles 33:10 Un Tas Kungs gan runāja uz Manasu un uz viņa ļaudīm, bet tie neņēma vērā. II Chronicles 33:11 Tāpēc Tas Kungs tiem sūtīja Asīrijas ķēniņa kara virsniekus; tie gūstīja Manasu saitēm un to apcietināja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. II Chronicles 33:12 Kad tas nu tā bija spaidos, tad tas pielūdza To Kungu, savu Dievu, un pazemojās ļoti priekš savu tēvu Dieva II Chronicles 33:13 Un lūdza Viņu. Un Viņš no tā ļāvās pielūgties un paklausīja viņa sirsnīgo lūgšanu un pārveda to atkal uz Jeruzālemi viņa valstībā. Tad Manasus atzina, ka Tas Kungs ir Dievs. II Chronicles 33:14 Un pēc tam viņš uztaisīja Dāvida pilsētas āra mūri uz Ģiona pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ieiet pa Zivju vārtiem, un apkārt Ofelam, un to taisīja ļoti augstu, un ielika arīdzan kara virsniekus visās stiprās Jūda pilsētās. II Chronicles 33:15 Un viņš nopostīja tos svešos dievus un to elku no Tā Kunga nama, ar visiem altāriem, ko viņš bija uztaisījis Tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē un izmeta tos ārā no pilsētas. II Chronicles 33:16 Un viņš uzkopa Tā Kunga altāri un upurēja uz tā pateicības upurus un slavas upurus, un pavēlēja Jūda ļaudīm, kalpot Tam Kungam, Israēla Dievam. II Chronicles 33:17 Taču tie ļaudis vēl upurēja kalnos, bet Tam Kungam savam Dievam. II Chronicles 33:18 Un kas vēl par Manasu stāstāms, un viņa lūgšana uz savu Dievu un to redzētāju vārdi, kas uz viņu runājuši Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdā, redzi, tas ir Israēla ķēniņu stāstos. II Chronicles 33:19 Un viņa lūgšana un kā Dievs viņu paklausījis, arī visi viņa grēki un viņa pārkāpumi, un tās vietas, kur viņš uztaisījis elku altārus un uzcēlis Ašeras un elku tēlus, pirms tapa pazemots, tas rakstīts Kazaja stāstos. II Chronicles 33:20 Un Manasus aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka viņa namā, un viņa dēls Amons palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 33:21 Amons bija divdesmit divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. II Chronicles 33:22 Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā viņa tēvs Manasus bija darījis, un Amons upurēja visiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manasus bija taisījis, un tiem kalpoja. II Chronicles 33:23 Bet viņš nepazemojās Tā Kunga priekšā, tā kā viņa tēvs Manasus bija pazemojies; bet šis Amons vairoja noziegumu. II Chronicles 33:24 Un viņa kalpi sacēlās pret viņu un to nokāva viņa namā. II Chronicles 33:25 Un tie zemes ļaudis nokāva visus, kas bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un tie zemes ļaudis cēla Josiju, viņa dēlu, par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 34:0 II Chronicles 34:1 Astoņus gadus Josija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē. II Chronicles 34:2 Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, un staigāja sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku. II Chronicles 34:3 Jo savas valdīšanas astotā gada, kad vēl bija jauns, viņš sāka meklēt sava tēva Dāvida Dievu, un divpadsmitā gadā viņš Jūdu un Jeruzālemi sāka šķīstīt no elku kalniem un Ašerām un elku tēliem un lietām bildēm. II Chronicles 34:4 Un priekš viņa acīm Baālu altāri tapa salauzīti, un tos saules stabus tur virsū viņš nocirta, un tās Ašeras un tos elku tēlus un tās lietās bildes viņš salauzīja un tās darīja par pīšļiem un tos kaisīja uz to kapiem, kas tām bija upurējuši. II Chronicles 34:5 Un elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi. II Chronicles 34:6 Arī pa Manasus un Efraīma un Sīmeana pilsētām līdz Naftalum, pa viņu posta vietām visapkārt, II Chronicles 34:7 Viņš nolauzīja tos altārus, un tās Ašeras, un tos elka tēlus viņš satrieca un sadragāja, un nocirta visus saules stabus pa visu Israēla zemi, un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. II Chronicles 34:8 Savas valdīšanas astoņpadsmitā gadā, kad to zemi un to namu bija šķīstījis, viņš sūtīja Safanu, Acalijas dēlu, un Maāseju, pilsētas virsnieku, un Joaku, Joakasa dēlu, to kancleri, ka tie atkal uzkoptu Tā Kunga, sava Dieva namu. II Chronicles 34:9 Un tie nāca pie tā augstā priestera Hilķijas, un tiem deva to naudu, kas bija sanesta Dieva namā, ko leviti, tie sliekšņa sargi, bija sakrājuši no Manasus, no Efraīma un no visiem Israēla atlikušiem un no visas Jūda un Benjamina cilts un no Jeruzālemes iedzīvotājiem. II Chronicles 34:10 Un tie to deva tiem darba vedējiem rokā, kas pār Tā Kunga namu bija iecelti, un tie darba vedēji to deva tiem strādniekiem, kas pie Tā Kunga nama strādāja, to namu sataisīt un uzkopt. II Chronicles 34:11 Un tie to deva tiem amatniekiem un nama taisītājiem, pirkt izcirstus akmeņus un kokus sijām un baļķus tiem namiem, ko Jūda ķēniņi bija postā pametuši. II Chronicles 34:12 Un tie vīri darīja savu darbu uzticīgi. Un viņu uzraugi bija Jakats un Obadija, leviti no Merarus bērniem, un Mešulams no Kehāta bērniem; tie to darbu uzraudzīja; un visi tie leviti mācēja spēlēt mūzikas rīkus, II Chronicles 34:13 Un bija pār nastu nesējiem un uzraugi pār visiem darba strādniekiem. Un citi leviti bija skrīveri un darba vedēji un vārtu sargi. II Chronicles 34:14 Un kad tie to naudu izņēma, kas bija sanesta Tā Kunga namā, tad priesteris Hilķija atrada Tā Kunga bauslības grāmatu, kas caur Mozu dota. II Chronicles 34:15 Un Hilķija atbildēja un sacīja uz skrīveri Safanu: es esmu atradis to bauslības grāmatu Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Safanam to grāmatu. II Chronicles 34:16 Un Safans nesa to grāmatu ķēniņam un teica ķēniņam un sacīja: visu, ko tu saviem kalpiem pavēlējis, to tie dara. II Chronicles 34:17 Un tie izbēruši to naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši tiem darba vedējiem un strādniekiem. II Chronicles 34:18 Un skrīveris Safans ķēniņam teica un sacīja: priesteris Hilķija man ir devis grāmatu; un Safans no tās lasīja ķēniņam priekšā. II Chronicles 34:19 Kad nu ķēniņš dzirdēja tos bauslības vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. II Chronicles 34:20 Un ķēniņš pavēlēja Hilķijam un Aīkamam, Safana dēlam, un Abdonam, Mihas dēlam, un skrīverim Safanam, un Azajam, ķēniņa kalpam, un sacīja: II Chronicles 34:21 Ejat, vaicājiet To Kungu par mani un par visiem atlikušiem iekš Israēla un Jūda, par šās grāmatas vārdiem, kas atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši Tā Kunga vārdu, nedz to darījuši, kas viss šai grāmatā rakstīts. II Chronicles 34:22 Tad Hilķija ar ķēniņa vīriem nogāja pie pravietes Uldas, Šaluma, Takeata dēla Azras dēla, tā drēbju sarga sievas, (tā dzīvoja Jeruzālemē otrā pusē,) un to uz viņu runāja. II Chronicles 34:23 Un viņa uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakāt tam vīram, kas jūs pie Manis sūtījis: II Chronicles 34:24 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu nelaimi šai vietai un viņas iedzīvotājiem, visus tos lāstus, kas tai grāmatā rakstīti, ko tie lasījuši Jūda ķēniņa priekšā; II Chronicles 34:25 Tāpēc ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem, Mani kaitinādami ar visiem saviem roku darbiem, tad Mana bardzība pret šo vietu iedegsies un neizdzisīs. II Chronicles 34:26 Bet uz Jūda ķēniņu, kas jūs sūtījis, To Kungu vaicāt, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis. II Chronicles 34:27 Tādēļ ka tava sirds ir mīksta palikusi un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams Viņa vārdus pret šo vietu un viņas iedzīvotājiem, un esi pazemojies Manā priekšā un saplēsis savas drēbes un raudājis Manā priekšā, tad Es tevi esmu paklausījis, saka Tas Kungs. II Chronicles 34:28 Redzi, Es tevi likšu pie taviem tēviem, un tu ar mieru tapsi glabāts savā kapā pie viņiem, un tavas acis neredzēs visu to ļaunumu, ko Es sūtīšu šai vietai un viņas iedzīvotājiem. Un tie ķēniņam atsacīja šos vārdus. II Chronicles 34:29 Tad ķēniņš sūtīja un sapulcināja visus Jūda un Jeruzālemes vecajus. II Chronicles 34:30 Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā līdz ar visiem Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, un ar priesteriem un levitiem un visiem ļaudīm, lieliem un maziem, un priekš viņu ausīm tapa lasīti visi derības vārdi no tās grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā. II Chronicles 34:31 Un ķēniņš stāvēja savā vietā un derēja derību Tā Kunga priekšā, Tam Kungam pakaļ staigāt un no visas savas sirds un no visas savas dvēseles turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus un darīt tos derības vārdus, kas rakstīti šinī grāmatā. II Chronicles 34:32 Un viņš uzņēma tai derībā visus, kas Jeruzālemē un Benjaminā atradās, un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja pēc Dieva, savu tēvu Dieva, derības. II Chronicles 34:33 Un Josija izdeldēja visas negantības no visām zemēm, kas Israēla bērniem piederēja, un darīja, ka visi, kas iekš Israēla atradās, kalpoja Tam Kungam, savam Dievam. Kamēr viņš dzīvoja, tie neatkāpās no Tā Kunga, savu tēvu Dieva. II Chronicles 35:0 II Chronicles 35:1 Un Josija Tam Kungam noturēja Pasa svētkus Jeruzālemē, un tie nokāva to Pasa pirmā mēneša četrpadsmitā dienā. II Chronicles 35:2 Un viņš iecēla priesterus, ikvienu savā vietā, un tos iedrošināja pie Tā Kunga nama kalpošanas. II Chronicles 35:3 Un viņš sacīja uz tiem levitiem, kas visu Israēli mācīja, kas bija svētīti Tam Kungam: noliekat to svēto šķirstu tai namā, ko Salamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš, ir uzcēlis; tas jums vairs nav jānes uz kamiešiem. Tad nu kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, un Viņa Israēla ļaudīm, II Chronicles 35:4 Un esat gatavi pēc savu tēvu namiem, pēc savām kārtām, kā Dāvids, Israēla ķēniņš, to uzrakstījis, un kā Salamans, viņa dēls, arī uzrakstījis. II Chronicles 35:5 Un stāviet svētā vietā pēc tēvu namu kārtām par saviem brāļiem, tiem ļaužu bērniem, un pēc levitu tēvu namu kārtām, II Chronicles 35:6 Un kaujiet to Pasa un svētījaties un sataisiet to saviem brāļiem, darīdami pēc Tā Kunga vārda caur Mozu. II Chronicles 35:7 Un Josija deva tiem ļaudīm no sīkiem lopiem jērus un kazlēnus, tos visus par Pasa upuriem, visiem, kas tur atradās, trīsdesmit tūkstošus, un trīs tūkstošus vēršus; tas bija no ķēniņa mantas. II Chronicles 35:8 Arī viņa lielkungi deva labprātības upurus tiem ļaudīm, priesteriem un levitiem: Hilķija un Zaharija un Jeīels, Dieva nama virsnieki, deva priesteriem uz Pasa svētkiem divtūkstoš sešsimt jērus un trīssimt vēršus. II Chronicles 35:9 Un Kananija un Šemaja un Netaneēls, viņa brāļi, Hašabija un Jeīels un Jozabads, levitu virsnieki, deva levitiem uz Pasa svētkiem piectūkstoš jērus un piecsimt vēršus. II Chronicles 35:10 Tā Dieva kalpošana tapa ierīkota, un priesteri stāvēja savā vietā un leviti pēc savām kārtām, pēc ķēniņa pavēles. II Chronicles 35:11 Un tie kāva to Pasa, un priesteri slacināja asinis no savām rokām, un leviti noplēsa ādas. II Chronicles 35:12 Un tie atšķīra dedzināmos upurus, ka tos izdalītu ļaužu tēvu namu kārtām, Tam Kungam upurēt, kā Mozus grāmatā rakstīts. Tāpat arī darīja ar vēršiem. II Chronicles 35:13 Un tie cepa to Pasa pie uguns pēc likuma, bet svētos gabalus tie vārīja podos un katlos un pannās un steigšus to nesa visiem ļaudīm. II Chronicles 35:14 Pēc tam tie arī sev sataisīja un priesteriem. Jo priesteri, Ārona dēli, upurēja līdz pašai naktij dedzināmos upurus un taukus, tādēļ leviti sataisīja priekš sevis un priekš priesteriem, Ārona dēliem. II Chronicles 35:15 Un tie dziedātāji, Asafa dēli, stāvēja savās vietās, tā kā Dāvids un Asafs un Hemans un Jedutuns, ķēniņa redzētājs, pavēlējuši, arī vārtu sargi pie ikkatriem vārtiem. Un tiem nevajadzēja atkāpties no sava darba, bet viņu brāļi, tie leviti, to sataisīja priekš viņiem. II Chronicles 35:16 Tā visa Tā Kunga kalpošana tai dienā tapa izdarīta, Pasa svētki tika noturēti un tie dedzināmie upuri upurēti uz Tā Kunga altāra, kā ķēniņš Josija to bija pavēlējis. II Chronicles 35:17 Un Israēla bērni, kas tur atradās, turēja tai laikā Pasa svētkus un neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas. II Chronicles 35:18 Tādi Pasa svētki iekš Israēla vēl nebija turēti no pravieša Samuēla laika, un neviens no Israēla ķēniņiem nebija turējis tādus Pasa svētkus, kā Josija turēja ar priesteriem un levitiem un ar visu Jūdu un Israēli, cik tur atradās, un ar Jeruzālemes iedzīvotājiem. II Chronicles 35:19 Josijas valdīšanas astoņpadsmitā gadā šie Pasa svētki tapa turēti. II Chronicles 35:20 Pēc visa tā, kad Josija to namu bija uzkopis, tad Nekus, Ēģiptes ķēniņš, nāca karot pret Karķemisu pie Eifrat upes. Un Josija tam izgāja pretī. II Chronicles 35:21 Bet viņš sūtīja vēstnešus pie tā un sacīja: kas man ar tevi, Jūda ķēniņ? Es šodien pret tevi neesmu nācis, bet pret kādu namu, kas karo pret mani, un Dievs ir sacījis, ka man būs steigties; nepretojies tu Dievam, kas ir ar mani, lai tas tevi nesamaitā. II Chronicles 35:22 Bet Josija nenovērsās no tā, bet sataisījās ar viņu karot, un viņš neklausīja Nekus vārdiem no Dieva mutes un nāca, ar viņu kauties Meģidus ielejā. II Chronicles 35:23 Bet strēlnieki šāva uz ķēniņu Josiju, un ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vediet mani projām, jo es esmu ļoti ievainots. II Chronicles 35:24 Tad viņa kalpi to nocēla no ratiem un noveda uz viņa otriem ratiem, un to noveda Jeruzālemē. Un tas nomira un tapa aprakts savu tēvu kapos, un visa Jūda valsts un Jeruzāleme žēlojās par Josiju. II Chronicles 35:25 Un Jeremija taisīja vienu raudu dziesmu par Josiju, un visi dziedātāji un dziedātājas runāja savās raudu dziesmās par Josiju līdz šai dienai, un to iestādīja par likumu iekš Israēla; un redzi, tās ir rakstītas raudu dziesmās. II Chronicles 35:26 Un kas vēl par Josiju stāstāms, un viņa dievbijība pēc Tā Kunga bauslības, II Chronicles 35:27 Arī viņa pirmās un pēdējās lietas, redzi, tās rakstītas Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. II Chronicles 36:0 II Chronicles 36:1 Tad tās zemes ļaudis ņēma Joakasu, Josijas dēlu, un to cēla par ķēniņu viņa tēva vietā Jeruzālemē. II Chronicles 36:2 Divdesmit trīs gadus Joakas bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. II Chronicles 36:3 Jo Ēģiptes ķēniņš to nocēla Jeruzālemē un uzlika tai zemei par mesliem simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. II Chronicles 36:4 Un Ēģiptes ķēniņš cēla Elijaķimu, viņa brāli, par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu, un deva viņam citu vārdu, Jojaķimu; bet Joakasu, viņa brāli, Nekus paņēma un noveda uz Ēģiptes zemi. II Chronicles 36:5 Divdesmit piecus gadus Jojaķims bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, nepatika. II Chronicles 36:6 Pret šo NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, cēlās un to saistīja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. II Chronicles 36:7 Un NebukadNecars aizveda arī kādus no Tā Kunga nama traukiem uz Bābeli, un tos nolika Bābelē savā dieva namā. II Chronicles 36:8 Un kas vēl stāstāms par Jojaķimu, un viņa negantību, ko viņš darījis, un kas pie viņa atrasts, redzi, viss tas rakstīts Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jojaķins palika par ķēniņu viņa vietā. II Chronicles 36:9 Astoņ(padsmit) gadus Jojaķins bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus un desmit dienas Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam nepatika. II Chronicles 36:10 Un kad jauns gads atnāca, tad ķēniņš NebukadNecars sūtīja un to lika novest uz Bābeli līdz ar Tā Kunga nama dārgākiem traukiem un cēla Cedeķiju, viņa brāli par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu. II Chronicles 36:11 Divdesmit un vienu gadu Cedeķija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē, II Chronicles 36:12 Un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam nepatika. Viņš nepazemojās priekš pravieša Jeremijas, kas no Tā Kunga mutes runāja. II Chronicles 36:13 Viņš atkāpās arī no ķēniņa NebukadNecara, kas viņu pie Dieva bija zvērinājis, un tapa stūrgalvīgs un apcietināja savu sirdi, ka neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva. II Chronicles 36:14 Tāpat arī visi priesteru virsnieki un ļaudis vairoja savus grēkus pēc visām pagānu negantībām un sagānīja Tā Kunga namu, ko viņš Jeruzālemē bija svētījis. II Chronicles 36:15 Un Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, tikuši(neatlaidīgi) pie tiem sūtīja savus vēstnešus vienā sūtīšanā. Jo viņš žēloja savus ļaudis un savu mājas vietu. II Chronicles 36:16 Bet tie apmēdīja Dieva vēstnešus un nicināja viņu vārdus un apsmēja viņa praviešus, tiekams Tā Kunga bardzība pret viņa ļaudīm tik augsti cēlās, ka dziedināšanas vairs nebija. II Chronicles 36:17 Tad viņš pamodināja pret tiem Kaldeju ķēniņu, un tas nokāva viņu jaunos vīrus ar zobenu viņu svētā namā, un netaupīja nedz jaunekļus nedz jaunavas, nedz vecus nedz sirmgalvjus; Dievs tos visus nodeva viņa rokā. II Chronicles 36:18 Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama mantas, ir ķēniņa ir viņa lielkungu mantas, visu viņš nodeva uz Bābeli. II Chronicles 36:19 Un tie sadedzināja Dieva namu un nolauzīja Jeruzālemes mūrus un sadedzināja visus viņas skaistos namus ar uguni, ka visi viņas dārgumi tapa nopostīti. II Chronicles 36:20 Un kas no zobena atlika, tos viņš aizveda cietumā uz Bābeli, un tie viņam un viņa dēliem palika par kalpiem, tiekams Persiešu valdība sākās, II Chronicles 36:21 Lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti: “kamēr tā zeme būs bagāti baudījusi savu dusēšanu“; visā tai posta laikā tā dusēja, kamēr septiņdesmit gadi piepildījās. II Chronicles 36:22 Un Kirus, Persiešu ķēniņa, pirmā gadā, lai Tā Kunga vārds caur Jeremiju runāts piepildītos, Tas Kungs pamodināja Kirus, Persiešu ķēniņa garu, ka tas visā savā valstī lika izsaukt un arī izrakstīt un sacīt: II Chronicles 36:23 Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas zemes valstis, un tas man pavēlējis, viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē; kas nu jūsu starpā ir no viņa ļaudīm, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai noiet.
Ezra 0:0
Ezra 1:0 Ezra 1:1 Persiešu ķēniņa Kirus pirmā gadā, lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti, Tas Kungs pamodināja Persiešu ķēniņa Kirus garu, ka viņš ar vārdiem un arī ar grāmatām pa visu savu valsti lika izsludināt un sacīt: Ezra 1:2 Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas pasaules valstis, un Tas man pavēlējis, Viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē. Ezra 1:3 Kas nu jūsu starpā ir no Viņa ļaudīm, lai viņa Dievs ir ar to, un lai tas iet uz Jeruzālemi Jūdu zemē, un lai uzceļ Tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas Jeruzālemē dzīvo. Ezra 1:4 Un kas vēl atlikuši visās vietās, kur tie piemīt, lai tās vietas ļaudis tiem palīdz ar sudrabu un zeltu un ar mantu un ar lopiem un arī ar laba prāta dāvanu priekš Jeruzālemes Dieva nama. Ezra 1:5 Tad Jūda un Benjamina cilts tēvi un priesteri un leviti cēlās ar visiem, kam Dievs garu pamodināja uz ceļu doties, uzcelt Tā Kunga namu Jeruzālemē. Ezra 1:6 Un visi viņu apkārtējie stiprināja viņu rokas ar sudraba traukiem, ar zeltu, ar mantu un lopiem un dārgiem zemes augļiem, bez tām labprātīgām upuru dāvanām. Ezra 1:7 Un ķēniņš Kirus atdeva Tā Kunga nama traukus, ko NebukadNecars no Jeruzālemes bija aizvedis un nolicis sava dieva namā. Ezra 1:8 Un Kirus, Persiešu ķēniņš, tos atdeva caur mantas sargu Mitredatu, un tas tos ieskaitīja Šešbacaram, Jūda virsniekam. Ezra 1:9 Un šis ir viņu skaits: trīsdesmit zelta bļodas, tūkstoš sudraba bļodas, divdesmit deviņi naži, Ezra 1:10 Trīsdesmit zelta biķeri, četrsimt desmit citi sudraba biķeri un tūkstoš citi trauki. Ezra 1:11 Visu zelta un sudraba trauku bija piectūkstoš četrsimt. Šos visus Šešbacars pārveda, kad tie aizvestie no Bābeles gāja atpakaļ uz Jeruzālemi. Ezra 2:0 Ezra 2:1 Šie ir tie valsts bērni, kas no cietuma zemes atpakaļ griezās, ko NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis uz Bābeli, un tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un Jūdu, ikkatrs uz savu pilsētu; Ezra 2:2 Tie nāca ar Zerubabeli, Ješuū, Nehemiju, Seraju, Reēlaju, Mordohaju, Bilšanu, Mišparu, Biģevaju, Rehumu un Baēnu. Šis ir Israēla vīru skaits: Ezra 2:3 Pareūs bērni: divtūkstoš simts septiņdesmit un divi; Ezra 2:4 Šefatijas bērni: trīssimt septiņdesmit un divi; Ezra 2:5 Araka bērni: septiņsimt septiņdesmit un pieci; Ezra 2:6 PaātMoaba bērni, no Ješuūs Joaba bērniem: divtūkstoš astoņsimt un divpadsmit; Ezra 2:7 Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit un četri; Ezra 2:8 Zatus bērni: deviņsimt četrdesmit un pieci; Ezra 2:9 Zakajus bērni: septiņsimt un sešdesmit; Ezra 2:10 Banus bērni: sešsimt četrdesmit un divi, Ezra 2:11 Bebajus bērni: sešsimt divdesmit un trīs; Ezra 2:12 Azgada bērni: tūkstoš divsimt divdesmit un divi; Ezra 2:13 Adonikama bērni: sešsimt sešdesmit un seši; Ezra 2:14 Biģevajus bērni: divtūkstoš piecdesmit un seši; Ezra 2:15 Adina bērni: četrsimt piecdesmit un četri; Ezra 2:16 Atera bērni, no Hizkijas: deviņdesmit un astoņi; Ezra 2:17 Becajus bērni: trīssimt divdesmit un trīs; Ezra 2:18 Joras bērni: simts un divpadsmit; Ezra 2:19 Hašuma bērni: divsimt divdesmit un trīs; Ezra 2:20 Ģiberas bērni: deviņdesmit un pieci; Ezra 2:21 Bētlemes bērni: simts divdesmit un trīs; Ezra 2:22 Netofas vīri: piecdesmit un seši; Ezra 2:23 Anatotas vīri: simts divdesmit un astoņi; Ezra 2:24 Asmavetas bērni: četrdesmit un divi; Ezra 2:25 KiriatAārimas, Kaviras un Beērotas bērni: septiņsimt četrdesmit un trīs; Ezra 2:26 Rāmas un Gabas bērni: sešsimt divdesmit un viens; Ezra 2:27 Mikmasas vīri: simts divdesmit un divi; Ezra 2:28 Bēteles un Ajas vīri: divsimt divdesmit un trīs; Ezra 2:29 Nebus bērni: piecdesmit un divi; Ezra 2:30 Makbisa bērni: simts piecdesmit un seši; Ezra 2:31 Otra Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit un četri; Ezra 2:32 Harima bērni: trīssimt un divdesmit; Ezra 2:33 Lodas, Adidas un Onus bērni: septiņsimt divdesmit un pieci; Ezra 2:34 Jērikus bērni: trīssimt četrdesmit un pieci; Ezra 2:35 Zenaūs bērni: trīs tūkstoš sešsimt un trīsdesmit. Ezra 2:36 Priesteri: Jedajas bērni, no Ješuūs nama: deviņsimt septiņdesmit un trīs; Ezra 2:37 Imera bērni: tūkstoš piecdesmit un divi; Ezra 2:38 Pašhura bērni: tūkstoš divsimt četrdesmit un septiņi; Ezra 2:39 Harima bērni: tūkstoš un septiņpadsmit. Ezra 2:40 Leviti: Ješuūs un Kadmiēļa bērni, no Odavijas bērniem: septiņdesmit un četri. Ezra 2:41 Dziedātāji: Asafa bērni: simts divdesmit un astoņi. Ezra 2:42 Vārtu sargu bērni: Šaluma bērni, Atera bērni, Talmona bērni, Akuba bērni, Atita bērni, Zobaja bērni, pavisam: simts trīsdesmit un deviņi. Ezra 2:43 Dieva nama kalpotāji: Cikus bērni, Azuva bērni, Tabaota bērni, Ezra 2:44 Ķerus bērni, Zius bērni, Padona bērni, Ezra 2:45 Lebana bērni, Agaba bērni, Akuba bērni, Ezra 2:46 Agaba bērni, Zamlajus bērni, Anana bērni, Ezra 2:47 Ģidela bērni, Gaāra bērni, Reajas bērni, Ezra 2:48 Recina bērni, Nekoda bērni, Gazama bērni, Ezra 2:49 Uzus bērni, Paseūs bērni, Besajus bērni, Ezra 2:50 Asnus bērni, Meūnima bērni, Nevusima bērni, Ezra 2:51 Bakbuka bērni, Akuva bērni, Arura bērni, Ezra 2:52 Baceluta bērni, Meķida bērni, Arzas bērni, Ezra 2:53 Barkus bērni, Sisera bērni, Tamus bērni, Ezra 2:54 Necius bērni, Ativus bērni, Ezra 2:55 Salamana kalpu bērni, Sotajus bērni, Sofereta bērni, Prudus bērni, Ezra 2:56 Jaēlus bērni, Darkona bērni, Ģideļa bērni, Ezra 2:57 Šefatijas bērni, Atila bērni, Poķereta bērni no Cebaīm, Amja bērni. Ezra 2:58 Visu Dieva nama kalpotāju un Salamana kalpu bērnu bija trīssimt deviņdesmit un divi. Ezra 2:59 Šie ir, kas aizgāja no TelMelakas, TelArzus, Ķeruba, Adana, Imera; bet tie sava tēva namu nevarēja pierādīt nedz savu dzimumu, vai tie bija no Israēla: Ezra 2:60 Delajas bērni, Tobijas bērni, Nekoda bērni: sešsimt piecdesmit un divi. Ezra 2:61 Un no priesteru bērniem: Abajus bērni, Akoca bērni, Barzilajus bērni, kas no Gileādieša Barzilajus meitām sievu bija ņēmis un pēc viņas vārda tapa nosaukts. Ezra 2:62 Šie meklēja savus radu rakstus, bet neatrada, tāpēc tie no priestera amata tapa atmesti. Ezra 2:63 Un zemes valdnieks uz tiem sacīja: lai tie neēd no tā visusvētākā, kamēr priesteris celsies ar urim un tumim. Ezra 2:64 Visa draudze kopā bija četrdesmit divtūkstoš trīssimt un sešdesmit, Ezra 2:65 Bez viņu kalpiem un kalponēm, - to bija septiņtūkstoš trīssimt trīsdesmit un septiņi; un tiem bija divsimt dziedātāji un dziedātājas. Ezra 2:66 Zirgu viņiem bija septiņsimt trīsdesmit un seši, divsimt četrdesmit un pieci zirgēzeļi, Ezra 2:67 Četrsimt trīsdesmit un pieci kamieļi, seštūkstoš septiņsimt un divdesmit ēzeļi. Ezra 2:68 Un kādi cilts virsnieki, kad tie nāca Tā Kunga namā Jeruzālemē, tad tie no laba prāta deva pie Dieva nama, lai tas taptu uzcelts savā vietā. Ezra 2:69 Cik spēja, tik tie deva pie būves naudas: sešdesmit vienu tūkstoti zelta drakmu un piectūkstoš mārciņas sudraba un simts priesteru svārkus. Ezra 2:70 Un priesteri un leviti un tie ļaudis un dziedātāji un vārtu sargi un Dieva nama kalpotāji dzīvoja savās pilsētās un viss Israēls savās pilsētās. Ezra 3:0 Ezra 3:1 Kad nu septītais mēnesis atnāca, un Israēla bērni bija savās pilsētās, tad tie ļaudis sapulcējās Jeruzāleme tā kā viens vienīgs vīrs. Ezra 3:2 Un Ješuūs, Jocadaka dēls, cēlās ar saviem brāļiem, tiem priesteriem un Zerubabels, Šealtiēļa dēls, ar saviem brāļiem, un uzcēla Israēla Dieva altāri, uz viņa upurēt dedzināmos upurus, kā stāv rakstīts Mozus, Tā Dieva vīra, bauslībā. Ezra 3:3 Un tie uzcēla to altāri savā vietā, gan bīdamies no tās zemes tautām, un uz tā upurēja dedzināmos upurus Tam Kungam, dedzināmos upurus rītos un vakaros, Ezra 3:4 Un turēja lieveņu svētkus, kā stāv rakstīts, un upurēja ikdienas dedzināmos upurus pēc tā skaita, kā pienācās, ikdienas savus; Ezra 3:5 Un pēc tam arī tos nemitējamos dedzināmos upurus un kā nākas jaunos mēnešos un visos, Tam Kungam svētītos svētkos un priekš ikviena, kas Tam Kungam atnesa kādu labprātības dāvanu. Ezra 3:6 No septītā mēneša pirmās dienas tie iesāka Tam Kungam upurēt dedzināmos upurus; bet Tā Kunga nama pamats vēl nebija likts. Ezra 3:7 Un tie deva naudu akmeņu cirtējiem un amatniekiem un ēst un dzert un eļļu Sidoniešiem un Tiriešiem, lai tie vestu ciedru kokus no Lībanus jūrmalā uz Jazu, kā Kirus, Persiešu ķēniņš, tiem bija vēlējis. Ezra 3:8 Tad nu otrā gadā pēc viņu atnākšanas pie Dieva nama Jeruzālemē, otrā mēnesī, Zerubabels, Šealtiēļa dēls, un Ješuūs, Jocadaka dēls, un tie atlikušie no viņu brāļiem, priesteri un leviti un visi, kas no cietuma zemes bija pārnākuši Jeruzālemē, iesāka un iecēla tos levitus, kas divdesmit gadus veci un pāri, par uzraugiem pie Tā Kunga nama darba. Ezra 3:9 Un Ješuūs, viņa dēli un viņa brāļi, Kadmiēls un viņa dēli, un Jūda dēli stāvēja kā viens vienīgs vīrs, uzraugi būdami pār tiem, kas to darbu pie Tā Kunga nama darīja, tāpat Henadada bērni, viņu dēli un viņu brāļi, tie leviti. Ezra 3:10 Kad nu tie amatnieki Tā Kunga namam lika pamatu, tad nostādīja priesterus amata drēbēs ar bazūnēm un levitus, Asafa dēlus, ar pulkstenīšiem, To Kungu teikt ar Dāvida, Israēla ķēniņa dziesmām. Ezra 3:11 Un tie dziedāja viens par otru, To Kungu teikdami un slavēdami, ka Tas ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi pār Israēli. Un visi ļaudis gavilēja ar lielu gavilēšanu, To Kungu teikdami, ka pamats bija likts Tā Kunga namam. Ezra 3:12 Bet daudz priesteru un levitu un cilts tēvu, kas bija veci, kas bija redzējuši to pirmo namu, kad tie šim namam redzēja pamatu liekam, tad tie raudāja gauži. Bet daudz atkal pacēla savas balsis ar gavilēšanu un ar prieku, Ezra 3:13 Tā ka tie ļaudis nevarēja izšķirt to gaviļu un prieka balsi no ļaužu raudāšanas, jo tie ļaudis gavilēja ar skaņu gavilēšanu, un tā skaņa bija tālu dzirdama. Ezra 4:0 Ezra 4:1 Kad nu Jūda un Benjamina pretinieki dzirdēja, ka tie no cietuma pārnākušie atkal ceļ namu Tam Kungam, Israēla Dievam, Ezra 4:2 Tad tie nāca pie Zerubabela un pie tiem cilts tēviem un uz tiem sacīja: mēs celsim līdz ar jums. Jo mēs meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs, un tam esam upurējuši no tā laika, kad EsarHadons, Asīrijas ķēniņš, mūs atvedis uz šejieni. Ezra 4:3 Bet Zerubabels un Ješuūs un tie atlikušie Israēla cilts tēvi uz viņiem sacīja: jums nenākās ar mums celt namu mūsu Dievam, bet mēs gribam priekš sev uzcelt Tam Kungam, Israēla Dievam, kā mums Kirus, Persiešu ķēniņš, pavēlējis. Ezra 4:4 Tad tās zemes ļaudis nogurdināja Jūdu ļaužu rokas un atbiedēja tos no celšanas, Ezra 4:5 Un pirka pret tiem padomniekus, iznīcināt viņu nodomu visā Kirus, Persiešu ķēniņa, laikā, līdz Darius, Persiešu ķēniņa, valdīšanai. Ezra 4:6 Un kad Ahasverus valdīja, viņa valdīšanas iesākumā, tie rakstīja sūdzības grāmatu pret Jūda un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Ezra 4:7 Un Artakserksus dienās Bišlams, Mitredats, Tabeēls un citi viņu biedri rakstīja Artakserksum, Persiešu ķēniņam. Un tas grāmatas raksts bija sīriski rakstīts un sīriski tulkots. Ezra 4:8 Kanclers Rehums un rakstu vedējs Zimzajus rakstīja grāmatu pret Jeruzālemi ķēniņam Artakserksum ar šiem vārdiem: Ezra 4:9 Toreiz (rakstīja): kanclers Rehums un rakstu vedējs Zimzajus un citi viņu biedri, no Dinas, no Arvaksadas, no Tarplas, no Avarzijas, no Arakas, no Bābeles, no Zuzanas, no Deas, no Elama, Ezra 4:10 Un citas tautas, ko tas lielais un slavējamais Aznavars atvedis un tām licis dzīvot Samarijas pilsētās, un tie citi viņpus upes, un tā projām. Ezra 4:11 Un šis ir tas raksts, ko tie viņam, proti ķēniņam Artakserksum, sūtīja: tavi kalpi, tie vīri viņpus upes, un tā projām. Ezra 4:12 Lai ķēniņam ir zināms, ka tie Jūdi, kas no tevis aizgājuši, pie mums atnākuši uz Jeruzālemi, uzceļ to dumpīgo un nikno pilsētu, uztaisa mūrus un izlabo pamatus. Ezra 4:13 Tad nu lai ķēniņam ir zināms: kad šī pilsēta taps uzcelta un tie mūri būs uztaisīti, tad tie nedos meslus, tiesu un muitu, un tā ķēniņiem nāks zudums. Ezra 4:14 Kad nu mēs visi no ķēniņa pils sāli un maizi ēdam, un mums nepieklājās redzēt ķēniņa zudumu, tad esam sūtījuši un ķēniņam ziņu par to devuši, Ezra 4:15 Lai meklē tavu tēvu laiku grāmatā, tad tu atzīsi, šo pilsētu esam bijušu dumpīgu un ķēniņiem un valstīm pretīgu pilsētu, un ka tie jau no vecu veciem laikiem dumpojušies, - tāpēc šī pilsēta ir izpostīta. Ezra 4:16 Mēs ķēniņam darām zināmu, ka, ja šī pilsēta taps uzcelta un viņas mūri taps sataisīti, tev caur to nekas vairs neatliks viņpus upes. Ezra 4:17 Tad ķēniņš sūtīja atkal grāmatu kanclerim Rehumam un rakstu vedējam Zimzajum un tiem citiem viņu biedriem, kas Samarijā dzīvoja, un tiem citiem viņpus upes: mieru! Un tā projām. Ezra 4:18 Tā grāmata, ko jūs man esat sūtījuši, manā priekšā skaidri izlasīta. Ezra 4:19 Un es esmu pavēlējis, lai meklē. Un ir atrasts, ka šī pilsēta priekšlaikos pret ķēniņiem ir cēlusies, un ka tur ir celts dumpis un nemiers. Ezra 4:20 Vareni ķēniņi bijuši Jeruzālemē un valdījuši pār visu zemi viņpus upes, un tiem doti mesli, tiesa un muita. Ezra 4:21 Tāpēc pavēliet, ka šiem vīriem būs liegt, šo pilsētu uztaisīt, kamēr no manis nāks pavēle. Ezra 4:22 Sargājaties tad, ka nepārskataties, lai ļaunums nevairojās un ķēniņam nenāk zudums. Ezra 4:23 Kad nu ķēniņa Artakserksus grāmatas raksts bija izlasīts Rehuma un rakstu vedēja Zimzaja un viņu biedru priekšā, tad tie cēlās steigšus uz Jeruzālemi pret tiem Jūdiem un tos aizkavēja ar varu un spēku. Ezra 4:24 Tad tas darbs pie Dieva nama Jeruzālemē mitējās un palika mierā līdz Persiešu ķēniņa Dārija valdīšanas otram gadam. Ezra 5:0 Ezra 5:1 Un pravieši Hagaja un Zaharija, Idus dēls, sludināja tiem Jūdiem, kas Jūdā un Jeruzālemē dzīvoja, - Israēla Dieva vārdā tie uz viņiem runāja. Ezra 5:2 Tad Zerubabels, Šealtiēļa dēls, un Ješuūs, Jocadaka dēls, cēlās un sāka uzcelt Dieva namu Jeruzālemē, un līdz ar tiem tie Dieva pravieši, kas tos iedrošināja. Ezra 5:3 Tanī laikā pie tiem atnāca Tatnajs, zemes valdītājs viņpus upes, un ŠetarBoznajs ar saviem biedriem, un uz tiem tā sacīja: kas jums atvēlējis, šo namu uztaisīt un šo mūri uzcelt? Ezra 5:4 Tad mēs viņiem sacījām to vīru vārdus, kas šo darbu taisīja. Ezra 5:5 Bet viņu Dieva acs bija pār Jūdu vecajiem, ka tie viņus neaizkavēja, kamēr šī lieta Dārijam nāca zināma un tie grāmatu par to dabūja atpakaļ. Ezra 5:6 Šis ir tās grāmatas raksts, ko Tatnajs, zemes valdītājs viņpus upes, ar ŠetarBoznaju un viņa biedriem, Avarzaķiešiem, kas viņpus upes dzīvoja, rakstīja ķēniņam Dārijam. Ezra 5:7 Tie sūtīja viņam grāmatu un tanī tā bija rakstīts: viss miers lai ir ķēniņam Dārijam. Ezra 5:8 Ķēniņam lai ir zināms, ka mēs esam nogājuši Jūda zemē tā lielā Dieva namā, kas top uzcelts no cirstiem akmeņiem, un baļķi top ielikti sienās, un darbs top tikuši(rūpīgi) darīts un izdodas labi caur viņu rokām. Ezra 5:9 Mēs tad esam vaicājuši tos vecajus un uz viņiem sacījuši: kas jums atvēlējis, šo namu uzcelt un šo mūri uztaisīt? Ezra 5:10 Mēs arī viņu vārdus esam izprasījuši no tiem, tev dot ziņu un rakstīt to vīru vārdus, kas viņu virsnieki. Ezra 5:11 Bet tie mums atdeva tādu atbildi un sacīja: mēs esam debesu un zemes Dieva kalpi un uzceļam to namu, kas jau sen priekšgados bijis uzcelts, jo liels Israēla ķēniņš to uzcēlis un pabeidzis. Ezra 5:12 Tādēļ vien ka mūsu tēvi bija apkaitinājuši to debesu Dievu, viņš tos nodevis Kaldeja NebukadNecara, Bābeles ķēniņa, rokā, un tas šo namu nopostījis un tos ļaudis aizvedis cietumā uz Bābeli. Ezra 5:13 Bet Bābeles ķēniņa Kirus pirmā gadā ķēniņš Kirus pavēlējis, šo Dieva namu uzcelt. Ezra 5:14 Un arī Dieva nama zelta un sudraba traukus, ko NebukadNecars izvedis no Dieva nama Jeruzālemē un tos novedis sava dieva namā uz Bābeli, tos ķēniņš Kirus ir ņēmis no Bābeles dieva nama, un tie ir atdoti vienam ar vārdu Šešbacars, ko viņš bija iecēlis par zemes valdītāju. Ezra 5:15 Un viņš uz to sacīja: ņem šos traukus, ej un noved tos uz to Dieva namu, kas Jeruzālemē, un lai tas Dieva nams top uzcelts savā vietā. Ezra 5:16 Tad šis Šešbacars nāca un lika pamatu Dieva namam Jeruzālemē, un tā no tā laika līdz šim ir strādāts, bet ne pabeigts. Ezra 5:17 Ja nu ķēniņam patīk, tad lai meklē ķēniņa mantu namā, kas Bābelē, vai tā ir, ka no ķēniņa Kirus pavēlēts, uzcelt Dieva namu Jeruzālemē, un lai ķēniņa pavēle par to mums top sūtīta. Ezra 6:0 Ezra 6:1 Tad ķēniņš Dārijs pavēlēja un sūtīja grāmatu namā, kur mantas tika noliktas Bābelē. Ezra 6:2 Un Akmetas pilī, kas Medenes valstī, atrada satītu grāmatu, kur tā bija rakstīts par piemiņu: Ezra 6:3 Ķēniņa Kirus pirmā gadā ķēniņš Kirus pavēlēja par Dieva namu Jeruzālemē: lai uztaisa to namu par vietu, kur upurus upurē, un viņa pamatam būs stipram būt; viņa augstums lai ir sešdesmit olektis un viņa platums sešsimt olektis, Ezra 6:4 Trīs sienas lai ir no cirstiem akmeņiem un viena siena no jauniem baļķiem. Un to maksu būs dot no ķēniņa nama. Ezra 6:5 Un Dieva nama zelta un sudraba traukus būs atdot ko NebukadNecars no Dieva nama, kas Jeruzālemē, aizvedis un uz Bābeli novedis, ka tie nāk atkal uz Dieva namu Jeruzālemē, savā vietā, un tos būs nest Dieva namā. Ezra 6:6 Tad nu, Tatnaj, tu zemes valdītājs viņpus upes, tu ŠetarBoznaj ar saviem biedriem, tiem Avarzaķiešiem, kas viņpus upes, turaties tālu nost no viņiem. Ezra 6:7 Ļaujat tiem vaļu, pie šī Dieva nama strādāt, ka Jūdu zemes valdītājs un Jūdu vecaji uzceļ to Dieva namu savā vietā. Ezra 6:8 Vēl no manis top pavēlēts, kas jums jādara Jūdu vecajiem pie šā Dieva nama uzcelšanas, proti, ka no ķēniņa mantas, no muitas viņpus upes būs tikuši(pilnu un bez kavēšanās) maksu dot šiem vīriem, ka tie netop aizkavēti. Ezra 6:9 Un visu, ko tiem vajag, jaunus vēršus, aunus un jērus par dedzināmiem upuriem tam debesu Dievam, kviešus, sāli, vīnu un eļļu, pēc Jeruzālemes priesteru vajadzības, - to viņiem būs ikdienas dot bez atraušanas, Ezra 6:10 Lai tie upurē upurus par saldu smaržu tam debesu Dievam, un lūdz par ķēniņa un viņa bērnu dzīvību. Ezra 6:11 Vēl no manis top pavēlēts, ja kas šo vārdu pārkāps, tad no viņa nama būs baļķi ņemt un uzcelt un viņu pie tā pakārt, un viņa namu būs sagāzt gruvešos. Ezra 6:12 Bet tas Dievs, kam vārds tur mājo, lai gāž zemē visus ķēniņus un ļaudis, kas savas rokas izstiepj, pretī turēties un postīt to Dieva namu Jeruzālemē. Es Dārijs to esmu pavēlējis, to tikuši(rūpīgi) būs darīt. Ezra 6:13 To nu tikuši(rūpīgi) darīja Tatnajs, zemes valdītājs viņpus upes un ŠetarBoznajs ar saviem biedriem, - tā kā ķēniņš Dārijs bija sūtījis. Ezra 6:14 Un Jūdu vecaji būvēja, un darbs labi izdevās pēc pravieša Hagaja un Zaharijas, Idus dēla, sludināšanas. Un tie to uztaisīja un pabeidza pēc Israēla Dieva pavēles un pēc Kirus, Dārija un Artakserksus, Persiešu ķēniņu, pavēles. Ezra 6:15 Un šo namu pabeidza Adara mēneša trešā dienā; tas bija ķēniņa Dārija valdīšanas sestais gads. Ezra 6:16 Un Israēla bērni, priesteri un leviti un tie citi no cietuma pārnākušie iesvētīja šo Dieva namu ar prieku, Ezra 6:17 Un upurēja pie šā Dieva nama iesvētīšanas simts vēršus, divsimt aunus, četrsimt jērus un divpadsmit āžus par grēku upuri priekš visa Israēla, pēc Israēla cilšu skaita. Ezra 6:18 Un iecēla priesterus viņu kārtās un levitus viņu kārtās Jeruzālemes Dieva kalpošanai, kā rakstīts Mozus grāmatā. Ezra 6:19 Tie no cietuma pārnākušie turēja arī Pasa svētkus pirmā mēneša četrpadsmitā dienā. Ezra 6:20 Jo priesteri un leviti bija šķīstījušies, un visi bija šķīsti kā viens vienīgs vīrs, un tie nokāva tos Pasa jērus priekš visiem no cietuma pārnākušiem un priekš saviem brāļiem, tiem priesteriem, un priekš sev pašiem. Ezra 6:21 Tā Israēla bērni, kas no svešuma bija pārnākuši, to ēda līdz ar visiem, kas no tās zemes pagānu nešķīstības bija atšķīrušies un tiem piebiedrojušies, meklēdami To Kungu, Israēla Dievu. Ezra 6:22 Un tie turēja neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas ar prieku. Jo Tas Kungs tos bija priecīgus darījis un uz tiem pagriezis Asīrijas ķēniņa sirdi, ka viņu rokas tapa stiprinātas pie Dieva, Israēla Dieva, nama darba. Ezra 7:0 Ezra 7:1 Un pēc šiem notikumiem, kad Persiešu ķēniņš Artakserksus valdīja, cēlās Ezra, tas bija Seraja, tas Azarijas, tas Hilķijas, Ezra 7:2 Tas Šaluma, tas Cadoka, tas Aķitoba, Ezra 7:3 Tas Amarijas, tas Azarijas, tas Merajota, Ezra 7:4 Tas Zeraķijas, tas Uzus, tas Bukus, Ezra 7:5 Tas Abizuūs, tas Pinehas, tas Eleazara, tas augstā priestera Ārona dēls. Ezra 7:6 Šis Ezra cēlās no Bābeles, un viņš bija rakstu mācītājs, tikuši(prasmīgi) mācīts Mozus bauslībā, ko Tas Kungs, Israēla Dievs, bija devis. Un ķēniņš viņam deva visu, ko viņš lūdza, tāpēc ka Tā Kunga, viņa Dieva, roka bija pār viņu. Ezra 7:7 Arī citi no Israēla bērniem un no priesteriem un levitiem un dziedātājiem un vārtu sargiem un Dieva nama kalpotājiem cēlās uz Jeruzālemi ķēniņa Artakserksus septītā gadā. Ezra 7:8 Un piektā mēnesī viņš nonāca Jeruzālemē; šis bija ķēniņa septītais gads. Ezra 7:9 Jo pirmā mēneša pirmā dienā viņš sāka iet no Bābeles, un piektā mēneša pirmā dienā viņš nonāca Jeruzālemē, tāpēc ka viņa Dieva labā roka bija pār viņu. Ezra 7:10 Jo Ezra savā sirdī bija apņēmies, Tā Kunga bauslību meklēt un darīt un mācīt Israēlim likumus un tiesu. Ezra 7:11 Un šis ir tās grāmatas raksts, ko ķēniņš Artakserksus deva priesterim un rakstu mācītājam Ezram; tas bija mācītājs, mācīts Tā Kunga baušļu vārdos un viņa likumos priekš Israēla. Ezra 7:12 Artakserksus, tas ķēniņu ķēniņš, priesterim un rakstu mācītājam Ezram, mācītam debesu Dieva bauslībā, un tā projām. Ezra 7:13 No manas puses ir pavēlēts, ka ikkatrs no Israēla ļaudīm un priesteriem un levitiem manā valstī, kam prāts nesās, iet uz Jeruzālemi, tas lai iet ar tevi. Ezra 7:14 Tāpēc ka tu no ķēniņa un viņa septiņiem padoma devējiem esi sūtīts, izvaicāt par Jūdu un Jeruzālemi pēc tava Dieva bauslības, kas ir tavā rokā, Ezra 7:15 Un uz turieni novest to sudrabu un zeltu, ko ķēniņš un viņa padoma devēji ar labu prātu devuši Israēla Dievam, kam mājas vieta ir Jeruzālemē, - Ezra 7:16 Līdz ar visu to sudrabu un zeltu, ko tu pa visu Bābeles valsti vari atrast, ar tām labprātīgām dāvanām, ko tie ļaudis un priesteri ar labu prātu dod priekš sava Dieva nama Jeruzālemē. Ezra 7:17 Un tev par to naudu būs tikuši(rūpīgi) pirkt vēršus, aunus, jērus un viņu ēdamos upurus un viņu dzeramos upurus un tos upurēt uz jūsu Dieva nama altāra, kas Jeruzālemē. Ezra 7:18 Un kā tev un taviem brāļiem prāts nesās darīt ar to citu sudrabu un zeltu, tā jūs varat darīt pēc sava Dieva prāta. Ezra 7:19 Un tos traukus, kas jums atdoti jūsu Dieva namam priekš kalpošanas, tos nododiet Dieva priekšā Jeruzālemē. Ezra 7:20 Un ko tev vēl vajadzēs priekš tava Dieva nama, kas tev būs jāizdod, to lai dod no ķēniņa mantu nama. Ezra 7:21 Un no manis, ķēniņa Artakserksus, top pavēlēts visiem mantu sargiem, kas viņpus upes, ka jūs visu, ko Ezra, tas priesteris un rakstu mācītājs, mācīts tā debesu Dieva bauslībā, no jums prasīs, to darāt drīz, Ezra 7:22 Līdz simts talentiem sudraba un līdz simts koriem kviešu un līdz simts batiem vīna līdz simts batiem eļļas un sāls bez mēra. Ezra 7:23 Viss, kas no tā debesu Dieva ir pavēlēts, tas lai tikuši(rūpīgi) top darīts pie tā debesu Dieva nama, lai dusmība nenāk pār valsti, ķēniņu un viņa bērniem, Ezra 7:24 Un mēs jums dodam ziņu, ka visiem priesteriem un levitiem, dziedātājiem, vārtu sargiem, Dieva nama kalpotājiem un šī Dieva nama kalpiem nebūs uzlikt nekādus meslus, tiesu nedz muitu. Ezra 7:25 Bet tu, Ezra, pēc sava Dieva gudrības, kas tev dota, iecel valdniekus un tiesnešus, tiesāt visus ļaudis viņpus upes, visus, kas jūsu Dieva bauslību zin, un kas to nezin, tiem to mācat. Ezra 7:26 Un par ikvienu, kas jūsu Dieva bauslību un ķēniņa bauslību nedarīs, par to lai tikuši(rūpīgi un stingri) spriež tiesu, vai uz nāvi, vai uz aizdzīšanu, vai uz sodu pie mantas, vai uz cietumu. Ezra 7:27 Slavēts lai ir Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas to tā ir devis ķēniņa sirdī, izgreznot Tā Kunga namu Jeruzālemē, Ezra 7:28 Un man žēlastību devis pie ķēniņa un viņa padoma devējiem un visiem ķēniņa vareniem lielkungiem. Tā es stiprinājos, tāpēc ka Tā Kunga, mana Dieva, roka bija pār mani, un sapulcēju Israēla virsniekus, man iet līdz. Ezra 8:0 Ezra 8:1 Šie nu ir viņu cilts virsnieki ar savu radu rakstu, kas ar mani (no Bābeles) aizgāja, kad Bābeles ķēniņš Artakserksus valdīja: Ezra 8:2 No Pinehas bērniem: Geršons; no Ītamara bērniem: Daniēls; no Dāvida bērniem: Hatus; Ezra 8:3 No Šekanijas bērniem, (no Pareus bērniem): Zaharija, un ar viņu simts un piecdesmit no vīriešu kārtas skaitīti; Ezra 8:4 No PaātMoaba bērniem: Elioēnajus, Serajas dēls, un ar viņu divsimt no vīriešu kārtas; Ezra 8:5 No Šekanijas bērniem: Jeaziēļa dēls, un ar viņu trīssimt no vīriešu kārtas; Ezra 8:6 Un no Adina bērniem: Ebeds, Jonatāna dēls, un ar viņu piecdesmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:7 Un no Elama bērniem: Ješaja, Atalijas dēls, un ar viņu septiņdesmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:8 Un no Šefatijas bērniem: Zebadija, Mikaēļa dēls, un ar viņu astoņdesmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:9 No Joaba bērniem: Obadija, Jeīeļa dēls, un ar viņu divsimt un astoņpadsmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:10 Un no Šelomita bērniem: Josivijas dēls, un ar viņu simts un sešdesmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:11 Un no Bebajus bērniem: Zaharija, Bebajus dēls, un ar viņu divdesmit un astoņi no vīriešu kārtas; Ezra 8:12 Un no Azgada bērniem: Johanans, Katana dēls, un ar viņu simts un desmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:13 Un no Adonikama pēdējiem bērniem, kam šie vārdi: Elivelets, Jeīels un Šemaja, un ar tiem sešdesmit no vīriešu kārtas; Ezra 8:14 Un no Biģevajus bērniem: Utajus un Zabuds, un ar tiem septiņdesmit no vīriešu kārtas. Ezra 8:15 Un es tos sapulcēju pie tās upes, kas tek uz Aķevu, un mēs tur apmetāmies trīs dienas. Tad es lūkoju uz tiem ļaudīm un priesteriem un neatradu neviena no Levja bērniem. Ezra 8:16 Tad es sūtīju tos virsniekus, Eliēzeru un Ariēlu un Šemaju un Elnatanu un Jaribu un Elnatanu un Nātanu un Zahariju un Mešulamu, un tos mācītājus Jojaribu un Elnatanu, Ezra 8:17 Un sūtīju tos ar pavēli pie virsnieka Idus uz Kasifju. Un es liku tos vārdus viņu mute, ko tiem bija runāt uz Idu un viņa brāļiem, Dieva nama kalpotājiem Kazpijā, mums atvest kalpus priekš mūsu Dieva nama. Ezra 8:18 Un tā, kā mūsu Dieva labā roka bija pār mums, tie mums atveda IžZekelu no Maēlas, Levja dēla, Israēla dēla, bērniem, un Šerebiju ar viņa dēliem un viņa brāļiem, astoņpadsmit, Ezra 8:19 Un Hašabiju un arī Jezaju no Merarus bērniem, ar viņa brāļiem un ar viņa dēliem, divdesmit, Ezra 8:20 Un no tiem Dieva nama kalpotājiem, ko Dāvids un tie lielkungi bija pielikuši kalpot levitiem, divsimt un divdesmit, kas visi ar vārdu tika nosaukti. Ezra 8:21 Tad es tur izsaucu gavēni pie Aķevas upes, ka mums bija pazemoties priekš sava Dieva vaiga un no viņa meklēt labu ceļu sev un saviem bērniem un visām savām mantām. Ezra 8:22 Jo man bija kauns, no ķēniņa lūgties karaspēku un jātniekus, kas mums palīdzētu ceļā pret ienaidniekiem. Jo mēs uz ķēniņu bijām runājuši sacīdami: mūsu Dieva roka ir pār visiem, kas viņu meklē, tiem par labu, bet viņa spēks un bardzība pret visiem, kas no viņa atkāpjas. Ezra 8:23 Tā mēs gavējām un lūdzām savu Dievu, un viņš mūs paklausīja. Ezra 8:24 Un es atšķīru divpadsmit no priestera virsniekiem, Šerebiju, Hašabiju, un desmit no viņu brāļiem līdz ar viņiem. Ezra 8:25 Un es tiem iesvēru to sudrabu un zeltu un tos traukus par cilājamo upuri mūsu Dieva namam, ko ķēniņš un viņa padoma devēji un viņa lielkungi un viss Israēls, cik atradās, bija dāvinājuši. Ezra 8:26 Es tad viņiem rokā iesvēru sešsimt piecdesmit talentus sudraba un simts talentus sudraba trauku un simts talentus zelta, Ezra 8:27 Un divdesmit zelta biķerus, tūkstoš drakmu vērtībā, un divus vara traukus no spoža laba vara, skaistus kā no zelta. Ezra 8:28 Un es uz tiem sacīju: jūs esat svēti Tam Kungam, un tie trauki ir svēti līdz ar to sudrabu un zeltu, kas ir labprātības dāvana Tam Kungam, jūsu tēvu Dievam. Ezra 8:29 Esiet modrīgi un glabājiet to, kamēr jūs to iesverat priesteru un levitu virsniekiem un Israēla cilts virsniekiem Jeruzālemē Dieva nama kambaros. Ezra 8:30 Tad tie priesteri un leviti ņēma to iesvērto zeltu un sudrabu un tos traukus, tos nest uz Jeruzālemi uz mūsu Dieva namu. Ezra 8:31 Un mēs aizgājām no Aķevas upes pirmā mēneša divpadsmitā dienā, iedami uz Jeruzālemi, un mūsu Dieva roka bija pār mums un mūs izglāba no ienaidnieku rokas, un no tiem, kas ceļā uz mums glūnēja. Ezra 8:32 Un mēs nonācām Jeruzālemē un palikām tur trīs dienas. Ezra 8:33 Un ceturtā dienā mēs iesvērām to sudrabu un zeltu un tos traukus mūsu Dieva namā Ūrijas dēlam, priesterim Meremotam rokā, un līdz ar viņu Eleazaram, Pinehas dēlam, un līdz ar viņiem Jozabadam, Ješuūs dēlam, un Noadijam, Benujus dēlam, levitiem, Ezra 8:34 Pēc skaita un svara no visa, un viss tas svars tai laikā tapa uzrakstīts. Ezra 8:35 Un to aizvesto bērni, kas no cietuma bija pārnākuši, upurēja dedzināmos upurus Israēla Dievam, divpadsmit vēršus priekš visa Israēla, deviņdesmit sešus aunus, septiņdesmit septiņas avis, divpadsmit āžus par grēku upuri, visu par dedzināmo upuri Tam Kungam. Ezra 8:36 Un tie atdeva ķēniņa pavēles ķēniņa zemes valdītājiem un zemes soģiem viņpus upes. Un šie aizstāvēja tos ļaudis un Dieva namu. Ezra 9:0 Ezra 9:1 Kad tas nu bija pabeigts, tad tie virsnieki nāca pie manis un sacīja: Israēla ļaudis un priesteri un leviti nav atšķīrušies no tās zemes ļaudīm pēc viņu negantībām, no Kanaāniešiem, Hetiešiem, Fereziešiem, Jebusiešiem, Amoniešiem, Moabiešiem, ēģiptiešiem un Amoriešiem. Ezra 9:2 Jo no viņu meitām tie ņēmuši priekš sevis un priekš saviem dēliem, un ir sajaukuši to svēto dzimumu ar tās zemes ļaudīm, un virsnieku un valdnieku roka ir tā pirmā bijusi šinī pārkāpšanā. Ezra 9:3 Kad nu šo lietu dzirdēju, tad es saplēsu savas drēbes un savu mēteli un izplēsu matus no savas galvas un savas bārdas, un apsēdos skumīgs. Ezra 9:4 Un pie manis sapulcējās visi, kas to aizvesto ļaužu pārkāpšanas dēļ priekš Israēla Dieva vārdiem drebēja, un es sēdēju skumīgs līdz vakara upurim. Ezra 9:5 Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās un saplēsu savas drēbes un savu mēteli, un metos ceļos un izplētu savas rokas Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Ezra 9:6 Un es sacīju: mans Dievs, es kaunos un bīstos, savu vaigu pacelt tavā priekšā, mans Dievs, jo mūsu noziegumi vairojušies pār mūsu galvu, un mūsu vaina ir liela līdz debesīm. Ezra 9:7 No savu tēvu dienām mēs esam lielā noziegumā līdz šai dienai, un savu pārkāpumu dēļ mēs, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, esam nodoti pagānu ķēniņiem rokā, zobenam, cietumam un laupīšanai un vaiga apkaunošanai, tā kā tas vēl šodien ir. Ezra 9:8 Un nu mums kādu mazu brīdi žēlastība ir notikusi no Tā Kunga, mūsu Dieva, mums atlicināt kādu atlikumu un mums dot vienu vadzi(telts mietu) viņa svētā vietā, ka mūsu Dievs mūsu acis apskaidrotu un mums dotu drusku atspirgties mūsu verdzībā. Ezra 9:9 Jo mēs esam vergi; tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet uz mums griezis Persiešu ķēniņu žēlastību, ka tie mums drusku dotu atspirgties, ka varam uzcelt mūsu Dieva namu un uztaisīt viņa postītas vietas, un ka mums dotu vienu mūri iekš Jūda un Jeruzālemes. Ezra 9:10 Un nu, ko lai mēs par to sakām, ak mūsu Dievs! - Jo mēs esam atkāpušies no taviem baušļiem, Ezra 9:11 Ko tu esi pavēlējis caur saviem kalpiem, tiem praviešiem, sacīdams: tā zeme, kurp jūs ejat to iemantot, ir nešķīsta zeme caur zemes ļaužu nešķīstību, caur viņu negantību, ar ko tie to piepildījuši no viena gala līdz otram caur savu nešķīstību. Ezra 9:12 Tad nu jums nebūs dot savas meitas viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem, nedz mūžam meklēt viņu mieru, vai labumu, lai jūs topat stipri un varat ēst tās zemes labumu un saviem bērniem atstāt par mantību mūžīgi. Ezra 9:13 Un pēc visa tā, kas mums uznācis mūsu ļauno darbu un mūsu lielās vainas dēļ, tu, mūsu Dievs, mūs esi vairāk saudzējis, nekā mūsu noziegumi (pelnījuši) un mums esi atlicinājis vienu atlikumu, kāds šis ir. Ezra 9:14 Vai tad mums nu atkal bija jānogriežas, lauzt tavus baušļus un iedoties rados ar šādas negantības ļaudīm? Vai tu pret mums neapskaitīsies līdz kamēr izdeldēsi, ka nebūs nedz atlikuma nedz izglābta? Ezra 9:15 Ak Kungs, Israēla Dievs, tu esi taisns, jo mēs esam atlikuši viens izglābts pulciņš, tā kā tas šodien ir; redzi, mēs esam priekš tava vaiga savā noziegumā, jo tāpēc neviens nevar tavā priekšā pastāvēt. Ezra 10:0 Ezra 10:1 Kad nu Ezra tā lūdza un tā sūdzēja raudādams un nomezdamies Dieva nama priekšā, tad no Israēla pie viņa sapulcējās ļoti liela draudze vīru un sievu un bērnu; jo tie ļaudis raudāja lielā raudāšanā. Ezra 10:2 Tad Šehanija, Jeīeļa dēls no Elama bērniem, atbildēja un sacīja uz Ezru: mēs esam grēkojuši pret savu Dievu, ka esam apņēmuši svešas sievas no tās zemes ļaudīm, bet taču vēl būs cerības priekš Israēla. Ezra 10:3 Derēsim tad nu derību ar savu Dievu, ka izdzenam visas sievas, un kas no tām ir dzimuši, pēc Tā Kunga padoma un pēc to ļaužu padoma, kas mūsu Dieva baušļus bīstas, un lai tad darām pēc bauslības. Ezra 10:4 Celies, jo šī lieta tev piekrīt, un mēs būsim ar tevi; esi stiprs un izdari (to). Ezra 10:5 Tad Ezra cēlās un lika priesteru un levitu un visa Israēla virsniekiem zvērēt, darīt pēc šī vārda. Un tie zvērēja. Ezra 10:6 Un Ezra cēlās Dieva nama priekšā un iegāja Jehohanana, Elijadziba dēla, kambarī, un tur nācis viņš neēda maizes un nedzēra ūdens, jo viņš nobēdājās to aizvesto ļaužu pārkāpšanas dēļ. Ezra 10:7 Un tie lika izsaukt pa Jūdu un Jeruzālemi pie visiem no cietuma pārnākušiem, sapulcēties Jeruzālemē. Ezra 10:8 Un kas triju dienu starpā nenāktu pēc virsnieku un vecaju nosacīšanas, tā manta tapšot izdeldēta un pats izstumts no pārnākušo draudzes. Ezra 10:9 Tad visi Jūda un Benjamina vīri triju dienu starpā sapulcējās Jeruzālemē, - tā bija tā divdesmitā diena devītā mēnesī, - un visi ļaudis sēdēja uz ielas priekš Dieva nama trīcēdami šās lietas dēļ un no stipra lietus. Ezra 10:10 Tad priesteris Ezra cēlās un uz tiem sacīja: jūs esat apgrēkojušies, svešas sievas apņemdami, ka jūs vairotu Israēla noziegumu. Ezra 10:11 Tad nu izsūdziet to Tam Kungam, savu tēvu Dievam, un dariet pēc viņa prāta, un šķiraties no tās zemes ļaudīm un no tām svešām sievām. Ezra 10:12 Tad visa draudze atbildēja un sacīja ar stipru balsi: pēc taviem vārdiem mums tā jādara. Ezra 10:13 Bet to ļaužu ir daudz un ir lietus laiks, ka nevar ārā stāvēt; tas arī nav vienas jeb divēju dienu darbs, jo mēs šinī lietā esam pārlieku grēkojuši. Ezra 10:14 Lai mēs savus virsniekus ieceļam pār visu draudzi, ka visi, kas ir mūsu pilsētās, kas svešas sievas apņēmuši, lai nāk nospriestos laikos un ar tiem ikkatras pilsētas vecaji un viņas soģi, kamēr mēs no sevis novēršam sava Dieva bardzību šīs lietas dēļ. Ezra 10:15 Tad Jonatāns, Azaēļa dēls, un Jeazija, Tikvus dēls, tam cēlās pretī, un leviti, Mešulams un Šabetajus, tiem palīdzēja. Ezra 10:16 Bet tie pārnākušie tā darīja: Tie izraudzīja priesteri Ezru un vīrus, proti savu tēvu namu virsniekus pēc saviem tēvu namiem, visus ar vārdu noteiktus. Un tie turēja sapulci desmitā mēneša pirmā dienā, šo lietu izmeklēt. Ezra 10:17 Un tie to izdarīja pie visiem vīriem, kas svešas sievas bija apņēmuši, līdz pirmā mēneša pirmajai dienai. Ezra 10:18 Un no priesteru dēliem tapa atrasti, kas svešas sievas bija apņēmuši, no Ješuūs, Jocadaka dēla, dēliem un viņa brāļiem: Maāseja, Eliēcers, Jaribs un Ģedalija. Ezra 10:19 Un tie deva savu roku, ka savas sievas izdzīšot, un noziedzīgi būdami tie deva aunu priekš sava nozieguma. Ezra 10:20 Un no Imera bērniem: Hananus un Zebadija. Ezra 10:21 Un no Harima bērniem: Maāseja un Elija un Šemaja un Jeīels un Uzija. Ezra 10:22 Un no Pazura bērniem: Elioēnajus, Maāseja, Ismaēls, Netaneēls, Jozabads un Eleaza. Ezra 10:23 Un no levitiem: Jozabads un Šimejus un Ķelaja, (šis ir Kelita), Petahja, Jūda un Eliēcers. Ezra 10:24 Un no dziedātājiem: Elijašibs. Un no vārtu sargiem: Šalums un Telems un Urus. Ezra 10:25 Un no Israēla, no Pareus bērniem: Ramija un Jezija un Malhija un Mejamins un Eleazars un Malhija un Benaja. Ezra 10:26 Un no Elama bērniem: Metanija, Zaharija, Jeīels un Abdus un Jerimots un Elija. Ezra 10:27 Un no Zatus bērniem: Elioēnajus, Elijadzibs, Matanija un Jerimots un Zabats un Aziza. Ezra 10:28 Un no Bebajus bērniem: Jehohanans, Ananija, Zebajus, Atlajus. Ezra 10:29 Un no Banus bērniem: Mešulams, Malaks un Adaja, Jazubs un Zeals, Jeramots. Ezra 10:30 Un no PaātMoaba bērniem: Adna un Ķelals, Benaja, Maāseja, Matanija Becaleēls un Benujus un Manasus. Ezra 10:31 Un no Harima bērniem: Eliēsers, Jezija, Malhija Šemaja, Sīmeans, Ezra 10:32 Benjamins, Maluks un Zemarija. Ezra 10:33 No Azama bērniem: Matnajus, Matata, Zabads, Elivalets, Jeremajus, Manasus, Šimejus. Ezra 10:34 No Banus bērniem: Maēdajus, Amrams un Uēls, Ezra 10:35 Benaja, Bedija, Ķelujus, Ezra 10:36 Un Naja, Meremots, Elijašibs, Ezra 10:37 Mantanija, Matnaja un Jaēzus, Ezra 10:38 Un Banus un Benujus un Šimejus, Ezra 10:39 Un Šelemija un Nātans un Adaja, Ezra 10:40 Maknadbajus, Zazajus, Zarajus, Ezra 10:41 Azareēls un Šelemija, Samarija, Ezra 10:42 Šalums, Amarija, Jāzeps. Ezra 10:43 No Nebus bērniem: Jeīels, Matitija, Zabads, Zebina, Jadajus un Joēls, Benaja. Ezra 10:44 Visi šie bija svešas sievas apņēmuši, un no tām sievām kādas bija bērnus dzemdējušas.
Nehemiah 0:0
Nehemiah 1:0 Nehemiah 1:1 Šie ir Nehemijas, Hakalijas dēla, stāsti. Un notikās Kisleva mēnesī, divdesmitā gadā, kad es biju Sūsanas pilī, Nehemiah 1:2 Tad nāca Hanans, viens no maniem brāļiem, līdz ar citiem Jūda vīriem. Un es tos vaicāju par tiem atlaistiem Jūdiem, kas bija atlikuši no cietuma, un par Jeruzālemi. Nehemiah 1:3 Un tie uz mani sacīja: tie atlikušie, kas no cietuma tur tai valstī ir atlikuši, tie ir lielā nelaimē un kaunā, un Jeruzālemes mūris ir nolauzīts un viņas vārti ar uguni sadedzināti. Nehemiah 1:4 Un kad es šos vārdus dzirdēju, tad es apsēdos un raudāju un biju noskumis kādas dienas un gavēju un lūdzu priekš debesu Dieva vaiga Nehemiah 1:5 Un sacīju: Ak Kungs, Tu debesu Dievs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas derību un žēlastību turi tiem, kas Tevi mīļo un Tavus baušļus sargā, Nehemiah 1:6 Lai Tavas ausis jel uzklausa un Tavas acis ir atvērtas, klausīt Tava kalpa lūgšanu, ko es tagad lūdzu Tavā priekšā dienās un naktīs, par Israēla bērniem, Taviem kalpiem, un izsūdzu Israēla bērnu grēkus, ko tie pret Tevi grēkojuši; arī es, un mana tēva nams esam grēkojuši. Nehemiah 1:7 Mēs Tavā priekšā ļoti esam samaitājušies un neesam turējuši tos baušļus nedz tos likumus nedz tās tiesas, ko Tu Savam kalpam Mozum esi pavēlējis. Nehemiah 1:8 Piemini jel to vārdu, ko Tu Savam kalpam Mozum esi pavēlējis sacīdams: ja jūs apgrēkosities, tad Es jūs izklīdināšu pa tām tautām. Nehemiah 1:9 Ja tad jūs atgriezīsieties pie Manis un turēsiet Manus baušļus un tos darīsiet, jebšu tad jūsu aizdzītie būtu debess galā, tomēr Es tos no turienes salasīšu un atvedīšu uz to vietu, ko esmu izredzējis, lai Mans vārds tur mājo. Nehemiah 1:10 Tie jau ir Tavi kalpi un Tavi ļaudis, ko Tu esi izpestījis ar Savu lielo spēku un ar Savu stipro roku. Nehemiah 1:11 Ak Kungs, lai jel Tavas ausis uzklausa uz Tava kalpa lūgšanu un uz Tavu kalpu lūgšanu, kam gribās Tavu vārdu bīties, un lai jel šodien Tavam kalpam labi izdodas, un dod viņam apžēlošanu šā vīra(ķēniņa) priekšā. Bet es biju ķēniņa dzēriena devējs. Nehemiah 2:0 Nehemiah 2:1 Un notika Nīsana mēnesī, ķēniņa Artakserksus divdesmitā gadā, kad vīns bija viņa priekšā, tad es pacēlu to vīnu un devu ķēniņam; un es (citkārt) nebiju noskumis bijis viņa priekšā. Nehemiah 2:2 Un ķēniņš uz mani sacīja: kādēļ tavs vaigs izskatās noskumis? Vai tu esi slims? Tā gan nav, bet tava sirds ir noskumusi. Tad es bijos ļoti. Nehemiah 2:3 Un es sacīju uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Kā lai mans vaigs nav noskumis? Jo tā pilsēta, kur manu tēvu kapi, ir postā, un viņas vārti no uguns aprīti. Nehemiah 2:4 Un ķēniņš uz mani sacīja: ko tad tu nu gribi? Tad es pielūdzu to debesu Dievu Nehemiah 2:5 Un sacīju uz ķēniņu: ja tas ķēniņam patīk un ja tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad sūti mani uz Jūdu, uz to pilsētu, kur manu tēvu kapi, ka es to uzceļu. Nehemiah 2:6 Tad ķēniņš uz mani sacīja, ķēniņienei viņam blakām sēžot: cik ilgi tad tu paliksi ceļā un kad tu nāksi atpakaļ? Un ķēniņam patika, mani sūtīt, kad es viņam laiku biju nolicis. Nehemiah 2:7 Un es sacīju uz ķēniņu: Ja tas ķēniņam patīk, tad lai man grāmatas dod pie zemes valdītājiem viņpus upes, lai tie mani pārvada, tiekams nākšu uz Jūdu, Nehemiah 2:8 Un arī grāmatu pie Asafa, ķēniņa mežu uzrauga, lai tas man dod baļķus priekš Dieva nama pils vārtu nostiprināšanas un priekš pilsētas mūra un priekš tā nama, kur es ieiešu. Un ķēniņš man deva, tāpēc ka Dieva labā roka bija pār mani. Nehemiah 2:9 Tad es nācu pie tiem zemes valdītājiem viņpus upes un tiem devu ķēniņa grāmatas. Un ķēniņš man bija sūtījis līdz virsniekus un jātniekus. Nehemiah 2:10 Kad nu Sanebalats, tas Horonietis, un Tobija, tas kalps, tas Amonietis, to dzirdēja, tad tas viņiem nepavisam nepatika, ka viens cilvēks bija nācis, ko laba meklēt priekš Israēla bērniem. Nehemiah 2:11 Un es nācu uz Jeruzālemi un tur biju trīs dienas. Nehemiah 2:12 Tad es cēlos naktī, es un kādi vīri līdz ar mani, un nestāstīju nevienam, ko Dievs manā sirdī bija devis pie Jeruzālemes darīt, un nekāda lopa man nebija līdz, bez tā, uz kā es jāju. Nehemiah 2:13 Un es izjāju naktī caur Ielejas vārtiem pret Pūķa aku līdz Mēslu vārtiem, un es aplūkoju Jeruzālemes mūrus, kas bija nolauzīti un viņas vārtus, kas no uguns bija aprīti. Nehemiah 2:14 Un es aizjāju uz Akas vārtiem un Ķēniņa dīķi, un tas lops, uz kā es jāju, tur nevarēja tikt cauri. Nehemiah 2:15 Tad es devos naktī augšām gar upi un aplūkoju to mūri un griezos atpakaļ un iejāju caur Ielejas vārtiem; tā es griezos atpakaļ. Nehemiah 2:16 Bet tie valdnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es darīju; jo līdz šim es vēl neko nebiju zināmu darījis ne Jūdiem, ne priesteriem, ne tiem cienīgiem, ne tiem priekšniekiem, ne tiem citiem, kas to darbu darīja. Nehemiah 2:17 Tad es uz tiem sacīju: jūs redzat to nelaimi, kurā mēs esam, ka Jeruzāleme ir postā un viņas vārti ar uguni sadedzināti, - nāciet, uzcelsim Jeruzālemes mūrus, ka vairs neesam par apsmieklu. Nehemiah 2:18 Un es tiem stāstīju sava Dieva roku, kas bija laba bijusi pār mani, un arī ķēniņa vārdus, ko viņš uz mani bija sacījis. Tad tie sacīja: celsimies un būvēsim. Un tie stiprināja savas rokas uz labu. Nehemiah 2:19 Kad nu Sanebalats, tas Horonietis un Tobija, tas kalps, tas Amonietis, un Gešems, tas Arābs, to dzirdēja, tad tie mūs apsmēja un mūs nicināja un sacīja: kas tas tāds darbs, ko jūs darāt? Vai jūs gribat dumpi celt pret ķēniņu? Nehemiah 2:20 Tad es tiem atbildēju un uz tiem sacīju: Dievs debesīs mums dos, ka tas mums labi izdosies, un mēs, viņa kalpi, celsimies un (to) uztaisīsim; bet jums nav nekādas daļas, nedz tiesas, nedz piemiņas Jeruzālemē. Nehemiah 3:0 Nehemiah 3:1 Un augstais priesteris Elijašibs cēlās ar saviem brāļiem, tiem priesteriem, un uztaisīja Avju vārtus; tie tos iesvētīja un iecēla viņu durvis; tos tie iesvētīja līdz Meas(Simtnieku) tornim, līdz Hananeēļa tornim. Nehemiah 3:2 Un viņiem sānis strādāja Jērikus vīri, un viņiem sānis strādāja Zakurs, Imra dēls. Nehemiah 3:3 Un Zivju vārtus taisīja Senaās bērni; tie tos salaida un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un aizšaujamos. Nehemiah 3:4 Un viņiem sānis strādāja Meremots, Ūrijas dēls, Akoca dēla dēls. Un viņiem sānis strādāja Mešulams, Bereķijas dēls, Mešezabeēļa dēla dēls. Un viņiem sānis strādāja Cadoks, Baēnas dēls, Nehemiah 3:5 Un viņiem sānis strādāja Tekoieši, bet viņu cienīgie nepadeva savu kaklu, kalpot savam Kungam. Nehemiah 3:6 Un Vecpilsētas vārtus taisīja Jojadus, Paseas dēls, un Mešulams, Besodijas dēls, tie tos salaida un iecēla viņu durvīs ar viņu atslēgām un viņu aizšaujamiem. Nehemiah 3:7 Un viņiem sānis strādāja Gibeonietis Melatija un Meronietis Jadons, Gibeona un Micpas vīri (kas pieder) pie zemes valdnieka tiesas viņpus upes. Nehemiah 3:8 Viņiem sānis strādāja Uziēls, Harhajas dēls, no tiem sudraba kalējiem. Viņiem sānis strādāja Hananija, zāļu pārdevēja dēls, un Jeruzālemi atkal uztaisīja līdz tam Platajam mūrim. Nehemiah 3:9 Viņiem sānis strādāja Revaja, Ura dēls, Jeruzālemes pusapriņķa virsnieks. Nehemiah 3:10 Un viņiem sānis strādāja Jedaja, Arumava dēls, savam namam iepretim. Un viņam sānis strādāja Hatus, Azabenijas dēls. Nehemiah 3:11 Otru gabalu uztaisīja Malhija, Harima dēls, un Hašubs, PaātMoaba dēls, un arī to cepļa torni. Nehemiah 3:12 Un viņiem sānis strādāja Šalums, Āloēs dēls, Jeruzālemes pusapriņķa virsnieks, viņš un viņa meitas. Nehemiah 3:13 Ielejas vārtus taisīja Hanuns un Zanoas iedzīvotāji; tie tos taisīja un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un viņu aizšaujamos, arī tūkstoš olektis mūra līdz Mēslu vārtiem. Nehemiah 3:14 Un Mēslu vārtus taisīja Malhija, Rekaba dēls, vīna dārzu apgabala virsnieks; viņš tos uztaisīja, un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un viņu aizšaujamos. Nehemiah 3:15 Un Akas vārtus taisīja Šalums, KalKosus dēls, Micpas apriņķa virsnieks; viņš tos uztaisīja un tos apsedza un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un viņu aizšaujamos, tā arī to mūri pie Šelahas dīķa, pie ķēniņa dārza, līdz tām pakāpēm, kas nonāk no Dāvida pilsētas. Nehemiah 3:16 Aiz viņa taisīja Nehemija, Azbuka dēls, Betzura pusapriņķa virsnieks, līdz pret Dāvida kapam un līdz Azujas dīķim un līdz varoņu namam. Nehemiah 3:17 Aiz viņa taisīja leviti, Rehums, Banus dēls. Viņam sānis strādāja Hašabija, Ķeģilas pusapriņķa virsnieks par savu apgabalu. Nehemiah 3:18 Aiz viņa strādāja viņu brāļi, Bavajus, EnHadada dēls, Ķeģilas pusapriņķa virsnieks. Nehemiah 3:19 Viņam sānis strādāja Ezers, Ješuūs dēls, Micpas virsnieks, otru gabalu, turpat pretī, kur uzkāpj pie bruņu nama pašā stūrī. Nehemiah 3:20 Aiz viņa strādāja uzcītīgi Bāruks, Zebajus dēls, otru gabalu, no tā stūra līdz Elijašiba, augstā priestera, nama durvīm. Nehemiah 3:21 Aiz viņa strādāja Merimots, Ūrijas dēls, Akoca dēla dēls, otru gabalu, no Elijašiba nama durvīm līdz Elijašiba nama galam. Nehemiah 3:22 Un aiz viņa strādāja priesteri, tie vīri no (Jardānes) ielejas. Nehemiah 3:23 Aiz tiem strādāja Benjamins un Hašubs savam namam iepretim. Aiz tiem strādāja Azarija, Maāsejas dēls, Ananijas dēla dēls, pie sava nama. Nehemiah 3:24 Aiz viņa strādāja Binuūs, EnHadada dēls, otru gabalu, no Azarijas nama līdz kaktam un līdz stūrim, Nehemiah 3:25 Palals, Uzijus dēls, stūrim iepretim un tam augstam tornim iepretim, kas no augšēja ķēniņa nama izceļas un stāv pie cietuma pagalma. Aiz viņa Pedaja, Pareūs dēls. Nehemiah 3:26 Bet Dieva nama kalpotāji dzīvoja Ofelā līdz Ūdens vārtiem pret rīta pusi un pret to torni, kas tur izceļas. Nehemiah 3:27 Aiz tiem strādāja Tekoieši otru gabalu, tam lielam tornim iepretim, kas tur izceļas, un līdz Ofela mūrim. Nehemiah 3:28 Augšpus Zirgu vārtiem strādāja priesteri, ikviens savam namam iepretim. Nehemiah 3:29 Aiz tiem strādāja Cadoks, Imera dēls, savam namam iepretim. Un aiz viņa Šemaja, Šehanijas dēls, Rīta vārtu sargs. Nehemiah 3:30 Aiz viņa strādāja Hananija, Šelemijas dēls, un Hanuns, Calafa sestais dēls, otru gabalu. Aiz viņiem strādāja Mešulams, Bereķijas, dēls, savam kambarim iepretim. Nehemiah 3:31 Aiz viņa strādāja Malkija, sudraba kalēja dēls, līdz Dievu nama kalpotāju un zāļu pārdevēju namam, Tiesas vārtiem iepretim, līdz stūra uzkāpēm. Nehemiah 3:32 Un starp stūra uzkāpēm un Avju vārtiem strādāja sudraba kalēji un zāļu pārdevēji. Nehemiah 4:0 Nehemiah 4:1 Kad nu Sanbalats dzirdēja, ka mēs to mūri uzceļam, tad viņš apskaitās un palika varen dusmīgs un apsmēja Jūdus. Nehemiah 4:2 Un tas sacīja savu brāļu un Samarijas karaspēka priekšā: ko tie nespēcīgie Jūdi dara? Vai tiem būs dot tādu vaļu? Vai tie upurēs? Vai viņi vienā dienā to pabeigs? Vai viņi tos sadedzinātos akmeņus no pelnu čupām darīs dzīvus? Nehemiah 4:3 Un Tobija, tas Amonietis, stāvēja viņam blakām un sacīja: lai tik taisa! Kad tur lapsa uzlēks, tad tā viņu akmeņu mūri nogāzīs! Nehemiah 4:4 Klausi, ak mūsu Dievs, kā mēs esam nievāti, un atgriez viņu nievāšanu uz viņu galvu un nodod tos par apsmieklu cietuma zemē, Nehemiah 4:5 Un neapklāj viņu noziegumu, un viņu grēki lai netop izdzēsti Tavā priekšā, jo tie (Tevi) kaitinājuši to strādnieku priekšā. Nehemiah 4:6 Bet mēs cēlām to mūri un tas mūris tapa uzcelts līdz pusei, tad tie ļaudis jo priecīgi sāka strādāt. Nehemiah 4:7 Kad nu Sanbalats un Tobija un tie Arābi un Amonieši un Ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūri gana augsti bija celti, ka tās starpas jau taisījās cieti, tad tie ļoti apskaitās. Nehemiah 4:8 Un tie sametās visi uz vienu roku, nākt un karot pret Jeruzālemi un viņu postīt. Nehemiah 4:9 Bet mēs pielūdzām savu Dievu un likām vakti viņu dēļ dienām naktīm viņiem pretī. Nehemiah 4:10 Tad Jūda sacīja: nesēju spēks ir noguris un daudz ir gruvešu, tā ka mēs pie mūra nevaram strādāt. Nehemiah 4:11 Bet mūsu ienaidnieki sacīja: tiem nemanot un neredzot mēs nāksim viņu vidū un tos nokausim un tam darbam darīsim galu. Nehemiah 4:12 Un notikās, kad tie Jūdi, kas viņiem sānis dzīvoja, nāca un mums gan desmit reiz sacīja no visām vietām: griežaties atpakaļ pie mums! Nehemiah 4:13 Tad es tais lejas vietās aiz tā mūra un uz tiem kalniem nostādīju tos ļaudis pēc viņu radiem ar viņu zobeniem, viņu šķēpiem un viņu stopiem. Nehemiah 4:14 Un es lūkoju un cēlos un sacīju uz tiem virsniekiem un priekšniekiem un tiem citiem ļaudīm: nebīstaties no viņiem; pieminiet to lielo bijājamo Kungu un karojiet par saviem brāļiem, saviem dēliem un savām meitām, savām sievām un saviem namiem. Nehemiah 4:15 Un notikās, kad mūsu ienaidnieki bija dzirdējuši, ka tas mums tapis zināms, un ka Dievs viņu padomu bija iznīcinājis, tad mēs visi griezāmies atpakaļ pie mūra, ikkatrs pie sava darba. Nehemiah 4:16 Un no tās dienas manu jaunekļu viena daļa darīja to darbu, un otra daļa turēja šķēpus un priekšturamās bruņas un stopus un krūšu bruņas, un tie virsnieki stāvēja aiz visa Jūda nama. Nehemiah 4:17 Kas mūri cēla un kas nastu nesa un kas uzkrāva, tie visi ar vienu roku darīja darbu un ar otru tie turēja kara ieročus. Nehemiah 4:18 Un tie strādnieki bija jozuši ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un tā tie strādāja, bet kas bazūni pūta, tas bija man blakām. Nehemiah 4:19 Un es sacīju uz tiem virsniekiem un uz tiem valdniekiem un uz tiem citiem ļaudīm: tas darbs ir liels un garš, un mēs esam atšķirti tālu cits no cita. Nehemiah 4:20 Tai vietā, kur jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tur jums pie mums būs sapulcēties; mūsu Dievs priekš mums karos. Nehemiah 4:21 Tā mēs darījām to darbu. Un viena puse no tiem turēja šķēpus no rīta gaismas, līdz kamēr zvaigznes sāka spīdēt. Nehemiah 4:22 Tanī laikā es arī sacīju uz tiem ļaudīm: lai ikviens ar savu puisi pa nakti paliek Jeruzālemē, ka tie mums naktī ir par sargiem un dienā palīdz pie darba. Nehemiah 4:23 Un ne es, ne mani brāļi, ne mani jaunekļi, ne tie sargi, kas aiz manis stāvēja, mēs nenovilkām savas drēbes un ikkatram bija savas bruņas pie rokas. Nehemiah 5:0 Nehemiah 5:1 Un tie ļaudis un viņu sievas daudz brēca pret saviem brāļiem, tiem Jūdiem. Nehemiah 5:2 Jo tur bija, kas sacīja: mēs ar saviem dēliem un ar savām meitām esam daudzi, mums vajag labības ko ēst, lai dzīvojam. Nehemiah 5:3 Tur arī bija, kas sacīja: izdosim ķīlām savus tīrumus un savus vīna dārzus un savus namus, ka varam labības dabūt pret badu. Nehemiah 5:4 Vēl bija, kas sacīja: mēs naudu esam aizņēmuši uz saviem tīrumiem un saviem vīna dārziem priekš ķēniņa mesliem. Nehemiah 5:5 Un tomēr mūsu miesa ir kā mūsu brāļu miesa, mūsu bērni kā viņu bērni, un redzi, mums jādod savi dēli un savas meitas jūgā par kalpiem. Un no mūsu meitām jau kādas ir jūgā padotas un padoma mūsu rokā nav, arī mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem. Nehemiah 5:6 Tad es ļoti apskaitos, kad dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus. Nehemiah 5:7 Un es to pārdomāju savā sirdī un bāros ar tiem virsniekiem un valdniekiem Nehemiah 5:8 Un uz tiem sacīju: jūs plēšat augļus viens no otra? Un es pret tiem savedu lielu draudzi un uz tiem sacīju: mēs savus brāļus, tos Jūdus, kas pagāniem bija pārdoti, cik spēdami esam atpirkuši, un jūs savus brāļus gribat pārdot un lai mēs tos pērkam? Tad tie cieta klusu un nemācēja ne vārda atbildēt. Nehemiah 5:9 Tad es sacīju: nav labi, ko jūs darāt! Vai jums nebija staigāt mūsu dievbijāšanā, to pagānu, mūsu ienaidnieku nievāšanas dēļ? Nehemiah 5:10 Arī es un mani brāļi un mani jaunekļi tiem esam devuši naudu un labību. Lai jel šo parādu tiem atlaižam. Nehemiah 5:11 Atdodiet jel tiem šodien viņu tīrumus, viņu vīna dārzus, viņu eļļas dārzus un viņu namus un to simto tiesu naudas un labības un vīna un eļļu, ko jūs no tiem (augļos) esat ņēmuši. Nehemiah 5:12 Tad tie sacīja: mēs atdosim un nemeklēsim no tiem nekā; mēs darīsim, kā tu saki. Un es aicināju priesterus un tiem liku zvērēt, ka tā darīs. Nehemiah 5:13 Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: lai Dievs ikkatru, kas šo vārdu neturēs, tā izkrata no viņa nama un no viņa mantas, un lai tas tā ir izkratīts un iztukšots. Un visa draudze sacīja: Āmen! Un slavēja To Kungu. Un tie ļaudis darīja pēc šī vārda. Nehemiah 5:14 No tām dienām, kad man tapa pavēlēts, būt par zemes valdītāju Jūdu zemē, no ķēniņa Artakserksus divdesmitā gada līdz trīsdesmit otram gadam, caurus divpadsmit gadus, arī neesmu ēdis zemes valdītāja maizi, ne es, ne mani brāļi. Nehemiah 5:15 Jo tie pirmie zemes valdītāji, kas priekš manis bijuši, tie tiem ļaudīm bija grūti darījuši un no tiem ņēmuši maizi un vīnu un vēl četrdesmit sudraba sēķeļus; pat viņu jaunekļi valdīja pār tiem ļaudīm, bet es tā neesmu darījis, Dievu bīdamies. Nehemiah 5:16 Es arī pats esmu strādājis pie tā mūra, un tīrumu mēs neesam pirkuši, un visi mani puiši tur kopā bija pie darba. Nehemiah 5:17 Un Jūdi un valdnieki, simts piecdesmit vīri, un kas no tiem apkārtējiem pagāniem pie mums nāca, ir bijuši pie mana galda. Nehemiah 5:18 Un ikkatrā dienā tapa sataisīts viens vērsis, sešas barotas avis un putni man kļuva sataisīti, arī daudz vīna priekš ik desmit dienām; tomēr es zemes valdītāja maizi nemeklēju, jo tā kalpošana šiem ļaudīm bija grūta. Nehemiah 5:19 Piemini, Dievs, man par labu visu, ko es šiem ļaudīm esmu darījis! Nehemiah 6:0 Nehemiah 6:1 Un notikās, kad Sanbalats un Tobija un Arābs Gešems un mūsu citi ienaidnieki dzirdēja, ka mēs to mūri bijām uzcēluši un iekš tā caurums neatlikās, (jebšu es līdz šim durvis vēl nebiju iecēlis vārtos), Nehemiah 6:2 Tad Sanbalats un Gešems pie manis sūtīja un lika sacīt: nāc, saiesim kopā Onus klajuma ciemos. Bet tie domāja, man ļaunu darīt. Nehemiah 6:3 Un es sūtīju vēstnešus pie tiem un liku sacīt: man liels darbs darāms, ka nevaru nonākt; kāpēc šim darbam būs kavēties, ka es to pamestu un pie jums nonāktu? Nehemiah 6:4 Un tie gan četras reizes pie manis sūtīja ar šo pašu valodu, un es sūtīju pie tiem atpakaļ ar to pašu valodu. Nehemiah 6:5 Tad Sanbalats piektā reizē pie manis sūtīja savu puisi tāpat ar neaiztaisītu grāmatu viņa rokā. Iekš tās bija rakstīts: Nehemiah 6:6 Ļaudis dzird, un Gešems saka, ka tu ar tiem Jūdiem domā atkāpties un tāpēc to mūri uztaisi, un ka tu viņiem gribi būt par ķēniņu, - tā runā, - Nehemiah 6:7 Ka tu arī praviešus iecēlis, kas lai izsauc par tevi Jeruzālemē un saka: viņš ir ķēniņš iekš Jūda. Un nu ķēniņš tādu valodu dzirdēs; nāc tad jel un lai mēs kopā sarunājamies. Nehemiah 6:8 Bet es sūtīju pie viņa sacīdams: no tā, ko tu runā, nekas nav noticis; no savas sirds tu to esi izdomājis. Nehemiah 6:9 Jo visi tie mūs baidīja un sacīja: viņu rokām būs no tā darba atstāties, ka tas netop darīts. Un nu, stiprini Tu, (ak Dievs), manas rokas. Nehemiah 6:10 Kad es nu nācu Šemajas namā, - tas bija Delajas, Mehetabeēļa dēla, dēls, (bet viņš bija ieslēdzies), tad viņš sacīja: sanāksim Dieva namā, pašā Dieva nama vidū, un lai mēs Dieva nama durvis aizslēdzam, jo tie nāks, tevi nokaut, pašā naktī tie nāks, tevi nokaut. Nehemiah 6:11 Bet es sacīju: vai tādam vīram, kā es, būs bēgt? Vai tādam, kā es, Dieva namā būs iet, lai paliktu dzīvs? Es neiešu. Nehemiah 6:12 Jo redzi, es manīju, ka Dievs viņu nebija sūtījis. Bet viņš runāja šo sludināšanu uz mani, tāpēc ka Tobija un Sanebalats viņu bija derējuši. Nehemiah 6:13 Viņš bija derēts, lai es izbīstos un tā daru un apgrēkojos, ka tie kādu ļaunu slavu atrastu, ar ko mani varētu nievāt. Nehemiah 6:14 Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanbalatu pēc šiem darbiem un arī pravieti Noadiju un tos citus praviešus, kas ir meklējuši, mani darīt bailīgu! Nehemiah 6:15 Tad nu tas mūris tapa pabeigts Elula mēneša divdesmit piektā dienā, piecdesmit divās dienās. Nehemiah 6:16 Un kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visi apkārtējie pagāni bijās un viņu drošība zuda, jo tie samanīja, ka šis darbs ar mūsu Dieva palīgu bija padarīts. Nehemiah 6:17 Tanīs dienās arī daudz virsnieki no Jūda rakstīja grāmatas; tās tapa sūtītas pie Tobijas, un Tobija sūtīja atkal pie tiem. Nehemiah 6:18 Jo daudzi iekš Jūda viņam bija zvērējuši, tāpēc ka tas bija Šehanijas, Arahus dēla, znots, un viņa dēls Jehohanans bija apņēmis Mešulama, Bereķijas dēla, meitu. Nehemiah 6:19 Tie runāja arīdzan labu par viņu manā priekšā, un manus vārdus tie nonesa pie viņa; tad Tobija sūtīja grāmatas, ka tas mani biedinātu. Nehemiah 7:0 Nehemiah 7:1 Kad nu mūris bija uztaisīts, tad es iecēlu durvis, un vārtu sargi un dziedātāji un leviti tapa iecelti, Nehemiah 7:2 Un es pavēlēju savam brālim Hananum un Hananijam, Jeruzālemes pils virsniekam, (jo tas bija uzticams vīrs un dievbijīgs pār daudziem), Nehemiah 7:3 Un uz tiem sacīju: Lai Jeruzālemes vārti netop atdarīti, pirms saule nesilda, un tiem vēl klāt esot durvis lai atkal aizslēdz un aizšauj. Un Jeruzālemes iedzīvotājus ieceļat par sargiem, ikkatru uz savu vakti un ikkatru savam namam pretim. Nehemiah 7:4 Bet pilsēta bija plata un liela un ļaužu tur bija maz un nami nebija uzcelti, Nehemiah 7:5 Tad mans Dievs man iedeva sirdī, sapulcināt virsniekus un priekšniekus un tos ļaudis, lai sarakstītu radu rakstus. Un es atradu vienu radu rakstu grāmatu par tiem, kas pirmie bija pārnākuši, un es atradu, ka tur tā bija rakstīts: Nehemiah 7:6 Šie ir tie valsts bērni, kas bija pārnākuši no tā cietuma, kur NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, tos bija aizvedis, un kas ir griezušies atpakaļ uz Jeruzālemi un uz Jūdu, ikviens savā pilsētā; Nehemiah 7:7 Kas nākuši ar Zerubabeli, ar Ješuū, Nehemiju, Azariju, Raāmiju, Naēmanu, Mordohaju, Bilšanu, Mizperetu, Biģevaju, Neūmu, Baēnu. Šis ir Israēla vīru skaits. Nehemiah 7:8 Pareūs bērni bija divtūkstoš simt septiņdesmit divi; Nehemiah 7:9 Zeroatijas bērni: trīssimt septiņdesmit divi; Nehemiah 7:10 Arus bērni: sešsimt piecdesmit divi; Nehemiah 7:11 PaātMoaba bērni, no Ješuūs un Joaba bērniem: divtūkstoš astoņsimt astoņpadsmit; Nehemiah 7:12 Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit četri; Nehemiah 7:13 Zatus bērni: astoņsimt četrdesmit pieci; Nehemiah 7:14 Zakajus bērni: septiņsimt sešdesmit; Nehemiah 7:15 Banus bērni: sešsimt četrdesmit astoņi; Nehemiah 7:16 Bebajus bērni: sešsimt divdesmit astoņi; Nehemiah 7:17 Azgada bērni: divtūkstoš trīssimt divdesmit divi; Nehemiah 7:18 Adonikama bērni: sešsimt sešdesmit septiņi; Nehemiah 7:19 Biģevajus bērni: divtūkstoš sešdesmit septiņi; Nehemiah 7:20 Adina bērni: sešsimt piecdesmit pieci; Nehemiah 7:21 Atera bērni no Hizkijas (nama): deviņdesmit astoņi; Nehemiah 7:22 Hašuma bērni: trīssimt divdesmit astoņi; Nehemiah 7:23 Becajus bērni: trīssimt divdesmit četri; Nehemiah 7:24 Ariva bērni: simts divpadsmit; Nehemiah 7:25 Gibeona bērni: deviņdesmit pieci; Nehemiah 7:26 Bētlemes un Netofas vīri: simts astoņdesmit astoņi; Nehemiah 7:27 Anatotas vīri: simts divdesmit astoņi; Nehemiah 7:28 BetAsmavetas vīri: četrdesmit divi; Nehemiah 7:29 KiriatJearimas, Kaviras un Beērotas vīri: septiņsimt četrdesmit trīs; Nehemiah 7:30 Rāmas un Gabas vīri: sešsimt divdesmit viens; Nehemiah 7:31 Mikmasas vīri: simts divdesmit divi; Nehemiah 7:32 Bēteles un Ajas vīri: simts divdesmit trīs; Nehemiah 7:33 Otra Nebus vīri: piecdesmit divi; Nehemiah 7:34 Otra Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit četri; Nehemiah 7:35 Harima bērni: trīssimt divdesmit; Nehemiah 7:36 Jērikus bērni: trīssimt četrdesmit pieci; Nehemiah 7:37 Lodas, Adidas un Onus bērni: septiņsimt divdesmit viens; Nehemiah 7:38 Zenaūs bērni: trīstūkstoš deviņsimt trīsdesmit. Nehemiah 7:39 Priesteri: Jedajas bērni, no Ješuūs nama: deviņsimt septiņdesmit trīs; Nehemiah 7:40 Imera bērni: tūkstoš piecdesmit divi; Nehemiah 7:41 Pašhura bērni: tūkstoš divsimt četrdesmit septiņi; Nehemiah 7:42 Harima bērni: tūkstoš septiņpadsmit. Nehemiah 7:43 Leviti: Ješuūs bērni no Kadmiēļa, no Odavijas bērniem: septiņdesmit četri. Nehemiah 7:44 Dziedātāji, - Asafa bērni: simts četrdesmit astoņi. Nehemiah 7:45 Vārtu sargi: Šaluma bērni, Atera bērni, Talmona bērni, Akuba bērni, Atita bērni, Zobaja bērni: simts trīsdesmit astoņi. Nehemiah 7:46 Dieva nama kalpotāji: Cikus bērni, Azuva bērni, Tabaota bērni, Nehemiah 7:47 Ķerus bērni, Ziūs bērni, Padona bērni, Nehemiah 7:48 Lebana bērni, Agaba bērni, Zalmajus bērni, Nehemiah 7:49 Anana bērni, Ģideļa bērni, Gaāra bērni. Nehemiah 7:50 Reajus bērni, Recina bērni, Nekoda bērni, Nehemiah 7:51 Gazama bērni, Uzus bērni, Paseūs bērni, Nehemiah 7:52 Besajus bērni, Meūnima bērni, Nevusima bērni, Nehemiah 7:53 Bakbuka bērni, Akuva bērni, Arura bērni, Nehemiah 7:54 Baceluta bērni, Mekida bērni, Arsas bērni, Nehemiah 7:55 Barkus bērni, Sisera bērni, Tamus bērni, Nehemiah 7:56 Necius bērni, Ativus bērni, Nehemiah 7:57 Salamana kalpu bērni, Sotajus bērni, Sofereta bērni, Pridus bērni, Nehemiah 7:58 Jaēlus bērni, Darkona bērni, Ģideļa bērni, Nehemiah 7:59 Šefatijas bērni, Atila bērni, Poķereta bērni no Cebaīm, Amona bērni, Nehemiah 7:60 Dieva nama kalpotāju un Salamana kalpu bērnu bija pavisam trīssimt deviņdesmit divi. Nehemiah 7:61 Un šie pārnāca līdz no TelMelakas, TelArzus, Ķeruba, Adona, Imera. Bet tie sava tēva namu un savu dzimumu nevarēja pierādīt, vai tie bija no Israēla. Nehemiah 7:62 Delajas bērni, Tobijas bērni, Nekoda bērni: sešsimt četrdesmit divi. Nehemiah 7:63 Un no priesteriem: Abajus bērni, Akoca bērni, Barzilajus bērni, kas no Barzilajus, tā Gileādieša, meitām sievu bija ņēmis, un pēc viņa vārda bija nosaukts. Nehemiah 7:64 Šie savus radu rakstus meklēja bet neatrada; tāpēc tie no priestera amata tapa atmesti. Nehemiah 7:65 Un zemes soģis uz tiem sacīja: lai neēd no tā vissvētākā, tiekams priesteris celtos ar urim un tumim. Nehemiah 7:66 Visa šī draudze bija kopā: četrdesmit divi tūkstoši trīssimt sešdesmit, Nehemiah 7:67 Bez kalpiem un kalponēm, - šo bija septiņtūkstoš trīssimt trīsdesmit septiņi. Un tiem bija divsimt četrdesmit pieci dziedātāji un dziedātājas. Nehemiah 7:68 Viņu zirgu bija septiņsimt trīsdesmit seši, viņu zirgēzeļu divsimt četrdesmit pieci, Nehemiah 7:69 Kamieļu četrsimt trīsdesmit pieci, ēzeļu seštūkstoš septiņsimt divdesmit. Nehemiah 7:70 Un no cilts virsniekiem šie deva ko pie tā darba: zemes soģis piemeta pie tās mantas tūkstoš zelta gabalus, piecdesmit bļodas un piecsimt trīsdesmit priesteru svārkus. Nehemiah 7:71 Un no cilts virsniekiem piemeta pie tās mantas uz to darbu divdesmit tūkstoš zelta gabalus un divtūkstoš divsimt mārciņas sudraba. Nehemiah 7:72 Un ko tie citi ļaudis meta, tas bija divdesmit tūkstoš zelta gabali un divtūkstoš mārciņas sudraba un sešdesmit septiņi priesteru svārki. Nehemiah 7:73 Un priesteri un leviti un vārtu sargi un dziedātāji un tie ļaudis un tie Dieva nama kalpotāji un viss Israēls dzīvoja savās pilsētās. Nehemiah 8:0 Nehemiah 8:1 Kad nu septītais mēnesis atnāca, un Israēla bērni bija savās pilsētās, tad visi ļaudis sapulcinājās kā viens vienīgs vīrs laukā priekš Ūdens vārtiem un sacīja uz Ezru, to rakstu mācītāju, lai tas atnes Mozus bauslības grāmatu, ko Tas Kungs Israēlim bija pavēlējis. Nehemiah 8:2 Un priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīriem un sievām un visiem, kas to varēja saprast, pirmā dienā septītā mēnesī. Nehemiah 8:3 Un lasīja no tās uz lauka Ūdens vārtu priekšā no pašas gaismas līdz pusdienai vīru un sievu priekšā, kas tik saprata, un visu ļaužu ausis (griezās) uz bauslības grāmatu. Nehemiah 8:4 Un Ezra, tas rakstu mācītājs, stāvēja uz augsta koka krēsla, ko tie priekš tam bija uztaisījuši, un viņam sānis stāvēja Matatija un Šemus un Anaja un Ūrija un Hilķija un Maāseja viņam pa labo roku, un viņam pa kreiso roku Pedaja un Mišaēls un Malhija un Hašums un Hašbadanus, Zaharija, Mešulams. Nehemiah 8:5 Un Ezra atdarīja to grāmatu priekš visu ļaužu acīm, jo viņš stāvēja augstāki nekā visi ļaudis, un kad viņš to atdarīja, tad visi ļaudis uzcēlās. Nehemiah 8:6 Un Ezra teica To Kungu, to lielo Dievu, un visi ļaudis atbildēja: Āmen, Āmen! Savas rokas paceldami, un locījās un metās uz savu vaigu zemē priekš Tā Kunga. Nehemiah 8:7 Un Ješuūs un Banus un Šerebija, Jamins, Akubs, Šabetajus, Hodija, Maāseja, Kelitus, Azarija, Jozabads, Hanans, Pelaja un tie leviti izskaidroja tiem ļaudīm bauslību, un tie ļaudis stāvēja savā vietā. Nehemiah 8:8 Un tie lasīja no Dieva bauslības grāmatas tulkodami un izskaidrodami, ka lasot to varēja saprast. Nehemiah 8:9 Tad Nehemija, tas ir tas zemes soģis, un priesteris Ezra, tas rakstu mācītājs, un tie leviti, kas tos ļaudis mācīja, sacīja uz visiem tiem ļaudīm: šī diena Tam Kungam, jūsu Dievam, ir svēta, neesiet noskumuši un neraudat. Jo visi ļaudis raudāja, kad tie dzirdēja bauslības vārdus. Nehemiah 8:10 Tad viņš uz tiem sacīja: Ejat, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un sūtiet daļas tam, kam nekā nav sataisīts. Jo šī diena mūsu Kungam ir svēta. Tad nu neesiet noskumuši, jo prieks pie Tā Kunga ir jūsu stiprums. Nehemiah 8:11 Un tie leviti apklusināja visus ļaudis sacīdami: esiet klusu; jo šī diena ir svēta, tāpēc neesiet noskumuši. Nehemiah 8:12 Tad visi ļaudis gāja ēst un dzert un daļas sūtīt un lielu prieku darīt; jo tie tos vārdus bija sapratuši, kas tiem bija sacīti. Nehemiah 8:13 Un otrā dienā visas tautas cilts virsnieki, priesteri un leviti sapulcējās pie rakstu mācītāja Ezras, klausīties bauslības vārdus. Nehemiah 8:14 Un tie atrada bauslībā, ka bija rakstīts, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis, lai Israēla bērni lieveņos dzīvo pa tiem svētkiem septītā mēnesī. Nehemiah 8:15 Un lai tie to izsludina un izsauc pa visām pilsētām un Jeruzālemē sacīdami: ejat ārā kalnos un atnesiet zarus no eļļas kokiem un zarus no meža eļļas kokiem un zarus no mirtu kokiem un zarus no palma kokiem un zarus no (citiem) kupliem kokiem, un taisāt lieveņus, tā kā ir rakstīts. Nehemiah 8:16 Tā tie ļaudis izgāja ārā un atnesa un taisīja sev lieveņus, ikkatrs uz sava jumta un savos pagalmos un Dieva nama pagalmos un uz Ūdens vārtu lauka un uz Efraīma vārtu lauka. Nehemiah 8:17 Un visa draudze, tie, kas no cietuma bija pārnākuši, taisīja lieveņus un dzīvoja lieveņos. Jo Israēla bērni nebija tā darījuši no Jozuas, Nuna dēla, laika līdz šai dienai, un tur bija varen liela līksmība. Nehemiah 8:18 Un Dieva bauslības grāmata tapa ikdienas lasīta, no pirmās dienas līdz beidzamai dienai, un tie turēja svētkus septiņas dienas un astotā dienā to atsvēti, tā kā bija nolikts. Nehemiah 9:0 Nehemiah 9:1 Un tā paša mēneša divdesmit ceturtā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisos un ar zemi uz galvām. Nehemiah 9:2 Un Israēla dzimums šķīrās no visiem svešiniekiem, un tie stāvēja un sūdzēja savus grēkus un savu tēvu noziegumus. Nehemiah 9:3 Un tie cēlās no savas vietas un vienu cēlienu tie lasīja Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatā, un vienu cēlienu tie sūdzēja (savus grēkus) un pielūdza To Kungu, savu Dievu. Nehemiah 9:4 Un augstā levitu vietā stāvēja: Ješuūs un Banus, Kadmiēls, Šebanija, Bunus, Šerebija, Banus un Kenanus, un sauca ar stipru balsi uz To Kungu, savu Dievu. Nehemiah 9:5 Un tad sacīja tie leviti Ješuūs un Kadmiēls, Banus, Azabenija, Šerebija, Hodija, Šebanija, Petahja: ceļaties, teiciet To Kungu, savu Dievu, mūžīgi mūžam. Un lai slavēts top Tavas godības vārds, kas ir augstāks pār visu slavu un teikšanu. Nehemiah 9:6 Tu esi tas vienīgais Kungs, Tu esi darījis debesis un debesu debesis un visu viņu spēku, zemi un visu, kas zemes virsū, jūru un visu, kas iekš tās, un Tu dari šo visu dzīvu un debesu spēks klanās Tavā priekšā. Nehemiah 9:7 Tu esi Tas Kungs un Dievs, kas Ābramu izredzējis un viņu izvedis no Ura Kaldejā un viņam devis vārdu Ābrahāmu. Nehemiah 9:8 Un Tu viņa sirdi esi atradis uzticīgu Sava vaiga priekšā, un ar viņu esi cēlis derību, viņam dot Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu un Fereziešu un Jebusiešu un Ģirgoziešu zemi, to dot viņa dzimumam; un Tu Savu vārdu stipri esi turējis, tāpēc ka Tu esi taisns. Nehemiah 9:9 Un Tu esi redzējis mūsu tēvu bēdas Ēģiptes zemē un viņu brēkšanu klausījis pie Niedru jūras, Nehemiah 9:10 Un esi zīmes un brīnumus darījis pie Faraona un pie visiem viņa kalpiem un pie visiem viņa zemes ļaudīm. Jo Tu zināji, ka tie pret tiem bijuši pārgalvīgi, un Tu Sev esi darījis slavu, tā kā šodien. Nehemiah 9:11 Un jūru Tu esi dalījis viņu priekšā, ka tie pa jūras vidu ir gājuši sausumā; un kas viņiem pakaļ dzinās, tos Tu esi iemetis dziļumos, tā kā akmeni stipros ūdeņos. Nehemiah 9:12 Un dienā Tu tos esi vadījis ar padebeša stabu un naktī ar uguns stabu, viņiem gaišu darīdams ceļu, kur tiem bija jāiet. Nehemiah 9:13 Un Tu esi nolaidies uz Sinaī kalnu un no debesīm ar tiem runājis un tiem devis taisnas tiesas, īstenu bauslību, labus likumus un baušļus. Nehemiah 9:14 Un savu svēto dusas dienu Tu tiem esi darījis zināmu, un baušļus un iestādījumus un bauslību tiem esi pavēlējis caur Mozu, Savu kalpu. Nehemiah 9:15 Un maizi Tu tiem esi devis no debesīm, kad tie bija izsalkuši, un ūdeni tiem izvedis no klints, kad tie bija izslāpuši, un esi uz tiem sacījis, lai ieiet un iemanto to zemi, pār ko Tu Savu roku pacēli, viņiem to dot. Nehemiah 9:16 Bet šie, mūsu tēvi, turējušies pārgalvīgi un viņu kakls palika stīvs, un tie nav klausījuši Taviem baušļiem, Nehemiah 9:17 Un ir liegušies klausīt un nav pieminējuši Tavus brīnumus, ko Tu tiem esi darījis, bet tie palikuši stūrgalvīgi un cēluši virsnieku, iet atpakaļ uz savu kalpošanu, dumpinieki būdami. Bet Tu Dievs žēlotājs, žēlīgs un sirdsžēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, Tu tos neesi atstājis. Nehemiah 9:18 Jebšu tie arī taisīja lietu teļu un sacīja: šis ir tavs dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, - un tevi gauži kaitināja, Nehemiah 9:19 Tomēr pēc Savas lielās sirdsžēlastības Tu tos neesi atstājis tuksnesī, tas padebeša stabs neatstājās no tiem dienā, tos vezdams pa ceļu, nedz tas uguns stabs naktī, tiem spīdēdams uz ceļa, kur tie gāja. Nehemiah 9:20 Un Tu esi devis Savu labo Garu, tos pamācīt, un to mannu Tu neesi atrāvis no viņu mutes, un tiem ūdeni esi devis, kad tie bija izslāpuši. Nehemiah 9:21 Tā Tu tos tuksnesī esi uzturējis četrdesmit gadus, tiem nekāds trūkums nav bijis, viņu drēbes nav palikušas vecas un viņu kājas nav uztūkušas. Nehemiah 9:22 Un Tu tiem esi devis ķēniņu valstis un ļaudis, un tos esi nošķīris šurp un turp. Tā tie ir iemantojuši Sihona zemi un Hešbonas ķēniņa zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi. Nehemiah 9:23 Un viņu bērnus Tu esi vairojis kā debess zvaigznes un tos ievedis tai zemē, par ko Tu viņu tēviem esi sacījis, ka tie ieies, to iemantot. Nehemiah 9:24 Tā tie bērni tur ir iegājuši un to zemi iemantojuši, un Tu esi pazemojis tās zemes iedzīvotājus, tos Kanaāniešus, viņu priekšā un nodevis viņu rokās viņu ķēniņus un tās zemes ļaudis, lai ar tiem dara pēc sava prāta. Nehemiah 9:25 Un tie ir uzņēmuši stipras pilsētas un treknu zemi un iemantojuši namus, visāda labuma pilnus, izcirstas akas, vīna dārzus un eļļas dārzus un daudz augļu kokus, un tie ir ēduši un paēduši un tauki palikuši, un ir priecājušies caur Tavu lielo labdarīšanu. Nehemiah 9:26 Bet tie ir palikuši pārgalvīgi un Tev turējušies pretī un atmetuši Tavu bauslību un nokāvuši Tavus praviešus, kas pret tiem liecināja, lai pie Tevis atgriežas, un tie ir padarījuši lielas apkaitināšanas. Nehemiah 9:27 Tāpēc Tu tos esi devis viņu naidnieku rokā, kas tos spaidījuši. Bet tiem savu spaidu laikā uz Tevi brēcot, Tu esi dzirdējis no debesīm un pēc Savas lielās apžēlošanas Tu tiem esi devis pestītājus, kas tos izpestīja no viņu naidnieku rokas. Nehemiah 9:28 Bet kad tiem bija miers, tad tie atkal darīja ļaunu Tava vaiga priekšā; tā Tu tos atstāji viņu ienaidnieku rokā, un tie pār viņiem valdīja. Kad tie nu atgriezās un uz Tevi brēca, tad Tu tos esi klausījis no debesīm un tos dažu reizi izpestījis pēc Savas lielās apžēlošanas. Nehemiah 9:29 Un Tu tiem esi devis liecību, lai tie atgriežas pie Tavas bauslības. Bet tie bija pārgalvīgi un neklausīja Taviem baušļiem un grēkoja pret Tavām tiesām, ko cilvēkam būs darīt, lai caur to dzīvo, un tie Tev griezuši muguru un savu kaklu darījuši stīvu un nav klausījuši. Nehemiah 9:30 Un Tu uz tiem esi gaidījis daudz gadus un tiem liecinājis caur Savu Garu, caur Saviem praviešiem: bet tie neatgrieza savas ausis. Tāpēc Tu tos esi nodevis pasaules tautu rokā. Nehemiah 9:31 Tomēr pēc Savas lielās apžēlošanas Tu tos neesi pavisam iznīcinājis nedz tos atstājis; jo Tu esi žēlīgs un sirdsžēlīgs Dievs. Nehemiah 9:32 Un nu mūsu Dievs, Tu stiprais, lielais, varenais un bijājamais Dievs, kas tur derību un sirds žēlastību, - lai Tev nešķiet maza visa šī grūtība, kas mums uzgājusi mūsu ķēniņiem, mūsu lielkungiem un mūsu priesteriem un mūsu praviešiem un mūsu tēviem un visiem Taviem ļaudīm, no Asīrijas ķēniņa laika līdz šai dienai. Nehemiah 9:33 Tomēr Tu esi taisns iekš visa, kas mums uznācis, jo Tu esi uzticīgi darījis; bet mēs esam darījuši bezdievīgi. Nehemiah 9:34 Un mūsu ķēniņi, mūsu lielkungi, mūsu priesteri un mūsu tēvi nav turējuši Tavu bauslību un nav vērā ņēmuši Tavas pavēles un Tavas liecības, ko Tu tiem liecinājis. Nehemiah 9:35 Jo tie Tev nav kalpojuši savā valstī un iekš Tava lielā labuma, ko Tu tiem biji devis, un tai plašā treknā zemē, ko Tu priekš viņiem biji nolicis, un nav atgriezušies no saviem ļauniem darbiem. Nehemiah 9:36 Redzi, mēs šodien esam kalpi; arī tai zemē, ko Tu mūsu tēviem esi devis, viņas augļus un viņas labumu ēst, - redzi, iekš tās mēs esam kalpi. Nehemiah 9:37 Un viņas augļi vairojās priekš tiem ķēniņiem, ko Tu pār mums esi iecēlis mūsu grēku dēļ, un tie valda pār mūsu miesām un pār mūsu lopiem pēc savas patikšanas. Tā mēs esam lielās bēdās. Nehemiah 9:38 Un pēc visa tā mēs cēlām taisnu derību un to uzrakstījām; un mūsu lielkungi, mūsu leviti un mūsu priesteri to apzieģelēja. Nehemiah 10:0 Nehemiah 10:1 Un uz tā apzieģelētā stāvēja: Nehemija, tas zemes soģis, Hakalijas dēls, un Cedeķija, Nehemiah 10:2 Seraja, Azarija, Jeremija, Nehemiah 10:3 Pašhurs, Amarija, Malhija, Nehemiah 10:4 Hatus, Šebanija, Maluks, Nehemiah 10:5 Harims, Merimots, Obadija, Nehemiah 10:6 Daniēls, Ģintuns, Bāruks, Nehemiah 10:7 Mešulams, Abija, Mejamins, Nehemiah 10:8 Maāzgus, Bilgajus, Šemaja: šie bija priesteri. Nehemiah 10:9 Un leviti: Ješuūs, Azanijas dēls, Binujus no EnHadada bērniem, Kadmiēls, Nehemiah 10:10 Un viņu brāļi Šebanija, Hodija, Kelitus, Pelaja, Hanans, Nehemiah 10:11 Miha, Reūbs, Hašabija, Nehemiah 10:12 Zakurs, Šerebija. Šebanija, Nehemiah 10:13 Hodija, Banus, Beninus. Nehemiah 10:14 Tie ļaužu virsnieki: Pareūs, PaātMoabs, Elams, Zatus, Banus. Nehemiah 10:15 Bunus, Azgads, Bebajus. Nehemiah 10:16 Adonija, Bigvājus, Adins, Nehemiah 10:17 Aters, Hizkija, Azurs, Nehemiah 10:18 Hodija, Hašums, Becajus, Nehemiah 10:19 Harips, Anatots, Nebajus, Nehemiah 10:20 Magpijas, Mešulams, Hezirs, Nehemiah 10:21 Mešezabeēls, Cadoks, Jaduūs, Nehemiah 10:22 Platija, Hanans, Anaja, Nehemiah 10:23 Hošeja, Hananija, Hašubs, Nehemiah 10:24 Haloūs, Pilka, Šobeks, Nehemiah 10:25 Rehums, Hašabnus, Maāseja. Nehemiah 10:26 Un Ahija, Hanans, Anans, Nehemiah 10:27 Maluks, Harims, Baēnus. Nehemiah 10:28 Un tie citi ļaudis, priesteri, leviti, vārtu sargi, dziedātāji, Dieva nama kalpotāji un visi, kas bija atšķīrušies no tiem pagāniem tanīs zemēs uz Dieva bauslības pusi, viņu dēli un viņu meitas, visi prātīgie un mācītie ļaudis, Nehemiah 10:29 Šie turējās pie saviem brāļiem, tiem virsniekiem, un svēti apsolījās un zvērēja, staigāt Dieva bauslībā, kas caur Mozu, Dieva kalpu, dota, un turēt un darīt Tā Kunga, mūsu Dieva, baušļus un Viņa tiesas un Viņa likumus. Nehemiah 10:30 Un ka mēs negribam dot savas meitas tiem zemes ļaudīm, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem. Nehemiah 10:31 Un kad tie zemes ļaudis preces un visādu labību atvedīs svētā dienā pārdot, ka mēs no tiem negribam ņemt svētā dienā vai kādos citos svētkos, un ka mēs septīto gadu gribam turēt par vaļas gadu un atlaist visādu nastu. Nehemiah 10:32 Un tad mēs iecēlām sev bausli, ka ik gadus gribam dot viena sēķeļa trešo daļu sava Dieva nama kalpošanai, Nehemiah 10:33 Tām priekšliekamām maizēm un tam nemitējamam ēdamam upurim un tam nemitējamam dedzināmam upurim svētdienās, jaunos mēnešos un svētkos, tām svētām dāvanām un tiem grēku upuriem, Israēli salīdzināt, un visiem darbiem mūsu Dieva namā. Nehemiah 10:34 Un mēs, priesteri, leviti un tie ļaudis metām meslus par malkas došanu, kas bija pievedama pie mūsu Dieva nama, pēc mūsu tēvu namiem ik gadus savā laikā, dedzināt uz Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra, kā tas bauslībā rakstīts; Nehemiah 10:35 Un ka arī savas zemes pirmajus un visu augļu pirmajus no visādiem kokiem gribam ik gadus nest uz Tā Kunga namu, Nehemiah 10:36 Un savus pirmdzimušos dēlus un lopus, tā kā tas bauslībā rakstīts; un ka mēs savus pirmdzimušos vēršus un sīkos lopus gribam novest uz sava Dieva namu tiem priesteriem, kas mūsu Dieva namā kalpo; Nehemiah 10:37 Un ka tos pirmajus no savas mīklas un no saviem cilājamiem upuriem un visādu koku augļus, vīnu un eļļu gribam nest tiem priesteriem sava Dieva nama kambaros, un desmito tiesu no savas zemes tiem levitiem, un ka šie leviti to desmito tiesu dabū visās pilsētās, kur zemi kopjam. Nehemiah 10:38 Un ka priesterim no Ārona bērniem būs būt pie tiem levitiem, kad leviti to desmito tiesu dabū, un levitiem būs to desmito tiesu no (saviem) desmitiem nest augšām mūsu Dieva nama mantu kambaros. Nehemiah 10:39 Jo Israēla bērniem un Levja bērniem cilājamo upuri, labību, vīnu un eļļu būs nest tanīs kambaros, kur arī svētās vietas trauki ir un tie priesteri, kas tur kalpo, un vārtu sargi un dziedātāji, ka mēs sava Dieva nama neatstājam. Nehemiah 11:0 Nehemiah 11:1 Un tie ļaužu virsnieki dzīvoja Jeruzālemē, bet tie citi ļaudis mesloja, ka pa vienam no desmit būs nākt un dzīvot Jeruzālemē, tai svētā pilsētā, un deviņiem tais citās pilsētās. Nehemiah 11:2 Un tie ļaudis svētīja visus, kas ar labu prātu apņēmās Jeruzālemē dzīvot. Nehemiah 11:3 Un šie ir tie valsts virsnieki, kas Jeruzālemē dzīvoja. Bet pa Jūda pilsētām dzīvoja ikviens savā iemantotā tiesā, savās pilsētās, Israēlieši, priesteri un leviti un Dieva nama kalpotāji un Salamana kalpu bērni. Nehemiah 11:4 Un Jeruzālemē dzīvoja no Jūda bērniem un no Benjamina bērniem. No Jūda bērniem: Ataja, Uzijas dēls, tas bija Zaharijas, tas Amarijas, tas Šefatijas, tas Mahalaleēļa dēls, no Pereca bērniem, Nehemiah 11:5 Un Maāseja, Bāruka dēls, tas bija Kol-Hozus, tas Hazajas, tas Adajas, tas Jojariba, tas Zaharijas, tas Šilonus dēls. Nehemiah 11:6 Visu Pereca bērnu, kas Jeruzālemē dzīvoja, bija četrsimt sešdesmit astoņi stipri vīri. Nehemiah 11:7 Un šie ir Benjamina bērni: Sallus, Mešulama dēls, tas bija Joēda, tas Pedajas, tas Kolajas, tas Maāsejas, tas Itiēļa, tas Ješajas dēls. Nehemiah 11:8 Un pēc tā Gabajs un Sallajus, deviņsimt divdesmit astoņi. Nehemiah 11:9 Un Joēls, Zihrus dēls, bija uzraugs pār tiem, un Jūda, Senuūs dēls, bija otrs pilsētas valdnieks. Nehemiah 11:10 Un no priesteriem: Jedaja, Jojariba dēls, Jaķins. Nehemiah 11:11 Seraja, Hilķijas dēls, - tas bija Mešulama, tas Cadoka, tas Merajota, tas Ahitoba dēls, - tas bija Dieva nama virsnieks, Nehemiah 11:12 Un viņu brāļi, kas to darbu namā darīja, to bija astoņsimt divdesmit divi. Un Adaja, Jeroama dēls, tas bija Pelalijas, tas Amaca, tas Zaharijas, tas Pašhura, tas Malhijas dēls, Nehemiah 11:13 Un viņa brāļi, cilts virsnieki, to bija divsimt četrdesmit divi. Un Amasajus, Azareēļa dēls, - tas bija Akuzajus, tas Mešilamota, tas Imera dēls, Nehemiah 11:14 Un viņa brāļi, stipri vīri, to bija simts divdesmit astoņi, Un tas uzraugs pār tiem bija Zabdiēls, Ģedolima dēls. Nehemiah 11:15 Un no levitiem: Šemaja, Hašuba dēls, tas bija Azrikama, tas Hašabijas, tas Bunus dēls, Nehemiah 11:16 Un Šabetajus un Jozabads no levitu virsniekiem pār to darbu Dieva nama ārpusē. Nehemiah 11:17 Un Matanija, Mihas dēls, tas bija Zabdus, tas Asafa dēls, tas bija tas pirmais, kas pie Dieva lūgšanas uzņēma to slavas dziesmu. Un Bakbuķijus bija tas otrais no saviem brāļiem, un Abdus, Šamuūs dēls, tas bija Galala, tas Jedutuna dēls. Nehemiah 11:18 Visu levitu tai svētā pilsētā bija divsimt astoņdesmit četri. Nehemiah 11:19 Un vārtu sargi: Akubs, Talmons un viņu brāļi, kas vārtus sargāja; to bija simts septiņdesmit divi. Nehemiah 11:20 Bet tie citi no Israēla, no priesteriem un levitiem, bija pa visām Jūda pilsētām, ikviens savā īpašumā. Nehemiah 11:21 Un tie Dieva nama kalpotāji dzīvoja Ofelā, un Cikus un Ģišpus bija pār Dieva nama kalpotājiem. Nehemiah 11:22 Un levitu uzraugs Jeruzālemē bija Uzus, Banus dēls, tas bija Hašabijas, tas Matanijas, tas Mihas dēls, no Asafa bērniem, kas bija dziedātāji pie Dieva nama kalpošanas. Nehemiah 11:23 Jo ķēniņa pavēle tiem bija dota un skaidrs nolikums tiem dziedātājiem, kas ikkatrai dienai krīt. Nehemiah 11:24 Un Petahja, Mešezabeēla dēls, no Zerus, Jūda dēla, bērniem, bija pie ķēniņa rokas visās ļaužu lietās. Nehemiah 11:25 Un pa ciemiem uz saviem tīrumiem dzīvoja no Jūda bērniem KiriatArbā un viņas apgabalā, un Dibonā un viņas apgabalā, un Jekabceēlā un viņas ciemos, Nehemiah 11:26 Un Ješuā un Moladā un BePeletā Nehemiah 11:27 Un HacarŠualā un Bēršebā un viņas apgabalā, Nehemiah 11:28 Un Ciklagā un Makonā un viņas apgabalā, Nehemiah 11:29 Un EnRimonā un Caregā un Jeremutā Nehemiah 11:30 Un Zanoā, Adulamā un viņas ciemos, Laķisā un viņas tīrumos, Azekā un viņas apgabalā. Un tie apmetās no Bēršebas līdz Inoma ielejai. Nehemiah 11:31 Bet Benjamina bērni no Gabas dzīvoja Mihmasā un Ajā un Bētelē un viņas apgabalā. Nehemiah 11:32 Anatotā, Nobā, Ananijā, Nehemiah 11:33 Hacorā, Rāmā, Ģitaīmā, Nehemiah 11:34 Hadadā, Ceboīmā, Nebalatā, Nehemiah 11:35 Lodā un Onā, tai amatnieku ielejā. Nehemiah 11:36 Un no levitiem, kam daļa bija Jūdā, kādi dzīvoja iekš Benjamina. Nehemiah 12:0 Nehemiah 12:1 Šie ir tie priesteri un leviti, kas bija atnākuši ar Zerubabeli, Šealtiēļa dēlu, un Ješuū: Seraja, Jeremija, Ezra, Nehemiah 12:2 Amarija, Maluks, Hatus, Nehemiah 12:3 Šekanijus, Rehums, Meremots, Nehemiah 12:4 Idus, Ģintous, Abija, Nehemiah 12:5 Mejamins, Maādija, Bilgus, Nehemiah 12:6 Šemaja un Jojaribs, Jedaja. Nehemiah 12:7 Sallus, Amoks, Hilķija un Jedaja. Šie ir priesteru un viņu brāļu virsnieki Ješuūs dienās. Nehemiah 12:8 Un tie leviti bija: Ješuūs, Binujus, Kadmiēls, Šerebija, Jūda, Matanilus, - tas ar saviem brāļiem bija iecelts par dziesmu vadoni. Nehemiah 12:9 Un Bakbuķija un Unnus, viņu brāļi, stāvēja kalpošanā viņiem pretī. Nehemiah 12:10 Un Ješuūs dzemdināja Jojaķimu, un Jojaķims dzemdināja Elijašibu, un Elijašibs dzemdināja Jojadu, Nehemiah 12:11 Un Jojadus dzemdināja Jonatānu, un Jonatāns dzemdināja Jaduū. Nehemiah 12:12 Un Jojaķima dienās bija no priesteriem cilts virsnieki: Serajam Meraja, Jeremijam Hananija, Nehemiah 12:13 Ezram Mešulams, Amarijam Johanans, Nehemiah 12:14 Malukam Jonatāns, Šebanijam Jāzeps, Nehemiah 12:15 Harimam Adnus, Merajotam Ebkajus, Nehemiah 12:16 Idum Zaharija, Ģintonam Mešulams, Nehemiah 12:17 Abijam Sihrus, Minjaminam Moadijam Piltajus, Nehemiah 12:18 Bilgum Šamuūs, Šemajam Jonatāns, Nehemiah 12:19 Un Jojaribam Matnajus, Jedajam Uzus, Nehemiah 12:20 Sallajam Kallajus, Amokam Ēbers, Nehemiah 12:21 Hilķijam Hašabija, Jedajam Netaneēls. Nehemiah 12:22 Elijašiba, Jojada, Jehohanana un Jaduūs dienās levitu cilts virsnieki tapa uzrakstīti un priesteri apakš Dārija, tā Persieša, valdīšanas. Nehemiah 12:23 Levja bērnu cilts virsnieki laiku grāmatā ir sarakstīti līdz Jehohanana, Elijašiba dēla, dienām. Nehemiah 12:24 Bet levitu virsnieki bija šie: Hašabija, Šerebija un Ješuūs, Kadmiēļa dēls, un viņu brāļi bija viņiem klāt, slavēt un teikt, pēc Dieva vīra Dāvida likuma, ikkatrs savu laiku. Nehemiah 12:25 Matanija un Bukbaķija, Obadijus, Mešulams, Talmons, Akubs, tie bija vārtu sargi, sargāt mantas namus pie vārtiem. Nehemiah 12:26 Šie bija Jojaķima, Ješuūs dēla, Jocadaka dēla dēla, dienās, un Nehemijas, tā zemes soģa, un priestera Ezras, tā rakstu mācītāja, dienās. Nehemiah 12:27 Un pie Jeruzālemes mūra iesvētīšanas meklēja levitus no visām viņu vietām, tos vest uz Jeruzālemi, ka tie noturētu iesvētīšanas prieka svētkus ar pateikšanas un teikšanas dziesmām un ar pulkstenīšiem un somastabulēm un koklēm. Nehemiah 12:28 Un tie dziedātāju bērni sapulcējās no Jeruzālemes apgabala un no Netofatas ciemiem, Nehemiah 12:29 Un no BetGilgalas un no Ģebas tīrumiem un no Asmavetas. Jo dziedātāji bija sev uzcēluši ciemus ap Jeruzālemi. Nehemiah 12:30 Tad priesteri un leviti šķīstījās un šķīstīja tos ļaudis un tos vārtus un to mūri. Nehemiah 12:31 Tad es vedu Jūda virsniekus uz mūri un liku divus lielus dziedātāju pulkus uz svētku gājienu pa labo roku ārpus mūra līdz Mēslu vārtiem. Nehemiah 12:32 Un tiem gāja pakaļ Ozaja un viena puse no Jūda virsniekiem, Nehemiah 12:33 Un Azarijus un Ezra un Mešulams, Nehemiah 12:34 Jūda un Benjamins un Šemaja un Jeremija, Nehemiah 12:35 Un no priesteru bērniem ar bazūnēm: Zaharija, Jonatāna dēls, tas bija Šemajas, tas Matanijas, tas Mikajas, tas Zakura, tas Asafa dēls, Nehemiah 12:36 Un viņa brāļi Šemaja un Azareēls, Milalajus, Ģilalajus, Maājus, Netaneēls un Jūda, Hananus, ar Tā Dieva vīra Dāvida mūzikas rīkiem; un Ezra, tas rakstu mācītājs, gāja viņu priekšā. Nehemiah 12:37 Un pie Akas vārtiem, kas bija pretim, tie gāja augšām pa tām pakāpēm uz Dāvida pilsētu, pa mūra uzkāpi uz Dāvida namu, un līdz Ūdens vārtiem pret rītiem. Nehemiah 12:38 Tas otrais dziedātāju pulks gāja it pretī, un es viņam pakaļ ar otru ļaužu pusi, pa mūri no Cepļa torņa līdz Platajam mūrim, Nehemiah 12:39 Un pa Efraīma vārtiem, pa Vecpilsētas vārtiem un pa Zivju vārtiem un Hananeēļa torni un Meas(Simtnieku) torni un līdz Avju vārtiem, un tie apstājās pie Cietuma vārtiem. Nehemiah 12:40 Un tā abi dziedātāju pulki stāvēja pie Dieva nama, arī es un valdnieku viena puse līdz ar mani, Nehemiah 12:41 Un priesteri Elijaķims, Maāseja, Minjamins, Mikajus, Elioēnajus, Zaharija, Ananija ar bazūnēm, Nehemiah 12:42 Un Maāseja, Šemaja, Eleazars un Uzus un Jehohanans un Malhija un Elams un Azars. Un dziedātāji dziedāja un Jizraķija bija tas vadonis. Nehemiah 12:43 Un tie upurēja tai dienā lielus upurus un priecājās; jo Dievs tos bija iepriecinājis ar lielu prieku; tur priecājās arī sievas un bērni, tā ka Jeruzālemes prieks tapa tālu dzirdēts. Nehemiah 12:44 Tai dienā tur vīri kļuva iecelti pār mantu kambariem, kur tie cilājamie upuri, tie pirmaji un tie desmitie, lai tur sakrāj no pilsētu tīrumiem tās pienākamās daļas priekš priesteriem un levitiem. Jo Jūda priecājās par tiem priesteriem un levitiem, kas tur stāvēja, Nehemiah 12:45 Un ņēma vērā sava Dieva nama kopšanu un to šķīstīšanu; tāpat arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana likuma. Nehemiah 12:46 Jo vecos laikos Dāvida un Asafa dienās bija priekšnieki dziedātājiem un Dieva slavas un pateicības dziesmām. Nehemiah 12:47 Tāpēc viss Israēls Zerubabeļa dienās un Nehemijas dienās deva daļas dziedātājiem un vārtu sargiem, ikdienas savu dienas daļu. Un deva to svēto tiesu levitiem, un leviti deva to svēto tiesu Ārona bērniem. Nehemiah 13:0 Nehemiah 13:1 Tai dienā Mozus grāmatā lasīja priekš ļaužu ausīm un tur atrada rakstītu, ka Amoniešiem un Moabiešiem ne mūžam nebūs nākt Dieva draudzē, Nehemiah 13:2 Tāpēc ka viņi nebija nākuši pretī Israēla bērniem ar maizi un ar ūdeni, bet pret tiem bija derējuši Bileāmu, viņus nolādēt, lai gan mūsu Dievs lāstu pārvērta par svētību. Nehemiah 13:3 Tad notikās, ka šo bauslību dzirdot tie visus svešiniekus atšķīra no Israēla. Nehemiah 13:4 Un priesteris Elijašibs, kas bija iecelts pār mūsu Dieva nama kambari, papriekš bija sadraudzējies ar Tobiju, Nehemiah 13:5 Un viņam bija taisījis lielu kambari, kur tie papriekš bija nolikuši ēdamo upuri, vīraku un rīkus un labības, vīna un eļļas desmitos, kas kļuva nodoti priekš levitiem un dziedātājiem un vārtu sargiem, līdz ar priesteru cilājamo upuri. Nehemiah 13:6 Bet viss tas notika, kamēr es Jeruzālemē nebiju; jo Artakserksus, Bābeles ķēniņa, trīsdesmit otrā gadā es nācu pie ķēniņa, un pēc kāda laika es to no ķēniņa izlūdzos. Nehemiah 13:7 Kad es nu nācu uz Jeruzālemi un samanīju to ļaunumu, ko Elijašibs priekš Tobijas bija darījis, viņam kambari taisīdams Dieva nama pagalmos, Nehemiah 13:8 Tad tas man ļoti rieba, un es izmetu visas Tobijas nama lietas no tā kambara ārā. Nehemiah 13:9 Es arī pavēlēju, to kambari šķīstīt, un es atkal tur ienesu Dieva nama rīkus ar ēdamo upuri un vīraku. Nehemiah 13:10 Es arī samanīju, ka levitiem viņu daļa nebija dota, tā ka leviti un dziedātāji, kas to darbu darījuši, bija aizmukuši ikkatrs uz savu tīrumu. Nehemiah 13:11 Tad es bāros ar tiem virsniekiem un sacīju: kāpēc Dieva nams ir atstāts? Un es tos sapulcināju un tos atkal iecēlu viņu vietā. Nehemiah 13:12 Tad visa Jūda valsts atnesa to desmito no labības un no vīna un no eļļas mantas namos. Nehemiah 13:13 Un es par mantu sargiem iecēlu priesteri Šelemiju un rakstu mācītāju Cadoku un Pedaju no levitiem, un viņiem pa roku Hananu, Zakura, Matanijas dēla, dēlu; jo šie tapa turēti par uzticamiem, un tiem tapa uzlikts, lai izdala saviem brāļiem. Nehemiah 13:14 Piemini mani, mans Dievs, par to un neizdeldē manu labdarīšanu, ko esmu darījis pie sava Dieva nama un pie viņa kalpošanas! Nehemiah 13:15 Tanīs dienās es Jūdā redzēju, ka vīna spaidus mina svētā dienā, un ka kūlīšus saņēma, ko uz ēzeļiem krāva, vīnu, vīna ķekarus un vīģes un visādu nastu, un svētā dienā ienesa Jeruzālemē, un es tai dienā (pret tiem) devu liecību, kad tie barību pārdeva. Nehemiah 13:16 Tur arī Tirieši dzīvoja, kas zivis atnesa un visādu preci, un to pārdeva svētā dienā Jūda bērniem un Jeruzālemē. Nehemiah 13:17 Tad es bāros ar Jūda virsniekiem un uz tiem sacīju: kas tas par ļaunu darbu, ko jūs darāt un pārkāpjat svēto dienu? Nehemiah 13:18 Vai jūsu tēvi tā nav darījuši, un mūsu Dievs ir vedis visu šo nelaimi pār mums un pār šo pilsētu? Un jūs vairojiet tās dusmas pār Israēli, pārkāpdami svēto dienu! Nehemiah 13:19 Un notikās svētai dienai nākot, kad tumšs metās Jeruzālemes vārtos, tad es pavēlēju durvis aizslēgt un neatdarīt, kamēr svētā diena pagājusi. Un no saviem puišiem es kādus liku pie vārtiem, ka nekādu nastu tur neienestu svētā dienā. Nehemiah 13:20 Tad tie zāļu un visādas preces pārdevēji palika pa nakti ārā Jeruzālemes priekšā vienreiz un otrreiz. Nehemiah 13:21 Un es pret tiem apliecināju un uz tiem sacīju: kāpēc jūs pa nakti paliekat pie mūra? Ja jūs to atkal darīsiet, tad es jūs grābšu rokā. No tā laika tie vairs nenāca svētā dienā. Nehemiah 13:22 Un levitiem es sacīju, lai šķīstās un nāk vārtus sargāt, ka svētā diena taptu svētīta. Arī par to piemini mani, mans Dievs, un žēlo mani pēc Tavas lielās žēlastības! Nehemiah 13:23 Es tanīs dienās arī redzēju Jūdus, kas bija apņēmuši Ašdodiešu, Amoniešu un Moabiešu sievas. Nehemiah 13:24 Un viņu bērni runāja pus Ašdodiski un nemācēja Jūdiski runāt, bet pēc abēju tautu valodas. Nehemiah 13:25 Tad es ar tiem bāros un tos lādēju un situ kādus no tiem un tiem plūcu matus un tiem liku pie Dieva zvērēt, jums nebūs savas meitas dot viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem nedz sev. Nehemiah 13:26 Vai šo dēļ Salamans, Israēla ķēniņš, nav apgrēkojies? Jebšu nevienai tautai tāds ķēniņš nav bijis, kāds viņš bija, un viņš savam Dievam bija mīļš, un Dievs viņu bija iecēlis par ķēniņu pār visu Israēli, un tomēr ir tādu tās svešās sievas paveda uz grēkiem. Nehemiah 13:27 Vai tad mēs jums klausīsim un visu tādu lielu ļaunumu darīsim noziegdamies pret savu Dievu, ka apņemam svešas sievas? Nehemiah 13:28 Un viens no Jojada, Elijašiba dēla, tā augstā priestera, bērniem bija par znotu palicis Sanebalatam, tam Horonietim, tāpēc es viņu aizdzinu no sevis projām. Nehemiah 13:29 Piemini viņus, mans Dievs, tāpēc ka tie sagānījuši priesteru amatu un priesteru un levitu derību! Nehemiah 13:30 Tā es tos šķīstīju no visiem svešiem ieradumiem un noliku priesteriem un levitiem, ikkatram savu darīšanu savā kalpošanā, Nehemiah 13:31 Un to malkas došanu noliktos laikos un tos pirmajus. Piemini, mans Dievs, man to par labu!
Esther 0:0
Esther 1:0 Esther 1:1 Un notikās Ahasverus laikā, šis ir tas Ahasverus, kas no Indijas līdz Moru zemei valdīja pār simts divdesmit septiņām valstīm, - Esther 1:2 Tanīs dienās, kad ķēniņš Ahasverus sēdēja uz sava goda krēsla Sūsanas pilī, Esther 1:3 Savas valdīšanas trešā gadā viņš darīja dzīres visiem saviem lielkungiem un saviem kalpiem, Persiešu un Mēdiešu karavadoņiem, virsniekiem un valsts valdniekiem, kas viņa priekšā, Esther 1:4 Ka viņš parādītu savas valstības bagāto godību un savas augstības dārgo spožumu, daudz dienas, simts un astoņdesmit dienas. Esther 1:5 Kad nu šīs dienas bija pagājušas, tad ķēniņš visiem ļaudīm, kas atradās Sūsanas pilī, taisīja dzīres, gan maziem, gan lieliem, septiņas dienas tai dārzā ķēniņa nama pagalmā. Esther 1:6 Tur karājās baltas, sarkanas un pazilas gardīnes ar dārgām linu un purpura saitēm sudraba gredzenos pie marmora pīlāriem piesietas; sēdekļi bija no zelta un sudraba uz grīdas no sarkana un balta un dzeltena un melna marmora. Esther 1:7 Un dzēriens tapa nests zelta traukos un ikkatrs trauks bija savādāks nekā tie citi, un ķēniņa vīna bija papilnam, pēc ķēniņa bagātības. Esther 1:8 Un pie dzeršanas bija nolikums, nevienu nespiest, jo tā ķēniņš bija stipri pavēlējis visiem sava nama lielkungiem, lai ikviens dara kā tīk. Esther 1:9 Un ķēniņiene Vasti arī taisīja dzīres tām sievām ķēniņa Ahasverus pilī. Esther 1:10 Septītā dienā, kad ķēniņa sirds bija līksma no vīna, viņš sacīja uz Meūmanu, Bistu, Arbonu, Bigtu un Abagtu, Zetaru un Karku, tiem septiņiem kambarjunkuriem, kas ķēniņa Ahasverus priekšā kalpoja, Esther 1:11 Lai ķēniņieni Vasti atved ķēniņa priekšā ar ķēniņa kroni, ka viņš tiem ļaudīm un lielkungiem rādītu viņas skaistumu, jo tā bija skaista no vaiga. Esther 1:12 Bet ķēniņiene Vasti liedzās nākt uz ķēniņa vārdu caur tiem kambarjunkuriem. Tad ķēniņš ļoti apskaitās, un viņa bardzība iekš viņa iedegās. Esther 1:13 Un ķēniņš sacīja uz tiem gudriem, kas tos laikus prata, - (jo tā ķēniņa lietas bija apspriežamas no visiem likumu un tiesu zinātājiem; Esther 1:14 Bet šie bija tie tuvākie pie viņa: Karzenus, Zetars, Admatus, Taršiš, Meres, Marzenus, Memukans, septiņi Persiešu un Mēdiešu lielkungi, kas drīkstēja redzēt ķēniņa vaigu un sēdēja tai augstākā vietā valstī): Esther 1:15 Ko lai dara pēc tiesas ar ķēniņieni Vasti, tāpēc ka tā nav darījusi ķēniņa Ahasverus vārdu, kas caur tiem kambarjunkuriem viņai bija sacīts. Esther 1:16 Tad Memukans ķēniņa un to lielkungu priekšā sacīja: ķēniņiene Vasti ir noziegusies nevien pret ķēniņu, bet arī pret visiem lielkungiem un pret visiem ļaudīm, kas dzīvo visās ķēniņa Ahasverus valstīs. Esther 1:17 Jo šī ķēniņienes liegšanās izpaudīsies pie visām sievām, ka tās nicinās savus vīrus pie sevis un tā sacīs: ķēniņš Ahasverus pavēlēja, lai ķēniņieni Vasti pie viņa atved, bet tā nenāca. Esther 1:18 Tagad Persiešu un Mēdiešu lielmātes sacīs uz visiem ķēniņa lielkungiem, kad dzirdēs šo ķēniņienes darīšanu, un tad būs ķibeles un dusmu papilnam. Esther 1:19 Ja ķēniņam patīk, tad lai no viņa iziet ķēniņa pavēle un lai top rakstīts Mēdiešu un Persiešu likumos, tā ka netop pārkāpts, ka Vastij nebūs vairs nākt ķēniņa Ahasverus priekšā, un lai ķēniņš viņas godu dod citai, kas labāka ir nekā viņa. Esther 1:20 Un kad ķēniņa pavēle taps dzirdēta, kas sūtama pa visu viņa valsti (jo tā ir liela), tad visas sievas savus kungus turēs godā, pie augstiem un zemiem. Esther 1:21 Un tas vārds patika ķēniņam un tiem lielkungiem, un ķēniņš darīja pēc Memukana vārda. Esther 1:22 Tad grāmatas tapa sūtītas visās ķēniņa valstīs uz ikvienu valsti pēc viņas valodas un uz visām tautām pēc viņu mēles, ka ikkatrs vīrs lai ir kungs savā namā, un to sacīja ikkatrai tautai viņas valodā. Esther 2:0 Esther 2:1 Pēc tam, kad ķēniņa Ahasverus bardzība bija nostājusies, tad viņš pieminēja Vasti, un ko tā bija darījusi, un kas par viņu bija nospriests. Esther 2:2 Tad ķēniņa jaunekļi, kas viņam kalpoja, sacīja: lai ķēniņam meklē jaunas jumpravas skaistu vaigu. Esther 2:3 Un lai ķēniņš ieceļ uzraugus visās savās valsts tiesās, ka tie sapulcē visas jaunās jumpravas skaistu vaigu uz Sūsanas pili, uz to sievu namu, apakš Egajus, ķēniņa kambarjunkura, tā sievu sarga, un lai pie tām notiek mazgāšana un svaidīšana. Esther 2:4 Un kura jauna meita ķēniņam labi patiks, tā lai top par ķēniņieni Vastis vietā. Un tas vārds patika ķēniņam un viņš tā darīja. Esther 2:5 Un viens Jūdu vīrs bija Sūsanas pilī, vārdā Mardakajs, tas bija Jaīra, tas Šimejus, tas Ķisa dēls, Benjaminietis; Esther 2:6 Tas bija aizvests no Jeruzālemes līdz ar tiem, kas tapa aizvesti ar Jekaniju, Jūda ķēniņu, ko NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis. Esther 2:7 Un viņš bija Adasas audžu tēvs, tā ir Estere, viņa brālēna meita, jo viņai nebija ne tēva ne mātes. Un viņa bija jauna meita daiļu augumu un skaistu vaigu. Un kad viņas tēvs un viņas māte nomira, tad Mardakajs viņu bija pieņēmis par meitu. Esther 2:8 Kad nu ķēniņa vārds un viņa pavēle izpaudās un daudz jaunas meitas tika savestas Sūsanas pilī apakš Egajus rokas, tad Estere arī tapa ņemta ķēniņa namā, apakš Egajus, tā sievu sarga, rokas. Esther 2:9 Un tā meita viņam patika un atrada žēlastību viņa priekšā, un viņš steidzās tai dot tās svaidāmās zāles priekš mazgāšanās un viņas daļu, un viņš tai deva septiņas daiļas jaunas meitas no ķēniņa nama, un viņš to noveda ar viņas meitām tai vislabākā vietā sievu namā. Esther 2:10 Bet Estere nebija teikusi nedz savus ļaudis nedz savus radus, jo Mardakajs viņai bija piekodinājis, lai tā to neteicot. Esther 2:11 Un Mardakajs staigāja ikdienas gar sievu nama pagalmu, lai dabūtu zināt, kā Esterei klājās un kas ar to būšot. Esther 2:12 Kad nu ikvienas jaunietes reize atnāca iet pie ķēniņa Ahasverus, kad pēc sievu likuma ar to bija darīts divpadsmit mēnešus, (jo tik daudz laika pagāja viņu mazgāšanai un svaidīšanai, proti sešus mēnešus ar mirru eļļu un sešus mēnešus ar balzamu un citām sievu zālēm), - Esther 2:13 Tad tā jauniete nāca pie ķēniņa, un ko viņa prasīja, to viņai deva, ka viņa ar to ietu no sievu nama uz ķēniņa namu. Esther 2:14 Vakarā viņa iegāja un rītā viņa gāja atpakaļ uz otru sievu namu, apakš Zaāzgas, ķēniņa kambarjunkura, lieko sievu sarga; viņa negāja atkal pie ķēniņa, kā vien, kad ķēniņš viņu gribēja un viņu pie vārda sauca. Esther 2:15 Kad nu Esteres, Abikaīla, Mardakaja brālēna, meitas, Mardakaja audzēknes, reize atnāca, iet pie ķēniņa, tad viņa neprasīja ne ko, ka tik vien ko Egajus, ķēniņa kambarjunkurs, tas sievu sargs, sacīja. Un Estere atrada žēlastību pie visiem, kas viņu redzēja. Esther 2:16 Tā Estere tapa ņemta pie ķēniņa Ahasverus ķēniņa namā desmitā mēnesī, tas ir Tebetmēnesis, viņa valdīšanas septītā gadā. Esther 2:17 Un ķēniņš iemīlēja Esteri pār visām sievām, un viņa atrada vairāk žēlastības un laipnības viņa priekšā nekā visas jaunietes, un viņš lika ķēniņa kroni uz viņas galvu un to cēla pār ķēniņieni Vastis vietā. Esther 2:18 Un ķēniņš taisīja lielas dzīres visiem saviem lielkungiem un kalpiem, - tās bija Esteres dzīres, - un deva valstīm atvieglināšanu un izdalīja dāvanas pēc ķēniņa bagātības. Esther 2:19 Kad nu otrā reizē tās jaunietes tapa sapulcētas, tad Mardakajs sēdēja ķēniņa vārtos. Esther 2:20 Bet Estere nebija teikusi ne savus radus, ne savus ļaudis, tā kā Mardakajs tai bija pavēlējis; jo Estere darīja pēc Mardakaja vārda, kā to laiku, kad viņa pie tā uzauga. Esther 2:21 Tanīs dienās, kad Mardakajs sēdēja ķēniņa vārtos, Bigtans un Teres, divi ķēniņa kambarjunkuri no tiem sliekšņa sargiem, apskaitās un meklēja rokas pielikt pie ķēniņa Ahasverus. Esther 2:22 Un šī lieta Mardakajum tapa zināma, un viņš to izteica ķēniņienei Esterei, un Estere to sacīja ķēniņam Mardakaja vārdā. Esther 2:23 Un tā lieta tapa izmeklēta un tā atrasta, un tie divi tapa pakārti pie koka, un tas tapa ierakstīts laiku grāmatā priekš ķēniņa. Esther 3:0 Esther 3:1 Pēc tam ķēniņš Ahasverus paaugstināja Amanu, Medatus dēlu, to Agaģieti, un to cēla augsti, un lika viņa krēslu pār visiem lielkungiem, kas pie viņa bija. Esther 3:2 Un visi ķēniņa kalpi, kas ķēniņa vārtos bija, locījās un klanījās Amana priekšā, jo ķēniņš tā viņa pēc bija pavēlējis; bet Mardakajs nelocījās un neklanījās. Esther 3:3 Tad ķēniņa kalpi, kas bija ķēniņa vārtos, sacīja uz Mardakaju: kāpēc tu pārkāpi ķēniņa pavēli? Esther 3:4 Un tā tie ikdienas uz viņu runāja, bet viņš tiem neklausīja. Tad tie to stāstīja Amanam, ka redzētu, vai tāda Mardakaja pretestība pastāvētu, - jo tas viņiem bija stāstījis, ka viņš esot Jūds. Esther 3:5 Kad nu Amans redzēja, ka Mardakajs nelocījās un viņa priekšā neklanījās, tad Amans palika ļoti dusmīgs. Esther 3:6 Bet viņam šķita vēl maz esam, roku pielikt pie Mardakaju vien, (jo tie viņam bija izteikuši Mardakaja cilti,) bet Amans meklēja izdeldēt visus Jūdus pa visu Ahasverus valsti, Mardakaja tautu. Esther 3:7 Pirmā mēnesī, (tas ir Nīsana mēnesis,) ķēniņa Ahasverus divpadsmitā gadā, meta meslus, tas ir pur, priekš Amana ikdienas un ik mēnešus līdz tam divpadsmitam mēnesim, tas ir Adara mēnesis. Esther 3:8 Un Amans sacīja uz ķēniņu Ahasveru: viena tauta ir izkaisīta un izdalīta starp ļaudīm visās tavas valsts tiesās, un viņiem ir citāda bauslība, nekā visiem citiem ļaudīm, un ķēniņa pavēli tie nedara, tāpēc ķēniņam nepieklājās tos ieredzēt. Esther 3:9 Ja ķēniņam patīk, tad lai raksta, ka tie kļūst izdeldēti, tad es tiem mantas uzraugiem desmit tūkstoš talentus sudraba iesvēršu rokā, lai to nes ķēniņa mantas namā. Esther 3:10 Tad ķēniņš novilka savu gredzenu no savas rokas un to deva Agaģietim Amanam, Medatus dēlam, Jūdu pretiniekam. Esther 3:11 Un ķēniņš sacīja uz Amanu: tas sudrabs lai tev paliek, arī tie ļaudis, ka tu ar tiem dari, kā tev patīk. Esther 3:12 Tad ķēniņa skrīveri tapa saaicināti, trīspadsmitā dienā pirmā mēnesī, un tapa rakstīts, tā kā Amans pavēlēja, uz ķēniņa valdītājiem un zemes valdniekiem, kas bija pār ikkatru valsti, un uz ikkatras tautas virsniekiem, ikvienai valstij pēc viņas valodas un ikvienai tautai pēc viņas mēles; ķēniņa Ahasverus vārdā tas tapa rakstīts un ar ķēniņa gredzenu aizzieģelēts. Esther 3:13 Un tās grāmatas tapa sūtītas caur skrējējiem pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka visi Jūdi taptu izdeldēti, nokauti un nomaitāti, gan jauni, gan veci, bērniņi un sievas, vienā dienā, trīspadsmitā dienā divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, un ka viņu manta taptu laupīta. Esther 3:14 Tais grāmatās bija rakstīts: ka pavēle dota visās valstīs, ka visiem ļaudīm nāktu zināms, lai tie tai pašā dienā būtu gatavi. Esther 3:15 Un tie skrējēji izgāja steigšus pēc ķēniņa vārda; un tā pavēle bija dota Sūsanas pilī. Un ķēniņš un Amans sēdēja un dzēra, bet Sūsanas pilsēta iztrūcinājās. Esther 4:0 Esther 4:1 Kad nu Mardakajs dabūja zināt visu, kas bija noticis, tad Mardakajs saplosīja savas drēbes un apvilka maisu ar pelniem, un gāja pilsētas vidū, un brēca ar lielu un rūgtu brēkšanu. Esther 4:2 Un viņš nāca priekš ķēniņa vārtiem; jo (pašos) ķēniņa vārtos neviens nevarēja ieiet ar maisu apģērbies. Esther 4:3 Un visās valstīs un vietās, kurp ķēniņa vārds un viņa pavēle nonāca, bija lielas bēdas Jūdiem ar gavēšanu un raudāšanu un bēdāšanos, un daudzi gulēja maisos un pelnos. Esther 4:4 Tad Esteres meitas un viņas kambarjunkuri nāca un viņai to stāstīja, un ķēniņiene iztrūcinājās ļoti un viņa sūtīja drēbes, Mardakaju apģērbt un to maisu viņam atņemt, bet viņš tās nepieņēma. Esther 4:5 Tad Estere aicināja Ataku, vienu no ķēniņa kambarjunkuriem, kas viņai bija iedots, un viņa pavēlēja Mardakaju izvaicāt, kas un kāpēc tas esot? Esther 4:6 Un Ataks izgāja pie Mardakaju uz pilsētas ielu priekš ķēniņa vārtiem. Esther 4:7 Tad Mardakajs viņam stāstīja visu, kas tam bija noticis, un to nospriesto sudrabu, ko Amans bija solījis ķēniņa mantu namā iesvērt par Jūdiem, ka tie taptu izdeldēti. Esther 4:8 Un viņš tam deva tās rakstītās pavēles norakstu, kas Sūsanā bija dota, ka tie taptu izdeldēti, lai viņš to Esterei rādītu un viņai stāstītu, un viņai pavēlētu, iet pie ķēniņa, viņu piesaukt un lūgt savas tautas dēļ. Esther 4:9 Tad Ataks nāca un sacīja Esterei Mardakaja vārdus. Esther 4:10 Un Estere sacīja uz Ataku un lika Mardakajam teikt: Esther 4:11 Visi ķēniņa kalpi un visi ķēniņa valsts ļaudis zina, ka ikkatrs, vīrs vai sieva, kas pie ķēniņa nāk iekšējā pagalmā, kas nav aicināts, tam nospriests, to nokaut, (bez vien, kad ķēniņš to zelta scepteri viņam piesniedz, ka viņš paliek dzīvs). Bet es neesmu aicināta pie ķēniņa nākt nu jau trīsdesmit dienas. Esther 4:12 Un Esteres vārdus atsacīja Mardakajam. Esther 4:13 Tad Mardakajs Esterei atkal lika sacīt: nedomā savā prātā, ka tu savu dzīvību ķēniņa namā labāki izglābsi nekā tie citi Jūdi. Esther 4:14 Jo ja tu šinī laikā klusu cietīsi, tad Jūdiem nāks palīdzība un izglābšana no citas vietas, bet tu un tava tēva nams iesiet bojā. Un kas zina, vai tu šī laika labad neesi iecelta par ķēniņieni? Esther 4:15 Tad Estere Mardakajam lika sacīt: Esther 4:16 Ej un sapulcē visus Jūdus, kas Sūsanā atrodas, un gavējiet priekš manis un neēdiet, nedz dzeriet trīs dienas, ne dienu ne nakti; es ar savām meitām, mēs tāpat gavēsim, un tā es iešu pie ķēniņa, jebšu tas nav pēc likuma; ja tad jāiet bojā, tad jāiet bojā. Esther 4:17 Tad Mardakajs nogāja un darīja visu, ko Estere viņam bija pavēlējusi. Esther 5:0 Esther 5:1 Tad Estere apģērbās trešā dienā kā ķēniņiene un gāja ķēniņa nama iekšējā pagalmā, ķēniņa namam pretī; un ķēniņš sēdēja uz sava goda krēsla ķēniņa namā, tām nama durvīm pretī. Esther 5:2 Un kad ķēniņš redzēja ķēniņieni Esteri pagalmā stāvam, tad tā atrada žēlastību priekš viņa acīm, tā ka ķēniņš to zelta scepteri, kas bija viņa rokā, Esterei piesniedza, un Estere piegāja un aizskāra sceptera galu. Esther 5:3 Tad ķēniņš uz viņu sacīja: kas tev kait, ķēniņiene Estere, jeb ko tu prasi? Un pat valsts viena puse tev taps dota. Esther 5:4 Tad Estere sacīja: ja ķēniņam patīk, tad lai ķēniņš un Amans šodien nāk uz tām dzīrēm, ko es viņam esmu sataisījusi. Esther 5:5 Un ķēniņš sacīja: lai Amans steidzās un dara pēc Esteres vārda. Kad nu ķēniņš un Amans nāca uz tām dzīrēm, ko Estere bija sataisījusi, Esther 5:6 Tad ķēniņš sacīja uz Esteri vīnu dzerot: ko tu lūdzi, tas tev taps dots, un ko tu prasi, tam būs notikt, arī līdz pusvalstij. Esther 5:7 Tad Estere atbildēja un sacīja: mana lūgšana un mana prasīšana ir šī. Esther 5:8 Ja esmu atradusi žēlastību priekš ķēniņa un ja ķēniņam ir pa prātam, manu lūgšanu man dot un darīt, ko es prasīšu, tad lai ķēniņš un Amans nāk uz tām dzīrēm, ko es tiem sataisīšu, tad es rītu darīšu pēc ķēniņa vārda. Esther 5:9 Tad Amans tai dienā izgāja līksms un ar labu prātu. Bet kad Amans Mardakaju redzēja ķēniņa vārtos, ka tas necēlās un priekš viņa nelocījās, tad Amans palika dusmu pilns pret Mardakaju, tomēr viņš savaldījās. Esther 5:10 Un tas nāca savā namā, un sūtīja un lika nākt saviem draugiem līdz ar Zeresu, savu sievu. Esther 5:11 Un Amans tiem izteica savas bagātības godu un savu dēlu pulku, un visu, kā ķēniņš viņu bija paaugstinājis, un kā tas viņu bija pacēlis pār tiem lielkungiem un ķēniņa kalpiem. Esther 5:12 Un Amans sacīja: un ķēniņiene Estere nevienam nav likusi nākt līdz ar ķēniņu uz tām dzīrēm, ko tā ir sataisījusi, kā man vien, un arī uz rītu no viņas esmu aicināts līdz ar ķēniņu. Esther 5:13 Bet viss tas man nav gana, kamēr es to Jūdu Mardakaju redzu sēžam ķēniņa vārtos. Esther 5:14 Tad viņa sieva Zeresa un visi viņa draugi uz to sacīja: lai uzceļ koku piecdesmit olektis augstumā, un saki rītu ķēniņam, ka Mardakaju pie tā būs pakārt, un tad ej līksms ar ķēniņu uz dzīrēm. Un šis padoms patika Amanam, un viņš to koku lika uzcelt, Esther 6:0 Esther 6:1 Tanī naktī ķēniņam nenāca miegs un viņš pavēlēja, lai atnes laiku grāmatu, kur tās vērā liekamās lietas bija uzrakstītas. Esther 6:2 Un to lasīja ķēniņa priekšā. Un tur atrada rakstītu, ka Mardakajs bija zināmu darījis, ka Bigtans un Teres, ķēniņa divi kambarjunkuri un sliekšņa sargi, bija meklējuši roku likt pie ķēniņa Ahasverus. Esther 6:3 Tad ķēniņš sacīja: kāds gods un kāda paaugstināšana Mardakajam par to notikusi? Un ķēniņa jaunekļi, viņa sulaiņi, sacīja: viņam nekas nav noticis. Esther 6:4 Tad ķēniņš sacīja: kas ir pagalmā? (Bet Amans bija nācis ķēniņa nama ārējā pagalmā, ķēniņam sacīt, lai Mardakaju pakar pie tā koka, ko viņš tam bija licis uzcelt.) Esther 6:5 Un ķēniņa jaunekļi uz viņu sacīja: redzi, Amans stāv pagalmā. Tad ķēniņš sacīja: lai viņš nāk iekšā. Esther 6:6 Tad Amans nāca iekšā, un ķēniņš uz to sacīja: ko būs darīt tādam vīram, ko ķēniņš labprāt grib godāt? Tad Amans domāja savā sirdī: kurš būs, ko ķēniņš grib godāt, nekā es pats? Esther 6:7 Tādēļ Amans sacīja uz ķēniņu: Tam vīram, ko ķēniņš grib godāt, Esther 6:8 Tam būs nest ķēniņa drēbes, ar ko ķēniņš pats mēdz apģērbties, un zirgu, uz kā ķēniņš mēdz jāt un kam valstības kronis likts uz galvas. Esther 6:9 Un to drēbi ar to zirgu būs rokā dot vienam no tiem lielkungiem un to vīru, ko ķēniņš grib godāt, ar to būs apģērbt, un viņam likt jāt uz tā zirga pa pilsētas ielām un viņa priekšā izsaukt: tā dara tam vīram, ko ķēniņš grib godāt. Esther 6:10 Tad ķēniņš sacīja uz Amanu: steidzies, ņem to drēbi un to zirgu, tā kā tu esi runājis, un dari tā tam Jūdam Mardakajam, kas sēž ķēniņa vārtos, un lai netrūkst neviena vārda no visa, ko tu esi runājis. Esther 6:11 Tad Amans ņēma tās drēbes un to zirgu un apģērba Mardakaju, un lika viņam jāt pa pilsētas ielām un izsauca viņa priekšā: tā dara tam vīram, ko ķēniņš grib godāt. Esther 6:12 Pēc tam Mardakajs griezās atpakaļ ķēniņa vārtos; bet Amans steidzās atkal mājās, bēdīgs un aizsegtu galvu. Esther 6:13 Un Amans teica savai sievai Zeresai un visiem saviem draugiem visu, kas viņam bija noticis. Tad viņa gudrie un Zeresa, viņa sieva, uz to sacīja: ja Mardakajs, kā priekšā tu esi iesācis krist, ir no Jūdu dzimuma, tad tu pret viņu nekā neiespēsi, bet tu viņa priekšā krizdams kritīsi. Esther 6:14 Kad tie vēl ar viņu runāja, tad ķēniņa kambarjunkuri atnāca un steigšus Amanu noveda dzīrēs, ko Estere bija sataisījusi. Esther 7:0 Esther 7:1 Kad nu ķēniņš un Amans nāca pie ķēniņienes Esteres uz dzīrēm, Esther 7:2 Tad ķēniņš sacīja uz Esteri atkal otrā dienā vīnu dzerot: ko tu lūdzi, ķēniņiene Estere, tas tev taps dots, un ko tu prasi, arī līdz pusvalstij, tam būs notikt. Esther 7:3 Tad ķēniņiene Estere atbildēja: ja es, ķēniņ, žēlastību esmu atradusi tavās acīs, un ja ķēniņam patīk, tad dod man manu dzīvību uz manu lūgšanu un manus ļaudis uz manu prasīšanu. Esther 7:4 Jo mēs esam pārdoti, es un mani ļaudis, ka topam izdeldēti, nokauti un nomaitāti. Ja mēs būtu pārdoti par kalpiem un kalponēm, tad es būtu klusu cietusi; jo nelaime neatsver ķēniņa traucējumu. Esther 7:5 Tad ķēniņš Ahasverus atbildēja un sacīja uz ķēniņieni Esteri: kas tas tāds un kur ir tas, kas to savā prātā ir apņēmies, tā darīt? Esther 7:6 Tad Estere atbildēja: tas pretinieks un ienaidnieks ir šis niknais Amans. Tad Amans iztrūcinājās ķēniņa un ķēniņienes priekšā. Esther 7:7 Un ķēniņš cēlās savā bardzībā no dzīrēm un gāja uz tā nama dārzu. Un Amans stāvēja un meklēja savu dzīvību no ķēniņienes Esteres, jo viņš redzēja, ka ķēniņš par viņu bija nodomājis nelaimi. Esther 7:8 Un ķēniņš griezās atpakaļ no nama dārza uz dzīru namu, un Amans bija nokritis pie tā sēdekļa, uz kā Estere sēdēja. Tad ķēniņš sacīja: vai viņš arī pie ķēniņienes varas darbu grib darīt pie manis namā? Kad šis vārds no ķēniņa mutes izgāja, tad Amanam aizsedza galvu. Esther 7:9 Un Arbonus, viens no ķēniņa kambarjunkuriem, sacīja: redzi, Amana namā stāv koks piecdesmit olektis augstumā, ko Amans cēlis priekš Mardakaju, kas runājis labu priekš ķēniņa. Tad ķēniņš sacīja: pakariet viņu pie tā. Esther 7:10 Tad tie pakāra Amanu pie tā koka, ko tas Mardakajam bija licis uzcelt. Tad ķēniņa bardzība nostājās. Esther 8:0 Esther 8:1 Tanī dienā ķēniņš Ahasverus deva ķēniņienei Esterei Amana, tā Jūdu ienaidnieka, namu, un Mardakajs nāca ķēniņa priekšā, jo Estere bija stāstījusi, kas viņš tai esot. Esther 8:2 Un ķēniņš novilka savu gredzenu, ko no Amana bija ņēmis, un to deva Mardakajam, un Estere iecēla Mardakaju pār Amana namu. Esther 8:3 Un Estere runāja vēl ķēniņa priekšā un krita viņam pie kājām un raudāja un viņu lūdza, ka viņš atņemtu Amana, tā Agaģieša, ļaunumu un viņa nodomu, ko viņš izdomājis pret Jūdiem. Esther 8:4 Tad ķēniņš Esterei piesniedza zelta scepteri, un Estere cēlās un stāvēja ķēniņa priekšā. Esther 8:5 Un viņa sacīja: ja ķēniņam patīk, un ja es žēlastību esmu atradusi viņa priekšā, un ja tas pareizi ir ķēniņa priekšā, un es patīkama esmu viņa acīs, tad lai top rakstīts, ka Amana, Medatus, tā Agaģieša dēla, grāmatas un domas top iznīcinātas, ko viņš rakstījis, gribēdams Jūdus nomaitāt, kas ir visās ķēniņa valstīs. Esther 8:6 Jo kā es varētu redzēt to nelaimi, kas maniem ļaudīm uzies, un kā es varētu uzlūkot savu radu nomaitāšanu? Esther 8:7 Tad ķēniņš Ahasverus sacīja uz ķēniņieni Esteri un uz Jūdu Mardakaju: redzi, Amana namu es esmu devis Esterei, un viņš ir pakārts pie koka, tādēļ ka savu roku pielicis pie Jūdiem. Esther 8:8 Tad nu jūs rakstiet par tiem Jūdiem, kā jums patīk ķēniņa vārdā un aizspiežat to ar ķēniņa gredzenu, jo to rakstu, kas ķēniņa vārdā rakstīts un ar ķēniņa zieģeli aizspiests, to nedrīkst pārgrozīt. Esther 8:9 Tad ķēniņa rakstītāji tanī laikā tapa aicināti trešā mēnesī, tas ir Zivana mēnesis, divdesmit trešā dienā, un tapa rakstīts, tā kā Mardakajs pavēlēja, Jūdiem un valdniekiem un zemes valdītājiem un valsts lieliem kungiem, no Indijas līdz Moru zemei, simts divdesmit septiņās valstīs un uz ikvienu valsti viņas rakstā un uz ikvienu tautu viņas valodā, un Jūdiem pēc viņu rakstiem un pēc viņu valodas. Esther 8:10 Un tas tapa rakstīts ķēniņa Ahasverus vārdā un aizspiests ar ķēniņa gredzenu. Un tās grāmatas tapa sūtītas caur skrējējiem, kas jāja uz čakliem zirgiem no ķēniņa staļļiem. Esther 8:11 Ķēniņš atļaujot Jūdiem visās pilsētās sapulcēties un savu dzīvību aizstāvēt, izdeldēt, nokaut un nomaitāt visu to ļaužu un valsts spēku, kas nāktu virsū, laupīt bērnus un sievas, un viņu mantu, - Esther 8:12 Vienā dienā, pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, trīspadsmitā dienā divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis. Esther 8:13 Tais grāmatās bija rakstīts: ka pavēle dota pa visām valstīm, ka visiem ļaudīm nāk zināms, lai Jūdi ir gatavi uz to dienu atriebties pie saviem ienaidniekiem. Esther 8:14 Tad tie skrējēji izgāja jāšus ar ķēniņa čakliem zirgiem ātri steigdamies, pēc ķēniņa vārda, un tā pavēle tapa dota Sūsanas pilī. Esther 8:15 Un Mardakajs izgāja no ķēniņa ar pazilām un baltām ķēniņa drēbēm un ar lielu zelta kroni un ar uzvalku no dārga audekla un purpura, un Sūsanas pilsēta gavilēja un līksmojās. Esther 8:16 Pie Jūdiem bija spožums un līksmība un prieks un gods. Esther 8:17 Un visās valstīs un visās pilsētās, kur ķēniņa vārds un pavēle nāca zināmi, bija prieks un līksmība pie Jūdiem, dzīres un labas dienas, un daudz no pagāniem palika par Jūdiem, jo bailes no Jūdiem tiem bija uzkritušas. Esther 9:0 Esther 9:1 Tad nu divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, trīspadsmitā dienā, kad pēc ķēniņa vārda un pavēles notikās, tai dienā, kad Jūdu ienaidnieki cerēja tos pārvarēt, bet tas otrādi pārgriezās, ka Jūdi pārvarēja savus nīdētājus, - Esther 9:2 Tad Jūdi sapulcējās savās pilsētās pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka tie rokas pieliktu pie tiem, kas viņu nelaimi meklēja, un neviens nepastāvēja viņu priekšā, jo bailes no viņiem bija nākušas pār visiem ļaudīm. Esther 9:3 Un visi lielkungi pa tām valstīm un valdnieki un zemes valdītāji un ķēniņa mantas uzraugi godāja Jūdus, jo bailes no Mardakaja pār tiem bija nākušas. Esther 9:4 Jo Mardakajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām valstīm, jo tas vīrs Mardakajs tapa jo dienas jo augstāks. Esther 9:5 Bet Jūdi kāvās pret visiem saviem ienaidniekiem, ar zobenu kaudami un nokaudami un nomaitādami, un darīja ar saviem nīdētājiem pēc sava prāta. Esther 9:6 Un Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus Esther 9:7 Un Parzandatu un Dalvonu un Azvatu Esther 9:8 Un Poratu un Adaliju un Aridatu Esther 9:9 Un Parmastu un Arisaju un Aridaju un Vajezatu. Esther 9:10 Amana, Medatus dēla, Jūdu ienaidnieka, desmit dēlus tie nokāva, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma. Esther 9:11 Tai dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam Sūsanas pilī. Esther 9:12 Un ķēniņš sacīja uz ķēniņieni Esteri: Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus, un arī Amana desmit dēlus, ko tad tie nebūs darījuši citās ķēniņa valstīs? Un nu, kas ir tava lūgšana, tas tev taps dots; un kas vēl tava prasīšana, tai būs notikt. Esther 9:13 Tad Estere sacīja: ja ķēniņam patīk, tad lai tie Jūdi, kas ir Sūsanā, arī rītu dara pēc šīs dienas atvēlēšanas, un lai Amana desmit dēli pie koka top pakārti. Esther 9:14 Tad ķēniņš pavēlēja, lai to dara, un tā pavēle tapa dota Sūsanā, un tie pakāra Amana desmit dēlus. Esther 9:15 Un tie Jūdi, kas bija Sūsanā, sapulcējās četrpadsmitā dienā, Adara mēnesī, un nokāva Sūsanā trīssimt vīrus, bet tie savu roku nepielika pie laupījuma. Esther 9:16 Un tie citi Jūdi, kas bija ķēniņa valstīs, sapulcējās, ka tie savas dzīvības labad kautos un ka tiem miers būtu no saviem ienaidniekiem, un tie nokāva no saviem nīdētājiem septiņdesmit piecus tūkstošus, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma. Esther 9:17 Tas notikās trīspadsmitā dienā, Adara mēnesī, un viņa četrpadsmitā dienā tie dusēja, un šo dienu iecēla par dzīru un līksmības dienu. Esther 9:18 Bet tie Jūdi, kas Sūsanā bija sapulcējušies trīspadsmitā un četrpadsmitā dienā, tie dusēja piecpadsmitā dienā un to iecēla par dzīru un līksmības dienu. Esther 9:19 Tāpēc tie Jūdi, kas ciemos un miestos dzīvoja, to četrpadsmito Adara mēneša dienu cēla par prieku un dzīru un svētku dienu, un kur cits citam sūtīja dāvanas. Esther 9:20 Un Mardakajs uzrakstīja šās lietas un sūtīja grāmatas pie visiem Jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasverus valstīs tuvu un tālu, Esther 9:21 Tiem par stipru likumu iestādīdams, lai četrpadsmito un piecpadsmito Adara mēneša dienu ik gadus svētī, Esther 9:22 Tādēļ ka pa tām dienām Jūdi bija mieru dabūjuši no saviem ienaidniekiem, un tādēļ ka tai mēnesī viņu noskumšana bija pārvērtusies par prieku un viņu bēdas par labām dienām, lai tie tās dara par dzīru un līksmības dienām un sūta cits citam dāvinājumus un nabagiem dāvanas. Esther 9:23 Un Jūdi pieņēma, kā tie bija sākuši darīt, un ko Mardakajs tiem bija rakstījis. Esther 9:24 Proti ka Amans, Medatus dēls, tas Agaģietis, visu Jūdu ienaidnieks, pret Jūdiem bija nodomājis, tos izdeldēt, un ka viņš metis meslus, tas ir pur, tos biedināt un nomaitāt. Esther 9:25 Bet kad (Estere) ķēniņa priekšā nākusi, tad šis caur grāmatām pavēlējis, ka viņa niknās domas, ko viņš par Jūdiem bija nodomājis, atgrieztos uz viņa galvu, un tie viņu ar viņa dēliem pakāruši pie koka. Esther 9:26 Tādēļ tie šās dienas sauca purim, no tā meslu vārda „pur“. Tādēļ pēc visiem tiem vārdiem tai grāmatā, un ko tie paši bija redzējuši un kas tiem bija noticis, Esther 9:27 Jūdi to iecēla un nolika priekš sevis un saviem bērniem un visiem, kas viņiem pieķērās, ka to nepārkāptu, bet ka svētītu šās divas dienas pēc viņu rakstiem un pēc viņu nospriestā laika ikgadus; Esther 9:28 Ka šīs dienas taptu pieminētas un turētas pie visiem pēcnākamiem, ikvienā augumā, ikvienā radā, ikvienā valstī un ikvienā pilsētā, un ka tās purim dienas nepārkāptu Jūdu starpā un ka viņu piemiņa netaptu aizmirsta pie viņu bērnu bērniem. Esther 9:29 Un ķēniņiene Estere, Abikaīla meita, un Mardakajs, tas Jūds, rakstīja it tikuši(ar visu savu spēku un ietekmi) apstiprināt šo otru grāmatu par tiem purim. Esther 9:30 Un viņš sūtīja grāmatas visiem Jūdiem uz visām simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasverus valstīm ar miera un uzticības vārdiem, Esther 9:31 Lai tie šīs purim dienas pastāvīgi svētī savā nospriestā laikā, tā kā Mardakajs, tas Jūds, un ķēniņiene Estere to bija iecēluši, un tā kā tie paši sev un savam dzimumam bija apstiprinājuši, līdz ar to gavēņu un gaudu iestādījumu. Esther 9:32 Un Estere apstiprināja ar savu pavēli šos purim likumus, un tie tapa ierakstīti grāmatā. Esther 10:0 Esther 10:1 Un ķēniņš Ahasverus uzlika klausību zemei un jūras salām. Esther 10:2 Bet visi viņa varas un viņa stipruma darbi un Mardakaja lielā paaugstināšana, ar ko ķēniņš viņu paaugstinājis, tas viss rakstīts Mēdiešu un Persiešu ķēniņu laiku grāmatā. Esther 10:3 Jo Jūds Mardakajs bija otrais pie ķēniņa Ahasverus un augsts pie Jūdiem un pieņēmīgs(patīkams) pie visiem saviem brāļiem; jo viņš meklēja labumu priekš savas tautas, un runāja par visa sava dzimuma labklāšanos.
Job 0:0
Job 1:0 Job 1:1 Viens vīrs bija Uca zemē, Ījabs vārdā, un tas bija sirdsskaidrs un taisns un dievbijīgs un sargājās no ļauna. Job 1:2 Un tam dzima septiņi dēli un trīs meitas. Job 1:3 Un viņam lopu bija septiņtūkstoš avis un trīstūkstoš kamieļi un piecsimt jūgi vēršu un piecsimt ēzeļu mātes un ļoti liela saime; un viņš bija lielāks nekā visi austruma ļaudis. Job 1:4 Un viņa dēli gāja un taisīja dzīres ikviena namā savā dienā, un sūtīja un aicināja savas trīs māsas, līdz ar tiem ēst un dzert. Job 1:5 Kad nu tās dzīru dienas bija apkārt, tad Ījabs sūtīja (atgādinājumu šķīstīties) un tos svētīja un cēlās no rīta agri un upurēja dedzināmos upurus pēc visu viņu skaita, jo Ījabs sacīja: Varbūt, ka mani dēli apgrēkojušies un Dievam savā sirdī atsacījuši. Tā Ījabs darīja ikdienas. Job 1:6 Un notikās kādā dienā, kad Dieva bērni nāca stāties Tā Kunga priekšā, tad sātans arīdzan atnāca viņu starpā. Job 1:7 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. Job 1:8 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna. Job 1:9 Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: vai tad Ījabs velti Dievu bīstas? Job 1:10 Vai Tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt aptaisījis tā kā ar sētu? Viņa roku darbu Tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē. Job 1:11 Bet nu izstiep jel Savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Job 1:12 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku. Un sātans aizgāja no Tā Kunga. Job 1:13 Kad nu kādā dienā viņa dēli un meitas ēda un vīnu dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā, Job 1:14 Tad vēstnesis nāca pie Ījaba un sacīja: vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos. Job 1:15 Tad Arābi ielauzās un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Job 1:16 Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Dieva uguns krita no debess un iededzināja avis un puišus un tos sadedzināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt, Job 1:17 Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Kaldeji taisījās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Job 1:18 Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. Job 1:19 Un redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma tos četrus nama stūrus, ka tas sagruva uz tiem jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Job 1:20 Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza Job 1:21 Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts! Job 1:22 Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu. Job 2:0 Job 2:1 Un notikās atkal kādā dienā, kad Dieva bērni nāca, stāties Tā Kunga priekšā, tad arī sātans atnāca viņu starpā, stāties Tā Kunga priekšā. Job 2:2 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. Job 2:3 Tad Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs un taisns, dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna; un viņš vēl turas stipri pie savas sirdsskaidrības, bet tu Mani esi skubinājis pret viņu, viņu velti samaitāt. Job 2:4 Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību. Job 2:5 Bet izstiep jel Savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Job 2:6 Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību. Job 2:7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ījabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai. Job 2:8 Un viņš ņēma poda gabalu, ar to kasīties, un bija apsēdies pelnos. Job 2:9 Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti. Job 2:10 Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu vis nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās ar savām lūpām. Job 2:11 Kad nu Ījaba trīs draugi dzirdēja visu šo nelaimi, kas viņam bija uzgājusi, tad tie nāca ikkatrs no savas vietas, Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas; jo tie bija sarunājušies, nākt un viņu žēlot un viņu iepriecināt. Job 2:12 Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm. Job 2:13 Tā tie pie viņa sēdēja zemē septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens uz to nerunāja ne vārda; jo tie redzēja, ka tās sāpes bija ļoti lielas. Job 3:0 Job 3:1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja: Job 3:2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis, Job 3:3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts. Job 3:4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd. Job 3:5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē. Job 3:6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā. Job 3:7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana. Job 3:8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt. Job 3:9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu. Job 3:10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm. Job 3:11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu? Job 3:12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst? Job 3:13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa, Job 3:14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši, Job 3:15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši; Job 3:16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas. Job 3:17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris; Job 3:18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi; Job 3:19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga. Job 3:20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds, Job 3:21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām, Job 3:22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu - Job 3:23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis? Job 3:24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens. Job 3:25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis. Job 3:26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām. Job 4:0 Job 4:1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja: Job 4:2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest? Job 4:3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis. Job 4:4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis. Job 4:5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies. Job 4:6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem? Job 4:7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti? Job 4:8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj. Job 4:9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst. Job 4:10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti. Job 4:11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst. Job 4:12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi, Job 4:13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet. Job 4:14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus. Job 4:15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu. Job 4:16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi: Job 4:17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja? Job 4:18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu,- Job 4:19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi. Job 4:20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā. Job 4:21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā. Job 5:0 Job 5:1 Sauc jel, vai būs kāds, kas tev atbild? Un pie kura no svētiem tu gribi griezties? Job 5:2 Jo sirdēsti nokauj ģeķi, un pārsteigšanās nonāvē nejēgu. Job 5:3 Es redzēju ģeķi iesakņotu, bet piepeši nolādēju viņa namu. Job 5:4 Viņa bērni palika tālu no pestīšanas un tapa satriekti vārtos, un nebija glābēja. Job 5:5 Viņa pļāvumu ēda izsalkuši, un pat no ērkšķu vidus to lasīja, un laupītāji aprija viņa padomu. Job 5:6 Jo no pīšļiem neizaug nelaime, un no zemes neizplaukst grūtums. Job 5:7 Bet cilvēks uz grūtumu piedzimst, kā dzirksteles no oglēm paceļas skraidīt. Job 5:8 Bet es meklētu to stipro Dievu un Dievam pavēlētu savas lietas. Job 5:9 Viņš dara lielas lietas, kas nav izprotamas, un brīnumus, ko nevar skaitīt. Job 5:10 Viņš dod lietu virs zemes un ūdenim liek nākt pār druvām. Job 5:11 Zemos Viņš liek augstā vietā, un bēdīgie tiek celti laimē. Job 5:12 Viņš iznīcina viltniekiem padomu, ka viņu rokas nekā derīga nevar padarīt. Job 5:13 Viņš satver gudros viņu viltībā, un netikliem padoms ātri krīt. Job 5:14 Pa dienu tie skraida tumsā, un dienas vidū tie grābstās kā naktī. Job 5:15 Bet Viņš izglābj no zobena, no viņu mutes, un to bēdīgo no varenā rokas. Job 5:16 Tā nabagam nāk cerība, bet blēdībai būs turēt muti. Job 5:17 Redzi, svētīgs tas cilvēks, ko Dievs pārmāca, tāpēc neņem par ļaunu tā Visuvarenā pārmācību. Job 5:18 Jo Viņš ievaino un atkal sasien, Viņš sadauza, un Viņa roka dziedina. Job 5:19 Sešās bēdās Viņš tevi izglābs, un septītā tevi ļaunums neaizskars. Job 5:20 Bada laikā Viņš tevi izpestīs no nāves, un kara laikā no zobena cirtieniem. Job 5:21 No ļaunām mēlēm tu tapsi paglābts, un nebīsies no posta, kad tas nāks. Job 5:22 Postīšanā un badā tu smiesies, un no zemes zvēriem tu nebīsies. Job 5:23 Jo tev būs derība ar akmeņiem tīrumā, un zvēri laukā turēs ar tevi mieru. Job 5:24 Un tu samanīsi, ka tavs dzīvoklis mierā, un apraudzīsi savu namu un trūkuma nebūs. Job 5:25 Un tu samanīsi, ka tava dzimuma būs daudz, un tavi pēcnākamie kā zāle virs zemes. Job 5:26 Vecumā tu iesi kapā, tā kā kūlīšus ieved savā laikā. Job 5:27 Redzi, to mēs esam izmeklējuši, tā tas ir; klausi tu un ņem to labi vērā. Job 6:0 Job 6:1 Ījabs atbildēja un sacīja: Job 6:2 Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu! Job 6:3 Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld. Job 6:4 Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani. Job 6:5 Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība? Job 6:6 Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā? Job 6:7 Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība. Job 6:8 Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu, Job 6:9 Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu! Job 6:10 Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus. Job 6:11 Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās? Job 6:12 Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš? Job 6:13 Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam? Job 6:14 Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet. Job 6:15 Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek; Job 6:16 Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, - Job 6:17 Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas. Job 6:18 Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd. Job 6:19 Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji. Job 6:20 Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami. Job 6:21 Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties. Job 6:22 Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma? Job 6:23 Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas? Job 6:24 Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies. Job 6:25 Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana; Job 6:26 Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi. Job 6:27 Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam. Job 6:28 Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu. Job 6:29 Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv. Job 6:30 Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība? Job 7:0 Job 7:1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas? Job 7:2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu, Job 7:3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas. Job 7:4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai. Job 7:5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal. Job 7:6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības. Job 7:7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs. Job 7:8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu. Job 7:9 Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. Job 7:10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs. Job 7:11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā. Job 7:12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti? Job 7:13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas, Job 7:14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini, Job 7:15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst. Job 7:16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas. Job 7:17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā, Job 7:18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli, Job 7:19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt? Job 7:20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu? Job 7:21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs. Job 8:0 Job 8:1 Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja: Job 8:2 Cik ilgi tu tā gribi runāt? tavas mutes vārdi ir kā stiprs vējš, kas greznojās. Job 8:3 Vai Dievs pārgrozītu tiesu, un tas Visuvarenais pārgrozītu taisnību? Job 8:4 Kad tavi bērni pret Viņu grēkojuši, tad Viņš tos arī nodevis viņu grēku varā. Job 8:5 Bet ja tu pie laika to stipro Dievu meklēsi un no tā Visuvarenā žēlastības lūgsies, Job 8:6 Ja tu šķīsts būsi un taisns, tad Viņš tevi gan uzlūkos un atkal uztaisīs tavas taisnības dzīvokli. Job 8:7 Un ja tu iesākumā biji sīks, pēcgalā tu būsi ļoti liels. Job 8:8 Jo vaicā jel tiem senajiem, un liec vērā, ko viņu tēvi piedzīvojuši. Job 8:9 Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes. Job 8:10 Viņi tevi gan mācīs un tev sacīs un no savas sirds runās. Job 8:11 Vai ašķi aug bez dūņām, vai niedres izaug bez ūdens? Job 8:12 Vēl zaļo, netiek plūktas, bet nokalst ātrāki nekā visa cita zāle. Job 8:13 Tā iet visiem, kas Dievu aizmirst, un blēža cerība iet bojā, Job 8:14 Viņa drošums iznīkst, un viņa patvērums ir kā zirnekļa tīkls. Job 8:15 Viņš atslienas pie sava nama, bet tas nestāv, viņš gan pie tā turas, bet tas nepastāv. Job 8:16 Gan viņš ir zaļš, saulei spīdot, un viņa zari izplešas viņa dārzā, Job 8:17 Viņa saknes vijās ap akmeņiem un ķērās pie mūra ēkas. Job 8:18 Kad viņš to izdeldē no viņa vietas, tad šī viņu aizliedz: Es tevi neesmu redzējusi. Job 8:19 Redzi, tāds ir viņa ceļa prieks, un no pīšļiem izaug atkal citi. Job 8:20 Redzi, Dievs neatmet sirdsskaidro, un neņem bezdievīgo pie rokas. Job 8:21 Kamēr Viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu, Job 8:22 Tavi ienaidnieki taps apģērbti ar kaunu, un bezdievīgo dzīvokļa vairs nebūs. Job 9:0 Job 9:1 Ījabs atbildēja un sacīja: Job 9:2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā? Job 9:3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt. Job 9:4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt? Job 9:5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā. Job 9:6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc. Job 9:7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm. Job 9:8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem. Job 9:9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu. Job 9:10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. Job 9:11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu. Job 9:12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari? Job 9:13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās. Job 9:14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu? Job 9:15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz. Job 9:16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi. Job 9:17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas. Job 9:18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem. Job 9:19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā? Job 9:20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu. Job 9:21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot. Job 9:22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu. Job 9:23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos. Job 9:24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara? Job 9:25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas. Job 9:26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību. Job 9:27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties, Job 9:28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu, Job 9:29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties? Job 9:30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā, Job 9:31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos. Job 9:32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas. Job 9:33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem. Job 9:34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, - Job 9:35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav. Job 10:0 Job 10:1 Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā. Job 10:2 Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies. Job 10:3 Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu; Job 10:4 Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz? Job 10:5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas, Job 10:6 Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem, Job 10:7 Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj, Job 10:8 Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij. Job 10:9 Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem? Job 10:10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram? Job 10:11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis! Job 10:12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli. Job 10:13 Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja. Job 10:14 Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem. Job 10:15 Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas. Job 10:16 Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties, Job 10:17 Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra. Job 10:18 Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi, Job 10:19 Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts. Job 10:20 Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos, Job 10:21 Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi, Job 10:22 Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība. Job 11:0 Job 11:1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja: Job 11:2 Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība? Job 11:3 Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno, Job 11:4 Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!) Job 11:5 Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi Job 11:6 Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin. Job 11:7 Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību? Job 11:8 Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? Job 11:9 Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra! Job 11:10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs? Job 11:11 Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams. Job 11:12 Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku. Job 11:13 Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, - Job 11:14 Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī, Job 11:15 Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas. Job 11:16 Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien. Job 11:17 Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma. Job 11:18 Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt. Job 11:19 Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās. Job 11:20 Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša. Job 12:0 Job 12:1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Job 12:2 Tas ir tiesa, jūs esat ļaudis un ar jums gudrība izmirs. Job 12:3 Man arīdzan ir sirds, tāpat kā jums, jūs man priekšā neesat, un kas tad to gudrību nezin? Job 12:4 Es pat savam tuvākam esmu par apsmieklu, es, kas Dievu piesaucis un no Viņa esmu paklausīts, par apsmieklu tas taisnais un sirdsskaidrais. Job 12:5 Kauns nelaimei pēc laimīga domām; tas gaida to, kam kāja slīd. Job 12:6 Postītāju dzīvokļiem labi klājās, un mierā paliek bezdievīgi un kam Dievs ir dūrē. Job 12:7 Un tiešām, vaicā jel lopiem, tie tev to mācīs, un putniem apakš debess, tie tev to stāstīs. Job 12:8 Jeb runā ar zemi, tā tev mācīs, un jūras zivis tev to izteiks. Job 12:9 Kas neatzīst pie visa tā, ka Tā Kunga roka to darījusi. Job 12:10 Viņa rokā ir visu dzīvo dvēsele un visu cilvēku miesu gars. Job 12:11 Vai auss nepārbauda vārdus, kā mute bauda barību? Job 12:12 Pie veciem ir gudrība un ilgs mūžs dod saprašanu. Job 12:13 Pie Viņa ir gudrība un spēks, Viņam ir padoms un prāts. Job 12:14 Redzi, Viņš nolauž, un neviens nevar uztaisīt. Viņš ko aizslēdz, un neviens nevar atvērt. Job 12:15 Redzi, kad Viņš ūdeņus satur, tad tie izsīkst, un kad Viņš tos laiž vaļā, tad tie zemi griež apkārt. Job 12:16 Pie Viņa ir spēks un pastāvība, Viņa priekšā ir, kas maldās un kas maldina. Job 12:17 Viņš ved padomu devējus par laupījumu, un tiesnešus Viņš dara par ģeķiem. Job 12:18 Ķēniņu saites Viņš sarauj un apjož pašiem gurnus ar saitēm. Job 12:19 Viņš ved cienīgus par laupījumu, un apgāž varenus. Job 12:20 Viņš atņem runātājiem valodu un noņem vecajiem prātu. Job 12:21 Viņš izlej negodu pār lieliem kungiem, un vareniem Viņš jostu raisa vaļā. Job 12:22 Viņš atklāj dziļumus tumsai, un nāves ēnu Viņš ved gaismā. Job 12:23 Viņš vairo ļaudis un tos izdeldē, Viņš ceļ spēkā tautas un tās izklīdina. Job 12:24 Viņš ļaužu virsniekiem virs zemes atņem sirdi un tos maldina tuksnesī, kur ceļa nav. Job 12:25 Tie grābsta tā kā tumsā, kur gaismas nav, un Viņš tiem liek maldīties kā piedzērušiem. Job 13:0 Job 13:1 Redzi, to visu mana acs redzējusi, mana auss dzirdējusi un to likusi vērā. Job 13:2 Ko jūs protat, to es arīdzan protu, jūs man neesat priekšā. Job 13:3 Bet es gribu runāt uz to Visuvareno, un man gribās aizbildināties tā stiprā Dieva priekšā. Job 13:4 Jo tiešām, jūs esat melu runātāji, jūs visi esat nelietīgi dziednieki. Job 13:5 Kaut jūs pavisam klusu būtu, tas jums būtu par gudrību. Job 13:6 Klausiet jel manu aizbildināšanos, un ņemiet vērā manas mutes tiesāšanos. Job 13:7 Vai gribat netaisnību runāt Dieva labad un Viņa labad izteikt viltību? Job 13:8 Vai Viņu gribat aizbildināt un Dievam būt pārstāvētāji? Job 13:9 Vai būs labi, kad Viņš jūs meklēs, vai Viņu pievilsiet, kā cilvēku pieviļ? Job 13:10 Sodīt Viņš jūs sodīs, ja jūs slepeni vaigu uzlūkojat. Job 13:11 Vai Viņa augstība jūs neiztrūcinās un bailes no Viņa jums neuzkritīs? Job 13:12 Jūsu mācības būs kā pelni, un jūsu augstie vārdi kā mālu kopas. Job 13:13 Palieciet man klusu, un es runāšu, lai man notiek, kas notikdams. Job 13:14 Kāpēc man savu miesu bija zobos ņemt, un savu dvēseli likt savā rokā? Job 13:15 Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt, es tikai savus ceļus gribu aizbildināt Viņa priekšā. Job 13:16 Jau tas man būs par pestīšanu, ka viltnieks Viņa priekšā nenāks. Job 13:17 Klausāties, klausāties manus vārdus, un mana valoda lai skan jūsu ausīs. Job 13:18 Redzat jel, es esmu gatavs uz tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība. Job 13:19 Kas ar mani varētu tiesāties? Patiesi tad es ciestu klusu un mirtu. Job 13:20 Divas lietas tikai man nedari, tad es neapslēpšos Tavā priekšā. Job 13:21 Lai Tava roka paliek tālu no manis, un Tava briesmība lai mani neizbiedē. Job 13:22 Tad sauc, un es atbildēšu, vai es runāšu, un Tu atbildi man. Job 13:23 Cik man ir noziegumu un grēku? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus. Job 13:24 Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un mani turi par Savu ienaidnieku? Job 13:25 Vai Tu biedināsi šaubīgu lapu un vajāsi izkaltušus rugājus. Job 13:26 Jo Tu man nospriedi rūgtumus un lieci manīt manas jaunības noziegumus. Job 13:27 Tu lieci manas kājas siekstā un glūni uz visiem maniem ceļiem un ieslēdzi manas pēdas aplokā, - Job 13:28 Un tomēr šis iznīkst kā trūdi, tā kā drēbe, ko kodes saēd. Job 14:0 Job 14:1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma. Job 14:2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv. Job 14:3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā. Job 14:4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena. Job 14:5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps. Job 14:6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis. Job 14:7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās. Job 14:8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst, Job 14:9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts. Job 14:10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir? Job 14:11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst. Job 14:12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega. Job 14:13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! Job 14:14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana. Job 14:15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba. Job 14:16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ. Job 14:17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma. Job 14:18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas. Job 14:19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust. Job 14:20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni. Job 14:21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana. Job 14:22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās. Job 15:0 Job 15:1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja: Job 15:2 Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju? Job 15:3 Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec? Job 15:4 Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā. Job 15:5 Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā. Job 15:6 Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību. Job 15:7 Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija? Job 15:8 Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis? Job 15:9 Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu? Job 15:10 Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs. Job 15:11 Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts? Job 15:12 Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo, Job 15:13 Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?! Job 15:14 Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis? Job 15:15 Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm. Job 15:16 Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni. Job 15:17 Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis, Job 15:18 Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, - Job 15:19 Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, - Job 15:20 Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti. Job 15:21 Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs. Job 15:22 Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida. Job 15:23 Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu. Job 15:24 Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs. Job 15:25 Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno. Job 15:26 Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām. Job 15:27 Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu. Job 15:28 Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām. Job 15:29 (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes. Job 15:30 Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies. Job 15:31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga. Job 15:32 Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos. Job 15:33 Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus. Job 15:34 Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus. Job 15:35 Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas. Job 16:0 Job 16:1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja: Job 16:2 Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji. Job 16:3 Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt? Job 16:4 Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums. Job 16:5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām. Job 16:6 Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās? Job 16:7 Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi, Job 16:8 Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā. Job 16:9 Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani. Job 16:10 Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani. Job 16:11 Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā. Job 16:12 Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi. Job 16:13 Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē. Job 16:14 Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies. Job 16:15 Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos, Job 16:16 Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna, Job 16:17 Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta. Job 16:18 Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās! Job 16:19 Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā. Job 16:20 Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu, Job 16:21 Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu! Job 16:22 Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos. Job 17:0 Job 17:1 Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt. Job 17:2 Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm. Job 17:3 Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos! Job 17:4 Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi. Job 17:5 Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs. Job 17:6 Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā. Job 17:7 Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna. Job 17:8 Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto. Job 17:9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā. Job 17:10 Tad nu jūs visi nāciet tik atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā. Job 17:11 Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi. Job 17:12 Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu. Job 17:13 Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu. Job 17:14 Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu. Job 17:15 Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs? Job 17:16 Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa. Job 18:0 Job 18:1 Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja: Job 18:2 Cik ilgi vēl jūs grābstīsities pēc vārdiem? Pieņemiet padomu, un tad runāsim. Job 18:3 Kāpēc mēs topam turēti par lopiem, un par muļķiem jūsu acīs? Job 18:4 Tava dvēsele no dusmām plīst; vai tad tevis dēļ zeme paliks tukša un klintis celsies no savas vietas? Job 18:5 Tomēr bezdievīgo gaisma izdzisīs, un viņa uguns liesma nespīdēs. Job 18:6 Gaišums paliek tumšs viņa dzīvoklī, un viņa spīdeklis pār viņu izdziest. Job 18:7 Viņa varas ceļi paliek šauri, un paša padoms viņu gāž. Job 18:8 Jo viņa kājas to iedzen tīklā, un viņš staigā pār slazda valgiem. Job 18:9 Valgs saista viņa pēdas, un saites viņu satver. Job 18:10 Viņa valgs ir apslēpts zemē, un viņa slazds uz ceļa. Job 18:11 Visapkārt bailība viņu iztrūcina un viņu dzen uz visiem soļiem. Job 18:12 Nelaime taisās viņu rīt, un posts ir gatavs viņu gāzt. Job 18:13 Tas ēd viņa miesas, un nāves pirmdzimušais rij viņa locekļus. Job 18:14 Viņa cerība tiek atņemta no viņa dzīvokļa, un viņam jānoiet pie briesmu ķēniņa. Job 18:15 Viņa dzīvoklī dzīvo visai sveši, uz viņa mājas vietu kaisa sēru. Job 18:16 No apakšas sakalst viņa saknes, un no augšienes novīst viņa zari. Job 18:17 Viņa piemiņa iznīkst no zemes, un slava viņam nepaliek pasaulē. Job 18:18 No gaismas to izstumj tumsā un aizdzen no zemes virsas. Job 18:19 Viņam nav nedz bērna, nedz bērnu bērna savos ļaudīs, un neviens neatliek viņa māju vietās. Job 18:20 Kas rietumos, iztrūcinājās par viņa dienu, un kas austrumos, tos pārņem šaušalas. Job 18:21 Tiešām, tā notiek netaisno dzīvokļiem un tādu ļaužu vietai, kas Dievu neatzīst. Job 19:0 Job 19:1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Job 19:2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem? Job 19:3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt. Job 19:4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana. Job 19:5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu? Job 19:6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu. Job 19:7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav. Job 19:8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību. Job 19:9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni. Job 19:10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku. Job 19:11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku. Job 19:12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli. Job 19:13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši. Job 19:14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst. Job 19:15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs. Job 19:16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti. Job 19:17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem. Job 19:18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim. Job 19:19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani. Job 19:20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek. Job 19:21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi. Job 19:22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties? Job 19:23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā! Job 19:24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī. Job 19:25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. Job 19:26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. Job 19:27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās. Job 19:28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta: Job 19:29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība. Job 20:0 Job 20:1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja: Job 20:2 Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties. Job 20:3 Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt. Job 20:4 Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes, Job 20:5 Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli? Job 20:6 Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem, Job 20:7 Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir? Job 20:8 Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī. Job 20:9 Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs. Job 20:10 Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu. Job 20:11 Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos. Job 20:12 Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles, Job 20:13 Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē: Job 20:14 Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa. Job 20:15 Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera. Job 20:16 Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus. Job 20:17 Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena. Job 20:18 Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs. Job 20:19 Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels. Job 20:20 Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu. Job 20:21 Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs. Job 20:22 Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū. Job 20:23 Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij. Job 20:24 Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri. Job 20:25 Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem. Job 20:26 Visāda tumsība apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās to atlikumu viņa dzīvoklī. Job 20:27 Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu. Job 20:28 Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā. Job 20:29 Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva. Job 21:0 Job 21:1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Job 21:2 Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt. Job 21:3 Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu. Job 21:4 Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs? Job 21:5 Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti. Job 21:6 Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu. Job 21:7 Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā? Job 21:8 Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm. Job 21:9 Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem. Job 21:10 Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās. Job 21:11 Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā. Job 21:12 Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu. Job 21:13 Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. Job 21:14 Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt. Job 21:15 Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu? Job 21:16 (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis. Job 21:17 Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā? Job 21:18 Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj. Job 21:19 Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana. Job 21:20 Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības. Job 21:21 Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts. Job 21:22 Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā? Job 21:23 Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē; Job 21:24 Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm. Job 21:25 Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma. Job 21:26 Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj. Job 21:27 Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt. Job 21:28 Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve? Job 21:29 Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta? Job 21:30 Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti. Job 21:31 Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara? Job 21:32 Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu. Job 21:33 Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita. Job 21:34 Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas. Job 22:0 Job 22:1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja: Job 22:2 Vai Dievam kāds labums no cilvēka? Nē, labums tam pašam, ka ir prātīgs. Job 22:3 Vai tas tam Visuvarenam par labu, kad tu taisns, jeb par mantu, ka tu savus ceļus nenoziedzīgi staigā? Job 22:4 Vai tad Viņš tavas Dieva bijāšanas dēļ tevi sodīs un ar tevi ies tiesā? Job 22:5 Vai tava blēdība nav liela un tavi noziegumi bez gala? Job 22:6 Jo savus brāļus tu esi ķīlājis bez vainas un novilcis kailiem drēbes. Job 22:7 Piekusušo tu neesi dzirdinājis ar ūdeni un izsalkušam liedzis maizi. Job 22:8 Kur kāds bija varens, tam piederēja zeme, un kas bija augstā godā, tas tur dzīvoja. Job 22:9 Atraitnes tu esi atlaidis tukšā, un bāriņu elkoņi ir salauzti. Job 22:10 Tādēļ ir virves ap tevi, un izbailes tev piepeši uzgājušas. Job 22:11 Jeb vai tu neredzi tumsu un ūdens plūdus, kas tevi apklāj? Job 22:12 Vai Dievs nav augšām debesīs? Redzi jel zvaigžņu augstumu, cik tās augstas! Job 22:13 Un tu saki: ko Dievs zin? Vai Viņš aiz tumšiem mākoņiem māk tiesāt? Job 22:14 Padebeši ir Viņa aizsegs, ka neredz, un Viņš staigā debesīs. Job 22:15 Vai tu vecās pasaules ceļu gribi staigāt, ko netaisnie ļaudis gājuši, Job 22:16 Kas priekšlaiku bojā gājuši, - plūdi izgāzušies pār viņu pamatiem. Job 22:17 Kas uz to stipro Dievu sacīja: Nost no mums! un ko tas Visuvarenais tiem varētu darīt? Job 22:18 Tomēr Tas viņu namus bija pildījis ar labumu. Šo bezdievīgo padoms lai ir tālu no manis. Job 22:19 Taisnie to redz un priecājās, un nenoziedzīgais par tiem smiesies: Job 22:20 Tiešām, izdeldēti ir mūsu ienaidnieki, un uguns aprijis viņu pārējo mantu. Job 22:21 Meklē Viņa draudzību, tad paliksi mierā, no tā tev nāks labums. Job 22:22 Pieņem jel mācību no Viņa mutes un liec Viņa vārdus savā sirdī. Job 22:23 Ja tu atgriezīsies pie tā Visuvarenā un atmetīsi netaisnību tālu no sava dzīvokļa, tad tu tapsi uztaisīts. Job 22:24 Liec pīšļos mantu un upes oļos zeltu, Job 22:25 Tad tas Visuvarenais tev būs par zeltu un Viņš tev būs par spožu sudrabu. Job 22:26 Tad tu par to Visuvareno priecāsies un pacelsi uz Dievu savu vaigu. Job 22:27 Tu Viņu piesauksi, un Viņš tevi paklausīs, un tu maksāsi savus solījumus. Job 22:28 Ko tu apņemsies, tas tev notiks, un uz taviem ceļiem spīdēs gaišums. Job 22:29 Kad iet uz leju, tad tu saki: uz augšu! Un Viņš izglābs to, kam noskumis vaigs. Job 22:30 Viņš izpestīs to, kas nav nenoziedzīgs; tavu roku šķīstības dēļ tas taps izpestīts. Job 23:0 Job 23:1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Job 23:2 Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas. Job 23:3 Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam. Job 23:4 Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību. Job 23:5 Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu: Job 23:6 Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani. Job 23:7 Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa. Job 23:8 Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu. Job 23:9 Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu. Job 23:10 Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts. Job 23:11 Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies. Job 23:12 No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu. Job 23:13 Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara. Job 23:14 Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa. Job 23:15 Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā. Job 23:16 Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis. Job 23:17 Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi. Job 24:0 Job 24:1 Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas? Job 24:2 Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana. Job 24:3 Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā. Job 24:4 Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās. Job 24:5 Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem. Job 24:6 Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā. Job 24:7 Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu. Job 24:8 Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis. Job 24:9 Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas. Job 24:10 Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus. Job 24:11 Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst. Job 24:12 Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda. Job 24:13 Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām. Job 24:14 Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli. Job 24:15 Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu. Job 24:16 Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt. Job 24:17 Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas. Job 24:18 Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu. Job 24:19 Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši. Job 24:20 Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks; Job 24:21 Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei. Job 24:22 Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos. Job 24:23 Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem. Job 24:24 Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas. Job 24:25 Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu? Job 25:0 Job 25:1 Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja: Job 25:2 Valdība un briesmas ir pie Viņa, Viņš mieru gādā Savā debess augstībā. Job 25:3 Kas var izskaitīt Viņa karapulkus? Un pār ko Viņa gaisma neceļas? Job 25:4 Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā, un šķīsts, kas no sievas dzimis? Job 25:5 Skaties uz pašu mēnesi, tas nav skaidrs, un zvaigznes nav šķīstas priekš Viņa acīm, Job 25:6 Ne vēl cilvēks, kas ir kode, un cilvēka bērns, kas ir tārps? Job 26:0 Job 26:1 Un Ījabs atbildēja un sacīja: Job 26:2 Kā tu nu palīdzējis nestipram un stiprinājis nespēcīgo elkoni! Job 26:3 Kā tu nu padomu devis negudram un saprašanu izrādījis ļoti skaidri! Job 26:4 Kam tu teic šos vārdus, un kā dvaša no tevis iziet? Job 26:5 Miroņi sāk trīcēt apakš ūdeņiem, un tie, kas tur mīt. Job 26:6 Elle Viņa priekšā ir atvērta, un nāves bezdibenim nav apsega. Job 26:7 Viņš zvaigžņu debesi gaisā izpletis un zemi piekāris, kur nekas. Job 26:8 Viņš saņem ūdeni Savos mākoņos, un padebeši apakš Viņa nesaplīst. Job 26:9 Viņš aizklāj Savu goda krēslu, Viņš izpleš tam priekšā Savu padebesi. Job 26:10 Viņš ap ūdeņiem licis ežu, līdz kur gaisma un tumsa šķirās. Job 26:11 Debess pīlāri trīc un iztrūcinājās no Viņa draudiem. Job 26:12 Caur Viņa spēku jūra saceļas viļņos, un caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti. Job 26:13 Caur Viņa vēju debess paliek skaidra, un Viņa roka nodur žiglo čūsku. Job 26:14 Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa, un kāda lēna balss tikai, ko samanām; kas Viņa varas pērkoni varētu dzirdēt? Job 27:0 Job 27:1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja: Job 27:2 Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un tas Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis - Job 27:3 Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un Tas Gars no Dieva manās nāsīs - Job 27:4 Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus. Job 27:5 Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību. Job 27:6 Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc. Job 27:7 Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu. Job 27:8 Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli? Job 27:9 Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas? Job 27:10 Jeb vai viņš var prieku dabūt pie tā Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā? Job 27:11 Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds tā Visuvarenā padoms, to negribu slēpt. Job 27:12 Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas? Job 27:13 Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no tā Visuvarenā dabūs. Job 27:14 Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes. Job 27:15 Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt. Job 27:16 Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus, Job 27:17 Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu. Job 27:18 Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu. Job 27:19 Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas. Job 27:20 Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis. Job 27:21 Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas. Job 27:22 (Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu. Job 27:23 Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas. Job 28:0 Job 28:1 Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta. Job 28:2 Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts. Job 28:3 Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus. Job 28:4 Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem. Job 28:5 No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns. Job 28:6 Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi. Job 28:7 Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi. Job 28:8 Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis. Job 28:9 Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus; Job 28:10 Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus; Job 28:11 Viņš aizdara ūdeņus, kā nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts. Job 28:12 Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana? Job 28:13 Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet. Job 28:14 Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis. Job 28:15 Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt. Job 28:16 To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem. Job 28:17 To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar izmīt pret zelta glītumiem. Job 28:18 Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm. Job 28:19 Moru zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk. Job 28:20 Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana? Job 28:21 Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma. Job 28:22 Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu. Job 28:23 Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zin viņas vietu. Job 28:24 Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm. Job 28:25 Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra, Job 28:26 Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu, Job 28:27 Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un izdibināja, Job 28:28 Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana. Job 29:0 Job 29:1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja: Job 29:2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja; Job 29:3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību; Job 29:4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli, Job 29:5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt; Job 29:6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes. Job 29:7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma); Job 29:8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot. Job 29:9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti, Job 29:10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda. Job 29:11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību. Job 29:12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga. Job 29:13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju. Job 29:14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure. Job 29:15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja. Job 29:16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju. Job 29:17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem. Job 29:18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis. Job 29:19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām. Job 29:20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. - Job 29:21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu. Job 29:22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja. Job 29:23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu. Job 29:24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja. Job 29:25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs. Job 30:0 Job 30:1 Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem. Job 30:2 Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam. Job 30:3 No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās. Job 30:4 Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību. Job 30:5 No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem. Job 30:6 Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos. Job 30:7 Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās, Job 30:8 Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti! Job 30:9 Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku. Job 30:10 Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt. Job 30:11 Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā. Job 30:12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt. Job 30:13 Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga. Job 30:14 Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu. Job 30:15 Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime. Job 30:16 Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis. Job 30:17 Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst. Job 30:18 Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle. Job 30:19 Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni. Job 30:20 Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties. Job 30:21 Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī. Job 30:22 Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime. Job 30:23 Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot. Job 30:24 Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc. Job 30:25 Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto? Job 30:26 Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība. Job 30:27 Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas. Job 30:28 Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. Job 30:29 Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri. Job 30:30 Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma. Job 30:31 Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām. Job 31:0 Job 31:1 Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti. Job 31:2 Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm? Job 31:3 Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas? Job 31:4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus? Job 31:5 Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, - Job 31:6 Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību. Job 31:7 Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām: Job 31:8 Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti. Job 31:9 Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm, Job 31:10 Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas. Job 31:11 Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem. Job 31:12 Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. Job 31:13 Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani: Job 31:14 Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt? Job 31:15 Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)? Job 31:16 Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm, Job 31:17 Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, - Job 31:18 Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, - Job 31:19 Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega; Job 31:20 Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām; Job 31:21 Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos: Job 31:22 Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba. Job 31:23 Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs. Job 31:24 Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums; Job 31:25 Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi; Job 31:26 Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja, Job 31:27 Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt); Job 31:28 Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā. Job 31:29 Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma. Job 31:30 Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, - Job 31:31 Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis? Job 31:32 Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi - Job 31:33 Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī Job 31:34 Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm - Job 31:35 Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis! Job 31:36 Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni. Job 31:37 Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet - Job 31:38 Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud, Job 31:39 Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties: Job 31:40 Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās. Job 32:0 Job 32:1 Tad tie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, tāpēc ka tas pats sevi turēja par taisnu. Job 32:2 Bet Elihus, Baraheēļa dēls, tas Buzietis, no Rāma radiem, apskaitās pret Ījabu lielās dusmās, tāpēc ka tas savu dvēseli taisnoja pār Dievu. Job 32:3 Viņš arī apskaitās par saviem trim draugiem, ka tie atbildes neatrada un tomēr Ījabu pazudināja. Job 32:4 Jo Elihus bija gaidījis ar Ījabu runāt, tāpēc ka tie bija vecāki nekā viņš. Job 32:5 Bet kad Elihus redzēja, ka atbildes nebija to triju vīru mutē, tad viņš apskaitās. Job 32:6 Un Elihus, Baraheēļa dēls, tas Buzietis, atbildēja un sacīja: es esmu jauns, bet jūs esat veci, tāpēc es esmu gaidījis un bijājies, jums izteikt savu padomu. Job 32:7 Es domāju: lai tie gadi runā, un gadu vairums lai izteic gudrību. Job 32:8 Bet tas ir Tas Gars iekš cilvēka un tā visuvarenā Dieva dvaša, kas tos dara gudrus. Job 32:9 Veci nav tie gudrākie nedz sirmgalvji, kas prot tiesu. Job 32:10 Tādēļ es gribu runāt, - klausiet mani, es arīdzan parādīšu savu zināšanu. Job 32:11 Redzi, es esmu gaidījis uz jūsu vārdiem, esmu klausījies uz jūsu gudrību, vai jūs atrastu tos īstenos vārdus. Job 32:12 Kad es nu jūs liku vērā, redzi, tad nav neviena, kas Ījabu būtu pārliecinājis, kas uz viņa vārdiem būtu atbildējis jūsu starpā. Job 32:13 Tad nu nesakāt: mēs esam dzirdējuši gudrību; Dievs vien viņu pārvarēs, un ne cilvēks. Job 32:14 Pret mani vēl viņš vārda nav cēlis, un ar jūsu valodu es viņam gan neatbildēšu. - Job 32:15 Tie ir izbiedēti, vairs nevar atbildēt, tiem trūkst valodas. Job 32:16 Es esmu gaidījis, bet tie nerunā, tie stāv klusu un vairs neatbild. Job 32:17 Tad nu es atbildēšu savu tiesu, es arīdzan parādīšu savu zināšanu. Job 32:18 Jo es esmu tik pilns vārdu, ka gars manu sirdi spiež. Job 32:19 Redzi, mana sirds ir kā jauns vīns, kas nestāv vaļā, tā gribētu plīst, kā jauni ādas trauki. Job 32:20 Es runāšu, lai es varu atpūsties, es atdarīšu savas lūpas un atbildēšu. Job 32:21 Cilvēka vaigu es neuzlūkošu un nerunāšu nevienam pa prātam. Job 32:22 Jo cilvēkam pa prātam runāt es nemāku, lai mans Radītājs mani ātri neaizņem projām. Job 33:0 Job 33:1 Bet tu, Ījab, klausi jel manu valodu un ņem vērā visus manus vārdus. Job 33:2 Redzi nu, es savas lūpas esmu atdarījis, mana mēle manā mutē runā. Job 33:3 Mani teikumi būs sirds taisnība, un manas lūpas skaidri izrunās, ko zinu. Job 33:4 Dieva Gars mani radījis, un tā Visuvarenā dvaša man devusi dzīvību. Job 33:5 Ja tu vari, atbildi man, taisies pret mani un nostājies. Job 33:6 Redzi, es piederu Dievam tā kā tu, no zemes es arīdzan esmu ņemts. Job 33:7 Redzi, iztrūcināt es tevi neiztrūcināšu, un mana roka pār tevi nebūs grūta. Job 33:8 Tiešām, tu esi runājis priekš manām ausīm, to vārdu balsi es esmu dzirdējis: Job 33:9 „Es esmu šķīsts, bez pārkāpšanas, es esmu skaidrs, un man nozieguma nav; Job 33:10 Redzi, Viņš atrod iemeslus pret mani, Viņš mani tura par Savu ienaidnieku; Job 33:11 Viņš manas kājas liek siekstā, Viņš apsargā visus manus ceļus.“ Job 33:12 Redzi, tur tev nav taisnības; es tev atbildu, ka Dievs ir daudz augstāks pār cilvēku. Job 33:13 Kāpēc tu pret Viņu tiepies, kad Viņš neatbild par visiem saviem darbiem? Job 33:14 Jo Dievs runā vienreiz, un vēl otrreiz, bet to neliek vērā. Job 33:15 Sapnī caur nakts parādīšanām, kad ciets miegs cilvēkiem uzkrīt, kad tie guļ savā gultā, Job 33:16 Tad Viņš atdara cilvēku ausi un apzieģelē, ko Viņš tiem grib mācīt. Job 33:17 Lai cilvēku novērš no nedarba un pasargā vīru no lepnības. Job 33:18 Lai izglābj viņa dvēseli no kapa un viņa dzīvību, ka nekrīt caur zobenu.  Job 33:19 Viņš to arī pārmāca ar sāpēm gultā un lauž visus viņa kaulus. Job 33:20 Tā ka viņa sirds neņem pretī maizi, nedz viņa dvēsele kādu gardumu. Job 33:21 Viņa miesa nodilst, ka no tās nekā vairs neredz, un kauli nāk ārā, kas nebija redzami, Job 33:22 Un viņa dvēsele nāk tuvu pie bedres, un viņa dzīvība pie nāves sāpēm. Job 33:23 Ja tad pie viņa nāk vēstnesis, ziņas devējs kā viens no tūkstošiem, rādīt cilvēkam kas pareizi: Job 33:24 Tad Viņš tam ir žēlīgs. un saka: atpestī to, ka negrimst kapā, jo esmu atradis salīdzināšanu. Job 33:25 Tad viņa miesa būs zaļāka nekā jaunībā, tas nāks atkal pie savas jaunības dienām. Job 33:26 Tas lūgs Dievu, un Viņš to žēlos, - tas uzskatīs Dieva vaigu ar prieku, un Dievs cilvēkam atmaksās viņa taisnību. Job 33:27 Tad šis izteiks cilvēkiem un sacīs: es biju grēkojis un pārgrozījis tiesu, bet Viņš to man nav pielīdzinājis. Job 33:28 Viņš ir atpestījis manu dvēseli, ka tā negrimst kapā, un mana dzīvība redz gaišumu. Job 33:29 Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs divi un trīskārt cilvēkam, Job 33:30 Ka viņa dvēseli novērstu no kapa, ka tā taptu apgaismota dzīvības gaismā. Job 33:31 Liec vērā, Ījab, klausies mani, ciet klusu, un es runāšu. Job 33:32 Jeb, ja tev ir ko sacīt, tad atbildi man; runā, jo es labprāt redzētu tavu taisnību. Job 33:33 Ja nav, tad klausies mani, ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību. Job 34:0 Job 34:1 Un Elihus atbildēja un sacīja: Job 34:2 Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis; Job 34:3 Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību. Job 34:4 Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi. Job 34:5 Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu. Job 34:6 Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies. Job 34:7 Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni, Job 34:8 Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem? Job 34:9 Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu. Job 34:10 Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns. Job 34:11 Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma. Job 34:12 Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu! Job 34:13 Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi? Job 34:14 Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis: Job 34:15 Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem. Job 34:16 Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi. Job 34:17 Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko? Job 34:18 Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi; Job 34:19 Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs. Job 34:20 Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku. Job 34:21 Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus. Job 34:22 Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties. Job 34:23 Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā. Job 34:24 Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā. Job 34:25 Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti. Job 34:26 Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz. Job 34:27 Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus. Job 34:28 Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja. Job 34:29 Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku, Job 34:30 Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem. Job 34:31 Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu. Job 34:32 Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu. Job 34:33 Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt! Job 34:34 Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies: Job 34:35 Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri. Job 34:36 Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis. Job 34:37 Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. - Job 35:0 Job 35:1 Un Elihus vēl atbildēja un sacīja: Job 35:2 Vai tev šķiet pareizi esam, ka tu saki: mana taisnība iet pāri par Dieva taisnību, Job 35:3 Ka tu saki: kas man no tās atlec, ko es ar to vairāk panākšu nekā ar saviem grēkiem? Job 35:4 Es tev vārdu atbildēšu un taviem draugiem pie tevis: Job 35:5 Skaties pret debesi un redzi, uzlūko padebešus, kas ir augsti pāri pār tevi. Job 35:6 Ja tu grēko, ko tu Viņam vari darīt? Un lai tavu pārkāpumu daudz, ko tu Viņam padarīsi? Job 35:7 Ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek, jeb ko Viņš dabū no tavas rokas? Job 35:8 Tev cilvēkam tava bezdievība par postu, un tev cilvēka bērnam tava taisnība nāk par labu. Job 35:9 Par varas darbu pulku tie brēc, tie kliedz lielo kungu elkoņa dēļ. Job 35:10 Bet neviens nesaka: kur ir Dievs, mans Radītājs, kas ir naktī dod slavas dziesmas, Job 35:11 Kas mūs darījis jo izmācītus, nekā lopus virs zemes, un gudrākus pār putniem apakš debess. Job 35:12 Tie tur brēc, bet Viņš neatbild ļauno pārgalvības dēļ. Job 35:13 Tiešām, Dievs netaisnību nepaklausa un tas Visuvarenais to neuzlūko. Job 35:14 Jebšu tu saki, ka tu Viņu neredzēsi, tā tiesas lieta ir Viņa priekšā, gaidi tik uz Viņu. Job 35:15 Bet nu, ka Viņa dusmība vēl nepiemeklē, vai Viņš tādēļ vērā neliek, ka pārkāpumu ir tik daudz? Job 35:16 Un tomēr Ījabs tukšiem vārdiem atvēris savu muti un daudz runājis bez saprašanas. Job 36:0 Job 36:1 Un Elihus vēl runāja un sacīja: Job 36:2 Pagaidi man vēl maķenīt, es tev mācīšu, jo no Dieva puses vēl kas jāsaka. Job 36:3 Es meklēšu savu atzīšanu no tālienes un gādāšu savam radītājam taisnību. Job 36:4 Jo tiešām, mana valoda nav meli; tavā priekšā ir, kam atzīšanas netrūkst. Job 36:5 Redzi, Dievs ir varens un tomēr neatmet, Viņš ir varens gudrības spēkā. Job 36:6 Viņš bezdievīgam neliek dzīvot, un bēdīgam nes tiesu. Job 36:7 Viņš nenovērš savas acis no taisnā, bet pie ķēniņiem uz goda krēsla, tur Viņš tiem liek sēdēt mūžam, ka top paaugstināti. Job 36:8 Un kur cietuma ļaudis ir ķēdēs un top turēti bēdu saitēs, Job 36:9 Tur Viņš tiem dara zināmu viņu darbu un viņu pārkāpumus, ka cēlušies lepnībā. Job 36:10 Viņš tiem atdara ausi mācībai, un saka, lai atgriežas no netaisnības. Job 36:11 Ja tie nu klausa un Viņam kalpo, tad tie pavada savas dienas labumā un savus gadus laimē. Job 36:12 Un ja tie neklausa, tad tie krīt caur zobenu un mirst bez atzīšanas. Job 36:13 Bet kam neskaidra sirds, tie kurn, tie nepiesauc, kad Viņš tos saistījis. Job 36:14 Tā tad viņu dvēsele mirst jaunībā, un viņu dzīvība paiet ar mauciniekiem. Job 36:15 Bet bēdīgo Viņš izpestī viņa bēdās, un atver viņa ausis bēdu laikā. Job 36:16 Tāpat Viņš tevi izraus no bēdu rīkles uz klaju vietu, kur bēdu nav, un tavs galds būs pilns ar treknumu. Job 36:17 Bet ja tu esi pilns bezdievīgas tiesāšanās, tad tiesa un sodība tevi ķers. Job 36:18 Lai sirds rūgtums tev jel neskubina zaimot, un tā lielā pārbaudīšana lai tevi nenovērš. Job 36:19 Vai tu ar brēkšanu no bēdām tiksi vaļā, vai cīnīdamies ar visu spēku? Job 36:20 Neilgojies pēc tās nakts, kas noceļ tautas no savas vietas. Job 36:21 Sargies, negriezies pie netaisnības, jo tā tev vairāk patīk nekā pacietība. Job 36:22 Redzi, Dievs ir augsts savā spēkā; kur ir tāds mācītājs, kā Viņš? Job 36:23 Kas Viņam raudzīs uz Viņa ceļu, vai kas uz Viņu sacīs: Tu dari netaisnību? Job 36:24 Piemini, ka arī tu paaugstini Viņa darbu, par ko ļaudis dzied. Job 36:25 Visi ļaudis to skatās ar prieku, cilvēks to ierauga no tālienes. Job 36:26 Redzi, Dievs ir augsts un neizmanāms, Viņa gadu pulku nevar izdibināt. Job 36:27 Viņš savelk ūdens lāsītes, un lietus līst no viņa miglas. Job 36:28 Tas līst no padebešiem un pil uz daudz cilvēkiem. Job 36:29 Vai var izprast, kā padebeši izplešas, un kā Viņa dzīvoklis rīb? Job 36:30 Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un apklājās ar jūras dziļumiem. Job 36:31 Jo tā Viņš soda tautas un dod barības papilnam. Job 36:32 Viņa abējās rokās spīdumi, un Viņš tiem rāda, kur lai sper. Job 36:33 Pērkona balss sludina Viņu nākam, un ganāmi pulki, ka Viņš tuvu. Job 37:0 Job 37:1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas. Job 37:2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet. Job 37:3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem. Job 37:4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama. Job 37:5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam. Job 37:6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu. Job 37:7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis. Job 37:8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā. Job 37:9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums. Job 37:10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst. Job 37:11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus. Job 37:12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli, Job 37:13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt. Job 37:14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus. Job 37:15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt? Job 37:16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus? Job 37:17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā. Job 37:18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis? Job 37:19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt. Job 37:20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij! Job 37:21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās. Job 37:22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā. Job 37:23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza. Job 37:24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru. Job 38:0 Job 38:1 Tad Tas Kungs Ījabam atbildēja no vētras un sacīja: Job 38:2 Kas tas tāds, kas (Dieva) padomu aptumšo ar neprātīgiem vārdiem? Job 38:3 Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu Mani māci. Job 38:4 Kur tu biji, kad Es zemei liku pamatu? Izteic to, ja tev ir tāds gudrs prāts. Job 38:5 Vai tu zini, kas viņai mēru licis, jeb kas pār viņu ir vilcis mēra auklu? Job 38:6 Uz ko viņas pamati ierakti, jeb kas licis viņas stūra akmeni, Job 38:7 Kad rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja, un visi Dieva bērni gavilēja? Job 38:8 Jeb kas jūru aizslēdzis ar durvīm, kad tā izlauzās, un iznāca kā no mātes miesām, Job 38:9 Kad Es to ģērbu ar padebešiem, un krēslībā ietinu tā kā tinamos autos, Job 38:10 Kad Es tai noliku Savu robežu, un liku aizšaujamos un durvis, Job 38:11 Un sacīju: tiktāl tev būs nākt un ne tālāki, un še būs apgulties taviem lepniem viļņiem? Job 38:12 Vai tu savā mūžā rītam licis aust, vai auseklim rādījis savu vietu, Job 38:13 Lai satver zemes stūrus, ka tie bezdievīgie no tās top izkratīti; Job 38:14 Ka tā pārvēršas kā zieģeļa vasks un visas lietas rādās kā apģērbā, Job 38:15 Un bezdievīgiem zūd viņu gaišums, un pacelts elkonis salūst? Job 38:16 Vai tu esi nācis līdz jūras avotam un staigājis bezdibeņu dziļumos? Job 38:17 Vai tev atdarījušies nāves vārti, un vai tu esi redzējis nāves ēnas vārtus? Job 38:18 Vai esi skatījies līdz pasaules malām? Stāsti, ja tu visu to zini. Job 38:19 Kur ir tas ceļš, kur gaisma mājo, un tumsa - kur ir viņas vieta? Job 38:20 Vai tu to varētu pārvest viņas robežā un izzināt viņas nama ceļus? Job 38:21 Tu to zini, jo tai laikā tu biji piedzimis, un tev ir daudz to gadu! Job 38:22 Vai tu esi nācis, kur tie sniega krājumi, un vai esi redzējis krusas krājumus, Job 38:23 Ko Es taupu uz spaidu laiku, uz kaušanas un kara dienu? Job 38:24 Pa kuru ceļu gaisma dalās un kā austrenis izplešas virs zemes? Job 38:25 Kas lietum rādījis, kur lai gāžas, un ceļu zibeņiem un pērkoniem, Job 38:26 Ka lietus līst, kur cilvēka nav, tuksnesī, kur neviens nedzīvo, Job 38:27 Ka viņš dzirdina tukšo posta vietu un zālītei liek dīgt? Job 38:28 Vai lietum ir tēvs, vai kas dzemdinājis rasas lāsi? Job 38:29 No kura klēpja cēlies ledus, un no kā dzimusi debess salna, Job 38:30 Ka ūdeņi sastingst kā akmens, un jūras dziļumi aizsalst cieti? Job 38:31 Vai tu vari sasiet Sietiņa saites, vai atraisīt Orijona zvaigžņu saiti? Job 38:32 Vai tu zvaigznes vari izvest savā laikā un vadīt debess vāģus un viņu ratus? Job 38:33 Vai tu zini debess likumus, jeb vai proti, kā tie valda virs zemes? Job 38:34 Vai tu savu balsi vari pacelt uz padebešiem, lai ūdeņi plūst zemē uz tevi? Job 38:35 Vai vari sūtīt zibeņus, ka tie iet un uz tevi saka: redzi, še mēs esam? Job 38:36 Kas lika gudrību tumšos mākoņos un prātu debess spīdumos? Job 38:37 Kas skaita mākoņus ar gudrību, un kas māk apgāzt padebešus, Job 38:38 Ka pīšļi top aplieti, ka tie saskrien un salīp pītēs? Job 38:39 Vai tu māki medīt laupījumu priekš lauvas un pildīt jauno lauvu tukšo vēderu, Job 38:40 Kad tie nogulstas alās un biezos krūmos glūn? Job 38:41 Kas gādā krauklim barību, kad viņa bērni uz Dievu brēc un šurpu turpu skraida, kad nav ko ēst? Job 39:0 Job 39:1 Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu? Job 39:2 Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās, Job 39:3 Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes? Job 39:4 Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ. Job 39:5 Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis, Job 39:6 Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli? Job 39:7 Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird. Job 39:8 Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli. Job 39:9 Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles? Job 39:10 Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās? Job 39:11 Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā? Job 39:12 Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā? Job 39:13 Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas? Job 39:14 Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst, Job 39:15 Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt. Job 39:16 Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā. Job 39:17 Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas. Job 39:18 Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku. Job 39:19 Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm? Job 39:20 Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas. Job 39:21 Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam. Job 39:22 Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena. Job 39:23 Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib, Job 39:24 Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan. Job 39:25 Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni. Job 39:26 Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu? Job 39:27 Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā? Job 39:28 Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem. Job 39:29 No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu. Job 39:30 Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir. Job 40:0 Job 40:1 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam un sacīja: Job 40:2 Vai vainotājs ies tiepties ar to Visuvareno? Kas Dievu pamāca, lai uz to atbild! Job 40:3 Bet Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja: Job 40:4 Redzi, es esmu mazs, ko lai es Tev atbildu? Es likšu roku uz muti. Job 40:5 Es reiz esmu runājis, bet vairs neatbildēšu; un otru reiz, bet vairs to nedarīšu. Job 40:6 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam no vētras un sacīja: Job 40:7 Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu mani māci. Job 40:8 Vai tu Manu tiesu iznīcināsi, vai tu Mani pazudināsi, ka tu būtu taisns? Job 40:9 Jeb vai tev ir tāds elkonis kā tam stipram Dievam, vai tev ir pērkona balss kā viņam? Job 40:10 Aptērpies tad ar greznību un augstību, un apģērbies ar lielu godu un godību. Job 40:11 Izgāz savas dusmības bardzību, un uzlūko visus lepnos un pazemo tos. Job 40:12 Uzlūko visus lepnos un gāz tos zemē un satriec tos bezdievīgos savā vietā. Job 40:13 Guldi tos kapā pīšļos un sedz viņu vaigus ar tumsību. Job 40:14 Tad arī Es tevi teikšu, ka tava labā roka tev palīdzējusi. Job 40:15 Redzi nu, beēmots (upes-zirgs), ko Es līdz ar tevi esmu radījis, ēd zāli kā vērsis. Job 40:16 Redzi jel, viņa spēks ir viņa gurnos un viņa stiprums viņa vēdera dzīslās. Job 40:17 Viņš kustina savu asti kā ciedra koku, viņa cisku dzīslas kopā ir sapītas. Job 40:18 Viņa kauli ir kā ciets varš, viņa locekļi kā dzelzs mieti. Job 40:19 Viņš ir Dieva ceļu pirmais; kas viņu radījis, Tas viņam devis savu zobenu. Job 40:20 Kalni viņam izdod barību, un tur trencās visi lauka zvēri. Job 40:21 Koku biezumā viņš apgulstas, niedrēs un dūņās paslēpies. Job 40:22 Koku biezums viņu apsedz ar savu ēnu, upes kārkli viņu apslēpj. Job 40:23 Redzi, kad upe plūst, tad viņš nedreb, viņš ir drošs, kad Jardāne pat līdz viņa mutei celtos. Job 40:24 Vai viņu var gūstīt, viņa acīm redzot? vai viņam virvi var vilkt caur nāsīm? Job 41:0 Job 41:1 Vai tu levijatanu vari ķert ar makšķeri, jeb viņa mēli ar dziļi iemestu virvi? Job 41:2 Vai tu viņam riņķi māki likt nāsīs un ar asmeni izdurt viņa žaunas? Job 41:3 Vai tu domā, ka tas tevis daudz lūgsies un labus vārdus uz tevi runās? Job 41:4 Vai viņš derēs derību ar tevi, ka tu viņu vari ņemt par mūžīgu vergu? Job 41:5 Vai tu ar viņu varēsi spēlēties kā ar putniņu, jeb viņu saistīsi savām meitām? Job 41:6 Vai zvejnieku biedrībā viņu pārdod, vai viņu izdala pircējiem? Job 41:7 Vai tu viņa ādu vari piedurt pilnu ar šķēpiem, jeb viņa galvu ar žebērkļiem? Job 41:8 Kad tu savu roku viņam pieliksi, tad pieminēsi, kāds tas karš, un vairs to nedarīsi. Job 41:9 Redzi, tāda cerība ir velti; jau viņu ieraugot krīt gar zemi. Job 41:10 Neviens nav tik drošs, viņu kaitināt, - kas tad būtu, kas Man varētu celties pretim? Job 41:11 Kas Man ko laba papriekš darījis, ka Man to bija atmaksāt? Kas ir apakš visām debesīm, tas Man pieder. Job 41:12 Un lai vēl pieminu viņa locekļus, stiprumu un viņa vareno augumu. Job 41:13 Kas drīkstētu viņa bruņas atsegt, kas līst viņa zobu starpā? Job 41:14 Kas viņa vaiga žokļus var atplēst? Ap viņa zobiem ir briesmas. Job 41:15 Lepni ir viņa bruņu zvīņas, cieti kā ar zieģeli saspiesti kopā. Job 41:16 Viens tik tuvu pie otra, ka ne vējš netiek starpā. Job 41:17 Tie līp viens pie otra, un turas kopā, ka nešķiras. Job 41:18 Viņš šķauda ugunis, un viņa acis ir kā rīta blāzmas stari. Job 41:19 No viņa mutes šaujās ugunis, degošas dzirksteles no tās izlec. Job 41:20 No viņa nāsīm iziet dūmi kā no verdoša poda un katla. Job 41:21 Viņa dvaša varētu iededzināt ogles, un liesmas iziet no viņa mutes. Job 41:22 Viņa kakls ir visai stiprs, un viņa priekšā lec bailes. Job 41:23 Viņa miesas locekļi kā sakalti, tie turas cieti kopā, ka nevar kustināt. Job 41:24 Viņa sirds ir cieta kā akmens un cieta kā apakšējais dzirnu akmens. Job 41:25 Kad viņš ceļas, tad stiprie izbīstas, no bailēm tie paģībst. Job 41:26 Kad viņam cērt ar zobenu, tas nekož, nedz šķēps, ne bulta, ne žebērklis. Job 41:27 Dzelzs priekš viņa kā salmi, un varš kā sapraulējis koks. Job 41:28 Bulta viņu neaiztrieks; lingas akmeņi viņam ir kā pelus. Job 41:29 Lielas bozes viņam ir kā pelus, viņš smejas, kad šķēps svelpj. Job 41:30 Viņa pavēderē asi kasīkļi, un kā ar ecešām viņš brauc pa dubļiem. Job 41:31 Viņš dara, ka dziļumi verd kā pods, un sajauc jūru kā zalves virumu. Job 41:32 Kur viņš gājis ceļš spīd; tie ūdens viļņi ir kā sudraboti. Job 41:33 Virs zemes cits viņam nav līdzinājams, viņš tāds radīts, ka nebīstas. Job 41:34 Viss, kas ir augsts, viņam nav nekas; viņš visu lepno zvēru ķēniņš. Job 42:0 Job 42:1 Tad Ījabs Tam Kungam atbildēja un sacīja: Job 42:2 Es atzīstu, ka Tu visu iespēji, un nekāds padoms Tev nav neizdarāms. Job 42:3 Kas tas tāds, kas Dieva padomu neprātīgi aptumšo? Tā tad es esmu runājis, ko nesapratu, man visai brīnišķas lietas, ko nezināju. Job 42:4 Klausi jel, un es runāšu, es tev vaicāšu, un Tu mani pamāci. Job 42:5 Ausīm es no Tevis biju dzirdējis, bet nu mana acs Tevi redzējusi. Job 42:6 Tāpēc man ir žēl un sirds man sāp par to pīšļos un pelnos. - Job 42:7 Un notikās, kad Tas Kungs šos vārdus uz Ījabu bija runājis, tad Tas Kungs sacīja uz Elifasu no Temanas: manas dusmas ir iedegušās pret tevi un pret taviem diviem draugiem, jo jūs neesat pareizi runājuši par mani, kā Mans kalps Ījabs. Job 42:8 Tādēļ ņemat sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejat pie Mana kalpa Ījaba un upurējiet dedzināmos upurus priekš sevis, un lai Mans kalps Ījabs par jums lūdz; jo viņu Es uzlūkošu, ka Es jums nedaru pēc jūsu ģeķības; jo jūs neesat pareizi par Mani runājuši, kā Mans kalps Ījabs. Job 42:9 Tā Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas nogāja un darīja, kā Tas Kungs uz tiem bija sacījis, un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu. Job 42:10 Un Tas Kungs novērsa Ījaba cietumu, kad viņš par saviem draugiem lūdza; un Tas Kungs atdeva Ījabam visu otrtik kā tam bijis. Job 42:11 Un visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi, kas viņu iepriekš bija pazinuši, nāca pie viņa un ēda maizi ar to viņa namā, un žēloja viņu un iepriecināja viņu par visu nelaimi, ko Tas Kungs tam bija uzlicis. Un tie viņam deva ikkatrs vienu kesitu naudas un ikkatrs vienu zelta pieres rotu. Job 42:12 Un Tas Kungs svētīja Ījabu beidzot vairāk nekā papriekš, ka tam bija četrpadsmit tūkstoš avis un seštūkstoš kamieļi un tūkstoš jūgi vēršu un tūkstoš ēzeļu mātes. Job 42:13 Viņam arī dzima septiņi dēli un trīs meitas. Job 42:14 Un viņš nosauca tās pirmās vārdu Jemimu un tās otras vārdu Ķeciju un tās trešās vārdu Ķerenapuku. Job 42:15 Un visā tai zemē tik skaistas sievas neatrada kā Ījaba meitas. Un viņu tēvs tām deva mantību starp viņu brāļiem. Job 42:16 Un Ījabs dzīvoja pēc tam simts četrdesmit gadus un redzēja bērnus un bērnu bērnus līdz ceturtam augumam. Job 42:17 Un Ījabs nomira vecs un labi padzīvojis.
Psalms 0:0
Psalms 1:0 Psalms 1:1 Svētīgs tas cilvēks, kas nestaigā bezdievīgo runās, nedz stāv uz grēcinieku ceļa, nedz sēž mēdītāju biedrībā; Psalms 1:2 Bet kam labs prāts pie Tā Kunga bauslības, un kas Viņa bauslību pārdomā dienās, naktīs. Psalms 1:3 Jo tas ir kā koks stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes savā laikā, un viņa lapas nesavīst, un viss, ko viņš dara, tas labi izdodas. Psalms 1:4 Tā nav bezdievīgiem, bet tie ir kā pelus, ko vējš izputina. Psalms 1:5 Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs sodā, nedz grēcinieki taisno draudzē. Psalms 1:6 Jo Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ies bojā. Psalms 2:0 Psalms 2:1 Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Psalms 2:2 Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto. Psalms 2:3 Sarausim viņu saites un atmetīsim viņu virves! Psalms 2:4 Bet kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku. Psalms 2:5 Tad Viņš runās uz tiem Savās dusmās, un ar Savu bardzību Viņš tos iztrūcinās. Psalms 2:6 Bet Es Savu ķēniņu esmu svaidījis pār Ciānu, Savu svēto kalnu. Psalms 2:7 Es sludināšu likumu: Tas Kungs uz mani sacījis: tu esi Mans Dēls, šodien Es tevi esmu dzemdinājis. Psalms 2:8 Prasi Man, tad Es tev došu tautas par mantību, un pasaules galus par īpašumu. Psalms 2:9 Tu tos satrieksi ar dzelzs rīksti, kā podnieka trauku tu tos sadauzīsi. Psalms 2:10 Nu tad, jūs ķēniņi, paliekat prātīgi, liekaties pamācīties, jūs soģi virs zemes. Psalms 2:11 Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un priecājaties ar drebēšanu. Psalms 2:12 Skūpstāt To Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs bojā neejat uz ceļa, jo drīz Viņa dusmas iedegsies, bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras. Psalms 3:0 Psalms 3:1 Dāvida dziesma, kad tas bēga no sava dēla Absaloma. Ak Kungs! cik daudz manu pretinieku! Daudz, kas ceļas pret mani Psalms 3:2 Daudz saka uz manu dvēseli: tai pestīšanas nav pie Dieva.(Sela.) Psalms 3:3 Bet Tu, Kungs, esi par bruņām ap mani, mana godība un kas paceļ manu galvu. Psalms 3:4 Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, un Viņš mani paklausa no Sava svētā kalna. (Sela.) Psalms 3:5 Es apgūlos un aizmigu, un atmodos, jo Tas Kungs mani uztur Psalms 3:6 Es nebīstos no daudz tūkstošiem ļaužu, kas visapkārt pret mani stājās. Psalms 3:7 Celies, Kungs, glābi mani, mans Dievs, jo Tu visiem maniem ienaidniekiem siti vaigā, Tu bezdievīgiem salauzi zobus. Psalms 3:8 Pie Tā Kunga ir pestīšana! Tava svētība pār Taviem ļaudīm! (Sela.) Psalms 4:0 Psalms 4:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz koklēm. Kad es saucu, tad paklausi mani, Tu, manas taisnības Dievs; bēdās Tu mani esi iepriecinājis; esi man žēlīgs un paklausi manu lūgšanu. Psalms 4:2 Cilvēku bērni, cik ilgi mans gods paliks kaunā? Cik ilgi jūs mīlēsiet nīcīgas lietas un meklēsiet melus? (Sela.) Psalms 4:3 Atzīstiet jel, ka Tas Kungs brīnišķi vadījis to, kas Viņu bīstas; Tas Kungs mani paklausa, kad es Viņu piesaucu. Psalms 4:4 Dusmojiet, bet negrēkojiet, runājiet savā sirdī uz savām gultām un esiet klusu (Sela.) Psalms 4:5 Upurējiet taisnības upurus un paļaujaties uz To Kungu. Psalms 4:6 Daudzi saka: kas mums rādīs labumu? Pacel, ak Kungs, pār mums Sava vaiga gaišumu. Psalms 4:7 Tu manai sirdij devis vairāk prieka nekā viņiem, kad tiem labības un vīna papilnam. Psalms 4:8 Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo Tu vien, Kungs dari, ka es droši dzīvoju. Psalms 5:0 Psalms 5:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz stabulēm. Ak Kungs, klausies uz maniem vārdiem, ņem vērā manas domas. Psalms 5:2 Samani manas kliegšanas balsi, mans ķēniņ un mans Dievs, jo es Tevi gribu pielūgt. Psalms 5:3 Rītos, ak Kungs, klausi manu balsi, rītos es uz Tevi gribu sataisīties un skatīties. Psalms 5:4 Jo Tu neesi tāds Dievs, kam bezdievība patīk; kas ir ļauns, tas pie Tevis nepaliek. Psalms 5:5 Trakotāji nepastāvēs priekš Tavām acīm, Tu ienīsti visus ļauna darītājus. Psalms 5:6 Tu nomaitā melkuļus, asins vainīgie un viltnieki Tam Kungam ir negantība. Psalms 5:7 Bet es iešu Tavā namā caur Tavu lielo žēlastību, es pielūgšu Tava svētuma mājoklī, Tevi bīdamies. Psalms 5:8 Kungs, vadi mani pēc Savas taisnības, manu glūnētāju dēļ, dari līdzenu Savu ceļu manā priekšā. Psalms 5:9 Jo viņu mutē nav nekādas patiesības, viņu sirdīs ir ļaunums, viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savu mēli tie glauda. Psalms 5:10 Sodi tos, ak Dievs, lai tie krīt no saviem padomiem; atstum tos viņu lielos noziegumos, jo tie pret Tevi sacēlušies, Psalms 5:11 Bet lai priecājās visi, kas uz Tevi cerē, mūžīgi lai tie gavilē, jo Tu tos pasargi; lai līksmojās iekš Tevis, kas Tavu vārdu mīļo. Psalms 5:12 Jo Tu, Kungs, svētīsi to taisno, un to pušķosi ar žēlastību kā ar bruņām. Psalms 6:0 Psalms 6:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz koklēm ar astoņām stīgām. Ak Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā! Psalms 6:2 Kungs, esi man žēlīgs, jo es esmu noguris, dziedini mani, Kungs, jo mani kauli ir iztrūkušies, Psalms 6:3 Un mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, cik ilgi? Psalms 6:4 Griezies atpakaļ, Kungs, izglābi manu dvēseli, atpestī mani Tavas žēlastības dēļ. Psalms 6:5 Jo nāvē Tevi nepiemin; kas kapā Tevi slavēs? Psalms 6:6 Es esmu piekusis no savas vaidēšanas, uz savas gultas es raudu cauru nakti, mana guļama vieta plūst no asarām, Psalms 6:7 Mana acs ir noģindusi no skumības, un ir novītusi manu ienaidnieku dēļ. Psalms 6:8 Atkāpjaties no manis, visi ļauna darītāji, jo Tas Kungs klausa manu raudu balsi. Psalms 6:9 Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu pielūgšanu Tas Kungs pieņem. Psalms 6:10 Visi mani ienaidnieki paliks kaunā, tie ļoti iztrūksies, atkāpsies un paliks kaunā piepeši. Psalms 7:0 Psalms 7:1 Dāvida dziesma, ko viņš Tam Kungam dziedāja, par Benjaminieti Kušu. Kungs, mans Dievs, uz Tevi es paļaujos, atpestī mani no visiem maniem vajātājiem un izglābi mani, Psalms 7:2 Ka tas manu dvēseli nelaupa kā lauva, to saplosīdams, tādēļ ka glābēja nav. Psalms 7:3 Kungs, mans Dievs, ja to esmu darījis, ja netaisnība ir manās rokās, Psalms 7:4 Ja esmu ļaunu maksājis tam, kas mierīgi ar mani dzīvoja, vai aplaupījis to, kas mani bez vainas apbēdināja, Psalms 7:5 Tad lai ienaidnieks manu dvēseli vajā un panāk, lai samin manu dzīvību pie zemes un noliek manu godu pīšļos. (Sela.) Psalms 7:6 Celies, ak Kungs, Savā dusmībā, stājies pretī manu spaidītāju bardzībai, uzmosties manis labad; Tu tiesu turēsi. Psalms 7:7 Tautu pulks lai metās ap Tevi, bet Tu pār to atkal pacelies augstībā. Psalms 7:8 Tas Kungs nesīs tiesu tām tautām; tiesā mani, Kungs, pēc manas taisnības un manas bezvainības. Psalms 7:9 Lai jel beidzās bezdievīgo niknums, bet stiprini to taisno, jo Tu pārbaudi sirdis un īkstis, ak taisnais Dievs! Psalms 7:10 Manas priekšturamās bruņas ir Dieva rokā, Viņš palīdz tiem sirds taisniem. Psalms 7:11 Dievs ir taisns soģis un tāds Dievs, kas ikdienas biedina. Psalms 7:12 Ja kas negrib atgriezties, tad viņš savu zobenu trinis, savu stopu uzvilcis un sataisījis, Psalms 7:13 Un priekš tā nāvīgus ieročus salicis, savas bultas darījis degošas. Psalms 7:14 Redzi, kāds ieņem netaisnību un nesās ar nelaimi, bet dzemdē nieku. Psalms 7:15 Tas bedri racis un izmetis, bet iekritis tai bedrē, ko taisījis. Psalms 7:16 Viņa ļaunums atgriezīsies uz viņa galvu, un viņa varas darbs nometīsies uz viņa galvas virsu. Psalms 7:17 Es slavēšu To Kungu Viņa taisnības dēļ, un dziedāšu Tā Kunga, tā Visaugstākā, Vārdam. Psalms 8:0 Psalms 8:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, uz Ģittit. Kungs, mūsu valdītājs, kāds augsti godājams ir Tavs Vārds visās zemēs, kas esi cēlis Savu godību pār debesīm! Psalms 8:2 No bērniņu un zīdāmo mutes Tu esi sataisījis spēku, Savu pretinieku dēļ, apklusināt ienaidnieku un atriebēju. Psalms 8:3 Kad es redzu Tavu debesi, Tavu pirkstu darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi taisījis: - Psalms 8:4 Kas ir tas cilvēks, ka Tu viņu piemini, un tas cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Psalms 8:5 Tu viņu mazliet no Dieva esi atšķīris, un ar godību un jaukumu Tu viņu esi pušķojis. Psalms 8:6 Tu viņu esi iecēlis par valdnieku pār Tavu roku darbiem, visu Tu esi licis apakš viņa kājām, Psalms 8:7 Avis un vēršus visnotaļ, arī lauka zvērus, Psalms 8:8 Putnus apakš debess, zivis jūrā, kas jūras ceļus pārstaigā. Psalms 8:9 Kungs, mūsu valdītājs, kāds augsti godājams ir Tavs Vārds visās zemēs! Psalms 9:0 Psalms 9:1 Dāvida dziesma, dziesmu vadonim, pēc „mūt-laben.“ Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus. Psalms 9:2 Es priecāšos iekš Tevis un līksmošos, es dziedāšu Tavam Vārdam, ak Visuaugstākais. Psalms 9:3 Ka mani ienaidnieki ir griezušies atpakaļ, krituši un bojā gājuši Tavā priekšā. Psalms 9:4 Jo Tu esi iztiesājis manu tiesu un manu tiesas lietu, Tu sēdi uz Sava godības krēsla, taisns soģis. Psalms 9:5 Tu rāji pagānus un nomaitā bezdievīgo, viņu vārdu Tu izdeldi mūžīgi mūžam, Psalms 9:6 Ienaidnieks pagalam! Mūžīgi izpostīts! Pilsētas Tu esi nopostījis, viņu piemiņa ir iznīkusi līdz ar viņām. Psalms 9:7 Bet Tas Kungs valda mūžīgi, Savas godības krēslu Viņš sataisījis uz tiesu. Psalms 9:8 Un Viņš tiesās pasauli ar taisnību, un spriedīs par tautām ar patiesību. Psalms 9:9 Un Tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā. Psalms 9:10 Un uz Tevi cerēs, kas Tavu Vārdu pazīst, jo Tu, ak Kungs, neatstāj, kas Tevi meklē. Psalms 9:11 Dziedājiet Tam Kungam, kas Ciānā mājo, sludinājiet tiem ļaudīm Viņa darbus. Psalms 9:12 Jo Viņš piemeklē asinis, Viņš tās piemin, Viņš neaizmirst nabaga brēkšanu. Psalms 9:13 Esi man žēlīgs, ak Kungs, uzlūko manas bēdas, kas man notiek no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini no nāves vārtiem. Psalms 9:14 Tādēļ es sludināšu visu Tavu slavu Ciānas meitas vārtos, es līksmošos par Tavu pestīšanu. Psalms 9:15 Pagāni nogrimuši tai bedrē, ko tie bija rakuši, viņu kāja ir gūstīta tai tīklā, ko tie bija apslēpuši. Psalms 9:16 Tas Kungs ir parādījies, Viņš tiesu nesis, bezdievīgais ir satīstījies savā roku darbā: (kokļu skaņa. Sela.) Psalms 9:17 Bezdievīgie griezīsies atpakaļ uz elli, visi pagāni, kas Dievu aizmirst. Psalms 9:18 Jo nabags nemūžam netaps aizmirsts, un bēdu ļaužu cerība neies bojā ne mūžam. Psalms 9:19 Celies, ak Kungs, ka cilvēki nepārvar, lai pagāni top tiesāti priekš Tava vaiga. Psalms 9:20 Met, ak Kungs, bailību uz tiem, lai pagāni atzīst, ka tie ir cilvēki. (Sela.) Psalms 10:0 Psalms 10:1 Kāpēc Tu, Kungs, stāvi no tālienes, paslēpies bēdu laikā? Psalms 10:2 No bezdievīgā lepnības bailes nāk nabagam; lai tie top gūstīti savās blēņās, ko tie izdomājuši. Psalms 10:3 Jo bezdievīgais lielās ar savas dvēseles kārību, plēsējs lād, viņš zaimo To Kungu. Psalms 10:4 Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā par nevienu; visas viņa domas ir: Dieva neesam. Psalms 10:5 Viņa ceļi allažiņ izdodas, Tava sodība ir tālu no viņa; šņākdams viņš turas pret visiem saviem pretiniekiem. Psalms 10:6 Viņš saka savā sirdī: es netapšu kustināts, jo ļaunumā es nenākšu līdz radu radiem. Psalms 10:7 Viņa mute pilna lāstu un viltus un varmācības, apakš viņa mēles ir grūtums un bēdas. Psalms 10:8 Viņš, sēž paslēpies aiz sētām, viņš nokauj nenoziedzīgo slepenās vietās, viņa acis glūn uz nabagu. Psalms 10:9 Viņš glūn slepenībā kā lauva savā alā, viņš glūn sakampt bēdīgo, viņš sakampj bēdīgo, to ievilkdams savā tīklā. Psalms 10:10 Viņš tup un nometās un uzkrīt ar varu nelaimīgiem. Psalms 10:11 Viņš saka savā sirdī: Dievs ir aizmirsis, Viņš Savu vaigu apslēpis, Viņš neredz ne mūžam. Psalms 10:12 Celies, ak Dievs Kungs, pacel Savu roku, neaizmirsti bēdīgos. Psalms 10:13 Kādēļ bezdievīgais Dievu zaimos un sacīs savā sirdī: Tu nemeklēsi? Psalms 10:14 Tu gan redzi, jo Tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to Savās rokās; nelaimīgais uz Tevi paļaujas, Tu esi bāriņa palīgs. Psalms 10:15 Salauz bezdievīgā elkoni un meklē ļaunā bezdievību, ka to vairs neatrod. Psalms 10:16 Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no Viņa zemes, Psalms 10:17 Nabagu ilgošanos Tu klausi, ak Kungs! Tu viņiem sirdi stiprini, Tava auss to liek vērā, Psalms 10:18 Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus. Psalms 11:0 Psalms 11:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. 2. Es paļaujos uz To Kungu. Kā tad jūs sakāt uz manu dvēseli: skrej uz saviem kalniem kā putns! Psalms 11:2 Jo redzi, bezdievīgie uzvelk stopu, tie liek savas bultas uz auklām, slepeni šaut tos, kas sirds taisni. Psalms 11:3 Jo pamati top nopostīti; ko darīs taisnais? Psalms 11:4 Tas Kungs ir Savā svētā namā, Tā Kunga godības krēsls ir debesīs, Viņa acis skatās, Viņa acu skati pārmana cilvēku bērnus. Psalms 11:5 Tas Kungs pārbauda taisno, bet bezdievīgo un varas darbu mīļotāju Viņa dvēsele ienīst. Psalms 11:6 Pār bezdievīgiem Viņš liks līt valgiem, ugunij un sēram, un varena vētra būs viņu daļa. Psalms 11:7 Jo Tas Kungs ir taisns, Viņš mīļo taisnību, Viņa vaigs uzlūko taisno. Psalms 12:0 Psalms 12:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim uz astoņām stīgām. Palīdz, ak Kungs! Jo svētie ir zustin zuduši, un ticīgo ir maz starp cilvēku bērniem. Psalms 12:2 Tie runā nelietību ikviens ar savu tuvāko; lūpām smaidīdami, ar divējādu sirdi tie runā. Psalms 12:3 Lai Tas Kungs izdeldē visu liekulību, to mēli, kas runā lielību, Psalms 12:4 Kas saka: mēs pārvarēsim ar savu mēli, mūsu mute ir ar mums; kas mums ir par kungu? Psalms 12:5 Tad nu nabagu postīšanas dēļ un bēdīgo nopūšanās dēļ Es celšos, saka Tas Kungs: Es došu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojās. Psalms 12:6 Tā Kunga vārdi ir šķīsti vārdi, kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts. Psalms 12:7 Kaut Tu, ak Kungs, tos gribētu pasargāt, kaut Tu mūs gribētu paglabāt no šīs cilts mūžīgi. Psalms 12:8 Bezdievīgie lepni staigā visapkārt, kur netiklība augsti ceļas starp cilvēku bērniem. Psalms 13:0 Psalms 13:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Cik ilgi, ak Kungs, Tu mani it visai aizmirsti? Cik ilgi Tu apslēpi Savu vaigu priekš manis? Psalms 13:2 Cik ilgi man būs padomu meklēt savā dvēselē un savā sirdī ikdienas baiļoties? Cik ilgi mans ienaidnieks pār mani paaugstināsies? Psalms 13:3 Skaties, paklausi mani, ak Kungs, mans Dievs, apgaismo manas acis, ka es nāvē neaizmiegu, Psalms 13:4 Ka mans ienaidnieks nesaka: es viņu esmu pārvarējis, un ka mani pretinieki nepriecājās, ka es šaubos. Psalms 13:5 Bet es cerēju uz Tavu žēlastību, mana sirds līksmojās iekš Tavas pestīšanas. Psalms 13:6 Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man labu dara. Psalms 14:0 Psalms 14:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Ģeķi saka savā sirdī Dieva nav; tie ir samaitājušies un sagānījušies ar savu darbošanos, neviena nav, kas labu dara. Psalms 14:2 Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, raudzīt, vai jel kas būtu prātīgs, kas meklē Dievu. Psalms 14:3 Bet tie visi atkāpušies, visnotaļ smirdoši tapuši, neviena nav, kas labu dara, nav it neviena. Psalms 14:4 Vai tad nav nekādas atzīšanas tiem ļauna darītājiem, kas ēd manus ļaudis, tā kā ēd maizi, bet To Kungu tie nepiesauc? Psalms 14:5 Tad tie bīdamies izbīstas, jo Dievs ir pie tās taisnās cilts. Psalms 14:6 Jūs nievājat nabaga padomu, bet Tas Kungs ir viņa patvērums. Psalms 14:7 Ak! Kaut no Ciānas nāktu Israēla pestīšana! Kad Tas Kungs atkal atved Savus cietuma ļaudis, tad Jēkabs priecāsies un Israēls līksmosies. Psalms 15:0 Psalms 15:1 Dāvida dziesma. Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī? un kas dzīvos uz Tava svētā kalna? Psalms 15:2 Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara un patiesību runā no sirds dziļuma; Psalms 15:3 Kas ar savu mēli citu neaprunā, savam tuvākam ļauna nedara, un neceļ kauna valodu pret savu tuvāko; Psalms 15:4 Kas bezdievīgo neciena, bet godā tos, kas To Kungu bīstas, kas zvērējis sev par skādi, un to nepārkāpj; Psalms 15:5 Kas savu naudu nedod uz netaisniem augļiem un neņem dāvanas pret nenoziedzīgo. Kas tā turas, tas nešaubīsies ne mūžam. Psalms 16:0 Psalms 16:1 Dāvida sirds dziesma. Pasargi mani, ak Dievs! jo es paļaujos uz Tevi. Psalms 16:2 Es saku uz To Kungu: Tu esi Tas Kungs, bez Tevis man labuma nav. Psalms 16:3 Pie tiem svētiem, kas virs zemes, un tiem godīgiem ir viss mans labais prāts. Psalms 16:4 Tiem, kas pieņem citu dievu, būs lielas sāpes; es neupurēšu viņu asiņu dzeramos upurus, un neņemšu savā mutē viņu vārdu. Psalms 16:5 Tas Kungs ir mana tiesa un mana daļa, Tu glabā manu mantas tiesu. Psalms 16:6 Man daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, man ir nākusi skaista manta. Psalms 16:7 Es slavēšu To Kungu, kas man dod padomu, pat naktī mana sirds mani pamāca. Psalms 16:8 Es turu To Kungu bez mitēšanās savā priekšā, jo Viņš man ir pa labai rokai, - es nešaubīšos. Psalms 16:9 Tādēļ mana sirds priecājās, un mans gods līksmojās, un pat mana miesa dzīvos droši. Psalms 16:10 Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, Savam Svētam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu. Psalms 16:11 Tu man dari zināmu dzīvības ceļu, priekš Tava vaiga ir līksmošanās pilnība, un prieks un jaukums pie Tavas labās rokas mūžīgi. Psalms 17:0 Psalms 17:1 Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām. Psalms 17:2 No tava vaiga lai nāk mana tiesa; tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība. Psalms 17:3 Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt. Psalms 17:4 Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām. Psalms 17:5 Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās. Psalms 17:6 Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu. Psalms 17:7 Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tvērās pie Tavas labās rokas. Psalms 17:8 Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani savu spārnu pavēnī Psalms 17:9 No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās. Psalms 17:10 Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni. Psalms 17:11 Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes. Psalms 17:12 Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies. Psalms 17:13 Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā, Psalms 17:14 No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem. Psalms 17:15 Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja. Psalms 18:0 Psalms 18:1 Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums. Psalms 18:2 Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs. Psalms 18:3 Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem. Psalms 18:4 Nāves saites ap mani tinās, un Beliala(iznīcības) upes mani izbiedēja. Psalms 18:5 Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. Psalms 18:6 Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs. Psalms 18:7 Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās. Psalms 18:8 Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās. Psalms 18:9 Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām. Psalms 18:10 Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem. Psalms 18:11 Viņš lika tumsību Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši. Psalms 18:12 No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem. Psalms 18:13 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus. Psalms 18:14 Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja. Psalms 18:15 Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas. Psalms 18:16 Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem. Psalms 18:17 Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es. Psalms 18:18 Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums. Psalms 18:19 Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani. Psalms 18:20 Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod. Psalms 18:21 Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva. Psalms 18:22 Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis. Psalms 18:23 Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem. Psalms 18:24 Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm. Psalms 18:25 Pie tiem svētiem Tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs. Psalms 18:26 Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini). Psalms 18:27 Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo. Psalms 18:28 Jo Tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību. Psalms 18:29 Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem. Psalms 18:30 Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas. Psalms 18:31 Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs? Psalms 18:32 Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus. Psalms 18:33 Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā. Psalms 18:34 Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus. Psalms 18:35 Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina. Psalms 18:36 Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši. Psalms 18:37 Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis. Psalms 18:38 Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām. Psalms 18:39 Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas. Psalms 18:40 Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu. Psalms 18:41 Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild. Psalms 18:42 Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām. Psalms 18:43 Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos. Psalms 18:44 Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies. Psalms 18:45 Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm. Psalms 18:46 Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs. Psalms 18:47 Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis; Psalms 18:48 Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem. Psalms 18:49 Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam, Psalms 18:50 Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi. Psalms 19:0 Psalms 19:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Debesis izteic tā stiprā Dieva godu, un izplatījums pasludina Viņa roku darbu. Psalms 19:2 Diena dienai to liecina, un nakts naktij to dara zināmu. Psalms 19:3 Nav ne valodas ne runas, kur viņu balsi nedzird. Psalms 19:4 Viņu skaņa iziet pa visu zemes virsu, un viņu valoda līdz pasaules galam. Viņš saulei telti tur darījis. Psalms 19:5 Un tā iziet kā brūtgāns no sava kambara, un priecājās kā kāds varonis ceļu tecēt. Psalms 19:6 No viena debess gala viņa uzlec un tek apkārt līdz otram galam, un priekš viņas karstuma nekas nav apslēpts. Psalms 19:7 Tā Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli, Tā Kunga liecība ir patiesīga un dara neprātīgo gudru. Psalms 19:8 Tā Kunga pavēles ir taisnas un dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir šķīsts un apskaidro acis. Psalms 19:9 Tā Kunga bijāšana ir šķīsta un pastāv mūžīgi, Tā Kunga tiesas ir patiesība un visas kopā taisnas. Psalms 19:10 Tās ir vairāk iekārojamas nekā zelts un daudz tīra zelta un, tās ir saldākas nekā medus un tīrs medus. Psalms 19:11 Arī tavs kalps caur tām top skaidri pamācīts, tam ir daudz algas, kas tās tur. Psalms 19:12 Kas samana tās maldīšanās? Šķīsti mani no apslēptām vainām. Psalms 19:13 Pasargi Savu kalpu arī no tīšiem grēkiem, ka tie nevalda pār mani; tad es būšu bezvainīgs un šķīsts no lielām pārkāpšanām. Psalms 19:14 Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak Kungs, mans patvērums un mans Pestītājs. Psalms 20:0 Psalms 20:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Lai Tas Kungs tevi paklausa bēdu laikā, lai Jēkaba Dieva vārds tevi paaugstina. Psalms 20:2 Lai Viņš tev palīdzību sūta no svētās vietas un tevi spēcina no Ciānas. Psalms 20:3 Lai Viņš piemin visus tavus upurus, un tavus dedzināmos upurus tur par trekniem. Psalms 20:4 Lai Viņš tev dod pēc tavas sirds, un piepilda visus tavus padomus. Psalms 20:5 Mēs priecāsimies par tavu pestīšanu, un sava Dieva vārdā mēs celsim karogu; lai Tas Kungs piepilda visas tavas lūgšanas. Psalms 20:6 Nu es zinu, ka Tas Kungs Savam svaidītam palīdz; Viņš to paklausīs no Savām svētām debesīm caur Savas labās rokas stipro pestīšanu. Psalms 20:7 Šie paļaujas uz ratiem un šie uz zirgiem, bet mēs pieminam Tā Kunga, sava Dieva, vārdu. Psalms 20:8 Tie ir gāzušies un krituši, bet mēs esam cēlušies un stāvam. Psalms 20:9 Ak Kungs, palīdzi ķēniņam! Lai viņš mūs paklausa tai dienā, kad saucam. Psalms 21:0 Psalms 21:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kungs, par Tavu spēku ķēniņš priecājās, un cik ļoti viņš līksmojās par Tavu pestīšanu! Psalms 21:2 Tu viņam dod, ko viņa sirds kāro, un neliedzi, ko viņa mute lūdz. (Sela.) Psalms 21:3 Jo Tu nāci viņam pretim ar labu svētīšanu, Tu lieci uz viņa galvu kroni no šķīsta zelta. Psalms 21:4 Viņš lūdz no Tevis dzīvību, to Tu viņam esi devis, ilgu dzīvošanu mūžīgi mūžam. Psalms 21:5 Viņam ir liela godība caur Tavu pestīšanu, Tu lieci godību un jaukumu uz viņu. Psalms 21:6 Jo Tu viņu iecēli par svētību mūžīgi, Savā priekšā Tu viņu iepriecini ar prieku. Psalms 21:7 Jo ķēniņš cerē uz To Kungu, un caur tā Visuaugstākā žēlastību viņš nešaubīsies. Psalms 21:8 Tava roka atradīs visus Tavus ienaidniekus, Tava labā roka atradīs Tavus nīdētājus. Psalms 21:9 Tu tos darīsi kā degošu cepli Savas dusmības laikā; Tas Kungs tos aprīs Savā bardzībā, un uguns tos norīs. Psalms 21:10 Viņu augļus Tu nomaitāsi no zemes virsas un viņu dzimumu no cilvēku bērniem. Psalms 21:11 Jo tie ļaunu pret Tevi darījuši, tie izdomāja negantību, bet nespēja to izdarīt. Psalms 21:12 Tu darīsi, ka tie griež muguru, Savu stopu Tu stiepsi pret viņu vaigiem. Psalms 21:13 Paaugstinājies, Kungs, Savā stiprumā, tad dziedāsim un teiksim Tavu varu ar dziesmām. Psalms 22:0 Psalms 22:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem. Psalms 22:2 Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu. Psalms 22:3 Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām. Psalms 22:4 Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis. Psalms 22:5 Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā. Psalms 22:6 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts. Psalms 22:7 Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami: Psalms 22:8 Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts. Psalms 22:9 Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm. Psalms 22:10 Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs. Psalms 22:11 Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav. Psalms 22:12 Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies. Psalms 22:13 Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams. Psalms 22:14 Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks. Psalms 22:15 Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos, Psalms 22:16 Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši. Psalms 22:17 Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku. Psalms 22:18 Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu. Psalms 22:19 Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā. Psalms 22:20 Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas. Psalms 22:21 Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem. Psalms 22:22 Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū. Psalms 22:23 Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums. Psalms 22:24 Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja. Psalms 22:25 No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas. Psalms 22:26 Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi. Psalms 22:27 Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā. Psalms 22:28 Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām. Psalms 22:29 Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību. Psalms 22:30 Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem; Psalms 22:31 Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis. Psalms 23:0 Psalms 23:1 Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Psalms 23:2 Viņš man liek ganīties uz zālainām ganībām, Viņš mani vada pie palēna ūdens. Psalms 23:3 Viņš atspirdzina manu dvēseli, Viņš mani ved uz taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Psalms 23:4 Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs koks(ganu vēzda) un Tavs zizlis mani iepriecina. Psalms 23:5 Tu sataisi manā priekšā galdu pret maniem ienaidniekiem, Tu svaidi manu galvu ar eļļu, mans biķeris ir papilnam pieliets. Psalms 23:6 Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr. Psalms 24:0 Psalms 24:1 Dāvida dziesma. tā zeme pieder Tam Kungam ar savu pilnumu, zemes virsas, un kas uz tā dzīvo. Psalms 24:2 Jo Viņš to pie jūras stādījis un pie upēm to stiprinājis. Psalms 24:3 Kas kāps uz Tā Kunga kalnu? Un kas stāvēs Viņa svētā vietā? Psalms 24:4 Kam ir nenoziedzīgas rokas un šķīsta sirds, kam dvēsele nenesās uz nelietību, un kas ar viltu nezvērē. Psalms 24:5 Tas dabūs svētību no Tā Kunga, un taisnību no Dieva, sava Pestītāja. Psalms 24:6 Šī tā cilts, kas pēc Viņa vaicā, kas tavu vaigu meklē iekš Jēkaba. (Sela.) Psalms 24:7 Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet paaugstinātas, jūs mūžīgās durvis, lai tas godības Ķēniņš ieiet! Psalms 24:8 Kas tas tāds godības Ķēniņš? Tas Kungs, stiprs un varens, Tas Kungs, varens karā. Psalms 24:9 Jūs vārti, paceliet savas palodas, un paaugstinājaties, jūs mūžīgās durvis, lai tas godības Ķēniņš ieiet! Psalms 24:10 Kas tas tāds godības Ķēniņš? Tas Kungs Cebaot, tas ir tas godības Ķēniņš. (Sela.) Psalms 25:0 Psalms 25:1 Dāvida dziesma. Mana dvēsele ilgojās, Kungs, pēc Tevis. Psalms 25:2 Mans Dievs, uz Tevi es cerēju, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājās. Psalms 25:3 Jo neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliek kaunā; tie top kaunā, kas velti dodas uz viltību. Psalms 25:4 Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas. Psalms 25:5 Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs un Pestītājs; cauru dienu es Tevi gaidu. Psalms 25:6 Piemini, Kungs, Savu apžēlošanu un Savu žēlastību, kas no mūžības. Psalms 25:7 Nepiemini manas jaunības grēkus nedz manas pārkāpšanas, bet piemini mani pēc Tavas žēlastības, Tavas lēnības dēļ ak Kungs! Psalms 25:8 Tas Kungs ir labs un taisns, tāpēc Viņš grēciniekiem māca to ceļu. Psalms 25:9 Pazemīgos Viņš vada taisnībā, un māca pazemīgiem Savu ceļu. Psalms 25:10 Tā Kunga ceļi visi ir žēlastība un patiesība tiem, kas tur Viņa derību un liecību. Psalms 25:11 Tava vārda dēļ, ak Kungs! piedod manu noziegumu, jo tas ir liels. Psalms 25:12 Kas ir tas, kas To Kungu bīstas? tam Viņš mācīs to ceļu, kas uzņemams. Psalms 25:13 Viņa dvēsele mitīs labumā, un viņa dzimums iemantos zemi. Psalms 25:14 Tā Kunga noslēpums ir pie tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība tiem dod saprašanu. Psalms 25:15 Manas acis vienmēr raugās uz To Kungu, jo Viņš izvilks manu kāju no tīkla. Psalms 25:16 Griezies pie manis un esi man žēlīgs, jo es esmu vientulis un bēdīgs. Psalms 25:17 Mana sirds bailība ir varen liela, izved mani no manām bēdām. Psalms 25:18 Uzlūko manas bēdas un manas mokas, un piedod visus manus grēkus. Psalms 25:19 Redzi, ka daudz ir manu ienaidnieku, un ka tie ar briesmīgu nīdēšanu mani ienīst. Psalms 25:20 Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo es paļaujos uz Tevi. Psalms 25:21 Sirds skaidrība un taisnība lai mani pasargā, jo es gaidu uz Tevi. Psalms 25:22 Ak Dievs, izpestī Israēli no visām viņa bēdām. Psalms 26:0 Psalms 26:1 Dāvida dziesma. Kungs, spried man tiesu, jo es staigāju savā sirds skaidrībā un paļaujos uz To Kungu - es nešaubīšos. Psalms 26:2 Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izlūko manas īkstis un manu sirdi. Psalms 26:3 Jo Tava žēlastība ir priekš manām acīm, un es staigāju Tavā patiesībā. Psalms 26:4 Es nesēžos pie neliešiem un netinos ar viltniekiem. Psalms 26:5 Es ienīstu ļaundarītāju draudzi, un nesēžu pie bezdievīgiem. Psalms 26:6 Es mazgāju savas rokas nenoziedzībā un esmu, Kungs, ap Tavu altāri, Psalms 26:7 Lai ar teikšanas balsi daru zināmus un sludināju visus Tavus brīnumus. Psalms 26:8 Kungs, es mīlēju Tava nama mājokli un Tavas godības telts vietu. Psalms 26:9 Neaizrauj manu dvēseli līdz ar grēciniekiem nedz manu dzīvību līdz ar asins ļaudīm; Psalms 26:10 Viņu rokās ir negantība, un viņu labā roka ir pilna dāvanu. Psalms 26:11 Bet es staigāju savā sirds skaidrībā; atpestī mani un apžēlojies par mani. Psalms 26:12 Mana kāja stāv uz līdzena ceļa, draudzes sapulcēs es teikšu To Kungu. Psalms 27:0 Psalms 27:1 Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums, no kā man baiļoties? Psalms 27:2 Kad ļaunie, mani pretinieki un ienaidnieki, uz mani laužas manu miesu ēst, tad tiem būs piedauzīties un krist. Psalms 27:3 Kad arī pulki pret mani apmetās, taču mana sirds nebīstas; kad karš pret mani ceļas, tad es paļaujos uz Viņu. Psalms 27:4 Vienu lietu es no Tā Kunga lūdzos, to es meklēju tikuši(mana sirds vēlēšanās), ka es varu dzīvot Tā Kunga namā visu savu mūžu, raudzīt Tā Kunga laipnību un pielūgt Viņa svētā vietā. Psalms 27:5 Jo ļaunā dienā Viņš mani paslēpj Savā dzīvoklī Viņš mani sargā Savas telts ēnā, Viņš mani paaugstina uz akmens kalnu. Psalms 27:6 Un nu mana galva taps paaugstināta pār maniem ienaidniekiem, kas ir ap mani; un es upurēšu Viņa teltī teikšanas upurus, es dziedāšu un slavēšu To Kungu. Psalms 27:7 Klausi, ak Kungs, manu balsi; kad es saucu, tad žēlo mani un atbildi man. Psalms 27:8 Mana sirds saka uz tevi: „Meklējiet Manu vaigu!“ Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Psalms 27:9 Neapslēp Savu vaigu priekš manis, neatstum Savu kalpu dusmībā, - Tu esi mans palīgs; neatmet mani un neatstāj mani, ak Dievs, mans Pestītājs. Psalms 27:10 Jo mans tēvs un mana māte mani atstājuši, bet Tas Kungs mani uzņem. Psalms 27:11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu, un vadi mani uz īstenu ceļu, manu ienaidnieku dēļ. Psalms 27:12 Nenodod mani manu pretinieku prātam, jo viltīgi liecinieki ceļas pret mani un runā netaisnību. Psalms 27:13 Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē,(tad es būtu bojā gājis). Psalms 27:14 Gaidi uz To Kungu, esi drošs un stiprs savā sirdī, un gaidi uz To Kungu. Psalms 28:0 Psalms 28:1 Dāvida dziesma. Tevi es piesaucu, Kungs, mans patvērums, nestāvi man klusu; ja Tu man klusu stāvēsi, tad es tapšu līdzīgs tiem, kas grimst bedrē. Psalms 28:2 Klausi manas sirds lūgšanas balsi, kad uz Tevi kliedzu, kad savas rokas paceļu pret Tava nama vissvēto vietu. Psalms 28:3 Neaizrauj mani ar tiem bezdievīgiem un ļaundarītājiem, kas no miera runā ar savu tuvāko, bet ļaunums ir viņu sirdī. Psalms 28:4 Dod tiem pēc tā, ko tie dara, un pēc viņu blēdīgiem darbiem, dod tiem pēc viņu roku darbiem, atmaksā tiem pēc viņu nopelna. Psalms 28:5 Jo tie neņem vērā, ko Tas Kungs dara, nedz viņa rokas darbu. Viņš tos sadauzīs un tos neuztaisīs. Psalms 28:6 Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš ir klausījis manas sirds lūgšanas balsi. Psalms 28:7 Tas Kungs ir mans stiprums un manas priekšturamās bruņas; mana sirds paļaujas uz Viņu, un man top palīdzēts; par to mana sirds priecājās, un es Viņam pateikšu ar dziesmām. Psalms 28:8 Tas Kungs tiem ir par stiprumu, Viņš ir Sava svaidītā stiprums un pestīšana. Psalms 28:9 Atpestī Savus ļaudis un svētī Savu īpašumu, un gani tos un paaugstini tos mūžīgi. Psalms 29:0 Psalms 29:1 Dāvida dziesma. Dodiet Tam Kungam, jūs varenie, dodiet Tam Kungam godu un spēku. Psalms 29:2 Dodiet Tam Kungam Viņa Vārda godu, pielūdziet To Kungu svētā glītumā. Psalms 29:3 Tā Kunga balss pār ūdeņiem, tas stiprais, godības pilnais Dievs liek pērkoniem rūkt, Tas Kungs pār lieliem ūdeņiem. Psalms 29:4 Tā Kunga balss iet ar spēku, Tā Kunga balss iet ar godību. Psalms 29:5 Tā Kunga balss salauž ciedra kokus, Tas Kungs salauž ciedra kokus uz Lībanus. Psalms 29:6 Un liek tiem lēkāt kā teļam, Lībanum un Sirjonam kā jaunam vērsim. Psalms 29:7 Tā Kunga balss cērt ar uguns liesmām. Psalms 29:8 Tā Kunga balss dara tuksnesi drebam, Tas Kungs dara drebam Kadešas tuksnesi. Psalms 29:9 Tā Kunga balss iztrūcina stirnas un atklāj mežus, un Viņa svētā vietā ikviens slavē Viņa godu. Psalms 29:10 Tas Kungs nosēdies, sūtīt ūdens plūdus; Tas Kungs sēdēs, viens ķēniņš mūžīgi. Psalms 29:11 Tas Kungs dos Saviem ļaudīm stiprumu, Tas Kungs svētīs Savus ļaudis ar mieru. Psalms 30:0 Psalms 30:1 Dziesma pie Dāvida nama iesvētīšanas. Es Tevi augsti teikšu, Kungs, jo Tu mani augsti esi cēlis, un maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani. Psalms 30:2 Kungs, mans Dievs, kad es Tevi piesaucu, tad Tu mani dziedināji. Psalms 30:3 Kungs, Tu manu dvēseli esi izvedis no elles, Tu mani dzīvu esi uzturējis, ka neesmu nogrimis kapā. Psalms 30:4 Dziedājiet Tam Kungam, jūs Viņa svētie, un teiciet Viņa svēto piemiņu. Psalms 30:5 Jo Viņa dusmība pastāv acumirkli, Viņa žēlastība cauru mūžu: vakarā nāk raudāšana, bet rītā prieks. Psalms 30:6 Es gan sacīju, kad man labi klājās: es nešaubīšos ne mūžam, Psalms 30:7 Jo, Kungs, caur Tavu labprātību Tu manu kalnu esi darījis pastāvīgu; bet kad Tu Savu vaigu paslēpi, tad es iztrūcinājos. Psalms 30:8 Tevi es piesaucu, Kungs, un pielūdzu Tevi, ak Kungs no sirds. Psalms 30:9 Kāds labums atlec no manām asinīm, kad es būšu kapā grimis? Vai pīšļi Tevi slavēs? Vai tie sludinās Tavu patiesību? Psalms 30:10 Klausi, Kungs, un apžēlojies par mani: Kungs, esi man par palīgu! Psalms 30:11 Manas žēlabas Tu esi pārvērtis par līksmību, Tu man to maisu esi novilcis un mani apjozis ar prieku. Psalms 30:12 Tāpēc Tev dziedās mans gods un nestāvēs klusu; Kungs, mans Dievs, es Tev pateikšos mūžīgi. Psalms 31:0 Psalms 31:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Uz tevi, Kungs, es paļaujos, nepamet mani kaunā mūžīgi, izglāb mani caur Tavu taisnību. Psalms 31:2 Atgriez Savu ausi pie manis, izglāb mani drīz, esi man par stipru patvērumu, par stipru pili man palīdzēt. Psalms 31:3 Jo Tu esi mans akmens kalns un mana stiprā pils, un Tava Vārda dēļ ved un vadi mani. Psalms 31:4 Izved mani no tīkla, ko tie priekš manis paslēpuši, jo Tu esi mans stiprums. Psalms 31:5 Tavā rokā es pavēlu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs, Tu stiprais patiesības Dievs. Psalms 31:6 Es ienīstu tos, kas dodas uz blēņu mācībām, bet es paļaujos uz To Kungu. Psalms 31:7 Es priecāšos un līksmošos par Tavu žēlastību, ka Tu uzlūko manas bēdas, un vērā lieci manu dvēseli bailēs, Psalms 31:8 Un nenodod mani ienaidnieka rokā; Tu manām kājām lieci stāvēt plašā vietā. Psalms 31:9 Esi man žēlīgs, ak Kungs! Jo man ir bail', no skumības ir sarucis mans vaigs, mana dvēsele un mana miesa. Psalms 31:10 Jo mana dzīvība ir nonīkusi caur noskumšanu un mani gadi caur nopūšanos, mans spēks caur manu noziegumu ir sakritis, un mani kauli ir sanīkuši. Psalms 31:11 Caur visiem saviem pretiniekiem es esmu par kaunu tapis saviem kaimiņiem, un saviem pazīstamiem par biedēkli; kas mani uz ielām redz, tie bēg no manis. Psalms 31:12 Es sirdīs esmu aizmirsts kā mironis, esmu tapis kā sadauzīts trauks. Psalms 31:13 Jo es dzirdu no daudziem lamāšanās: bailība ir visapkārt; kad tie kopā sarunājās pret mani, tie domā paņemt manu dzīvību. Psalms 31:14 Bet es cerēju uz Tevi, Kungs; es saku tā: Tu esi mans Dievs. Psalms 31:15 Mani laiki stāv Tavā rokā; izglāb mani no manu ienaidnieku rokas un no tiem, kas mani vajā. Psalms 31:16 Liec Savam vaigam spīdēt pār Savu kalpu, atpestī mani caur Tavu žēlastību. Psalms 31:17 Kungs, neliec man kaunā palikt, jo es Tevi piesaucu; lai bezdievīgie paliek kaunā un top klusināti ellē. Psalms 31:18 Lai mēmas paliek melkuļu lūpas kas bezkaunīgi runā pret taisno ar lepnību un nicināšanu. Psalms 31:19 Cik liels ir Tavs labums, ko Tu esi glabājis tiem, kas Tevi bīstas, un sataisījis tiem, kas cilvēku priekšā uz Tevi paļaujas. Psalms 31:20 Tu tos slēpi Sava vaiga ēnā priekš cilvēku dumpjiem, Tu tos glabā kā namā priekš rējēju mēlēm. Psalms 31:21 Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš brīnišķi man parādījis Savu žēlastību tā kā stiprā pilsētā. Psalms 31:22 Gan es sacīju savās bailēs: es esmu atmests no Tava vaiga; taču Tu klausīji manas sirds lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu. Psalms 31:23 Mīlējiet To Kungu, visi Viņa svētie; Tas Kungs pasargā tos ticīgos, un atmaksā papilnam tam, kas dara pārgalvību. Psalms 31:24 Esiet droši un stipri savā sirdī, visi, kas cerējiet uz To Kungu. Psalms 32:0 Psalms 32:1 Dāvida pamācīšana. Svētīgs ir tas, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki apklāti. Psalms 32:2 Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs noziegumus nepielīdzina, un kura garā viltības nav. Psalms 32:3 Kad es klusu cietu, tad panīka mani kauli caur manu kaukšanu cauru dienu. Psalms 32:4 Jo Tava roka dienām naktīm bija grūta uz manis, ka mans zaļums nokalta kā vasaras bullā. (Sela.) Psalms 32:5 Savus grēkus es Tev sūdzu un neapklāju savus noziegumus; es sacīju: es izteikšu Tam Kungam savus pārkāpumus, tad Tu piedevi manu grēku noziegumus. (Sela.) Psalms 32:6 Par to Tevi pielūgs visi svētie īstenā atrašanas laikā; tādēļ jebšu lieli ūdens plūdi nāktu, taču tie tos neaizņems. Psalms 32:7 Tu esi mans patvērums, no bailēm Tu mani pasargāsi; Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. (Sela.) Psalms 32:8 “Es tev došu saprašanu un tev mācīšu to ceļu, pa kuru jāiet; Es došu padomu, Mana acs būs pār tevi. Psalms 32:9 Neesiet kā zirgi un zirgēzeļi, kam prāta nav, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad negrib nākt pie tevis.” Psalms 32:10 Bezdievīgam ir daudz sāpes, bet kas uz To Kungu cer, to žēlastība apkamps. Psalms 32:11 Priecājaties iekš Tā Kunga un līksmojaties, jūs taisnie, un slavējiet, visi jūs sirds skaidrie. Psalms 33:0 Psalms 33:1 Dziedājiet priecīgi Tam Kungam, jūs taisnie; tiem sirds skaidriem pieklājās teikšana. Psalms 33:2 Pateiciet Tam Kungam ar koklēm un dziedājiet Viņam ar desmit stīgu spēlēm. Psalms 33:3 Dziedājiet Viņam jaunu dziesmu, skandinājiet jauki ar bazūņu skaņu. Psalms 33:4 Jo Tā Kunga vārds ir taisns, un viss Viņa darbs ir pastāvīgs. Psalms 33:5 Viņš mīļo taisnību un tiesu; zeme ir pilna Tā Kunga žēlastības. Psalms 33:6 Caur Tā Kunga vārdu debesis darītas, un viss viņu spēks caur Viņa mutes garu. Psalms 33:7 Viņš sakrāj jūras ūdeni kā kopu, un liek dziļumus slepenībā. Psalms 33:8 Bīstaties no Tā Kunga, visa pasaule, baiļojaties priekš Viņa, visi zemes iedzīvotāji. Psalms 33:9 Kad Viņš runā, tad notiek, kad Viņš pavēl, tad stāv. Psalms 33:10 Tas Kungs iznīcina tautu padomu, Viņš salauž ļaužu domas. Psalms 33:11 Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, Viņa sirds domas uz radu radiem. Psalms 33:12 Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu. Psalms 33:13 Tas Kungs skatās no debesīm un uzlūko visus cilvēku bērnus. Psalms 33:14 Viņš raugās no Sava stiprā krēsla uz visiem, kas dzīvo virs zemes. Psalms 33:15 Viņš sataisa visas viņu sirdis, Viņš liek vērā visus viņu darbus. Psalms 33:16 Ķēniņam nepalīdz viņa lielais spēks, vareno neizglābs viņa lielais stiprums. Psalms 33:17 Arī zirgi nevar palīdzēt, un viņu lielais spēks nevar izglābt. Psalms 33:18 Redzi, Tā Kunga acs uzlūko tos, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību. Psalms 33:19 Ka Tas viņu dvēseli izpestī no nāves, un bada laikā tos uztur dzīvus. Psalms 33:20 Mūsu dvēsele gaida uz To Kungu; Viņš mums ir par palīgu un par priekšturamām bruņām. Psalms 33:21 Jo mūsu sirds priecājās iekš Viņa, un mēs paļaujamies uz Viņa svēto vārdu. Psalms 33:22 Lai, ak Kungs, Tava žēlastība pār mums paliek, itin kā mēs uz Tevi cerējam. Psalms 34:0 Psalms 34:1 Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimeleka priekšā, kas viņu aizdzina, un viņš aizgāja. Es teikšu To Kungu allažiņ, Viņa teikšana būs manā mutē vienmēr. Psalms 34:2 Mana dvēsele lielīsies ar To Kungu; pazemīgie to dzirdēs un priecāsies. Psalms 34:3 Teiciet augsti To Kungu līdz ar mani; mēs kopā augsti slavēsim Viņa vārdu. Psalms 34:4 Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja, un izglāba mani no visām manām izbailēm. Psalms 34:5 Kas Viņu uzlūko un Viņam pieskrien(tuvojās priecīgi), to vaigs netaps kaunā. Psalms 34:6 Kad šis bēdīgais sauca, tad Tas Kungs klausīja un to izpestīja no visām viņa bēdām. Psalms 34:7 Tā Kunga eņģelis apmetās ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj. Psalms 34:8 Baudāt un redzat, ka Tas Kungs ir labs; svētīgs tas vīrs, kas uz Viņu paļaujas. Psalms 34:9 Bīstaties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo kas Viņu bīstas, tiem netrūkst nenieka. Psalms 34:10 Jaunie lauvas cieš trūkumu un badu, bet kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma. Psalms 34:11 Nāciet šurp, bērni, klausiet mani, es jums mācīšu Tā Kunga bijāšanu. Psalms 34:12 Kas tas vīrs, kam gribās dzīvot? Kam tīk redzēt labas dienas? Psalms 34:13 Pasargi savu mēli no ļauna un savas lūpas no viltīgas valodas; Psalms 34:14 Atkāpies no ļauna un dari labu, meklē mieru un dzenies tam pakaļ. Psalms 34:15 Tā Kunga acis lūko uz taisniem, un Viņa ausis uz viņu kliegšanu. Psalms 34:16 Tā Kunga vaigs ir pretī tiem, kas ļaunu dara, ka Tas viņu piemiņu izdeldē no zemes. Psalms 34:17 Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs klausa, un tos izglābj no visām viņu bēdām. Psalms 34:18 Tas Kungs ir tuvu tiem, kam satriektas sirdis, un palīdz tiem, kam sagrauzts prāts. Psalms 34:19 Taisnam ir daudz bēdu, bet no visām tām Tas Kungs to izpestī. Psalms 34:20 Viņš pasargā visus viņa kaulus, ka neviens no tiem netiek salauzts. Psalms 34:21 Blēdība nokaus bezdievīgo, un kas taisno ienīst, tie būs noziedzīgi. Psalms 34:22 Tas Kungs izpestī Savu kalpu dvēseli, un visi, kas tic uz Viņu, nebūs noziedzīgi. Psalms 35:0 Psalms 35:1 Dāvida dziesma. Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas ar mani iet tiesā, karo ar tiem, kas ar mani karo. Psalms 35:2 Sagrāb priekšturamās bruņas un ieroci un celies man par palīgu. Psalms 35:3 Izvelc šķēpu un zobenu pret tiem, kas man dzenās pakaļ; saki uz manu dvēseli: Es esmu tava pestīšana. Psalms 35:4 Lai top kaunā un par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, lai top dzīti atpakaļ un likti kaunā, kas pret mani ļaunu domā. Psalms 35:5 Lai tie top kā pelavas vējā, un Tā Kunga eņģelis lai tos aizdzen. Psalms 35:6 Viņu ceļš lai paliek tumšs un slidens, un Tā Kunga eņģelis lai tos vajā. Psalms 35:7 Jo bez vainas tie priekš manis apslēpuši sava tīkla bedri, bez vainas tie priekš manas dvēseles rakuši bedri. Psalms 35:8 Posts tam uzies, kad viņš to nezin, un viņa tīkls, ko tas ir paslēpis, sagūstīs viņu pašu; sev par postu viņš tur iekritīs. Psalms 35:9 Bet mana dvēsele priecāsies iekš Tā Kunga, un līksmosies par Viņa pestīšanu. Psalms 35:10 Visi mani kauli sacīs: Kungs, kas ir kā Tu? Tu bēdīgo izglābi no tā, kas ir stiprāks, nekā viņš, arī bēdīgo un nabagu no viņa laupītāja. Psalms 35:11 Viltus liecinieki ceļas, tie prasa no manis, ko es nezinu. Psalms 35:12 Tie man maksā ļaunu par labu; mana dvēsele ir atstāta. Psalms 35:13 Bet es, kad tie bija neveseli, apvilku maisu un mērdēju savu dvēseli ar gavēšanu un lūdzu no sirds dibina. Psalms 35:14 Es tā staigāju, tā kā viņš man būtu par draugu un brāli, es gāju noskumis, nospiests, tā kā kas žēlojās par savu māti. Psalms 35:15 Bet kad es straipalēju, tad tie priecājās un sapulcējās, nelieši, ko es nepazinu, sapulcējās pret mani; tie plosās un nepaliek klusu. Psalms 35:16 Ar viltīgiem mēdītājiem un kumosu lišķiem tie griež zobus pret mani. Psalms 35:17 Kungs, cik ilgi Tu to gribi redzēt? Izglāb manu dvēseli no viņu postīšanas, manu vientuli no jauniem lauvām. Psalms 35:18 Es Tev pateikšos lielā draudzē, ļaužu pulkā es Tevi slavēšu Psalms 35:19 Lai par mani nepriecājās, kas mani ienīst par nepatiesu, nedz mirkšķina ar acīm, kas mani nīdē bez vainas. Psalms 35:20 Jo no miera tie nerunā, bet izgudro viltīgus vārdus pret tiem klusiem iekš zemes. Psalms 35:21 Tie atplēš savu muti pret mani, tie saka: tā, tā, mūsu acs to redzējusi! Psalms 35:22 Kungs, Tu to redzi, neciet klusu, Kungs, neesi tālu no manis! Psalms 35:23 Uzmodies un celies par manu tiesu, mans Dievs un mans Kungs, par manu lietu. Psalms 35:24 Tiesā mani pēc Tavas taisnības, Kungs, mans Dievs, ka tie par mani nepriecājās. Psalms 35:25 Lai tie nesaka savā sirdī: labi, tas mums pa prātam; lai tie nesaka: mēs viņu esam aprijuši. Psalms 35:26 Lai kopā top kaunā un par apsmieklu, kas priecājās par manu nelaimi; lai top apģērbti ar kaunu un negodu tie, kas pret mani lielās. Psalms 35:27 Priecīgi lai dzied un līksmojās, kam patīk mana taisnība, lai tie saka vienmēr: augsti slavēts lai ir Tas Kungs, kam labs prāts pie Sava kalpa labklāšanās. Psalms 35:28 Tad mana mēle sludinās Tavu taisnību, un ikdienas Tavu slavu. Psalms 36:0 Psalms 36:1 Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Dziedātāju vadonim. Savā sirds dziļumā es nomanu vienu Dieva vārdu par bezdievīgā pārkāpšanu: ka Dieva bijāšanas nav priekš viņa acīm. Psalms 36:2 Jo tas pārrunājās pats savās acīs, ka viņa noziegumu neatradīs un nenīdēs. Psalms 36:3 Viņa mutes vārdi ir nelietība un viltība, viņš vairs neprot laba darīt. Psalms 36:4 Viņš izdomā nelietību savā gultā, viņš iet pa tādu ceļu, kas nav labs, ļaunu viņš neatmet. Psalms 36:5 Ak Kungs, Tava žēlastība sniedzās līdz pat debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem. Psalms 36:6 Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavas tiesas kā lieli dziļumi; Kungs, Tu palīdzi cilvēkiem un lopiem. Psalms 36:7 Cik dārga ir, ak Dievs, Tava žēlastība, ka cilvēku bērni patveras apakš Tavu spārnu ēnas! Psalms 36:8 Tie top pildīti no Tava nama taukumiem, un Tu tos dzirdini no Tava garduma upēm, Psalms 36:9 Jo pie Tevis ir dzīvības avots, Tavā gaismā mēs redzam gaismu. Psalms 36:10 Izplet Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un Savu taisnību pār sirds skaidriem. Psalms 36:11 Lai lepno kāja nenāk pār mani, un bezdievīgo roka lai mani nevajā. Psalms 36:12 Redzi, ļaundarītāji krīt; tie top zemē gāzti un vairs nevar celties. Psalms 37:0 Psalms 37:1 Dāvida dziesma. Neapskaities par bezdievīgiem, neiekarsies par ļauna darītājiem, Psalms 37:2 Jo tā kā zāle tie drīz top nocirsti, un savītīs kā zaļa zāle. Psalms 37:3 Cerē uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un uzturies ar uzticību. Psalms 37:4 Priecājies iekš Tā Kunga, tad Viņš tev dos tavas sirds lūgšanas. Psalms 37:5 Pavēli Tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, tad Viņš gan darīs. Psalms 37:6 Viņš liks aust tavai taisnībai kā gaismai un tavai tiesai kā dienas spožumam. Psalms 37:7 Ciet klusu Tam Kungam un gaidi uz Viņu, neapskaities par to, kam ceļš labi izdodas, par vīru, kas dodas uz blēdīgiem padomiem. Psalms 37:8 Atstājies no dusmības un mities no bardzības, nesaskaities, ka tu ļauna nedari. Psalms 37:9 Jo ļaunie taps izdeldēti; bet kas uz To Kungu gaida, tie zemi iemantos. Psalms 37:10 Mazs brīdis vēl, un bezdievīgā vairs nav; un kad Tu raudzīsi pēc viņa vietas, tad tā vairs nav. Psalms 37:11 Bet lēnprātīgie iemantos zemi un priecāsies lielā mierā. Psalms 37:12 Bezdievīgais glūn uz taisno un sakož savus zobus pret viņu. Psalms 37:13 Bet Tas Kungs par viņu smejas, jo tas redz, ka viņa diena nāks. Psalms 37:14 Bezdievīgie izvelk zobenu un uzvelk savu stopu, gāzt bēdīgo un nabagu un nokaut tos, kas uz taisniem ceļiem. Psalms 37:15 Bet viņu zobens ies viņu pašu sirdī, un viņu stopi taps salauzti. Psalms 37:16 Tas mazums, kas taisnam, ir labāks, nekā tā bagātība, kas daudz bezdievīgiem. Psalms 37:17 Jo bezdievīgiem elkonis taps salauzts, bet Tas Kungs uztur taisnos. Psalms 37:18 Tas Kungs zina sirds skaidro dienas, un viņu manta paliks mūžīgi. Psalms 37:19 Bēdu laikā tie netaps kaunā, un bada laikā tie taps paēdināti. Psalms 37:20 Jo bezdievīgie ies bojā, un Tā Kunga ienaidnieki kā lauku jaukums iznīks, tie iznīks kā dūmi. Psalms 37:21 Bezdievīgais aizņem uz parādu un neatdod, bet taisnais ir žēlīgs un devīgs. Psalms 37:22 Jo Tā Kunga svētītie iemantos zemi, bet Viņa nolādētie taps izdeldēti. Psalms 37:23 No Tā Kunga būs stiprināti tāda vīra soļi, un ved tādu, kura ceļš viņam patīk. Psalms 37:24 Ja viņš krīt, tad nepaliek guļam, jo Tas Kungs viņu tur pie rokas. Psalms 37:25 Es esmu jauns bijis un arī vecs palicis, bet es neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa dzimumu meklējam maizi. Psalms 37:26 Vienmēr viņš apžēlojās un aizdod, un viņa dzimums ir par svētību. Psalms 37:27 Atstājies no ļauna un dari labu, tad tu paliksi mūžīgi. Psalms 37:28 Jo Tas Kungs mīl tiesu un neatstās Savus svētos; tie top mūžīgi pasargāti, bet bezdievīgo dzimums top izdeldēts. Psalms 37:29 Taisnie iemantos zemi, un dzīvos iekš tās mūžam. Psalms 37:30 Taisnā mute izteic gudrību, un viņa mēle runā tiesu. Psalms 37:31 Dieva bauslība ir viņa sirdī, viņa soļi nestraipelēs. Psalms 37:32 Bezdievīgais glūn uz taisno un meklē viņu nokaut. Psalms 37:33 Bet Tas Kungs to nepamet viņa rokā, un to nepazudina, kad to tiesā. Psalms 37:34 Gaidi uz To Kungu un sargi Viņa ceļu, tad Viņš tevi paaugstinās, ka tu zemi iemanto; tu redzēsi, ka bezdievīgie taps izdeldēti. Psalms 37:35 Es esmu redzējis vienu bezdievīgu, tas darīja varas darbus un zaļoja kā paša audzis koks. Psalms 37:36 Bet tas iznīka, un redzi, tā nebija vairs; es pēc viņa vaicāju bet viņš netapa atrasts. Psalms 37:37 Ņem vērā sirds skaidro un uzlūko taisno, jo tādam vīram beidzot labi klāsies. Psalms 37:38 Bet pārkāpēji kopā taps samaitāti, bezdievīgie taps beidzot izdeldēti. Psalms 37:39 Bet taisno palīdzība ir no Tā Kunga; Tas tiem ir par stiprumu bēdu laikā. Psalms 37:40 Un Tas Kungs tiem palīdzēs un tos izglābs, Viņš tos izglābs no bezdievīgiem, un tos izpestīs, jo tie paļaujas uz Viņu. Psalms 38:0 Psalms 38:1 Dāvida dziesma, par piemiņu. Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā. Psalms 38:2 Jo Tavas bultas man ir iespiedušās, un Tava roka pār mani nolaidusies. Psalms 38:3 Nekādas veselības nav pie manas miesas caur Tavu dusmību, nekāda miera nav manos kaulos caur maniem grēkiem. Psalms 38:4 Jo mani noziegumi iet pāri pār manu galvu, kā grūta nasta tie man palikuši par daudz grūti. Psalms 38:5 Manas vātis smird un tek manas ģeķības dēļ. Psalms 38:6 Es eju salīcis un ļoti nospiests, cauru dienu es eju noskumis. Psalms 38:7 Jo manas iekšas ir moku pilnas, nekādas veselības nav pie manas miesas. Psalms 38:8 Es esmu pavisam sastindzis un sasists, es kaucu savas sirds vaimanās. Psalms 38:9 Kungs, Tavā priekšā ir visa mana kārošana, un mana nopūšanās Tev nav apslēpta. Psalms 38:10 Mana sirds trīc, mans spēks mani atstājis, arī pat manu acu gaismiņas man vairs nav. Psalms 38:11 Mani mīļie un mani draugi stāv tālu nost no manas mocības, un mani tuvākie stāv no tālienes. Psalms 38:12 Un kas manu dvēseli meklē, liek man valgus, un kas manu nelaimi meklē, runā postu un izdomā viltību cauru dienu. Psalms 38:13 Bet es esmu kā kurls, kas nedzird, un kā mēms, kas neatver savu muti. Psalms 38:14 Un es esmu kā vīrs, kas nedzird, un kam mutē vārdu pretim nav. Psalms 38:15 Jo es gaidu, Kungs, uz Tevi, Tu paklausīsi, Kungs, mans Dievs. Psalms 38:16 Jo es sacīju: lai tie par mani nepriecājās; kad mana kāja šaubās, tad tie lai nelielās pret mani. Psalms 38:17 Jo es esmu pie pašas krišanas un manas sāpes ir vienmēr manā priekšā. Psalms 38:18 Jo savu noziegumu es izsūdzu, un man ir bail manu grēku dēļ. Psalms 38:19 Bet mani ienaidnieki dzīvo un ir vareni, un kas mani par nepatiesu ienīst, tie vairojās. Psalms 38:20 Un kas ļaunu par labu maksā, tie stāv man pretim, tāpēc ka es uz labu dzenos. Psalms 38:21 Neatstājies no manis, Kungs, mans Dievs! neesi tālu no manis nost, Psalms 38:22 Steidzies man palīgā, Kungs, mana pestīšana! Psalms 39:0 Psalms 39:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā. Psalms 39:2 Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās. Psalms 39:3 Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli: Psalms 39:4 Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu. Psalms 39:5 Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.) Psalms 39:6 Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs. Psalms 39:7 Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi. Psalms 39:8 Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu. Psalms 39:9 Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis. Psalms 39:10 Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma. Psalms 39:11 Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība.(Sela.) Psalms 39:12 Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi. Psalms 39:13 Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu. Psalms 40:0 Psalms 40:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Es gaidu gaidīdams uz To Kungu, Viņš griežas pie manis un paklausa manu kliegšanu. Psalms 40:2 Jo Viņš mani izvilka no briesmīgas bedres un no dubļainām dūņām un cēla manas kājas uz akmens kalnu un stiprināja manus soļus. Psalms 40:3 Un ir licis manā mutē jaunu dziesmu, teikšanas dziesmu mūsu Dievam; daudzi to redzēs un bīsies un cerēs uz To Kungu. Psalms 40:4 Svētīgs tas vīrs, kas savu cerību liek uz To Kungu, un negriežās pie tiem lepniem un pie tiem, kas ar meliem tinās. Psalms 40:5 Kungs, mans Dievs, lieli ir Tavi brīnumi, ko Tu mums parādi, un Tavi padomi; nekas Tev nav līdzinājams. Es tos gribu pasludināt un izteikt, tie nav izskaitāmi. Psalms 40:6 Upuri un ēdami upuri Tev nepatīk, ausis Tu man esi atvēris; dedzināmos upurus un grēku upurus Tu neprasi. Psalms 40:7 Tad es sacīju: Redzi, es nāku, grāmatā stāv par mani rakstīts. Psalms 40:8 Man ir prieks, darīt Tavu prātu, mans Dievs, un Tava bauslība ir manā sirds dziļumā. Psalms 40:9 Es sludināšu taisnību lielā draudzē; redzi, savas lūpas es neaizdarīšu; Kungs, Tu to zini. Psalms 40:10 Tavu taisnību es neslēpju savā sirdī, no Tavas patiesības un pestīšanas es runāju, Tavu žēlastību un uzticību es neslēpju lielā draudzē. Psalms 40:11 Tu, ak Kungs, nenovērs Savu apžēlošanu no manis; lai Tava žēlastība un patiesība vienmēr mani pasargā! Psalms 40:12 Jo ap mani ir apmetušās bēdas, ko nevar skaitīt, mani noziegumi mani sagrābuši, ka nevaru redzēt; viņu ir vairāk, nekā matu uz manas galvas, un mana sirds mani atstājusi. Psalms 40:13 Lai tev patīk, Kungs, mani izglābt, steidzies, ak Kungs, man palīgā! Psalms 40:14 Lai top kaunā un kopā paliek par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, to samaitāt; lai top dzīti atpakaļ un paliek kaunā, kas par manu nelaimi priecājās! Psalms 40:15 Lai savas bezkaunības dēļ tie iztrūcinājās, kas no manis saka: tā, tā. Psalms 40:16 Lai priecājās un līksmojās iekš Tevis visi, kas Tevi meklē, un lai tie, kas Tavu pestīšanu mīļo, allažiņ saka: Tas Kungs ir augsti teicams. Psalms 40:17 Gan es esmu bēdīgs un nabags, bet Tas Kungs par mani gādā. Tu esi mans palīgs un mans glābējs; ak, mans Dievs, nekavējies! Psalms 41:0 Psalms 41:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā. Psalms 41:2 Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, Viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieku prātam. Psalms 41:3 Tas Kungs to atspirdzinās uz neveselības gultas; Tu viņam palīdzēsi guļā no visas viņa sērgas. Psalms 41:4 Es sacīju: ak Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es pret Tevi esmu grēkojis. Psalms 41:5 Mani ienaidnieki runā ļaunu no manis: kad viņš nomirs un viņa vārds ies bojā? Psalms 41:6 Un kad tie nāk, mani apraudzīt, tad tie viltu runā; ar savu sirdi tie sameklē niekus, iziet ārā un izplukšķ. Psalms 41:7 Visi, kas mani ienīst, musina kopā pret mani, un domā ļaunu pret mani. Psalms 41:8 Blēņu darbu tie apņēmušies savā prātā: kad tas guļ, tad viņš vairs necelsies! Psalms 41:9 Un pat mans draugs, kam es uzticējos, kas manu maizi ēda, mani min pa kājām. Psalms 41:10 Bet Tu, ak Kungs, esi man žēlīgs, un uzcel mani, tad es tiem to maksāšu! Psalms 41:11 Pie tam es zinu, ka Tev labs prāts pie manis, ka mans ienaidnieks par mani negavilēs. Psalms 41:12 Bet Tu mani uzturi manā nenoziedzībā, un mani iecel Savā priekšā mūžīgi. Psalms 41:13 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Āmen, Āmen. Psalms 42:0 Psalms 42:1 Koraha bērnu mācība, dziedātāju vadonim. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Psalms 42:2 Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc tā dzīvā Dieva; kad nākšu turp un parādīšos priekš Dieva vaiga? Psalms 42:3 Manas asaras ir mana barība dienām naktīm, tāpēc ka vienmēr uz mani saka: kur ir tavs Dievs? Psalms 42:4 To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša, jo es gribētu labprāt noiet ar to draudzi un ar tiem uz Dieva namu staigāt, ar priecīgām dziesmām un teikšanām tai pulkā, kas svētkus tur. Psalms 42:5 Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es viņam vēl pateikšu par viņa vaiga pestīšanu. Psalms 42:6 Mans Dievs, mana dvēsele ir noskumusi, tāpēc es Tevi pieminu no Jardānes un Hermona zemes, no Micar kalna. Psalms 42:7 Tavi plūdi šņāc, un jūra uz jūru rūc, visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri pār manu galvu. Psalms 42:8 Dienā Tas Kungs ir cēlis savu žēlastību, un naktī es viņam dziedu, es pielūdzu savas dzīvības Dievu, Psalms 42:9 Un saku uz Dievu, savu akmens kalnu: kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida? Psalms 42:10 Manu pretinieku mēdīšana ir kā nāve manos kaulos, kad tie uz mani vienmēr saka: kur ir tavs Dievs? Psalms 42:11 Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs. Psalms 43:0 Psalms 43:1 Tiesā mani, Dievs, un iztiesā manu tiesu pret tiem nesvētiem ļaudīm, izglāb mani no tiem viltīgiem un netaisniem. Psalms 43:2 Jo Tu esi mans stiprais Dievs, kāpēc Tu mani atstūmi? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida? Psalms 43:3 Sūti Savu gaišumu un Savu patiesību, ka tie mani vada un noved uz Tavu svēto kalnu un Tavā dzīvoklī; Psalms 43:4 Ka es ieeju pie Dieva altāra, pie tā stiprā Dieva, kas man par prieku un līksmību, un Tev uz koklēm pateicos, ak Dievs, mans Dievs! Psalms 43:5 Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs. Psalms 44:0 Psalms 44:1 Koraha bērnu pamācība. Dziedātāju vadonim. Dievs, ar savām ausīm mēs to esam dzirdējuši, mūsu tēvi to mums ir teikuši: vienu darbu Tu esi darījis viņu laikā sendienās. Psalms 44:2 Ar savu roku pagānus Tu esi izdzinis, bet viņus Tu esi dēstījis; tautas Tu esi mocījis, bet viņus Tu esi izplatījis. Psalms 44:3 Jo tie to zemi caur savu zobenu nav iemantojuši, un viņu elkonis tiem nav palīdzējis, bet Tava labā roka un Tavs elkonis un Tava vaiga gaišums, jo Tev bija labs prāts pie tiem. Psalms 44:4 Tu tas esi, ak Dievs, mans ķēniņš; sūti Jēkabam pestīšanu. Psalms 44:5 Ar Tevi mēs gribam sadauzīt savus ienaidniekus, Tavā vārdā gribam samīt, kas mums ceļas pretim. Psalms 44:6 Jo es neceru uz savu stopu, un mans zobens man nevar palīdzēt. Psalms 44:7 Bet Tu mūs izglābi no mūsu pretiniekiem, un Tu mūsu ienaidniekus lieci kaunā. Psalms 44:8 Ar Dievu mēs lielāmies cauru dienu un pateicamies Tavam vārdam mūžīgi. (Sela.) Psalms 44:9 Bet nu Tu mūs atstūmi un lieci mūs kaunā un neizej ar mūsu karaspēku. Psalms 44:10 Tu mūs dzeni atpakaļ priekš mūsu pretiniekiem, ka mūsu ienaidnieki mūs aplaupa. Psalms 44:11 Tu mūs nodevi kā avis par barību, un mūs izkaisi starp pagāniem. Psalms 44:12 Tu pārdevi Savus ļaudis pa velti, un nespriedi priekš viņiem nekādas maksas. Psalms 44:13 Tu mūs cēli par apsmieklu mūsu kaimiņiem, par nievāšanu un apmēdīšanu tiem, kas ir ap mums. Psalms 44:14 Tu mūs dari par sakāmu vārdu starp pagāniem, ka tautas par mums galvu krata. Psalms 44:15 Cauru dienu mans negods man ir klāt, un kauns apklāj manu vaigu Psalms 44:16 Mēdītāju un zaimotāju valodas pēc, ienaidnieku un atriebēju dēļ. Psalms 44:17 Viss tas mums uzgājis, taču mēs Tevi neesam aizmirsuši, nedz viltīgi darījuši pret Tavu derību. Psalms 44:18 Mūsu sirds nav atpakaļ griezusies, nedz mūsu soļi noklīduši no Taviem ceļiem, Psalms 44:19 Ka Tu mūs tā satriec zvēru vidū, un mūs apklāj ar nāves ēnu. Psalms 44:20 Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu, un pacēluši savas rokas uz kādu svešu dievu, Psalms 44:21 Vai Dievs to nevarētu samanīt? Jo Viņš zina sirds noslēpumus. Psalms 44:22 Bet Tevis pēc mēs topam nāvēti visaugošu dienu, un topam turēti līdzi kaujamām avīm. Psalms 44:23 Uzmosties, Kungs, kāpēc Tu guli? Mosties, neatstum mūžīgi. Psalms 44:24 Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un aizmirsti mūsu bēdas un mokas? Psalms 44:25 Jo mūsu dvēsele ir nospiesta pīšļos, mūsu vēders līp pie zemes. Psalms 44:26 Celies mums par palīgu, un izglāb mūs Savas žēlastības dēļ. Psalms 45:0 Psalms 45:1 Koraha bērnu mīlestības dziesma un pamācība. Dziedātāju vadonim, pēc, „lilijas.“ Mana sirds izverd košu vārdu; es dziedāšu Ķēniņam; mana mēle ir veikla rakstītāja rakstāmais. Psalms 45:2 Tu esi tas skaistākais starp cilvēku bērniem, Tavas lūpas ir laipnības pilnas, tādēļ Dievs Tevi svētī mūžīgi. Psalms 45:3 Apjozi Savu zobenu pie Saviem gurniem, Tu varenais, Savu godību un jaukumu. Psalms 45:4 Lai Tev labi izdodas Tavā godībā, celies patiesībai, lēnībai un taisnībai par labu, tad Tava labā roka Tev mācīs brīnuma darbus. Psalms 45:5 Tavas bultas ir asas ķēniņa ienaidnieku sirdī; tautas apakš Tevis kritīs. Psalms 45:6 Tavs godības krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam, Tavas valstības scepteris ir taisns scepteris. Psalms 45:7 Tu mīļo taisnību un ienīsti bezdievību, tādēļ Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu pāri pār Taviem biedriem. Psalms 45:8 Visas Tavas drēbes ir(smaržu pilnas ar) mirres, alvejas un kasija(kanēlis), ziloņkaulu namos stīgu spēles Tevi iepriecina. Psalms 45:9 Tavā glītumā staigā ķēniņu meitas, brūte stāv Tev pa labo roku šķīstā Ofira zeltā. Psalms 45:10 Klausies, meita, un redzi un griez šurp savas ausis, un aizmirsti savus ļaudis un sava tēva namu. Psalms 45:11 Tad Ķēniņam patiks tavs skaistums, jo Viņš ir tavs Kungs, un tev būs Viņu pielūgt. Psalms 45:12 Cora meita būs klāt ar dāvanām, bagāti ļaudis tavā priekšā pielūgs. Psalms 45:13 Viscaur skaistums ir ķēniņa meitas pilī, viņas apģērbs ir no rakstīta zelta darba! Psalms 45:14 Izrakstītās drēbēs viņa top vadīta pie Ķēniņa, viņas draudzenes, tās jaunavas, kas iet viņai pakaļ, top vestas pie Tevis! Psalms 45:15 Ar prieku un līksmību tās top vadītas, un ieiet Ķēniņa pilī. Psalms 45:16 Tavu tēvu vietā Tev būs dēli, tos Tu celsi par lieliem kungiem pār visu zemi. Psalms 45:17 Es pieminēšu Tavu vārdu uz visiem radu radiem, tādēļ tautas Tevi teiks mūžīgi mūžam. Psalms 46:0 Psalms 46:1 Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim, augstām balsīm. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Psalms 46:2 Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst, Psalms 46:3 Lai viņas ūdeņi kauc un plosās un no viņas greznošanās kalni dreb. (Sela.) Psalms 46:4 Taču upes strautiņi iepriecinās Dieva pilsētu, kur tā Visuaugstākā svētie dzīvokļi. Psalms 46:5 Dievs ir viņas vidū; tā nešaubīsies, Dievs viņai palīdzēs rītam austot. Psalms 46:6 Pagāni kauc, valstis krīt, zeme izkūst, kad Viņš paceļ Savu balsi. Psalms 46:7 Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.) Psalms 46:8 Nāciet un raugāt Tā Kunga darbus, kas postīšanu sūta virs zemes, Psalms 46:9 Kas kariem liek mitēties pa visu pasauli, kas stopus salauž un šķēpus sadauza, kas ratus ar uguni sadedzina. Psalms 46:10 Nostājaties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs. - Es būšu paaugstināts starp pagāniem. Es būšu paaugstināts zemes virsū. Psalms 46:11 Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.) Psalms 47:0 Psalms 47:1 Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Plaukšķinājiet priecīgi, visi ļaudis, un gavilējiet Dievam ar priecīgu balsi. Psalms 47:2 Jo Tas Kungs, tas visuaugstais, ir bijājams, liels ķēniņš pa visu zemi. Psalms 47:3 Viņš sadzīs tautas apakš mums, un ļaudis apakš mūsu kājām. Psalms 47:4 Viņš mums izrauga mūsu mantojumu, Jēkaba godību, ko Viņš mīļo. (Sela.) Psalms 47:5 Dievs uzkāpj ar gavilēšanu, Tas Kungs ar skaņu bazūni. Psalms 47:6 Dziediet Dievam, dziedājiet; dziediet mūsu Ķēniņam, dziedājiet. Psalms 47:7 Jo Dievs ir Ķēniņš pār visu zemi, dziediet Viņam dziesmu. Psalms 47:8 Dievs valda pār pagāniem, Dievs sēž uz Sava svētā krēsla. Psalms 47:9 Tautu lielkungi sapulcējušies par tautu Ābrahāma Dievam, jo zemes varenie pieder Dievam; Viņš ir ļoti paaugstināts. Psalms 48:0 Psalms 48:1 Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Tas Kungs ir liels un ļoti teicams mūsu Dieva pilsētā Viņa svētā kalnā. Psalms 48:2 Jauki paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, ziemeļa pusē, tā lielā Ķēniņa pilsēta. Psalms 48:3 Dievs viņas pilīs ir atzīts par patvērumu. Psalms 48:4 Jo redzi, ķēniņi sapulcējās un atnāca kopā; Psalms 48:5 Tie redzēja un brīnījās, tie iztrūcinājās un steidzās projām. Psalms 48:6 Drebēšana tos tur aizņēma, mokas tā kā sievu bērnu sāpēs. Psalms 48:7 Tu sadauzi lielos jūras kuģus caur austriņu. Psalms 48:8 Tā kā bijām dzirdējuši, tā to esam redzējuši Tā Kunga Cebaot pilsētā, mūsu Dieva pilsētā. Dievs to stiprinās mūžīgi. (Sela.) Psalms 48:9 Ak Dievs, mēs pieminam Tavu žēlastību Tavā svētā namā. Psalms 48:10 Ak Dievs, tā kā Tavs vārds, tāpat ir Tava slava līdz pasaules galam, Tava labā roka ir taisnības pilna. Psalms 48:11 Lai Ciānas kalns priecājās un Jūda meitas lai līksmojās Tavu tiesu labad. Psalms 48:12 Ejat ap Ciānu un apmetaties ap viņu, skaitiet viņas torņus. Psalms 48:13 Liekat vērā viņas mūrus, apraugāt viņas augstos namus, ka pēcnākamiem radiem to varat izteikt. Psalms 48:14 Jo šis Dievs ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam. Viņš mūs vadīs līdz mūža galam. Psalms 49:0 Psalms 49:1 Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausāties to, visi ļaudis, grieziet ausis šurp, visi pasaules iedzīvotāji, Psalms 49:2 Tā zemi kā augsti, bagāti kā nabagi kopā. Psalms 49:3 Manas mutes runa ir gudrība, un manas sirds domas ir prātīgas. Psalms 49:4 Es griezīšu savu ausi pie viena sakāma vārda, un izteikšu savu mīklu uz koklēm. Psalms 49:5 Kāpēc man bīties ļaunās dienās, kad manu vajātāju noziegums ap mani metās? Psalms 49:6 Tie paļaujas uz savu padomu un greznojās ar savu lielo bagātību. Psalms 49:7 Savu brāli neviens nevar atpestīt nedz Dievam par to dot atpirkšanas maksu, Psalms 49:8 (Jo visai dārga ir viņu dvēseles atpestīšana un no(tā) tam jāatstājas mūžīgi,) Psalms 49:9 Ka tas dzīvotu mūžam un kapu neredzētu. Psalms 49:10 Tiešām redzēs, ka gudri mirst, ka ģeķi un neprātīgi kopā iet bojā un savu mantu pamet citiem. Psalms 49:11 Tās ir viņu sirdsdomas, ka viņu namiem būs stāvēt mūžīgi, viņu dzīvokļiem līdz radu radiem; tie nosauc valstis pēc saviem vārdiem. Psalms 49:12 Bet cilvēks greznībā nepastāv, viņš līdzinājās lopiem, ko nokauj. Psalms 49:13 Šis ir tas ceļš ģeķiem un tiem, kas viņiem iet pakaļ un kam viņu vārdi patīk. (Sela.) Psalms 49:14 Tie taps noguldīti ellē kā avis, nāve tos ganīs; bet tie taisnie par tiem valdīs rītam austot, un viņu augumu aprīs elle, ka nebūs, kur palikt. Psalms 49:15 Bet Dievs atpestīs manu dvēseli no elles varas, jo Viņš mani pieņems. (Sela.) Psalms 49:16 Nebēdājies par to, kad kāds top bagāts, kad viņa nama gods top liels. Psalms 49:17 Jo viņš mirdams neko neņems līdz, viņa godība tam neies pakaļ. Psalms 49:18 Jebšu viņš savu dvēseli svētī, kamēr viņš dzīvo, un tevi teic, ka tu sev labas dienas sagādājis. Psalms 49:19 Tomēr tu noiesi pie viņa tēvu radiem, kas gaismu neredz ne mūžam. Psalms 49:20 Cilvēks, kas greznībā un nav prātīgs, tas līdzinājās lopiem, ko nokauj. Psalms 50:0 Psalms 50:1 Asafa dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem. Psalms 50:2 No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. Psalms 50:3 Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra. Psalms 50:4 Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis. Psalms 50:5 Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem. Psalms 50:6 Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela.) Psalms 50:7 Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs. Psalms 50:8 Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā. Psalms 50:9 No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem. Psalms 50:10 Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem. Psalms 50:11 Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā. Psalms 50:12 Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums. Psalms 50:13 Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis? Psalms 50:14 Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus. Psalms 50:15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt. Psalms 50:16 Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē. Psalms 50:17 Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus? Psalms 50:18 Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem. Psalms 50:19 Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību. Psalms 50:20 Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo. Psalms 50:21 To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm. Psalms 50:22 Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav. Psalms 50:23 Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu. Psalms 51:0 Psalms 51:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kad pravietis Nātans pie viņa nāca, kad viņš bija gājis pie Batsebas. Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc Savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc Savas lielās sirdsžēlastības! Psalms 51:2 Mazgā mani labi no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem. Psalms 51:3 Jo es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir manā priekšā vienmēr. Psalms 51:4 Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm, ka Tu palieci taisns Savos vārdos un šķīsts Savā tiesā. Psalms 51:5 Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi. Psalms 51:6 Redzi, tev patīk sirds patiesība, tad dari man zināmu to apslēpto gudrību. Psalms 51:7 Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs. Psalms 51:8 Liec man dzirdēt prieku un līksmību, ka tie kauli līksmojās, ko Tu esi satriecis. Psalms 51:9 Apslēp Savu vaigu no maniem grēkiem un deldē visu manu noziegumu. Psalms 51:10 Radi iekš manis, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manis pastāvīgu garu. Psalms 51:11 Nemet mani nost no Sava vaiga, un neatņem no manis Savu Svēto Garu. Psalms 51:12 Atdod man atkal Savas pestīšanas prieku, un uzturi mani ar labprātīgu garu. Psalms 51:13 Tad es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, ka grēcinieki pie Tevis atgriežas. Psalms 51:14 Izglābi mani no asins vainām, ak Dievs, tu Dievs mans Pestītājs; tad mana mēle slavēs Tavu taisnību. Psalms 51:15 Kungs, atdari manas lūpas, tad mana mute izteiks Tavu slavu. Psalms 51:16 Jo Tev netīk upuris, citādi es to gribētu dot, dedzināms upuris Tev nepatīk. Psalms 51:17 Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi. Psalms 51:18 Dari labu Ciānai pēc Savas labprātības, uztaisi Jeruzālemes mūrus. Psalms 51:19 Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un visa(kopējais) sadedzināmais upuris, tad upurēs vēršus uz Tava altāra. Psalms 52:0 Psalms 52:1 Dāvida mācības dziesma dziedātāju vadonim, Kad Doēgs, tas Edomietis, nāca un Saulam sludināja un tam sacīja: Dāvids ir nācis Aķimeleka namā. Ko tu lielies ar ļaunumu, tu varmāka? Dieva žēlastība pastāv vienmēr. Psalms 52:2 Tava mēle meklē postu kā trīts dzenams nazis, tu viltus perētājs. Psalms 52:3 Tu mīļo ļaunumu vairāk nekā labumu, un melus vairāk nekā taisnību. (Sela.) Psalms 52:4 Tu labprāt runā posta vārdus, tu viltus mēle. Psalms 52:5 Tad Dievs arī tevi postīs mūžīgi, Viņš tevi sagrābs un tevi izraus no dzīvokļa, un izsakņos no dzīvības zemes. (Sela.) Psalms 52:6 Un tie taisnie to redzēs un bīsies un smiesies par viņu: Psalms 52:7 Redzi, tas ir tas vīrs, kas Dievu neturēja par savu spēku, bet paļāvās uz savu lielo bagātību; tas bija varens savā ļaunumā. Psalms 52:8 Bet es būšu kā zaļš eļļas koks Dieva namā, es paļaujos uz Dieva žēlastību mūžīgi mūžam. Psalms 52:9 Es Tev pateikšos mūžam, ka Tu to esi darījis, un gaidīšu uz Tavu Vārdu, jo tas ir labs priekš Taviem svētiem. Psalms 53:0 Psalms 53:1 Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim ar stabulēm. Ģeķis saka savā sirdī: Dieva nav. Tie samaitājās un sagānās ar netaisnību, nav neviena, kas labu dara. Psalms 53:2 Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, redzēt, vai jel kas esot prātīgs, kas Dievu meklē. Psalms 53:3 Bet tie visi atkāpušies, tie kopā samaitājušies; nav, kas labu dara, it neviena. Psalms 53:4 Vai tad to neatzīst tie ļauna darītāji, kas manus ļaudis ēd, kā ēd maizi, bet Dievu tie nepiesauc. Psalms 53:5 Tad tiem uzkrita bailes, kur bailes nebija; jo Dievs izklīdināja tavu spaidītāju kaulus; Tu tos liki kaunā, jo Dievs tos bija atmetis. Psalms 53:6 Ak, kaut Israēla pestīšana nāktu no Ciānas! Kad Dievs novērsīs Savu ļaužu cietumu, tad Jēkabs priecāsies un Israēls līksmosies. Psalms 54:0 Psalms 54:1 Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Kad Zifieši nāca un Saulam sacīja: vai Dāvids pie mums nav paslēpies? Ak Dievs atpestī mani caur Savu vārdu un nes man tiesu caur Savu varu. Psalms 54:2 Ak Dievs, klausi manu lūgšanu, liec vērā, ko mana mute runā. Psalms 54:3 Jo svešinieki ceļas pret mani, un briesmīgi ļaudis meklē manu dvēseli; tie netur Dievu priekš savām acīm. (Sela.) Psalms 54:4 Redzi, Dievs man ir par palīgu; Tas Kungs ir tas, kas manu dvēseli uztur. Psalms 54:5 Viņš maksās to ļaunumu maniem nicinātājiem; izdeldē tos pēc Tavas uzticības. Psalms 54:6 Tad es Tev upurēšu ar labu prātu, es pateikšos, Kungs, Tavam Vārdam, ka tas ir tik labs. Psalms 54:7 Jo Viņš mani izglābis no visām bēdām, ka mana acs ar prieku uzlūko manus ienaidniekus. Psalms 55:0 Psalms 55:1 Dāvida mācības dziesma, dziedātāju vadonim, uz koklēm. Griezies, ak Dievs, pie manas lūgšanas un nepaslēpies no manām sirds nopūtām. Psalms 55:2 Liec mani vērā un paklausi mani; es esmu pilns nemiera savās raizēs, ka man jānopūšās. Psalms 55:3 Tāpēc ka ienaidnieks kliedz un bezdievīgais spaida; jo tie gāž postu uz mani un ienīst mani ar dusmām. Psalms 55:4 Mana sirds mokās iekš manis, un nāves izbailes man uzkritušas. Psalms 55:5 Trīcēšana un drebēšana man uzgājusi, un bailes man uzbrukušas. Psalms 55:6 Es sacīju: kaut man būtu spārni kā balodim; es gribētu skriet, kur varētu palikt. Psalms 55:7 Redzi, es tālu nobēgtu un apmestos tuksnesī. (Sela.) Psalms 55:8 Steigšus es izglābtos no bargas aukas un vētras. Psalms 55:9 Aprij tos, Kungs, sajauc viņu mēles; jo es redzu varas darbus un ķildas pilsētā. Psalms 55:10 Dienām naktīm tādas lietas ir pa viņas mūriem, un netaisnība un varas darbs ir viņas vidū. Psalms 55:11 Posts tur iekšā, pārestība un viltība neatstājās no viņas ielām. Psalms 55:12 Jo tas nav ienaidnieks, kas mani apkauno, to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas pret mani lielās, priekš tā es varētu apslēpties; Psalms 55:13 Bet tu esi cilvēks no manas kārtas, mans biedrs un mans draugs. Psalms 55:14 Mēs kopā mīļi sarunājamies un kopā gājām Dieva namā. Psalms 55:15 Lai nāve tiem uzbrūk, lai tie dzīvi nogrimst ellē, jo blēdības ir iekš viņu dzīvokļiem pašā viņu vidū. Psalms 55:16 Bet es piesaukšu Dievu, un Tas Kungs mani izpestīs. Psalms 55:17 Vakaros un rītos un dienas vidū es nopūtīšos un žēlošos, tad Viņš klausīs manu balsi. Psalms 55:18 Viņš uz mieru atpestī manu dvēseli no tiem, kas pret mani karo, jo to ir liels pulks man pretim. Psalms 55:19 Tas stiprais Dievs, kas mūžam paliek, mani paklausīs un tos pazemos. (Sela.) Jo tie nemaz neatgriežas un Dievu nebīstas! Psalms 55:20 Jo tie pieliek savas rokas pie viņa draugiem un sagāna viņa derību. Psalms 55:21 Viņu mute ir glumāka nekā sviests, bet viņu sirdī ir karš; viņu vārdi ir mīkstāki nekā eļļa, un ir taču pliki zobeni. Psalms 55:22 Met savu nastu uz To Kungu, Tas tevi uzturēs; Viņš ne mūžam neļaus, ka taisnais šaubās. Psalms 55:23 Bet Tu, ak Dievs, tos nometīsi dziļā bedrē. Tie asins kārīgie un viltnieki nepanāks ne pusmūžu; bet es uz Tevi paļaujos. Psalms 56:0 Psalms 56:1 Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina. Psalms 56:2 Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā. Psalms 56:3 Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos. Psalms 56:4 Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs? Psalms 56:5 Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu. Psalms 56:6 Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko. Psalms 56:7 Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības! Psalms 56:8 Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā? Psalms 56:9 Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. Psalms 56:10 Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu. Psalms 56:11 Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt? Psalms 56:12 Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus. Psalms 56:13 Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā. Psalms 57:0 Psalms 57:1 Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „nesamaitā“; kad tas no Saula bēga alā. Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani, jo uz Tevi cerē mana dvēsele, un apakš Tavu spārnu ēnas es gribu cerēt, kamēr nelaime būs pārgājusi. Psalms 57:2 Es piesaukšu Dievu, to visuaugsto, to stipro Dievu, kas par mani visu izdarīs. Psalms 57:3 Viņš sūta no debesīm un palīdz man, un apkauno manu aprijēju. (Sela.) Dievs sūta Savu žēlastību un patiesību. Psalms 57:4 Mana dvēsele ir starp lauvām; es guļu starp cilvēku bērniem kā starp liesmām; viņu zobi ir šķēpi un bultas, un viņu mēle ass zobens. Psalms 57:5 Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, un Savu godību pār visu pasauli! Psalms 57:6 Tie izpleš tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; manā priekšā tie bedri rakuši, paši krituši iekšā. (Sela.) Psalms 57:7 Mana sirds ir droša, Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu. Psalms 57:8 Uzmosties, mans gods, uzmostaties, stabules un kokles, es uzmodīšos ar rīta blāzmu. Psalms 57:9 Es Tev pateikšos, Kungs, starp tiem ļaudīm, es Tevi slavēšu starp tautām. Psalms 57:10 Jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem. Psalms 57:11 Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, Savu godību pār visu pasauli. Psalms 58:0 Psalms 58:1 Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „nesamaitā.“ Vai tad jūs esat mēmi, ka nerunājat taisnību un nepareizi tiesājat, jūs cilvēku bērni? Psalms 58:2 Tiešām, savā sirdī jūs darāt netaisnību virs zemes, ar savām rokām jūs dzenaties uz varas darbu. Psalms 58:3 Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, kas melus runā, alojās no pašām mātes miesām. Psalms 58:4 Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž, Psalms 58:5 Ka tā nedzird vārdotāja balsi, kas labi māk apvārdot. Psalms 58:6 Ak Dievs, salauzi viņiem zobus mutē, ak Kungs, izrauj jauno lauvu dzerokļus! Psalms 58:7 Lai tie izšķīst kā ūdens, kas notek; kad tie uzvelk savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas, Psalms 58:8 Tā kā gliemezis, kas izkūst, tā lai tie izgaist tā kā sievas nelaikā dzimis bērns, tā lai tie neredz saules. Psalms 58:9 Pirms jūsu ērkšķi dabūs asus galus, viņš tos aizraus dzīvus, kā ar karstu dusmību. Psalms 58:10 Tas taisnais priecāsies, kad viņš redz atriebšanu, viņš mazgās savas kājas bezdievīgo asinīs. Psalms 58:11 Un cilvēki sacīs: tam taisnam būs augļi; tiešām, Dievs ir soģis virs zemes. Psalms 59:0 Psalms 59:1 Dāvida sirds dziesma, pēc: „nesamaitā“; kad Sauls nosūtīja, vaktēt to namu, ka viņu nokautu. Izglāb mani, mans Dievs, no maniem ienaidniekiem, pasargi mani no tiem, kas pret mani ceļas. Psalms 59:2 Izglāb mani no ļauna darītājiem un atpestī mani no asins ļaudīm. Psalms 59:3 Jo redzi tie glūn uz manu dvēseli, vareni sapulcējās pret mani, lai gan neesmu grēkojis nedz noziedzies, ak Kungs! Psalms 59:4 Bez vainas tie tek un sataisās. Uzmosties man palīgā un skaties! Psalms 59:5 Tu, ak Kungs, Dievs Cebaot, Israēla Dievs, uzmosties, piemeklēt visus pagānus, neapžēlojies par nevienu, kas tik viltīgi dodas uz netaisnību. (Sela.) Psalms 59:6 Vakarā tie atnāk, rūc kā suņi, un tekā(skraida) apkārt pa pilsētu. Psalms 59:7 Redzi, tie ar savu muti plukšķ, zobeni ir viņu lūpās, jo - kas to dzird? Psalms 59:8 Bet Tu, Kungs, par tiem smiesies, Tu apmēdīsi visus pagānus. Psalms 59:9 Pret viņu varu es gaidīšu uz Tevi, jo Dievs ir mans patvērums. Psalms 59:10 Dievs man bagātīgi parāda Savu žēlastību, Dievs man liek ar prieku uzlūkot savus pretiniekus. Psalms 59:11 Nenokauj tos, ka mani ļaudis to neaizmirst, izklīdini tos ar Savu varu, un nogāz tos, ak Kungs, mūsu priekšturamās bruņas! Psalms 59:12 Tīri grēks ir viņu lūpu vārdi, tāpēc lai tie top sagūstīti savā lepnībā, viņu lādēšanas un to melu pēc, ko tie runā. Psalms 59:13 Izdeldē tos dusmībā, izdeldē tos, ka to vairs nav, un lai atzīst, ka Dievs ir valdītājs iekš Jēkaba līdz pasaules galam. (Sela.) Psalms 59:14 Vakarā tie atnāk, rūc kā suņi, un tekā apkārt pa pilsētu. Psalms 59:15 Tie skraida šurp un turp barības pēc, un kad nav paēduši, paliek pa nakti. Psalms 59:16 Bet es dziedāšu no Tava stipruma un teikšu rītos Tavu žēlastību, jo Tu man esi bijis augsts patvērums un glābšana bēdu dienā. Psalms 59:17 No Tevis es dziedāšu, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs! Psalms 60:0 Psalms 60:1 Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: „lilija ir liecība“; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums. Psalms 60:2 Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās. Psalms 60:3 Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis. Psalms 60:4 Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela.) Psalms 60:5 Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs! Psalms 60:6 Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju. Psalms 60:7 Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis. Psalms 60:8 Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedzi par Mani! Psalms 60:9 Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam? Psalms 60:10 Vai ne tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku? Psalms 60:11 Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas. Psalms 60:12 Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus. Psalms 61:0 Psalms 61:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Klausi, ak Dievs, manu saukšanu, ņem vērā manu lūgšanu. Psalms 61:2 No zemes gala es Tevi piesaucu, kad mana sirds bēdājās; vadi Tu mani uz akmens kalnu, jo man tas par augstu. Psalms 61:3 Jo Tu man esi patvērums, stiprs tornis pret maniem ienaidniekiem. Psalms 61:4 Es palikšu Tavā dzīvoklī mūžīgi, es patveršos Tavu spārnu pavēnī. (Sela.) Psalms 61:5 Jo Tu, Dievs, esi klausījis manas solīšanas, Tu devis mantību tiem, kas Tavu Vārdu bīstas. Psalms 61:6 Tu vairosi ķēniņam dzīvības laiku; viņa gadi paliks līdz radu radiem. Psalms 61:7 Viņš sēdēs mūžīgi Dieva priekšā; parādi viņam žēlastību un patiesību, kas viņu pasargā. Psalms 61:8 Tad es dziedāšu Tavam Vārdam mūžīgi, lai es maksāju savus solījumus dienu no dienas. Psalms 62:0 Psalms 62:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana. Psalms 62:2 Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos. Psalms 62:3 Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri? Psalms 62:4 Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.) Psalms 62:5 Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība. Psalms 62:6 Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos, Psalms 62:7 Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu. Psalms 62:8 Cerējiet uz Viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi Viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Sela.) Psalms 62:9 Tiešām, cilvēku bērni nav nekas, lieli ļaudis ir nelietība; uz svariem likti tie kopā būtu vieglāki nekā vējš. Psalms 62:10 Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu neliekat tukšu cerību; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi. Psalms 62:11 Dievs vienu vārdu ir runājis, to dažkārt esmu dzirdējis, ka Dievs ir varens. Psalms 62:12 Un Tu, ak Kungs, esi žēlīgs, jo Tu maksā ikvienam pēc viņa darba. Psalms 63:0 Psalms 63:1 Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūda tuksnesī. Ak Dievs! Tu esi mans stiprais Dievs, Tevi es meklēju pašā rītā, pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojās mana miesa sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nav. Psalms 63:2 Tā es svētā vietā pēc Tevis esmu skatījies, redzēt Tavu spēku un Tavu godību. Psalms 63:3 Jo Tava žēlastība ir labāka nekā dzīvība; manas lūpas Tevi slavē. Psalms 63:4 Tā es Tevi gribētu teikt mūžam, un pacelt savas rokas Tavā Vārdā. Psalms 63:5 Tad mana dvēsele taptu paēdināta kā ar taukumiem un gardumiem, un mana mute Tevi slavētu ar priecīgām lūpām. Psalms 63:6 Es Tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju uz Tevi. Psalms 63:7 Jo Tu esi mans palīgs, un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi. Psalms 63:8 Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tura. Psalms 63:9 Bet tie, kas manu dvēseli meklē izpostīt, nogrims pašos zemes dziļumos. Psalms 63:10 Tos nodos zobena asmenim un tie būs lapsām par barību. Psalms 63:11 Bet ķēniņš priecāsies iekš Dieva; kas pie tā zvēr, tas lielīsies; jo melkuļu mute taps aizbāzta. Psalms 64:0 Psalms 64:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām. Psalms 64:2 Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas. Psalms 64:3 Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus, Psalms 64:4 Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas. Psalms 64:5 Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs? Psalms 64:6 Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt. Psalms 64:7 Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs. Psalms 64:8 Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs. Psalms 64:9 Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs. Psalms 64:10 Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies. Psalms 65:0 Psalms 65:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Dievs, klusībā iekš Ciānas Tu topi slavēts, un solījumi Tev top maksāti. Psalms 65:2 Tu paklausi lūgšanas, visa miesa nāk pie Tevis. Psalms 65:3 Noziegumi mūs ir pārvarējuši, - mūsu pārkāpumus, tos Tu salīdzini! Psalms 65:4 Svētīgs tas, ko Tu izredzi, un kam Tu vaļu dod pie Tevis nākt un dzīvot Tavos pagalmos; mēs tapsim paēdināti no Tava nama labuma Tavā svētā dzīvoklī. Psalms 65:5 Paklausi mūs pēc tās taisnības, kas brīnišķas lietas dara, ak Dievs, mūsu Pestītājs, Tu patvērums visām zemes robežām, un tiem, kas tālu pie jūras dzīvo. Psalms 65:6 Tu stiprini kalnus ar Savu spēku, Tu apjozies ar varu, Psalms 65:7 Tu klusini jūras kaukšanu, viņas viļņu kaukšanu un ļaužu troksni, Psalms 65:8 Ka tie, kas dzīvo tanīs robežās, bīstas no Tavām zīmēm. Tu iepriecini visu, kas kust, vakarā un rītā. Psalms 65:9 Tu piemeklē zemi un to dzirdini un to dari ļoti bagātu. Dieva upīte ir ūdens pilna. Tu liec viņu labībai labi izdoties, jo tā Tu zemi apkopi. Psalms 65:10 Tu slacini viņas vagas, un liec lietum līt uz viņas arumiem; Tu tos dari mīkstus caur lāsēm, Tu svētī viņas asnus. Psalms 65:11 Tu pušķo gadu ar Savu labumu, un Tavas pēdas pil no taukumiem. Psalms 65:12 Tuksneša ganības pil un pakalni ar prieku ir apjozti. Psalms 65:13 Lauki ir apģērbti ar ganāmiem pulkiem, un ielejas ar labību apklātas, ka gavilē un dzied. Psalms 66:0 Psalms 66:1 Dziesma dziedātāju vadonim. Gavilējiet Dievam, visa zeme! Psalms 66:2 Dziediet Viņa vārda godībai, teiciet Viņa godu. Psalms 66:3 Sakait uz Dievu: kāds bijājams Tu esi Savos darbos! Tavi ienaidnieki Tev padosies Tavas lielās varas pēc. Psalms 66:4 Lai visa zeme Tevi pielūdz un Tev dzied, lai dzied Tavam Vārdam! (Sela.) Psalms 66:5 Nāciet un raugāt Dieva darbus. Viņš ir bijājams Savos darbos pie cilvēku bērniem. Psalms 66:6 Viņš pārvērta jūru par sausumu, kājām varēja iet caur upi; par to mēs iekš Viņa priecājamies. Psalms 66:7 Viņš valda mūžīgi ar Savu spēku, Viņa acis raugās uz tautām, Viņš atkāpējiem neļauj paaugstināties. (Sela.) Psalms 66:8 Teiciet mūsu Dievu, jūs tautas, liekat dzirdēt Viņa teikšanas slavu. Psalms 66:9 Viņš uztur dzīvas mūsu dvēseles un neliek slīdēt mūsu kājām. Psalms 66:10 Jo Tu, Dievs, mūs esi pārbaudījis; Tu mūs esi kausējis, kā sudrabu kausē. Psalms 66:11 Tu mums esi licis iekrist valgos, uz mūsu muguru Tu esi licis grūtu nastu. Psalms 66:12 Tu cilvēkiem esi licis celties pār mūsu galvu; mēs bijām nākuši ugunī un ūdenī, bet Tu mūs esi izvedis pie atspirgšanas. Psalms 66:13 Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev maksāšu savu apsolījumu, Psalms 66:14 Uz ko manas lūpas ir atdarījušās, un ko mana mute runājusi, kad man bija bail. Psalms 66:15 Es tev upurēšu taukus dedzināmos upurus ar kvēpināšanu no auniem; es Tev upurēšu vēršus ar āžiem. (Sela.) Psalms 66:16 Nāciet, klausāties visi, kas Dievu bīstaties: es jums izteikšu, ko Viņš darījis pie manas dvēseles. Psalms 66:17 Viņu es piesaucu ar savu muti, un Viņš tapa slavēts no manas mēles. Psalms 66:18 Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Tas Kungs mani nebūtu klausījis. Psalms 66:19 Bet tiešām, Dievs ir klausījis, manas lūgšanas balsi Viņš ņēmis vērā. Psalms 66:20 Slavēts Dievs, kas nav atmetis manu lūgšanu, nedz novērsis Savu žēlastību no manis. Psalms 67:0 Psalms 67:1 Dziesma dziedātāju vadonim, dziedama uz koklēm. Lai Dievs par mums apžēlojās un mūs svētī, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums! (Sela.) Psalms 67:2 Ka virs zemes Tavs ceļš top zināms, starp visiem pagāniem Tava pestīšana. Psalms 67:3 Tev, Dievs, pateicās ļaudis, Tev pateicās visi ļaudis. Psalms 67:4 Tautas priecājās un gavilē, ka Tu ar taisnību tiesā ļaudis un vadi tautas zemes virsū. Psalms 67:5 Tev, Dievs, pateicās ļaudis, Tev pateicās visi ļaudis. Psalms 67:6 Zeme izdod savus augļus; Dievs, mūsu Dievs, svētī mūs! Psalms 67:7 Svēti mūs, Dievs, un visi zemes gali lai Viņu bīstas! Psalms 68:0 Psalms 68:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim dziedama. Lai Dievs ceļas, ka Viņa ienaidnieki top izklīdināti, un Viņa nīdētāji bēg Viņa priekšā. Psalms 68:2 Izdzen tos, tā kā dūmi top izdzīti; tā kā vasks ugunī top kausēts, tāpat bezdievīgie ies bojā Dieva priekšā. Psalms 68:3 Bet taisnie priecāsies un līksmosies Dieva priekšā, un no sirds dibina(dziļuma) priecāsies. Psalms 68:4 Dziediet Dievam, dziediet Viņa vārdam, sataisiet ceļu Tam, kas brauc pa tuksnešiem. Viņa vārds ir Kungs, - un līksmojaties Viņa priekšā. Psalms 68:5 Viņš ir bāriņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Viņš ir Dievs Savā svētā dzīvoklī, Psalms 68:6 Tāds Dievs, kas vientuļiem dod namā dzīvot, kas cietumniekus izved pie labklāšanās; bet atkāpējiem jādzīvo tukšumā. Psalms 68:7 Dievs, kad Tu gāji Savu ļaužu priekšā, kad Tu staigāji tuksnesī, (Sela.) Psalms 68:8 Tad zeme drebēja un debesis pilēja Dieva priekšā, un tas Sinaī, Tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs. Psalms 68:9 Tu, Dievs, devi nolīt bagātam lietum; Savu iemantojamo tiesu, kas bija noguruši, Tu spirdzināji, Psalms 68:10 Ka Tava draudzīte tur var dzīvot; Tu, Dievs, atspirdzini bēdīgos ar Savu labumu. Psalms 68:11 Tas Kungs dod vēsti ar lielu pulku priecas sludinātāju. Psalms 68:12 Karaspēku ķēniņi bēga, tie bēga, un nama dzīvotāja izdalīja laupījumu. Psalms 68:13 Kad lēģerī esat apmetušies, tad jūs spīdiet kā baložu spārni ar sudrabu apklāti, un kam ir spalvas kā zaļgans zelts. Psalms 68:14 Kad tas Visuvarenais tur ķēniņus izkaisa, tad ir balts kā sniegs uz Zalmona. Psalms 68:15 Dieva kalns ir Basanas kalns, kalns ar daudz virsotnēm ir Basanas kalns. Psalms 68:16 Kāpēc jūs apskaužat, jūs augstie kalni to kalnu, kur Dievam patīk mājot? Tiešām, Tas Kungs tur dzīvos mūžam. Psalms 68:17 Dieva ratu ir daudz tūkstošu tūkstoši, Tas Kungs ir viņu vidū, tā kā uz Sinaī Savā svētumā. Psalms 68:18 Tu esi uzkāpis augstībā, cietumu Tu esi vedis cietumā, par dāvanām Tu esi dabūjis cilvēkus, arī atkāpējus, ka tie dzīvo, ak Kungs Dievs. Psalms 68:19 Slavēts lai ir Tas Kungs, ikdienas Viņš nes mūsu nastu; Dievs ir mūsu pestīšana. (Sela.) Psalms 68:20 Dievs mums ir Dievs, kas pilnīgi izpestī, un pie Tā Kunga Dieva ir izvešana no nāves. Psalms 68:21 Tiešām, Dievs sadauzīs pieri Saviem ienaidniekiem, un matu pilno galvu tiem, kas staigā savos noziegumos. Psalms 68:22 Tas Kungs saka, Es atvedīšu, Es atvedīšu atkal no Basanas, Es atvedīšu atkal no jūras dziļumiem. Psalms 68:23 Tādēļ tu mērksi savu kāju ienaidnieku asinīs, un tavi suņi tās laizīs. Psalms 68:24 Tavi gājumi, ak Dievs, top redzēti, mana stiprā Dieva, mana ķēniņa, gājumi svētā vietā. Psalms 68:25 Dziedātāji iet papriekš, spēlētāji pakaļ bungotāju meitu starpā. Psalms 68:26 Teiciet Dievu, To Kungu, draudzes sapulcē, jūs, kas no Israēla avota. Psalms 68:27 Tur pār tiem valda mazais Benjamins, Jūda lielkungi ar saviem pulkiem, Zebulona lielkungi, Naftalus lielkungi. Psalms 68:28 Tavs Dievs ir pavēlējis tavai valstij būt stiprai; stiprini, ak Dievs, ko Tu mums par labu esi darījis. Psalms 68:29 Tava nama dēļ Jeruzālemē ķēniņi Tev atnesīs dāvanas. Psalms 68:30 Rāj to zvēru niedrēs, to vēršu pulku ar tautu teļiem, lai tie zemē metās ar sudraba gabaliem. Viņš izklīdina tautas, kam tīk karot. Psalms 68:31 Lieli kungi nāks no Ēģiptes, Moru zeme steigsies, izstiept savas rokas uz Dievu. Psalms 68:32 Jūs pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet Tam Kungam, (Sela.) Psalms 68:33 Tam, kas brauc pa debesu debesīm, kas no iesākuma. Redzi, Viņš dos Savam pērkonam spēcīgu skaņu. Psalms 68:34 Dodiet Dievam godu! Viņa augstība ir pār Israēli, un Viņa spēks pār augstiem padebešiem. Psalms 68:35 Dievs, Tu esi bijājams no Savas svētās vietas, Tu stiprais Israēla Dievs. Viņš dod tiem ļaudīm stiprumu un spēku, - slavēts lai ir Dievs! Psalms 69:0 Psalms 69:1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „lilijas“. Dievs, palīdz man; jo ūdeņi ir nākuši līdz pašai dvēselei. Psalms 69:2 Es grimstu dziļos dubļos, kur nevar stāvēt, es esmu nācis dziļos ūdeņos un viļņi mani apklāj. Psalms 69:3 Es esmu piekusis no savas saukšanas, mans kakls ir aizsmacis, manas acis īgst, - tomēr es gaidu uz savu Dievu. Psalms 69:4 Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; vareni ir tie, kas mani grib samaitāt, kas mani par nepatiesu ienīst; man jāmaksā, ko es neesmu laupījis. Psalms 69:5 Ak Dievs, Tu zini manu ģeķību, un mani noziegumi Tev nav apslēpti. Psalms 69:6 Lai pie manis netop kaunā, kas Tevi gaida, ak Kungs, Dievs Cebaot! lai pie manis netop kaunā, kas Tevi meklē, ak Israēla Dievs! Psalms 69:7 Jo Tevis pēc es nesu negodu; mans vaigs ir apklāts ar kaunu. Psalms 69:8 Es esmu palicis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. Psalms 69:9 Jo karstums Tava nama labad mani ir ēdis, un Tavu zaimotāju zaimošana ir kritusi uz mani. Psalms 69:10 Un es raudu, un mana dvēsele gavē, bet tas man ir tapis par kaunu. Psalms 69:11 Es esmu apvilcis maisu, bet es tiem esmu tapis par sakāmu vārdu. Psalms 69:12 Kas vārtos sēž, tie plukšķ par mani, un es esmu par smieklu vīna dzērājiem. Psalms 69:13 Bet es Tevi pielūdzu, Kungs, pieņēmīgā laikā; pēc Savas lielās žēlastības, ak Dievs, paklausi mani, pestīdams pēc Savas patiesības. Psalms 69:14 Izrauj mani no dubļiem, ka es neapslīkstu, ka es topu izglābts no nīdētājiem un no dziļiem ūdeņiem. Psalms 69:15 Lai ūdens viļņi mani neapklāj, un dziļumi lai mani neaprij, un bedres malas lai nesagāžas kopā pār mani. Psalms 69:16 Paklausi mani, ak Kungs, jo Tava žēlastība ir laba; griezies pie manis pēc Savas lielās sirds žēlastības! Psalms 69:17 Un neapslēp Savu vaigu priekš Sava kalpa, jo man ir bail; steidzies, paklausi mani. Psalms 69:18 Nāc klāt pie manas dvēseles, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ. Psalms 69:19 Tu zini manu kaunu un manu negodu un manu apsmieklu; visi mani pretinieki ir Tavā priekšā. Psalms 69:20 Kauns man lauž sirdi, un es nīkstu; es gaidīju, vai kādam nebūtu žēl, bet nav, - un uz iepriecinātājiem, bet es neatrodu. Psalms 69:21 Un tie man žulti dod ēst un etiķi dzert, kad es gauži izslāpis. Psalms 69:22 Lai viņu galds viņu priekšā top par valgu, par atmaksu un par slazdu. Psalms 69:23 Lai viņu acis top apstulbotas, ka tie neredz, un lai viņu gurni allažiņ šaubās. Psalms 69:24 Izgāz pār tiem Savu dusmību, un Tava karsta bardzība lai viņus sagrābj. Psalms 69:25 Viņu māja lai top par posta vietu, un neviena lai nav, kas dzīvo viņu dzīvokļos. Psalms 69:26 Jo tie to vajā, ko Tu esi sitis, un apsmej mokas tiem, ko Tu ievainojis. Psalms 69:27 Lai tiem krājās noziegums uz noziegumu, ka tie nenāk pie Tavas taisnības. Psalms 69:28 Izdeldē tos no dzīvības grāmatas, ka tie ar tiem taisniem netop uzrakstīti. Psalms 69:29 Bet es esmu bēdīgs un moku pilns; ak Dievs, Tava pestīšana lai mani paceļ. Psalms 69:30 Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un Viņu paaugstināšu ar pateicību. Psalms 69:31 Tas patiks Tam Kungam vairāk nekā vērsis, kam ragi un nagi. Psalms 69:32 Tie bēdīgie raugās un priecājās, un jūs, kas Dievu meklējat, jūsu sirds dzīvos. Psalms 69:33 Jo Tas Kungs paklausa nabagus, un nenicina Savus cietumniekus. Psalms 69:34 Lai Viņu teic debesis un zeme, jūra un viss, kas iekš tās kustās. Psalms 69:35 Jo Dievs atpestīs Ciānu un uztaisīs Jūda pilsētas, un tie tur dzīvos un to iemantos. Psalms 69:36 Un Viņa kalpu dzimums to iemantos, un kas Viņa Vārdu mīļo, tie tur dzīvos. Psalms 70:0 Psalms 70:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, par piemiņu. Steidzies, ak Dievs, mani izglābt, ak Kungs, man palīdzēt. Psalms 70:2 Lai top kaunā un kļūst apkaunoti, kas manu dvēseli meklē, lai top atpakaļ dzīti un paliek kaunā, kas priecājās par manu nelaimi. Psalms 70:3 Lai tie griežas atpakaļ sava kauna dēļ, kas saka: Tā, tā! Psalms 70:4 Iekš Tevis lai priecājās un līksmojās visi, kas Tevi meklē; lai tie, kas Tavu pestīšanu mīļo, vienmēr saka: augsti slavēts ir Dievs. Psalms 70:5 Bet es esmu bēdīgs un nabags; - ak Dievs, steidzies pie manis. Tu esi mans palīgs un mans glābējs, ak Kungs, nekavējies! Psalms 71:0 Psalms 71:1 Uz tevi, Kungs, es paļaujos, ne mūžam neliec man palikt kaunā. Psalms 71:2 Izglāb mani caur Savu taisnību un atsvabini mani, atgriez Savu ausi pie manis un atpestī mani. Psalms 71:3 Esi man par patvērumu, kur es varu dzīvot, kur vienmēr varu bēgt. Tu esi solījis, mani atpestīt, jo Tu esi mans kalns un mana stiprā pils. Psalms 71:4 Mans Dievs, izglāb mani no bezdievīgā rokas, no netaisnā un varas darītāja rokas, Psalms 71:5 Jo Tu esi mana cerība, Kungs, Dievs, mana drošība no manas jaunības. Psalms 71:6 Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, Tu mani esi izvilcis no mātes miesām, mana dziesma Tevi teic bez mitēšanās. Psalms 71:7 Es esmu daudziem par ērmu, bet Tu esi mans stiprais patvērums. Psalms 71:8 Lai mana mute pildās ar Tavu teikšanu, cauru dienu ar Tavu godu. Psalms 71:9 Neatmet mani vecumā, neatstāj mani, kad spēks man zūd. Psalms 71:10 Jo mani ienaidnieki mani aprunā, un kas uz manu dvēseli glūn, tie kopā spriež padomu Psalms 71:11 Sacīdami: Dievs viņu ir atstājis, dzenaties pakaļ, sagrābiet viņu, jo glābēja nav. Psalms 71:12 Dievs, neesi tālu no manis, mans Dievs, steidzies man palīgā. Psalms 71:13 Lai top kaunā, lai iet bojā, kas manai dvēselei turas pretī, ar kaunu un smieklu lai top apsegti, kas meklē manu nelaimi. Psalms 71:14 Bet es vienmēr cerēšu un vairošu visu Tavu slavu. Psalms 71:15 Mana mute izteiks Tavu taisnību, cauru dienu Tavu pestīšanu, jebšu to nemāku izskaitīt. Psalms 71:16 Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es pieminēšu Tavu taisnību, Tevi vien. Psalms 71:17 Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības; un līdz šim es pasludināju Tavus brīnumus. Psalms 71:18 Tad nu arīdzan, kad vecums un sirmi mati ir klāt, neatstāj mani, ak Dievs, tiekams es Tavu elkoni būšu pasludinājis bērnu bērniem un Tavu stiprumu visiem pēcnākamiem. Psalms 71:19 Tava taisnība, ak Dievs, ir it augsta, Tu dari lielas lietas; Dievs, kas ir tāds kā Tu? Psalms 71:20 Tu man lieci redzēt daudz bēdas un mokas, Tu mani darīsi atkal dzīvu, un mani izvilksi no zemes dziļumiem. Psalms 71:21 Vairo manu godu, un iepriecini mani atkal. Psalms 71:22 Es Tevi arī slavēšu ar stīgu skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs; es Tevi slavēšu ar koklēm, ak Svētais iekš Israēla! Psalms 71:23 Manas lūpas gavilēs, kad es Tev dziedāšu, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis. Psalms 71:24 Un arī mana mēle Tavu taisnību izrunās cauru dienu, jo tie ir tapuši kaunā un apkaunoti, kas meklē manu nelaimi. Psalms 72:0 Psalms 72:1 Salamana dziesma. Dievs, dod Savas tiesas ķēniņam, un Savu taisnību ķēniņa dēlam, Psalms 72:2 Ka viņš Tavus ļaudis tiesā ar taisnību, un Tavus bēdīgos ar tiesu. Psalms 72:3 Kalni nesīs tiem ļaudīm mieru, ir pakalni caur taisnību. Psalms 72:4 Viņš nesīs tiesu bēdu ļaudīm un palīdzēs nabagu bērniem un sadauzīs nicinātājus. Psalms 72:5 Tevi bīsies, kamēr saule būs un mēnesis spīdēs, līdz radu radiem. Psalms 72:6 Viņš nolaidīsies kā lietus uz zāli, kā lāses, kas zemi slacina. Psalms 72:7 Viņa laikā ziedēs taisnais un liels miers, tiekams mēneša vairs nebūs. Psalms 72:8 Viņš valdīs no jūras līdz jūrai, no tās lielās upes līdz zemes galiem. Psalms 72:9 Viņa priekšā locīsies, kas tuksnesī dzīvo, un Viņa ienaidnieki laizīs pīšļus. Psalms 72:10 Ķēniņi no Taršiša un no tām salām atnesīs meslus, Arābijas un Šebas ķēniņi atvedīs dāvanas. Psalms 72:11 Visi ķēniņi Viņa priekšā klanīsies, visi pagāni Viņam kalpos. Psalms 72:12 Jo Viņš izglābs to bēdīgo, kas sauc, un to nabagu, kam palīga nav. Psalms 72:13 Viņš apžēlosies par nabagu un bēdīgo, un bēdīgo dvēseli Viņš izglābs. Psalms 72:14 Viņš atsvabinās viņu dvēseles no viltības un varas darba, un viņu asinis būs dārgas Viņa acīs. Psalms 72:15 Un Viņš dzīvos, un Viņam taps dots no Arābijas zelta, un vienmēr priekš Viņa lūgs, ikdienas Viņu teiks. Psalms 72:16 Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, viņas augļi viļņos tā kā Lībanus, un tie, kas pilsētā ir, zaļos kā zāle virs zemes. Psalms 72:17 Viņa vārds paliks mūžīgi; kamēr saule būs, Viņa vārds augļosies, un iekš Viņa svētīsies; visi pagāni Viņu slavēs. Psalms 72:18 Slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vien brīnumus dara, Psalms 72:19 Un slavēts lai ir Viņa godības vārds mūžīgi, un visa zeme lai top pilna Viņa godības. Āmen, Āmen. Psalms 72:20 Še Dāvida, Isajus dēla, lūgšanās beidzās. Psalms 73:0 Psalms 73:1 Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas. Psalms 73:2 Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi tik (tikko) neslīdēja. Psalms 73:3 Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās. Psalms 73:4 Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies. Psalms 73:5 Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki. Psalms 73:6 Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm. Psalms 73:7 No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri. Psalms 73:8 Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku. Psalms 73:9 Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu. Psalms 73:10 Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam, Psalms 73:11 Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai tas Visuaugstais ir zinātājs? Psalms 73:12 Redzi, tādi ir tie bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību. Psalms 73:13 Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā, Psalms 73:14 Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu. Psalms 73:15 Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes. Psalms 73:16 Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija visai grūti priekš manām acīm, Psalms 73:17 Tiekams es gāju Dieva svētumā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek. Psalms 73:18 Tiešām, tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā. Psalms 73:19 Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām. Psalms 73:20 Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas. Psalms 73:21 Kad rūgta taptu man sirds un riebtu man īkstis, Psalms 73:22 Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā. Psalms 73:23 Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas. Psalms 73:24 Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā. Psalms 73:25 Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes. Psalms 73:26 Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi. Psalms 73:27 Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas. Psalms 73:28 Bet man tas ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es izteicu visus Tavus darbus. Psalms 74:0 Psalms 74:1 Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm? Psalms 74:2 Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo. Psalms 74:3 Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā. Psalms 74:4 Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm. Psalms 74:5 Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā. Psalms 74:6 Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem. Psalms 74:7 Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu. Psalms 74:8 Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši. Psalms 74:9 Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs. Psalms 74:10 Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam? Psalms 74:11 Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu. Psalms 74:12 Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū. Psalms 74:13 Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī. Psalms 74:14 Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī. Psalms 74:15 Tu esi izšķēlis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes. Psalms 74:16 Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli. Psalms 74:17 Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis. Psalms 74:18 Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu vārdu. Psalms 74:19 Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam. Psalms 74:20 Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm. Psalms 74:21 Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu vārdu. Psalms 74:22 Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas. Psalms 74:23 Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem. Psalms 75:0 Psalms 75:1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim, dziedama, pēc: „nesamaitā!“ Mēs Tev pateicamies, Dievs, mēs pateicamies, ka Tavs vārds ir it tuvu; Tavi brīnumi top slavēti. Psalms 75:2 „Kad Es īsto laiku pratīšu, tad Es it taisni tiesāšu. Psalms 75:3 Zeme un visi viņas iedzīvotāji trīc, bet Es viņas pīlārus esmu stiprinājis.“ (Sela.) Psalms 75:4 Es sacīju uz tiem lielīgiem: nelielāties; un uz tiem bezdievīgiem: nelepojaties ar varu; Psalms 75:5 Nelielāties ar varu, un nerunājiet tik pārgalvīgi. Psalms 75:6 Ka (nekāds palīgs nenāks) nedz no rīta puses, nedz no vakara puses, nedz no tuksneša kalniem. Psalms 75:7 Bet Dievs ir soģis, kas citu pazemo un citu paaugstina. Psalms 75:8 Jo Tam Kungam biķeris ir rokā, kur stiprs vīns papilnam iejaukts, un Viņš dod no tā dzert; bet visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un izsūkt tās mieles. Psalms 75:9 Bet es to pasludināšu mūžīgi, es dziedāšu Jēkaba Dievam, Psalms 75:10 Un salauzīšu visiem bezdievīgiem galvas, ka taisniem galvas top paaugstinātas. Psalms 76:0 Psalms 76:1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim, dziedama ar koklēm. Dievs ir atzīts iekš Jūda, iekš Israēla viņa vārds ir liels; Psalms 76:2 Un Salemē ir Viņa telts, un Ciānā Viņa dzīvoklis. Psalms 76:3 Tur Viņš salauza stopa bultas, priekšturamās bruņas un zobenu un karu.(Sela.) Psalms 76:4 Spožs Tu esi un augsts uz kalniem, kur laupījumu sakrāj. Psalms 76:5 Tie sirds lepnie ir aplaupīti un guļ savā miegā; visiem vareniem ļaudīm rokas nogurušas. Psalms 76:6 No Tavas rāšanās, ak Jēkaba Dievs, nāves miegā nogāzti rati un zirgi. Psalms 76:7 Tu, Tu esi bijājams, un kas Tavā priekšā var pastāvēt Tavas dusmības laikā? Psalms 76:8 No debesīm Tu lieci dzirdēt tiesu, zeme bīstas un top klusa, Psalms 76:9 Kad Dievs ceļas uz sodību, palīdzēt visiem bēdīgiem virs zemes. (Sela.) Psalms 76:10 Kad cilvēki bargojās, tad Tavs gods paaugstinājās, un ar visukarstām dusmām Tu apjozies. Psalms 76:11 Solāties un maksājiet Tam Kungam, savam Dievam. Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Tam bijājamam, Psalms 76:12 Kas sirdi paņem lieliem kungiem, un ir bijājams pasaules ķēniņiem. Psalms 77:0 Psalms 77:1 Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani. Psalms 77:2 Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma. Psalms 77:3 Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela.) Psalms 77:4 Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt. Psalms 77:5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus, Psalms 77:6 Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu. Psalms 77:7 Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs? Psalms 77:8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem? Psalms 77:9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela.) Psalms 77:10 Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt. Psalms 77:11 Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem. Psalms 77:12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari. Psalms 77:13 Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs? Psalms 77:14 Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā. Psalms 77:15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela.) Psalms 77:16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja. Psalms 77:17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās. Psalms 77:18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. Psalms 77:19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas. Psalms 77:20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu. Psalms 78:0 Psalms 78:1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu. Psalms 78:2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem. Psalms 78:3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, Psalms 78:4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis. Psalms 78:5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem. Psalms 78:6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem. Psalms 78:7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles; Psalms 78:8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva. Psalms 78:9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā. Psalms 78:10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā, Psalms 78:11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis. Psalms 78:12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā. Psalms 78:13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu; Psalms 78:14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu. Psalms 78:15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem. Psalms 78:16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm. Psalms 78:17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī, Psalms 78:18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei, Psalms 78:19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī? Psalms 78:20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm? Psalms 78:21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli. Psalms 78:22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu. Psalms 78:23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis, Psalms 78:24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm. Psalms 78:25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. Psalms 78:26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku, Psalms 78:27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis, Psalms 78:28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem. Psalms 78:29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības. Psalms 78:30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē, Psalms 78:31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus. Psalms 78:32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem. Psalms 78:33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā. Psalms 78:34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu, Psalms 78:35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju. Psalms 78:36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli. Psalms 78:37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. Psalms 78:38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību. Psalms 78:39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas. Psalms 78:40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā! Psalms 78:41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto. Psalms 78:42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba, Psalms 78:43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā, Psalms 78:44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert, Psalms 78:45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja, Psalms 78:46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem, Psalms 78:47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem, Psalms 78:48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem, Psalms 78:49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus, Psalms 78:50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim, Psalms 78:51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos, Psalms 78:52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku, Psalms 78:53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja. Psalms 78:54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi. Psalms 78:55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās. Psalms 78:56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības, Psalms 78:57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops, Psalms 78:58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm. Psalms 78:59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba. Psalms 78:60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā. Psalms 78:61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā; Psalms 78:62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu. Psalms 78:63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas. Psalms 78:64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja. Psalms 78:65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris, Psalms 78:66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem, Psalms 78:67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti, Psalms 78:68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja; Psalms 78:69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis. Psalms 78:70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem, Psalms 78:71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību. Psalms 78:72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku. Psalms 79:0 Psalms 79:1 Asafa dziesma. Ak Dievs, pagāni Tavā tautā ir ielauzušies, tie ir sagānījuši Tavu svēto namu un Jeruzālemi darījuši par akmeņu kopām; Psalms 79:2 Tavu kalpu apkautas miesas tie ir devuši putniem apakš debess par barību, Tavu svēto miesas zemes zvēriem. Psalms 79:3 Viņu asinis tie ir izlējuši ap Jeruzālemi kā ūdeni, un neviena nebija, kas apraka. Psalms 79:4 Mēs saviem kaimiņiem esam palikuši par apsmieklu, mūs apmēda un apsmej tie, kas ap mums. Psalms 79:5 Cik ilgi, ak Kungs, vai tad Tu gribi mūžīgi dusmot? Vai tad Tavai bardzībai būs degt kā ugunij? Psalms 79:6 Izgāz Savu dusmību pār tiem pagāniem, kas Tevi nepazīst, un pār tām valstīm, kas Tavu Vārdu nepiesauc. Psalms 79:7 Jo tie Jēkabu ēduši un postījuši viņa dzīvokļus. Psalms 79:8 Nepiemini mums mūsu tēvu noziegumus; steidzies, Tava sirds žēlastība lai mums nāk pretim, jo mēs esam ļoti panīkuši. Psalms 79:9 Palīdzi mums, ak Dievs, mūsu Pestītājs, Sava godājamā vārda dēļ un izglāb mūs un piedod mūsu grēkus Sava vārda dēļ. Psalms 79:10 Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur ir viņu Dievs? Lai pagāni priekš mūsu acīm atzīst, ka Tu atriebi Savu kalpu izlietās asinis. Psalms 79:11 Lai cietumnieku nopūšanās nāk Tavā priekšā: uzturi dzīvus nāves bērnus pēc Tava lielā elkoņa, Psalms 79:12 Un atmaksā septiņkārt mūsu kaimiņiem viņu klēpī to nievāšanu, ar ko tie Tevi, Kungs, nievājuši. Psalms 79:13 Tad mēs, Tavi ļaudis un Tavas ganības avis, Tevi teiksim mūžīgi, Tavu slavu sludināsim uz radu radiem. Psalms 80:0 Psalms 80:1 Asafa dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „Lilijas ir liecība“. Israēla gans, klausies, Tu, kas Jāzepu vadi kā avis; Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu! Psalms 80:2 Uzmodini savu varu priekš Efraīma, Benjamina un Manasus, un nāc mūs pestīt. Psalms 80:3 Ak Dievs, atgriez mūs un liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti. Psalms 80:4 Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tava dusmība kūpēs pie Tavu ļaužu lūgšanas? Psalms 80:5 Tu tos ēdini ar asaru maizi un tos dzirdini ar lielu mēru asaru. Psalms 80:6 Tu mūs esi licis par ķildu mūsu kaimiņiem, un mūsu ienaidnieki mūs apmēda. Psalms 80:7 Dievs Cebaot, atgriezi mūs un liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti. Psalms 80:8 Vienu vīna koku Tu esi atvedis no Ēģiptes, pagānus Tu esi izdzinis un to dēstījis. Psalms 80:9 Vietu priekš viņa Tu esi sataisījis un viņam licis iesakņoties, ka viņš zemi piepildījis. Psalms 80:10 Kalni ar viņa ēnu ir apklāti un Dieva ciedru koki ar viņa zariem. Psalms 80:11 Viņš izplēta savus zarus līdz pat jūrai un savus jaunos zariņus līdz tai lielai upei. Psalms 80:12 Kāpēc tad Tu viņa sētu esi salauzījis, ka visi, kas iet garām, viņu plosa? Psalms 80:13 Mežacūka viņu izrakusi, un lauka zvēri viņu noēduši. Psalms 80:14 Dievs Cebaot, atgriezies jel, skaties no debesīm un redzi un uzlūko šo vīna koku, Psalms 80:15 To stādu, ko Tava labā roka dēstījusi, un To Dēlu, ko Tu Sev esi izredzējis! Psalms 80:16 Viņš ar uguni ir sadedzināts un izcirsts; no Tava vaiga rāšanas tie iet bojā. Psalms 80:17 Tava roka lai ir pār to vīru pie Tavas labās rokas, pār To Cilvēka Dēlu, ko Tu Sev esi izredzējis. Psalms 80:18 Tad mēs neatkāpsimies no Tevis; uzturi mūs dzīvus, tad mēs Tavu vārdu piesauksim. Psalms 80:19 Ak Kungs, Dievs Cebaot, atgriez mūs, liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti. Psalms 81:0 Psalms 81:1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim uz Ģittit. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam. Psalms 81:2 Uzdziedat dziesmas un dodiet šurp bungas, mīlīgas kokles ar stabulēm. Psalms 81:3 Pūtiet trumetes jaunā mēnesī, pilnā mēnesī, mūsu svētku laikā. Psalms 81:4 Jo tas ir likums iekš Israēla, tiesa no Jēkaba Dieva. Psalms 81:5 To Viņš licis par liecību iekš Jāzepa, kad izgāja pār Ēģiptes zemi, kad es dzirdēju valodu, ko nesapratu. Psalms 81:6 “Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, un viņa rokas atsvabinājis no nestavas. Psalms 81:7 Kad tu Mani piesauci bēdās, tad Es tevi izglābu; Es tevi paklausīju, paslēpies pērkona padebešos, Es tevi pārmanīju pie bāršanās ūdens. Psalms 81:8 Klausāties, Mani ļaudis, Es jums došu liecību; Israēl, kaut tu Mani klausītu! Psalms 81:9 Lai tavā starpā nav cita Dieva, un tev nebūs pielūgt svešu Dievu. Psalms 81:10 Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes; atplet savu muti, lai Es to pildu. Psalms 81:11 Bet Mani ļaudis neklausa Manu balsi un Israēlim Manis negribās. Psalms 81:12 Tad Es tos arī esmu pametis viņu cietam sirds prātam, ka tie staigā pēc saviem padomiem. Psalms 81:13 Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem! Psalms 81:14 Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem. Psalms 81:15 Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu. Psalms 81:16 Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.” Psalms 82:0 Psalms 82:1 Asafa dziesma. Dievs stāv Savā draudzē, Viņš tura tiesu starp tiem dieviem. Psalms 82:2 Cik ilgi jūs gribat netaisni tiesāt un uzlūkot bezdievīgo ļaužu vaigu? (Sela.) Psalms 82:3 Izdodiet tiesu nabagam un bāriņam, taisnojiet bēdīgo un nabagu. Psalms 82:4 Izglābiet nabagu un bēdīgo, izraujiet viņu no bezdievīgo rokas. Psalms 82:5 Bet tie to neatzīst un nesaprot, tie staigā tumsībā; par to zemes pamatiem jāšaubās. Psalms 82:6 Gan Es esmu sacījis: jūs esat dievi, un visi tā Visuaugstākā bērni. Psalms 82:7 Bet jūs nomirsiet kā cilvēki un iesiet bojā tāpat kā citi lieli kungi. Psalms 82:8 Celies, ak Dievs, tiesā pasauli, jo Tev būs par mantību visas tautas. Psalms 83:0 Psalms 83:1 Asafa dziesma. Ak Dievs, neciet klusu, neesi kā mēms un nekavējies, ak stiprais Dievs! Psalms 83:2 Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako un Tavi nīdētāji paceļ galvu. Psalms 83:3 Tie ņēmās viltīgus padomus pret Taviem ļaudīm un sarunājās pret tiem, ko Tu glabā. Psalms 83:4 Tie saka tā: nāciet, izdeldēsim tos, ka tie vairs nav tauta, un ka Israēla vārds vairs netop pieminēts. Psalms 83:5 Jo no sirds tie kopā ir sarunājušies un derību pret Tevi derējuši, Psalms 83:6 Edoma un Ismaēliešu teltis, Moabs un Hagarieši, Psalms 83:7 Ģebals, Amons un Amaleks, Fīlisti ar Tirus iedzīvotājiem. Psalms 83:8 Arī Asurs stāv viņiem klāt un ir Lata bērniem par elkoni. (Sela.) Psalms 83:9 Dari tiem kā Midijanam, kā Siseram, kā Jabinam pie Kisones upes. Psalms 83:10 Tie ir samaitāti Endorā un palikuši zemei par mēsliem. Psalms 83:11 Dari tos un viņu lielos kungus tā kā Orebu un Zebu, un visus viņu virsniekus kā Zebahu un Calmunu, Psalms 83:12 Kas sacīja: ņemsim to jauko Dieva zemi sev par mantu. Psalms 83:13 Mans Dievs, dari tos par viesuli, par pelavām vēja priekšā. Psalms 83:14 Tā kā uguns mežu sadedzina, un kā liesma kalnus iededzina; Psalms 83:15 Tāpat dzenies tiem pakaļ ar Savu vētru un iztrūcini tos ar Savām aukām. Psalms 83:16 Pildi viņu vaigus ar kaunu, ka tie, Kungs, meklē Tavu Vārdu. Psalms 83:17 Lai tie top kaunā un iztrūcinājās mūžīgi mūžam un kļūst apkaunoti un iet bojā. Psalms 83:18 Lai tie atzīst, ka Tu vien ar Savu Vārdu esi Tas Kungs, tas Visuaugstākais pār visu pasauli. Psalms 84:0 Psalms 84:1 Koraha bērnu dziesma uz Ģittit, dziedātāju vadonim. Cik mīlīgas ir Tavas mājvietas, ak Kungs Cebaot! Psalms 84:2 Mana dvēsele iekārojās un ilgojās ļoti pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa priecājās iekš tā dzīvā Dieva. Psalms 84:3 Putniņš ir atradis namu un bezdelīga savu ligzdu, kur tā savus bērnus izperē, - pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņš un mans Dievs. Psalms 84:4 Svētīgi ir, kas Tavā namā dzīvo, tie Tevi slavē vienmēr. (Sela.) Psalms 84:5 Svētīgi tie cilvēki, kas savu stiprumu meklē pie Tevis, kam sirdīs stāv Tavi ceļi, Psalms 84:6 Kas caur raudu ieleju staigājot to dara par avoksnainu zemi; un lietus to pušķo ar svētību. Psalms 84:7 Tie iet no spēka uz spēku, tie parādās Dieva priekšā iekš Ciānas. Psalms 84:8 Kungs, Dievs Cebaot, klausi manu lūgšanu, atgriez ausis, ak Jēkaba Dievs. (Sela.) Psalms 84:9 Dievs, mūsu priekšturamās bruņas, skaties un uzlūko Sava svaidītā vaigu. Psalms 84:10 Jo viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas; man gribās labāki pie Dieva nama sliekšņa stāvēt, nekā mājot bezdievības dzīvokļos. Psalms 84:11 Jo Dievs Tas Kungs ir saule un priekšturamās bruņas; Tas Kungs dod žēlastību un godu, Viņš neatrauj labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā. Psalms 84:12 Kungs Cebaot, svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Tevi paļaujas. Psalms 85:0 Psalms 85:1 Koraha bērnu dziesma, dziedātāju vadonim. Tu, ak Kungs, Savai zemei lēnīgs bijis un Jēkaba cietumu novērsis, Psalms 85:2 Tu Savu ļaužu noziegumu esi piedevis, visus viņu grēkus apklājis; (Sela.) Psalms 85:3 Tu visu Savu dusmību atņēmis, no Savas karstās bardzības atstājies: Psalms 85:4 Atved mūs atpakaļ, ak Dievs, mūsu Pestītājs, un lai Tava dusmība pret mums mitās. Psalms 85:5 Vai tad Tu mūžīgi pret mums gribi dusmoties un Tavu bardzību turēt uz bērnu bērniem? Psalms 85:6 Vai tad Tu negribi mūs atkal atspirdzināt, ka Tavi ļaudis iekš Tevis var priecāties? Psalms 85:7 Parādi mums, Kungs, Tavu žēlastību un dod mums Tavu pestīšanu. Psalms 85:8 Es klausīšu, ko Tas Kungs, tas stiprais Dievs, runā, jo Viņš sola mieru Saviem ļaudīm un Saviem svētiem, lai tie negriežās uz ģeķību. Psalms 85:9 Tiešām, Viņa palīdzība ir tuvu klāt tiem, kas Viņu bīstas, ka mūsu zemē gods mājo, Psalms 85:10 Ka žēlastība un uzticība sastopas, ka taisnība un miers skūpstās, Psalms 85:11 Ka patiesība no zemes izaug un taisnība no debesīm skatās. Psalms 85:12 Un Tas Kungs dos labumu un mūsu zeme dos savus augļus. Psalms 85:13 Taisnība staigās Viņa priekšā un ņemsies Viņa pēdas par ceļu. Psalms 86:0 Psalms 86:1 Dāvida lūgšana. Kungs, atgriez Savas ausis, paklausi mani, jo es esmu bēdīgs un nabags. Psalms 86:2 Pasargi manu dvēseli, jo es esmu bezvainīgs; palīdz, mans Dievs, Savam kalpam, kas uz Tevi paļaujas. Psalms 86:3 Esi man žēlīgs, ak Kungs! jo es saucu uz Tevi cauru dienu. Psalms 86:4 Iepriecini Sava kalpa dvēseli, jo mana dvēsele, Kungs, nesās uz Tevi. Psalms 86:5 Jo Tu, Kungs, esi labs, un piedod labprāt no lielas žēlastības visiem, kas Tevi piesauc. Psalms 86:6 Kungs, klausies uz manu lūgšanu un ņem vērā manas piesaukšanas balsi. Psalms 86:7 Bēdu laikā es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi. Psalms 86:8 Neviens starp tiem dieviem nav kā Tu, Kungs, un tā nav nekas kā Tavi darbi. Psalms 86:9 Visas tautas, Kungs, ko Tu esi radījis, nāks un pielūgs Tavā priekšā, un godās Tavu vārdu. Psalms 86:10 Jo Tu esi liels un dari brīnumus, Tu esi Dievs, Tu vien. Psalms 86:11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu, es staigāšu iekš Tavas patiesības; valdi manu sirdi pie tā viena, Tavu vārdu bīties. Psalms 86:12 Kungs, mans Dievs, es Tevi slavēšu no visas sirds, un godāšu Tavu vārdu mūžīgi. Psalms 86:13 Jo Tava žēlastība ir liela pār mani un Tu manu dvēseli esi atpestījis no tās dziļās elles. Psalms 86:14 Ak Dievs, lepni ļaudis ceļas pret mani un varas darītāju bars meklē manu dvēseli un Tevi netur priekš savām acīm. Psalms 86:15 Bet Tu, Dievs Kungs, esi sirds žēlīgs un lēnprātīgs, pacietīgs un no lielas žēlastības un uzticības. Psalms 86:16 Atgriezies pie manis un esi man žēlīgs, dod Savu spēku Savam kalpam, un atpestī Savas kalpones dēlu. Psalms 86:17 Dari zīmi pie manis, ka man labi klājās, ka mani nīdētāji to redz un kaunas, ka Tu, Kungs, man palīdzi un mani iepriecini. Psalms 87:0 Psalms 87:1 Koraha bērnu dziesma. Viņas pamati ir likti uz svētiem kalniem. Psalms 87:2 Tas Kungs mīļo Ciānas vārtus pār visiem Jēkaba dzīvokļiem. Psalms 87:3 Teicamas lietas par tevi top sludinātas, tu Dieva pilsēta. (Sela.) Psalms 87:4 Es pieskaitīšu Rahabu un Bābeli pie tiem, kas mani pazīst; redzi, Fīlisti un Tirus ar Moru ļaudīm: šis tur ir dzimis. Psalms 87:5 Un par Ciānu sacīs: šis un tas tur ir dzimis, un tas Visuaugstais pats to stiprina. Psalms 87:6 Tas Kungs skaitīs un rakstīs tās tautas: šis tur ir dzimis. (Sela.) Psalms 87:7 Un dziedot un dejot sauks: visi mani avoti, (ak Ciāna), ir iekš Tevis. Psalms 88:0 Psalms 88:1 Koraha bērnu dziesma, dziedātāju vadonim, ar stabulēm dziedama. Hemana, Ezraka dēla, pamācība. Kungs, Dievs, mans Pestītājs, es Tevi piesaucu dienām naktīm. Psalms 88:2 Lai nāk mana lūgšana Tavā priekšā, atgriez Savu ausi pie manas kliegšanas. Psalms 88:3 Jo mana dvēsele ir bēdu pilna, un mana dzīvība ir tikusi klāt pie elles. Psalms 88:4 Es topu līdzināts tiem, kas bedrē nogrimst, es esmu kā vīrs, kam spēka nav. Psalms 88:5 Pie tiem nomirušiem es esmu piešķirts, tā kā tie nokautie, kas kapā guļ, ko Tu vairs nepiemini, un kas no Tavas rokas ir atšķirti. Psalms 88:6 Tu mani esi licis visdziļākā bedrē, tumsībā un dziļumā. Psalms 88:7 Tava bardzība mani spiež, Tu mani apbēdini ar visiem Saviem plūdiem. (Sela.) Psalms 88:8 Manus draugus Tu esi licis tālu no manis, tiem Tu mani esi darījis par negantību: es esmu kā cietumā un nevaru tikt ārā. Psalms 88:9 Mana acs īgst no bēdām, ak Kungs. Es Tevi piesaucu ikdienas, es izstiepju savas rokas uz Tevi. Psalms 88:10 Vai tad Tu pie mirušiem darīsi brīnumus? Jeb vai aizmigušie celsies un Tev pateiksies? (Sela.) Psalms 88:11 Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves vietā? Psalms 88:12 Vai Tavus brīnumus tumsībā atzīs un Tavu taisnību tai zemē, kur neko vairs nepiemin? Psalms 88:13 Bet es Tevi piesaucu, Kungs, un mana lūgšana nāk agri Tavā priekšā. Psalms 88:14 Kāpēc Tu atstūmi, Kungs, manu dvēseli un paslēpi Savu vaigu priekš manis? Psalms 88:15 Es esmu bēdīgs un novārdzis no pašas jaunības, es ciešu Tavas briesmas, ka es gandrīz izmistu. Psalms 88:16 Tava bardzība iet pār mani, Tavas briesmas mani nospaida. Psalms 88:17 Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās visai(pilnīgi) mani apstāj. Psalms 88:18 Tu dari, ka draugi un tuvākie paliek tālu nost no manis; mani pazīstamie priekš manis apslēpjās. Psalms 89:0 Psalms 89:1 Etana, Ezraka dēla, pamācība. Es dziedāšu no Tā Kunga žēlastības mūžīgi un darīšu zināmu Viņa patiesību ar savu muti līdz radu radiem. Psalms 89:2 Jo es saku: “Mūžīga žēlastība uzcelta debesīs; tur Tu piestiprini Savu patiesību.” Psalms 89:3 “Es esmu derību derējis ar Savu izredzēto, Es Dāvidam, Savam kalpam, esmu zvērējis. Psalms 89:4 Es apstiprināšu tavu dzimumu mūžīgi un uztaisīšu tavu goda krēslu līdz bērnu bērniem.” (Sela.) Psalms 89:5 Par to debesis slavē, ak Kungs, Tavus brīnumus, ir Tavu patiesību tai svētā draudzē. Psalms 89:6 Jo kas ir debesīs Tam Kungam līdzīgs? Kas ir kā Tas Kungs starp Dieva bērniem? Psalms 89:7 Tas stiprais Dievs ir ļoti bijājams to svēto draudzē un bīstams pār visiem, kas ir ap Viņu. Psalms 89:8 Kungs, Dievs Cebaot, kas ir tāds kā Tu, tāds varens, ak Kungs! Un Tava patiesība ir ap Tevi. Psalms 89:9 Tu valdi pār grezno jūru; kad viņas viļņi ceļas, tad Tu tos klusini. Psalms 89:10 Tu satrieci Rahabu kā nokautu, Tu izkaisi Savus ienaidniekus ar Savu vareno elkoni. Psalms 89:11 Tev pieder debesis, arī zeme Tev pieder; zemes virsu un viņas pilnumu Tu esi radījis. Psalms 89:12 Ziemeli un dienasvidu tu esi radījis; Tābors un Hermons gavilē par Tavu vārdu. Psalms 89:13 Tev ir spēcīgs elkonis, stipra ir Tava roka un augsta Tava labā roka. Psalms 89:14 Taisnība un tiesa ir Tava valdības krēsla pamati, žēlastība un patiesība iet Tavā priekšā. Psalms 89:15 Svētīgi tie ļaudis, kas māk gavilēt; ak Kungs, tie staigā Tava vaiga gaišumā. Psalms 89:16 Par Tavu vārdu tie priecājās vienmēr un caur Tavu taisnību tie ir paaugstināti. Psalms 89:17 Jo Tu esi viņu stipruma rota, un caur Tavu labprātību Tu mūsu ragu paaugstini. Psalms 89:18 Jo mūsu priekšturamās bruņas ir no Tā Kunga, un no Israēla Svētā ir mūsu ķēniņš. Psalms 89:19 Citkārt Tu runāji caur parādīšanu Savam svētam un sacīji: Es esmu vienam varenam palīgu sniedzis, Es esmu paaugstinājis vienu izredzētu no tiem ļaudīm. Psalms 89:20 Es Dāvidu, Savu kalpu, esmu atradis, ar Savu svēto eļļu Es to esmu svaidījis. Psalms 89:21 Mana roka būs līdz ar to vienmēr, un Mans elkonis viņu spēcinās; Psalms 89:22 Ienaidnieks viņu nevajās un ļaundaris viņu nespaidīs. Psalms 89:23 Bet Es satriekšu viņa pretiniekus viņa priekšā un sadauzīšu viņa ienaidniekus. Psalms 89:24 Un Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un viņa rags caur Manu vārdu taps paaugstināts. Psalms 89:25 Un Es viņa roku likšu līdz jūrai, un viņa labo roku līdz tām lielupēm. Psalms 89:26 Viņš Mani piesauks: Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas patvērums. Psalms 89:27 Un Es viņu iecelšu par to pirmdzimušo, par to visaugsto starp tiem ķēniņiem virs zemes. Psalms 89:28 Savu žēlastību Es viņam turēšu mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīga. Psalms 89:29 Es viņam došu dzimumu mūžīgi un darīšu viņa goda krēslu kā debesu dienas. Psalms 89:30 Bet kad viņa bērni Manu bauslību atstās un Manās tiesās nestaigās; Psalms 89:31 Kad tie Manus likumus sagānīs un Manus baušļus neturēs; Psalms 89:32 Tad Es viņu pārkāpumus piemeklēšu ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem. Psalms 89:33 Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu un Savu patiesību Es neaizliegšu. Psalms 89:34 Es Savu derību nesagānīšu un, ko Manas lūpas runājušas, to Es nepārgrozīšu. Psalms 89:35 Vienu lietu pie Savas svētības Es esmu zvērējis: tiešām, Es Dāvidam nemelošu. Psalms 89:36 Viņa dzimums būs mūžīgi, un viņa goda krēsls manā priekšā kā saule. Psalms 89:37 Viņš būs mūžīgi stiprs kā mēnesis un būs pastāvīgs, kā tas liecinieks padebešos. (Sela.) Psalms 89:38 Bet nu Tu viņu esi atstūmis un atmetis, Tu esi apskaities pret Savu svaidīto. Psalms 89:39 Tu Sava kalpa derību esi iznīcinājis, viņa kroni Tu esi nometis zemē. Psalms 89:40 Tu esi salauzis visus viņa mūrus, viņa stiprās pilis Tu esi licis drupās. Psalms 89:41 Visi, kas iet garām, viņu aplaupa; viņš saviem kaimiņiem ir palicis par apsmieklu. Psalms 89:42 Tu paaugstināji viņa spaidītāju labo roku, Tu iepriecināji visus viņa ienaidniekus. Psalms 89:43 Arī viņa zobena asmeni Tu esi atņēmis un neesi licis viņam pastāvēt karā. Psalms 89:44 Tu viņa glītumam licis mitēties un nogāzis zemē viņa goda krēslu. Psalms 89:45 Tu esi paīsinājis viņa jaunības dienas, Tu viņu apsedzis ar kaunu. (Sela.) Psalms 89:46 Cik ilgi, ak Kungs, Tu gribi pilnīgi apslēpties, un cik ilgi Tava bardzība degs kā uguns? Psalms 89:47 Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis? Psalms 89:48 Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Sela.) Psalms 89:49 Kungs, kur ir Tava senējā žēlastība, ko Tu Savā uzticībā Dāvidam esi zvērējis? Psalms 89:50 Piemini, ak Kungs, Savu kalpu kaunu, ko es savā sirdī nesu, no visām pasaules tautām, Psalms 89:51 Ka Tavi ienaidnieki nievā, ak Kungs, ka tie nievā Tava svaidītā pēdas. Psalms 89:52 Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen, Āmen. Psalms 90:0 Psalms 90:1 Mozus, Tā Dieva vīra, lūgšana. Psalms 90:2 Kungs, Tu mums esi par patvērumu uz radu radiem; pirms kalni radušies un Tu zemi un pasauli biji sataisījis, Tu esi mūžīgi mūžam tas stiprais Dievs. Psalms 90:3 Tu cilvēkus dari par pīšļiem un saki: griežaties atpakaļ, jūs cilvēku bērni. Psalms 90:4 Jo tūkstoši gadi Tavā priekšā ir kā tā diena, kas vakar pagājusi, un kā vienas nakts vaktis. Psalms 90:5 Tu tos aizrauj kā plūdos; tie ir kā miegs, tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ, Psalms 90:6 Kas rītā zaļo un atzeļ, un vakarā top nopļauta un kalst. Psalms 90:7 Jo caur Tavu dusmību mēs iznīkstam un caur Tavu bardzību mēs topam izbiedēti. Psalms 90:8 Tu lieci mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus priekš Sava vaiga gaišuma. Psalms 90:9 Jo visas mūsu dienas aiziet caur Tavu dusmību; mēs pavadām savus gadus kā pasaku. Psalms 90:10 Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadus, vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadus, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tā aiziet ātri un mēs skrienam nost. Psalms 90:11 Bet kas atzīst Tavas dusmības stiprumu un Tavu bardzību, Tevi bīdamies? Psalms 90:12 Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam. Psalms 90:13 Atgriezies, Kungs, atkal pie mums, - cik ilgi tad tas būs? un esi Saviem kalpiem žēlīgs. Psalms 90:14 Paēdini mūs agri ar Savu žēlastību, tad mēs gavilēsim, un priecāsimies visu savu mūžu. Psalms 90:15 Iepriecini mūs pēc tām dienām, kur Tu mūs apbēdinājis, pēc tiem gadiem, kur esam redzējuši ļaunumu. Psalms 90:16 Parādi Saviem kalpiem Savus darbus un Savu godu viņu bērniem. Psalms 90:17 Un Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība lai paliek pār mums! Un pašķir pie mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu, to Tu pašķir! Psalms 91:0 Psalms 91:1 Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā, Psalms 91:2 Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stipra pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos. Psalms 91:3 Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra. Psalms 91:4 Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām, Psalms 91:5 Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida, Psalms 91:6 No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā. Psalms 91:7 Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems. Psalms 91:8 Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts. Psalms 91:9 Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu. Psalms 91:10 Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies. Psalms 91:11 Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem. Psalms 91:12 Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. Psalms 91:13 Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus. Psalms 91:14 „Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu vārdu. Psalms 91:15 Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt. Psalms 91:16 Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu“. Psalms 92:0 Psalms 92:1 Dziesma svētdienā dziedama. Laba lieta ir, To Kungu slavēt un dziedāt Tavam Vārdam, Tu Visuaugstākais, Psalms 92:2 Rītos izteikt Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību, Psalms 92:3 Uz tām desmit stīgām un uz stabulēm, ar spēlēšanu uz koklēm. Psalms 92:4 Jo, Kungs, Tu mani iepriecini ar Saviem darbiem; es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Psalms 92:5 Ak Kungs, cik lieli ir Tavi darbi, cik ļoti dziļas Tavas domas! Psalms 92:6 Nejēga to neatzīst, un ģeķis to nesaprot. Psalms 92:7 Gan bezdievīgie zaļo kā zāle, un visi ļauna darītāji zeļ; tomēr tie top izdeldēti mūžīgi mūžam. Psalms 92:8 Bet Tu, Kungs, esi tas augstākais mūžīgi. Psalms 92:9 Jo redzi, Tavi ienaidnieki, ak Kungs, redzi, Tavi ienaidnieki iet bojā, visi ļaundarītāji top izkaisīti. Psalms 92:10 Bet Tu paaugstini manu ragu kā vērša ragu; es esmu apliets ar jaunu eļļu. Psalms 92:11 Un manas acis uzlūko ar prieku manus nicinātājus, manas ausis iepriecinājās par tiem, kas ļaunā prātā pret mani ceļas. Psalms 92:12 Taisnais zaļo kā palma koks, viņš aug kā ciedru koks uz Lībanus. Psalms 92:13 Kas Tā Kunga namā ir stādīti, tie zaļo mūsu Dieva pagalmos. Psalms 92:14 Vēl pašā vecumā tie nes augļus, tie ir auglīgi un zaļi, Psalms 92:15 Un stāsta, ka Tas Kungs, mans patvērums, ir taisns, un netaisnības nav pie Viņa. Psalms 93:0 Psalms 93:1 Tas Kungs ir ķēniņš un ar godību ģērbies, Tas Kungs ir ģērbies un apjozies ar spēku; tādēļ pasaule stāv stipra, ka nešaubās. Psalms 93:2 Tavs valdības krēsls stāv stiprs no sendienām; Tu esi no mūžības. Psalms 93:3 Upes paceļ, ak Kungs, upes paceļ savu kaukšanu, upes paceļ savu krākšanu. Psalms 93:4 Pār lielu ūdeņu krākšanu, pār varenām jūras bangām Tas Kungs ir jo varens augstībā. Psalms 93:5 Tavas liecības ir visai uzticamas; svētums ir Tava nama jaukums, ak Kungs, mūžīgi. Psalms 94:0 Psalms 94:1 Kungs, Dievs, Tu atriebējs, ak Tu stiprais Dievs, Tu atriebējs, parādies! Psalms 94:2 Celies, Tu pasaules soģi, atmaksā tiem lepniem pēc viņu nopelna. Psalms 94:3 Cik ilgi tiem bezdievīgiem, Kungs, cik ilgi tiem bezdievīgiem būs priecāties? Psalms 94:4 Pārplūstot tie runā pārgalvīgi, un visi ļaundarītāji greznojās. Psalms 94:5 Ak, Kungs, tie samin Tavus ļaudis un nospiež Tavu īpašumu, Psalms 94:6 Atraitnes un svešiniekus tie nokauj un nomaitā bāriņus, Psalms 94:7 Un saka: Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana. Psalms 94:8 Ņemiet vērā, jūs bezprātīgie starp tiem ļaudīm, un jūs ģeķi, kad jūs paliksiet gudri? Psalms 94:9 Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzirdēs? Kas aci darījis, vai tas neredzēs? Psalms 94:10 Kas tautas pārmāca, vai tas nesodīs? Tas, kas cilvēkiem māca atzīšanu, Psalms 94:11 Tas Kungs zin cilvēku domas, ka tās ir nelietīgas. Psalms 94:12 Svētīgs tas vīrs, ko Tu, Kungs, pārmāci, un kam Tu māci Savu bauslību, Psalms 94:13 To mierināt bēdu dienās, tiekams bezdievīgam bedri raks. Psalms 94:14 Jo Tas Kungs neatstums Savus ļaudis un nepametīs Savu mantas tiesu. Psalms 94:15 Jo pie taisnības jāgriežas tiesai, un tam piekritīs visi sirdsskaidrie. Psalms 94:16 Kas mani aizstāv pret netaisniem? Un kas man stāv klāt pret ļaundarītājiem? Psalms 94:17 Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad gan mana dvēsele drīz gulētu klusumā. Psalms 94:18 Kad es jau sacītu: kāja man slīd, tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani tur. Psalms 94:19 Kad man daudz sirdēstu, tad Tava iepriecināšana ielīksmo manu dvēseli. Psalms 94:20 Vai Tu biedrs būtu tam posta krēslam, kas blēdību izperē taisnības vietā? - Psalms 94:21 Tie sapulcējās pret taisnā dvēseli un pazudina nenoziedzīgas asinis. Psalms 94:22 Bet Tas Kungs ir mans patvērums, un mans Dievs mana pils, kur glābjos. Psalms 94:23 Un Viņš tiem atmaksās viņu noziegumu un tos izdeldēs viņu blēdībā. Tas Kungs, mūsu Dievs, tos izdeldēs. Psalms 95:0 Psalms 95:1 Nāciet, dziedāsim Tam Kungam priecīgi, gavilēsim savas pestīšanas patvērumam. Psalms 95:2 Ejam priekš Viņa vaiga ar pateikšanu, gavilēsim Viņam ar dziesmām. Psalms 95:3 Jo Tas Kungs ir tas lielais un stiprais Dievs un tas lielais ķēniņš pār visiem dieviem. Psalms 95:4 Viņa rokā ir zemes dziļumi, un kalnu augstumi Viņam pieder. Psalms 95:5 Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, un Viņa rokas sausumu ir cēlušas. Psalms 95:6 Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Tā Kunga, sava radītāja. Psalms 95:7 Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa ganības ļaudis un Viņa rokas avis. Psalms 95:8 Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet, tad neapcietinājiet savas sirdis, tā kā Meribā, tā kā Masā tuksnesī, Psalms 95:9 Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan Manus darbus redzēja. Psalms 95:10 Man četrdesmit gadus raizes ir bijušas ar šo tautu, tā ka Es sacīju: tie ir ļaudis, kam sirds maldās un kas Manus ceļus nepazīst. Psalms 95:11 Tādēļ Es Savā dusmībā esmu zvērējis: tiešām, tiem nebūs nākt pie Manas dusas. Psalms 96:0 Psalms 96:1 Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam visa pasaule; Psalms 96:2 Dziediet Tam Kungam, teiciet Viņa Vārdu, sludinājiet dienu no dienas Viņa pestīšanu. Psalms 96:3 Izteiciet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus. Psalms 96:4 Jo Tas Kungs ir liels un ļoti teicams, Viņš ir bijājams pār visiem dieviem. Psalms 96:5 Jo visi tautu dievi ir elki, bet Tas Kungs ir radījis debesis. Psalms 96:6 Augstība un godība ir Viņa priekšā, spēks un glītums Viņa svētā vietā. Psalms 96:7 Dodiet Tam Kungam, jūs ļaužu tautas, dodiet Tam Kungam godu un spēku. Psalms 96:8 Dodiet Tam Kungam Viņa vārda godu, nesiet dāvanas un nāciet Viņa pagalmos. Psalms 96:9 Pielūdziet To Kungu svētā glītumā, priekš Viņa vaiga lai dreb visa pasaule. Psalms 96:10 Sakait starp tautām: Tas Kungs ir ķēniņš: tādēļ pasaule stāv stipra, ka nešaubās; Viņš tiesās tos ļaudis ar taisnību. Psalms 96:11 Priecājies, debess, un līksmojies, zeme, jūra lai krāc un viss, kas tur iekšā. Psalms 96:12 Lauks lai priecājās ar visu, kas tur stāv, visi meža koki lai gavilē Psalms 96:13 Priekš Tā Kunga vaiga, jo Viņš nāk, jo Viņš nāk pasauli tiesāt. Zemes virsu Viņš tiesās ar taisnību un tos ļaudis ar Savu patiesību. Psalms 97:0 Psalms 97:1 Tas Kungs ir ķēniņš, - lai priecājās zeme, un salas lai līksmojās lielā pulkā. Psalms 97:2 Padebesis un krēslība ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa godības krēsla stiprums. Psalms 97:3 Uguns iet Viņa priekšā un iededzina visapkārt Viņa pretiniekus. Psalms 97:4 Viņa zibeņi apgaismo pasauli; zemes virsas to redz un dreb. Psalms 97:5 Kalni izkūst kā vaski Tā Kunga priekšā, tā visas pasaules Kunga priekšā. Psalms 97:6 Debesis izstāsta Viņa taisnību, un visi ļaudis redz Viņa godu. Psalms 97:7 Kaunā top visi, kas bildēm kalpo un lielās ar elkiem; pielūdziet Viņu, visi dievi. Psalms 97:8 Ciāna klausās un priecājās, Jūda meitas līksmojās, Kungs, kad Tu tiesā. Psalms 97:9 Jo Tu, Kungs, esi tas Visuaugstākais pār visu pasauli, ļoti paaugstināts pār visiem dieviem. Psalms 97:10 Ienīstiet ļaunu, jūs, kas To Kungu mīļojiet; Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, no bezdievīgo rokas Viņš tos izglābs. Psalms 97:11 Taisnam aust gaišums, un prieks sirdsskaidriem. Psalms 97:12 Priecājaties iekš Tā Kunga, jūs taisnie, un teiciet Viņa svēto vārdu. Psalms 98:0 Psalms 98:1 Dziesma. Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš dara brīnumus; Viņš palīdz ar Savu labo roku un ar Savu svēto elkoni. Psalms 98:2 Tas Kungs ir zināmu darījis Savu pestīšanu, tautu priekšā Viņš parādījis Savu taisnību. Psalms 98:3 Viņš pieminējis Savu žēlastību un Savu uzticību Israēla namam, un visi zemes gali redz mūsu Dieva pestīšanu. Psalms 98:4 Gavilējiet Tam Kungam, visa zeme, skandinājiet priecīgi, līksmojaties priecīgi un dziediet. Psalms 98:5 Dziediet Tam Kungam ar koklēm, ar koklēm un dziesmas skaņu, Psalms 98:6 Ar trumetēm un ar bazūņu skaņu, gavilējiet tā ķēniņa, Tā Kunga priekšā. Psalms 98:7 Lai jūra krāc un kas iekš tās ir, zemes virsas un kas tur dzīvo. Psalms 98:8 Lai upes plaukšķina, un kalni lai kopā līksmojās Psalms 98:9 Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk zemi tiesāt; Viņš tiesās pasauli ar taisnību un tos ļaudis ar tiesu. Psalms 99:0 Psalms 99:1 Tas Kungs ir ķēniņš, - tautas dreb; Viņš sēž pār ķerubiem, - zeme trīc. Psalms 99:2 Tas Kungs ir liels iekš Ciānas, un Viņš ir augsts pār visiem ļaudīm. Psalms 99:3 Tavu lielo un bijājamo Vārdu lai teic, jo Tas ir svēts; Psalms 99:4 Ar taisnību Tu esi nodibinājis ķēniņa stiprumu, kas tiesu mīļo; Tu esi iecēlis tiesu un taisnību iekš Jēkaba. Psalms 99:5 Paaugstinājiet To Kungu, mūsu Dievu, un pielūdziet Viņa kāju pamesla priekšā; Viņš ir svēts. Psalms 99:6 Mozus un Ārons starp Viņa priesteriem, un Samuēls starp tiem, kas piesauc Viņa Vārdu; tie piesauca To Kungu, un Viņš tos paklausīja. Psalms 99:7 Viņš runāja uz tiem padebeša-stabā; tie turēja Viņa liecības un tos likumus, ko Viņš tiem bija devis. Psalms 99:8 Kungs, mūsu Dievs, Tu tos paklausīji, Tu stiprais Dievs tiem piedevi un biji atriebējs par viņu darbiem. Psalms 99:9 Paaugstinājiet To Kungu, mūsu Dievu, un pielūdziet Viņa svētā kalnā, jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir svēts. Psalms 100:0 Psalms 100:1 Pateicības dziesma. Gavilējiet Tam Kungam, visa pasaule. Psalms 100:2 Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet priekš Viņa vaiga ar gavilēšanu. Psalms 100:3 Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs; Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par Saviem ļaudīm un par Savas ganības avīm. Psalms 100:4 Ieejat pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu; pateiciet Viņam, slavējiet Viņa Vārdu. Psalms 100:5 Jo Tas Kungs ir labs; Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība līdz radu radiem. Psalms 101:0 Psalms 101:1 Dāvida dziesma. No žēlastības un tiesas es gribu dziedāt, - Tev, Kungs, es dziedāšu. Psalms 101:2 Es likšu vērā nenoziedzības ceļu, - kad Tu nāksi pie manis? - Es staigāšu ar skaidru sirdi savā namā. Psalms 101:3 Uz ļaunām lietām es nelūkošu, grēka darbu es ienīstu, ka tas nebūs pie manis. Psalms 101:4 Nikna sirds lai ir tālu no manis, ļauna es negribu zināt. Psalms 101:5 Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es izdeldēšu, kam lepnas acis un grezna sirds, to es necietīšu. Psalms 101:6 Manas acis raugās uz tiem uzticīgiem iekš zemes, ka tie paliek pie manis; kas taisnu ceļu staigā, tas man kalpos. Psalms 101:7 Kas blēdību dara, tas nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs priekš manām acīm. Psalms 101:8 Ik rītus es nomaitāšu visus bezdievīgos iekš zemes, ka es izdeldu visus ļaundarītājus no Tā Kunga pilsētas. Psalms 102:0 Psalms 102:1 Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis. Psalms 102:2 Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz. Psalms 102:3 Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale. Psalms 102:4 Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst. Psalms 102:5 Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās. Psalms 102:6 Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs (pūce) izpostītās vietās. Psalms 102:7 Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta. Psalms 102:8 Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu. Psalms 102:9 Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām, Psalms 102:10 Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis. Psalms 102:11 Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle. Psalms 102:12 Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem. Psalms 102:13 Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis. Psalms 102:14 Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos. Psalms 102:15 Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību, Psalms 102:16 Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā. Psalms 102:17 Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu. Psalms 102:18 Lai tas top uzrakstīts pēcnākamiem, un tie ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu. Psalms 102:19 Jo Viņš skatās no Sava svēta augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi, Psalms 102:20 Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus; Psalms 102:21 Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē, Psalms 102:22 Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot. Psalms 102:23 Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas. Psalms 102:24 Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem. Psalms 102:25 Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs. Psalms 102:26 Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies; Psalms 102:27 Bet Tu palieci tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. Psalms 102:28 Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā. Psalms 103:0 Psalms 103:1 Dāvida dziesma. Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas iekš manis, Viņa svēto vārdu. Psalms 103:2 Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis. Psalms 103:3 Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedina visas tavas vainas. Psalms 103:4 Viņš izglābj tavu dzīvību no samaitāšanas un pušķo tevi ar žēlastību un apžēlošanām. Psalms 103:5 Viņš pieēdina tavu muti ar labumu, ka tu atjaunojies kā ērglis. Psalms 103:6 Tas Kungs izdod taisnību un tiesu visiem, kas top apbēdināti. Psalms 103:7 Viņš Mozum darījis zināmus Savus ceļus, Israēla bērniem Savus darbus. Psalms 103:8 Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas žēlastības. Psalms 103:9 Viņš ķildu neturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Psalms 103:10 Viņš mums nedara pēc mūsu grēkiem un mums nemaksā pēc mūsu noziegumiem. Psalms 103:11 Jo cik augstas debesis ir pār zemi, tik spēcīga Viņa žēlastība pār tiem, kas Viņu bīstas. Psalms 103:12 Cik tālu rīti no vakariem, tik tālu Viņš liek mūsu pārkāpumus nost no mums. Psalms 103:13 Tā kā tēvs apžēlojās par bērniem, tā Tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas. Psalms 103:14 Jo Viņš zin, kāds radījums mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi. Psalms 103:15 Cilvēks savā dzīvībā ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā. Psalms 103:16 Kad vējš pār to pāriet, tad viņas vairs nav, un viņas vietu vairs nepazīst. Psalms 103:17 Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam pār tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība līdz bērnu bērniem Psalms 103:18 Pie tiem, kas Viņa derību tur un Viņa baušļus piemin, ka tie tos dara. Psalms 103:19 Tas Kungs ir stiprinājis Savu godības krēslu debesīs, un Viņa valstība valda pār visu. Psalms 103:20 Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs stiprie karotāji, kas Viņa vārdu izdara, klausīdami Viņa vārda balsi. Psalms 103:21 Teiciet To Kungu, visi Viņa spēcīgie pulki, jūs Viņa sulaiņi, kas dara pēc Viņa prāta. Psalms 103:22 Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās vietās, kur Viņš valda. Teici To Kungu, mana dvēsele. Psalms 104:0 Psalms 104:1 Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies. Psalms 104:2 Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti. Psalms 104:3 Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem. Psalms 104:4 Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem. Psalms 104:5 Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam. Psalms 104:6 Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem. Psalms 104:7 No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām; Psalms 104:8 Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis. Psalms 104:9 Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās. Psalms 104:10 Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem. Psalms 104:11 Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi. Psalms 104:12 Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied. Psalms 104:13 Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta. Psalms 104:14 Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes Psalms 104:15 Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi. Psalms 104:16 Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis. Psalms 104:17 Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm. Psalms 104:18 Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu. Psalms 104:19 Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu. Psalms 104:20 Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri. Psalms 104:21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva. Psalms 104:22 Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās. Psalms 104:23 Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram. Psalms 104:24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna. Psalms 104:25 Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi. Psalms 104:26 Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties. Psalms 104:27 Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā. Psalms 104:28 Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti. Psalms 104:29 Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem. Psalms 104:30 Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi. Psalms 104:31 Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem. Psalms 104:32 Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp. Psalms 104:33 Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu. Psalms 104:34 Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga. Psalms 104:35 Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja. Psalms 105:0 Psalms 105:1 Pateiciet Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, dariet zināmus starp tiem ļaudīm Viņa darbus. Psalms 105:2 Dziediet Viņam, slavējiet Viņu ar dziesmām, pārdomājiet visus Viņa brīnumus. Psalms 105:3 Slavējiet Viņa svēto vārdu; lai tās sirdis priecājās, kas To Kungu meklē. Psalms 105:4 Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa spēka, meklējiet vienmēr Viņa vaigu. Psalms 105:5 Pieminiet Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis, Viņa brīnuma darbus un Viņa mutes tiesas, - Psalms 105:6 Tu Ābrahāma, Viņa kalpa dzimums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzētie! Psalms 105:7 Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs; Viņa tiesas iet pār visu zemi. Psalms 105:8 Viņš piemin Savu derību mūžam, to vārdu, ko Viņš ir iecēlis tūkstošiem dzimumiem, Psalms 105:9 Ko Viņš ar Ābrahāmu derējis un ko zvērējis Īzakam. Psalms 105:10 To Viņš arī Jēkabam ir iecēlis par likumu, Israēlim par mūžīgu derību, Psalms 105:11 Sacīdams: tev Es došu Kanaāna zemi, jūsu mantības daļu; Psalms 105:12 Kad tie vēl bija mazs pulciņš, ne daudz, un svešinieki iekš tās, Psalms 105:13 Un staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm, Psalms 105:14 Viņš nevienam neļāva tos apbēdināt, Viņš arī ķēniņus sodīja viņu dēļ: Psalms 105:15 Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem! Psalms 105:16 Viņš aicināja badu pār zemi, Viņš atņēma visu maizes padomu. Psalms 105:17 Viņš sūtīja viņu priekšā vienu vīru; Jāzeps tapa pārdots par kalpu. Psalms 105:18 Viņa kājas tapa spaidītas siekstā, viņa miesas nāca dzelzīs, Psalms 105:19 Tiekams viņa vārds notika, un Tā Kunga sludinājums to pārbaudīja. Psalms 105:20 Tas ķēniņš sūtīja un lika to atraisīt, tas ļaužu valdītājs to atlaida vaļā. Psalms 105:21 Viņš to iecēla par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai. Psalms 105:22 Ka tas saistītu viņa lielkungus pēc sava prāta un mācītu gudrību viņa vecākajiem. Psalms 105:23 Tā Israēls nāca Ēģiptes zemē un Jēkabs piemita Hama zemē. Psalms 105:24 Un Viņš Saviem ļaudīm lika augumā augt un tos darīja jo varenus nekā viņu pretiniekus. Psalms 105:25 Viņš pārvērsa viņu sirdi, ienīdēt Viņa ļaudis un ar viltu glūnēt uz Viņa kalpiem. Psalms 105:26 Viņš sūtīja Mozu, Savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izredzējis. Psalms 105:27 Tie darīja viņu starpā Dieva brīnumus un brīnuma zīmes Hama zemē. Psalms 105:28 Viņš sūtīja tumsu, tad kļuva tumšs; un tie Viņa Vārdam neturējās pretī. Psalms 105:29 Viņš pārvērsa viņu ūdeņus par asinīm un nokāva viņu zivis. Psalms 105:30 Viņu zeme mudžēja no vardēm viņu ķēniņu kambaros. Psalms 105:31 Viņš runāja, tad nāca kukaiņi, utis visās viņu robežās. Psalms 105:32 Viņš tiem deva krusu lietus vietā, uguns liesmas viņu zemē, Psalms 105:33 Un sasita viņu vīna kokus un viņu vīģes kokus un salauzīja kokus viņu robežās. Psalms 105:34 Viņš runāja, tad nāca siseņi un vaboles neizskaitāmā pulkā, Psalms 105:35 Kas apēda visu zāli viņu zemē, un norija viņu zemes augļus. Psalms 105:36 Viņš kāva arī visus pirmdzimtos viņu zemē un visu viņu pirmo stiprumu. Psalms 105:37 Un tos izveda ar sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs. Psalms 105:38 Ēģiptes zeme priecājās, kad tie izgāja, jo viņu bailes uz tiem bija kritušas. Psalms 105:39 Viņš deva padebesi par apsegu, un uguni naktī par gaismu. Psalms 105:40 Tie lūdza un viņš lika nākt paipalām un tos ēdināja ar debes'maizi. Psalms 105:41 Viņš pāršķēla klinti, tad ūdens iztecēja, un upes skrēja tuksnesī. Psalms 105:42 Jo Viņš pieminēja Savu svēto vārdu un Ābrahāmu, Savu kalpu. Psalms 105:43 Tā Viņš izveda Savus ļaudis ar prieku un Savus izredzētos ar gavilēšanu, Psalms 105:44 Un tiem deva pagānu zemes; tie iemantoja tautu sviedrus, Psalms 105:45 Lai turētu Viņa likumus un sargātu Viņa bauslību. Alleluja. Psalms 106:0 Psalms 106:1 Alleluja! Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 106:2 Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un izstāstīt visu Viņa teicamo slavu? Psalms 106:3 Svētīgi tie, kas tiesu tur un dara taisnību vienmēr. Psalms 106:4 Piemini mani, ak Kungs, pēc Sava labā prāta uz Saviem ļaudīm, piemeklē mani ar Savu pestīšanu; Psalms 106:5 Ka redzam labumu pie Taviem izredzētiem un priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lielāmies ar Tavu īpašumu. Psalms 106:6 Mēs esam grēkojuši līdz ar saviem tēviem, esam noziegušies un bijuši bezdievīgi. Psalms 106:7 Mūsu tēvi Ēģiptē nelika vērā Tavus brīnumus, tie nepieminēja Tavu lielo žēlastību, bet bija pārgalvīgi jūrmalā pie niedru jūras. Psalms 106:8 Viņš tiem palīdzēja Sava vārda dēļ, ka tiem parādītu Savu varu. Psalms 106:9 Un Viņš rāja niedru jūru, ka tā sasīka, un Viņš vadīja caur dziļumiem kā pa tuksnesi. Psalms 106:10 Un Viņš tos atpestīja no ienaidnieku rokas un tos atsvabināja no nīdētāju rokas. Psalms 106:11 Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, ka neviens no tiem neatlika. Psalms 106:12 Tad tie ticēja Viņa vārdiem, tie dziedāja Viņa slavu. Psalms 106:13 Bet steigšus tie aizmirsa Viņa darbus, tie nenogaidīja Viņa nodomu; Psalms 106:14 Bet kārot iekārojās tuksnesī un kārdināja Dievu tai posta vietā. Psalms 106:15 Tad Viņš tiem deva pēc viņu kārības, bet darīja viņu dvēseles nīkstam. Psalms 106:16 Un tie apskauda Mozu lēģerī un Āronu, Tā Kunga svēto. Psalms 106:17 Zeme atvērās un aprija Datanu un apklāja Abirama biedrus. Psalms 106:18 Un uguns iedegās viņu pulkā, liesma sadedzināja tos bezdievīgos. Psalms 106:19 Tie taisīja teļu Horebā un klanījās tās bildes priekšā, Psalms 106:20 Un pārvērsa savu godu par vērša ģīmi, kas ēd zāli. Psalms 106:21 Viņi aizmirsa Dievu, savu Pestītāju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē, Psalms 106:22 Brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie niedru jūras. Psalms 106:23 Tā ka Viņš nodomāja tos izdeldēt, ja Mozus, Viņa izredzētais, nebūtu stājies tai plaisumā Viņa priekšā, novērst Viņa bardzību, lai nesamaitātu. Psalms 106:24 Tie necienīja to jauko zemi, tie neticēja Viņa Vārdam, Psalms 106:25 Bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij. Psalms 106:26 Tāpēc Viņš pacēla pret tiem Savu roku, tos nosist tuksnesī Psalms 106:27 Un nogāzt viņu dzimumu starp pagāniem un tos izkaisīt pa tām zemēm. Psalms 106:28 Tie pieķērās arī BaālPeoram un ēda mirušu upurus, Psalms 106:29 Un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem, ka mocība starp viņiem ielauzās. Psalms 106:30 Tad Pinehas cēlās un sodīja, un tā mocība mitējās. Psalms 106:31 Un tas viņam tapa pielīdzināts par taisnību uz bērnu bērniem mūžīgi. Psalms 106:32 Un tie Viņu apkaitināja pie bāršanās ūdens, ka Mozum viņu dēļ ļaunums uzgāja. Psalms 106:33 Jo tie padarīja viņa sirdi rūgtu, ka viņš neapdomīgi runāja ar savām lūpām. Psalms 106:34 Tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis; Psalms 106:35 Bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus; Psalms 106:36 Un kalpoja viņu elkiem, un tie viņiem palika par valgu. Psalms 106:37 Pat savus dēlus un savas meitas tie upurēja nešķīstiem gariem, Psalms 106:38 Un izlēja nenoziedzīgas asinis, savu dēlu un savu meitu asinis, ko tie upurēja Kanaāna elkiem, tā ka zeme tapa apgānīta caur asins vainām. Psalms 106:39 Un tie sagānījās ar saviem darbiem un maukoja ar savām darīšanām. Psalms 106:40 Par to Tas Kungs ļoti iedusmojās pret Saviem ļaudīm un turēja par negantību Savu īpašumu; Psalms 106:41 Un Viņš tos nodeva pagānu rokā, un viņu nīdētāji par tiem valdīja. Psalms 106:42 Un viņu ienaidnieki tos apbēdināja un tos pazemoja apakš savas rokas. Psalms 106:43 Viņš tos izglāba daudzkārt, taču tie Viņu apkaitināja ar savu padomu un iznīka savu noziegumu dēļ. Psalms 106:44 Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un dzirdēja viņu kliegšanu, Psalms 106:45 Un pieminēja viņu labad Savu derību, un Viņam bija žēl pēc Savas lielās žēlastības, Psalms 106:46 Un lika tiem atrast sirds žēlastību pie visiem, kas tos turēja cietumā. Psalms 106:47 Atpestī mūs, Kungs, mūsu Dievs, un sapulcini mūs no tiem pagāniem, ka mēs pateicamies Tavam svētam vārdam un lielāmies ar Tavu slavu. Psalms 106:48 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen! Alleluja. Psalms 107:0 Psalms 107:1 Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Psalms 107:2 Lai tā saka tie, ko Tas Kungs ir atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāju rokas Psalms 107:3 Un sapulcinājis no tām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras. Psalms 107:4 Tie, kas tuksnesī maldījās pa nestaigātiem ceļiem un neatrada pilsētu, kur varēja dzīvot, Psalms 107:5 Izsalkuši un izslāpuši, ka viņa dvēsele nogura. Psalms 107:6 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm, Psalms 107:7 Un Viņš tos vadīja pa taisnu ceļu, ka tie gāja uz to pilētu, kur varēja dzīvot: Psalms 107:8 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem, Psalms 107:9 Ka Viņš paēdinājis iztvīkušo un ar labumu piepildījis izsalkušo. - Psalms 107:10 Tie, kas tumsībā sēdēja un nāves ēnā, saistīti bēdās un dzelzīs, Psalms 107:11 Tāpēc ka tie bija pretī turējušies Dieva baušļiem un nicinājuši tā Visuaugstākā padomu; Psalms 107:12 Tādēļ viņu sirds tapa apbēdināta ar grūtumu, un tie pakrita un palīga nebija. Psalms 107:13 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm Psalms 107:14 Un tos izveda no tumsības un nāves ēnas un saraustīja viņu saites: Psalms 107:15 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem, Psalms 107:16 Ka Viņš salauž vara durvis un sadauza dzelzs bultas. - Psalms 107:17 Tie ģeķi, kas tapa mocīti savu grēku ceļu un savu noziegumu dēļ, Psalms 107:18 Tā ka viņu dvēselei riebās visa barība, un ka tie nogrima līdz pat nāves vārtiem. Psalms 107:19 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm. Psalms 107:20 Viņš sūtīja Savu vārdu un tos dziedināja un tos izrāva no viņu bedrēm: Psalms 107:21 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem, Psalms 107:22 Un pateikšanas upurus upurēt un Viņa darbus izteikt ar prieku. - Psalms 107:23 Tie, kas ar lielām laivām pa jūru līgojās un strādāja savu darbu uz lieliem ūdeņiem, Psalms 107:24 Kas Tā Kunga darbu redzējuši un Viņa brīnumus jūras dziļumos, Psalms 107:25 Kad Viņš runāja un pacēla vētru, kas viļņus paaugstināja, Psalms 107:26 Un tie tā kā uz debesīm kāpa un atkal nogrima dziļumos, ka viņu dvēsele no bailības izkusa, Psalms 107:27 Un tapa mētāti un zvalstījās, kā piedzēruši un visa viņu gudrība iznīka. Psalms 107:28 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm; Psalms 107:29 Viņš klusināja vētru, tā ka viļņi norima; Psalms 107:30 Un tie priecājās, ka norima, un Viņš tos veda uz ostu, kurp tiem gribējās: Psalms 107:31 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem. Psalms 107:32 Un Viņu paaugstināt ļaužu draudzē un Viņu slavēt vecaju vidū. Psalms 107:33 Viņš upes padara par tuksnesi un ūdens avotus par izkaltušām vietām, Psalms 107:34 Un auglīgu zemi Viņš padara par neauglīgu viņas iedzīvotāju blēdības dēļ; Psalms 107:35 Un tuksnesi viņš atkal padara ūdeņainu un sauso zemi avoksnainu. Psalms 107:36 Un liek tur dzīvot tiem izsalkušiem, ka tie var uzcelt pilsētu, kur mājot, Psalms 107:37 Un apsēt tīrumus un dēstīt vīna dārzus, kas nes bagātus augļus. Psalms 107:38 Un Viņš tos svētī, ka tie ļoti vairojās, un viņu lopi nenonīkst. Psalms 107:39 Un viņi bija mazumā gājuši un panīkuši caur nelaimes varu un bēdām. Psalms 107:40 Viņš izgāž nievāšanu uz lieliem kungiem un liek tiem aloties tuksnesī, kur ceļa nav; Psalms 107:41 Bet paaugstina bēdīgo no viņa bēdām un vairo viņa dzimumu kā avju pulku. Psalms 107:42 To sirdsskaidrie redz un priecājās, un visai blēdībai jātur mute. Psalms 107:43 Kas gudrs, lai to ņem vērā un lai atzīst Tā Kunga žēlastības darbus. Psalms 108:0 Psalms 108:1 Dāvida dziesma. Ak Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu ar dziesmām, mans gods arīdzan. Psalms 108:2 Mostaties, stabules un kokles, ar ausekli es modīšos. Psalms 108:3 Es Tev pateikšos, Kungs, starp ļaudīm, es Tev dziedāšu starp tautām. Psalms 108:4 Jo Tava žēlastība ir liela līdz pat debesīm un Tava patiesība līdz augstiem padebešiem. Psalms 108:5 Paaugstinājies, Dievs, pār debesīm un Savu godību pār visu pasauli, Psalms 108:6 Lai Tavi mīļie top atsvabināti; atpestī caur Savu labo roku un paklausi mani. Psalms 108:7 Dievs runā Tavā svētā vietā: “Par to Es priecājos. Es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota leju. Psalms 108:8 Gileāds Man pieder, ir Manasus Man pieder, Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis. Psalms 108:9 Moābs ir Mans mazgājamais trauks, Savu kurpi Es metu pār Edomu, par Fīlistu zemi Es gavilēju.” Psalms 108:10 Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas man pavadīs līdz Edomam? Psalms 108:11 Vai ne Tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku? Psalms 108:12 Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas. Psalms 108:13 Ar Dievu mēs darīsim stiprus darbus; Viņš saspārdīs mūsu spaidītājus. Psalms 109:0 Psalms 109:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu! Psalms 109:2 Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli. Psalms 109:3 Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas. Psalms 109:4 Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu. Psalms 109:5 Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību. Psalms 109:6 Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku. Psalms 109:7 Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku. Psalms 109:8 Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū. Psalms 109:9 Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni. Psalms 109:10 Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām. Psalms 109:11 Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu. Psalms 109:12 Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus. Psalms 109:13 Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā. Psalms 109:14 Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd. Psalms 109:15 Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta. Psalms 109:16 Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu. Psalms 109:17 Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa. Psalms 109:18 Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos. Psalms 109:19 Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas. Psalms 109:20 Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli. Psalms 109:21 Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani. Psalms 109:22 Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota. Psalms 109:23 Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis. Psalms 109:24 Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav. Psalms 109:25 Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu. Psalms 109:26 Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības! Psalms 109:27 Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis. Psalms 109:28 Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās. Psalms 109:29 Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem. Psalms 109:30 Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē. Psalms 109:31 Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā. Psalms 110:0 Psalms 110:1 Dāvida dziesma. Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: “Sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.” Psalms 110:2 Tas Kungs sūtīs Tava stipruma scepteri no Ciānas; valdi Savu ienaidnieku vidū. Psalms 110:3 Tavā kara dienā Tavi ļaudis labprātīgi parādās svētā glītumā; Tavi jaunekļi Tev nāk kā rasa no ausekļa. Psalms 110:4 Tas Kungs ir zvērējis un Tam nebūs žēl: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas.” Psalms 110:5 Tas Kungs pie Tavas labās rokas satrieks ķēniņus Savas dusmības dienā. Psalms 110:6 Viņš turēs tiesu pagānu starpā; Viņš piepildīs zemi ar miroņiem. Viņš satrieks to, kas ir galva pār lielu zemi. Psalms 110:7 Viņš dzers no upes uz ceļa, tādēļ Viņš pacels galvu. Psalms 111:0 Psalms 111:1 Alleluja! Es pateicos Tam Kungam no visas sirds to taisno vidū un draudzē. Psalms 111:2 Tā Kunga darbi ir lieli; tie top meklēti no visiem, kam pie tiem labs prāts. Psalms 111:3 Viņa darbi ir slava un godība, un Viņa taisnība pastāv mūžīgi. Psalms 111:4 Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu, tas žēlīgais un sirds žēlīgais Kungs. Psalms 111:5 Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas, un Savu derību Viņš piemin mūžīgi. Psalms 111:6 Viņš Saviem ļaudīm dara zināmus Savus spēcīgos darbus, ka Viņš tiem dod pagānu mantību. Psalms 111:7 Viņa roku darbi ir patiesība un tiesa; visi Viņa baušļi ir uzticami. Psalms 111:8 Tie ir stipri mūžīgi mūžam un notiek patiesi un taisni. Psalms 111:9 Viņš sūta pestīšanu Saviem ļaudīm, Viņš pavēl, ka Viņa derībai būs stāvēt mūžīgi; svēts un bijājams ir Viņa Vārds. Psalms 111:10 Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums; tam ir laba saprašana, kas to (baušļus) dara; viņa gods pastāv mūžīgi. Psalms 112:0 Psalms 112:1 Alleluja! Svētīgs ir tas vīrs, kas To Kungu bīstas, kam pie Viņa baušļiem labs prāts. Psalms 112:2 Tā dzimums būs varens virs zemes; taisno cilts taps svētīta. Psalms 112:3 Padoms un bagātība ir viņa namā, un viņa taisnība pastāv mūžīgi. Psalms 112:4 Taisniem tumsībā aust gaišums; jo Viņš ir žēlīgs, sirds žēlīgs un taisns. Psalms 112:5 Labi tam cilvēkam, kas apžēlojās un aizdod, tiesā tas savu lietu vedīs galā. Psalms 112:6 Jo tas nešaubīsies ne mūžam; taisnais paliks mūžīgā piemiņā. Psalms 112:7 No ļaunas slavas tas nebīstas viņa sirds ir stipra un paļaujas uz To Kungu. Psalms 112:8 Viņa sirds ir droša un nebīstas; tiekams ar prieku skatās uz saviem pretiniekiem. Psalms 112:9 Viņš izdala un dod nabagiem; viņa taisnība paliek mūžīgi, viņa rags top paaugstināts ar godu. Psalms 112:10 Bezdievīgais to redzēs un apskaitīsies, viņš sakodīs savus zobus un iznīks; ko bezdievīgie kāro, ies bojā. Psalms 113:0 Psalms 113:1 Alleluja! Teiciet, jūs Dieva kalpi, teiciet Tā Kunga vārdu. Psalms 113:2 Slavēts lai ir Tā Kunga vārds no šī laika mūžīgi mūžam. Psalms 113:3 No saules uzlēkšanas līdz viņas noiešanai lai slavēts ir Tā Kunga vārds. Psalms 113:4 Tas Kungs ir augsts pār visām tautām, Viņa gods iet pār debesīm. Psalms 113:5 Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs? Kas ļoti augsti ir apsēdies; Psalms 113:6 Kas dziļi noskatās debesīs un virs zemes; Psalms 113:7 Kas nabagu paceļ no pīšļiem un bēdīgo paaugstina no dubļiem, Psalms 113:8 Ka Viņš to sēdina pie lieliem kungiem, pie savu ļaužu lielkungiem; Psalms 113:9 Kas neauglīgai liek dzīvot namā, ka tā top priecīga dēlu māte. Alleluja! Psalms 114:0 Psalms 114:1 Kad Israēls izgāja no Ēģiptes, Jēkaba nams no svešas valodas ļaudīm, Psalms 114:2 Tad Jūda Viņam tapa par svētu daļu, un Israēls par Viņa valstību. Psalms 114:3 Jūra redzēja un bēga, Jardāne griezās atpakaļ; Psalms 114:4 Kalni lēkāja kā auni, pakalni kā jēri. Psalms 114:5 Kas tev bija, jūra, ka tu bēdz, un tev, Jardāne, ka tu atpakaļ griezies? Psalms 114:6 Jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni, pakalni, kā jēri? Psalms 114:7 Priekš Tā Kunga drebi, zeme, Jēkaba Dieva priekšā, Psalms 114:8 Kas klinti pārvērsa par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem. Psalms 115:0 Psalms 115:1 Ne mums, ak Kungs! ne mums, bet Savam vārdam dod godu, pēc Savas žēlastības un patiesības. Psalms 115:2 Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur nu ir viņu Dievs? Psalms 115:3 Bet mūsu Dievs ir debesīs; visu, ko Viņš grib, to Viņš dara. Psalms 115:4 Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs. Psalms 115:5 Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz; Psalms 115:6 Tiem ir ausis un tie nedzird, tiem ir deguns un tie neož; Psalms 115:7 Rokas tiem ir, bet tie netausta; tiem ir kājas, bet tie nestaigā; tie nerunā ar savu rīkli. Psalms 115:8 Kas tos taisa, ir tādi pat kā viņi, tādi pat visi, kas uz tiem paļaujas. Psalms 115:9 Israēl, cerē uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Psalms 115:10 Ārona nams, cerē uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Psalms 115:11 Jūs visi, kas To Kungu bīstaties, cerējiet uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Psalms 115:12 Tas Kungs mūs piemin un mūs svētī; Viņš svētīs Israēla namu, Viņš svētīs Ārona namu. Psalms 115:13 Viņš tos svētīs, kas To Kungu bīstas, ir mazus, ir lielus. Psalms 115:14 Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus. Psalms 115:15 Jūs esat Tā Kunga svētītie; Viņš radījis debesis un zemi. Psalms 115:16 Debesu debesis Tam Kungam pieder, bet zemi Viņš devis cilvēku bērniem. Psalms 115:17 Nomirušie To Kungu neslavēs nedz tie, kas nogrimuši klusumā. Psalms 115:18 Bet mēs gribam slavēt To Kungu, no šī laika mūžīgi. Alleluja! Psalms 116:0 Psalms 116:1 Es mīlu(to Kungu), ka Tas Kungs klausa manu balsi un manu pielūgšanu. Psalms 116:2 Jo Viņš griež Savu ausi pie manis, tādēļ es Viņu piesaukšu visu mūžu. Psalms 116:3 Nāves saites mani bija apņēmušas, un elles bēdas man bija uzgājušas, bēdas un bailes man nāca virsū. Psalms 116:4 Bet es piesaucu Tā Kunga vārdu: ak Kungs, izglāb manu dvēseli! Psalms 116:5 Tas Kungs ir žēlīgs un taisns, un mūsu Dievs ir sirds žēlīgs. Psalms 116:6 Tas Kungs pasargā vientiesīgos; kad es biju bēdās, tad Viņš man palīdzēja. Psalms 116:7 Esi atkal mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs tev dara labu. Psalms 116:8 Jo tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas acis no asarām, manu kāju no slīdēšanas. Psalms 116:9 Es staigāšu Tā Kunga priekšā dzīvo zemē. Psalms 116:10 Es ticu, tāpēc es runāju. Es biju ļoti apbēdināts; Psalms 116:11 Es sacīju savās bailēs: visi cilvēki ir melkuļi. Psalms 116:12 Kā es Tam Kungam maksāšu visas labdarīšanas, ko Viņš pie manis darījis? Psalms 116:13 Es pacelšu to pestīšanas biķeri un piesaukšu Tā Kunga vārdu. Psalms 116:14 Es maksāšu Tam Kungam savus solījumus visu Viņa ļaužu priekšā. Psalms 116:15 Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs. Psalms 116:16 Ak Kungs, es esmu tiešām Tavs kalps, es esmu Tavs kalps, Tavas kalpones dēls, Tu manas saites esi atraisījis. Psalms 116:17 Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga vārdu. Psalms 116:18 Es maksāšu Tam Kungam savus solījumus visu Viņa ļaužu priekšā, Psalms 116:19 Tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme. Alleluja! Psalms 117:0 Psalms 117:1 Teiciet To Kungu, visas tautas, slavējiet Viņu, visi ļaudis. Psalms 117:2 Jo Viņa žēlastība un patiesība ir varena pār mums mūžīgi. Alleluja! Psalms 118:0 Psalms 118:1 Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 118:2 Lai saka Israēls: Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 118:3 Lai saka Ārona nams: Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 118:4 Lai saka, kas To Kungu bīstas: Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 118:5 No bēdām es To Kungu piesaucu, un Tas Kungs mani paklausīja plašā vietā. Psalms 118:6 Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos; ko cilvēki man var darīt? Psalms 118:7 Tas Kungs ir mans palīgs, un es ar prieku skatīšos uz saviem nīdētājiem. Psalms 118:8 Labāki ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem. Psalms 118:9 Labāki ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz lieliem kungiem. Psalms 118:10 Visi pagāni apmetās ap mani, bet Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu. Psalms 118:11 Tie metās pret mani visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu. Psalms 118:12 Tie apmetās ap mani kā bites, bet tie izdziest kā uguns ērkšķos; Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu. Psalms 118:13 Tu man grūdin pagrūdi, lai es krītu; bet Tas Kungs ir mans palīgs. Psalms 118:14 Tas Kungs ir mans stiprums un mana dziesma un ir mans Pestītājs. Psalms 118:15 Gavilēšanas un pestīšanas balss (atskan) taisno dzīvokļos; Tā Kunga labā roka dara varenus darbus Psalms 118:16 Tā Kunga labā roka ir paaugstināta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus. Psalms 118:17 Es nemiršu, bet dzīvošu un izteikšu Tā Kunga darbus. Psalms 118:18 Gan Tas Kungs mani pārmāca, bet taču Viņš mani nenodod nāvei. Psalms 118:19 Atdariet man taisnības vārtus, ka es pa tiem ieeju un Tam Kungam pateicos. Psalms 118:20 Šie ir Tā Kunga vārti, pa tiem tie taisnie ieies. Psalms 118:21 Es tev pateicos, ka tā mani esi paklausījis un man bijis par Pestītāju. Psalms 118:22 Tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, ir palicis par stūra akmeni. Psalms 118:23 Tas ir no Tā Kunga, un ir brīnums mūsu acīs. Psalms 118:24 Šī ir tā diena, ko Tas Kungs darījis; priecāsimies un līksmosimies par to. Psalms 118:25 Ak Kungs, palīdzi nu! ak Kungs, lai labi izdodas! Psalms 118:26 Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā; mēs svētījam jūs no Tā Kunga nama. Psalms 118:27 Tas Kungs ir tas stiprais Dievs, kas mūs apgaismo. Piesieniet svētku upurus ar saitēm līdz altāra ragiem. Psalms 118:28 Tu esi mans Dievs, un es Tev pateicos; mans Dievs, es Tevi paaugstināšu. Psalms 118:29 Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 119:0 Psalms 119:1 Svētīgi tie, kas nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā Tā Kunga bauslībā. Psalms 119:2 Svētīgi tie, kas Viņa liecības tur, kas no visas sirds Viņu meklē, Psalms 119:3 Netaisnību nedara, bet staigā pa Viņa ceļiem. Psalms 119:4 Tu esi pavēlējis, Tavus baušļus cieti sargāt. Psalms 119:5 Kaut mani ceļi uz to vien dzītos, Tavus likumus sargāt. Psalms 119:6 Kad es raudzīšos uz visiem Taviem baušļiem, tad netapšu kaunā. Psalms 119:7 Es Tev pateikšos ar skaidru sirdi, kad būšu mācījies Tavas taisnības tiesas. Psalms 119:8 Es turēšu Tavus likumus; neatstāj mani pavisam. Psalms 119:9 Kā jauneklis savu ceļu turēs šķīstu? Kad viņš turas pēc Taviem vārdiem. Psalms 119:10 Es Tevi meklēju no visas sirds; neliec man nomaldīties no Taviem baušļiem. Psalms 119:11 Es paturu Tavus vārdus savā sirdī, ka negrēkoju pret Tevi. Psalms 119:12 Slavēts esi Tu, Kungs; māci man Tavus likumus. Psalms 119:13 Ar savām lūpām es izteikšu visas Tavas mutes tiesas. Psalms 119:14 Es priecājos par Tavas liecības ceļu kā vien par kādu mantu. Psalms 119:15 Es pārdomāju Tavas pavēles un ņemu vērā Tavus ceļus. Psalms 119:16 Es priecājos par Taviem likumiem; Tavu vārdu es neaizmirstu. Psalms 119:17 Dari labu Savam kalpam, ka es dzīvoju un pasargu Tavu vārdu. Psalms 119:18 Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus. Psalms 119:19 Es esmu svešinieks virs zemes; neapslēp priekš manis Tavus baušļus. Psalms 119:20 Mana dvēsele ir satriekta caur ilgošanos pēc Tavām tiesām vienmēr. Psalms 119:21 Tu rāji pārgalvjus, tos nolādētos, kas no Taviem baušļiem nomaldās. Psalms 119:22 Novērs no manis kaunu un negodu, jo es turu Tavas liecības. Psalms 119:23 Kaut arī lieli kungi sēž un runā pret mani, bet Tavs kalps apdomā Tavus likumus. Psalms 119:24 Tavas liecības ir mans prieks un padoms. Psalms 119:25 Mana dvēsele līp pie pīšļiem; dari man dzīvu pēc Tava Vārda. Psalms 119:26 Es izteicu savus ceļus, un Tu mani paklausi; māci man Tavus likumus. Psalms 119:27 Liec man saprast Tavu likumu ceļus, ka es varu pārdomāt Tavus brīnumus. Psalms 119:28 Mana dvēsele raud noskumusi; stiprini mani ar Tavu Vārdu. Psalms 119:29 Novērs no manis viltības ceļu un dāvini man Tavu bauslību. Psalms 119:30 Patiesības ceļu es esmu izredzējies, Tavas tiesas esmu licis savā priekšā. Psalms 119:31 Es turos pie Tavām liecībām, ak Kungs, nepamet mani kaunā. Psalms 119:32 Kad Tu manu sirdi atvieglini, tad es teku Tavas bauslības ceļu. Psalms 119:33 Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, ka es tos pasargu līdz galam. Psalms 119:34 Dod man saprašanu, ka es Tavu bauslību sargu un to turu no visas sirds. Psalms 119:35 Vadi mani uz Tavas bauslības ceļu, jo pie tā man ir labs prāts. Psalms 119:36 Loki manu sirdi pie Tavām liecībām, un ne pie mantu kārības. Psalms 119:37 Nogriez manas acis, ka tās neskatās uz nelietību, dari mani dzīvu uz Tava ceļa. Psalms 119:38 Apstiprini Savam kalpam Tavu vārdu, tiem par labu, kas Tevi bīstas. Psalms 119:39 Novērs manu kaunu, par ko es bīstos, jo Tavas tiesas ir labas. Psalms 119:40 Redzi, es mīlu Tavas pavēles; dari mani dzīvu pēc Tavas taisnības. Psalms 119:41 Kungs, lai man nāk Tava žēlastība, Tava pestīšana pēc Tava vārda, Psalms 119:42 Ka varu atbildēt savam mēdītājam, jo es paļaujos uz Tavu vārdu. Psalms 119:43 Un neatrauj pavisam no manas mutes patiesības vārdu, jo es ceru uz Tavām tiesām. Psalms 119:44 Es turēšu Tavu bauslību vienmēr, mūžīgi mūžam. Psalms 119:45 Un es staigāšu bez bēdām, jo es meklēju Tavas pavēles. Psalms 119:46 Par Tavām liecībām es runāšu ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā. Psalms 119:47 Es priecājos par Taviem baušļiem, ko es mīlēju. Psalms 119:48 Un es paceļu savas rokas pie Taviem baušļiem, ko es mīlēju, un pārdomāju Tavus likumus. Psalms 119:49 Piemini Savam kalpam to vārdu, uz ko Tu man lieci cerēt. Psalms 119:50 Šī ir mana iepriecināšana manās bēdās, jo Tava apsolīšana mani dara dzīvu. Psalms 119:51 Pārgalvji mani apsmej pārlieku, bet es neatkāpjos no Tavas bauslības. Psalms 119:52 Kungs, kad es pieminu Tavas tiesas no senlaikiem, tad topu iepriecināts. Psalms 119:53 Lielas dusmas mani pārņēmušas to bezdievīgo dēļ, kas Tavu bauslību atstāj. Psalms 119:54 Tava bauslība ir mana dziesma manas svešniecības namā. Psalms 119:55 Kungs, naktī es pieminu Tavu vārdu un turu Tavu bausli. Psalms 119:56 Tā ir mana manta, ka es turu Tavas pavēles. Psalms 119:57 Tu, Kungs, esi mana daļa; es esmu solījis, turēt Tavus Vārdus. Psalms 119:58 Es Tevi pielūdzu no visas sirds; esi man žēlīgs pēc Tavas apsolīšanas. Psalms 119:59 Es apdomāju savus ceļus un griežu savas kājas pie Tavām liecībām. Psalms 119:60 Es steidzos un nekavējos, Tavus baušļus turēt. Psalms 119:61 Bezdievīgie man apmetuši valgus, taču es neaizmirstu Tavu bauslību. Psalms 119:62 Nakts vidū es ceļos, Tev pateikties par Tavas taisnības tiesām. Psalms 119:63 Es piebiedrojos visiem, kas Tevi bīstas, un visiem, kas tur Tavas pavēles. Psalms 119:64 Kungs, zeme ir pilna Tavas žēlastības; māci man Tavus likumus. Psalms 119:65 Tu dari labu Savam kalpam, ak Kungs, pēc Sava vārda. Psalms 119:66 Māci man labu saprašanu un atzīšanu, jo es ticu Taviem baušļiem. Psalms 119:67 Pirms tapu pazemots, es alojos; bet nu es turu Tavu Vārdu. Psalms 119:68 Tu esi labs un dari labu, māci man Tavus likumus. Psalms 119:69 Pārgalvji izperē melus pret mani, bet es turu Tavas pavēles no visas sirds. Psalms 119:70 Viņu sirds ir bieza kā tauki, bet es priecājos par Tavu bauslību. Psalms 119:71 Labi man, ka esmu apbēdināts, lai mācos Tavus likumus. Psalms 119:72 Tavas mutes bauslība man ir labāka nekā tūkstoši zelta un sudraba. Psalms 119:73 Tavas rokas mani radījušas un taisījušas; dari mani gudru, ka es mācos Tavus baušļus. Psalms 119:74 Kas Tevi bīstas, mani uzlūko un priecājās; jo es gaidu uz Taviem vārdiem. Psalms 119:75 Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu mani esi pazemojis pēc Tavas uzticības. Psalms 119:76 Lai jel Tava žēlastība man ir par iepriecināšanu, tā kā Tu Savam kalpam esi solījis. Psalms 119:77 Lai Tava žēlastība man notiek, ka es dzīvoju, jo Tava bauslība ir mans prieks. Psalms 119:78 Lai top kaunā pārgalvji, kas mani ar meliem nospieduši; bet es pārdomāju Tavas pavēles. Psalms 119:79 Lai pie manis griežas, kas Tevi bīstas, un kas pazīst Tavas liecības. Psalms 119:80 Lai mana sirds ir skaidra pie Taviem likumiem, ka netopu kaunā. Psalms 119:81 Manai dvēselei slāpst pēc Tavas pestīšanas; es ceru uz Taviem vārdiem. Psalms 119:82 Manas acis ilgojās pēc Tavām apsolīšanām, ka es saku: kad Tu mani iepriecināsi? Psalms 119:83 Jo es esmu kā ādas trauks dūmos; taču es neaizmirstu Tavus likumus. Psalms 119:84 Cik tad Tavam kalpam dienu? Kad Tu turēsi sodu pār maniem vajātājiem? Psalms 119:85 Pārgalvji man rok bedres, tie, kas neturas pēc Tavas bauslības. Psalms 119:86 Visi Tavi baušļi ir patiesība; tie mani vajā ar meliem, - palīdzi man! Psalms 119:87 Tie mani gandrīz iznīcinājuši virs zemes, bet es neesmu atstājis Tavas pavēles. Psalms 119:88 Atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības, tad es sargāšu Tavas mutes liecību. Psalms 119:89 Kungs, Tavs vārds pastāv mūžīgi debesīs. Psalms 119:90 Tava patiesība stāv līdz radu radiem. Tu zemi esi stiprinājis, ka tā stāv. Psalms 119:91 Pēc Taviem likumiem tie vēl šodien stāv, jo viss Tev kalpo. Psalms 119:92 Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās. Psalms 119:93 Tavas pavēles es neaizmirsīšu ne mūžam, jo caur tām Tu mani esi atspirdzinājis. Psalms 119:94 Tavs es esmu, atpestī mani; jo es meklēju Tavas pavēles. Psalms 119:95 Bezdievīgie glūn uz mani, mani samaitāt, bet es lieku vērā Tavas liecības. Psalms 119:96 Es esmu redzējis, ka ikvienam stiprumam ir gals, bet Tavs bauslis pastāv bez gala. Psalms 119:97 Cik ļoti es mīlēju Tavu bauslību! To es pārdomāju ikdienas. Psalms 119:98 Ar Saviem baušļiem Tu dari mani gudrāku pār maniem ienaidniekiem, jo tie (baušļi) ir mūžam pie manis. Psalms 119:99 Es esmu vairāk izmācīts nekā visi mani mācītāji, jo es pārdomāju Tavas liecības. Psalms 119:100 Es esmu prātīgāks nekā tie vecie, jo es turu Tavas pavēles. Psalms 119:101 Es atrauju savu kāju no visiem blēžu ceļiem, ka es sargāju Tavu vārdu. Psalms 119:102 Es neatkāpjos no Tavām tiesām, jo Tu mani māci. Psalms 119:103 Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki par medu manām lūpām! Psalms 119:104 Caur Tavām pavēlēm es topu prātīgs, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus. Psalms 119:105 Tavs vārds ir manas kājas spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. Psalms 119:106 Es esmu zvērējis un to turēšu stipri, ka es sargāšu Tavas taisnības tiesas. Psalms 119:107 Es esmu ļoti apbēdināts, Kungs, atspirdzini mani pēc Tava vārda. Psalms 119:108 Ak Kungs, lai Tev jel patīk manas mutes upuri, un māci man Tavas tiesas. Psalms 119:109 Mana dvēsele stāv vienmēr manā rokā, taču es neaizmirstu Tavu bauslību. Psalms 119:110 Bezdievīgie man liek valgus, taču es nealojos no Tavām pavēlēm. Psalms 119:111 Tavas liecības es turu par savu mantu mūžīgi, jo tās ir manas sirds līksmība. Psalms 119:112 Es griežu savu sirdi, darīt Tavus likumus mūžīgi līdz pat galam. Psalms 119:113 Es ienīstu tos divprātīgos un mīlēju Tavu bauslību. Psalms 119:114 Tu esi mans patvērums un manas priekšturamās bruņas; uz Tavu vārdu es gaidu. Psalms 119:115 Atstājaties no manis, jūs ļauna darītāji, ka es varu turēt sava Dieva baušļus. Psalms 119:116 Uzturi mani pēc Tava Vārda, ka es dzīvoju, un lai es kaunā netopu savā cerībā. Psalms 119:117 Stiprini mani, ka topu vesels, tad es skatīšos uz Taviem likumiem vienmēr. Psalms 119:118 Tu atmeti visus, kas no Taviem likumiem nomaldās; jo meli ir viņu viltus būšana. Psalms 119:119 Tu atmeti visus bezdievīgos virs zemes kā sārņus, tādēļ es mīļoju Tavas liecības. Psalms 119:120 Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavām sodībām. Psalms 119:121 Es daru tiesu un taisnību; nenodod mani maniem varas darītājiem. Psalms 119:122 Aizstāvi Tu Savu kalpu uz labu, ka pārgalvji mani nepārvar. Psalms 119:123 Manas acis ilgojās pēc Tavas pestīšanas un pēc Tava taisnā vārda. Psalms 119:124 Dari pēc Savas žēlastības Savam kalpam un māci man Tavus likumus. Psalms 119:125 Es esmu Tavs kalps; dari man gudru, ka es atzīstu Tavas liecības. Psalms 119:126 Laiks ir, ka Tas Kungs Savu darbu dara; tie lauzuši Tavu bauslību. Psalms 119:127 Tādēļ es mīļoju Tavu bauslību vairāk nekā zeltu un šķīstu zeltu. Psalms 119:128 Tādēļ es turu visas pavēles par it taisnām; ikkatru viltus ceļu es ienīstu. Psalms 119:129 Tavas liecības ir brīnišķas, tādēļ mana dvēsele tās tur. Psalms 119:130 Kad Tavi Vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus. Psalms 119:131 Savu muti es atdaru ilgodamies, jo Tavu baušļu man gribās. Psalms 119:132 Griezies pie manis un esi man žēlīgs, kā Tu mēdzi darīt tiem, kas Tavu vārdu mīl. Psalms 119:133 Stiprini manus soļus iekš Taviem vārdiem, un lai ļaunums nevalda pār mani. Psalms 119:134 Atpestī mani no cilvēku spaidiem, tad es turēšu Tavas pavēles. Psalms 119:135 Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus. Psalms 119:136 Manas acis izraud asaru upes, tāpēc ka netur Tavu bauslību. Psalms 119:137 Kungs, Tu esi taisns un Tavas tiesas ir taisnas. Psalms 119:138 Taisnībā Tu esi piekodinājis un lielā patiesībā Savas liecības. Psalms 119:139 Mans karstums mani gandrīz nomācis, tāpēc ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus. Psalms 119:140 Tavi Vārdi ir ļoti šķīsti, un Tavs kalps tos mīļo. Psalms 119:141 Es esmu mazs un nievāts, bet Tavas pavēles es neaizmirstu. Psalms 119:142 Tava taisnība ir taisnība mūžīgi, un Tava bauslība ir patiesība. Psalms 119:143 Bēdas un bailes man uzgājušas, bet Tavi baušļi ir mans prieks. Psalms 119:144 Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es dzīvošu. Psalms 119:145 Es saucu no visas sirds, paklausi mani, Kungs, tad es turēšu Tavus likumus. Psalms 119:146 Es Tevi piesaucu, palīdzi man, ka turu Tavas liecības. Psalms 119:147 Es nāku ar mazu gaismiņu un kliedzu; uz Tavu Vārdu es ceru. Psalms 119:148 Agri manas acis mostas, pārdomāt Tavus Vārdus. Psalms 119:149 Klausi manu balsi pēc Tavas žēlastības; Kungs, atspirdzini mani pēc Tavām tiesām. Psalms 119:150 Kas dzenās pēc blēdības, tie laužās uz mani, tie atkāpjas tālu no Tavas bauslības. Psalms 119:151 Kungs, Tu esi tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība. Psalms 119:152 No iesākuma es zinu, ka Tu Savas liecības esi stiprinājis uz mūžību. Psalms 119:153 Uzlūko manās bēdās un izglāb mani, jo Tavu bauslību es neaizmirstu. Psalms 119:154 Iztiesā Tu manu tiesu un atpestī mani, atspirdzini mani pēc Taviem Vārdiem. Psalms 119:155 Pestīšana paliek tālu no bezdievīgiem, jo tie nemeklē Tavus likumus. Psalms 119:156 Kungs, liela ir Tava apžēlošanās; atspirdzini mani pēc Tavām tiesām. Psalms 119:157 Daudz ir manu vajātāju un pretinieku; bet es neatkāpjos no Tavām liecībām. Psalms 119:158 Es redzu pārkāpējus, un man sāp, ka tie netur Tavus Vārdus. Psalms 119:159 Uzlūko, ka es Tavas pavēles mīļoju; ak Kungs, atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības. Psalms 119:160 Tavs vārds visnotaļ ir patiesība, un visas Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi. Psalms 119:161 Lieli kungi mani vajā bez vainas, bet mana sirds bīstas no Taviem Vārdiem. Psalms 119:162 Es priecājos par Tavu Vārdu, kā kas dabūjis lielu laupījumu. Psalms 119:163 Es ienīstu melus un turu tos par negantību; Tavu bauslību es mīļoju. Psalms 119:164 Es Tevi teicu septiņkārt dienā par Tavām taisnām tiesām. Psalms 119:165 Kas Tavu bauslību mīļo, tiem ir liels miers un tie nekur nepiedurās. Psalms 119:166 Ak Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu un daru pēc Taviem baušļiem. Psalms 119:167 Mana dvēsele tur Tavas liecības, un es tās ļoti mīļoju, Psalms 119:168 Es pasargu Tavas pavēles un Tavas liecības, jo visi mani ceļi ir Tavā priekšā. Psalms 119:169 Ak Kungs, lai mana saukšana nāk priekš Tava vaiga! Dari mani gudru pēc Tava Vārda! Psalms 119:170 Lai mana sirds lūgšana nāk priekš Tava vaiga! Izglāb mani pēc Tava Vārda! Psalms 119:171 Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, kad tu man māci Tavus likumus. Psalms 119:172 Mana mēle dziedās no Taviem vārdiem, jo visi Tavi baušļi ir taisnība. Psalms 119:173 Lai Tava roka man nāk palīgā, jo Tavas pavēles es esmu izredzējies. Psalms 119:174 Kungs, man gribās Tavas pestīšanas, un Tava bauslība ir mans prieks. Psalms 119:175 Lai dzīvo mana dvēsele, ka tā Tevi var teikt, un lai Tavas tiesas man palīdz. Psalms 119:176 Es maldos kā pazudusi avs, - meklē Savu kalpu, jo es neaizmirstu Tavas pavēles. Psalms 120:0 Psalms 120:1 Svētku dziesma. Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš mani paklausa. Psalms 120:2 Kungs, izglāb manu dvēseli no melkuļu lūpām un viltnieku mēlēm. Psalms 120:3 Ko viltīgā mēle Tev dos, jeb ko viņa Tev pieliks? Psalms 120:4 Tā ir kā varoņa asas bultas, kā degošas paegļu ogles. Psalms 120:5 Ak vai, man, ka esmu svešinieks iekš Mešeha, un ka man jādzīvo Kedara dzīvokļos. Psalms 120:6 Par ilgu manai dvēselei dzīvot pie tiem, kas mieru ienīst. Psalms 120:7 Es turu mieru, bet tikko es runāju, tad tie ceļ ķildu. Psalms 121:0 Psalms 121:1 Svētku dziesma. Es paceļu savas acis uz tiem kalniem, no kurienes man nāk palīdzība. Psalms 121:2 Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas debesis un zemi radījis. Psalms 121:3 Viņš tavai kājai neliks slīdēt; kas tevi pasargā, Tas nesnauž. Psalms 121:4 Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. Psalms 121:5 Tas Kungs tevi pasargā; Tas Kungs ir tava ēna pa tavu labo roku, Psalms 121:6 Ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēnesis naktī. Psalms 121:7 Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai Viņš sarga tavu dvēseli. Psalms 121:8 Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu, no šī laika mūžīgi. Psalms 122:0 Psalms 122:1 Dāvida svētku dziesma. Es priecājos ar tiem, kas uz mani saka: iesim Tā Kunga namā. Psalms 122:2 Mūsu kājas stāvēs tavos vārtos, Jeruzāleme. Psalms 122:3 Jeruzāleme, kas atkal par pilsētu uzcelta, kas visapkārt sastiprināta, Psalms 122:4 Kurp tās ciltis iet, Tā Kunga ciltis, kā Israēlim pavēlēts, pateikt Tā Kunga vārdam. Psalms 122:5 Jo tur tie tiesas krēsli likti, Dāvida nama krēsli. Psalms 122:6 Vēlējiet mieru Jeruzālemei; lai labi klājās tiem, kas tevi mīļo. Psalms 122:7 Miers lai ir iekš taviem mūriem, labklāšana iekš taviem skaistiem namiem. Psalms 122:8 Savu brāļu un savu draugu labad es tev vēlēšu mieru. Psalms 122:9 Tā Kunga, mūsu Dieva, nama labad, es meklēšu tavu labumu. Psalms 123:0 Psalms 123:1 Svētku dziesma. Es paceļu savas acis uz Tevi, kas sēdi debesīs. Psalms 123:2 Redzi, kā kalpu acis uz sava kunga rokām, un kā kalpoņu acis uz savas valdnieces rokām, tā mūsu acis skatās uz To Kungu, mūsu Dievu, tiekams Viņš mūs žēlos. Psalms 123:3 Esi mums žēlīgs, ak Kungs, esi mums žēlīgs, jo mēs esam pārlieku nievāti. Psalms 123:4 Mūsu dvēsele pārlieku top mēdīta no grezniem un nievāta no augstprātīgiem. Psalms 124:0 Psalms 124:1 Dāvida svētku dziesma. Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, tā lai jel Israēls saka, Psalms 124:2 Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, kad cilvēki pret mums cēlās: Psalms 124:3 Tad tie mūs dzīvus būtu aprijuši, kad viņu dusmība pret mums apskaitās; Psalms 124:4 Tad ūdens mūs būtu apslīcinājis, un upes būtu plūdušas pār mūsu dvēseli; Psalms 124:5 Tad augsti viļņi būtu gājuši pār mūsu dvēseli. Psalms 124:6 Lai Tas Kungs ir slavēts, kas mūs nav nodevis viņu zobiem par laupījumu. Psalms 124:7 Mūsu dvēsele ir izglābta, kā putns no mednieka valgiem: valgs pārrauts, un mēs esam izglābti. Psalms 124:8 Mūsu palīdzība ir iekš Tā Kunga vārda, kas radījis debesis un zemi. Psalms 125:0 Psalms 125:1 Svētku dziesma. Kas uz To Kungu cerē, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs, kā Ciānas kalns. Psalms 125:2 Ap Jeruzālemi ir kalni, bet Tas Kungs ir ap Saviem ļaudīm no šī laika mūžīgi. Psalms 125:3 Jo bezdievības scepteris nepaliks pār taisno ļaužu mantas daļu, ka tie taisnie neizstiepj savas rokas pie netaisnības. Psalms 125:4 Kungs, dari labu labiem un tiem, kas savā sirdī skaidri. Psalms 125:5 Bet kas nogriežas uz saviem līkiem ceļiem, tos Tas Kungs aizdzīs ar ļauna darītājiem; bet miers lai ir pār Israēli. Psalms 126:0 Psalms 126:1 Svētku dziesma. Kad Tas Kungs atkal atveda Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām tā kā kas sapņus redz; Psalms 126:2 Tad mūsu mute bija pilna smiešanās un mūsu mēle pilna gavilēšanas; tad sacīja starp pagāniem: Tas Kungs lielas lietas pie šiem ir darījis. Psalms 126:3 Tas Kungs lielas lietas pie mums ir darījis, par to priecājamies. Psalms 126:4 Ak Kungs, atved atpakaļ mūsu cietumniekus, kā upes dienvidu zemē! Psalms 126:5 Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus; Psalms 126:6 Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus. Psalms 127:0 Psalms 127:1 Salamana svētku dziesma. Ja Tas Kungs namu neuztaisa, tad darbojās velti, kas pie tā strādā; ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad sargs velti nomodā. Psalms 127:2 Velti jums, agri celties un vēlu palikt nomodā un ēst savu maizi ar bēdām. Tiešām, Saviem mīļiem Viņš dod miegā. Psalms 127:3 Redzi, bērni ir manta no Tā Kunga, un miesas auglis ir dāvana. Psalms 127:4 Tā kā bultas stipra vīra rokās, tāpat ir jaunie bērni. Psalms 127:5 Svētīgs tas vīrs, kas savu bultu maku ar to pildījis; tie netaps kaunā, kad tiem vārtos nāk runas ar saviem ienaidniekiem. Psalms 128:0 Psalms 128:1 Svētku dziesma. Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā viņa ceļos. Psalms 128:2 Tu mitināsies no savu roku darba; svētīgs tu esi, tev labi klājās. Psalms 128:3 Tava sieva būs kā auglīgs vīna koks ap tavu namu, tavi bērni kā eļļas zari ap tavu galdu. Psalms 128:4 Redzi, tā ir svētīts tas vīrs, kas To Kungu bīstas. Psalms 128:5 Tas Kungs lai tevi svētī no Ciānas, ka tu redzi Jeruzālemes labumu visas savas mūža dienas, Psalms 128:6 Un redzi savu bērnu bērnus: Miers lai ir pār Israēli. Psalms 129:0 Psalms 129:1 Svētku dziesma. Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, tā lai Israēls saka; Psalms 129:2 Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, bet tie mani nav pārvarējuši. Psalms 129:3 Arāji ir aruši uz manas muguras, tie savas vagas garas dzinuši. Psalms 129:4 Tas Kungs ir taisns, Viņš sacirtis bezdievīgo valgus. Psalms 129:5 Lai top kaunā un atpakaļ dzīti visi kas Ciānu ienīst. Psalms 129:6 Lai tie top kā zāle uz jumtiem, kas nokalst, pirms tā top plūkta, Psalms 129:7 Ar ko pļāvējs nepilda savu roku, nedz kopiņu sējējs savu klēpi. Psalms 129:8 Un tie, kas garām iet, lai nesaka: Tā Kunga svētība lai nāk pār jums, mēs jūs svētījam Tā Kunga Vārdā. Psalms 130:0 Psalms 130:1 Svētku dziesma. No dziļumiem es Tevi piesaucu, Kungs. Psalms 130:2 Ak Kungs, klausi manu balsi, lai Tavas ausis uzmana uz manas sirds lūgšanas balsi. Psalms 130:3 Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, - ak Kungs, kas pastāvēs? Psalms 130:4 Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas. Psalms 130:5 Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, un es ceru uz Viņa vārdu. Psalms 130:6 Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā uz rīta gaismu sargi, kas rītu gaida. Psalms 130:7 Israēls lai cerē uz To Kungu, jo pie Tā Kunga ir žēlastība un daudz pestīšanas pie Viņa. Psalms 130:8 Un Viņš atpestīs Israēli no visiem viņa noziegumiem. Psalms 131:0 Psalms 131:1 Dāvida svētku dziesma. Kungs, mana sirds nav lepna, un manas acis nav greznas; es netinos ar lielām lietām, kas man ir visai brīnišķas. Psalms 131:2 Tiešām, savu dvēseli es esmu remdējis un klusinājis, kā bērnu, kas atšķirts no savas mātes; mana dvēsele ir pie manis kā atšķirts bērns. Psalms 131:3 Israēl, cerē uz To Kungu no šī laika un mūžīgi! Psalms 132:0 Psalms 132:1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes. Psalms 132:2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam: Psalms 132:3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās; Psalms 132:4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem; Psalms 132:5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam. Psalms 132:6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos. Psalms 132:7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla. Psalms 132:8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts; Psalms 132:9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē. Psalms 132:10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ. Psalms 132:11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu. Psalms 132:12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi. Psalms 132:13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot. Psalms 132:14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās. Psalms 132:15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi, Psalms 132:16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs. Psalms 132:17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam. Psalms 132:18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis. Psalms 133:0 Psalms 133:1 Dāvida svētku dziesma. Redzi, cik jauki un cik mīlīgi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi. Psalms 133:2 Tas ir, kā tā vislabākā eļļa, kas no Ārona galvas notek viņa bārdā, kas notek līdz viņa drēbju vīlei, Psalms 133:3 Tā kā rasa, kas no Hermona nokrīt uz Ciānas kalniem; jo Tas Kungs tur apsola svētību un dzīvību mūžīgi. Psalms 134:0 Psalms 134:1 Svētku dziesma. Redzi, teiciet To Kungu, visi Tā Kunga kalpi, kas naktī stāvat Tā Kunga namā. Psalms 134:2 Paceliet savas rokas pret to svēto vietu un teiciet To Kungu. Psalms 134:3 Tas Kungs, kas debesis un zemi radījis, Tas lai tevi svētī no Ciānas. Psalms 135:0 Psalms 135:1 Alleluja! Slavējiet Tā Kunga vārdu, slavējiet jūs, Tā Kunga kalpi, Psalms 135:2 Kas stāvat Tā Kunga namā, mūsu Dieva nama pagalmos, Psalms 135:3 Slavējiet To Kungu, jo Tas Kungs ir labs, dziediet Viņa vārdam, jo Viņš ir mīlīgs. Psalms 135:4 Jo Tas Kungs Jēkabu Sev izredzējis, Israēli par Savu īpašumu. Psalms 135:5 Jo es zinu, ka Tas Kungs ir liels, un mūsu Kungs lielāks nekā visi dievi. Psalms 135:6 Visu, ko Tas Kungs grib, to Viņš dara, debesīs un virs zemes, jūrā un visos dziļumos. Psalms 135:7 Viņš uzved miglu no zemes galiem, dod zibeņus pie lietus, izved vēju no viņa kambariem. Psalms 135:8 Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimušos, gan cilvēkus gan lopus. Psalms 135:9 Viņš sūtīja zīmes un brīnumus tavā vidū, Ēģiptes zemē, pret Faraonu un visiem viņa kalpiem. Psalms 135:10 Viņš kāva daudz tautas un nokāva varenus ķēniņus, Psalms 135:11 Sihonu, Āmoriešu ķēniņu, un Ogu, Basanas ķēniņu, un visas Kanaāna valstis; Psalms 135:12 Un deva viņu zemi par mantību, par mantību Saviem Israēla ļaudīm; Psalms 135:13 Kungs, Tavs vārds paliek mūžīgi, Kungs, Tava piemiņa paliek līdz radu radiem. Psalms 135:14 Jo Tas Kungs tiesās Savus ļaudis un apžēlosies par Saviem kalpiem. Psalms 135:15 Pagānu elki ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs. Psalms 135:16 Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz, Psalms 135:17 Tiem ir ausis, bet tie nedzird, ir dvašas tiem nav mutē. Psalms 135:18 Tādi pat kā viņi, ir tie, kas tos taisa, un visi, kas uz tiem paļaujas. Psalms 135:19 Jūs, Israēla nams, teiciet To Kungu; jūs, Ārona nams, teiciet To Kungu. Psalms 135:20 Jūs Levja nams, teiciet To Kungu; jūs, kas To Kungu bīstaties, teiciet To Kungu. Psalms 135:21 Slavēts lai ir Tas Kungs no Ciānas, kas dzīvo Jeruzālemē. Alleluja! Psalms 136:0 Psalms 136:1 Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:2 Pateiciet tam dievu Dievam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:3 Pateiciet tam kungu Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:4 Tam, kas vien lielus brīnumus dara, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:5 Kas debesis ar gudrību radījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:6 Kas zemi pār ūdeņiem izplatījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:7 Kas lielus spīdekļus darījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:8 Sauli, lai dienu valda, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:9 Mēnesi un zvaigznes, lai nakti valda, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:10 Kas ēģiptiešiem viņu pirmdzimtos nokāvis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:11 Un Israēli no viņu vidus izvedis; jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:12 Ar stipru roku un izstieptu elkoni, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:13 Kas Niedras jūru pāršķīris, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:14 Un Israēli caur viņu cauri izvedis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:15 Un Faraonu ar viņa karaspēku iegāzis Niedras jūrā, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:16 Kas savus ļaudis pa tuksnesi vadījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:17 Kas lielus ķēniņus kāvis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:18 Un nokāvis varenus ķēniņus, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:19 Sihonu, Āmoriešu ķēniņu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:20 Un Ogu, Basanas ķēniņu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:21 Un devis viņu zemi par mantību, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:22 Par mantību Israēlim, savam kalpam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:23 Kas mūs pieminējis mūsu bēdās, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:24 Un mūs izrāvis no mūsu spaidītājiem, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Psalms 136:25 Kas visai miesai dod barību, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 136:26 Pateiciet Dievam debesīs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Psalms 137:0 Psalms 137:1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Psalms 137:2 Savas kokles tur pakārām vītolos. Psalms 137:3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas. Psalms 137:4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē? Psalms 137:5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta. Psalms 137:6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku. Psalms 137:7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem. Psalms 137:8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi; Psalms 137:9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens. Psalms 138:0 Psalms 138:1 Dāvida dziesma. Es Tev pateicos no visas savas sirds, dievu priekšā es Tev gribu dziedāt. Psalms 138:2 Es pielūgšu Tavā svētā namā, un pateikšos Tavam vārdam par Tavu žēlastību un patiesību, jo Tu pāri par Savu vārdu esi paaugstinājis Savas apsolīšanas. Psalms 138:3 Tai dienā, kad es piesaucu, tad Tu mani paklausīji, Tu manai dvēselei esi devis drošību un spēku. Psalms 138:4 Visi ķēniņi virs zemes Tev pateiksies, Kungs, kad tie dzirdēs Tavas mutes vārdus, Psalms 138:5 Un tie dziedās no Tā Kunga ceļiem, jo Tā Kunga godība ir liela. Psalms 138:6 Jo Tas Kungs ir augsts, un taču Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno no tālienes. Psalms 138:7 Kad es staigāju pašā bēdu vidū, tad Tu mani atspirdzini; Tu izstiep Savu roku pret manu ienaidnieku dusmību, un Tava labā roka man palīdz. Psalms 138:8 Tas Kungs to priekš manis izdarīs. Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi; Savu roku darbu Tu neatstāsi. Psalms 139:0 Psalms 139:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti. Psalms 139:2 Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes. Psalms 139:3 Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi. Psalms 139:4 Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini. Psalms 139:5 Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi Savu roku pār mani. Psalms 139:6 Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast. Psalms 139:7 Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga? Psalms 139:8 Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. Psalms 139:9 Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā. Psalms 139:10 Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs. Psalms 139:11 Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani: Psalms 139:12 Tad ir tumsība Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma. Psalms 139:13 Jo Tu esi radījis manas īkstis, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. Psalms 139:14 Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin. Psalms 139:15 Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos. Psalms 139:16 Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti(miesas iedīgli), un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas. Psalms 139:17 Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits! Psalms 139:18 Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis. Psalms 139:19 Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos. Psalms 139:20 Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu. Psalms 139:21 Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas? Psalms 139:22 Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki. Psalms 139:23 Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas, Psalms 139:24 Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu. Psalms 140:0 Psalms 140:1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem, izrauj mani no varas darītājiem, Psalms 140:2 Kas ļaunu domā savā sirdī, kas ikdienas saceļ karu. Psalms 140:3 Tie trin savu mēli kā čūska, odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām. (Sela.) Psalms 140:4 Pasargi mani, Kungs, no bezdievīgo rokām, izglāb mani no varas darītājiem, kas domā nostumt manas kājas. Psalms 140:5 Tie lepnie man liek valgus un virves, tie man izpleš tīklu ceļmalā un liek man slazdus. (Sela.) Psalms 140:6 Es saku uz To Kungu: Tu esi mans Dievs, klausies, ak Kungs, uz manas sirds lūgšanas balsi. Psalms 140:7 Kungs, Dievs, mans stiprais Pestītājs, Tu apsedz manu galvu kaušanas laikā. Psalms 140:8 Nedod, ak Kungs, tam bezdievīgam, ko viņš kāro, un lai viņa padoms neizdodas, jo tie greznojās. (Sela.) Psalms 140:9 Tiem, kas ap mani metās, lai nāk uz viņu galvu tā nelaime, par ko tie runā. Psalms 140:10 Degošas ogles lai krīt uz tiem. Viņš tos gāzīs ugunī, dziļās bedrēs, ka tie vairs necelsies. Psalms 140:11 Lielmutis nepastāvēs virs zemes, nelaime varmāku vajās un trieks. Psalms 140:12 Es zinu, ka Tas Kungs iztiesās nabaga lietas un bēdīgā tiesu. Psalms 140:13 Tiešām, taisnie Tavam vārdam pateiksies, sirdsskaidrie pastāvēs Tavā priekšā. Psalms 141:0 Psalms 141:1 Dāvida dziesma. Kungs, Tevi es piesaucu, steidzies pie manis, klausies uz manu balsi, kad es Tevi piesaucu. Psalms 141:2 Lai mana lūgšana Tavā priekšā top cienīta kā kvēpināmais upuris, manu roku pacelšana kā vakara upuris. Psalms 141:3 Kungs, sargi manu muti un pasargi manas lūpas. Psalms 141:4 Nedod manai sirdij griezties uz ļaunu, bezdievīgu darbu darīt ar ļaundarītājiem, ka nebaudu no viņu kārumiem. Psalms 141:5 Lai taisnais mani sit, tā būs žēlastība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz manu galvu, tam lai mana galva neliedzās; bet es vienmēr lūdzu pret viņu ļauniem darbiem. Psalms 141:6 No akmens kalniem viņu soģi lai top nogāzti; tad dzirdēs manus vārdus, ka tie mīlīgi. Psalms 141:7 Kā zemi uzplēš un uzar, tā mūsu kauli ir izkaisīti līdz pašam kapam. Psalms 141:8 Bet uz Tevi, Kungs, Dievs, manas acis raugās, uz Tevi paļaujos, neatstum manu dvēseli. Psalms 141:9 Pasargi mani no tā valga, ko tie man ir izmetuši, un no ļauna darītāju slazdiem. Psalms 141:10 Bezdievīgie kritīs savos tīklos, kamēr es iešu garām. Psalms 142:0 Psalms 142:1 Dāvida pamācība; lūgšana, kad viņš bija alā. Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, es lūdzu To Kungu ar savu balsi. Psalms 142:2 Es izgāžu savu žēlošanos Viņa priekšā, es izstāstu Viņa priekšā savas bēdas. Psalms 142:3 Kad mans gars iztrūcināts, tad Tu zini manu ceļu; tie man liek valgus ceļā, kur es eju. Psalms 142:4 Skaties pa labo roku un redzi, tur nav neviena, kas mani grib pazīt: es nekur nevaru izbēgt, neviens nebēdā par manu dvēseli. Psalms 142:5 Tevi es piesaucu, Kungs; es saku: Tu esi mana cerība, mana daļa dzīvo zemē. Psalms 142:6 Ņem vērā manu kliegšanu, jo es esmu ļoti nonīcis; izglāb mani no maniem vajātājiem, jo tie man ir visai vareni. Psalms 142:7 Izved manu dvēseli no cietuma, ka es pateicos Tavam vārdam; par mani gavilēs taisnie, kad Tu man labu darīsi. Psalms 143:0 Psalms 143:1 Dāvida dziesma. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, ņem vērā manas sirds lūgšanas Savas patiesības dēļ, paklausi mani Savas taisnības dēļ! Psalms 143:2 Un neej sodā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā neviens, kas dzīvo, nav taisns. Psalms 143:3 Jo ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš samin manu dzīvību pie zemes, viņš mani liek tumsībā, kā tos, kas jau sen miruši. Psalms 143:4 Un mans gars iekš manis iztvīcis, mana sirds iekš manis nonīkusi. Psalms 143:5 Es pieminu senos laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus, es runāju pie sevis par to, ko Tava roka darījusi. Psalms 143:6 Es izplešu savas rokas uz Tevi, mana dvēsele ir Tavā priekšā kā izkaltusi zeme. (Sela.) Psalms 143:7 Steidzies mani paklausīt, Kungs, - mans gars nonīcis; neapslēp Savu vaigu priekš manis, lai netopu kā tie, kas grimst bedrē. Psalms 143:8 Liec man agri dzirdēt Tavu žēlastību, jo es paļaujos uz Tevi; dari man zināmu to ceļu, pa ko man jāiet; jo uz Tevi nesās mana dvēsele. Psalms 143:9 Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, Tev es pavēlos(iekš Tevis es patveros). Psalms 143:10 Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais Gars lai mani vada pa taisnu ceļu. Psalms 143:11 Tava vārda dēļ ak Kungs, atspirdzini mani, izved manu dvēseli no bēdām Savas taisnības dēļ. Psalms 143:12 Un izposti manus ienaidniekus Savas žēlastības dēļ, un iznīcini visus, kas manu dvēseli apbēdina, jo es esmu Tavs kalps. Psalms 144:0 Psalms 144:1 Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot, Psalms 144:2 Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus. Psalms 144:3 Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā? Psalms 144:4 Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet. Psalms 144:5 Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp. Psalms 144:6 Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos. Psalms 144:7 Izstiep Savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas! Psalms 144:8 Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka. Psalms 144:9 Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm. Psalms 144:10 Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi Savu kalpu Dāvidu no nikna zobena. Psalms 144:11 Izglābi mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka; Psalms 144:12 Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos. Psalms 144:13 Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros; Psalms 144:14 Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav pa mūsu ielām. Psalms 144:15 Svētīga tā tauta, kam tā klājās, svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu. Psalms 145:0 Psalms 145:1 Dāvida teikšana. Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu Ķēniņ, un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam. Psalms 145:2 Ikdienas es Tevi gribu teikt un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam. Psalms 145:3 Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams, un Viņa augstība ir neizdibinājama. Psalms 145:4 Bērnu bērni slavēs Tavus darbus un stāstīs Tavu varu. Psalms 145:5 Es teikšu Tavas godības augstību un pārdomāšu Tavus brīnuma darbus. Psalms 145:6 Par Taviem vareniem spēka darbiem runās, un es sludināšu Tavu augstību. Psalms 145:7 Tavas lielās lēnības piemiņu teiktin teiks un Tavu taisnību slavēs ar dziesmām. Psalms 145:8 Žēlīgs un sirds žēlīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas lēnības. Psalms 145:9 Tas Kungs ir labs visiem, un Viņa apžēlošanās parādās pie visiem Viņa darbiem. Psalms 145:10 Visi Tavi darbi, Kungs, Tevi teiks, un Tavi svētie Tevi slavēs. Psalms 145:11 Tie izteiks Tavas valstības godību un runās par Tavu varu; Psalms 145:12 Lai cilvēku bērniem Tava vara top zināma un Tavas valstības augstība un godība. Psalms 145:13 Tava valstība ir mūžīga valstība, un Tava valdīšana paliek līdz visiem radu radiem. Psalms 145:14 Tas Kungs ir atspaids visiem, kas krīt, un uzceļ visus nospiestos. Psalms 145:15 Visas acis gaida uz Tevi un Tu tiem dod viņu barību savā laikā: Psalms 145:16 Tu atveri Savu roku un pieēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. Psalms 145:17 Tas Kungs ir taisns visos Savos ceļos un svēts visos Savos darbos. Psalms 145:18 Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Psalms 145:19 Viņš dara, ko tie grib, kas Viņu bīstas, un klausa viņu kliegšanu un tiem palīdz. Psalms 145:20 Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīļo, un izdeldēs visus bezdievīgos. Psalms 145:21 Mana mute runās Tā Kunga slavu un visa miesa teiks Viņa svēto vārdu mūžīgi mūžam. Psalms 146:0 Psalms 146:1 Alleluja! Slavē To Kungu, mana dvēsele. Psalms 146:2 Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu. Psalms 146:3 Nepaļaujaties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas nekā nevar palīdzēt. Psalms 146:4 Cilvēka garam jāiziet, viņam jāpaliek atkal zemes kārtā, tai dienā visi viņa nodomi iet bojā. Psalms 146:5 Svētīgs tas, kam Jēkaba Dievs par palīgu un kam cerība stāv uz To Kungu, savu Dievu! Psalms 146:6 Viņš debesis un zemi radījis, jūru un visu, kas tur iekšā; Viņš uzticību tur mūžīgi. Psalms 146:7 Viņš tiesu nes tiem, kas varas darbus cieš, dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus. Psalms 146:8 Tas Kungs atdara akliem acis, Tas Kungs uzceļ nospiestus; Tas Kungs mīļo taisnus. Psalms 146:9 Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāriņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgiem Viņš ceļus samaitā. Psalms 146:10 Tas Kungs valdīs mūžīgi, tavs Dievs, ak Ciāna, līdz radu radiem. Alleluja! Psalms 147:0 Psalms 147:1 Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās. Psalms 147:2 Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti. Psalms 147:3 Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes. Psalms 147:4 Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam. Psalms 147:5 Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama. Psalms 147:6 Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei. Psalms 147:7 Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm! Psalms 147:8 Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem; Psalms 147:9 Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc. Psalms 147:10 Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli. Psalms 147:11 Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību. Psalms 147:12 Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna. Psalms 147:13 Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā. Psalms 147:14 Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem. Psalms 147:15 Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos. Psalms 147:16 Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus. Psalms 147:17 Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma? Psalms 147:18 Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek. Psalms 147:19 Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas, Psalms 147:20 Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja! Psalms 148:0 Psalms 148:1 Alleluja! Teiciet To Kungu debesīs, teiciet Viņu augstībā. Psalms 148:2 Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi, teiciet Viņu, visi Viņa karapulki; Psalms 148:3 Teiciet Viņu, saule un mēnesis, teiciet Viņu visas spožās zvaigznes; Psalms 148:4 Teiciet Viņu, jūs debesu debesis, un jūs ūdeņi, kas ir pār debesīm. Psalms 148:5 Lai tie Tā Kunga vārdu teic, jo kad Viņš pavēlēja, tad tie tapa radīti. Psalms 148:6 Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam, Viņš tiem ir likumu licis, ko tie nevar pārkāpt. Psalms 148:7 Teiciet To Kungu virs zemes, jūs lielās jūras zivis un visi dziļumi, Psalms 148:8 Uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas Viņa vārdu izdara, Psalms 148:9 Kalni un visi pakalni, augļu koki un visi ciedru koki, Psalms 148:10 Meža zvēri un visi lopi, tārpi un spārnainie putni, Psalms 148:11 Jūs ķēniņi virs zemes un visi ļaudis, lieli kungi un visi zemes soģi, Psalms 148:12 Jaunekļi un jaunietes, veci ar jauniem: Psalms 148:13 Tiem būs teikt Tā Kunga vārdu, jo Viņa vārds vien ir augsts, Viņa augstība ir pārāka par zemi un debesi, Psalms 148:14 Un Viņš ir paaugstinājis Savu ļaužu ragu, slavu visiem Saviem svētiem, Israēla bērniem, tiem ļaudīm, kas Viņam tuvu. Alleluja! Psalms 149:0 Psalms 149:1 Alleluja! Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, svēto draudze lai Viņu teic. Psalms 149:2 Israēls lai priecājās iekš sava Radītāja, Ciānas bērni lai līksmojās par savu Ķēniņu! Psalms 149:3 Lai tie Viņa vārdu teic ar stabulēm, lai tie Viņam dzied ar bungām un koklēm. Psalms 149:4 Jo Tam Kungam labs prāts pie Saviem ļaudīm, Viņš pagodina bēdīgos ar pestīšanu. Psalms 149:5 Svētie priecāsies godā, tie līksmosies savās gultās. Psalms 149:6 Viņu mute paaugstinās Dievu, un viņu rokās būs abējās pusēs griezīgs zobens, Psalms 149:7 Atriebties pie pagāniem un sodīt tautas, Psalms 149:8 Saistīt viņu ķēniņus ķēdēs un viņu lielkungus dzelzs pinekļos, Psalms 149:9 Darīt tiem pēc tās tiesas, kas ir rakstīta. Tāds gods būs visiem Viņa svētiem. Alleluja! Psalms 150:0 Psalms 150:1 Alleluja! Teiciet Dievu Viņa svētā vietā, teiciet To Kungu Viņa stiprā izplatījumā. Psalms 150:2 Teiciet Dievu par Viņa lielo varu, teiciet To Kungu Viņa lielās augstības pēc. Psalms 150:3 Teiciet Viņu ar bazūnes skaņu, teiciet Viņu ar stabulēm un koklēm. Psalms 150:4 Teiciet Viņu ar bungām un stabulēm, teiciet Viņu ar stīgām un svilpēm. Psalms 150:5 Teiciet Viņu ar skaņiem pulksteņiem, teiciet Viņu ar gavilēšanas pulksteņiem. Psalms 150:6 Viss, kam ir dvaša, lai slavē To Kungu. Alleluja!
Proverbs 0:0
Proverbs 1:0 Proverbs 1:1 Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi, Proverbs 1:2 Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu, Proverbs 1:3 Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā, Proverbs 1:4 Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts. Proverbs 1:5 Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus, Proverbs 1:6 Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus. Proverbs 1:7 Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina. Proverbs 1:8 Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību; Proverbs 1:9 Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam. Proverbs 1:10 Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi! Proverbs 1:11 Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu! Proverbs 1:12 Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. Proverbs 1:13 Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu. Proverbs 1:14 Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“ Proverbs 1:15 Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām; Proverbs 1:16 Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet. Proverbs 1:17 Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti! Proverbs 1:18 Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību. Proverbs 1:19 Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību. Proverbs 1:20 Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi; Proverbs 1:21 Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu: Proverbs 1:22 Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu? Proverbs 1:23 Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus. Proverbs 1:24 Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa, Proverbs 1:25 Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet; Proverbs 1:26 Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies, Proverbs 1:27 Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies. Proverbs 1:28 Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs, Proverbs 1:29 Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši. Proverbs 1:30 Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu; Proverbs 1:31 Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem. Proverbs 1:32 Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā. Proverbs 1:33 Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies. Proverbs 2:0 Proverbs 2:1 Mans bērns, ja tu pieņemsi manus vārdus, un sirdī glabāsi manu mācību, Proverbs 2:2 Savu ausi griezt uz gudrību un savu sirdi uz atzīšanu, Proverbs 2:3 Tiešām, ja tu atzīšanas lūgsies un savu balsi pacelsi pēc saprašanas, Proverbs 2:4 Ja tu viņu meklēsi kā sudrabu un tai pakaļ dzīsies kā mantai; Proverbs 2:5 Tad tu sapratīsi Tā Kunga bijāšanu un atradīsi Dieva atzīšanu; Proverbs 2:6 (Jo Tas Kungs dod gudrību, no viņa mutes nāk atzīšana un saprašana: Proverbs 2:7 Viņš taisniem paglabā labklāšanos un ir par bruņām tiem, kas bezvainībā staigā, Proverbs 2:8 Sargādams taisnības ceļus un pasargādams savu taisno tekas;) Proverbs 2:9 Tad tu atzīsi, kas taisnība un tiesa, un kas skaidrība un ceļš uz visu labu, Proverbs 2:10 Ja gudrība nāks tavā sirdī, un atzīšana tavai dvēselei būs mīļa, Proverbs 2:11 Tad labs padoms tevi pasargās un saprašana tevi paglabās, Proverbs 2:12 Ka tā tevi izglābj no ļauna ceļa, no vīra, kas netiklību runā, Proverbs 2:13 Kas atstājuši skaidrības ceļus, staigā pa tumsības ceļiem, Proverbs 2:14 Kas priecājās ļaunu darīt un prieku atrod netiklībā un viltībā, Proverbs 2:15 Kuru ceļi ir greizi, un kas savās tekās netikli; Proverbs 2:16 Ka tā tevi izglābj no svešas sievas, no svešnieces ar mīkstiem vārdiem, Proverbs 2:17 Kas atstāj savas jaunības vīru, un aizmirst sava Dieva derību; Proverbs 2:18 (Jo viņas nams pašķiebjās uz nāvi, un viņas ceļi pie miroņiem; Proverbs 2:19 Visi, kas pie tās ieiet, negriežas atpakaļ, nedz atrod dzīvības ceļus;) Proverbs 2:20 Ka, lai tu staigā pa labo ceļiem un sargi taisno tekas; Proverbs 2:21 Jo taisnie dzīvos zemē, un sirdsskaidrie tur paliks; Proverbs 2:22 Bet bezdievīgie no zemes taps izdeldēti, un kas ticību netur, no tās taps izsakņoti. Proverbs 3:0 Proverbs 3:1 Mans bērns, neaizmirsti manu mācību, bet lai tava sirds patur manus baušļus. Proverbs 3:2 Jo tie tev pieliks daudz dienu un dzīvības gadus un mieru. Proverbs 3:3 Žēlastība un ticība tevi neatstās; sien tos ap savu kaklu un ieraksti tos savas sirds galdiņā; Proverbs 3:4 Tad tu atradīsi žēlastību un labprātību Dieva un cilvēku acīs. Proverbs 3:5 Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Proverbs 3:6 Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas Proverbs 3:7 Neesi gudrs savās acīs; bīsties To Kungu un atkāpies no ļauna. Proverbs 3:8 Tās būs tavai miesai zāles, kas dziedina, un atspirgšana taviem kauliem. Proverbs 3:9 Godā To Kungu no savas mantas, un no visa sava ienākuma pirmajiem, Proverbs 3:10 Tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību, un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna. Proverbs 3:11 Mans bērns, neatmet Tā Kunga pamācīšanu, un lai viņa pārmācīšana tev neriebj; Proverbs 3:12 Jo ko Tas Kungs mīļo, to Viņš pārmāca, kā tēvs dēlu, pie kā tam labs prāts. Proverbs 3:13 Svētīgs tas cilvēks, kas atradis gudrību, un cilvēks, kam tiek saprašana. Proverbs 3:14 Viņu mantot ir labāki nekā sudrabu mantot, un viņu krāt labāki nekā spožu zeltu. Proverbs 3:15 Viņa ir dārgāka pār pērlēm un viss, ko tu kārotos, tai netiek līdzi. Proverbs 3:16 Garš mūžs ir viņas labā rokā, un viņas kreisā bagātība un gods. Proverbs 3:17 Viņas ceļi ir jauki ceļi, un visas viņas tekas ir miers. Proverbs 3:18 Viņa ir dzīvības koks tiem, kas viņu tver, un kas viņu cieti tur, tas ir laimīgs. Proverbs 3:19 Tas Kungs ar gudrību licis pamatus zemei, ar saprašanu viņš sataisījis debesis. Proverbs 3:20 Caur viņa ziņu plūda ūdens plūdi, un padebeši pilēja ar rasu. Proverbs 3:21 Mans bērns, lai tās neizzūd no tavām acīm, pasargi apdomīgu prātu un samaņu. Proverbs 3:22 Jo tā būs tavas dvēseles dzīvība un glītums tavam kaklam. Proverbs 3:23 Tad tu savu ceļu staigāsi droši, un tava kāja nepiedauzīsies; Proverbs 3:24 Apguldamies tu nebīsies, bet gulēsi, un tavs miegs būs gards. Proverbs 3:25 Tu nebīsies no piepešas izbailes, nedz no bezdievīgo posta, kad tas nāk; Proverbs 3:26 Jo Tas Kungs būs tavs patvērums un pasargās tavu kāju no valgiem. Proverbs 3:27 Neliedzies labu darīt, kam tas nākas, ja Dievs devis, ka tev pie rokas, to darīt; Proverbs 3:28 Nesaki uz savu tuvāko: „Ej un nāc, es tev rīt došu!“ un tev tomēr ir. Proverbs 3:29 Neperē ļauna pret savu tuvāko, kad tas tev uzticēdamies pie tevis dzīvo. Proverbs 3:30 Nebaries par nepatiesu ar cilvēku ja viņš tev ļauna nav darījis. Proverbs 3:31 Neapskaudi varas darītāju un neizraugies sev neviena no viņa ceļiem; Proverbs 3:32 Jo netiklais Tam Kungam ir negantība, bet viņam ir draudzība ar sirdsskaidriem. Proverbs 3:33 Tā Kunga lāsti ir bezdievīga namā, bet taisno mājas vietu viņš svētī. Proverbs 3:34 Smējējus tiešām viņš apsmies, bet pazemīgiem dos žēlastību. Proverbs 3:35 Gudrie iemantos godu, bet ģeķi atradīs kaunu. Proverbs 4:0 Proverbs 4:1 Klausāties, mani bērni, tēva pamācīšanu un meklējiet atzīšanu mācīties; Proverbs 4:2 Jo es jums dodu labu mācību, neatmetiet manu bauslību! Proverbs 4:3 Jo es biju sava tēva dēls, savai mātei luteklītis un vienīgais; Proverbs 4:4 Un viņš mani mācīja un sacīja: Lai tava sirds pieņem manus vārdus, turi manus baušļus, tad tu dzīvosi; Proverbs 4:5 Manto gudrību, manto atzīšanu; neaizmirsti un negriezies nost no manas mutes vārdiem; Proverbs 4:6 Neatstāj to, tad viņa tevi paglābs; mīļo viņu, tad viņa tevi pasargās. Proverbs 4:7 Gudrības iesākums ir: Manto gudrību un ar visu savu padomu samanto atzīšanu. Proverbs 4:8 Turi viņu augsti, tad viņa tevi paaugstinās, viņa tevi cels godā, ja tu viņu apkampsi. Proverbs 4:9 Viņa dos jauku glītumu tavai galvai; krāšņu kroni viņa tev dāvinās. Proverbs 4:10 Klausies, mans bērns, un pieņem manus vārdus, tad vairosies tavas dzīvības gadi. Proverbs 4:11 Es tev mācīšu gudrības ceļu, es tevi vadīšu uz taisna ceļa, Proverbs 4:12 Ka staigājot tavi soļi nemetās, un tekot tu nepiedauzies. Proverbs 4:13 Turies cieti pie pamācības, neatstājies no tās, sargi to; jo tā ir tava dzīvība. Proverbs 4:14 Uz bezdievīgo tekas nenāc un uz ļauno ceļa neej! Proverbs 4:15 Stājies no tā, nestaigā uz viņa; raujies no tā un ej garām! Proverbs 4:16 Jo tie neaiziet gulēt, pirms nav ļauna darījuši, un tiem nenāk miegs, pirms nav kādu zemē gāzuši. Proverbs 4:17 Jo tie ēd bezdievības maizi un dzer negantības vīnu. Proverbs 4:18 Bet taisno celiņš ir kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust. Proverbs 4:19 Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsība; tie nezin, pār ko tie kritīs. Proverbs 4:20 Ņem vērā, mans dēls, manus vārdus, griez savu ausi uz manu valodu, Proverbs 4:21 Lai tie nezūd no tavām acīm; paglabā tos savā sirds dziļumā; Proverbs 4:22 Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina. Proverbs 4:23 Pār visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi; jo no tās iziet dzīvība. Proverbs 4:24 Atstādini no sevis netiklu muti, un netaisnas lūpas lai ir tālu no tevis. Proverbs 4:25 Lai tavas acis taisni skatās, un tavi acu raugi taisni tavā priekšā. Proverbs 4:26 Nosver savu kāju soļus, tad visi tavi ceļi labi izdosies. Proverbs 4:27 Negriezies ne uz labo ne kreiso pusi; sargi savu kāju no ļauna. Proverbs 5:0 Proverbs 5:1 Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības, Proverbs 5:2 Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu. Proverbs 5:3 Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa; Proverbs 5:4 Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens. Proverbs 5:5 Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli; Proverbs 5:6 Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur. Proverbs 5:7 Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem. Proverbs 5:8 Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm, Proverbs 5:9 Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam, Proverbs 5:10 Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā, Proverbs 5:11 Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi, Proverbs 5:12 Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu, Proverbs 5:13 Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja! Proverbs 5:14 Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“ Proverbs 5:15 Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota. Proverbs 5:16 Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām? Proverbs 5:17 Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi. Proverbs 5:18 Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu. Proverbs 5:19 Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr! Proverbs 5:20 Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt! Proverbs 5:21 Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus. Proverbs 5:22 Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts. Proverbs 5:23 Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies. Proverbs 6:0 Proverbs 6:1 Mans bērns, ja tu priekš sava tuvākā galvojis un roku devis priekš cita, Proverbs 6:2 Tad tu esi sasaistīts ar savas mutes valodu un savaldzināts ar savas mutes vārdiem. Proverbs 6:3 Tad dari jel tā mans bērns, un izglābies, ja tu savam tuvākam rokā esi nācis; ej, meties zemē priekš viņa un spied savu tuvāko; Proverbs 6:4 Nedod savām acīm miega, nedod savām acīm dusas; Proverbs 6:5 Izglābies kā stirna no viņa rokas un kā putns no mednieka rokas! Proverbs 6:6 Ej pie skudras, sliņķi, skaties viņas ceļus un topi gudrs! Proverbs 6:7 Lai tai nav valdnieka, ne virsnieka, ne kunga, Proverbs 6:8 Tā tomēr savu maizi sagādā vasarā, savu barību sakrāj pļaujamā laikā. Proverbs 6:9 Cik ilgi tu gulēsi, sliņķi? Kad tu celsies no sava miega? Proverbs 6:10 Guli maķenīt, snaudi maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā; Proverbs 6:11 Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums, kā apbruņots vīrs. Proverbs 6:12 Nelieša cilvēks ir tāds negants vīrs, kas staigā ar netiklu muti, Proverbs 6:13 Met ar acīm, piegrūž ar kājām, zīmē ar pirkstiem. Proverbs 6:14 Netiklība ir viņa sirdī, viņš domā vienmēr uz ļaunu, saceļ ķildas. Proverbs 6:15 Tādēļ viņam nelaime nāks piepeši, viņš ātri taps satriekts un dziedināšanas nebūs. Proverbs 6:16 Šās sešas lietas Tas Kungs ienīst, un tā septītā viņam ir negantība: Proverbs 6:17 Lepnas acis, melu mēle un rokas, kas nenoziedzīgas asinis izlej, Proverbs 6:18 Sirds, kas negantus nodomus perē; kājas, kas mudīgas uz ļaunu skriet; Proverbs 6:19 Viltīgs liecinieks, kas droši melus runā, un kas ķildu ceļ starp brāļiem. - Proverbs 6:20 Mans bērns, glabā sava tēva pamācīšanu un nepamet savas mātes mācību. Proverbs 6:21 Sasien to allažiņ uz savas sirds un sien to ap savu kaklu. Proverbs 6:22 Kad tu staigā, tad tā tevi pavadīs; kad tu apgulies, tad tā tevi apsargās, un kad tu uzmodies, tad tā ar tevi runās; Proverbs 6:23 Jo pamācīšana ir spīdeklis, un mācība gaišums, un kad pārmāca un rāj, tas ir dzīvības ceļš; Proverbs 6:24 Ka tās tev izsargā no negodīgas sievas, no svešas sievietes mīkstās mēles. Proverbs 6:25 Nekāro savā sirdī pēc viņas skaistuma, un lai viņa tevi nesagūsta ar savām acīm; Proverbs 6:26 Jo caur mauku tiek līdz maizes drupekļiem, un vīra sieva tev notvers pat dārgo dzīvību. Proverbs 6:27 Vai arī uguni var klēpī ņemt, un drēbes nesadegtu? Proverbs 6:28 Vai uz kvēlošām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas? Proverbs 6:29 Tāpat, kas ieiet pie otra sievas; nesodīts nepaliks, kas to aizskar. Proverbs 6:30 Zaglim nepiedod vis, ka zog izsalcis, vēderu pildīt. Proverbs 6:31 Bet pieķerts tas septiņkārt atlīdzinās, visu sava nama padomu tas atdos. Proverbs 6:32 Kas ar sievu laulību pārkāpj, tam prāta nav; to tik dara, kas sev dzīvību grib nogalināt. Proverbs 6:33 Tam būs kāviens un kauns un negods bez gala; Proverbs 6:34 Jo viņas vīra dusmas iekarsušās netaupīs atriebšanas laikā. Proverbs 6:35 Tas nebēdās ne par kādu līdzību(izpirkumu), un nebūs miera, cik dāvanu arī nedotu. Proverbs 7:0 Proverbs 7:1 Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību. Proverbs 7:2 Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu. Proverbs 7:3 Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā. Proverbs 7:4 Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci, Proverbs 7:5 Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem. Proverbs 7:6 Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem, Proverbs 7:7 Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli. Proverbs 7:8 Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu, Proverbs 7:9 Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā. Proverbs 7:10 Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī. Proverbs 7:11 Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā; Proverbs 7:12 Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem. Proverbs 7:13 Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja: Proverbs 7:14 „Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi. Proverbs 7:15 Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi. Proverbs 7:16 Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem. Proverbs 7:17 Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli; Proverbs 7:18 Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā; Proverbs 7:19 Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā, Proverbs 7:20 Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“ Proverbs 7:21 Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva. Proverbs 7:22 Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu, Proverbs 7:23 Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību. Proverbs 7:24 Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus. Proverbs 7:25 Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām; Proverbs 7:26 Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi. Proverbs 7:27 Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros. Proverbs 8:0 Proverbs 8:1 Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi? Proverbs 8:2 Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm; Proverbs 8:3 Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc: Proverbs 8:4 „Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem. Proverbs 8:5 Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi! Proverbs 8:6 Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem. Proverbs 8:7 Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība. Proverbs 8:8 Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības. Proverbs 8:9 Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši. Proverbs 8:10 Pieņemiet manu mācību labāki nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu; Proverbs 8:11 Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz. Proverbs 8:12 Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu. Proverbs 8:13 Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti. Proverbs 8:14 Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks. Proverbs 8:15 Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji; Proverbs 8:16 Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi. Proverbs 8:17 Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani tikuši(centīgi) meklē, tie mani atrod. Proverbs 8:18 Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība. Proverbs 8:19 Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs. Proverbs 8:20 Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās, Proverbs 8:21 Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu. Proverbs 8:22 Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības. Proverbs 8:23 No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala. Proverbs 8:24 Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti. Proverbs 8:25 Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu. Proverbs 8:26 Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus; Proverbs 8:27 Kad viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem, Proverbs 8:28 Kad viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca, Proverbs 8:29 Kad viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad viņš nostiprināja zemes pamatus: Proverbs 8:30 Tad es biju pie viņa tā izdarītāja un biju viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr: Proverbs 8:31 Es līksmojos viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem. Proverbs 8:32 Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā. Proverbs 8:33 Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu. Proverbs 8:34 Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus; Proverbs 8:35 Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga. Proverbs 8:36 Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.“ Proverbs 9:0 Proverbs 9:1 Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus; Proverbs 9:2 Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu; Proverbs 9:3 Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām: Proverbs 9:4 „Kas nejēga, lai griežas šurp!“ kas neprātīgs, uz to viņa saka: Proverbs 9:5 „Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi. Proverbs 9:6 Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!“ Proverbs 9:7 Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu. Proverbs 9:8 Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs. Proverbs 9:9 Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā. Proverbs 9:10 Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana. Proverbs 9:11 Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi. Proverbs 9:12 Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi. Proverbs 9:13 Nejēdzība ir sieva tītīga, ģeķīga, kas neatjēdz nenieka Proverbs 9:14 Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās, Proverbs 9:15 Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās tekās. Proverbs 9:16 Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka: Proverbs 9:17 „Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!“ Proverbs 9:18 Bet tas nemana, ka tur miroņi, un elles dziļumos viņas viesi! Proverbs 10:0 Proverbs 10:1 Salamana sakāmie vārdi. Gudrs dēls ir tēva prieks, bet ģeķīgs mātes sirdēsti. Proverbs 10:2 Netaisnas mantas nelīdz nenieka, bet taisnība izpestī no nāves. Proverbs 10:3 Tas Kungs taisnai dvēselei neliek bada ciest; bet bezdievīga negausību viņš izšķiež. Proverbs 10:4 Kas slinku roku strādā, top nabags; bet čakla roka dara bagātu. Proverbs 10:5 Kas vasarā sakrāj, ir prātīgs; bet kas pļaujamā laikā guļ, paliek kaunā. Proverbs 10:6 Svētība pār taisna galvu, bet bēdas aizbāzīs bezdievīgiem muti. Proverbs 10:7 Taisnam piemiņa paliek svētīta, bet bezdievīgiem slava iznīks. Proverbs 10:8 Kam gudra sirds, tas pieņem mācību, bet kas muti palaiž, ies bojā. Proverbs 10:9 Kas skaidrībā staigā, tas staigā ar mieru; bet kas savus ceļus groza, to pienāks. Proverbs 10:10 Kas ar acīm met, tas pieved bēdas; un kas muti palaiž, ies bojā. Proverbs 10:11 Taisnam mute ir dzīvības avots; bet bēdas aizbāzīs bezdievīgiem muti. Proverbs 10:12 Ienaids ceļ bāršanos; bet mīlestība apklāj visus pārkāpumus. Proverbs 10:13 Uz prātīga lūpām rodas gudrība, bet pār ģeķa muguru nāk rīkste. Proverbs 10:14 Prātīgie pietur savu padomu, bet ģeķu mute ir briesmas tuvumā. Proverbs 10:15 Bagātam manta ir viņa stiprā pils, bet tukšinieku briesmas ir viņu nabadzība. Proverbs 10:16 Taisna krājumiņš ir uz dzīvību, bet bezdievīga ienākums uz grēku. Proverbs 10:17 Pārmācīšanu pieņemt ir ceļš uz dzīvību, bet kas par mācību nebēdā, tas maldās. Proverbs 10:18 Viltīgas lūpas slēpj ienaidu, un kas niknu slavu ceļ, ir nelga. Proverbs 10:19 Vārdu pulkā netrūkst grēku, bet kas savas lūpas valda, ir gudrs. Proverbs 10:20 Taisnam mēle ir tīrs sudrabs, bezdievīgā sirds neder nekam. Proverbs 10:21 Taisna lūpas daudziem ganība, bet ģeķi nomirs savā sirds ģeķībā. Proverbs 10:22 Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek. Proverbs 10:23 Ģeķim prieks, blēņas darīt, bet prātīgam vīram gudrība. Proverbs 10:24 No kā bezdievīgais bīstas, tas viņam uziet, un ko taisnie vēlās, to Viņš tiem dod. Proverbs 10:25 Tā kā vētra pārskrien, tāpat bezdievīgā vairs nebūs, bet taisnais pastāv mūžīgi. Proverbs 10:26 Kā skābums zobiem un dūmi acīm, tā sliņķis tiem, kas to sūta. Proverbs 10:27 Tā Kunga bijāšana vairo dienas, bet bezdievīgo gadi top paīsināti. Proverbs 10:28 Ko taisnie gaida, būs līksmība, bet bezdievīgo cerība zudīs. Proverbs 10:29 Tā Kunga ceļš sirdsskaidriem ir par stiprumu, bet ļauna darītājiem par izbailēm. Proverbs 10:30 Taisnais nešaubīsies ne mūžam, bet bezdievīgie nepaliks zemes virsū. Proverbs 10:31 No taisnā mutes zaļo gudrība, bet netikla mēle taps izdeldēta. Proverbs 10:32 Taisnā lūpas zin, kas pieklājās, bet bezdievīgo mute ir netikla. Proverbs 11:0 Proverbs 11:1 Viltīgs svars Tam Kungam ir negantība, bet pilnīgs svara akmens Viņam patīk. Proverbs 11:2 Kur nāk lepnība, tur arī nāk kauns, bet pie pazemīgiem ir gudrība. Proverbs 11:3 Taisno sirdsskaidrība tos vada, bet neliešu netiklība tos posta. Proverbs 11:4 Manta nepalīdz atriebšanas dienā, bet taisnība izpestī no nāves. Proverbs 11:5 Skaidram taisnība līdzina ceļu, bet bezdievīgais kritīs caur savu bezdievību. Proverbs 11:6 Taisno taisnība tos izglābs, bet nebēdnieki savaldzināsies savā kārībā. Proverbs 11:7 Kad bezdievīgs cilvēks mirst, tad viņa cerība iznīkst, un netaisno gaidīšana ir pagalam. Proverbs 11:8 Taisnais tiek izglābts no bēdām, un bezdievīgais nāk viņa vietā. Proverbs 11:9 Blēdis savu tuvāko bendē ar muti, bet taisnie, to manot, paglābjas. Proverbs 11:10 Kad taisnam labi klājās, tad pilsēta priecājās, un gavilē, kad bezdievīgais iet postā. Proverbs 11:11 Caur taisna svētību pilsēta ceļas, bet caur bezdievīga muti tā top nopostīta. Proverbs 11:12 Kas savu tuvāko nicina, tam nav saprašanas; bet gudrs vīrs cieš klusu. Proverbs 11:13 Mēlnesis apkārt lienot izmuld, kas slēpjams; bet kam uzticīgs prāts, tas to apklāj. Proverbs 11:14 Kur vadīšanas nav, tur ļaudis nīkst; bet kur padoma devēju papilnam, tur labi izdodas. Proverbs 11:15 Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gan; bet kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā. Proverbs 11:16 Mīlīga sieva panāk godu, tā kā varenie panāk bagātību. Proverbs 11:17 Žēlīgs vīrs savai paša dvēselei dara labu, bet niknais savai paša miesai dara grūti. Proverbs 11:18 Bezdievīgais pelnās tukšu algu, bet kas taisnību sēj, tam alga pastāvīga. Proverbs 11:19 Kā taisnība ir uz dzīvību, tā ļaunam pakaļ dzīties ir uz nāvi. Proverbs 11:20 Kam netikla sirds, tas Tam Kungam ir negantība; bet kam skaidrs ceļš, tas Viņam patīk. Proverbs 11:21 Uz radu radiem paliek blēža vaina; bet taisno dzimums taps izglābts. Proverbs 11:22 Skaista sieva, kas goda neprot, ir zelta gredzens cūkas purnā. Proverbs 11:23 Ko taisnie vēlās, ir visnotaļ labums; bet bezdievīgo cerība ir pārgalvība. Proverbs 11:24 Cits izkaisa, un tam vēl krājās; un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību. Proverbs 11:25 Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts. Proverbs 11:26 Kas aiztur labību, to ļaudis lād, bet svētība būs pār pārdevēja galvu. Proverbs 11:27 Kas dzenās pēc laba, tas ir patīkams, bet kas meklē ļaunu, tam tas arī nāks. Proverbs 11:28 Kas uz savu bagātību palaižās, tas iznīks, bet taisnie zaļos kā lapas, Proverbs 11:29 Kas savu namu pilda ar nemieru, tas mantos vēju, un ģeķis būs par kalpu tam, kam ir gudra sirds. Proverbs 11:30 Taisna auglis ir dzīvības koks, un gudrais manto sirdis. Proverbs 11:31 Redzi, taisnam virs zemes top atmaksāts, cik vairāk vēl bezdievīgam un grēciniekam. Proverbs 12:0 Proverbs 12:1 Kas labprāt panes pārmācīšanu, tas mīļo atzīšanu, bet kas nepanes rājienu, tas paliek muļķis. Proverbs 12:2 Kas labs, tas Tam Kungam patīkams, bet vīru, kas viltu perē viņš pazudina. Proverbs 12:3 Cilvēks nepastāvēs, kad ir bezdievīgs, bet taisno sakne netaps kustināta. Proverbs 12:4 Tikla sieva ir sava vīra kronis, bet netikla ir kā puve viņa kaulos. Proverbs 12:5 Taisno domas ir tiesa, bet bezdievīgo padomi viltība. Proverbs 12:6 Bezdievīgo vārdi glūn uz asinīm; bet taisno mute tos izpestī. Proverbs 12:7 Bezdievīgie top iznīcināti, ka to vairs nav; bet taisno nams pastāvēs. Proverbs 12:8 Kā kuram saprašana, tā viņam slava; bet par apsmieklu būs, kam netikla sirds. Proverbs 12:9 Labāks tas zemais, kas sev pašam par kalpu, nekā kas lepojās, un maizes nav. Proverbs 12:10 Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet bezdievīgo sirds ir nežēlīga. Proverbs 12:11 Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis, bet kas niekus triec, tam nav jēgas. Proverbs 12:12 Bezdievīgais traucās pēc blēžu medījuma; bet taisno sakne nes augļus. Proverbs 12:13 Ļaunais savaldzinājās savas mutes grēkos; bet taisnais izies no bēdām. Proverbs 12:14 Pēc savas mutes augļiem ikviens top pieēdināts ar labumu, un cilvēkam top maksāts pēc viņa roku darbiem. Proverbs 12:15 Ģeķa ceļš ir taisns paša acīs, bet kas padomam klausa, tas ir gudrs. Proverbs 12:16 Ģeķa apskaišanās tūdaļ top zināma; bet kas slēpj, ka ir apkaunots, tas ir gudrs. Proverbs 12:17 Kas patiesību runā, tas saka taisnību; bet nepatiess liecinieks teic melus. Proverbs 12:18 Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina. Proverbs 12:19 Patiesa mute pastāvēs mūžīgi, bet viltīga mēle tik acumirkli. Proverbs 12:20 Viltība ir sirdī tiem, kas ļaunu perē; bet kas dod miera padomu, dara prieku. Proverbs 12:21 Taisnam nekāds ļaunums nenotiks, bet bezdievīgiem ļaunuma uzies papilnam. Proverbs 12:22 Viltīgas lūpas Tam Kungam ir negantība; bet kas uzticību dara, tas viņam labi patīk. Proverbs 12:23 Gudrs cilvēks neizteic savu padomu; bet nejēgu sirds izkliedz ģeķību. Proverbs 12:24 Čakla roka valdīs, bet slinka dos meslus. Proverbs 12:25 Raizes sirdī nospiež cilvēku, bet labs vārds to iepriecina. Proverbs 12:26 Taisnais savam tuvākam rāda ceļu, bet bezdievīgo ceļš maldina. Proverbs 12:27 Sliņķis neceps savu medījumu, bet uzcītīgam cilvēkam ir skaista manta. Proverbs 12:28 Uz taisnības ceļa ir dzīvība, un uz viņas ceļa tekām nav nāve. Proverbs 13:0 Proverbs 13:1 Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai. Proverbs 13:2 Ikviens baudīs labumu no savas mutes augļiem, bet netiklo prieks ir mokas. Proverbs 13:3 Kas sarga savu muti, tas pasargā savu dvēseli; bet kas muti palaiž, tam briesmīgi klāsies. Proverbs 13:4 Sliņķa dvēsele iekāro, - bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam. Proverbs 13:5 Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā. Proverbs 13:6 Taisnība pasargā to, kas bezvainīgs savā ceļā, bet bezdievība gāž grēkos. Proverbs 13:7 Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta. Proverbs 13:8 Bagātam, kad apvainojies, par dvēseli jāmaksā; bet kas nabags, tas nedzird draudus. Proverbs 13:9 Taisno gaišums spīdēs priecīgi, bet bezdievīgo spīdeklis apdzisīs. Proverbs 13:10 Caur lepnību nāk riešana vien, bet gudrība dara apdomīgus. Proverbs 13:11 Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo. Proverbs 13:12 Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks. Proverbs 13:13 Kas par vārdu nebēdā; tas dara sev postu; bet kas mācību tur godā, tam labi klāsies. Proverbs 13:14 Gudra vīra mācība ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem. Proverbs 13:15 Mīlīgs prāts dara patīkamu, bet netikļa ceļš dara sāpes. Proverbs 13:16 Gudrais (savu darbu) dara apdomīgi, bet ģeķis dara aklus darbus. Proverbs 13:17 Bezdievīgs kalps iekritīs nelaimē, bet uzticams kalps ir zāles, kas dziedina. Proverbs 13:18 Kas par mācību nebēdā, tam nāk tukšība un kauns; bet kas pamācīšanu pieņem, tas kļūs godā. Proverbs 13:19 Kad notiek, ko cerē, tas dvēselei gards; bet atstāties no ļauna ģeķiem ir negantība. Proverbs 13:20 Kas draudzējās ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā. Proverbs 13:21 Nelaime dzīsies grēciniekiem pakaļ, bet taisniem ar labu tiks atmaksāts. Proverbs 13:22 Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts. Proverbs 13:23 Daudz maizes ir nabagu vagās, bet citi iet postā caur savu netaisnību. Proverbs 13:24 Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz. Proverbs 13:25 Taisnais ēd, kamēr viņa dvēselei gan; bet bezdievīgo vēders paliek tukšs. Proverbs 14:0 Proverbs 14:1 Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām. Proverbs 14:2 Kas savā skaidrībā staigā, tas bīstas To Kungu; bet netiklais savā ceļā nebēdā par Viņu. Proverbs 14:3 Ģeķa mutē ir viņa lepnības rīkste, bet gudro lūpas viņus pasargā. Proverbs 14:4 Kur vēršu nav, tur sile tīra; bet caur vēršu spēku nāk liela raža. Proverbs 14:5 Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks izverd melus. Proverbs 14:6 Garzobis meklē gudrību un neatrod; bet prātīgam atzīšana nāk lēti. Proverbs 14:7 Ej nost no ģeķa acīm; jo gudru valodu tu nedzirdēsi! Proverbs 14:8 Prātīga vīra gudrība ir šī, savu ceļu saprast; bet nejēgu ģeķība ir aloties. Proverbs 14:9 Ģeķiem grēku upuris nelīdz, bet pie taisniem ir labpatikšana. Proverbs 14:10 Sirds pati vien zina savas sāpes, un cits neviens nenomana viņas prieku. Proverbs 14:11 Bezdievīgo nams taps nopostīts, bet taisno būdiņa zaļos. Proverbs 14:12 Dažs ceļš liekās iesākumā labs, savā galā ved nāvē. Proverbs 14:13 Pat smejoties sirds brīžam sāp, un līksmība beidzās bēdās. Proverbs 14:14 Kas atkāpjas, tā sirds baudīs savu darbu augļus, tāpat labs vīrs savus. Proverbs 14:15 Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem vērā savus soļus. Proverbs 14:16 Gudrais bīstas un izsargās no ļauna, bet ģeķis ir kā uguns un drošs. Proverbs 14:17 Ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvēku ienīst. Proverbs 14:18 Nesaprašu mantība ir ģeķība, bet prātīgo kronis atzīšana. Proverbs 14:19 Ļauniem jāklanās priekš labiem, un bezdievīgiem taisna vārtos. Proverbs 14:20 Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz. Proverbs 14:21 Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās. Proverbs 14:22 Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību. Proverbs 14:23 Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība. Proverbs 14:24 Bagātība ir gudriem par kroni, bet nejēgu ģeķība paliek ģeķība. Proverbs 14:25 Patiess liecinieks izpestī dvēseles, bet kas melus runā, ir blēdis. Proverbs 14:26 Tā Kunga bijāšanā ir liela drošība, un tā būs viņa bērniem par patvērumu. Proverbs 14:27 Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem. Proverbs 14:28 Ķēniņa gods stāv ļaužu pulkā, bet ļaužu trūkums ir valdnieku vaidi. Proverbs 14:29 Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis. Proverbs 14:30 Lēna sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs prāts ir puveši kaulos. Proverbs 14:31 Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu. Proverbs 14:32 Bezdievīgais pazūd savā postā, bet taisnais arī savā nāvē ir drošs, Proverbs 14:33 Prātīgo sirdī gudrība dus, bet ģeķu starpā tā parādās. Proverbs 14:34 Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts. Proverbs 14:35 Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam. Proverbs 15:0 Proverbs 15:1 Lēna atbilde klusina bardzību, bet rūgta valoda ceļ dusmas. Proverbs 15:2 Gudra mēle dara mācību mīlīgu, bet ģeķu mute izverd ģeķību. Proverbs 15:3 Tā Kunga acis ir visās malās un ņem vērā ļaunus un labus. Proverbs 15:4 Mēle, kas mierina, ir dzīvības koks, bet netikla lauž sirdi. Proverbs 15:5 Ģeķis smejas par sava tēva pamācīšanu, bet kas mācību pieņem, pieaugs gudrībā. Proverbs 15:6 Taisna namā ir liela svētība, bet pie bezdievīga ienākuma posts. Proverbs 15:7 Gudro lūpas sēj atzīšanu, bet ģeķu sirds tāda vis nav. Proverbs 15:8 Bezdievīgo upuris Tam Kungam ir negantība, bet taisno lūgšana viņam labi patīk. Proverbs 15:9 Bezdievīga ceļš Tam Kungam ir negantība, bet kas pēc taisnības dzenās, to viņš mīl. Proverbs 15:10 Grūta pārmācīšana būs tam, kas no ceļa atstājās; kas pamācīšanu ienīst, tas nomirs. Proverbs 15:11 Elle un viņas bezdibenis ir Tā Kunga priekšā, vai tad ne jo vairāk cilvēku bērnu sirdis! Proverbs 15:12 Mēdītājs nemīl to, kas viņu pamāca, viņš nemetās pie gudriem. Proverbs 15:13 Priecīga sirds dara vaigu priecīgu, bet sirdēsti nospiež garu. Proverbs 15:14 Prātīga vīra sirds meklē atzīšanu, bet ģeķu vaigs ganās ģeķībā. Proverbs 15:15 Bēdīga cilvēka dienas ir visas līdz ļaunas, bet priecīgai sirdij ir dzīres bez mitēšanās. Proverbs 15:16 Labāk ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu, nekā liela manta, kur raizes klāt. Proverbs 15:17 Kāpostu virums ar mīlestību ir labāks, nekā barots vērsis ar naidu. Proverbs 15:18 Sirdīgs(dusmīgs) vīrs ceļ ķildu, bet lēnprātīgais klusina bāršanos. Proverbs 15:19 Sliņķa ceļš ir kā ērkšķu krūms, bet taisno tekas ir līdzenas. Proverbs 15:20 Gudrs dēls iepriecina tēvu, bet ģeķīgs cilvēks pulgo savu māti. Proverbs 15:21 Ģeķība neprātīgiem ir prieks, bet prātīgs vīrs staigā pareizi. Proverbs 15:22 Kur padoma nav, tur nodoms netiek galā, bet caur daudz padoma devējiem tas izdodas. Proverbs 15:23 Vīrs priecājās par savas mutes atbildi, un vārds īstenā laikā, cik tas labs! Proverbs 15:24 Gudram dzīvības ceļš iet uz augšu, lai izbēg no elles apakšā. Proverbs 15:25 Lepniem Tas Kungs namu noposta, bet uztaisa atraitnes ežas. Proverbs 15:26 Ļauna vīra nodomi Tam Kungam ir negantība, bet laipnīga valoda šķīsta. Proverbs 15:27 Rautin raujot cilvēks izposta savu namu, bet kas kukuļus ienīst, tas dzīvos. Proverbs 15:28 Taisna sirds apdomā, ko atbildēt, bet bezdievīgo mute izverd ļaunumu. Proverbs 15:29 Tas Kungs ir tālu no bezdievīgiem, bet taisno lūgšanu viņš paklausa. Proverbs 15:30 Spožas acis iepriecina sirdi; laba vēsts stiprina kaulus. Proverbs 15:31 Auss, kas klausa dzīvības mācībai, mājos gudro vidū. Proverbs 15:32 Kas mācību atmet, tas zaudē dvēseli; bet kas mācībai klausa, ņemas gudrībā. Proverbs 15:33 Tā Kunga bijāšana ir pamācīšana uz gudrību, un pazemība ved godā. Proverbs 16:0 Proverbs 16:1 Cilvēks sirdī gan apņemas, bet no Tā Kunga nāk, ko mēle runā. Proverbs 16:2 Cilvēka ceļi visi ikkatram savās acīs šķīsti; bet Tas Kungs pārbauda sirdi. Proverbs 16:3 Pavēli savus darbus Tam Kungam, tad tavi nodomi pareizi izdosies. Proverbs 16:4 Tas Kungs visu ir darījis pēc savas ziņas, arī bezdievīgo uz ļauno dienu. Proverbs 16:5 Ikviens, kam lepna sirds, Tam Kungam ir negantība, tiešām tiesa, tas nesodīts nepaliks. Proverbs 16:6 Caur žēlastību un ticību noziegumi top salīdzināti, un caur Tā Kunga bijāšanu cilvēks izsargās no ļauna. Proverbs 16:7 Kad cilvēka ceļi Tam Kungam patīk, tad tas pat viņa ienaidniekus ar to salīdzina. Proverbs 16:8 Labāk ir mazumiņš ar taisnību, nekā liels ienākums ar netaisnību. Proverbs 16:9 Cilvēka sirds nodomā savu ceļu, bet Tas Kungs pašķir viņa gājumu. Proverbs 16:10 Dieva padoms ir uz ķēniņa lūpām; viņa mutei neviļās tiesā. Proverbs 16:11 Taisni svari un svara kausi ir no Tā Kunga, un visi svara akmeņi maisā viņa darbs. Proverbs 16:12 Bezdievību darīt ķēniņiem ir negantība; jo caur taisnību goda krēsls top stiprināts. Proverbs 16:13 Taisnas lūpas ķēniņiem labi patīk; un kas patiesību runā, to tie mīļo. Proverbs 16:14 Ķēniņa dusmas ir nāves vēsts, bet gudrs vīrs tās remdē. Proverbs 16:15 Ķēniņa vaiga spīdumā ir dzīvība, un viņa laipnība kā vēlais lietus. Proverbs 16:16 Gudrību iemantot, cik daudz labāki tas ir pār zeltu, un saprašanā ņemties sver vairāk nekā sudrabs. Proverbs 16:17 Taisna ceļš ir izsargāties no ļauna, kas savu ceļu sargā, tas pasargā savu dvēseli. Proverbs 16:18 Lepojies un tu iesi postā; lielies un tu kritīsi Proverbs 16:19 Labāki ir pazemīgam būt ar pazemīgiem, nekā laupījumu dalīt ar lepniem. Proverbs 16:20 Kas gudrs visās lietās, atrod labumu; un svētīgs, kas uz To Kungu paļaujas. Proverbs 16:21 Kam samanīga sirds, to sauc par gudru, un mīlīgas lūpas vairo atzīšanu. Proverbs 16:22 Saprašana ir dzīvs avots tam, kam tā ir; bet ģeķu pamācīšana paliek ģeķība. Proverbs 16:23 Gudra sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu. Proverbs 16:24 Laipnīga valoda ir tīrs medus, dvēselei salda un kauliem zāles, kas dziedina. Proverbs 16:25 Dažs ceļš liekās iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē. Proverbs 16:26 Kas (citu) apgrūtina, apgrūtina sev pašu; jo tāds savu muti atdara pret sev pašu. Proverbs 16:27 Nelietis saceļ nelaimi, un uz viņa lūpām ir kā degots uguns. Proverbs 16:28 Netikls cilvēks ceļ ķildas, un lišķis sarīdina radus. Proverbs 16:29 Kas savu tuvāko kārdina un viņu noved uz nelabu ceļu, tas padara varas darbu. Proverbs 16:30 Kas ar acīm met, tas nodomā blēņas; kas lūpas sakož, tas gatavs uz ļaunu; Proverbs 16:31 Sirmi mati ir goda kronis; uz taisnības ceļa to atrod. Proverbs 16:32 Lēnprātīgais ir labāks nekā stiprais; un kas sevi pašu valda, labāks nekā, kas pilsētu ieņem. Proverbs 16:33 Meslus met klēpī, bet Tas Kungs ir tas nolēmējs. Proverbs 17:0 Proverbs 17:1 Sauss kumoss ar mieru ir labāks, nekā pilns nams ar kaujamiem, kur ķildas. Proverbs 17:2 Gudrs kalps valdīs pār netiklu dēlu un dalīs mantojumu starp brāļiem. Proverbs 17:3 Kausējamais katls sudrabu, un ceplis zeltu, bet Tas Kungs pārbauda sirdis. Proverbs 17:4 Netiklis klausās uz blēņu valodām, melkulis griež ausi uz neliešu mēlēm. Proverbs 17:5 Kas nabagu apsmej, tas nievā viņa Radītāju, un kas par viņa bēdām priecājās, nepaliks nesodīts. Proverbs 17:6 Sirmgalvju kronis ir bērnu bērni, un bērnu goda rota ir viņu tēvi. Proverbs 17:7 Ģeķiem nepieder augsti vārdi, nedz lielam kungam melot. Proverbs 17:8 Kam ir ko dot, tam tas ir kā dārgs akmens; kur tik tas griežas, tur labi izdodas. Proverbs 17:9 Kas grēku apklāj, tas iekopj draudzību; bet kas vainu no jauna aizņem, sarīdina radus. Proverbs 17:10 Aprāšana vairāk satriec prātīgo, nekā simts sitienu ģeķi. Proverbs 17:11 Dumpinieks meklē tik ļaunu vien, bet bargs vēstnesis pret viņu taps sūtīts. Proverbs 17:12 Labāki lāču māti sastapt, kurai bērni paņemti, nekā ģeķi viņa ģeķībā. Proverbs 17:13 Kas labu ar ļaunu atmaksā, no tā nama ļaunums neatstāsies. Proverbs 17:14 Ķildu sākt ir kā ūdens dambi izplēst; pirms sāk jaukties, atstājies. Proverbs 17:15 Kas bezdievīgu taisno un taisnu pazudina, tie abi Tam Kungam ir negantība. Proverbs 17:16 Ko palīdz ģeķim maksa rokā, gudrību pirkt, kad jēgas nav. Proverbs 17:17 Draugs mīļo ikkatrā laikā, bet brālis piedzen bēdu dienā. Proverbs 17:18 Tas ir negudrs, kas roku dod galvodams priekš sava tuvākā. Proverbs 17:19 Kas ķildu mīļo, tas mīļo grēku; un kas savas durvis taisa augstas, tas meklē nelaimi. Proverbs 17:20 Kam nelieša sirds, tas laba neatradīs; un kam netikla mēle, tas iekritīs nelaimē. Proverbs 17:21 Kas ģeķi dzemdina, tam tas būs par skumjām, un ģeķa tēvs nevar priecāties. Proverbs 17:22 Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. Proverbs 17:23 Bezdievīgais ņem slepeni dāvanas, locīt taisnības ceļu. Proverbs 17:24 Prātīga cilvēka vaigā ir gudrība, bet ģeķa acis laistās līdz pasaules galiem. Proverbs 17:25 Ģeķīgs dēls savam tēvam par sirdēstiem, un rūgtums tai, kas viņu dzemdējusi. Proverbs 17:26 Jau nav labi, taisno sodīt, ne vēl goda vīru sist taisnības dēļ. Proverbs 17:27 Kas savu muti valda, tam ir samaņa, un kam lēns gars, tas ir prāta vīrs. Proverbs 17:28 Pat ģeķi, kad tik klusu cieš, notur par gudru, un par prāta vīru, kamēr savu muti tur. Proverbs 18:0 Proverbs 18:1 Kas ar citiem kopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir kavēklis visās lietās. Proverbs 18:2 Ģeķim netīk gudra valoda, bet tik vien atklāt savu paša sirdi. Proverbs 18:3 Bezdievīgam staigā līdz negods un ar apsmieklu kauns. Proverbs 18:4 Vārdi cilvēka mutē ir dziļš ūdens, un gudrības avots ir tekoša ūdens upīte. Proverbs 18:5 Nav labi bezdievīga vaigu cienīt un nospiest taisno tiesā. Proverbs 18:6 Ģeķa lūpas ieved ķildā, un viņa mute brēc pēc sitieniem. Proverbs 18:7 Ģeķa mute sev pašai par postu, un viņa lūpas paša dvēselei par slazda valgu. Proverbs 18:8 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds. Proverbs 18:9 Kas laisks pie darba, tas palaidņa brālis. Proverbs 18:10 Tā Kunga vārds ir stipra pils; tur taisnais glābjas un top izglābts. Proverbs 18:11 Bagātam manta ir viņa stiprā pils un viņam šķiet augsts mūris. Proverbs 18:12 Priekš bojāiešanas cilvēka sirds top lepna, bet pazemība ved godā. Proverbs 18:13 Kas atbild, pirms dzirdējis, tas tam par ģeķību un kaunu. Proverbs 18:14 Vīra gars panes savas bēdas, bet kad gars izmisis, kas to var panest? Proverbs 18:15 Prātīga sirds iemanto atzīšanu, un gudra auss meklē atzīšanu. Proverbs 18:16 Dāvanas cilvēkam līdzina ceļu un viņu ved kungu priekšā. Proverbs 18:17 Kas pirmais sūdz, tam taisnība; kad nu nāk viņa pretinieks, tad to tirda. Proverbs 18:18 Mesli nobeidz ķildas un izšķir varenos. Proverbs 18:19 Apkaitināts brālis ir cietāks nekā stipra pils, un ķilda nekā pils vārtu aizšaujamais. Proverbs 18:20 No mutes augļiem ikkatrs savu vēderu pildīs, un viņa lūpu padoms to ēdinās. Proverbs 18:21 Nāve un dzīvība stāv mēles galā; kā kurš runā, tā tam būs. Proverbs 18:22 Kas sievu atradis, tas atradis labumu un mantojis žēlastību no Tā Kunga. Proverbs 18:23 Nabags runā lūgdamies, bet bagāts atbild bargi. Proverbs 18:24 Citam daudz draugu uz postu; bet ir draugi, kas labāki nekā brālis. Proverbs 19:0 Proverbs 19:1 Nabags savā vientiesībā staigādams ir labāks, nekā ģeķis ar netiklu muti. Proverbs 19:2 Arī pārsteigšanās bez ziņas nav laba, un ātri skrejot klūp. Proverbs 19:3 Ģeķība cilvēkam sajauc ceļus, ka viņa sirds kurn pret To Kungu. Proverbs 19:4 Manta pieved daudz draugu, bet nabagu draugs atstāj. Proverbs 19:5 Nepatiess liecinieks nesodīts nepaliks, un kas melus runā, neizglābsies. Proverbs 19:6 Augstam kungam daudz pieglaužas, un ikkatrs ir devīgam vīram draugs. Proverbs 19:7 Nabagu ienīst visi viņa brāļi, cik vairāk viņa draugi no viņa atraujas; meklē tos pirmos vārdus, to nav. Proverbs 19:8 Kas gudrību panāk, mīl savu dvēseli; kas ar prātu dzīvo, atrod labumu. Proverbs 19:9 Nepatiess liecinieks nesodīts nepaliks, un kas droši melus runā, aizies postā. Proverbs 19:10 Ģeķim nepieder kārumā dzīvot, ne vēl kalpam pār kungiem valdīt. Proverbs 19:11 Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām, un viņa rota ir, kaitināšanu aizmirst. Proverbs 19:12 Ķēniņa dusmība ir kā jauna lauvas rūkšana; bet Viņa žēlastība kā rasa uz zāles. Proverbs 19:13 Ģeķīgs dēls ir tēvam par sirdēstiem, un sievas riešana ir pilēšana bez gala. Proverbs 19:14 Namu un mantu manto no vecākiem, bet prātīgu sievu no Tā Kunga. Proverbs 19:15 Slinkums iemidzina miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu. Proverbs 19:16 Kas mācību sargā, tas sargā savu dvēseli; kas savu ceļu neņem vērā, tas mirs. Proverbs 19:17 Kas par nabagu apžēlojās, tas aizdod Tam Kungam, un tas tam atmaksās viņa labdarīšanu. Proverbs 19:18 Pārmāci savu dēlu, kamēr vēl cerība, bet nedod savai dvēselei vaļas, viņu nokaut. Proverbs 19:19 Kam liela sirds, tam jācieš sods; jo gribi novērst, jo iet vairumā. Proverbs 19:20 Klausi padomam un pieņem mācību, ka tu pēcgalā palieci gudrs. Proverbs 19:21 Cilvēka sirdī ir daudz nodomu, bet Tā Kunga padoms, tas pastāv. Proverbs 19:22 Cilvēka gods ir labu darīt, un nabags ir labāks, nekā melkulis. Proverbs 19:23 Tā Kunga bijāšana ir uz dzīvību; jo tāds būs paēdis un dzīvos, ļauna neaizskarts. Proverbs 19:24 Sliņķis slēpj roku azotē, pat pie mutes viņš to neliek. Proverbs 19:25 Per garzobi, tad tas nejēga atjēgs, un pamāci prātīgo, tad viņš atzīs, kas der. Proverbs 19:26 Kas tēvu posta un māti izdzen, tas ir bezkaunīgs un negants bērns. Proverbs 19:27 Neklausi, mans bērns, mācībai, kas nomaldina no gudrības vārdiem. Proverbs 19:28 Nelieša liecinieks apsmej tiesu, un bezdievīgo mute ierij netaisnību. Proverbs 19:29 Garzobiem sodība gatava un pēriens ģeķu mugurai. Proverbs 20:0 Proverbs 20:1 Vīns ir zobgalis, stiprs dzēriens trakgalvis; kas no tā straipalē, nav gudrs. Proverbs 20:2 Ķēniņa draudi ir kā jauna lauvas rūkšana; kas viņu apkaitina, tas grēko pret savu dzīvību. Proverbs 20:3 Vīram gods, būt tālu no bāršanās; bet kas vien ģeķis, iemaisās. Proverbs 20:4 Aukstuma dēļ sliņķis near; pļaujamā laikā viņš meklēs augļus, bet nekā! Proverbs 20:5 Vīra padoms sirdī ir dziļš ūdens, bet gudrs vīrs to izsmeļ. Proverbs 20:6 Ir daudz, kas katrs savu labu sirdi teic; bet uzticamu vīru, kas to atradīs! Proverbs 20:7 Taisnais staigā savā skaidrībā; svētīgi būs viņa bērni pēc viņa! Proverbs 20:8 Ķēniņš, uz soģa krēsla sēžot, izdeldē visu ļaunu ar savām acīm. Proverbs 20:9 Kas var sacīt: Es esmu šķīsts savā sirdī, es esmu tīrs no grēkiem? Proverbs 20:10 Divējāds svars un divējāds mērs, šie abi Tam Kungam ir negantība. Proverbs 20:11 Jau pie bērna darbošanās var nomanīt, vai viņa vīra darbi būs skaidri un taisni. Proverbs 20:12 Ausi dzirdošu un aci redzošu, abas darījis Tas Kungs. Proverbs 20:13 Nemīlē miegu, ka nepalieci par nabagu; atdari savas acis, tad būsi maizes paēdis. Proverbs 20:14 „Slikts, slikts!“ saka pircējs; bet aizgājis, tad lielās. Proverbs 20:15 Ja arī zelta un pērļu ir daudz, tomēr tas skaistākais glītums ir gudras lūpas. Proverbs 20:16 „Atņem viņam drēbi, jo tas priekš sveša galvojis, un tā nezināmā parādnieka vietā ķīlā tu to!“ Proverbs 20:17 Zagta maize dažam salda, bet pēcgalā viņa mute būs pilna zvirgzdu. Proverbs 20:18 Ar padomu ved nodomus galā, un karu tu vedi ar gudriem padomiem. Proverbs 20:19 Mēlnesis apkārt lienot izpļurkstē, kas slēpjams; bet tu netinies ar to, kas savu muti nevalda. Proverbs 20:20 Kas tēvu un māti lād, tā spīdeklis izdzisīs visu dziļākā tumsībā, Proverbs 20:21 Mantība, ko no pirmā gala iegūst, beidzamā galā nebūs svētīga. Proverbs 20:22 Nesaki: Es atriebšu ļaunu! Gaidi uz To Kungu, un viņš tevi izpestīs. Proverbs 20:23 Divējāds svars Tam Kungam negantība, un viltīgs svara kauss nav labs. Proverbs 20:24 No Tā Kunga ir cilvēka soļi; kā gan cilvēks izprastu savu ceļu! Proverbs 20:25 Svētas lietas aplam solīt un pēc apdomāt, būs cilvēkam par valgu. Proverbs 20:26 Gudrs ķēniņš izdeldē bezdievīgos un ved skrituli pār tiem. Proverbs 20:27 Dieva gaišums ir cilvēka dvēsele, kas pārzina visu sirds dziļumu. Proverbs 20:28 Žēlastība un ticība pasargā ķēniņu, un caur žēlastību stāv stiprs viņa goda krēsls. Proverbs 20:29 Jaunekļu krāšņums ir viņu spēks, un sirmi mati veco goda kronis. Proverbs 20:30 Zilu un jēlu sapērt, tā nelieti noberž tīru un ar sitieniem līdz kauliem. Proverbs 21:0 Proverbs 21:1 Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā kā ūdens upes, un viņš to loka, kurp gribēdams. Proverbs 21:2 Ikvienam savi ceļi liekās taisni; bet Tas Kungs pārbauda sirdis. Proverbs 21:3 Darīt, kas taisnība un tiesa, Tam Kungam vairāk patīk, nekā upuris. Proverbs 21:4 Acu lepnība un sirds greznība, bezdievīga spīdeklis, ir grēks. Proverbs 21:5 Darbīga cilvēka nodomi ved tik pie vairuma; bet kas pārsteidzīgs, tiek pie trūkuma. Proverbs 21:6 Mantas ar meliem krāt ir zūdošs tvaiks tiem, kas meklē nāvi. Proverbs 21:7 Bezdievīgo varas darbi posta pašus, ka liedzās taisnību darīt. Proverbs 21:8 Līkus ceļus staigā blēdis, bet taisnais ir skaidrs savā darbā. Proverbs 21:9 Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāki, nekā namā kopā ar rējēju sievu. Proverbs 21:10 Bezdievīga dvēsele kāro ļaunu; viņa acīs tuvākais neatrod žēlastības. Proverbs 21:11 Per garzobi, tad tas nejēga atjēgs; un pamāci prātīgo, tad viņš atzīs, kas der. Proverbs 21:12 Taisns (Dievs) skatās uz bezdievīgā namu; viņš bezdievīgos gāž nelaimē. Proverbs 21:13 Kas ausi aizbāž priekš nabaga kliegšanas, tas arīdzan sauks un netaps paklausīts. Proverbs 21:14 Dāvanas, klusu dotas, klusina bardzību, un dāvanas klēpī bargas dusmas. Proverbs 21:15 Prieks ir taisnam taisnību darīt, bet ļaundarītājiem būs izbailes. Proverbs 21:16 Cilvēks, kas nomaldījies no labiem ceļiem, dabūs dusu miroņu draudzē. Proverbs 21:17 Par tukšinieku paliks, kas līksmībā dzīvo, un kas vīnu un eļļu mīļo, tas nepaliks bagāts. Proverbs 21:18 Bezdievīgais priekš taisnā top nodots, un nelietis sirdsskaidrā vietā. Proverbs 21:19 Labāk dzīvot tukšā zemē, nekā pie rējējas un dusmīgas sievas. Proverbs 21:20 Gudra dzīvoklī ir mīlīga manta un eļļa; bet ģeķa cilvēks to izšķērdē. Proverbs 21:21 Kas dzenās pēc taisnības un apžēlošanas, atradīs dzīvību, taisnību un godu. Proverbs 21:22 Gudrais uzņem varenu ļaužu pilsētu un apgāž stiprumu, uz ko viņi paļaujas. Proverbs 21:23 Kas muti un mēli sargā, tas pasargā savu dvēseli no briesmām. Proverbs 21:24 Kas pārgalvis un lepns, to pareizi sauc par zaimotāju, un ko viņš dara, ir traka pārgalvība. Proverbs 21:25 Slinkam gan iegribās, bet tas mirst; jo rokas liedzās strādāt. Proverbs 21:26 Cauru dienu viņam gribās un gribās; bet taisnais dod un neliedzās. Proverbs 21:27 Bezdievīgo upuris ir negantība; jo vairāk, kad to upurē ļaunā sirds padomā. Proverbs 21:28 Melu liecinieks ies bojā; bet vīrs, kas dzirdējis, varēs vienmēr runāt. Proverbs 21:29 Bezdievīgam pierē bezkaunīga drošība; bet taisnais, šis drošs savā ceļā. Proverbs 21:30 Nedz gudrība, nedz saprašana, nedz padoms palīdz pret To Kungu. Proverbs 21:31 Zirgu gan sakopj uz kaujas dienu; bet no Tā Kunga nāk uzvarēšana. Proverbs 22:0 Proverbs 22:1 Laba slava der vairāk, nekā liela bagātība; mīlestība pie ļaudīm labāka, nekā sudrabs un zelts. Proverbs 22:2 Bagāts sastopas ar nabagu; Tas Kungs viņus visus radījis. Proverbs 22:3 Gudrais paredz nelaimi un paglābjas; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest. Proverbs 22:4 Pazemības, proti Dieva bijības alga ir bagātība un gods un dzīvība. Proverbs 22:5 Ērkšķi un valgi ir netiklam ceļā; kas savu dvēseli sargā, paliks tālu no tiem. Proverbs 22:6 Māci bērnam viņa ceļu, tad viņš, arī vecs palicis, no tā neatkāpsies. Proverbs 22:7 Bagātais valda pār nabagiem, un kas aizņēmās, ir aizdevēja kalps. Proverbs 22:8 Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā caur savas blēdības rīksti. Proverbs 22:9 Žēlīga acs taps svētīta; jo viņa no savas maizes dod nabagam. Proverbs 22:10 Izdzen garzobi, tad aizies ķilda, un riešana mitēsies un kauns. Proverbs 22:11 Kam šķīsta sirds un mute mīlīga, tam ķēniņš ir par draugu. Proverbs 22:12 Tā Kunga acis pasargā, kam atzīšana; bet nelieša vārdus viņš izdeldē. Proverbs 22:13 Slinkais saka: „Lauva ir ārā; ielas vidū mani saplosīs!“ Proverbs 22:14 Maukas mute ir dziļa bedre; ko Tas Kungs ienīst, tas krīt tur iekšā. Proverbs 22:15 Blēņas līp bērna sirdī; bet pārmācības rīkste tās izdzen tālu. Proverbs 22:16 Kas no nabaga plēš, savu mantu vairot, tas to atkal dos bagātam līdz pat trūcībai. Proverbs 22:17 Griez savu ausi un klausies gudro vārdu un loki savu sirdi pie manas atzīšanas. Proverbs 22:18 Jo tas būs jaukums, ja tu tos sirdī pasargāsi un tos visnotaļ stādīsi uz savām lūpām. Proverbs 22:19 Lai tava cerība stāv uz To Kungu. Šodien es tevi mācu, tiešām tevi! Proverbs 22:20 Vai tev jau sen to neesmu rakstījis ar padomiem un mācībām, Proverbs 22:21 Ka tev rādītu taisnus un patiesīgus vārdus, atbildēt patiesības vārdus tiem, kas tevi sūta. Proverbs 22:22 Neaplaupi nabagu, tādēļ ka tas nabags, un nenospaidi sērdieni tiesas priekšā; Proverbs 22:23 Jo Tas Kungs iztiesās viņu tiesu un laupīs dvēseli tiem, kas tos laupa. Proverbs 22:24 Netinies ar bargu, un nesameties ar to, kam ātras dusmas, Proverbs 22:25 Ka tu nemācies viņa tekas un nesavaldzini savu dvēseli. Proverbs 22:26 Neturies pie tiem, kas ar roku apsolās un par parādu galvo; Proverbs 22:27 Kad tev nebūs ko maksāt, tad noņems tavu gultu apakš tevis. Proverbs 22:28 Neatcel vecās robežas, ko tavi tēvi likuši. Proverbs 22:29 Ja tu vīru redzi, kas tikuši(prasmīgi) savu darbu dara, tas stāvēs ķēniņu priekšā, un nestāvēs šādu tādu ļaužu priekšā. Proverbs 23:0 Proverbs 23:1 Kad tu sēdies, maizi ēst ar valdnieku, tad ņem labi vērā, kas tavā priekšā. Proverbs 23:2 Tu nazi lieci pie savas rīkles, ja esi negausis cilvēks. Proverbs 23:3 Neiegribies viņa gardumu; jo tā ir viltus maize. Proverbs 23:4 Nedzenies bagāts tapt, atmet tādu savu padomu. Proverbs 23:5 Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešām ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien. Proverbs 23:6 Neēd tā maizi, kam skaudīga acs, un nekāro viņa gardumus; Proverbs 23:7 Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir. „Ēd un dzer!“ tā viņš tev saka, bet viņa sirds nav ar tevi. Proverbs 23:8 Tavi kumosi, ko tu ieēdis, tev būs jāaizvemj, un tavi mīlīgie vārdi būs bijuši veltīgi. Proverbs 23:9 Nerunā priekš ģeķa ausīm; jo viņš tik nievās tavus prātīgos vārdus. Proverbs 23:10 Neatcel vecās robežas un nenāc uz bāreņu tīrumiem; Proverbs 23:11 Jo viņu atriebējs ir varens; tas iztiesās viņu tiesu pret tevi. Proverbs 23:12 Loki savu sirdi pie pamācīšanas un savas ausis pie prātīgas valodas. Proverbs 23:13 Neatrauj bērnam pārmācību; ja tu viņu ar rīkstēm šaustīsi, tad tādēļ jau nemirs. Proverbs 23:14 Tu viņu šaustīsi ar rīkstēm un izglābsi viņa dvēseli no elles. Proverbs 23:15 Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, tiešām tā priecāsies; Proverbs 23:16 Un manas īkstis no prieka lēks, ja tavas lūpas runās skaidrību. Proverbs 23:17 Lai tava sirds nedeg uz grēciniekiem; bet turies vienmēr Tā Kunga bijāšanā. Proverbs 23:18 Jo tiešām nāks pastara diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga. Proverbs 23:19 Klausies tu, mans bērns, un esi gudrs un turi savu sirdi taisnā ceļā. Proverbs 23:20 Neesi ar vīna dzērājiem, kas rijot savu pašu miesu rij; Proverbs 23:21 Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā. Proverbs 23:22 Klausi savam tēvam, kas tevi dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad tā būs veca. Proverbs 23:23 Pērc patiesību, un nepārdod gudrību, pamācīšanu un atzīšanu. Proverbs 23:24 Ar lielu prieku priecāsies taisnā tēvs, un kas gudru dzemdina, tas līksmosies par viņu. Proverbs 23:25 Lai tavs tēvs un tava māte priecājās, un lai līksmojās, kas tevi dzemdējusi. Proverbs 23:26 Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mans ceļš tavām acīm labi patīk. Proverbs 23:27 Jo mauka ir dziļa bedre, un sveša sieva šaura aka. Proverbs 23:28 Tiešām tā glūn kā laupītājs, un vairo atkāpējus pasaulē. Proverbs 23:29 Kam gaudas? Kam vaidi? Kam bāršanās? Kam žēlabas? Kam skrambas par velti? Kam neskaidras acis? Proverbs 23:30 Tiem, kas pie vīna kavējās, tiem, kas nāk salda dzēriena meklēt. Proverbs 23:31 Neskaties pēc vīna, ka viņš tāds sarkans, ka biķerī tas zvīļo, ka tik vēlīgi nostaigā lejā. Proverbs 23:32 Pēc viņš dzeļ kā čūska un dur kā odze. Proverbs 23:33 Tavas acis skatās pēc svešām sievām, un tava sirds runā netiklību, Proverbs 23:34 Un tu esi, kā kas jūras vidū guļ, un kā kas masta virsgalā guļ. Proverbs 23:35 „Mani sit, bet man nesāp; mani grūsta, bet es nejūtu. Kad jel uzmodīšos? Tad sākšu atkal no gala!“ Proverbs 24:0 Proverbs 24:1 Neiekarsies uz nelabiem cilvēkiem un nekāro būt ar viņiem; Proverbs 24:2 Jo viņu sirds domā uz postu, un viņu lūpas runā mokas. Proverbs 24:3 Ar gudrību uzceļ namu un ar saprašanu to stiprina, Proverbs 24:4 Un ar samaņu pilda kambarus ar visādu dārgu un jauku bagātību. Proverbs 24:5 Gudrs vīrs ir spēcīgs, un vīrs, kam atzīšana, ir varens spēkā; Proverbs 24:6 Jo ar gudriem padomiem tu izvedīsi savu karu, un uzvarēšana ir, kur padoma devēju papilnam. Proverbs 24:7 Ģeķim gudrība ir neaizsniedzama; savu muti lai tas neatdara pilsētas vārtos. Proverbs 24:8 Kas tīšām ļaunu dara, tas jāsauc blēdis pār visiem blēžiem. Proverbs 24:9 Ģeķības nodomi ir grēks, un mēdītājs cilvēkiem ir negantība. Proverbs 24:10 Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks pagalam. Proverbs 24:11 Glāb, kas uz nāvi pazudināti, un kas pie kaušanas top vesti, vai tu no tiem atrausies? Proverbs 24:12 Ja tu saki: „Redzi, mēs to nezinām!“ Vai tad tas, kas sirdis pārmana, to nemana, un kas tavu dvēseli pasargā, to nezin un cilvēkiem neatmaksās pēc viņu darba? Proverbs 24:13 Ēd, mans dēls, medu, jo tas ir labs, un tīrs medus ir salds tavā mutē; Proverbs 24:14 Tāpat tavai dvēselei būs gudrības atzīšana, ja tu to atrodi; jo ir pastara diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga. Proverbs 24:15 Neglūn, tu bezdievīgais, uz taisnā dzīvokli, neposti viņa vietu; Proverbs 24:16 Jo taisnais krīt septiņ reiz un ceļas augšām; bet bezdievīgie nogrimst nelaimē. Proverbs 24:17 Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmojās, kad viņš klūp, Proverbs 24:18 Ka Tas Kungs to neredz, un tas viņa acīm neriebj, un viņš savu dusmību no tā nenovērš. Proverbs 24:19 Neapskaities par ļauniem un neiekarsies par bezdievīgiem! Proverbs 24:20 Jo ļaunam nenāk cerētais gals; bezdievīgo spīdeklis izdzisīs. Proverbs 24:21 Mans dēls, bīsties To Kungu un ķēniņu, un nejaucies ar dumpiniekiem. Proverbs 24:22 Jo piepeši nāks viņiem nediena, - un abēju sodu, kas to zin! Proverbs 24:23 Arī šie ir gudro vārdi: Tiesā cilvēka vaigu uzlūkot nav labi. Proverbs 24:24 Kas uz vainīgo saka: „Tev taisnība!“ to cilvēki lād un ļaudis ienīst. Proverbs 24:25 Bet tie (viņiem) mīļi, kas (tādu) pārmāca, un pār tiem nāks visu labākā svētība. Proverbs 24:26 Kas pareizi atbildējis, ir kā saldu muti devis. Proverbs 24:27 Padari savu darbu laukā un apkopies tīrumā, un tad vēl uztaisi savu namu. Proverbs 24:28 Nedod velti liecību pret savu tuvāko! Vai tu mānīsi ar savām lūpām? Proverbs 24:29 Nesaki: „Kā viņš man darījis, tā es viņam darīšu; es tam atmaksāšu pēc viņa darba!“ Proverbs 24:30 Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar ģeķa vīna kalnu. Proverbs 24:31 Un redzi, tur auga tik nātres vien, un dadži pārņēma visu, un viņa akmeņu mūris bija sagruvis. Proverbs 24:32 Un es to ieraudzīju, to liku vērā: es to redzēju, ņēmos mācību: Proverbs 24:33 Guli maķenīt, snaud maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā; Proverbs 24:34 Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums kā apbruņots vīrs. Proverbs 25:0 Proverbs 25:1 Šie arīdzan ir Salamana sakāmie vārdi, ko Hizkijas, Jūda ķēniņa, vīri ir sakrājuši. Proverbs 25:2 Dieva gods ir, kādu lietu apslēpt, bet ķēniņu gods ir, kādu lietu izdibināt. Proverbs 25:3 Debess ir augsta, un zeme dziļa, un ķēniņu sirds neizdibinājama. Proverbs 25:4 Atšķir sārņus no sudraba, tad tiek kausētājam trauks; Proverbs 25:5 Atšķir bezdievīgo nost no ķēniņa, tad viņa goda krēsls ar taisnību top stiprināts. Proverbs 25:6 Nelielies ķēniņa priekšā un nestājies lielu kungu vietā. Proverbs 25:7 Jo tas ir labāki, ka tev saka: „Virzies augšup!“ nekā ka tevi pazemo vareno priekšā, ko tavas acis redz. Proverbs 25:8 Nepārsteidzies strīdēties; jo citādi, ko tu galā darīsi, kad tavs tuvākais tevi gānījis. Proverbs 25:9 Izšķir pats savas ķildas ar savu tuvāko un neatklāj cita noslēpumu, Proverbs 25:10 Ka tevi nerāj, kas to dzird, un tavam kaunam nav gala. Proverbs 25:11 Vārds īstenā laikā runāts ir zelta āboli sudraba traukos. Proverbs 25:12 Gudrs pamācītājs paklausīgām ausīm ir zelta gredzens un zelta ķēdes. Proverbs 25:13 Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā, tāds ir uzticams kalps tam, kas to sūta; jo tas atspirdzina sava kunga dvēseli. Proverbs 25:14 Kas ar dāvanām lielās melodams, ir kā mākoņi un vējš bez lietus. Proverbs 25:15 Ar lēnu garu pierunā valdnieku un ar mīkstu mēli lauž kaulus. Proverbs 25:16 Medu atradis, ēd savu tiesu, ka tu pārēdies to neizvem. Proverbs 25:17 Reti vien cel savu kāju tuvākā namā, ka viņš tevis neapnīkst un tevis neienīst. Proverbs 25:18 Kas pret savu tuvāko dod nepatiesu liecību, ir kā veseris un zobens un asa bulta. Proverbs 25:19 Uz neuzticamu paļauties bēdu dienā ir izlūzis zobs un kliba kāja. Proverbs 25:20 Kas noskumušai sirdij dziesmas dzied, ir kā kad drēbes novelk ziemas laikā un kā etiķis uz sāls. Proverbs 25:21 Kad tavs ienaidnieks izsalcis, ēdini viņu ar maizi, un kad izslāpis, dzirdini viņu ar ūdeni; Proverbs 25:22 Jo tā tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atmaksās. Proverbs 25:23 Ziemelis dzemdē lietu, un glūnētāja mēle skābu ģīmi. Proverbs 25:24 Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāki, nekā namā kopā ar rējēju sievu. Proverbs 25:25 Laba ziņa no tālas zemes ir dzestrs ūdens izslāpušai dvēselei. Proverbs 25:26 Taisnais, kas bezdievīga priekšā lokās, ir sajukusi aka un sajaukts avots. Proverbs 25:27 Daudz medus ēst nav labi, un savu paša godu meklēt nav gods. Proverbs 25:28 Kas prātu nemāk valdīt, ir izlauzta pilsēta bez mūriem. Proverbs 26:0 Proverbs 26:1 Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods. Proverbs 26:2 Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem. Proverbs 26:3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste. Proverbs 26:4 Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi. Proverbs 26:5 Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru. Proverbs 26:6 Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas. Proverbs 26:7 Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi. Proverbs 26:8 Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas. Proverbs 26:9 Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē. Proverbs 26:10 Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli. Proverbs 26:11 Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības. Proverbs 26:12 Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda. Proverbs 26:13 Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“ Proverbs 26:14 Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā. Proverbs 26:15 Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt. Proverbs 26:16 Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi. Proverbs 26:17 Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm. Proverbs 26:18 Tā kā, kad (ārprātīgs) par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām, Proverbs 26:19 Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju? Proverbs 26:20 Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst. Proverbs 26:21 Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu. Proverbs 26:22 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds. Proverbs 26:23 Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu. Proverbs 26:24 Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu. Proverbs 26:25 Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī. Proverbs 26:26 Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā. Proverbs 26:27 Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies. Proverbs 26:28 Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi. Proverbs 27:0 Proverbs 27:1 Nelielies ar rītdienu; jo tu nezini, ko diena atnesīs. Proverbs 27:2 Lai cits tevi slavē un ne paša mute, svešs un ne paša lūpas. Proverbs 27:3 Akmens ir grūts un smiltis smagas, bet ģeķa sēras sūrākas nekā abi. Proverbs 27:4 Nežēlība ir briesmīga lieta un bardzība ir kā plūdi; bet priekš skaudības, kas tur pastāvēs! Proverbs 27:5 Labāki skaidri pārmācīt, nekā mīlestība, ko nedabū redzēt. Proverbs 27:6 Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet viltīga ir nīdētāja skūpstīšana. Proverbs 27:7 Paēdis arī tīru medu min pa kājām, bet izsalkušam ikviens rūgtums ir salds. Proverbs 27:8 Kā putns, kas savu ligzdu atstājis, tāds ir cilvēks, no dzimtenes aizgājis. Proverbs 27:9 Eļļa un kvēpināšana iepriecina sirdi; tāds mīlīgs ir draugs, kas padomu dod no sirds. Proverbs 27:10 Neatstāj savu draugu, nedz sava tēva draugu, un savā bēdu laikā neej sava brāļa namā; labāks ir kaimiņš tuvumā, nekā brālis tālumā. Proverbs 27:11 Esi gudrs, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un es varēšu atbildēt saviem nievātājiem. Proverbs 27:12 Gudrais paredz nelaimi un paglābjās; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest. Proverbs 27:13 „Atņem tam drēbi; jo viņš priekš sveša galvojis, un tā nezināmā vietā ķīlā to.“ Proverbs 27:14 Ja arī cilvēks no paša rīta skaņā balsī savu tuvāko svētī, to viņam tomēr var pārgriezt par lāstiem. Proverbs 27:15 Bez gala pil, kad lietus līst, un rējēja sieva tāda pat. Proverbs 27:16 Kas tādu grib valdīt, tas valda vēju un tur eļļu savā rokā. Proverbs 27:17 Dzelzs trinās pie dzelzs un cilvēks trinās pie cilvēka. Proverbs 27:18 Kas vīģes koku kopj, ēdīs viņa augļus, un kas par savu kungu gādā, taps godā. Proverbs 27:19 Kā vaigam vaigs atspīd ūdenī, tā cilvēka sirds cilvēkam. Proverbs 27:20 Elle un bezdibenis nav pildāmi, tāpat cilvēka acis nav pildāmas. Proverbs 27:21 Kausējams katls sudrabam, ceplis zeltam, un vīrs pēc savas slavas. Proverbs 27:22 Ja tu ģeķi piestā ar piestalu putraimos sagrūstu, ģeķība no viņa neatstāsies. Proverbs 27:23 Liec labi ziņā savus sīkos lopus un ņem vērā savus ganāmos, Proverbs 27:24 Jo mantas nepaliek mūžīgi, nedz ķēniņa kronis uz radu radiem. Proverbs 27:25 (Bet) kad siens nopļauts, un jauns zaļums nācis, un zāles uz kalniem salasītas, Proverbs 27:26 Tad tev jēri būs apģērbam, un āži par tīruma maksu, Proverbs 27:27 Un kazu piena būs diezgan tev un tavam namam par barību un par uzturu tavām kalponēm. Proverbs 28:0 Proverbs 28:1 Bezdievīgais bēg, kur dzinēja nav; bet taisnie ir droši, kā jauns lauva. Proverbs 28:2 Caur dumpjiem zemei tiek daudz valdnieku; bet ja ļaudis prātīgi un apdomīgi, tad valdnieks paliek ilgi. Proverbs 28:3 Nabaga kungs, kas nabagus apspiež, ir kā plūdu lietus, un maizes nav. Proverbs 28:4 Kas paši mācību atstāj, tie slavē bezdievīgus; bet kas mācību tura, tie ļaunojās par tiem. Proverbs 28:5 Ļauni ļaudis neatzīst, kas Dieva tiesa, bet kas To Kungu meklē, tie atzīst visu. Proverbs 28:6 Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts netiklā ceļā. Proverbs 28:7 Kas glabā mācību, tas ir prātīgs bērns; bet kas rijēju biedrs, dara tēvam kaunu. Proverbs 28:8 Kas savu mantu vairo ar augļošanu un augļus ņemot, tas to krāj tādam, kas par nabagiem apžēlojās. Proverbs 28:9 Kas savu ausi nogriež no Dieva bauslības, pat tāda cilvēka lūgšana ir neganta. Proverbs 28:10 Kas maldina bezvainīgus uz ļauniem ceļiem, tas pats kritīs savā bedrē; bet tie sirdsskaidrie iemantos labumu. Proverbs 28:11 Bagāts vīrs savā prātā gudrs; bet nabags, kas prātīgs, to izmana. Proverbs 28:12 Kad taisnie gavilē, tas ir liels jaukums; bet kad bezdievīgie galvu paceļ tad ļaudis slēpjas. Proverbs 28:13 Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies; bet kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību. Proverbs 28:14 Svētīgs, kas Dievu bīstas vienmēr; bet kas savu sirdi apcietina, kritīs postā. Proverbs 28:15 Bezdievīgais, kas valda pār nabaga ļaudīm, ir rūkdams lauva un izsalcis lācis. Proverbs 28:16 Valdnieks nav gudrs, ja mudīgs uz varas darbiem; bet kas labprāt neplēš, dzīvos ilgi. Proverbs 28:17 Pie kā rokām cilvēka asinis līp, tas bēgs līdz bedrei; palīga tas nedabūs. Proverbs 28:18 Kas staigā vientiesībā, tam labi klāsies; bet blēdis pa diviem ceļiem vienā klups. Proverbs 28:19 Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis; bet kas niekus triec, būs bada paēdis. Proverbs 28:20 Godīgs vīrs būs bagāti svētīts, bet kas dzenās bagāts palikt, nebūs nenoziedzīgs. Proverbs 28:21 Nav labi, cilvēka vaigu uzlūkot; jo tāds arī par maizes kumosu dara netaisnību. Proverbs 28:22 Kas ar skaudīgu aci dzenās pēc bagātības, neapdomā, ka viņam trūcība pienāks. Proverbs 28:23 Kas cilvēku aprāj, tas pēc atradīs vairāk pateicības, nekā tāds, kam mīksta mēle. Proverbs 28:24 Kas savu tēvu vai māti laupa un saka: „Tas nav grēks!“ tāds ir slepkavas biedrs. Proverbs 28:25 Negausis saceļ nemieru; bet kas uz To Kungu cerē, tas būs turīgs. Proverbs 28:26 Kas uz savu sirdi paļaujas, ir ģeķis; bet kas ar gudrību staigā, tiks izglābts. Proverbs 28:27 Kas nabagam dod, tam nepietrūks; bet kas savas acis priekš tā aizslēdz, tam uzies daudz lāstu. Proverbs 28:28 Kad bezdievīgie paceļ galvu, tad ļaudis slēpjas; bet kad tie beigti, tad taisnie iet vairumā. Proverbs 29:0 Proverbs 29:1 Vīrs, kas pārmācīts, tomēr ciets, taps piepeši salauzts, un nebūs, kas dziedina. Proverbs 29:2 Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās. Proverbs 29:3 Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izplītē savu mantu. Proverbs 29:4 Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta. Proverbs 29:5 Kas otram mīksti pieglaužas, met tīklu viņa soļiem. Proverbs 29:6 Bezdievīgais savaldzinājās savos grēkos, bet taisnais priecājās un līksmojās. Proverbs 29:7 Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā. Proverbs 29:8 Kam viss tik smiekls, sakurina pilsētu; bet gudrie apslāpē kaislību. Proverbs 29:9 Gudrs ar ģeķi pie tiesas, tad skaistās, tad smejas, galā netiek. Proverbs 29:10 Asins vīri ienīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējās par viņa dvēseli. Proverbs 29:11 Ģeķis izkrata visu savu padomu, bet gudrs vīrs to patur pie sevis. Proverbs 29:12 Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži. Proverbs 29:13 Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu. Proverbs 29:14 Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi. Proverbs 29:15 Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu. Proverbs 29:16 Kur bezdievīgie iet vairumā, tur vairojās grēki; bet taisnie redzēs viņu krišanu. Proverbs 29:17 Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība. Proverbs 29:18 Kur Dieva mācības nav, tur ļaudis nevaldāmi; bet svētīgs, kas mācību sargā. Proverbs 29:19 Kalps ar vārdiem nav mācams; lai gan labi prot, taču neklausa, Proverbs 29:20 Kad tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad no muļķa vairāk cerības nekā no tāda. Proverbs 29:21 Kad kalpu no pirmā gala izlutina, tad pēcgalā grib būt par pašu dēlu. Proverbs 29:22 Ātrs cilvēks saceļ bāršanos, un sirdīgs vīrs padara daudz grēku. Proverbs 29:23 Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgs gars panāks godu. Proverbs 29:24 Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda. Proverbs 29:25 Priekš cilvēkiem drebēt ieved valgos; bet kas uz To Kungu paļaujas, ir drošā vietā. Proverbs 29:26 Daudzi meklē valdnieka vaigu; bet no Tā Kunga nāk katram tā tiesa. Proverbs 29:27 Netaisnais riebj taisniem, un kas bezvainīgs savā ceļā, riebj bezdievīgam. Proverbs 30:0 Proverbs 30:1 Agura, Jakes dēla, vārdi šā vīra sludināšana un mācība. Es esmu nodarbojies ar Dievu, esmu nodarbojies ar Dievu un noguris. Proverbs 30:2 Jo es esmu nejēga pār citiem, un man nav cilvēka saprašanas! Proverbs 30:3 Es arī gudrības neesmu mācījies, nedz svētu atzīšanu atzinis. Proverbs 30:4 Kas ir uzkāpis debesīs un nācis zemē? Kas sagrābj vēju savās rokas? Kas saista ūdeni drēbē? Kas liek zemei visas robežas? Kāds viņam vārds, un kāds viņa dēlam vārds, ja tu to zini? Proverbs 30:5 Visi Dieva vārdi ir šķīsti; Viņš ir par priekšturamām bruņām tiem, kas uz Viņu paļaujas. Proverbs 30:6 Nepieliec nekā pie viņa vārdiem, ka viņš tevi nesoda, un tu netopi atrasts melkulis. Proverbs 30:7 Divas lietas lūdzos no tevis, neliedz man tās, pirms es mirstu: Proverbs 30:8 Nelietība un meli lai paliek tālu no manis; nabadzību un bagātību nedod man, bet paēdini mani ar manu dienišķu maizi, Proverbs 30:9 Ka es paēdis tevi neaizliedzu un nesaku: Kas ir Tas Kungs? vai nabags palicis nezogu un sava Dieva vārdu velti nevalkāju. - Proverbs 30:10 Neapmelo kalpu pie viņa kunga, ka viņš tevi nelād, un tu netopi noziedzīgs. Proverbs 30:11 Ir suga, kas tēvu lād un māti nesvētī; Proverbs 30:12 Ir suga, kas pati savās acīs šķīsta, bet no saviem sārņiem nav mazgāta; Proverbs 30:13 Ir suga, cik augsti tā ceļ acis, cik augsti acu plakstiņus! Proverbs 30:14 Ir suga, zobeni ir viņas zobi un naži viņas dzerokļi, rīt nabagus no zemes nost un sērdienīšus cilvēku starpā. - Proverbs 30:15 Asins sūcējai ir divas meitas: „Dod šurp, dod šurp!“ - Šās trīs nav pieēdināmas, un tā ceturtā nesaka: Gan. Proverbs 30:16 Elle, neauglīgais klēpis, zeme, nepiedzirdināma ar ūdeni, un uguns nesaka: Gan. - Proverbs 30:17 Acs, kas tēvu apsmej un liedzās mātei klausīt, to izknābs kraukļi pie upes, un jaunie ērgļi to ēdīs. Proverbs 30:18 Šās trīs lietas man ir visai brīnums, un to ceturto es neizprotu: Proverbs 30:19 Ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš pār klinti, laivas ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie meitas. Proverbs 30:20 Tāds pat ir sievas ceļš, kas laulību pārkāpj; viņa ēd, noslauka muti un saka: Es ļauna neesmu darījusi. - Proverbs 30:21 Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā nevar panest: Proverbs 30:22 Par kalpu, kad tas paliek par kungu, un par ģeķi, kad tas maizes paēdis, Proverbs 30:23 Par nopeltu, kad tā tiek pie vīra, un par kalponi, kad tā top savas saimnieces mantiniece. Proverbs 30:24 Šie četri ir mazi virs zemes un tomēr gudrāki nekā tie gudrie: Proverbs 30:25 Skudras, nespēcīga tauta, tomēr savu barību vasarā sagādā; Proverbs 30:26 Truši, nespēcīga tauta, tomēr liek savus namus akmens kalnos; Proverbs 30:27 Siseņiem nav ķēniņa, tomēr viņi visi iziet, pulkos dalīti; Proverbs 30:28 Zirneklis auž abām rokām, un tomēr ir ķēniņu pilīs.- Proverbs 30:29 Šiem trim ir laba gaita, un tas ceturtais iet it lepni: Proverbs 30:30 Vecs lauva, varens starp zvēriem, kas nevienam ceļu negriež. Proverbs 30:31 Ērzelis, kam labi gurni, vai āzis, un ķēniņš, savus ļaudis vedot. Proverbs 30:32 Ja tu ģeķis bijis, paaugstinādamies, un ko nodomājis, tad: roku uz muti! Proverbs 30:33 Satricini pienu, būs sviests; satrīcini degunu, būs asinis; un satrīcini dusmas, būs plēšanās. Proverbs 31:0 Proverbs 31:1 Ķēniņa Lemuēļa vārdi, tā mācība, ko viņa māte tam mācīja. Proverbs 31:2 Ak, mans dēls! ak manas miesas dēls! tu manu solījumu dēls. Proverbs 31:3 Nedod sievām savu spēku, nedz savu ceļu tām, kas ķēniņus samaitā. Proverbs 31:4 Ķēniņiem nebūs, ak Lemuēl, ķēniņiem nebūs vīna dzert, nedz valdniekiem stipra dzēriena iekārot, Proverbs 31:5 Ka dzerdami neaizmirst likumus, un nepārgroza tiesu visiem sērdieņiem. Proverbs 31:6 Dodiet stipru dzērienu tam, kas iet bojā, un vīnu, kam noskumusi sirds: Proverbs 31:7 Tāds lai dzer, ka aizmirst savu nabadzību, un vairs nepiemin savas bēdas. Proverbs 31:8 Atdari savu muti par mēmo un par visiem, kas ir atstāti. Proverbs 31:9 Atdari savu muti, tiesā taisni un nes tiesu nabagam un sērdienim. Proverbs 31:10 Tikušu (tikumīgu) sievu, kas tādu atrod, pāri par pērlēm ir viņas dārgums. Proverbs 31:11 Uz viņu uzticas vīra sirds un labuma tam netrūkst nekāda. Proverbs 31:12 Tā dara tam labu, ne ļaunu visās sava mūža dienās. Proverbs 31:13 Viņa gādā par vilnu un liniem un strādā priecīgām rokām. Proverbs 31:14 Tā ir kā laivinieka laiva, sagādā maizi no tālienes. Proverbs 31:15 Jau pašā naktī tā ceļas un dod barību savai saimei un kalponēm iespriesto tiesu. Proverbs 31:16 To zemes stūri, ko cerē, tā dabū, no savu roku augļiem tā dēsta vīna dārzu. Proverbs 31:17 Ar spēku tā jož savus gurnus un savas rokas ar stiprumu. Proverbs 31:18 Tā mana, ka viņas pūliņš labi sokas, un gaisma tai neapdziest naktī. Proverbs 31:19 Tā stiepj savu roku pie kodeļa un tver ar pirkstiem ratiņu. Proverbs 31:20 Tā sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku. Proverbs 31:21 Savam namam tā nebīstas sniega, jo saime divkārtīgi ģērbta. Proverbs 31:22 Tā sev taisa apsegus, dārgs audeklis un purpurs tai ir apģērbs. Proverbs 31:23 Tai vīrs ir pazīstams vārtos, kad tas sēž ar zemes vecajiem. Proverbs 31:24 Viņa auž linu svārkus un pārdod, un izdod pircējiem jostas. Proverbs 31:25 Stiprums un gods tai apģērbs; tā smejas par nākamo laiku. Proverbs 31:26 Savu muti tā atdara ar gudrību, un uz viņas mēles ir jauka mācība. Proverbs 31:27 Viņa skatās pēc visām sava nama gaitām un neēd savu maizi ar slinkumu. Proverbs 31:28 Viņas bērni pieceļas un teic viņu laimīgu; viņas vīrs, tas to slavē: Proverbs 31:29 Daudz mātes meitām ir goda tikums, bet tu esi pāri par visām! Proverbs 31:30 Daiļums viļ un skaistums paiet; dievbijīga sieva, tā ir teicama! Proverbs 31:31 Teiciet viņu par viņas roku augļiem, un viņas pašas darbi lai viņu ļaudīs teic!
Ecclesiastes 0:0
Ecclesiastes 1:0 Ecclesiastes 1:1 Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi. Ecclesiastes 1:2 Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība. Ecclesiastes 1:3 Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē. Ecclesiastes 1:4 Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi. Ecclesiastes 1:5 Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec. Ecclesiastes 1:6 Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ. Ecclesiastes 1:7 Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ. Ecclesiastes 1:8 Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot. Ecclesiastes 1:9 Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē. Ecclesiastes 1:10 Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums. Ecclesiastes 1:11 Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs. Ecclesiastes 1:12 Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē. Ecclesiastes 1:13 Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās. Ecclesiastes 1:14 Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 1:15 Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt. Ecclesiastes 1:16 Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam. Ecclesiastes 1:17 Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 1:18 Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu. Ecclesiastes 2:0 Ecclesiastes 2:1 Es sacīju savā sirdī: nu tad, gribu baudīt priekus un redzēt labas dienas; bet redzi, arī tā ir niecība! Ecclesiastes 2:2 Uz smiešanos es sacīju: tu esi neprātīga, un uz prieku: ko tu dari? Ecclesiastes 2:3 Tad es savā sirdī apņēmos, mielot savu miesu ar vīnu, un kamēr sirds uz gudrību dotos, arī baudīt ģeķību, tiekams es redzētu, kas cilvēku bērniem labi būtu, kas tiem jādara apakš debess savā dzīvības laikā. Ecclesiastes 2:4 Es darīju lielus darbus; es uzcēlu sev ēkas, dēstīju vīna dārzus; Ecclesiastes 2:5 Es sev kopu dārzus un jaukas birzes un stādīju tur visādus augļu kokus. Ecclesiastes 2:6 Es sev izraku dīķus, no tiem slacināt birzi, kur koki zaļoja. Ecclesiastes 2:7 Es pirku kalpus un kalpones, man bija arī dzimta saime un vēršu un avju lielāks pulks, nekā visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē. Ecclesiastes 2:8 Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, un ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas pār sievām. Ecclesiastes 2:9 Un es paliku lielāks un lielāks un pieņēmos pār visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, arī mana gudrība man palika. Ecclesiastes 2:10 Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij nekāda prieka; jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa. Ecclesiastes 2:11 Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un to pūliņu, ar ko es grūti biju pūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē. Ecclesiastes 2:12 Un es griezos, redzēt gudrību un neprātību un ģeķību. Jo ko tas cilvēks (darīs), kas nāks pēc ķēniņa? to pašu, kas jau sen darīts. Ecclesiastes 2:13 Un es redzēju, ka gudrība ir labāka nekā ģeķība, tā kā gaisma labāka nekā tumsība. Ecclesiastes 2:14 Gudram acis stāv galvā, un ģeķis staigā tumsībā; bet es arī manīju, kā viņiem visiem vienāds liktenis. Ecclesiastes 2:15 Tad es sacīju savā sirdī: kad man tāds pat liktenis kā ģeķim, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? Un es sacīju savā sirdī: Arī tā ir niecība. Ecclesiastes 2:16 Jo gudro tāpat mūžam nepiemin kā ģeķi; jo kas tagad ir, tas nākošā laikā viss top aizmirsts, un tāpat gudrais mirst kā ģeķis. Ecclesiastes 2:17 Tādēļ es ienīdēju šo dzīvību, jo es turēju par ļaunu, kas pasaulē notiek; jo viss tas ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 2:18 Es arī ienīdēju visu savu pūliņu, ar ko es biju nopūlējies pasaulē, ka man tas bija jāpamet cilvēkam, kas būs pēc manis. Ecclesiastes 2:19 Jo kas zin, vai viņš būs gudrs vai ģeķis; un tomēr viņš valdīs pār visu manu darbu, ar ko esmu nopūlējies, un ko ar gudrību esmu padarījis pasaulē; arī tā ir niecība. Ecclesiastes 2:20 Tāpēc es griezos, ka mana sirds apnikusi atstātos no visa tā pūliņa, ar ko biju nopūlējies pasaulē. Ecclesiastes 2:21 Jo jebšu kas savu darbu ar gudrību un ziņu un pareizi dara, taču viņam sava daļa jāpamet citam, kas pie tā nav strādājis; arī tā ir niecība un liela nelietība. Ecclesiastes 2:22 Kas tad cilvēkam atlec no visa viņa darba un viņa sirds pūliņa, ar ko viņš nopūlējies pasaulē? Ecclesiastes 2:23 Jo visas viņa dienas ir sāpes, un viņa darbs ir sirdēsti, arī naktī viņa sirds nedus; tā ir arīdzan niecība. Ecclesiastes 2:24 Vai tad nebūs labāki cilvēkam, ka viņš ēd un dzer un savai dvēselei ļauj labumu baudīt pie sava pūliņa? Bet es esmu redzējis, ka arī tas nāk no Dieva rokas. Ecclesiastes 2:25 Kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa? Ecclesiastes 2:26 Jo cilvēkam, pie kā Viņam labs prāts, Viņš dod gudrību un atzīšanu un prieku, bet grēciniekam Viņš dod grūtumu, ka tas kopj un krāj un tomēr atstāj tam, pie kā Dievam labs prāts. Arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 3:0 Ecclesiastes 3:1 Katram darbam ir nolikts laiks un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis. Ecclesiastes 3:2 Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt un savs laiks dēstīto ravēt. Ecclesiastes 3:3 Savs laiks nokaut un savs laiks dziedināt, savs laiks nolauzt un savs laiks uzcelt. Ecclesiastes 3:4 Savs laiks raudāt un savs laiks smieties, savs laiks vaidēt un savs laiks diet. Ecclesiastes 3:5 Savs laiks akmeņus mest un savs laiks akmeņus kraut, savs laiks apkampt un savs laiks šķirties. Ecclesiastes 3:6 Savs laiks meklēt un savs laiks zaudēt, savs laiks glabāt un savs laiks nomest. Ecclesiastes 3:7 Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt. Ecclesiastes 3:8 Savs laiks mīlēt un savs laiks nīdēt, savs laiks karam un savs laiks mieram. Ecclesiastes 3:9 Kāds labums strādniekam no sava pūliņa? Ecclesiastes 3:10 Es esmu redzējis grūtumu, ko Dievs cilvēku bērniem uzlicis, ar to mocīties. Ecclesiastes 3:11 Viņš visu jauki ir darījis savā laikā; pat mūžību viņš licis viņu sirdīs; tik cilvēks nevar izprast Dieva darbu, ne viņa iesākumu, ne galu. Ecclesiastes 3:12 Es samanīju, ka priekš viņiem nekas nav labāks, nekā priecāties un labu darīt savā laikā, Ecclesiastes 3:13 Un ka ikkatrs cilvēks ēd un dzer un ko laba bauda pie visa sava pūliņa: tā ir Dieva dāvana. Ecclesiastes 3:14 Es zinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi, tam neko nevar pielikt nedz no tā ko atraut, un Dievs to dara, lai Viņu bīstas. Ecclesiastes 3:15 Kas jau bijis, tas tagad ir, un kas vēl būs, tas jau bijis; un Dievs atjauno to, kas bija pagājis. Ecclesiastes 3:16 Un es vēl pasaulē esmu redzējis tiesas vietu, - tur bija bezdievība, un taisnības vietu, - tur bija bezdievība. Ecclesiastes 3:17 Es sacīju savā sirdi: Dievs tiesās taisno un bezdievīgo; jo katram nodomam ir tur savs laiks, un visi darbi (taps tiesāti). Ecclesiastes 3:18 Es sacīju savā sirdī: tas ir cilvēku bērnu dēļ, Dievs tos grib pārbaudīt un tiem rādīt, ka tie paši par sevi ir kā lopi. Ecclesiastes 3:19 Jo kāds cilvēku bērnu liktenis, tāds lopu liktenis; tiem ir viens liktenis: kā viens mirst, tā otrs mirst, - tiem visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār lopiem; jo viss ir niecība. Ecclesiastes 3:20 Visi noiet vienā vietā, visi ir no pīšļiem un visi griežas atpakaļ pīšļos. Ecclesiastes 3:21 Kas pārmana cilvēku bērnu dvašu, vai tā augšup iet, un lopu dvašu, vai tā lejup nokāpj? Ecclesiastes 3:22 Tādēļ es redzēju, ka nekas nav labāks, nekā ka cilvēks priecājās pie sava darba; jo tā ir viņa daļa. Jo kas viņu vedīs tai vietā, kur tas varētu redzēt, kas pēc viņa notiks? Ecclesiastes 4:0 Ecclesiastes 4:1 Un es griezos un redzēju visus spaidus, kas notiek pasaulē, un redzi, tur bija apspiesto asaras, un iepriecinātāja tiem nebija, un viņu spaidītāju roka tiem darīja pāri, un iepriecinātāja tiem nebija. Ecclesiastes 4:2 Tad es slavēju tos mirušos, kas jau bija nomiruši, vairāk nekā tos dzīvos, kas vēl dzīvi. Ecclesiastes 4:3 Un vēl labāki nekā tiem abiem ir tam, kas vēl nemaz nav, kas nemaz vēl nav redzējis to blēdību, kas notiek pasaulē. Ecclesiastes 4:4 Vēl es redzēju visādu pūliņu un visādu darba izveicību, ar ko cits citam grib tikt pāri(skaudībā); arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 4:5 Ģeķis saliek savas rokas un ēd savu paša miesu. Ecclesiastes 4:6 Sauja pilna ar mieru ir labāka nekā abas rokas pilnas ar pūliņu un grābstīšanos pēc vēja. Ecclesiastes 4:7 Atkal es griezos un redzēju niecību pasaulē. Ecclesiastes 4:8 Tur ir viens pats un ne divi, viņam arī nav ne dēla ne brāļa, un viņam ir pūliņu bez gala, un viņa acīm bagātības nepietiek. Kam tad par labu es pūlējos un atrauju savai dvēselei labumu? Tā ir arīdzan niecība un liels grūtums. Ecclesiastes 4:9 Diviem ir labāki nekā vienam, jo tiem ir laba alga no sava pūliņa. Ecclesiastes 4:10 Jo kad tie krīt, tad draugs draugu uzceļ; bet vai tam, kas viens, kad tas krīt un otra nav, kas viņu uzceļ. Ecclesiastes 4:11 Kad divi kopā guļ, tad tiem ir silti, bet kā viens var sasildīties? Ecclesiastes 4:12 Un ja kas to vienu pārvarētu, tad tie divi tam taču var pretī stāvēt, un trīskārtīgu auklu drīz nepārraus. Ecclesiastes 4:13 Labāki nabaga bērns, kas gudrs, nekā vecs ķēniņš, kas ir ģeķis, un vairs nezin mācības pieņemt. Ecclesiastes 4:14 Jo šis nāk no cietuma nama un top par ķēniņu, lai gan nabags bija piedzimis savā valstī. Ecclesiastes 4:15 Es ieraudzīju visus, kas dzīvo pasaulē, staigājam ar šo jaunekli, to otru, kam bija stāvēt viņa vietā. Ecclesiastes 4:16 Visu to ļaužu, kam viņš par priekšnieku, bija bezgalīgs pulks; bet tie, kas vēl pēc būs, par viņu nepriecāsies. Tiešām tā arī ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 5:0 Ecclesiastes 5:1 Sargi savu kāju, kad tu ej Dieva namā, un nāc labāk klausīties nekā upurēt kā ģeķi, jo tie nezina, ka tie ļaunu dara. Ecclesiastes 5:2 Neesi ātrs ar savu muti un lai tava sirds nepārsteidzās, kādu vārdu Dieva priekšā izrunāt. Jo Dievs ir debesīs un tu virs zemes, tāpēc lai ir maz tavu vārdu. Ecclesiastes 5:3 Jo kā sapnis nāk, kur lielas rūpes, tā ģeķa valoda, kur aplam daudz vārdu. Ecclesiastes 5:4 Ja tu Dievam solījumu solījis, tad nekavējies to maksāt; jo viņam nav labs prāts pie ģeķiem. Ecclesiastes 5:5 Ko tu esi apsolījis, to pildi; labāki nesolīt, nekā solīt un nepildīt. Ecclesiastes 5:6 Nedod savai mutei vaļas, savu miesu apgrēcināt, un nesaki Dieva vēstneša priekšā, man ir misējies. Kāpēc Dievs lai apskaitās par tavu valodu un iznīcina tavu roku darbu? Ecclesiastes 5:7 Jo kur daudz sapņu un arī, kur daudz vārdu, tur ir niecība; bet tu bīsties Dievu. Ecclesiastes 5:8 Kad tu redzi, ka nabagu apspiež kādā valstī un atrauj tiesu un taisnību, tad nebrīnies par to; jo vēl ir viens augstāks pār to augsto; tas liek vērā, un tas Visuaugstākais ir pār tiem visiem. Ecclesiastes 5:9 Pie visa tā zemei par labu: ķēniņš, kam rūp zemes kopšana. Ecclesiastes 5:10 Kas naudu mīļo, tam naudas netiek gan; un kas bagātību mīļo, tas no tās laba neredzēs, - arī tā ir niecība. Ecclesiastes 5:11 Kur manta vairojās, tur vairojās ēdāji; kāds tad labums tam, kam tā pieder, kā tik acīm skatīties? Ecclesiastes 5:12 Strādniekam miegs gards, vai maz vai daudz ēdis; bet bagātais, kas pieēdies, netiek pie miega. Ecclesiastes 5:13 Tas ir liels ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kad bagātība tam, kas to sargā, pašam paliek par nelaimi. Ecclesiastes 5:14 Jo tāda bagātība iet bojā caur kādu nelaimi, un kad tam dēls dzimis, tad šim nekā nav pie rokas. Ecclesiastes 5:15 Tā kā viņš nācis no mātes miesām, tāpat viņš pliks atkal aizies, kā atnācis; viņš arī neņems nekā līdz no sava pūliņa, ko savā rokā varētu aiznest, Ecclesiastes 5:16 Un arī tas ir liels ļaunums, ka viņš itin tā atkal aiziet, kā atnācis. Kāds labums tad viņam atlec, ka viņš velti pūlējies, Ecclesiastes 5:17 Ka viņš arī visu mūžu tumsā ēdis un lielos sirdēstos un vājībā un dusmās? Ecclesiastes 5:18 Tad nu uzskatu par labu, ka jauki ir ēst un dzert, un labumu baudīt pie visa sava pūliņa, ar ko kāds pūlējās pasaulē to īso mūžu, ko Dievs tam dod; jo tā ir viņa daļa. Ecclesiastes 5:19 Jo kuram cilvēkam Dievs devis bagātību un mantu, un tam dod vaļu no tās ēst un savu daļu ņemt un priecāties pie sava darba, tā ir Dieva dāvana. Ecclesiastes 5:20 Jo viņš daudz nepiemin savas dzīvības dienas, tāpēc ka Dievs viņa sirdi ar prieku apdāvina. Ecclesiastes 6:0 Ecclesiastes 6:1 Ir ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kas grūti panesams cilvēkiem: Ecclesiastes 6:2 Vīrs, kam Dievs devis bagātību un mantu un godu, un viņam priekš savas sirds nekāda trūkuma nav no visa, kas tik viņam gribās, un Dievs viņam nedod vaļas no tā ēst, bet svešs vīrs to apēd; tā ir niecība un liels ļaunums. Ecclesiastes 6:3 Ja vīrs simts bērnus dzemdinātu un daudz gadus dzīvotu, un tam būtu garš mūžs, un viņa dvēsele nebautītu no tā labuma, un tam arī netiktu ne kapa vieta, tad es saku, ka nelaika(nedzīvi piedzimušam) bērnam labāki ir nekā tādam. Ecclesiastes 6:4 Jo niecībā šis nāk, un tumsībā šis aiziet, un ar tumsību šī vārds top aizklāts. Ecclesiastes 6:5 Arī sauli šis nav redzējis nedz atzinis, - šim labāka dusa nekā tam. Ecclesiastes 6:6 Un jebšu tas divtūkstoš gadus dzīvotu un laba neredzētu, - vai visi nenoiet uz vienu vietu? Ecclesiastes 6:7 Viss cilvēka pūliņš ir priekš viņa mutes, bet sirds no tā nepaēdās. Ecclesiastes 6:8 Jo kas atlec gudram vairāk nekā ģeķim? Kas nabagam, kas zin staigāt cilvēku vidū? Ecclesiastes 6:9 Labāki ir acīm redzēt, nekā sirdī iekārot; arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ecclesiastes 6:10 Kas notiek, tā vārds jau sen ir nosaukts, un ir nolikts, kas cilvēks būs, un viņš nespēj tiesāties ar to, kas ir stiprāks nekā viņš. Ecclesiastes 6:11 Tiešām, daudz vārdu ir, kas vairo niecību; un kas tur cilvēkam atlec? Ecclesiastes 6:12 Jo kas zin, kas cilvēkam ir par labu šinī mūžā, ko viņš savā niecībā pavada kā ēnu? Jo kas cilvēkam var stāstīt, kas pēc viņa notiks pasaulē? Ecclesiastes 7:0 Ecclesiastes 7:1 Laba slava ir labāka nekā salda eļļa, un miršanas diena labāka nekā dzimšanas diena. Ecclesiastes 7:2 Labāki ir vaidu namā iet nekā dzīru namā; jo tas ir visu cilvēku gals, un tas, kas dzīvo, to ņem pie sirds. Ecclesiastes 7:3 Noskumt ir labāki nekā smieties; jo kad vaigs noskumis, tas sirdij labi. Ecclesiastes 7:4 Gudru ļaužu sirds ir vaidu namā, bet ģeķu sirds ir prieku namā. Ecclesiastes 7:5 Labāk ir klausīties gudra vīra rāšanu, nekā klausīties ģeķa dziesmu. Ecclesiastes 7:6 Jo kā ērkšķi sprakst apakš poda, tāpat ir ģeķa smiešanās, - tā ir arī niecība. Ecclesiastes 7:7 Tiešām, netaisna peļņa arī gudru padara neprātīgu, un dāvanas samaitā sirdi. Ecclesiastes 7:8 Labāks ir kādas lietas gals nekā viņas iesākums. Lēnprātīgais ir labāks nekā lepnais. Ecclesiastes 7:9 Neesi ātrs savā prātā dusmot, jo dusmība mājo ģeķu azotē. Ecclesiastes 7:10 Nesaki: kā tas nāk, ka senās dienas bijušas labākas nekā šīs! Jo ar gudrību tu to nevaicā. Ecclesiastes 7:11 Gudrība ir tik laba kā mantība un labums tiem, kas sauli redz. Ecclesiastes 7:12 Jo gudrības pavēnī ir kā naudas pavēnī; un tas ir atzīšanas labums, ka gudrība dod dzīvību tiem, kam tā ir. Ecclesiastes 7:13 Uzlūko Dieva darbu, jo kas to var darīt taisnu, ko viņš ir darījis līku? Ecclesiastes 7:14 Baudi labumu labā dienā, bet ļaunu dienu ņem arī par labu; jo Dievs dara gan šo gan to, tāpēc ka cilvēkam nebūs zināt, kas būs pēc viņa. Ecclesiastes 7:15 Visu to esmu redzējis savas niecības dienās: Cits ir taisns, kas savā taisnībā iet bojā, un cits ir bezdievīgs, kas savā blēdībā ilgi pastāv. Ecclesiastes 7:16 Neesi pārlieku taisns un neturies pats par visai gudru, - kāpēc tu gribi iet bojā? Ecclesiastes 7:17 Neesi pārlieku bezdievīgs, un neesi visai ģeķīgs; kāpēc tu gribi nomirt nelaikā? Ecclesiastes 7:18 Labi ir, ka tu šo satver un arī no tā otra savu roku neatrauj; jo kas Dievu bīstas, tas no visa tā izsprūk. Ecclesiastes 7:19 Gudrība stiprina gudro vairāk nekā desmit vareni, kas ir pilsētā. Ecclesiastes 7:20 Tiešām, nav neviena cilvēka, kas taisns būtu virs zemes, kas labi darītu un negrēkotu. Ecclesiastes 7:21 Neliec arī vērā visus vārdus, kas top runāti, lai tev nav jādzird, ka tavs kalps tev lād. Ecclesiastes 7:22 Jo daudzkārt arī tava sirds zin, ka arī tu citus esi lādējis. Ecclesiastes 7:23 Visu šo es ar gudrību esmu izmeklējis. Es sacīju: es dabūšu gudrību, bet viņa bija vēl tālu no manis. Ecclesiastes 7:24 Tālu ir, kas ir, un ļoti dziļš; kas to var atrast? Ecclesiastes 7:25 Es griezos ar savu sirdi, ka es zinātu un izvaicātu un meklētu gudrību un skaidrību, un ka es atzītu bezdievību par ģeķību un neprātību par nelietību. Ecclesiastes 7:26 Un es atradu vienu lietu rūgtāku nekā nāvi: sievu, kā sirds ir tīkli un valgi un kā rokas ir saites. Kas labs ir Dieva priekšā, tas no viņas izglābsies, bet grēcinieks caur viņu taps sagūstīts. Ecclesiastes 7:27 Redzi, šo esmu atradis, saka tas mācītājs, citu pēc cita, ka es to galavārdu atrastu. Ecclesiastes 7:28 To mana dvēsele vēl meklē, un to es vēl neesmu atradis: Starp tūkstošiem es vienu vīru esmu atradis, bet sievu starp šiem visiem es neesmu atradis. Ecclesiastes 7:29 Bet redzi, to tikai es esmu atradis, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnu, bet tie dodas uz daudz gudrošanām. Ecclesiastes 8:0 Ecclesiastes 8:1 Kas ir kā gudrais un kas zin sacīt, kādas tās lietas ir? Cilvēka gudrība dara gaišu viņa vaigu un viņa bargums pārvēršās. Ecclesiastes 8:2 Es (saku): liec vērā ķēniņa pavēli, kā tu Dievam esi zvērējis. Ecclesiastes 8:3 Nesteidzies no viņa vaiga iet nost, netinies nekādā ļaunā darbā; jo visu, ko viņš grib, to viņš dara. Ecclesiastes 8:4 Kur ķēniņa vārds ir, tur ir vara, un kas uz viņu var sacīt: ko tu dari? Ecclesiastes 8:5 Kas bausli tur, tas neredzēs ļauna; un gudra sirds zin laiku un tiesu. Ecclesiastes 8:6 Jo ikkatram padomam ir savs laiks un sava tiesa; jo cilvēka ļaunums to smagi spiež. Ecclesiastes 8:7 Jo viņš nezin, kas notiks un kas viņam sacīs, kā tas būs? Ecclesiastes 8:8 Cilvēka nav, kam būtu vara pār garu, to garu aizturēt; viņam arī nav varas pār miršanas dienu, un nav atlaišanas karā; tā arī bezdievība to neizglābs, kas to dara. Ecclesiastes 8:9 Visu to es esmu redzējis, un esmu griezis savu sirdi uz ikvienu darbu, ko dara pasaulē. Dažkārt cilvēks pār cilvēku valda sev par nelaimi. Ecclesiastes 8:10 Es arī vēl redzēju bezdievīgus, kas tika aprakti un nāca pie dusas; bet tālu aizgāja no svētās vietas un tika aizmirsti pilsētā, kas bija darījuši taisnību; arī tā ir niecība. Ecclesiastes 8:11 Kad tiesu par ļauno darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērnu sirds paliek droša, ļaunu darīt. Ecclesiastes 8:12 Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas priekš viņa bīstas. Ecclesiastes 8:13 Bet bezdievīgam labi neklāsies, un viņš ilgi nedzīvos, tā kā ēna; tādēļ ka viņš priekš Dieva nebīstas. Ecclesiastes 8:14 Niecība ir, kas notiek virs zemes, ka ir taisni cilvēki, kam tā klājās, tā kā būtu darījuši bezdievīgi, un ir bezdievīgi, kam tā klājās, tā kā būtu darījuši taisni; es sacīju: arī tā ir niecība. Ecclesiastes 8:15 Tādēļ es slavēju to prieku, ka cilvēkam cita labuma nav pasaulē, kā vien ēst un dzert un priecāties, un tas viņam atlec no viņa pūliņa viņa dzīvības laikā, ko Dievs viņam dod pasaulē. Ecclesiastes 8:16 Kad es apņēmos, gudrību atzīt un ieraudzīt to grūtumu, kas virs zemes notiek, ka dažs ne dienu ne nakti miegu neredz savām acīm. Ecclesiastes 8:17 Tad es redzēju visu Dieva darbu, ka cilvēks to darbu nevar izprast, kas notiek pasaulē; jebšu cilvēks darbojās izdomāt, tomēr viņš to neizdibinās, un jebšu arī tas gudrais sacītu, ka viņš to zina, tomēr viņš to nevar atrast. Ecclesiastes 9:0 Ecclesiastes 9:1 Tiešām, visu to es esmu ņēmis pie sirds, visu to skaidri saprast, ka taisnie un gudrie ar saviem darbiem ir Dieva rokā. Un cilvēks arī nezin, vai piedzīvos mīlestību vai ienaidību. Ecclesiastes 9:2 Visas lietas notiek visiem vienlīdzīgi, un viens liktenis taisnam un bezdievīgam, labam un šķīstam kā arī nešķīstam, tam, kas upurē, kā tam, kas neupurē, labam kā grēciniekam, tam, kas aplam zvēr, kā arī tam, kas no zvēresta bīstas. Ecclesiastes 9:3 Tā ir ļauna lieta pie visa, kas notiek pasaulē, ka visiem viens liktenis; un arī cilvēku bērnu sirds ir pilna ļaunuma, un neprātība ir viņu sirdīs, kamēr tie dzīvo, un pēc tiem jāmirst. Ecclesiastes 9:4 Jo kas vien vēl dzīvs, priekš tā ir cerība; jo dzīvs suns ir labāks nekā nomiris lauva. Ecclesiastes 9:5 Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst; bet tie nomirušie nezin it nekā, tiem arī vairs nav algas. Ecclesiastes 9:6 Bet viņu piemiņa ir aizmirsta, un viņu mīlestība un viņu naids un viņu skaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas ne mūžam pie nekā, kas notiek pasaulē. Ecclesiastes 9:7 Ej tad, ēd savu maizi ar prieku, un dzer savu vīnu ar labu prātu; jo Dievam jau ir labs prāts pie tava darba. Ecclesiastes 9:8 Lai tavas drēbes allažiņ ir baltas, un eļļas lai tavai galvai netrūkst. Ecclesiastes 9:9 Baudi šo dzīvību ar to sievu, ko tu mīļo, kamēr tev ir šī niecīgā dzīvība, ko viņš tev ir devis pasaulē, visu savu niecīgo mūžu; jo šī ir tava daļa šinī mūžā un pie tava pūliņa, ar ko tu pūlējies pasaulē. Ecclesiastes 9:10 Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, to dari tikuši(ar visu spēku), jo ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapā, kur tu noej. Ecclesiastes 9:11 Atkal es redzēju pasaulē, ka pie skriešanas nepalīdz čaklam būt, pie karošanas nepalīdz stipram būt, pie maizes pelnīšanas nepalīdz gudram būt, pie bagātības nepalīdz prātīgam būt, pie goda nepalīdz mācītam būt, bet tiem visiem nāk savs laiks un sava laime. Ecclesiastes 9:12 Un cilvēks arī nezin savu laiku; kā zivis, kas top zvejotas ar ļaunu tīklu, un kā putniņi, kas ar valdziņiem top notverti, tāpat cilvēku bērni top savaldzināti nelabā dienā, kad tā piepeši tiem uzbrūk. Ecclesiastes 9:13 Arī šo gudrību es esmu redzējis pasaulē, un tā man rādījās liela: Ecclesiastes 9:14 Maza pilsēta un ne daudz ļaužu iekš tās, un pret to nāca liels ķēniņš un to apstāja un uztaisīja lielas skanstes* ap viņu. Ecclesiastes 9:15 Un tur atradās nabaga vīrs, tas bija gudrs, tas to pilsētu izpestīja caur savu gudrību, un neviens cilvēks šo nabaga vīru nepieminēja. Ecclesiastes 9:16 Tad es sacīju: gudrība ir labāka nekā stiprums, un tomēr tā nabaga gudrība top nicināta, un viņa vārdi netop klausīti Ecclesiastes 9:17 Gudro vārdi, kas mierā top klausīti, ir labāki, nekā valdnieka brēkšana ģeķu vidū. Ecclesiastes 9:18 Gudrība ir labāka nekā kara bruņas; bet viens vienīgs blēdis samaitā daudz labuma. Ecclesiastes 10:0 Ecclesiastes 10:1 Nosprāgušas mušas dara smirdam un rūgstam aptiekāra zāles; tāpat no lielāka svara, nekā gudrība un gods, ir maķenīt ģeķības (tāpat arī mazliet ģeķības pārsver cienījama vīra gudrību un godu). Ecclesiastes 10:2 Gudra vīra sirds ir pa viņa labo roku, bet ģeķa sirds ir pa viņa kreiso roku. Ecclesiastes 10:3 Un arī kad ģeķis pa ceļu staigā, tad viņam prāta trūkst, un viņš saka uz ikkatru, ka esot ģeķis. Ecclesiastes 10:4 Ja valdnieka dusmība pret tevi ceļas, tad neatstājies no savas vietas, jo lēnprātība klusina lielus grēkus. Ecclesiastes 10:5 Vēl ir ļaunums, ko pasaulē esmu redzējis, proti misēklis, kas ceļas no valdnieka. Ecclesiastes 10:6 Dažs ģeķis top celts lielā godā, un bagātie sēž zemajā vietā. Ecclesiastes 10:7 Es esmu redzējis kalpus uz zirgiem, un lielus kungus kājām tāpat kā kalpus. Ecclesiastes 10:8 Kas bedri rok, tas kritīs iekšā; un kas sētu ārda, tam čūska iedzels. Ecclesiastes 10:9 Kas akmeņus veļ, tas no tiem dabūs sāpes; kas malku skalda, tas ievainosies. Ecclesiastes 10:10 Kad dzelzs ir nodilusi un viņas asmens netop tecināts(asināts), tad vairāk spēka jāpieliek; bet gudrība veicina darbu. Ecclesiastes 10:11 Kad čūska iedzēlusi, pirms apvārdota, tad vārdotājam peļņas nav. Ecclesiastes 10:12 Vārdi no gudra vīra mutes ir jauki; bet ģeķa lūpas pašu aprij. Ecclesiastes 10:13 Viņa mutes vārdu iesākums ir ģeķība, un viņa valodas gals ir neprātība un posts. Ecclesiastes 10:14 Ģeķis gan daudz runā, bet cilvēks nezin, kas notiks, un kas būs pēc viņa; kas viņam to teiks? Ecclesiastes 10:15 Ģeķa pūliņš to nogurdina, jo tas nezina ceļu uz pilsētu. Ecclesiastes 10:16 Ak vai, tev, zeme, kam ķēniņš ir bērns, un kam lielkungi rīta laikā plītē. Ecclesiastes 10:17 Labi tev, zeme, kam ķēniņš ir cienījams, un kam lielkungi īstā laikā ēd, stiprināties un ne plītēt. Ecclesiastes 10:18 Caur kūtrību sijas gāžas, un aiz slinkām rokām namam pil cauri. Ecclesiastes 10:19 Dzīres top taisītas par prieku, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo, un nauda visu to gādā. Ecclesiastes 10:20 Nelādi ķēniņu savā sirdī, un nelādi bagātu savā guļamā kambarī, jo putni apakš debess aiznes to skaņu un ar spārniem skriedami izpauž to valodu. Ecclesiastes 11:0 Ecclesiastes 11:1 Met savu maizi ūdenī, ar laiku tu to atdabūsi. Ecclesiastes 11:2 Izdali to septiņiem vai astoņiem, jo tu nezini, kāda nelaime būs virs zemes. Ecclesiastes 11:3 Kad padebeši pilni, tad tie izlej lietu uz zemi; un kā koks kritīs pret dienvidu vai pret ziemeli, - kur koks krīt, tur tas arī paliek. Ecclesiastes 11:4 Kas uz vēju mana, tas nesēj, un kas uz padebešiem raugās, tas nepļauj. Ecclesiastes 11:5 Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara. Ecclesiastes 11:6 No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abējādi izdotos, tad būtu jo labi. Ecclesiastes 11:7 Gaišums ir salds un acīm tīk sauli redzēt. Ecclesiastes 11:8 Bet jebšu cilvēks daudz gadus dzīvo un arvienu priecājās, tad lai tomēr viņš arī piemin tās nebaltās dienas, jo viņu būs daudz. Viss, kas nāk, ir niecība. Ecclesiastes 11:9 Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds tur labu prātu savas jaunības dienās, un staigā kā tava sirds kāro un kā tavām acīm patīk; bet zini, ka Dievs par visu šo tevi vedīs priekš tiesas. Ecclesiastes 11:10 Tad izmet nu skumību no savas sirds un aizdzen ļaunumu no savām miesām; jo jaunība un rīta blāzma(bērnība) ir niecība. Ecclesiastes 12:0 Ecclesiastes 12:1 Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojās, kur tu sacīsi: tie man nepatīk. Ecclesiastes 12:2 Pirms saule un gaišums un mēnesis un zvaigznes aptumšojās, un padebeši nāk atkal pēc lietus, Ecclesiastes 12:3 Tai laikā, kad tie nama sargi trīcēs, un tie stiprie vīri locīsies, un tie malēji stāvēs klusu, tāpēc ka viņu palicis maz, un tie, kas pa logiem skatās, paliks tumši, Ecclesiastes 12:4 Un tās divas durvis pret ielu taps aizslēgtas, tā ka malšanas skaņa paliks lēnāka, un viņš uzmostas, kad putniņa balsi dzird, un kad klusu skan visas dziesmas, Ecclesiastes 12:5 Kad arī kalnus bīsies un baiļosies, pa ceļu ejot, un kad tas mandeļu koks ziedēs, un sisenis būs par nastu, un līksmība zudīs; jo cilvēks iet uz savu mūža namu, un tie žēlotāji ies apkārt pa ielām; Ecclesiastes 12:6 Pirms tā sudraba virve trūks, un tas zelta trauks saplīst un tas smeļamais pie avota izkalst, un tas skritulis pie akas salūst; Ecclesiastes 12:7 Jo pīšļiem būs atkal zemē griezties, kā tie ir bijuši, un garam atkal pie Dieva, kas to ir devis. Ecclesiastes 12:8 Niecība vien! saka tas mācītājs, viss ir niecība! Ecclesiastes 12:9 Nu vēl atliek: šis mācītājs bija gudrs, un viņš ļaudīm mācīja atzīšanu, un sadomāja un izmeklēja un sastādīja daudz sakāmus vārdus. Ecclesiastes 12:10 Tas mācītājs meklēja, skaistus vārdus atrast un taisnības vārdus pareizi sarakstīt. Ecclesiastes 12:11 Gudru vīru vārdi ir kā dzenuļi, un kā iesistas naglas viņu (atziņas) krājumi, no viena Gana doti. Ecclesiastes 12:12 Un beidzot: sargies, mans dēls! Grāmatu rakstīšanai nav gala un daudz lasīšanas nopūlē miesu. Ecclesiastes 12:13 Visas mācības gala vārds ir šis: bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. Ecclesiastes 12:14 Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns.
Song of Solomon 0:0
Song of Solomon 1:0 Song of Solomon 1:1 Salamana augstā dziesma. Song of Solomon 1:2 Lai viņš mani skūpsta ar savas mutes skūpstīšanu; jo tava mīlestība ir jo mīlīgāka nekā vīns. Song of Solomon 1:3 Tavai eļļai ir salda smarža; tavs vārds ir izlieta eļļa, tāpēc jaunavas tevi mīl. Song of Solomon 1:4 Velc mani, tad mēs tev tecēsim pakaļ; ķēniņš mani ved savos kambaros; mēs līksmosimies un priecāsimies par tevi; mēs pieminēsim tavu mīlestību vairāk nekā vīnu; patiesīgi tevi mīl. Song of Solomon 1:5 Es esmu melna, bet mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, tā kā Ķedara teltis, kā Salamana gardīnes(aizkari). Song of Solomon 1:6 Neuzlūkojiet mani, ka esmu pamelna, jo saulē esmu nodegusi; manas mātes bērni pret mani apskaitušies, tie mani likuši par vīna dārzu sargātāju; savu pašu vīna dārzu neesmu apsargājusi. Song of Solomon 1:7 Saki man, tu, ko mana dvēsele mīl, kur tu gani, kur tu gulies pusdienā? Jo kāpēc man būs aloties pie tavu biedru ganāmiem pulkiem? Song of Solomon 1:8 Ja tu to nezini, tu visu skaistākā starp sievām, tad ej jel pa avju pēdām un gani savus kazlēnus pie ganu teltīm. Song of Solomon 1:9 Es tevi līdzināju, mana draudzene, ar tiem zirgiem pie Faraona ratiem. Song of Solomon 1:10 Tavi vaigi ir mīlīgi sprādzēs, tavs kakls pērļu rotā. Song of Solomon 1:11 Mēs tev taisīsim zelta sprādzes ar sudraba podziņām. Song of Solomon 1:12 Kamēr ķēniņš pie galda, mana nardes puķīte dod savu smaržu. Song of Solomon 1:13 Mans draugs man ir mirru pušķis, pie manām krūtīm piesprausts. Song of Solomon 1:14 Mans draugs man ir vīna ķekars Enģedi vīna dārzos. Song of Solomon 1:15 Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista, tavas acis ir kā baložu acis. Song of Solomon 1:16 Redzi, tu esi skaists, mans draugs, un mīlīgs, un mūsu dusas vieta zaļo. Song of Solomon 1:17 Mūsu namu baļķi ir ciedri, mūsu sijas ir cipreses. Song of Solomon 2:0 Song of Solomon 2:1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā. Song of Solomon 2:2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām. Song of Solomon 2:3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds. Song of Solomon 2:4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani. Song of Solomon 2:5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības. Song of Solomon 2:6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj. Song of Solomon 2:7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk. Song of Solomon 2:8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem. Song of Solomon 2:9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem. Song of Solomon 2:10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc! Song of Solomon 2:11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost. Song of Solomon 2:12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē. Song of Solomon 2:13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp! Song of Solomon 2:14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs. Song of Solomon 2:15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos. Song of Solomon 2:16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana. Song of Solomon 2:17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem. Song of Solomon 3:0 Song of Solomon 3:1 Naktī savā gultā es meklēju to, ko mana dvēsele mīl; es meklēju, bet viņu neatradu. Song of Solomon 3:2 Es celšos jel un iešu pilsētā apkārt pa gatvēm un ielām; es meklēšu to, ko mana dvēsele mīl. Es meklēju, bet viņu neatradu. Song of Solomon 3:3 Sargi mani atrada, kas pilsētā iet apkārt: vai jūs neesat redzējuši to, ko mana dvēsele mīl? Song of Solomon 3:4 Kad es maķenīt tiem biju pagājusi garām, tad es atradu to, ko mana dvēsele mīl; es viņu turu un to neatlaidīšu, kamēr es viņu vedīšu savas mātes namā, savas dzemdētājas kambarī. Song of Solomon 3:5 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk. Song of Solomon 3:6 Kas ir šī, kas no tuksneša nāk kā dūmu stabs, apkvēpināta ar mirrēm un vīraku, ar visādām veikalnieku zālēm? Song of Solomon 3:7 Redzi, ap Salamana krēslu apkārt ir sešdesmit varoņi no Israēla varoņiem. Song of Solomon 3:8 Tie visi tur zobenus, mācīti karot; ikkatram savs zobens pie gurniem pret nakts bailēm. Song of Solomon 3:9 Ķēniņš Salamans sev licis taisīt nesamu krēslu no Lībanus kokiem. Song of Solomon 3:10 Viņa stabus viņš taisīja no sudraba, to lēni no zelta, to sēdekli no purpura, viņa iekšpuse bija izpušķota no Jeruzālemes meitu mīlestības. Song of Solomon 3:11 Ejat ārā un uzlūkojiet, Ciānas meitas, ķēniņu Salamanu ar to kroni, ar ko viņa māte to kronēja viņa kāzu dienā un viņa sirds līksmības dienā. Song of Solomon 4:0 Song of Solomon 4:1 Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista; tavas acis ir kā baložu acis aiz tava galvas apsega. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna. Song of Solomon 4:2 Tavi zobi ir kā avju pulks, kas cirptas un iznāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga. Song of Solomon 4:3 Tavas lūpas ir kā purpura aukla, un tava mute ir mīlīga. Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega. Song of Solomon 4:4 Tavs kakls ir kā Dāvida tornis, kas taisīts, lai tur ieročus uzkar, kur tūkstošas priekšturamās bruņas uzkārtas, visādas stipru vīru bruņas. Song of Solomon 4:5 Tavas krūtis ir kā divas jaunas stirnas, kā kalnu kazas dvīņi, kas liliju starpā ganās. Song of Solomon 4:6 Kad diena metās dzestra, un ēnas bēg, tad iešu pie mirru kalna un pie vīraka pakalna. Song of Solomon 4:7 Tu esi visai skaista, mana draudzene, un pie tevis nav vainas. Song of Solomon 4:8 Nāc man līdz no Lībanus, mana brūte, nāc man līdz no Lībanus. Skaties no Amana kalna gala, no Senira un Hermona gala, no lauvu alām, no leopardu kalniem. Song of Solomon 4:9 Tu man sirdi esi paņēmusi, mana māsa, mīļā brūte; tu man sirdi esi paņēmusi ar vienu actiņu, ar vienu kakla ķēdīti. Song of Solomon 4:10 Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mīļā brūte! Cik labāka ir tava mīlestība pār vīnu, un tavas eļļas smarža pār visām kvēpināmām zālēm. Song of Solomon 4:11 Tavas lūpas, ak brūte! Pil no kausētā medus; medus un piens ir apakš tavas mēles, un tava drēbju smarža ir kā Lībanus smarža. Song of Solomon 4:12 Tu esi aizslēgts dārzs, mana māsa, mīļā brūte, aizslēgts avots, aizslēgta aka. Song of Solomon 4:13 Tavi zari ir kā jauks dārzs, kur granātu ābeles ar dārgiem augļiem, kovera puķes ar nardēm, Song of Solomon 4:14 Narde un safrans, kalmes un kanēlis, ar visādiem vīraka kokiem, mirres un alvejas, līdz ar vislabākām smaržīgām zālēm. Song of Solomon 4:15 Tā kā dārzu aka (tu esi), kā aka ar dzīvu ūdeni, un kā strauti no Lībanus. Song of Solomon 4:16 Celies, ziemeli, un nāc, dienvidu vējš, pūt pa manu dārzu, ka viņa zāles pil (smaržas no dārza augiem). Mans draugs lai nāk savā dārzā, un lai ēd savus skaistos augļus. Song of Solomon 5:0 Song of Solomon 5:1 Es nāku savā dārzā, mana māsa, mīļā brūte; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu savas šūnas ar savu medu, es dzeru savu vīnu un savu pienu. Ēdiet, mīļie, dzeriet un padzeraties, draugi! Song of Solomon 5:2 Es guļu, bet mana sirds ir nomodā; tā ir mana drauga balss, kas klaudzina: atdari man, mana māsa, mana draudzene, mans balodis, mana sirds skaidrā; jo mana galva ir rasas pilna, mani mati ar nakts lāsēm. Song of Solomon 5:3 „Es savus svārkus esmu novilkusi, kā man tos atkal būs apvilkt? Es savas kājas esmu mazgājusi, kā man tās atkal būs darīt netīras?“ Song of Solomon 5:4 Mans draugs savu roku stiepa pa logu, un mana sirds par to trīcēja. Song of Solomon 5:5 Es pacēlos, savam draugam atdarīt, un no manām rokām pilēja mirres un no maniem pirkstiem tekošas mirres pie durvju atslēgas. Song of Solomon 5:6 Es savam draugam atdarīju, bet mans draugs bija projām, viņš bija aizgājis. Mana dvēsele izgāja pēc viņa vārdiem. Es viņu meklēju, bet es viņu neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja. Song of Solomon 5:7 Sargi, kas pilsētā iet apkārt, mani atrada; mani sita un mani ievainoja; tie mūru sargi norāva manu apsegu no manis. Song of Solomon 5:8 Es jums piekodināju, Jeruzālemes meitas, kad jūs manu draugu atrodat, ko jūs viņam sacīsiet? Ka es esmu apsirgusi no mīlestības. Song of Solomon 5:9 Kāds tad ir tavs draugs pār citiem draugiem, tu visuskaistākā starp sievām? Kāds ir tavs draugs pār citiem draugiem, ka tu mums tā esi piekodinājusi? Song of Solomon 5:10 Mans draugs ir balts un sarkans, pārāks pār tūkstošiem. Song of Solomon 5:11 Viņa galva ir visušķīstākais zelts, viņa mati ir kupli jo kupli, melni kā krauklis. Song of Solomon 5:12 Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem, ar pienu mazgātas, skaistā pilnumā. Song of Solomon 5:13 Viņa vaigi ir kā balzama dobes, tā kā smaržīgas puķes uz pakalniem. Viņa lūpas ir kā rozes, kur pil tekošas mirres. Song of Solomon 5:14 Viņa rokas ir kā zelta gredzeni ar turķizu akmeņiem pildīti. Viņa miesa ir kā daiļš ziloņkaulu darbs, ar safīriem pušķots; Song of Solomon 5:15 Viņa lieli ir kā marmora pīlāri uz visšķīstākā zelta pamatiem. Viņa augums ir kā Lībanus, dižens kā ciedri. Song of Solomon 5:16 Viņa mute ir salda, un visa viņa būšana ļoti mīlīga. Tāds ir mans draugs, un tāds ir mans mīļākais, Jeruzālemes meitas. Song of Solomon 6:0 Song of Solomon 6:1 Kurp tavs draugs ir nogājis, tu visu skaistākā starp sievām? Uz kuru pusi tavs draugs ir griezies, ka mēs līdz ar tevi viņu meklējam. Song of Solomon 6:2 Mans draugs ir nogājis savā dārzā, pie tām smaržīgām dobēm, pa dārzu pastaigāties un lilijas lasīt. Song of Solomon 6:3 Mans draugs ir mans un es esmu viņa, kas starp lilijām gana. Song of Solomon 6:4 Tu esi skaista, mana draudzene, tā kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, briesmīga kā kara spēki ar karogiem. Song of Solomon 6:5 Nogriez savas acis no manis, jo tās mani pārvarējušas. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna. Song of Solomon 6:6 Tavi zobi ir kā avju pulks, kas nāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga. Song of Solomon 6:7 Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega. Song of Solomon 6:8 Sešdesmit ir ķēniņienes un astoņdesmit liekas sievas un tas jaunavu pulks nav izskaitāms. Song of Solomon 6:9 Bet viena vienīga ir mans balodis, mana sirds skaidrā, tā vienīgā savai mātei, tā mīļākā savai dzemdētājai. Kad tās meitas viņu redz, tad tās viņu teic, ķēniņienes un liekās sievas viņu slavē. Song of Solomon 6:10 Kas tā tāda, kas spīd kā auseklis, skaista kā mēnesis, skaidra kā saule, briesmīga kā karaspēki ar karogiem? Song of Solomon 6:11 Es nogāju riekstu dārzā, redzēt zaļos augļus pie upes, un lūkot, vai vīna koks zied un granātu koki plaukst. Song of Solomon 6:12 Es nesajutu, ka mana dvēsele mani bija pacēlusi uz manas slavētās tautas goda ratiem. Song of Solomon 6:13 Atgriezies, atgriezies, ak Sulamite! Atgriezies, atgriezies, ka mēs tevi varam skatīt. Ko jūs redzat pie Sulamites? Kā diešanu pie Mahānaīma. Song of Solomon 7:0 Song of Solomon 7:1 Cik skaisti ir tavi soļi kurpēs, tu valdnieka meita. Tavi gurni tā ir salikti kā divas sprādzes, ko gudra meistara roka darījusi. Song of Solomon 7:2 Tavs klēpis ir kā apaļš biķeris, kam dzēriena netrūkst; viņš ir kā kviešu kopa, apsprausta ar lilijām. Song of Solomon 7:3 Tavas krūtis ir kā divas stirnas, kā kalnu kazas dvīņi. Song of Solomon 7:4 Tavs kakls ir kā tornis no ziloņkauliem, tavas acis ir kā tie dīķi Hešbonē pie Batrabim vārtiem, tavs deguns ir kā tornis uz Lībanus, kas pret Damasku skatās. Song of Solomon 7:5 Tava galva uz tevis ir kā Karmels, un tavi kuplie galvas mati kā purpurs, ķēniņš ar bizēm saistīts. Song of Solomon 7:6 Cik skaista un cik mīlīga tu esi, ak mīlestība ar saviem jaukumiem! Song of Solomon 7:7 Šis tavs augums ir līdzīgs palma kokam un tavas krūtis vīna ķekariem. Song of Solomon 7:8 Es sacīšu: es kāpšu uz palma koku, es tveršu viņa zarus, lai tavas krūtis ir kā ķekari pie vīna koka, un tava vaiga smarža kā āboli, Song of Solomon 7:9 Un tava mute kā labs vīns, kas manam draugam viegli ieiet un miegaino lūpas dara runājam. Song of Solomon 7:10 Es piederu savam draugam, un sirds viņam nesās uz mani. Song of Solomon 7:11 Nāc, mans draugs, ejam laukā, mitīsim ciemos. Song of Solomon 7:12 Iesim agri uz vīna dārziem, lūkosim, vai vīna koks zied, vai jaunie pumpuri sprāgst, un granātu koki plaukst. Tur es tev rādīšu savu mīlestību. Song of Solomon 7:13 Tie dudaīm dod smaržu, un pie mūsu durvīm ir visādi dārgi augļi, jauni un veci; mans draugs, es tos priekš tevis esmu glabājusi. Song of Solomon 8:0 Song of Solomon 8:1 Kaut tu būtu mans brālis, kas zīdis manas mātes krūtis? Kad es tevi atrastu ārā, es tevi skūpstītu un netaptu nicināta. Song of Solomon 8:2 Es tevi vadītu, es tevi vestu savas mātes namā, ka tu mani mācītu; tad es tev dotu dzert jauktu vīnu un no savu granātābolu sulas. Song of Solomon 8:3 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj. Song of Solomon 8:4 Es jūs mīļi lūdzu, Jeruzālemes meitas, ko jūs uztraucat un modinājāt mīlestību, pirms tai pašai patīk? Song of Solomon 8:5 Kas tā tāda, kas nāk no tuksneša un atslienas uz savu draugu? Apakš ābeles es tevi esmu uzmodinājis; tur tava māte tevi ar sāpēm ir dzemdējusi, tur sāpes ir bijušas tavai dzemdētājai. Song of Solomon 8:6 Liec mani kā zieģeli pie savas sirds, kā gredzenu pie savas rokas! Mīlestība ir stipra kā nāve un viņas karstums ir varens kā elle; viņas liesmas ir degošas liesmas, Dieva liesmas. Song of Solomon 8:7 Lieli ūdeņi mīlestību nevar apdzēst, nedz upes viņu apslīcināt. Jebšu kas visu sava nama mantu gribētu dot par mīlestību, tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu. Song of Solomon 8:8 Mums ir viena maza māsa, kam krūšu vēl nav, - ko mēs ar savu māsu darīsim tai dienā, kad viņu precēs? Song of Solomon 8:9 Ja viņa ir mūris, tad mēs uz viņu uztaisīsim sudraba torni; ja viņa ir durvis, tad mēs tās sargāsim ar ciedru dēļiem. Song of Solomon 8:10 Es biju mūris un manas krūtis bija kā torņi; tad es viņa acīs atradu mieru. Song of Solomon 8:11 Salamanam bija vīna dārzs BaālAmonā, šo vīna dārzu viņš izdeva sargiem, ikviens par viņa augļiem deva tūkstoš sudraba gabalus. Song of Solomon 8:12 Mans vīna dārzs, kas man pieder, ir manā priekšā. Tie tūkstoš sudraba gabali ir priekš tevis, Salaman! Bet divsimt ir priekš viņa augļu sargiem. Song of Solomon 8:13 Tu, kas tais dārzos dzīvo, tie biedri tavu balsi ņem vērā, dodi man to dzirdēt. Song of Solomon 8:14 Steidzies, mans draugs, un esi tā kā stirna vai kā jauns briedis pa smaržīgiem puķu kalniem.
Isaiah 0:0
Isaiah 1:0 Isaiah 1:1 Jesajas, Amoca dēla, parādīšana, ko viņš redzējis par Jūdu un Jeruzālemi Uzijas, Jotama, Ahaza un Hizkijas, Jūda ķēniņu, dienās. Isaiah 1:2 Klausāties, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā: “Bērnus Es esmu uzaudzinājis un izvilcis, bet tie no Manis atkāpušies. Isaiah 1:3 Vērsis pazīst savu kungu un ēzelis sava kunga sili; Israēls nepazīst, Mani ļaudis nesaprot.” Isaiah 1:4 Ak vai, tai grēcīgai tautai, tiem ļaudīm, kas grūti noziegušies, tam ļaundarītāju dzimumam, tiem bērniem, kas samaitājās; tie ir atstājuši To Kungu, nicinājuši to Svēto iekš Israēla, nogriezušies atpakaļ. Isaiah 1:5 Par ko jūs vēl vairāk būs sist, kad jūs vienmēr atkāpjaties? Visa galva ir vāja, un visa sirds nogurusi. Isaiah 1:6 No pēdas līdz pat galvai tur nav veseluma, bet vātis un brūces un jaunas vainas, kas nav izspiestas nedz sasietas nedz ar eļļu mīkstinātas. Isaiah 1:7 Jūsu zeme ir postaža, jūsu pilsētas ar uguni sadedzinātas, jūsu tīrumus, sveši ļaudis tos ēd, jums klāt esot, un ir posts, kā sveši ļaudis posta. Isaiah 1:8 Un Ciānas meita atlikusi kā būdiņa vīna dārzā, tā kā pieguļnieka vietiņa gurķu dārzā, kā aplēģerēta pilsēta. Isaiah 1:9 Ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu mazumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs būtu tā kā Gomora. Isaiah 1:10 Klausiet Tā Kunga vārdu, Sodomas virsnieki, ņemiet vērā mūsu Dieva mācību, Gomoras ļaudis. Isaiah 1:11 Kas man no jūsu upuru pulka? Saka Tas Kungs; Es esmu apnicis aunu dedzināmos upurus un barotu teļu taukus, un vēršu un jēru un āžu asinis Es negribu. Isaiah 1:12 Kad jūs nākat parādīties Manā priekšā, kas to no jums prasa, ka jūs saminat Manus pagalmus? Isaiah 1:13 Nenesiet vairs nelietīgu ēdamu upuri, tā Man ir neganta kvēpināšana; jaunos mēnešus un svētdienas un draudzes sapulces Es neieredzu, jūsu svētki ir blēdība. Isaiah 1:14 Mana dvēsele ienīst jūsu jaunos mēnešus un jūsu svētku laikus. Tie Man ir par nastu, Es esmu piekusis tos panest. Isaiah 1:15 Un kad jūs savas rokas izpletīsiet, Es apslēpju Savas acis no jums, un kad jūs daudz lūgšanas turiet, tomēr Es neklausu, jo jūsu rokas ir asiņu pilnas. Isaiah 1:16 Mazgājaties, šķīstaties, atmetat savus ļaunos darbus no Manām acīm nost, nedarāt vairs ļauna. Isaiah 1:17 Mācieties labu darīt, meklējat tiesu, atgriežat varas darītāju, izdodiet bāriņam tiesu, aizstāviet atraitni. Isaiah 1:18 Tad nāciet nu, tiesāsimies, saka Tas Kungs: kad jūsu grēki tik sarkani būtu kā asinis, taču tie taps balti kā sniegs, un jebšu tie būtu kā purpurs, taču tie kļūs tāpat kā vilna. Isaiah 1:19 Ja jūs gribēsiet un klausīsiet, tad jūs ēdīsiet zemes labumu. Isaiah 1:20 Bet ja jūs liedzaties un turaties pretī, tad jūs no zobena tapsiet aprīti; jo Tā Kunga mute to runājusi. Isaiah 1:21 Kā tā ticīgā pilsēta palikusi par mauku? Tā bija pilna tiesas, taisnība tur mājoja, bet nu slepkavas. Isaiah 1:22 Tavs sudrabs ir tapis par sārņiem, tavs vīns ir jaukts ar ūdeni. Isaiah 1:23 Tavi virsnieki ir atkāpēji un zagļu biedri; tie visi kāro dāvanas un dzenās pēc maksas; bāriņam tie neizdod tiesu un atraitnes sūdzība nenāk viņu priekšā. Isaiah 1:24 Tādēļ saka Tas Kungs Dievs Cebaot, Israēla Varenais: ak vai! Es iepriecināšos par Saviem pretiniekiem, es atriebšos pie Saviem ienaidniekiem. Isaiah 1:25 Un Es griezīšu Savu roku pret tevi un tīrīšu kā ar sārmu tavus sārņus un nošķiršu visu tavu alvu. Isaiah 1:26 Un Es tev atkal došu soģus kā senāk, un padoma devējus kā vecos laikos. Pēc tam tu tapsi saukta taisnības pils, ticīgā pilsēta. Isaiah 1:27 Ciāna caur tiesu taps izpestīta un viņas(dēli) atgriezīsies caur taisnību. Isaiah 1:28 Bet tie pārkāpēji un grēcinieki visi taps satriekti, un kas no Tā Kunga atkāpjās, ies bojā. Isaiah 1:29 Jo tie taps kaunā to ozolu dēļ, ko jūs bijāt iekārojuši, un jūs kaunēsities to dārzu dēļ, ko bijāt izredzējušies. Isaiah 1:30 Jo jūs būsiet tā kā ozols, kam lapas savīst, un kā dārzs, kam ūdens nav. Isaiah 1:31 Tad varenais būs kā pakulas, un viņa darbs kā dzirkstele, un abi kopā degs un nebūs neviena, kas dzēš. Isaiah 2:0 Isaiah 2:1 Šis ir tas vārds, ko Jesaja, Amoca dēls, redzējis par Jūdu un Jeruzālemi. Isaiah 2:2 Un notiks pastara laikā, tad Dieva nama kalns stāvēs pāri pār visiem kalniem un būs paaugstināts pār pakalniem, un visi pagāni uz viņu plūdīs, Isaiah 2:3 Un daudz tautas ies un sacīs: ejam, kāpsim uz Tā Kunga kalnu, uz Jēkaba Dieva namu, lai Viņš mums māca Savus ceļus, un lai staigājam Viņa tekās, jo no Ciānas iziet mācība, un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Isaiah 2:4 Un Viņš tiesās starp pagāniem un pārmācīs daudz tautas, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par cirpēm(ecešām). Jo tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karu. Isaiah 2:5 Jēkaba nams, nāc, staigāsim Tā Kunga gaismā. Isaiah 2:6 Bet Tu esi atstājis Savus ļaudis, Jēkaba namu, jo tie ir pilni austruma ļaužu (bezdievības) un ir zīlnieki tā kā Fīlisti, un ar svešinieku bērniem tiem ir draudzība. Isaiah 2:7 Un viņu zeme ir pilna sudraba un zelta, un mantas tiem bez gala, un viņu zeme ir pilna zirgu, un ratu tiem bez gala. Isaiah 2:8 Un viņu zeme ir pilna elka dievu, un savu roku darbu tie pielūdz, to, ko pašu pirksti taisījuši. Isaiah 2:9 Bet ļaudis tiek pazemoti, un vīri gāzti, un piedot tu viņiem nepiedosi. Isaiah 2:10 Lieni klints alā un paslēpies pīšļos priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš viņa augstās godības. Isaiah 2:11 Ļaužu lepnās acis taps pazemotas, un vīru augstība taps locīta, bet Tas Kungs vien būs augsts tanī dienā. Isaiah 2:12 Jo Tā Kunga Cebaot diena būs pret visu lepnumu un lielumu, un pret visu augstumu, ka tas top pazemots, Isaiah 2:13 Un pret visiem lieliem un augstiem Lībanus ciedru kokiem un pret visiem Basanas ozoliem Isaiah 2:14 Un pret visiem lieliem kalniem un pret visiem augstiem pakalniem. Isaiah 2:15 Un pret visiem augstiem torņiem un pret visiem stipriem mūriem Isaiah 2:16 Un pret visiem jūras kuģiem un pret visiem skaistiem tēliem. Isaiah 2:17 Un ļaužu lepnība taps locīta, un vīru augstība pazemota, bet Tas Kungs vien būs augsts tanī dienā. Isaiah 2:18 Un elkadievi ies pavisam bojā. Isaiah 2:19 Tad ies kalnu alās un zemes plaisumos priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš viņa augstās godības, kad viņš celsies, iztrūcināt zemi. Isaiah 2:20 Tai dienā cilvēks savus sudraba elkus un savus zelta elkus, ko tie sev bija taisījuši pielūgt, nometīs kurmjiem un sikspārņiem, Isaiah 2:21 Un ies klints aizās un kalnu alās, priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības, kad Viņš celsies, iztrūcināt zemi. Isaiah 2:22 Tad nepaļaujaties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs; jo par ko tas turams? Isaiah 3:0 Isaiah 3:1 Jo redzi, Tas Kungs Dievs Cebaot atņems no Jeruzālemes un Jūda patvērumu un padomu, visu maizes padomu un visu ūdens padomu, Isaiah 3:2 Vareno un karavīru, soģi un pravieti un gudro un vecaju, Isaiah 3:3 Virsnieku pār piecdesmit un godināto un padoma devēju un amata pratēju un apvārdotāju. Isaiah 3:4 Un Es viņiem došu puikas par virsniekiem, un nesaprašas pār viņiem valdīs. Isaiah 3:5 Un tie ļaudis māksies virsū cits citam, ikkatrs savam tuvākam, puika trakos pret sirmgalvi un nelga pret cienīgo. Isaiah 3:6 Tad satvers viens otru sava tēva namā un (sacīs): tev ir drēbes, esi mums par virsnieku, un lai tava roka nogriež šo postu. Isaiah 3:7 Bet viņš tai dienā atbildēs un sacīs: es negribu būt tas dziedinātājs, manā namā ne maizes ne drēbju, neceļat mani par ļaužu virsnieku. Isaiah 3:8 Jo Jeruzāleme gruvusi, un Jūda ir kritis, tādēļ kā viņu mēles un darbi ir pret To Kungu, kaitināt Viņa godības acis. Isaiah 3:9 Viņu vaiga izskats dod liecību pret viņiem, un savus grēkus tie izteic, tā kā Sodoma, un tos neapslēpj. Vai viņu dvēselēm! Jo tie sev pašiem dara ļaunu. Isaiah 3:10 Sakait par taisno, ka tam labi klāsies, jo tas ēdīs savu darbu augļus. Isaiah 3:11 Ak vai, tam bezdievīgam! Tam labi neklāsies, jo pēc viņa rokas darba viņam taps maksāts. Isaiah 3:12 Mani ļaudis! Viņu dzinēji ir bērni, un sievas valda pār tiem; Mani ļaudis! Tavi vadoņi tevi maldina un to ceļu, kur tev jāstaigā, tie samaitā. Isaiah 3:13 Tas Kungs ceļas, tiesāties un stāv, tiesu spriest tautām. Isaiah 3:14 Tas Kungs nāk uz tiesu ar Savu ļaužu vecajiem un viņu lieliem kungiem: un jūs to vīna dārzu esat noēduši; nabaga laupījums ir jūsu namos. Isaiah 3:15 Kas jums prātā, ka jūs saminat Manus ļaudis un satriecat bēdīgo vaigus? Saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Isaiah 3:16 Vēl Tas Kungs saka: tādēļ ka Ciānas meitas lepojās un staigā izstieptu kaklu un mirkšķina ar acīm un iet maziem solīšiem, skandinādamas savu kāju gredzenus, Isaiah 3:17 Tad Tas Kungs Ciānas meitām darīs pakausi pliku un atsegs viņu kaunumu. Isaiah 3:18 Tai dienā Tas Kungs atņems tos skaistos kāju gredzenus, tās saulītes un tos mēnestiņus, Isaiah 3:19 Tos ausu glītumus, tās roku sprādzes un tos vaiga apsegus, Isaiah 3:20 Tās cepures un prievītes un jostas un ožamos trauciņus un pesteļus. Isaiah 3:21 Tos pirkstu gredzenus un tās pieres sprādzes, Isaiah 3:22 Tās svētku drēbes un tos mēteļus un apsegus un makus, Isaiah 3:23 Un tos spieģeļus un dārgos kreklus un tos galvas lakatus un uzvalkus. Isaiah 3:24 Un smaržas vietā būs puvums, un jostas vietā valgs, un sprogaino matu vietā plika galva, un plata mēteļa vietā šaurs maiss, un skaistuma vietā uguns vātis. Isaiah 3:25 Tavi vīri kritīs caur zobenu un tavs spēks(varoņi) karā. Isaiah 3:26 Un viņas vārti bēdāsies un žēlosies, un iztukšota viņa sēdēs zemē. Isaiah 4:0 Isaiah 4:1 Un septiņas sievas sagrābs vienu vīru tanī dienā un sacīs: mēs ēdīsim savu pašu maizi un ģērbsimies ar savām pašu drēbēm, lai mēs tikai topam nosauktas pēc tava vārda, - atņem mūsu negodu. Isaiah 4:2 Tanī dienā Tā Kunga Atvase būs par glītumu un par godu, un tas zemes Auglis par augstumu un krāšņumu Israēla izglābtiem. Isaiah 4:3 Un Ciānas atlikušie un Jeruzālemes atlicinātie taps nosaukti Viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību. Isaiah 4:4 Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas meitu sārņus un Jeruzālemes asinsvainas izdeldēs no viņas vidus caur sodības Garu un caur uguns Garu. Isaiah 4:5 Un Tas Kungs radīs pār visu Ciānas kalna vietu un pār viņas svētku sapulcēm padebesi dienā un dūmus un uguns liesmas spožumu naktī; jo pār visu godību būs apsegs. Isaiah 4:6 Un būs telts par pavēni dienā pret karstumu un par glābšanu un par patvērumu pret plūdiem un lietu. Isaiah 5:0 Isaiah 5:1 Nu tad, es dziedāšu savam mīļam, sava drauga dziesmu par Viņa vīna dārzu: manam mīļam bija vīna dārzs taukā pakalnā. Isaiah 5:2 Un Viņš to aptaisīja ar sētu un tīrija no akmeņiem un tur stādīja labus vīna kokus un uztaisīja torni vidū un raka vīna spaidu iekšā un gaidīja, ka tas nesīs labus ogu ķekarus, bet tas nesa sūrus ķekarus. Isaiah 5:3 Nu tad, Jeruzālemes iedzīvotāji un Jūda vīri, tiesājat jel starp Mani un Manu vīna dārzu. Isaiah 5:4 Ko tad vēl vairāk bija darīt pie Mana vīna dārza, nekā Es esmu darījis? Kāpēc Es esmu gaidījis, ka tas labus ogu ķekarus nestu, un viņš nesis sūrus ķekarus? Isaiah 5:5 Nu tad, Es jums teikšu, ko Es ar Savu vīna dārzu darīšu. Es atņemšu viņa sētu, ka viņš top noganīts, Es noārdīšu viņa mūri, ka viņš top samīts. Isaiah 5:6 Un Es viņu darīšu par postažu: viņš netaps apgraizīts nedz apkapāts, bet dadži un ērkšķi tur uzdīgs, un Es pavēlēšu padebešiem, ka uz to nebūs līt lietum. Isaiah 5:7 Tiešām, Tā Kunga Cebaot vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūda vīri ir Viņa līksmības stādi. Viņš gaida uz tiesu, un redzi, asins plūdi, uz taisnību, un redzi, vaidi! Isaiah 5:8 Ak vai, tiem, kas rauj namu pie nama, krāj tīrumu pie tīruma, kamēr vietas vairs neatliek, un ka jūs paliekat tie vienīgie iedzīvotāji zemē! Isaiah 5:9 Tas Kungs Cebaot saka manās ausīs: tiešām, daudz namu būs postā, lieli un skaisti bez iedzīvotāja. Isaiah 5:10 Tiešām, desmit vīna dārza birzumi nesīs vienu vienīgu batu, un viens gomers sēklas nesīs vienu ēfu. Isaiah 5:11 Ak vai, tiem, kas agri cēlušies skrien pēc stipra dzēriena, un kavējās līdz tumsai, kamēr vīns tos sakarsē! Isaiah 5:12 Un tur ir kokles un soma stabules, bungas un stabules un vīns viņu dzīrēs; bet Tā Kunga darbu tie neuzlūko, uz Viņa roku darbu tie nerauga. Isaiah 5:13 Tādēļ Mani ļaudis cietumā taps aizvesti no nejauši, un viņu cienīgie cietīs badu, un viņu dzīrenieki iztvīks no slāpēm. Isaiah 5:14 Tādēļ elle atpletusi savu rīkli un atdarījusi savu muti bez mēra, ka nogrimst (Jeruzālemes) greznums un viņas ļaužu drūzma, un viņas troksnis, un kas tur līksmojās. Isaiah 5:15 Tad ļaudis taps locīti un vīri pazemoti, un lepno acis taps pazemotas. Isaiah 5:16 Bet Tas Kungs Cebaot parādīsies augsts tiesā, un Dievs, tas svētais, parādīsies svēts taisnībā. Isaiah 5:17 Tad jēri (tur) barosies kā savās ganībās, un svešinieki noēdīs bagāto izpostītās vietas. Isaiah 5:18 Ak vai, tiem, kas netaisnību velk ar nelietības valgiem, un grēku kā ar ratu virvēm! Isaiah 5:19 Kas saka: Lai Viņš steidzās, lai Viņš drīz dara Savu darbu, ka mēs to redzam, un lai tuvojās un nāk tas padoms, kas Israēla Svētajam, ka mēs to manam. Isaiah 5:20 Ak vai, tiem, kas ļaunu saka labu esam un labu esam ļaunu, kas tumsību dara par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dara par saldu un saldu par rūgtu! Isaiah 5:21 Ak vai, tiem, kas gudri savās acīs un prātīgi pēc pašu prāta! Isaiah 5:22 Ak vai, tiem, kas varoņi uz vīna dzeršanu un spēka vīri uz stipru dzērienu. Isaiah 5:23 Kas dāvanu dēļ bezdievīgo attaisno un taisniem atrauj taisnību! Isaiah 5:24 Tādēļ tā kā uguns liesma aprij rugājus un kā svelmē siens sagrūst, tāpat būs viņu sakne kā prauli, un viņu ataugas izputēs kā putekļi, tādēļ ka tie atmet Tā Kunga Cebaot bauslību un nicina Israēla Svētaja vārdus. Isaiah 5:25 Tādēļ Tā Kunga dusmība iedegās pret Viņa ļaudīm, un Viņš izstiepj Savu roku pret tiem un tos sit, ka kalni dreb, un viņu miroņi ir kā dubļi ielas vidū. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Isaiah 5:26 Un Viņš paceļ karogu tiem pagāniem, kas tālu, un pasvilps kādam no zemes gala. Un redzi, ātri un steigšus tas nāk. Isaiah 5:27 Neviens nepiekūst un neklūp viņu starpā, neviens nesnauž nedz guļ, nedz viņa gurnu josta ir atraisīta, nedz viņa kurpju siksna sarauta. Isaiah 5:28 Viņa bultas ir asas un visi viņa stopi uzvilkti, viņa zirgu nagi tik cieti kā akmens, un viņu rati kā viesulis. Isaiah 5:29 Viņu rūkšana ir kā briesmīgām lauvām, un tie rūc kā jauni lauvas un tas kauc un satver laupījumu un aiznes, un glābēja nav. Isaiah 5:30 Un tas kauc pret viņiem tai diena, kā jūra kauc; kad zemi uzlūko, redzi, tā ir tumša, rīb un zib, tumši pār tiem arī debesis. Isaiah 6:0 Isaiah 6:1 Tanī gadā, kad ķēniņš Uzija nomira, tad es To Kungu redzēju sēžam uz augsta un uzcelta godības krēsla, un Viņa (drēbju) vīles piepildīja Dieva namu. Isaiah 6:2 Serafi stāvēja augšā ap viņu; ikvienam bija seši spārni; ar diviem tas apsedza savu vaigu, un ar diviem tas apsedza savas kājas, un ar diviem tas skrēja. Isaiah 6:3 Un tie cits uz citu saucu un sacīja: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaot, visa zeme ir pilna viņa godības! Isaiah 6:4 Un sliekšņa pamati trīcēja no tām saucēju balsīm, un tas nams tapa pilns dūmu. Isaiah 6:5 Tad es sacīju: Ak vai, man! Jo man jāiet bojā, jo es esmu vīrs nešķīstām lūpām un dzīvoju starp ļaudīm, kam nešķīstas lūpas; jo manas acis redzējušas to Ķēniņu, To Kungu Cebaot! Isaiah 6:6 Tad viens no tiem serafiem atskrēja pie manis, un viņa rokā bija degoša ogle, ko viņš ar stangām bija ņēmis no altāra. Isaiah 6:7 Un viņš ar to aizskāra manu muti un sacīja: redzi, šī tavas lūpas aizskārusi, tā tavs noziegums no tevis atņemts, un tavi grēki salīdzināti. Isaiah 6:8 Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: ko Es sūtīšu un kas mums ies? Tad es sacīju: redzi, še es esmu, sūti mani. Isaiah 6:9 Tad Viņš sacīja: ej un saki uz šiem ļaudīm: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, un redzēt redziet, bet neņemiet vērā. Isaiah 6:10 Apcietini šo ļaužu sirdi un dari viņu ausis biezas un apstulbo viņu acis, ka tie savām acīm neredz un savām ausīm nedzird un ar savu sirdi nesaprot un neatgriežas un netop dziedināti. Isaiah 6:11 Tad es sacīju: cik ilgi, Kungs? Un Viņš sacīja: līdz kamēr pilsētas būs izpostītas, ka vairs nav iedzīvotāja, un nami, ka vairs nav cilvēka, un zeme nopostīta par tuksnesi. Isaiah 6:12 Jo Tas Kungs cilvēkus aizdzīs tālu nost, un atstātu vietu būs daudz zemes vidū. Isaiah 6:13 Un ja tanī vēl desmitā tiesa paliks, tad tā atkal ies postā. Bet kā ozols un kā liepa, kam celms paliek, kad to nocērt, - svēts dzimums būs tas celms. Isaiah 7:0 Isaiah 7:1 Un notikās Ahaza, Jūda ķēniņa, dienās, - tas bija Uzijas dēla Jotama dēls, - ka Recins, Sīrijas ķēniņš, un Pekas, Remalijas dēls, Israēla ķēniņš, uz Jeruzālemi cēlās, pret viņu karot, bet karodami pret viņu tie nekā neiespēja. Isaiah 7:2 Un Dāvida namam teica un sacīja: Sīrieši apmetušies pret Efraīmu. Tad viņa sirds un viņa ļaužu sirds drebēja, tā kā meža koki dreb no vēja. Isaiah 7:3 Un Tas Kungs sacīja uz Jesaju: izej jel Ahazam pretī, tu un tavs dēls ŠearJašubs, augšēja dīķa grāvja galā, ceļmalā, pie vadmalnieku tīruma, Isaiah 7:4 Un saki uz viņu: sargies un esi klusu, nebīsties, un lai tava sirds nebaiļojās no šiem diviem kūpošiem prauliem, no Recina un Sīriešu un Remalijas dēla karstām dusmām. Isaiah 7:5 Tādēļ ka Sīrieši pret tevi ļaunu sadomājuši ar Efraīmu un Remalijas dēlu sacīdami: Isaiah 7:6 Celsimies pret Jūdu un izbiedēsim to un uzņemsim to un celsim tur Tabeala dēlu par ķēniņu; - Isaiah 7:7 Tā saka Tas Kungs Dievs: tas nenotiks un nebūs. Isaiah 7:8 Bet Damaskus būs Sīrijas galva, un Recins Damaskus galva, un vēl būs sešdesmit pieci gadi, tad Efraīms taps satriekts, ka vairs nebūs tauta. Isaiah 7:9 Un Samarija būs Efraīma galva, un Remalijas dēls Samarijas galva. Ja neticēsiet, tad nepastāvēsiet. Isaiah 7:10 Un Tas Kungs runāja vēl uz Ahazu un sacīja: Isaiah 7:11 Prasies kādu zīmi no Tā Kunga, sava Dieva, prasi to, vai dziļi dziļumā vai augsti augstumā! Isaiah 7:12 Tad Ahazs sacīja: es neprasīšu, es arī To Kungu nekārdināšu. Isaiah 7:13 Tad viņš sacīja: klausiet jel, jūs no Dāvida nama, vai tas jums vēl maz, kaitināt cilvēkus, ka nu arī kaitinājiet manu Dievu? Isaiah 7:14 Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jumprava būs grūta un dzemdēs dēlu un nosauks viņa vārdu Immanuel (Dievs ar mums). Isaiah 7:15 Sviestu un medu viņš ēdīs, kad viņš zin ļaunu atmest un labu uzņemt. Isaiah 7:16 Jo pirms tas puisītis zin ļaunu atmest un labu uzņemt, zeme būs izpostīta, no kuras diviem ķēniņiem tev bailes. Isaiah 7:17 Un Tas Kungs atvedīs pār tevi un pār taviem ļaudīm un pār tavu tēva namu dienas, kādas nav nākušas no tā brīža, kamēr Efraīms no Jūda ir atkāpies, proti Asīrijas ķēniņu. Isaiah 7:18 Jo tai dienā Tas Kungs pasvilps tām mušām, kas ir Ēģiptes upju galā, un to biti, kas Asīrijas zemē. Isaiah 7:19 Un tie nāks un apmetīsies visi dziļās ielejās un kalnu gravās un visos ērkšķu krūmos un visās ganībās. Isaiah 7:20 Tai dienā Tas Kungs ar derētu dzenamu nazi, kas viņpus upes, caur Asīrijas ķēniņu, nodzīs galvu un kāju matus, ir visu bārdu Viņš nodzīs. Isaiah 7:21 Un tai dienā cilvēks turēs kādu gotiņu un kādas divas aitiņas. Isaiah 7:22 Un tie tik daudz piena dos, ka tas sviestu ēdīs, jo ikkatrs, kas tai zemē atliks, tas ēdīs sviestu un medu. Isaiah 7:23 Un tai dienā notiks, ka ikkatrā vietā, kur bijuši tūkstoš vīna koki, kas maksāja tūkstoš sudraba gabalus, tur būs ērkšķi un krūmi, Isaiah 7:24 Ka ar bultām un stopiem tur būs jāiet, jo visa tā zeme būs ērkšķi un krūmi. Isaiah 7:25 Un uz visiem tiem kalniem, ko citkārt apkapāja ar kapļiem, tur tu neiesi, bīdamies no ērkšķiem un krūmiem, bet lieli lopi tur staigās, un sīki lopi tos mīdīs. Isaiah 8:0 Isaiah 8:1 Un Tas Kungs sacīja uz mani: ņem lielu galdu un raksti uz to ar cilvēka rakstu: „Māer šalal, kaš bas“ (laupījums steidzās, laupīšana nāk ātri). Isaiah 8:2 Un es sev ņēmu uzticamus lieciniekus, priesteri Ūriju, un Zakariju, Jebereķijas dēlu. Isaiah 8:3 Un es gāju pie tās pravietes, un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu. Un Tas Kungs sacīja: nosauc viņa vārdu: Māer šalal, kaš bas. Isaiah 8:4 Jo pirms tas zēns māk saukt: mans tēvs, mana māte! Tad Damaskus mantu un Samarijas laupījumu nesīs Asīrijas ķēniņa priekšā. Isaiah 8:5 Tas Kungs vēl runāja uz mani un sacīja: Isaiah 8:6 Tādēļ ka šie ļaudis nicina Šiloas ūdeni, kas lēniņām tek, un tiem ir prieks pie Recina un Remalijas dēla, Isaiah 8:7 Redzi, tad Tas Kungs pār tiem atvedīs stipro un vareno lielupes ūdeni, Asīrijas ķēniņu un visu viņa godību, un tas plūdīs pār visiem saviem krastiem un ies pār visām savām malām, Isaiah 8:8 Un tas ielauzīsies Jūdā un to pārplūdīs, un ies cauri un sniegsies līdz pat kaklam, un tas izstieps savus spārnus un piepildīs visu tavu zemi, Immanuel! Isaiah 8:9 Trakojiet, tautas, un topat satriektas! Ņemiet vērā, visi pasaules gali! Jožaties un topat satriekti, jožaties un topat satriekti! Isaiah 8:10 Izdomājiet padomu, bet tas iznīks, runājiet vārdu, bet tas nenotiks, jo ar mums ir Dievs (Immanuels.) Isaiah 8:11 Jo tā Tas Kungs uz mani runājis, mani satverdams ar Savu roku, un mani mācījis, nestaigāt šo ļaužu ceļu, un sacījis: Isaiah 8:12 Jums nebūs sacīt, „derība“ visur, kur šie ļaudis saka „derība“, un nebūs bīties, kur tie bīstas, nedz baiļoties. Isaiah 8:13 To Kungu Cebaot, to jums būs svētīt, un Viņš lai ir jūsu bijāšana, un Viņš lai ir jūsu bailība. Isaiah 8:14 Tad Viņš jums būs par svētumu, bet par pieduršanās akmeni un par piedauzīšanās klinti abiem Israēla namiem, par valgu un slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem. Isaiah 8:15 Un daudzi no tiem klups un kritīs un taps satriekti un savaldzināti un sagūstīti. Isaiah 8:16 Sasien to liecību, aizzieģelē to mācību iekš maniem mācekļiem, Isaiah 8:17 Un es ceru uz To Kungu, kas Savu vaigu apslēpis no Jēkaba nama, un es gaidu uz Viņu. Isaiah 8:18 Redzi, es un tie bērni, ko Tas Kungs man devis, par zīmēm un par brīnumiem iekš Israēla no Tā Kunga Cebaot, kas mājo Ciānas kalnā. Isaiah 8:19 Kad tie nu uz jums sacīs: vaicājiet tos pareģus un zīmju cienītājus, kas čirkst un čukst, (tad sakāt): vai ļaudīm nebūs vaicāt savu Dievu? Vai tad mirušus būs vaicāt priekš dzīviem? Isaiah 8:20 (Griežaties) Pie bauslības un liecības! Ja tie tā nerunās (saskaņā ar šo Vārdu), tad auseklis(gaisma) tiem neausīs. Isaiah 8:21 Bet tie ies apkārt, grūti apbēdināti un izsalkuši. Un kad būs izsalkuši, tad tie dusmosies un lādēs savu ķēniņu un savu dievu. Un kad tie skatās uz augšu, Isaiah 8:22 Vai uzlūko zemi, redzi, bēdas un tumsība; tie ir apstulboti bēdās un maldās tumsībā. Isaiah 9:0 Isaiah 9:1 Bet tumsība nepaliks, kur (tagad) bēdas; pirmajā laikā Viņš kaunā licis Zebulona zemi un Naftalus zemi, bet pastara laikā Viņš cels godā jūrmalu, AizJardāni un pagānu Galileju. Isaiah 9:2 Tie ļaudis, kas staigā tumsībā, redz lielu gaišumu; kas dzīvo nāves ēnas zemē, pār tiem spīd spožums. Isaiah 9:3 To tautu Tu esi vairojis; lielu prieku Tu tai esi devis; tie priecāsies Tavā priekšā, tā kā priecājās pļaujamā laikā, tā kā līksmojās laupījumu dalot. Isaiah 9:4 Jo viņu nastas jūgu un viņu muguras rīksti un viņu dzinēja dzenuli Tu esi salauzis kā Midijana laikā. Isaiah 9:5 Jo kurpes, autas uz kara troksni, un drēbes, apgānītas asinīm, taps sadedzinātas un no uguns aprītas. Isaiah 9:6 Jo viens bērns mums dzimis, viens dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs. Isaiah 9:7 Lai valdība top vairota, un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. Isaiah 9:8 Tas Kungs vienu vārdu ir sūtījis pie Jēkaba, un tas ir nolaidies pie Israēla. Isaiah 9:9 Un visi ļaudis to samanīs, Efraīms un Samarijas iedzīvotāji, kas lielībā un sirds lepnībā saka: Isaiah 9:10 Ķieģeļi gruvuši, bet ar cirstiem akmeņiem atkal uztaisīsim, meža vīģu koki ir nocirsti, bet viņu vietā stādīsim ciedru kokus. Isaiah 9:11 Jo Tas Kungs paaugstina Recina pretiniekus pār viņu un saskubina viņa ienaidniekus, Isaiah 9:12 Sīriešus no rītiem un Fīlistus no vakariem, ka tie Israēli ēd pilnā mutē. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Isaiah 9:13 Bet tie ļaudis negriežas pie Tā, kas tos sit, un nemeklē To Kungu Cebaot. Isaiah 9:14 Tādēļ Tas Kungs nocirtīs no Israēla galvu un asti, zaru un celmu vienā dienā. Isaiah 9:15 Vecaji un augstie ir tā galva, bet pravietis, kas melus māca, tā aste. Isaiah 9:16 Jo šo ļaužu vadoņi ir viltnieki, un kas no tiem top vadīti, tie iet bojā. Isaiah 9:17 Tādēļ Tas Kungs par viņu jaunekļiem nepriecāsies un neapžēlosies par viņu bāriņiem un atraitnēm, jo tie visi ir blēži un ļaundari, un ikviena mute runā blēņas. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Isaiah 9:18 Jo bezdievība deg kā uguns un aprij ērkšķus un dadžus un aizdedzina mežu biezumus un augsti dūmi paceļas gaisā. Isaiah 9:19 Jo caur Tā Kunga Cebaot bardzību zeme kvēlo, un ļaudis ir kā uguns barība, un viens otru nežēlo. Isaiah 9:20 Pa labo roku rij, un tomēr ir izsalkuši, un pa kreiso roku ēd, un tomēr nav paēduši, ikkatrs ēd sava elkoņa miesu, Isaiah 9:21 Manasus Efraīmu, un Efraīms Manasu, un abi kopā pret Jūdu. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Isaiah 10:0 Isaiah 10:1 Ak vai, tiem, kas ceļ netaisnus likumus, un tiem rakstītājiem, kas raksta grūtu tiesu, Isaiah 10:2 Ka nabagiem tiesu neizdod un tiesu laupa tiem bēdīgiem starp Maniem ļaudīm, ka atraitnes aplaupa un bāriņus posta! Isaiah 10:3 Bet ko jūs darīsiet piemeklēšanas dienā un tai postā, kas nāk no tālienes? Pie kā bēgsiet pēc palīdzības, un kur glabāsiet savu godību? Isaiah 10:4 Bet jūs locīsities starp gūstītiem un kritīsiet starp nokautiem. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Isaiah 10:5 Ak vai, Asuram! Tas ir Manas dusmības rīkste, un viņa rokā Manas bardzības zizlis. Isaiah 10:6 Es viņu sūtu pret viltīgiem ļaudīm un viņam pavēlu pret ļaudīm, par kuriem Es apskaities, lai viņš tos laupīdams laupa un postīdams posta, un tos samin kā dubļus uz ielām. Isaiah 10:7 Bet viņam tā nešķiet, un viņa sirds tā nedomā; jo viņš apņēmies izdeldēt un izsakņot daudz tautas. Isaiah 10:8 Jo viņš saka: vai mani virsnieki visi kopā nav ķēniņi? Isaiah 10:9 Vai Kalno nav kā Karķemis? Vai Hamata nav kā Arvada? Vai Samarija nav kā Damaskus? Isaiah 10:10 Tā kā mana roka dabūjusi tās elku dievu valstis, jebšu viņu dievekļu bija vairāk nekā to, kas Jeruzālemē un Samarijā, - Isaiah 10:11 Vai es nevarētu darīt pie Jeruzālemes un pie viņas elkiem tāpat, kā esmu darījis pie Samarijas un viņas elkiem? Isaiah 10:12 Bet kad Tas Kungs visu Savu darbu būs pabeidzis Ciānas kalnā un Jeruzālemē, tad (sacīs): Es piemeklēšu to sirds lepnības augli pie Asīrijas ķēniņa un viņa acu augsto greznību. Isaiah 10:13 Jo tas saka: caur savas rokas spēku es to esmu darījis un caur savu gudrību, jo es esmu prātīgs. Es esmu atņēmis tautu robežas un laupījis viņu mantas un kā varonis zemē gāzis valdniekus. Isaiah 10:14 Un mana roka atradusi tautu bagātību kā ligzdu, un es esmu sagrābis visu pasauli, kā sagrābj atstātas olas, un neviens nav bijis, kas spārnu būtu kustinājis vai muti atdarījis vai pīkstējis. Isaiah 10:15 Vai tad cirvis lai lielās pret to, kas ar to cērt? Jeb vai zāģis lai turas pretī tam, kas to velk! tā kā zizlis to turētu, kas viņu paceļ, tā kā rīkste to cilātu, kas nav koks! Isaiah 10:16 Tādēļ Tas Kungs Dievs Cebaot sūtīs diloni starp viņa (Asura) trekniem, un apakš viņa godības dedzin degs, kā uguns deg. Isaiah 10:17 Un Israēla gaišums būs uguns, un viņa Svētais būs liesma, kas sadedzinās un norīs viņa ērkšķus un dadžus vienā dienā. Isaiah 10:18 Un viņš aprīs viņa meža un viņa dārza godību, līdz ar dvēseli un miesu, un tas novārgs kā vārgulis. Isaiah 10:19 Un viņa meža atlikušie koki būs mazs pulciņš, ka zēns tos varētu sarakstīt. Isaiah 10:20 Tanī dienā Israēla atlikušie, un Jēkaba nama izglābtie nepaļausies vairs uz to, kas viņu sitis, bet uzticībā paļausies uz To Kungu, to Svēto iekš Israēla. Isaiah 10:21 Tie atlikušie atgriezīsies, Jēkaba atlikušie, pie tā visuvarenā Dieva. Isaiah 10:22 Jo jebšu tavi ļaudis, Israēl, ir kā jūras smiltis, tomēr (tikai) viņu atlikums atgriezīsies. Jo gals ir nospriests pilnīgā taisnībā. Isaiah 10:23 Jo Tas Kungs Dievs Cebaot nolikto gala spriedumu izdarīs pa visu zemes virsu. Isaiah 10:24 Tāpēc Tas Kungs Dievs Cebaot saka tā: Mani ļaudis, kas dzīvojat Ciānā, nebīstaties no Asura, kad tas jūs sit ar rīksti, un savu zizli paceļ pret jums, kā notika Ēģiptē. Isaiah 10:25 Jo vēl mazs brīdis, tad dusmība būs pagalam, un Mana bardzība tos izdeldēs. Isaiah 10:26 Jo Tas Kungs Cebaot pacels pātagu pret to, kā Viņš sita Midijanu pie Horeba kalna, un Ciņa zizlis ir pār jūru un viņš to paceļ kā Ēģiptes zemē. Isaiah 10:27 Un tai dienā viņa nasta atstāsies no tava kamieša un viņa jūgs no tava kakla, un tas jūgs šķīdīs no treknuma. Isaiah 10:28 Tas nāk uz Ajatu, tas iet caur Migronu, Mikmasā tas atstāj savas lietas. Isaiah 10:29 Tie iet caur šaurumu, Ģebā tie paliek par nakti, Rāma dreb, Saula Ģibeja bēg. Isaiah 10:30 Kliedz stiprā balsī, Galima meita! Klausies, Laīša! nabaga Anatota! Isaiah 10:31 Madmena bēg, Ģebimas iedzīvotāji glābjās. Isaiah 10:32 Vēl šodien tas apmetīsies Nobā, pacels roku pret Ciānas meitas kalnu, pret Jeruzālemes pakalnu. Isaiah 10:33 Redzi, Tas Kungs Dievs Cebaot nokapā tos zarus ar briesmīgu varu, un tie, kas ir augsti augumā, top nocirsti, un tie lielie pazemoti. Isaiah 10:34 Un Viņš nocērt ar dzelzi biezos meža krūmus, un Lībanus krīt caur vareno. Isaiah 11:0 Isaiah 11:1 Un atvase nāks no Isajus celma, un zars no viņa saknēm nesīs augļus. Isaiah 11:2 Un uz Tā dusēs Tā Kunga Gars, gudrības un saprašanas Gars, padoma un stipruma Gars, atzīšanas un Dieva bijāšanas Gars. Isaiah 11:3 Un salda smarža Viņam ir Tā Kunga bijāšana. Un Viņš netiesās pēc tam, ko Viņa acis redz, un nesodīs pēc tam, ko Viņa ausis dzird. Isaiah 11:4 Bet Viņš tiesās nabagus ar taisnību un spriedīs pazemīgiem tai zemē pēc patiesības un sitīs zemi ar Savas mutes zizli un nokaus bezdievīgo ar Savu lūpu dvašu. Isaiah 11:5 Jo taisnība būs josta ap Viņa gurniem, un patiesība būs josta ap Viņa īkstīm. Isaiah 11:6 Un vilks mājos pie jēra, un pardelis(pantēra) apgulsies pie kazlēna. Un teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs puisēns tos ganīs. Isaiah 11:7 Govs un lāču māte būs kopā ganos, un viņu bērni gulsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Isaiah 11:8 Un zīdāms bērns priecāsies pie odzes cauruma, un no krūts atšķirts bāzīs savu roku pūķa alā. Isaiah 11:9 Ļauna nekur vairs nedarīs nedz noziegsies visā Manā svētā kalnā; jo zeme ir pilna Tā Kunga atzīšanas, tā kā ūdens apklāj jūras dibenu. Isaiah 11:10 Un notiks tai dienā: pagāni vaicās pēc Isajus saknes, kas tautām stāv par karogu, un viņa dusas vieta būs godība. Isaiah 11:11 Un notiks tai dienā: Tas Kungs otram kārtam atkal izstieps Savu roku, sadabūt Savu ļaužu atlikušos, kas būs atlikuši no Asura un no Ēģiptes un no Patrus un Moru zemes un no Elama un no Sineāra un no Hamata un no jūras salām. Isaiah 11:12 Un Viņš uzcels karogu pagāniem un sapulcēs Israēla aizdzītos un Jūda izkaisītos no visiem četriem zemes stūriem. Isaiah 11:13 Un Efraīma skaudība mitēsies, un Jūda pretinieki taps izdeldēti; Efraīms neapskaudīs Jūdu, un Jūda nespaidīs Efraīmu. Isaiah 11:14 Un tie skries Fīlistiem uz pleciem pret vakara pusi, tie kopā aplaupīs tos iedzīvotājus pret rītiem, pret Edomu un Moabu tie izstieps savu roku, un Amona bērni tiem būs paklausīgi. Isaiah 11:15 Un Tas Kungs izdeldēs Ēģiptes jūras mēli un cilās Savu roku pret lielupi Savā karstā dusmībā, un to sasitīs septiņās upītēs, ka ar kurpēm varēs iet cauri. Isaiah 11:16 Un staigājams ceļš būs Viņa ļaužu atlikušiem, kas būs atlikuši no Asura, tā kā Israēlim notika tai dienā, kad izgāja no Ēģiptes zemes. Isaiah 12:0 Isaiah 12:1 Un tai dienā tu sacīsi: es Tev pateicos, Kungs, ka Tu dusmīgs bijis uz mani, un Tava dusmība ir novērsusies, un Tu mani iepriecini. Isaiah 12:2 Redzi, Dievs ir mana pestīšana, es cerēšu un nebīšos, jo Tas Kungs Dievs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, un Viņš man ir par pestīšanu. Isaiah 12:3 Un ar prieku jūs smelsiet ūdeni no pestīšanas avotiem Isaiah 12:4 Un sacīsiet tai dienā: pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, dariet zināmus Viņa darbus starp tautām, pieminiet, ka Viņa vārds ir paaugstināts. Isaiah 12:5 Dziedājiet Tam Kungam, jo Viņš ir darījis augsti teicamas lietas, lai tas tiek zināms pa visām zemēm. Isaiah 12:6 Gavilē un slavē, Ciānas iedzīvotāja, jo Israēla Svētais ir liels tavā vidū. Isaiah 13:0 Isaiah 13:1 Spriedums par Bābeli, ko Jesaja, Amoca dēls, redzējis. Isaiah 13:2 Izceļat karogu augstā kalnā, paceļat balsi, metat ar roku, lai ieiet pa valdnieku vārtiem. Isaiah 13:3 Es esmu pavēlējis Saviem svētītiem, arī Savus stipros aicinājis uz Savu dusmību, tos, kas priecājās par Manu godību. Isaiah 13:4 Ļaužu troksnis ir kalnos, kā no lielas tautas, trokšņa skaņa no sapulcinātu tautu valstīm. Tas Kungs Cebaot pārlūko karaspēku. Isaiah 13:5 Tie nāk no tālas zemes, no pasaules gala, Tas Kungs ar Savas dusmības rīkiem, postīt visu zemi. Isaiah 13:6 Kauciet, jo Tā Kunga diena ir tuvu, viņa nāk kā posts no tā Visuvarenā. Isaiah 13:7 Tādēļ visas rokas būs nogurušas, un visu cilvēku sirdis izkusīs. Isaiah 13:8 Un tie iztrūcināsies, mokas un bēdas tos sagrābs, tiem būs sāpes, kā sievai, kas dzemdē; tie skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Isaiah 13:9 Redzi, Tā Kunga diena nāk briesmīga, ar dusmām un ar karstu bardzību, un dara zemi par tuksnesi un izdeldē grēciniekus no viņas nost. Isaiah 13:10 Jo debess zvaigznes un viņas spīdumi nedos savu gaismu, saule uzlecot aptumšosies, un mēnesis neļaus spīdēt savam gaišumam. Isaiah 13:11 Jo Es piemeklēšu bezdievību pie pasaules, un viņu netaisnību pie ļauniem, Es iznīcināšu lepniem lielību un nogāzīšu vareniem greznību, Isaiah 13:12 Ka vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofira dārgumi. Isaiah 13:13 Tāpēc es darīšu debesi drebam, un zeme taps kustināta no savas vietas, caur Tā Kunga Cebaot bardzību un caur viņa karstās dusmības dienu. Isaiah 13:14 Un tie būs kā izbiedināta stirna un kā avis, ko neviens nesapulcina; ikviens griezīsies pie savas tautas, un ikviens bēgs uz savu zemi. Isaiah 13:15 Ikvienu, ko atradīs, nodurs, un ikviens, ko gūstīs, kritīs caur zobenu. Isaiah 13:16 Un viņu bērniņi taps satriekti priekš viņu acīm, viņu nami taps nopostīti, un viņu sievas piesmietas. Isaiah 13:17 Redzi, Es pamodināšu pret tiem Mēdiešus, kas sudrabu necienī un zelta nekāro Isaiah 13:18 Un tie nošaudīs jaunekļus ar stopiem un nežēlos bērnus mātes miesās, bērnus viņu acis nesaudzēs. Isaiah 13:19 Un Bābele, valstu glītums, Kaldeju skaistums un lepnums, būs tā kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis. Isaiah 13:20 Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tur neviens nemājos līdz radu radiem, Arābi tur neapmetīsies, gani tur neganīs. Isaiah 13:21 Bet tuksneša zvēri tur mitīs, un viņu namos mājos pūces pa pulkiem, un tur dzīvos strausi un jodi tur lēkās. Isaiah 13:22 Un vilki kauks cits pret citu viņas atstātos namos, un pūķi tanīs lepnās pilīs. Un viņas laiks jau tuvu nācis, un viņas dienas nekavēsies. Isaiah 14:0 Isaiah 14:1 Jo Tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Israēli un tos pārvedīs savā zemē. Un svešinieki ar tiem biedrosies un pieķersies Jēkaba namam. Isaiah 14:2 Un tautas tos ņems un vadīs uz viņu vietām, un Israēla nams Tā Kunga zemē tos iemantos par kalpiem un kalponēm, un tie tos turēs cietumā, kas viņus bija cietumā turējuši, un valdīs par saviem dzinējiem. Isaiah 14:3 Un notiks tai dienā, kad Tas Kungs tev dusu dos no tavām sāpēm un no tavām izbailēm un no tās grūtās kalpošanas, ar ko tie tevi kalpinājuši, Isaiah 14:4 Tad tu šo dziesmu dziedāsi pret Bābeles ķēniņu un sacīsi: Kā tas dzinējs pagalam! Kā tie spaidi pagalam! Isaiah 14:5 Tas Kungs bezdievīgiem salauzis zizli, valdītājiem rīksti, Isaiah 14:6 Kas ļaudis briesmīgi mocīja ar mokām bez mitēšanās, kas ar bardzību valdīja pār tautām, ar spaidīšanu bez gala. Isaiah 14:7 Visa zeme dus un atpūšas, tā skanēt skan no gavilēšanas. Isaiah 14:8 Un priedes priecājās par tevi un ciedru koki uz Lībanus (un saka): kamēr tu guli pie zemes, neviens nenāk, mūs nocirst. Isaiah 14:9 Elle apakšā tevis dēļ rīb, tev pretim ejot; kad tu nāci, viņa tevis dēļ uzmodina mirušos, visus zemes lielkungus, viņa visiem tautu ķēniņiem liek celties no krēsliem. Isaiah 14:10 Tie visi runā un saka uz tevi: arī tu esi palicis bez spēka tā kā mēs, tu mums palicis līdzīgs. Isaiah 14:11 Tava greznība nogrimusi ellē un tavu kokļu skaņa; kodes būs tavas cisas, un tārpi tavs apsegs. Isaiah 14:12 Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nocirsts zemē, kas tautas pārvarēji? Isaiah 14:13 Un tu sacīji savā sirdī: es uzkāpšu debesīs, es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm, es apsēdīšos uz saiešanas kalna ziemeļu galā, Isaiah 14:14 Es uzkāpšu padebešu kalnos, tam Visuaugstajam es līdzināšos. Isaiah 14:15 Tiešām, ellē tu esi nogāzts, pašā bedres dziļumā. Isaiah 14:16 Kas tevi redz, tie uz tevi skatās un tevi aplūko: vai šis tas vīrs, kas zemi kustināja un darīja valstis drebam. Isaiah 14:17 Kas pasauli pārvērta par tuksnesi un viņas pilsētas postīja, kas viņas ļaudis no cietuma neatlaida mājās? Isaiah 14:18 Visi tautu ķēniņi, tie visi guļ zemē ar godu, ikviens savā namā. Isaiah 14:19 Bet tu esi tālu atmests no sava kapa, kā nieka žagars, apklāts ar nokautiem, zobena nodurtiem, kas grimst akmeņu bedrē, - tā kā samīta maita. Isaiah 14:20 Ar viņiem kopā tu nebūsi kapā; jo savu zemi tu esi postījis un nokāvis savus ļaudis; ļauna darītāju dzimums netiks pieminēts mūžīgi. Isaiah 14:21 Taisāties kaut viņa bērnus viņu tēvu nozieguma dēļ, ka tie neceļas un zemi neiemanto un nepiepilda pasauli ar pilsētām. Isaiah 14:22 Jo Es celšos pret tiem, saka Tas Kungs Cebaot, un izdeldēšu no Bābeles vārdu un dzimumu un bērnu un bērna bērnu, saka Tas Kungs. Isaiah 14:23 Un Es to došu par īpašumu ežiem un par ūdens purvu, un Es tos izmēzīšu ar izdeldēšanas slotu, saka Tas Kungs Cebaot. Isaiah 14:24 Tas Kungs Cebaot ir zvērējis un sacījis: tiešām, kā Es esmu nodomājis, tā notiks, un kā Es esmu nospriedis, tā būs, Isaiah 14:25 Ka Es Asuru satriekšu Savā zemē, un uz Saviem kalniem viņu samīdīšu, ka viņa jūgs no tiem top atņemts un viņa nasta zūd no viņu pleciem. Isaiah 14:26 Šis ir tas padoms, kas nospriests pār visu zemi, un šī ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām. Isaiah 14:27 Jo Tas Kungs Cebaot to nodomājis; kas to iznīcinās? Un Viņa roka ir izstiepta, kas to novērsīs? Isaiah 14:28 Tai gadā, kad ķēniņš Ahazs nomira, notika šis spriedums: Isaiah 14:29 Nepriecājies, visa Fīlistu zeme, ka tā rīkste salauzta, kas tevi sita. Jo no čūskas saknes nāk odze, un viņas auglis būs spārnains pūķis. Isaiah 14:30 Jo visupēdīgie nabagi baudīs pilnību, un tukšinieki apgulsies ar mieru. Bet tavu sakni Es nokaušu caur badu, un tavus atlikušos viņš kaus zemē. Isaiah 14:31 Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Izkūsti, visa Fīlistu zeme! Jo no ziemeļa puses nāk dūmi, un neviens no viņa pulkiem nenoklīst. Isaiah 14:32 Un ko tad atbildēs tautu vēstnešiem? Ka Tas Kungs Ciānu stiprinājis un Viņa ļaužu bēdīgie tur atrod patvērumu. Isaiah 15:0 Isaiah 15:1 Spriedums par Moabu. Moaba Ara pa nakti postīta, izdeldēta! Tiešām, Moaba Ķire pa nakti postīta, izdeldēta. Isaiah 15:2 Uz Baītu un Dibonu, uz elku kalniem iet raudāt; uz Nebus un uz Medbas Moabs kauc. Visas viņu galvas ir nodzītas plikas un visiem bārda nogriezta. Isaiah 15:3 Savās ielās tie iet apjozušies ar maisiem, pa saviem jumtiem un ceļiem visi kauc un plūst asarās. Isaiah 15:4 Hešbona un Eleale brēc, viņas balss top dzirdēta līdz Jācai. Tādēļ vaid paši Moaba apbruņotie, dvēsele viņam trīc. Isaiah 15:5 Mana sirds brēc par Moabu; viņa bēgļi bēg līdz Coārai, līdz EglatŠilišijai; jo uz Luķitu kāpj ar raudāšanu, un ceļā pret Horonaīm kliedz par izpostīšanu. Isaiah 15:6 Jo Nimrim ūdeņi izsīkuši; jo zāle nokaltusi, zaļums iznīcis, nekas vairs nezeļ. Isaiah 15:7 Tāpēc to krājumu, ko sakrājuši, un ko glabājuši, to tie ved pār kārklu upi. Isaiah 15:8 Jo brēkšana iet pa Moaba robežām, viņa kaukšana līdz Eglaīm, viņa kaukšana līdz Elim akai. Isaiah 15:9 Jo Dimonas ūdeņi ir pilni asiņu. Jo vēl vairāk Es uzlikšu Dimonai, lauvu tiem, kas Moabā izglābušies un tai zemē atlikuši. Isaiah 16:0 Isaiah 16:1 Sūtait jērus zemes valdītājam no Zelas pa tuksnesi uz Ciānas meitas kalnu. Isaiah 16:2 Jo kā putni no ligzdas izdzīti skraida, tā būs Moaba meitas pie Arnonas pārceļamām vietām. Isaiah 16:3 Dodiet padomu, nesiet tiesu, dariet pavēni pašā dienas vidū kā naktī; apslēp izdzītos, nedari bēdzēju zināmu! Isaiah 16:4 Lai mani izdzītie tavā starpā piemīt, Moab, esi tu viņiem par patvērumu no postītāja! Jo spaidītājam nāks gals, postīšana beigsies, saminēji no zemes taps izdeldēti. Isaiah 16:5 Un goda krēsls ir stiprināts caur žēlastību, un uz tā sēž ar patiesību Dāvida dzīvoklī tas, kas tiesu spriež un tiesu kopj un prot taisnību. Isaiah 16:6 Moaba lepnību esam dzirdējuši, ka tas ļoti lepns, viņa augstprātību un lepnību un viņa pārgalvību un viņa tukšo lielību. Isaiah 16:7 Tādēļ Moabs kauks par Moabu, visi kopā kauks; par Ķirarezetes pamatiem jūs nopūtīsieties, tie pavisam salauzīti. Isaiah 16:8 Jo Hešbonas druvas postītas, arī Sibmas vīna koks - tautu valdnieki saminuši viņa brangos stādus, tie sniedzās līdz Jaēzerai un stiepās pa tuksnesi, viņa zari izplētās un cēlās pār jūru. Isaiah 16:9 Tāpēc es gauži raudu kā Jaēzera par Sibmas vīna koku; es tevi slacināju ar savām asarām, Hešbona un Eleale; jo pār taviem vasaras augļiem un pār tavu pļaušanu nākusi kara kliegšana. Isaiah 16:10 Tā ka prieks un līksmība atņemti no dārziem, un vīna kalnos nedzied un negavilē. Vīna spiedējs vīna nemin vīna spaidā, prieka dziesmām esmu licis mitēties. Isaiah 16:11 Tāpēc manas iekšas trīc par Moabu kā kokle un mana sirds par Ķirarezeti. Isaiah 16:12 Un notiks, kad Moabs rādīsies un nomocīsies elku kalnā un ies pielūgt savā svētā vietā, tad viņš nespēs nenieka. Isaiah 16:13 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs ir runājis pret Moabu sen laiku. Isaiah 16:14 Bet nu Tas Kungs runā un saka: pa trim gadiem, kādi ir algādža gadi, Moaba godība taps kaunā ar visu lielo ļaužu pulku, un kas atliek, to būs gauži maz, ne daudz. Isaiah 17:0 Isaiah 17:1 Spriedums par Damasku: Redzi, Damaska taps nomesta, ka vairs nav pilsēta, bet sagruvusi akmeņu kopa. Isaiah 17:2 Aroēra pilsētas būs atstātas ganāmiem pulkiem; tie tur apmetīsies un neviens tos neizbiedēs. Isaiah 17:3 Un stiprums zudīs no Efraīma un valdīšana no Damaskas, un kas no Sīriešiem atlikuši, tie būs kā Israēla bērnu godība, saka Tas Kungs Cebaot. Isaiah 17:4 Un notiks tai dienā, ka Jēkaba godība ies mazumā, un viņa treknā miesa izdils. Isaiah 17:5 Jo tā būs, kā pļāvējs sakampj labību, un viņa roka pļauj vārpas, un būs, kā kad vārpas lasa Refaīm ielejā. Isaiah 17:6 Tomēr atlikums tur atliksies, kā pie eļļas koka, kad to nokrata, kādas divas trīs ogas pašā koka galā, un kādas četras piecas pie viņa auglīgiem zariem, saka Tas Kungs, Israēla Dievs. Isaiah 17:7 Tanī dienā cilvēks skatīsies uz savu Radītāju, un viņa acis raudzīsies uz to Svēto iekš Israēla. Isaiah 17:8 Un neskatīsies uz tiem altāriem, ko paša rokas cēlušas, un neraudzīsies uz to, ko viņa pirksti ir taisījuši, nedz uz tām Ašerām nedz uz tiem saules stabiem. Isaiah 17:9 Tanī dienā viņa stiprās pilsētas būs kā mežos un kalnos sagruvušas pilis, ko tie atstājuši, no Israēla bērniem bēgdami, un būs posts. Isaiah 17:10 Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi pieminējis sava patvēruma klinti. Isaiah 17:11 Tādēļ tu gan stādīji skaistus dārzus un apstādīji ar svešas zemes stādiem. Tai dienā, kad tu tos stādīji, tu tos gan apkopi, un strādāji, ka tavam sējumam agri bija jāzied, bet tas pļaujamais iznīks bēdu laikā un nāves skumjās. Isaiah 17:12 Vai, lielu tautu rūkšana, kas kauc, kā jūra kauc, un ļaužu pulku troksnis, kas rūc, kā vareni ūdeņi krāc. Isaiah 17:13 Tautas rūc, kā lieli ūdeņi krāc, bet Viņš to aprāj, un tas bēg tālu nost un top dzenāts kā pelus pa kalniem no vēja, kā putekļi no viesuļa. Isaiah 17:14 Vakara laikā, - redzi, briesmas; pirms gaisma aust, pagalam! Šī ir tā alga mūsu laupītājiem, un tā tiesa mūsu postītājiem. Isaiah 18:0 Isaiah 18:1 Ak vai, zeme, kur spārni žvingst, viņpus Kūsa upēm; Isaiah 18:2 Tā sūta vēstnešus pār jūru un niedru laivās pār ūdeņiem. Ejat, jūs čaklie vēstneši, pie tautas, kas bijājama tālu tālu, pie tautas, kas pavēlētāja un saminēja, kam upes zemi dala. Isaiah 18:3 Visi jūs pasaules iedzīvotāji un jūs ļaudis virs zemes, kad karogs taps izcelts kalnos, tad redziet, un kad trumete skanēs, tad dzirdiet! Isaiah 18:4 Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: “Es turēšos klusu un skatīšos no Sava mājokļa, kā karstums spiež saulei spīdot un padebesis raso pļaujama laika karstumā.” Isaiah 18:5 Jo priekš pašas pļaujas, kad ziedi noziedējuši un kad no ziediem ķekari jau ietekās, tad Viņš stīgas nogriezīs ar dārza nazi un zarus atņems un nokapās. Isaiah 18:6 Tie visi taps atstāti kalnu ērgļiem un zemes zvēriem, un tie ērgļi tur paliek pa vasaru un visi zemes zvēri tur mīt pa ziemu. Isaiah 18:7 Tanī laikā Tam Kungam Cebaot nesīs dāvanas no tās tautas, kas lielu slaiku augumu, un no tās tautas, kas bijājama tālu tālu, no tās tautas, kas pavēlētāja un saminēja, kam upes zemi dala, uz to vietu, kur Tā Kunga Cebaot vārds, uz Ciānas kalnu. Isaiah 19:0 Isaiah 19:1 Spriedums par Ēģipti. Redzi, Tas Kungs brauc uz viegla padebeša un nāk uz Ēģiptes zemi; un Ēģiptes elkadievi dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirds iekš tiem izkūst. Isaiah 19:2 Jo Es sarīdinu Ēģipti pret Ēģipti, ka tie karos ikkatrs pret savu brāli, un ikkatrs pret savu tuvāko, pilsēta pret pilsētu, valsts pret valsti. Isaiah 19:3 Un ēģiptiešu prāts panīks viņu sirdī, un viņu padomu Es iznīcināšu; tad tie vaicās savus dievekļus un tos vārdotājus un zīlniekus un zīmju cienītājus. Isaiah 19:4 Un Es Ēģipti nodošu bargu kungu rokā, un briesmīgam ķēniņam būs pār tiem valdīt, saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Isaiah 19:5 Un ūdens izžūs jūrā, un tā upe izsīks un izžūs. Isaiah 19:6 Un strauti smirdēs, Ēģiptes grāvji paliks sekli un sausi, niedres un ašķi(meldri) savītīs. Isaiah 19:7 Upes līči, upes malas un viss sējums pie upes savītīs, izputēs un izzudīs. Isaiah 19:8 Un zvejnieki žēlosies un visi bēdāsies un vaidēs, kas makšķeri met upē, un kas tīklu met ūdenī. Isaiah 19:9 Un kaunā paliks, kas smalkas dzijas vērpj un kas baltas drānas auž. Isaiah 19:10 Un zemes pīlāri būs satriekti, un visi algādži apbēdināti. Isaiah 19:11 Tīri ģeķi ir Coana virsnieki, Faraona gudrie padoma devēji; padoms ir palicis par ģeķību. Kā jūs varat sacīt uz Faraonu: es esmu gudru ļaužu dēls, vecu ķēniņu dēls. Isaiah 19:12 Kur nu ir tavi gudrie? Lai tie tev dara zināmu, ka tu atzīsti, ko Tas Kungs Cebaot nodomājis par Ēģipti. Isaiah 19:13 Coana virsnieki ir palikuši par ģeķiem, Nofas virsnieki pievīlās un Ēģipti paved uz maldīšanos viņas cilšu galvas. Isaiah 19:14 Tas Kungs pār viņiem izlējis maldu garu, ka tie apmāna ēģiptiešus visā viņu darīšanā, un šie kā piedzērušies vārtās savos vēmekļos. Isaiah 19:15 Un tad ēģiptiešiem nekāds darbs neizdosies, ne galvai, ne astei, ne celmam, ne zaram. Isaiah 19:16 Tai dienā ēģiptieši būs kā sievas un bēdāsies un baiļosies no Tā Kunga Cebaot paceltās rokas, ko Viņš pret tiem paceļ. Isaiah 19:17 Un Jūda zeme būs Ēģiptei par briesmām; kas viņu pieminēs, tas baiļosies no Tā Kunga Cebaot padoma, ko Viņš pret tiem nodomājis. Isaiah 19:18 Tai dienā piecas pilsētas Ēģiptes zemē runās Kanaāna valodu un zvērēs Tam Kungam Cebaot; vienu sauks Irhāeres (saules pilsēta, vai posta pilsēta). Isaiah 19:19 Tai dienā Tam Kungam būs altāris Ēģiptes vidū un piemiņas stabs pie viņas robežām priekš Tā Kunga. Isaiah 19:20 Un tas būs Tam Kungam Cebaot par zīmi un par liecību Ēģiptes zemē; kad tie brēks uz To Kungu apspiedēju dēļ, tad Viņš tiem sūtīs pestītāju un aizstāvētāju, kas tos atpestīs. Isaiah 19:21 Un Tas Kungs Sevi darīs zināmu Ēģiptei, un Ēģipte tai dienā To Kungu atzīs un Viņam kalpos ar kaujamiem un ēdamiem upuriem un Tam Kungam solīs solījumus un tos nomaksās. Isaiah 19:22 Un Tas Kungs sitīs Ēģipti, Viņš to sitīs un dziedinās, un tie atgriezīsies pie Tā Kunga, un Viņš no tiem ļausies pielūgties un tos dziedinās. Isaiah 19:23 Tai dienā būs liels ceļš no Ēģiptes uz Asīriju, un Asīrija ies uz Ēģipti un Ēģipte uz Asīriju, un Ēģipte līdz ar Asīriju kalpos (Tam Kungam.) Isaiah 19:24 Tai dienā Israēls būs tas trešais ar Ēģipti un Asīriju, par svētību virs zemes. Isaiah 19:25 Jo Tas Kungs Cebaot tos svētīs sacīdams: svētīti lai ir Mani ļaudis, Ēģipte un Asurs, Manu roku darbs, un Israēls, Mana mantība. Isaiah 20:0 Isaiah 20:1 Tanī gadā, kad Tartans gāja uz Ašdodu, Asīrijas ķēniņa Zargona sūtīts, un karoja pret Ašdodu un to uzņēma,- Isaiah 20:2 Tai laikā Tas Kungs runāja caur Jesaju, Amoca dēlu, sacīdams: ej un atraisi to maisu no saviem gurniem, un novelc savas kurpes no savām kājām. Un viņš tā darīja un staigāja pliks un basām kājām. Isaiah 20:3 Tad Tas Kungs sacīja: tā kā Mans kalps Jesaja staigā pliks un basām kājām, trīs gadus par zīmi un priekšzīmi Ēģiptei un Moru zemei, - Isaiah 20:4 Tā Asīrijas ķēniņš aizvedīs Ēģiptes cietumniekus un Moru ļaužu aizdzītos, jaunus un vecus, plikus un basām kājām, ar atsegtu pakaļu Ēģiptei par kaunu. Isaiah 20:5 Un iztrūcināsies un kaunēsies Moru ļaužu dēļ, uz ko paļāvās, un Ēģiptes dēļ ar ko lielījās. Isaiah 20:6 Un šīs jūrmalas ļaudis sacīs tai dienā: redzi, vai šis ir mūsu patvērums, kurp mēs skrējām pēc palīga, ka tiktu izglābti no Asīrijas ķēniņa? Kā nu mēs izglābsimies? Isaiah 21:0 Isaiah 21:1 Spriedums par jūras tuksnesi. Tā kā aukas no dienvidiem(Negebas), kas visu apgāž, tā nāks no tuksneša, no briesmīgas zemes. Isaiah 21:2 Grūta parādīšana man darīta zināma. Laupītājs laupa, postītājs posta. Nāc šurp, Elam, apstāj, Medija! Visām nopūtām par tiem es darīšu galu. Isaiah 21:3 Tādēļ mani gurni dreb, raizes mani sagrābušas, kā dzemdētājas raizes. Es lokos, ka vairs nedzirdu, un iztrūcinājos, ka vairs neredzu. Isaiah 21:4 Mana sirds trīc, izbailes mani iztrūcina, mīļā nakts tumsa man palikusi par biedēkli. Isaiah 21:5 Sataisi galdu, nostādi vaktis, ēd, dzer! Ceļaties, virsnieki, svaidat bruņas. Isaiah 21:6 Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: ej, nostādi vaktnieku, lai tas stāsta, ko redz. Isaiah 21:7 Un viņš redzēja ratus, jātniekus pa pāriem, ēzeļu pulku, kamieļu pulku, un viņš klausīdamies klausījās it uzmanīgi, Isaiah 21:8 Un sauca ar lauvas balsi: Kungs, es stāvu uz vakts torņa visu cauru dienu un vaktēdams vaktēju caurām naktīm. Isaiah 21:9 Redzi, tur nāk rati ar vīriem un jātnieki pa pāriem. Tad viņš atbildēja un sacīja: kritusi, kritusi Bābele, un visi viņas dievekļu tēli ir sadauzīti pie zemes. Isaiah 21:10 Ak tu mans izkultais, tu mana klona labībiņa! Ko es esmu dzirdējis no Tā Kunga Cebaot, Israēla Dieva, to jums esmu pasludinājis. Isaiah 21:11 Spriedums par Dumu: uz mani sauc no Seīra: sargs, cik gara vēl nakts? Sargs, cik gara vēl nakts? Isaiah 21:12 Tas sargs saka: rīts nāk un atkal nakts. Ja gribat vaicāt, vaicājiet! Atgriežaties, nāciet! Isaiah 21:13 Spriedums par Arābiju: Arābijas tuksnešos paliekat par nakti, jūs Dedana ceļa vīri. Isaiah 21:14 Nāciet izslāpušiem pretī ar ūdeni, jūs Temas zemes iedzīvotāji, pasniedziet maizi bēdzējiem. Isaiah 21:15 Jo tie bēg no zobena, no izvilkta zobena un no uzvilkta stopa un no briesmīgas kaujas. Isaiah 21:16 Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: gada laikā, kādi ir algādža gadi, tad beigsies visa Ķedara godība. Isaiah 21:17 Un strēlnieku atlikums no tiem vareniem Ķedara bērniem būs mazums; jo Tas Kungs, Israēla Dievs, to ir runājis. Isaiah 22:0 Isaiah 22:1 Spriedums par parādīšanas ieleju. Kas tev ir, ka jūs visi kāpiet uz jumtiem? Isaiah 22:2 Tu biji trokšņa pilna, ļaužu pilna pilsēta, līksma pils. Tavi nokautie nav ar zobenu nokauti nedz karā krituši. Isaiah 22:3 Visi tavi virsnieki kopā bēguši, bez stopiem tie ir gūstīti, visi, kas pie tevis top atrasti, ir sasieti, tie tālu bēguši. Isaiah 22:4 Tādēļ es saku: Atstājaties nost no manis, lai es gauži raudu, nepūlējaties, mani iepriecināt par manas tautas nopostīšanu. Isaiah 22:5 Jo tā ir trokšņa un posta un jukas diena no Tā Kunga Dieva Cebaot parādīšanas ielejā, kur mūri grūst, un brēkšana atskan kalnos. Isaiah 22:6 Jo Elams nes bultu maku, tur ir vīri uz ratiem, tur ir jātnieki, un Ķire nāk ar spožām priekšturamām bruņām. Isaiah 22:7 Un tavas jaukās ielejas būs pilnas ratu, un jātnieki apmetīsies pret vārtiem. Isaiah 22:8 Viņš atsegs apsegu no Jūda, un tai dienā tu lūkosi pēc tām bruņām ciedru koku namā. Isaiah 22:9 Un jūs redzat Dāvida pilsētas plaisas esam daudz, un jūs krājat lejas dīķa ūdeni. Isaiah 22:10 Un jūs skaitiet Jeruzālemes namus un nolaužat namus, mūri stiprināt. Isaiah 22:11 Jūs rokat arīdzan grāvi starp abējiem mūriem priekš vecā dīķa ūdens. Bet jūs neskatāties uz to, kas to dara, un nelūkojiet uz to, kas to sen nolicis. Isaiah 22:12 Un tai dienā Tas Kungs Dievs Cebaot aicinās raudāt un žēloties, un apcirpties un maisus apvilkt. Isaiah 22:13 Bet redzi, prieks un līksmība, vēršu kaušana un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: ēdīsim un dzersim, jo rītu mums jāmirst Isaiah 22:14 Bet Tas Kungs Cebaot darījis zināmu manās ausīs: tiešām, šis noziegums jums netaps piedots, kamēr jūs mirsiet, saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Isaiah 22:15 Tā saka Tas Kungs Dievs Cebaot: celies, ej pie šī mantas sarga, pie Šebnas, kas celts pār to namu, (un saki) Isaiah 22:16 Ko tu še dari, un kam tu še to dari, ka tu še kapu sev izcērt, ka kalnā roc savu kapu, klintī sev izcērt mājokli? Isaiah 22:17 Redzi, Tas Kungs ar varenu sviedienu tevi nosviedīs, cieti tevi sagrābis. Isaiah 22:18 Velšus Viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā lodi uz zemi, lielu un plašu; tur tu nomirsi, tur paliks tavas godības rati, tu negods sava kunga namam. Isaiah 22:19 Un Es tevi nogāzīšu no tavas vietas, un no tava amata Es tevi nocelšu. Isaiah 22:20 Un notiks tai dienā, tad Es aicināšu Savu kalpu Elijaķimu, Hilķijas dēlu, Isaiah 22:21 Un Es viņu apģērbšu ar taviem svārkiem un viņu apjozīšu ar tavu jostu, un tavu valdīšanu Es nodošu viņa rokā, un viņš būs par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūda namam. Isaiah 22:22 Un Es Dāvida nama atslēgu likšu uz viņa pleciem, un kur viņš atvērs, tur neviens neaizslēgs, un kur viņš aizslēgs, tur neviens neatvērs. Isaiah 22:23 Un Es viņu iesitīšu kā naglu stiprā vietā, un viņš būs par goda krēslu sava tēva namā. Isaiah 22:24 Un pie viņa pieķersies visa viņa tēva nama godība, bērni un bērnu bērni, visi mazie trauki, bļodas un krūzes. Isaiah 22:25 Tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, tā nagla lieksies, kas stiprā vietā bija iesista, tā lūzīs un kritīs, un tā nasta pie tās ies bojā; jo Tas Kungs to ir runājis. Isaiah 23:0 Isaiah 23:1 Spriedums par Tiru. Kauciet, Taršiša kuģi, jo tur ir posts, ka nama vairs nav, neviens vairs uz turieni neiet. No Ķitiju zemes viņiem šī ziņa nākusi. Isaiah 23:2 Paliekat klusu, jūs jūrmalas iedzīvotāji! Sidonas veikalnieki, tie jūras braucēji tevi citkārt pildīja. Isaiah 23:3 Un tā sēkla no Šihora un tās upes labība pa lieliem ūdeņiem vesta, bija viņas krājums, un tur bija tas tautu tirgus. Isaiah 23:4 Kaunies, Sidona! Jo tā jūra, tā jūras pils runā un saka: es neesmu bijusi grūta, nedz dzemdējusi, ne jaunekļus, ne jaunietes es neesmu uzaudzinājusi. Isaiah 23:5 Kad vēsts nonāk uz Ēģipti, tad iztrūcināsies, kas par Tiru dzirdēs. Isaiah 23:6 Ceļaties pāri uz Taršišu, kauciet, jūs jūrmalas iedzīvotāji. Isaiah 23:7 Vai šī ir jūsu līksmā pilsēta, kas cēlusies no vecu veciem laikiem? Viņas kājas to tālu aiznesušas, svešās zemēs apmesties? Isaiah 23:8 Kas to nolēmis par Tiru, to kronētāju, kam veikalnieki ir lielkungi, kam tirgotāji ir tie cienīgie virs zemes? Isaiah 23:9 Tas Kungs Cebaot to ir nolēmis, ka Viņš kaunā liktu ikvienu glītu greznumu, un negodā visus cienīgos virs zemes. Isaiah 23:10 Pārplūsti pār savu zemi kā upe, tu Taršiša meita! Nava vairs, kas tevi saista. Isaiah 23:11 Viņš Savu roku ir izstiepis pār jūru, valstis Viņš dara drebam. Tas Kungs pavēlējis par Kanaānu, viņas stiprās pilis izdeldēt. Isaiah 23:12 Un Viņš sacījis: tu nelīksmosies vairs, tu apsmietā jaunava, Sidonas meita. Celies pie Ķitijiem, ej projām, arī tur tev dusas nebūs. Isaiah 23:13 Redzi Kaldeju zemi, šī tauta, kas nav bijusi, (Asurs to tuksneša zvēriem ir sataisījis), tie savus stipros torņus ir uzcēluši un Tirus skaistos namus apgāzuši un to nopostījuši. Isaiah 23:14 Kauciet, Taršiša kuģi, jo jūsu stiprās pilis ir izpostītas. Isaiah 23:15 Un notiks tai dienā, tad Tirus taps aizmirsts septiņdesmit gadus, viena ķēniņa mūžu; bet kad tie septiņdesmit gadi būs pagalam, tad Tirum tā ies, kā par mauku dzied: Isaiah 23:16 Ņem kokli, ej apkārt pa pilsētu, tu aizmirstā mauka! Spēlē jautri, dziedi daudz, lai tevi piemin! Isaiah 23:17 Un notiks pēc septiņdesmit gadiem, tad Tas Kungs piemeklēs Tiru, un Tirus atkal tiks pie savas maucības algas, un dzīs maucību ar visām pasaules valstīm, kas virs zemes. Isaiah 23:18 Bet viņa peļņa un viņa maucības alga Tam Kungam tiks svētīta, tā netaps sakrāta nedz glabāta; bet viņu peļņa būs tiem, kas Tā Kunga priekšā dzīvo, ka tie ēd un paēd un glīti apģērbjās.- Isaiah 24:0 Isaiah 24:1 Redzi, Tas Kungs zemi dara tukšu, un to izposta un pārvērš viņas seju un izklīdina viņas iedzīvotājus. Isaiah 24:2 Un kā tiem ļaudīm, tāpat klāsies priesterim; kā kalpam, tāpat viņa kungam; kā kalponei tāpat viņas saimniecei; kā pircējam, tāpat pārdevējam; kā aizdevējam, tāpat aizņēmējam; kā pagaidu dzinējam, tāpat pagaidu maksātajam. Isaiah 24:3 Postīt to zemi izpostīs, un laupīt viņu izlaupīs; jo Tas Kungs šo vārdu ir runājis. Isaiah 24:4 Zeme tvīkst un nīkst, zemes virsas gurst un vīst, ļaužu augstie tai zemē gurst. Isaiah 24:5 Jo zeme ir sagānīta no saviem iedzīvotājiem, jo tie pārkāpj bauslību un pārgroza likumu un lauž to mūžīgo derību. Isaiah 24:6 Tādēļ lāsti zemi noēd, un kas tur dzīvo, tiem jācieš; tādēļ zemes iedzīvotāji nokalst un maz cilvēku atliks. Isaiah 24:7 Vīns nonīcis, vīna koks savītis, visi, kam bija priecīga sirds, nopūšas. Isaiah 24:8 Bungu prieks apklusis, līksmu ļaužu troksnis nostājies, kokles prieks pagalam. Isaiah 24:9 Vīnu vairs nedzer ar dziesmām, stiprais dzēriens dzērājiem rūgts. Isaiah 24:10 Tukša pilsēta izpostīta, visi nami aizslēgti, ka nevar ieiet. Isaiah 24:11 Vīna pēc žēlojās uz ielām, zuduši visi prieki, zemes līksmība ir projām. Isaiah 24:12 Posts vien pilsētā atlicis, un vārti salauzti drupu drupās. Isaiah 24:13 Jo tā notiks pa zemes virsu tautu starpā, kā kad eļļas koku nokrata, tā kā kad atlikas lasa pēc ķekaru noņemšanas. Isaiah 24:14 Tie paceļ savu balsi un dzied priecīgi, pār Tā Kunga godību tie gavilē no jūras puses. Isaiah 24:15 Tādēļ godinājiet To Kungu austruma zemē, tais jūras salās Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdu. Isaiah 24:16 No zemes gala mēs dzirdam dziesmas par godu tam taisnam. Bet man jāsaka: nelaime, nelaime, ak vai, man! Laupītāji laupa, laupīdami laupa laupītāji. Isaiah 24:17 Briesmas un bedre un valgs pār tevi, tu zemes iedzīvotājs! Isaiah 24:18 Kas no briesmu balss izbiedēts bēgs, tas kritīs bedrē, un kas no bedres izkāps, tas taps sagūstīts valgā. Jo augstības logi atvērti un zemes pamati trīc. Isaiah 24:19 Zeme sprāgdama sprāgs, zeme plīsdama plīsīs, zeme trīcēdama trīcēs, Isaiah 24:20 Zeme streipuļos kā piedzēris vīrs un šūposies kā šūpulis, un viņas grēki uz viņas būs smagi, un viņa kritīs un necelsies vairs augšām. Isaiah 24:21 Un tai dienā Tas Kungs piemeklēs to augstības karaspēku augstībā un tos zemes ķēniņus virs zemes. Isaiah 24:22 Un tie taps ieslodzīti kā cietumnieki bedrē, un taps saslēgti cietumā, un pēc ilga laika tie atkal taps piemeklēti. Isaiah 24:23 Un mēnesis nosarks, un saule nobālēs, jo Tas Kungs Cebaot ir ķēniņš Ciānas kalnā un Jeruzālemē, un viņas vecaju priekšā būs godība. Isaiah 25:0 Isaiah 25:1 Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi gribu paaugstināt, slavēt Tavu vārdu; jo Tu esi darījis brīnumus. Tavi padomi no sen dienām ir patiesība un uzticība. Isaiah 25:2 Jo Tu pilsētu esi padarījis par akmeņu kopu, stipru pili par gruvešiem, svešu ļaužu skaistos namus, ka tā vairs nav pilsēta, - nemūžam to vairs neuzcels. Isaiah 25:3 Tāpēc Tevi slavēs stipra tauta, varenu ļaužu pilsētas Tevi bīsies. Isaiah 25:4 Jo Tu esi patvērums nabagam, patvērums vājam viņa bēdās, aizsegs pret plūdiem, pavēnis pret karstumu; jo tie briesmīgie šņāc kā plūdi pret mūri. Isaiah 25:5 Tā kā karstumu izkaltušā zemē, tā Tu nospiedi svešo ļaužu trakumu; kā karstums caur padebeša ēnu, tā briesmīgo ļaužu dziesma apklusa. Isaiah 25:6 Un Tas Kungs Cebaot darīs uz šī kalna visām tautām taukas dzīres, dzīres no veca vīna, no taukiem ēdieniem un no veca izkāsta vīna. Isaiah 25:7 Un Viņš izdeldēs uz šī kalna to vaiga apsegu, ar ko visas tautas ir apsegtas, un to deķi, ar ko visi pagāni apklāti. Isaiah 25:8 Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis. Isaiah 25:9 Un tai dienā sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī. Šis ir Tas Kungs, uz Viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par Viņa pestīšanu. Isaiah 25:10 Jo Tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moabs taps samīts apakš Viņa, tā kā salmi top samīdīti mēslos. Isaiah 25:11 Un Viņš tur izpletīs Savas rokas tā kā peldētājs tās izpleš peldēdams, un Dievs pazemos viņa greznību līdz ar viņa roku viltību. Isaiah 25:12 Un tavus augstos stipros pils mūrus Viņš gāzīs, pazemos un pīšļos metīs pie zemes. Isaiah 26:0 Isaiah 26:1 Tai dienā šo dziesmu dziedās Jūda zemē: mums ir stipra pilsēta, pestīšanu Viņš mums ceļ par mūri un par stipru pili. Isaiah 26:2 Atveriet vārtus, lai taisni ļaudis ieiet, kas ticību tur. Isaiah 26:3 Kam nešaubīgs prāts, tam Tu uzturi pastāvīgu mieru, jo uz Tevi viņš paļaujas. Isaiah 26:4 Paļaujaties uz To Kungu mūžīgi, jo Tas Kungs Dievs ir viens akmens kalns mūžīgi. Isaiah 26:5 Jo Viņš nogāž, kas augstībā dzīvo, to augsto pili, to Viņš pazemo, to Viņš pazemo pie zemes, to Viņš met pīšļos. Isaiah 26:6 Kājas viņu samīs, zemu ļaužu kājas, nabagu pēdas, Isaiah 26:7 Taisnam ceļš ir līdzens, taisnam teku Tu līdzini. Isaiah 26:8 Uz Tevi, uz Tavas tiesāšanas ceļu mēs arī gaidām, Kungs; pēc Tava vārda un pēc Tavas piemiņas dvēsele kāro! Isaiah 26:9 Mana dvēsele ilgojās pēc Tevis naktī, un mans gars iekš manis agri Tevi meklē. Jo kad Tava sodība parādās virs zemes, tad pasaules iedzīvotāji mācās taisnību. Isaiah 26:10 Kad bezdievīgam parāda žēlastību, tad viņš nemācās taisnību; viņš dara netaisnību taisnā zemē, jo viņš neredz Tā Kunga augstību. Isaiah 26:11 Kungs, Tava roka ir paaugstināta, to tie neredz; tie redzēs kaunēdamies to karstumu par Taviem ļaudīm, un uguns aprīs Tavus pretiniekus. Isaiah 26:12 Kungs, Tu mums dosi mieru, jo visu mūsu darbu Tu mums esi padarījis. Isaiah 26:13 Kungs, mūsu Dievs, citi kungi bez Tevis pār mums valdījuši; bet caur Tevi vien mēs pieminam Tavu vārdu. Isaiah 26:14 Tie ir nomiruši un netaps dzīvi, tie ir ēnas un vairs necelsies; tā Tu tos esi piemeklējis un izdeldējis un visu viņu piemiņu iznīcinājis. Isaiah 26:15 Tu, Kungs, esi vairojis tos ļaudis, vairojis tos ļaudis, parādījis savu godību, tālu aizcēlis visas zemes robežas. Isaiah 26:16 Kungs, bēdās tie Tevi meklē, kad Tu tos pārmāci, tad tie gauži lūdzās. Isaiah 26:17 Tā kā grūtai sievai ir sāpes, kad viņai dzemdēšana uziet, un tā brēc savās raizēs, tā mēs bijām, Kungs, Tavā priekšā. Isaiah 26:18 Mēs bijām grūti, mēs bijām raizēs, bet dzemdējām tik vēju; mēs tai zemei nevarējām palīdzēt, un pasaules iedzīvotāji nedzima. Isaiah 26:19 Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies augšām. Uzmostaties un gavilējiet, jūs, kas pīšļos guliet; jo Tava rasa ir kā rasa uz zāli, un mirušos zeme izdos ārā. Isaiah 26:20 Ejat, Mani ļaudis, ejat savos kambaros, un aizslēdzat savas durvis aiz sevis, paslēpjaties kādu mazu brīdi, kamēr tā dusmība pāriet. Isaiah 26:21 Jo redzi, Tas Kungs izies no Savas vietas, piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem, un zeme atsegs savas asinis un neapklās vairs savus nokautos. Isaiah 27:0 Isaiah 27:1 Tai dienā Tas Kungs ar Savu cieto, lielo un stipro zobenu piemeklēs Levijatanu, to žiglo čūsku, un Levijatanu, to lunkano čūsku, un nokaus to lielo pūķi, kas jūrā. Isaiah 27:2 Tai dienā būs jauks vīna dārzs, dziediet par to. Isaiah 27:3 Es, Tas Kungs, to pasargu, ik acumirkli Es to slacinu, lai neviens to neaiztiek, nakti un dienu Es to sargāju. Isaiah 27:4 Dusmu Man vairs nav. - Ja būtu Manā priekšā ērkšķi un dadži, karā Es pret tiem celtos un tos visus sadedzinātu, Isaiah 27:5 Ja tie nemeklē Manu palīgu, un neder mieru ar Mani, mieru ja neder ar Mani. Isaiah 27:6 Nākošā laikā Jēkabs iesakņosies, Israēls zaļos un ziedēs un zemes virsu pildīs ar augļiem. Isaiah 27:7 Vai Viņš to tā sitis, kā Viņš viņa sitējus sitis? Vai Viņš to tā kāvis, kā Viņš viņu kāvējus kāvis? Isaiah 27:8 Mēreni Tu viņu sodīji, kad to liki aizvest, to gauži vētīdams rīta vēja dienā. Isaiah 27:9 Tādēļ Jēkaba noziegums caur to top salīdzināts, un kad viņa grēki atņemti, tad šie ir visi tie augļi, ka visus altāra akmeņus darīs par izkaisītiem gruvekļiem; Ašeras un saules stabi nepastāvēs. Isaiah 27:10 Jo tā stiprā pilsēta būs tukša, tās mājvietas taps pamestas un atstātas kā tuksnesis; tur teļi taps ganīti, un tur tie gulsies un noēdīs viņa krūmus. Isaiah 27:11 Kad viņa zari būs nokaltuši, tad tie taps nolauzti, un sievas nāks un ar tiem kurinās. Jo tie ir ļaudis, kam prāta nav, tādēļ viņu Radītājs par tiem neapžēlosies, un kas tos ir darījis, tas viņiem žēlastības neparādīs. Isaiah 27:12 Un notiks tai dienā, tad Tas Kungs augļus sakrās no lielupes malas līdz Ēģiptes upei; un jūs visi līdz tapsiet salasīti, Israēla bērni. Isaiah 27:13 Un tai dienā ar lielu bazūni taps bazūnēts, un tad nāks, kas pazuduši Asura zemē un kas izdzīti Ēģiptes zemē, un pielūgs To Kungu uz tā svētā kalna Jeruzālemē. Isaiah 28:0 Isaiah 28:1 Ak vai, tam kronim, ar ko lepojās Efraīma piedzērušies, vai tai savītušai puķei, viņu goda glītumam, kas pušķo bagātās ielejas galvu tiem, kas vīna pārvarēti. Isaiah 28:2 Redzi, viens stiprs un varens no Tā Kunga tā kā barga krusa, kā briesmīga vētra, tā kā vareni ūdens plūdi, kas varen uzplūst, tā Viņš gāzīs pie zemes ar varu. Isaiah 28:3 Kājām samīs to kroni, ar ko lepojās Efraīma piedzērušies. Isaiah 28:4 Un tai vīstošai puķei, viņu goda glītumam, kas pušķo tās bagātās ielejas galvu, notiek kā agri ienākušai vīģei priekš lasāmā laika; tiklīdz kas to redz un dabū savā rokā, tas to tūdaļ apēd. Isaiah 28:5 Tai dienā Tas Kungs Cebaot būs par skaistu kroni un par krāšņu vainagu Savu ļaužu atlikumam, Isaiah 28:6 Un par tiesas Garu tiem, kas sēž tiesas amatā, un par stiprumu tiem, kas karu(ienaidu) dzen atpakaļ līdz vārtiem. Isaiah 28:7 Bet arī šie streipuļo no vīna un sajukuši no stipra dzēriena. Priesteris un pravietis streipuļo no stipra dzēriena, tie ir vīna pārvarēti, tie sajukuši no stipra dzēriena, tie streipuļo pie parādīšanām un klūp tiesu spriezdami. Isaiah 28:8 Jo visi galdi ir pilni netīru vēmekļu, ka vietas vairs nav. Isaiah 28:9 Kam tad tas atzīšanu mācīs, un kam tas mācību darīs zināmu? Tiem no piena atradinātiem, tiem no krūtīm nošķirtiem? Isaiah 28:10 Jo (tie saka:) pavēli uz pavēli, pavēli uz pavēli, likumu uz likumu, likumu uz likumu, maķenīt še, maķenīt te! Isaiah 28:11 Tāpēc ar lūpām, kas stostās, un ar svešu mēli viņš runās uz šiem ļaudīm, kam viņš bija sacījis: Isaiah 28:12 „Še ir dusa, dodiet piekusušam atpūsties! Un še ir atspirgšana,“ - bet tie to negribēja dzirdēt. Isaiah 28:13 Tādēļ tiem notiks Tā Kunga vārds: pavēli uz pavēli, pavēli uz pavēli, likumu uz likumu, likumu uz likumu, maķenīt še, maķenīt te, ka tie ies un atpakaļ kritīs un sadauzīsies un taps savaldzināti un sagūstīti. Isaiah 28:14 Tādēļ klausiet Tā Kunga vārdu, jūs mēdītāji, kas valda pār šiem Jeruzālemes ļaudīm. Isaiah 28:15 Jo jūs sakāt, mēs derību esam derējuši ar nāvi un esam saderējušies ar elli; lai arī tādas pātagas nāk kā plūdi, tomēr tās mūs neaizņems; jo melus esam likuši sev par patvērumu, un apakš viltus esam apslēpušies. Isaiah 28:16 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es esmu, kas Ciānā liek pamata akmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas it stipri nolikts: kas tic, tas nebēgs. Isaiah 28:17 Un Es iecelšu tiesu par mēru un taisnību par svaru, un krusa aizraus to melu patvērumu, un ūdens pārpludinās to slēpšanas vietu. Isaiah 28:18 Un jūsu derība ar nāvi taps iznīcināta, un jūsu līgums ar elli, tas nepastāvēs. Kad tās pātagas nāks kā plūdi, tad jūs no tām tapsiet samīti. Isaiah 28:19 Cikkārt tās nāks, tās jūs aizraus, jo ik rītu tās nāks, dienu nakti. Tikai briesmas būs, dzirdēt to sludināšanu. Isaiah 28:20 Jo gulta ir īsa, ka nevar izstiepties, un apsegs šaurs, ka nevar ietīties. Isaiah 28:21 Jo Tas Kungs tāpat celsies kā pie Pracim kalna, Viņš tāpat dusmosies kā Gibeonas ielejā, Savu darbu darīt, - Viņa darbs būs dīvains, un Savu strādāšanu pastrādāt, Viņa strādāšana būs dīvaina. Isaiah 28:22 Nu tad, nemēdiet vairs, ka jūsu saites netop cietākas, jo es esmu dzirdējis izdeldēšanu, noliktu no Tā Kunga Dieva Cebaot pār visu zemi. Isaiah 28:23 Griežat šurp ausis un klausiet manu balsi, ņemiet vērā un klausiet, ko es runāju. Isaiah 28:24 Vai tad arājs vienmēr ars, kad grib sēt, kārtos un ecēs savu zemi? Isaiah 28:25 Vai nav tā? Kad viņš to virsu ir līdzinājis, tad kaisa dilles un met ķimenes, vai sēj kviešus pēc kārtas, vai miežus, vai rudzus, ikkatru savā vietā. Isaiah 28:26 Un viņa Dievs viņam rādījis, kā piederas, un viņu pamācījis. Isaiah 28:27 Jo dilles netop kultas ar ruļļiem, nedz bluķi top vesti pār ķimenēm, bet dilles top kultas ar spriguli, un ķimenes ar kulstekli. Isaiah 28:28 Vai maizes labība top sagrūsta? Nē, to nesakuļ pavisam; to izkuļ ar saviem bluķiem un zirgiem, bet nesagrūž. Isaiah 28:29 Arī tas nāk no Tā Kunga Cebaot, Viņš ir brīnišķīgs padomā un liels gudrībā. Isaiah 29:0 Isaiah 29:1 Ak vai, Ariel, Ariel, pilsēta, kur Dāvids mitis, lai vēl gads ar gadu mijās, lai vēl svētki savā rindā pāriet. Isaiah 29:2 Tad Es Arieli gribu apbēdināt, un tur būs vaidi un skumjas, un Man tomēr būs kā Ariels (Dieva lauva). Isaiah 29:3 Jo Es gan apmetīšos visapkārt pret tevi un tevi spaidīšu ar karaspēku un uzcelšu pret tevi vaļņus. Isaiah 29:4 Tad tu tapsi pazemota, tu runāsi no zemes, un tava valoda skanēs klusiņām no pīšļiem, un tava balss būs kā burvja balss no zemes, un tava valoda čukstēs no pīšļiem. Isaiah 29:5 Un tavu ienaidnieku pulks būs tāpat kā smalki putekļi, un tas varas darītāju pulks kā vieglas pelavas, un tas notiks vienā acumirklī piepeši. Isaiah 29:6 Tu tapsi piemeklēta no Tā Kunga Cebaot ar pērkoni un ar zemes trīcēšanu un ar lielu rūkšanu, ar viesuli un ar aukām un ar rijošu uguns liesmu. Isaiah 29:7 Bet kā sapņa parādīšana naktī, tā būs visu pagānu pulks, kas karos pret Arieli, un visi, kas karos pret viņu un pret viņa pilīm un to spaidīs. Isaiah 29:8 Tas būs tā, kā kad izsalcis sapnī redz, ka tas ēd, bet kad uzmostas, tad viņa sirds tukša, vai kā kad izslāpis sapnī redz, ka tas dzer, bet kad uzmostas, tad vēl ir izslāpis, un viņa sirds tvīkst. Tā būs ar visu pagānu pulku, kas karo pret Ciānas kalnu. Isaiah 29:9 Iztrūcinājāties un brīnāties, paliekat stulbi un akli! Tie ir piedzērušies, bet ne no vīna, tie streipuļo, bet ne no stipra dzēriena. Isaiah 29:10 Jo Tas Kungs pār jums izlējis grūta miega garu, un jūsu acis, tos praviešus, Viņš ir aizdarījis, un jūsu galvas, tos redzētājus, apstulbojis. Isaiah 29:11 Tādēļ jums visa parādīšana palikusi kā aizzieģelētas grāmatas vārdi, ko vienam dod, kas māk lasīt, un saka: lasi jel šo! Un viņš saka: es nevaru, ja tā ir aizzieģelēta. Isaiah 29:12 Un to grāmatu dod vienam, kas nemāk lasīt, un saka: lasi jel šo! Un viņš saka: es nemāku lasīt. Isaiah 29:13 Jo Tas Kungs ir sacījis: tādēļ ka šie ļaudis pie Manis nāk ar savu muti un Mani godā ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost, un ka tie Mani bīstas pēc cilvēku baušļiem, kas tiem top mācīti, Isaiah 29:14 Tādēļ, redzi, Es joprojām ar šiem ļaudīm darīšu brīnišķi, brīnišķi un apbrīnojami, ka viņu gudro gudrība zudīs, un viņu prātīgo prāts apslēpsies. Isaiah 29:15 Ak vai, tiem, kas savu padomu dziļi grib apslēpt no Tā Kunga, un kuru darbi notiek tumsībā, un kas saka: kas mūs redz un kas mūs pazīst? Isaiah 29:16 Ak tavu bezprātību! Vai māls turams podniekam līdzi, ka darbs sacītu par savu darītāju: viņš mani nav darījis, un tēls par savu tēlotāju: viņš neprot? Isaiah 29:17 Vai nav tikai mazs brīdis vēl, ka Lībanus taps darīts par auglīgu tīrumu, un auglīgais tīrums taps turēts par mežu? Isaiah 29:18 Un tai dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus, un aklo acis redzēs no krēslas un tumsas. Isaiah 29:19 Un bēdīgiem būs atkal prieks iekš Tā Kunga, un nabagi starp cilvēkiem līksmosies iekš Israēla Svētā, Isaiah 29:20 Ka varas darītājam gals klāt, un mēdītājs beigts, un visi izdeldēti, kas uz blēņām domā, Isaiah 29:21 Kas viena vārda dēļ cilvēku notiesā un liek valgus tam, kas vārtos pārmāca, un taisno nospiež ar viltu. Isaiah 29:22 Tādēļ Tas Kungs, kas Ābrahāmu atpestījis, saka uz Jēkaba namu: Jēkabs vairs netaps kaunā, un viņa vaigs vairs nenobālēs. Isaiah 29:23 Jo kad viņš, kad viņa bērni redzēs Manu roku darbu savā vidū, tad tie svētīs Manu Vārdu un svētīs to Svēto iekš Jēkaba un bīsies Israēla Dievu. Isaiah 29:24 Un tie, kam gars alojās, nāks pie saprašanas, un kurnētāji pieņems mācību. Isaiah 30:0 Isaiah 30:1 Ak vai, tiem stūrgalvīgiem bērniem, saka Tas Kungs, kas padomu ņemas, bet ne no Manis, un derību der, bet bez Mana Gara, un krāj grēku uz grēku! Isaiah 30:2 Kas ceļas iet uz Ēģipti, nevaicādami Manu muti, un stiprinājās ar Faraona spēku un meklē patvērumu apakš Ēģiptes ēnas. Isaiah 30:3 Faraona spēks jums būs par kaunu, un tas patvērums apakš Ēģiptes ēnas par apsmieklu. Isaiah 30:4 Jo viņa (t.i. Jūda) virsnieki gan bijuši Coanā, un viņa vēstneši nākuši līdz Hanesai, Isaiah 30:5 Bet visi paliks kaunā pie tās tautas, kas viņiem nederēs nedz par palīgu, nedz par citu labumu, bet būs par kaunu vien un par apsmieklu. Isaiah 30:6 Spriedums par dienvidu Beēmotu(zvēru). Pa bēdu un izbaiļu zemi, kur lauvu mātes un lauvas, odzes un skrejoši pūķi, tie savu mantu vedīs kumeļu mugurā, un savu bagātību uz kamieļu kupriem, pie tautas, kas nekā nepalīdz. Isaiah 30:7 Jo Ēģiptes zeme nav nekas un it nekā nepalīdzēs; tādēļ Es to nosaucu par lielmuti, kas paliek sēžot uz vietas. Isaiah 30:8 Nu tad ej, raksti to viņu priekšā uz galdu un ieraksti to grāmata, ka tas paliek uz nākamām dienām mūžīgi mūžam. Isaiah 30:9 Jo tā ir stūrgalvīga tauta, tie ir melkuļu bērni, bērni, kas Tā Kunga bauslību negrib klausīt, Isaiah 30:10 Kas uz redzētājiem saka: neredziet! Un uz sludinātājiem: nesludinājiet mums patiesīgu mācību! Runājiet uz mums ar mīkstu mēli! Sludinājiet viltu! Isaiah 30:11 Atkāpjaties no ceļa, atstājaties no tekas, lai paliek nost no mums Israēla Svētais! Isaiah 30:12 Tādēļ Israēla Svētais tā saka: Tāpēc ka jūs šo vārdu atmetat un ceriet uz varas darbu un blēdību un uz to paļaujaties, Isaiah 30:13 Tāpēc jums šis noziegums būs tā kā plaisums ielīkušā krītošā augstā mūrī, kas piepeši vienā acu mirklī sagrūs. Isaiah 30:14 Un tas tos sadauzīs tāpat kā podnieks sadauza trauku, ko dauzot netaupa, un kad tas satriekts, neviena gabaliņa neatliek, ar ko uguni varētu ņemt no ugunskura vai ūdeni smelt no akas. Isaiah 30:15 Jo tā saka Tas Kungs Dievs, tas Svētais iekš Israēla: caur atgriešanos un norimšanu jūs taptu izglābti, caur klusu sirdi un cerību jūs varētu stipri būt, bet jūs neesat gribējuši. Isaiah 30:16 Un jūs sakāt: nē, bet uz zirgiem mēs gribam skriet: tāpēc jums būs skriet; un uz čakliem zirgiem mēs gribam jāt: tāpēc arī tie jās čakli, kas jums dzenās pakaļ. Isaiah 30:17 Viens tūkstotis (bēgs) no viena vienīga (vīra) draudiem, no piecu draudiem jūs bēgsiet, līdz kamēr no jums atliksies tik kā masta koks kalna galā un kā karogs pakalna virsū. Isaiah 30:18 Un tādēļ Tas Kungs gaidīs, pirms jums būs žēlīgs, un augsti pacelsies, pirms pār jums apžēlosies; jo Tas Kungs ir Dievs, kas tiesās: svētīgi visi, kas uz Viņu cerē. Isaiah 30:19 Jo tu, Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, raudot tu vienmēr neraudāsi, apžēlodamies Viņš par tevi apžēlosies uz tavas saukšanas balsi; kad Viņš tevi dzirdēs, tad tev atbildēs. Isaiah 30:20 Tas Kungs jums dos bēdās maizi un izbailēs ūdeni. Un tavi mācītāji vairs neapslēpsies, bet tavas acis redzēs tavus mācītājus. Isaiah 30:21 Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! Kad jūs nogriezušies vai pa labo vai pa kreiso roku. Isaiah 30:22 Un jūs sagānīsiet savu izgriezto sudraba bilžu uzvalkus un savu izlieto zelta bilžu drēbes; tās tu nometīsi tā kā sārņus un sacīsi uz tām: nost! Isaiah 30:23 Tad Viņš dos lietu tavai sēklai, ar ko tu savu zemi esi apsējis, un maizi no zemes augļiem, un tā būs trekna un tauka. Un tavi lopi tai dienā taps ganīti plašās ganībās. Isaiah 30:24 Un tie vērši un ēzeļi, ar ko zemi strādās, ēdīs sālītu mistru, kas vētīts ar liekšķeri un vētekli. Isaiah 30:25 Un pa visiem augstiem kalniem un pa visiem lieliem pakalniem būs upītes un ūdens strauti, tās lielās kaušanas dienā, kad torņi sagrūs. Isaiah 30:26 Un mēness gaišums būs kā saules gaišums, un saules gaišums septiņkārt gaišāks nekā septiņu dienu gaišums, tai dienā, kad Tas Kungs Savu ļaužu vainu sasies un to vāti dziedinās, ar ko tie ievainoti. Isaiah 30:27 Redzi, Tā Kunga vārds nāk no tālienes, Viņa dusmība deg un ir grūti nesama, Viņa lūpas ir bardzības pilnas, un Viņa mēle tā kā rijoša uguns. Isaiah 30:28 Un Viņa dvaša ir kā ūdens plūdi, kas sniedzās līdz kaklam, ka Viņš pagānus sijā ar posta sietu un tautām žokļos liek iemauktus, kas maldina. Isaiah 30:29 Tad pie jums dziedās kā svētku naktī, un jūsu sirds priecāsies it(kā tiem), kas ar stabulēm nāk uz Tā Kunga kalnu, uz Israēla akmens kalnu. Isaiah 30:30 Un Tas Kungs liks dzirdēt Savas balss godību un liks redzēt Savu izstiepto elkoni ar bargām dusmām un ar rijošu uguns liesmu, ar zibeni un ar plūdiem un ar krusu. Isaiah 30:31 Jo Asurs iztrūcināsies no Tā Kunga balss, kad Viņš ar rīksti sitīs. Isaiah 30:32 Un pie katra cirtiena ar to nospriesto rīksti, ko Tas Kungs laidīs Asuram virsū, skanēs bungas un kokles, un ar karstu karošanu Viņš pret to karos. Isaiah 30:33 Jo bedre jau sen ir gatava, arī priekš ķēniņa tā ir gatava, dziļa un plata; viņas uguns- un malkas- kopa ir varen liela; Tā Kunga dvaša to iededzinās kā sēra strautu. Isaiah 31:0 Isaiah 31:1 Ak vai, tiem, kas uz Ēģipti iet pēc palīdzības un paļaujas uz zirgiem un cerē uz ratiem, tāpēc ka to ir daudz, un uz jātniekiem, tāpēc ka to ir liels pulks, bet uz to Svēto iekš Israēla nerauga un To Kungu nemeklē. Isaiah 31:2 Bet arī Viņš ir gudrs un liek ļaunumam nākt un neņem atpakaļ Savus vārdus, bet ceļas pret bezdievīgo namu un pret ļauna darītāju palīgu. Isaiah 31:3 Jo ēģiptieši ir cilvēki un ne Dievs, un viņu zirgi ir miesa un ne gars. Un Tas Kungs izstieps Savu roku, un tas palīgs klūp un, kam top līdzēts, tas krīt, un tie visi kopā iet bojā. Isaiah 31:4 Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: tā kā lauva un kā jauns lauva rūc par savu laupījumu, un, jebšu pret viņu liels ganu pulks top sasaukts, tomēr viņš neizbīstas priekš viņu balss un nebaidās no viņa lielā pulka, tāpat Tas Kungs Cebaot nolaidīsies, karot uz Ciānas kalna un uz viņas augstuma. Isaiah 31:5 Tā kā putni lidinājās, tāpat Tas Kungs Cebaot apklās Jeruzālemi, un apklādams izpestīs un žēlodams izglābs. Isaiah 31:6 Atgriežaties, Israēla bērni, pie Tā, no kā tik tālu esat atkāpušies. Isaiah 31:7 Jo tai dienā tie atmetīs ikkatrs savus sudraba elkus un savus zelta elkus, ko jūsu rokas ir taisījušas sev par grēku. Isaiah 31:8 Un Asurs kritīs caur zobenu, bet ne caur vīra zobenu, un to norīs, bet ne cilvēka zobens, un tas bēgs no zobena un viņa jaunekļi paliks par vergiem. Isaiah 31:9 Un viņa kalns trīcēs no bailēm, un viņa lielkungi iztrūcināti bēgs no karoga; to saka Tas Kungs, kam Ciānā uguns un Jeruzālemē ugunskurs. Isaiah 32:0 Isaiah 32:1 Redzi, viens ķēniņš valdīs ar taisnību, un lielkungi valdīs pēc tiesas Isaiah 32:2 Un ikkatrs būs kā patvērums pret vēju un pavēnis pret negaisu, tā kā ūdens upes izkaltušā zemē, kā varena klints kalna ēna iztvīkušā zemē. Isaiah 32:3 Un redzētāju acis nebūs vairs aptumšotas, un klausītāju ausis klausīsies. Isaiah 32:4 Un neapdomīgiem sirds zinās saprast, un tiem, kam grūta valoda, mēle būs čakla un runās skaidri. Isaiah 32:5 Ģeķi vairs nesauks par lielkungu, un blēdi vairs nesauks par cienīgu. Isaiah 32:6 Jo ģeķis runā ģeķību, un viņa sirds dara blēņas, tas dzen negantību, un runā māņus pret To Kungu un pamet izsalkušā dvēseli tukšu un nedod dzert noslāpušam. Isaiah 32:7 Jo blēža padomi ir neganti, viņš izdomā viltu, samaitāt bēdu ļaudis ar melu valodu, arī kad nabags taisnību runā. Isaiah 32:8 Bet tiem cienīgiem ir cienīgas domas un tie pastāvīgi turas pie tam, kas cienījams. - Isaiah 32:9 Ceļaties, lepnās sievas, klausiet manu balsi, jūs meitas, kas tik droši dzīvojat, ņemat vērā manu valodu. Isaiah 32:10 Pēc gada un kādām dienām jūs drošās drebēsiet; jo vīna ogas nelasīs un dārza augļus nesaņems. Isaiah 32:11 Trīciet, lepnās! Drebiet, drošās, noģērbjaties un atsedzaties un apjožaties ap saviem gurniem (ar maisu)! Isaiah 32:12 Raudot sitīsiet pie krūtīm par tiem jaukiem tīrumiem, par tiem auglīgiem vīna kokiem. Isaiah 32:13 Manu ļaužu zemē uzdīgs ērkšķi un dadži, ir visos prieka namos tai līksmā pilsētā. Isaiah 32:14 Jo tie augstie nami taps atstāti, pilsētas troksnis apklusīs, torņi un pils vietas būs par alām mūžīgi, meža ēzeļiem par līksmību un ganāmiem pulkiem par ganību, - Isaiah 32:15 Līdz kamēr pār mums top izliets Tas Gars no augšienes. Tad tuksnesis būs par auglīgu tīrumu, un auglīgais tīrums kā mežs. Isaiah 32:16 Un tiesa dzīvos tuksnesī, un taisnība mājos uz auglīga tīruma. Isaiah 32:17 Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi. Isaiah 32:18 Un mani ļaudis dzīvos miera namos un drošos dzīvokļos un netraucētos mitekļos. Isaiah 32:19 Bet krusa būs, kad mežs gāzīsies, un pilsēta nogrims zemībā. Isaiah 32:20 Svētīgi jūs, kas sējat pie visiem ūdeņiem, kas vērša un ēzeļa kāju tur varat palaist vaļā. Isaiah 33:0 Isaiah 33:1 Ak vai, tev, postītāj, kas pats neesi postīts, un laupītāj, kas neesi aplaupīts; kad būsi beidzis postīt, pats tapsi postīts, kad būsi beidzis laupīt, tad tevi aplaupīs. Isaiah 33:2 Kungs, esi mums žēlīgs, uz Tevi mēs gaidām; esi viņu elkonis ikkatru rītu, un mūsu pestīšana bēdu laikā. Isaiah 33:3 Tautas bēg no trokšņa rībēšanas, pagāni izklīst, kad tu celies. Isaiah 33:4 Jūsu laupījumu sagrābj, tā kā vaboles lauku noēd, tā kā siseņi skraida, tā tur skraida. Isaiah 33:5 Tas Kungs ir paaugstināts, jo viņš dzīvo augstībā, viņš Ciānu piepildījis ar tiesu un taisnību. Isaiah 33:6 Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana, Tā Kunga bijāšana būs Viņa manta. Isaiah 33:7 Redzi, viņu varenie ārā brēc, tie miera vēstneši gauži raud. Isaiah 33:8 Lielceļi ir tukši, un tur nav ceļa gājēju, Viņš lauž derību, Viņš atmet pilsētas un nebēdā par cilvēkiem. Isaiah 33:9 Zeme vaid un tvīkst, Lībanus kaunās un kalst, Šarona ieleja palikusi kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas. Isaiah 33:10 Nu Es celšos, saka Tas Kungs, nu Es paaugstināšos, nu Es parādīšos liels. Isaiah 33:11 Jūs nesaties ar salmiem, rugājus jūs dzemdēsiet; jūsu trakums ir uguns, kas pašus aprīs. Isaiah 33:12 Tautas taps dedzinātas kā kaļķi, ar uguni taps sadedzināti, kā nocirsti ērkšķi. Isaiah 33:13 Klausiet jūs, kas esat tālu, ko Es esmu darījis, un kad esat tuvu, atzīstiet Manu varu. Isaiah 33:14 Grēcinieki Ciānā ir izbijušies, drebēšana uzkrīt bezdievīgiem, (tie saka): kurš no mums var dzīvot rijošā ugunī? Kurš no mums var palikt mūžīgās liesmās? Isaiah 33:15 Kas taisnībā staigā un runā patiesību, kas netaisnu peļņu ienīst, kas savas rokas sargā no dāvanu ņemšanas, kas savas ausis aizbāž, neklausīties uz asins padomu, kas savas acis aizdara, nelūkot uz ļaunu, - Isaiah 33:16 Tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu; viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks. Isaiah 33:17 Tavas acis redzēs ķēniņu viņa skaistumā. Tās redzēs plašu zemi. Isaiah 33:18 Tava sirds pieminēs to bailību un sacīs: Kur ir tas rakstītājs, kur ir tas svērējs, kur ir tas torņu uzzīmētājs Isaiah 33:19 To briesmīgo tautu tu vairs neredzēsi, tos ļaudis, kam sveša mēle, ka nevar izprast, kas valodā stostās, ka nevar saprast. Isaiah 33:20 Redzi Ciānu, mūsu saiešanas pilsētu! Tavas acis redzēs Jeruzālemi, drošu dzīvokli, telti, kas netop aizvesta, kam vadži netop izvilkti ne mūžam, un kam virves netop saraustītas. Isaiah 33:21 Jo Tas Kungs būs tur pie mums, tas augsti teicamais; tā būs vieta, kur upes un plati strauti, ka laiva ar airiem tur neies, un liela laiva tur necelsies pāri. Isaiah 33:22 Jo Tas Kungs ir mūsu tiesātājs, Tas Kungs ir mūsu bauslības devējs, Tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs atpestīs. Isaiah 33:23 Tavas virves būs vaļējas, tās masta koku stingri neturēs, arī karogs nebūs izplests, - tad taps daudz laupījuma izdalīts, kā arī tizlie laupīs laupījumu. Isaiah 33:24 Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es esmu vājš; jo tiem ļaudīm, kas tur dzīvo, grēki būs piedoti. Isaiah 34:0 Isaiah 34:1 Nāciet klāt, pagāni, klausīties, un tautas, ņemiet vērā! Lai dzird zeme un kas tur mīt, pasaule un viss, kas tur rodas! Isaiah 34:2 Jo Tā Kunga dusmība ir pār visiem pagāniem un bardzība pār visu viņu pulku; Viņš tos izdeldēs un tos nodos uz kaušanu. Isaiah 34:3 Un viņu nokautie taps nosviesti, un no viņu līķiem celsies smaka, un kalni izkusīs no viņu asinīm. Isaiah 34:4 Un viss debesu pulks iznīkst, un debesis top satītas kā grāmatu rullis, un viss viņu pulks savīst, tā kā lapas vīst pie vīnakoka, un kā tās vīst pie vīģes koka. Isaiah 34:5 Jo Mans zobens ir dusmu pilns debesīs; redzi, tas nolaidīsies par sodību uz Edomu un uz tiem ļaudīm, ko Es izdeldēšu. Isaiah 34:6 Tā Kunga zobens aptraipās asinīm un taukiem, jēru un āžu asinīm, aunu īkšķu(nieru) taukiem; jo Tam Kungam ir upurēšana Bocrā un liela kaušana Edoma zemē. Isaiah 34:7 Tad sumbri līdz ar viņiem kritīs pie zemes, un jauni vērši līdz ar barotiem, un viņu zeme būs piedzērusies no asinīm un viņu pīšļi taps trekni no taukiem. Isaiah 34:8 Jo šī būs atriebšanas diena Tam Kungam, atmaksāšanas gads, lai Ciāna dabū taisnību. Isaiah 34:9 Un (Edoma) upes pārvērtīsies par darvu un viņa pīšļi par sēru, un viņa zeme taps par degošu darvu. Isaiah 34:10 Ne nakti, ne dienu tas neizdzisīs, bet viņas dūmi uzkāps mūžīgi, līdz cilšu ciltīm tā būs postā, neviens tur nestaigās ne mūžam. Isaiah 34:11 Bet pelikāns un ezis to iemantos, un pūce un krauklis tur mājos; jo viņš to atmēros tuksnesim un nosvērs postam. Isaiah 34:12 Viņas cienīgie, - tiem vairs nebūs ķēniņa, ko lai izsauc, un visi viņas lielkungi būs par nieku. Isaiah 34:13 Un viņas skaistos namos uzdīgs ērkšķi, nātres un dadži viņas pilīs, un būs mājas vieta vilkiem un pagalms jauniem strausiem. Isaiah 34:14 Tur satiekās tuksneša vilki un šakāļi, un jods(āžkāja) brēc uz jodu, ir nakts biedēklis tur apmetīsies un dusēs. Isaiah 34:15 Un tas lēkātājs zalktis tur darīs ligzdu un dēs un perēs un sapulcinās savu perēkli apakš savas ēnas, arī vanagi viens ar otru tur pulcēsies. Isaiah 34:16 Meklējiet Tā Kunga grāmatā un lasiet! Neviena no tiem netrūkst, tie visi sarodas kopā; jo (Tā Kunga) mute to ir pavēlējusi, un Viņa Gars tos sapulcinās. Isaiah 34:17 Un Viņš pats tiem to daļu nolēmis, un Viņa roka tiem to ir nomērojusi par tiesu, mūžam tie to paturēs, uz dzimumu dzimumiem tie tur mitīs. Isaiah 35:0 Isaiah 35:1 Sausā un tukšā zeme priecāsies, un klajums līksmosies un ziedēs kā rozes. Isaiah 35:2 Ziedēt tas ziedēs un līksmosies ar prieku un gavilēšanu; Lībanus godība tam ir dota, Karmeļa un Šarona glītums, - tie redzēs Tā Kunga godību, mūsu Dieva glītumu. Isaiah 35:3 Stiprinājiet nogurušās rokas un dariet stingrus gurdenos ceļus. Isaiah 35:4 Sakāt tām samisušām sirdīm: esiet stipras, nebīstaties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebšana nāk, atmaksāšana no Dieva; Viņš nāk un jūs atpestīs. Isaiah 35:5 Tad aklu acis taps atvērtas un kurlu ausis atdarītas. Isaiah 35:6 Tad tizlais lēkās kā stirna, un mēmu mēle slavēs priecīgi. Jo tuksnesī izvirs ūdeņi, un upes klajumos. Isaiah 35:7 Un sausums taps par ezeru un izkaltusi zeme par ūdens avotiem. Tanīs vietās, kur vilki mituši, būs zāle ar niedrēm un ašķiem(ezera meldrs). Isaiah 35:8 Un tur būs liels ceļš. Ceļš, ko nosauks par svētu ceļu; kas nešķīsts, pa to nestaigās, jo tas pieder šķīstiem, kas pa to ceļu staigā, - pašas nesaprašas tur nevar maldīties. Isaiah 35:9 Tur nebūs lauvas, un plēsīgs zvērs tur nerādīsies un neatradīsies, bet tie atpestītie pa to staigās. Isaiah 35:10 Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, bet skumjas un bēdas bēgs projām. Isaiah 36:0 Isaiah 36:1 Un notikās ķēniņa Hizkijas četrpadsmitā gadā, tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma. Isaiah 36:2 Un Asīrijas ķēniņš sūtīja Rabzaku no Laķisa uz Jeruzālemi pie ķēniņa Hizkijas ar varen lielu karaspēku, un viņš stāvēja pie augšēja dīķa grāvjiem, vadmalnieka tīruma ceļa malā. Isaiah 36:3 Tad pie viņa izgāja nama uzraugs Elijaķims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna, un kanclers Joaks, Asafa dēls. Isaiah 36:4 Un Rabzakus uz tiem sacīja: sakāt jel Hizkijam: Tā saka tas lielais ķēniņš, Asīrijas ķēniņš: Kas tas tāds patvērums, uz ko tu paļaujies? Isaiah 36:5 Es saku: tas ir tukšs vārds, ka diezgan esot padoma un spēka uz karu; uz ko tad tu paļaujies, ka tu no manis esi atkritis? Isaiah 36:6 Redzi, tu paļaujies uz to salūzušo niedri, uz Ēģipti. Kas uz to atspiežas, tam tā ies rokā un to pārdurs. Tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, visiem, kas uz viņu paļaujas. Isaiah 36:7 Bet ja tu uz mani saki: Mēs paļaujamies uz To Kungu, savu Dievu, - vai tas nav tas pats, kam kalnus un altārus Hizkija ir nopostījis un sacījis uz Jūdu un Jeruzālemi: priekš šī altāra še jums būs pielūgt? Isaiah 36:8 Nu tad, noderi jel ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es tev došu divtūkstoš zirgus, ja tev ir jātnieki, ko tiem likt virsū. Isaiah 36:9 Kā tad tu varēsi atsist atpakaļ vienu pašu virsnieku no mana kunga vismazākiem kalpiem? Bet tu paļaujies uz Ēģipti, ratu un jātnieku dēļ. Isaiah 36:10 Vai tad nu es bez Tā Kunga esmu cēlies pret šo zemi, to izpostīt? Tas Kungs uz mani sacījis: Celies pret šo zemi un izposti to! Isaiah 36:11 Tad Elijaķims un Šebna un Joāks sacīja uz Rabzaku: Runā jel ar saviem kalpiem sīriski, mēs to gan protam, un nerunā ar mums jūdiski priekš šo ļaužu ausīm, kas ir uz mūra. Isaiah 36:12 Bet Rabzakus sacīja: Vai mans kungs mani sūtījis pie tava kunga un pie tevis, šos vārdus runāt, vai ne pie tiem vīriem, kas sēž uz mūra, kam līdz ar jums būs jāēd savi sūdi un jādzer savi mīzali? Isaiah 36:13 Un Rabzakus nostājās un sauca ar stipru balsi jūdiski un sacīja: klausāties tā lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus! Isaiah 36:14 Tā saka ķēniņš: Lai Hizkija jūs neapmāna, jo viņš jūs nevarēs izglābt. Isaiah 36:15 Lai arī Hizkija jums nedara cerību uz To Kungu, sacīdams: tiešām, Tas Kungs mūs izglābs, šī pilsēta netaps dota Asīrijas ķēniņa rokā! Isaiah 36:16 Neklausāties uz Hizkiju. Jo tā saka Asīrijas ķēniņš: Deriet ar mani mieru un nākat pie manis ārā, tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un ikviens no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, Isaiah 36:17 Kamēr es nākšu, un jūs aizvedīšu tādā zemē, kā jūsu zeme, zeme, kur ir labība un vīns, zeme, kur ir maize un vīna dārzi. Isaiah 36:18 Lai Hizkija jūs nepieviļ, sacīdams: Tas Kungs mūs izglābs! Vai gan pagānu dievi ikviens savu zemi izglābuši no Asīrijas ķēniņa rokas? Isaiah 36:19 Kur ir Hamatas un Arpadas dievi, kur ir Sefarvaimas dievi? Vai tie gan Samariju izglābuši no manas rokas? Isaiah 36:20 Kurš no visiem šo zemju dieviem savu zemi izglābis no manas rokas? Kā tad Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas? Isaiah 36:21 Bet tie cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: Jums nebūs viņam atbildēt. Isaiah 36:22 Tad nama uzraugs Elijaķims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un kanclers Joaks, Asafa dēls, nāca pie Hizkijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabzakus vārdus. Isaiah 37:0 Isaiah 37:1 Kad nu ķēniņš Hizkija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apsedzās ar maisu un gāja Tā Kunga namā, Isaiah 37:2 Un sūtīja nama uzraugu Elijaķimu un skrīveri Šebnu un tos priesteru vecajus, maisos ģērbušos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Isaiah 37:3 Un tie uz viņu sacīja: Tā saka Hizkija: Šī diena ir bēdu- un sodības- un kauna- diena; jo bērni nākuši uz dzimšanu, un spēka nav dzemdēt. Isaiah 37:4 Kaut Tas Kungs, tavs Dievs, dzirdētu Rabzakus vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot to dzīvo Dievu, un pārmācītu par tiem vārdiem, ko Viņš ir dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs! Celies tad un lūdz par tiem atlikušiem, kas vēl atrodas. Isaiah 37:5 Un ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas. Isaiah 37:6 Un Jesaja uz tiem sacīja: tā jums būs sacīt savam kungam: tā saka Tas Kungs: nebīsties par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa sulaiņi Mani zaimojuši. Isaiah 37:7 Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un ies atpakaļ uz savu zemi, un Es viņam likšu krist caur zobenu viņa zemē. Isaiah 37:8 Tad Rabzakus gāja atpakaļ un atrada Asīrijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Laķisa jau bija aizgājis. Isaiah 37:9 Un viņš par Tiraku, Moru ķēniņu, dzirdēja sakām: viņš ir izgājis, ar tevi karot. Isaiah 37:10 Kad viņš to dzirdēja, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Hizkijas un sacīja: tā runājiet uz Hizkiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies sacīdams: Jeruzāleme netaps dota Asīrijas ķēniņa rokā. Isaiah 37:11 Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties? Isaiah 37:12 Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi postījuši, Gozanu un Haranu un Recevu un Edeņa bērnus, kas bija Telasarā. Isaiah 37:13 Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Sefarvaimas pilsētas, Enas un Ivas ķēniņš? Isaiah 37:14 Kad nu Hizkija bija dabūjis tās grāmatas no vēstneša rokas un tās izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Hizkija tās atpleta Tā Kunga priekšā. Isaiah 37:15 Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Isaiah 37:16 Ak Kungs Cebaot, Tu Israēla Dievs, kas sēž pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi. Isaiah 37:17 Atgriez, ak Kungs, Savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, Savas acis un redzi, un dzirdi visus Sanheriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot to dzīvo Dievu. Isaiah 37:18 Patiesi, Kungs, Asīrijas ķēniņi ir postījuši visas zemes malas ar visām viņu valstīm, Isaiah 37:19 Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nebija dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir postījuši. Isaiah 37:20 Nu tad, ak Kungs, mūsu Dievs, izglāb mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka Tu vien esi Tas Kungs. Isaiah 37:21 Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hizkijas un lika sacīt: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: par ko tu Mani esi pielūdzis pret Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, - Isaiah 37:22 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava Ciānas meita, aiz tevis galvu krata Jeruzālemes meita. Isaiah 37:23 Ko tu esi apsmējis un zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret To Svēto iekš Israēla. Isaiah 37:24 Caur saviem kalpiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar savu ratu pulku es uzkāpju kalnu galos, Lībanus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz pat viņa galam, viņa kuplākam mežam. Isaiah 37:25 Es roku un dzeru ūdeni un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes. Isaiah 37:26 Vai tu neesi dzirdējis, ka Es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies. Un tagad Es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām. Isaiah 37:27 Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, un tie bija ka zāle laukā un kā uzzēlis zaļums, tā kā zāle uz jumtiem, kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros. Isaiah 37:28 Bet Es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret Mani. Isaiah 37:29 Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi Manās ausīs, Es Savu kāsi likšu tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu griezties atpakaļ pa to ceļu, kur tu esi nācis. Isaiah 37:30 Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu un otrā gadā ataugu, bet trešā gadā sējat un pļaujat un stādāt vīna dārzus un ēdat viņu augļus. Isaiah 37:31 Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal zemjup un nesīs augļus augšup. Isaiah 37:32 Jo no Jeruzālemes izies atlikuši un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. Isaiah 37:33 Tādēļ tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš šai pilsētā nenāks un tanī neiešaus nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni. Isaiah 37:34 Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs. Isaiah 37:35 Jo Es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu, Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. Isaiah 37:36 Tad Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asiriešu lēģerī simts astoņdesmit piecus tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija pilns miroņu. Isaiah 37:37 Tā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē. Isaiah 37:38 Un kad viņš pielūdza Nizroka, sava dieva, namā, tad Adrameleķs un Sarecers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararat zemi. Un viņa dēls Asaradons palika par ķēniņu viņa vietā. Isaiah 38:0 Isaiah 38:1 Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu, un pravietis Jesaja, Amoca dēls, nāca pie tā un uz to sacīja: Tā saka Tas Kungs: Apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels. Isaiah 38:2 Tad Hizkija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja: Isaiah 38:3 Ak Kungs, piemini jel, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas Tev patīk. Un Hizkija raudāja gauži. Isaiah 38:4 Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Jesaju: Isaiah 38:5 Ej un saki Hizkijam: Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, Es tavas asaras esmu redzējis. Redzi, Es tavām dienām pielikšu vēl piecpadsmit gadus. Isaiah 38:6 Un tevi un šo pilsētu es izpestīšu no Asīrijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu. Isaiah 38:7 Un šī būs tā zīme no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš runājis: Isaiah 38:8 Redzi, tai ēnai, kas ar sauli pa tiem kāpieniem pie Ahaza saules stundeņa uz priekšu gājusi, Es likšu iet atpakaļ desmit kāpienus. Un saule gāja atpakaļ desmit kāpienus pa tiem pašiem kāpieniem, kā tā bija gājusi uz priekšu. Isaiah 38:9 Šis ir Hizkijas, Jūda ķēniņa, raksts, kad viņš bija slims bijis un no savas slimības palicis vesels. Isaiah 38:10 Es sacīju: Pašās savās labākās dienās man jānokāpj kapa vārtos, mani atliekamie gadi man top atņemti. Isaiah 38:11 Es sacīju: Es vairs neredzēšu To Kungu, To Kungu tai zemē, kur tie dzīvie, es vairs neieraudzīšu cilvēkus tai vietā, kur tie aizmigušie mājo. Isaiah 38:12 Mans nams top noplēsts un aizcelts, kā ganu būdiņa; es savu dzīvību satinu kā audējs (savu audekli). Viņš mani nogriež kā no riestavas. Pirms nakts metās, Tu man dari galu. Isaiah 38:13 Es gaidīju līdz rītam, bet kā lauva Viņš salauž visus manus kaulus. Pirms nakts metās, Tu man darīsi galu. Isaiah 38:14 Es kliedzu kā dzērve un bezdelīga, es vaidēju kā balodis, manas acis nogura uz augšu skatoties. Ak Kungs, man ir bail, izpestī mani! Isaiah 38:15 Ko lai es saku? Kā viņš man solījis, tā viņš ir darījis; klusu es nu staigāšu visu savu mūžu manas dvēseles skumju dēļ. Isaiah 38:16 Ak Kungs! No tā cilvēks atdzīvojās, un iekš tā visa stāv mana gara dzīvība, Tu mani atspirdzināsi un mani atkal darīsi dzīvu. Isaiah 38:17 Redzi, rūgtums palicis man par svētību, pats rūgtums, bet Tu manu dvēseli mīlīgi esi apkampis, ka tā nenāktu trūdēšanas bedrē, jo Tu visus manus grēkus esi metis aiz Sevi. Isaiah 38:18 Jo elle Tevi neteic, un nāve Tevi neslavē; tie, kas grimst bedrē, necerē uz Tavu patiesību. Isaiah 38:19 Tie dzīvie, tie dzīvie, tie Tevi slavē, kā es šodien; tēvs bērniem dara zināmu Tavu patiesību. Isaiah 38:20 Tas Kungs ir man par pestīšanu, un mēs dziedāsim savas dziesmas, kamēr dzīvosim Tā Kunga namā. Isaiah 38:21 Un Jesaja sacīja: Lai ņem vienu vīģu rausi un liek plāksteri uz to trumu, tad viņš paliks vesels. Isaiah 38:22 Un Hizkija sacīja: Kāda ir tā zīme, ka es noiešu Tā Kunga namā? Isaiah 39:0 Isaiah 39:1 Tanī laikā Merodaks BalAdans, BalAdana dēls, Bābeles ķēniņš, sūtīja grāmatas un dāvanas pie Hizkijas, jo tas bija dzirdējis, ka viņš bija slims bijis un atkal palicis vesels. Isaiah 39:2 Un Hizkija priecājās par tiem un tiem rādīja savu mantas namu, to sudrabu un zeltu, tās dārgās zāles un to smalko eļļu un visu savu bruņu namu un visu, kas viņa mantās bija; nekas nebija visā viņa namā un visā viņa valstī, ko Hizkija tiem nebūtu rādījis. Isaiah 39:3 Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hizkijas un uz to sacīja: Ko šie vīri sacījuši un no kurienes tie pie tevis nākuši? Un Hizkija sacīja: Tie no tālas zemes pie manis nākuši, no Bābeles. Isaiah 39:4 Un viņš sacīja: Ko tie laba redzējuši tavā namā? Un Hizkija sacīja: Tie visu redzējuši, kas manā namā, nekā nav no manām mantām, ko es tiem nebūtu rādījis. Isaiah 39:5 Tad Jesaja sacīja uz Hizkiju: Klausies Tā Kunga Cebaot vārdu. Isaiah 39:6 Redzi, dienas nāks, ka viss, kas ir tavā namā, un ko tavi tēvi līdz šai dienai sakrājuši, taps novests uz Bābeli, nekas netaps atlicināts, saka Tas Kungs. Isaiah 39:7 Un no taviem dēliem, kas no tevis nāks, ko tu dzemdināsi, viņi ņems, ka tie būs par kambar junkuriem Bābeles ķēniņa pilī. Isaiah 39:8 Un Hizkija sacīja uz Jesaju: Tā Kunga vārds ir labs, ko tu runājis. Un viņš sacīja: Kad tik miers un drošība pastāv manā laikā. Isaiah 40:0 Isaiah 40:1 Iepriecinājiet, iepriecinājiet Manus ļaudis, saka jūsu Dievs. Isaiah 40:2 Runājiet laipnīgi ar Jeruzālemi un sauciet uz viņu, ka viņas karošana pagalam, ka viņas noziegums salīdzināts, ka viņa divkārtīgu tiesu dabūjusi no Tā Kunga rokas par visiem saviem grēkiem. Isaiah 40:3 Saucēja balss ir tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet klajumā staigājamu ceļu mūsu Dievam. Isaiah 40:4 Visas ielejas taps paaugstinātas un visi kalni taps pazemoti, un kas nelīdzens, taps līdzens, un kas celmains, taps klajums. Isaiah 40:5 Un Tā Kunga godība taps parādīta un visa miesa kopā to redzēs, jo Tā Kunga mute ir runājusi. Isaiah 40:6 Balss saka: Sauc! Un viņš saka: Ko man būs saukt? Visa miesa ir zāle, un viss viņas labums kā puķe laukā. Isaiah 40:7 Zāle nokalst, puķe savīst, kad Tā Kunga Gars pūš virsū; tiešām tie ļaudis ir zāle. Isaiah 40:8 Zāle nokalst, puķe savīst, bet mūsu Dieva vārds pastāv mūžīgi. Isaiah 40:9 Ciāna, labas vēsts sludinātāja, kāp uz augstu kalnu; Jeruzāleme, labas vēsts sludinātāja, pacel savu balsi ar spēku, pacel to, nebīsties! Saki Jūda pilsētām: redzi, jūsu Dievs! Isaiah 40:10 Redzi, Tas Kungs Dievs nāk varens, un Viņa elkonis valdīs, redzi, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksāšana Viņa priekšā. Isaiah 40:11 Viņš ganīs Savu ganāmo pulku kā gans, Viņš sapulcinās tos jērus Savās rokās un nesīs Savā klēpī un vedīs lēnītiņām tās grūtās avju mātes. Isaiah 40:12 Kas izmērojis ūdeni ar sauju un apņēmis debesis ar sprīdi un satvēris zemes pīšļus ar sieciņu(mērtrauku) un nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā. Isaiah 40:13 Kas ir pamācījis Tā Kunga Garu un bijis Viņa padoma devējs, kas Viņam būtu mācījis gudrību? Isaiah 40:14 Pie kā Viņš padomu meklējis, ka tas Viņam saprašanu būtu devis un Viņam būtu mācījis tiesas ceļu, un Viņam būtu mācījis atzīšanu un Viņam zināmu darījis gudrības ceļu? Isaiah 40:15 Redzi, tautas ir kā pilīte pie spaiņa un kā puteklītis svaru kausā; redzi, Viņš salas paceļ kā putekļus. Isaiah 40:16 Un ar Lībanu nepietiek priekš dedzināšanas, un ar viņa zvēriem priekš Viņa dedzināmiem upuriem. Isaiah 40:17 Visas tautas ir kā nekas priekš Viņa, un pie Viņa top turētas par nieku un par neko. Isaiah 40:18 Kam jūs līdzināsiet to stipro Dievu? Jeb kādu līdzību jūs Viņam gribat taisīt? Isaiah 40:19 Gan amatnieks lej bildi un sudrabkalis to apvelk ar zeltu un pielej sudraba ķēdes klāt. Isaiah 40:20 Kas ir nabags, kam maz pie rokas upurēt, tas izmeklē koku, kas nesatrūd, viņš sev meklē gudru meistaru, taisīt bildi, kas nešķobās. Isaiah 40:21 Vai jūs nezināt? Vai jūs nedzirdat? Vai jums no iesākuma nav stāstīts? Vai jūs neesat izpratuši zemes radīšanu? Isaiah 40:22 Viņš sēž pār zemes virsu, un viņas iedzīvotāji ir kā siseņi. Viņš debesis izklāj kā smalku palagu un tās izpleš kā telti, kur dzīvo. Isaiah 40:23 Viņš lielus kungus dara par nieku un zemes soģus par neko. Isaiah 40:24 Tā kā tie nebūtu ne dēstīti, ne sēti, nedz viņu celms iesakņojies zemē; kad Viņš uz tiem pūtīs, tad tie nokaltīs, un viesulis tos aizvedīs kā pelus. Isaiah 40:25 Ar ko tad jūs Mani līdzināsiet, kam Es būtu līdzīgs? Saka tas Svētais. Isaiah 40:26 Paceļat savas acis uz augšu un skatāties, kas šīs lietas ir radījis un izved viņu pulku pēc skaita? Viņš tos visus sauc pie vārda pēc sava lielā spēka, un viņa stiprums ir tik varens, ka neviena netrūkst. Isaiah 40:27 Kāpēc tad tu saki, Jēkab, un tu Israēl, runā: mans ceļš ir priekš Tā Kunga paslēpts, un mana tiesa aiziet manam Dievam garām? Isaiah 40:28 Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgs Dievs ir Tas Kungs, kas zemes galus radījis; viņš nepiekūst un nenogurst, viņa prāts ir neizprotams. Isaiah 40:29 Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem. Isaiah 40:30 Jaunie piekusīs un nogurs un jaunekļi kritin kritīs: Isaiah 40:31 Bet kas uz To Kungu paļaujas, dabūs jaunu spēku; tie skries uz augšu ar spārniem kā ērgļi, tie tecēs un nepiekusīs, tie staigās un nenogurs, Isaiah 41:0 Isaiah 41:1 Ciešat Man klusu, salas, un lai tautas ņemas jaunu spēku. Lai tie atnāk, lai nu runā, ejam kopā tiesāties. Isaiah 41:2 Kas no austruma puses to uzmodinājis, kam taisnība iet līdz, kur viņš staigā? Kas tautas viņa priekšā ir nodevis un darījis, ka viņš valda pār ķēniņiem, un tos devis viņa zobenam kā pīšļus un viņa stopam kā izkaisītas pelavas, Isaiah 41:3 Ka viņš tiem dzenās pakaļ un neaiztikts iet ceļu, kur viņa kāja nebija gājusi? Isaiah 41:4 Kas to ir darījis un pastrādājis? Tas, kas cilvēku ciltis aicinājis no iesākuma. Es Tas Kungs esmu tas pirmais un pie tiem pēcnākamiem Es vēl esmu tas pats. Isaiah 41:5 Salas to redzēja un bijājās, zemes gali drebēja; tie atnāca tuvu un piegāja klāt. Isaiah 41:6 Viens palīdzēja otram un sacīja uz savu brāli: Esi stiprs! Isaiah 41:7 Un kalējs drošināja sudrabkali, kas ar veseri gludina to, kas sit uz laktu, un sacīja par to taisīto darbu: Tas būs labs; pēc viņš to stiprināja ar naglām, lai nekust. Isaiah 41:8 Bet tu, Israēl, Mans kalps, Jēkab, ko Es esmu izredzējis, Ābrahāma, Mana mīļā, dzimums, Isaiah 41:9 Tu, ko Es esmu sagrābis no pasaules galiem un esmu aicinājis no viņas malām, un uz ko Es sacījis: Tu esi Mans kalps, tevi Es esmu izredzējis un tevi neesmu atmetis, - Isaiah 41:10 Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs; Es tevi stiprināju, Es tev arī palīdzu, Es tevi arī turu ar Savas taisnības labo roku. Isaiah 41:11 Redzi, kaunā taps un par apsmieklu visi, kas pret tevi iedegās; iznīks un ies bojā tie ļaudis, kas ar tevi strīdās. Isaiah 41:12 Tu tos meklēsi, bet tos neatradīsi; tie ļaudis, kas ar tevi strīdās, iznīks, un kas ar tevi karo, taps par nieku. Isaiah 41:13 Jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, satveru tavu labo roku, Es, kas uz tevi saku: Nebīsties, Es tev palīdzu. Isaiah 41:14 Nebīsties, tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ; Es tev palīdzu, saka Tas Kungs, un tavs Pestītājs ir Tas Svētais iekš Israēla. Isaiah 41:15 Redzi, Es tevi daru par asiem jauniem kuļamiem ratiem, kam asas naglas, tu kalnus sakulsi un satrieksi un darīsi pakalnus par pelavām. Isaiah 41:16 Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies iekš Tā Kunga un lielīsies iekš Israēla svētā Dieva. Isaiah 41:17 Tie bēdīgie un nabagi meklē ūdeni, un nav, viņu mēle kalst no tvīkšanas. Es Tas Kungs tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu. Isaiah 41:18 Es upes izlaidīšu no plikiem kalniem un avotus pašās ielejās; Es tuksnesi darīšu par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem. Isaiah 41:19 Es tuksnesī stādīšu ciedrus, akācijas un mirtes un eļļas kokus; Es sausā klajumā stādīšu priedes, egles un buksu kokus kopā. Isaiah 41:20 Lai tie redz un atzīst, apdomā un visi kopā saprot, ka Tā Kunga roka to ir darījusi, un tas Svētais iekš Israēla to ir radījis. Isaiah 41:21 Nesiet šurp savas tiesas lietas, saka Tas Kungs, atnesiet, ar ko jūs savu taisnību varat pierādīt, saka Jēkaba ķēniņš. Isaiah 41:22 Lai nāk un mums sludina tās lietas, kas vēl notiks. Stāstiet tās pirmās lietas, kas ir bijušas, ka mēs tās savā sirdī ievērojam un zinām viņu galu, vai sludinājiet mums tās nākamās lietas. Isaiah 41:23 Stāstiet tās zīmes, kas vēl būs, ka atzīstam, jūs esam dievus. Un dariet ko darīdami, vai labu, vai ļaunu, tad saskatīsimies un to kopā redzēsim. Isaiah 41:24 Redzi, jūs neesat nekas, un jūsu darbs nav it nekas; negantība ir, pēc jums kārot. Isaiah 41:25 Es to pamodināju no ziemeļa puses, un viņš nāk no saules lēkšanas, kas piesauc Manu vārdu; viņš ies pār valdniekiem kā pār dubļiem, un kā podnieks min mālus. Isaiah 41:26 Kas to stāstījis no iesākuma, ka mēs to zinātu, jeb pagājušos laikos, ka mēs sacītu: Taisnība? Bet neviena nav, kas to stāstījis, un neviena, kas ko labu sludinājis, un neviena, kas no jums būtu dzirdējis vārdus. Isaiah 41:27 Es tas pirmais saku uz Ciānu: Redzi, te tas ir! - un uz Jeruzālemi: Es došu prieka vēstnesi. Isaiah 41:28 Un Es skatos, bet tur nav neviena, un viņu starpā tur nav padoma devēja, ka Es tos vaicātu un tie dotu atbildi. Isaiah 41:29 Redzi, tie visi nav nekas, viņu darbi nav it nekas, viņu lietās bildes ir tukšs vējš. Isaiah 42:0 Isaiah 42:1 Redzi, Tas ir Mans kalps, kam Es palīdzu, Manis izredzēts, pie kā Manai dvēselei labs prāts. Es savu Garu esmu licis uz Viņu, tautām iznest tiesu. Isaiah 42:2 Viņš nebrēks nedz pacels Savu balsi, un Viņa balsi nedzirdēs pa ielām. Isaiah 42:3 Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, Viņš tiesu nesīs ar patiesību. Isaiah 42:4 Viņš nenogurs un nesalūzīs, kamēr iecels tiesu virs zemes, un jūras salas cerēs uz Viņa bauslību. Isaiah 42:5 Tā saka Dievs, Tas Kungs, kas debesis radījis un izplāta, kas zemi izklājis ar viņas augļiem, kas dvašu dod tiem ļaudīm, kas tur mīt, un garu tiem, kas virs tās staigā. Isaiah 42:6 “Es Tas Kungs Tevi esmu aicinājis iekš taisnības un Tevi satveru pie Tavas rokas un Tevi pasargāju un Tevi ieceļu par derību ļaudīm, par gaišumu pagāniem, Isaiah 42:7 Atvērt akliem acis un saistītos izvest no cietuma un no cietuma nama tos, kas sēž tumsībā. Isaiah 42:8 Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans vārds, un Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem. Isaiah 42:9 Redzi, kas papriekš sludināts, tas ir noticis, un jaunu Es stāstu; pirms tas izplaukst, Es jums to dodu dzirdēt.” Isaiah 42:10 Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu no zemes galiem; jūras braucēji ar viņas pilnumu, salas ar saviem iedzīvotājiem. Isaiah 42:11 Tuksnesis un viņa pilsētas lai paceļ balsi, un ciemi, kur Ķedars dzīvo; lai gavilē, kas dzīvo klints kalnos, lai tie sauc no kalnu galiem. Isaiah 42:12 Lai Tam Kungam dod godu un lai pasludina Viņa slavu salās. Isaiah 42:13 Tas Kungs iziet kā varonis, kā karavīrs Viņš iekarsis dusmās; Viņš sauc, Viņš kliedz, Saviem ienaidniekiem Viņš rādās varens. Isaiah 42:14 Sen laiku Es esmu klusu cietis, esmu klusu bijis un savaldījies. Bet nu Es brēkšu, kā sieva, kas dzemdē, elzdams un pūzdams ar varu. Isaiah 42:15 Es postīšu kalnus un pakalnus un likšu sakalst visam viņu zaļumam un darīšu upes par salām, un izžāvēšu ezerus. Isaiah 42:16 Un Es vadīšu aklus pa ceļu, ko tie nav zinājuši, Es tiem likšu staigāt pa tekām, ko tie nav pazinuši, Es darīšu tumsību priekš viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenumu. Tā Es darīšu un tos neatstāšu. Isaiah 42:17 Bet atpakaļ būs griezties un palikt visiem kaunā, kas paļaujas uz elkiem un saka uz lietām bildēm: Jūs esat mūsu dievi. Isaiah 42:18 Klausāties, kurlie, un skatāties, aklie, un redziet. Isaiah 42:19 Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Tas mīļais, un tik akls kā Tā Kunga kalps? Isaiah 42:20 Tu esi daudz redzējis, bet neesi ievērojis, ausis atdarījis, bet viņš nedzird. Isaiah 42:21 Tam Kungam bija labs prāts Savas taisnības dēļ, dot lielu un augstu bauslību. Isaiah 42:22 Bet tie ir postīti un aplaupīti ļaudis, visi saistīti alās un apslēpti cietuma namos, tie ir palikuši par laupījumu, un nav neviena, kas tos izglābj, par postījumu, un nav neviena, kas saka: Atdod atpakaļ. Isaiah 42:23 Kas jūsu starpā to liek vērā, kas uzmana un klausās, kas pēc būs? Isaiah 42:24 Kas Jēkabu nodeva uz postu un Israēli laupītājiem? Vai ne Tas Kungs, pret ko esam grēkojuši? - Jo tie negribēja staigāt Viņa ceļos un neklausīja Viņa bauslībai. Isaiah 42:25 Tāpēc Viņš pār tiem ir izgāzis Savas dusmības bardzību un kara briesmas, ka visapkārt dega; bet tie to neatzina, - un Viņš tos iededzināja, bet tie to neņēma pie sirds. Isaiah 43:0 Isaiah 43:1 Bet nu Tas Kungs, tavs Radītājs, Jēkab, un tavs darītājs, Israēl, saka tā: nebīsties, jo Es tevi esmu atpestījis, Es tevi esmu saucis pie tava vārda; tu esi Mans. Isaiah 43:2 Kad tu iesi caur ūdeņiem, tad Es būšu pie tevis, un caur upēm, tad tās tevi nepārplūdīs. Kad tu iesi caur uguni, tad tu nesadegsi, un liesma tevi neaizdedzinās. Isaiah 43:3 Jo Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tas Svētais iekš Israēla, tavs Pestītājs. Ēģipti Es dodu par tavu izpirkšanas maksu, Moru zemi un Sabu tavā vietā. Isaiah 43:4 Tāpēc ka tu esi dārgs Manās acīs un cienīgs, un Es tevi mīļoju, Es esmu devis cilvēkus tavā vietā un tautas par tavu dvēseli. Isaiah 43:5 Nebīsties, jo Es esmu pie tevis, Es atvedīšu tavu dzimumu no rīta puses un tevi sapulcināšu no vakara puses. Isaiah 43:6 Es sacīšu uz ziemeli: Dod šurp! Un uz dienvidu: Neaiztur! Atved Manus dēlus no tālienes un Manas meitas no zemes galiem, Isaiah 43:7 Ikkatru, kas pēc Mana Vārda nosaukts, un ko Es esmu radījis Sev par godu, ko esmu taisījis un darījis. Isaiah 43:8 Atved tos aklos ļaudis, kam tomēr acis, un tos kurlos, kam tomēr ausis. Isaiah 43:9 Lai visi pagāni top sapulcināti, un tautas lai sanāk kopā. Kurš no tiem to stāstīs? Lai tie mums stāsta tās pagājušās lietas, lai tie atved savus lieciniekus un taisnojās, ka šie dzird un saka: Tas ir tiesa. Isaiah 43:10 Jūs esat Mani liecinieki, saka Tas Kungs, un Mans kalps, ko esmu izredzējis, lai jūs atzīstat un Man ticat un saprotat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviens dievs nav bijis un pēc Manis neviens nebūs. Isaiah 43:11 Es, Es esmu Tas Kungs, un Pestītāja nav kā vien Es. Isaiah 43:12 Es esmu pasludinājis, Es esmu palīdzējis, Es esmu zināmu darījis, un sveša(dieva) nebija jūsu starpā. Un jūs esat Mani liecinieki, saka Tas Kungs, ka Es esmu Dievs. Isaiah 43:13 Arī no šīs dienas Es esmu tas pats, un neviena nav, kas var izglābt no Manas rokas; ko Es daru, kas to var novērst? Isaiah 43:14 Tā saka Tas Kungs, jūsu Pestītājs, tas Svētais iekš Israēla: jūsu dēļ Es uz Bābeli esmu sūtījis un visus Kaldejus aizdzinis, ka bija jābēg ar tām laivām, ar kurām bija līksmojušies. Isaiah 43:15 Es esmu Tas Kungs, jūsu Svētais, Israēla Radītājs, jūsu ķēniņš! Isaiah 43:16 Tā saka Tas Kungs, kas ceļu darījis jūrā un teku stipros ūdeņos, Isaiah 43:17 Kas izved ratus un zirgus, kara pulku un spēku, - kopā tie ir apgūlušies, tie necelsies atkal augšām, tie ir izdzēsti, kā dakts tie ir izdzisuši. Isaiah 43:18 Nepieminiet tās vecās lietas un nedomājiet vairs uz to, kas pagājis. Isaiah 43:19 Redzi, Es daru jaunas lietas; jau plaukst, jūs to atzīsiet; Es darīšu ceļu tuksnesī un upes tukšās vietās. Isaiah 43:20 Zvēri laukā Mani godās, šakāļi un strausi, jo Es ūdeni došu tuksnesī un upes tukšā vietā, dzirdināt Savus ļaudis, Savus izredzētos. Isaiah 43:21 Šos ļaudis Es Sev esmu radījis, tie teiks Manu slavu. Isaiah 43:22 Un tu Mani neesi piesaucis, Jēkab, nedz Manis pēc pūlējies, Israēl! Isaiah 43:23 Tu Man neesi atnesis savu dedzināmo upuru avis, nedz Mani godājis ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi neesmu kalpinājis ar ēdamiem upuriem, nedz tevi apgrūtinājis ar vīraku. Isaiah 43:24 Tu Man neesi par naudu pircis smaržīgas kalmes un neesi Mani mielojis ar savu upuru taukiem. Bet tu Mani esi kalpinājis ar saviem grēkiem, tu Mani esi apgrūtinājis ar saviem noziegumiem. Isaiah 43:25 Es, Es tas esmu, kas izdeldu tavus pārkāpumus Sevis dēļ un nepieminu tavus grēkus. Isaiah 43:26 Atgādini Mani, lai mēs kopā tiesājamies, teic jel, kā tu vari taisnoties. Isaiah 43:27 Tavs pirmais tēvs ir grēkojis un tavi aizstāvētāji pret Mani noziegušies. Isaiah 43:28 Tāpēc Es esmu licis negodā svētuma virsniekus un Jēkabu nodevis lāstam un Israēli kaunam. Isaiah 44:0 Isaiah 44:1 Bet nu klausies, mans kalps Jēkab, un Israēl, ko esmu izredzējis. Isaiah 44:2 Tā saka Tas Kungs, kas tevi radījis un taisījis no mātes miesām, kas tev palīdz: Nebīsties, Mans kalps Jēkab, un tu Ješurun, ko Es esmu izredzējis. Isaiah 44:3 Jo Es liešu ūdeni uz iztvīkušiem un straumes uz izkaltušiem. Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem bērnu bērniem, Isaiah 44:4 Ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens strautiem. Isaiah 44:5 Šis sacīs: Es piederu Tam Kungam! Un cits sauks Jēkaba vārdu, un trešais rakstīs ar savu roku: Es padodos Tam Kungam! Un godās Israēla vārdu. Isaiah 44:6 Tā saka Tas Kungs, Israēla ķēniņš un viņa Pestītājs, Tas Kungs Cebaot: Es esmu tas pirmais un Es esmu tas pēdīgais, un cita Dieva nav, kā Es vien. Isaiah 44:7 Un kas tā var sludināt kā Es, lai saka un lai liek Man priekšā, kamēr Es esmu licis pirmos ļaudis pasaulē. Lai tie jel stāsta tās nākamās lietas un kas notiks. Isaiah 44:8 Neizbaiļojaties un nebīstaties, - vai Es to sen jau tev neesmu darījis zināmu un stāstījis? Un jūs esat Mani liecinieki, vai ir cits Dievs nekā Es vien? Tiešām, nav cita akmens kalna, Es nezinu neviena. Isaiah 44:9 Elku taisītāji visi nav nekas, un viņu mīlulīši neder nekam, un paši ir viņu liecinieki, ka tie neredz un nesaprot; tādēļ tie paliks kaunā. Isaiah 44:10 Kas ir dievu taisījis un elku lējis, kas nekam neder? Isaiah 44:11 Redzi, visi viņu biedri paliks kaunā, jo tie taisītāji ir cilvēki. Tad lai tie visi gan sapulcinājas un ceļas, tomēr tie izbīsies un kopā paliks kaunā. Isaiah 44:12 Kalējs taisa cirvi un strādā svelmē un to pataisa ar veseriem un to izstrādā ar sava elkoņa stiprumu; viņš cieš arī badu, ka paliek bez spēka, viņš nedzer ūdeni, ka paliek gurdens. Isaiah 44:13 Kas koka darbu strādā, izvelk mēra auklu, nozīmē to ar sarkanu krītu, aptēš to ar cirvjiem un apraksta to ar cirkuli un dara to pēc vīra ģīmja, kā skaistu cilvēku, lai stāv namā. Isaiah 44:14 Viņš sev cērt ciedru kokus, ņem kļavu vai ozolu, un izlasās kādu starp meža kokiem; osi viņš dēstījis un lietus to ir uzaudzinājis. Isaiah 44:15 Tie ir cilvēkam dedzināt, un viņš ņem no tiem un sildās, un iededzina un cep maizi un arī iztaisa dievekli un to pielūdz, dara elku un metās priekš tā ceļos. Isaiah 44:16 Vienu pusi viņš sadedzina ugunī, no tās puses viņš ēd gaļu, viņš cep cepešus un paēd, pats arī sildās un saka: nu labi, man paliek silti, es samanu uguni. Isaiah 44:17 Un to, kas atliek, viņš taisa par dievu, sev par elku; priekš tā viņš metās ceļos un klanās un to pielūdz un saka: izpestī mani, jo tu esi mans dievs. Isaiah 44:18 Tie neatzīst un nesaprot, jo viņu acis aizlipušas, ka tie neredz, un viņu sirdis, ka tie nesaprot. Isaiah 44:19 Un neviens to neņem pie sirds, un nav ne atzīšanas, ne saprašanas, ka sacītu: vienu pusi es esmu sadedzinājis ar uguni un uz tām oglēm arī maizi cepis, es gaļu pie tā esmu cepis un ēdis, vai nu man to, kas atliek bija darīt par negantību, vai man priekš koka gabala bija ceļos mesties? Isaiah 44:20 Kam prāts nesās uz pelniem, to apmānītā sirds maldina, un viņš neizglābj savu dvēseli un nesaka: vai nav viltība manā labā rokā? Isaiah 44:21 Piemini to, Jēkab un Israēl, jo tu esi Mans kalps; Es tevi esmu radījis, tu esi Mans kalps, Israēl, neaizmirsti Mani. Isaiah 44:22 Es izdeldu tavus pārkāpumus kā miglu un tavus grēkus ka mākoni. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi esmu atpestījis. Isaiah 44:23 Gavilējat, debesis, jo Tas Kungs to ir darījis, sauciet priecīgi, zemes dziļumi, ceļat troksni, kalni, ar prieku dziesmām, meži un visi koki iekš tā; jo Tas Kungs Jēkabu atpestījis un Israēli pagodinājis. Isaiah 44:24 Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi taisījis no mātes miesām. Es esmu Tas Kungs, kas visu dara, kas debesi izpletis, Es viens pats, un kas zemi izklājis, bez cita neviena, Isaiah 44:25 Kas iznīcina zīlnieku zīmes un zvaigžņu cienītājus dara trakus, kas gudriem liek atpakaļ griezties un viņu gudrību dara par ģeķību. Isaiah 44:26 Kas apstiprina Sava kalpa vārdu un liek izdoties Savu vēstnešu padomam; kas uz Jeruzālemi saka, lai tur atkal ļaudis dzīvo, un uz Jūda pilsētām: Jūs tapsiet atkal uztaisītas, un Es uztaisīšu viņas postītās vietas; Isaiah 44:27 Kas uz dziļumu saka: Izsīksti! Un tavus strautus Es darīšu sausus; Isaiah 44:28 Kas uz Kiru saka: Mans gans! Un viņš izdarīs visu Manu prātu, sacīdams uz Jeruzālemi: topi celta! Un Dieva nams lai top taisīts! Isaiah 45:0 Isaiah 45:1 Tā saka Tas Kungs uz savu svaidīto, Kiru: Es to satveru pie viņa labās rokas, ka Es tautas viņa priekšā metu pie zemes, un atraisu ķēniņu jostas, un atdaru priekš viņa durvis, un vārti nepaliek aizslēgti. Isaiah 45:2 Es iešu tavā priekšā un darīšu līdzenus nelīdzenos ceļus, es salauzīšu vara durvis un sadauzīšu dzelzs aizšaujamos. Isaiah 45:3 Un Es tev došu mantas, kas tumsā, un apslēpto bagātību, lai tu atzīsti, ka Es esmu Tas Kungs, kas tevi sauc pie vārda, tas Israēla Dievs, Isaiah 45:4 Jēkaba, Mana kalpa dēļ, un Israēla, Mana izredzētā, dēļ. Un Es tevi saucu pie tava vārda, Es tevi mīlīgi uzrunāju, kad tu Mani vēl nepazini. Isaiah 45:5 Es esmu Tas Kungs, un cits neviens, dieva nav, kā Es vien. Es tevi esmu apjozis, jebšu tu Mani nepazini, Isaiah 45:6 Lai zināms top no saules uzlēkšanas un noiešanas, ka neviena nav bez Manis: Es esmu Tas Kungs, un cits neviens. Isaiah 45:7 Es ceļu gaismu un radu tumsu, Es daru mieru un radu ļaunumu. Es Tas Kungs daru to visu. Isaiah 45:8 Piliet, debesis, no augšienes, un padebeši lai izlej taisnību; lai zeme atveras un izdod pestīšanu, un taisnība lai līdz izaug: Es Tas Kungs to esmu radījis. Isaiah 45:9 Vai tam, kas pretī runā savam radītājam, poda gabals starp poda gabaliem no zemes! Vai gan māls saka uz savu taisītāju: ko tu dari? Jeb vai tavs darbs sacīs: viņam nav rokas? Isaiah 45:10 Ak vai, tam, kas saka uz tēvu: kam tu dzemdini? Un uz māti: kam tu dzemdē? Isaiah 45:11 Tā saka Tas Kungs, tas Svētais iekš Israēla un viņa Radītājs: Vaicājiet no Manis nākamas lietas; Manus bērnus un Manas rokas darbu pavēliet Man. Isaiah 45:12 Es esmu darījis zemi un radījis cilvēku zemes virsū. Es tas esmu, Manas rokas izplātījušas debesis, un Es pavēlu visam viņu spēkam. Isaiah 45:13 Es viņu esmu uzmodinājis taisnībā un darīšu visus viņa ceļus līdzenus. Viņš uzcels Manu pilsētu un atlaidīs Manus cietumniekus, ne par maksu un ne par dāvanām, saka Tas Kungs Cebaot. Isaiah 45:14 Tā saka Tas Kungs: ēģiptiešu padoms, Moru ļaužu manta un Zabieši, vīri garu augumu, nāks pie tevis un tev piederēs, un staigās tev pakaļ; saistīti tie atnāks un klanīsies priekš tevis, tie tevi pielūgs: Patiesi, Dievs ir ar tevi, un nav cita Dieva. Isaiah 45:15 Patiesi, Tu esi apslēpts Dievs, Israēla Dievs, Pestītājs. Isaiah 45:16 Tie taps kaunā un par apsmieklu visi; tie aizies kopā ar kaunu, kas taisa elka dievus. Isaiah 45:17 Bet Israēls top atpestīts caur To Kungu ar mūžīgu pestīšanu; jūs netapsiet kaunā nedz par apsmieklu mūžīgi mūžam. Isaiah 45:18 Jo tā saka Tas Kungs, kas debesis radījis, tas Dievs, kas zemi iztaisījis un darījis; Viņš to ir cēlis, Viņš to nav radījis, ka būtu tukša, bet Viņš to taisījis, lai tur dzīvo: Es esmu Tas Kungs, un cits neviens. Isaiah 45:19 Es neesmu slepeni runājis kādā tumšā zemes vietā. Es uz Jēkaba dzimumu neesmu sacījis: meklējiet Mani velti! Es esmu Tas Kungs, kas runā taisnību un sludina patiesību. Isaiah 45:20 Sapulcējaties un nāciet, tuvojaties visi līdz, kas izglābti no pagāniem! Tie nezin nenieka, kas apkārt nēsā savus izgrieztos koka tēlus, un pielūdz dievu, kas nevar izpestīt. Isaiah 45:21 Sludiniet un nāciet klāt, sarunājaties kopā. Kas to ir darījis zināmu no veciem laikiem, kas to sen stāstījis? Vai ne Es, Tas Kungs? Un cita Dieva nav, kā Es vien, taisna Dieva un Pestītāja neviena nav, kā Es vien. Isaiah 45:22 Griežaties pie Manis, tad jūs tapsiet pestīti, visas pasaules gali, jo Es esmu Dievs, un cits neviens. Isaiah 45:23 Es esmu zvērējis pie Sevis paša, taisnība no Manas mutes izgājusi, vārds, kas nav pārgrozāms: tiešām, visi ceļi Manā priekšā locīsies, visas mēles Man zvērēs. Isaiah 45:24 Par Mani sacīs: tiešām, iekš Tā Kunga ir taisnības darbi un stiprums. Pie Viņa ies. Bet kas Viņam turas pretī, paliks kaunā. Isaiah 45:25 Iekš Tā Kunga taps taisnoti un lielīsies visi, kas no Israēla dzimuma. Isaiah 46:0 Isaiah 46:1 Bels grūst, Nebus krīt, viņu tēlus uzliek kustoņiem un lopiem; ko jūs nesat, ir nesama nasta piekusušiem (lopiem). Isaiah 46:2 Tie visi kopā klūp un krīt, tie nevar izglābt to nastu, bet iet paši cietumā. Isaiah 46:3 Klausies uz Mani, Jēkaba nams, un visi atlikušie no Israēla nama, ko esmu nesis no mātes miesām un uzņēmis no mātes klēpja. Isaiah 46:4 Un līdz pašam vecumam Es būšu tas pats, kamēr jūs topat sirmi, Es nesīšu. Es to esmu darījis, un Es jūs uzņemšu, un Es nesīšu un izglābšu. Isaiah 46:5 Kam jūs Mani līdzināsiet un turēsiet līdzīgu? Ar ko Mani salīdzināsiet, ka būtu vienādi? Isaiah 46:6 Tie izber zeltu no maka un sver sudrabu ar svaru, tie sader sudraba kalēju, un tas to iztaisa par dievekli, tie metās ceļos un to pielūdz. Isaiah 46:7 Tie to ceļ uz pleciem, to nes, un to noliek savā vietā. Tur viņš stāv un neatstājās no savas vietas; viņu arī piesauc, bet tas neatbild un neviena neizglābj no bēdām. Isaiah 46:8 Pieminiet to un turaties stipri, jūs pārkāpēji, ņemiet to pie sirds. Isaiah 46:9 Pieminiet pagājušās lietas no vecu veciem laikiem; jo Es esmu Dievs, un cits neviens, Es esmu Dievs, un nav neviena kā Es, Isaiah 46:10 Kas no iesākuma galu dara zināmu, un no senlaikiem to, kas vēl nav noticis, kas saka: Mans padoms pastāvēs, un Es darīšu visu, kas Man patīk. Isaiah 46:11 Es aicināju ērgli no rīta puses un vīru pēc Sava padoma no tālas zemes. Es to esmu runājis un tam likšu nākt, Es to esmu apņēmies, Es to arī izdarīšu. Isaiah 46:12 Klausāties uz Mani, cietsirdīgie, kas esat tālu no taisnības. Isaiah 46:13 Es Savu taisnību tuvu esmu atnesis, tā nebūs tālu, un Mana pestīšana nekavēsies, jo Es došu pestīšanu Ciānā, iekš Israēla Savu godību. Isaiah 47:0 Isaiah 47:1 Kāp zemē un sēdi pīšļos, jaunava, Bābeles meita; sēdies zemē, Kaldeju meita, goda krēsla nav! Jo tevi vairs nesauks par smalku un kāru(mīlīgu). Isaiah 47:2 Ņem dzirnas un mal miltus, atklāj savu apsegu, atsedz kājas, atklāj ceļus, brien caur upēm. Isaiah 47:3 Tavs kailums taps atsegts, un tavs kaunums būs redzams, Es atriebšos un nežēlošu neviena. Isaiah 47:4 Mūsu Pestītāja vārds ir Kungs Cebaot, tas Svētais iekš Israēla. Isaiah 47:5 Sēdi klusu un lien tumsā, Kaldeju meita, jo tevi vairs nesauks par valstu valdnieci. Isaiah 47:6 Es biju dusmīgs par Saviem ļaudīm, Es liku negodā Savu mantības tiesu, un tos nodevu tavā rokā. Bet tu viņiem neparādīji žēlastības, tiem veciem tu uzliki savu ļoti grūto jūgu, Isaiah 47:7 Un sacīji: Es būšu mūžīgi valdniece; tā ka tu šīs lietas neesi pie sirds ņēmusi, tu neesi apdomājusi galu. Isaiah 47:8 Tad nu, klausies šo, tu vēlīgā, kas bez bēdām sēdi un saki savā sirdī: es un cita neviena! Es nepalikšu par atraitni un nebūšu bez bērniem. Isaiah 47:9 Tomēr šīs divas lietas piepeši nāks pār tevi vienā dienā: bērnu nebūs, un atraitne būsi, ar pilnu mēru tas nāks pār tevi, ar visu tavu lielo buršanu un ar visu tavu varen lielo vārdošanu. Isaiah 47:10 Jo tu esi paļāvusies uz savu blēdību un sacījusi: neviens mani neredz. Tava gudrība un tava zināšana tevi pievīlusi, un tu esi sacījusi savā sirdī: es un cita neviena! Isaiah 47:11 Tādēļ pār tevi nāks ļaunums ko tu nemācēsi atburt, un uz tevi kritīs posts, ko tu ar upuriem nevarēsi novērst, jo piepeši pār tevi nāks nelaime, ko tu neparedzi. Isaiah 47:12 Paliec jel pie savas vārdošanas un pie savas lielās buršanas, ar ko tu esi darbojusies no savas jaunības, varbūt varēsi izpestīties, varbūt ko izbiedēt! Isaiah 47:13 Tu esi piekususi no savu padomu pulka. Lai jel nu ceļas un lai tevi glābj tie debess dalītāji un zvaigžņu skaitītāji, kas pēc mēnešiem ziņo to, kas pār tevi nāks. Isaiah 47:14 Redzi, tie ir kā rugāji, uguns tos aprīs, tie savas dvēseles nevarēs izglābt no varenas liesmas. Tās nebūs ogles, kur sildīties, nedz uguns, pie ka atsēsties. Isaiah 47:15 Tādi tev būs tie, ar ko esi darbojusies, tavi biedri no tavas jaunības; ikviens maldīsies pa savu ceļu, neviens tevi neizpestīs. Isaiah 48:0 Isaiah 48:1 Klausāties šo, Jēkaba nams, ko sauc pēc Israēla vārda un kas iztecējuši no Jūda avota, kas zvērējāt pie Tā Kunga vārda un pieminat Israēla Dievu, bet nevis patiesībā nedz taisnībā! Isaiah 48:2 Jo tie nosaucās pēc tās svētās pilsētas un paļaujas uz Israēla Dievu; Kungs Cebaot ir viņa vārds. Isaiah 48:3 “Tās priekšējās lietas Es sen jau esmu pasludinājis, un no Manas mutes tās nākušas, un Es tās esmu darījis zināmas. Piepeši tās esmu izdarījis, un tās notikušas. Isaiah 48:4 Es zināju tevi esam stūrgalvīgu, un ka tavs pakausis ir dzelzs gabals un tava piere varš. Isaiah 48:5 Tādēļ tev to sen esmu pasludinājis, pirms tas notika, Es tev to esmu devis dzirdēt, ka tu nesacītu: mans elkadievs to darījis un mans tēls un mana bilde to pavēlējuši. Isaiah 48:6 Tu to esi dzirdējis, redzi nu visu to! Vai tad jums to nebūs pasludināt? No šā brīža Es tev daru zināmas jaunas lietas un apslēptas lietas, ko tu nezini. Isaiah 48:7 Tagad tās radītas un nevis sen, un ne dienu iepriekš tu no tām neesi dzirdējis, lai nevari sacīt: redzi, es to esmu zinājis. Isaiah 48:8 To tu neesi ne dzirdējis ne zinājis nedz tava auss senāk bijusi atdarīta. Jo Es zināju, ka tu esi pavisam neuzticams, un ka no mātes miesām tevi sauc (par) pārkāpēju. Isaiah 48:9 Sava vārda dēļ Es Savu dusmību pavilcināju, un Savas slavas dēļ Es savaldos tev par labu, ka tevi neizdeldu. Isaiah 48:10 Redzi, Es tevi esmu šķīstījis, tomēr nekā sudrabu, Es tevi esmu pārbaudījis bēdu ceplī. Isaiah 48:11 Manis dēļ, Manis dēļ Es to daru, lai(Mans vārds) netop zaimots. Un Savu godu Es nedošu citam. Isaiah 48:12 Klausies uz Mani, Jēkab, un Israēl, Manis aicināts, Es tas esmu, Es tas pirmais un Es tas pēdīgais. Isaiah 48:13 Tiešām, Mana roka zemi ir likusi, un Mana labā roka izplātījusi debesis; kad Es uz tām saucu, tad tās visnotaļ stāv. Isaiah 48:14 Sapulcējaties visi un klausāties, kurš no šiem šīs lietas pasludinājis? Tas, ko Tas Kungs mīl, tas izdarīs Viņa prātu pret Bābeli, un Viņa elkonis būs pret Kaldejiem. Isaiah 48:15 Es, Es to esmu runājis, un Es viņu esmu aicinājis, Es viņam likšu nākt, un viņa ceļš labi izdosies. Isaiah 48:16 Nākat klāt pie Manis, klausāties šo: no iesākuma Es nekā neesmu runājis slepenībā, (bet) no tā laika, kad tas sācies, es še esmu.” Un nu Tas Kungs Dievs mani sūtījis un Viņa Garu. Isaiah 48:17 Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, tas Svētais iekš Israēla: Es Tas Kungs, tavs Dievs, Es tevi mācu, kas piederas, Es tevi vadu pa to ceļu, kur jāiet. Isaiah 48:18 Kaut tu Manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe, un tava taisnība kā jūras viļņi. Isaiah 48:19 Un tavs dzimums būtu kā smiltis, un tavas miesas augļi kā viņu zvirgzdes, un viņa vārds neizzustu nedz taptu izdeldēts Manā priekšā. Isaiah 48:20 Ejat ārā no Bābeles, bēdziet no Kaldejiem, ar prieka balsīm sludinājiet, dariet to zināmu, izpaudiet to līdz zemes galiem, sakāt: Tas Kungs Savu kalpu Jēkabu atpestījis. Isaiah 48:21 Un tie neizslāpa, kad Viņš tos vadīja pa tuksnesi, Viņš tiem ūdeni iztecināja no klints un šķēla klinti, ka ūdens iztecēja. Isaiah 48:22 Bet bezdievīgiem nav miera, saka Tas Kungs. Isaiah 49:0 Isaiah 49:1 Klausāties uz mani, salas, un ņemiet vērā, tauta no tālienes: Tas Kungs mani aicinājis no mātes miesām, Viņš manu vārdu minējis, kad es vēl biju mātes miesās. Isaiah 49:2 Un Viņš manu muti darījis kā asu zobenu, Savas rokas ēnā Viņš mani apslēpis. Viņš mani iecēlis par spožu bultu un glabājis Savā bultu makā. Isaiah 49:3 Un Viņš uz mani sacījis: tu esi Mans kalps, Israēl, pie kā Es pagodināšos. Isaiah 49:4 Bet es sacīju: es esmu velti strādājis, es savu spēku esmu tērējis par neko un velti; tomēr mana tiesa ir pie Tā Kunga un mana alga pie mana Dieva. Isaiah 49:5 Un nu saka Tas Kungs, kas no mātes miesām mani darījis Sev par kalpu, Jēkabu atkal atvest pie Viņa un Israēli pie Viņa sapulcināt - un es esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums. Isaiah 49:6 Viņš saka: tas ir maz, ka tu esi Mans kalps, uztaisīt Jēkaba ciltis un atkal atvest Israēla izsargātos; bet Es tevi arī pagāniem esmu iecēlis par gaišumu, ka tu esi Mana pestīšana līdz pasaules galiem. Isaiah 49:7 Tā saka Tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, uz to, kam dvēsele top nicināta, ko ļaudis tur par negantību, kas varas darītājiem par kalpu. Ķēniņi redzēs un pacelsies, lielkungi metīsies zemē Tā Kunga dēļ, kas ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis. Isaiah 49:8 Tā saka Tas Kungs: Es tevi esmu paklausījis labā pieņemīgā laikā, un tev esmu palīdzējis pestīšanas dienā. Un Es tevi pasargāšu un tevi iecelšu tautai par derību, zemi uztaisīt, ka ikviens iemanto savu postīto daļu, Isaiah 49:9 Un sacīt uz tiem, kas cietumā: ejat ārā! Uz tiem, kas tumsā: nāciet gaismā! Tie ganīsies ceļmalā un ganība tiem būs visās augstās vietās. Isaiah 49:10 Tie ne izsalks, nedz izslāps, tos arī nespiedīs ne karstums, ne saule; jo viņu apžēlotājs tos vadīs un tos vedīs lēniņām pie ūdens avotiem. Isaiah 49:11 Un Es darīšu visus Savus kalnus par ceļu, un Mani lielceļi taps paaugstināti. Isaiah 49:12 Redzi, šie nāks no tālienes, un redzi, šie no ziemeļa puses un no jūras, un šie no Sinimas zemes. Isaiah 49:13 Gavilējat, debesis, un priecājies, zeme, sākat gavilēt, kalni, jo Tas Kungs iepriecina Savus ļaudis un apžēlojās par Saviem bēdīgiem. Isaiah 49:14 Bet Ciāna saka: Tas Kungs mani atstājis, un Tas Kungs mani aizmirsis. Isaiah 49:15 Vai sieva var aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr Es tevi neaizmirsīšu! Isaiah 49:16 Redzi, Savās rokās Es tevi esmu rakstījis, tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā. Isaiah 49:17 Tavi bērni steigsies šurp, bet tavi postītāji un izdeldētāji ies projām no tevis. Isaiah 49:18 Pacel savas acis visapkārt, un redzi: visi šie sapulcinājās un nāk pie tevis. Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs, tu tapsi ar visiem šiem apģērbta tā kā ar glītumu un apjozīsies ar tiem kā brūte, Isaiah 49:19 Jo tava aplaupītā, iztukšotā, nopostītā zeme tev nu taps visai šaura tik daudz iedzīvotāju dēļ, un tavi aprijēji atkāpsies tālu no tevis. Isaiah 49:20 Tad tie bērni, kas bija zuduši, sacīs priekš tavām ausīm: tā vieta priekš manis ir šaura; ej tālāk, ka es varu dzīvot. Isaiah 49:21 Bet tu sacīsi savā sirdī: kas man šos dzemdinājis, jo es biju bez bērniem, vientule, es biju cietumā vesta un atstumta; kas tad šos man ir uzaudzinājis? Redzi, es biju atstāta viena, kur tad šie bija? Isaiah 49:22 Tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es pacelšu Savu roku uz pagāniem un izcelšu tautām Savu karogu, tad tie tavus dēlus atnesīs klēpī, un tavas meitas nesīs uz kamiešiem. Isaiah 49:23 Un ķēniņi būs tavi audzinātāji un viņu ķēniņienes tavas zīdītājas. Tie metīsies uz vaigu zemē priekš tevis un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu manīsi, ka Es esmu Tas Kungs, pie kā netop kaunā, kas uz Mani cerē. Isaiah 49:24 Vai gan varenam var atņemt laupījumu? Jeb vai taisni var izsprukt no viņa cietuma? Isaiah 49:25 Bet nu Tas Kungs tā saka: tiešām, cietumnieki varenajam taps atņemti, un laupījums izspruks varas darītājam; jo taviem pretiniekiem Es stāšos pretī, un tavus bērnus Es izpestīšu. Isaiah 49:26 Un tavus spaidītājus Es ēdināšu ar viņu pašu miesām, un tie piedzersies no savām pašu asinīm kā no salda vīna, un visa miesa manīs, ka Es esmu Tas Kungs, tavs Pestītājs un tavs izglābējs, tas Varenais iekš Jēkaba. Isaiah 50:0 Isaiah 50:1 Tā saka Tas Kungs: Kur ir jūsu mātes šķiršanās grāmata, ar ko Es viņu būtu atstādinājis, un kur ir Mans parādu dzinējs, kam Es jūs būtu pārdevis? Redzi, jūs savu noziegumu dēļ esat pārdoti, un jūsu pārkāpumu dēļ jūsu māte ir atstādināta Isaiah 50:2 Kāpēc Es nācu, un neviena tur nebija? Kāpēc Es saucu, un neviens neatbildēja? Vai tad Mana roka īsin paīsināta, ka tā nevar atpestīt? Jeb vai Man spēka nav izglābt? Redzi, ar Saviem draudiem Es jūru daru sausu, pārvēršu straumes par tuksnesi, ka viņu zivis smird, jo ūdens nav, un tās mirst aiz slāpēm. Isaiah 50:3 Es apģērbju debesis ar krēslību un daru maisu viņām par apsegu. Isaiah 50:4 Tas Kungs Dievs man ir devis mācītu mēli, ka es zinu ar vārdiem stiprināt nogurušus. Viņš uzmodina ik rītu, Viņš uzmodina manu ausi, klausīties kā tie, kas mācās. Isaiah 50:5 Tas Kungs Dievs man ausi ir atdarījis, un es neesmu bijis stūrgalvīgs un neesmu atkāpies atpakaļ. Isaiah 50:6 Es savu muguru devu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas mani plūca; es neapslēpu savu vaigu no nievāšanas un spļaudalām. Isaiah 50:7 Jo Tas Kungs Dievs man palīdz, tādēļ es nepaliku kaunā. Tāpēc es savu vaigu esmu darījis kā kramu, jo es zinu, ka nepalikšu kaunā. Isaiah 50:8 Viņš ir tuvu, kas mani taisno, kas gan ar mani tiesāsies? Saiesim kopā! Kas ir mans pretinieks tiesā? Lai nāk klāt pie manis! Isaiah 50:9 Redzi, Tas Kungs Dievs man palīdz; kas mani pazudinās? Redzi, tie visi sadils kā drēbe, kodes tos ēdīs. Isaiah 50:10 Kurš jūsu starpā bīstas To Kungu, un klausa Viņa kalpa balsi? Kas tumsībā staigā, kur gaismas nav, tas lai paļaujas uz Tā Kunga vārdu un cerē uz savu Dievu. Isaiah 50:11 Redzi, jūs visi, kas uguni sakurat un sataisāt ugunīgas bultas, ejat paši savās uguns liesmās un tais bultās, ko esat iededzinājuši! Tas jums notiek no Manas rokas, sāpēs jums jāguļ. Isaiah 51:0 Isaiah 51:1 Klausāties uz Mani, kas taisnībai dzenaties pakaļ, kas To Kungu meklējat. Uzlūkojiet to akmens kalnu, no kā esat cirsti, un to akas bedri, kur esat izrakti. Isaiah 51:2 Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs dzemdējusi. To Es aicināju, kad viņš vēl bija viens pats, un Es to svētīju un vairoju. Isaiah 51:3 Jo Tas Kungs iepriecinās Ciānu, Viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Edeni un viņas lauku kā Tā Kunga dārzu; prieku un līksmību tur atradīs, pateikšanu un slavas dziesmas. Isaiah 51:4 Ņem Mani vērā, Mana tauta, atgriežat ausis pie Manis, Mani ļaudis, jo no Manis iziet bauslība, un Savu tiesu Es iecelšu tautām par gaišumu. Isaiah 51:5 Mana taisnība ir tuvu klāt, Mana pestīšana parādās, un Mans elkonis sodīs tautas. Uz Mani salas gaida un cerē uz Manu elkoni. Isaiah 51:6 Paceliet savas acis uz debesīm un skatāties uz zemi apakšā; jo debesis iznīks kā dūmi, un zeme nodils kā drēbe, un viņas iedzīvotāji nomirs kā mušas. Bet Mana pestīšana pastāvēs mūžīgi, Mana taisnība netiks apgāzta. Isaiah 51:7 Klausāties uz Mani, kas taisnību pazīstat, ļaudis, kam Mana bauslība ir sirdī. Nebīstaties par cilvēku nievāšanu un neiztrūcinājāties no viņu zaimošanām. Isaiah 51:8 Jo tārpi tos ēdīs kā drēbi, un kodes tos sakapās kā vilnu, bet Mana taisnība pastāvēs mūžīgi un Mana pestīšana uz cilšu ciltīm. Isaiah 51:9 Uzmosties, uzmosties, apvelc stiprumu, Tā Kunga elkonis, uzmosties kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai Tu neesi tas, kas Rahabu (Ēģipti) pāršķēlis un to pūķi nodūris? Isaiah 51:10 Vai Tu neesi, kas jūru darījis sausu, tos lielos ūdeņu dziļumus darījis par ceļu, ka tie atpestītie gāja cauri? Isaiah 51:11 Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. Isaiah 51:12 Es, Es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, un no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, Isaiah 51:13 Un aizmirsti To Kungu, savu Radītāju, kas debesis izpletis un zemi dibinājis, un bīsties bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāja bardzības, kad tas taisās maitāt? Bet kur nu ir tā spaidītāja bardzība? Isaiah 51:14 Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam netrūks. Isaiah 51:15 Jo Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, ka viņas viļņi kauc: Kungs Cebaot ir Viņa vārds. Isaiah 51:16 Un Es lieku Savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar Savas rokas ēnu, ka Es dēstu debesis un stādu zemi un saku uz Ciānu: tu esi Mana tauta. Isaiah 51:17 Uzmosties, uzmosties, celies Jeruzāleme, kas no Tā Kunga rokas esi dzērusi Viņa bardzības biķeri; reibuma biķeri tu esi izdzērusi un izsūkusi. Isaiah 51:18 No visiem bērniem, ko tā ir dzemdējusi, neviena nebija, kas viņu būtu vadījis(drošībā un miera vietā), un no visiem bērniem, ko tā uzaudzinājusi, neviena, kas viņu pie rokas būtu ņēmis. Isaiah 51:19 Šīs divējas lietas tev ir notikušas, kas tad tevi žēlos? Posts un nelaime un bads un zobens, kas tad tevi var iepriecināt? Isaiah 51:20 Tavi bērni pamiruši, tie guļ uz visu ielu stūriem kā stirna tīklā, tie bija pilni Tā Kunga bardzības, tava Dieva draudu. Isaiah 51:21 Tāpēc klausies jel šo, tu apbēdinātā un apreibusī, bet ne no vīna. Isaiah 51:22 Tā saka tavs Kungs, Tas Kungs, un tavs Dievs, kas Saviem ļaudīm tiesu nesīs: redzi, Es ņemu no tavas rokas to reibuma biķeri, Savas bardzības biķeri, tev vairs to nebūs dzert. Isaiah 51:23 Bet Es to došu rokā taviem spaidītājiem, kas uz tavu dvēseli saka: lokies, ka mēs ejam pāri, un noliec savu muguru pār zemi un par ielu tiem, kas staigā pāri. Isaiah 52:0 Isaiah 52:1 Uzmosties, uzmosties! Apvelc savu stiprumu, Ciāna! Apvelc savas goda drēbes, svētā pilsēta Jeruzāleme! Jo neviens, kas neapgraizīts un nešķīsts, pie tevis vairs nenāks. Isaiah 52:2 Nokrati pīšļus, celies, apsēdies, Jeruzāleme! Atraisi sava kakla saites, apcietinātā Ciānas meita! Isaiah 52:3 Jo tā saka Tas Kungs: jūs esat par velti pārdoti, jūs arī bez naudas tapsiet atpirkti. Isaiah 52:4 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: vecos laikos Mani ļaudis nogāja uz Ēģipti, tur piemist, un Asurs tos bez vainas apbēdinājis. Isaiah 52:5 Un nu, kas nu Man še? Saka Tas Kungs. Jo Mani ļaudis ir par velti atņemti, viņu pārvarētāji gavilē, saka Tas Kungs, un Mans Vārds top zaimots bez mitēšanās cauru dienu. Isaiah 52:6 Tādēļ Mani ļaudis Manu Vārdu pazīs tai dienā, ka Es tas esmu, kas saka: še Es esmu. Isaiah 52:7 Cik jaukas ir uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, sola labumu, sludina pestīšanu un uz Ciānu saka: tavs Dievs ir ķēniņš! Isaiah 52:8 Klau, tavu sargu balss! Tie paceļ balsi un gavilē visi, jo tie acīm redz, ka Tas Kungs Ciānu atkal ved atpakaļ. Isaiah 52:9 Sauciet, gavilējiet, visas Jeruzālemes mūru drupas, jo Tas Kungs Savus ļaudis ir iepriecinājis, Viņš Jeruzālemi atpestījis. Isaiah 52:10 Tas Kungs ir atsedzis Savu svēto elkoni priekš visu pagānu acīm, un visas zemes gali redzēs mūsu Dieva pestīšanu. Isaiah 52:11 Ārā, ārā, izejiet no turienes ārā, neaizskariet nešķīstu, ejat ārā no viņu vidus, šķīstaties, kas Tā Kunga rīkus nesat. Isaiah 52:12 Neizejat steigšus un neejat projām bēgšus, jo Tas Kungs ies jūsu priekšā, un jums pakaļ ies Israēla Dievs. Isaiah 52:13 Redzi, Mans kalps darīs prātīgi, viņš būs paaugstināts un augsti celts un ļoti augsti turēts. Isaiah 52:14 Kā daudz tevis dēļ ir iztrūkušies, - tik nejauks bija viņa vaigs un ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem, - Isaiah 52:15 Tā viņš iztrūcinās daudz tautas, un ķēniņi saturēs savu muti viņa priekšā. Jo kam par to nebija sludināts, tie to redzēs, un kas to nebija dzirdējuši, tie to samanīs. Isaiah 53:0 Isaiah 53:1 Kas tic mūsu sludināšanai? Un kam Tā Kunga elkonis ir parādīts? Isaiah 53:2 Jo Tas uzaug Viņa priekšā tā kā zariņš un kā sakne no sakaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma nedz skaistuma, un mēs viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāda krāšņuma, kas mums būtu paticis. Isaiah 53:3 Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām. Isaiah 53:4 Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Isaiah 53:5 Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Isaiah 53:6 Mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikviens uz savu ceļu, bet Tas Kungs Viņam uzlika visus mūsu grēkus. Isaiah 53:7 Vārdzināts Viņš zemojās un neatdarīja Savu muti, tā kā jērs, kas top vests pie kaušanas un kā avs, kas klusu paliek priekš sava cirpēja; tāpat Viņš neatdarīja Savu muti. Isaiah 53:8 No bailības un sodības Viņš ir izrauts, bet kas no Viņa cilts to apdomāja, ka Viņš tapa aizrauts no dzīvo zemes un bija mocīts Manas tautas pārkāpumu dēļ? Isaiah 53:9 Kapu Viņam lēma pie bezdievīgiem, un pie tā bagātā Viņš bija Savā nāvē, lai gan netaisni nebija darījis nedz viltība bijusi Viņa mutē. Isaiah 53:10 Bet Tas Kungs gribēja Viņu sagrauzt ar sāpēm: Kad Tu Viņa dvēseli būsi nodevis par nozieguma upuri, tad Viņš redzēs dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga prāts labi izdosies caur Viņa roku. Isaiah 53:11 Tādēļ ka Viņa dvēsele grūti strādājusi, Viņš redzēs prieku un (panākumu) papilnam. Caur Savu atzīšanu Mans kalps, Tas Taisnais, darīs daudz taisnus, jo Viņš nesīs viņu noziegumus. Isaiah 53:12 Tāpēc Es Viņam došu lielu pulku par daļu, un Viņš dalīs tos varenos kā laupījumu, tādēļ ka Viņš līdz pat nāvei pazemojies un ir pieskaitīts pārkāpējiem; un Viņš daudzu grēkus nesis un par pārkāpējiem lūdzis. Isaiah 54:0 Isaiah 54:1 Dziedi priecīgi, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi, līksmodamies slavē un gavilē, kam bērnu sāpes nav bijušas. Jo tai vientulei ir vairāk bērnu, nekā tai laulātai, saka Tas Kungs. Isaiah 54:2 Paplēti savas telts vietu, un paplašini sava dzīvokļa aizkarus, nekavē, pagarini savas virves un stiprini savus telts mietus. Isaiah 54:3 Jo tu vairosies pa labo un pa kreiso roku, un tavs dzimums iemantos tautas un dzīvos postītās pilsētās. Isaiah 54:4 Nebīsties, jo tu netapsi kaunā, un nekaunies, jo tu netapsi apsmieklā, jo tu aizmirsīsi savas jumpravības kaunu un savas atraitnības negodu tu vairs nepieminēsi. Isaiah 54:5 Jo tavs Radītājs ir tavs vīrs, Kungs Cebaot ir Viņa vārds, un tas Svētais iekš Israēla ir tavs Pestītājs, - Viņš tiek saukts visas pasaules Dievs. Isaiah 54:6 Jo Tas Kungs tevi aicinājis kā atstātu un no sirds noskumušu sievu, un kā jaunības sievu, kas bija nicināta, saka tavs Dievs. Isaiah 54:7 Mazu acumirkli Es tevi biju atstājis, bet ar lielu žēlastību Es tevi gribu sapulcināt. Isaiah 54:8 Dusmu brīdī Es Savu vaigu esmu apslēpis no tevis kādu acumirkli, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi gribu apžēloties, saka Tas Kungs, tavs Pestītājs. Isaiah 54:9 Jo tas Man būs kā Noas ūdeņi, kur Es zvērēju, ka Noas ūdeņiem nebija vairs pārplūst zemi; tāpat Es esmu zvērējis, ka Es par tevi vairs negribu dusmoties, nedz tevi rāt. Isaiah 54:10 Jo kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet Mana žēlastība no tevis neatkāpsies, un Mana miera derība nešaubīsies, saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs. Isaiah 54:11 Tu apbēdinātā, vētrām šaubītā, tu neiepriecinātā, redzi, Es tavus akmeņus likšu skaistumā un tevi uztaisīšu uz safīriem. Isaiah 54:12 Un tavus logus Es darīšu no kristāla un tavus vārtus no rubīna akmeņiem un visas tavas robežas no dārgiem akmeņiem. Isaiah 54:13 Un visi tavi bērni būs no Tā Kunga mācīti, un tavu bērnu miers būs liels. Isaiah 54:14 Caur taisnību tu tapsi stiprināta. Tu būsi tālu no bēdām, jo tev nav ko bīties, un no briesmām, jo tās tev neuznāks. Isaiah 54:15 Redzi, pulcēt sapulcējās, bet tas nav no manis; kas vien pret tevi pulcējās, tas tevis pēc kritīs. Isaiah 54:16 Redzi, Es kalēju esmu radījis, kas ogles uzpūš ugunī un ieroci taisa pēc sava amata, arī to postītāju Es esmu radījis priekš postīšanas. Isaiah 54:17 Nevienam ierocim, kas pret tevi taisīts, neizdosies, un tu notiesāsi katru mēli, kas ceļas tiesā pret tevi. Šī ir Tā Kunga kalpu daļa, un viņu taisnība ir no Manis, saka Tas Kungs. Isaiah 55:0 Isaiah 55:1 Nu tad, visi iztvīkušie, nāciet pie ūdens, un kam naudas nav, nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet bez naudas un bez maksas, vīnu un pienu. Isaiah 55:2 Kāpēc jūs naudu nosverat par to, kas maize nav, un savu pelņu par to, no kā nevar paēst? Klausāties, klausāties uz Mani tad baudīsiet labumu un jūsu dvēsele atspirdzināsies taukumos. Isaiah 55:3 Griežat šurp savu ausi un nāciet pie Manis, klausiet, tad jūsu dvēsele dzīvos! Jo Es jums celšu mūžīgu derību: Dāvida pastāvīgās apžēlošanas. Isaiah 55:4 Redzi, Es viņu esmu iecēlis tautām par liecinieku, tautām par virsnieku un valdītāju. Isaiah 55:5 Redzi, tu sauksi tautas, ko nepazini, un ļaudis, kas tevi nepazina, pie tevis steigsies, Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā, dēļ, jo Tas tevi pagodinājis. Isaiah 55:6 Meklējiet To Kungu, kamēr Tas atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Tas tuvu. Isaiah 55:7 Lai bezdievīgais atstāj savu ceļu un ļaundarītājs savas domas un atgriežas pie Tā Kunga, tad Viņš par to apžēlosies un pie mūsu Dieva, jo pie Viņa ir daudz piedošanas. Isaiah 55:8 Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka Tas Kungs. Isaiah 55:9 Jo tā kā debesis augstākas nekā zeme, tā Mani ceļi augstāki nekā jūsu ceļi, un Manas domas nekā jūsu domas. Isaiah 55:10 Jo tā kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, bet slapina zemi un dara to auglīgu un zaļojam, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, Isaiah 55:11 Tāpat būs Mans vārds, kas iziet no Manas mutes; tas neatgriezīsies pie Manis tukšs, bet darīs, kas Man patīk, un izdosies labi, par ko Es to sūtu. Isaiah 55:12 Jo ar prieku jūs iziesiet un ar mieru jūs tapsiet vadīti, kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs gavilēdami, un visi koki laukā plaukšķinās. Isaiah 55:13 Ērkšķu vietā uzaugs priedes, un dadžu vietā uzaugs mirtes, un tas Tam Kungam būs par slavu un par mūžīgu zīmi, kas netaps izdeldēta. Isaiah 56:0 Isaiah 56:1 Tā saka Tas Kungs: turiet tiesu un dariet taisnību; jo Mana pestīšana ir tuvu nākusi, un Mana taisnība parādīsies. Isaiah 56:2 Svētīgs tas cilvēks, kas to dara, un tas cilvēka bērns, kas stipri pie tā turas, kas svētdienu svēti un to nesagāna, un sargā savu roku, ka nedara ļauna. Isaiah 56:3 Un tas svešinieks, kas Tam Kungam pieķeras, lai nerunā un nesaka: Tas Kungs mani patiesi atšķirs no saviem ļaudīm; un, kas rāmits(kastrēts), lai nesaka: redzi, es esmu sakaltis koks. Isaiah 56:4 Jo tā saka Tas Kungs uz tiem rāmitiem: kas svētī Manas svētdienas un to pieņem, kas Man patīk, un stipri tura Manu derību, Isaiah 56:5 Tiem Es došu vietu Savā namā un Savos mūros, un vārdu, kas labāks nekā dēli un meitas, mūžīgu vārdu Es tiem došu, kas netaps izdeldēts: Isaiah 56:6 Un tos svešiniekus, kas Tam Kungam pieķeras, Viņam kalpot un Tā Kunga vārdu mīlēt, Viņam būt par kalpiem, - visus, kas svētdienu svētī un to nesagāna, un kas stipri turas pie Manas derības, Isaiah 56:7 Tos Es nesīšu uz Savu svēto kalnu un tos iepriecināšu Savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie un viņu kaujamie upuri būs patīkami uz Mana altāra. Jo Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. Isaiah 56:8 Tas Kungs Dievs, kas sapulcina Israēla izdzītos, saka: Es pie viņa vēl vairāk sapulcināšu pār tiem, kas jau ir sapulcināti. Isaiah 56:9 Visi lauka zvēri, nāciet ēst, arī visi meža zvēri. Isaiah 56:10 Visi viņu sargi ir akli, tie nezin nekā, tie visi ir mēmi suņi, kas nemāk riet, sapņodami tie guļ, iemīl miegu. Isaiah 56:11 Un šie suņi ir plēsīgi un nepieēdināmi. Un šie ir gani, kam pašiem nav saprašanas, tie visi līdz beidzamam iet ikviens pa savu ceļu, pēc savas peļņas. Isaiah 56:12 Nāciet šurp, (tie saka) es dabūšu vīnu, un dzersim stipru dzērienu un rītā lai ir kā šodien, papilnam, jo vairāk jo labāk. Isaiah 57:0 Isaiah 57:1 Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk. Isaiah 57:2 Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savos kambaros. Isaiah 57:3 Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums. Isaiah 57:4 Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplēšat savu muti un izstiepjat savu mēli? Vai jūs neesat pārkāpēju bērni un viltnieku dzimums? Isaiah 57:5 Jūs esat sakarsuši uz dievekļiem apakš visiem zaļiem kokiem un nokāvāt bērnus pie upēm apakš akmens kalnu stūriem. Isaiah 57:6 Pie gludeniem upes akmeņiem bija tava daļa, tā bija tava tiesa, un tiem tu izlēji dzeramu upuri un upurēji ēdamu upuri; vai Man ar to bija mierā būt? Isaiah 57:7 Tu taisīji savu gultu lielā un augstā kalnā, ir tur tu uzkāpi, upurus upurēt. Isaiah 57:8 Un aiz durvīm un stenderēm tu liki savu piemiņas zīmi, jo atstādamies no manis tu atsedzi un kāpi un taisīji platu savu gultu un līki ar tiem. Isaiah 57:9 Tu iemīlēji viņu gultu un uzlūkoji to vietu. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa un nesi daudz smaržīgu zāļu, un tālu sūtīji savus vēstnešus un meties zemē līdz ellei. Isaiah 57:10 Tu nopūlējies savā garā ceļā un nesacīji: velti! Tu atradi jaunu spēku, tāpēc tu nenoguri. Isaiah 57:11 Bet no kā tev bija bail un ko tu bijies? Jo tu paliki par meli un Mani nepieminēji un neņēmi pie sirds. - Vai nav tā, kad Es sen dienām klusu cietis, tad tu Manis nebīsties? Isaiah 57:12 Es darīšu zināmu tavu taisnību un tavus darbus, ka tie tev nepalīdzēs. Isaiah 57:13 Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs (dievekļu) pulks; bet vējš tos visus aiznesīs, un vēsma tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tas iemantos zemi un Manu svēto kalnu. Isaiah 57:14 Un Viņš sacīs: līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, atņemat šķēršļus no Manu ļaužu ceļa. Isaiah 57:15 Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem. Isaiah 57:16 Jo Es nebāršos mūžīgi nedz dusmošos bez gala; jo priekš Mana vaiga nonīktu gars un tās dvēseles, ko esmu radījis. Isaiah 57:17 Es biju apskaities par viņu grēcīgo mantas kārību un tos situ un apslēpos un apskaitos, taču tie atkāpušies aizgāja pa savas sirds ceļu. Isaiah 57:18 Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti. Isaiah 57:19 Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un Es tos dziedināšu. Isaiah 57:20 Bet tie bezdievīgie ir kā aizkustināta jūra, kas nevar nostāties, un viņas viļņi izmet dūņas un dubļus. Isaiah 57:21 Bezdievīgiem nav miera, saka mans Dievs. Isaiah 58:0 Isaiah 58:1 Sauc pilnā kaklā, netaupi, pacel savu balsi kā bazūni, un pasludini Maniem ļaudīm viņu pārkāpumus un Jēkaba namam viņa grēkus. Isaiah 58:2 Jo Tie Mani meklē ikdienas, tā kā tiem būtu labs prāts pie Manu ceļu atzīšanas. Kā ļaudis, kas darījuši taisnību un nebūtu atstājuši sava Dieva tiesu, tie prasa no Manis taisnības tiesu; tie grib, lai Dievs tiem tuvojās. Isaiah 58:3 Kāpēc (tā tie saka) mēs gavējam, un tu to neuzlūko? Kāpēc mēs mērdējam savu dvēseli, un tu to negribi zināt? Redzi, tai dienā, kad jūs gavējat, tad jūs ejat pēc savas peļņas un dzenat visus savus strādniekus. Isaiah 58:4 Redzi, jūs gavējat bārdamies un riedamies un bezdievīgi kaudamies ar dūri. Jūs negavējat, kā pieklājās, lai jūsu balsis būtu dzirdamas augstībā. Isaiah 58:5 Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kur cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos, vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Tam Kungam patīk? Isaiah 58:6 Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Isaiah 58:7 Vai tā nepiederas, maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka? Isaiah 58:8 Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Isaiah 58:9 Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs, tu brēksi, un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu. Ja no sava vidus izraidīsi varmācību, mitēsies ar pirkstiem rādīt un nerunāsi ļauna, Isaiah 58:10 Un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdināto dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava krēsla būs kā dienas vidus; Isaiah 58:11 Un Tas Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un pieēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst. Isaiah 58:12 Un tavi bērni uzcels vecu vecās posta vietas, tu atjaunosi pagājušu cilšu pamatus un tevi sauks (par) plaisumu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. Isaiah 58:13 Ja tu savu kāju savaldi svētdienā un nedari, kas tev patīk, Manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauci par līksmību, par Tā Kunga svēto (dienu), kas cienījama, un tu tā viņu godā turi, ka nestaigā savus ceļus nedz ej pēc savas pelņas nedz runā liekus vārdus. Isaiah 58:14 Tad tu priecāsies iekš Tā Kunga, un Es tevi vadīšu pār zemes augstumiem, un Es tevi mielošu ar tava tēva Jēkaba mantību; jo Tā Kunga mute to runājusi. Isaiah 59:0 Isaiah 59:1 Redzi, Tā Kunga roka nav paīsināta, palīdzēt, un Viņa auss nav bieza, dzirdēt. Isaiah 59:2 Bet jūsu noziegumi jūs atšķir no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausa. Isaiah 59:3 Jo jūsu rokas ir sagānītas ar asinīm un jūsu pirksti ar netaisnību, jūsu lūpas runā viltību, un jūsu mēle izdomā nepatiesību. Isaiah 59:4 Neviena nav, kas taisnību sludina, un neviena, kas uzticīgi tiesā; tie paļaujas uz tukšiem niekiem un runā viltu, tie nesās ar nelietību un dzemdē postu. Isaiah 59:5 Tie perē čūsku pautus(olas) un auž zirnekļa tīklus. Kas no viņu pautiem ēd, tam jāmirst, un kad vienu samin, tad odze izlec. Isaiah 59:6 Viņu audumi neder drēbēm, un ar viņu darījumiem nevar apsegties, viņu darbi ir nelietīgi darbi, un varmācība ir viņu rokās. Isaiah 59:7 Viņu kājas skrien uz ļaunumu un steidzās izliet nenoziedzīgas asinis, viņu domas ir nelietīgas domas, posts un nelaime ir uz viņu ceļiem. Isaiah 59:8 Miera ceļu tie nezin, un tiesa nav viņu gājumos, tie groza savus ceļus; neviens, kas pa tiem staigā, nezin mieru. Isaiah 59:9 Tādēļ tiesa ir tālu no mums, un taisnība mūs nepanāk, mēs gaidām uz gaismu, bet redzi, te ir tumsa, - uz spožumu, bet mēs staigājam krēslā. Isaiah 59:10 Mēs grābstāmies gar sienām, kā akli, un kā kam acu nav, tā mēs grābstāmies; mēs piedauzamies dienas vidū tā kā krēslā, pašā zaļā dzīvībā esam kā miruši. Isaiah 59:11 Mēs rūcam visi kā lāči, vaidam kā baloži, gaidām uz tiesu bet nav, uz pestīšanu, bet tā no mums tālu. Isaiah 59:12 Jo mūsu pārkāpumu ir daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki dod pret mums liecību. Jo mūsu pārkāpumi ir mūsu priekšā, un mēs zinām savus noziegumus, Isaiah 59:13 Mēs esam atkāpušies un To Kungu aizlieguši, nogriezušies no sava Dieva, runājam varmācību un bezdievību, sadomājam un izgāžam no sirds melu valodu. Isaiah 59:14 Tiesa ir atstumta nost, un taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas, un skaidrība netiek iekšā. Isaiah 59:15 Tiešām, patiesība palikusi reta, un kas no ļauna atkāpjas, paliek par laupījumu. Tas Kungs to redzēja, un tas viņam nepatika, ka taisnības nav. Isaiah 59:16 Un Viņš redzēja, ka neviena nav, un brīnījās, ka aizstāvētāja nav. Un Viņam palīdzēja Viņa elkonis, un Viņa taisnība Viņu turēja. Isaiah 59:17 Un Viņš apvilka taisnību kā krūšu bruņas un lika galvā pestīšanas bruņu cepuri, un Viņš apvilka par apģērbu atriebšanas drēbes un apņēma karstu dusmību kā mēteli. Isaiah 59:18 Tā kā pelnījuši, tā Viņš atmaksās, bardzību Saviem pretiniekiem, atmaksu Saviem ienaidniekiem, salām Viņš atlīdzinās, kā pelnījušas. Isaiah 59:19 Tad bīsies Tā Kunga vārdu no vakara puses un no saules uzlēkšanas Viņa godību; jo Viņš nāks kā uzplūdusi upe, ko Tā Kunga dvaša dzen. Isaiah 59:20 Un Pestītājs nāks Ciānai un tiem, kas iekš Jēkaba atgriežas no pārkāpšanas, saka Tas Kungs. Isaiah 59:21 “Šī ir Mana derība ar tiem,” saka Tas Kungs: “Mans Gars, kas uz tevi, un mani vārdi, ko esmu licis tavā mutē, tie neatstāsies no tavas mutes, nedz no tava dzimuma mutes, nedz no tavu bērnu bērnu mutes,” saka Tas Kungs, “no šī laika mūžīgi mūžam. Isaiah 60:0 Isaiah 60:1 Celies, topi apgaismota, jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Isaiah 60:2 Jo redzi, tumsība apklāj zemi un krēslība ļaudis, bet pār tevi uzlēks Tas Kungs, un Viņa godība pār tevi rādīsies. Isaiah 60:3 Un pagāni staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas pār tevi uzlēcis. Isaiah 60:4 Pacel savas acis visapkārt un skaties: visi tie ir sapulcināti un nāk pie tevis. Tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām top atnestas. Isaiah 60:5 Tad tu redzēsi un izplūdīsi kā upe, un tava sirds brīnīsies un izpletīsies, jo jūras draudze pie tevis atgriezīsies un pagānu spēks nāks pie tevis. Isaiah 60:6 Tevi apklās kamieļu pulks, čaklie kamieļi no Midijanas un Epas, visi tie nāks no Sabas, zeltu un vīraku tie atnesīs un teiks Tā Kunga slavu. Isaiah 60:7 Visas avis no Ķedara sapulcēsies pie tevis, tie auni no Nebajota tev kalpos, tie nāks par labprātību uz Manu altāri, un Es pagodināšu Savas godības namu. Isaiah 60:8 Kas ir tie, kas skriedami nāk kā padebeši, un kā baloži pie saviem logiem? Isaiah 60:9 Jo salas gaida uz Mani un Taršiša kuģi iet papriekš, tavus bērnus atvest no tālienes, un viņu zeltu un sudrabu līdz ar tiem, Tā Kunga, tava Dieva vārdam un tam Svētajam iekš Israēla; jo Viņš tevi pagodinājis. Isaiah 60:10 Un sveši uzcels tavus mūrus, un viņu ķēniņi tev kalpos; jo Savā dusmībā Es tevi esmu sitis, bet Savā žēlastībā Es par tevi esmu apžēlojies. Isaiah 60:11 Un tavi vārti stāvēs vienmēr vaļā un netaps aizslēgti ne dienu ne nakti, ka pie tevis var atvest pagānu spēku un viņu ķēniņus ar pavadīšanu. Isaiah 60:12 Jo tās tautas un valstis, kas tev negrib kalpot, ies bojā, un šīs tautas pavisam taps izdeldētas. Isaiah 60:13 Lībanus godība nāks pie tevis, priede, kļava un bukses koks, tie visi, un pušķos Mana svētuma vietu, un Es pagodināšu to vietu, kur Manas kājas dus. Isaiah 60:14 Un pazemīgi nāks pie tevis tavu spaidītāju bērni, un visi, kas tevi zaimojuši, klanīsies līdz tavām pēdām un tevi nosauks par Tā Kunga pilsētu, par Ciānu, kur tas Israēla Svētais. Isaiah 60:15 Par to, ka tu esi bijusi atstāta un ienīdēta un neapmeklēta, Es tevi iecelšu par mūžīgu greznumu, par prieku līdz cilšu ciltīm. Isaiah 60:16 Un tu zīdīsi pagānu pienu, un ķēniņu krūtis tu zīdīsi. Un tu atzīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu tavs Pestītājs un tavs izglābējs, tas varenais iekš Jēkaba. Isaiah 60:17 Vara vietā Es atnesīšu zeltu, un dzelzs vietā Es atnesīšu sudrabu un koku vietā varu un akmeņu vietā dzelzi, un darīšu mieru par tavu valdītāju un taisnību par tavu uzraugu. Isaiah 60:18 Varas darbs tavā zemē vairs netaps dzirdēts, un ne posts ne pazušana tavās robežās, bet tu nosauksi pestīšanu par saviem mūriem un slavu par saviem vārtiem. Isaiah 60:19 Saule tev vairs nebūs par gaismu dienā, nedz mēnesis tev spīdēs par spīdekli, bet Tas Kungs tev būs par mūžīgu gaismu, un tavs Dievs par tavu greznumu. Isaiah 60:20 Tava saule vairs nenoies un tavs mēnesis vairs nemainīsies; jo Tas Kungs tev būs par mūžīgu gaismu, un tavām skumju dienām būs gals. Isaiah 60:21 Un tavi ļaudis būs visnotaļ taisni, tie turēs to zemi par īpašumu mūžam, tie būs Manis dēstīts zars un Manu roku darbs, Man par godu. Isaiah 60:22 Tas mazākais paliks par tūkstoti un tas sīkākais par varenu tautu. Es Tas Kungs to pasteigšu (izpildīt) savā laikā. Isaiah 61:0 Isaiah 61:1 Tā Kunga Dieva Gars ir uz manis, jo Tas Kungs mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, mani sūtījis, sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu atraisīšanu, Isaiah 61:2 Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atriebšanas dienu, iepriecināt visus noskumušos, Isaiah 61:3 Tiem apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti Viņam par godu. Isaiah 61:4 Un tie uztaisīs vecās posta vietas un uzcels senlaiku drupas un atjaunos sagruvušas pilsētas, kas jau priekš cilšu ciltīm bijušas postā. Isaiah 61:5 Un svešinieki stāvēs un ganīs jūsu lopus, un svešuma bērni būs jūsu arāji un jūsu vīna dārznieki. Isaiah 61:6 Bet jūs tapsiet saukti Tā Kunga priesteri, uz jums sacīs: mūsu Dieva kalpi. Jūs ēdīsiet pagānu spēku un mantosiet viņu godību. Isaiah 61:7 Sava kauna vietā jūs dabūsiet divkārtīgi (godu), un negoda vietā tie gavilēs par savu tiesu. Jo tie mantos savā zemē divkārtīgu daļu, un tiem būs mūžīga līksmība. Isaiah 61:8 Jo Es Tas Kungs mīlu tiesu un ienīstu netaisnu laupījumu. Un Es tiem dodu viņu algu pēc taisnības un daru ar tiem mūžīgu derību. Isaiah 61:9 Un viņu dzimums taps pazīstams starp pagāniem, un viņu bērnu bērni starp tautām; visi, kas tos redzēs, tos pazīs, jo tie ir dzimums, ko Tas Kungs svētījis. Isaiah 61:10 Es priecājos ar lielu prieku iekš Tā Kunga, mana dvēsele līksmojās iekš mana Dieva. Jo Viņš mani apģērbis ar pestīšanas drēbēm, ar taisnības svārkiem Viņš mani apsedzis, tā kā brūtgāns ģērbjas svētku glītumā, un kā brūte greznojās savā skaistā apģērbā. Isaiah 61:11 Jo kā zeme izdod savus augļus, un kā dārzs liek uzdīgt savam sējumam, tā Tas Kungs Dievs liks izplaukt taisnībai un slavai priekš visām tautām. Isaiah 62:0 Isaiah 62:1 Ciānas dēļ es klusu necietīšu un Jeruzālemes labad es nerimšu, kamēr viņas taisnība aust kā spožums un viņas pestīšana iedegās kā uguns. Isaiah 62:2 Un tautas redzēs tavu taisnību un visi ķēniņi tavu godību, un tevi sauks ar jaunu vārdu, ko Tā Kunga mute skaidri noteiks. Isaiah 62:3 Un tu būsi skaists kronis Tā Kunga rokā un ķēniņa galvas glītums tava Dieva rokā. Isaiah 62:4 Uz tevi vairs nesacīs: atstāta, un uz tavu zemi vairs nesacīs: izpostīta. Bet tevi nosauks: pie kā Man ir labs prāts, - un tavu zemi: tā laulātā. Jo Tam Kungam ir labs prāts pie tevis, un tava zeme taps laulāta. Isaiah 62:5 Jo kā jauneklis laulājās ar jaunavu, tā ar tevi laulāsies tavi bērni, un kā brūtgāns priecājās par brūti, tā par tevi priecāsies tavs Dievs. Isaiah 62:6 Jeruzāleme, Es iecelšu sargus uz taviem mūriem, kas nekad ne dienu ne nakti necietīs klusu! Jūs, kas To Kungu piesaucat, nestāviet klusu! Isaiah 62:7 Neliekat Viņu mierā, kamēr Viņš stiprina Jeruzālemi un to padara slavenu virs zemes. Isaiah 62:8 Tas Kungs ir zvērējis pie Savas labās rokas un pie Sava stiprā elkoņa: Tavu labību Es vairs nedošu ēst taviem ienaidniekiem, un svešinieki nedzers vairs tavu vīnu, ar ko tu esi pūlējies. Isaiah 62:9 Bet kas to sakrāj, tie to ēdīs un slavēs To Kungu, un kas to lasīs, tie to dzers Manos svētos pagalmos. Isaiah 62:10 Izejiet, izejiet pa vārtiem, sataisiet tiem ļaudīm ceļu, līdziniet, līdziniet staigājamu ceļu, atņemiet akmeņus, izceļat karogu pār tautām. Isaiah 62:11 Redzi, Tas Kungs sludina līdz pasaules galam: sakāt Ciānas meitai: redzi, tava pestīšana nāk, redzi, Viņa alga ir pie Viņa un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā. Isaiah 62:12 Un tos sauks: „Svētā tauta“, „Tā Kunga atpestītie“ un tevi sauks „Meklētā“, „neatstātā pilsēta“. Isaiah 63:0 Isaiah 63:1 Kas tas ir, kas nāk no Edoma, sarkanām drēbēm no Bocras, grezns Savā apģērbā, lepns Savā lielā spēkā? Es, kas runāju taisnību, un varens esmu atpestīt. Isaiah 63:2 Kāpēc tad tavs apģērbs tik sarkans un tavas drēbes kā vīna spaida minējam? Isaiah 63:3 Es to spaidu esmu minis viens pats, un neviens no tautām nebija ar Mani. Un Es tos esmu minis Savā dusmībā un saminis Savā bardzībā. Tad viņu sula apslacināja Manas drēbes, un viss Mans apģērbs tapa aptraipīts. Isaiah 63:4 Jo atriebšanas diena ir Manā sirdī, un Mans pestīšanas gads ir atnācis. Isaiah 63:5 Jo Es skatījos, un palīga nebija, un Es brīnījos, bet atspaida nebija; tāpēc Man palīdzēja Mans elkonis, un Mana bardzība Man bija par atspaidu. Isaiah 63:6 Un Es saminu tautas Savā dusmībā un tās piedzirdināju Savā bardzībā un nometu zemē viņu spēku. Isaiah 63:7 Es pieminēšu Tā Kunga žēlastību, Tā Kunga teicamo slavu par visu, ko Tas Kungs mums parādījis, un par to lielo labumu pie Israēla nama, ko Viņš tiem darījis pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. Isaiah 63:8 Jo Viņš sacīja: tie tomēr ir Mani ļaudis, bērni, kas nevils; un Viņš tiem palika par Pestītāju. Isaiah 63:9 Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Caur Savu mīlestību un caur Savu žēlastību Viņš tos atpestīja un uzņēma un tos nesa no veciem laikiem allažiņ. Isaiah 63:10 Bet tie turējās pretī un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tāpēc Viņš tiem pārvērtās par ienaidnieku, Viņš pats karoja pret tiem. Isaiah 63:11 Tad Viņa tauta pieminēja vecos Mozus laikus: Kur ir, kas tos no jūras izveda ar Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir, kas viņu sirdīs deva Savu Svēto Garu?  Isaiah 63:12 Kas Mozu pie labās rokas pavadīja ar Savas godības elkoni, kas ūdeņus pāršķēla viņu priekšā un Sev darīja mūžīgu vārdu? Isaiah 63:13 Kas tos vadīja caur dziļumiem, kā zirgu pa klajumu, un tie neklupa? Isaiah 63:14 Tā kā ganāms pulks nokāpj ielejā, tā Tā Kunga Gars tos vadījis pie dusas. Tā Tu Savus ļaudis esi vadījis, ka Tu Sev darītu slavenu vārdu. Isaiah 63:15 Raugies no debesīm un skaties zemē no tās vietas, kur Tava svētā godība mājo. Kur ir Tava karstā mīlestība un Tava vara, Tava lielā sirds iežēlošanās un Tava žēlastība? Tās turas cieti pret mani. Isaiah 63:16 Tu tomēr esi mūsu Tēvs, jo Ābrahāms mūs nezin un Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs, no veciem laikiem tas ir Tavs vārds. Isaiah 63:17 Kungs, kāpēc Tu mums lieci maldīties no Taviem ceļiem, kāpēc Tu mūsu sirdi apcietini, ka Tevi nebīstamies? Griezies atpakaļ Savu kalpu dēļ, to cilšu labad, kas Tava mantība. Isaiah 63:18 Uz īsu laiku Tava svētā tauta bija mantojusi, - mūsu pretinieki samina Tavu svēto vietu. Isaiah 63:19 Mēs esam palikuši tā kā tādi, par kuriem Tu ne mūžam neesi valdījis, un kas nav nosaukti pēc Tava vārda. Isaiah 64:0 Isaiah 64:1 Ak kaut Tu pārplēstu debesis un nonāktu zemē, ka kalni izkustu Tavā priekšā! Isaiah 64:2 Tā kā uguns iededzina žagarus, un kā uguns ūdeni dara uzverdam, - ka Tavs vārds tiktu zināms Taviem pretiniekiem, ka pagāni drebētu Tavā priekšā; Isaiah 64:3 Caur tiem brīnumiem, ko Tu dari mums negaidot, kaut Tu nonāktu zemē, kaut kalni izkustu Tavā priekšā! Isaiah 64:4 Nemūžam nav dzirdēts, nedz samanīts, nedz acīm redzēts cits Dievs, kā vien Tu, kas tā dara tam, kas uz Viņu gaida. Isaiah 64:5 Tu nāci tiem tuvu, kas taisnību dara ar prieku, kas Tevi piemin uz Taviem ceļiem. Redzi, Tu esi apskaities, tāpēc ka mēs esam grēkojuši, un ilgi tā esam palikuši; vai tapsim izglābti? Isaiah 64:6 Mēs visi esam kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība kā sārņaina drēbe. Un mēs visi novīstam kā lapa, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš. Isaiah 64:7 Un neviena nav, kas Tavu Vārdu piesauc, kas uzmostas un tveras pie Tevis. Jo Tu apslēpi Savu vaigu no mums un liec mums nīcin iznīkt caur mūsu grēkiem. Isaiah 64:8 Nu tad, Kungs, Tu esi mūsu Tēvs, mēs esam māls, un Tu esi mūsu darītājs, un mēs visi esam Tavas rokas darbs. Isaiah 64:9 Neapskaisties, Kungs, tik ļoti, un nepiemini noziegumu mūžīgi, redzi, uzlūko jel, ka mēs visi esam Tavi ļaudis. Isaiah 64:10 Tavas svētās pilsētas palikušas par tuksnesi, Ciāna par tuksnesi, Jeruzāleme par postažu. Isaiah 64:11 Mūsu svētais un skaistais Dieva nams, kur mūsu tēvi Tevi slavējuši, ir sadedzināts ar uguni, un viss mūsu acu prieks ir bojā gājis. Isaiah 64:12 Kungs, vai Tu būsi ciets, šās lietas redzēdams? Vai Tu klusu cietīsi, un mūs tik ļoti apbēdināsi? Isaiah 65:0 Isaiah 65:1 Es topu meklēts no tiem, kas pēc Manis nevaicāja, Es topu atrasts no tiem, kas Mani nemeklēja. Es esmu sacījis uz tautu, kas Manu vārdu nepiesauca: redzi, še Es esmu, redzi, še Es esmu. Isaiah 65:2 Es izplešu Savas rokas cauru dienu uz pārgalvīgiem ļaudīm, kas uz nelaba ceļa staigā pēc savām pašu domām, Isaiah 65:3 Uz ļaudīm, kas vienmēr Mani kaitina, kas Manā priekšā upurē dārzos un kvēpina uz ķieģeļiem, Isaiah 65:4 Kas sēž pie kapenēm un kapu alās paliek pa naktīm un ēd cūku gaļu, un negantas sulas ir viņu traukos. Isaiah 65:5 Kas saka: paliec, nenāc man klāt, jo es esmu svēts priekš tevis. Šie būs par dūmiem Manā dusmībā, par uguni, kas deg cauru dienu. Isaiah 65:6 Redzi, tas ir Manā priekšā rakstīts: Es necietīšu klusu, bet Es atmaksāšu, un pat viņu azotē Es atmaksāšu Isaiah 65:7 Jūsu noziegumus un jūsu tēvu noziegumus kopā, saka Tas Kungs, ka ir kvēpinājuši uz kalniem un Mani zaimojuši uz pakalniem; tāpēc viņu algu Es papriekš atmaksāšu viņu azotē. Isaiah 65:8 Tā saka Tas Kungs: tā kā kad vīnu atrod ķekarā un saka: nemaitā to, jo svētība tur iekšā, tāpat Es darīšu Savu kalpu dēļ, ka Es tos visus nenomaitāju. Isaiah 65:9 Bet Es no Jēkaba radīšu dzimumu un no Jūda, kas manto Manus kalnus, un Mani izredzētie to iemantos, un Mani kalpi tur dzīvos. Isaiah 65:10 Un Šarons taps par avju ganībām, un Ahora ieleja par lopu laidaru priekš Maniem ļaudīm, kas Mani meklējuši. Isaiah 65:11 Bet jūs, kas no Tā Kunga atkāpušies, kas Manu svēto kalnu aizmirstat un galdu sataisiet tam Gad (Liktenim) un dzeramus upurus ielejat tai Meni (Laimei), - Isaiah 65:12 Es jūs arī nolikšu zobenam, ka jums visiem būs locīties pie kaušanas, tāpēc ka Es esmu aicinājis, bet jūs neesat atbildējuši, Es esmu runājis, un jūs neesat klausījuši, bet darījuši, kas ļauns bija Manās acīs, un izraudzījušies, kas Man nepatika. Isaiah 65:13 Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: redzi, Mani kalpi ēdīs, bet jūs būsiet izsalkuši; redzi, Mani kalpi dzers, bet jūs iztvīksiet; redzi, Mani kalpi priecāsies, bet jūs tapsiet kaunā; Isaiah 65:14 Redzi, Mani kalpi gavilēs sirds priekā, bet jūs brēksiet sirdēstos un kauksiet satriektā garā. Isaiah 65:15 Un jūs atstāsiet savu vārdu Maniem izredzētiem par lāstu vārdu, un Tas Kungs Dievs tevi nokaus, bet Savus kalpus Viņš nosauks ar citu vārdu; Isaiah 65:16 Un kas virs zemes svētīsies, tas svētīsies pie tā patiesā Dieva, un kas virs zemes zvērēs, tas zvērēs pie tā patiesā Dieva; jo tās pirmās bēdas būs aizmirstas un priekš Manām acīm apslēptas. Isaiah 65:17 Jo redzi, Es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā. Isaiah 65:18 Bet priecājaties un līksmojaties mūžīgi mūžam par to, ko Es radu. Jo redzi, Es radīšu Jeruzālemi par prieku un viņas ļaudis par līksmību. Isaiah 65:19 Un Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošos par Saviem ļaudīm, un tur vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss. Isaiah 65:20 Tur nebūs vairs bērniņi, kas ilgi nedzīvos, nedz veci, kas savas dienas nepiepilda; bet jauneklis mirs simts gadus vecs būdams, un bezdievīgais taps nolādēts simts gadus vecs būdams. Isaiah 65:21 Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Isaiah 65:22 Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai cits to ēd; jo Manu ļaužu mūžs būs ka koku mūžs un Mani izredzētie baudīs savu roku darbu. Isaiah 65:23 Tie nestrādās velti, nedz dzemdēs bērnus briesmīgam galam. Jo tie ir Tā Kunga svētīto dzimums un viņu bērnu bērni līdz ar tiem. Isaiah 65:24 Un notiks, pirms tie sauc, tad Es atbildēšu, kad tie vēl runā, tad Es klausīšu. Isaiah 65:25 Vilki un jēri ies kopā ganos un lauva ēdīs salmus kā vērsis, un pīšļi būs čūskas barība; tie nedarīs ļauna un nedarīs posta visā Manā svētā kalnā, saka Tas Kungs. Isaiah 66:0 Isaiah 66:1 Tā saka Tas Kungs: Debesis ir Mans goda krēsls, un zeme ir Mans kāju pamesls; kur būtu tas nams, ko jūs Man taisītu, un kur būtu vieta priekš Manas dusas? Isaiah 66:2 Jo Mana roka visas šīs lietas radījusi, un tā visas tās cēlušās, saka Tas Kungs; bet uz to Es skatīšos, proti uz nabagu, un kam sagrauzts gars, un kas priekš Mana Vārda dreb. Isaiah 66:3 Kas vērsi nokauj, ir kā kas vīru nokauj; kas jēru upurē, ir kā kas sunim lauž kaklu; kas ēdamu upuri upurē, ir kā kas upurē cūku asinis; kas vīraku dedzina par piemiņas upuri, ir kā kas elku teic. Jo tie izvēlās savus pašu ceļus, un viņu dvēselei ir labs prāts pie savām negantībām. Isaiah 66:4 Tad arī Es tiem novēlēšu mokas un atvedīšu pār tiem briesmas, tāpēc ka Es saucu, un neviens neatbildēja, Es runāju, un neviens neklausīja, bet tie ir darījuši, kas ļauns priekš Manām acīm, un izvēlējušies, kas Man nepatika. Isaiah 66:5 Klausiet Tā Kunga vārdu, kas Viņa vārdu bīstaties. Jūsu brāļi, kas jūs ienīst, kas jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai Tas Kungs pagodinājās, ka mēs redzam jūsu prieku; bet tie taps kaunā. Isaiah 66:6 Trokšņa balss būs pilsētā, balss no Dieva nama, Tā Kunga balss, kas Saviem ienaidniekiem atmaksā, kā tie pelnījuši. Isaiah 66:7 Pirms nāca bērnu sāpes, viņa ir dzemdējusi, pirms viņai uzgāja bailība, viņai dēls ir dzimis. Isaiah 66:8 Kas jel jebkad šo dzirdējis, kas šādas lietas redzējis? Vai zeme var piedzimt vienā dienā, vai tautu var dzemdēt vienā reizē? Jo Ciāna, tikko tai bērnu sāpes uznāca, arī dzemdējusi savus bērnus. Isaiah 66:9 Vai Es liktu nākt līdz dzimšanai un neļautu dzemdēt? Saka Tas Kungs: Vai Es, kas dod spēku dzemdēt, atkal aizturētu? Saka tavs Dievs. Isaiah 66:10 Priecājaties ar Jeruzālemi un līksmojaties par viņu visi, kas to mīlējāt, priecājaties priecādamies ar viņu visi, kas par to bijāt noskumuši, Isaiah 66:11 Ka zīžat un papilnam dabūjat no viņas iepriecināšanas krūtīm, ka baudāt un atspirdzinājaties no viņas godības pilnuma. Isaiah 66:12 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu mieru pār to kā upi un pagānu godību kā izplūdušu strautu; tad jūs zīdīsiet, tapsiet klēpī nesti un uz ceļiem mīļi auklēti. Isaiah 66:13 Tā kā tādu, ko māte iepriecina, tāpat Es jūs iepriecināšu, un Jeruzālemē jūs tapsiet iepriecināti. Isaiah 66:14 Un jūs to redzēsiet, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu kauli zaļos kā zāle. Tad Tā Kunga roka būs zināma visiem Viņa kalpiem, un Viņa ienaidniekiem Viņa dusmas. Isaiah 66:15 Jo redzi, Tas Kungs nāks ar uguni, un Viņa rati kā viesulis, bargi izgāzt Savu dusmību un rāt ar uguns liesmām. Isaiah 66:16 Jo ar uguni Tas Kungs tiesās un ar Savu zobenu visu miesu, un liels pulks būs Tā Kunga nokauto. Isaiah 66:17 Kas svētījās un šķīstās elku dārzos cits par citu un ēd cūkas gaļu un negantību un peles, tie kopā taps izdeldēti, saka Tas Kungs. Isaiah 66:18 Bet Es (zinu) viņu darbus un viņu domas! Notiks, ka Es sapulcināšu visas tautas un mēles, un tie nāks un redzēs Manu godību. Isaiah 66:19 Un Es tiem celšu zīmi un sūtīšu no tiem izglābtiem pie pagāniem uz Taršišu, Pulu un Ludu, pie tiem stopu strēlniekiem, pie Tūbala un Javana, uz tālejām salām, kas Manu slavu nav dzirdējuši un Manu godību nav redzējuši, un tie tām tautām darīs zināmu Manu godību. Isaiah 66:20 Un tie atvedīs visus jūsu brāļus no visām tautām Tam Kungam par upuri, uz zirgiem un ratiem un uz nestavām un uz zirgēzeļiem un uz čakliem kamieļiem, pie Mana svētā kalna uz Jeruzālemi, saka Tas Kungs, tā kā Israēla bērni upuri atnes šķīstā traukā uz Tā Kunga namu. Isaiah 66:21 Un arī no tiem Es ņemšu par priesteriem un par levitiem, saka Tas Kungs. Isaiah 66:22 Jo tā kā tās jaunās debesis un tā jaunā zeme, ko Es radu, stāvēs Manā priekšā, saka Tas Kungs, tāpat stāvēs arī jūsu dzimums un jūsu vārds. Isaiah 66:23 Un notiks, ka visa miesa nāks ik jaunus mēnešus un ik svētdienas un pielūgs Manā priekšā, saka Tas Kungs. Isaiah 66:24 Un tie izies ārā un redzēs to nomirušo miesas, kas no Manis atkāpušies. Jo viņu tārps nemirs un viņu uguns neizdzisīs, un tie būs negantība visai miesai.
Jeremiah 0:0
Jeremiah 1:0 Jeremiah 1:1 Jeremijas vārdi, kas bija Hilķijas dēls, no tiem priesteriem Anatotā Benjamina zemē. Jeremiah 1:2 Uz to Tā Kunga vārds notika Josijas, Amona dēla, Jūda ķēniņa dienās, viņa valdīšanas trīspadsmitā gadā. Jeremiah 1:3 Tāpat uz viņu notika Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa dienās, kamēr beidzās Cedeķijas, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, vienpadsmitais gads, kad Jeruzālemes ļaudis tapa aizvesti piektā mēnesī. Jeremiah 1:4 Un Tā Kunga vārds notika uz mani un sacīja: Jeremiah 1:5 Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi esmu pazinis, un pirms tu iznāci no mātes miesām, Es tevi esmu svētījis; tautām par pravieti Es tevi esmu licis. Jeremiah 1:6 Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu jauns. Jeremiah 1:7 Bet Tas Kungs uz mani sacīja: nesaki, es esmu jauns; jo visur, kurp Es tevi sūtīšu, tev būs iet, un visu, ko Es tev pavēlēšu, tev būs runāt. Jeremiah 1:8 Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi izglābšu, saka Tas Kungs. Jeremiah 1:9 Un Tas Kungs izstiepa Savu roku un aizskāra manu muti, un Tas Kungs sacīja uz mani: redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē. Jeremiah 1:10 Redzi, Es tevi šodien ieceļu pār tautām un pār valstīm, izraut un salauzīt un izdeldēt un izpostīt, tad uztaisīt un dēstīt. Jeremiah 1:11 Un Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: ko tu redzi, Jeremija? Un es sacīju: es redzu zizli (mandeļu koka zaru). Jeremiah 1:12 Un Tas Kungs uz mani sacīja: tu esi labi redzējis; jo Es būšu nomodā par Savu vārdu, ka Es to daru. Jeremiah 1:13 Un Tā Kunga vārds notika uz mani otru reiz un sacīja: ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu verdošu podu no ziemeļa puses. Jeremiah 1:14 Un Tas Kungs uz mani sacīja: no ziemeļa puses ļaunums gāzīsies pār visiem zemes iedzīvotājiem. Jeremiah 1:15 Jo redzi, Es saucu visas ķēniņu valstu ciltis no ziemeļa puses, saka Tas Kungs, un tie nāks un cels ikviens savu krēslu priekš Jeruzālemes vārtu durvīm un pret visiem viņas mūriem visapkārt un pret visām Jūda pilsētām. Jeremiah 1:16 Un Es spriedīšu Savu sodību pret viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un klanījušies priekš savu roku darba. Jeremiah 1:17 Tu tad apjoz savus gurnus un celies un runā uz tiem visu, ko Es tev pavēlēšu; neiztrūcinājies priekš viņiem, lai Es tevi neiztrūcināju viņu priekšā. Jeremiah 1:18 Jo redzi, Es tevi šodien ceļu par stipru pilsētu un par dzelzs stabu un par vara mūri pret visu šo zemi, pret Jūda ķēniņiem, pret viņu lielkungiem, pret viņu priesteriem un pret tās zemes ļaudīm. Jeremiah 1:19 Un tie karos pret tevi, bet nekā neiespēs pret tevi; jo Es esmu ar tevi, saka Tas Kungs, tevi izglābt. Jeremiah 2:0 Jeremiah 2:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: Jeremiah 2:2 Ej un sauc Jeruzālemes ausīs un saki: Tā saka Tas Kungs: Es tevi pieminēju, kad tu vēl biji mīlīga meita un mīļa brūte, kad tu Man staigāji pakaļ tuksnesī, neapsētā zemē. Jeremiah 2:3 Israēls bija Tam Kungam svētīts un viņa augļu pirmaji; visi, kas to ēda, tie tapa noziedzīgi, ļaunums nāca pār tiem, saka Tas Kungs. Jeremiah 2:4 Klausiet Tā Kunga vārdu, Jēkaba nams, visas Israēla nama ciltis. Jeremiah 2:5 Tā saka Tas Kungs: kādu netaisnību jūsu tēvi pie Manis atraduši, ka tie tālu no Manis atkāpušies un nelietībai dzinušies pakaļ un tapuši nelieši, Jeremiah 2:6 Un nav sacījuši: kur ir Tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, kas mūs vadīja tuksnesī, tukšā un nestaigātā zemē, izkaltušā un nāves ēnas zemē, tai zemē, kur neviens negāja cauri un kur neviens cilvēks nedzīvoja? Jeremiah 2:7 Un Es jūs ievedu auglīgā zemē, ēst viņas augļus un viņas labumu. Bet kad jūs nācāt iekšā, tad jūs Manu zemi sagānījāt un darījāt Manu īpašumu par negantību. Jeremiah 2:8 Priesteri nesacīja: kur ir Tas Kungs? Un bauslības mācītāji Mani nepazina un gani atkāpās no Manis, un pravieši mācīja Baāla vārdā un dzinās pakaļ tiem, kas nekā neder. Jeremiah 2:9 Tāpēc Es vēl ar jums tiesāšos, saka Tas Kungs, un ar jūsu bērnu bērniem Es tiesāšos. Jeremiah 2:10 Jo ceļaties pāri uz Ķitiju salām un lūkojiet un sūtiet uz Ķedaru un ņemiet labi vērā un raugiet, vai tur tā noticis. Jeremiah 2:11 Vai kādi pagāni dievus pārmijuši, jebšu tie nav dievi? Bet Mani ļaudis savu godību pārmijuši ar to, kas nekā neder. Jeremiah 2:12 Iztrūcinājaties par to, debesis, un trīciet un drebiet ļoti, saka Tas Kungs. Jeremiah 2:13 Jo Mani ļaudis dara divkārtīgu ļaunumu: tie Mani atstāj, to dzīvo ūdens avotu, un izcērt sev akas, cauras akas, kas ūdeni netur. Jeremiah 2:14 Vai Israēls ir kalps jeb dzimts vergs? Kāpēc tad viņš ir palicis par laupījumu? Jeremiah 2:15 Jaunie lauvas rūc pret viņu, tie paceļ savas balsis un posta viņa zemi; viņa pilsētas ir sadedzinātas, ka neviens tur nedzīvo. Jeremiah 2:16 Arī Nofas un Takvanesas bērni tev nogana galvu. Jeremiah 2:17 Vai tu pats sev to nedari, ka tu To Kungu, savu Dievu atstāji tanī laikā, kad Viņš tevi veda uz ceļu? Jeremiah 2:18 Un nu, ko tev iet Ēģiptes ceļu, dzert Šihora ūdeni? Un ko tev iet Asura ceļu, dzert lielās upes ūdeni? Jeremiah 2:19 Tava blēdība tevi pārmācīs, un tava atkāpšanās tevi sodīs. Tāpēc atzīsti un redzi, ka tas ir ļauni un rūgti, ka tu To Kungu, savu Dievu, atstāji, un Manas bijāšanas nav pie tevis, saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Jeremiah 2:20 Jo no veciem laikiem tu savu jūgu esi salauzusi un savas saites saraustījusi un saki: es nekalpošu; jo uz visiem augstiem pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem tu skraidīji, maucību dzīt. Jeremiah 2:21 Es tevi biju dēstījis par jauku vīna koku, par it taisnu sēklu; kā tad tu Man esi pārvērtusies par sveša vīna koka rūgto meža zaru? Jeremiah 2:22 Jo jebšu tu mazgātos ar sārmu un ņemtu daudz ziepes klāt, tomēr tavs noziegums paliek iezīmēts manā priekšā, saka Tas Kungs Dievs. Jeremiah 2:23 Kā tu vari sacīt, es neesmu sagānījusies, es Baāliem neesmu dzinusies pakaļ? Redzi savu ceļu tai ielejā, ņem vērā, ko tu esi darījusi, Jeremiah 2:24 Tu čaklā kamieļu māte, kas šurpu turpu skraida, meža ēzeļu māte, ar tuksnesi apradusi, kas savā kārībā elš, - kas viņas karstumu savaldīs? Kas to grib meklēt tam nav jāpiekūst; jaunā mēnesī to var atrast. Jeremiah 2:25 Neskrej tā, ka tev apavi nokrīt un ka tu noslāpsti. Bet tu saki: tas ir velti, nekā! Jo es mīlēju tos svešos un dzīšos tiem pakaļ. Jeremiah 2:26 Tā kā zaglis kaunas, kad to pienāk, tā Israēla nams taps kaunā, paši, viņu ķēniņi, viņu lielkungi un viņu priesteri un viņu pravieši, Jeremiah 2:27 Kas uz koku saka: tu esi mans tēvs, - un uz akmeni: tu mani esi dzemdinājis. Jo tie Man piegriež muguru, ne vaigu. Bet nelaimes dienā tie saka: celies un izpestī mūs. Jeremiah 2:28 Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev esi taisījusi? Lai tie ceļas, vai tie bēdu laikā tevi var izpestīt; jo cik tev pilsētu, tik tev arī dievu, Jūda! Jeremiah 2:29 Kāpēc jūs strīdaties pret Mani? Jūs visi no Manis esat atkāpušies, saka Tas Kungs. Jeremiah 2:30 Jūsu bērnus Es esmu velti sitis, tie to pārmācību nav pieņēmuši. Jūsu zobens ir aprijis jūsu praviešus, kā plēsīgs lauva. Jeremiah 2:31 Ak tu tauta, ņem jel vērā Tā Kunga vārdu! Vai tad Es Israēlim esmu tuksnesis vai tumša zeme? Kāpēc tad Mani ļaudis saka: mēs iesim savā vaļā, mēs nenāksim vairs pie Tevis? Jeremiah 2:32 Vai jaunava aizmirst savu rotu, vai brūte savu greznumu? Bet Mani ļaudis Mani ir aizmirsuši jau neskaitāmas dienas. Jeremiah 2:33 Cik brangi tavi ceļi, meklēt mīlestību! Tāpēc tu arī radini savus ceļus uz blēdībām. Jeremiah 2:34 Pat pie tavu drēbju vīlēm atrodas nabagu nenoziedzīgu dvēseļu asinis, ko tu nepienāci kā ielauzušos. Bet par to visu (Es ar tevi tiesāšos). Jeremiah 2:35 Un tu saki: es esmu nenoziedzīga, tāpēc lai viņa bardzība no manis nogriežas. Redzi, Es par to tiesāšos ar tevi, ka tu saki: es neesmu grēkojusi! Jeremiah 2:36 Kam tu tik ļoti steidzies pārgrozīt savu ceļu? Pie Ēģiptes tu tāpat paliksi kaunā, ka tu kaunā palikusi pie Asura. Jeremiah 2:37 Arī no turienes tu iziesi, rokas pār galvu sasizdama. Jo Tas Kungs ir atmetis, uz ko paļaujies, un tev ar viņiem labi neizdosies. Jeremiah 3:0 Jeremiah 3:1 Un Viņš saka: kad vīrs atstumj savu sievu, un tā aiziet no viņa un ņem citu vīru, vai tas viņu atkal drīkst pieņemt? Vai tāda zeme netaptu ļoti sagānīta? Bet tu ar daudz drauģeļiem esi maucību dzinusi un griezies atkal pie Manis, saka Tas Kungs. Jeremiah 3:2 Pacel savas acis uz tiem elku kalniem un skaties: kur tu neesi tapusi apsmieta! Tu viņu dēļ esi ceļmalā sēdējusi kā Arābs tuksnesī; tā tu zemi esi sagānījusi ar savu maucību un ar savu blēdību. Jeremiah 3:3 Tādēļ agrais lietus top aizturēts, un vēlais lietus nenāk. Bet tev ir maukas piere, tu negribi kaunēties. Jeremiah 3:4 Un taču no šī laika tu Mani piesauci: mans Tēvs! Tu esi manas jaunības draugs! Jeremiah 3:5 Vai Viņš vienmēr dusmosies, vai Viņš bardzību turēs mūžīgi? Redzi, tā tu runā un dari ļaunu cik spēdama. Jeremiah 3:6 Un Tas Kungs sacīja uz mani ķēniņa Josijas dienās: Vai esi redzējis, ko Israēla cilts atkāpdamās darījusi? Viņa gāja uz ikkatru elka kalnu un apakš visiem zaļiem kokiem un tur maukoja. Jeremiah 3:7 Un Es sacīju, kad tā visu to bija darījusi, atgriezies pie Manis; bet tā neatgriezās; un to redzēja viņas māsa, tā neuzticīgā Jūda cilts. Jeremiah 3:8 Un Es redzēju, lai gan Es tādēļ, ka tā pārkāpēja Israēla cilts laulību bija pārlauzusi, viņu biju atstājis un tai devis šķiršanās grāmatu, ka tomēr viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, nebijās, bet nogāja un dzina pati arīdzan maucību. Jeremiah 3:9 Un ar savas maucības slavu tā ir sagānījusi zemi, jo tā lauza laulību ar akmeņiem un kokiem. Jeremiah 3:10 Un pie visa tā arī viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, pie Manis nav atgriezusies no visas savas sirds, bet ar viltu, saka Tas Kungs. Jeremiah 3:11 Un Tas Kungs sacīja uz mani: Israēla cilts, tā atkāpēja, izturas taisnāki, nekā neuzticīgā Jūda cilts. Jeremiah 3:12 Ej un sauc šos vārdus pret ziemeļa pusi un saki: atgriezies, Israēla cilts, tu atkāpēja, saka Tas Kungs, tad Es Savu dusmību negriezīšu uz tevi. Jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmoties. Jeremiah 3:13 Atzīsti tikai savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu, un šurp turp esi skraidījusi pie svešiem, apakš ikkatra zaļa koka, bet Manai balsij jūs neesat paklausījuši, saka Tas Kungs. Jeremiah 3:14 Atgriežaties, atkāpēji bērni, saka Tas Kungs, - jo Es jūs esmu precējis un jūs uzņemšu, vienu no pilsētas un divas no cilts, un Es jūs vedīšu uz Ciānu. Jeremiah 3:15 Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, un tie jūs ganīs ar ziņu un prātu. Jeremiah 3:16 Un notiks, kad jūs vairosities un būsiet auglīgi tai zemē tanīs dienās, saka Tas Kungs, tad vairs nesacīs: „Tā Kunga derības šķirsts“ un tas arī vairs prātā nenāks un to arī vairs nepieminēs nedz meklēs nedz to atkal uztaisīs. Jeremiah 3:17 Tanī laikā Jeruzāleme taps nosaukta: „Tā Kunga goda krēsls“, un pie viņas visi pagāni taps sapulcināti, tādēļ ka Tā Kunga vārds ir Jeruzālemē; un tie nestaigās vairs pēc savas niknās sirds domām. Jeremiah 3:18 Tanīs dienās Jūda nams ies pie Israēla nama, un tie nāks kopā no ziemeļu zemes uz to zemi, ko es jūsu tēviem esmu devis par mantību. Jeremiah 3:19 Es gan sacīju: kā Es tevi stādīšu starp tiem bērniem un tev došu jauku zemi, visglītāko mantību starp tautu glītumiem! Un sacīju: „Mans Tēvs!“ jūs Mani sauksiet un no Manis neatkāpsities. Jeremiah 3:20 Patiesi, tā kā sieva savam draugam ir neuzticīga, tā jūs esat bijuši neuzticīgi pret Mani, jūs no Israēla nama, saka Tas Kungs. Jeremiah 3:21 Balss taps dzirdēta uz kalniem, Israēla bērnu raudāšana un žēlošanās, ka tie pārgrozījuši savu ceļu un aizmirsuši To Kungu, savu Dievu. Jeremiah 3:22 Atgriežaties, atkāpēji bērni, Es jūsu atkāpšanos dziedināšu. Redzi, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs. Jeremiah 3:23 Patiesi, tas ir viltus ar tiem pakalniem un ar visiem tiem kalniem; patiesi, pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ir Israēla pestīšana. Jeremiah 3:24 Jo tas kauna darbs ir apēdis mūsu tēvu pūliņu no mūsu jaunības, viņu avis un viņu vēršus, viņu dēlus un viņu meitas. Jeremiah 3:25 Mēs guļam savā kaunā, un mūsu negods mūs apklāj. Jo mēs esam grēkojuši pret To Kungu, savu Dievu, mēs un mūsu tēvi no savas jaunības līdz šai dienai, un neesam klausījuši uz Tā Kunga, sava Dieva, balsi. Jeremiah 4:0 Jeremiah 4:1 Ja tu atgriezīsies, Israēl, saka Tas Kungs, pie Manis atgriezīsies, un ja tu savas negantības Manā priekšā atstāsi un neskraidīsi apkārt, Jeremiah 4:2 Un ja tu zvērēsi: „tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo!“ Ar patiesību, ar tiesu un ar taisnību, tad tautas iekš viņa svētīsies un ar viņu lielīsies. Jeremiah 4:3 Jo tā saka Tas Kungs uz Jūda un Jeruzālemes vīriem: ariet sev jaunu zemi un nesējat ērkšķos. Jeremiah 4:4 Apgraizaties Tam Kungam un atņemat nost savas sirds priekšādu, Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, ka Mana bardzība neizšaujās kā uguns un nedeg, ka neviens nevar dzēst, jūsu nedarbu dēļ. Jeremiah 4:5 Sludinājiet Jūdā un Jeruzālemē, liekat to dzirdēt un stāstiet, bazūnējat ar bazūni tai zemē, sauciet ar pilnu muti un sakāt: sapulcinājaties un iesim stiprās pilsētās. Jeremiah 4:6 Paceļat karogu uz Ciānu, bēgat, nestāvat. Jo Es atvedu nelaimi no ziemeļa puses un lielu postu. Jeremiah 4:7 Lauva ceļas no sava biezuma, un tautu maitātājs nāk; viņš ir izgājis no savas vietas, tavu zemi darīt tukšu, lai tavas pilsētas top izpostītas, ka neviens tur vairs nedzīvo. Jeremiah 4:8 Tādēļ apjoziet maisus, žēlojaties un kauciet, jo Tā Kunga bardzības karstums no mums neatstājās. Jeremiah 4:9 Tai dienā, saka Tas Kungs, iznīks ķēniņa sirds drošība un lielo kungu sirds drošība, un priesteri izbīsies, un pravieši iztrūcināsies. Jeremiah 4:10 Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs! Patiesi, šiem ļaudīm un Jeruzālemei Tu esi ļāvis kļūt lielā viltū, ka sacīja: jums būs miers! Kur tomēr zobens sniedzās līdz pat dvēselei. Jeremiah 4:11 Tanī laikā sacīs uz šiem ļaudīm un uz Jeruzālemi: sauss vējš nāk no augstiem tuksneša kalniem pret Manu tautu, ne vētīšanas, ne tīrīšanas pēc. Jeremiah 4:12 Vējš Man nāks, kas stiprāks būs nekā viņi, tad arī Es nesīšu tiesu pret viņiem. Jeremiah 4:13 Redzi, viņš cēlās kā debesis, un viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ir čaklāki nekā ērgļi, - ak vai, mums, jo mēs esam postā! Jeremiah 4:14 Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi izglābta; cik ilgi tu savas nelietības domas glabāsi savā sirdī? Jeremiah 4:15 Jo balss sludina no Dana un ziņo bēdas no Efraīma kalniem. Jeremiah 4:16 Dariet pagāniem zināmu, redzi, sludinājiet par Jeruzālemi: sargi nāk no tālas zemes, un tie paceļ savu balsi pret Jūda pilsētām. Jeremiah 4:17 Kā sargi ap tīrumu, tā tie būs visapkārt pret viņu, tādēļ ka tā pret Mani cēlusies, saka Tas Kungs. Jeremiah 4:18 Tavs ceļš un tavi nedarbi tev to padara; tā ir tava blēdība, kas tik rūgta, ka tā sniedzās līdz pat tavai sirdij. Jeremiah 4:19 Ak manas iekšas, manas iekšas! Kā bērnu sāpes man spiežas caur manu sirdi, mana sirds lec iekš manis, es nevaru klusu ciest, jo mana dvēsele dzird bazūnes skaņu un kara troksni. Jeremiah 4:20 Posts pār postu tiek daudzināts. Jo visa zeme ir postīta, piepeši ir postīti mani dzīvokļi, acumirklī manas teltis. Jeremiah 4:21 Cik ilgi jel man būs redzēt karogu, dzirdēt bazūnes skaņu? Jeremiah 4:22 Tiešām, mani ļaudis ir traki un mani nepazīst; tie ir ģeķīgi bērni un neprātīgi. Tie gan ir gudri, ļaunu darīt, bet labu darīt tie nemāk. Jeremiah 4:23 Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir tumša un tukša, - un debesi, un viņai nav sava gaišuma. Jeremiah 4:24 Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie dreb, un visi kalni trīc. Jeremiah 4:25 Es lūkoju, un redzi, neviena cilvēka nav, un visi putni apakš debess ir aizskrējuši. Jeremiah 4:26 Es lūkoju, un redzi, auglīgais lauks ir tuksnesis, un visas viņa pilsētas ir salauztas priekš Tā Kunga un priekš Viņa bardzības karstuma. Jeremiah 4:27 Jo tā saka Tas Kungs: visa tā zeme būs postā, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. Jeremiah 4:28 Tādēļ zeme bēdāsies, un debess augšām aptumšosies, jo Es to esmu runājis un apņēmies, un tas Man nebūs žēl, un no tā Es neatkāpšos. Jeremiah 4:29 Visas pilsētas bēgs no jātnieku un strēlnieku trokšņa, tie ies biezos mežos un kāps uz klints kalniem, visas pilsētas taps atstātas, un neviena nebūs, kas tur dzīvos. Jeremiah 4:30 Ko tu tad darīsi, tu postītā? Jebšu tu apģērbsies ar purpuru, jebšu tu izgreznosies ar zelta glītumu, jebšu tu savas acis darīsi jaukas, tad tu tomēr velti izgreznosies. Tie drauģeļi tevi apsmies, tie meklēs tavu dvēseli. Jeremiah 4:31 Jo Es dzirdu kā dzemdētājas balsi, vaidēšanu, kā no tās, kas cieš pirmās bērnu sāpes, Ciānas meitas balsi; tā vaid un izpleš savas rokas: ak vai, man! Jo manu dvēseli nomāc slepkavas. Jeremiah 5:0 Jeremiah 5:1 Ejat apkārt pa Jeruzālemes ielām un pieraugāt jel un ņemiet vērā un meklējiet pa viņas platām ielām, vai jūs varat kādu atrast, vai ir kāds, kas taisnību dara un patiesību meklē, - tad Es viņai piedošu. Jeremiah 5:2 Un jebšu tie visi saka: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tomēr tie zvēr nepatiesi. Jeremiah 5:3 Ak Kungs! Vai Tavas acis (neraugās) uz ticību? Tu tos siti, bet tie nejūt sāpes, Tu tos apbēdini, bet tie negrib pieņemt pārmācību; tie savus vaigus apcietinājuši vairāk nekā akmeni, tie negrib atgriezties. Jeremiah 5:4 Un es sacīju: tiešām, tie ir nabagi, tie ir neprātīgi, tādēļ ka tie nezin Tā Kunga ceļu, sava Dieva tiesu, Jeremiah 5:5 Es iešu pie tiem lieliem un runāšu ar tiem, jo tie zin Tā Kunga ceļu, sava Dieva tiesu. Bet tie visi kopā to jūgu salauzuši un tās saites saraustījuši. Jeremiah 5:6 Tādēļ tos sitīs lauva no meža, un vilks no tuksneša tos postīs, pardelis(leopards) glūn pret viņu pilsētām, visi, kas no turienes iziet, taps saplosīti. Jo viņu grēki ir vairojušies, viņu pārkāpumi augumā auguši. Jeremiah 5:7 Kādēļ tad lai Es tevi žēloju? Tavi bērni Mani atstāj un zvērē pie tā, kas dievs nav. Kad Es nu tos esmu pieēdinājis, tad tie lauž laulību un iet pa pulkiem mauku namā. Jeremiah 5:8 Kā baroti ērzeļi tie ceļas agri, ikviens zviedz pēc sava tuvākā sievas. Jeremiah 5:9 Vai Man tos nebūs piemeklēt, saka Tas Kungs, jeb vai Manai dvēselei nav jāatriebjās pie tādiem ļaudīm, kā šie? Jeremiah 5:10 Kāpjat uz viņas mūriem un samaitājiet tos, bet neizpostiet tos pavisam. Atņemiet viņas stīgas, jo tās nav no Tā Kunga. Jeremiah 5:11 Jo Israēla nams un Jūda nams palikuši visai neuzticīgi pret Mani, saka Tas Kungs. Jeremiah 5:12 Tie aizliedz To Kungu un saka: viņš nav tas, un mums ļaunums neuzies, mēs neredzēsim nedz zobenu nedz badu. Jeremiah 5:13 Arī pravieši aizies vējā, jo (Dieva) vārds nav pie viņiem; pašiem tiem tas tā notiks. Jeremiah 5:14 Tādēļ saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot: Tāpēc ka jūs šo vārdu sakāt, redzi, Es Savu vārdu tavā mutē darīšu par uguni un šos ļaudis par malku, un tas tos aprīs. Jeremiah 5:15 Redzi, Es atvedīšu pār jums tautu no tālienes, Israēla nams, saka Tas Kungs. Tā ir stipra tauta, veca tauta, tauta, kam valodu tu nesaproti, un nesajēdzi, ko tā runā. Jeremiah 5:16 Viņas bultu maks ir kā atvērts kaps, tie visi ir varoņi. Jeremiah 5:17 Un tā ēdīs tavu pļāvumu un tavu maizi, tā ēdīs tavus dēlus un tavas meitas, tā ēdīs tavas avis un tavus vēršus, tā ēdīs tavu vīna koku un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz ko tu paļaujies, tā izpostīs ar zobenu. Jeremiah 5:18 Tomēr ir tanīs dienās Es jums pavisam negribu galu darīt, saka Tas Kungs. Jeremiah 5:19 Un kad jūs sacīsiet: kādēļ Tas Kungs, mūsu Dievs, mums visas šās lietas ir darījis? Tad tev uz viņiem būs sacīt: tā kā jūs Mani esat atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tāpat jūs kalposiet svešiem zemē, kas jums nepieder. Jeremiah 5:20 Sludinājiet to Jēkaba namā, liekat to dzirdēt iekš Jūda un sakāt: Jeremiah 5:21 Klausiet jel to, ģeķīgie un neprātīgie ļaudis, kam acis ir, un neredz, kam ausis ir, un nedzird. Jeremiah 5:22 Vai jūs Mani negribat bīties? Saka Tas Kungs, vai Manā priekšā negribat drebēt? Es smiltis lieku jūrai par ežu, par mūžīgu robežu, ka par to nebūs iet pāri; jebšu viņas viļņi kust, tad tie tomēr nekā neiespēj, jebšu tie gan kauc, tad tie tomēr pār to neiet pāri. Jeremiah 5:23 Bet šiem ļaudīm ir bezdievīga un stūrgalvīga sirds, tie atkāpjas un aiziet, Jeremiah 5:24 Un nesaka savā sirdī: lai jel bīstamies To Kungu, savu Dievu, kas mums dod lietu agri un vēlu - savā laikā, kas mums pasargā pļaujamā laika noliktās nedēļas. Jeremiah 5:25 Jūsu noziegumi to aizkavē, un jūsu grēki to labumu jums aiztur. Jeremiah 5:26 Jo starp Maniem ļaudīm atrodas bezdievīgi; tie glūn, kā mednieki mēdz, tie liek valgus un gūsta cilvēkus. Jeremiah 5:27 Kā putnu sprosts ir pilns putnu, tā viņu nams ir pilns viltības, tādēļ tie ir palikuši lieli un bagāti. Jeremiah 5:28 Tie ir tauki, tie ir gludeni, no tiem plūst ļaunums, tie neiztiesā tiesu nedz bāriņa lietas, ka šiem būtu labi, un nabagiem tie tiesu neizdod. Jeremiah 5:29 Vai Man tos nebūs piemeklēt? saka Tas Kungs. Vai Manai dvēselei nebūs atriebties pie tādiem ļaudīm, kā šie? Jeremiah 5:30 Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē. Jeremiah 5:31 Pravieši māca viltīgi, un priesteri valda pēc sava padoma, un Maniem ļaudīm tas tā patīk. Bet ko tad jūs pēcgalā darīsiet? Jeremiah 6:0 Jeremiah 6:1 Bēgat, Benjamina bērni, no Jeruzālemes, bazūnējat Tekoā, ceļat ugunszīmi BetKeremē, jo bēdas rādās no ziemeļa puses un liels posts. Jeremiah 6:2 Es izdeldu Ciānas meitu, to jauko un vēlīgo. Jeremiah 6:3 Gani uz viņu nāks ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels teltis visapkārt ap viņu, tie noganīs ikviens savu vietu. Jeremiah 6:4 Taisāties uz karu pret viņu, ceļaties, ejam pašā dienas vidū. Ak vai, (bēdas) mums! Jo vakars metās un ēnas paliek garākas. Jeremiah 6:5 Ceļaties, un ejam pašā naktī un izpostīsim viņas jaukos namus. Jeremiah 6:6 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: nocērtiet kokus un uzmetiet valni pret Jeruzālemi; šī ir tā pilsēta, kas taps piemeklēta. Viņas vidū ir tik netaisnība vien. Jeremiah 6:7 Kā avots izverd savu ūdeni, tā viņa izverd savu ļaunumu. Varasdarbu un postu tur dzird, kaušanās un plēšanās bez mitēšanās ir manā priekšā. Jeremiah 6:8 Pieņem mācību, Jeruzāleme, lai Mana dvēsele no tevis nenogriežas, lai Es tevi nedaru par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotāja. Jeremiah 6:9 Tā saka Tas Kungs Cebaot: kas atliek no Israēla, to tie otrā reizē nolasīs kā vīna koku. Ņem traukus atkal rokā kā vīna ogu lasītājs. Jeremiah 6:10 Uz ko lai es runāju un dodu liecību, ka tie to dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, ka tie nevar dzirdēt. Redzi, Tā Kunga vārds tiem ir par apsmieklu, pie tā tiem nav labs prāts. Jeremiah 6:11 Tādēļ es esmu pilns Tā Kunga bardzības, ka nevaru valdīties. Izgāz to arī pār bērniem uz ielām, un pār to jaunekļu draudzi kopā, jo vīri un sievas tiks aizņemti, veci un kas mūžu piedzīvojuši. Jeremiah 6:12 Un viņu nami taps citiem līdz ar tīrumiem un sievām; jo Es izstiepšu Savu roku pret tās zemes iedzīvotājiem, saka Tas Kungs. Jeremiah 6:13 Jo visi ir mantas kārīgi, tā mazi kā lieli; tā pravietis kā priesteris, visi dzen viltību. Jeremiah 6:14 Un tie dziedina Manas tautas vainu kā par nieku, sacīdami: miers, miers! Kur tomēr miera nav. Jeremiah 6:15 Tie krituši kaunā, ka darījuši negantību. Bet tie nemaz nekaunas un neprot kauna. Tāpēc tie kritīs starp tiem kritušiem; kad es tos piemeklēšu, tad tiem būs krist, saka Tas Kungs. Jeremiah 6:16 Tā saka Tas Kungs: stājaties uz ceļiem un raugāt un vaicājiet pēc tiem senajiem ceļiem, kurš tas labais ceļš, un staigājiet pa to, tad jūs atradīsiet dusu savai dvēselei. Bet tie saka: mēs negribam staigāt. Jeremiah 6:17 Es arī esmu iecēlis sargus pār jums, klausāties uz trumetes skaņu. Bet tie saka: mēs negribam klausīties. Jeremiah 6:18 Tāpēc klausāties, tautas, un ņem vērā, draudze, kas viņu starpā notiek. Jeremiah 6:19 Klausies, zeme! Redzi, Es vedīšu ļaunumu pār šiem ļaudīm, viņu padomu augļus, jo tie neklausās uz Manu vārdu, un Manu bauslību tie atmet. Jeremiah 6:20 Par ko tad Man tas vīraks, kas nāk no Sabas, un tās labās niedres no tālās zemes? Jūsu dedzināmie upuri Man nepatīk, un jūsu kaujamie upuri Man nemīlami. Jeremiah 6:21 Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi, Es šiem ļaudīm likšu piedauzekļus, un tēvi un bērni kopā pie tiem piedauzīsies, kaimiņš ar kaimiņu ies bojā. Jeremiah 6:22 Tā saka Tas Kungs: redzi, tauta nāk no ziemeļa zemes, un liela tauta celsies no pasaules malām; Jeremiah 6:23 Tā nes stopus un šķēpus, tā ir briesmīga un nežēlīga, viņu balss kauc kā jūra, un tie jāj uz zirgiem; tie ir apbruņoti kā karavīri pret tevi, Ciānas meita. Jeremiah 6:24 Kad mēs par viņiem baumas dzirdējām, tad mūsu rokas nogura, bailība mums uzbruka un sāpes kā dzemdētājai. Jeremiah 6:25 Neizejat laukā un nestaigājat pa ceļu, jo ienaidnieka zobens ir visapkārt par iztrūcināšanu. Jeremiah 6:26 Ak, mana tauta, apjoz maisu un nometies pelnos, žēlojies kā par vienīgo dēlu, bēdājies gauži, jo postītājs nāk pār mums piepeši. Jeremiah 6:27 Es tevi esmu iecēlis par pārbaudītāju starp Maniem ļaudīm kā stipru pili, ka tev viņu ceļu būs atzīt un pārbaudīt. Jeremiah 6:28 Tie visi ir tie lielākie atkāpēji un staigā viltībā, tie ir varš un dzelzs, tie visi ir samaitātāji. Jeremiah 6:29 Plēšas ir sadegušas, no viņu uguns nāk tikai svins, kausētājs velti kausējis, jo sārņi nav atšķirti. Jeremiah 6:30 Tie top nosaukti par atmestu sudrabu, jo Tas Kungs tos ir atmetis. Jeremiah 7:0 Jeremiah 7:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, kas sacīja: Jeremiah 7:2 Stājies Tā Kunga nama vārtos un sludini tur šo vārdu un saki: klausiet Tā Kunga vārdu, visi no Jūda, kas caur šiem vārtiem ieejat, To Kungu pielūgt. Jeremiah 7:3 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad es jums likšu dzīvot šinī vietā. Jeremiah 7:4 Nepaļaujaties uz melu vārdiem, kad saka: šis ir Tā Kunga nams, Tā Kunga nams, Tā Kunga nams! Jeremiah 7:5 Bet ja patiesi darīsiet labus savus ceļus un savus darbus un nesīsiet tikuši(taisnīgu) tiesu cits citam, Jeremiah 7:6 Ja neapbēdināsiet svešinieku, bāriņu un atraitni un neizliesiet nenoziedzīgas asinis šinī vietā un nedzīsities pakaļ svešiem dieviem, sev pašiem par postu, Jeremiah 7:7 Tad Es jums likšu dzīvot šai vietā, tai zemē, ko Es esmu devis jūsu tēviem, mūžīgi mūžam. Jeremiah 7:8 Redzi, jūs paļaujaties uz melu vārdiem, kas nekam nelīdz. Jeremiah 7:9 Vai tad jums bija zagt, nokaut un laulību pārkāpt un nepatiesi zvērēt un Baālam kvēpināt un dzīties pakaļ citiem dieviem, ko nepazīstat, Jeremiah 7:10 Un tad nākt un stāties Manā priekšā šinī namā, kas nosaukts pēc Mana Vārda, un sacīt: mēs esam glābti, šo negantību darīt? Jeremiah 7:11 Vai tad šis nams, kas nosaukts pēc Mana Vārda, ir slepkavu bedre jūsu acīs? Redzi, Es to gan esmu redzējis, saka Tas Kungs. Jeremiah 7:12 Jo ejat jel uz Manu vietu, kas bija Šīlo, kur Es Savam vārdam papriekš liku mājot, un lūkojiet, ko Es tur esmu darījis Savu Israēla ļaužu ļaunuma dēļ. Jeremiah 7:13 Un nu tādēļ ka jūs visus šos darbus darāt, saka Tas Kungs, un Es uz jums tikuši(nemitīgi) esmu runājis, bet jūs neesat klausījuši, Es jūs esmu aicinājis, bet jūs neesat atbildējuši, Jeremiah 7:14 Tad Es šim namam, kas pēc Mana Vārda nosaukts, uz ko jūs paļaujaties, un pie šās vietas, ko Es jums un jūsu tēviem esmu devis, tāpat darīšu, kā esmu darījis Šīlo. Jeremiah 7:15 Un Es jūs atmetīšu no Sava vaiga, tā kā esmu atmetis visus jūsu brāļus un visu Efraīma dzimumu. Jeremiah 7:16 Tu tad nelūdz priekš šiem ļaudīm un nenes Manā priekšā par viņiem ne piesaukšanu ne lūgšanu, un neaizlūdz pie Manis, jo Es tevi neklausīšu. Jeremiah 7:17 Vai tu neredzi, ko tie dara Jūda pilsētās un Jeruzālemes ielās? Jeremiah 7:18 Bērni salasa malku, un tēvi kurina uguni, un sievas mīca mīklu un taisa raušus debess ķēniņienei un upurē dzeramus upurus citiem dieviem, Mani kaitināt. Jeremiah 7:19 Bet vai tad tie Mani apkaitina? saka Tas Kungs. Vai tie to (nedara) sev pašiem par kaunu? Jeremiah 7:20 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Mana dusmība un Mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu, pār cilvēkiem un lopiem un meža kokiem un zemes augļiem un degs un neizdzisīs. Jeremiah 7:21 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: liekat savus dedzināmos upurus klāt pie saviem kaujamiem upuriem un ēdat gaļu. Jeremiah 7:22 Jo jūsu tēviem, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, Es neesmu ne teicis ne pavēlējis par dedzināmiem upuriem nedz kaujamiem upuriem. Jeremiah 7:23 Bet šo vārdu Es tiem esmu pavēlējis un sacījis: klausiet Manu balsi, tad Es jums būšu par Dievu un jūs Man būsiet par ļaudīm, un staigājiet pa visiem tiem ceļiem, ko Es jums pavēlēšu, lai jums labi klājās. Jeremiah 7:24 Bet tie nav klausījuši nedz savas ausis atgriezuši, bet staigājuši pēc savas ļaunās sirds padoma un prāta, un Man ir pagriezuši muguru un ne vaigu. Jeremiah 7:25 No tās dienas, kad jūsu tēvi izgājuši no Ēģiptes zemes līdz šai dienai, Es vienā sūtīšanā pie jums esmu sūtījis visus Savus kalpus, tos praviešus. Jeremiah 7:26 Bet tie Mani nav klausījuši, nedz savas ausis atgriezuši, bet bijuši stūrgalvīgi, niknāki turēdamies nekā viņu tēvi. Jeremiah 7:27 Tu gan visus šos vārdus uz viņiem runāsi, bet tie tevi neklausīs, tu tos gan aicināsi, bet tie neatbildēs. Jeremiah 7:28 Tāpēc saki uz tiem: šie ir tie ļaudis, kas Tā Kunga, sava Dieva, balsi neklausa un mācību nepieņem. Patiesība bojā gājusi un iznīkusi no viņu mutes. Jeremiah 7:29 Nocērp savas galvas greznumu un met to nost, un raudi gauži uz kailiem kalniem, jo Tas Kungs atmetis un atstājis šo Savas dusmības cilti. Jeremiah 7:30 Jo Jūda bērni ir darījuši, kas ļauns Manās acīs, saka Tas Kungs. Tie savus negantos elkus likuši tai namā, kas nosaukts pēc Mana Vārda, to sagānīdami; Jeremiah 7:31 Un ir uzcēluši Tovetes altārus Ben-Inoma ielejā, sadedzināt savus dēlus un savas meitas ar uguni, ko Es neesmu pavēlējis, un kas nav nācis Manā sirdī. Jeremiah 7:32 Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka to vairs nesauks par Toveti un Ben-Inoma ieleju, bet par slepkavu ieleju, un Tovetē apbedīs, jo citur vietas nebūs. Jeremiah 7:33 Un šo ļaužu miroņi būs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un neviens tos neaizdzīs. Jeremiah 7:34 Un Es darīšu, ka Jūda pilsētās un Jeruzālemes ielās mitēsies prieka balss un līksmības balss, brūtgāna balss un brūtes balss; jo tā zeme būs postā. Jeremiah 8:0 Jeremiah 8:1 Tanī laikā, saka Tas Kungs, Jūda ķēniņu kaulus un viņu lielkungu kaulus un viņu priesteru kaulus un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus izmetīs no viņu kapiem. Jeremiah 8:2 Un izmētās pret sauli un pret mēnesi un pret visu debess pulku, ko tie mīlējuši un kam tie kalpojuši un kam tie dzinušies pakaļ un ko tie meklējuši un ko tie pielūguši. Ne tos sakrās, ne tos apraks, tie būs par mēsliem zemes virsū. Jeremiah 8:3 Un nāvi vēlēsies dzīvības vietā visi atlikušie, kas no šās niknās cilts atliks visās malās, kurp Es tos atlikušos būšu aizdzinis, saka Tas Kungs Cebaot. Jeremiah 8:4 Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs: kad krīt, vai atkal neceļas: kad nogriežas, vai atkal negriežas atpakaļ? Jeremiah 8:5 Kāpēc tad šie Jeruzālemes ļaudis atkāpjas bez mitēšanās atkāpdamies? Tie stipri turas pie viltus un liedzās atgriezties. Jeremiah 8:6 Es esmu vērā ņēmis un dzirdējis: tie runā, kas nepareizi; neviena nav, kam būtu žēl savas blēdības, kas sacītu: ko esmu darījis? Visi atkāpjas, skriedami kā traks ērzelis kas karā. Jeremiah 8:7 Stārķis apakš debess zin savus laikus, un ūbele un dzērve un bezdelīga ņem vērā savu atnākšanas laiku, bet mani ļaudis neatzīst Tā Kunga tiesu. Jeremiah 8:8 Kā tad jūs sakāt: mēs esam gudri, un Tā Kunga bauslība ir pie mums? Tiešām, redzi, rakstu mācītāju viltīgie raksti to pārvērtuši par meliem. Jeremiah 8:9 Gudrie top apkaunoti, iztrūcināti un sagūstīti; redzi, Tā Kunga vārdu tie ir atmetuši, kāda gudrība tad tiem ir? Jeremiah 8:10 Tādēļ Es viņu sievas došu citiem, viņu tīrumus svešiem mantiniekiem; jo mazi un lieli, visi kāri pēc mantas; pravietis un priesteris, abi dzen viltību. Jeremiah 8:11 Un tie dziedina Manas tautas vainu kā par nieku un saka: miers! Miers! Kur tomēr miera nav. Jeremiah 8:12 Tie ir tapuši kaunā, tāpēc ka darījuši negantību, bet tie nemaz nekaunas un kauna neprot; tādēļ tie kritīs starp tiem kritušiem, savas piemeklēšanas laikā tie gāzīsies pie zemes, saka Tas Kungs. Jeremiah 8:13 Es tos rautin aizraušu, saka Tas Kungs, ka ķekari nepaliks pie vīna koka nedz vīģes pie vīģes koka, ir lapas nokritīs, un Es tiem dodu, kas pār tiem nāks. Jeremiah 8:14 Ko tad kavējamies? Pulcējaties un iesim stiprās pilsētās un meklēsim tur galu! Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolicis galu un mūs dzirdinājis ar žulti, tāpēc ka esam apgrēkojušies pret To Kungu. Jeremiah 8:15 Gaida mieru, bet nav labuma, dziedināšanas laiku, bet redzi, izbailes. Jeremiah 8:16 No Dana jau dzirdama viņa zirgu* šņākšana; visa zeme dreb no viņa ērzeļu zviegšanas skaņas; tie nāk un noēd zemi ar viņas pilnumu, pilsētas un kas tur dzīvo. Jeremiah 8:17 Jo redzi, Es sūtu jūsu starpā čūskas un odzes, pret ko nepalīdz vārdošana, - tās jūs kodīs, saka Tas Kungs! Jeremiah 8:18 Kas mani iepriecinās skumjās! Mana sirds man gurst. Jeremiah 8:19 Redzi, Manas tautas kliegšanas balss skan no tālas zemes: vai tad Tas Kungs vairs nav Ciānā? Vai viņas ķēniņš tur nav? Kāpēc tie Mani apkaitinājuši ar saviem dievekļiem, ar svešām nelietībām? Jeremiah 8:20 Pļauja ir pagājusi, augļu laiks pagalam, bet mēs neesam atpestīti. Jeremiah 8:21 Es esmu satriekts savas tautas posta dēļ, es esmu noskumis, izbailes mani sagrābušas. Jeremiah 8:22 Vai tad zāļu nav Gileādā? Vai tur nav ārsta? Kāpēc tad manas tautas sērga nav dziedināta? Jeremiah 9:0 Jeremiah 9:1 Ak kaut manā galvā jel būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotiem, tad es dienām naktīm apraudātu savas tautas nokautos. Jeremiah 9:2 Ak kaut man tuksnesī būtu ceļavīra mājas vieta, tad es savus ļaudis atstātu un no tiem aizietu, jo tie visi ir laulības pārkāpēji, blēžu draudze. Jeremiah 9:3 Tie uzvelk savu mēli kā stopu uz meliem un ne uz patiesību, tie top vareni virs zemes, tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst, saka Tas Kungs. Jeremiah 9:4 Sargājaties ikviens no sava drauga, un nepaļaujaties ne uz savu brāli; jo brālis brāli krāpj, un draugs staigā draugu aprunādams. Jeremiah 9:5 Cits pret citu dzen viltību un nerunā patiesību, tie māca savu mēli melot, tie nopūlējās netaisnību darīdami. Jeremiah 9:6 Tava mājas vieta ir pašas viltības vidū, caur viltību tie liedzās Mani pazīt, saka Tas Kungs. Jeremiah 9:7 Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es tos kausēšu un pārbaudīšu, - jo kā lai Es citādi daru Savas tautas priekšā? Jeremiah 9:8 Viņu mēle ir nāvīga bulta, tā runā viltu, ikviens ar savu muti runā par mieru ar savu tuvāku, bet savā sirdī tam liek valgus. Jeremiah 9:9 Vai Man tos nebūs piemeklēt? saka Tas Kungs. Vai Manai dvēselei nebūs atriebties pie tādiem ļaudīm, kā šie? Jeremiah 9:10 Man jāsāk raudāšana un kaukšana par kalniem un raudu dziesma par ganībām tuksnesī; jo tās ir nodedzinātas, ka neviens tur nestaigā, un ganāmā pulka balsi tur nedzird; putni apakš debess un lopi ir aizskrējuši un aizgājuši. Jeremiah 9:11 Un Jeruzālemi Es likšu par akmeņu kopu un par mājokli tuksneša zvēriem, un Jūda pilsētas Es darīšu par postažu bez iedzīvotājiem. Jeremiah 9:12 Kas ir tāds gudrs vīrs, kas to saprot? Un uz ko Tā Kunga mute runājusi, ka tas to var pasludināt? Kādēļ zeme iet bojā un izdeg kā tuksnesis, kur neviens nestaigā? Jeremiah 9:13 Un Tas Kungs sacīja: tādēļ ka tie atstājuši Manu bauslību, ko Es tiem esmu licis priekšā, un nav klausījuši Manu balsi nedz pēc tās staigājuši, Jeremiah 9:14 Bet staigājuši pēc savas sirds stūrgalvības un Baāliem pakaļ, kā viņu tēvi tos mācījuši. Jeremiah 9:15 Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Redzi, Es šos ļaudis ēdināšu ar vērmelēm un tos dzirdināšu ar žultīm. Jeremiah 9:16 Un Es tos izkaisīšu starp tautām, ko tie nav pazinuši nedz viņu tēvi, un sūtīšu zobenu tiem pakaļ, tiekams Es tos būšu izdeldējis. Jeremiah 9:17 Tā saka Tas Kungs Cebaot: ņemiet to vērā un aicinājiet raudu sievas, lai tās nāk, un sūtat pēc tām gudrām sievām, lai tās atnāk, Jeremiah 9:18 Un steigšus sāk par mums raudāšanu, ka mūsu acis tek asarām un mūsu acu plakstiņi plūst ūdenim. Jeremiah 9:19 Jo kaukšanas balss dzirdama no Ciānas: ak! Kā esam postīti, ļoti kaunā likti, jo mēs atstājam zemi, jo tie apgāzuši mūsu mājokļus! Jeremiah 9:20 Klausiet tad Tā Kunga vārdu, sievas, un lai jūsu auss uzņem viņa mutes vārdu, un mācat savām meitām raudu dziesmas, un viena otrai lai māca gaudas. Jeremiah 9:21 Jo nāve kāpj iekšā pa mūsu logiem, tā nāk mūsu jaukos namos, nokaut bērniņus pa ielām un jaunekļus pa gatvēm. Jeremiah 9:22 Runā, tā saka Tas Kungs: miroņu miesas gulēs kā mēsli uz tīruma un kā kūļi aiz pļāvēja, ko neviens nesaņem. Jeremiah 9:23 Tā saka Tas Kungs: gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu stiprumu, bagātais lai nelielās ar savu bagātību. Jeremiah 9:24 Bet kas grib lielīties, tas lai lielās ar to, ka viņš Mani pazīst un zin, ka Es esmu Tas Kungs, kas dara žēlastību, tiesu un taisnību virs zemes; jo pie tām Man ir labs prāts, saka Tas Kungs. Jeremiah 9:25 Redzi, nāk dienas, saka Tas Kungs, ka Es piemeklēšu apgraizītos līdz ar neapgraizītiem, Jeremiah 9:26 Ēģiptes zemi un Jūdu un Edomu un Amona bērnus un Moabu un visus, kam apcirptas bārdas, kas tuksnesī dzīvo. Jo visi pagāni ir neapgraizīti, bet Israēla namam ir neapgraizīta sirds. Jeremiah 10:0 Jeremiah 10:1 Klausiet to vārdu, ko Tas Kungs uz jums runā, Israēla nams. Jeremiah 10:2 Tā saka Tas Kungs: nemācaties pagānu ceļu un neizbīstaties no debess zīmēm, jebšu pagāni no tām izbīstas. Jeremiah 10:3 Jo pagānu likumi ir nelietība. Jo tas ir koks, mežā cirsts, darbs no amatnieka rokām ar cirvi. Jeremiah 10:4 Viņš to izgrezno ar sudrabu un ar zeltu, stiprina ar naglām un ar āmuriem, ka nešaubās. Jeremiah 10:5 Tie ir kā tēsti stabi un nerunā, tie top apkārt nēsāti, jo paši nestaigā. Nebīstaties no viņiem, jo tie nedara ļauna, arī labu darīt tie nevar. Jeremiah 10:6 Bet nu neviena nav, kā Tu, Kungs; Tu esi liels, un liels ir Tavs vārds ar spēku. Jeremiah 10:7 Kas Tevi nebītos, Tu tautu Ķēniņ? Jo tas Tev nākas, tādēļ ka starp visiem pagānu gudriem un visās viņu valstīs neviena tāda nav, kā Tu. Jeremiah 10:8 Tiešām, tie visi kopā ir neprātīgi un ģeķīgi. Jo viņu mācība ir nelietība, tie ir koks. Jeremiah 10:9 Izkalts sudrabs top atvests no Taršiša un zelts no Ūpaza, kalēja darbam un kausētāja rokām; pazilas drēbes un purpurs ir viņu apģērbs; tie visi ir amatnieku darbs. Jeremiah 10:10 Bet Tas Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvs Dievs un mūžīgs Ķēniņš. No Viņa bardzības zeme dreb, un tautas Viņa dusmību nevar panest. Jeremiah 10:11 Tā jums uz tiem būs sacīt: tiem dieviem, kas debesi un zemi nav darījuši, tiem būs iet bojā no zemes un no šīs pasaules. Jeremiah 10:12 Viņš zemi radījis caur Savu spēku un pasauli dibinājis caur Savu gudrību un debesis izpletis caur Savu padomu. Jeremiah 10:13 Kad Viņa balss atskan, tad ūdeņi krāc debesīs, un Viņš liek miglai celties no zemes galiem, Viņš dara zibeņus ar lietu un liek vējam nākt no Viņa alām. Jeremiah 10:14 Visi cilvēki paliek stulbi bez saprašanas, visi kausētāji top kaunā ar saviem tēliem, jo ko tie lej, ir meli, un dvašas tur nav. Jeremiah 10:15 Tie ir nelietība un apsmejams darbs; piemeklēšanas laikā tie iet bojā. Jeremiah 10:16 Tā kā šie nav Jēkaba daļa, jo Viņš ir visu lietu Radītājs, un Israēls ir Viņa mantības cilts, - Kungs Cebaot ir Viņa vārds. Jeremiah 10:17 Pacel savu paunu no zemes, tu kas sēdi spaidos. Jeremiah 10:18 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, šoreiz Es metu projām tās zemes iedzīvotājus kā ar lingu, un Es tos spaidīšu, ka tiek atrasti. Jeremiah 10:19 Vai manu bēdu! Mana vaina ir sāpīga! Bet es saku: tās ir gan sāpes, bet man tās jāpanes. Jeremiah 10:20 Mana telts ir postīta, un visas manas virves ir sarautas; mani bērni no manis aizgājuši un to vairs nav. Neviena nav, kas manu dzīvokli uztaisa un manas teltis uzceļ. Jeremiah 10:21 Jo tie gani palikuši stulbi un nav To Kungu meklējuši, tādēļ tiem nav labi izdevies, bet viss viņu ganāmais pulks izklīdis. Jeremiah 10:22 Klau, ko dzird! Redzi, nāk liels troksnis no ziemeļa zemes, postā likt Jūda pilsētas un darīt par mājokli tuksneša zvēriem. Jeremiah 10:23 Es zinu, ak Kungs, ka cilvēka ceļš pie viņa paša nestāv; tas nestāv pie vīra, kā lai staigā, kurp tas lai sper savus soļus. Jeremiah 10:24 Pārmāci mani, ak Kungs, bet ar žēlastību, ne savā bardzībā, ka Tu mani neiznīcini. Jeremiah 10:25 Izgāz Savu dusmību pār tiem pagāniem, kas tevi nepazīst, un pār tām ciltīm, kas Tavu vārdu nepiesauc. Jo tie Jēkabu aprijuši, tie viņu apēduši un viņu izdeldējuši un viņa druvas izpostījuši. Jeremiah 11:0 Jeremiah 11:1 Šis ir tas vārds, kas no Tā Kunga tā notika uz Jeremiju: Jeremiah 11:2 Klausiet šās derības vārdus un runājiet uz Jūda vīriem un uz Jeruzālemes iedzīvotājiem. Jeremiah 11:3 Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: nolādēts lai ir tas cilvēks, kas neklausa šās derības vārdiem, Jeremiah 11:4 Ko Es jūsu tēviem esmu pavēlējis, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, no tā dzelzs cepļa, un sacīju: klausiet Manu balsi, un dariet to, tā kā Es jums pavēlu, tad jūs Man būsiet par ļaudīm, un Es jums būšu par Dievu, Jeremiah 11:5 Lai Es to zvērestu piepildu, ko Es jūsu tēviem esmu zvērējis, viņiem dot zemi, kur piens un medus tek, tā kā tas šodien ir. Tad es atbildēju un sacīju: Āmen, Kungs! Jeremiah 11:6 Un Tas Kungs sacīja uz mani: izsauc visus šos vārdus pa Jūda pilsētām un pa Jeruzālemes ielām, un saki: klausiet šās derības vārdus un dariet tos. Jeremiah 11:7 Jo Es jūsu tēviem skaidri esmu apliecinājis tai dienā, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai, tikuši(vienmēr) liecību dodams, un sacīju: klausiet Manu balsi. Jeremiah 11:8 Bet tie nav klausījuši nedz savas ausis atgriezuši, bet staigājuši ikviens pēc savas niknās sirds stūrgalvības. Tāpēc Es liku pār tiem nākt visiem šīs derības vārdiem, ko Es pavēlēju darīt, un tie nav darījuši. Jeremiah 11:9 Un Tas Kungs uz mani sacīja: sabiedrība rodas starp Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Jeremiah 11:10 Tie ir atgriezušies pie savu vectēvu noziegumiem, kas liegušies Maniem vārdiem klausīt, un citiem dieviem dzinušies pakaļ, tiem kalpot. Israēla nams un Jūda nams pārkāpuši Manu derību, ko Es ar viņu tēviem esmu cēlis. Jeremiah 11:11 Tādēļ tā saka Tas Kungs: redzi Es pār tiem vedīšu ļaunumu, no kā tie nevarēs izbēgt; kad tie tad uz Mani brēks, tad Es tos neklausīšu. Jeremiah 11:12 Un Jūda pilsētas un Jeruzālemes iedzīvotāji noies un brēks uz tiem dieviem, kam tie kvēpinājuši; bet pestīt tie tos neatpestīs viņu nelaimes laikā. Jeremiah 11:13 Jo cik tev pilsētu, Jūda, tik arī tavu dievu, un cik Jeruzālemē ielu, tik altāru jūs esat cēluši par kaunu, altārus Baālam kvēpināt. Jeremiah 11:14 Tu tad nelūdz par šiem ļaudīm un nenes par tiem piesaukšanu un lūgšanu, jo Es neklausīšu, kad tie Mani piesauks par savu nelaimi. Jeremiah 11:15 Kas Manam mīļam ir Manā namā, kur tā top darīts, tāda blēdība no tāda pulka! Vai solījumi un upura gaļa atņems nelaimi no tevis? Tad tu varētu gavilēt. Jeremiah 11:16 Tas Kungs tevi nosauca par zaļu eļļas koku, kas jauks un auglīgs, bet nu Viņš tam uguni pielicis ar lielu trokšņa skaņu, un viņa zari lūst. Jeremiah 11:17 Jo Tas Kungs Cebaot, kas tevi dēstījis, tas par tevi nospriedis nelaimi, Israēla nama un Jūda nama niknuma dēļ, ko tie savā starpā dara, Mani apkaitināt, Baālam kvēpinādami. Jeremiah 11:18 Nu Tas Kungs man to ir zināmu darījis, un es to zinu; Tu man esi rādījis viņu padomu. Jeremiah 11:19 Un es biju tā kā lēna avs, ko ved pie kaušanas, un es nezināju, ka tie pret mani bija domājuši tādas domas: lai to koku ar viņa augļiem maitājam un viņu izdeldam no dzīvo zemes, ka viņa vārdu vairs nepieminētu. Jeremiah 11:20 Bet Tu, Kungs Cebaot, taisnais soģi, kas pārbaudi īkstis un sirdis, liec man redzēt Tavu atriebšanu pie viņiem, jo Tev es esmu pavēlējis savu tiesas lietu. Jeremiah 11:21 Tādēļ tā saka Tas Kungs pret Anatotas vīriem, kas tavu dvēseli meklē un saka: nesludini pret mums Tā Kunga Vārdā, ja negribi mirt caur mūsu rokām. Jeremiah 11:22 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es tos piemeklēšu un tiem jaunekļiem būs mirt caur zobenu, viņu dēli un viņu meitas mirs badā, ka no tiem nekas neatliks. Jeremiah 11:23 Jo nelaimei Es likšu nākt pār Anatotas vīriem viņu piemeklēšanas gadā. Jeremiah 12:0 Jeremiah 12:1 Tu, ak Kungs, palieci taisns, kad es ar Tevi gribētu tiesāties; tomēr par tiesu ar Tevi gribu runāt. Kāpēc bezdievīgiem ceļš labi izdodas, un visiem, kas dara viltu, labi klājās? Jeremiah 12:2 Tu tos esi dēstījis, un tie ir iesakņojušies un aug un nes augļus; Tu gan esi tuvu viņu mutei, bet tālu no viņu sirdīm. Jeremiah 12:3 Bet mani, ak Kungs, Tu pazīsti, mani Tu redzi un pārbaudi manu sirdi, kāda tā ir tavā priekšā. Aizrauj viņus kā avis uz kaušanu un nolieci tos uz nokaušanas dienu! Jeremiah 12:4 Cik ilgi tad zeme lai bēdājās un zāle visur laukā lai savīst? Iedzīvotāju blēdības dēļ lopi un putni iet bojā. Jo tie saka: viņš neredz, kā mums pēcgalā klāsies! Jeremiah 12:5 Kad tu skrēji ar kājniekiem un tie tevi nokausēja, kā tad tu varētu skrieties ar zirgiem? Un ja tu jūties drošs miera zemē, ko tad tu darīsi Jardānes varenos biezumos? Jeremiah 12:6 Jo, pat tavi brāļi un tavs tēva nams ir neuzticīgi pret tevi un sauc pilnā balsī tev pakaļ. Neuzticies tiem, kad tie laipnīgi ar tevi runā. Jeremiah 12:7 Es Savu namu esmu atstājis un atmetis Savu mantas tiesu un to, ko Mana dvēsele mīļo, nodevis viņa ienaidniekiem rokā. Jeremiah 12:8 Mana mantība Man ir palikusi kā lauva mežā; tā savu balsi pret Mani pacēlusi, tādēļ Es to esmu ienīdējis. Jeremiah 12:9 Mana mantība Man ir kā raibs putns, kam putni uzkrīt no visām pusēm. Nāciet, sapulcinājaties, visi zvēri laukā, nāciet un ēdiet. Jeremiah 12:10 Daudz gani maitājuši Manu vīna dārzu, tie ir saminuši Manu tīrumu, Manu jauko tīrumu tie darījuši par tukšu postažu. Jeremiah 12:11 Tas ir postā, izpostīts tas bēdājās Manā priekšā; visa zeme ir postīta, jo neviena nav, kam sirds to ņem vērā. Jeremiah 12:12 Pa visiem tuksneša kalniem postītāji nākuši, jo Tā Kunga zobens rij no viena zemes gala līdz otram, un miera nav nevienai miesai. Jeremiah 12:13 Tie sēj kviešus, bet ērkšķus tie pļauj, tie gan grūti strādā, bet nepelna nekā. Tā tad topat kaunā ar saviem augļiem caur Tā Kunga karsto bardzību. Jeremiah 12:14 Tā saka Tas Kungs par visiem maniem nikniem kaimiņiem, kas aizskar to mantību, ko Es esmu devis mantot Saviem Israēla ļaudīm: Es tos izraušu no viņu zemes un Jūda namu Es izraušu no viņu vidus. Jeremiah 12:15 Un notiks, kad Es tos būšu izrāvis, tad Es atkal par tiem apžēlošos, Es tos vedīšu atpakaļ, ikkatru savā daļā un ikkatru savā zemē. Jeremiah 12:16 Un ja tie Manu ļaužu ceļu tikuši(rūpīgi) mācīsies un zvērēs pie Mana Vārda: „Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo!“ Tā kā tie Manus ļaudis ir mācījuši pie Baāla zvērēt, - tad tie taps uzņemti Manu ļaužu vidū. Jeremiah 12:17 Bet ja tie neklausīs, tad Es šo tautu izraušu un to pavisam izdeldēšu, saka Tas Kungs. Jeremiah 13:0 Jeremiah 13:1 Tā Tas Kungs uz mani sacījis: ej un pērc sev nātnu(linu) jostu un jozies ar to ap saviem gurniem, bet neliec to ūdenī. Jeremiah 13:2 Tad es pirku jostu pēc Tā Kunga vārda un apjozos ar to ap saviem gurniem. Jeremiah 13:3 Un Tā Kunga vārds notika uz mani otru reiz un sacīja: Jeremiah 13:4 Ņem to jostu, ko tu esi pircis, kas ap taviem gurniem, un celies, ej pie Eifrates un apslēp to tur kādā klints plaisumā. Jeremiah 13:5 Un es gāju un to apslēpu pie Eifrates, kā Tas Kungs man bija pavēlējis. Jeremiah 13:6 Tad pēc ilgāka laika Tas Kungs uz mani sacīja: celies, ej pie Eifrates un ņem to jostu no turienes, ko Es tev esmu pavēlējis, tur apslēpt. Jeremiah 13:7 Tad es gāju pie Eifrates un raku un ņēmu to jostu no tās vietas, kur to biju apslēpis, un redzi, tā josta bija maitāta un nederēja vairs nekam. Jeremiah 13:8 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: Jeremiah 13:9 Tā saka Tas Kungs: tāpat Es maitāšu Jūda lepnību un Jeruzālemes lielo lepnību. Jeremiah 13:10 Šie niknie ļaudis, kas negrib klausīt Manus vārdus un staigā pēc savas sirds stūrgalvības un dzenās citiem dieviem pakaļ, viņiem kalpot un priekš viņiem klanīties, tie būs kā šī josta, kas nekam vairs neder. Jeremiah 13:11 Jo kā josta pieglaužas pie vīra gurniem, tā Es visu Israēla namu un visu Jūda namu esmu sev pieglaudījis, saka Tas Kungs, ka tie Man būtu par ļaudīm un par vārdu un par slavu un par godu, bet tie nav klausījuši. Jeremiah 13:12 Tāpēc saki uz tiem šo vārdu: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: visi trauki top ar vīnu pildīti. Kad tie uz tevi sacīs: Vai tad mēs to nezinām, ka visi trauki ar vīnu top pildīti? Jeremiah 13:13 Tad tev uz viņiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs: redzi, visus šās zemes iedzīvotājus, un ķēniņus, kas uz Dāvida goda krēsla sēž, un priesterus un praviešus un visus Jeruzālemes iedzīvotājus Es pildīšu ar reibumu. Jeremiah 13:14 Un Es tos sadauzīšu vienu pret otru, tēvus un bērnus, visus kopā, saka Tas Kungs, Es nesaudzēšu un netaupīšu, nedz apžēlošos, ka Es tos neizdeldētu. Jeremiah 13:15 Klausiet un ņemiet vērā, nelepojaties, jo Tas Kungs to runājis. Jeremiah 13:16 Dodiet Tam Kungam, savam Dievam, godu, pirms tumsa metās, un pirms jūsu kājas piedauzās pie krēslības kalniem, un jūs uz gaismu gaidāt, bet Viņš to darīs par nāves ēnu un pārvērtīs par tumsību. Jeremiah 13:17 Bet kad jūs to neklausīsiet, tad mana dvēsele raudās slepeni tādas lepnības dēļ. Un manas acis izlies gaužas asaras un asarām plūdīs, tādēļ ka Tā Kunga ganāmais pulks top aizvests cietumā. Jeremiah 13:18 Saki uz ķēniņu un uz ķēniņieni: zemojaties, sēžaties zemē, jo viss jūsu galvas glītums, jūsu godības kronis, ir nokritis. Jeremiah 13:19 Pilsētas pret dienvidiem ir aizslēgtas, un nav, kas tās atver, visa Jūda cilts ir aizvesta, tā ir pavisam aizvesta. Jeremiah 13:20 Paceļat savas acis un raugāt, kas nāk no ziemeļiem. Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija dots, tavas godības avis? Jeremiah 13:21 Ko tu sacīsi, kad Viņš tev cels par galvu tos, ko tu sev pielabinājis par draugiem? Vai tad tevi sāpes nesagrābs, kā sievu, kas dzemdē? Jeremiah 13:22 Kad tu tad savā sirdī sacīsi: Kāpēc man tas notiek? Tavu lielo noziegumu dēļ tavu drēbju vīles ir atsegtas un tavas kājas piesmietas. Jeremiah 13:23 Vai Moru vīrs var savu ādu pārvērst jeb pardelis(leopards) savus raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, kad esat ieraduši ļaunu darīt. Jeremiah 13:24 Tādēļ Es tos gribu izkaisīt kā pelavas, kas izput no tuksneša vēja. Jeremiah 13:25 Šī būs tava daļa, tā tiesa, ko Es tev esmu nospriedis, saka Tas Kungs, tāpēc ka tu mani esi aizmirsusi un paļāvusies uz meliem. Jeremiah 13:26 Tad arī Es tavas drēbju vīles atsegšu pār tavu vaigu, ka tavs kauns top redzams. Jeremiah 13:27 Jo Es esmu redzējis tavu laulības pārkāpšanu, tavu nešķīsto iekārošanu, tavu neganto maukošanu uz elku kalniem, laukā tavu negantību. Ak vai, tev, Jeruzāleme! Vai tad tu negribi palikt šķīsta, cik ilgi tas vēl būs? Jeremiah 14:0 Jeremiah 14:1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas noticis uz Jeremiju, par to bula(sausuma) laiku. Jeremiah 14:2 Jūda bēdājās, un viņa vārti tvīkst, sērodamies tie guļ pie zemes, un Jeruzālemes brēkšana kāpj uz augšu. Jeremiah 14:3 Un viņu cienīgie sūta savus zemos pēc ūdens; tie nāk pie akām, neatrod ūdens, atgriežas ar saviem traukiem tukšā, top kaunā un noskumst un apsedz savu galvu. Jeremiah 14:4 Tāpēc ka zeme iztrūkusies, ka lietus nav virs zemes, arāji ir nokaunējušies, apsedz savu galvu. Jeremiah 14:5 Pat stirna laukā atnesās un atstāj (savus bērnus), tāpēc ka zāles nav. Jeremiah 14:6 Un meža ēzeļi stāv pakalnos un tvarsta vēju, kā tuksneša vilki; viņu acis pamirst, tāpēc ka zāles nav. Jeremiah 14:7 Ak Kungs, jebšu mūsu noziegumi liecina pret mums, tomēr palīdzi Tava Vārda dēļ, jo mūsu atkāpšanās ir liela, pret Tevi esam grēkojuši. Jeremiah 14:8 Ak Israēla cerība, viņa Pestītājs bēdu laikā, kāpēc Tu gribi būt kā svešinieks šai zemē, jeb kā ceļavīrs, kas nāk, tik palikt par nakti? Jeremiah 14:9 Kāpēc Tu gribi būt kā vīrs, kas iztrūcies, kā varonis, kas nevar glābt? Tomēr Tu Kungs esi mūsu vidū, un mēs pēc Tava Vārda esam nosaukti, neatstājies no mums! Jeremiah 14:10 Tā saka Tas Kungs uz šiem ļaudīm: tie mīļo šurp un turp skraidīt un nevalda savas kājas, tāpēc Tam Kungam nav labs prāts pie tiem. Nu Viņš pieminēs viņu noziegumu un piemeklēs viņu grēkus. Jeremiah 14:11 Un Tas Kungs sacīja uz mani: nelūdz par šiem ļaudīm, tiem par labu. Jeremiah 14:12 Jebšu tie gavē, taču Es viņu brēkšanu neklausīšu, un jebšu tie upurē dedzināmus upurus un ēdamus upurus, tad Man tomēr pie tiem nebūs labs prāts, bet caur zobenu un caur badu un caur mēri Es tos izdeldēšu. Jeremiah 14:13 Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs! Redzi, pravieši saka uz tiem: jūs neredzēsiet zobenu, un bads jūs neaizņems, bet es jums došu īstenu mieru šinī vietā. Jeremiah 14:14 Un Tas Kungs sacīja uz mani: tie pravieši sludina melus Manā Vārdā, Es tos neesmu sūtījis nedz tiem pavēlējis nedz uz tiem runājis. Tie jums sludina melu parādīšanu un zīlēšanu un nelietību un savu pašu sirds viltību. Jeremiah 14:15 Tādēļ saka Tas Kungs tā par tiem praviešiem, kas Manā Vārdā sludina, ko Es neesmu sūtījis, un kas saka, zobens nebūs nedz bads šinī zemē: caur zobenu un caur badu šie pravieši taps aprīti. Jeremiah 14:16 Un tie ļaudis, kam šie sludina, gulēs uz Jeruzālemes ielām aiz bada un zobena, un nebūs, kas tos aprok ar viņu sievām un ar viņu dēliem un ar viņu meitām; tā Es viņu ļaunumu izgāzīšu pār viņiem. Jeremiah 14:17 Tāpēc saki uz tiem šo vārdu: manas acis plūst asarām dienās un naktīs un nemitās; jo tā jaunava, manu ļaužu meita, ir satriekta ar lielu triecienu, ar varen lielu mocību. Jeremiah 14:18 Kad es izeju laukā, tad redzi, tur ir zobena nokauti, kad es nāku pilsētā, tad redzi, tur guļ badu miruši. Un pravieši un priesteri iet apkārt pa zemi, ko tie nepazīst. Jeremiah 14:19 Vai tad Tu Jūdu pavisam esi atmetis, jeb vai Tava dvēsele Ciānu apnikusi? Kāpēc Tu mūs esi sitis, ka mums dziedināšanas vairs nav? Gaida uz mieru, bet labuma nav, un uz dziedināšanas laiku, bet redzi, izbailes. Jeremiah 14:20 Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību un savu tēvu noziegumu, ka pret tevi esam grēkojuši. Jeremiah 14:21 Neatmet mūs Tava Vārda dēļ, un lai Tavs godības krēsls netop nievāts; piemini un neiznīcini Savu derību ar mums. Jeremiah 14:22 Vai ir starp pagānu elkiem, kas liek lietum līt, jeb vai debess var dot lietu? Vai Tu tas neesi, ak Kungs, mūsu Dievs? Tāpēc mēs uz Tevi gribam gaidīt, jo Tu dari visas šīs lietas. Jeremiah 15:0 Jeremiah 15:1 Un Tas Kungs sacīja uz mani: jebšu pat Mozus un Samuēls Manā priekšā stāvētu, tomēr Man nebūtu labs prāts pie šiem ļaudīm; dzen tos nost no Mana vaiga, lai tie iet projām. Jeremiah 15:2 Un kad tie uz tevi sacīs: kurp mums būs iet? Tad saki uz tiem: tā saka Tas Kungs: kam nāve uziet, tam lai uziet, un kam zobens uziet, tam lai uziet, un kam bads uziet, tam lai uziet, un kam cietums uziet, tam lai uziet. Jeremiah 15:3 Jo Es tos piemeklēšu ar četrkārtīgām mocībām, saka Tas Kungs: ar zobenu tos nokaudams un ar suņiem tos raustīdams un ar putniem apakš debess un ar zemes zvēriem, ka tie top aprīti un izdeldēti. Jeremiah 15:4 Un Es tos nodošu uz vārdzināšanu visās pasaules valstīs, Manasus, Hizkijas dēla, Jūda ķēniņa dēļ, par to, ko viņš Jeruzālemē darījis. Jeremiah 15:5 Jo kas tevi saudzēs, Jeruzāleme, jeb kas tevi žēlos, jeb kas noies, vaicāt pēc tavas labklāšanās? Jeremiah 15:6 Tu mani esi atstājusi, saka Tas Kungs, tu esi atpakaļ gājusi; tāpēc Es Savu roku pret tevi gribu izstiept un tevi izdeldēt; Es esmu apnicis žēlot. Jeremiah 15:7 Un Es tos ar vētekli izvētīšu ārā pa zemes vārtiem, un Es Saviem ļaudīm nolaupīšu bērnus un tos izdeldēšu, tādēļ ka tie neatgriežas no saviem ceļiem. Jeremiah 15:8 Atraitņu Man būs vairāk viņu starpā nekā jūras smiltis. Es tiem uzvedīšu pār jaunekļu māti postītāju dienas vidū, Es piepeši uz to metīšu bailes un briesmas. Jeremiah 15:9 Kas septiņus bērnus dzemdējusi, iztvīks un izlaidīs savu dvēseli. Viņas saule noies vēl dienas laikā, viņa taps kaunā un par apsmieklu; un viņu atlikušos Es nodošu zobenam viņu ienaidnieku priekšā, saka Tas Kungs. Jeremiah 15:10 Ak vai, man, mana māte, ka tu mani esi dzemdējusi, strīdus vīru un ķildas vīru visai zemei! Es neesmu aizdevis un man nav aizdevuši tomēr visi mani lād. Jeremiah 15:11 Tas Kungs sacīja: tiešām, Es tevi stiprināju uz labu, tiešām, Es daru, ka nelaimes laikā un spaidu laikā ienaidnieks lūgdamies pie tevis griezīsies. Jeremiah 15:12 Vai tad ar dzelzi var salauzt, ziemeļa dzelzi un varu? Jeremiah 15:13 Tavu padomu un tavu mantu Es nodošu par laupījumu bez maksas, un to visu tavu grēku dēļ pa visām tavām robežām. Jeremiah 15:14 Un Es likšu taviem ienaidniekiem to nest uz zemi, ko tu nepazīsti. Jo Manas bardzības uguns ir iededzies, tas degs pār jums. Jeremiah 15:15 Ak Kungs, Tu to zini, piemini mani un piemeklē mani un atrieb mani pie maniem vajātājiem! Pēc Savas lēnprātības neņem mani nost; zini, ka es Tevis dēļ topu nievāts. Jeremiah 15:16 Kad Tavs Vārds man notika, tad es to esmu uzņēmis, un Tavs Vārds man ir bijis par prieku un par sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, ak Kungs Dievs Cebaot! Jeremiah 15:17 Es neesmu sēdējis smējēju draudzē un neesmu priecājies (ar tiem); Tavas rokas dēļ es esmu vientulis sēdējis, jo Tu mani esi pildījis ar skumību. Jeremiah 15:18 Kāpēc tad manas sāpes nemitās, un mana mocība ir tik grūta, ka negribās dziedinājumu? Vai Tu man gribi būt kā viltīga upe, kā ūdens, kas izsīkst. Jeremiah 15:19 Tāpēc Tas Kungs tā saka: ja tu atgriezīsies, tad Es tevi griezīšu atpakaļ un tu stāvēsi Manā priekšā. Un ja tu izšķirsi to, kas cienīgs no tā, kas niecīgs, tad tu būsi tā kā Mana mute. Tiem būs pie tevis griezties, bet tu negriezīsies pie viņiem. Jeremiah 15:20 Jo Es tevi ceļu šiem ļaudīm par stipru vara mūri; tie gan pret tevi karos, bet tevi nepārspēs; jo Es esmu ar tevi, tevi atpestīt un tevi izglābt, saka Tas Kungs. Jeremiah 15:21 Tiešām, Es tevi atpestīšu no ļauno rokas un tevi izglābšu no briesmīgo dūres. Jeremiah 16:0 Jeremiah 16:1 Un Tā Kunga vārds uz mani tā notika: Jeremiah 16:2 Tev nebūs sievu ņemt, tev arī nebūs šinī vietā dzemdināt ne dēlus ne meitas. Jeremiah 16:3 Jo tā saka Tas Kungs par tiem dēliem un par tām meitām, kas šai vietā piedzimuši, ir par viņu mātēm, kas tos dzemdē un par viņu tēviem, kas tos dzemdina šai zemē: Jeremiah 16:4 Tie nomirs ar nāvīgām sērgām, tie netaps apraudāti nedz aprakti, tie būs par mēsliem virs zemes; tie taps aprīti caur zobenu un caur badu, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes. Jeremiah 16:5 Jo tā saka Tas Kungs: tev nebūs iet raudu namā, un neej gaust nedz par tiem žēloties. Jo tā saka Tas Kungs: No šiem ļaudīm Es esmu atņēmis Savu mieru, žēlastību un apžēlošanu, Jeremiah 16:6 Tā ka lieli un mazi šai zemē nomirs un netaps aprakti, tie arī netaps apraudāti un nevienam nebūs graizīties, nedz apcirpties viņu dēļ. Jeremiah 16:7 Tiem arī nebūs lauzt sēru maizi, tos iepriecināt par mirušu, un tos nebūs dzirdināt ar iepriecināšanas biķeri par tēvu vai māti. Jeremiah 16:8 Tāpat neej dzīru namā pie tiem sēdēt ēst un dzert. Jeremiah 16:9 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, šinī vietā priekš jūsu acīm un jūsu dienās Es likšu mitēties prieka balsij un līksmības balsij, brūtgāna balsij un brūtes balsij. Jeremiah 16:10 Un kad tu šiem ļaudīm visus šos vārdus teiksi un tie uz tevi saka: Kāpēc Tas Kungs pret mums runā visu šo lielo ļaunumu? Un kas ir mūsu noziegums, un kas ir mūsu grēks, ar ko esam apgrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu? Jeremiah 16:11 Tad tev uz tiem būs sacīt: tādēļ ka jūsu tēvi Mani atstājuši, saka Tas Kungs, un citiem dieviem dzinušies pakaļ un tiem kalpojuši un tos pielūguši, bet Mani atstājuši un nav turējuši Manu bauslību. Jeremiah 16:12 Un jūs esat niknāki darījuši nekā jūsu tēvi. Jo redzi, jūs staigājat ikviens pēc savas niknās sirds stūrgalvības un Mani neklausiet. Jeremiah 16:13 Un tā tad Es jūs izmetīšu no šīs zemes uz zemi, ko nepazināt, ne jūs ne jūsu tēvi, un tur jūs kalposiet citiem dieviem dienām naktīm, tādēļ ka Es jums neparādīšu žēlastību. Jeremiah 16:14 Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka vairs nesacīs: „Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēla bērnus no Ēģiptes zemes izvedis,“ - Jeremiah 16:15 Bet: „Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēla bērnus no ziemeļu zemes izvedis un no visām zemēm, kurp viņš tos bija aizdzinis“; jo Es tos atkal atvedīšu viņu zemē, ko esmu devis viņu tēviem. Jeremiah 16:16 Redzi, Es sūtīšu pēc daudz zvejniekiem, saka Tas Kungs, - tiem tos būs zvejot, un pēc tam Es sūtīšu pēc daudz medniekiem, tie tos medīs pa visiem kalniem un pa visiem pakalniem, un pat akmens kalnu plaisumos. Jeremiah 16:17 Jo Manas acis redz visus viņu ceļus, Manā priekšā tie nav apslēpti, nedz viņu noziegums apklāts priekš Manām acīm. Jeremiah 16:18 Bet papriekš Es viņu noziegumu un viņu grēku atmaksāšu divkārtīgi, tāpēc ka tie Manu zemi sagānījuši ar savu elka dievu maitām un Manu mantas tiesu piepildījuši ar savām negantībām. Jeremiah 16:19 Ak Kungs, tu esi mans spēks un mans stiprums un mans patvērums bēdu dienā. Pie tevis nāks tautas no pasaules galiem un sacīs: tiešām, mūsu tēvi turējuši viltīgus un nelietīgus dievekļus, kas nekā nevarēja palīdzēt. Jeremiah 16:20 Vai tad cilvēkam sev būs dievus taisīt, kas dievi nav? Jeremiah 16:21 Tādēļ redzi, Es, šim brīdim, tiem darīšu zināmu, Es tiem darīšu zināmu Savu roku un Savu varu, un tiem būs atzīt, ka Mans vārds ir: Tas Kungs. Jeremiah 17:0 Jeremiah 17:1 Jūda grēki ir rakstīti ar dzelzs rakstāmo, ar dimanta asmeni, tie ir ierakstīti viņu sirds galdā un uz jūsu altāru ragiem, Jeremiah 17:2 Tā ka viņu bērni piemin savus altārus un savas Ašeras pie zaļiem kokiem uz augstiem pakalniem. Jeremiah 17:3 Bet Es Savu kalnu līdz ar to tīrumu, tavu padomu un visas tavas mantas nodošu par laupījumu līdz ar taviem elku kalniem, to grēku dēļ, kas visās tavās robežās. Jeremiah 17:4 Tā tu caur savu paša vainu no savas daļas tapsi izdzīts, ko Es tev biju devis. Un Es tev likšu kalpot taviem ienaidniekiem zemē, ko tu nepazīsti; jo jūs Manas bardzības uguni esat iededzinājuši, kas degs mūžīgi. Jeremiah 17:5 Tā saka Tas Kungs: Nolādēts tas cilvēks, kas paļaujas uz cilvēkiem un ieceļ miesu par savu elkoni, un kā sirds no Tā Kunga atkāpjās. Jeremiah 17:6 Jo tas būs tā kā vientulis koks klajumā un neredzēs labumu nākam, bet paliek izkaltušās tuksneša vietās, neauglīgā zemē, kur neviens nedzīvo. Jeremiah 17:7 Svētīgs tas cilvēks, kas uz To Kungu paļaujas, un kura cerība ir Tas Kungs. Jeremiah 17:8 Jo tas būs kā koks, kas pie ūdens dēstīts, kas savas saknes izlaiž pie upes un nejūt, kad karstums nāk; viņa lapas paliek zaļas, un sausā gadā viņš nebēdā un nemitās augļus nest. Jeremiah 17:9 Sirds ir viltīga pār visām lietām un samaitāta, kas to var izzināt? Jeremiah 17:10 Es, Tas Kungs, izmanu sirdi un pārbaudu īkstis un dodu ikvienam pēc viņa ceļiem, pēc viņa darbu augļiem. Jeremiah 17:11 Tā kā irbe perē olas, ko nav dējusi, tāpat ir, kas bagātību sakrāj, bet ne ar taisnību; pusmūžā viņam tā jāatstāj un galā viņš ir ģeķis. Jeremiah 17:12 Bet Tu godības sēdeklis, augsts no iesākuma, mūsu svētuma vieta, Jeremiah 17:13 Ak Kungs, Tu Israēla cerība, visi, kas Tevi atstāj, taps kaunā! “Tie, kas no Manis atkāpjas, taps zemē rakstīti, jo tie atstāj To Kungu, to dzīvā ūdens avotu.” Jeremiah 17:14 Dziedini mani, ak Kungs, tad es būšu dziedināts, atpestī mani, tad es būšu atpestīts, jo tu esi mana slava. Jeremiah 17:15 Redzi, tie uz mani saka: kur ir Tā Kunga vārds? Lai jel nāk. Jeremiah 17:16 Bet es neesmu liedzies, par ganu būt, Tev pakaļ iet, un nelaimes dienas es neesmu vēlējies. Tu to zini: kas no manas mutes izgājis, tas ir atklāts Tavā priekšā. Jeremiah 17:17 Neesi man par briesmām! Tu esi mans patvērums ļaunā dienā. Jeremiah 17:18 Lai mani vajātāji top kaunā, bet lai es netopu kaunā; lai tie top iztrūcināti, bet lai es netopu iztrūcināts; lai nāk pār tiem nelaimes diena, un satriec tos ar divkārtīgu satriekšanu. Jeremiah 17:19 Tā Tas Kungs uz mani sacīs: ej un stāvi ļaužu vārtos, kur Jūda ķēniņi ieiet, un kur tie iziet, un visos Jeruzālemes vārtos, Jeremiah 17:20 Un saki uz tiem: klausiet Tā Kunga vārdu, Jūda ķēniņi, un visa Jūda cilts, un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas pa šiem vārtiem ieejat. Jeremiah 17:21 Tā saka Tas Kungs: sargājaties par savām dvēselēm, un nenesiet nekādu nastu svētdienā, un nevediet nekā pa Jeruzālemes vārtiem. Jeremiah 17:22 Un neiznesiet nastas no saviem namiem svētdienā un nedariet nekādu darbu, bet svētījiet to svēto dienu, kā Es jūsu tēviem esmu pavēlējis. Jeremiah 17:23 Bet tie nav klausījuši nedz savas ausis atgriezuši, bet tie bijuši stūrgalvīgi un nav klausījuši un mācību nav pieņēmuši. Jeremiah 17:24 Tad nu tā notiks: ja jūs Mani klausīt klausīsiet, saka Tas Kungs, un nenesīsiet nastas pa šīs pilsētas vārtiem svētdienā, un svētīsiet to svēto dienu, tai dienā nekādu darbu nedarīdami, Jeremiah 17:25 Tad pa šīs pilsētas vārtiem ies ķēniņi un lielkungi, kas sēž uz Dāvida goda krēsla un brauks ar ratiem un zirgiem, tie un viņu lielkungi, Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, un šī pilsēta stāvēs mūžīgi. Jeremiah 17:26 Un nāks no Jūda pilsētām un no Jeruzālemes apkārtnes un no Benjamina zemes un no lejas un no kalniem un no dienvidiem(Negebas) un atnesīs dedzināmu upuri un kaujamu upuri un ēdamu upuri un vīraku, un pienesīs teikšanas upuri Tā Kunga namā. Jeremiah 17:27 Bet ja jūs Mani neklausīsiet, svēto dienu nesvētīdami un svētdienā nastas nesdami pa Jeruzālemes vārtiem, tad Es viņas vārtos iededzināšu uguni, kas aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs. Jeremiah 18:0 Jeremiah 18:1 Šis ir tas vārds, kas no Tā Kunga tā notika uz Jeremiju: Jeremiah 18:2 Celies un noej podnieka namā, un tur Es tev likšu dzirdēt Savus vārdus. Jeremiah 18:3 Tad es nogāju podnieka namā, un redzi, viņš strādāja darbu uz skrituļa. Jeremiah 18:4 Un tas pods, ko viņš no māliem taisīja, neizdevās podnieka rokā, tad viņš no tā atkal taisīja citu podu, kā tas podniekam patika. Jeremiah 18:5 Tad Tā Kunga vārds uz mani tā notika: Jeremiah 18:6 Vai Es jums tā nevaru darīt, kā šis podnieks, tu Israēla nams? Saka Tas Kungs. Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, tu Israēla nams. Jeremiah 18:7 Vienreiz Es runāju par vienu tautu un par vienu valsti, ka Es to gribu izdeldēt un postīt un nomaitāt. Jeremiah 18:8 Bet ja šī tauta atgriežas no sava ļaunuma, par ko Es esmu runājis, tad Man tā ļaunuma arī būs žēl, ko Es viņai gribēju darīt. Jeremiah 18:9 Un atkal Es par vienu tautu un par vienu valsti runāju, ka Es to gribu uztaisīt un dēstīt. Jeremiah 18:10 Bet ja tā priekš Manām acīm ļaunu dara un Manu balsi neklausa, tad Man arī būs žēl tā labuma, ko Es biju solījis viņai darīt. Jeremiah 18:11 Un nu runā jel uz Jūda vīriem un uz Jeruzālemes iedzīvotājiem un saki: tā saka Tas Kungs: redzi, Es pret jums daru ļaunumu un Man ir nodoms pret jums. Atgriežaties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un griežaties uz labiem ceļiem un pie labiem darbiem. Jeremiah 18:12 Bet tie saka: velti! Jo mēs staigāsim pēc savām domām un darīsim ikviens pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības. Jeremiah 18:13 Tādēļ tā saka Tas Kungs: vaicājiet jel starp pagāniem, kas tādas lietas dzirdējis? Israēla meita dara ļoti negantas lietas. Jeremiah 18:14 Vai Lībanus sniegs atstājās no lauku klints? Vai svešie aukstie tekošie ūdeņi izsīkst? Jeremiah 18:15 Jo Mani ļaudis Mani aizmirsuši; tie kvēpina tiem nelietīgiem; šie tos darījuši klūpam viņu ceļos uz tām vecām tekām, ka tiem bija jāstaigā pa nestaigāta ceļa tekām, Jeremiah 18:16 Ka viņu zeme paliek postā un par apsmieklu mūžīgi; visi, kas tur iet garām, iztrūcināsies un kratīs savu galvu. Jeremiah 18:17 Kā rīta vējš, tā Es tos izkaisīšu ienaidnieku priekšā, Es tiem rādīšu muguru un ne vaigu viņu nelaimes dienā. Jeremiah 18:18 Tad tie sacīja: nāciet, sadomāsim padomu pret Jeremiju, jo bauslība nevar zust priesteriem nedz padoms gudriem nedz mācība praviešiem. Nāciet, kausim to ar mēli un neklausīsim nepavisam viņa vārdiem. Jeremiah 18:19 Kungs, ņem mani vērā un klausi uz manu pretinieku balsi! Jeremiah 18:20 Vai tad labu būs atmaksāt ar ļaunu? Jo tie manai dvēselei bedri rakuši. Piemini, ka es tavā priekšā esmu stāvējis un priekš tiem labu runājis, novērst tavu dusmību no viņiem. Jeremiah 18:21 Tāpēc nodod viņu bērnus badam, un lai tie aiziet caur zobena varu, un lai viņu sievas paliek bez bērniem un par atraitnēm, un lai viņu vīri kautin top nokauti un viņu jaunekļi ar zobenu nosisti karā. Jeremiah 18:22 Lai brēkšana top dzirdēta viņu namos, kad piepeši pār tiem nāk karapulki; tāpēc ka tie bedri rakuši, mani gūstīt, un slepeni valgus likuši manām kājām. Jeremiah 18:23 Jo Tu, Kungs, zini visu viņu padomu pret mani, ka tie mani grib nokaut; neliecies salīdzināties par viņu noziegumiem un neizdeldē viņu grēkus Tavā priekšā, bet lai tie top nogāzti Tavā priekšā; tā dari ar tiem Tavas bardzības laikā. Jeremiah 19:0 Jeremiah 19:1 Tā saka Tas Kungs: ej un pērc sev no podnieka māla krūzi, un ņem pie sevis kādus no ļaužu vecajiem un no priesteru vecajiem. Jeremiah 19:2 Un ej ārā uz Ben-Inoma ieleju, kas ir priekš Ķieģeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es uz tevi runāšu, Jeremiah 19:3 Un saki: klausiet Tā Kunga vārdu, Jūda ķēniņi un Jeruzālemes iedzīvotāji! Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār šo vietu, no kā visiem, kas to dzirdēs, ausīs skanēs. Jeremiah 19:4 Tāpēc ka tie Mani atstāj un šo vietu svešiem nodevuši un tur kvēpinājuši svešiem dieviem, ko ne viņi, ne viņu tēvi, ne Jūda ķēniņi nav pazinuši, un to vietu piepildījuši ar nenoziedzīgām asinīm, Jeremiah 19:5 Un Baālam uztaisījuši altārus un savus bērnus ar uguni sadedzinājuši Baālam par dedzināmiem upuriem, ko Es neesmu pavēlējis, un neesmu runājis, un kas Man nav nācis sirdī. Jeremiah 19:6 Tādēļ, redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka šī vieta vairs netaps nosaukta Tovete vai Ben-Inoma ieleja, bet slepkavu ieleja. Jeremiah 19:7 Jo Es iznīcināšu Jūda un Jeruzālemes padomu šinī vietā, un tiem likšu krist caur zobenu priekš viņu ienaidniekiem un caur to rokām, kas viņu dvēseli meklē, un Es nodošu viņu miesas par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes. Jeremiah 19:8 Un šo pilsētu Es likšu par posta vietu un par apsmieklu; visi, kas iet garām, tie iztrūksies un svilpos par visām viņu mokām. Jeremiah 19:9 Un Es tiem došu ēst viņu dēlu miesas un viņu meitu miesas, un tie ēdīs ikviens sava tuvāka miesas tais bēdās un bailēs, ar ko tos spaidīs viņu ienaidnieki un kas viņu dvēseles meklē. Jeremiah 19:10 Tad tev to krūzi būs sadauzīt priekš to vīru acīm, kas tev gājuši līdz, Jeremiah 19:11 Un uz tiem sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot: tāpat es šos ļaudis un šo pilsētu sadauzīšu, tā kā sadauza māla trauku, kas vairs nevar vesels tapt, un Tovetē raks līķus, tāpēc ka citas kapu vietas nebūs. Jeremiah 19:12 Tā es šai vietai darīšu, saka Tas Kungs, un viņas iedzīvotājiem, un darīšu šo pilsētu kā Toveti. Jeremiah 19:13 Un Jeruzālemes nami un Jūda ķēniņu nami būs sagānīti, tā kā Tovetes vieta, un visi tie nami, uz kuru jumtiem tie kvēpinājuši visam debess spēkam un dzeramus upurus upurējuši svešiem dieviem. Jeremiah 19:14 Kad nu Jeremija no Tovetes pārnāca, kurp Tas Kungs viņu bija sūtījis sludināt, tad viņš nostājās Tā Kunga nama pagalmā un sacīja uz visu tautu: Jeremiah 19:15 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es likšu nākt pār šo pilsētu un visām viņas pilsētām visai nelaimei, ko Es par to esmu runājis, tādēļ ka tie savu pakausi apcietinājuši un Manus Vārdus nav klausījuši. Jeremiah 20:0 Jeremiah 20:1 Kad nu priesteris Pašhurs, Imera dēls, kas Tā Kunga namā bija iecelts par uzraugu, dzirdēja, ka Jeremija šos vārdus sludināja, Jeremiah 20:2 Tad Pašhurs sita pravieti Jeremiju un viņu ielika cietumā, kas bija augšējos Benjamina vārtos pie Tā Kunga nama. Jeremiah 20:3 Un otrā dienā Pašhurs Jeremiju izveda ārā no cietuma, un Jeremija uz viņu sacīja: Tas Kungs tavu vārdu nenosauc Pašhur, bet Magur Misabib*. Jeremiah 20:4 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, Es tevi darīšu par izbailēm tev un visiem taviem draugiem, un tie kritīs caur savu ienaidnieku zobenu, tavām acīm to redzot. Un visu Jūdu Es nodošu Bābeles ķēniņam rokā; tas tos aizvedīs uz Bābeli un tos sitīs ar zobenu. Jeremiah 20:5 Un visu šīs pilsētas padomu un visu viņas sagādu(krājumus) un visus viņas dārgumus un visas Jūda ķēniņu mantas Es nodošu viņu ienaidniekiem rokā, un tie tos aplaupīs un tos ņems un tos vedīs uz Bābeli. Jeremiah 20:6 Un tu, Pašhur, un visi tava nama iedzīvotāji, iesiet cietumā, un tu nāksi uz Bābeli un tur nomirsi un tur tapsi aprakts, tu un visi tavi draugi, kam tu melus esi sludinājis. Jeremiah 20:7 Kungs, Tu mani esi pārrunājis, un es esmu licies pārrunāties, Tu esi stiprāks bijis ne kā es un pārvarējis. Bet es esmu cauru dienu par apsmieklu, visi tie mani apmēda. Jeremiah 20:8 Jo kamēr es runāju, brēcu un saucu par varas darbu un postu, tikmēr man Tā Kunga vārds ir tapis par apsmieklu un apmēdīšanu katru dienu. Jeremiah 20:9 Tad es domāju: es Viņu vairs nepieminēšu un nerunāšu vairs Viņa vārdā. Bet tas manā sirdī bija kā degots uguns, ieslēgts manos kaulos, un es piekusu to visu ciest, un nevarēju. Jeremiah 20:10 Jo es esmu dzirdējis no daudziem aprunāšanu: bailība visapkārt! Apsūdziet to, lai to apsūdzam! Visi mani draugi glūn uz manu klupšanu; tie saka, tas gan taps pārrunāts un mēs to pārspēsim un pie tā atriebsimies. Jeremiah 20:11 Bet Tas Kungs ir pie manis stiprs un varens, tāpēc mani vajātāji klups un neiespēs nekā, tie visai taps kaunā, ka tie neprātīgi darījuši, ar mūžīgu negodu, ko neaizmirsīs. Jeremiah 20:12 Tad, Kungs Cebaot, kas pārbaudi to taisno, kas redzi īkstis un sirdis, lai es pie tiem redzu Tavu atriebšanu; jo Tev es savu lietu esmu pavēlējis. Jeremiah 20:13 Dziediet Tam Kungam, slavējiet To Kungu, jo viņš nabaga dvēseli atpestījis no ļaundarītāju rokas. Jeremiah 20:14 Nolādēta lai ir tā diena, kad es esmu dzimis; tā diena, kad mana māte mani dzemdējusi, lai tā nav svētīta. Jeremiah 20:15 Nolādēts lai ir tas vīrs, kas manam tēvam to prieku teicis un sacījis: tev dēliņš piedzimis, prieka vēsti tam atnesdams. Jeremiah 20:16 Šis vīrs lai ir kā tās pilsētas, ko Tas Kungs ir apgāzis bez žēlastības; lai tas agri dzird brēkšanu un pusdienā kara troksni, Jeremiah 20:17 Ka viņš mani nav nokāvis mātes miesās, ka mana māte būtu bijusi mans kaps un viņas miesas mūžam būtu palikušas grūtas. Jeremiah 20:18 Kāpēc es esmu izgājis no mātes miesām, redzēt grūtumu un sirdēstus, un pavadīt savas dienas ar kaunu? Jeremiah 21:0 Jeremiah 21:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, kad ķēniņš Cedeķija pie viņa sūtīja Pašhuru, Malhijas dēlu, un priesteri Cefaniju, Maāsejas dēlu, un sacīja: Jeremiah 21:2 Vaicā jel To Kungu par mums; jo Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, pret mums karo. Varbūt ka Tas Kungs ar mums darīs pēc saviem brīnumiem, ka šis no mums atstātos. Jeremiah 21:3 Tad Jeremija uz tiem sacīja: sakāt tā Cedeķijam: Jeremiah 21:4 Tā saka Tas Kungs Israēla Dievs: redzi, Es griezīšu atpakaļ tos kara ieročus, kas ir jūsu rokās, ar ko jūs karojat pret Bābeles ķēniņu un pret Kaldejiem, kas pret jums ārpus mūriem apmetušies, un tos sapulcināšu šīs pilsētas vidū. Jeremiah 21:5 Un Es pats pret jums karošu ar izstieptu roku un ar stipru elkoni un ar bardzību un ar karstumu un lielām dusmām. Jeremiah 21:6 Un Es kaušu šās pilsētas iedzīvotājus, gan cilvēkus, gan lopus; caur lielu mēri tiem būs mirt. Jeremiah 21:7 Un pēc tam, saka Tas Kungs, Es nodošu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa kalpus un tos ļaudis, kas šai pilsētā atlikuši no mēra, no zobena un no bada, Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, rokā un viņu ienaidnieku rokā un to rokā, kas viņu dzīvību meklē. Un viņš tos sitīs ar zobena asmeni, viņš tos nesaudzēs, netaupīs, nežēlos. Jeremiah 21:8 Un uz šiem ļaudīm tev būs sacīt: tā saka Tas Kungs: redzi, Es jums lieku priekšā dzīvības ceļu un nāves ceļu. Jeremiah 21:9 Kas šai pilsētā paliek, tie mirs caur zobenu, caur badu un caur mēri. Bet kas iziet un dodas pie tiem Kaldejiem, kas pret jums ir apmetušies, tas dzīvos un mantos savu dvēseli. Jeremiah 21:10 Jo Es Savu vaigu esmu griezis pret šo pilsētu par ļaunu un ne par labu, saka Tas Kungs; tā Bābeles ķēniņam taps rokā dota un viņš to sadedzinās ar uguni. Jeremiah 21:11 Un par Jūda ķēniņa namu klausiet Tā Kunga vārdu: Jeremiah 21:12 Ak Dāvida nams, tā saka Tas Kungs, nesiet ik rītu tiesu un izglābiet aplaupīto no spaidītāja rokas, ka Mana dusmība neizšaujās kā uguns un nedeg, ka neviens nevar dzēst, jūsu darbu ļaunuma dēļ. Jeremiah 21:13 Redzi, Es celšos pret tevi, kas dzīvo ielejā, tu klajuma klints, saka Tas Kungs, pret jums, kas teiciet: kas mums varētu uzbrukt vai nākt mūsu māju vietās? Jeremiah 21:14 Es jūs piemeklēšu pēc jūsu darbu augļiem, saka Tas Kungs, un Es iededzināšu viņas mežā uguni, tas aprīs visu viņas apkārtni. Jeremiah 22:0 Jeremiah 22:1 Tā saka Tas Kungs: noej Jūda ķēniņa namā un runā tur šo vārdu Jeremiah 22:2 Un saki: klausi Tā Kunga vārdu, Jūda ķēniņ, kas sēdi Dāvida goda krēslā, tu un tavi kalpi un tavi ļaudis, visi, kas ieejat pa šiem vārtiem. Jeremiah 22:3 Tā saka Tas Kungs: nesiet tiesu un taisnību un izglābiet aplaupīto no spaidītāja rokas, un neplēšat svešinieku, bāriņu, atraitni, nedariet varas darbu un neizlejat šai vietā nenoziedzīgas asinis. Jeremiah 22:4 Jo kad jūs tā darīsiet, tad pa šā nama vārtiem ieies ķēniņi, kas sēdēs uz Dāvida goda krēsla, un brauks ar ratiem un zirgiem, pats un viņa kalpi un viņa ļaudis. Jeremiah 22:5 Bet ja jūs šos vārdus neklausīsiet, tad Es pie Sevis esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka šim namam būs palikt par posta vietu. Jeremiah 22:6 Jo tā saka Tas Kungs par Jūda ķēniņa namu: tu Man esi kā Gileāda, kā Lībanus galva, bet tiešām, Es tevi darīšu par tuksnesi un tās pilsētas bez iedzīvotājiem. Jeremiah 22:7 Jo Es pret tevi iecelšu postītājus, ikvienu ar saviem ieročiem; tie nocirtīs tavus labākos ciedru kokus un tos metīs ugunī. Jeremiah 22:8 Tad daudz pagānu šai pilsētai ies garām un sacīs cits uz citu: kādēļ Tas Kungs šai lielai pilsētai tā darījis? Jeremiah 22:9 Un tie sacīs: tādēļ ka tie atstājuši Tā Kunga, sava Dieva, derību un zemē metušies priekš citiem dieviem un tiem kalpojuši. Jeremiah 22:10 Neraudiet par nomirušo un nežēlojiet viņu; raudiet raudādami par to, kas aiziet, jo tas neatgriezīsies atpakaļ, redzēt savas dzimtenes zemi. Jeremiah 22:11 Jo tā saka Tas Kungs par Šallumu, Josijas dēlu, Jūda ķēniņu, kas valda sava tēva Josijas vietā, kas no šās vietas aizgājis: viņš vairs negriezīsies atpakaļ, Jeremiah 22:12 Bet tai vietā, kurp tie viņu aizveduši, viņš mirs un šo zemi viņš vairs neredzēs. Jeremiah 22:13 Vai tam, kas savu namu uztaisa ar netaisnību un savas istabas ar viltu, kas savam tuvākam liek velti strādāt, un tam nedod savu algu, Jeremiah 22:14 Kas domā: es sev uztaisīšu augstu namu un plašas istabas, un liek sev logus izcirst un ar ciedru kokiem apsegt un ar sarkanumu apsvaidīt. Jeremiah 22:15 Vai tu domā valdīt, tādēļ ka tu ar ciedru kokiem greznojies? Vai tavs tēvs neēda un nedzēra un darīja tiesu un taisnību? Tad viņam labi klājās. Jeremiah 22:16 Viņš izdeva tiesu nabagam un bēdīgam, tad viņam labi klājās. Vai tas nav mani atzīt? saka Tas Kungs. Jeremiah 22:17 Bet tavas acis un tava sirds uz citu neskatās kā vien mantu krāt un nenoziedzīgas asinis izliet, apspiest un darīt varas darbu. Jeremiah 22:18 Tādēļ, tā saka Tas Kungs par Jojaķimu, Josijas, Jūda ķēniņa dēlu: par to nevaidēs: vai, mans brāli! Vai, mana māsa! par to nevaidēs: vai, kungs! Vai, cienīgais. Jeremiah 22:19 Bet kā ēzeli aprok, tā viņu apraks, un viņš taps rauts un izmests tālu no Jeruzālemes vārtiem. Jeremiah 22:20 Kāp uz Lībanu un sauc un pacel savu balsi Basanā un brēc no Abarima, jo visi tavi mīluļi ir satriekti. Jeremiah 22:21 Es runāju uz tevi, kad tev vēl labi klājās, bet tu sacīji: es neklausīšu. Tas ir tavs ceļš no pašas jaunības, ka tu Manu balsi neesi klausījis Jeremiah 22:22 Vējš aizraus visus tavus ganus, un tavi mīluļi ies cietumā; tad tu tiešām tapsi kaunā un par apsmieklu visas savas blēdības dēļ. Jeremiah 22:23 Tu uz Lībanus dzīvo un ciedru kokos taisi ligzdas, kā tev klāsies, kad tev sāpes uzies, mokas, kā dzemdētājai? Jeremiah 22:24 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs: kaut arī Kanija, Jojaķima dēls, Jūda ķēniņš, būtu pie Manas labās rokas spiežamais gredzens, tomēr Es tevi no tejienes aizraušu. Jeremiah 22:25 Un Es tevi nodošu rokā tiem, kas tavu dvēseli meklē, un tiem rokā, priekš kā vaiga tu bīsties, proti Nebukadnecera, Bābeles ķēniņa, un Kaldeju rokā. Jeremiah 22:26 Un Es izmetīšu tevi un tavu māti, kas tevi dzemdējusi, uz citu zemi, kur jūs neesiet dzimuši, un tur jums būs jāmirst. Jeremiah 22:27 Un tai zemē, kurp viņu dvēselei gribēsies atpakaļ griezties, turp tie neatgriezīsies. Jeremiah 22:28 Vai šis vīrs Kanija ir viens nieka sadauzāms pods, jeb vai viņš trauks, kas nevienam nepatīk? Kāpēc viņš un viņa dzimums atmesti uz to zemi, ko tie nepazīst? Jeremiah 22:29 Ak zeme, zeme, zeme! Klausi Tā Kunga vārdu! Jeremiah 22:30 Tā saka Tas Kungs: pieraksti šo vīru par neauglīgu, par vīru, kam savu mūžu labi neizdosies. Jo nevienam no viņa dzimuma labi neklāsies, kas varētu sēdēt uz Dāvida goda krēsla un turpmāk valdīt pār Jūdu. Jeremiah 23:0 Jeremiah 23:1 Ak vai, jums, gani, kas Manas ganības avis nomaitājat un izklīdinājāt, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:2 Tādēļ tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem ganiem, kas Manus ļaudis gana: Jūs Manas avis esat izklīdinājuši un tās esat izdzinuši un par tām neesiet zinājuši. Redzi! Es jūs piemeklēšu jūsu ļauno darbu dēļ, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:3 Un Es pats sapulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurp tās esmu izdzinis, un tās atkal atvedīšu uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Jeremiah 23:4 Un Es pār tām iecelšu ganus, kas tās ganīs, un tās vairs nebīsies, nedz baiļosies, nedz taps piemeklētas, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:5 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es Dāvidam uzcelšu taisnības Atvasi, un Tas valdīs kā ķēniņš, un Viņam labi izdosies, un Viņš darīs tiesu un taisnību virs zemes. Jeremiah 23:6 Viņa laikā Jūda taps atpestīts un Israēls dzīvos droši. Un tas būs Viņa vārds, ar ko Viņš taps nosaukts: Tas Kungs mūsu taisnība. Jeremiah 23:7 Tāpēc redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka vairs nesacīs: “Tik tiešām ka Tas Kungs dzīvo, kas Israēla bērnus izvedis no Ēģiptes zemes“, Jeremiah 23:8 Bet: „Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas Israēla nama dzimumu izvedis un atvedis no tās zemes pret ziemeļa pusi, un no visām zemēm, kurp Es to biju aizdzinis“, jo tie dzīvos savā zemē. Jeremiah 23:9 Par tiem praviešiem mana sirds iekš manis ir salauzta, visi mani kauli dreb, es esmu kā piedzēris vīrs un kā vīrs, ko vīns pārvarējis Tā Kunga priekšā un priekš Viņa svētiem vārdiem. Jeremiah 23:10 Jo zeme ir pilna laulības pārkāpēju, jo zeme bēdājās lāstu dēļ tuksneša ganības izkalst, tādēļ ka viņu ceļš ir ļauns, un viņu vara netaisna. Jeremiah 23:11 Jo tā pravietis kā priesteris ir nesvēti, pat Savā namā Es atrodu viņu blēdību, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:12 Tāpēc viņu ceļš būs kā slidenums tumsībā, tur piedauzīsies un kritīs. Jo Es vedīšu pār tiem nelaimi viņu piemeklēšanas gadā, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:13 Pie tiem praviešiem Samarijā Es gan redzēju ģeķību, jo tie sludināja caur Baālu un pievīla Manus Israēla ļaudis. Jeremiah 23:14 Bet pie tiem praviešiem Jeruzālemē Es redzu negantību; tie pārkāpj laulību un tinās ar viltību un stiprina ļaundarītāju rokas, ka tie neatgriežas neviens no sava ļaunuma; tie visi Man ir kā Sodoma un viņas iedzīvotāji kā Gomora. Jeremiah 23:15 Tāpēc Tas Kungs Cebaot par šiem praviešiem tā saka: redzi, Es tos ēdināšu ar vērmelēm un tos dzirdināšu ar žultīm, jo no Jeruzālemes praviešiem bezkaunība izgājusi pa visu zemi. Jeremiah 23:16 Tā saka Tas Kungs Cebaot: neklausiet to praviešu vārdiem, kas jums sludina; tie jūs ved nelietībā, tie runā savas sirds parādīšanu, ne no Tā Kunga mutes. Jeremiah 23:17 Tie saka allažiņ uz tiem, kas Mani zaimo: Tas Kungs ir runājis, ka jums būs miers, un uz visiem, kas pēc savas sirds stūrgalvības staigā, tie saka: nelaime nenāks pār jums. Jeremiah 23:18 Jo kas bijis Tā Kunga padoma devējs? Kas viņa vārdu redzējis vai dzirdējis? Kas viņa vārdu vērā ņēmis un klausījis? Jeremiah 23:19 Redzi, Tā Kunga vētra celsies ar bardzību, un briesmīgs viesulis, tas gāzīsies bezdievīgiem uz galvu. Jeremiah 23:20 Tā Kunga bardzība negriezīsies atpakaļ, tiekams Viņš nebūs padarījis un piepildījis Savas sirds domas; nākamās dienās jūs to gan manīsiet. Jeremiah 23:21 Es nesūtīju praviešus, un tomēr tie tecēja; Es nerunāju, un tomēr tie sludināja. Jeremiah 23:22 Bet ja tie būtu stāvējuši Manā padomā, tad tie Manu vārdu būtu darījuši zināmu Maniem ļaudīm un tos būtu nogriezuši no viņu ļaunā ceļa un no viņu ļauniem darbiem. Jeremiah 23:23 Vai Es esmu Dievs, kas tikai ir tuvu, saka Tas Kungs, un neesmu arī Dievs, kas ir tālu? Jeremiah 23:24 Vai kas laban arī var tverties apslēptās vietās, ka Es to neredzētu? saka Tas Kungs. Vai Es nepiepildu debesis un zemi? saka Tas Kungs. Jeremiah 23:25 Es to esmu dzirdējis, ko tie pravieši saka, kas Manā Vārdā sludina melus un saka: es esmu sapni redzējis, es esmu sapni redzējis. Jeremiah 23:26 Cik ilgi tas būs to praviešu sirdī, kas sludina melus un sludina savas sirds viltību, Jeremiah 23:27 Kas uz to dodas, lai Mani ļaudis Manu vārdu aizmirst caur viņu sapņiem, ko tie cits citam stāsta, kā viņu tēvi Manu vārdu aizmirsuši caur Baālu? Jeremiah 23:28 Lai tas pravietis, kas sapņus redz, sapņus stāsta, un pie kā Mans vārds ir, tas lai Manu vārdu runā patiesībā. Kāda daļa pelavām ar graudiem? saka Tas Kungs. Jeremiah 23:29 Vai Mans vārds nav kā uguns, saka Tas Kungs, un kā veseris, kas sagrauž akmens kalnus? Jeremiah 23:30 Tādēļ redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret tiem praviešiem, kas Manus vārdus zog cits citam. Jeremiah 23:31 Redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret tiem praviešiem, kas runā savus pašu vārdus un saka: Viņš to runājis! Jeremiah 23:32 Redzi, Es celšos pret tiem, kas sludina melu sapņus, saka Tas Kungs, un tos stāsta un pieviļ Manus ļaudis ar saviem meliem un ar savām tukšām blēņām, un Es tomēr tos neesmu sūtījis un tiem nekā neesmu pavēlējis, un tie nepavisam neder šiem ļaudīm, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:33 Kad nu šie ļaudis vai kāds pravietis vai priesteris tev vaicās un sacīs: kas ir Tā Kunga nasta? Tad tev tiem būs sacīt, jūs esat tā nasta, un Es jūs gribu atmest, saka Tas Kungs. Jeremiah 23:34 Un ja būs kāds pravietis, vai priesteris, vai cilvēks, kas sacīs: Tā Kunga nasta, - to vīru un viņa namu Es piemeklēšu. Jeremiah 23:35 Tā jums būs sacīt ikvienam uz savu tuvāku un ikvienam uz savu brāli: ko Tas Kungs atbildējis, un ko Tas Kungs runājis? Jeremiah 23:36 Bet Tā Kunga nastu jums vairs nebūs pieminēt, jo ikvienam savs vārds būs par nastu, tāpēc ka jūs esat pārgrozījuši tā dzīvā Dieva, Tā Kunga Cebaot, mūsu Dieva, vārdus. Jeremiah 23:37 Tā tev būs sacīt uz to pravieti: ko tev Tas Kungs atbildējis, un ko Tas Kungs runājis? Jeremiah 23:38 Bet tāpēc ka jūs sakāt: Tā Kunga nasta, tad Tas Kungs tā saka: Tāpēc ka jūs šo vārdu sakāt: Tā Kunga nasta, - kur Es taču pie jums esmu sūtījis un sacījis, jums nebūs sacīt: Tā Kunga nasta, - Jeremiah 23:39 Tādēļ, redzi, Es jūs pavisam aizmirsīšu un jūs atmetīšu no Sava vaiga, ar visu to pilsētu, ko Es jums un jūsu tēviem esmu devis. Jeremiah 23:40 Un Es pār jums celšu mūžīgu kaunu un mūžīgu negodu, ko neaizmirsīs. Jeremiah 24:0 Jeremiah 24:1 Tas Kungs man rādīja un redzi, tur bija nolikti divi vīģu kurvji Tā Kunga nama priekšā, kad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis Jekoniju, Jojaķima dēlu, Jūda ķēniņu līdz ar Jūda lielkungiem, un amatniekus un kalējus, un tos bija novedis no Jeruzālemes uz Bābeli. Jeremiah 24:2 Vienā kurvī bija ļoti labas vīģes, kā agrejās vīģes, bet otrā kurvī bija ļoti nelāga vīģes, ko nevarēja ēst aiz viņu nelāguma. Jeremiah 24:3 Un Tas Kungs sacīja uz mani: ko tu redzi, Jeremija? Un es sacīju: vīģes. Tās labās vīģes ir ļoti labas un tās nelāga vīģes ir ļoti nelabas, ka nevar ēst aiz nelāguma. Jeremiah 24:4 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Jeremiah 24:5 Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tā kā šās vīģes labas, tā Es atzīšu par labiem tos, kas no Jūda aizvesti, ko no šās vietas esmu aizsūtījis uz Kaldeju zemi. Jeremiah 24:6 Un Es Savu aci uz tiem metīšu par labu, un tos atvedīšu atpakaļ uz šo zemi, un tos uztaisīšu un nenolauzīšu, Es tos dēstīšu un neizraušu. Jeremiah 24:7 Un Es tiem došu sirdi, Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu; jo tie pie Manis atgriezīsies no visas savas sirds. Jeremiah 24:8 Bet kādas tās nelāga vīģes ir, ko nevar ēst aiz nelāguma, tā saka Tas Kungs, par tādiem Es darīšu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa lielkungus un Jeruzālemes atlikušos, kas atlikuši šai zemē un kas dzīvo Ēģiptes zemē. Jeremiah 24:9 Un Es tos nodošu uz vārdzināšanu, uz nelaimi visās pasaules valstīs, uz nievāšanu un uz lamāšanu, uz mēdīšanu un lādēšanu visās vietās, kurp tos būšu aizdzinis. Jeremiah 24:10 Un Es tiem sūtīšu zobenu, badu un mēri, tiekams tie būs izdeldēti no tās zemes, ko Es tiem un viņu tēviem esmu devis. Jeremiah 25:0 Jeremiah 25:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju par visiem Jūda ļaudīm Jūda ķēniņa Jojaķima, Josijas dēla, ceturtā gadā; tas bija Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, pirmais gads; - Jeremiah 25:2 To pravietis Jeremija runājis uz visiem Jūda ļaudīm un uz visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem un sacījis: Jeremiah 25:3 No Jūda ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā gada līdz šai dienai, šos divdesmit trīs gadus, Tā Kunga vārds uz mani noticis, un es uz jums esmu runājis vienā runāšanā, bet jūs neesat klausījuši, Jeremiah 25:4 Un Tas Kungs pie jums vienmēr sūtījis vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, tos praviešus, bet jūs neesat klausījuši un neesat savas ausis atgriezuši paklausīt. Jeremiah 25:5 Tie sacīja: atgriežaties jel ikviens no sava niknā ceļa un no sava darba ļaunuma, tad dzīvosiet tai zemē, ko Tas Kungs devis jums un jūsu tēviem, mūžīgi mūžam. Jeremiah 25:6 Nedzenaties citiem dieviem pakaļ tiem kalpot un tos pielūgt, un neapkaitinājat Mani caur savu roku darbu, ka Es jums nedaru ļauna. Jeremiah 25:7 Bet jūs Mani neesat klausījuši, saka Tas Kungs, Mani kaitinādami caur savu roku darbu, sev pašiem par ļaunu. Jeremiah 25:8 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot: Tāpēc ka jūs neesat klausījuši Manus Vārdus, Jeremiah 25:9 Redzi, tad Es sūtīšu un ņemšu visas ciltis no ziemeļa puses, saka Tas Kungs, līdz ar Nebukadnecaru, Bābeles ķēniņu, Savu kalpu, un tās vedīšu pār šo zemi un pār viņas iedzīvotājiem un pār visiem ļaudīm visapkārt, un Es tos izdeldēšu un tos darīšu par biedēkli un par apsmieklu un mūžīgu tuksnesi. Jeremiah 25:10 Un Es tiem iznīcināšu prieka balsi un līksmības balsi, brūtgāna balsi un brūtes balsi, dzirnavu troksni un sveces spīdumu. Jeremiah 25:11 Un visa šī zeme paliks par posta vietu un par tuksnesi. Un šie ļaudis kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. Jeremiah 25:12 Bet kad tie septiņdesmit gadi būs pilni, tad Es, saka Tas Kungs, piemeklēšu pie Bābeles ķēniņa un pie šiem ļaudīm, viņu noziegumu, tāpat pie Kaldeju zemes, un to darīšu par mūžīgu tuksnesi. Jeremiah 25:13 Un Es vedīšu pār šo zemi visus Savus Vārdus, ko Es par to esmu runājis, visu, kas šai grāmatā rakstīts, ko Jeremija par visiem šiem ļaudīm sludinājis. Jeremiah 25:14 Jo arī tos kalpinās varenas tautas un lieli ķēniņi. Tā Es tiem atmaksāšu pēc viņu darīšanas un pēc viņu roku darbiem. Jeremiah 25:15 Jo tā Tas Kungs, Israēla Dievs, uz mani sacījis: ņem no Manas rokas šo biķeri bardzības vīna un dodi to dzert visiem ļaudīm, pie kā Es tevi sūtu, Jeremiah 25:16 Lai tie dzer, streipuļo un trako caur to zobenu, ko Es viņu starpā sūtīšu. Jeremiah 25:17 Un es ņēmu to biķeri no Tā Kunga rokas un devu visiem ļaudīm dzert, pie kā Tas Kungs mani bija sūtījis, Jeremiah 25:18 Proti Jeruzālemei un Jūda pilsētām un viņas ķēniņiem un viņas lielkungiem, tos darīt par postu un par biedēkli, par apsmieklu un par lāstu, tā kā tas šodien ir, Jeremiah 25:19 Faraonam, Ēģiptes ķēniņam un viņa kalpiem un viņa lielkungiem un visiem viņa ļaudīm, Jeremiah 25:20 Un visām jauktām tautām, un visiem ķēniņiem Uc zemē un visiem ķēniņiem Fīlistu zemē un Askalonai un Gazai un Ekronei un Ašdodas atlikušiem, Jeremiah 25:21 Edomam un Moabam un Amona bērniem, Jeremiah 25:22 Un visiem Tirus ķēniņiem un visiem Sidonas ķēniņiem, tiem ķēniņiem, kas salās viņpus jūras, Jeremiah 25:23 Dedanam un Temanam un Buzam un tiem, kam apcirptas bārdas, Jeremiah 25:24 Un visiem Arābijas ķēniņiem un visiem ķēniņiem pār jauktām tautām, kas tuksnesī dzīvo, Jeremiah 25:25 Un visiem Zimrus ķēniņiem un visiem Elama ķēniņiem un visiem Medijas ķēniņiem, Jeremiah 25:26 Un visiem ziemeļu ķēniņiem tuvu un tālu, vienam kā otram, un visām zemes valstīm, kas virs zemes, un Šešaka ķēniņš dzers pēc viņiem. Jeremiah 25:27 Tev uz tiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dzeriet un piedzeraties un vemjat un krītat, ka jūs atkal neceļaties priekš tā zobena, ko Es sūtīšu jūsu starpā. Jeremiah 25:28 Un kad tie liegsies to biķeri ņemt no tavas rokas un dzert, tad tev uz tiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot: tiešām, jums būs dzert. Jeremiah 25:29 Jo redzi, tai pilsētā, kas nosaukta pēc Mana Vārda, Es iesāku ar to ļaunumu; vai jūs paliksiet itin bez soda? Jūs nepaliksiet bez soda, jo Es zobenu atsaucu pār visiem zemes iedzīvotājiem, saka Tas Kungs Cebaot. Jeremiah 25:30 Tad tev visus šos vārdus tiem būs sludināt un uz tiem sacīt: Tas Kungs rūks no augšienes un pacels Savu balsi no Savas svētās vietas, Viņš rūkdams rūks pret Savu mājokli, Viņš kliegšanu cels, kā vīna minēji, pret visiem zemes iedzīvotājiem. Jeremiah 25:31 Skaņa ies līdz pasaules galam, jo Tam Kungam ir strīdus ar tautām, Viņš turēs tiesu pār visu miesu; bezdievīgos Viņš nodod zobenam, saka Tas Kungs. Jeremiah 25:32 Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, nelaime izies no tautas uz tautu, un liela vētra celsies no pasaules gala. Jeremiah 25:33 Un Tā Kunga nokautie gulēs tai dienā no viena pasaules gala līdz otram, tie netaps žēloti nedz salasīti nedz aprakti, tie būs par mēsliem virs zemes. Jeremiah 25:34 Kauciet, gani, un brēciet un vārtaties pelnos, ganāmā pulka lepnie; jo jūsu dienas ir piepildītas uz kaušanu, un Es jūs izklīdināju, ka jūs krītat kā dārgs trauks. Jeremiah 25:35 Un tie gani nevarēs izbēgt, un tā ganāmā pulka lepnie neizmuks. Jeremiah 25:36 Klau! Gani brēc un ganāmā pulka lepnie kauc, jo Tas Kungs viņu ganību postījis. Jeremiah 25:37 Un miera lauki taps postīti caur Tā Kunga bardzības karstumu. Jeremiah 25:38 Viņš kā jauns lauva atstājis Savu dzīvokli; jo viņu zeme ir tapusi par posta vietu caur to briesmīgo dusmību un Viņa bardzības karstumu. Jeremiah 26:0 Jeremiah 26:1 Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, valdīšanas iesākumā šis vārds no Tā Kunga notika sacīdams: Jeremiah 26:2 Tā saka Tas Kungs: stājies Tā Kunga nama pagalmā, un runā uz visām Jūda pilsētām, kas nāk pielūgt Tā Kunga namā, visus vārdus, ko Es tev esmu pavēlējis uz tiem runāt, neatrauj ne vārda. Jeremiah 26:3 Varbūt tie klausīs un atgriezīsies ikviens no sava niknā ceļa, tad Man arī būs žēl tā ļaunuma, ko Es tiem domāju darīt viņu darbu ļaunuma dēļ. Jeremiah 26:4 Saki tad uz tiem: tā saka Tas Kungs: ja jūs Man neklausīsiet un nestaigāsiet Manā bauslībā, ko Es jums esmu devis, Jeremiah 26:5 Ka jūs klausiet Manu kalpu, to praviešu, vārdiem, ko Es vienmēr pie jums sūtu vienā sūtīšanā, kam jūs taču neesat klausījuši, Jeremiah 26:6 Tad Es šo namu darīšu tā kā Šīlo, un šo pilsētu Es likšu par lāstu visām zemes tautām. Jeremiah 26:7 Un priesteri un pravieši un visi ļaudis dzirdēja Jeremiju šos vārdus runājam Dieva namā. Jeremiah 26:8 Kad Jeremija bija pabeidzis visu runāt, ko Tas Kungs bija pavēlējis runāt uz visiem ļaudīm, tad priesteri un pravieši un visi ļaudis viņu sagrāba un sacīja: tiešām, mirt tev jāmirst. Jeremiah 26:9 Kā tu drīksti Tā Kunga Vārdā sludināt un sacīt: šis nams būs tā kā Šīlo, šī pilsēta būs postā bez iedzīvotāja! Un visi ļaudis sapulcējās pret Jeremiju Tā Kunga namā. Jeremiah 26:10 Kad nu Jūda lielkungi to dzirdēja, tad tie nogāja no ķēniņa nama uz Tā Kunga namu un apsēdās priekš Tā Kunga jauno vārtu durvīm. Jeremiah 26:11 Tad tie priesteri un tie pravieši runāja uz tiem lielkungiem un uz visiem ļaudīm un sacīja: šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš pret šo pilsētu ir sludinājis, kā jūs savām ausīm dzirdējuši. Jeremiah 26:12 Bet Jeremija runāja uz visiem lielkungiem un uz visiem ļaudīm un sacīja: Tas Kungs mani sūtījis, sludināt pret šo namu un pret šo pilsētu visus vārdus, ko jūs esat dzirdējuši. Jeremiah 26:13 Nu tad, griežaties uz labiem ceļiem un pie labiem darbiem, un paklausiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad Tam Kungam būs žēl tā ļaunuma, ko Viņš pret jums runājis. Jeremiah 26:14 Bet es, redzi, es esmu jūsu rokās, dariet man, kā jūsu acīs labi un pareizi! Jeremiah 26:15 Bet tomēr ziniet, kad jūs mani nokausiet, tad jūs nenoziedzīgas asinis krāsiet uz sevi un uz šo pilsētu un uz viņas iedzīvotājiem, jo Tas Kungs mani patiesi pie jums sūtījis, visus šos vārdus runāt jūsu ausīs. Jeremiah 26:16 Tad tie lielkungi un visi ļaudis sacīja uz tiem priesteriem un uz tiem praviešiem: pie šā vīra nav nāves vainas, jo viņš uz mums runājis Tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā. Jeremiah 26:17 Arī citi vīri no zemes vecajiem cēlās un runāja uz visu ļaužu draudzi un sacīja: Jeremiah 26:18 Miha no Marezas ir sludinājis Hizkijas, Jūda ķēniņa dienās, un uz visiem Jūda ļaudīm runājis un sacījis: tā saka Tas Kungs Cebaot: Ciāna taps arta kā tīrums, un Jeruzāleme būs par akmeņu kopu, un šā nama kalns taps par meža kalnu. Jeremiah 26:19 Vai Hizkija, Jūda ķēniņš, un visa Jūda cilts viņu nokāvuši? Vai viņš nebijās To Kungu un nepielūdza Tā Kunga priekšā. Tad Tam Kungam bija žēl tā ļaunuma, ko Viņš pret tiem bija runājis. Un vai mēs lai darām lielu ļaunumu pret savām dvēselēm? Jeremiah 26:20 Un atkal viens vīrs bija sludinājis Tā Kunga Vārdā, Ūrija, Šemajas dēls, no KiriatIearimas, un tas sludināja pret šo pilsētu un šo zemi ar tādiem pat vārdiem kā Jeremija. Jeremiah 26:21 Kad nu ķēniņš Jojaķims un visi viņa varenie un visi lielkungi viņa vārdus dzirdēja, tad ķēniņš viņu meklēja nokaut. Bet Ūrija to dzirdējis bijās un bēga un nāca uz Ēģiptes zemi. Jeremiah 26:22 Bet ķēniņš Jojaķims sūtīja vīrus uz Ēģiptes zemi, Elnatanu, Akbora dēlu, un citus vīrus uz Ēģipti. Jeremiah 26:23 Tie izveda Ūriju no Ēģiptes un atveda pie ķēniņa Jojaķima, un tas viņu nokāva ar zobenu, un meta viņa miesas zemu ļaužu kapos. Jeremiah 26:24 Bet Aīkama, Safana dēla, roka bija ar Jeremiju, ka viņš tiem ļaudīm netapa rokā dots, viņu nokaut. Jeremiah 27:0 Jeremiah 27:1 Jojaķima (Cedeķijas), Josijas dēla, Jūda ķēniņa valdīšanas iesākumā šis vārds no Tā Kunga notika uz Jeremiju: Jeremiah 27:2 Tā saka Tas Kungs uz mani: taisi sev saites un jūgus un liec tos pie sava kakla, Jeremiah 27:3 Un sūti tos pie Edoma ķēniņa, pie Moaba ķēniņa, pie Amona bērnu ķēniņa un pie Tirus ķēniņa un pie Sidonas ķēniņa ar tiem vēstnešiem, kas nākuši uz Jeruzālemi pie Jūda ķēniņa Cedeķijas; Jeremiah 27:4 Un pavēli tiem sacīt uz saviem kungiem: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: tā jums saviem kungiem būs sacīt: Jeremiah 27:5 Es esmu radījis zemi un cilvēkus un lopus, kas virs zemes, ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni, un Es to dodu tam, kas Manām acīm patiks. Jeremiah 27:6 Nu tad visas šās zemes Es dodu rokā Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, Savam kalpam, un pat zvērus laukā Es dodu viņam kalpot. Jeremiah 27:7 Un visiem ļaudīm būs kalpot viņam un viņa dēlam un viņa dēla dēlam, tiekams laiks nāks arī viņa zemei, tad lielas tautas un lieli ķēniņi viņu sev kalpinās. Jeremiah 27:8 Un tos ļaudis un to valsti, kas viņam, Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, nekalpos, un kas savu kaklu negribēs likt apakš Bābeles ķēniņa jūga, to tautu Es piemeklēšu ar zobenu un ar badu un ar mēri, saka Tas Kungs, tiekams Es tos būšu izdeldējis caur viņa roku. Jeremiah 27:9 Jūs tad neklausiet saviem praviešiem un saviem zīlniekiem un saviem sapņotājiem un saviem vārdotājiem un saviem burvjiem, kas uz jums runā un saka: jūs nekalposiet Bābeles ķēniņam. Jeremiah 27:10 Jo tie jums sludina melus, lai Es jūs tālu aizvedu no jūsu zemes, un lai Es jūs izdzenu, un lai jūs ejat bojā. Jeremiah 27:11 Bet tiem ļaudīm, kas savu kaklu pados Bābeles ķēniņa jūgam un viņam kalpos, tiem Es likšu palikt savā zemē, saka Tas Kungs, un tie to apkops un tur dzīvos. Jeremiah 27:12 Un Es runāju pēc visiem šiem vārdiem uz ķēniņu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un sacīju: padodiet savus kaklus Bābeles ķēniņa jūgam un kalpojiet viņam un viņa ļaudīm, tad jūs dzīvosiet. Jeremiah 27:13 Kāpēc jūs gribat mirt, tu un tavi ļaudis, caur zobenu, caur badu un caur mēri, kā Tas Kungs runājis par tiem ļaudīm, kas Bābeles ķēniņam nekalpos? Jeremiah 27:14 Tad neklausiet to praviešu vārdiem, kas uz jums runā un saka: jūs nekalposiet Bābeles ķēniņam, - jo tie jums sludina melus. Jeremiah 27:15 Jo Es tos neesmu sūtījis, saka Tas Kungs, un tie Manā Vārdā sludina melus, lai Es jūs izdzenu, un jūs ejat bojā, jūs un tie pravieši, kas jums sludina. Jeremiah 27:16 Es runāju arī uz tiem priesteriem un uz visiem šiem ļaudīm un sacīju: tā saka Tas Kungs: neklausiet savu praviešu vārdiem, kas jums sludina un saka: redzi, Tā Kunga nama trauki drīz taps pārvesti no Bābeles, jo tie jums sludina melus. Jeremiah 27:17 Neklausiet tiem, kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jūs dzīvosiet. Kāpēc tad šai pilsētai būs tapt postītai? Jeremiah 27:18 Bet ja tie ir pravieši, un ja Tā Kunga vārds ir pie viņiem, tad lai tie jel To Kungu Cebaot pielūdz, ka tie trauki, kas Tā Kunga namā un Jūda ķēniņa namā un Jeruzālemē atlikuši, nenāk uz Bābeli. Jeremiah 27:19 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot par tiem pīlāriem un par to jūru un par tiem krēsliem un par tiem atlikušiem traukiem, kas šai pilsētā atlikuši, Jeremiah 27:20 Ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nav paņēmis, kad viņš Jekaniju, Jojaķima dēlu, Jūda ķēniņu, no Jeruzālemes aizveda uz Bābeli līdz ar visiem Jūda un Jeruzālemes cienīgiem - Jeremiah 27:21 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, par tiem rīkiem, kas atlikuši Tā Kunga namā un Jūda ķēniņa namā un Jeruzālemē: Jeremiah 27:22 Tie taps aizvesti uz Bābeli, un tur tie būs līdz tai dienai, kad Es tos piemeklēšu, saka Tas Kungs, jo Es tos atvedīšu atpakaļ uz šo vietu. Jeremiah 28:0 Jeremiah 28:1 Un tanī gadā, Cedeķijas, Jūda ķēniņa, valdīšanas iesākumā, ceturtā gadā, piektā mēnesī, pravietis Kananija, Acura dēls, no Gibeonas, runāja uz mani Tā Kunga namā priekš priesteru un visu ļaužu acīm un sacīja: Jeremiah 28:2 Tā runā Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, un saka: Es Bābeles ķēniņa jūgu esmu salauzis. Jeremiah 28:3 Vēl būs divi pilni gadi, tad Es atkal uz šo vietu atvedīšu visus Tā Kunga nama rīkus, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, ir paņēmis no šīs vietas un aizvedis uz Bābeli. Jeremiah 28:4 Un Jekaniju, Jojaķima dēlu, Jūda ķēniņu, un visus no Jūda aizvestos, kas uz Bābeli nākuši, Es atvedīšu uz šo vietu, saka Tas Kungs, jo Es salauzīšu Bābeles ķēniņa jūgu. Jeremiah 28:5 Tad pravietis Jeremija sacīja uz pravieti Kananiju priekš priesteru un visu ļaužu acīm, kas tur stāvēja Tā Kunga namā, Jeremiah 28:6 Un pravietis Jeremija sacīja: Āmen! Tā lai Tas Kungs dara, lai Tas Kungs tavus vārdus apstiprina, ko tu esi sludinājis, ka Viņš atved Dieva nama rīkus un visus aizvestos no Bābeles atkal uz šo vietu. Jeremiah 28:7 Bet klausi jel šo vārdu, ko es runāšu priekš tavām ausīm un priekš visu ļaužu ausīm. Jeremiah 28:8 Tie pravieši, kas no sen laikiem priekš manis un priekš tevis bijuši, tie pret daudz zemēm un lielām valstīm sludinājuši par karu un par postu un par mēri. Jeremiah 28:9 Bet tas pravietis, kas mieru sludina, kad tā pravieša vārds notiek, tiks atzīts par pravieti, ko Tas Kungs tiešām sūtījis. Jeremiah 28:10 Tad pravietis Kananija ņēma to jūgu no pravieša Jeremijas kakla un to salauza. Jeremiah 28:11 Un Kananija runāja priekš visu ļaužu acīm un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpat Es salauzīšu Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, jūgu, no visu ļaužu kakla, pirms divi gadi būs pagalam. Un pravietis Jeremija gāja savu ceļu. Jeremiah 28:12 Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju, kad pravietis Kananija to jūgu no pravieša Jeremijas kakla bija salauzis, un sacīja: Jeremiah 28:13 Ej un runā uz Kananiju un saki: tā saka Tas Kungs: koka jūgus tu esi salauzis, bet viņu vietā taisījis dzelzs jūgus. Jeremiah 28:14 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dzelzs jūgu Es visiem šiem ļaudīm esmu licis ap kaklu, ka tiem būs kalpot Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, un tiem būs viņam kalpot, jo pat zvērus laukā Es viņam esmu devis. Jeremiah 28:15 Un pravietis Jeremija sacīja uz pravieti Kananiju: klausi jel, Kananija! Tas Kungs tevi nav sūtījis, un tu dari, ka šie ļaudis paļaujas uz meliem. Jeremiah 28:16 Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi! Es tevi atmetīšu no zemes virsas; šinī gadā tu mirsi, jo tu esi mācījis atkāpties no Tā Kunga. Jeremiah 28:17 Tā pravietis Kananija nomira tanī gadā, septītā mēnesī. Jeremiah 29:0 Jeremiah 29:1 Un šie ir tās grāmatas vārdi, ko pravietis Jeremija sūtīja no Jeruzālemes tiem atlikušiem vecajiem, kas bija aizvesti, un tiem priesteriem un tiem praviešiem un visiem ļaudīm, ko Nebukadnecars no Jeruzālemes bija aizvedis uz Bābeli, Jeremiah 29:2 Kad ķēniņš Jekanija un ķēniņiene un ķēniņa sulaiņi un Jūda un Jeruzālemes lielkungi līdz ar tiem amatniekiem un kalējiem no Jeruzālemes bija projām, - Jeremiah 29:3 Caur Eleazu, Safana dēlu, un Gemariju, Hilķijas dēlu, ko Cedeķija, Jūda ķēniņš, uz Bābeli sūtīja pie Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa: Jeremiah 29:4 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, uz visiem aizvestiem, kas no Jeruzālemes aizvesti uz Bābeli: Jeremiah 29:5 Uztaisiet namus un dzīvojiet iekš tiem un dēstiet dārzus un ēdiet no viņu augļiem. Jeremiah 29:6 Ņemiet sievas un dzemdinājiet dēlus un meitas un vediet saviem dēliem sievas un dodiet savas meitas vīriem, lai tās dzemdē dēlus un meitas, un vairojaties tur un neejat mazumā, Jeremiah 29:7 Un meklējiet tās pilsētas labklāšanos, kurp Es jūs esmu licis aizvest, un pielūdziet To Kungu viņas dēļ, jo kad viņai labi klāsies, tad arī jums labi klāsies. Jeremiah 29:8 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: lai jūsu pravieši un jūsu zīlnieki, kas jūsu vidū, jūs nepieviļ, un neklausiet saviem sapņiem, ko jūs sapņojat. Jeremiah 29:9 Jo tie jums sludina melus Manā Vārdā; Es tos neesmu sūtījis, saka Tas Kungs. Jeremiah 29:10 Jo tā saka Tas Kungs: tiešām, kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pagalam, tad Es jūs piemeklēšu un jums likšu notikt pēc Sava žēlīgā vārda un jūs atvedīšu atpakaļ uz šo vietu. Jeremiah 29:11 Jo Es zinu, kādas domas Es par jums domāju, saka Tas Kungs: miera domas un ne ļaunas domas, ka Es jums dodu to cerēto galu. Jeremiah 29:12 Tad jūs Mani piesauksiet un iesiet un Mani pielūgsiet, un Es jūs paklausīšu. Jeremiah 29:13 Un jūs meklēsiet un Mani atradīsiet, kad jūs pēc Manis vaicāsiet no visas savas sirds. Jeremiah 29:14 Un Es no jums likšos atrasties, saka Tas Kungs, un atgriezīšu (atpakaļ no) jūsu cietuma un jūs sapulcināšu no visām tautām un no visām vietām, kurp Es jūs esmu aizdzinis, saka Tas Kungs, un jūs vedīšu atkal uz to vietu, no kurienes Es jūs esmu licis aizvest. Jeremiah 29:15 Kad jūs sakāt: Tas Kungs mums Bābelē praviešus cēlis - Jeremiah 29:16 Tiešām, tā saka Tas Kungs, par to ķēniņu, kas sēž uz Dāvida goda krēsla, un par visiem ļaudīm, kas šai pilsētā dzīvo, par jūsu brāļiem, kas ar jums nav gājuši cietumā, Jeremiah 29:17 Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es sūtīšu starp viņiem zobenu, badu un mēri, un darīšu tos kā nelāga vīģes, ko nevar ēst aiz nelāguma. Jeremiah 29:18 Un Es tiem dzīšos pakaļ ar zobenu, ar badu un ar mēri, un tos nodošu uz vārdzināšanu visās zemes valstīs, par lāstu, par biedēkli un par apsmieklu un par negodu starp visām tautām, kurp Es tos aizdzīšu: Jeremiah 29:19 Par to, ka tie Maniem vārdiem nav klausījuši, saka Tas Kungs, kad Es Savus kalpus, tos praviešus, pie tiem tikuši(neatlaidīgi) sūtīju vienā sūtīšanā; bet jūs neesat klausījuši, saka Tas Kungs. Jeremiah 29:20 Tad klausiet Tā Kunga vārdu, jūs visi, kas esat aizvesti, ko Es no Jeruzālemes uz Bābeli esmu nosūtījis. Jeremiah 29:21 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, pret Ahabu, Kolajas dēlu, un pret Cedeķiju, Mazejas dēlu, kas jums melus sludina Manā Vārdā! Redzi, Es tos nodošu Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, rokā, tas tos sitīs priekš jūsu acīm; Jeremiah 29:22 Un no tiem celsies lāstu vārdi pie visiem no Jūda aizvestiem, kas ir Bābelē, un sacīs: lai Tas Kungs tev dara kā Cedeķijam un kā Ahabam, ko Bābeles ķēniņš pie uguns cepis, Jeremiah 29:23 Tādēļ ka tie ģeķību darījuši iekš Israēla un laulību pārkāpuši ar savu tuvāko sievām un runājuši melu vārdus Manā Vārdā, ko Es tiem nebiju pavēlējis, un Es esmu Tas, kas to zin un apliecina, saka Tas Kungs. Jeremiah 29:24 Un pret Nekalamieti Šemaju runā un saki: Jeremiah 29:25 Tā runā Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, un saka: tādēļ, ka tu grāmatas sūtījis savā vārdā visiem ļaudīm Jeruzālemē un priesterim Cefanijam, Mazejas dēlam, un visiem priesteriem ar tiem vārdiem: Jeremiah 29:26 Tas Kungs tevi licis par priesteri priestera Jojadas vietā, ka jums būs uzraugiem būt Tā Kunga namā pār ikkatru vīru, kas trako un sevi par pravieti turas, ka tev tos būs likt cietumā un siekstā; Jeremiah 29:27 Nu tad, kāpēc tu Jeremiju no Anatotas neesi aprājis, kas jūsu starpā turas par pravieti? Jeremiah 29:28 Tāpēc ka viņš pie mums uz Bābeli sūtījis un sacījis: būs ilgi, uztaisiet namus un dzīvojiet un dēstiet dārzus un ēdiet viņu augļus. Jeremiah 29:29 Un priesteris Cefanija lasīja šo grāmatu priekš pravieša Jeremijas ausīm. Jeremiah 29:30 Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Jeremiju: Jeremiah 29:31 Sūti jel pie visiem aizvestiem un saki: tā saka Tas Kungs pret Nekalamieti Šemaju: tādēļ ka Šemaja jums ir sludinājis, un Es to neesmu sūtījis, un ir darījis, ka jūs paļaujaties uz meliem, Jeremiah 29:32 Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi, Es piemeklēšu Nekalamieti Šemaju un viņa dzimumu; viņam neviena nebūs, kas šo ļaužu vidū dzīvos un redzēs to labumu, ko Es Saviem ļaudīm darīšu, saka Tas Kungs, jo viņš ir mācījis atkāpties no Tā Kunga. Jeremiah 30:0 Jeremiah 30:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga sacīdams: Jeremiah 30:2 Tā runā Tas Kungs, Israēla Dievs, un saka: raksti sev grāmatā visus šos vārdus, ko Es uz tevi esmu runājis. Jeremiah 30:3 Jo redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es vedīšu atpakaļ Savu Israēla ļaužu un Jūda cietumniekus, saka Tas Kungs; un Es tos vedīšu atpakaļ uz to zemi, ko Es viņu tēviem esmu devis, to iemantot. Jeremiah 30:4 Un šie ir tie vārdi, ko Tas Kungs runājis par Israēli un par Jūdu. Jeremiah 30:5 Jo tā saka Tas Kungs: mēs dzirdam briesmu balsi, tur ir bailes un nemiers. Jeremiah 30:6 Vaicājiet jel un raugāt, vai vīrietis dzemdē? Kāpēc tad es redzu, ka ikkatrs vīrs savas rokas uz ciskām tura, tā kā sieva, kas dzemdē, un visi vaigi palikuši bāli? Jeremiah 30:7 Ak vai! Jo tā diena ir tik liela, ka citas tādas nav, un tas ir Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts. Jeremiah 30:8 Jo notiks tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, ka Es nolauzīšu viņa jūgu no tava kakla un saraustīšu tavas saites, ka sveši viņu vairs nekalpinās. Jeremiah 30:9 Bet tie kalpos Tam Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam, ko Es tiem celšu. Jeremiah 30:10 Bet tu nebīsties, Mans kalps Jēkab, saka Tas Kungs, un nebaiļojies, Israēl. Jo redzi, Es tevi izpestīšu no tās tālās zemes, un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes, un Jēkabs pārnāks un dzīvos mierīgi un droši un neviens viņu netraucēs. Jeremiah 30:11 Jo Es esmu pie tevis, saka Tas Kungs, ka Es tevi izglābju. Jo Es daru galu visiem pagāniem, kurp Es tevi esmu izklīdinājis, bet tev Es nedarīšu galu, bet Es tevi pārmācīšu pēc taisnības, un nepārmācītu tevi nepametīšu. Jeremiah 30:12 Jo tā saka Tas Kungs: tava vaina ir nāvīga, tava vāts nav dziedinājama. Jeremiah 30:13 Neviena nav, kas tavu vainu pārrauga un aizsien: dziedinājamas zāles tev nav. Jeremiah 30:14 Visi tavi mīļotāji tevi aizmirsuši, tie nevaicā pēc tevis; jo Es tevi esmu sitis ar ienaidnieka sitieniem, ar briesmīgu pārmācīšanu tavu daudzo noziegumu dēļ tāpēc ka tavu grēku ļoti daudz. Jeremiah 30:15 Ko tu kliedz par savu vainu, un ka tavas sāpes ir nāvīgas? Tavas lielās noziedzības dēļ ka tavu grēku ir ļoti daudz, Es tev to esmu darījis. Jeremiah 30:16 Tādēļ visi, kas tevi rij, taps aprīti, un visi tavi pretinieki, tie visi ies cietumā, un kas tevi aplaupa, būs paši par laupījumu, un visi, kas tevi posta, tos Es nodošu, ka taps izpostīti. Jeremiah 30:17 Jo Es atkal aizsiešu tavas vātis un dziedināšu tavas vainas, saka Tas Kungs, tāpēc ka tie tevi nosauc par aizdzītu: „šī ir Ciāna, neviens pēc tās nevaicā“. Jeremiah 30:18 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu atpakaļ Jēkaba dzīvokļu cietumniekus un apžēlošos par viņa mājas vietām, un tā pilsēta taps uztaisīta uz sava kalna, un tas augstais nams stāvēs savā vecā vietā. Jeremiah 30:19 Un no tiem izies pateikšana un līksmošanās balss, un Es tiem likšu vairumā iet un ne mazumā, un Es tos pagodināšu, ka vairs nebūs nievājami. Jeremiah 30:20 Un viņa dēli būs kā citkārt, un viņa draudze Manā priekšā pastāvēs, un Es piemeklēšu visus viņa spaidītājus. Jeremiah 30:21 Un viņa cienīgais būs no viņa, un viņa valdnieks nāks no viņa vidus, un Es viņam likšu nākt tuvu, un viņš nāks pie Manis klāt. Jo kas tas tāds, kas iedrošinātos Man tuvoties? saka Tas Kungs. Jeremiah 30:22 Un jūs Man būsiet par ļaudīm, un Es jums būšu par Dievu. Jeremiah 30:23 Redzi, vētra no Tā Kunga celsies ar bardzību, briesmīga vētra, tā gāzīsies bezdievīgiem uz galvu. Jeremiah 30:24 Tā Kunga bardzības karstums nemitēsies, tiekams Viņš izdarīs un piepildīs Savas sirds domas. Nākamās dienās jūs gan to samanīsiet. Jeremiah 31:0 Jeremiah 31:1 Tanī laikā, saka Tas Kungs, Es visām Israēla ciltīm būšu par Dievu, un tās Man būs par ļaudīm. Jeremiah 31:2 Tā saka Tas Kungs: Tie ļaudis, kas atlikuši no zobena, atraduši žēlastību tuksnesī; Es iešu, Israēli vest pie dusas. Jeremiah 31:3 Tas Kungs man parādījies no tālienes: Es tevi esmu mīļojis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es tevi žēlīgi esmu vilcis pie Sevis. Jeremiah 31:4 Es tevi atkal uztaisīšu, un tu tapsi uzcelta, Israēla meita! Tu atkal pušķosies ar savām bungām un iziesi priecīgi diedama. Jeremiah 31:5 Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos, dēstītāji tos dēstīs un droši baudīs. Jeremiah 31:6 Jo būs diena, kad sargi sauks uz Efraīma kalniem: ceļaties, ejam augšā uz Ciānu pie Tā Kunga, mūsu Dieva. Jeremiah 31:7 Jo tā saka Tas Kungs: sauciet par Jēkabu ar līksmību un gavilējiet par tautu galvu, sludinājiet, teiciet un sakiet: ak Kungs, pestī Savus ļaudis, Israēla atlikušos! Jeremiah 31:8 Redzi, Es tos atvedīšu no ziemeļu zemes un tos sapulcināšu no zemes galiem; viņu starpā būs akli un tizli, grūtas un dzemdētājas kopā, lielā pulkā tie šurp atgriezīsies. Jeremiah 31:9 Tie nāks ar raudāšanu, un ar pielūgšanu Es tos gribu vest un vadīt pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie nepaklups; jo Es esmu Israēlim palicis par tēvu un Efraīms ir Mans pirmdzimtais. Jeremiah 31:10 Klausiet Tā Kunga vārdu, jūs tautas, un sludiniet pa tām salām, kas tālu, un sakāt: kas Israēli izklīdinājis, Tas viņu atkal sapulcinās un to sargās kā gans savu ganāmo pulku. Jeremiah 31:11 Jo Tas Kungs Jēkabu atpircis un viņu izglābis no rokas, kas bija stiprāka nekā viņš. Jeremiah 31:12 Un tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un plūdīs pie Tā Kunga dāvanām, pie labības un pie vīna un pie eļļas un pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā mitrs dārzs, un tie vairs nebūs noskumuši. Jeremiah 31:13 Tad jaunava priecāsies diedama un jaunekļi un sirmgalvji kopā. Jo Es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas Jeremiah 31:14 Un Es mielošu priesteru dvēseli ar taukumiem, un Mani ļaudis taps pieēdināti ar Manu labumu, saka Tas Kungs. Jeremiah 31:15 Tā saka Tas Kungs: brēkšana ir dzirdama Rāmā, žēlošanās un gauža raudāšana; Rahēle apraud savus bērnus, un negribās iepriecinājuma par saviem bērniem, jo to vairs nav. Jeremiah 31:16 Tā saka Tas Kungs: atrauj savu balsi no raudāšanas un savas acis no asarām, jo tur ir alga tavam darbam, saka Tas Kungs; tie atgriezīsies no ienaidnieka zemes. Jeremiah 31:17 Un cerība ir tavai nākamībai, saka Tas Kungs: jo tavi bērni nāks atpakaļ savās robežās. Jeremiah 31:18 Es klausīt esmu klausījies, ka Efraīms žēlojās: Tu mani esi pārmācījis, un es esmu pārmācīts kā nevaldāms teļš. Atgriez mani, tad es atgriezīšos. Jo Tu, Kungs, esi mans Dievs. Jeremiah 31:19 Tiešām, kad es nogriezos, tad man nāca žēlums, un kad es to atzinu, tad es situ uz saviem gurniem, jo es esmu apkaunots un kaunā tapis, nesdams savas jaunības negodu. Jeremiah 31:20 Vai Efraīms Man nav dārgs dēls un mīļš bērns, ka cikkārt Es par viņu runāju, pieminēdams Es viņu pieminu? Tāpēc Mana sirds trīc par viņu, ka Es apžēlodamies par viņu apžēlojos, saka Tas Kungs. Jeremiah 31:21 Uzcel sev stabus, liec sev zīmes, un ņem vērā to ceļu, ko tu staigājis: Griezies atpakaļ, Israēla meita, griezies atpakaļ uz šīm savām pilsētām. Jeremiah 31:22 Cik ilgi tu maldīsies, tu atkāpēja meita? Jo Tas Kungs ir radījis ko jaunu virs zemes: sieva būs ap vīru. Jeremiah 31:23 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: “šo vārdu tie vēl runās Jūda zemē un viņas pilsētās, kad Es atpakaļ vedīšu viņa cietumniekus: lai Tas Kungs tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns! Jeremiah 31:24 Un Jūda ar visām savām pilsētām kopā tur dzīvos, arāji un kas staigā ar ganāmiem pulkiem. Jeremiah 31:25 Jo Es dzirdināšu iztvīkušo dvēseli un atspirdzināšu ikkatru noskumušu dvēseli.” Jeremiah 31:26 Tāpēc es uzmodos un skatījos, un mans miegs man bija gards. Jeremiah 31:27 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es Israēla namu un Jūda namu augļošu ar cilvēku dzimumu un ar lopu dzimumu. Jeremiah 31:28 Un kā Es pret tiem esmu bijis nomodā, tos izraudams un nolauzdams un postīdams un samaitādams un mocīdams, tā Es par tiem gribu nomodā būt, tos uztaisīdams un dēstīdams, saka Tas Kungs, Jeremiah 31:29 Tanīs dienās vairs nesacīs: tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem zobi apmizējuši. Jeremiah 31:30 Bet ikvienam sava nozieguma dēļ būs mirt, ikviens cilvēks, kas ēd skābas vīnogas, tam zobi apmizēs. Jeremiah 31:31 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es jaunu derību celšu ar Israēla namu un ar Jūda namu, Jeremiah 31:32 Ne tādu derību, kā esmu cēlis ar viņu tēviem, kad tos pie rokas satvēru un izvedu no Ēģiptes zemes; to Manu derību tie iznīcinājuši, tad Es arīdzan par tiem neesmu bēdājis, saka Tas Kungs. Jeremiah 31:33 Bet šī ir tā derība, ko Es ar Israēla namu celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Es došu Savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par tautu. Jeremiah 31:34 Un tad draugs draugu vairs nemācīs nedz brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! Jo tie visi Mani atzīs, ir viņu mazie, ir viņu lielie, saka Tas Kungs. Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus. Jeremiah 31:35 Tā saka Tas Kungs, kas sauli dienā dod pār spīdekli, mēnesi un zvaigznes pēc saviem likumiem par spīdekļiem naktī, kas jūru kustina, ka viņas viļņi kauc, Kungs Cebaot ir Viņa vārds: Jeremiah 31:36 Kad šie likumi Manā priekšā zudīs, saka Tas Kungs, tad arī Israēla dzimums zudīs, ka nebūs vairs tauta Manā priekšā mūžīgi. Jeremiah 31:37 Tā saka Tas Kungs: Kad debesis augšām varēs mērot un zemes dibenus apakšā varēs izmanīt, tad Es arī atmetīšu visu Israēla dzimumu, visa tā dēļ, ko tie darījuši, saka Tas Kungs. Jeremiah 31:38 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka šī pilsēta Tam Kungam taps uzcelta no Hananeēļa torņa līdz stūru vārtiem. Jeremiah 31:39 Un mēra aukla izstiepsies tālāki uz priekšu līdz Gāreba pakalnam un griezīsies uz Goātu. Jeremiah 31:40 Un visa miroņu un pelnu ieleja, un visi tīrumi līdz Kidronas upei, līdz zirgu vārtu stūrim pret rītiem, būs Tam Kungam svēti; tur vairs neko neizdeldēs nedz nolauzīs ne mūžam. Jeremiah 32:0 Jeremiah 32:1 Šis ir tas vārds, kas uz Jeremiju notika no Tā Kunga, Cedeķijas, Jūda ķēniņa, desmitā gadā, - šis gads bija Nebukadnecara astoņpadsmitais gads. Jeremiah 32:2 To brīdi Bābeles ķēniņa karaspēks bija apmeties pret Jeruzālemi, un pravietis Jeremija bija ieslēgts cietuma pagalmā Jūda ķēniņa namā. Jeremiah 32:3 Jo Cedeķija, Jūda ķēniņš, viņu bija cietumā ieslēdzis un sacījis: Kāpēc tu sludini un saki: tā saka Tas Kungs: redzi, Es nododu šo pilsētu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš to uzņems, Jeremiah 32:4 Un Cedeķija, Jūda ķēniņš, neizspruks no Kaldeju rokas, bet viņš tiešām taps nodots Bābeles ķēniņa rokā, un viņš to bildinās muti pret muti un to redzēs aci pret aci, Jeremiah 32:5 Un tas novedīs Cedeķiju uz Bābeli, un tur viņš paliks, kamēr Es viņu piemeklēšu, saka Tas Kungs. Jo kad jūs pret Kaldejiem karosiet, tad tas jums labi neizdosies. Jeremiah 32:6 Un Jeremija sacīja: Tā Kunga vārds uz mani tā noticis: Jeremiah 32:7 Redzi, Hanameēls, tava tēva brāļa Šaluma dēls, nāks pie tevis un sacīs: pērc manu tīrumu Anatotā; jo tev krīt atpirkšanas tiesa, viņu pirkt. Jeremiah 32:8 Un Hanameēls, mana tēva brāļa dēls, nāca pie manis cietuma pagalmā pēc Tā Kunga vārda un sacīja uz mani: pērc jel manu tīrumu, kas ir Anatotā Benjamina zemē, jo tev krīt mantošanas un atpirkšanas tiesa, pērc to sev. Jeremiah 32:9 Tad es nomanīju, ka tas bija Tā Kunga vārds, un es pirku no Hanameēļa, sava tēva brāļa dēla, to tīrumu Anatotā, un es viņam iesvēru to naudu, septiņus sēķeļus un desmit sudraba gabalus, Jeremiah 32:10 Un es rakstīju to grāmatā un to aizzieģelēju un to liku apliecināt caur lieciniekiem un iesvēru to naudu uz svariem, Jeremiah 32:11 Un es paņēmu to aizzieģelēto pirkšanas norakstu, pirkšanas grāmatu ar to norunu un nosacījumu, un arī to neaizzieģelēto. Jeremiah 32:12 Un es devu to pirkšanas norakstu Bārukam, Nerijas, Makazejas dēla, dēlam priekš Hanameēļa, sava tēva brāļa, acīm, un priekš to liecinieku acīm, kas bija parakstījušies pirkšanas norakstā un priekš visu Jūdu acīm, kas sēdēja cietuma pagalmā. Jeremiah 32:13 Un es pavēlēju Bārukam priekš viņu acīm un sacīju: Jeremiah 32:14 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: ņem šos rakstus, šo pirkšanas norakstu, to aizzieģelēto, un šo neaizzieģelēto norakstu, un liec tos mālu traukā, ka tie ilgi var pastāvēt. Jeremiah 32:15 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: vēl šai zemē taps pirkti nami un tīrumi un vīna dārzi. Jeremiah 32:16 Un es pielūdzu To Kungu, kad es to pirkšanas norakstu biju devis Bārukam, Nerijas dēlam, un sacīju: Jeremiah 32:17 Kungs, redzi, debesis un zemi Tu esi radījis ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni, Tev nekas nav neiespējams. Jeremiah 32:18 Tu dari žēlastību pie tūkstošiem un atmaksā tēvu noziegumu uz viņu bērnu galvām pēc viņiem, tu lielais un varenais Dievs, kam vārds ir Kungs Cebaot, Jeremiah 32:19 Liels padomā un varens darbos; jo Tavas acis ir atvērā pār visiem cilvēku bērnu ceļiem, ikvienam dot pēc viņa ceļiem un pēc viņa darbu augļiem; Jeremiah 32:20 Zīmes un brīnumus Tu esi darījis Ēģiptes zemē līdz šai dienai, gan pie Israēla, gan pie (citiem) cilvēkiem, un esi Sev vārdu cēlis, kā tas šodien ir. Jeremiah 32:21 Un Savus Israēla ļaudis Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar zīmēm un brīnumiem un ar stipru roku un izstieptu elkoni un lielām briesmām, Jeremiah 32:22 Un tiem esi devis šo zemi, ko Tu viņu tēviem biji zvērējis, tiem to dot, zemi, kur piens un medus tek. Jeremiah 32:23 Un tie ir nākuši un to iemantojuši, bet Tavu balsi tie nav klausījuši un Tavā bauslībā tie nav staigājuši; neko, ko Tu viņiem esi pavēlējis darīt, tie nav darījuši; tad Tu visam šim ļaunumam esi licis nākt pār viņiem. Jeremiah 32:24 Redzi, tie valņi nākuši līdz pat pilsētai, to uzņemt, un tā pilsēta caur zobenu un badu un mēri taps dota Kaldeju roka, kas pret to karo, un ko Tu esi runājis, tas tā noticis, un raugi, Tu pats to redzi! Jeremiah 32:25 Un tomēr Tu, Kungs, Dievs, uz mani esi sacījis: pērc sev tīrumu par naudu, un lai liecinieki to apliecina, jebšu tā pilsēta ir dota Kaldeju rokā. Jeremiah 32:26 Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Jeremiju: Jeremiah 32:27 Redzi, Es esmu Tas Kungs, Dievs pār visu miesu. Vai kāda lieta Man neiespējama? Jeremiah 32:28 Tāpēc tā saka Tas Kungs: redzi, Es šo pilsētu nododu Kaldeju rokā, Bābeles ķēniņa Nebukadnecara rokā, un viņš to uzņems. Jeremiah 32:29 Un Kaldeji, kas pret šo pilsētu karo, nāks un iededzinās šo pilsētu ar uguni un to sadedzinās līdz ar tiem namiem, uz kuru jumtiem tie kvēpinājuši Baālam un citiem dieviem upurējuši dzeramus upurus, mani kaitinādami. Jeremiah 32:30 Jo Israēla bērni un Jūda bērni ir darījuši tikai, kas ļauns Manās acīs, no savas jaunības, tiešām, Israēla bērni Mani tikai kaitinājuši ar savu roku darbiem, saka Tas Kungs. Jeremiah 32:31 Jo šī pilsēta Mani ir kaitinājusi uz dusmību un uz bardzību no tās dienas, kad tie to cēluši līdz šai dienai, tā ka tā Man jāatmet no Mana vaiga, Jeremiah 32:32 Visa Israēla bērnu un Jūda bērnu ļaunuma dēļ ko tie darījuši, Mani kaitinādami, viņi, viņu ķēniņi, viņu lielkungi, viņu priesteri un viņu pravieši un Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji. Jeremiah 32:33 Tie Man griezuši muguru un ne vaigu. Jebšu Es tos vienmēr pamācīju vienā mācīšanā, tomēr tie neklausīja, mācību pieņemt. Jeremiah 32:34 Bet tie savas negantības ir likuši tai namā, kas pēc Mana Vārda nosaukts, to sagānīdami. Jeremiah 32:35 Un tie ir altārus cēluši Baālam Ben-Inoma ielejā, un savus dēlus un savas meitas tie upurējuši Molokam, ko Es tiem neesmu pavēlējis un kas nav nācis Manā sirdī, ka tiem bija šo negantību darīt un Jūdu apgrēcināt. Jeremiah 32:36 Un nu tāpēc Tas Kungs, Israēla Dievs, tā saka par to pilsētu, par ko jūs sakāt: tā ir Bābeles ķēniņam rokā dota caur zobenu un caur badu un caur mēri: Jeremiah 32:37 Redzi, Es tos sapulcināšu no visām zemēm, kurp tos esmu aizdzinis Savā karstumā un Savā bardzībā un Savā lielā dusmībā, un tos vedīšu atpakaļ uz šo vietu, un tiem likšu dzīvot bez bailēm. Jeremiah 32:38 Un tie Man būs par tautu, un Es tiem būšu par Dievu. Jeremiah 32:39 Un Es tiem došu vienādu sirdi un vienādu ceļu, ka tie Mani bīstas visu savu mūžu, sev pašiem par labu un saviem bērniem pēc viņiem. Jeremiah 32:40 Un Es ar tiem derēšu mūžīgu derību, ka Es negribu mitēties labu darīt, un Es Savu bijāšanu viņiem došu sirdī, ka tie no Manis neatkāpjās. Jeremiah 32:41 Un Es priecāšos viņiem labu darīt, un Es tos šai zeme dēstīšu uzticībā, no visas Savas sirds un no visas Savas dvēseles. Jeremiah 32:42 Jo tā saka Tas Kungs: (Tā) kā Es šiem ļaudīm esmu uzvedis visu šo lielo ļaunumu, tā Es tiem atvedīšu visu labu, ko Es par tiem runājis. Jeremiah 32:43 Un tīrumi taps pirkti šai zemē, par ko jūs sakāt: tā ir postaža bez cilvēka un lopa, tā ir dota Kaldejiem rokā. Jeremiah 32:44 Tīrumi taps par naudu pirkti un grāmatas rakstītas un aizzieģelētas, un liecinieki to apliecinās Benjaminas zemē un ap Jeruzālemi un pa Jūda pilsētām un pa kalnu pilsētām un pa ielejas pilsētām un pa dienvidu(Negebas) pilsētām; jo Es vedīšu atpakaļ viņu cietumniekus, saka Tas Kungs. Jeremiah 33:0 Jeremiah 33:1 Un Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju otru reizi, kad viņš vēl bija ieslēgts cietuma pagalmā, sacīdams: Jeremiah 33:2 Tā saka Tas Kungs, kas to dara, Tas Kungs, kas to izdara, lai tas notiek - Kungs ir viņa vārds - Jeremiah 33:3 Piesauc Mani, tad Es tev atbildēšu un tev darīšu zināmas lielas un brīnišķas lietas, ko tu nezini. Jeremiah 33:4 Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šīs pilsētas namiem un par Jūda ķēniņa namiem, kas tiek nolauzīti vaļņu un zobena priekšā, Jeremiah 33:5 Par tiem, kas nāk karot pret Kaldejiem, lai tos (namus) pilda ar miroņu miesām, ko Es nokauju Savā bardzībā un Savā dusmībā, un tādēļ ka Es Savu vaigu no šīs pilsētas esmu apslēpis, visa viņu ļaunuma dēļ: Jeremiah 33:6 Redzi, Es to sasiešu un dziedināšu, un tos darīšu veselus, un tiem parādīšu pilnīgu un pastāvīgu laimi. Jeremiah 33:7 Un Es vedīšu atpakaļ Jūda cietumniekus un Israēla cietumniekus, un tos uztaisīšu tā kā papriekš. Jeremiah 33:8 Un Es tos šķīstīšu no visa viņu nozieguma, ar ko tie pret Mani grēkojuši, un Es tiem piedošu visus viņu pārkāpumus, ar ko tie pret Mani grēkojuši un ar ko tie no Manis atkāpušies. Jeremiah 33:9 Un tad(Jeruzāleme) Man būs par prieka vārdu, par slavu un par godu pie visām tautām virs zemes, kas dzirdēs visu to labumu, ko Es tiem daru, un tās bīsies un drebēs par visu to labumu un par visu to mieru, ko Es viņai dodu. Jeremiah 33:10 Tā saka Tas Kungs: šinī vietā, par ko jūs sakāt, tā ir postaža bez cilvēka un lopa, pa Jūda pilsētām un pa Jeruzālemes ielām, kas ir postītas, ka tur nav ne cilvēka, ne iedzīvotāja, ne lopa, Jeremiah 33:11 Tur atkal dzirdēs prieka balsi un līksmības balsi, brūtgāna balsi un brūtes balsi, balsi no tiem, kas saka: teiciet To Kungu Cebaot, jo Tas Kungs ir labs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi, - un kas nes pateicības upuri Tā Kunga namā. Jo Es vedīšu atpakaļ tās zemes cietumniekus kā papriekš, saka Tas Kungs. Jeremiah 33:12 Tā saka Tas Kungs Cebaot: šinī vietā, kas ir postaža bez cilvēka un lopa, un visās apkārtējās pilsētās būs atkal ganu dzīvokļi, kas ganīs ganāmus pulkus. Jeremiah 33:13 Pa kalnu pilsētām un lejas pilsētām un pa dienvidu(Negebas) pilsētām un Benjamina zemē un ap Jeruzālemi un pa Jūda pilsētām ganāmi pulki atkal ies apakš skaitītāju rokām, saka Tas Kungs. Jeremiah 33:14 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es piepildīšu to labo vārdu, ko Es esmu runājis uz Israēla namu un Jūda namu. Jeremiah 33:15 Tanīs dienās un tanī laikā Es Dāvidam likšu izplaukt taisnības Zaram, un tas darīs tiesu un taisnību virs zemes. Jeremiah 33:16 Tanīs dienās Jūda taps atpestīts, un Jeruzāleme dzīvos bez bailēm, un šis ir tas (vārds), ar ko Viņu sauks: Tas Kungs mūsu taisnība. Jeremiah 33:17 Jo tā saka Tas Kungs: Dāvidam netrūks vīra, kas sēdēs Israēla nama goda krēslā. Jeremiah 33:18 Arī priesteru, levitu netrūks Manā priekšā, kas upurē dedzināmos upurus un iededzina ēdamus upurus un sataisa kaujamus upurus mūžīgi. Jeremiah 33:19 Un Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju un sacīja: Jeremiah 33:20 Tā saka Tas Kungs: ja jūs varat iznīcināt Manu derību ar dienu un Manu derību ar nakti, ka dienas un nakts vairs nav savā laikā, Jeremiah 33:21 Tad arī iznīks Mana derība ar Manu kalpu Dāvidu, ka tam dēla nebūs, kas valda uz viņa goda krēsla, un (Mana derība) ar levitiem, priesteriem, Maniem kalpotājiem.  Jeremiah 33:22 Tā kā debess pulku nevar skaitīt un jūras smiltis nevar mērot, tāpat Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levitus, kas Man kalpo. Jeremiah 33:23 Un Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju sacīdams: Jeremiah 33:24 Vai tu neredzi, ko šie ļaudis runā un saka? Tās divas ciltis, ko Tas Kungs bija izredzējis, Viņš nu atmetis, un tie nievā Manus ļaudis, tā kā tie vairs nebūtu tauta viņu priekšā. Jeremiah 33:25 Tā saka Tas Kungs: ja Mana derība ar dienu un nakti nepastāv, ja Es debess un zemes likumus neesmu cēlis, Jeremiah 33:26 Tad Es arī atmetīšu Jēkaba un Sava kalpa Dāvida dzimumu, ka neņemu no viņa dzimuma valdītājus pār Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba dzimumu. Jo Es vedīšu atpakaļ viņu cietumniekus un apžēlošos par viņiem. Jeremiah 34:0 Jeremiah 34:1 Šis ir tas vārds, kas uz Jeremiju notika no Tā Kunga, kad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, un viss viņa karaspēks un visas pasaules valstis, kas bija apakš viņa valdīšanas, un visas tautas karoja pret Jeruzālemi un visām viņas pilsētām: Jeremiah 34:2 Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: ej un runā uz Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un saki uz to: tā saka Tas Kungs: Redzi, Es šo pilsētu dodu Bābeles ķēniņam rokā, un viņš to sadedzinās ar uguni. Jeremiah 34:3 Un tu neizbēgsi no viņa rokas, bet tapsi grābtin sagrābts un viņam dots rokā, un tavas acis redzēs Bābeles ķēniņa acis un viņš ar tevi runās muti pret muti un tu nāksi uz Bābeli. Jeremiah 34:4 Bet klausi Tā Kunga vārdu, Cedeķija, Jūda ķēniņ! Tā saka Tas Kungs uz tevi: tu nemirsi caur zobenu, Jeremiah 34:5 Tu nomirsi mierā. Un kā sārtu dedzinājuši taviem tēviem, tiem agrākajiem ķēniņiem, kas priekš tevis bijuši, tāpat tev dedzinās un par tevi žēlosies: “Ak vai, Kungs!” Jo Es šo vārdu esmu runājis, saka Tas Kungs. Jeremiah 34:6 Un pravietis Jeremija sacīja visus šos vārdus uz Cedeķiju, Jūda ķēniņu, Jeruzālemē, Jeremiah 34:7 Kad Bābeles ķēniņa kara spēks karoja pret Jeruzālemi un pret visām atlikušām Jūda pilsētām, pret Laķisu un pret Azeku; jo šīs stiprās pilsētas bija atlikušas no Jūda pilsētām. Jeremiah 34:8 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, kad ķēniņš Cedeķija bija derību derējis ar visiem ļaudīm, kas Jeruzālemē, viņiem izsaukt svabadības gadu, Jeremiah 34:9 Ka ikvienam bija atlaist savu kalpu un ikvienam savu kalponi, kas vien no Ebreju cilts, ka Jūdu starpā neviens savu brāli nekalpinātu. Jeremiah 34:10 Tad paklausīja visi lielkungi un visi ļaudis, kas šo derību bija derējuši, ka ikviens savu kalpu un savu kalponi atlaistu vaļā un vairs nekalpinātu, - tie paklausīja un tos atlaida. Jeremiah 34:11 Bet pēc tie tiem kalpiem un tām kalponēm, ko tie bija atlaiduši vaļā, lika nākt atkal atpakaļ un tos spieda atkal būt par kalpiem un par kalponēm. Jeremiah 34:12 Tādēļ Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju no Tā Kunga sacīdams: Jeremiah 34:13 Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu derību derējis ar jūsu tēviem, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, un sacīju: Jeremiah 34:14 Septītā gadā jums būs atlaist ikvienam savu brāli, kas ir Ebrejs, kas tev ir pārdots un sešus gadus tev kalpojis, un tev būs viņu atlaist no sevis svabadu; bet jūsu tēvi Mani neklausīja un nepiegrieza savas ausis. Jeremiah 34:15 Tad jūs nu šodien bijāt atgriezušies un darījuši, kas bija tiesa Manās acīs, izsaukdami svabadību ikviens savam tuvākam, un jūs bijāt derību derējuši Manā priekšā, tai namā, kas pēc Mana Vārda nosaukts. Jeremiah 34:16 Bet jūs esat atkāpušies, Manu Vārdu sagānījuši un ņēmuši atpakaļ ikviens savu kalponi, ko bijāt atlaiduši svabadus savā vaļā, un esiet tos spieduši, būt par kalpiem un par kalponēm. Jeremiah 34:17 Tādēļ tā saka Tas Kungs: jūs Mani neesat klausījuši, svabadību izsaukt ikviens savam brālim un ikviens savam tuvākam. Redzi, tad Es pret jums izsaucu svabadību, saka Tas Kungs, zobenam, mērim un badam, un Es jūs nodošu uz vārdzināšanu visās pasaules valstīs. Jeremiah 34:18 Un Es nodošu tos vīrus, kas Manu derību pārkāpuši, kas nav turējuši tās derības vārdus, ko tie Manā priekšā derējuši, tā kā to teļu, ko tie divējos gabalos pārcirtuši un kuru gabalu starpā gājuši cauri, Jeremiah 34:19 Jūda lielkungus un Jeruzālemes lielkungus, ķēniņa sulaiņus un priesterus un visus zemes ļaudis, kas starp tā teļa gabaliem gājuši cauri. Jeremiah 34:20 Un Es tos nodošu viņu ienaidniekiem rokā, tiem rokā, kas viņu dvēseli meklē, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes. Jeremiah 34:21 Un Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa lielkungus es nodošu viņu ienaidniekiem rokā un tiem rokā, kas viņu dvēseli meklē, proti Bābeles ķēniņa karaspēka rokā, kas tagad no jums aizcēlies. Jeremiah 34:22 Redzi, Es došu pavēli, saka Tas Kungs, un tos atvedīšu atkal uz šo pilsētu, un tie pret to karos un to uzņems un to sadedzinās ar uguni, un Es izpostīšu Jūda pilsētas, ka nevienam tur nebūs dzīvot. Jeremiah 35:0 Jeremiah 35:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, dienās sacīdams: Jeremiah 35:2 Noej pie Rekabiešiem un runā ar tiem un ved tos Tā Kunga namā, vienā no tiem kambariem, un dod tiem vīnu dzert. Jeremiah 35:3 Tad es ņēmu Jaazaniju, Jeremijas dēlu, Habacinijas dēla dēlu, līdz ar viņa brāļiem un visiem viņa dēliem un visu Rekabiešu namu, Jeremiah 35:4 Un tos vedu Tā Kunga namā Jegdalijas dēla, Dieva vīra Anana dēlu kambarī, kas ir sānis lielkungu kambarim, virs durvju sarga Mazejas, Šaluma dēla, kambara. Jeremiah 35:5 Un Rekabiešu nama bērniem es cēlu priekšā kausus pilnus ar vīnu un biķerus un uz tiem sacīju: dzeriet vīnu! Jeremiah 35:6 Bet tie sacīja: mēs nedzeram vīna, jo Jonadabs, Rekaba dēls, mūsu tēvs, mums pavēlējis un sacījis: jums nebūs vīna dzert, ne jums, ne jūsu bērniem ne mūžam. Jeremiah 35:7 Un namus jums nebūs taisīt nedz sēklu sēt nedz vīna dārzus dēstīt nedz turēt, bet jums būs teltīs dzīvot visu savu mūžu, ka ilgi dzīvojat tai zemē, kur jūs piemītat. Jeremiah 35:8 Tad mēs Jonadaba, Rekaba dēla, sava tēva, balsij esam klausījuši visās lietās, ko viņš mums pavēlējis, tā ka mēs vīna savu mūžu nedzeram, ne mēs, ne mūsu sievas, ne mūsu dēli, ne mūsu meitas, Jeremiah 35:9 Un ka mēs namus neuztaisam sev par mājokli, arī vīna dārzu mums nav, ne tīruma, ne sējuma; Jeremiah 35:10 Bet mēs mītam teltīs, un klausam un darām visu, ko mums mūsu tēvs Jonadabs pavēlējis. Jeremiah 35:11 Bet notikās, kad NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, pret šo zemi cēlās, tad mēs sacījām: nāciet, iesim uz Jeruzālemi no Kaldeju kara spēka un no Sīriešu spēka; tā mēs esam apmetušies Jeruzālemē. Jeremiah 35:12 Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju sacīdams: Jeremiah 35:13 Tā saka Tas Kungs Cebaot Israēla Dievs: ej un saki Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem: Vai negribat mācību pieņemt un klausīt Maniem Vārdiem? saka Tas Kungs. Jeremiah 35:14 Jonadaba, Nekaba dēla, vārdi tiek pastāvīgi turēti, kas saviem bērniem aizliedzis vīnu dzert, un tie līdz šai dienai nav dzēruši, bet klausījuši sava tēva pavēlei. Bet Es uz jums esmu runājis vienmēr vienā runāšanā, un jūs Man neesat klausījuši. Jeremiah 35:15 Un Es pie jums esmu sūtījis bez mitas vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, tos praviešus, un sacījis: atgriežaties jel ikviens no sava niknā ceļa un dariet labus darbus un nedzenaties citiem dieviem pakaļ, tiem kalpot, tad jūs paliksiet tai zemē, ko esmu devis jums un jūsu tēviem. Bet jūs savas ausis neesat atgriezuši nedz Mani klausījuši. Jeremiah 35:16 Jonadaba, Rekaba dēla, bērni pastāvīgi ir turējuši sava tēva pavēli, ko viņš pavēlējis, bet šie ļaudis Man neklausa. Jeremiah 35:17 Tādēļ, tā saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es vedīšu pār Jūdu un pār visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem visu ļaunumu, ko Es pret tiem esmu runājis, tādēļ ka Es uz tiem esmu runājis, bet tie nav klausījuši, Es tos esmu aicinājis, bet tie nav atbildējuši. Jeremiah 35:18 Un uz Rekabiešu namu Jeremija sacīja: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: tādēļ ka jūs esat klausījuši Jonadaba, sava tēva, likumam un sargājuši visas viņa pavēles un darījuši visu, ko viņš jums bija pavēlējis, Jeremiah 35:19 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Jonadabam, Rekaba dēlam, ne mūžam netrūks vīra, kas stavēs Manā priekšā. Jeremiah 36:0 Jeremiah 36:1 Un Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā notika uz Jeremiju šis vārds no Tā Kunga: Jeremiah 36:2 Ņem sev grāmatu un raksti tanī visus vārdus, ko Es uz tevi esmu runājis par Israēli un par Jūdu un par visām tautām, kamēr Es uz tevi esmu runājis, no Josijas dienām līdz šai dienai. Jeremiah 36:3 Varbūt ka Jūda nams liks vērā visu to ļaunumu, ko Es tiem domāju darīt, ka ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es piedošu viņu noziegumus un viņu grēkus. Jeremiah 36:4 Tad Jeremija aicināja Bāruku, Nerijas dēlu, un Bāruks rakstīja no Jeremijas mutes grāmatā visus Tā Kunga vārdus, ko viņš uz to bija runājis. Jeremiah 36:5 Un Jeremija pavēlēja Bārukam un sacīja: es topu aizturēts, ka nevaru iet Tā Kunga namā. Jeremiah 36:6 Tad ej tu un lasi no tās grāmatas, ko tu no manas mutes esi rakstījis, Tā Kunga vārdus priekš to ļaužu ausīm Tā Kunga namā gavēņa dienā, arī priekš visas Jūda cilts ausīm, kas atnāk no savām pilsētām, tev tos būs lasīt. Jeremiah 36:7 Varbūt ka tie zemē metīsies un pielūgs Tā Kunga priekšā un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa, jo tā dusmība un bardzība ir liela, ko Tas Kungs ir runājis pret šiem ļaudīm. Jeremiah 36:8 Un Bāruks, Nerijas dēls, darīja, tā kā pravietis Jeremija viņam bija pavēlējis, un lasīja no tās grāmatas Tā Kunga vārdus Tā Kunga namā. Jeremiah 36:9 Un notikās Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, piektā gadā, devītā mēnesī, tad izsauca gavēni Tā Kunga priekšā visiem ļaudīm Jeruzālemē un visiem ļaudīm, kas no Jūda pilsētām nāca uz Jeruzālemi. Jeremiah 36:10 Tad Bāruks no tās grāmatas lasīja priekš visu ļaužu ausīm Jeremijas vārdus Tā Kunga namā, rakstītāja Ģemarijas, Safana dēla, kambarī, augšējā pagalmā, pie Tā Kunga nama jauniem vārtiem. Jeremiah 36:11 Kad nu Mikaja, Ģemarijas dēls, Safana dēla dēls, no tās grāmatas dzirdēja visus Tā Kunga vārdus, Jeremiah 36:12 Tad viņš nogāja ķēniņa namā, rakstītāja kambarī, un redzi, tur sēdēja visi lielkungi, rakstītājs Elišamus un Delaja, Šemajas dēls, un Elnatans, Akbora dēls, un Ģemarija, Safana dēls, un Cedeķija, Kananijas dēls, un visi lielkungi. Jeremiah 36:13 Un Mikaja tiem teica visus tos vārdus, ko bija dzirdējis Bāruku no tās grāmatas lasam priekš ļaužu ausīm. Jeremiah 36:14 Tad visi tie lielkungi sūtīja pie Bāruka Jehūdi, Netanijas dēlu, kas bija Kušijas dēla Šelamijas dēls, un sacīja: to grāmatu, no kuras tu esi lasījis priekš ļaužu ausīm, ņem savā rokā un nāc. Tā Bāruks, Nerijas dēls, ņēma to grāmatu savā rokā un gāja pie tiem. Jeremiah 36:15 Un tie uz viņu sacīja: apsēdies un lasi to priekš mūsu ausīm. Un Bāruks lasīja priekš viņu ausīm. Jeremiah 36:16 Un kad tie visus tos vārdus dzirdēja, tad cits uz citu bailīgi skatījās, un tie sacīja uz Bāruku: tiešām, visi šie vārdi mums jāsaka ķēniņam. Jeremiah 36:17 Un tie Bāruku vaicāja un sacīja: teic mums jel, kā tu visus šos vārdus no viņa mutes esi rakstījis? Jeremiah 36:18 Un Bāruks uz tiem sacīja: viņš visus šos vārdus no savas mutes uz mani teica, un es tos ar tinti rakstīju grāmatā. Jeremiah 36:19 Tad tie lielkungi sacīja uz Bāruku: ej un paslēpies, tu un Jeremija, un lai neviens nezin, kur jūs esat. Jeremiah 36:20 Tad tie gāja pie ķēniņa pils pagalmā, bet to grāmatu tie nolika rakstītāja Elišamus kambarī, un teica priekš ķēniņa ausīm visus šos vārdus. Jeremiah 36:21 Tad ķēniņš sūtīja Jehūdi pēc tās grāmatas, un tas to ņēma no rakstītāja Elišamus kambara, un Jehūdis lasīja priekš ķēniņa ausīm un priekš visu lielkungu ausīm, kas pie ķēniņa stāvēja. Jeremiah 36:22 Bet ķēniņš sēdēja ziemas namā devītā mēnesī, un viņa priekšā uguns kurējās. Jeremiah 36:23 Un kad Jehūdis trīs vai četrus gabalus bija lasījis, tad viņš to sagrieza ar spalvas nazi un iemeta ugunī ugunskurā, tiekams visa grāmata sadega tai ugunī, kas bija ugunskurā. Jeremiah 36:24 Un tie neizbijās nedz saplēsa savas drēbes, ne ķēniņš, ne viņa kalpi, kas bija dzirdējuši visus šos vārdus. Jeremiah 36:25 Un lai gan Elnatans un Delaja un Ģemarija ķēniņu lūdza, to grāmatu nesadedzināt, viņš tos neklausīja. Jeremiah 36:26 Un ķēniņš pavēlēja Jerameēlim, Ameleķa dēlam, un Serajam, Asriēļa dēlam, un Šelamijam, Abdeēļa dēlam, sagrābt rakstītāju Bāruku un pravieti Jeremiju, bet Tas Kungs tos bija apslēpis. Jeremiah 36:27 Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju, kad ķēniņš to grāmatu un tos vārdus bija sadedzinājis, ko Bāruks no Jeremijas mutes bija sarakstījis, sacīdams: Jeremiah 36:28 “Ņem sev atkal citu grāmatu un raksti tanī visus tos pašus vārdus, kas stāvēja tai pirmā grāmatā, ko Jojaķims, Jūda ķēniņš, sadedzinājis. Jeremiah 36:29 Un saki par Jojaķimu, Jūda ķēniņu: tā saka Tas Kungs: tu šo grāmatu esi sadedzinājis un sacījis: Kāpēc tu tanī esi rakstījis un sacījis: Bābeles ķēniņš nācin nāks un samaitās šo zemi un no tās izdeldēs cilvēkus un lopus. Jeremiah 36:30 Tāpēc Tas Kungs tā saka par Jojaķimu, Jūda ķēniņu: viņam nebūs neviena, kas sēdēs uz Dāvida goda krēsla, un viņa līķis nomests gulēs dienas karstumā un nakts aukstumā. Jeremiah 36:31 Un Es pie viņa un pie viņa dzimuma un pie viņa kalpiem piemeklēšu viņa noziegumu, un vedīšu pār tiem un pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār visiem Jūda vīriem visu to ļaunumu, ko Es pret tiem esmu runājis, bet tie nav klausījuši.” Jeremiah 36:32 Un Jeremija ņēma citu grāmatu un to deva rakstītājam Bārukam, Nerijas dēlam, un tas no Jeremijas mutes tanī rakstīja visus tās grāmatas vārdus, ko Jojaķims, Jūda ķēniņš, bija sadedzinājis ar uguni, un pie tiem vēl tapa pielikti daudz tādi pat vārdi. Jeremiah 37:0 Jeremiah 37:1 Un ķēniņš Cedeķija, Josijas dēls, valdīja Jekanijas, Jojaķima dēla, vietā; to Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija iecēlis par ķēniņu Jūda zemē. Jeremiah 37:2 Bet ne viņš, ne viņa kalpi, ne tie ļaudis tai zemē neklausīja Tā Kunga vārdiem, ko viņš bija runājis caur pravieti Jeremiju. Jeremiah 37:3 Un ķēniņš Cedeķija sūtīja Juhalu, Šelemijas dēlu, un priesteri Cefaniju, Mazejas dēlu, pie pravieša Jeremijas un lika sacīt: lūdz jel par mums To Kungu, mūsu Dievu. Jeremiah 37:4 Jo Jeremija gāja vēl iekšā un ārā starp tiem ļaudīm un vēl nebija cietumā ielikts. Jeremiah 37:5 Un Faraona karaspēks bija cēlies no Ēģiptes zemes, un tie Kaldeji, kas ap Jeruzālemi bija apmetušies, to baumi par tiem dzirdējuši, no Jeruzālemes bija aizgājuši. Jeremiah 37:6 Tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Jeremiju sacīdams: Jeremiah 37:7 Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tā jums būs atsacīt Jūda ķēniņam, kas jūs pie Manis sūtījis, Mani vaicāt: redzi, Faraona karaspēks, kas jums izgājis palīgā, griezīsies atpakaļ uz savu zemi, uz Ēģipti. Jeremiah 37:8 Un Kaldeji nāks atpakaļ un karos pret šo pilsētu un to uzņems un to sadedzinās ar uguni. Jeremiah 37:9 Tā saka Tas Kungs: nepieviļat savas dvēseles, sacīdami: Kaldeji tiešām no mums aizies projām, - jo tie neaizies. Jeremiah 37:10 Jo jebšu jūs kautu visu Kaldeju spēku, kas pret jums karo, un atliktos no tiem (tikai) kādi ievainoti vīri, tad tie celsies ikkatrs savā teltī un sadedzinās šo pilsētu ar uguni. Jeremiah 37:11 Un notikās, kad Kaldeju spēks no Jeruzālemes bija aizgājis priekš Faraona karaspēka, Jeremiah 37:12 Tad Jeremija izgāja no Jeruzālemes, iet uz Benjamina zemi un tur uzņemt savu daļu to ļaužu vidū. Jeremiah 37:13 Un kad viņš nāca Benjamina vārtos, tad tur bija tas sargu virsnieks, Jerija vārdā, Šelemijas dēls, Kananijas dēla dēls, tas sagrāba pravieti Jeremiju un sacīja: tu gribi pāriet pie Kaldejiem. Jeremiah 37:14 Un Jeremija sacīja: tas nav tiesa, es nepāriešu pie Kaldejiem. Bet Jerija viņu neklausīja un sagrāba Jeremiju un to noveda pie tiem lielkungiem. Jeremiah 37:15 Un tie lielkungi apskaitās par Jeremiju un viņu sita un lika cietumā, rakstītāja Jonatana namā, jo to tie bija darījuši par cietuma namu. Jeremiah 37:16 Tā Jeremija gāja cietumā tais pagrabos, un tur Jeremija sēdēja daudz dienas. Jeremiah 37:17 Tad ķēniņš Cedeķija sūtīja un lika viņu atvest, un ķēniņš viņu vaicāja paslepeni savā namā un sacīja: vai ir kāds vārds no Tā Kunga? Un Jeremija sacīja: ir. Un viņš sacīja: tu Bābeles ķēniņam tapsi dots rokā. Jeremiah 37:18 Un Jeremija sacīja uz ķēniņu Cedeķiju: ko es esmu grēkojis pret tevi un pret taviem kalpiem un pret šiem ļaudīm, ka jūs mani esat likuši cietumā? Jeremiah 37:19 Kur nu ir jūsu pravieši, kas jums sludināja un sacīja: Bābeles ķēniņš nenāks pret jums nedz pret šo zemi? Jeremiah 37:20 Tad nu, klausi jel, ak kungs un ķēniņ! Lai jel mana lūgšana tavā priekšā ir pieņēmīga, un neved mani atpakaļ rakstītāja Jonatana namā, ka es tur nemirstu. Jeremiah 37:21 Tad ķēniņš Cedeķija pavēlēja, lai Jeremiju tura cietuma pagalmā, un viņam ikdienas tapa dots viens maizes rieciens no cepēju ielas, tiekams visa maize pilsētā bija apēsta. Tā Jeremija palika cietuma pagalmā. Jeremiah 38:0 Jeremiah 38:1 Bet Šefatija, Matana dēls, un Ģedalija, Pašhura dēls, un Juhals, Šelemijas dēls, un Pašhurs, Malhijas dēls, dzirdēja tos vārdus, ko Jeremija uz visiem ļaudīm runāja sacīdams: Jeremiah 38:2 Tā saka Tas Kungs: kas šai pilsētā paliek, tas mirs caur zobenu, caur badu un caur mēri, bet kas iet ārā pie Kaldejiem, tas dzīvos un savu dvēseli paturēs un dzīvos. Jeremiah 38:3 Tā saka Tas Kungs: šī pilsēta dotin taps dota Bābeles ķēniņa karaspēkam rokā, ka tas to uzņem. Jeremiah 38:4 Tad tie lielkungi sacīja uz ķēniņu: liec jel šo vīru nokaut; jo tā viņš rokas dara gurdenas tiem karavīriem, kas vēl atliek šai pilsētā, un rokas visiem ļaudīm, kad viņš tādus vārdus uz tiem runā; jo šis vīrs nemeklē šo ļaužu labumu, bet viņu ļaunumu. Jeremiah 38:5 Un ķēniņš Cedeķija sacīja: redzi, viņš ir jūsu rokās, jo ķēniņš pret jums nekā nespēj. Jeremiah 38:6 Tad tie ņēma Jeremiju, un to iemeta Malhijas, ķēniņa dēla, bedrē, kas bija cietuma pagalmā, un Jeremiju nolaida ar virvēm, bet tai bedrē nebija ūdens, bet dubļi, un Jeremija iegrima dubļos. Jeremiah 38:7 Un Ebedmelehs, Moru vīrs, ķēniņa sulainis, kas bija ķēniņa namā, dzirdēja, ka tie Jeremiju bija metuši bedrē, un ķēniņš sēdēja Benjamina vārtos. Jeremiah 38:8 Tad Ebedmelehs izgāja no ķēniņa nama un runāja uz ķēniņu un sacīja: Jeremiah 38:9 Mans kungs un ķēniņ, šie vīri ir ļaunu darījuši ar visu, ko tie darījuši pravietim Jeremijam, ko tie metuši bedrē, un viņam savā vietā badu jāmirst, tāpēc ka maizes pilsētā vairs nav. Jeremiah 38:10 Tad ķēniņš Ebedmeleham, tam Moru vīram, pavēlēja un sacīja: ņem no šejienes trīsdesmit vīrus līdz un izvelc pravieti Jeremiju no bedres, pirms viņš mirst. Jeremiah 38:11 Tad Ebedmelehs ņēma tos vīrus un nāca ķēniņa namā apakš mantu kambara un ņēma no turienes kādas vecas saplīsušas drēbju lupatas un tās nolaida ar virvēm pie Jeremijas bedrē. Jeremiah 38:12 Tad tas Moru vīrs Ebedmelehs sacīja uz Jeremiju: liec jel tās vecās saplīsušās drēbju lupatas apakš savām roku padusēm ap tām virvēm, un Jeremija tā darīja. Jeremiah 38:13 Un tie Jeremiju izvilka ar tām virvēm un viņu izcēla no bedres, un Jeremija palika cietuma pagalmā. Jeremiah 38:14 Tad ķēniņš Cedeķija nosūtīja un lika atvest pravieti Jeremiju pie sevis trešajā ieejamā vietā pie Tā Kunga nama. Un ķēniņš sacīja uz Jeremiju: es tev ko vaicāšu, neapslēp man nekā. Jeremiah 38:15 Tad Jeremija sacīja uz Cedeķiju: kad es tev to sacīšu, tad tu mani kautin nokausi, un kad es tev padomu došu, tad tu tomēr mani neklausīsi. Jeremiah 38:16 Un ķēniņš Cedeķija Jeremijam zvērēja paslepeni un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas mums šo dvēseli radījis, es tevi nenokaušu un tevi nenodošu šiem vīriem rokā, kas tavu dvēseli meklē. Jeremiah 38:17 Tad Jeremija sacīja uz Cedeķiju: tā saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, Israēla Dievs: ja tu iet iziesi pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, tad tava dvēsele dzīvos, un šī pilsēta netaps ar uguni sadedzināta, un tad tu dzīvosi, tu un tavs nams. Jeremiah 38:18 Bet ja tu neiziesi pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, tad šī pilsēta Kaldejiem taps dota rokā, un tie to sadedzinās ar uguni, un tu no viņu rokas neizspruksi. Jeremiah 38:19 Un ķēniņš Cedeķija sacīja uz Jeremiju: es bīstos no tiem Jūdiem, kas Kaldejiem piekrituši, ka mani nenodod viņu rokā, un tie mani neapmēda. Jeremiah 38:20 Un Jeremija sacīja: tevi nenodos; klausi jel Tā Kunga balsij, ko es uz tevi runāju, tad tev labi klāsies, un tava dvēsele dzīvos. Jeremiah 38:21 Bet ja tu liedzies iet ārā, tad šis ir tas vārds, ko Tas Kungs man parādījis: Jeremiah 38:22 Redzi, visas sievas, kas Jūda ķēniņa namā atliek, taps izvestas pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, un tās sacīs: tavi draugi tevi pievīluši un tevi pārvarējuši, un kad nu tavas kājas iegrimušas dubļos, tad tie griezušies atpakaļ. Jeremiah 38:23 Un visas tavas sievas un visi tavi bērni taps izvesti pie Kaldejiem, un tu pats neizspruksi no viņu rokām, bet tu tapsi sagrābts caur Bābeles ķēniņa roku un sadedzināsi šo pilsētu ar uguni. Jeremiah 38:24 Tad Cedeķija sacīja uz Jeremiju: lai neviens nezin par šiem vārdiem, ka tu nemirsti. Jeremiah 38:25 Un kad tie lielkungi dzirdēs, ka es ar tevi esmu runājis, un tie nāk pie tevis un uz tevi saka: saki mums jel, ko tu ar ķēniņu esi runājis, neslēp to mums, tad mēs tevi nenokausim, un ko ķēniņš uz tevi runājis? Jeremiah 38:26 Tad tev uz tiem būs sacīt: es pakritu lūgdams ķēniņa priekšā, ka tas mani neliktu vest Jonatana namā, tur mirt. Jeremiah 38:27 Kad nu visi lielkungi pie Jeremijas nāca un viņu vaicāja, tad viņš tiem sacīja pēc visiem šiem vārdiem, ko ķēniņš bija pavēlējis. Un tie viņu atstāja mierā, jo tie to lietu nedabūja dzirdēt. Jeremiah 38:28 Un Jeremija palika cietuma pagalmā līdz tai dienai, kad Jeruzāleme tapa uzņemta. Jeremiah 39:0 Jeremiah 39:1 Un notikās, kad Jeruzāleme bija uzņemta: (Cedeķijas, Jūda ķēniņa, devītā gadā, desmitā mēnesī, Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, un viss viņa karaspēks nāca pret Jeruzālemi un apmetās ap viņu; Jeremiah 39:2 Vienpadsmitā Cedeķijas gadā, ceturtā mēnesī, devītā mēneša dienā tie ielauzās pilsētā) Jeremiah 39:3 Tad visi Bābeles ķēniņa lielkungi iegāja iekšā un apstājās pie vidējiem vārtiem, proti NergalSarecers, SamgarNebo, kambarjunkuru virsnieks Sarzeķims, gudro virsnieks NergalSarecers, un visi citi Bābeles ķēniņa lielkungi. Jeremiah 39:4 Un notikās, kad Cedeķija, Jūda ķēniņš, un visi karavīri tos redzēja, tad tie bēga un izgāja naktī no pilsētas ārā pa to ceļu pie ķēniņa dārza, pa vārtiem starp tiem diviem mūriem, un viņš gāja pa klajuma ceļu. Jeremiah 39:5 Bet Kaldeju spēks viņiem dzinās pakaļ un panāca Cedeķiju Jērikus klajumos un to saņēma un veda augšām pie Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, uz Riblu Hamatas zemē, un tas par viņu sprieda tiesu. Jeremiah 39:6 Un Bābeles ķēniņš nokāva Cedeķijas bērnus Riblā priekš viņa acīm, un visus cienīgos no Jūda Bābeles ķēniņš nokāva. Jeremiah 39:7 Un viņš lika izdurt Cedeķijas acis un to saistīja ar divām vara ķēdēm, viņu aizvest uz Bābeli. Jeremiah 39:8 Un Kaldeji sadedzināja ķēniņa namu un tos ļaužu namus ar uguni un noārdīja Jeruzālemes mūrus. Jeremiah 39:9 Bet tos atlikušos ļaudis, kas pilsētā bija atlikuši, un tos bēgļus, kas pie viņa bija pārgājuši, līdz ar tiem citiem ļaudīm, kas bija atlikuši, pils karavīru virsnieks Nebuzaradans noveda uz Bābeli. Jeremiah 39:10 Bet no tiem ļaudīm, kas bija zemas kārtas, kam nekā nebija, pils karavīru virsnieks Nebuzaradans, pameta Jūda zemē un deva tiem tai dienā vīna dārzus un tīrumus. Jeremiah 39:11 Bet par Jeremiju Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija pavēlējis pils karavīru virsniekam Nebuzaradanam un sacījis: Jeremiah 39:12 Ņem viņu un lūko labi pēc viņa un nedari viņam nekā ļauna, bet kā viņš tev sacīs, tā dari ar viņu. Jeremiah 39:13 Tad sūtīja pils karavīru virsnieks Nebuzaradans un kambarjunkuru virsnieks Nebuzazbans un gudro virsnieks NergalSarecers un Bābeles ķēniņa virsnieki visi, Jeremiah 39:14 Tie sūtīja un ņēma Jeremiju no cietuma pagalma un nodeva viņu Ģedalijam, Aīkama dēlam, Safana dēla dēlam, viņu vest namā; tā viņš palika pie tiem ļaudīm. Jeremiah 39:15 Bet Tā Kunga vārds bija noticis uz Jeremiju, kad viņš vēl cietuma pagalmā tapa turēts, sacīdams: Jeremiah 39:16 Ej un runā uz to Mora vīru Ebedmelehu un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es Saviem vārdiem likšu nākt pār šo pilsētu par ļaunu un ne par labu, un tai dienā tas būs priekš tavām acīm. Jeremiah 39:17 Bet tevi Es tai dienā gribu izglābt un tu netapsi nodots tiem vīriem rokā, no kā tu bīsties. Jeremiah 39:18 Jo Es tiešām tevi izglābšu un tu nekritīsi caur zobenu, bet savu dvēseli paturēsi, tāpēc ka tu esi paļāvies uz Mani, saka Tas Kungs. Jeremiah 40:0 Jeremiah 40:1 Šis ir tas vārds, kas uz Jeremiju notika no Tā Kunga, kad pils karavīru virsnieks Nebuzaradans viņu ņēma un atlaida no Rāmas, kur viņš bija ķēdēs saslēgts starp visiem Jeruzālemes un Jūda ļaudīm, kas tapa aizvesti uz Bābeli cietumā. Jeremiah 40:2 Bet pils karavīru virsnieks lika Jeremiju atvest un sacīja uz viņu: Tas Kungs, tavs Dievs, šo ļaunumu par šo vietu runājis, Jeremiah 40:3 Un Tas Kungs tam ir licis nākt un darījis, kā viņš ir runājis, jo jūs esat grēkojuši pret To Kungu un neesat klausījuši viņa balsij, tāpēc jums tā noticis. Jeremiah 40:4 Tad nu redzi, es tevi šodien laižu vaļā no tām ķēdēm pie tavām rokām; ja tev patīk man nākt līdz uz Bābeli, tad nāc, es labi par tevi gādāšu. Bet ja tas tev nepatīk, man nākt līdz uz Bābeli, tad lai paliek. Redzi, visa zeme ir tavā priekšā, kurp iet tev liekās labi un taisni, turp ej. Jeremiah 40:5 Un viņam vēl projām neejot, tas sacīja: tad griezies pie Ģedalijas, Aīkama dēla, Safana dēla dēla, ko Bābeles ķēniņš iecēlis pār Jūda pilsētām, un dzīvo pie tā starp tiem ļaudīm, jeb visur, kur tev patīk iet, turp ej. Un pils karavīru virsnieks viņam deva ceļa maizi un dāvanu un viņu atlaida. Jeremiah 40:6 Tā Jeremija nāca pie Ģedalijas, Aīkama dēla, uz Micpu, un dzīvoja pie tā starp tiem ļaudīm, kas bija atlikuši tai zemē. Jeremiah 40:7 Kad nu visi kara virsnieki, kas laukā turējās līdz ar saviem karavīriem, dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš Ģedaliju, Aīkama dēlu, bija iecēlis pār to zemi, un ka viņš tam bija novēlējis vīrus un sievas un bērniņus un tās zemes ļaudis no zemas kārtas, kas uz Bābeli nebija aizvesti, Jeremiah 40:8 Tad tie nāca pie Ģedalijas uz Micpu, proti Ismaēls, Netanijas dēls, un Jehohanans un Jonatans, Kareūs dēli, un Seraja, Tanumeta dēls, un Evajus dēli no Netofas un Jaazanija, Maāhatus dēls, līdz ar saviem vīriem. Jeremiah 40:9 Un Ģedalija, Aīkama dēls, Safana dēla dēls, zvērēja tiem un viņu vīriem un sacīja: nebīstaties Kaldejiem kalpot, palieciet šai zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jums labi klāsies. Jeremiah 40:10 Un redzi, es dzīvoju Micpā, stāvēt Kaldeju priekšā, kas pie mums nāk; tad nu krājiet vīnu un labību un eļļu un liekat to savos traukos un dzīvojiet savās pilsētās, ko esat uzņēmuši. Jeremiah 40:11 Un visi Jūdi, kas bija Moabā un pie Amona bērniem un Edomā un visās tanīs valstīs, kad dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš kādus bija atstājis iekš Jūda, un pār tiem bija iecēlis Ģedaliju, Aīkama dēlu, Safana dēla dēlu, Jeremiah 40:12 Tad visi Jūdi griezās atpakaļ no visām vietām, kurp tie bija aizdzīti, un nāca uz Jūda zemi pie Ģedalijas uz Micpu un sakrāja vīnu un labību lielā pulkā. Jeremiah 40:13 Bet Jehohanans, Kareūs dēls, un visi kara virsnieki, kas laukā turējās, nāca pie Ģedalijas uz Micpu Jeremiah 40:14 Un sacīja uz viņu: vai tu gan zini, ka Baālis, Amona bērnu ķēniņš, ir sūtījis Ismaēli, Netanijas dēlu, tev ņemt dzīvību? Bet Ģedalija, Aīkama dēls, viņiem neticēja. Jeremiah 40:15 Tad Jehohanans, Kareūs dēls, runāja uz Ģedaliju paslepeni Micpā un sacīja: lūdzams liec man iet un nokaut Ismaēli, Netanijas dēlu, ka neviens to nezin. Kāpēc viņam tevi būs nokaut un visiem Jūdiem, kas pie tevis sapulcinājušies, izklīst un tiem atlikušiem no Jūda iet bojā? Jeremiah 40:16 Bet Ģedalija, Aīkama dēls, sacīja uz Jehohananu, Kareūs dēlu: Nedari tā, jo tu runā melus par Ismaēli. Jeremiah 41:0 Jeremiah 41:1 Bet septītā mēnesī Ismaēls, Netanijas dēls, Elišama dēla dēls, no ķēniņa dzimuma, un ķēniņa virsnieki nāca līdz ar desmit vīriem pie Ģedalijas, Aīkama dēla, uz Micpu, un tie tur kopā ēda maizi Micpā. Jeremiah 41:2 Un Ismaēls, Netanijas dēls, cēlās ar tiem desmit vīriem, kas pie viņa bija, un sita ar zobenu Ģedaliju, Aīkama dēlu, Safana dēla dēlu; tā viņš to nokāva, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis pār to zemi. Jeremiah 41:3 Un Ismaēls kāva arī visus Jūdus, kas Micpā bija pie viņa, pie Ģedalijas, un tos Kaldejus, kas tur atradās, tos karavīrus. Jeremiah 41:4 Un otrā dienā pēc Ģedalijas nokaušanas, kad neviens par to nezināja, Jeremiah 41:5 Tad vīri nāca no Sihemas, no Šīlo un no Samarijas, astoņdesmit vīri, ar nodzītu bārdu un saplēstām drēbēm un iegraizītām miesām, un viņu rokā bija ēdams upuris un vīraks, ka to nestu Tā Kunga namā. Jeremiah 41:6 Un Ismaēls, Netanijas dēls, izgāja no Micpas viņiem pretī, un raudāja iedams. Un kad tos sastapa, tad viņš uz tiem sacīja: nāciet pie Ģedalijas, Aīkama dēla. Jeremiah 41:7 Bet kad tie nāca pilsētas vidū, tad Ismaēls, Netanijas dēls, tos nokāva (un iemeta) bedrē, viņš un tie vīri, kas bija pie viņa. Jeremiah 41:8 Bet starp tiem bija desmit vīri, tie sacīja uz Ismaēli: nenokauj mūs, jo mums ir apslēptas mantas tīrumā, kvieši un mieži un eļļa un medus. Tad viņš tos atstāja un nenokāva ar viņu brāļiem. Jeremiah 41:9 Un tā bedre, kurp Ismaēls nometa to vīru līķus, ko viņš līdz ar Ģedaliju bija nokāvis, bija tā pati, ko ķēniņš Asa bija racis pret Baešu, Israēla ķēniņu; šo Ismaēls, Netanijas dēls, pildīja ar tiem nokautiem. Jeremiah 41:10 Un Ismaēls aizveda visus atlikušos ļaudis, kas bija Micpā, proti ķēniņa meitas un visus ļaudis, kas Micpā bija atstāti, ko pils karavīru virsnieks Nebuzaradans bija atstājis pie Ģedalijas, Aīkama dēla, un Ismaēls, Netanijas dēls, tos aizveda un gāja pāri pie Amona bērniem. Jeremiah 41:11 Kad nu Jehohanans, Kareūs dēls, un visi kara virsnieki, kas bija pie viņa, dzirdēja to ļaunumu, ko Ismaēls, Netanijas dēls, bija darījis, Jeremiah 41:12 Tad tie ņēma visus (kara)vīrus, un gāja karot pret Ismaēli, Netanijas dēlu, un to atrada pie tā lielā ūdens, kas ir pie Gibeonas. Jeremiah 41:13 Un kad visi ļaudis, kas bija pie Ismaēla, redzēja Jehohananu, Kareūs dēlu, un visus kara virsniekus, kas pie viņa, tad tie priecājās. Jeremiah 41:14 Un visi ļaudis, ko Ismaēls no Micpas bija aizvedis, griezās un gāja atpakaļ pie Jehohanana, Kareūs dēla. Jeremiah 41:15 Tomēr Ismaēls, Netanijas dēls, ar astoņiem vīriem izmuka no Jehohanana un gāja pie Amona bērniem. Jeremiah 41:16 Tad Jehohanans, Kareūs dēls, un visi kara virsnieki, kas bija pie viņa, paņēma visus atlikušos ļaudis, ko viņš atkal bija atvedis no Ismaēla, Netanijas dēla, no Micpas, kad šis bija nokāvis Ģedaliju, Aīkama dēlu, karavīrus, sievas un bērnus un ķēniņa sulaiņus, ko viņš no Gibeonas atkal bija atvedis, Jeremiah 41:17 Un gāja un apmetās Ķimkama mājas vietā pie Bētlemes, iedami uz Ēģipti Kaldeju priekšā. Jeremiah 41:18 Jo tie bijās no viņiem, tāpēc ka Ismaēls, Netanijas dēls, bija nokāvis Ģedaliju, Aīkama dēlu, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis pār to zemi. Jeremiah 42:0 Jeremiah 42:1 Tad visi kara virsnieki, Jehohanans, Kareūs dēls, un Jaazanija, Ozajas dēls, un visi ļaudis, mazi un lieli, piegāja Jeremiah 42:2 Un sacīja uz pravieti Jeremiju: lai jel mūsu sirsnīgā lūgšana tev ir pieņēmīga, un lūdz mūsu dēļ To Kungu, savu Dievu, par šiem atlikušiem, jo no daudziem mēs mazums esam atlikušies, kā tavas acis mūs redz, Jeremiah 42:3 Ka Tas Kungs, tavs Dievs, mums darītu zināmu to ceļu, pa ko mums jāstaigā un to vārdu, pēc kā mums jādara! Jeremiah 42:4 Un pravietis Jeremija uz tiem sacīja: es paklausīšu, redzi, es pielūgšu To Kungu, jūsu Dievu, pēc jūsu vārdiem, un visu, ko Tas Kungs atbildēs, to es jums sacīšu un nekā neslēpšu. Jeremiah 42:5 Tad tie sacīja uz Jeremiju: lai Tas Kungs pret mums ir patiesīgs un taisns liecinieks, ja mēs nedarīsim pēc ikkatra vārda, ko Tas Kungs, tavs Dievs, mums pavēlēs. Jeremiah 42:6 Lai būtu labs, lai ļauns, mēs klausīsim Tā Kunga, sava Dieva balsij, pie kā mēs tevi sūtam; lai mums labi klājās, kad mēs Tā Kunga, sava Dieva, balsij klausīsim. Jeremiah 42:7 Un pēc desmit dienām Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju. Jeremiah 42:8 Tad viņš aicināja Jehohananu, Kareūs dēlu, un visus kara virsniekus, kas bija pie viņa, un visus ļaudis, mazus un lielus. Jeremiah 42:9 Un viņš uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, pie kā jūs mani esat sūtījuši, jūsu lūgšanu nest priekš Viņa vaiga. Jeremiah 42:10 Ja jūs paliksiet dzīvot šai zemē, tad Es jūs gribu uztaisīt un nenolauzīt, Es jūs gribu dēstīt un neizraut, jo Man jau ir žēl tā ļaunuma, ko Es jums esmu darījis. Jeremiah 42:11 Nebīstaties no Bābeles ķēniņa, no kā vaiga jūs bīstaties; nebīstaties no viņa, saka Tas Kungs; jo Es esmu ar jums, jūs atpestīt un jūs izglābt no viņa rokas. Jeremiah 42:12 Un Es jums došu žēlastību, ka viņš par jums apžēlojās un jūs atkal atlaiž uz jūsu zemi. Jeremiah 42:13 Bet ja jūs sacīsiet: mēs šai zemē negribam palikt, un neklausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij, Jeremiah 42:14 Un sacīsiet: Nē, bet mēs iesim uz Ēģiptes zemi, kur neredzēsim karu un nedzirdēsim trumetes balsi, nedz būsim izsalkuši pēc maizes, un tur mēs gribam dzīvot, Jeremiah 42:15 Nu tad klausiet Tā Kunga vārdu, jūs atlikušie no Jūda! Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: ja jūs savu vaigu griezīsiet, iet uz Ēģipti un iesiet tur piemājot, - Jeremiah 42:16 Tad tas zobens, no kā jūs bīstaties, jūs panāks Ēģiptes zemē, un tas bads, par ko jūs bēdājaties, jums tur noies pakaļ, un jūs tur nomirsiet. Jeremiah 42:17 Tā visiem vīriem, kas savu vaigu griež, iet uz Ēģipti, tur piemājot, būs mirt caur zobenu un caur badu un caur mēri, un no tiem neviens neatliks un neizbēgs no tā ļaunuma, ko Es pār tiem vedīšu. Jeremiah 42:18 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: tā kā Mana dusmība un Mana bardzība ir izgāzta pār Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā Mana bardzība pār jums izgāzīsies, kad jūs iesiet uz Ēģipti, un jūs būsiet par lāstu un briesmām un par apsmieklu un kaunu, un vairs neredzēsiet šo vietu. Jeremiah 42:19 Tas Kungs pret jums runājis, jūs atlikušie no Jūda: neejat uz Ēģipti. Ziniet zinādami, ka es šodien pret jums esmu liecību devis. Jeremiah 42:20 Jo jūs pieviļat savas dvēseles: Jūs mani esat sūtījuši pie Tā Kunga, sava Dieva, un sacījuši: lūdz par mums To Kungu, mūsu Dievu, un tā kā Tas Kungs, mūsu Dievs, sacīs, tā mums to dari zināmu, un mēs to gribam darīt. Jeremiah 42:21 Nu es jums to esmu sacījis, bet jūs neklausāt Tā Kunga, sava Dieva, balsij, nedz tam, ar ko Viņš mani pie jums sūtījis. Jeremiah 42:22 Tad ziniet nu, ka jūs caur zobenu, caur badu un caur mēri mirsiet tai vietā, kurp gribat iet, tur piemājot. Jeremiah 43:0 Jeremiah 43:1 Un kad Jeremija bija beidzis runāt uz visiem ļaudīm visus Tā Kunga, viņu Dieva, vārdus, ar ko Tas Kungs, viņu Dievs, viņu pie tiem bija sūtījis, (proti) visus šos vārdus, Jeremiah 43:2 Tad runāja Azarija, Ozajas dēls, un Jehohanans, Kareūs dēls, un visi tie nebēdnieki, un sacīja uz Jeremiju: tu runā melus; Tas Kungs, mūsu Dievs, tevi nav sūtījis nedz sacījis: jums nebūs iet uz Ēģipti, tur piemist. Jeremiah 43:3 Bet Bāruks, Nerijas dēls, tevi pret mums skubina, mūs nodot Kaldejiem rokā, lai tie mūs nokauj un aizved uz Bābeli. Jeremiah 43:4 Un Jehohanans, Kareūs dēls, un visi tie kara virsnieki un visi tie ļaudis neklausīja Tā Kunga balsij, palikt Jūda zemē. Jeremiah 43:5 Bet Jehohanans, Kareūs dēls, un visi kara virsnieki ņēma visus Jūda atlikušos, kas no visām tautām, kurp tie bija aizdzīti, bija griezušies atpakaļ dzīvot Jūda zemē, Jeremiah 43:6 Vīrus un sievas un bērnus un ķēniņa meitas, un visas tās dvēseles, ko pils karavīru virsnieks Nebuzaradans, bija atstājis pie Ģedalijas, Aīkama dēla, Safana dēla dēla, ir pravieti Jeremiju un Bāruku, Nerijas dēlu, Jeremiah 43:7 Un tie gāja uz Ēģiptes zemi, jo tie neklausīja Tā Kunga balsij, un tie nāca uz Takvanesu. Jeremiah 43:8 Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju Takvanesā sacīdams: Jeremiah 43:9 Ņem savā rokā lielus akmeņus un ieroc tos mālos akmeņu bruģī, kas ir pie Faraona nama durvīm Takvanesā, priekš Jūdu vīru acīm, un saki uz tiem: Jeremiah 43:10 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu un atvedīšu Nebukadnecaru, Bābeles ķēniņu, Savu kalpu, un celšu viņa goda krēslu pār šiem akmeņiem, ko Es esmu ieracis, un viņš izplētīs savu skaisto telti tur virsū. Jeremiah 43:11 Un viņš nāks un sitīs Ēģiptes zemi; kam nāve uziet, tam lai uziet, un kam cietums uziet, tam lai uziet, un kam zobens uziet, tam lai uziet. Jeremiah 43:12 Un Es iededzināšu uguni Ēģiptes dievu namos, un viņš tos sadedzinās un aizvedīs. Un viņš apvilks Ēģiptes zemi, ka gans apvelk savu mēteli, un viņš izies no turienes ar mieru. Jeremiah 43:13 Un viņš satrieks BetŠemes (saules dieva) pīlārus Ēģiptes zemē un sadedzinās Ēģiptes dievu namus ar uguni. Jeremiah 44:0 Jeremiah 44:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju pret visiem Jūdiem, kas Ēģiptes zemē dzīvoja, kas Migdolā dzīvoja un Takvanesā un Novā un Patros zemē, sacīdams: Jeremiah 44:2 Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: jūs esat redzējuši visu ļaunumu, ko Es esmu vedis pār Jeruzālemi un pār visām Jūda pilsētām, un redzi, tā ir šodien posta vieta bez iedzīvotāja, Jeremiah 44:3 Viņu bezdievības dēļ ko tie darījuši, Mani kaitinādami, kad tie gāja kvēpināt un kalpot citiem dieviem, ko tie nepazina, ne paši, ne jūs, ne jūsu tēvi. Jeremiah 44:4 Un Es pie jums vienmēr esmu sūtījis vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, tos praviešus, un sacījis: nedariet jel šo negantību, ko Es ienīstu. Jeremiah 44:5 Bet tie nav klausījuši, nedz savas ausis griezuši, ka atgrieztos no savas bezdievības, nekvēpināt citiem dieviem. Jeremiah 44:6 Tāpēc Mana bardzība un Mana dusmība izgāzusies un degusi Jūda pilsētās un Jeruzālemes ielās, tā ka tās palikušas par tuksnesi un posta vietu, tā kā tas šodien ir. Jeremiah 44:7 Un nu, tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Kāpēc jūs darāt tādu lielu ļaunumu pret savām dvēselēm, ka top izdeldēti jūsu starpā vīrs un sieva, bērns un zīdāmais no Jūda vidus, un nekā no jums neatliek, Jeremiah 44:8 Mani kaitinādami ar savu roku darbiem un kvēpinādami citiem dieviem Ēģiptes zemē, kurp jūs esat gājuši, tur piemājot, lai paši sev sataisāt izdeldēšanu un topat par lāstu un apsmieklu starp visām zemes tautām? Jeremiah 44:9 Vai esiet aizmirsuši savu tēvu bezdievību un Jūda ķēniņu bezdievību un viņu sievu bezdievību un savu bezdievību un savu sievu bezdievību, ko tie darījuši Jūda zemē un Jeruzālemes ielās? Jeremiah 44:10 Un tomēr tie līdz šai dienai vēl nav sagrauzti un nebīstas nedz staigā Manā bauslībā un Manos likumos, ko Es esmu licis priekšā jums un jūsu tēviem. Jeremiah 44:11 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es griezīšu Savu vaigu uz jums par ļaunumu un izdeldēšu visu Jūdu. Jeremiah 44:12 Un Es ņemšu Jūda atlikušos, kas savu vaigu griezuši, iet uz Ēģiptes zemi, tur piemājot, un tie visi dabūs galu Ēģiptes zemē, tie kritīs caur zobenu, caur badu tiem būs gals, gan maziem gan lieliem, caur zobenu un caur badu tie mirs un būs par lāstu un briesmām un par apsmieklu un kaunu. Jeremiah 44:13 Es arī tos piemeklēšu, kas dzīvo Ēģiptes zemē, tā kā es Jeruzālemi esmu piemeklējis ar zobenu, ar badu un ar mēri. Jeremiah 44:14 Un neviens neizbēgs un neizspruks no Jūda atlikušiem, kas nākuši uz Ēģiptes zemi, tur piemājot, lai varētu atgriezties uz Jūda zemi, uz kurieni viņu dvēsele ilgojās atpakaļ griezties un tur dzīvot; jo tie negriezīsies atpakaļ, bez tiem vien, kas izbēg. Jeremiah 44:15 Tad visi vīri, kas zināja savas sievas citiem dieviem kvēpinām, un visas sievas, kas tur stāvēja lielā pulkā, līdz ar visiem ļaudīm, kas dzīvoja Ēģiptes zemē iekš Patros atbildēja Jeremijam un sacīja: Jeremiah 44:16 Uz to vārdu, ko tu mums esi sacījis Tā Kunga Vārdā, mēs tev negribam klausīt, Jeremiah 44:17 Bet mēs darīsim pēc visiem vārdiem, kas no mūsu mutes nākuši, un kvēpināsim debess ķēniņienei un upurēsim viņai dzeramus upurus, tā kā mēs esam darījuši paši un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un mūsu lielkungi pa Jūda pilsētām un Jeruzālemes ielām; tad mums bija maizes papilnam un mēs bijām līksmi un neredzējām ļauna. Jeremiah 44:18 Bet no tā brīža, ka esam mitējušies kvēpināt debess ķēniņienei un viņai upurēt dzeramus upurus, tad mums ir bijis visāds trūkums, un mēs ejam bojā caur zobenu un caur badu. Jeremiah 44:19 Un kad mēs tai debess ķēniņienei kvēpinām un viņai upurējam dzeramus upurus, vai tad mēs bez savu vīru ziņas tai taisām raušus, to tēlodami, un tai upurējam dzeramus upurus? Jeremiah 44:20 Tad Jeremija runāja uz visiem ļaudīm, uz vīriem un uz sievām un uz visiem ļaudīm, kas viņam to vārdu bija atbildējuši, un sacīja: Jeremiah 44:21 Vai Tas Kungs nav pieminējis un pie sirds ņēmis to kvēpināšanu, ko jūs esat kvēpinājuši pa Jūda pilsētām un Jeruzālemes ielām, jūs un jūsu tēvi, jūsu ķēniņi un jūsu lielkungi un tās zemes ļaudis? Jeremiah 44:22 Un Tas Kungs vairs nevarēja paciest to bezdievību, ko jūs darījāt un to negantību, ko jūs darījāt. Tādēļ jūsu zeme ir tapusi par postu un par briesmām un par lāstu, ka neviens tur nedzīvo, kā tas šodien ir. Jeremiah 44:23 Tāpēc ka jūs esat kvēpinājuši un pret To Kungu grēkojuši un neesat klausījuši Tā Kunga balsij nedz staigājuši viņa bauslībā un viņa likumos un viņa liecībās, tādēļ jums šis ļaunums noticis, kā tas šodien ir. Jeremiah 44:24 Un Jeremija sacīja uz visiem ļaudīm un uz visām sievām: klausiet Tā Kunga vārdu, jūs visi no Jūda cilts, kas esat Ēģiptes zemē. Jeremiah 44:25 Tā runā Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, sacīdams: jūs un jūsu sievas ar savu muti esat runājuši un ar savām rokām to darījuši. Jūs esat sacījuši: mēs turēsim savus solījumus, ko esam apsolījuši, kvēpināt debess ķēniņienei un tai upurēt dzeramus upurus. Nu tad turat stipri savus solījumus un dariet, ko esat apsolījuši. Jeremiah 44:26 Tad nu klausiet Tā Kunga vārdu, jūs visi no Jūda, kas dzīvojat Ēģiptes zemē: redzi, Es zvērēju pie Sava lielā vārda, saka Tas Kungs, ka Mans Vārds no nekāda vīra mutes vairs netaps saukts visā Ēģiptes zemē, kas sacītu: tik tiešām kā Tas Kungs Dievs dzīvo! Jeremiah 44:27 Redzi, Es būšu nomodā pār tiem uz ļaunu un ne uz labu, un visi vīri no Jūda, kas Ēģiptes zemē, taps izdeldēti ar zobenu un ar badu, tiekams būs pagalam. Jeremiah 44:28 Bet kas izbēgs zobenam, tie griezīsies atpakaļ no Ēģiptes zemes uz Jūda zemi, mazs pulciņš, un tad visi Jūda atlikušie, kas nākuši piemist Ēģiptes zemē, atzīs, kura vārds pastāvēs, vai Mans, vai viņu. Jeremiah 44:29 Un tas jums būs par zīmi, saka Tas Kungs, ka Es jūs šai vietā piemeklēšu, lai zināt, ka Mani vārdi piepildīsies pie jums uz ļaunu. Jeremiah 44:30 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es nodošu Faraonu Hofru, Ēģiptes ķēniņu, viņa ienaidniekiem rokā, un tiem rokā, kas meklē viņa dvēseli, tā kā Es Cedeķiju, Jūda ķēniņu, esmu devis rokā Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, viņa ienaidniekam, un tiem, kas viņa dvēseli meklēja. Jeremiah 45:0 Jeremiah 45:1 Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija runājis uz Bāruku, Nerijas dēlu, kad viņš šos vārdus no Jeremijas mutes rakstīja grāmatā, Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā, sacīdams: Jeremiah 45:2 Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, uz tevi, Bāruk: Jeremiah 45:3 Tu saki: vai man! Jo Tas Kungs bēdas pielicis manām sāpēm; es esmu piekusis no savas vaidēšanas un neatrodu miera. Jeremiah 45:4 Tā tev būs sacīt uz viņu: tā saka Tas Kungs: redzi, ko Es esmu uztaisījis, to Es nolaužu, un ko esmu dēstījis, to Es izrauju, un tā klāsies visai šai zemei. Jeremiah 45:5 Un tu sev meklē lielas lietas? Nemeklē tās! Jo redzi, Es vedu ļaunumu pār visu miesu, saka Tas Kungs. Bet tev Es došu paturēt tavu dvēseli visur, kur vien tu iesi. Jeremiah 46:0 Jeremiah 46:1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret pagānu tautām: Jeremiah 46:2 Pret Ēģipti, pret Faraonu Nekus, Ēģiptes ķēniņa, karaspēku, kas bija pie Eifrat upes, pie Karķemisa, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, sakāva Jojaķima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā. Jeremiah 46:3 Taisiet gatavas bruņas un sedzamas bruņas un ejat karā. Jeremiah 46:4 Sedlojiet zirgus un kāpiet virsū, jātnieki, nostājaties vara cepurēs, triniet šķēpus, apvelciet krūšu bruņas. Jeremiah 46:5 Kāpēc Es tos redzu bailīgus un atpakaļ bēgam, un viņu varenos sakautus un bēgam, ka neskatās atpakaļ? Briesmas visapkārt, saka Tas Kungs. Jeremiah 46:6 Ne čaklais var izbēgt, ne varenais izsprukt; pret ziemeli pie Eifrat upes krasta tie klūp un krīt. Jeremiah 46:7 Kas tas, kas ceļas, kā upe, kam ūdeņi veļas kā straumes? Jeremiah 46:8 Ēģiptes zeme ceļas kā upe, un viņas ūdeņi veļas kā straumes un saka: “Es celšos liela, es apklāšu zemi, es maitāšu pilsētas, un kas tur dzīvo.” Jeremiah 46:9 Ceļaties, zirgi, rībiet, rati! Lai varoņi iziet, Moru ļaudis un no Puta, kas bruņas tura, un Līdieši, kas stopu nes un uzvelk. Jeremiah 46:10 Šī diena ir Tā Kunga, Tā Kunga Cebaot atriebšanās diena, ka Viņš atriebjās pie Saviem pretiniekiem, un zobens ēdīs un rīs un piedzersies no viņu asinīm. Jo Tam Kungam, Tam Kungam Cebaot, ir kauja ziemeļu zemē pie Eifrat upes. Jeremiah 46:11 Ej augšā uz Gileādu un dabū zalves(balzāmu), jaunava, Ēģiptes meita! Velti, ka tu daudz zāļojies, jo dziedināšanas tev nav. Jeremiah 46:12 Tautas dzird tavu kaunu, un zeme ir pilna tavas kaukšanas, jo ir straipelejuši varonis uz varoni, un abi kopā krituši. Jeremiah 46:13 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runāja uz pravieti Jeremiju par Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, nākšanu, kaut Ēģiptes zemi: Jeremiah 46:14 Sludinājiet Ēģiptes zemē, dariet zināmu Migdalā, sauciet to arī Novā un Takvanesā, sakāt: celies un taisies gatava, jo zobens ir aprijis, kas ap tevi. Jeremiah 46:15 Kāpēc tavi varenie nogāzti? Tie nepastāvēja, jo Tas Kungs tos gāzis. Jeremiah 46:16 Viņš dara, ka daudzi gāžas, un viens krīt uz otru, un tie saka: ceļaties, iesim atpakaļ pie saviem ļaudīm un uz savu dzimteni no rijēja zobena. Jeremiah 46:17 Tur sauc: Faraons, Ēģiptes ķēniņš, ir pagalam, viņš savu laiku nav licis vērā. Jeremiah 46:18 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka tas Ķēniņš, kam vārds ir Kungs Cebaot: viņš nāks kā Tābors starp kalniem un kā Karmels jūrmalā. Jeremiah 46:19 Gādā sev ceļa lietas, iedzīvotāja, Ēģiptes meita, jo Nofa taps par tuksnesi un taps sadedzināta, ka neviens tur nedzīvos. Jeremiah 46:20 Ēģipte ir dižena tele, dundurs no ziemeļiem nāk, tiešām nāk. Jeremiah 46:21 Arī viņas karavīri viņas vidū ir kā baroti teļi; tomēr arī tie griež muguru, visi kopā bēg un nestāv, jo viņu nelaimes diena tiem uzbrukusi, viņu piemeklēšanas laiks. Jeremiah 46:22 Viņas balss būs, tā kā čab, čūskai lienot, jo tie celsies uz turieni ar karaspēku un nāks pie viņiem ar cirvjiem, kā malkas cirtēji. Jeremiah 46:23 Tie nocirtīs viņas mežu, saka Tas Kungs, jebšu tas ir liels un biezs, jo to ir vairāk nekā siseņu, ka tos nevar skaitīt. Jeremiah 46:24 Ēģiptes meita stāv kaunā, rokā dota ļaudīm no ziemeļiem. Jeremiah 46:25 Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, saka: redzi, Es piemeklēšu Amonu Noā un Faraonu un Ēģipti un viņas dievus un viņas ķēniņus, Faraonu un tos, kas uz viņu paļaujas; Jeremiah 46:26 Un Es tos nodošu tiem rokā, kas viņu dvēseles meklē, un Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, rokā, un viņa kalpu rokā. Bet pēcgalā tur dzīvos tā kā vecos laikos, saka Tas Kungs. Jeremiah 46:27 Bet tu, nebīsties, Mans kalps Jēkab, un neiztrūcinājies, Israēl! Jo redzi, Es tevi atpestīšu no tālienes un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes; un Jēkabs griezīsies atpakaļ un paliks mierā, un viņam klāsies labi, un neviens viņu neiztrūcinās. Jeremiah 46:28 Tu tad nebīsties, Mans kalps Jēkab, saka Tas Kungs; jo Es esmu pie tevis. Jo Es darīšu galu visām pagānu tautām, kurp Es tevi biju aizdzinis, bet tev Es nedarīšu galu, bet Es tevi pārmācīšu pēc taisnības, un tevi nepametīšu nepārmācītu. Jeremiah 47:0 Jeremiah 47:1 Šis ir tas vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret Fīlistiem, pirms Faraons sakāva Gacu. Jeremiah 47:2 Tā saka Tas Kungs: redzi, ūdens celsies no ziemeļiem un plūdīs un pārplūdīs zemi un visu viņas pilnumu, pilsētas, un viņas iedzīvotājus; un tie cilvēki brēks, un visi zemes iedzīvotāji kauks. Jeremiah 47:3 No skrejošu zirgu varenā trokšņa, no viņu ratu rībēšanas un no viņu riteņu rūkšanas tēvi neraudzīsies atpakaļ pēc bērniem, jo rokas būs nogurušas, Jeremiah 47:4 Tās dienas dēļ kas nāk, postīt visus Fīlistus un izdeldēt Tiru un Sidonu līdz ar tiem citiem palīgiem; jo Tas Kungs izpostīs Fīlistus, kas atlikušies no Kaftora salas. Jeremiah 47:5 Kailums nāk pār Gacu, Askalona izdeldēta, tas atlikums viņas ielejā. Cik ilgi tu pats gribi graizīties? Jeremiah 47:6 Ak vai, Tā Kunga zobens! Cik ilgi tu nerimsi? Lien jel savās makstīs, dusi un esi klusu. Jeremiah 47:7 Bet kā tam rimt? Jo Tas Kungs tam pavēlējis pret Askalonu un pret jūrmalu; uz turieni Viņš to sūtījis. Jeremiah 48:0 Jeremiah 48:1 Pret Moabu Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, tā saka: Ak vai, par Nebu! Tas ir postīts, Kiriataīma tapusi kaunā un ieņemta, tas augstais patvērums ir kaunā un izbiedināts. Jeremiah 48:2 Moaba lielība pagalam; Hešbonā domā ļaunu pret viņu: nāciet, izdeldēsim to, ka nav vairs tauta. Arī tu, Madmene, nogursi, zobens dzīsies tev pakaļ. Jeremiah 48:3 Klau, brēkšana no Horonaīmas, posts, drupas un gruvekļi. Jeremiah 48:4 Moabs ir satriekts, viņa bērnus dzird kliedzam. Jeremiah 48:5 Pa Luķitas teku iet uz augšu un raud raudādami, un kur iet lejā no Horonaīmas, dzird bailīgu kliegšanu par postu. Jeremiah 48:6 Bēdziet, glābiet savas dvēseles, bet tu būsi kā vientulis koks tuksnesī! Jeremiah 48:7 Jo tāpēc ka tu paļaujies uz saviem darbiem un uz savām mantām, tu arīdzan tapsi uzņemts, un Kamos aizies cietumā līdz ar visiem saviem svētītājiem un saviem lielkungiem. Jeremiah 48:8 Jo postītājs nāks pār ikkatru pilsētu, ka neviena pilsēta neizmuks, un ieleja taps maitāta, un klajums taps postīts, kā Tas Kungs to runājis: Jeremiah 48:9 Dodiet Moabam spārnus, jo tā kā skriešus viņš aizies, un viņa pilsētas taps par posta vietām bez iedzīvotāja. Jeremiah 48:10 Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu kūtri dara, un nolādēts lai ir, kas savu zobenu aiztur no asinīm! Jeremiah 48:11 Moabs no savas jaunības bijis bez bēdām un klusu ir gulējis uz savām mielēm un nav pārliets no trauka traukā, un nav cietumā gājis, tāpēc viņam palikusi sava smaka, un viņa smarža nav pārvērtusies. Jeremiah 48:12 Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es pie tā sūtīšu gāzējus, kas viņu gāzīs un iztukšos viņa traukus un saplēsīs viņa ādas traukus. Jeremiah 48:13 Un Moabs taps kaunā par Kamosu, kā Israēla nams ir kaunā tapis par Bēteli, uz ko tie paļāvās. Jeremiah 48:14 Kā jūs varat sacīt: mēs esam varoņi un stipri vīri karā? Jeremiah 48:15 Moabs ir postīts un viņa pilsētās kāpj iekšā, un viņa izlasītie jaunekļi iet pie kaušanas, saka tas ķēniņš, Kungs Cebaot ir viņa vārds. Jeremiah 48:16 Moaba posts ir tuvu atnācis, un viņa nelaime ļoti steidzās. Jeremiah 48:17 Žēlojiet viņu visi kaimiņi un visi, kas pazīstat viņa vārdu, sakāt: Ak kā ir salūzis varas scepteris un godības zizlis! Jeremiah 48:18 Kāp zemē no savas godības, sēdi izkaltušā zemē, iedzīvotāja, Dibonas meita, jo Moaba postītājs pret tevi ceļas un maitā tavas stiprās pilis. Jeremiah 48:19 Stāvi ceļmalā un raugi, Aroēra iedzīvotāja, vaicā bēglim un prasi izglābtai: kas ir noticis? Jeremiah 48:20 Moabs stāv kaunā, tas ir izbiedināts; kauciet un kliedziet, pasludinājiet pie Arnonas, ka Moabs izpostīts. Jeremiah 48:21 Sodība ir nākusi pār to klajo zemi, pār Holonu un pār Jacku un pār Mevaotu, Jeremiah 48:22 Un pār Dibonu un pār Nebu un pār BetDiblataīmu, Jeremiah 48:23 Un pār Kiriataīmu un pār BetGamulu un pār BetMeonu, Jeremiah 48:24 Un pār Ķiriotu un pār Bacru, un pār visām Moaba zemes pilsētām, kas tālu un tuvu. Jeremiah 48:25 Moaba rags nocirsts un viņa elkonis satriekts, saka Tas Kungs. Jeremiah 48:26 Piedzirdinājiet viņu, jo viņš pret To Kungu ir paaugstinājies, lai Moabs žņaudz rokas savā vemšanā, un lai arī viņš ir par apsmieklu. Jeremiah 48:27 Jo vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš tapa pieķerts starp zagļiem, ka tu galvu kratīji, par viņu runādams? Jeremiah 48:28 Atstājiet pilsētas un dzīvojiet akmens kalnos, Moaba iedzīvotāji, un topiet kā baloži, kas taisa ligzdu pie stāva bezdibeņa. Jeremiah 48:29 Mēs Moaba lepnību esam dzirdējuši, ka tas ir ļoti lepns, viņa augstību un viņa lepnību un viņa greznību un viņa sirds lielību. Jeremiah 48:30 Es pazīstu viņa trakumu, bet tas neizdosies, saka Tas Kungs, un viņa lielīšanās to nepadarīs. Jeremiah 48:31 Tādēļ Es kaukšu par Moabu un brēkšu par visu Moabu, un kliegšu par Ķirarezetes ļaudīm. Jeremiah 48:32 Kā par Jaēzeru, tā Es par tevi raudāšu, tu vīna koks Sibmā! Tavas vīna stīgas cēlušās pār jūru un sniegušās līdz Jaēzeras jūrai; tas postītājs uzkritis dārza un vīna kalna augļiem. Jeremiah 48:33 Prieks un līksmība ir nost no tā auglīgā tīruma, no Moaba zemes; Es atraušu vīnu no vīna spaidiem, tur nemīdīs vīna ogas ar gavilēm; tās gaviles nav gaviles. Jeremiah 48:34 No Hešbonas brēc līdz Elealei, līdz Jācai tie paceļ savu balsi, no Coāras līdz Horonaīmai, līdz EglatŠilišijai, jo ir Nimrimas ūdeņi taps postā. Jeremiah 48:35 Un Es iznīcināšu Moabā, saka Tas Kungs, tos, kas uz elku kalniem upurē, un kas saviem dieviem kvēpina. Jeremiah 48:36 Tādēļ Mana sirds vaid par Moabu kā stabules, un Mana sirds vaid kā stabules par Ķirarezetes ļaudīm, jo viņu manta, ko tie krājušies, iet bojā. Jeremiah 48:37 Jo visas galvas būs plikas un visas bārdas nodzītas, visas rokas būs sagraizītas, un ap gurniem būs maiss Jeremiah 48:38 Uz visiem Moaba jumtiem un uz visām viņu ielām ir vaidas vien, jo es Moabu esmu sadauzījis tā kā nepatīkamu trauku, saka Tas Kungs. Jeremiah 48:39 Kā viņš ir iztrūcināts, kā tie kauc, kā Moabs muguru griež savā kaunā! Moabs visiem saviem kaimiņiem ir par apsmieklu un par biedēkli. Jeremiah 48:40 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, viņš ātri skrien kā ērglis, un izplēš savus spārnus pār Moabu. Jeremiah 48:41 Pilsētas ir uzvarētas un stiprās pilis ir uzņemtas, un Moaba vareno sirds būs tai dienā kā sievas sirds bērnu sāpēs. Jeremiah 48:42 Jo Moabs taps izdeldēts, ka vairs nav tauta, jo viņš pret To Kungu ir paaugstinājies. Jeremiah 48:43 Briesmas un bedre un valgs pār tevi, Moaba iedzīvotājs! saka Tas Kungs. Jeremiah 48:44 Kas izbēg no briesmām, kritīs bedrē, un kas izkāpj no bedres, taps gūstīts valgā, jo Es Moabam sūtīšu viņu piemeklēšanas gadu, saka Tas Kungs. Jeremiah 48:45 Hešbonas ēnā stāv bēdzēji bez spēka, bet no Hešbonas izies uguns un liesma no Sihona un aprīs Moaba pakausi un to trokšņa darītāju galvas. Jeremiah 48:46 Vai tev, Moab! Kamosa ļaudis ir gājuši bojā, jo tavi dēli aizvesti cietumā, arī tavas meitas ir cietumā. Jeremiah 48:47 Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Moaba cietumniekus, saka Tas Kungs. Tik daudz par Moaba sodību. Jeremiah 49:0 Jeremiah 49:1 Pret Amona bērniem Tas Kungs tā saka: vai tad Israēlim nav bērnu, vai viņam nav mantinieka? Kāpēc tad Malkoms ir Gada mantinieks, un viņa ļaudis dzīvo šajās pilsētās? Jeremiah 49:2 Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es pār Amona Rabu likšu dzirdēt kara brēkšanu, un tā taps par gruvešu kopu, un viņas apkārtēji ciemi taps ar uguni sadedzināti. Un Israēls iemantos savus mantotājus, saka Tas Kungs. Jeremiah 49:3 Kauc, Hešbona, jo Aja ir postīta; kauciet, Rabas meitas, apjoziet maisus, vaidiet un skraidiet apkārt gar mūriem, jo Malkoms ies cietumā ar visiem saviem svētītājiem un lielkungiem. Jeremiah 49:4 Ko tu lielies ar savām ielejām? Tavas ielejas ir pārplūdušas, tu atkāpēja meita, kas paļaujies uz savām mantām (un saki): kas celsies pret mani? Jeremiah 49:5 Redzi, saka Tas Kungs Dievs Cebaot, es pār tevi vedīšu bailes no visiem, kas ir ap tevi; jūs tapsiet izdzīti, ikkatrs taisni projām, un neviena nebūs, kas tos bēdzējus sapulcina. Jeremiah 49:6 Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Amona bērnu cietumniekus, saka Tas Kungs. Jeremiah 49:7 Pret Edomu Tas Kungs Cebaot tā saka: vai tad gudrības vairs nav Temanā? Vai padoms iznīcis pie tiem prātīgiem? Jeremiah 49:8 Vai viņu gudrība izzudusi? Bēdziet, griežaties, slēpjaties, Dedana iedzīvotāji, jo Es vedu nelaimi pār Ēsavu viņa piemeklēšanas laikā. Jeremiah 49:9 Ja vīna lasītāji tev būtu uznākuši, tad tie kādus ķekarus būtu atstājuši; kad zagļi būtu nākuši naktī, vai tie nebūtu samaitājuši pēc vajadzības? Jeremiah 49:10 Bet Es Ēsavu esmu atsedzis, Es viņa slepenās vietas esmu atklājis, ka tas nevarēs apslēpties; viņa dzimums ir postīts un viņa brāļi un viņa kaimiņi, un to vairs nav. Jeremiah 49:11 Atstāj savus bāriņus, tad Es tos uzturēšu dzīvus, un savas atraitnes, lai tās cerē uz Mani. Jeremiah 49:12 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, kam tiesa nebija biķeri dzert, tiem tiešām jādzer, vai tad tu paliksi bez sodības? Tu nepaliksi bez sodības, bet tu tiešām dzersi. Jeremiah 49:13 Jo Es esmu zvērējis pie Sevis paša, saka Tas Kungs, ka Bocrai būs tapt par posta vietu, par apsmieklu, par tuksnesi un par lāstu, un visas viņas pilsētas taps par mūžīgiem tuksnešiem. Jeremiah 49:14 Es esmu dzirdējis ziņu no Tā Kunga, un vēsts ir sūtīta tautām: sapulcinājaties un nāciet pret viņu un ceļaties karā. Jeremiah 49:15 Jo redzi, Es tevi mazu daru tautu starpā, nicinātu pie cilvēkiem. Jeremiah 49:16 Bailes no tevis tevi pievīlušas, un tava sirds lepnība, tāpēc ka tu dzīvo klints plaisumos un mīti uz augstiem kalniem. Jebšu tu savu ligzdu tik augsti taisītu kā ērglis, tomēr Es tevi no turienes nogrūdīšu, saka Tas Kungs. Jeremiah 49:17 Tā Edoms būs par tuksnesi, visi, kas viņam ies garām, iztrūcināsies un svilpos par visām viņa mokām; Jeremiah 49:18 Tā kā Sodoma un Gomora ir apgāztas līdz ar saviem kaimiņiem, saka Tas Kungs, tā tur neviens nedzīvos, un cilvēka bērns tur nemitīs. Jeremiah 49:19 Redzi, viņš ceļas kā lauva no Jardānes vareniem biezumiem pret stipriem dzīvokļiem; jo Es viņu no turienes piepeši aizdzīšu, un kas izredzēts, to Es pār to celšu. Jo kas ir tāds kā Es, un kas Mani sauks tiesā, un kas ir tas gans, kas Manā priekšā pastāvēs? Jeremiah 49:20 Tāpēc klausiet Tā Kunga padomu, ko Viņš nospriedis par Edomu, un Viņa domas, ko Viņš nodomājis par Temana iedzīvotājiem. Tiešām, viņus aizvedīs kā ganāmā pulka jērus; tiešām, viņu ganības iztrūcināsies par viņiem. Jeremiah 49:21 Zeme trīcēs no viņu krišanas trokšņa; kliegšana, viņas balss būs dzirdama pie niedru jūras. Jeremiah 49:22 Redzi, viņš celsies un skries kā ērglis un izplētīs savus spārnus pār Bocru. Un Edoma vareno sirds būs tai dienā kā sievas sirds bērnu sāpēs. Jeremiah 49:23 Pret Damasku: Hamata un Arpada kaunas; tās izbijušās, tāpēc ka dzirdējušas bailīgu ziņu; jūrmalā ir bailes, ka nevar dusēt. Jeremiah 49:24 Damaskus ir noguris, ir griezies uz bēgšanu, drebuļi to sagrābuši, bailība un sāpes to sagrābušas kā sievu, kas dzemdē. Jeremiah 49:25 Kā? Vai tā nu nav atstāta, tā slavenā pilsēta, Mana prieka pilsēta? Jeremiah 49:26 Tāpēc viņas jaunekļi kritīs pa viņas ielām, un visi karavīri taps izdeldēti tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot. Jeremiah 49:27 Un es iededzināšu uguni Damaskus mūros, un tas norīs BenHadada skaistos namus. - Jeremiah 49:28 Pret Ķedaru un Hacora valstīm, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, sakāva, Tas Kungs tā saka: ceļaties, ejat pret Ķedaru, un postait austruma bērnus. Jeremiah 49:29 Tie paņems viņu dzīvokļus un ganāmos pulkus, viņu teltis un visus viņu rīkus, un aizvedīs sev viņu kamieļus un izsauks pār tiem: briesmas visapkārt! Jeremiah 49:30 Bēdziet, skrieniet ātri, paslēpjaties, Hacora iedzīvotāji, saka Tas Kungs! Jo Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, pret jums nospriedis padomu un pret jums nodomājis domas. Jeremiah 49:31 Ceļaties, ejat pret tiem ļaudīm, kas mierīgi un droši dzīvo, saka Tas Kungs, kam nedz durvju, nedz aizšaujamo, - tie dzīvo par sevi. Jeremiah 49:32 Viņu kamieļi būs par laupījumu, un viņu lielie ganāmie pulki taps aizvesti. Un Es izkaisīšu visos vējos tos, kam apcirptas bārdas, un no visām pusēm Es pār viņiem atvedīšu samaitāšanu, saka Tas Kungs. Jeremiah 49:33 Un Hacors būs par mājas vietu tuksneša zvēriem un postā(neauglīgu vietu) mūžam; tur neviens nedzīvos, cilvēka bērns tur nemitīs. Jeremiah 49:34 Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret Elamu, Cedeķijas, Jūda ķēniņa, valdīšanas iesākumā, sacīdams: Jeremiah 49:35 Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es salauzīšu Elama stopu, viņa stiprāko varu. Jeremiah 49:36 Un Es vedīšu pār Elamu tos četrus vējus no tām četrām debess malām, un Es tos izkaisīšu šinīs vējos, un tautas nebūs, kurp nenāks Elama aizdzītie. Jeremiah 49:37 Un Es izbiedināšu Elamu viņa ienaidnieku priekšā un to priekšā, kas meklē viņa dvēseli, un vedīšu pār tiem ļaunumu, savas dusmības karstumu, saka Tas Kungs; un Es sūtīšu zobenu tiem pakaļ, tiekams tiem būšu galu darījis. Jeremiah 49:38 Un Es celšu Savu goda krēslu Elamā un iznīcināšu no turienes ķēniņu un lielkungus, saka Tas Kungs. Jeremiah 49:39 Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Elama cietumniekus, saka Tas Kungs. Jeremiah 50:0 Jeremiah 50:1 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runājis pret Bābeli, pret Kaldeju zemi, caur pravieti Jeremiju. Jeremiah 50:2 Sludinājiet starp tautām un izsauciet to un izceļat karogu, izsauciet un neapslēpiet to, sakāt: Bābele uzņemta, Bels stāv kaunā, Merodaks satriekts, viņu dievekļi apkaunoti, viņu elkudievi satriekti. Jeremiah 50:3 Jo pret viņu nāk tauta no ziemeļa puses; tā viņas zemi darīs par tuksnesi bez iedzīvotāja; tā cilvēki kā lopi bēguši, aizgājuši projām. Jeremiah 50:4 Tanīs dienās un tanī laikā, saka Tas Kungs, Israēla bērni līdz ar Jūda bērniem nāks; tie ies raudādami vienā raudāšanā un meklēs To Kungu, savu Dievu. Jeremiah 50:5 Tie vaicās pēc Ciānas, viņu vaigi (griezīsies) šurp pa to ceļu. Nāciet, pieķersimies Tam Kungam mūžīgā derībā, kas netaps aizmirsta. Jeremiah 50:6 Mani ļaudis bija pazudušas avis, viņu gani tās bija pievīluši, tie tās bija maldinājuši kalnos, ka gāja no kalniem uz pakalniem, aizmirsa savus laidarus. Jeremiah 50:7 Visi, kas tos atrada, tos aprija, un viņu pretinieki sacīja: mēs nebūsim noziedzīgi, jo tie ir grēkojuši pret To Kungu, pret to taisnības dzīvokli un viņu tēvu patvērumu, pret To Kungu. Jeremiah 50:8 Bēdziet no Bābeles un ejat ārā no Kaldeju zemes un esiet tie auni ganāmā pulka priekšā. Jeremiah 50:9 Jo redzi, Es celšu lielu tautu pulku no ziemeļa zemes un to vedīšu pret Bābeli; tie pret viņu nostāsies, un tad viņa taps uzņemta. Viņu bultas būs kā no krietna karavīra, neviena neatgriezīsies tukša. Jeremiah 50:10 Un Kaldeju zeme būs par laupījumu; visi, kas to aplaupa, pieēdīsies, saka Tas Kungs. Jeremiah 50:11 Jo priecājaties tik vien un lecat no prieka, jūs Manas mantības postītāji; lecat tik vien kā tele uz metiena un zviedzat kā ērzeļi. Jeremiah 50:12 Jūsu māte taps ļoti apkaunota, kas jūs dzemdējusi, tā nosarks; redzi, pagānu gals ir tuksnesis, sausums un posts. Jeremiah 50:13 Aiz Tā Kunga dusmības tur nedzīvos, bet tā būs pavisam tuksnesis; visi, kas Bābelei ies garām, brīnīsies un svilpos par viņas mokām. Jeremiah 50:14 Taisāties pret Bābeli visapkārt, visi, kas stopu velk, šaujiet uz to, netaupiet bultas, jo tā grēkojusi pret To Kungu. Jeremiah 50:15 Ceļat visapkārt kara troksni pret to! Tā padevusies, viņas pamati gruvuši, viņas mūri noārdīti. Jo tā ir Tā Kunga atriebšana; atriebjaties pret viņu, tā kā viņa darījusi, tā dariet viņai. Jeremiah 50:16 Izdeldat no Bābeles tā sējēju, kā to, kas sirpi ņem rokā pļaujamā laikā! No tā briesmīgā zobena ikviens griezīsies pie savas tautas un ikviens bēgs uz savu zemi. Jeremiah 50:17 Israēls ir noklīdusi avs, ko lauvas trenkājušas. Tas pirmais, kas viņu ēdis, bija Asīrijas ķēniņš, un nu pēdīgi Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, satriecis viņa kaulus. Jeremiah 50:18 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es piemeklēšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, tā kā esmu piemeklējis Asīrijas ķēniņu, Jeremiah 50:19 Un vedīšu Israēli atpakaļ viņa dzīvoklī, un tas ganīsies pa Karmeli un Basanu, un viņa dvēsele taps pieēdināta pa Efraīma un Gileāda kalniem. Jeremiah 50:20 Tanīs dienās un tanī laikā, saka Tas Kungs, Israēla noziegums taps meklēts, bet vairs nebūs, un Jūda grēki, bet tie netaps atrasti, jo Es tiem piedošu, ko Es atlicināšu. Jeremiah 50:21 Celies pret to divkārtīgo dumpotāju zemi un pret tiem iedzīvotājiem, kas taps piemeklēti; posti un deldē viņiem pakaļ dzīdamies, saka Tas Kungs, un dari, tā kā Es tev esmu pavēlējis. Jeremiah 50:22 Kara troksnis tai zemē un liels posts! Jeremiah 50:23 Kā visas pasaules veseris salauzts un satriekts! Kā Bābele palikusi par posta vietu starp tautām! Jeremiah 50:24 Es tev esmu licis valgus, un tu nezinot esi savaldzināta, Bābele; tu esi atrasta un sagrābta, tādēļ ka tu Tam Kungam esi turējusies pretī. Jeremiah 50:25 Tas Kungs Savu mantas namu atdarījis un Savas dusmības rīkus ņēmis ārā, jo Tam Kungam, Tam Kungam Cebaot, ir darbs Kaldeju zemē. Jeremiah 50:26 Nāciet šurp pret viņu no pasaules gala, atdariet viņas klētis, sametiet to kā labību kaudzēs, un izdeldiet to, ka no tās nekas neatliek. Jeremiah 50:27 Nokaujiet visus viņas vēršus, lai tie iet pie kaušanas. Ak vai, par tiem! Jo viņu diena ir nākusi, viņu piemeklēšanas laiks. Jeremiah 50:28 Klau! Bēgļi un izsprukušie no Bābeles zemes, lai pasludina Ciānā Tā Kunga, mūsu Dieva, atriebšanu, to atriebšanu Viņa nama dēļ. Jeremiah 50:29 Sasauciet pret Bābeli strēlniekus; visi, kas stopu velkat, apmetaties ap viņu, ka neviens neizsprūk, atmaksājiet viņai pēc viņas darba, dariet viņai, tā kā viņa darījusi. Jo tā ir lepojusies pret To Kungu, to Svēto iekš Israēla. Jeremiah 50:30 Tāpēc viņas jaunekļi kritīs pa viņas ielām, un visi viņas karavīri tai dienā taps izdeldēti, saka Tas Kungs. Jeremiah 50:31 Redzi, Es ceļos pret tevi, tu lepnā, saka Tas Kungs, Tas Kungs Cebaot: jo tava diena ir nākusi, tavas piemeklēšanas laiks. Jeremiah 50:32 Tad tā lepnā klups un kritīs, un nebūs, kas viņu uzcels, jo Es iededzināšu uguni viņas pilsētās; tas visu norīs visapkārt. Jeremiah 50:33 Tā saka Tas Kungs Cebaot: Israēla bērni līdz ar Jūda bērniem ir nospaidīti, un visi, kas tos cietumā likuši, viņus tura stipri un liedzās viņus atlaist. Jeremiah 50:34 Bet viņu Pestītājs ir stiprs, Kungs Cebaot ir viņa vārds, viņš tiesādams tiesās viņu lietu, ka šo zemi dara dusam, bet Bābeles iedzīvotājus drebam. Jeremiah 50:35 Zobens nāks pār Kaldejiem, saka Tas Kungs, un pār Bābeles iedzīvotājiem, un pār viņas lielkungiem un pār viņas gudriem. Jeremiah 50:36 Zobens nāks pār viņas zīlniekiem, ka tie top par ģeķiem, zobens pār viņas vareniem, ka tie baiļojās. Jeremiah 50:37 Zobens pār viņas zirgiem un pār viņas ratiem un pār visu saskrējušo ļaužu pulku, kas ir viņas vidū, ka tie paliek par bābām; zobens pār viņas mantām, ka tās top laupītas. Jeremiah 50:38 Kaltētājs nāks pār viņas ūdeņiem, ka tie izsīkst; jo tā ir elkdievīga zeme un trako ar saviem dievekļiem. Jeremiah 50:39 Tāpēc tur mitīs tuksneša zvēri un kaucēji, ir jauni strausi tur dzīvos, un tā vairs netaps apdzīvota ne mūžam, un tur iedzīvotāju nebūs līdz radu radiem. Jeremiah 50:40 Tā kā Dievs apgāzis Sodomu un Gomoru un viņu kaimiņus, saka Tas Kungs, tā tur neviens nedzīvos nedz cilvēku bērns tur mitīs. Jeremiah 50:41 Redzi, tauta nāk no ziemeļa puses, liela tauta, un daudz ķēniņi cēlās no pasaules galiem. Jeremiah 50:42 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir bargi un nebūs žēlīgi, viņu balss kauks kā jūra, un tie jās uz zirgiem apbruņoti kā karavīri pret tevi, Bābeles meita! Jeremiah 50:43 Bābeles ķēniņš dzird viņu baumu, un viņa rokas nogurst, bailes viņu sagrābj, sāpes kā sievu, kas dzemdē. Jeremiah 50:44 Redzi, viņš ceļas kā lauva no Jardānes vareniem biezumiem pret stipriem dzīvokļiem; jo Es viņu no turienes piepeši aizdzīšu, un kas ir izredzēts, to Es pār to celšu. Jo kas ir tāds kā Es, un kas Mani sauks tiesā, un kas ir tas gans, kas Manā priekšā pastāvēs? Jeremiah 50:45 Tāpēc klausāt Tā Kunga padomu, ko Viņš nospriedis par Bābeli, un Viņa domas, ko Viņš nodomājis par Kaldeju zemi. Tiešām, viņus aizvedīs kā ganāmā pulka jērus; tiešām, viņu ganības iztrūcināsies par viņiem. Jeremiah 50:46 Un zeme trīcēs no trokšņa, ka Bābele uzņemta, un brēkšana būs dzirdama starp tautām. Jeremiah 51:0 Jeremiah 51:1 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es celšu maitātāja garu pret Bābeli un pret tiem, kas dzīvo Manu pretinieku serdē. Jeremiah 51:2 Un Es sūtīšu Bābelei vētītājus, kas tos vētīs un iztukšos viņas zemi, jo tie būs visapkārt ap viņu nelaimes dienā. Jeremiah 51:3 Lai strēlnieks stopu uzvelk pret strēlnieku un pret to, kas lepojās savās krūšu bruņās. Un nežēlojiet viņas jaunekļus, izdeldiet visu viņas spēku, Jeremiah 51:4 Ka nokauti krīt Kaldeju zemē un nodurti pa viņas ielām. Jeremiah 51:5 Jo Israēls un Jūda savā atraitnībā netaps pamesti no sava Dieva, Tā Kunga Cebaot, jebšu viņu zeme noziegusies pret to Svēto iekš Israēla. Jeremiah 51:6 Bēdziet no Bābeles un izglābiet ikviens savu dvēseli, ka neejat bojā viņas noziegumā, jo šis ir Tā Kunga atriebšanas laiks, Viņš tai atmaksā algu. Jeremiah 51:7 Bābele bija zelta biķeris Tā Kunga rokā, kas piedzirdināja visu pasauli; tautas dzēra no viņas vīna, tāpēc tautas palika trakas. Jeremiah 51:8 Bābele ir piepeši kritusi un satriekta. Kauciet par viņu, ņemiet zāles viņas vātīm, varbūt tā taps dziedināta. Jeremiah 51:9 Mēs Bābeli dziedinājām, bet tā nav sadzijusi. Atstājiet viņu, un ejam ikviens uz savu zemi, jo viņas sodība iet līdz pat debesīm un aizsniedz padebešus. Jeremiah 51:10 Tas Kungs ir gaismā nesis mūsu taisnību, nāciet, lai izteicam Ciānā Tā Kunga, sava Dieva, darbu. Jeremiah 51:11 Trinat bultas, sagrābiet bruņas; Tas Kungs pamodinājis Mēdiešu ķēniņu sirdi, jo Viņa padoms ir pret Bābeli, to samaitāt; jo šī ir Tā Kunga atriebšana, atriebšana Viņa nama dēļ. Jeremiah 51:12 Izceļat karogu uz Bābeles mūriem, vairojiet sargāšanu, ieceļat sargus, liekat karotājus slepenās vietās; jo Tas Kungs ir ko apņēmies un darīs arīdzan, ko Viņš runājis pret Bābeles iedzīvotājiem. Jeremiah 51:13 Tu, kas pie tā lielā ūdens dzīvo, kam daudz mantas, tavs gals nācis, un tavas mantas kārības mērs ir pilns. Jeremiah 51:14 Tas Kungs Cebaot ir zvērējis pie Savas dvēseles: “Lai gan Es tevi esmu pildījis ar cilvēkiem kā ar siseņiem; tomēr pret tevi dziedās prieka dziesmu.” Jeremiah 51:15 Kas zemi radījis ar Savu spēku, kas pasauli iztaisījis ar Savu gudrību un debesis izpletis ar Savu saprašanu. Jeremiah 51:16 Kad viņa balss atskan, tad ūdeņi krāc debesīs; Viņš liek miglai celties no zemes galiem. Viņš dara zibeņus ar lietu un liek vējam ārā nākt no savām alām. Jeremiah 51:17 Visi cilvēki paliek stulbi bez saprašanas, visi kausētāji top kaunā ar saviem tēliem; jo ko tie lej, ir meli, un dvašas tur nav. Jeremiah 51:18 Tie ir nelietība un apsmejams darbs, piemeklēšanas laikā tie iet bojā. Jeremiah 51:19 Tā kā šie nav Jēkaba daļa, jo viņš ir visu lietu un savas tautas Radītājs, Kungs Cebaot ir viņa vārds. Jeremiah 51:20 Tu esi Mans veseris, Manas kara bruņas, un caur tevi Es sadauzu tautas, un caur tevi Es maitāju valstis, Jeremiah 51:21 Un caur tevi Es sadauzu zirgu un viņa jātnieku, un caur tevi Es sadauzu ratus un braucējus. Jeremiah 51:22 Un caur tevi Es sadauzu vīrus un sievas, un caur tevi Es sadauzu vecus un jaunus, un caur tevi Es sadauzu jaunekļus un jaunietes. Jeremiah 51:23 Un caur tevi Es sadauzu ganu un viņa ganāmo pulku, caur tevi Es sadauzu arāju un viņa jūgu, un caur tevi Es sadauzu kungus un valdniekus. Jeremiah 51:24 Bet Bābelei un visiem Kaldeju zemes iedzīvotājiem Es atmaksāšu pēc visas viņu bezdievības, ko tie darījuši pie Ciānas priekš jūsu acīm, saka Tas Kungs. Jeremiah 51:25 Redzi, saka Tas Kungs, Es celšos pret tevi, maitātāja kalns, kas visu pasauli samaitā, un Es izstiepšu Savu roku pret tevi un tevi novelšu no taviem akmeņu kalniem, un darīšu tevi par degošu kalnu, Jeremiah 51:26 Ka no tevis nevar ņemt nedz stūra akmeni nedz pamata akmeni, jo tu būsi par mūžīgu posta vietu, saka Tas Kungs. Jeremiah 51:27 Izceļat karogu virs zemes, bazūnējat ar bazūnēm starp tautām, sataisiet tautas uz karu pret viņu, aicinājiet pret viņu Ararata, Meni un Aškenasa valstis, ieceļat kara virsnieku pret viņu, atvediet zirgus kā briesmīgus siseņus; Jeremiah 51:28 Sataisiet tautas uz karu pret viņu, Medijas ķēniņus, viņas valdniekus un visus viņas lielkungus un visas viņu valstis! Jeremiah 51:29 Tad zeme drebēs un trīcēs, jo Tā Kunga domas pret Bābeli piepildās, darīt Bābeles zemi par posta vietu bez iedzīvotāja. Jeremiah 51:30 Bābeles varenie mitējušies karot, tie paliek stiprās pilīs, viņu vara ir izsīkusi, tie ir tapuši par bābām, viņas māju vietas iededzinātas, viņas aizšaujamie salauzti. Jeremiah 51:31 Bēglis tek bēglim pretī un vēstnesis vēstnesim, un stāsta Bābeles ķēniņam, ka viņa pilsēta ieņemta no visām pusēm, Jeremiah 51:32 Un ka braslas ieņemtas, un dīķi ugunī nodeguši, un karavīri noguruši. Jeremiah 51:33 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Bābeles meita ir kā klons kuļamā laikā; vēl maķenīt, tad viņai nāks pļaujamais laiks. Jeremiah 51:34 Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, mani aprijis, viņš mani sadauzījis, viņš mani darījis par tukšu trauku, viņš mani aprijis kā pūķis, viņš savu vēderu pildījis ar maniem gardumiem, viņš mani aizdzinis. Jeremiah 51:35 Tas varas darbs, kas man un manai miesai darīts, lai nāk pār Bābeli, tā lai saka Ciānas iedzīvotāja, un manas asinis lai nāk pār Kaldejas iedzīvotājiem, tā lai saka Jeruzāleme. Jeremiah 51:36 Tādēļ Tas Kungs tā saka: “Redzi, Es tiesāšu tavu lietu un tevi atriebšu, un Es viņas jūrai likšu izsīkt un viņas avotiem izžūt. Jeremiah 51:37 Un Bābele taps par akmeņu kopu, par šakāļu mājokli, par tuksnesi un par apsmieklu, bez iedzīvotāja. Jeremiah 51:38 Tie kopā rūks kā lauvas un ņurdēs kā jauni lauvas. Jeremiah 51:39 Kad tie būs iekarsēti, tad es tiem celšu priekšā viņu dzērienu un tos piedzirdināšu, ka tie bļaustīsies, bet aizmigsies uz mūžīgu miegu un ne mūžam vairs neuzmodīsies,” saka Tas Kungs. Jeremiah 51:40 “Es tos vedīšu kā jērus pie kaušanas, kā aunus ar āžiem. Jeremiah 51:41 Kā Šešaks tā ir ieņemts un pasaules slava tā pārvarēta! Kā Bābele ir tapusi par biedēkli starp tautām! Jeremiah 51:42 Jūra ir plūdusi pār Bābeli, un ar viņas viļņu pulku tā ir apklāta. Jeremiah 51:43 Viņas pilsētas palikušas par tuksnesi, par izkaltušu sausu zemi, par zemi, kur neviens nedzīvo, kur cilvēka bērns nestaigā. Jeremiah 51:44 Un Es piemeklēšu Belu Bābelē un izraušu no viņa rīkles, ko viņš ierijis, un tautas vairs netecēs pie viņa, jo arī Bābeles mūri ir krituši. Jeremiah 51:45 Izejiet, Mani ļaudis, no viņas vidus, un izglābiet ikviens savu dvēseli no Tā Kunga bardzības karstuma. Jeremiah 51:46 Un jūsu sirds lai netop bailīga, un neizbīstaties no tās baumas, kas tai zemē taps dzirdēta; jo bauma nāks vienā gadā, un pēc tam cita bauma otrā gadā, un varas darbs būs tai zemē, valdnieks pret valdnieku. Jeremiah 51:47 Tāpēc redzi, nāk dienas, tad Es piemeklēšu Bābeles dievekļus, un visa viņas zeme taps kaunā un visi viņas nokautie gulēs viņas vidū. Jeremiah 51:48 Un par Bābeli gavilēs debesis un zeme, un viss, kas tur ir, ka no ziemeļa puses pār viņu nāk postītāji, saka Tas Kungs. Jeremiah 51:49 Un kā Bābele gāzusi Israēla nokautos, tā Bābelē kritīs visas zemes nokautie. Jeremiah 51:50 Jūs no zobena izglābtie, ejat un nestāviet! Pieminiet To Kungu tālā zemē un turat Jeruzālemi savā sirdī. Jeremiah 51:51 Mēs esam palikuši kaunā, jo mēs esam dzirdējuši apsmieklu; kauns ir apklājis mūsu vaigu, tāpēc ka sveši nākuši pār Tā Kunga nama svētumu.” Jeremiah 51:52 “Tāpēc redzi, nāk dienas,” saka Tas Kungs, “tad Es piemeklēšu viņas dievekļus, un visā viņas zemē vaidēs nāvīgi ievainotie. Jeremiah 51:53 Jebšu Bābele kāptu debesīs un stiprinātu savu varu augstībā, tad tomēr postītāji no Manis nāks pār viņu,” saka Tas Kungs. Jeremiah 51:54 Kliegšanas balss ir dzirdama no Bābeles un liels posts no Kaldejas. Jeremiah 51:55 Jo Tas Kungs izposta Bābeli un iznīcina no tās to lielo troksni, jo viņu viļņi kauc kā vareni ūdeņi, viņu varenais troksnis skan. Jeremiah 51:56 Jo postītājs nāk pār viņu, pār Bābeli, un viņas varenie top gūstīti, viņu stopi top salauzti. Jo Tas Kungs ir Dievs, tas atmaksātājs, atmaksādams viņš atmaksā. Jeremiah 51:57 “Un Es piedzirdināšu viņas lielkungus un viņas gudros, viņas valdniekus un viņas virsniekus un viņas varoņus, un tie gulēs mūžīgu miegu un neuzmodīsies,” saka tas ķēniņš, kam vārds ir Kungs Cebaot. Jeremiah 51:58 Tā saka Tas Kungs Cebaot: “Platie Bābeles mūri visai(pilnīgi) taps nopostīti, un viņas augstie vārti ar uguni sadedzināti, tā ka tautas velti strādājušas, un ļaudis ugunij par labu pūlējušies.” Jeremiah 51:59 Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija pavēlēja Serajam, Nerijas dēlam, Mazejas dēla dēlam, kad šis ar Cedeķiju, Jūda ķēniņu, gāja uz Bābeli, viņa valdīšanas ceturtā gadā, un Seraja bija tas ceļa lielkungs. Jeremiah 51:60 Un Jeremija rakstīja visu to ļaunumu, kam bija nākt pār Bābeli, grāmatā, visus šos vārdus, kas rakstīti pret Bābeli. Jeremiah 51:61 Un Jeremija sacīja uz Seraju: “Kad tu nonāksi Bābelē, tad pielūko un lasi visus šos vārdus, Jeremiah 51:62 Un saki: ak Kungs, Tu pret šo vietu esi runājis, ka to gribi izdeldēt, tā ka tur vairs nepaliek iedzīvotāju, ne cilvēku ne lopu, bet ka tai jāpaliek par mūžīgu posta vietu. Jeremiah 51:63 Un kad tu šo grāmatu esi izlasījis, tad piesien pie tās akmeni un iemet to Eifrat upē, Jeremiah 51:64 Un saki: tāpat Bābele nogrims un nenāks vairs augšā aiz tās nelaimes, ko Es pār viņu vedīšu, un tie nogurs.” Tik tālu Jeremijas vārdi. Jeremiah 52:0 Jeremiah 52:1 Cedeķija bija divdesmit un vienu gadu vecs, kad tapa par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Amutale, Jeremijas meita no Libnas. Jeremiah 52:2 Un viņš darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tā kā Jojaķims bija darījis. Jeremiah 52:3 Jo tā notika Tā Kunga bardzības dēļ pret Jeruzālemi un pret Jūdu, līdz kamēr Viņš tos atmeta no Sava vaiga. Un Cedeķija atkāpās no Bābeles ķēniņa. Jeremiah 52:4 Un viņa valdīšanas devītā gadā, desmitā mēnesī, desmitā mēneša dienā, Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca pats ar visu savu karaspēku pret Jeruzālemi, un tie apmetās ap viņu un uztaisīja pret viņu visapkārt vaļņus. Jeremiah 52:5 Tā tā pilsēta tapa apsēsta līdz ķēniņa Cedeķijas vienpadsmitam gadam. Jeremiah 52:6 Ceturtā mēnesī, devītā mēneša dienā, bads augtin auga pilsētā, un zemiem ļaudīm nebija vairs maizes. Jeremiah 52:7 Tad ielauzās pilsētā un visi karavīri bēga un izgāja naktī no pilsētas ārā pa vārtu ceļu starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza. Bet Kaldeji bija visapkārt ap pilsētu. Jeremiah 52:8 Un viņi gāja pa klajuma ceļu; bet Kaldeju spēks dzinās ķēniņam pakaļ un panāca Cedeķiju Jērikus klajumos, un viss viņa spēks izklīda no viņa nost. Jeremiah 52:9 Tad tie sagrāba ķēniņu un viņu noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu Hamatas zemē, un tas sprieda tiesu par viņu. Jeremiah 52:10 Un Bābeles ķēniņš nokāva Cedeķijas bērnus priekš viņa acīm, ir visus Jūda lielkungus viņš nokāva Riblā, Jeremiah 52:11 Un viņš izdūra Cedeķijam acis un viņu saistīja ar divām vara ķēdēm; un Bābeles ķēniņš viņu noveda uz Bābeli un viņu lika cietuma namā līdz viņa miršanas dienai. Jeremiah 52:12 Pēc tam, piektā mēnesī, desmitā mēneša dienā, tas bija ķēniņa Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitais gads, NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, kas stāvēja Bābeles ķēniņa priekšā, nāca uz Jeruzālemi, Jeremiah 52:13 Un sadedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa namu līdz ar visiem Jeruzālemes namiem, un visus lielos namus viņš sadedzināja ar uguni. Jeremiah 52:14 Un viss Kaldeju spēks, kas bija pie pils karavīru virsnieka, nolauza visus Jeruzālemes mūrus visapkārt. Jeremiah 52:15 Bet zemas kārtas ļaudis un tos atlikušos, kas pilsētā bija atlicināti, un tos bēgļus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un tos citus darba ļaudis, pils karavīru virsnieks Nebuzar Adans, aizveda projām. Jeremiah 52:16 Bet no tiem zemas kārtas ļaudīm tai zemē pils karavīru virsnieks NebuzarAdans kādus atlicināja par vīna dārzniekiem un arājiem. Jeremiah 52:17 Un Kaldeji nolauza tos vara pīlārus pie Tā Kunga nama un tos krēslus un to vara jūru, kas bija Tā Kunga namā, un veda visu viņas varu uz Bābeli. Jeremiah 52:18 Tie paņēma arī tos podus un tās lāpstas un dakšas un tos slakāmos traukus un biķerus un visus vara traukus, ko lietoja pie kalpošanas. Jeremiah 52:19 Un pils karavīru virsnieks paņēma līdz tos kausus un vīraka traukus un slakāmos kausus un podus un lukturus un karotes un krūzes, kas bija tīra zelta un tīra sudraba, Jeremiah 52:20 Tos abus pīlārus, to vienu jūru, tos divpadsmit vara vēršus apakš tās un tos krēslus, ko ķēniņš Salamans bija taisījis priekš Tā Kunga nama. Tas varš no tā, no visiem tiem rīkiem, nebija sverams. Jeremiah 52:21 Un katra pīlāra augstums bija astoņpadsmit olektis un divpadsmit olekšu aukla gāja ap pīlāri apkārt, un tas varš bija četru pirkstu biezumā un vidū tukšs. Jeremiah 52:22 Un tas kronis uz pīlāra bija no vara, un ikkatra kroņa augstums bija piecas olektis, un tīkla darbs un granātāboli bija ap to kroni visapkārt, viss no vara; un tāpat arī bija pie tā otra pīlāra, un arī tie granātāboli. Jeremiah 52:23 Un to granātābolu bija deviņdesmit seši pret visiem vējiem, visu granātābolu bija simts tam tīkla darbam visapkārt. Jeremiah 52:24 Pils karavīru virsnieks ņēma augsto priesteri Seraju un to otru priesteri Cefaniju un trīs sliekšņa sargus, Jeremiah 52:25 Un no pilsētas viņš ņēma vienu ķēniņa sulaini, kas bija celts pār tiem karavīriem, un septiņus vīrus no tiem, kas bija ap ķēniņu, kas pilsētā tapa atrasti, ir kara vadoņa rakstītāju, kas tās zemes ļaudis priekš kara uzrakstīja, un sešdesmit vīrus no tās zemes ļaudīm, kas pilsētā tapa atrasti. Jeremiah 52:26 Tos pils karavīru virsnieks NebuzarAdans ņēma un veda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. Jeremiah 52:27 Un Bābeles ķēniņš tos sita un nokāva Riblā Hamatas zemē. Tā Jūda no savas zemes tapa aizvests. Jeremiah 52:28 Šie ir tie ļaudis, ko Nebukadnecars aizveda septītā gadā: trīs tūkstoš divdesmit trīs Jūdus; Jeremiah 52:29 Nebukadnecara astoņpadsmitā gadā: astoņsimt trīsdesmit divas dvēseles no Jeruzālemes. Jeremiah 52:30 Nebukadnecara divdesmit trešā gadā, pils karavīru virsnieks NebuzarAdans aizveda septiņsimt četrdesmit piecas Jūdu dvēseles; pavisam četrtūkstoš un sešsimt dvēseles. Jeremiah 52:31 Bet trīsdesmit septītā gadā pēc Jojaķima, Jūda ķēniņa, aizvešanas, divpadsmitā mēnesī, divdesmit piektā mēneša dienā, Evil-Merodaks Bābeles ķēniņš savā pirmā valdīšanas gadā, paaugstināja Jojaķima, Jūda ķēniņa, galvu un to izveda no cietuma nama, Jeremiah 52:32 Un runāja laipnīgi ar viņu un cēla viņa krēslu pār to ķēniņu krēsliem, kas pie viņa bija Bābelē. Jeremiah 52:33 Un pārmija viņa cietuma drēbes, un šis ēda maizi vienmēr viņa priekšā visu savu mūžu. Jeremiah 52:34 Un barība viņam vienmēr no Bābeles ķēniņa tapa dota, ikdienas nospriesta tiesa, līdz viņa miršanas dienai visu viņa mūžu.
Lamentations 0:0
Lamentations 1:0 Lamentations 1:1 Ak cik vientule palikusi tā pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā ir kā atraitne, kas bija liela starp tautām, tā valdniece starp valstīm ir palikusi par kalponi. Lamentations 1:2 Viņa raudāt raud naktīm, un viņas asaras tek pār viņas vaigu; iepriecinātāja tai nav starp visiem viņas mīļotājiem; visi viņas draugi turas viltīgi pret viņu, tie viņai palikuši par ienaidniekiem. Lamentations 1:3 Jūda cilts gājusi svešumā aiz bēdām un aiz grūtas kalpošanas, tā dzīvo starp pagāniem, neatrod dusas; visi viņas vajātāji to panākuši šaurumos. Lamentations 1:4 Ciānas ceļi bēdājās, ka neviens nenāk svētkos; visi viņas vārti ir postīti; viņas priesteri nopūšas, viņas jaunavas noskumušas, un viņai ir rūgtas bēdas. Lamentations 1:5 Viņas pretiniekiem tikusi virsroka, viņas ienaidniekiem klājās labi; jo Tas Kungs viņu apbēdinājis viņas lielās pārkāpšanas dēļ; viņas bērniņi iet cietumā pretinieka priekšā. Lamentations 1:6 No Ciānas meitas nozudis viss viņas jaukums; viņas lielkungi ir kā stirnas, kas neatrod ganību un iet bez spēka vajātāja priekšā. Lamentations 1:7 Jeruzāleme savās bēdu- un klaidu- dienās piemin visu savu jaukumu, kas viņai bijis pagājušā laikā; kad nu viņas ļaudis krīt caur pretinieku roku, un palīga viņai nav, pretinieki viņai skatās virsū un apsmej viņas svētās dienas. Lamentations 1:8 Jeruzāleme ļoti grēkojusi, tāpēc viņa tapusi kā sārņaina sieva; visi, kas viņu cienīja, viņu tur negodā, tāpēc ka redz viņas kaunu; un viņa vaid un ir griezusies atpakaļ. Lamentations 1:9 Viņas sārņi līp pie viņas vīlēm; tā nav domājusi uz savu galu, tāpēc viņa brīnišķi ir nogāzta, un iepriecinātāja tai nav; uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks lielās! Lamentations 1:10 Pretinieks savu roku ir izstiepis pie visiem viņas dārgumiem; jo viņai bija jāredz, kā pagāni gāja tai svētā vietā, par kuriem tu esi pavēlējis, ka tiem nebūs nākt tavā draudzē. Lamentations 1:11 Visi viņas ļaudis nopūšās, meklēdami maizes; tie savus dārgumus izdevuši par barību, dvēseli atspirdzināt; redzi, Kungs, un ņem vērā, kā es esmu nākusi negodā. Lamentations 1:12 Vai jūs to neievērojat visi, kas pa ceļu staigājiet? Skatāties un raugiet, vai kādas sāpes ir kā manas sāpes, kas man uznākušas, ar ko Tas Kungs mani apbēdinājis Savas karstās bardzības dienā. Lamentations 1:13 No augšienes Viņš uguni metis manos kaulos, un tas tos pārspējis. Viņš manām kājām izpletis tīklu un man licis atpakaļ griezties, Viņš mani postījis un darījis sērdzīgu(vāju) cauru dienu. Lamentations 1:14 Manu grēku jūgs ir sasiets caur Viņa roku, tie ir sapinušies un nākuši pār manu kaklu; Viņš manu spēku ir salauzis; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokā, kam nevaru pretī turēties. Lamentations 1:15 Tas Kungs aizrāvis visus manus varenos manā vidū; Viņš ir izsaucis sapulci pār mani, satriekt manus jaunekļus. Tas Kungs vīna spaidu minis tai jaunavai, Jūda meitai. Lamentations 1:16 Par to mana acs raud, manas acis asaru pilnas, tāpēc ka iepriecinātājs ir tālu no manis, kas varētu atspirdzināt manu dvēseli; mani bērni ir postīti, jo ienaidnieks ir pārvarējis. Lamentations 1:17 Ciāna izpleš savas rokas, iepriecinātāja tai nav; jo Tas Kungs ir sasaucis pret Jēkabu viņa spaidītājus visapkārt; Jeruzāleme ir kā sārņaina sieva viņu vidū. Lamentations 1:18 Tas Kungs ir taisns, jo es Viņa mutei(baušļiem) esmu pretī turējusies. Klausiet jel, visas tautas, un redziet manas sāpes; manas jaunavas un mani jaunekļi ir gājuši cietumā. Lamentations 1:19 Es piesaucu savus mīļotājus, bet tie mani vīluši; mani priesteri un vecaji pilsētā nonīkuši, kad meklēja sev barības, atspirdzināt savu dvēseli. Lamentations 1:20 Redzi, Kungs, kā man ir bail; manas iekšas rūgst, mana sirds lec iekš manis, jo es esmu gauži turējusies pretī; ārā zobens man laupījis bērnus un iekšā nāve. Lamentations 1:21 Tie gan dzird mani vaidam, bet iepriecinātāja nav; visi mani ienaidnieki dzird manu nelaimi un priecājās, ka Tu tā esi darījis; kad Tu to dienu atvedīsi, ko esi sludinājis, tad tie būs tā kā es. Lamentations 1:22 Lai nāk visa viņu bezdievība Tavā priekšā, un dari tiem, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ, jo manu nopūtu ir daudz, un mana sirds ir nogurusi. Lamentations 2:0 Lamentations 2:1 Ak kā Tas Kungs ar Savu dusmību apklājis Ciānas meitu! Israēla godību Viņš nometis no debesīm zemē, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā! Lamentations 2:2 Tas Kungs visus Jēkaba dzīvokļus aprijis un nav žēlojis; Viņš Jūda meitas stiprās pilis ir nolauzījis Savā dusmībā; Viņš nometis pie zemes, Viņš sagānījis to valsti un viņas valdniekus, Lamentations 2:3 Savā bargā dusmībā Viņš salauzis ikvienu Israēla ragu; Viņš Savu labo roku atvilcis, kad ienaidnieki nāca, Viņš iededzies pret Jēkabu kā uguns liesma, kas rij visapkārt. Lamentations 2:4 Viņš Savu stopu uzvilcis kā ienaidnieks, un Savu labo roku pacēlis kā pretinieks un visu nokāvis, kas acīm patīk; Viņš Savu bardzību izgāzis kā uguni Ciānas meitas dzīvoklī. Lamentations 2:5 Tas Kungs palicis par ienaidnieku, Viņš Israēli aprijis; Viņš aprijis visus viņa skaistos namus, Viņš nopostījis viņa stiprās pilis un Jūda meitai ir vairojis nopūtas un vaidus. Lamentations 2:6 Viņš noplēsis Savu dzīvokli, kas bija kā dārzs, un nopostījis Savu saiešanas vietu; Tas Kungs Ciānā licis aizmirst svētkus un svētdienas, un Savā bargā dusmībā atmetis ķēniņu un priesteri. Lamentations 2:7 Tas Kungs atmetis Savu altāri, Viņš iznīcinājis Savu svēto vietu; viņas skaisto namu mūrus Viņš ienaidniekiem devis rokā, šie Tā Kunga namā balsi pacēluši tā kā svētku dienā. Lamentations 2:8 Tas Kungs nodomājis samaitāt Ciānas meitas mūrus, Viņš to mērauklu vilcis, Savu roku Viņš nav atgriezis, kamēr to aprija; un Viņš apbēdinājis valni un mūri; tie abi sagruvuši. Lamentations 2:9 Viņas vārti nogrimuši zemē, Viņš viņas aizšaujamos maitājis un satriecis; viņas ķēniņš un viņas lielkungi ir starp pagāniem, bez bauslības, arī viņas pravieši neatrod vairs parādīšanu no Tā Kunga. Lamentations 2:10 Ciānas meitas vecaji sēž pie zemes un cieš klusu, tie met pīšļus uz savu galvu un apjozuši maisus; Jeruzālemes meitas nokārušas savu galvu pie zemes. Lamentations 2:11 Manas acis izēstas no asarām, manas iekšas rūgst; manas aknas ir izkratītas pie zemes manu ļaužu meitas posta dēļ, tādēļ ka bērniņi un zīdāmie iztvīkst pa pilsētas ielām; Lamentations 2:12 Uz savām mātēm tie sauca: kur ir labība un vīns? Kad tie pamira kā nokauti pa pilsētas ielām, un savu dvēseli izlaida savas mātes klēpī. Lamentations 2:13 Kādu liecību es tev varu atnest, kam es tevi varu līdzināt, Jeruzālemes meita? Kam es tevi varu līdzināt, ka es tevi iepriecinātu, ak jaunava, Ciānas meita! Jo tavs posts ir liels kā jūra; kas tevi var dziedināt? Lamentations 2:14 Tavi pravieši tev sludinājuši nelietību un viltu un tev nav atklājuši tavu noziegumu, ka tavu cietumu novērstu, bet tev sludinājuši nelietīgas un viltīgas mācības. Lamentations 2:15 Visi, kas tev iet garām, plaukšķina ar rokām par tevi, tie svilpo un krata savas galvas par Jeruzālemes meitu: „Vai šī tā pilsēta, par ko sacīja: ka tā, tā visskaistākā un visas zemes prieks?“ Lamentations 2:16 Visi tavi ienaidnieki atplēš savu muti pret tevi, svilpo un sakož zobus un saka: mēs to esam aprijuši. Redzi, šī ir tā diena, uz ko mēs gaidījām, mēs to esam sagaidījuši, mēs to esam redzējuši. Lamentations 2:17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, Viņš Savu vārdu piepildījis, ko bija pavēlējis sendienās; Viņš ir salauzis un nav žēlojis un ienaidnieku par tevi darījis priecīgu un paaugstinājis tavu pretinieku ragu. Lamentations 2:18 Viņu sirds brēc uz To Kungu. Ak Ciānas meitas mūri, lai dienām naktīm asaras plūst kā upe, un nedodies mierā, un tava acs lai nežūst. Lamentations 2:19 Celies, brēc naktī; kad sāk tumsa mesties, tad izgāz Tā Kunga priekšā savu sirdi kā ūdeni, pacel savas rokas uz Viņu par savu bērniņu dvēselēm, kas badu miruši pa visu ielu galiem. Lamentations 2:20 Redzi, Kungs, lūko jel, kam Tu tā esi darījis? Vai tad sievām būs ēst savas miesas augļus, tos bērniņus, ko auklējušas? Vai tad priesteriem un praviešiem būs tapt nokautiem Tā Kunga svētā vietā? Lamentations 2:21 Jauni un veci guļ pie zemes pa ielām, manas jaunavas un mani jaunekļi krituši caur zobenu; Tu tos esi nokāvis Savas bardzības dienā, Tu esi nokāvis un neesi žēlojis. Lamentations 2:22 Tu manus iztrūcinātājus visapkārt esi saaicinājis, kā uz svētku dienu, un Tā Kunga bardzības dienā neviens nav izglābies nedz atlicis; ko es auklēju un audzināju, mans ienaidnieks tos nokāvis. Lamentations 3:0 Lamentations 3:1 Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti. Lamentations 3:2 Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā. Lamentations 3:3 Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu. Lamentations 3:4 Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis. Lamentations 3:5 Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu. Lamentations 3:6 Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši. Lamentations 3:7 Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos. Lamentations 3:8 Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas. Lamentations 3:9 Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis. Lamentations 3:10 Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās. Lamentations 3:11 Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis. Lamentations 3:12 Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi. Lamentations 3:13 Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs. Lamentations 3:14 Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu. Lamentations 3:15 Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm. Lamentations 3:16 Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem. Lamentations 3:17 Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst. Lamentations 3:18 Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam. Lamentations 3:19 Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti. Lamentations 3:20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis. Lamentations 3:21 To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt. Lamentations 3:22 Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala. Lamentations 3:23 Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela. Lamentations 3:24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu. Lamentations 3:25 Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē. Lamentations 3:26 Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. Lamentations 3:27 Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā. Lamentations 3:28 Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta, Lamentations 3:29 Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, - Lamentations 3:30 Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam. Lamentations 3:31 Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi. Lamentations 3:32 Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības. Lamentations 3:33 Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus. Lamentations 3:34 Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes, Lamentations 3:35 Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā, Lamentations 3:36 Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz? Lamentations 3:37 Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis? Lamentations 3:38 Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums? Lamentations 3:39 Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem. Lamentations 3:40 Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga. Lamentations 3:41 Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami): Lamentations 3:42 Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis. Lamentations 3:43 Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis. Lamentations 3:44 Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri. Lamentations 3:45 Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū. Lamentations 3:46 Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums. Lamentations 3:47 Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts. Lamentations 3:48 Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. Lamentations 3:49 Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav, Lamentations 3:50 Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā. Lamentations 3:51 Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ. Lamentations 3:52 Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas. Lamentations 3:53 Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani. Lamentations 3:54 Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam. Lamentations 3:55 Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres, Lamentations 3:56 Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas. Lamentations 3:57 Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!” Lamentations 3:58 Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību. Lamentations 3:59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu! Lamentations 3:60 Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani. Lamentations 3:61 Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani, Lamentations 3:62 Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu. Lamentations 3:63 Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa. Lamentations 3:64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem. Lamentations 3:65 Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem! Lamentations 3:66 Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm. Lamentations 4:0 Lamentations 4:1 Kā zeltam spožums zudis un šķīstam zeltam jaukums, svētās vietas akmeņi izkaisīti visos ielu stūros! Lamentations 4:2 Ciānas dārgie bērni, kas bija līdzīgi šķīstam zeltam, kā tie nu top turēti par māla traukiem, par podnieka rokas darbu! Lamentations 4:3 Pat zvēri dod krūti un zīdina savus bērnus; bet manas tautas meita palikusi nežēlīga, tā kā strausi tuksnesī. Lamentations 4:4 Zidama bērna mēle līp pie zoda no tvīkšanas, bērniņi prasa maizes, bet neviena nav, kas tiem to lauž. Lamentations 4:5 Kas gardumus ēda, nu pamirst pa ielām; kas purpurā uzaudzināti, tie nu apkampj mēslus. Lamentations 4:6 Un manas tautas meitas noziegums ir lielāks, nekā Sodomas grēki, kas piepeši tapa apgāzta, nevienam nepieliekot rokas. Lamentations 4:7 Viņas lielkungi bija spožāki nekā sniegs un baltāki nekā piens, viņu ģīmis bija sārtāks nekā krelles, tie bija skaisti kā safīrs. Lamentations 4:8 Bet nu viņu ģīmis tumšāks nekā melnums, ka tos nepazīst uz ielām; un viņu āda līp pie viņu kauliem, - tā ir izkaltusi kā malka. Lamentations 4:9 Zobena nokautie ir jo laimīgi nekā bada nokautie, jo šie pamirst kā nodurti, tādēļ ka nav zemes augļu. Lamentations 4:10 Žēlīgu sievu rokas vārījušas savus bērnus, tie viņām bijuši par barību manas tautas meitas postā. Lamentations 4:11 Tas Kungs izdarījis Savu bardzību, Viņš izgāzis Savas dusmības karstumu un Ciānā iededzinājis uguni, kas aprijis viņas pamatus. Lamentations 4:12 To nebija ticējuši zemes ķēniņi, nedz kāds no pasaules iedzīvotājiem, ka pretinieki un ienaidnieki ieies pa Jeruzālemes vārtiem. Lamentations 4:13 Bet tas noticis viņas praviešu grēku dēļ, viņas priesteru noziegumu dēļ, tie viņas vidū izlējuši taisno asinis. Lamentations 4:14 Tie skraidīja šurp un turp kā akli pa ielām, sagānīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes. Lamentations 4:15 Un tiem sauca: atkāpjaties, jūs nešķīstie, atkāpjaties, atkāpjaties, neaizskariet nekā! Kad tie nu skrēja, maldījās, tad starp pagāniem sacīja: tiem vairs ilgāki nebūs mist. Lamentations 4:16 Tā Kunga dusmība tos izkaisījusi, Viņš tos vairs neuzlūkos; tie priesterus nav cienījuši un vecus nav žēlojuši. Lamentations 4:17 Mūsu acis vēl īgst, skatīdamās pēc mūsu palīga, kas veltīgs, mēs gaidīt gaidām uz tautu, kas nevar izglābt. Lamentations 4:18 Tie mūsu pēdas dzinuši, ka nevarējām staigāt pa savām ielām; mūsu gals ir tuvu, mūsu dienas ir pagalam, jo mūsu gals atnācis. Lamentations 4:19 Mūsu dzinēji bijuši čaklāki nekā ērgļi apakš debess, tie mūs vajājuši pa kalniem, tuksnesī tie mums likuši valgus. Lamentations 4:20 Tā Kunga svaidītais, uz ko mūsu dzīvība stāvēja, ir gūstīts viņu bedrē, par ko sacījām: apakš viņa ēnas dzīvosim starp pagāniem. Lamentations 4:21 Priecājies un līksmojies, Edoma meita, Uc zemes iedzīvotāja! Tomēr tas biķeris nāks pie tevis arīdzan, tu piedzersies un tapsi kaunā. Lamentations 4:22 Tavs noziegums ir deldēts, Ciānas meita, Viņš tevi vairs neliks aizvest. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, tavus grēkus Viņš atklās. Lamentations 5:0 Lamentations 5:1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu. Lamentations 5:2 Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem. Lamentations 5:3 Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. Lamentations 5:4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu. Lamentations 5:5 Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav. Lamentations 5:6 Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst. Lamentations 5:7 Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. Lamentations 5:8 Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām. Lamentations 5:9 Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā. Lamentations 5:10 Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada. Lamentations 5:11 Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās. Lamentations 5:12 Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā. Lamentations 5:13 Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami. Lamentations 5:14 Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām. Lamentations 5:15 Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām. Lamentations 5:16 Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši! Lamentations 5:17 Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas; Lamentations 5:18 Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā. Lamentations 5:19 Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem. Lamentations 5:20 Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt? Lamentations 5:21 Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos. Lamentations 5:22 Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?
Ezekiel 0:0
Ezekiel 1:0 Ezekiel 1:1 Un notikās trīsdesmitā gadā, ceturtā mēnesī, piektā mēneša dienā, kad es biju starp tiem aizvestiem pie Ķebaras upes, tad debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādīšanas. Ezekiel 1:2 Piektā mēneša dienā (tas bija tas piektais gads pēc ķēniņa Jojaķima aizvešanas cietumā), Ezekiel 1:3 Tā Kunga vārds notika uz Ecehiēli, Buzus dēlu, priesteri Kaldeju zemē, pie Ķebaras upes, un Tā Kunga roka nāca pār viņu. Ezekiel 1:4 Tad es skatījos, un redzi, vētra nāca no ziemeļa puses un liels padebesis, un uguņi laistījās un spožums tam bija visapkārt, un pašā vidū spulgoja kā gaišs zelts no uguns. Ezekiel 1:5 Un no viņa vidus rādījās tā kā četri dzīvi radījumi, un tie izskatījās pēc cilvēku līdzības. Ezekiel 1:6 Un ikvienam no viņiem bija četri vaigi, un ikvienam bija četri spārni. Ezekiel 1:7 Un viņu kājas bija taisnas un viņu pēdas bija kā teļa nagi un spīdēja kā gludena vara spožums. Ezekiel 1:8 Un cilvēku rokas bija apakš viņu spārniem viņu četros sānos, un visiem četriem bija savi vaigi un savi spārni. Ezekiel 1:9 Viņu spārni bija salikti viens pie otra. Kad tie gāja, tad tie negriezās, ikkatrs gāja taisni uz priekšu. Ezekiel 1:10 Un viņu vaigu izskats (priekšā) bija visiem četriem cilvēka vaigs un pa labo roku lauvas vaigs, un pa kreiso roku bija visiem četriem vērša vaigs un ērgļa vaigs visiem četriem (iekšpusē). Ezekiel 1:11 Un viņu vaigi un viņu spārni augšā šķīrās; ikvienam divi (spārni) sitās kopā un divi apklāja viņu miesas. Ezekiel 1:12 Un tie gāja ikviens taisni uz priekšu; kurp gars dzinās, turp tie gāja un neapgriezās iedami. Ezekiel 1:13 Un izskats šiem dzīviem bija kā degošu ogļu izskats, kā lāpu spīdums; šis uguns spulgoja to dzīvo starpā. Un tām ugunīm bija spožums, un no tā uguns izšāvās zibeņi. Ezekiel 1:14 Un tie dzīvie šāvās šurp un turp kā zibeņi zibēdami. Ezekiel 1:15 Un es uzskatīju tos dzīvos, un redzi, zemē pie tiem dzīviem bija pa skritulim viņu četru vaigu priekšā. Ezekiel 1:16 Skrituļa izskats un viņu darbs bija kā topāza izskats un visiem četriem bija vienāds izskats, un viņu izskats un viņu darbs bija tā kā būtu skritulis iekš skrituļa. Ezekiel 1:17 Iedami tie gāja uz savām četrām pusēm; tie neapgriezās, kad tie gāja. Ezekiel 1:18 Un viņu loki bija augsti un briesmīgi, un viņu loki bija pilni acu visapkārt pie visiem četriem skrituļiem. Ezekiel 1:19 Un kad tie dzīvie gāja, tad tie skrituļi tiem gāja līdz, un kad tie dzīvie no zemes pacēlās, tad arī tie skrituļi pacēlās. Ezekiel 1:20 Kurp gars dzinās, turp tie gāja pēc gara dzīšanās, un tie skrituļi tiem pacēlās līdz; jo to dzīvo gars bija iekš tiem skrituļiem. Ezekiel 1:21 Kad tie gāja, tad arī šie gāja, un kad tie stāvēja, tad arī šie stāvēja; un kad tie no zemes pacēlās, tad arī tie skrituļi tiem pacēlās līdz; jo to dzīvo gars bija iekš tiem skrituļiem. Ezekiel 1:22 Un virs to dzīvo galvām bija tā kā debess izplatījums, bijājams, kristāla izskatā, augšā plētās pār viņu galvām. Ezekiel 1:23 Un apakš šī izplatījuma viņu spārni bija pacelti vienam pret otru, ikvienam divi spārni, kas apsedza viņu miesas vienā pusē un otrā pusē. Ezekiel 1:24 Un tiem ejot es dzirdēju viņu spārnu troksni, ik kā varenu ūdeņu krākšanu, kā tā Visuvarenā balsi, kā ļaužu bara troksni, kā kara spēka troksni. Un kad tie stāvēja, tad tie savus spārnus nolaida. Ezekiel 1:25 Un balss atskanēja no tā izplatījuma, kas virs viņu galvām; kad tie stāvēja, tad tie savus spārnus nolaida. Ezekiel 1:26 Un uz tā izplatījuma virs viņu galvām bija redzams kā godības krēsls, kā safīra akmeņu izskats, un uz tā godības krēsla bija tā kā cilvēks, kas uz tā sēdēja. Ezekiel 1:27 Un es redzēju tā kā gaiša zelta spožumu, kā uguns liesmas visapkārt un iekšā, no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz apakšu es redzēju kā uguni, un spožums viņam bija visapkārt. Ezekiel 1:28 Tā kā varavīksne, kas padebešos stāv lietus laikā, tāds bija tas spožums visapkārt. Tā izskatījās Tā Kunga godības līdzība. Un kad es to redzēju, tad es kritu uz savu vaigu, un dzirdēju viena runātāja balsi. Ezekiel 2:0 Ezekiel 2:1 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, stājies kājās, tad Es ar tevi runāšu. Ezekiel 2:2 Un kad Viņš uz mani runāja, tad nāca gars iekš manis un cēla mani kājās, un es dzirdēju To, kas uz mani runāja. Ezekiel 2:3 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, Es tevi sūtu pie Israēla bērniem, pie tiem stūrgalvīgiem ļaudīm, kas sacēlušies pret Mani; viņi un viņu tēvi no Manis atkāpušies līdz šai pašai dienai. Ezekiel 2:4 Un tie bērni ir stūrgalvji un cietām sirdīm: Es tevi sūtu pie tiem, un tev būs uz tiem sacīt: tā saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 2:5 Un vai tie klausa, vai neklausa - jo tie ir pārgalvju suga - taču tiem būs zināt, ka pravietis ir viņu vidū. Ezekiel 2:6 Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem: jebšu dadži un ērkšķi ap tevi, un tu dzīvo pie skorpioniem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un neiztrūksties no viņu vaiga; jo tie ir atkāpēju suga. Ezekiel 2:7 Un tev būs Manus vārdus uz tiem runāt, vai tie klausa, vai neklausa; jo tie ir stūrgalvji. Ezekiel 2:8 Bet tu, cilvēka bērns, klausi, ko es tev saku: neesi neklausīgs, tā kā tā nepaklausīgā tauta. Atver savu muti un ēd, ko es tev dodu. Ezekiel 2:9 Tad es redzēju, un raugi, roka pret mani bija izstiepta, un redzi, iekš tās bija satīta grāmata. Ezekiel 2:10 Un viņš to attaisīja manā priekšā, un tā bija aprakstīta iekšpusē un ārpusē, un tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas. Ezekiel 3:0 Ezekiel 3:1 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo satīto grāmatu, un ej un runā uz Israēla namu. Ezekiel 3:2 Tad es atdarīju savu muti, un Viņš man deva ēst to satīto grāmatu. Ezekiel 3:3 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, dod savam vēderam ēst un pildi savas iekšas ar šo satīto grāmatu, ko Es tev dodu. Tad es ēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Ezekiel 3:4 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ej pie Israēla nama un runā uz tiem Manus vārdus. Ezekiel 3:5 Jo tu netopi sūtīts pie ļaudīm, kam tumša valoda un grūta mēle, bet uz Israēla namu, Ezekiel 3:6 Ne pie lielām tautām, kam tumšas valodas un grūtas mēles, kuru vārdus tu nevari saprast; bet pie tiem Es tevi esmu sūtījis, tie tevi var saprast. Ezekiel 3:7 Bet Israēla nams negribēs tevi klausīt, tāpēc ka tie Mani negrib klausīt. Jo visam Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Ezekiel 3:8 Redzi, tavu vaigu Es daru cietu kā viņu vaigu, un tavu pieri biezu kā viņu pieri Ezekiel 3:9 Tavu pieri Es esmu darījis kā dimantu, cietāku pār klinti. Nebīsties no tiem un neiztrūksties no viņu vaiga; jo tie ir atkāpēju suga. Ezekiel 3:10 Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ņem pie sirds visus Manus vārdus, ko Es uz tevi runāšu, un klausies tos ar savām ausīm. Ezekiel 3:11 Un ej pie tiem aizvestiem, pie savu ļaužu bērniem, un runā uz tiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs; - vai tie nu klausa, vai neklausa. Ezekiel 3:12 Tad Tas Gars mani pacēla, un es dzirdēju aiz sevis liela trokšņa balsi, kad Tā Kunga godība pacēlās no savas vietas, Ezekiel 3:13 Un (es dzirdēju) to dzīvo spārnus, kas viens pie otra sniedzās, un to skrituļu rībēšanu viņiem līdzās un liela trokšņa skaņu. Ezekiel 3:14 Tad Tas Gars mani pacēla un mani aizņēma, un es gāju rūgts sava gara karstumā, bet Tā Kunga roka bija pār mani stipra. Ezekiel 3:15 Un es nonācu uz Telabību pie tiem aizvestiem, kas dzīvoja pie Ķebaras upes, un paliku tur, kur tie dzīvoja, un paliku tur viņu vidū septiņas dienas ļoti noskumis. Ezekiel 3:16 Un pēc septiņām dienām Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 3:17 Cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Israēla namam, ka tev no Manas mutes būs klausīties to vārdu un viņiem no Manas puses piekodināt. Ezekiel 3:18 Kad Es saku uz bezdievīgo: tu mirdams mirsi, - un tu viņu nepamāci un nerunā, ka tu bezdievīgo atgriezi no viņa bezdievīgā ceļa un viņu paturi dzīvu, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Ezekiel 3:19 Bet kad tu bezdievīgo pamāci un viņš neatgriežas no savas bezdievības un no sava bezdievīgā ceļa, tad viņš nomirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis. Ezekiel 3:20 Un kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad Es viņam likšu piedauzīties, un tas mirs; kad tu viņu neesi pamācījis, tad viņš nomirs savos grēkos, un viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Ezekiel 3:21 Bet kad tu taisno pamāci, ka tam taisnam nebūs grēkot, un viņš negrēko, tad viņš tiešām dzīvos, tāpēc ka tas ir tapis pamācīts, un tu savu dvēseli esi izglābis. Ezekiel 3:22 Un Tā Kunga roka bija tur uz manis, un Viņš uz mani sacīja: celies, ej ārā ielejā, un tur Es ar tevi runāšu. Ezekiel 3:23 Tad es cēlos un izgāju ielejā, un redzi, tur stāvēja Tā Kunga godība, tā kā tā godība, ko es biju redzējis pie Ķebaras upes. Un es nokritu uz savu vaigu. Ezekiel 3:24 Tad gars nāca iekš manis un mani cēla kājās, un Viņš runāja uz mani un sacīja uz mani: ej, ieslēdzies savā namā. Ezekiel 3:25 Un redzi, tu cilvēka bērns, tev apliks virves, un tevi ar tām saistīs, un tu no tām nevarēsi noiet viņu vidū. Ezekiel 3:26 Un Es tavai mēlei likšu pielipt pie zoda, un tu paliksi mēms un tiem nebūsi par pārmācītāju; jo tie ir atkāpēju suga. Ezekiel 3:27 Bet kad Es ar tevi runāšu, tad Es atdarīšu tavu muti, un tev būs sacīt uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs! Kas klausa, lai klausa, un kas neklausa, lai neklausa; jo tie ir atkāpēju suga. Ezekiel 4:0 Ezekiel 4:1 Un tu cilvēka bērns, ņem sev ķieģeli un liec to savā priekšā un raksti uz to Jeruzālemes pilsētu. Ezekiel 4:2 Un taisi aplēģerēšanu pret to un uztaisi bulverķus(ielenkšanas torņi) pret to un uzmet valni pret to un nostādi karaspēku pret to un liec tai āžus(mūru dragājamais) visapkārt. Ezekiel 4:3 Un ņem sev dzelzs pannu un liec to par dzelzs mūri starp sevi un pilsētu, un griez savu vaigu pret to, un tā lai tā top apsēsta, un tu to apsēdi. Tā lai ir zīme Israēla namam. Ezekiel 4:4 Un tu gulies uz saviem kreisiem sāniem un liec uz tiem Israēla nama noziegumu; pēc to dienu skaita, cik uz tiem gulēsi, tev būs nest viņu noziegumu. Ezekiel 4:5 Jo Es tos gadus, cik viņi grēkojuši, tev skaitīšu par dienām, trīssimt deviņdesmit dienas; tik ilgi tev būs nest Israēla nama noziegumu. Ezekiel 4:6 Un kad tu šās pabeigsi, tad gulies otru reizi uz saviem labiem sāniem un tev būs nest Jūda nama noziegumu četrdesmit dienas; Es tev dodu ik dienu par ik gadu. Ezekiel 4:7 Un griez savu vaigu un savu atsegto elkoni pret apsēsto Jeruzālemi, un sludini pret viņu. Ezekiel 4:8 Un redzi, Es tev aplikšu virves, ka nevarēsi grozīties no vieniem sāniem uz otriem, kamēr būsi pabeidzis savas aplēģerēšanas(aplenkuma) dienas. Ezekiel 4:9 Un tu ņem sev kviešus un miežus un pupas un lēcas, putraimus un rudzus, un liec tos traukā, un taisi sev no tiem maizi, pēc to dienu skaita, cik tu gulēsi uz saviem sāniem, ka tev ir ko ēst trīssimt un deviņdesmit dienas. Ezekiel 4:10 Tava barība, ko tu ēdīsi, lai sver divdesmit sēķeļus uz dienu; savos laikos tev to būs ēst. Ezekiel 4:11 Arī ūdeni tev būs dzert ar mēru, inna sesto tiesu, savos laikos tev to būs dzert. Ezekiel 4:12 Un tev būs ēst miežu karašas, un tās cept uz cilvēka sūdiem priekš viņu acīm. Ezekiel 4:13 Un Tas Kungs sacīja: Israēla bērni tāpat ēdīs savu maizi nešķīstu starp tiem pagāniem, kurp Es tos aizdzīšu. Ezekiel 4:14 Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs! Redzi, mana dvēsele nekad nav sagānījusies, jo no savas jaunības es neesmu ēdis ne maitu, ne saplosītu, un neganta gaļa nav nākusi manā mutē. Ezekiel 4:15 Un Viņš uz mani sacīja: redzi, Es tev atvēlu ņemt lopu sūdus cilvēku sūdu vietā, uz kuriem tev būs sataisīt savu maizi. Ezekiel 4:16 Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns! Redzi, Es atņemšu maizes padomu Jeruzālemē, un tie maizi ēdīs pēc svara un ar sirdēstiem, un dzers ūdeni ar mēru un ar izbailēm, Ezekiel 4:17 Tādēļ ka tiem būs maizes un ūdens trūkums, un tie iztrūksies viens ar otru un ies bojā savos noziegumos. Ezekiel 5:0 Ezekiel 5:1 Un tu, cilvēka bērns, ņem sev asu nazi, bārdas dzinēja nazi tev būs ņemt, un nodzen ar to savu galvu un savu bārdu; pēc ņem svarus un dali tos (matus). Ezekiel 5:2 Trešo tiesu sadedzini ar uguni pilsētas vidū, kad aplēģerēšanas dienas pagalam; trešo tiesu ņem un sacērt to ar zobenu viņai visapkārt, un trešo tiesu izkaisi vēja, un Es izvilkšu zobenu viņiem pakaļ Ezekiel 5:3 Un ņem no tiem kādu mazumiņu un iesien to savas drēbes stūrī, Ezekiel 5:4 Un ņem vēl no tiem un iemet ugunī un sadedzini tos ar uguni; no tiem izies uguns pār visu Israēla namu. Ezekiel 5:5 Tā saka Tas Kungs Dievs: šī ir Jeruzāleme, ko Es esmu iecēlis vidū starp pagāniem, un viņai visapkārt ir zemes. Ezekiel 5:6 Bet viņa turējās pretī Manām tiesām, noziegdamās vairāk nekā pagāni, un Maniem likumiem nekā tās valstis, kas viņai visapkārt; jo tie ir atmetuši Manas tiesas un nav staigājuši Manos likumos. Ezekiel 5:7 Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: Tāpēc ka jūs vairāk trakojāt nekā tie pagāni, kas apkārt ap jums, un Manos likumos nestaigājāt un nedarījāt Manas tiesas un nedarījāt arī pēc to pagānu tiesām, kas apkārt ap jums, - Ezekiel 5:8 Tāpēc Tas Kungs Dievs tā saka: redzi, Es (celšos) pret tevi, tiešām, Es pats! Tavā starpā Es turēšu tiesu priekš pagānu acīm. Ezekiel 5:9 Un Es darīšu tavā starpā, kā Es vēl neesmu darījis un kā vairs nedarīšu, visu tavu negantību dēļ. Ezekiel 5:10 Tāpēc tēvi ēdīs savus bērnus tavā starpā, un bērni ēdis savus tēvus, un Es tavā starpā turēšu tiesu un visus tavus atlikušos izkaisīšu visos vējos. Ezekiel 5:11 Tādēļ, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tu esi sagānījusi Manu svēto vietu ar visādiem gānekļiem un ar visādu negantību, tad Es cirpšu, un Mana acs nežēlos, un Es netaupīšu. Ezekiel 5:12 Trešā tiesa no tevis nomirs ar mēri un iznīks tavā starpā badā, un trešā tiesa kritīs caur zobenu visapkārt ap tevi, un trešo tiesu Es izkaisīšu visos vējos, un Es izvilkšu zobenu tiem pakaļ. Ezekiel 5:13 Tā Mana dusmība pilnīgi notiks un Mana bardzība izgāzīsies uz viņiem, un Es pie tiem atriebšos, un tie sajutīs, ka Es esmu Tas Kungs, kas Savā karstumā runājis, kad Savu bardzību pret tiem pilnīgi būšu parādījis. Ezekiel 5:14 Es tevi likšu par tuksnesi un par kaunu starp tiem pagāniem, kas visapkārt ap tevi, priekš visu to acīm, kas iet garām. Ezekiel 5:15 Un tu būsi par apsmieklu un kaunu, par mācību un biedēkli tiem pagāniem, kas visapkārt ap tevi, kad Es tevi sodīšu dusmībā un bardzībā un ar briesmīgām sodībām, - Es Tas Kungs to esmu runājis, - Ezekiel 5:16 Kad Es izsūtīšu pret tiem niknas bada bultas, kas nomaitās, ko Es izsūtīšu jūs nomaitāt; un Es vairošu badu pār jums un jums atņemšu maizes padomu. Ezekiel 5:17 Un Es pār jums sūtīšu badu un niknus zvērus, tie laupīs tavus bērnus; un mēris un asinis ies apkārt tavā starpā, un Es vedīšu zobenu pār tevi; Es Tas Kungs to esmu runājis. Ezekiel 6:0 Ezekiel 6:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 6:2 Cilvēka bērns! Griez savu vaigu pret Israēla kalniem un sludini pret tiem Ezekiel 6:3 Un saki: Israēla kalni, klausāties Tā Kunga Dieva vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs uz kalniem un pakalniem, uz upēm un ielejām: redzi! Es vedu pār jums zobenu un izdeldu jūsu elku altārus. Ezekiel 6:4 Un jūsu altāri taps nopostīti un jūsu saules stabi nolauzti, un es gāzīšu jūsu nokautos jūsu elku priekšā. Ezekiel 6:5 Un Es nodošu Israēla bērnu trūdus viņu elku priekšā un kaisīšu jūsu kaulus ap jūsu altāriem. Ezekiel 6:6 Visur, kur jūs mājojat, pilsētas būs postītas un elku kalni atstāti, jo jūsu altāri būs sagāzti un nopostīti un jūsu elki būs salauzti un izdeldēti, un jūsu saules stabi tiks nocirsti un jūsu darījumi iznīcināti. Ezekiel 6:7 Un jūsu vidū gulēs nokauti, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 6:8 Bet Es (kādus) atlicināšu, ka jums paliek, kas zobenam izmūk starp pagāniem, kad jūs tapsiet izkaisīti pa zemēm. Ezekiel 6:9 Tad jūsu izglābtie mani pieminēs starp pagāniem, kur tie būs cietumā, kad Es būšu salauzis viņu mauku sirdis, kas no Manis atkāpušās, un viņu acis, kas mauko pakaļ viņu elkiem, un tiem riebsies tas ļaunums, ko tie darījuši visās savās negantībās. Ezekiel 6:10 Un tiem būs samanīt, ka Es esmu Tas Kungs; Es nebūt neesmu velti runājis, ka viņiem darīšu šo ļaunumu. Ezekiel 6:11 Tā saka Tas Kungs Dievs: sasit savas rokas un sit ar kāju pie zemes un sauc: ak vai! Pār visām niknām Israēla nama negantībām, jo tie kritīs caur zobenu, caur badu un caur mēri. Ezekiel 6:12 Kas tālu, tas kritīs caur mēri, un kas tuvu, tas kritīs caur zobenu, bet kas atliksies un izglābsies, nomirs badā. Tā Es pret tiem izdarīšu savu bardzību. Ezekiel 6:13 Tad jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad viņu nokautie gulēs viņu elku priekšā ap viņu altāriem pa visiem augstiem pakalniem, pa visiem kalnu galiem un apakš visiem zaļiem kokiem un apakš visiem kupliem ozoliem, tais vietās, kur tie saldu smaržu upurēja visiem saviem elkiem. Ezekiel 6:14 Un Es izstiepšu savu roku pār viņiem, un darīšu zemi par postažu un tuksnesi vairāk nekā Diblas tuksnesi, visur, kur viņi mājo; un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 7:0 Ezekiel 7:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 7:2 Un tu, cilvēka bērns, tā Tas Kungs Dievs saka par Israēla zemi: gals, gals nāk pār tiem četriem zemes stūriem! Ezekiel 7:3 Nu nāk gals pār tevi, jo Es sūtīšu savu dusmību pret tevi, un tevi sodīšu pēc taviem ceļiem un atmaksāšu tev par visām tavām negantībām. Ezekiel 7:4 Un Mana acs tevi nežēlos, un Es netaupīšu, bet Es tev darīšu pēc taviem ceļiem, un atmaksāšu tavas negantības, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 7:5 Tā saka Tas Kungs Dievs: nelaime, redzi, nelaime vien nāk! Ezekiel 7:6 Gals nāk, gals nāk, tas ir uzmodies pret tevi, redzi, tas nāk! Ezekiel 7:7 Tavs liktenis nāk, zemes iedzīvotājs. Laiks nāk, diena ir tuvu, troksnis, ne gaviles uz kalniem. Ezekiel 7:8 Nu Es drīz gribu izgāzt Savu bardzību pār tevi un izdarīt Savu dusmību pret tevi un tevi sodīt pēc taviem ceļiem un atmaksāt tev visas tavas negantības. Ezekiel 7:9 Un Mana acs nežēlos, un Es netaupīšu; pēc taviem ceļiem Es tev došu un tavas negantības Es tev atmaksāšu, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kas sit. Ezekiel 7:10 Redzi, diena, redzi, tā nāk, liktenis nāk; rīkste zied, lepnība zaļo. Ezekiel 7:11 Varas darbs ir uzaudzis par rīksti bezdievībai, neviens no tiem neatliksies, neviens no viņu draudzes, neviens no viņu pulka, nekādas žēlabas par tiem. Ezekiel 7:12 Laiks nāk, diena nāk. Lai pircējs nepriecājās, un pārdevējs lai nenoskumst; jo bardzība nāk pār visu viņas draudzi. Ezekiel 7:13 Jo pārdevējs neatdabūs, ko pārdevis, jebšu vēl dzīvos; jo tā parādīšana nebūs velti notikusi pār visu viņas draudzi, un neviens, kas noziegumā, neizglābs savu dzīvību. Ezekiel 7:14 Lai pūš ar trumetēm un visu dara gatavu, tomēr nebūs, kas ies karā; jo mana dusmība ir pār visu viņas draudzi. Ezekiel 7:15 Zobens ir ārā, un mēris un bads ir iekšā. Kas laukā, tas nomirs caur zobenu, un kas pilsētā, to aprīs bads un mēris. Ezekiel 7:16 Un viņu bēgļi, kas izbēg, būs kalnos un visi vaidēs kā baloži ielejā, ikkatrs sava nozieguma dēļ. Ezekiel 7:17 Visas rokas nogurs un visi ceļi sašļuks. Ezekiel 7:18 Tie apvilks maisus, un bailība tos apklās, un pār visiem viņu vaigiem būs kauns un visas viņu galvas būs plikas. Ezekiel 7:19 Tie izmetīs savu sudrabu uz ielām, un viņu zelts būs par sūdiem, viņu sudrabs un viņu zelts tos nevarēs izglābt Tā Kunga dusmības dienā. Ar to tie nepieēdinās savu dvēseli, nedz pildīs savu vēderu; jo tas tiem bija par apgrēcību, ka noziedzās. Ezekiel 7:20 Ar savu skaisto glītumu tie dzinuši lepnību, un no tā taisījuši savus negantos tēlus, savus riebīgos elkus. Tāpēc Es to tiem esmu darījis par sūdiem. Ezekiel 7:21 Un Es to nodošu svešiem rokā par laupījumu, un bezdievīgiem virs zemes, ka tie to laupa un ka tie to sagāna. Ezekiel 7:22 Un Savu vaigu Es no tiem gribu nogriezt, ka tie Manu mantu sagāna, un postītāji pār to nāks un to sagānīs. Ezekiel 7:23 Taisi ķēdes, jo zeme ir pilna asins grēku, un pilsēta pilna varas darbu. Ezekiel 7:24 Tāpēc Es atvedīšu no pagāniem tos niknākos, tie viņu namus iemantos, un to vareno lepnībai Es darīšu galu, viņu svētekļi tiks sagānīti. Ezekiel 7:25 Posts klāt; mieru meklēs, bet nav. Ezekiel 7:26 Bēdas nāks pār bēdām un vēsts pār vēsti; tad meklēs parādīšanas no praviešiem, bet bauslība iznīks priesteriem un padoms vecajiem. Ezekiel 7:27 Ķēniņš bēdāsies, un lielkungi būs apģērbti ar izbailēm, un tās zemes ļaudīm rokas nogurs. Es tiem darīšu pēc viņu ceļiem un pēc viņu nopelna Es tos gribu sodīt, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 8:0 Ezekiel 8:1 Un notikās sestā gadā, sestā mēnesī, piektā mēneša dienā: kad es sēdēju savā namā, un Jūda vecaji sēdēja manā priekšā, tad tur Tā Kunga Dieva roka krita uz mani. Ezekiel 8:2 Un es redzēju, un raugi, tur bija viens, kam ģīmis bija kā uguns; no viņa gurniem lejup tas bija kā uguns, un no viņa gurniem augšup tas bija kā debess gaišums un kā gaiša zelta spožums. Ezekiel 8:3 Un Viņš izstiepa tā kā roku un mani sagrāba pie manas galvas matiem. Un Tas Gars mani pacēla starp zemi un debesi un mani aiznesa Dieva parādīšanā uz Jeruzālemi priekš iekšējā pagalma vārtu durvīm, kas stāv pret ziemeli, tur bija vieta tam riebīgam elka tēlam, kas bija par riebšanu. Ezekiel 8:4 Un redzi, tur bija Israēla Dieva godība tāda pat, kādu es biju redzējis ielejā. Ezekiel 8:5 Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, pacel jel savas acis pret ziemeli! Un es pacēlu savas acis pret ziemeli, un redzi, pret ziemeļa pusi pie altāra vārtiem bija šis riebīgais elks, kur iet iekšā. Ezekiel 8:6 Un Viņš sacīja uz mani: cilvēka bērns, vai tu redzi, ko tie dara, tās lielās negantības, ko Israēla nams šeit dara, ka Man jāatstāj Sava svētā vieta? Bet tu redzēsi vēl lielākas negantības. Ezekiel 8:7 Tad Viņš mani veda pie pagalma durvīm; un es redzēju, un raugi, tur bija caurums sienā. Ezekiel 8:8 Un Viņš sacīja uz mani: cilvēka bērns, lauzies jel caur to sienu! Un es lauzos caur to sienu, un redzi, tur bija durvis. Ezekiel 8:9 Tad Viņš sacīja uz mani: ej iekšā un redzi tās niknās negantības, ko tie še dara. Ezekiel 8:10 Un es gāju iekšā un skatījos, un redzi, tur bija visādas bildes no līdējiem tārpiem un negantiem lopiem, visādi Israēla nama elkadievi, rakstīti pie sienas visapkārt. Ezekiel 8:11 Un septiņdesmit vīri no Israēla nama vecajiem un Jazanija, Safana dēls, šo vidū, stāvēja viņu priekšā, un ikvienam bija rokā savs kvēpināmais trauks, un smaržīgu dūmu mākonis cēlās uz augšu. Ezekiel 8:12 Tad Viņš sacīja uz mani: vai tu redzi, cilvēka bērns, ko Israēla nama vecaji dara tumsībā, ikviens savā elku kambarī? Jo tie saka: Tas Kungs mūs neredz, Tas Kungs zemi atstājis. Ezekiel 8:13 Un Viņš sacīja uz mani: tu vēl redzēsi lielas negantības, ko tie dara. Ezekiel 8:14 Un Viņš mani veda pie Tā Kunga nama vārtu durvīm, kas pret ziemeli, un redzi, tur sēdēja sievas, tās apraudāja Tamusu. Ezekiel 8:15 Un Viņš uz mani sacīja: vai tu to redzi, cilvēka bērns? Tu redzēsi vēl lielākas negantības nekā šīs. Ezekiel 8:16 Un Viņš mani ieveda Tā Kunga nama iekšējā pagalmā, un redzi, pie Tā Kunga nama durvīm starp priekšnamu un altāri bija kādi divdesmit pieci vīri, ar muguru pret Tā Kunga namu un ar vaigu uz rītiem, un tie klanījās pret rīta pusi saules priekšā. Ezekiel 8:17 Tad Viņš uz mani sacīja: vai tu to redzi, cilvēka bērns? Vai Jūda namam tā maza lieta, darīt tādas negantības, ko tie še dara, ka zemi piepilda ar varas darbu, un arvienu atkal Mani kaitina; jo redzi, vīna stīgas tie tur pie sava deguna! Ezekiel 8:18 Tāpēc Es arīdzan darīšu pēc Savas bardzības, un Mana acs nežēlos, un Es nesaudzēšu. Jebšu tie ar stipru balsi kliedz priekš Manām ausīm, tomēr Es tos neklausīšu. Ezekiel 9:0 Ezekiel 9:1 Un Viņš sauca priekš manām ausīm ar stipru balsi un sacīja: lai nāk tuvu tie pilsētas piemeklētāji, un ikviens ar saviem kaujamiem ieročiem rokā. Ezekiel 9:2 Un redzi, seši vīri nāca no augšvārtu ceļa, kas pret ziemeli, ikviens savu kaujamo ieroci rokā. Bet viens vīrs bija viņu vidū, audeklī ģērbies, un rakstāmās lietas pie gurniem. Un tie nāca iekšā un nostājās vara altārim sānis. Ezekiel 9:3 Un Israēla Dieva godība aizcēlās no tā ķeruba, virs kā tā bija, pie nama sliekšņa, un sauca tam vīram, kas ģērbies audeklī, kam tās rakstāmās lietas bija pie gurniem. Ezekiel 9:4 Un Tas Kungs uz viņu sacīja: ej pa pilsētu cauri, pa Jeruzālemi cauri, un apzīmē ar zīmi pie pierēm tos ļaudis, kas nopūšas un vaid par visām šīm negantībām, kas viņu starpā top darītas. Ezekiel 9:5 Bet uz tiem citiem Viņš sacīja priekš manām ausīm: ejat pa pilsētu viņam pakaļ un kaujiet jūsu acs lai nežēlo, un nesaudzējiet. Ezekiel 9:6 Nokaujiet sirmgalvjus, jaunekļus un jaunietes un bērnus un sievas, kamēr jūs tos izdeldējat. Bet neaizskariet nevienu no tiem, pie kā tā zīme ir. Un iesāciet no manas svētās vietas. Un tie iesāka pie tiem vecajiem, kas tā nama priekšā bija. Ezekiel 9:7 Un Viņš uz tiem sacīja: sagāniet to namu un piepildiet tos pagalmus ar nokautiem; izejiet! Un tie izgāja un sita to pilsētu. Ezekiel 9:8 Un notikās, kad tie tos sita un es atliku, tad es kritu uz savu vaigu un brēcu un sacīju: ak Kungs, Dievs! Vai Tu visus atlikušos iekš Israēla gribi izdeldēt, izgāzdams Savu bardzību pār Jeruzālemi? Ezekiel 9:9 Tad Viņš uz mani sacīja: Israēla un Jūda nama noziegums ir ļoti varen liels, un zeme ir ar asinīm piepildīta, un pilsēta ir netaisnības pilna; jo tie saka: Tas Kungs zemi atstājis, un Tas Kungs neredz. Ezekiel 9:10 Tad ir Mana acs nežēlos, un Es nesaudzēšu, Es metīšu viņu grēkus uz viņu galvu. Ezekiel 9:11 Un redzi, tas vīrs, kas ģērbies audeklī, kam tās rakstāmās lietas bija pie gurniem, atnesa vēsti atpakaļ un sacīja: es esmu darījis, kā Tu man pavēlējis. Ezekiel 10:0 Ezekiel 10:1 Un es redzēju, un raugi, uz tā izplatījuma pār to ķerubu galvām bija kā safīra akmens, tā kā goda krēsls redzams pār viņiem. Ezekiel 10:2 Un Viņš runāja uz to vīru, kas bija ģērbies audeklī, un sacīja: ej iekšā starp tiem skrituļiem apakš tiem ķerubiem, un pildi savas rokas ar degošām oglēm, kas starp tiem ķerubiem, un kaisi tās pār to pilsētu. Un viņš gāja iekšā priekš manām acīm. Ezekiel 10:3 Un tie ķerubi stāvēja tam namam pa labo roku, kad tas vīrs iegāja, un padebesis piepildīja iekšēju pagalmu. Ezekiel 10:4 Tad Tā Kunga godība pacēlās no tiem ķerubiem pie tā nama sliekšņa, un tas nams piepildījās ar padebesi, un tas pagalms bija pilns spožuma no Tā Kunga godības. Ezekiel 10:5 Un to ķerubu spārnu troksni dzirdēja līdz ārējam pagalmam, kā tā visuvarenā Dieva balsi, kad Tas runā. Ezekiel 10:6 Un kad Viņš tam vīram, kas ģērbies audeklī, bija pavēlējis un sacījis: ņem uguni no tiem skrituļiem starp tiem ķerubiem, tad viņš gāja iekšā un piestājās pie viena skrituļa. Ezekiel 10:7 Tad ķerubs izstiepa savu roku starp tiem ķerubiem pēc tā uguns, kas bija starp tiem ķerubiem, un to ņēma un deva tam vīram rokā, kas bija ģērbies audeklī; tas to ņēma un izgāja ārā. Ezekiel 10:8 Un tur parādījās pie tiem ķerubiem tā kā cilvēka roka apakš viņu spārniem. Ezekiel 10:9 Tad es redzēju, un raugi, četri skrituļi bija pie tiem ķerubiem, pie ikkatra ķeruba viens skritulis, un tie skrituļi izskatījās kā turkisa akmeņi: Ezekiel 10:10 Un tie četri bija vienādi pēc izskata, tā kā būtu skritulis iekš skrituļa. Ezekiel 10:11 Ejot tie gāja uz savām četrām pusēm, tie ejot negriezās, bet kurp galva turējās, turp tie gāja pakaļ, tie ejot negriezās. Ezekiel 10:12 Un visa viņu miesa un viņu mugura un viņu rokas un viņu spārni un tie skrituļi bija pilni acu visapkārt pie tiem četriem un viņu skrituļiem. Ezekiel 10:13 Tie skrituļi tapa nosaukti viesulis priekš manām ausīm. Ezekiel 10:14 Un ikvienam bija četri vaigi, tas pirmais vaigs bija ķeruba vaigs, un tas otrais vaigs bija cilvēka vaigs, un tas trešais bija lauvas vaigs, un tas ceturtais bija ērgļa vaigs. Ezekiel 10:15 Un tie ķerubi cēlās. Tie bija tie paši dzīvie, ko biju redzējis pie Ķebaras upes. Ezekiel 10:16 Un kad tie ķerubi gāja, tad tie skrituļi gāja viņiem sānis, un kad tie ķerubi savus spārnus pacēla, no zemes uz augšu skriet, tad ir tie skrituļi no viņu sāniem nešķīrās. Ezekiel 10:17 Kad tie stāvēja, tad ir šie stāvēja, un kad tie cēlās, tad ir šie cēlās, jo tā dzīvā gars bija iekš tiem. Ezekiel 10:18 Un Tā Kunga godība gāja nost no tā nama sliekšņa un stāvēja uz tiem ķerubiem, Ezekiel 10:19 Un tie ķerubi cilāja savus spārnus un pacēlās no zemes uz augšu priekš manām acīm iziedami, un tie skrituļi gāja viņiem sānis; un tie nostājās pie Tā Kunga nama vārtu durvīm pret rīta pusi, un Israēla Dieva godība bija virsū pār viņiem. Ezekiel 10:20 Šie bija tie dzīvie, ko es redzēju apakš Israēla Dieva pie Ķebaras upes, un es nomanīju, tos esam ķerubus. Ezekiel 10:21 Ikvienam bija četri vaigi un ikvienam bija četri spārni un apakš viņu spārniem bija kā cilvēku rokas. Ezekiel 10:22 Un viņu vaigi izskatījās kā tie, ko biju redzējis pie Ķebaras upes, šiem un viņiem bija vienāds izskats; un ikviens gāja taisni uz priekšu. Ezekiel 11:0 Ezekiel 11:1 Un Gars mani pacēla un mani nesa pie Tā Kunga nama priekšējiem vārtiem, kas pret rītiem stāv; un redzi, pie vārtu durvīm bija divdesmit un pieci vīri, un viņu vidū es redzēju Jazaniju, Asura dēlu, un Platiju, Benajas dēlu, ļaužu virsniekus. Ezekiel 11:2 Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, šie ir tie vīri, kas netaisnību izdomā un dod ļaunu padomu šinī pilsētā. Ezekiel 11:3 Tie saka: laiks vēl nav klāt, namus celt! Šī (pilsēta) ir tas pods un mēs tā gaļa. Ezekiel 11:4 Tāpēc sludini pret tiem, sludini, cilvēka bērns! Ezekiel 11:5 Tad Tā Kunga Gars krita uz mani un uz mani sacīja: runā: tā saka Tas Kungs: jūs, ak Israēla nams, sakāt tā, jo Es zinu, kādas domas jums nāk prātā. Ezekiel 11:6 Varen daudz ir to, ko esat nokāvuši šinī pilsētā, un viņas ielas jūs esat pildījuši ar nokautiem. Ezekiel 11:7 Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: jūsu nokautie, ko jūs viņas vidū esat nogāzuši, tie ir tā gaļa, un šī ir tas pods, bet jūs no viņas vidus izvedīs ārā. Ezekiel 11:8 Jūs bīstaties no zobena, un zobenu Es vedīšu pār jums, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 11:9 Es jūs no viņas vidus izvedīšu ārā un jūs nodošu svešiem rokā un nesīšu jums tiesu. Ezekiel 11:10 Jūs kritīsiet caur zobenu, Es jūs sodīšu pie Israēla robežām, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 11:11 Šī (pilsēta) jums nebūs par podu, un jūs nebūsiet par gaļu viņas vidū; pie Israēla robežām Es jūs gribu sodīt. Ezekiel 11:12 Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, tāpēc ka neesat staigājuši Manos likumos nedz darījuši Manas tiesas, bet turējušies pēc pagānu tiesām, kas jums visapkārt. Ezekiel 11:13 Un notikās, kad es sludināju, tad Platija, Benajas dēls, nomira. Tad es kritu uz savu vaigu un brēcu ar stipru balsi un sacīju: Ak Kungs Dievs, vai tu pavisam galu darīsi Israēla atlikušiem? Ezekiel 11:14 Tad Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 11:15 Cilvēka bērns, tie ir tavi brāļi, tavi brāļi, tavi radi, un viss Israēla nams visnotaļ ir tie, uz ko Jeruzālemes iedzīvotāji saka: atkāpjaties tālu no Tā Kunga, šī zeme mums ir dota par mantību. Ezekiel 11:16 Tādēļ saki: tā saka Tas Kungs Dievs: jebšu Es tos tālu esmu aizvedis starp tautām un tos izkaisījis pa valstīm: taču Es par mazu brīdi tiem būšu par svētumu tanīs valstīs, kur tie nākuši. Ezekiel 11:17 Tādēļ saki: tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es jūs sapulcināšu no tām tautām un jūs salasīšu no tām valstīm, kur esat izkaisīti, un Es jums došu Israēla zemi. Ezekiel 11:18 Un tie nāks uz turieni un ņems visus viņas gānekļus un visas viņas negantības no tās nost. Ezekiel 11:19 Un Es tiem došu vienādu sirdi un Es jums došu jaunu garu, un atņemšu to akmens sirdi no viņu miesām un tiem došu miesīgu sirdi, Ezekiel 11:20 Lai tie staigā Manos likumos un sarga Manas tiesas un tās dara, un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu. Ezekiel 11:21 Bet tiem, kam sirds pēc savu gānekļu un neganto elku prāta dzenās, tiem Es viņu grēkus metīšu uz viņu galvu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 11:22 Tad tie ķerubi pacēla savus spārnus un tie skrituļi bija viņiem sānis, un Israēla Dieva godība bija virsū pār tiem. Ezekiel 11:23 Un Tā Kunga godība cēlās no pilsētas vidus un nostājās uz tā kalna, kas pilsētai pret rītiem. Ezekiel 11:24 Tad Gars mani pacēla un mani aizveda parādīšanā un caur Dieva Garu uz Kaldeju pie tiem aizvestiem, un tā parādīšana, ko es biju redzējis, no manis nozuda. Ezekiel 11:25 Un es tiem aizvestiem runāju visus Tā Kunga vārdus, ko Viņš man bija parādījis. Ezekiel 12:0 Ezekiel 12:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 12:2 Cilvēka bērns, tu dzīvo atkāpēju sugā, kam acis ir redzēt, bet tie neredz, kam ausis ir dzirdēt, bet tie nedzird, jo tie ir atkāpēju suga. Ezekiel 12:3 Bet tu, cilvēka bērns, taisi sev ceļa rīkus un izej pašā dienas laikā priekš viņu acīm un aizej no savas vietas uz citu vietu priekš viņu acīm, vai tie varbūt samanīs, ka tie ir atkāpēju suga. Ezekiel 12:4 Tāpēc iznes savus rīkus, kā ceļa rīkus pašā dienas laikā priekš viņu acīm, un tad izej vakarā priekš viņu acīm, kā tie iziet, kas uz ceļu dodās. Ezekiel 12:5 Lauzies caur sienu priekš viņu acīm un iznes tur (savus rīkus). Ezekiel 12:6 Priekš viņu acīm tev tos būs nest uz pleciem, tumsā tev tos būs iznest, savu vaigu tev būs apsegt, ka neredzi zemi. Jo Es tevi esmu licis par brīnuma zīmi Israēla namam. Ezekiel 12:7 Un es darīju, kā man bija pavēlēts; es iznesu savus rīkus dienas laikā, kā ceļa rīkus, un vakarā es caur sienu izlauzos ar roku; es tos iznesu tumsā, un tos nesu uz pleciem priekš viņu acīm. Ezekiel 12:8 Un no rīta Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 12:9 Cilvēka bērns! Vai Israēla nams, tā atkāpēju suga, uz tevi nav sacījis: ko tu dari! Ezekiel 12:10 Saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: šī nasta ir Jeruzālemes valdnieks un viss Israēla nams, kas tur iekšā. Ezekiel 12:11 Saki: es esmu jūsu brīnuma zīme; kā es esmu darījis, tā viņiem darīs, tie aizies un taps vesti cietumā. Ezekiel 12:12 Un tas valdnieks, kas viņu vidū, nesīs uz pleciem tumsā un aizies; tie lauzīsies caur sienu, viņu tur izvest, viņa vaigs taps apsegts, tādēļ ka viņam ar acīm zemi nebūs redzēt. Ezekiel 12:13 Un Es izplētīšu savu tīklu pār viņu, ka viņš top gūstīts manos valgos, un Es viņu vedīšu uz Bābeli Kaldeju zemē, viņš to neredzēs, bet tur mirs. Ezekiel 12:14 Un visus, kas ap viņu, viņa palīgus, un visus viņa pulkus Es izkaisīšu visos vējos un izvilkšu zobenu viņiem pakaļ Ezekiel 12:15 Tā tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es tos izklīdināšu pa tautām un tos izkaisīšu pa valstīm. Ezekiel 12:16 Tomēr kādu mazu pulciņu no tiem Es atlicināšu no zobena, no bada un no mēra, lai tie viņu negantības stāsta tautu vidū, kurp tie nāks, un lai samana, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 12:17 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 12:18 Cilvēka bērns, tev savu maizi būs ēst ar drebēšanu un savu ūdeni dzert ar trīcēšanu un bēdām. Ezekiel 12:19 Un tev būs sacīt uz tās zemes ļaudīm: tā saka Tas Kungs Dievs par Jeruzālemes iedzīvotājiem Israēla zemē: tie ēdīs savu maizi ar bēdām un dzers savu ūdeni ar sirdēstiem, tādēļ ka viņu zeme taps tukša no savas pilnības, visu savu iedzīvotāju varas darbu dēļ. Ezekiel 12:20 Un tās pilsētas, kas iedzīvotāju pilnas, kļūs postītas, un tā zeme būs par tuksnesi, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 12:21 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 12:22 Cilvēka bērns, kas tas jums par sakāmu vārdu Israēla zemē, ka jūs sakāt: laiks ilgi velkās, un visa parādīšana būs nieki! Ezekiel 12:23 Tādēļ saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: Es šim sakāmam vārdam likšu zust, ka to par sakāmu vārdu vairs nelietos iekš Israēla. Bet runā uz tiem: tās dienas nākušas tuvu līdz ar ikvienu parādīšanas vārdu. Ezekiel 12:24 Jo vairs nebūs veltīgas parādīšanas un viltīgas sludināšanas iekš Israēla nama. Ezekiel 12:25 Jo Es, Tas Kungs, Es runāju; tas vārds, ko Es runāju, notiks un vairs nevilcināsies; jo jūsu dienās, atkāpēju suga, Es runāšu vienu vārdu, un tam likšu notikt, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 12:26 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 12:27 Cilvēka bērns, redzi, Israēla nams saka: tā parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. Ezekiel 12:28 Tāpēc saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs, neviens no Maniem vārdiem vairs nevilcināsies; tas vārds, ko Es runāšu, notiks, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 13:0 Ezekiel 13:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 13:2 Cilvēka bērns, sludini pret Israēla praviešiem, kas nākošas lietas sludina, un saki uz tiem praviešiem, kas no savas pašu sirds sludina: klausiet Tā Kunga vārdu. Ezekiel 13:3 Tā saka Tas Kungs Dievs: ak vai, tiem trakiem praviešiem, kas pēc sava pašu prāta staigā, un nekā neredz! Ezekiel 13:4 Tavi pravieši, ak Israēl, ir kā lapsas sagruvušos mūros. Ezekiel 13:5 Jūs nestājaties plaisumos nedz taisiet sētu ap Israēla namu, un nestāviet karā Tā Kunga dienā. Ezekiel 13:6 Viņu skatīšana ir viltus un viņu sludināšana meli, kad tie saka: Tas Kungs to ir sacījis, un tomēr Tas Kungs tos nav sūtījis, un cerē, ka viņu vārds piepildīsies. Ezekiel 13:7 Vai jūsu skatīšana nebija viltus un jūsu sludināšana nebija meli? Jūs sakāt, Tas Kungs to ir runājis, un tomēr Es neesmu runājis. Ezekiel 13:8 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs runājiet melus un skatiet viltu, tādēļ, redzi, Es celšos pret jums, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 13:9 Un Mana roka būs pret tiem praviešiem, kas viltu redz un melus sludina. Tiem nebūs būt Manu ļaužu draudzē un nebūs tapt rakstītiem Israēla nama rakstā un nebūs nākt Israēla zemē, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs: Ezekiel 13:10 Tāpēc, tāpēc ka tie Manus ļaudis pieviļ un saka: miers, kur miera nav. Šis uztaisa sienu no māliem, un citi to apmet ar kaļķiem. Ezekiel 13:11 Saki uz tiem, kas ar kaļķiem apmet: kritīs; stiprs lietus gāzīsies, un Es metīšu lielus krusas gabalus, un liels viesulis plosīsies, redzi, tad tā siena kritīs. Ezekiel 13:12 Vai uz jums nesacīs: kur nu ir tie kaļķi, ar ko jūs esat apmetuši? Ezekiel 13:13 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es sūtīšu lielu viesuli savā bardzībā, un gāzīšu stipru lietu savā dusmībā, un lielus krusas gabalus savā karstumā, kas tai darīs galu. Ezekiel 13:14 Tā Es nolauzīšu to sienu, ko jūs esat apmetuši ar kaļķiem, un to gāzīšu pie zemes, un viņas pamats taps atsegts; tā viņa grūs un jūs viņas vidū iesiet bojā, un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 13:15 Tā Es izdarīšu savu bardzību pret to sienu un pret tiem, kas viņu apmet ar kaļķiem; un Es uz jums sacīšu: tur vairs nav nedz sienas, nedz to, kas viņu apmet (ar kaļķiem), Ezekiel 13:16 To Israēla praviešu, kas Jeruzālemei sludina, un priekš viņas redz miera parādīšanas, un tomēr miera nav, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 13:17 Un tu, cilvēka bērns, griez savu vaigu pret savu ļaužu meitām, kas no savas pašu sirds sludina, un sludini pret viņām. Ezekiel 13:18 Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: ak vai tām, kas šuj spilvenus apakš visu roku padusēm un taisa pagalvju spilvenus priekš jauniem un veciem, gūstīt dvēseles! Jūs gūstat manu ļaužu dvēseles; bet savas pašu dvēseles gribat paturēt dzīvas. Ezekiel 13:19 Un jūs Mani sagāniet pie Maniem ļaudīm par kādām saujām miežu un par kādiem maizes kumosiem, un nokaujat tās dvēseles, kam nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kam nebija dzīvot, caur saviem meliem pie Maniem ļaudīm, kas melus klausa. Ezekiel 13:20 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret jūsu spilveniem(burvju apsēji), ar ko jūs dvēseles gūstat, ka tās tiek vaļā, un tos raušu no jūsu rokām un atsvabināšu tās dvēseles, tās dvēseles, ko jūs gūstat, ka tās tiek vaļā. Ezekiel 13:21 Es arī saplēsīšu jūsu pagalvju spilvenus, un atpestīšu Savus ļaudis no jūsu rokas, tā ka tie jūsu rokā vairs nebūs par medījumu, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 13:22 Tādēļ ka jūs apbēdinājāt tā taisnā sirdi ar viltu, ko Es neesmu apbēdinājis, un stiprinājāt tā bezdievīgā rokas, lai tas neatgriežas no sava ļaunā ceļa, ka dzīvotu: Ezekiel 13:23 Tādēļ jums vairs nebūs viltu skatīt nedz melus sludināt, bet Es izglābšu Savus ļaudis no jūsu rokas, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 14:0 Ezekiel 14:1 Un pie manis atnāca kādi Israēla vecaji un apsēdās manā priekšā. Ezekiel 14:2 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 14:3 Cilvēka bērns, šie vīri savus elkadievus uzņēmuši savā sirdī un to, kas viņus apgrēcina, cēluši priekš savām acīm; vai tad tādiem bija Mani jautāt? Ezekiel 14:4 Tādēļ runā ar tiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: ikviens no Israēla nama, kas savā sirdī uzņem elkudievus un ceļ priekš savām acīm, kas viņus apgrēcina, un nāk pie pravieša, - tad Es Tas Kungs viņam atbildēšu pēc viņu elkadievu pulka, Ezekiel 14:5 Lai Es Israēla namam sirdi aizgrābju, jo tie visi no Manis ir atkāpušies caur saviem elkadieviem. Ezekiel 14:6 Tāpēc saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: atgriežaties un nogriežaties no saviem elkadieviem un nogriežat savu vaigu no visām savām negantībām. Ezekiel 14:7 Jo ikviens no Israēla nama un no tiem svešiniekiem, kas Israēla starpā dzīvo, kas no Manis atkāpjas un uzņem savus elkadievus savā sirdī un ceļ priekš savām acīm, kas viņus apgrēcina, un nāk pie pravieša caur viņu Mani vaicāt, - Es esmu Tas Kungs, - tam no Manis kļūs atbilde, Ezekiel 14:8 Un Es celšu Savu vaigu pret šo vīru un to likšu par zīmi un sakāmu vārdu un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 14:9 Kad nu kāds pravietis pievilsies un kaut ko runās, šim pravietim Es, Tas Kungs, atkal likšu pievilties, un izstiepšu Savu roku pret viņu un to izdeldēšu no Savu Israēla ļaužu vidus. Ezekiel 14:10 Tā tie nesīs savu noziegumu; kā tā vaicātāja noziegums būs, tāpat būs tā pravieša noziegums, Ezekiel 14:11 Lai Israēla nams no Manis vairs nenomaldās un vairs neapgānās ar visiem saviem pārkāpumiem; tad tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu, saka Tas Kungs, Dievs. Ezekiel 14:12 Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 14:13 Cilvēka bērns, kad kāda zeme pret Mani apgrēkojās un no Manis atkāpjas, tad Es izstiepšu Savu roku pret viņu un viņai atņemšu maizes padomu un tai sūtīšu badu un izdeldēšu no tās cilvēkus un lopus. Ezekiel 14:14 Jebšu šie trīs vīri, Noa, Daniēls un Ījabs būtu viņas vidū, tad tie caur savu taisnību tikai izglābtu savas dvēseles, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 14:15 Un ja Es sūtītu niknus zvērus tai zemē, ka tā paliktu bez ļaudīm un par tuksnesi un to zvēru dēļ neviens tur nestaigātu, Ezekiel 14:16 Un šie trīs vīri būtu viņas vidū, - tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tie neizglābtu nedz dēlus nedz meitas; tie paši vien izglābtos, bet tā zeme paliktu par tuksnesi. Ezekiel 14:17 Jeb kad Es zobenu sūtītu pār šo zemi un sacītu: zoben, ej pa to zemi! Un Es no tās izdeldētu cilvēkus un lopus, Ezekiel 14:18 Jebšu tie trīs vīri būtu viņas vidū, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tie neizglābtu nedz dēlus nedz meitas, bet paši vien izglābtos. Ezekiel 14:19 Jeb kad Es mēri sūtītu šai zemē, un pār to izgāztu savu bardzību ar asinīm, un izdeldētu no tās cilvēkus un lopus, Ezekiel 14:20 Jebšu Noa, Daniēls un Ījabs būtu viņas vidū, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tie neizglābtu nedz dēlus nedz meitas, bet caur savu taisnību tie izglābtu tikai savu dvēseli. Ezekiel 14:21 Bet tā saka Tas Kungs Dievs: jebšu Es pret Jeruzālemi sūtīšu Savas četras sodības, zobenu un badu un niknus zvērus un mēri, un izdeldēšu cilvēkus un lopus no turienes, Ezekiel 14:22 Tomēr redzi, tur atliks kādi izglābti, kas taps izvesti, dēli un meitas; redzi, tie nāks pie jums, un jūs redzēsiet, kā tiem klājās un ko tie dara, un tapsiet iepriecināti pār to ļaunumu, ko Es esmu vedis pār Jeruzālemi ar visu to citu, ko Es pār to esmu vedis. Ezekiel 14:23 Tie jūs iepriecinās, kad jūs redzēsiet, kā tiem klājās un ko tie dara, un jūs redzēsiet, ka Es neesmu darījis bez iemesla, ko Es tur esmu darījis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 15:0 Ezekiel 15:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 15:2 Cilvēka bērns! Vai vīna koks pārāks par citu koku, vīna stīga, kas ir starp meža kokiem! Ezekiel 15:3 Vai no tā ņem lietas koku, ko taisīt? Vai no tā ņem vadzi, pie tā pakārt kādu rīku? Ezekiel 15:4 Redzi, ugunij to nodod par barību; uguns ēd viņa abus galus un apsvilina viņa vidu; vai tas vēl der kādai lietai? Ezekiel 15:5 Redzi, kad tas vēl bija vesels, tad tas nederēja nekādai lietai, ne nu vēl, kad uguns to ēdis un apsvilinājis, vai no tā vēl ko var taisīt? Ezekiel 15:6 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tā kā vīna koku starp meža kokiem Es nododu ugunij, lai to aprij, tā Es nodošu Jeruzālemes iedzīvotājus. Ezekiel 15:7 Un Es pret tiem griezīšu Savu vaigu; no uguns tie iznākuši un uguns tos aprīs, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es pret tiem griežu Savu vaigu. Ezekiel 15:8 Un Es darīšu to zemi par posta vietu, tāpēc ka tie visi no Manis atkāpušies, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 16:0 Ezekiel 16:1 Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 16:2 Cilvēka bērns, dari Jeruzālemei zināmas viņas negantības un saki: Ezekiel 16:3 Tā saka Tas Kungs Dievs uz Jeruzālemi: tavs rads un tava dzimtene ir no Kanaāna zemes, tavs tēvs bija Amorietis, un tava māte Etiete. Ezekiel 16:4 Un tava piedzimšana (bija tāda): tai dienā, kad tu dzimi, tava naba netapa apgraizīta, un ar ūdeni tu netapi mazgāta, ka kļūtu šķīsta, nedz ar sāli berzta, nedz autos ietīta. Ezekiel 16:5 Neviena acs par tevi neapžēlojās, ka kaut kā žēlodama tevi būtu kopusi, bet tevi nometa laukā; tik nicināta bija tava dvēsele tai dienā, kad tu dzimi. Ezekiel 16:6 Kad Es tev garām gāju, tad Es tevi redzēju tavās asinīs saminamu, un sacīju uz tevi tavās asinīs: dzīvo! Tiešām, Es sacīju uz tevi tavās asinīs: dzīvo! Ezekiel 16:7 Es tevi ļoti esmu vairojis, kā augļus tīrumā, un tu esi iezēlusi un uzaugusi un ienākusies lielā skaistumā. Tavas krūtis ir piebriedušas un tavi mati paauguši; bet tu biji kaila un plika. Ezekiel 16:8 Un kad Es tev garām gāju un tevi redzēju, raugi, tad bija tas laiks tevi iemīlēt. Tad Es Savus spārnus izpletu  pār tevi un apsedzu tavu kailumu un tev zvērēju un nācu ar tevi derībā, saka Tas Kungs Dievs, un tu Man piederēji. Ezekiel 16:9 Un Es tevi mazgāju ar ūdeni un noskaloju tavas asinis no tevis un svaidīju tevi ar eļļu. Ezekiel 16:10 Es tevi arī apģērbu ar izrakstītām drēbēm un tev apvilku pasarkanas kurpes, un tev apjozu šķīstu audekli un tevi apsedzu ar zīdu. Ezekiel 16:11 Un Es tevi skaisti izpušķoju un liku gredzenus ap tavām rokām un ķēdi ap tavu kaklu. Ezekiel 16:12 Es liku arī pieres sprādzi pie tava vaiga un ausu sprādzi pie tavām ausīm un goda kroni uz tavu galvu. Ezekiel 16:13 Tā tu biji izgreznota ar zeltu un sudrabu, un tavas drēbes bija dārgs audeklis un zīds un izrakstīts darbs. Tu ēdi kviešus un medu un eļļu, un tu biji ļoti skaista, un tev izdevās labi, un tu tiki ķēniņa godā. Ezekiel 16:14 Un slava no tevis izgāja pa pagānu tautām par tavu skaistumu, jo tas bija pilnīgs caur Manu glītumu, ko Es tev biju pielicis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 16:15 Bet tu biji droša ar savu skaistumu un paļaudamās uz savu slavu tu paliki par mauku un padevies maucībā ikkatram, kas gāja garām, un viņam piederēji. Ezekiel 16:16 Un tu ņēmi no savām drēbēm un taisīji sev raibus elku altārus un maukoji tur, kā vēl nav ne bijis, nedz būs. Ezekiel 16:17 Tu arī ņēmi Mana zelta un Mana sudraba jaukos glītumus, ko Es tev biju devis, un taisīji sev vīru tēlus un maukoji ar tiem. Ezekiel 16:18 Un tu ņēmi savas izrakstītās drēbes un tās tiem uzsedzi, un liki Manu eļļu un Manas kvēpināmās zāles tiem priekšā. Ezekiel 16:19 Un Manu maizi, ko Es tev devu, miltus un eļļu un medu, ar ko Es tevi ēdināju, to arīdzan tu viņiem cēli priekšā par saldu smaržu. Tā tas noticis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 16:20 Tu arī ņēmi savus dēlus un savas meitas, ko tu man biji dzemdējusi, un tos tiem upurēji par barību. Tā kā vēl par maz būtu, maucību vien dzīt, Ezekiel 16:21 Tu arī Manus bērnus kāvi un tos nodevi, un tiem liki priekš viņiem caur uguni iet. Ezekiel 16:22 Un visā savā negantībā un savā maucībā tu nepieminēji savas jaunības dienas, kad tu biji plika un kaila un saminama savās asinīs. Ezekiel 16:23 Un notika pēc visas tavas bezdievības, - (Vai! Vai tev! saka Tas Kungs Dievs.) Ezekiel 16:24 Tu sev taisīji kalnu altārus un elku altārus ikkatrā ielā. Ezekiel 16:25 Un pie visām ceļu jūtīm(sākumiem) tu uztaisīji savus elku altārus, un sagānīji savu skaistumu; tu izpleti savas kājas pret visiem, kas gāja garām, un dzini lielu maucību. Ezekiel 16:26 Tu maukojies ar Ēģiptes bērniem, saviem kaimiņiem, kas lieli miesā un tu vairoji savu maukošanu, Mani kaitināt. Ezekiel 16:27 Redzi! Tad Es Savu roku izstiepu pret tevi un atrāvu Savu nospriesto tiesu un tevi nodevu tavām ienaidniecēm, Fīlistu meitu prātam, kas tava negodīga ceļa dēļ kaunējās. Ezekiel 16:28 Un tad tu maukojies ar Asura bērniem, jo tu nevarēji gan dabūt; tiešām, tu ir ar tiem maukodamās nevarēji gan dabūt. Ezekiel 16:29 Bet tu savu maukošanu vairoji līdz veikalnieku zemei, līdz Kaldejai, arī ar to tev nebija gan. Ezekiel 16:30 Tik kārīga ir tava sirds, saka Tas Kungs Dievs, ka tu tādas lietas dari, proti lielas maukas darbu; Ezekiel 16:31 Ka tu savus kalna altārus taisīji pie visām ceļu jūtīm un savus elku altārus taisīji ikkatrā ielā, un nebija kā cita mauka, smādēdama maukas algu; Ezekiel 16:32 Tā kā laulības pārkāpēja sieva, kas sava vīra vietā pielaiž svešus. Ezekiel 16:33 Visām citām maukām top dota alga, bet tu savu algu dod visiem saviem drauģeļiem un tos apdāvini, lai tie visapkārt pie tevis nāk, ar tevi maukoties. Ezekiel 16:34 Tā notiek pie tevis citādi, nekā pie citām sievām tavā maucībā, tādēļ ka neviens tev nedzenās pakaļ maukoties; tu piedāvā naudu, bet tev naudas nedod; citāda tu esi tapusi. Ezekiel 16:35 Tādēļ, tu mauka, klausi Tā Kunga vārdu. Ezekiel 16:36 Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tavs kauns izgāzts un tavs kailums atklāts tavā maucībā ar taviem drauģeļiem un ar visiem taviem negantiem elkiem, ka tu esi izlējusi savu bērnu asinis, ko tiem esi devusi, Ezekiel 16:37 Tādēļ redzi, Es sapulcināšu tavus drauģeļus, ar ko tu esi jaukusies, un visus, ko tu esi mīlinājusi, līdz ar visiem, ko tu esi ienīdējusi, un Es tos sapulcināšu visapkārt pret tevi, un atsegšu priekš viņiem tavu kaunu, ka tiem būs redzēt visu tavu plikumu. Ezekiel 16:38 Es tevi sodīšu pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju tiesas, un izliešu tavas asinis bargās dusmās. Ezekiel 16:39 Un Es tevi nodošu viņu rokā, un tie nolauzīs tavus kalna altārus un apgāzīs tavus elku altārus un tev novilks tavas drēbes un tev atņems tavus dārgos greznumus un tevi atstās pliku un kailu. Ezekiel 16:40 Un tie sasauks pret tevi ļaužu pulku un tevi nomētās ar akmeņiem un tevi sakaus ar saviem zobeniem. Ezekiel 16:41 Un tavus namus tie sadedzinās ar uguni un tev nesīs tiesu priekš daudz sievu acīm. Es tavai maucībai darīšu galu, ka tu vairs nepiedāvāsi maukas algu. Ezekiel 16:42 Un Es izdarīšu Savu bardzību pret tevi, ka Mana karstā dusmība atstājās no tevis un Es tieku pie miera un vairs nedusmojos. Ezekiel 16:43 Tāpēc ka tu neesi pieminējusi savas jaunības dienas un Mani ar visu to kaitinājusi, redzi, tad ir Es metu tavus grēkus uz tavu galvu, saka Tas Kungs Dievs; lai tu vairs nepadodies bezkaunībai pie visām tavām negantībām. Ezekiel 16:44 Redzi, ikviens, kas runā līdzībās, par tevi sacīs: kāda māte, tāda meita. Ezekiel 16:45 Tu esi savas mātes meita, kas apnikusi savu vīru un savus bērnus, un tu esi savu māsu māsa, kas apnikušas savus vīrus un savus bērnus. Jūsu māte ir Etiete un jūsu tēvs Amorietis. Ezekiel 16:46 Tava vecākā māsa ir Samarija ar savām meitām, kas tev dzīvo pa kreiso roku, un tava jaunākā māsa, kas dzīvo pa tavu labo roku, tā ir Sodoma ar savām meitām. Ezekiel 16:47 Bet tu neesi staigājusi viņu ceļos un neesi darījusi pēc viņu negantības tik mazu brīdi; tu esi palikusi niknāka pār viņām visos savos ceļos. Ezekiel 16:48 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Sodoma, tava māsa, līdz ar savām meitām tā nav darījusi, kā tu esi darījusi ar savām meitām! Ezekiel 16:49 Redzi, šis bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība un maizes pilnība un dzīve bez bēdām bija viņai un viņas meitām; bet nabagam un bēdīgam tā nesniedza roku. Ezekiel 16:50 Bet tie bija lepni un darīja negantības manā priekšā; to redzēdams Es tos esmu atmetis. Ezekiel 16:51 Arī Samarija ne uz pusi tik daudz nav grēkojusi kā tu, un tu esi darījusi vairāk negantības nekā viņa, tā ka tu savu māsu esi taisnojusi ar visām savām negantībām, ko tu darījusi. Ezekiel 16:52 Tad tu nesi arī savu kaunu, kad esi aizstāvējusi savas māsas ar saviem grēkiem, jo tu negantākus esi darījusi, nekā tās; viņas ir taisnākas nekā tu. Tāpēc kaunies tu arī un nesi savu kaunu, tādēļ ka tu esi taisnojusi savas māsas. Ezekiel 16:53 Bet Es novērsīšu viņu cietumu, Sodomas un viņas meitu cietumu, un Samarijas un viņas meitu cietumu, un tavu cietumnieku cietumu viņu starpā, Ezekiel 16:54 Lai tu nesi savu kaunu un kaunies par visu, ko esi darījusi, viņiem par iepriecināšanu. Ezekiel 16:55 Kad tavas māsas, Sodoma un viņas meitas, atgriezīsies pie savas vecās būšanas, un Samarija ar savām meitām atgriezīsies pie savas vecās būšanas, tad ir tu ar savām meitām atgriezīsies pie savas vecās būšanas. Ezekiel 16:56 Un tava māsa Sodoma nebija par valodu tavā mutē tavas lepnības laikā, Ezekiel 16:57 Pirms tava bezdievība tapa atklāta, kā tanī laikā, kad tevi pulgoja Sīrijas meitas un visas apkārtējās Fīlistu meitas tevi nievāja no visām pusēm. Ezekiel 16:58 Tava bezkaunība un tavas negantības tev jānes, saka Tas Kungs. Ezekiel 16:59 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: Es tev darīšu tāpat, kā tu esi darījusi, kas esi nicinājusi zvērestu un lauzusi derību. Ezekiel 16:60 Bet Es pieminēšu Eavu derību, ko ar tevi esmu derējis tavas jaunības dienās, un Es celšu ar tevi mūžīgu derību. Ezekiel 16:61 Tad tu pieminēsi savus ceļus, un kaunēsies, kad uzņemsi savas lielās un mazās māsas, jo Es tev tās došu par meitām, lai tās gan nav no tavas derības. Ezekiel 16:62 Jo Es apstiprināšu Savu derību ar tevi, un tu samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs, Ezekiel 16:63 Lai tu to piemini un kaunies, un savu muti vairs neatdari sava kauna dēļ, kad Es tev visu piedošu, ko tu esi darījusi, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 17:0 Ezekiel 17:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 17:2 Cilvēka bērns, liec Israēla namam mīklu priekšā un stāsti līdzību. Ezekiel 17:3 Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: liels ērglis ar lieliem spārniem, ar stipriem locekļiem un kuplām raibām spalvām nāca uz Lībanu un paņēma ciedra koka galotni. Ezekiel 17:4 Viņš nolauza pašu virsgalu un to aiznesa uz vienu tirgoņu zemi un to iestādīja vienā tirgotāju pilsētā. Ezekiel 17:5 Viņš paņēma arīdzan no tās zemes sēklas un lika to sējamā tīrumā, viņš to paņēma un stādīja kā vītolu pie liela ūdens. Ezekiel 17:6 Un tā izplauka un palika par kuplu vīna koku ar zemu augumu, jo viņa stīgas locījās uz viņu, un viņa sakne bija apakš viņa; tā viņš tapa par vīna koku, kas izlaida stīgas un dabūja zarus. Ezekiel 17:7 Un vēl viens ērglis bija ar lieliem spārniem un kuplām spalvām, un redzi, tas vīna koks locīja savas saknes uz viņu un izstiepa savus zarus pret viņu, ka viņš šo slacinātu no sava stādījuma dobēm. Ezekiel 17:8 Gan tas bija dēstīts labā zemē pie liela ūdens, ka tam bija stīgas izlaist un augļus nest un palikt par it labu vīna koku. Ezekiel 17:9 Saki tad: tā saka Tas Kungs Dievs: vai tam labi izdosies? Vai viņa saknes netaps izrautas un viņa augļi nogriezti, ka sakalst un visas viņa zaļās lapas savīst? Un tas nenotiks caur lielu elkoni nedz caur lielu ļaužu pulku, ka to izcels no viņa saknēm. Ezekiel 17:10 Redzi jel! Viņš gan ir dēstīts, bet vai tam labi izdosies? Vai tas, kad rīta vējš to aizskars, kaltin nenokaltīs? Uz tām dobēm, kur tas dēstīts, tas nokaltīs. Ezekiel 17:11 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 17:12 Saki jel uz to atkāpēju sugu: vai jūs nezināt, kas tas ir? Saki: redzi, Bābeles ķēniņš ir nācis uz Jeruzālemi un paņēmis viņas ķēniņu līdz ar viņas lielkungiem un tos aizvedis pie sevis uz Bābeli. Ezekiel 17:13 Un viņš no ķēniņa dzimuma vienu ir ņēmis un ar to cēlis derību un tam licis zvērēt un atņēmis zemes varenos, Ezekiel 17:14 Lai tā valsts būtu zema un nepaaugstinātos, un lai tā derību turēdama pastāvētu. Ezekiel 17:15 Bet tas no viņa atkāpās un sūtīja savus vēstnešus uz Ēģipti, lai tam sūtītu zirgus un ļaužu pulku. Vai tam izdosies? Vai tas izglābsies, kas to dara? Vai derības lauzējs izglābsies? Ezekiel 17:16 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tā ķēniņa zemē, kas viņu darījis par ķēniņu, kam zvērestu viņš nicinājis un kam derību viņš lauzis, pie tā viņš nomirs Bābelē. Ezekiel 17:17 Un Faraons karā viņam klāt nestāvēs ar lielu karaspēku un ar lielu pulku, kad uzmetīs valni un uztaisīs bulverķus, izdeldēt daudz dvēseles. Ezekiel 17:18 Jo viņš nicinājis zvērestu un lauzis derību; redzi, jebšu viņš savu roku bija devis, tomēr viņš visu to ir darījis, tāpēc viņš neizglābsies. Ezekiel 17:19 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: tik tiešām kā Es dzīvoju, Es Savu zvērestu, ko viņš nicinājis, un Savu derību, ko viņš lauzis, gribu mest uz viņa galvu. Ezekiel 17:20 Un Es Savu tīklu izpletīšu pār viņu, ka viņš Manos valgos taps gūstīts, un Es viņu likšu novest uz Bābeli un tur ar viņu tiesāšos par viņa atkāpšanos, ka viņš no Manis atkāpies. Ezekiel 17:21 Un visi viņa bēgļi ar visiem viņa piederīgiem kritīs caur zobenu, un tie atlikušie taps izkaisīti visos vējos, un jūs samanīsiet, ka Es, Tas Kungs, to esmu runājis. Ezekiel 17:22 Tā saka Tas Kungs Dievs: Es ņemšu no tā augstā ciedra koka galotnes, un to stādīšu, no paša viņa virsgala es ņemšu zariņu, un to dēstīšu ļoti augstā kalnā, Ezekiel 17:23 Israēla augstā kalnā Es to stādīšu, un viņš izlaidīs zarus un nesīs augļus un taps par krāšņu ciedra koku, tā ka apakš viņa dzīvos visādi putni no visādām spalvām; viņa zaru pavēnī tie dzīvos. Ezekiel 17:24 Un visi koki laukā samanīs, ka Es, Tas Kungs, to augsto koku esmu pazemojis un to zemo koku paaugstinājis, to zaļo koku kaltējis un to sakaltušo koku darījis zaļojam. Es, Tas Kungs, to esmu runājis un to darīšu. Ezekiel 18:0 Ezekiel 18:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 18:2 Kāpēc jūs lietojiet šo sakāmo vārdu Israēla zemē un sakāt: tēvi ēduši skābas vīnogas un bērniem atmizējuši zobi. Ezekiel 18:3 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, pie jums vairs nenotiks ka šo sakāmo vārdu lietos iekš Israēla. Ezekiel 18:4 Redzi, visas dvēseles Man pieder; kā tēva dvēsele, tā arī dēla dvēsele, Man tās pieder. Kura dvēsele apgrēkojās, tā mirs. Ezekiel 18:5 Kad nu kas ir taisns un dara, kas tiesa un taisnība, Ezekiel 18:6 Kas neēd uz (elku)kalniem un nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, kas sava tuvāka sievu neapgāna un neguļ pie sārņainas sievas, Ezekiel 18:7 Un kas nevienu nenospaida un parādniekam dod atpakaļ viņa ķīlu, kas nelaupa, bet izsalkušam dod maizes un apģērbj pliko ar drēbēm, Ezekiel 18:8 Kas augļus nedzen nedz pagaidus plēš, savu roku izsargā no netaisnības un taisnu tiesu nes starp vienu un otru, Ezekiel 18:9 Kas staigā Manos likumos un sargā Manas tiesas, turēdams ticību, - tas ir taisns, tas dzīvos, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 18:10 Bet ja tas dzemdinājis dēlu, kas ir laupītājs, kas asinis izlej, kas savam brālim dara vienu no šīm lietām, Ezekiel 18:11 Un kas nedara visas šīs lietas, bet ēd uz (elku)kalniem un apgāna sava tuvāka sievu, Ezekiel 18:12 Kas nospaida nabagu un bēdīgo, laupa laupījumu, neatdod ķīlu un paceļ savas acis uz elkiem, dara negantību, Ezekiel 18:13 Izdod uz augļiem un plēš pagaidus, - vai tam būs dzīvot? Tam nebūs dzīvot; tāpēc ka tas ir darījis visas tādas negantības, mirtin tam būs mirt, - viņa asinis lai paliek uz viņa. Ezekiel 18:14 Bet redzi, ja tas dzemdinājis dēlu, kas redz visus tēva grēkus, ko tas dara, un bīstas un nedara tāpat, Ezekiel 18:15 Neēd uz (elku)kalniem un nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, neapgāna sava tuvākā sievu, Ezekiel 18:16 Un nevienu nenospaida, ķīlu nepatur un laupījumu nelaupa, savu maizi dod izsalkušiem un pliko apģērbj ar drēbēm, Ezekiel 18:17 Savu roku izsargā no netaisnības, neplēš augļus un pagaidus, dara Manas tiesas un staigā Manos likumos, tam nebūs mirt par sava tēva netaisnību, bet tiešām tam būs dzīvot. Ezekiel 18:18 Bet viņa tēvs, tāpēc ka darījis varas darbu, laupījis brāļa mantu, un darījis savu ļaužu starpā, kas nebija labi, redzi, tam būs mirt par savu noziegumu. Ezekiel 18:19 Bet jūs sakāt: Kāpēc dēlam nebūs nest sava tēva noziegumu? Tiešām, dēls, kas darījis tiesu un taisnību, turējis visus Manus likumus un tos darījis, tam tiešām būs dzīvot! Tai dvēselei, kas grēko, tai būs mirt. Ezekiel 18:20 Dēlam nebūs nest tēva noziegumu, nedz tēvam nest dēla noziegumu, uz taisna paliks viņa taisnība, un uz bezdievīga paliks viņa bezdievība. Ezekiel 18:21 Bet kad bezdievīgais atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko tas darījis, un tur visus Manus likumus un dara, kas tiesa un taisnība, tad tas tiešām dzīvos un nemirs. Ezekiel 18:22 Visi viņa grēki, ko viņš darījis, viņam netaps pieminēti; savas taisnības dēļ, ko viņš dara, viņš dzīvos. Ezekiel 18:23 Vai Man bezdievīgā nāve varētu patikt? saka Tas Kungs Dievs, vai Man nepatīk, ka viņš atgriežas no sava ceļa un dzīvo? Ezekiel 18:24 Bet kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara netaisnību un dara visu negantību, ko bezdievīgais dara, vai tam būs dzīvot? Visa viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta tās pārkāpšanas dēļ, ar ko viņš pārkāpis, un to grēku dēļ, ar ko viņš apgrēkojies, viņš mirs. Ezekiel 18:25 Bet jūs sakāt: Tā Kunga ceļš nav taisns. Klausiet tad, jūs no Israēla nama! Vai Mans ceļš nav taisns? Vai jo vairāk jūsu ceļi nav netaisni? Ezekiel 18:26 Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara netaisnību un mirst tās dēļ, tad viņš mirst tās netaisnības dēļ, ko viņš darījis. Ezekiel 18:27 Bet kad bezdievīgais atgriežas no savas bezdievības, ko viņš darījis, un dara, kas tiesa un taisnība, tas paturēs savu dvēseli dzīvu. Ezekiel 18:28 Tāpēc ka viņš liek vērā un atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš darījis, tad viņš tiešām dzīvos, viņš nemirs. Ezekiel 18:29 Un tomēr Israēla nams saka: Tā Kunga ceļš nav taisns. Vai Mani ceļi, ak Israēla nams, nav taisni? Vai jo vairāk jūsu ceļi nav netaisni? Ezekiel 18:30 Tādēļ Es jūs tiesāšu, jūs no Israēla nama, ikvienu pēc viņa ceļiem, saka Tas Kungs Dievs. Atgriežaties un griežaties atpakaļ no visiem saviem pārkāpumiem, ka noziegums jums nepaliek par valgu. Ezekiel 18:31 Atmetiet nost no sevis visus savus pārkāpumus, ar ko jūs esat pārkāpuši, un dariet sev jaunu sirdi un jaunu garu. Jo kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Israēla nama? Ezekiel 18:32 Jo Man nav patikšanas pie mirēja nāves, saka Tas Kungs Dievs. Tāpēc atgriežaties un dzīvojiet. Ezekiel 19:0 Ezekiel 19:1 Bet tu sāc raudu dziesmu par Israēla valdniekiem Ezekiel 19:2 Un saki: kas bija tava māte? Lauvu māte starp lauvām apguldamās, viņa uzaudzināja savus bērnus starp jauniem lauvām. Ezekiel 19:3 Un viņa uzaudzināja vienu no saviem bērniem, kas kļuva par jaunu lauvu un mācījās laupīt laupījumu, viņš aprija cilvēkus. Ezekiel 19:4 Kad tautas to par viņu dzirdēja, tad tas tapa gūstīts viņu bedrē, un tie viņu aizveda ar ķēdēm uz Ēģiptes zemi. Ezekiel 19:5 Kad viņa nu redzēja, ka bija velti un ka viņas cerība izzudusi, tad viņa ņēma citu no saviem bērniem un to cēla par jaunu lauvu. Ezekiel 19:6 Tas staigāja starp lauvām, kļuva par jaunu lauvu, un mācījās laupījumu laupīt, viņš aprija cilvēkus. Ezekiel 19:7 Viņš atzina viņu atraitnes un postīja viņu pilsētas, tā ka zeme, un kas iekš tās, iztrūcinājās no viņa rūkšanas. Ezekiel 19:8 Tad tās tautas no apkārtējām valstīm cēlās pret viņu un izplēta savu tīklu pār viņu; viņu bedrē tas tapa gūstīts. Ezekiel 19:9 Un tie viņu lika pinekļos un ķēdēs, un viņu aizveda pie Bābeles ķēniņa; tie viņu aizveda stiprās pilīs, ka viņa balss vairs netapa dzirdēta uz Israēla kalniem. Ezekiel 19:10 Tava māte bija kā vīna koks, tāpat kā tu, dēstīts pie ūdens, auglīgs un kupls pie lieliem ūdeņiem. Ezekiel 19:11 Un viņam bija stipri zari, kas derēja par valdītāju scepteriem, un viņš uzauga augsti kuplu zaru vidū un nāca redzams savā augstumā un savu zaru kuplumā. Ezekiel 19:12 Bet viņš tapa izrauts ar bardzību un nomests pie zemes, un rīta vējš izkaltēja viņa augļus; viņa stiprās stīgas tapa nolauztas un sakalta, uguns tās aprija. Ezekiel 19:13 Un nu tas tuksnesī ir dēstīts, izkaltušā un iztvīkušā zemē. Ezekiel 19:14 Un uguns ir izlēcis no viņa stīgu zara un ir aprijis viņa augļus, tā ka pie viņa vairs nav stipra zara par valdīšanas scepteri. Tā ir raudu dziesma un būs par raudu dziesmu. Ezekiel 20:0 Ezekiel 20:1 Un notikās septītā gadā, piektā mēnesī, desmitā mēneša dienā, tad nāca vīri no Israēla vecajiem, To Kungu vaicāt, un apsēdās manā priekšā. Ezekiel 20:2 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 20:3 Cilvēka bērns, runā uz Israēla vecajiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: vai jūs esat nākuši, Mani vaicāt? Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs: Es negribu, ka jūs Mani vaicājiet. Ezekiel 20:4 Vai tu tos gribi tiesāt? Vai tu gribi tiesāt, cilvēka bērns? Tad stāsti tiem viņu tēvu negantības! Ezekiel 20:5 Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad Es Israēli izredzēju, tad Es pacēlu Savu roku pār Jēkaba nama dzimumu un tiem parādījos Ēģiptes zemē; Es pacēlu Savu roku pār tiem un sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Ezekiel 20:6 Tai dienā Es pacēlu Savu roku pār tiem un tos izvedu no Ēģiptes zemes uz zemi, ko Es priekš viņiem biju izlūkojis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka pār visām zemēm. Ezekiel 20:7 Un Es uz tiem sacīju: atmetiet ikviens savu acu gānekļus no sevis nost un neapgānāties ar Ēģiptes elkiem; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Ezekiel 20:8 Bet tie bija stūrgalvīgi pret Mani un negribēja Mani klausīt; neviens neatmeta savu acu gānekļus un neatstājās no Ēģiptes elkiem. Tāpēc Es sacīju: Es pār tiem izgāzīšu Savu bardzību un izdarīšu pie tiem Savu dusmību pašā Ēģiptes zemē. Ezekiel 20:9 Bet es darīju sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš pagānu acīm, kuru vidū tie bija, priekš kuru acīm Es tiem biju parādījies, tos izvest no Ēģiptes zemes. Ezekiel 20:10 Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un tos vadīju tuksnesī. Ezekiel 20:11 Un Es tiem devu Savus likumus un tiem darīju zināmas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo. Ezekiel 20:12 Es tiem arī devu Savas svētās dienas, ka tās būtu par zīmi starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Ezekiel 20:13 Bet Israēla nams bija stūrgalvīgs pret Mani tuksnesī; tie nestaigāja Manos likumos un atmeta Manas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; un tie ļoti sagānīja Manas svētās dienas, tā ka Es sacīju: Es Savu bardzību pār tiem gribu izgāzt tuksnesī un tiem darīt galu. Ezekiel 20:14 Bet Es darīju Sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš to pagānu acīm, priekš kuru acīm Es tos biju izvedis. Ezekiel 20:15 Un tomēr Es Savu roku pacēlu pret tiem tuksnesī, tos nevest tai zemē, ko Es tiem biju devis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka pār visām zemēm:  Ezekiel 20:16 Tādēļ ka tie atmeta Manas tiesas un nestaigāja Manos likumos un sagānīja Manas svētās dienas; jo viņu sirds dzinās pakaļ viņu elkiem. Ezekiel 20:17 Bet Mana acs tos žēloja, ka Es tos nenomaitāju un tiem galu nedarīju tuksnesī. Ezekiel 20:18 Un Es sacīju uz viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet savu tēvu likumos un nesargājiet viņu tiesas un neapgānāties ar viņu elkiem, Ezekiel 20:19 Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs; staigājiet manos likumos un sargājiet manas tiesas un dariet tās. Ezekiel 20:20 Un svētījiet manas svētās dienas, lai tās ir par zīmi starp mani un jums, un jūs samanāt, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Ezekiel 20:21 Bet arī tie bērni bija stūrgalvīgi pret Mani, tie nestaigāja Manos likumos un nesargāja Manas tiesas, tās nedarīdami, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; tie sagānīja Manas svētās dienas, tā ka Es sacīju: Es Savu bardzību pār tiem gribu izgāzt un Savu dusmību pret tiem izdarīt tuksnesī. Ezekiel 20:22 Bet Es atturēju Savu roku Sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš to pagānu acīm, priekš kuru acīm Es tos biju izvedis. Ezekiel 20:23 Un taču Es pacēlu Savu roku pret tiem tuksnesī, tos izkaisīt starp tiem pagāniem un tos izputināt pa tām valstīm, Ezekiel 20:24 Tādēļ ka tie Manas tiesas nebija darījuši, bet bija atmetuši Manus likumus un sagānījuši Manas svētās dienas un viņu acis dzinās pakaļ viņu tēvu elkiem. Ezekiel 20:25 Tāpēc Es tiem arī devu likumus, kas nebija labi, un tiesas, caur ko tie nevarēja dzīvot. Ezekiel 20:26 Un Es tos sagānīju ar viņu dāvanām, caur to, ka tie ikvienai pirmdzimtībai lika caur uguni iet, lai Es tos nopostītu, lai tie samanītu, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 20:27 Tādēļ cilvēka bērns, runā uz Israēla namu un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: jūsu tēvi Mani vēl ir zaimojuši, atkāpdamies no Manis. Ezekiel 20:28 Kad Es tos biju novedis uz to zemi, par ko Savu roku biju pacēlis, viņiem to dot, tad tie izraudzījās ikkatru augstu pakalnu un ikkatru kuplu koku, un upurēja tur savus upurus un nonesa tur savas riebīgās dāvanas un kvēpināja tur savu saldo smaržu un upurēja turpat savus dzeramos upurus. Ezekiel 20:29 Un Es uz tiem sacīju: kas tas par kalnu, kurp jūs ejat? Bet šī vārds līdz šai dienai ir nosaukts elka kalns. Ezekiel 20:30 Tādēļ saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: jūs esat sagānījušies pa savu tēvu ceļiem un maukojušies viņu gānekļiem pakaļ. Ezekiel 20:31 Tiešām, savas dāvanas upurēdami, saviem bērniem likdami caur uguni iet, jūs esat apgānījušies pie visiem saviem elkiem līdz šai dienai; vai Es no jums ļautos vaicāties, ak Israēla nams! Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es negribu, ka jūs Mani vaicājiet. Ezekiel 20:32 Un kas jums prātā nācis, tas mūžam nenotiks, ka jūs sakāt: mēs turēsimies kā tās (pagānu) tautas un kā tās ciltis visās zemēs kalposim kokam un akmenim. Ezekiel 20:33 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, ar stipru roku un izstieptu elkoni un ar izgāztu bardzību Es pār jums gribu valdīt. Ezekiel 20:34 Es jūs izvedīšu no tām tautām un jūs sapulcināšu no tām valstīm, kurp esat izkaisīti, ar stipru roku un izstieptu elkoni un ar izgāztu bardzību. Ezekiel 20:35 Un Es jūs vedīšu uz tautu tuksnesi, un tur es ar jums tiesāšos vaigu vaigā. Ezekiel 20:36 Tā kā Es ar jūsu tēviem esmu tiesājies Ēģiptes zemes tuksnesī, tāpat Es ar jums tiesāšos, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 20:37 Un Es jums likšu staigāt apakš rīkstes un jūs vedīšu derības saitēs. Ezekiel 20:38 Un Es izmēzīšu no jums tos atkāpējus un atkritējus no Manis, un Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur piemita, bet uz Israēla zemi tie vairs nenāks, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 20:39 Bet jūs no Israēla nama, tā saka Tas Kungs Dievs: noejat, kalpojiet ikviens saviem elkiem! Bet pēclaikā, tad tiešām jūs Mani klausīsiet un vairs neapgānīsiet Manu svēto vārdu ar savām dāvanām un ar saviem elkiem. Ezekiel 20:40 Jo uz Mana svētā kalna, uz Israēla augstā kalna, saka Tas Kungs Dievs, tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tanī zemē; tur man pie tiem būs labs prāts, un tur Es prasīšu jūsu cilājamos upurus un jūsu upuru pirmajus, ar visu, ko jūs Man svētījat. Ezekiel 20:41 Man būs labs prāts pie jums kā pie saldas smaržas, kad Es jūs no tām tautām izvedīšu un jūs sapulcināšu no tām valstīm, kur bijāt izkaisīti, un Es caur jums pagodināšos priekš pagānu acīm. Ezekiel 20:42 Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu Israēla zemē, tai zemē, par ko Es Savu roku esmu pacēlis, to dot jūsu tēviem. Ezekiel 20:43 Tad jūs tur pieminēsiet savus ceļus un visus savus darbus, ar ko jūs esat apgānījušies, un jums pašiem riebs visa jūsu bezdievība, ko esat darījuši. Ezekiel 20:44 Tā jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es ar jums būšu darījis Sava vārda dēļ, ne pēc jūsu nikniem ceļiem un netikliem darbiem, ak Israēla nams, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 20:45 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 20:46 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret dienvidiem, un lai (tava valoda) pil pret dienvidiem, un sludini pret to mežu dienvidu klajumā. Ezekiel 20:47 Un saki uz to mežu dienvidos: klausi Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs: redzi Es iededzināšu uguni iekš tevis, un tas iekš tevis aprīs visus zaļos kokus un visus sausos kokus; tās varenās liesmas nevarēs izdzēst, un tā sadegs viss, kas ir no dienvidiem līdz ziemeļiem. Ezekiel 20:48 Un visa miesa redzēs, ka Es Tas Kungs to esmu iededzinājis; tas netaps izdzēsts. Ezekiel 20:49 Un es sacīju: ak Kungs Dievs! Tie par mani saka: vai tas nav līdzības stāstītājs? Ezekiel 21:0 Ezekiel 21:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 21:2 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Jeruzālemi, un lai (tava valoda) pil pret tām svētām vietām un sludini pret Israēla zemi. Ezekiel 21:3 Un saki uz Israēla zemi: tā saka Tas Kungs: redzi, Es pret tevi celšos un izvilkšu Savu zobenu no makstīm un izsakņošu no tevis taisnus un bezdievīgus. Ezekiel 21:4 Lai Es nu no tevis izdeldu gan taisnus gan bezdievīgus, tad Mans zobens no savām makstīm izlēks pret visu miesu no dienvidiem līdz ziemeļiem. Ezekiel 21:5 Un visa miesa atzīs, ka Es, Tas Kungs, esmu izvilcis Savu zobenu no makstīm; tas atkal vairs netaps iebāzts. Ezekiel 21:6 Bet tu, ak cilvēka bērns, nopūties! Ar satriektiem gurniem un rūgtās skumjās nopūties priekš viņu acīm. Ezekiel 21:7 Un kad tie uz tevi sacīs: ko tu vaidi? Tad tev būs sacīt: tās baumas dēļ ka tā nāk, un visas sirdis izkusīs, un visas rokas nogurs, un visa drošība zudīs, un visi ceļi sašļuks; redzi, tā nāks un notiks, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 21:8 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 21:9 Cilvēka bērns, sludini un saki: tā saka Tas Kungs: saki: zobens, zobens ir trīts un asināts. Ezekiel 21:10 Tas ir trīts, lai kautin kauj, tas ir asināts, lai spīd kā zibens. Vai tad mums būs priecāties, Mana dēla(Jūda) scepteris nicina visus kokus? Ezekiel 21:11 Un Viņš to (zobenu) devis, lai gludina(spodrina) ka to ņem rokā; tas zobens ir trīts un asināts, lai kāvējam to dod rokā. Ezekiel 21:12 Kliedz un kauc, cilvēka bērns! Jo tas celsies pret Maniem ļaudīm, tas celsies pret visiem Israēla valdniekiem; zobenam tie nodoti līdz ar Maniem ļaudīm; tādēļ sit uz saviem gurniem. Ezekiel 21:13 Tiešām, tas zobens ir pārbaudīts; un kas būs, kad tas scepteris, kas nicina, iznīks? saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 21:14 Tad nu tu, cilvēka bērns, sludini un sasit rokas, jo tas zobens nāks ar divkārtīgu spēku trešo reiz, kaujams zobens, tas lielais kaujamais zobens, tiem visapkārt. Ezekiel 21:15 Lai sirds izkūst un kritušo ir daudz, visos viņu vārtos Es sūtu draudošu zobenu. Ak, tas ir taisīts, lai zib, un ir trīts, lai kauj! Ezekiel 21:16 Cērt spēcīgi, sit pa labo roku, griezies, sit pa kreiso roku, kurp tavs asmens griežas. Ezekiel 21:17 Arī Es pats sasitīšu Savas rokas un izdarīšu Savu bardzību; Es, Tas Kungs, to esmu runājis. Ezekiel 21:18 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 21:19 Tu tad, ak cilvēka bērns, taisi sev divus ceļus, pa kuriem Bābeles ķēniņa zobenam jānāk; no vienas zemes tiem abiem būs iziet. Taisi roku(virziena rādītājs) ceļa iesākumā, kas rāda uz pilsētu. Ezekiel 21:20 Taisi ceļu, pa ko tas zobens lai nāk pret Amona bērnu Rabu un (otru) pret Jūdu uz stipro Jeruzālemes pilsētu. Ezekiel 21:21 Jo Bābeles ķēniņš stāvēs uz ceļa jūtīm, kur tie divi ceļi šķirās, ar zīlēšanu zīlēdams, viņš metīs bultas, viņš vaicās elkadievus, viņš apraudzīs (upuru)aknas. Ezekiel 21:22 Tā zīlēšana zīmēs pa viņa labo roku uz Jeruzālemi, tur pievest āžus, atvērt muti uz kliegšanu, pacelt balsi uz kara troksni, likt āžus pret vārtiem, uzmest vaļņus un uztaisīt bulverķus. Ezekiel 21:23 Šī būs kā aplama zīlēšana viņu acīs, tās zvērēšanas dēļ kas viņiem zvērēta; bet Viņš pieminēs to noziegumu un tos gūstīs. Ezekiel 21:24 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs savus noziegumus esat atgādinājuši, savus pārkāpumus atklādami, tā ka jūsu grēki top redzēti visos jūsu darbos; tāpēc ka jūs topat pieminēti, tad jūs ar rokām tapsiet gūstīti. Ezekiel 21:25 Un tu, nesvētais, bezdievīgais Israēla valdnieks, kam pienākusi sava diena, kurā noziegumi beidzās, Ezekiel 21:26 Tā saka Tas Kungs Dievs: liec nost galvas glītumu un ņem zemē kroni, jo tas nepaliks, kā tas bija: zemais tiks paaugstināts un augstais pazemots. Ezekiel 21:27 Es to likšu postā, postā, postā, un šī nebūs, līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, - tam Es to došu. Ezekiel 21:28 Un tu, cilvēka bērns, sludini un saki: tā saka Tas Kungs Dievs par Amona bērniem un par viņu nievāšanu un saki: zobens, zobens izvilkts, lai kauj, trīts, lai spīd un zib. Ezekiel 21:29 Kamēr tev aplamas parādīšanas rāda, kamēr tev melus sludina, tas tevi liks pie nokauto nesvēto kakliem, kuru diena nāk gala nozieguma laikā. Ezekiel 21:30 Bāz zobenu makstīs! Es tevi sodīšu tai vietā, kur tu radīts, tai zemē, kur tu dzimis. Ezekiel 21:31 Un Es izgāzīšu pār tevi Savu dusmību, Es uzpūtīšu pret tevi Savas bardzības uguni, un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku, niknu postītāju rokā. Ezekiel 21:32 Tu būsi ugunij par barību, tavas asinis tecēs pašā tavā zemē, un tevi vairs nepieminēs; jo Es Tas Kungs to esmu runājis. Ezekiel 22:0 Ezekiel 22:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 22:2 Tad nu, ak cilvēka bērns, vai gribi tiesāt, vai gribi tiesāt to asins pilsētu? Tad rādi viņai visas viņas negantības. Ezekiel 22:3 Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: ak pilsēta, kas asinis izlej savā vidū, lai viņas laiks nāk, un kas sev taisa elkus un apgānās. Ezekiel 22:4 Caur tām asinīm, ko izlējusi, tu esi noziegusies, un ar saviem elkiem, ko taisījusi, tu esi sagānījusies, un tavām dienām esi likusi tuvu nākt, un esi nākusi savos gados. Tādēļ Es tevi esmu nodevis pagāniem par nievāšanu un visām zemēm par apsmieklu. Ezekiel 22:5 Kas tuvu un kas tālu no tevis, tie tevi apsmies, tevi, kam vārds sagānīts un kas nekārtības pilna. Ezekiel 22:6 Redzi, Israēla valdnieki ikviens cik spēdams izlej asinis tavā vidū. Ezekiel 22:7 Tēvu un māti tie pie tevis nicina, svešiniekam tie dara varas darbu tavā vidū, bāriņus un atraitnes tie apspiež pie tevis. Ezekiel 22:8 Manus svētumus tu nicini, un Manas svētās dienas tu sagāni. Ezekiel 22:9 Mēlneši ir pie tevis, kas asinis izlej; tie ēd tavā vidū uz (elku)kalniem, dara bezkaunību tavā vidū. Ezekiel 22:10 Tie atsedz pie tevis tēva kaunumu, un pieguļ pie tevis sārņiem nešķīstas sievas. Ezekiel 22:11 Cits ar sava tuvāka sievu dara negantību, cits bezkaunīgi apgāna savu vedeklu, atkal cits atzīst savu māsu, sava tēva meitu, tavā vidū. Ezekiel 22:12 Tie ņem pie tevis dāvanas, izliet asinis; tu piedzen augļus un plēs pagaidus, un esi plēsīga pie sava tuvākā ar varasdarbu, bet Mani tu esi aizmirsusi, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 22:13 Redzi, tad Es sasitu savas rokas par to mantu, ko tu plēsi, un par tām asinīm, kas tavā vidū izlietas. Ezekiel 22:14 Vai tava sirds pastāvēs, vai tavas rokas būs stipras tanīs dienās, kad Es ar tevi tiesāšos? Es Tas Kungs to esmu runājis un to darīšu. Ezekiel 22:15 Un Es tevi izkaisīšu starp tautām un tevi izklīdināšu pa valstīm un darīšu galu tavai nešķīstībai tavā vidū. Ezekiel 22:16 Un tu būsi nesvēta caur sevi pašu priekš pagānu acīm un samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 22:17 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 22:18 Cilvēka bērns! Israēla nams Man ir palicis par sārņiem, tie visi ir varš un alva un dzelzs un svins ceplī, tie ir palikuši par sudraba sārņiem. Ezekiel 22:19 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs visi esat palikuši par sārņiem, tad redzi, Es jūs sapulcināšu Jeruzālemes vidū. Ezekiel 22:20 Tā kā sudrabu un varu un dzelzi un svinu un alvu kopā liek ceplī, un uguni uzpūš apakšā, lai kausē, tā Es jūs sapulcināšu Savā dusmībā un bardzībā, un jūs ielikšu un kausēšu. Ezekiel 22:21 Tiešām, Es jūs sapulcināšu un uzpūtīšu pret jums Savas dusmības uguni, ka jūs tur iekšā topat kausēti. Ezekiel 22:22 Tā kā sudrabs ceplī top kausēts, tāpat jūs tur tapsiet kausēti, un jūs samanīsiet, ka Es, Tas Kungs, Savu bardzību esmu izlējis pār jums. Ezekiel 22:23 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 22:24 Cilvēka bērns, saki uz to: tu esi zeme, kas nav šķīstīta, kur nelīst dusmības dienā. Ezekiel 22:25 Viņas pravieši cēluši dumpi viņas vidū; tā kā rūcošs lauva, kad tas laupījumu laupa, tā tie ēd dvēseles, tie plēš naudu un mantu, tie dara daudz atraitņu viņas vidū. Ezekiel 22:26 Viņas priesteri neganti pārkāpj manu bauslību un sagāna manus svētumus, tie neizšķir svētu un nesvētu un nemāca izšķirt, kas šķīsts un kas nešķīsts, tie apsedz savas acis priekš manām, svētām dienām, un es viņu starpā topu sagānīts. Ezekiel 22:27 Viņas virsnieki ir viņas vidū kā vilki, kas laupa laupījumu, izlej asinis, samaitā dvēseles, mantas kārības dēļ. Ezekiel 22:28 Un viņas pravieši tos apmet ar nelīpamiem kaļķiem un redz aplamas parādīšanas un sludina tiem melus un saka: tā saka Tas Kungs Dievs; un tomēr Tas Kungs nav runājis. Ezekiel 22:29 Tie ļaudis tai zemē dara varas darbu un laupīt laupa, un nabagu un bēdīgu tie plēš un svešinieku tie nospaida bez tiesas. Ezekiel 22:30 Tad Es meklēju kādu vīru no tiem, kas atkal sataisītu sētu un stātos plaisumā, manā priekšā aizstāvēt to zemi, ka Es to nemaitātu, bet Es neatradu neviena. Ezekiel 22:31 Tāpēc Es pār tiem esmu izlējis Savu bardzību, ar Savas dusmības uguni Es tiem esmu galu darījis, viņu grēkus Es tiem esmu metis uz viņu galvu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 23:0 Ezekiel 23:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 23:2 Cilvēka bērns! Divas sievas bija vienas mātes meitas, Ezekiel 23:3 Tās dzina maucību Ēģiptes zemē, savā jaunībā tās maukojās, tur viņu krūtis tapa apkamptas, un viņu jumpravības krūtis aptaustītas. Ezekiel 23:4 Un tai vecākai bija vārds Aāla, un viņas māsai Aāliba, un tās Man kļuva par sievām un dzemdēja dēlus un meitas. Šie bija viņu vārdi: Aāla ir Samarija, un Aāliba ir Jeruzāleme. Ezekiel 23:5 Un Aāla dzina maucību, pie Manis būdama, un iekarsa pret saviem drauģeļiem, pret Asiriešiem, kas bija tuvumā, Ezekiel 23:6 Kas bija apģērbti ar pazilām purpura drēbēm un bija lielkungi un valdnieki, visnotaļ iekārojami jaunekļi, jātnieki, kas uz zirgiem jāja. Ezekiel 23:7 Tā viņa maukoja ar visiem tiem skaistiem Asiriešu bērniem, pie visiem, pret ko viņa iekarsa, tā sagānījās ar visiem viņu elkiem. Ezekiel 23:8 Un viņa arī nepameta savu maucību ar Ēģipti, jo tie pie viņas bija gulējuši viņas jaunībā, un viņas jumpravības krūtis bija aptaustījuši un lielu maucību ar to dzinuši. Ezekiel 23:9 Tāpēc Es viņu nodevu viņas drauģeļu rokā, Asura bērnu rokā, pret kuriem tā bija iekarsusi. Ezekiel 23:10 Šie atsedza viņas kaunumu, ņēma nost viņas dēlus un viņas meitas, un pašu nokāva ar zobenu. Un viņa palika par pasaku starp sievām pēc tam, kad sodība par viņu bija turēta. Ezekiel 23:11 Kad nu viņas māsa Aāliba to redzēja, tad viņa iekarsa niknāki nekā tā otra, un viņas maukošana bija lielāka nekā viņas māsas maukošana. Ezekiel 23:12 Viņa iekarsa pret Asura bērniem, tiem lielkungiem un valdniekiem, kas bija tuvumā, kas bija apģērbti pilnās bruņās, jātnieki, kas uz zirgiem jāj, visnotaļ iekārojami jaunekļi. Ezekiel 23:13 Tad Es redzēju, ka viņa bija sagānīta, viņām abām bija vienāds ceļš. Ezekiel 23:14 Tomēr šī vēl vairāk dzina maucību, jo kad viņa pie sienas redzēja nomālētus vīrus, Kaldeju tēlus, ar sarkanumu rakstītus, Ezekiel 23:15 Apjoztus ar jostu ap saviem gurniem un ar augstām cepurēm uz savām galvām, kas visi kā valdītāji izskatījās, tā kā Bābeles bērni Kaldejā, savā dzimtenē, - Ezekiel 23:16 Tad viņa pret tiem iekarsa, kad viņas acis tos ieraudzīja, un sūtīja vēstnešus pie tiem uz Kaldeju. Ezekiel 23:17 Un Bābeles dēli nāca pie viņas uz kārības gultu un sagānīja viņu ar savu maukošanu, un viņa ar tiem sagānījās; un tad viņas dvēsele viņus apnika. Ezekiel 23:18 Un kad viņa parādīja savu maucību un atsedza savu kaunumu, tad Mana dvēsele viņu apnika, tā kā Mana dvēsele bija apnikusi viņas māsu. Ezekiel 23:19 Bet viņa vairot vairoja savu maukošanu un pieminēja savas jaunības dienas, kur viņa bija maukojusi Ēģiptes zemē. Ezekiel 23:20 Un viņa iekarsa pret saviem drauģeļiem, kuru miesa ir kā ēzeļu miesa un kuru braulums(sēkla) ir kā ērzeļu braulums. Ezekiel 23:21 Tā tu esi atjaunojusi savas jaunības bezkaunību, kur tie no Ēģiptes aptaustīja tavas krūtis, tavas jaunības krūšu dēļ. Ezekiel 23:22 Tādēļ, ak Aāliba, tā saka Tas Kungs Dievs, redzi, Es pamodināšu pret tevi tavus drauģeļus, no kuriem tava dvēsele ir nogriezusies, un tos atvedīšu visapkārt pret tevi, Ezekiel 23:23 Bābeles dēlus un visus Kaldejus, Pekodu un Šou un Kou un visus Asura dēlus līdz ar tiem, iekārojamus jaunekļus, kas visi ir lielkungi un valdnieki, virsnieki un cienīgi, kas visnotaļ jātnieki uz zirgiem. Ezekiel 23:24 Un tie nāks pret tevi ar ratiem, vāģiem un riteņiem un ar tautu pulkiem; ar krūšu bruņām un priekšturamām bruņām un dzelzs cepurēm tie pret tevi apmetīsies visapkārt. Un Es viņiem pavēlēšu sodu, un tie tevi sodīs pēc savām tiesām. Ezekiel 23:25 Un Es pie tevis parādīšu savu karstumu un tie pret tevi turēsies bargi: tie tev nocirtīs degunu un ausis, un kas no tevis atliek, tas kritīs caur zobenu. Tie atņems tavus dēlus un tavas meitas, un kas no tevis atliek, to uguns aprīs. Ezekiel 23:26 Arī tavas drēbes tie tev novilks un noņems tavu jaukumu. Ezekiel 23:27 Tā Es darīšu galu tavai bezkaunībai un tavai maukošanai, kas no Ēģiptes zemes, ka tu savas acis vairs uz tiem nepacel un Ēģipti vairs nepiemini. Ezekiel 23:28 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es tevi nodošu rokā tiem, ko tu ienīsti, rokā tiem, ko tava dvēsele apnikusi. Ezekiel 23:29 Tie ar tevi darīs kā ienaidnieki, un noņems visu tavu sagādu un tevi pametīs kailu un pliku, ka tavs mauku kaunums top atsegts līdz ar tavu bezkaunību un ar tavu maucību. Ezekiel 23:30 Tas tev notiks, tāpēc ka tu pagāniem pakaļ esi maukojusi un ar viņu elkiem sagānījusies. Ezekiel 23:31 Savas māsas ceļu tu esi staigājusi, tāpēc Es viņas biķeri došu tavā rokā. Ezekiel 23:32 Tā saka Tas Kungs Dievs: tavas māsas biķeris tev jādzer, tas dziļais un platais, kur daudz saiet iekšā; par apsmieklu un kaunu tas būs. Ezekiel 23:33 Tu būsi pilna reibuma un skumības, tavas māsas Samarijas biķeris ir spaidu un vaidu biķeris. Ezekiel 23:34 Tu to dzersi un izlaizīsi un satrieksi viņa gabalus un saplosīsi tavas krūtis, jo Es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 23:35 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu Mani esi aizmirsusi un Mani aiz muguras metusi, tad arī nes savu bezkaunību un maucību. Ezekiel 23:36 Un Tas Kungs sacīja uz mani: cilvēka bērns, vai tu negribi Aālu un Aālibu tiesāt? Tad teici tām viņu negantības. Ezekiel 23:37 Jo tās pārkāpušas laulību, un asinis ir viņu rokās, un ar saviem elkiem tās pārkāpušas laulību, saviem bērniem, ko Man bija dzemdējušas, tās ir likušas caur uguni iet, viņiem par barību. Ezekiel 23:38 Tad tās Man vēl to ir darījušas: to brīdi tās Manu svēto vietu darījušas nešķīstu un sagānījušas Manas svētās dienas. Ezekiel 23:39 Jo kad tās bija nokāvušas savus bērnus saviem elkiem, tad tās tai pašā dienā nāca Manā svētā vietā, to sagānīt, un redzi, tā tās ir darījušas Manā namā. Ezekiel 23:40 Tās arī pēc vīriem ir sūtījušas, kam no tālienes bija jānāk; kad vēstnesis uz turieni tapa sūtīts, redzi, tad tie nāca; priekš tiem tu mazgājies un svaidīji savas acis un izgreznojies ar skaistumu, Ezekiel 23:41 Un sēdēji uz krāšņa sēdekļa, un tam priekšā stāvēja sataisīts galds, un uz tā tu liki Manas kvēpināmās zāles un Manu eļļu. Ezekiel 23:42 Un tur atskanēja nebēdnīgs troksnis un pie tā lielā vīru pulka tika atvesti dzērāji no tuksneša, tie lika roku sprādzes ap viņu rokām un krāšņus kroņus uz viņu galvām. Ezekiel 23:43 Un Es sacīju par to, kas veca palikusi maucībā, vai ar to arīdzan vēl maukot maukosies? Ezekiel 23:44 Un tie pie tās iegāja, kā iet pie maukas, tā tie iegāja pie Aālas un pie Aālibas, tām bezkaunīgām sievām. Ezekiel 23:45 Tāpēc taisni vīri viņas sodīs pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju tiesas, jo tās ir laulības pārkāpējas un asinis ir viņu rokās. Ezekiel 23:46 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: es atvedīšu pret tām pulku, un tās nodošu par laupījumu un postu. Ezekiel 23:47 Un tas pulks viņas nomētās ar akmeņiem, un tās sasitīs ar saviem zobeniem, tie nokaus viņu dēlus un viņu meitas un sadedzinās viņu namus ar uguni. Ezekiel 23:48 Tā Es izdeldēšu to bezkaunību no zemes, ka visas sievas dabū mācību, ka tās nedara pēc jūsu bezkaunības. Ezekiel 23:49 Tā jūsu bezkaunība jums taps uzlikta, un jūs nesīsiet savu elku grēkus un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 24:0 Ezekiel 24:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani devītā gadā, desmitā mēnesī, desmitā mēneša dienā, sacīdams: Ezekiel 24:2 Cilvēka bērns, uzraksti sev šīs dienas, šīs pašas dienas vārdu: Bābeles ķēniņš šai dienā ir apmeties pret Jeruzālemi. Ezekiel 24:3 Saki līdzību pret to atkāpēju sugu un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: cel podu pie uguns, cel to klāt, ielej arīdzan ūdeni iekšā. Ezekiel 24:4 Saliec tos gabalus tur iekšā, visus labos gabalus, cisku un pleci, pildi to ar tiem visulabākiem kauliem. Ezekiel 24:5 Ņem no visulabākām avīm un iekuri arī uguni apakš tiem kauliem, lai labi vārās, un kauli, kas iekšā, lai labi izvārās. Ezekiel 24:6 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Ak vai tai asins pilsētai, tam podam, kas sarūsējis un kam rūsa negrib noiet. Gabalu pēc gabala ņem ārā, meslus par to nemet. Ezekiel 24:7 Jo viņas asinis ir viņas vidū, viņa tās ir izlējusi uz kailas klints un tās nav izgāzusi zemē, ka pīšļi tās apklātu. Ezekiel 24:8 Sūtīt bardzību un parādīt atriebšanu, Es viņas asinis esmu licis izliet uz kailas klints, ka netop apklātas. Ezekiel 24:9 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Ak vai, tai asins pilsētai! Arī es kurināšu uguni lielu. Ezekiel 24:10 Pienesi daudz malkas, iededzini uguni, savāri gaļu, un zāļo to ar zālēm, un lai tie kauli savārās. Ezekiel 24:11 Pēc tam cel viņu tukšu uz oglēm, lai tas top karsts un lai viņa varš nodeg sarkans un viņa netīrums, kas tur iekšā, izkūst, un viņa rūsa top izdeldēta. Ezekiel 24:12 Viņš dara lielu pūliņu, un viņa rūsa negrib noiet, viņa rūsa pastāv ugunī Ezekiel 24:13 Tavas negantās nešķīstības dēļ; tādēļ ka Es tevi esmu šķīstījis, un tu neesi palikusi šķīsta, tad tu no savas nešķīstības vairs netapsi šķīsta, kamēr Es Savu bardzību pie tevis bušu izdarījis. Ezekiel 24:14 Es Tas Kungs to esmu runājis, tā būs, un to Es darīšu, Es no tā neatstāšos un nesaudzēšu un neapželošos; pēc taviem ceļiem un pēc taviem darbiem tevi sodīs, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 24:15 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 24:16 Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tavu acu jaukumu caur vienu sitienu; tomēr tev nebūs žēloties nedz raudāt nedz asaras izliet. Ezekiel 24:17 Nopūties klusiņām, necel raudas par mirušiem. Bet uzsien savu cepuri un apvelc savas kurpes kājās, neaptin savu muti, tev arī nebūs ēst raudu maizi. Ezekiel 24:18 Tā es runāju uz tiem ļaudīm no rīta, un vakarā mana sieva nomira. Un es darīju no rīta, kā man bija pavēlēts. Ezekiel 24:19 Tad tie ļaudis uz mani sacīja: vai tu negribi mums stāstīt, kādēļ mums šīs lietas rāda, ka tu tā dari? Ezekiel 24:20 Un es uz tiem sacīju: Tā Kunga vārds uz mani noticis sacīdams: Ezekiel 24:21 Saki Israēla namam: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es sagānīšu Savu svēto vietu, jūsu lepno stiprumu, jūsu acu jaukumu un jūsu dvēseļu mīlību, un jūsu dēli un jūsu meitas, ko jūs esat atstājuši, kritīs caur zobenu. Ezekiel 24:22 Tad jūs darīsiet, kā Es esmu darījis, muti jūs neaptīsiet un raudu maizi neēdīsiet. Ezekiel 24:23 Un jūsu cepures būs uz jūsu galvām un jūsu kurpes jūsu kājās. Jūs nežēlosities nedz raudāsiet, bet iznīksiet savos noziegumos, un vaidēsiet cits pret citu. Ezekiel 24:24 Tā Ecehiēls jums būs par zīmi; itin kā viņš darījis, tā jūs darīsiet; kad tas notiks, tad jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs Dievs. Ezekiel 24:25 Un tu, cilvēka bērns, vai tas nebūs tai dienā, kad Es no tiem atņemšu viņu drošumu, viņu slavu un prieku, viņu acu jaukumu un viņu dvēseles mīlību, viņu dēlus un viņu meitas, Ezekiel 24:26 Tai dienā nāks pie tevis viens, kas izglābies un to tavām ausīm stāstīs. Ezekiel 24:27 Tai dienā tava mute atvērsies kā arī tam izglābtam, un tu runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi par brīnuma zīmi un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 25:0 Ezekiel 25:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 25:2 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Amona bērniem un sludini pret tiem. Ezekiel 25:3 Un saki uz Amona bērniem: klausiet Tā Kunga Dieva vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs par Manu svēto vietu sakāt: re, re! Tā ir sagānīta! Un par Israēla zemi: tā ir izpostīta! Un par Jūda namu: tie ir cietumā gājuši! - Ezekiel 25:4 Tādēļ redzi, Es tevi nodošu austruma bērniem par mantību, ka tie tavā vidū uzceļ savas teltis un tavā vidū uztaisa savas māju vietas; tie ēdīs tavus augļus un dzers tavu pienu. Ezekiel 25:5 Un Es Rabu darīšu par kamieļu ganību un Amona bērnus par avju laidaru, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 25:6 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu esi plaukšķinājusi ar rokām un situsi ar kājām un no visas sirds lepni(nievājot) esi priecājusies par Israēla zemi, Ezekiel 25:7 Tāpēc redzi, Es izstiepšu Savu roku pret tevi un tevi nodošu pagāniem par laupījumu un tevi izdeldēšu no tautām un tevi nomaitāšu no valstīm; Es tevi izdeldēšu, un tu samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 25:8 Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka Moabs un Seīrs saka: redzi, Jūda nams ir tā kā visi pagāni, - Ezekiel 25:9 Tādēļ redzi, Es atvēršu Moaba sānus no tām pilsētām, no viņa robežu pilsētām sākot, viņa zemes jaukumu, Betjesivotu, Baāl Meonu un līdz Kiriataīmai, Ezekiel 25:10 Austruma bērniem klāt pie Amona bērniem Es viņu atdošu par mantību, tā kā Amona bērni starp tautām vairs netaps pieminēti. Ezekiel 25:11 Un Es turēšu tiesu par Moabu, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 25:12 Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka Edoms ar atriebšanu ir atriebies pret Jūda namu, un tie ļoti ir noziegušies, pie tiem atriebdamies, Ezekiel 25:13 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Es izstiepšu Savu roku pret Edomu un izdeldēšu no viņa cilvēkus un lopus, un Es to darīšu par posta vietu, un tie kritīs caur zobenu no Temana līdz Dedanam. Ezekiel 25:14 Un Es atriebšos pie Edoma caur Savu Israēla ļaužu roku, un tie ar Edomu darīs pēc Manas dusmības un pēc Manas bardzības, tā tie samanīs Manu atriebšanu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 25:15 Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka Fīlisti atriebušies un no sirds lepni atriebušies uz izdeldēšanu pēc veca ienaida, Ezekiel 25:16 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es izstiepju Savu roku pār Fīlistiem un izdeldēšu Krietus un nomaitāšu tos atlikušos jūrmalā, Ezekiel 25:17 Un Es pie tiem izdarīšu lielu atriebšanu ar bargām sodībām, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es Savu atriebšanu pie tiem būšu izdarījis. Ezekiel 26:0 Ezekiel 26:1 Un notikās vienpadsmitā gadā, pirmā mēneša dienā, tad Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 26:2 Cilvēka bērns! Tāpēc ka Tirus par Jeruzālemi sacījis: redzi, tautu vārti ir nolauzti, nu pie manis griežas, es nu pildīšos, viņa ir postīta! Ezekiel 26:3 Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, ak Tiru, un atvedīšu pagānu pulkus pret tevi, kā jūra ceļas ar saviem viļņiem. Ezekiel 26:4 Tie postīs Tirus mūrus un nolauzīs viņa torņus, un Es nomēzīšu viņa pīšļus no viņa un to darīšu par kailu klinti Ezekiel 26:5 Kur tīklus izplētīs jūras vidū; jo es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs; un tas būs tautām par laupījumu. Ezekiel 26:6 Un viņa ciemi laukā ar zobenu taps apkauti un samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 26:7 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es atvedīšu pret Tiru NebukadNecaru, Bābeles ķēniņu, to ķēniņu ķēniņu no ziemeļiem, ar zirgiem un ratiem un jātniekiem un lieliem ļaužu pulkiem. Ezekiel 26:8 Viņš apkaus tavus ciemus laukā ar zobenu un taisīs pret tevi bulverķus un uzmetīs pret tevi valni un uzcels pret tevi sedzamas bruņas. Ezekiel 26:9 Un viņš cels savus āžus pret taviem mūriem un nolauzīs tavus torņus ar saviem dzelzs ieročiem. Ezekiel 26:10 Putekļi no viņa zirgu pulka tevi apklās. Tavi mūri drebēs no jātnieku un riteņu un ratu trokšņa, kad viņš ieies pa taviem vārtiem, kā ieiet salauztā pilsētā. Ezekiel 26:11 Viņš samīs ar savu zirgu nagiem visas tavas ielas; tavus ļaudis viņš nokaus ar zobenu un nogāzīs pie zemes tavus stipros pīlārus. Ezekiel 26:12 Un tie laupīs tavu padomu un postīs tavas preces un nolauzīs tavus mūrus un apgāzīs tavus skaistos namus un nometīs tavus akmeņus un tavus kokus un tavus pīšļus ūdenī. Ezekiel 26:13 Tad Es darīšu galu tavu dziesmu skaņai un tavu kokļu balsi vairs nedzirdēs. Ezekiel 26:14 Un Es tevi darīšu par kailu klinti, tu būsi vieta, kur izplēst tīklus, tu vairs netapsi uztaisīts; jo Es, Tas Kungs, to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 26:15 Tā saka Tas Kungs Dievs pret Tiru: vai tās salas no tavas krišanas trokšņa netrīcēs, kad ievainotie vaidēs, kad kautin kausies tavā vidū? Ezekiel 26:16 Un visi jūras lielkungi nokāps no saviem goda krēsliem un nometīs savus svārkus un novilks savas izrakstītās drēbes; tie apģērbsies ar trīcēšanu, apsēdīsies zemē un ik acumirkli drebēs un iztrūcināsies par tevi. Ezekiel 26:17 Un tie par tevi sāks raudu dziesmu un uz tevi sacīs: Ak vai, kā tu esi bojā gājusi, ļaužu pilnā jūras pilsēta, tu slavenā pilsēta, kas bija varena uz jūras, pati un viņas iedzīvotāji, kas izbiedēja visus, kas gar viņu dzīvoja! Ezekiel 26:18 Nu salas trīc tavas krišanas dienā, tiešām salas jūrā dreb par tavu galu. Ezekiel 26:19 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: kad Es tevi darīšu par postītu pilsētu, tā kā tās pilsētas, kur vairs nedzīvo, kad Es jūru pār tevi vedīšu, un liels ūdens tevi apklās, Ezekiel 26:20 Tad Es tevi metīšu zemē pie tiem, kas grimuši bedrē, pie tiem senajiem ļaudīm, un Es tevi nostumšu zemē, apakšējās un tukšās zemes vietās mūžīgi, pie tiem, kas nogrimuši bedrē, tā ka iekš tevis nedzīvos; bet jaukumu Es celšu dzīvo zemē. Ezekiel 26:21 Es tev darīšu briesmīgu galu, un tu vairs nebūsi; kad tevi meklēs, tad tevi ne mūžam vairs neatradis, saka Tas Kungs Dievs: Ezekiel 27:0 Ezekiel 27:1 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 27:2 Tu tad, ak cilvēka bērns, uzņem raudu dziesmu par Tiru, Ezekiel 27:3 Un saki uz Tiru, kas dzīvo pie jūras ostām un tirgojās ar tautām daudz salās: tā saka Tas Kungs Dievs: ak Tiru, tu saki: es esmu brīnum skaists. Ezekiel 27:4 Tavas robežas ir jūras vidū, tavi cēlēji tevi darījuši brīnum skaistu. Ezekiel 27:5 Tie visus tavus galdus ir taisījuši no Senira priedēm, tie ņēmuši ciedru kokus no Lībanus, tev taisīt masta kokus. Ezekiel 27:6 Tavus airus tie taisījuši no Basanas ozoliem, tavus galdus tie taisījuši no ziloņkauliem uz dārgu priežu koka no Ķitim krastiem. Ezekiel 27:7 Dārgs audekls ar izrakstītu darbu no Ēģiptes bija tavs zēģelis, tev par karogu; no zila un sarkana purpura no Elisus salām bija tavi apsegi. Ezekiel 27:8 Sidonas un Arvadas iedzīvotāji bija tavi airētāji; tavi gudrie, ak Tiru, bija pie tevis tavi stūrētāji. Ezekiel 27:9 Ģebalas vecaji un viņas gudrie bija pie tevis, izlabot tavu laivu plaisumus. Visas jūras laivas un visi laivinieki bija pie tevis, izmainīt tavas preces. Ezekiel 27:10 Persieši un Lidieši un Libieši bija tavā karaspēkā tavi karavīri; priekšturamās bruņas un dzelzs cepures tie pie tevis uzkāra; tie tevi greznoja. Ezekiel 27:11 Arvadas bērni un tavs spēks bija visapkārt uz taviem mūriem, un sargi bija uz taviem torņiem, tie uzkāra savas priekšturamās bruņas visapkārt pie taviem mūriem; tie tevi darīja brīnum skaistu. Ezekiel 27:12 Taršišs tirgojās ar tevi ar daudz un dažādām precēm: sudrabu, dzelzi, alvu un svinu noveda tavos tirgos. Ezekiel 27:13 Javans, Tubals un Mešehs, tie bija tavi veikalnieki: ar cilvēkiem un vara lietām tie ar tevi tirgojās. Ezekiel 27:14 No Togarmas nama noveda tavos tirgos braucamus un jājamus zirgus un zirgēzeļus. Ezekiel 27:15 Dedana bērni bija tavi veikalnieki, daudz salas tirgojās caur tavu roku; ziloņkaulus un ebon kokus(melnkoks) tie tev atdeva par maksu. Ezekiel 27:16 Sīrija ar tevi tirgojās tavu daudzkārtīgu amata darbu dēļ: rubīnus, purpuru un rakstītu darbu, dārgu audekli un dārgas krelles un dārgus akmeņus tie noveda tavos tirgos. Ezekiel 27:17 Jūda un Israēla zeme, tie bija tavi veikalnieki: kviešus no Minites un saldi smaržīgas zāles un medu un eļļu un balzamu tie mainīja tavos tirgos. Ezekiel 27:18 Damaskus ar tevi tirgojās tavu daudzkārtīgu amata darbu dēļ ar dažādām precēm, ar saldu vīnu un baltu vilnu. Ezekiel 27:19 Vedans un UzalaJavans veda uz taviem tirgiem izstrādātu dzelzi; kasīju un kalmu tie pie tevis izmainīja. Ezekiel 27:20 Dedans ar tevi tirgojās ar skaistām vadmalām priekš segliem. Ezekiel 27:21 Arābija un visi Ķedara lielkungi, tie tirgojās caur tavu roku, ar jēriem un auniem un āžiem tie ar tevi tirgojās; Ezekiel 27:22 Sabas un Raēmas veikalnieki, tie ar tevi tirgojās; visādas dārgas zāles, dārgus akmeņus un zeltu tie noveda tavos tirgos. Ezekiel 27:23 Harans un Kane un Edens, Zebas, Asura un Ķilmada veikalnieki ar tevi tirgojās. Ezekiel 27:24 Tie bija tavi veikalnieki ar dārgām drēbēm, ar purpura ziliem un raibi austiem mēteļiem un ar strīpainām (grīdas)segām un ar pītām un tītām virvēm tavos tirgos. Ezekiel 27:25 Taršiša laivas bija tās vedējas uz taviem tirgiem. Un tu tapi bagāts un augstā godā celts jūru vidū. Ezekiel 27:26 Tavi laivinieki tevi veda pa vareniem ūdeņiem, bet rīta vējš tevi satriecis jūru vidū. Ezekiel 27:27 Tava manta un tavas preces un tava tirgošana, tavi laivinieki un tavi stūrmaņi un tavi laivu taisītāji, un kas ar tevi tirgojās, un visi tavi karavīri, kas pie tevis, un visa tava draudze, kas tavā vidū, kritīs jūras vidū tai dienā, kad tu iesi bojā. Ezekiel 27:28 No tavu laivinieku brēkšanas lauki drebēs. Ezekiel 27:29 Un visi airētāji, stūrmaņi ar visiem jūras laiviniekiem izkāps no savām laivām un stāvēs uz zemes. Ezekiel 27:30 Un tie par tevi brēks un gauži kliegs un metīs pīšļus uz savām galvām, - tie vārtīsies pelnos. Ezekiel 27:31 Tie tevis dēļ apcirpsies un apjozīs maisus un raudās par tevi ar dvēseles rūgtumu un gaužām žēlabām. Ezekiel 27:32 Un tie vaidēdami par tevi sāks raudu dziesmu un vaidēs par tevi un sacīs: kas ir kā Tirus, tā izdeldēts jūras vidū? Ezekiel 27:33 Kad tavas preces jūrā tapa vestas, tad tu daudz tautas pieēdināji ar savām dažādām mantām, un ar savu tirgošanu tu ķēniņus virs zemes esi darījis bagātus. Ezekiel 27:34 Bet nu, kad tu no jūras esi satriekts dziļos ūdeņos, tad tava tirgošana un visa tava draudze tavā vidū ir gājusi bojā. Ezekiel 27:35 Visi salu iedzīvotāji par tevi iztrūcinājās, un viņu ķēniņiem mati cēlās stāvu, viņu vaigi nobāl. Ezekiel 27:36 Tie veikalnieki pa tautām svilpo par tevi; tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi. Ezekiel 28:0 Ezekiel 28:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 28:2 Cilvēka bērns, saki uz Tirus valdnieku: tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tava sirds lepojās un saka, es esmu dievs, es sēžu uz dieva krēsla jūru vidū, un tu tomēr esi cilvēks un ne Dievs, un tu pacēli savu sirdi, kā Dieva sirdi; Ezekiel 28:3 Redzi, tu esot gudrāks nekā Daniēls, tev nekas neesot ne apslēpts ne tumšs. Ezekiel 28:4 Caur savu gudrību un caur savu saprašanu tu sev esot dabūjis spēku un krājis zeltu un sudrabu pie savas mantas. Ezekiel 28:5 Caur savu lielo gudrību tu tirgodamies esot vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ. Ezekiel 28:6 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs, tādēļ ka tu savu sirdi esi paaugstinājis, kā Dieva sirdi, Ezekiel 28:7 Tad redzi, Es vedīšu svešus pār tevi, tos visbriesmīgākos starp tautām; tie izvilks savus zobenus pār tavu jauko gudrību un apgānīs tavu spožumu. Ezekiel 28:8 Tie tevi nometīs bedrē, un tu nomirsi kā nokauti mirst pat jūru vidū. Ezekiel 28:9 Vai tu tad sava kāvēja priekšā sacīsi: es esmu dievs, un tu tomēr esi cilvēks un ne Dievs, un esi sava kāvēja rokā? Ezekiel 28:10 Tu nomirsi kā neapgraizītie mirst caur svešu roku; jo Es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 28:11 Atkal Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ezekiel 28:12 Cilvēka bērns! Sāc raudu dziesmu par Tirus ķēniņu un saki uz viņu: tā saka Tas Kungs Dievs: tu kārtības zieģelis, pilns gudrības un liela skaistuma, Ezekiel 28:13 Tu biji Edenē, Dieva dārzā, visādi dārgi akmeņi bija tavs apsegs: sardi, topāzi, dimanti, turķisi, oniķi, jaspisi, safīri, ametisti, smaragdi un zelts. Tavas bungas un tavas stabules skanēja tavā priekšā, tai dienā, kad tevi (par ķēniņu) cēla, tās bija gatavas. Ezekiel 28:14 Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā; Es tevi tā biju iecēlis: tu biji uz Dieva svētā kalna, tu staigāji degošu akmeņu vidū. Ezekiel 28:15 Tu biji skaidrs savos ceļos, no tās dienas, kad tevi (par ķēniņu) cēla, kamēr bezdievība pie tevis tapa atrasta. Ezekiel 28:16 Caur tavu lielo tirgošanos tava sirds pildījās ar netaisnību, un tu esi apgrēkojies; tāpēc Es tevi izmetu kā sagānītu no Dieva kalna un izdeldu tevi, to ķerubu, kas sargā, no to degošo akmeņu vidus nost. Ezekiel 28:17 Tava sirds lepojās tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību esi pazaudējis caur savu spožumu, tāpēc Es tevi metu pie zemes un lieku tevi par mācību ķēniņiem. Ezekiel 28:18 Ar savu noziegumu pulku caur savu netaisno tirgošanos tu esi sagānījis savus svētumus. Tāpēc Es lieku ugunij iziet no tava vidus; tas tevi aprīs, un Es tevi daru par pelniem virs zemes, priekš visu acīm, kas tevi ierauga. Ezekiel 28:19 Visi, kas tevi pazīst starp tautām, par tevi iztrūcinājās; tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi. Ezekiel 28:20 Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 28:21 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Sidonu un sludini pret to. Ezekiel 28:22 Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Sidona, un pagodināšos tavā vidū, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es tiesu nesīšu pār viņu un svēts parādīšos pie viņas. Ezekiel 28:23 Jo Es sūtīšu mēri pie viņas un asinis pa viņas ielām, un kautie kritīs viņas vidū caur zobenu, kas visapkārt nāks pret viņu, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 28:24 Un Israēla namam vairs nebūs asu ērkšķu, nedz sāpīgu dadžu no visiem tiem apkārtējiem, kas tos vajā, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs Dievs. Ezekiel 28:25 Tā saka Tas Kungs Dievs: kad Es Israēla namu sapulcināšu no tām tautām, starp kurām tie izkaisīti, un Es pie viņiem svēts parādīšos priekš pagānu acīm, tad tie dzīvos savā zemē, ko Es savam kalpam Jēkabam esmu devis. Ezekiel 28:26 Un tie tur dzīvos droši un uztaisīs namus un dēstīs vīna dārzus. Tiešām, tie dzīvos droši, kad Es tiesu nesīšu pret visiem tiem apkārtējiem, kas tos vajājuši, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs. Ezekiel 29:0 Ezekiel 29:1 Desmitā gadā, desmitā mēnesī, divpadsmitā mēneša dienā, Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 29:2 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un sludini pret viņu un pret visu Ēģipti. Ezekiel 29:3 Runā un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: Es celšos pret tevi, Faraonu, Ēģiptes ķēniņ, tu lielais jūras zvērs, kas savu upju vidū guļ un saka: mana upe ir mana, un to es sev esmu taisījis. Ezekiel 29:4 Bet Es likšu makšķeri tavā pažoklī, un likšu tavu upju zivīm pielipt pie tavām zvīņām, un izvilkšu no tām upēm tevi un visas tavu upju zivis, kas līp pie tavām zvīņām. Ezekiel 29:5 Un Es tevi nometīšu tuksnesī, tevi, un visas tavu upju zivis; tu kritīsi uz lauku, tu netapsi sakrāts nedz salasīts; zvēriem virs zemes un putniem apakš debess Es tevi dodu par barību. Ezekiel 29:6 Un visi Ēģiptes iedzīvotāji samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, tāpēc ka tie bijuši niedru stobrs Israēla namam. Ezekiel 29:7 Kad tie tevi satvēra rokā, tad tu lūzi un tiem pāršķēli sānus, un kad tie uz tevi atspiedās, tad tu salūzi un darīji tiem gurnus slābanus. Ezekiel 29:8 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es vedīšu pār tevi zobenu un no tevis izdeldēšu cilvēkus un lopus. Ezekiel 29:9 Un Ēģiptes zeme taps postā un par tuksnesi, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, tāpēc ka viņš sacījis: tā upe ir mana, es to esmu darījis. Ezekiel 29:10 Tad nu redzi, Es celšos pret tevi un pret tavām upēm, un darīšu Ēģiptes zemi par tukšu posta vietu, no Migdalas līdz Ziēnei un līdz Moru zemes robežām. Ezekiel 29:11 Pa viņu cilvēka kāja nestaigās, un arī lopa kāja pa viņu neies un tur nedzīvos caurus četrdesmit gadus. Ezekiel 29:12 Jo Es Ēģiptes zemi darīšu par posta vietu starp postītām zemēm, un viņas pilsētas būs postā starp postītām pilsētām četrdesmit gadus, un Es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām un tos izputināšu pa valstīm. Ezekiel 29:13 Tomēr tā saka Tas Kungs Dievs: kad četrdesmit gadi būs pagalam, tad Es sapulcināšu ēģiptiešus no tām tautām, kurp tie bija izkaisīti. Ezekiel 29:14 Un Es pārvedīšu ēģiptiešus no cietuma un tos atkal atvedīšu Patrus zemē, viņu dzimtā zemē, un tur tie būs viena maza valsts. Ezekiel 29:15 Un tā būs mazāka nekā citas valstis un necelsies vairs pār tām tautām, jo Es viņus mazināšu, lai nevalda vairs pār tautām. Ezekiel 29:16 Un Israēla namam tie vairs nebūs par atspaidu, atgādinādami noziegumu, kad pēc viņiem skatās; bet tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs Dievs. Ezekiel 29:17 Un notikās divdesmit septītā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 29:18 Cilvēka bērns! Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, savam karaspēkam licis grūtu darbu darīt pret Tiru; visas galvas ir plikas un visi pleci noberzti; tomēr nedz viņam nedz viņa karaspēkam nekāda alga nav tikusi Tirus dēļ, par to grūto darbu, kas viņam pret to bijis. Ezekiel 29:19 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, Es došu Ēģiptes zemi, un viņš aizvedīs visu viņas pulku un laupīs viņas laupījumu un mantos viņas mantu, un tā būs tā alga viņa karaspēkam. Ezekiel 29:20 Par darba algu Es tam atdošu Ēģiptes zemi, par to darbu, ko tie Man darījuši, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 29:21 Tai dienā Es likšu izplaukt Israēla nama ragam, un atdarīšu tev muti viņu vidū; un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 30:0 Ezekiel 30:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 30:2 Cilvēka bērns, sludini un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: kauciet: Ak vai, tai dienai! Ezekiel 30:3 Jo tā diena ir tuvu, tiešām Tā Kunga diena ir tuvu, diena tumši apmākusies, pagānu laiks ir klāt. Ezekiel 30:4 Un zobens nāks Ēģiptes zemē, un Moru zemē būs lielas sāpes, kad kautie kritīs Ēģiptes zemē, un viņas pulki taps aizvesti, un viņas pamati taps nolauzti. Ezekiel 30:5 Moru zeme un Libija un Lidija un visādi ļaudis un Kubs un tās derības zemes bērni kritīs līdz ar viņiem caur zobenu. Ezekiel 30:6 Tā saka Tas Kungs: tiešām, Ēģiptes palīgi kritīs, un viņas lepnais stiprums taps nogāzts, no Migdolas līdz Ziēnei tie tur kritīs caur zobenu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 30:7 Un tie taps postīti vidū starp postītām zemēm, un viņu pilsētas būs starp postītām pilsētām; Ezekiel 30:8 Un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es uguni kuršu Ēģiptes zemē, un visi viņas palīgi taps satriekti. Ezekiel 30:9 Tai dienā no Manis izies vēstneši ar laivām, iztrūcināt Moru zemi, kas droši dzīvo, un pie tiem būs lielas bēdas, tā kā Ēģiptes dienā, jo redzi, (tie) nāk! Ezekiel 30:10 Tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es nobeigšu Ēģiptes pulkus caur Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, roku. Ezekiel 30:11 Šis un viņa ļaudis līdz ar viņu, tie visbriesmīgākie starp tautām, taps atvesti, postīt zemi, un izvilks savus zobenus pret Ēģipti un piepildīs zemi ar nokautiem. Ezekiel 30:12 Un Es upes darīšu sausas un zemi pārdošu tiem nikniem rokā, un zemi un kas tur ir, Es izpostīšu caur svešinieku roku; Es Tas Kungs to esmu runājis. Ezekiel 30:13 Tā saka Tas Kungs Dievs: un Es izdeldēšu tos elkus un darīšu galu Nofas(Memfisas) dievekļiem, un valdnieka vairs nebūs Ēģiptes zemē; un Es sūtīšu izbailes pār Ēģiptes zemi. Ezekiel 30:14 Un Es izpostīšu Patrus zemi, un kuršu uguni Coanā, un turēšu tiesu Noā: Ezekiel 30:15 Un Es izgāzīšu Savu bardzību pār Sinu, Ēģiptes stiprumu, un izdeldēšu tos pulkus Noā. Ezekiel 30:16 Un iededzināšu uguni Ēģiptes zemē; Sina cietīs lielas sāpes, un No taps sašķelta, un Nofa dienas vidū taps spaidīta. Ezekiel 30:17 Avenas un Pibozetes jaunekļi kritīs caur zobenu, un pašas aizies cietumā. Ezekiel 30:18 Un Takvanesā gaisma taps aptumšota, kad Es Ēģiptes jūgu tur salauzīšu un viņas lepno stiprumu tur nobeigšu; mākonis viņu apklās, un viņas meitas ies cietumā. Ezekiel 30:19 Tā Es turēšu tiesu Ēģiptes zemē, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 30:20 Un vienpadsmitā gadā, pirmā mēnesī, septītā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 30:21 Cilvēka bērns! Faraona, Ēģiptes ķēniņa, elkoni Es esmu satriecis, un redzi, to nesasies, plāksteri neuzliks, ar autiem neaptīs, un tas vairs neatspirgs, ka varētu zobenu turēt. Ezekiel 30:22 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un satriekšu viņa elkoņus, to stipro kā to satriekto, un Es viņa zobenam likšu izkrist no viņa rokas. Ezekiel 30:23 Un Es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām un tos izputināšu pa zemēm. Ezekiel 30:24 Un Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, un Savu zobenu došu viņa rokā, bet Faraona elkoņus Es satriekšu, ka tam viņa priekšā būs vaidēt, tā kā ievainots vaid. Ezekiel 30:25 Tiešām, Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Faraona elkoņi nogurs, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es Savu zobenu došu Bābeles ķēniņam rokā, un viņš to pacels pār Ēģiptes zemi. Ezekiel 30:26 Un Es izkaisīšu ēģiptiešus starp tautām un tos izputināšu pa zemēm, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 31:0 Ezekiel 31:1 Un vienpadsmitā gadā, trešā mēnesī, pirmā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 31:2 Cilvēka bērns, runā uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un uz viņa ļaužu pulku: kam tu esi līdzīgs savā augstībā? Ezekiel 31:3 Redzi, Asurs bija ciedra koks uz Lībanus, skaistiem zariem un kuplām lapām un slaiku augumu, un viņa galotne bija iekš mākoņiem. Ezekiel 31:4 Ūdens viņu darīja lielu, un jūras dziļumi viņu paaugstināja, viņa upes gāja apkārt ap dārziem, un savus ūdeņus tas sūtīja pie visiem lauka kokiem. Ezekiel 31:5 Tāpēc viņa augums bija augstāks pār visiem lauka kokiem, un viņa zari vairojās un viņa zariņi plaukstot pagarinājās caur to lielo ūdeni. Ezekiel 31:6 Visi putni apakš debess taisīja ligzdas viņa zaros, un visi lauka zvēri vedās apakš viņa zariem, un visas lielās tautas sēdēja viņa pavēnī. Ezekiel 31:7 Tā tas bija skaists savā lielumā un savu zaru garumā, jo viņa sakne bija pie daudz ūdeņiem. Ezekiel 31:8 Ciedru koki Dieva dārzā viņu neaptumšoja un priedes viņa zariem nelīdzinājās, un kļavu koki nebija tādi kā viņa zariņi, neviens koks Dieva dārzā viņam nelīdzinājās skaistumā. Ezekiel 31:9 Es viņu biju darījis tik skaistu caur viņa zaru pulku, ka visi Ēdenes koki Dieva dārzā viņu apskauda. Ezekiel 31:10 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu tā biji cēlies garumā, un ka viņš savu galotni izstiepis līdz padebešiem, un viņa sirds sava augstuma dēļ lepojās, Ezekiel 31:11 Tāpēc Es viņu nodevu rokā tautu varenajam, ar viņu darīt pēc patikšanas; Es viņu izdzinu viņa bezdievības dēļ. Ezekiel 31:12 Un sveši, tie tautu briesmīgākie, viņu nocirta un to nometa, viņa zari krita uz kalniem un pa visām ielejām, un viņa zariņi tapa nogāzti visās zemes gravās. Un visas zemes tautas aizgāja no viņa pavēņa un viņu atstāja. Ezekiel 31:13 Visi putni apakš debess nolaidās uz viņa, un visi lauka zvēri bija uz viņa zariem; Ezekiel 31:14 Lai nekādi pie ūdens dēstīti koki nelepojās sava auguma pēc, un savu galotni nestiepj līdz mākoņiem, un nekādi no ūdens slacināti koki nepaļaujas uz sev pašiem sava augstuma dēļ; jo tie visi nāvei ir nodoti uz zemes apakšu, cilvēka bērnu vidū, pie tiem, kas grimst bedrē. Ezekiel 31:15 Tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad tas ellē nogrima, tad Es cēlu bēdas, Es viņa dēļ apklāju dziļumus un aizturēju viņa upes, un tie varenie ūdeņi apstājās, un Es darīju, ka Lībanus viņa dēļ sērojās, un visi lauka koki nokalta viņa dēļ. Ezekiel 31:16 No viņa kritiena trokšņa Es pagānus darīju drebam, kad Es viņu ellē nogrūdu pie tiem, kas grimst bedrē. Un visi Ēdenes koki, tie izlasītie un labākie uz Lībanus, visi no ūdens slacinātie koki iepriecinājās zemes apakšā. Ezekiel 31:17 Tie nogrima arīdzan līdz ar viņu ellē pie tiem zobena nokautiem, kas kā viņa palīgi bija sēdējuši viņa pavēnī starp tautām. Ezekiel 31:18 Kam starp Ēdenes kokiem tu tad esi līdzīgs godā un augstumā? Arī tu tapsi nogrūsts ar Ēdenes kokiem zemes apakšā, tu gulēsi vidū starp neapgraizītiem, pie zobenu nokautiem. Tas ir Faraons un viss viņa ļaužu pulks, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 32:0 Ezekiel 32:1 Un divpadsmitā gadā, divpadsmitā mēnesī pirmā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 32:2 Cilvēka bērns, sāc raudu dziesmu par Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un saki uz viņu: ak tautu lauva, tu esi pagalam! Un tu biji kā jūras zvērs jūrā un izlēci savās upēs un sajauci ūdeņus ar savām kājām un samini upes. Ezekiel 32:3 Tā saka Tas Kungs Dievs: Es tādēļ Savu tīklu izplētīšu pār tevi daudz tautu sapulcē, kas tevi izvilks Manā tīklā. Ezekiel 32:4 Tad Es tevi metīšu uz zemi, Es tevi nosviedīšu uz lauku un visiem putniem apakš debess Es likšu mist uz tevis un visiem zvēriem virs zemes no tevis pieēsties, Ezekiel 32:5 Un metīšu tavu maitu uz kalniem un pildīšu tās ielejas ar tavām miesām. Ezekiel 32:6 Un Es dzirdināšu zemi ar tām asinīm, kas no tevis izplūst līdz kalniem, un upes no tevis taps pildītas. Ezekiel 32:7 Un kad Es tevi izdzēsīšu, tad Es apsegšu debesi un aptumšošu viņas zvaigznes, sauli Es apklāšu ar mākoņiem, un mēneša gaišums vairs nespīdēs. Ezekiel 32:8 Visus spožos debess spīdekļus Es tevis dēļ aptumšošu un vedīšu tumsību pār tavu zemi, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 32:9 Es arī darīšu skumīgas daudz tautu sirdis, kad Es tavu mocību iznesīšu starp tautām, tanīs valstīs, ko tu nepazīsti. Ezekiel 32:10 Un Es darīšu, ka daudz tautas par tevi iztrūcinājās, un viņu ķēniņiem mati celsies stāvu par tevi, kad Es cilāšu Savu zobenu viņu priekšā, un tie drebēs ik acumirkli ikviens par savu dvēseli tai dienā, kad tu kritīsi. Ezekiel 32:11 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: Bābeles ķēniņa zobens nāks pār tevi. Ezekiel 32:12 Un Es tavu pulku nogāzīšu caur vareno zobeniem, tie visi ir tie visbriesmīgākie starp tautām, tie izpostīs Ēģiptes lepnību, un viss viņas pulks taps izdeldēts. Ezekiel 32:13 Un visus viņas lopus Es izdeldēšu pie tā lielā ūdens, ka cilvēka kāja to vairs nesajauks, ir lopu nags to nesajauks. Ezekiel 32:14 Tad Es viņu ūdeņus darīšu skaidrus un viņu upēm likšu tecēt kā eļļai, saka Tas Kungs Dievs, Ezekiel 32:15 Kad Es Ēģipti būšu darījis par posta vietu, un zeme no savas pilnības būs palikusi tukša, kad Es visus viņas iedzīvotājus būšu kāvis, - tad samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 32:16 Šī ir tā raudu dziesma, un tā jādzied; tautu meitas šo raudu dziesmu dziedās; par Ēģipti un par visu viņas ļaužu pulku tās dziedās šo raudu dziesmu, saka Tas Kungs Dievs. - Ezekiel 32:17 Un divpadsmitā gadā, piecpadsmitā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 32:18 Cilvēka bērns, žēlojies par Ēģiptes ļaužu pulku un nogremdē to līdz ar tām lepno tautu meitām zemes apakšā pie tiem, kas grimuši dziļumā. Ezekiel 32:19 Par ko tu nu esi skaistāka? Kāp zemē un apgūlies pie neapgraizītiem. Ezekiel 32:20 Tie kritīs starp zobena nokautiem. Viņa ir nodota zobenam; aizraujiet viņu ar visu viņas ļaužu pulku. Ezekiel 32:21 Tie varoņu varenie un viņas palīgi ar viņu runās elles vidū: tie ir nogrimuši, tie guļ starp neapgraizītiem un zobena nokautiem. Ezekiel 32:22 Tur ir Asurs ar visu savu ļaužu pulku, viņu kapi ir visapkārt ap viņu; tie visi nokauti, caur zobenu krituši. Ezekiel 32:23 Viņa kaps ir tai visdziļākā bedrē, un viņa ļaužu pulks ir visapkārt ap viņa kapu; visi nokauti, caur zobenu krituši, kas briesmas bija cēluši dzīvo zemē. Ezekiel 32:24 Tur ir Elams ar visu savu ļaužu pulku visapkārt ap viņa kapu; tie visi nokauti, caur zobenu krituši; tie grimuši neapgraizīti zemes apakšā, kas briesmas bija cēluši dzīvo zemē, tie nes savu kaunu pie tiem, kas grimuši dziļumā. Ezekiel 32:25 Pie nokautiem cisas sataisītas viņam un visam viņa ļaužu pulkam, viņu kapi ir visapkārt ap viņu; tie visi, neapgraizīti, caur zobenu ir nokauti; tāpēc ka tie briesmas cēluši dzīvo zemē, tie nes savu kaunu pie tiem, kas grimuši dziļumā, - viņš guldināts nokauto vidū. Ezekiel 32:26 Tur ir Mešehs un Tūbals ar visu savu ļaužu pulku, visapkārt ap viņu ir viņu kapi, tie visi, neapgraizīti, ir nokauti ar zobenu, tāpēc ka bija briesmas cēluši dzīvo zemē. Ezekiel 32:27 Tie neguļ pie tiem kritušiem neapgraizīto varoņiem, kas ellē nogrimuši ar savām bruņām, kam zobeni likti apakš galvām; viņu noziegumi nākuši pār viņu kauliem, tāpēc ka bija varoņi par briesmām dzīvo zemē. Ezekiel 32:28 Arī tu tapsi satriekts neapgraizītu vidū un gulēsi pie zobena nokautiem. Ezekiel 32:29 Tur ir Edoms, viņa ķēniņi un visi viņa lielkungi, kas ar savu varoņu godu ir likti pie zobena nokautiem; tie guļ pie neapgraizītiem un pie tiem, kas grimuši dziļumā. Ezekiel 32:30 Tur ir visi ziemeļa valdnieki un visi Sidonieši, kas nogrimuši pie nokautiem un kaunā likti, lai gan ar savu varu bijuši par iztrūcināšanu, un tie guļ neapgraizīti pie tiem, kas zobena nokauti, un nes savu kaunu pie tiem, kas nogrimuši dziļumā. - Ezekiel 32:31 Faraons tos redzēs un iepriecināsies ar visu savu ļaužu pulku; ar zobenu ir nokauti, Faraons un viss viņa karaspēks, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 32:32 Jo Es viņam esmu licis briesmas celt dzīvo zemē, un viņš ir nolikts neapgraizīto vidū pie tiem, kas zobena nokauti, Faraons ar visu savu ļaužu pulku, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 33:0 Ezekiel 33:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 33:2 Cilvēka bērns, runā uz savu ļaužu bērniem un saki uz tiem: kad Es zobenu vedu pār kādu zemi, un tās zemes ļaudis ņem vienu vīru no savām robežām un to ieceļ sev par sargu, Ezekiel 33:3 Un viņš redz zobenu pār to zemi nākam un pūš ar bazūni un pamāca tos ļaudis, Ezekiel 33:4 Un ja kas to bazūnes skaņu dzirdēt dzird un neļaujas pamācīties, un zobens nāk un ņem viņu nost, - šī asinis lai ir uz viņa galvas. Ezekiel 33:5 Viņš dzirdēja bazūnes skaņu, bet nelikās pamācīties, viņa asinis ir uz viņa. Bet kas ļaujas pamācīties, tas izglābs savu dvēseli. Ezekiel 33:6 Bet kad tas sargs redz zobenu nākam un nepūš ar bazūni, tā ka tie ļaudis netiek pamācīti, un zobens nāk un ņem no tiem kādu dvēseli nost: tas gan savā noziegumā ir noņemts, bet viņa asinis Es prasīšu no tā sarga rokas. Ezekiel 33:7 Tu tad cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Israēla namam, ka tev nu no Manas mutes to vārdu būs klausīt un tos pamācīt no Manas puses. Ezekiel 33:8 Kad Es uz bezdievīgo saku. bezdievīgais, tu mirdams mirsi, un tu nemāci bezdievīgo, lai atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Ezekiel 33:9 Bet ja tu bezdievīgo pamāci, lai atgriežas no sava ceļa, un viņš neatgriežas no sava ceļa, tad viņš mirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis. Ezekiel 33:10 Tādēļ, cilvēka bērns, saki uz Israēla namu: jūs runājiet tā un sakāt: mūsu pārkāpumi un mūsu grēki ir uz mums, un mēs iekš tiem ejam bojā, kā tad mēs varam dzīvot? Ezekiel 33:11 Saki uz tiem: tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Man nepatīk bezdievīgā nāve, bet ka bezdievīgais atgriežas no sava ceļa un dzīvo. Atgriežaties, atgriežaties no saviem ļauniem ceļiem. Jo kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Israēla nama? Ezekiel 33:12 Tu tad, cilvēka bērns, saki uz savu ļaužu bērniem: taisno taisnība neizglābs viņa pārkāpšanas dienā, un bezdievīgais savas bezdievības dēļ neies bojā, kad tas atgriežas no savas bezdievības. Un pats taisnais nevar dzīvot caur savu taisnību, kad viņš apgrēkojās. Ezekiel 33:13 Kad Es uz taisno saku, ka tas dzīvot dzīvos, un tas paļaujas uz savu taisnību un dara nepareizi, tad visa viņa taisnība netaps pieminēta, bet viņš mirs tai netaisnībā, ko viņš dara. Ezekiel 33:14 Un kad Es uz bezdievīgo saku: tu mirdams mirsi, un tas atgriežas no saviem grēkiem un dara tiesu un taisnību, Ezekiel 33:15 Tā ka bezdievīgais ķīlu atdod, laupījumu maksā un staigā dzīvības likumos, nevienam nedarīdams nepareizi, - tad tas dzīvot dzīvos un nemirs. Ezekiel 33:16 Visi viņa grēki, ko viņš darījis, viņam netaps pieminēti; viņš darījis tiesu un taisnību, dzīvot viņš dzīvos. Ezekiel 33:17 Tomēr tavu ļaužu bērni saka: Tā Kunga ceļš nav taisns! Bet viņu ceļš nav taisns. Ezekiel 33:18 Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara nepareizi, tad viņš caur to mirs. Ezekiel 33:19 Un kad bezdievīgais nogriežas no savas bezdievības un dara tiesu un taisnību, tad viņš caur to dzīvos. Ezekiel 33:20 Bet jūs sakāt: Tā Kunga ceļš nav pareizs. Es jūs tiesāšu, ikvienu pēc viņa ceļiem, ak Israēla nams! - Ezekiel 33:21 Un notikās divpadsmitā gadā pēc mūsu aizvešanas, desmitā mēnesī, piektā mēneša dienā, tad viens pie manis atnāca, kas no Jeruzālemes bija izglābies, un sacīja: tā pilsēta ir izkauta. Ezekiel 33:22 Bet Tā Kunga roka vakarā, iepriekš tā izglābtā atnākšanas, bija nākusi pār mani un atvērusi manu muti, pirms šis rītā pie manis nāca, un mana mute palika atvērta, un es nebiju vairs mēms. Ezekiel 33:23 Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 33:24 Cilvēka bērns! Tie, kas viņās posta vietās dzīvo Israēla zemē, runā un saka: Ābrahāms bija viens vienīgs un iemantoja to zemi, bet mūsu ir daudzi, tā zeme mums ir dota par mantību. Ezekiel 33:25 Tādēļ saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: jūs ēdat asinis un paceļat savas acis uz saviem elkiem un izlejat asinis, - un jūs to zemi gribat paturēt par mantību? Ezekiel 33:26 Jūs stāvat uz savu zobenu, jūs darāt negantību un apgānāt cits cita sievu, un jūs to zemi gribat paturēt par mantību? Ezekiel 33:27 Tā tev uz viņiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Dievs: tik tiešām kā Es dzīvoju, tie, kas tais posta vietās dzīvo, kritīs caur zobenu, un to, kas uz lauka, Es nodošu zvēriem par barību, un tie, kas stiprās vietās un alās, mirs caur mēri. Ezekiel 33:28 Un to zemi Es darīšu par posta vietu un tuksnesi, un viņas lepnais stiprums beigsies, un Israēla kalni būs postā, ka tur neviens pāri neies. Ezekiel 33:29 Tad tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es to zemi būšu darījis par posta vietu un par tuksnesi visas viņu negantības dēļ, ko tie darījuši. Ezekiel 33:30 Un tu, cilvēka bērns, tavu ļaužu bērni runā pret tevi istabās un nama durvīs, un viens runā ar otru, ikviens ar savu brāli, un saka: nāciet jel, dzirdēsim, kas tas tāds vārds, kas no Tā Kunga nāk. Ezekiel 33:31 Un tie nāks pie tevis, tā kā ļaudis mēdz nākt, un sēž tavā priekšā kā Mani ļaudis un klausa tavus vārdus, bet tos nedara; jo tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenās mantai pakaļ. Ezekiel 33:32 Un redzi! Tu tiem esi kā jauka dziesmiņa, kā skaista balss, kas labi skan, tādēļ tie klausa tavus vārdus, bet tos nedara. Ezekiel 33:33 Bet kad nāks, - un redzi, nāk! - Tad tie samanīs, ka pravietis ir bijis viņu vidū. Ezekiel 34:0 Ezekiel 34:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 34:2 Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, sludini un saki uz tiem, uz tiem ganiem: tā saka Tas Kungs Dievs: Ak vai, Israēla ganiem, kas sevi pašus gana! Vai ganiem nebūs avis ganīt? Ezekiel 34:3 Jūs ēdat tos taukus un apģērbjaties ar to vilnu, jūs kaujat to baroto, bet tās avis jūs neganiet. Ezekiel 34:4 Tās vājās jūs nespēcinājāt, un to neveselo jūs nedziedinājāt, un to satriekto jūs nesasienat, un to aizdzīto jūs nenesāt atpakaļ un to pazudušo jūs nemeklējāt, bet jūs valdāt pār tiem bargi un ar grūtumu. Ezekiel 34:5 Tā tās izklīdušas, tāpēc ka gana nebija, un paliek par barību visiem lauka zvēriem un izklīst. Ezekiel 34:6 Manas avis maldās pa visiem kalniem un pa visiem augstiem pakalniem, Manas avis izklīdušas pa visu zemes virsu, un nav neviena, kas pēc tām skatās, un neviena, kas tās meklē. Ezekiel 34:7 Tādēļ, gani, klausiet Tā Kunga vārdu! Ezekiel 34:8 Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tāpēc ka Manas avis ir tapušas par laupījumu, un Manas avis visiem lauka zvēriem par barību, tāpēc ka gana nebija, un ka Mani gani nelūko pēc Manām avīm, bet tie gani gana sevi pašus, bet Manas avis tie negana, - Ezekiel 34:9 Tādēļ, gani, klausiet Tā Kunga vārdu! Ezekiel 34:10 Tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tiem ganiem, un prasīšu Savas avis no viņu rokas un darīšu, ka tie Manas avis vairs neganīs, un tie gani vairs neganīs sevi pašus. Un Es izraušu Savas avis no viņu mutes, ka tās tiem vairs nebūs par barību. Ezekiel 34:11 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es, tiešām Es vaicāšu pēc Savām avīm un tās meklēšu. Ezekiel 34:12 Jo kā gans meklē savu ganāmo pulku tai dienā, kad viņš ir savu izklīdušo avju vidū, tā Es meklēšu Savas avis un tās izpestīšu no visām tām vietām, kurp tās noklīdušas tumšā un vētrainā dienā. Ezekiel 34:13 Un Es tās izvedīšu no tām tautām un tās sapulcināšu no tām zemēm un tās pārvedīšu viņu pašu zemē un tās ganīšu uz Israēla kalniem, pa tām lejām un pa visām vietām, kur tai zemē mīt. Ezekiel 34:14 Es tās ganīšu labā ganībā, un viņu mitekļi būs uz Israēla augstiem kalniem; tur tie apgulsies labos mitekļos un ganīsies taukā ganībā uz Israēla kalniem. Ezekiel 34:15 Es pats ganīšu Savas avis un Es pats tās guldināšu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 34:16 Pazudušo Es gribu meklēt un aizdzīto Es gribu nest atpakaļ un satriekto Es gribu sasiet un vārguli Es gribu spēcināt, bet tauko un stipro Es gribu izdeldēt; Es tās ganīšu ar taisnību. Ezekiel 34:17 Jūs, Manas avis! - Tas Kungs Dievs saka tā: redzi, Es tiesāšu starp avi un avi, starp auniem un āžiem. Ezekiel 34:18 Vai tas jums vēl ir maz, ka jūs noganiet to labo ganību? Vai gribat arī savu atlikušo ganību samīdīt ar savām kājām? - Un ka jūs dzerat no skaidra ūdens, - vai to atlikušo gribat sajaukt ar savām kājām? Ezekiel 34:19 Vai tad Manām avīm būs ēst, kas no jūsu kājām ir samīts, un dzert, kas no jūsu kājām ir sajaukts? Ezekiel 34:20 Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka uz tiem: redzi, Es, tiešām Es tiesāšu starp tām taukām avīm un tām liesām avīm. Ezekiel 34:21 Tāpēc ka jūs visas vājās stumdiet ar sāniem un ar pleciem un badiet ar saviem ragiem, kamēr jūs tās esat izdzinuši ārā. Ezekiel 34:22 Tāpēc Es Savas avis gribu pestīt, lai tās vairs nav par laupījumu, un Es tiesāšu starp avi un avi. Ezekiel 34:23 Un Es par tiem iecelšu vienu vienīgu ganu, kas lai tās gana, proti Savu kalpu Dāvidu; tas tās ganīs, un tas tām būs par ganu. Ezekiel 34:24 Un Es Tas Kungs tiem būšu par Dievu, un mans kalps Dāvids būs tas valdnieks viņu vidū. Es, Tas Kungs, to esmu runājis. Ezekiel 34:25 Un Es ar tiem darīšu miera derību, un izdeldēšu ļaunos zvērus no zemes, un tie dzīvos tuksnesī bez bailēm un gulēs mežos. Ezekiel 34:26 Un Es darīšu viņus un tās vietas ap Manu kalnu par svētību, un Es došu lietu savā laikā; tas būs svētības lietus. Ezekiel 34:27 Un koki uz lauka dos savus augļus, un zeme dos savus augļus, un tie būs bez bailēm savā zemē un samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es būšu salauzis viņu jūga kokus un tos izglābis no viņu kalpinātāju rokas. Ezekiel 34:28 Un tie nebūs vairs pagāniem par laupījumu, un zvēri virs zemes tos vairs neaprīs, bet tie dzīvos droši, un neviens tos neizbiedēs. Ezekiel 34:29 Un Es tiem audzināšu stādu par slavu, un tie tai zemē vairs netaps aizgrābti caur badu un nenesīs vairs apsmieklu no pagāniem. Ezekiel 34:30 Un tie samanīs, ka Es, Tas Kungs, viņu Dievs, esmu ar viņiem, un tie, Israēla nams, ir Mani ļaudis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 34:31 Un jūs esat Manas avis, Manas ganāmās avis; cilvēki jūs esat, Es esmu jūsu Dievs, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 35:0 Ezekiel 35:1 Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 35:2 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Seīra kalniem un sludini pret tiem, Ezekiel 35:3 Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Seīra kalns, un Es izstiepšu Savu roku pret tevi un tevi darīšu par postažu un tuksnesi. Ezekiel 35:4 Es tavas pilsētas darīšu par gruvešiem, un tu tapsi par postažu un samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 35:5 Tādēļ ka tev bija mūžīgs ienaids, un tu Israēla bērnus esi aizdzinis caur zobena varu viņu nelaimes laikā, viņu gala nozieguma laikā, Ezekiel 35:6 Tādēļ, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es tevi darīšu par asinīm, un asinis tevi vajās; tāpēc ka tu asinis neesi ienīdējis, tad arī asinis tevi vajās. Ezekiel 35:7 Un Es darīšu Seīra kalnu par tuksnesi un postažu, un no viņa izdeldēšu, kas tur iet un nāk. Ezekiel 35:8 Un Es viņa kalnus piepildīšu ar viņa nokautiem; uz taviem pakalniem un tavās ielejās un visās tavās gravās gulēs zobena nokautie. Ezekiel 35:9 Es tevi darīšu par mūžīgu postažu, un tavās pilsētās nedzīvos; tā jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 35:10 Tādēļ ka tu saki: šīs divas tautas un šīs divas valstis man tiks rokā, un mēs tās gribam iemantot, jebšu Tas Kungs pats tur būtu, Ezekiel 35:11 Tādēļ, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es darīšu pēc tavas bardzības un pēc tavas skaudības, kā tu savā ienaidā pret tiem esi turējies, un Es Sevi tiem darīšu zināmu, kad Es tevi sodīšu, Ezekiel 35:12 Un tu samanīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu dzirdējis visas tavas zaimošanas, ko tu pret Israēla kalniem esi runājis un sacījis: tie ir postīti, tie mums ir doti, ka tos aprijam. Ezekiel 35:13 Tā jūs ar savu muti pret mani esat lielījušies un savus vārdus pret mani vairojuši, - Es to esmu dzirdējis. Ezekiel 35:14 Tā saka Tas Kungs Dievs: Es tevi darīšu par posta vietu, tā ka visa zeme priecāsies. Ezekiel 35:15 Tā kā tu esi priecājies par Manu mantības tiesu, Israēla namu, tāpēc ka tas ir postīts, tāpat Es tev darīšu. Seīra kalni un viss Edoms taps visnotaļ par postažu, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 36:0 Ezekiel 36:1 Un tu cilvēka bērns, sludini par Israēla kalniem un saki: Israēla kalni, klausiet Tā Kunga vārdu. Ezekiel 36:2 Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka ienaidnieks par jums saka: redzi, tie mūžīgie kalni mums ir tikuši par mantību, Ezekiel 36:3 Tādēļ sludini un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs visapkārt esat postīti un aprīti, ka jūs tiem atlikušiem pagāniem esat par mantību un esat nākuši ļaužu mēlēs un valodās, Ezekiel 36:4 Tāpēc, Israēla kalni, klausiet Tā Kunga Dieva vārdu. Tā saka Tas Kungs Dievs uz kalniem un pakalniem, gravām un ielejām, tukšām posta vietām un atstātām pilsētām, kas ir palikušas par laupījumu un apsmieklu visām atlikušām tautām visapkārt, - Ezekiel 36:5 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es Sava karstuma ugunī runāju pret tām atlikušām tautām un pret visu Edomu, kas Manu zemi sev ņēmuši par mantību ar visas sirds prieku, ar lielu nicināšanu, to izpostīt un aplaupīt. Ezekiel 36:6 Tāpēc sludini Israēla zemei un saki uz kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es Savā karstumā un Savā bardzībā esmu runājis, tāpēc ka jums apsmiekls bija jānes no pagāniem. Ezekiel 36:7 Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: Es, Es paceļu Savu roku, tiešām, tām tautām, kas visapkārt ap jums, pašām būs nest savu apsmieklu. Ezekiel 36:8 Bet jūs, jūs Israēla kalni, atkal zaļosiet un nesīsiet savus augļus Maniem Israēla ļaudīm, jo īsā laikā tie pārnāks. Ezekiel 36:9 Jo redzi, Es būšu pie jums, un Es skatīšos uz jums, un jūs tapsiet kopti un apsēti. Ezekiel 36:10 Un Es vairošu pie jums cilvēkus, visu Israēla namu visnotaļ: un pilsētās dzīvos un postītas vietas uztaisīs. Ezekiel 36:11 Un Es pie jums vairošu cilvēkus un lopus, tie vairosies un vaislosies, un Es iekš jums likšu dzīvot kā jūsu vecos laikos, un Es jums darīšu vairāk labuma nekā jūsu senajos laikos, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 36:12 Un Es pie jums atvedīšu cilvēkus, Savus Israēla ļaudis, tie tevi iemantos, un tu tiem būsi par mantību un tiem vairs nelaupīsi bērnus. Ezekiel 36:13 Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka uz jums saka: tu esi cilvēku rijēja un savu ļaužu bērnu aplaupītāja, Ezekiel 36:14 Tādēļ tu cilvēkus vairs nerīsi un saviem ļaudīm vairs nelaupīsi bērnus, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 36:15 Un Es tev vairs nelikšu dzirdēt pagānu apsmieklu, un tu nenesīsi vairs tautu negodu un saviem ļaudīm vairs nelaupīsi bērnus, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 36:16 Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 36:17 Cilvēka bērns, Israēla nams, kad tie savā zemē dzīvoja, tad tie to sagānīja ar savu ceļu un ar saviem darbiem; viņu ceļš bija Manā priekšā kā sārņainas sievas nešķīstība. Ezekiel 36:18 Tādēļ Es Savu bardzību pār viņiem izgāzu to asiņu dēļ, ko tie tai zemē bija izlējuši, un viņu elku dēļ ar ko to bija sagānījuši. Ezekiel 36:19 Un Es tos izkaisīju starp tautām, un tie tapa izputināti pa valstīm, Es tos sodīju pēc viņu ceļa un pēc viņu darbiem. Ezekiel 36:20 Kad tie nu pie tām tautām nonāca, kurp tie bija gājuši, tad tie sagānīja manu svēto vārdu, tāpēc ka no tiem tapa sacīts: šie ir Tā Kunga ļaudis un izgājuši no viņa zemes. Ezekiel 36:21 Bet Man ir žēl Sava svētā Vārda, ko Israēla bērni sagānījuši starp tām tautām, kur tie bija nākuši. Ezekiel 36:22 Tāpēc saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: Es to nedaru jūsu dēļ, Israēla nams, bet Sava svētā Vārda dēļ, ko jūs esat sagānījuši starp tām tautām, kur esat nākuši. Ezekiel 36:23 Jo Es pagodināšu Savu lielo Vārdu, kas starp pagāniem ir sagānīts, ko jūs viņu vidū esat sagānījuši. Un pagāni samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, saka Tas Kungs Dievs, kad Es pie jums svēts parādīšos priekš viņu acīm. Ezekiel 36:24 Jo Es jūs atvedīšu no tām tautām un jūs sapulcināšu no visām valstīm, un Es jūs atvedīšu atkal jūsu zemē. Ezekiel 36:25 Un Es uz jums slacināšu šķīstu ūdeni, ka topat šķīsti; no visas jūsu nešķīstības un no visiem jūsu elkiem Es jūs šķīstīšu. Ezekiel 36:26 Un Es jums došu jaunu sirdi un došu jums jaunu garu, un atņemšu to akmens sirdi no jūsu miesām un došu jums miesīgu sirdi. Ezekiel 36:27 Un Es jums došu Savu Garu un darīšu, ka jūs staigāsiet Manos likumos un sargāsiet un darīsiet Manas tiesas. Ezekiel 36:28 Un jūs dzīvosiet tai zemē, ko Es jūsu tēviem esmu devis, un jūs Man būsiet par ļaudīm, un Es jums būšu par Dievu. Ezekiel 36:29 Un Es jūs atpestīšu no visas jūsu nešķīstības un aicināšu labību un to vairošu un nevedīšu pār jums badu. Ezekiel 36:30 Un Es vairošu koku augļus un tīruma augļus, ka jūs bada dēļ starp tautām vairs netopat nicināti. Ezekiel 36:31 Tad jūs pieminēsiet savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus un būsiet paši sev riebīgi par saviem noziegumiem un par savām negantībām. Ezekiel 36:32 Un to Es nedaru jūsu dēļ, saka Tas Kungs Dievs, to jums būs zināt. Kaunaties un nosarkstiet savu ceļu dēļ, jūs, Israēla nams! Ezekiel 36:33 Tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad Es jūs šķīstīšu no visas jūsu nešķīstības, tad Es pilsētās likšu dzīvot, un postažas taps uztaisītas. Ezekiel 36:34 Un tā tukšā zeme atkal taps apkopta, kur posts bija priekš ikviena acīm, kas gāja garām. Ezekiel 36:35 Un sacīs: šī zeme, kas bija postā, ir palikusi kā Ēdenes dārzs, un tās iztukšotās un izpostītās un sagruvušās pilsētas ir stipras un apdzīvotas. Ezekiel 36:36 Tad tās tautas, kas atlikušas visapkārt ap jums, samanīs, ka Es, Tas Kungs, uztaisu sagruvušas vietas un apdēstu, kas ir izpostīts; Es, Tas Kungs, to esmu runājis, un Es to darīšu. Ezekiel 36:37 Tā saka Tas Kungs Dievs: Es ļaušos atkal pielūgties no Israēla nama, ka Es tiem parādos; Es vairošu tos ļaudis kā ganāmu pulku. Ezekiel 36:38 Tā kā tās svētās avis, kā Jeruzālemes avis savos svētkos, tā būs tās tukšās vietas ar cilvēkiem kā ar ganāmu pulku pilnas, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 37:0 Ezekiel 37:1 Tā Kunga roka nāca pār mani un mani izveda caur Tā Kunga Garu, un mani nolika ielejas vidū; tā bija pilna kaulu. Ezekiel 37:2 Un Viņš mani veda gar tiem visapkārt, un redzi, tur bija ļoti daudz tai ielejā, un redzi, tie bija ļoti izkaltuši. Ezekiel 37:3 Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, vai šie kauli taps dzīvi? Un es sacīju: Kungs Dievs, Tu to zini. Ezekiel 37:4 Tad Viņš uz mani sacīja: sludini par šiem kauliem un saki uz tiem: jūs sakaltušie kauli, klausiet Tā Kunga vārdu! Ezekiel 37:5 Tā saka Tas Kungs Dievs uz šiem kauliem: redzi, Es vedīšu garu iekš jums, un jūs tapsiet dzīvi. Ezekiel 37:6 Un Es likšu dzīslas uz jums un likšu miesai pār jums augt un jums pārvilkšu ādu un došu iekš jums garu, un jūs tapsiet dzīvi un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 37:7 Tad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, un tur brakšķēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, un tie kauli radās kopā, kauls pie kaula. Ezekiel 37:8 Un es skatījos, un redzi, dzīslas radās pār tiem un miesa cēlās, un āda pār tiem pārvilkās, bet gara iekš tiem nebija. Ezekiel 37:9 Un Viņš uz mani sacīja: sludini par to garu, cilvēka bērns, sludini un saki uz to garu: tā saka Tas Kungs Dievs: gars, nāc no tiem četriem vējiem un pūt uz tiem nokautiem, ka tie top dzīvi. Ezekiel 37:10 Un es sludināju, kā Viņš man bija pavēlējis. Tad gars nāca iekš viņiem, un tie tapa dzīvi un stājās uz savām kājām, ļoti ļoti liels pulks. Ezekiel 37:11 Tad Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns! Šie kauli ir viss Israēla nams; redzi, tie saka: mūsu kauli sakaltuši un mūsu cerība iznīkusi, un mēs esam beigti. Ezekiel 37:12 Tāpēc sludini un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un jūs izvedīšu no jūsu kapiem, Mani ļaudis, un Es jūs vedīšu uz Israēla zemi. Ezekiel 37:13 Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūsu kapus būšu atvēris un jūs izvedis no jūsu kapiem, ak Mani ļaudis. Ezekiel 37:14 Un Es došu Savu garu iekš jums, un jūs dzīvosiet, un Es jūs ielikšu jūsu zemē, un jūs samanīsiet, ka Es Tas Kungs to esmu runājis un darījis, saka Tas Kungs. Ezekiel 37:15 Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 37:16 Tu tad, cilvēka bērns, ņem sev galdu un raksti uz to: priekš Jūda un priekš Israēla bērniem, viņa biedriem. Un ņem vēl vienu galdu un raksti uz to: priekš Jāzepa, Efraīma un visa Israēla nama, viņa biedru, galds. Ezekiel 37:17 Un tad saliec vienu pie otra par vienu galdu, ka tie top viens tavā rokā. Ezekiel 37:18 Un kad tavu ļaužu bērni uz tevi runās un sacīs: vai tu mums negribi sacīt, kas tas tev ir? Ezekiel 37:19 Tad runā uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es ņemšu Jāzepa galdu, kas ir bijis Efraīma, un Israēla cilšu, viņu biedru, rokā un tos salikšu ar Jūda galdu un tos darīšu par vienu vienīgu galdu, un tie taps par vienu Manā rokā. Ezekiel 37:20 Lai tad tie galdi, uz kuriem tu būsi rakstījis, ir tavā rokā priekš viņu acīm. Ezekiel 37:21 Un tu runā uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es izvedīšu Israēla bērnus no to pagānu vidus, kurp tie aizgājuši, un tos sapulcināšu no visām pusēm un tos pārvedīšu viņu zemē. Ezekiel 37:22 Un es tos darīšu par vienu vienīgu tautu tai zemē, uz Israēla kalniem, un viens vienīgs ķēniņš būs tiem visiem par ķēniņu. Un tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs dalīti divējās valstīs. Ezekiel 37:23 Un tie nesagānīsies vairs ar saviem elkiem un ar savām negantībām un ar savām pārkāpšanām. Es tos atpestīšu no visām viņu mājas vietām, kur tie apgrēkojušies, un Es tos šķīstīšu: tad tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu. Ezekiel 37:24 Un Mans kalps Dāvids būs tiem par ķēniņu, un tiem visiem būs viens vienīgs gans, un tie staigās Manās tiesās un turēs Manus likumus un darīs pēc tiem. Ezekiel 37:25 Un tie dzīvos tai zemē, ko Es Savam kalpam Jēkabam esmu devis, kur jūsu tēvi dzīvojuši. Tiešām, tie tur dzīvos līdz ar saviem bērniem un bērnu bērniem mūžīgi, un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks mūžīgi. Ezekiel 37:26 Un Es ar tiem darīšu miera derību, un tā būs mūžīga derība ar tiem, un Es tos iecelšu un tos vairošu un likšu Savu svēto vietu viņu vidū mūžīgi. Ezekiel 37:27 Un Mans dzīvoklis būs pie tiem, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par ļaudīm. Ezekiel 37:28 Un pagāni samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kas Israēli svētī, kad Mana svētā vieta viņu vidū būs mūžīgi, Ezekiel 38:0 Ezekiel 38:1 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Ezekiel 38:2 Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Gogu Magoga zemē, Roša, Mešeha un Tūbala valdnieku, un sludini pret viņu Ezekiel 38:3 Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Gog, tu Roša, Mešeha un Tūbala valdnieks. Ezekiel 38:4 Un Es tevi vedīšu un likšu makšķeri tavos žokļos, un tevi izvedīšu ar visu tavu karaspēku, zirgiem un jātniekiem, kas visi labi ģērbti, lielu pulku, ar krūšu bruņām un priekšturamām bruņām, kas visi nes zobenus; Ezekiel 38:5 Persieši, Moru ļaudis un Libieši viņiem līdz, tie visi ar priekšturamām bruņām un dzelzs cepurēm. Ezekiel 38:6 Gomers un visi viņa karavīri, Togarmas nams, kas pašā ziemeļu galā, ar visiem saviem karogiem; daudz tautu līdz ar tevi. Ezekiel 38:7 Esi gatavs un taisies, tu un viss tavs pulks, kas pie tevis sapulcēts, un esi tiem par vadoni. Pēc daudz dienām tu tapsi piemeklēts, Ezekiel 38:8 Un pēdīgā laikā tu nāksi uz to zemi, kas ir atkal atvesta no zobena un sapulcēta no daudz tautām, uz Israēla kalniem, kas bez mitēšanās tapa postīti, un tā ir izvesta no tautām, un tie visnotaļ dzīvos droši. Ezekiel 38:9 Tad tu celsies, nāksi kā vētra, būsi kā padebesis, kas zemi apklāj, līdz ar visiem taviem karogiem, un daudz tautu tev līdz. Ezekiel 38:10 Tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā celsies tavā sirdī padomi, un tu domāsi niknas domas, Ezekiel 38:11 Un sacīsi: es celšos pret to neapstiprināto zemi, es nākšu pret tiem, kas dzīvo mierīgi un droši, kas dzīvo visi bez mūriem, un kam nav nedz aizšaujamo, nedz vārtu, Ezekiel 38:12 Laupīt laupīdams un postīt postīdams, savu roku griezdams pret tām posta vietām, kur atkal dzīvo, un pret tiem ļaudīm, kas no pagāniem ir sapulcēti, kas lopus un mantu krājās un dzīvo zemes vidū. Ezekiel 38:13 Zaba un Dedans un Taršiša tirgotāji un visi viņu varenie uz tevi sacīs: vai tu nāci laupīdams laupīt? Vai tu savu pulku esi sapulcinājis postīdams postīt, sudrabu un zeltu projām vest, lopus un mantu atņemt, lielu laupījumu laupīt? Ezekiel 38:14 Tādēļ sludini, cilvēka bērns, un saki uz Gogu: tā saka Tas Kungs Dievs, vai tu tai dienā, kad Mani Israēla ļaudis dzīvos droši, to nemanīsi? Ezekiel 38:15 Tad tu nāksi no savas vietas no ziemeļa gala, tu un daudz tautas tev līdz, visi, zirgu jājēji, liels pulks un varens spēks. Ezekiel 38:16 Un tu celsies pret Maniem Israēla ļaudīm kā padebesis, zemi apklāj. Tas notiks pēdīgā laikā, ka Es tevi vedīšu pret Savu zemi, lai tās tautas Mani pazīst, kad Es pie tevis, Gog, svēts parādīšos priekš viņu acīm. Ezekiel 38:17 Tā saka Tas Kungs Dievs: tu tas esi, par ko Es pagājušos laikos esmu runājis caur Saviem kalpiem, Israēla praviešiem, kas tanīs dienās, caur daudz gadiem, sludināja, ka Es tevi vedīšu pret tiem. Ezekiel 38:18 Bet notiks tai dienā, kad Gogs nāks pret Israēla zemi, saka Tas Kungs Dievs, tad Mana bargā dusmība iedegsies. Ezekiel 38:19 Un Es Savā karstumā esmu runājis un Savas dusmības ugunī, ka tai dienā liela drebēšana būs Israēla zemē, Ezekiel 38:20 Tā ka Manā priekšā trīcēs zivis jūrā, un putni apakš debess un zvēri laukā un visi tārpi, kas virs zemes lien, un visi cilvēki, kas zemes virsū, un kalni gāzīsies, un kalnu gali kritīs, un visi mūri grūs pie zemes. Ezekiel 38:21 Un Es aicināšu zobenu pret viņu uz visiem Maniem kalniem, saka Tas Kungs Dievs, brāļa zobens būs pret brāli. Ezekiel 38:22 Un Es ar tiem tiesāšos caur mēri un caur asinīm un likšu stipram lietum līt ar lielu krusu, uguni un sēru uz viņu un uz viņa karogiem un uz visām tām tautām, kas viņam līdz. Ezekiel 38:23 Tā Es parādīšos liels un svēts un Sevi darīšu zināmu daudz tautu acīs, un tās atzīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 39:0 Ezekiel 39:1 Un tu, cilvēka bērns, sludini pret Gogu un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Gog, tu Roša, Mešeha un Tūbala valdnieks! Ezekiel 39:2 Un Es tevi griezīšu un vadīšu un tevi atvedīšu no paša ziemeļa gala un tevi vedīšu uz Israēla kalniem. Ezekiel 39:3 Un Es tavu stopu izsitīšu no tavas kreisās rokas un tavām bultām likšu izkrist no tavas labās rokas. Ezekiel 39:4 Uz Israēla kalniem tu kritīsi ar visiem saviem karogiem un ļaudīm, kas tev līdz. Visādiem plēsīgiem putniem un lauka zvēriem Es tevi došu par barību. Ezekiel 39:5 Tev būs krist uz lauka; jo Es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 39:6 Un Es sūtīšu uguni uz Magogu, un starp tiem, kas salās droši dzīvo, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Ezekiel 39:7 Un Savu svēto Vārdu Es darīšu zināmu Saviem Israēla ļaudīm, un vairs neļaušu sagānīt Savu svēto Vārdu, un pagāni samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, tas Svētais iekš Israēla. Ezekiel 39:8 Redzi, tas nāks un notiks, saka Tas Kungs Dievs; šī ir tā diena, par ko Es esmu runājis. Ezekiel 39:9 Israēla pilsētu iedzīvotāji izies un iededzinās uguni un sadedzinās tās bruņas un priekšturamās bruņas un krūšu bruņas un stopus un bultas un bozes un šķēpus, un kurs no tiem uguni septiņus gadus, Ezekiel 39:10 Tā ka tiem malka nebūs jānes no lauka nedz jācērt mežos, bet tie kurs uguni no tiem kara rīkiem, un aplaupīs tos, kas viņus bija aplaupījuši, un postīs tos, kas viņus bija postījuši, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 39:11 Un notiks tai dienā, ka Es Gogam došu kapu vietu iekš Israēla, to ieleju, kur no jūras iet pret rīta pusi, tā ka ceļa ļaudīm ceļš būs aiztaisīts; tur apraks Gogu un visu viņa pulku, un to nosauks par Goga pulka ieleju. Ezekiel 39:12 Un Israēla nams tos apraks, lai zeme top šķīsta, veselus septiņus mēnešus. Ezekiel 39:13 Un visi zemes ļaudis raks, un tas tiem būs par slavu tai dienā, kad es būšu pagodinājies, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 39:14 Un tie izvēlēs vīrus, kas bez mitēšanās zemi pārstaigā, un kapu racējus tiem līdz, kas staigā apkārt un tos zemes virsū atlikušos aprok, to (zemi) šķīstīt; pēc beigtiem septiņiem mēnešiem tie sāks meklēt. Ezekiel 39:15 Un tie pārstaigātāji ies pa to zemi, un kas cilvēka kaulu redz, tas liks zīmi pie tā, kamēr tie kapu racēji to apraks Goga pulka ielejā. Ezekiel 39:16 Un būs arī vienas pilsētas vārds: Amona (pulks); tā tie to zemi šķīstīs. Ezekiel 39:17 Tu tad, cilvēka bērns, tā saka Tas Kungs Dievs: saki uz visiem spārnainiem putniem un uz visiem lauka zvēriem: sapulcējaties un nāciet, sakrājaties no tām apkārtējām vietām pie Mana kaujamā upura, ko Es priekš jums esmu upurējis, pie tā lielā kaujamā upura uz Israēla kalniem, un ēdat gaļu un dzerat asinis. Ezekiel 39:18 Jums būs ēst gaļu no varoņiem un dzert asinis no valdniekiem virs zemes, no jēriem, no auniem un āžiem un vēršiem, kas visi Bāsanā baroti. Ezekiel 39:19 Un jums būs ēst taukus, kamēr jūs pieēdaties, un dzert asinis, kamēr jūs piedzeraties no Mana kaujamā upura, ko Es jums esmu kāvis. Ezekiel 39:20 Un jūs tapsiet pie Mana galda pieēdināti no zirgiem un jātniekiem, no varoņiem un visādiem karavīriem, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 39:21 Un Es parādīšu Savu godību pagānu starpā, un visi pagāni redzēs Manu sodu, ko Es esmu turējis, un Manu roku, ko Es pie tiem esmu pielicis. Ezekiel 39:22 Un Israēla nams samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, no tās dienas un tā joprojām. Ezekiel 39:23 Un pagāni samanīs, ka Israēla nams savu noziegumu dēļ aizvests, tāpēc ka tie no Manis bija atkāpušies, un ka Es Savu vaigu no tiem biju apslēpis un tos biju rokā devis viņu pretiniekiem, tā ka tie visi caur zobenu krituši. Ezekiel 39:24 Pēc viņu nešķīstības un pēc viņu pārkāpšanām Es viņiem esmu darījis un no tiem apslēpis Savu vaigu. Ezekiel 39:25 Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: nu Es Jēkaba cietumniekus atkal atvedīšu un apžēlošos par visu Israēla namu, un Es atriebšos Sava svētā Vārda dēļ. Ezekiel 39:26 Un tie nesīs savu kaunu un visu savu pārkāpumu, ar ko tie pret Mani apgrēkojušies, kad tie savā zemē droši dzīvos, un nebūs neviena, kas viņus iztrūcina. Ezekiel 39:27 Kad Es tos būšu atvedis no tautām un tos sapulcinājis no viņu ienaidnieku valstīm, - un Es pie tiem parādīšos svēts priekš daudz pagānu acīm, Ezekiel 39:28 Tad tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, kas tos esmu licis aizvest pie pagāniem, bet tos atkal sapulcinājis viņu zemē un tur vairs neesmu atstājis neviena no tiem. Ezekiel 39:29 Un Es no tiem vairs neapslēpšu Savu vaigu, kad Es Savu Garu būšu izlējis pār Israēla namu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 40:0 Ezekiel 40:1 Divdesmit piektā gadā pēc mūsu aizvešanas, gada iesākumā, desmitā mēneša dienā, četrpadsmitā gadā pēc tam, kad pilsēta bija kauta, tai pašā dienā Tā Kunga roka nāca pār mani, Ezekiel 40:2 Un Tas Kungs mani aizveda turp; caur Dieva parādīšanām viņš mani aizveda Israēla zemē un mani nolika uz ļoti augstu kalnu, un uz tā bija kā pilsētas uztaisījums pret dienvidu pusi. Ezekiel 40:3 Un kad Viņš mani turp bija aizvedis, redzi, tad tur bija viens vīrs, tā ģīmis izlikās kā no vara, un viņa rokā bija linu aukla un mērojama kārts, un viņš stāvēja vārtos. Ezekiel 40:4 Un tas vīrs sacīja uz mani: cilvēka bērns, skaties ar savām acīm un klausies ar savām ausīm, un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc tu esi šurp atvests, lai es tev to rādu; sludini tad visu, ko tu redzi, Israēla namam. Ezekiel 40:5 Un redzi, mūris bija ārā ap to namu visapkārt, un tā vīra rokā bija mērojamā kārts, sešas olektis gara; vienai olektij bija garums olekts un plauksta. Un viņš mēroja tās ēkas platumu vienu kārti un to augstumu vienu kārti. Ezekiel 40:6 Un viņš nāca pie tiem vārtiem, kas bija pret rīta pusi, un viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm un mēroja vārtu slieksni, - tam platums bija viena kārts, un otru slieksni, tam platums bija viena kārts. Ezekiel 40:7 Un ikkatrs kambaris bija vienu kārti garš un vienu kārti plats, un starp tiem kambariem (viņš mēroja) piecas olektis, un to vārtu slieksni pie vārtu pagalma no iekšpuses vienu kārti. Ezekiel 40:8 Un viņš mēroja to vārtu pagalmu no iekšpuses vienu kārti, Ezekiel 40:9 Un viņš mēroja to vārtu pagalmu, - tur bija astoņas olektis, un viņa pīlārus divas olektis; un to vārtu pagalms bija no iekšpuses. Ezekiel 40:10 Un to vārtu kambaru pret rītiem bija trīs no šīs un trīs no otras puses; tiem trim bija vienāds mērs, - arī tiem pīlāriem no šīs un viņus puses bija vienāds mērs. Ezekiel 40:11 Un viņš mēroja vārtu durvju platumu desmit olektis, vārtu garumu trīspadsmit olektis. Ezekiel 40:12 Un kambaru priekšā bija vienas olekts starpība no šīs puses un vienas olekts starpība no viņas puses, bet ikkatrs kambaris bija sešas olektis no šīs puses un sešas olektis no viņas puses. Ezekiel 40:13 Tad viņš mēroja tos vārtus no viena kambara jumta līdz (otra kambara) jumtam, - tas platums bija divdesmit piecas olektis, un durvis bija pret durvīm. Ezekiel 40:14 Viņš taisīja arī pīlārus sešdesmit olektis, un priekš ikkatra pīlāra vienu pagalmu visapkārt ap tiem vārtiem. Ezekiel 40:15 Un no vārtu priekšas, kur ieiet, līdz pagalma priekšgalam pie iekšējiem vārtiem bija piecdesmit olektis. Ezekiel 40:16 Un šauri logi bija pie tiem kambariem un pie viņu pīlāriem uz iekšu pie tiem vārtiem visapkārt, tā arī pie tiem priekšnamiem, un tie logi bija visapkārt uz iekšu, un pie tiem pīlāriem bija palmu koki. Ezekiel 40:17 Un viņš mani veda ārējā pagalmā, un redzi, tur bija kambari un grīda, kas pagalmā bija taisīta visapkārt; uz tās grīdas bija trīsdesmit kambari. Ezekiel 40:18 Un tā grīda bija sānis tiem vārtiem, tam vārtu garumam pretī; šī bija tā lejas grīda. Ezekiel 40:19 Un viņš mēroja to platumu no lejas vārtu priekšgala uz iekšēja pagalma priekšu no ārienes, simts olektis pret rīta pusi un pret ziemeļa pusi. Ezekiel 40:20 Un tos vārtus, kas pret ziemeļa pusi bija pie tā ārējā pagalma, tur viņš mēroja to pašu garumu un viņu platumu, Ezekiel 40:21 Un viņu kambarus, trīs no šīs puses un trīs no viņas puses. Un viņu pīlāri un viņu priekšnami bija pēc tā pirmaju vārtu mēra, piecdesmit olektis bija viņu garums un divdesmit piecas olektis viņu platums. Ezekiel 40:22 Un viņu logi un viņu priekšnami un viņu palmu koki bija pēc to vārtu mēra, kas bija uz ceļa pret rīta pusi; tur pa septiņām pakāpēm bija jākāpj, un viņu priekšnami bija viņu priekšā. Ezekiel 40:23 Un iekšēja pagalma vārti bija pretī tiem vārtiem pret ziemeļa pusi un rīta pusi, un viņš mēroja no vārtiem līdz vārtiem simts olektis. Ezekiel 40:24 Un viņš mani veda uz to ceļu pret dienvidu pusi, un redzi, tur bija vārti pret dienvidu pusi, un viņš mēroja šos pīlārus un viņu priekšnamus pēc tā paša mēra. Ezekiel 40:25 Un tiem bija arīdzan logi pie viņu priekšnamiem visapkārt, tā kā tie citi logi; tas garums bija piecdesmit olektis un tas platums divdesmit piecas olektis. Ezekiel 40:26 Un viņu uzkāpjamie bija septiņas pakāpes, un viņu priekšnami bija viņu priekšā, un palmu koki bija pie viņu pīlāriem, viens no šās un viens no viņas puses. Ezekiel 40:27 Un vārti bija iekšējā pagalmā arī pret dienvidu pusi, un viņš mēroja no vārtiem līdz vārtiem dienvidu pusē simts olektis. Ezekiel 40:28 Un viņš mani veda caur Dienvidu vārtiem iekšējā pagalmā, un viņš mēroja Dienvidu vārtus pēc tā paša mēra. Ezekiel 40:29 Un viņu kambari un viņu pīlāri un viņu priekšnami bija pēc tā paša mēra, un tiem arī bija logi viņu priekšnamos visapkārt; tas garums bija piecdesmit olektis, un tas platums divdesmit piecas olektis. Ezekiel 40:30 Un priekšnami bija visapkārt; garums bija divdesmit piecas olektis un platums piecas olektis. Ezekiel 40:31 Un viņu priekšnami bija pie ārējā pagalma, palmu koki bija arīdzan pie viņu pīlāriem, un viņu uzkāpjamie bija astoņas pakāpes. Ezekiel 40:32 Tad viņš mani veda tai iekšējā pagalmā pret rīta pusi, un viņš mēroja tos vārtus pēc tā paša mēra, Ezekiel 40:33 Un viņu kambarus un viņu pīlārus un viņu priekšnamus pēc tā paša mēra, un tiem arī bija logi pie viņu priekšnamiem visapkārt; garums bija piecdesmit olektis un platums divdesmit piecas olektis. Ezekiel 40:34 Un viņu priekšnami bija pie ārējā pagalma, ir palmu koki bija pie viņu pīlāriem no šīs un no viņas puses, un viņu uzkāpjamie bija astoņas pakāpes. Ezekiel 40:35 Pēc viņš mani veda pie tiem vārtiem pret ziemeļa pusi, un viņš mēroja pēc tiem pašiem mēriem Ezekiel 40:36 Viņu kambarus, viņu pīlārus un viņu priekšnamus; viņiem arīdzan bija logi visapkārt, - garums bija piecdesmit olektis, un platums divdesmit piecas olektis. Ezekiel 40:37 Un viņu pīlāri bija pie ārējā pagalma, un palmu koki bija pie viņu pīlāriem, no šīs un no viņas puses, un viņu uzkāpjamie bija astoņas pakāpes. Ezekiel 40:38 Un viens kambaris un viņa durvis bija pie vārtu pīlāriem; lai tur mazgātu dedzināmos upurus. Ezekiel 40:39 Un vārtu priekšnamā bija divi galdi no vienas puses un divi galdi no otras puses, uz kuriem lai kautu dedzināmos upurus, grēku upurus un nozieguma upurus. Ezekiel 40:40 Un āra pusē, kur uzkāpj pie Ziemeļu vārtu durvīm, bija divi galdi, un otrā pusē, kas pie vārtu priekšnamiem, bija divi galdi. Ezekiel 40:41 Četri galdi no vienas puses, un četri galdi no otras puses sānis tiem vārtiem; tas ir astoņi galdi, uz kuriem tapa kauts, Ezekiel 40:42 Un četri galdi priekš dedzināmā upura bija no cirstiem akmeņiem, - garums bija pusotras olektis un platums pusotras olektis un augstums viena olekts; uz tiem tie rīki tapa nolikti, ar ko dedzināmie upuri un tie citi upuri tapa kauti. Ezekiel 40:43 Un tās malas bija plaukstas platumā, iekšpusē piestiprinātas visapkārt, un uz tiem galdiem bija upura gaļa. Ezekiel 40:44 Un iekšēju vārtu āra pusē bija divi kambari iekšējā pagalmā, viens bija sānis Ziemeļu vārtiem un viņa priekša bija pret dienvidiem, viens bija sānis Rīta vārtiem un viņa priekša bija pret ziemeli. Ezekiel 40:45 Un viņš uz mani sacīja: šis kambaris, kam priekša ir pret dienvidu pusi, ir priekš tiem priesteriem, kas to namu kopj. Ezekiel 40:46 Bet tas kambaris, kam priekša ir pret ziemeļa pusi, ir priekš tiem priesteriem, kas altāri kopj. Tie ir Cadoka bērni, kas no Levja bērniem Tam Kungam tuvojās, Viņam kalpot. Ezekiel 40:47 Un viņš mēroja to pagalmu - garums bija simts olektis un platums simts olektis, tas bija četrstūris, un altāris bija tā nama priekšā Ezekiel 40:48 Tad viņš mani veda tā nama priekšnamā un mēroja priekšnama pīlāru, tam bija piecas olektis no šīs un piecas olektis no viņas puses, un vārtu platums bija trīs olektis no šīs un trīs olektis no viņas puses. Ezekiel 40:49 Priekšnama garums bija divdesmit olektis, un platums vienpadsmit olektis, un tam bija pakāpes, kur bija jāuzkāpj, un stabi bija pie tiem pīlāriem, viens no šīs un viens no viņas puses. Ezekiel 41:0 Ezekiel 41:1 Un viņš mani noveda Dieva namā, un viņš mēroja tos pīlārus, sešas olektis bija platums no šīs puses un sešas olektis platums no viņas puses, tik plats bija tas dzīvoklis. Ezekiel 41:2 Un durvju platums bija desmit olektis, un durvīm sānis piecas olektis no šīs un piecas olektis no viņas puses. Un viņš mēroja viņa garumu četrdesmit olektis un platumu divdesmit olektis. Ezekiel 41:3 Tad viņš iegāja iekšā un mēroja durvju pīlārus divas olektis un durvis sešas olektis, un durvju platums bija septiņas olektis. Ezekiel 41:4 Un viņš mēroja to garumu divdesmit olektis un to platumu divdesmit olektis Dieva nama priekšā. Un viņš uz mani sacīja: šī ir tā visusvētākā vieta. Ezekiel 41:5 Un viņš mēroja tā nama sienu sešas olektis, ikkatra sānu kambara platumu četras olektis visapkārt tam namam. Ezekiel 41:6 Un tie sānu kambari bija viens pie otra trīsdesmit un trīs sānu kambari, un tie satecēja tai sienā, kas pie tā nama bija priekš sānu kambariem visapkārt, ka tie taptu stipri turēti, jo tie nebija stiprināti tā nama sienā. Ezekiel 41:7 Un tie sānu kambari izplētās jo augstāki jo platāki, jo tas nams tapa allažiņ uz augšu aptaisīts visapkārt, tāpēc tas nams uz augšu bija platāks, un no apakšas kambara bija jāiet uz augškambari caur vidējo. Ezekiel 41:8 Un es redzēju tā nama augstumu visapkārt: sānu kambaru pamati bija vesela kārts, sešas lielas olektis no zemes līdz augšai. Ezekiel 41:9 Un tās sienas platums, kas priekš tiem sānu kambariem bija uz ārpusi, bija piecas olektis, un kas atlikās, bija sānu kambaru iekšpusē. Ezekiel 41:10 Un starp tiem kambariem bija platums divdesmit olektis visapkārt tam namam. Ezekiel 41:11 Un sānu kambaru durvis bija pie tā atlikuma, vienas durvis pret ziemeli un otras durvis pret dienvidiem, un tā atlikuma platums bija piecas olektis visapkārt. Ezekiel 41:12 Tai ēkai, kas tā atlikuma priekšā bija pret vakara pusi, platums bija septiņdesmit olektis, un tās ēkas siena piecas olektis platumā visapkārt, un viņas garums deviņdesmit olektis. Ezekiel 41:13 Tad viņš mēroja to namu, viņa garums bija simts olektis, (proti) tas atlikums un tā ēka un viņas sienas bija simts olektis garumā. Ezekiel 41:14 Un nama priekšas platums un tas atlikums pret rīta pusi bija arīdzan simts olektis. Ezekiel 41:15 Viņš mēroja arī tās ēkas garumu pret to atlikumu, kas aiz viņas bija, līdz ar viņas margām: no šīs un no viņas puses bija simts olektis. Un iekšējais Dieva nams un pagalma priekšnami. Ezekiel 41:16 Līdz ar tiem sliekšņiem un šauriem logiem un tām margām visapkārt trijās rindās, slieksnim pretī bija apklāti ar dēļiem visapkārt no zemes līdz logiem, un tie logi bija apsegti. Ezekiel 41:17 Un izgriezumi bija virs durvīm un līdz iekšējam namam un ārā un pie visām sienām visapkārt, gan ārā, gan iekšpusē. Ezekiel 41:18 Un bija taisīti ķerubi un palmu koki, tā ka viens palma koks bija starp ķerubu un ķerubu. Ezekiel 41:19 Un ikvienam ķerubam bija divi vaigi, cilvēka vaigs pret šīs puses palma koku, un lauvas vaigs pret viņas puses palma koku; tā tas bija taisīts visā namā visapkārt. Ezekiel 41:20 No zemes līdz pāri pār durvīm bija ķerubi un palmu koki taisīti, un pie Dieva nama sienas. Ezekiel 41:21 Un Dieva nama stenderi bija četrām kantīm, un svētās vietas priekša tāpat izskatījās. Ezekiel 41:22 Altāris bija no koka, trīs olektis augstumā un divas olektis garumā, un viņa virsas un viņa sienas bija no koka. Un viņš uz mani runāja: šis ir tas galds, kas stāv Tā Kunga priekšā. Ezekiel 41:23 Un Dieva namam un tai svētai vietai bija katram divas durvis. Ezekiel 41:24 Un pie tām durvīm bija divi spārni, ko varēja atvērt un aizvērt, divi pie vienām durvīm un divi spārni pie otrām. Ezekiel 41:25 Un pie tām, proti pie Dieva nama durvīm, bija taisīti ķerubi un palmu koki, tā kā bija taisīti pie sienām, un priekšnama priekšā no āra puses bija koka slieksnis. Ezekiel 41:26 Un pie tiem šauriem logiem bija arīdzan palmu koki no šīs un no viņas puses priekšnama sānos, un pie tā nama sānu kambariem un pie tiem sliekšņiem. Ezekiel 42:0 Ezekiel 42:1 Un viņš mani izveda ārējā pagalmā pret ziemeli, un viņš mani noveda pie tiem kambariem, kas bija tam atlikumam pretī un tai ēkai pretī uz ziemeļa pusi. Ezekiel 42:2 Tās priekšas garums bija simts olektis līdz ziemeļa puses durvīm, un platums bija piecdesmit olektis. Ezekiel 42:3 Pret tām divdesmit olektīm, kas bija iekšējam pagalmam, un pret to grīdu, kas bija ārējam pagalmam, stāvēja marga pret margu trijās rindās. Ezekiel 42:4 Un priekš tiem kambariem bija staigājams ceļš desmit olektis plats; uz iekšpusi ceļš simts olekšu, un viņu durvis bija pret ziemeli. Ezekiel 42:5 Un tie augškambari bija šaurāki nekā tie apakšējie un tie vidējie; jo tās margas aizņēma rūmi. Ezekiel 42:6 Jo jebšu tie trejās rindās stāvēja, tad tomēr šiem nebija nekādi stabi kā tie pagalmu stabi, tāpēc tie bija šaurāki nekā tie apakšējie un tie vidējie no zemes uz augšu. Ezekiel 42:7 Un tas mūris, kas kambaru ārapusē bija, līdz ārējam pagalmam tai kambaru priekšā, tā garums bija piecdesmit olektis. Ezekiel 42:8 Jo kambaru garums ārējā pagalmā bija piecdesmit olektis, un redzi pret Dieva namu bija simts olektis. Ezekiel 42:9 Un apakš šiem kambariem bija ieiešana no rīta puses, kad nāca no ārējā pagalma. Ezekiel 42:10 Un gar pagalma mūri pret rīta pusi tā atlikuma un tās ēkas priekšā bija kambari. Ezekiel 42:11 Un ceļš bija viņu priekšā tāds pat kā to kambaru priekšā, kas pret ziemeli; kā viņu garums, tā viņu platums, un visas viņu izejamās vietas bija pēc viņu līdzības un tāpat kā tās citas durvis. Ezekiel 42:12 Un tādas pat bija tās durvis tiem kambariem pret dienvidiem, un vienas durvis bija tai priekšā, it klāt pie tā stāvā mūra, kad nāk no rīta puses. Ezekiel 42:13 Tad viņš uz mani sacīja: tie kambari ziemeļa pusē un tie kambari dienvidu pusē, kas tā atlikuma priekšā, tie ir svēti kambari, kur priesteriem, kas pie Tā Kunga pieiet, būs ēst tās augsti svētās dāvanas. Tur tiem tās augsti svētās dāvanas būs nolikt, proti ēdamo upuri un grēku upuri un nozieguma upuri, jo tā vieta ir svēta. Ezekiel 42:14 Kad tie priesteri ieiet, tad tiem no svētās vietas nebūs atkal iziet ārējā pagalmā, bet tiem turpat būs nolikt savas drēbes, kurās tie kalpojuši, jo tās ir svētas. Tad tiem būs apvilkt citas drēbes un iziet ļaužu priekšā. Ezekiel 42:15 Kad viņš nu tā nama iekšpuses mērošanu bija pabeidzis, tad viņš mani veda ārā pie tiem vārtiem pret rīta pusi, un viņš to mēroja visapkārt. Ezekiel 42:16 Viņš mēroja rīta pusi ar mērojamo kārti, piecsimt kārtis bija ar mērojamo kārti visapkārt. Ezekiel 42:17 Viņš mēroja ziemeļa pusi, piecsimt kārtis ar mērojamo kārti visapkārt. Ezekiel 42:18 Arī dienvidu pusi viņš mēroja piecsimt kārtis ar mērojamo kārti. Ezekiel 42:19 Tad viņš griezās uz vakara pusi un tur mēroja piecsimt kārtis ar mērojamo kārti. Ezekiel 42:20 Viņš to mēroja uz visām četrām pusēm. Visapkārt bija mūris: garumā piecsimt kārtis un platumā piecsimt, atšķirt to svēto no tā nesvētā. Ezekiel 43:0 Ezekiel 43:1 Un viņš mani noveda pie tiem vārtiem, kas pret rīta pusi. Ezekiel 43:2 Un redzi, Israēla Dieva godība nāca no rīta puses, un viņa rībēšana bija kā varenu ūdeņu rūkšana, un zeme tapa apgaismota no Viņa godības. Ezekiel 43:3 Un viņa parādīšanās bija tāda pati, kādu es redzēju, kad es nācu, to pilsētu postīt, un tā parādīšanās bija tā kā tā, ko es redzēju pie Ķebaras upes, un es kritu uz savu vaigu. Ezekiel 43:4 Un Tā Kunga godība nāca tai namā pa tiem vārtiem, kas pret rīta pusi. Ezekiel 43:5 Un Tas Gars mani pacēla un mani ieveda iekšējā pagalmā, un redzi, Tā Kunga godība piepildīja to namu. Ezekiel 43:6 Un no tā nama es dzirdēju vienu ar mani runājam, un viens vīrs stāvēja pie manis. Ezekiel 43:7 Un Tas uz mani sacīja: “Cilvēka bērns, šī ir Mana godības krēsla vieta un Manu pēdu vieta, kur Es Israēla bērnu vidū dzīvošu mūžīgi. Un Israēla nams, viņi ar saviem ķēniņiem vairs nesagānīs Manu svēto Vārdu ar savu maucību un ar savu ķēniņu mirušām miesām pie viņu miršanas, Ezekiel 43:8 Kad tie savu slieksni lika pie mana sliekšņa un savus stabus pie maniem stabiem, ka tikai siena bija starp mani un viņiem, un sagānīja manu svēto vārdu ar savām negantībām, ko tie darīja; tāpēc es tos esmu aprijis savā dusmībā. Ezekiel 43:9 Nu tie atņems savu maucību un savu ķēniņu mirušās miesas tālu nost no manis un es dzīvošu viņu vidū mūžīgi. Ezekiel 43:10 Tu cilvēka bērns, dari zināmu Israēla namam šo namu, lai tie kaunas savu noziegumu dēļ, un lai tie to ēku mēro. Ezekiel 43:11 Kad tie nu kaunas par visu, ko tie darījuši, tad rādi tiem tā nama izskatu un viņa kārtību un viņa izejamās un ieejamās durvis un visu viņa izskatu un visus viņa likumus un visu viņa stāvu, un visu viņa bauslību dari tiem zināmu un raksti priekš viņu acīm, ka tie visu viņa izskatu un visus viņa likumus patur un tos dara.” Ezekiel 43:12 Šī ir Tā Dieva nama bauslība: kalna galā visapkārt līdz viņa robežām ir vissvētākā vieta; redzi, šī ir tā nama bauslība. Ezekiel 43:13 Un šie ir altāra mēri pēc tās olekts, kas ir lielāka nekā cita olekts par vienu plaukstu. Viņa pamats ir vienu olekti (augstumā) un vienu olekti garumā, un viņa malas zimze(apmale) ir vienu sprīdi visapkārt; un tas ir altāra augstums: Ezekiel 43:14 No pamata pie zemes līdz apakšējai pakāpei bija divas olektis un platums viena olekts. Bet no tās mazās pakāpes līdz tai lielai ir četras olektis un platums viena olekts. Ezekiel 43:15 Un altāra ugunskurs bija četras olektis augstumā, un no ugunskura uz augšu bija tie četri ragi. Ezekiel 43:16 Un altāra ugunskurs bija divpadsmit olektis garumā un divpadsmit olektis platumā, četrkantīgs uz saviem četriem sāniem. Ezekiel 43:17 Un tā (augšēja) pakāpe bija četrpadsmit olektis garumā un četrpadsmit olektis platumā savos četros sānos, un tā mala ap viņu bija vienu pusolekti, un tas pamats pie tās bija viena olekts visapkārt, un uzkāpšana bija no rīta puses. Ezekiel 43:18 Un viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, tā saka Tas Kungs Dievs: šie ir altāra likumi tai dienā, kad viņš taps taisīts, uz tā upurēt dedzināmos upurus un uz to slacināt asinis. Ezekiel 43:19 Un tiem priesteriem, Levja bērniem, kas ir no Cadoka dzimuma, kas man tuvojās, man kalpot, saka Tas Kungs Dievs: tiem tev būs dot vienu jaunu vērsi par grēku upuri. Ezekiel 43:20 Un tev no viņa asinīm būs ņemt un to likt pie viņa četriem ragiem un pie tiem četriem pakāpes stūriem un pie tās apkārtējās malas, tā tev to būs šķīstīt un svētīt. Ezekiel 43:21 Un tev būs ņemt grēku upura vērsi, un to būs sadedzināt ierādītā nama vietā, ārā no tās svētās vietas. Ezekiel 43:22 Un otrā dienā tev būs upurēt vienu āzi, kas bez vainas, par grēku upuri, un altāri būs svētīt, tā kā to svētīja ar to vērsi. Ezekiel 43:23 Kad tu nu to svētīšanu būsi pabeidzis, tad tev no ganāmā pulka būs upurēt vienu jaunu vērsi, kas bez vainas, un vienu aunu, kas bez vainas. Ezekiel 43:24 Un tev tos būs upurēt Tā Kunga priekšā, un priesteriem būs sāli uz tiem mest un tos upurēt par dedzināmo upuri Tam Kungam. Ezekiel 43:25 Septiņas dienas tev būs upurēt ikdienas vienu āzi par grēku upuri, viņiem arī būs upurēt vienu jaunu vērsi un vienu aunu no ganāmā pulka, kas abi bez vainas. Ezekiel 43:26 Septiņas dienas tiem altāri būs svētīt un viņu šķīstīt un savas rokas pildīt. Ezekiel 43:27 Un pēc šīm dienām priesteriem astotā dienā un joprojām būs upurēt jūsu dedzināmos upurus un jūsu pateicības upurus uz altāra, un man būs labs prāts pie jums, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 44:0 Ezekiel 44:1 Un viņš mani veda atpakaļ pie svētās vietas ārējiem vārtiem, kas ir pret rīta pusi, un tie bija aizslēgti. Ezekiel 44:2 Un Tas Kungs uz mani sacīja: šie vārti lai stāv aizslēgti, tie nav jāatver, un neviens pa tiem lai neieiet, tāpēc ka Tas Kungs, Israēla Dievs, pa tiem ir iegājis, tāpēc lai tie stāv aizslēgti. Ezekiel 44:3 Par valdnieku jāsaka: kas valdnieks, tas lai tur sēž, maizi ēst Tā Kunga priekšā; pa vārtu priekšnamu tam būs ieiet un pa to pašu ceļu tam būs iziet. Ezekiel 44:4 Un viņš mani veda pie ziemeļa vārtiem nama priekšā, un es redzēju, un raugi, Tā Kunga godība piepildīja to namu; tad es kritu uz savu vaigu. Ezekiel 44:5 Un Tas Kungs sacīja uz mani: cilvēka bērns, ņem vērā un redzi ar savām acīm un klausies ar savām ausīm visu, ko Es ar tevi runāju par visiem Tā Kunga nama likumiem un par visiem viņa baušļiem, un ņem vērā tā nama ieejamo vietu ar visām tām svētās vietas izejamām vietām. Ezekiel 44:6 Un saki uz tiem pārgalvīgiem, uz Israēla namu; tā saka Tas Kungs Dievs: nu ir gan, Israēla nams, ar visu jūsu negantību. Ezekiel 44:7 Ja jūs esat ieveduši svešiniekus ar neapgraizītām sirdīm un neapgraizītām miesām, ka tie bija Manā svētā vietā, to sagānīt, Manu namu, kad jūs upurējāt Manu maizi, taukus un asinis, un tie Manu derību lauza pie visām jūsu negantībām. Ezekiel 44:8 Un jūs neesat izpildījuši savu svēto kalpošanu, bet citus sev esat iecēluši, kalpot Manā svētā vietā. Ezekiel 44:9 Tā saka Tas Kungs Dievs: nevienam svešiniekam, kam neapgraizīta sirds un neapgraizīta miesa, nebūs ieiet Manā svētā vietā, no visiem tiem svešiniekiem, kas ir starp Israēla bērniem. Ezekiel 44:10 Bet tie leviti, kas tālu no Manis atkāpušies, kad Israēls maldīdamies no manis nomaldījās saviem elkiem pakaļ, tie gan nesīs savu noziegumu. Ezekiel 44:11 Un tiem būs kalpot Manā svētā vietā par sargiem pie nama vārtiem, un tiem būs to namu apkopt, tiem būs kaut dedzināmos un kaujamos upurus priekš tiem ļaudīm, un viņu priekšā stāvēt, viņiem kalpodami. Ezekiel 44:12 Tāpēc ka tie viņiem ir kalpojuši viņu elku priekšā un Israēla namam bijuši par apgrēcību uz noziedzību, tāpēc Es paceļu Savu roku pret tiem, saka Tas Kungs Dievs, ka tiem būs nest savu noziegumu. Ezekiel 44:13 Un tiem nebūs Man tuvoties, Man būt par priesteriem nedz pieiet pie visām Manām svētām un tām visu svētākām lietām, bet tiem būs savu kaunu nest un savas negantības, ko tie darījuši. Ezekiel 44:14 Tāpēc Es tos ieceļu par sargiem, to namu kopt pie viņa darba, un pie visa, kas iekš tā būs jādara. Ezekiel 44:15 Bet tie priesteri un Levja cilts, Cadoka bērni, kas to kalpošanu izpildījuši Manā svētā vietā, kad Israēla bērni no Manis nomaldījās, tiem Man būs tuvoties, Man kalpot un stāvēt Manā priekšā, Man upurēt taukus un asinis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 44:16 Tiem būs ieiet Manā svētā vietā, un tiem būs nostāties pie Mana galda, Man kalpot un Manu kalpošanu izpildīt. Ezekiel 44:17 Un kad tie nāks pie tā iekšējā pagalma vārtiem, tad tiem būs apvilkt linu drēbes, bet vilnainās tiem nebūs ģērbties, kad tie iekšējā pagalma vārtu iekšpusē kalpo. Ezekiel 44:18 Linu autiem būs būt uz viņu galvām un linu ūzām(biksēm) uz viņu gurniem, un tiem nebūs apjozties sviedros. Ezekiel 44:19 Un kad tie iziet ārējā pagalmā, proti ārējā pagalmā pie tiem ļaudīm, tad tiem būs novilkt savas drēbes, ar ko tie kalpojuši, un tās nolikt svētās vietas kambaros, un tiem būs apvilkt citas drēbes, lai tie tos ļaudis nesvētī ar savām drēbēm. Ezekiel 44:20 Un tiem savu galvu nebūs pliku nodzīt nedz arī saviem matiem likt gari izaugt, bet tiem savus matus būs apcirpt. Ezekiel 44:21 Un nevienam priesterim nebūs vīna dzert, kad tiem jāiet iekšējā pagalmā. Ezekiel 44:22 Tiem arīdzan nebūs ņemt nedz atraitni nedz atšķirtu par sievu, bet jumpravas no Israēla nama dzimuma; bet atraitni, kas ir priestera atraitne, to viņi var ņemt. Ezekiel 44:23 Un tiem būs mācīt Maniem ļaudīm izšķirt svētu un nesvētu, un tiem darīt zināmu starpību starp nešķīstu un šķīstu; Ezekiel 44:24 Un tiem būs stāvēt par tiesas lietām un tiesāt, pēc Manām tiesām tiem būs tiesāt, un tiem būs turēt Manus baušļus un Manus likumus visos Manos svētkos un svētīt Manas svētdienas. Ezekiel 44:25 Un nevienam no tiem nebūs iet pie kāda miruša cilvēka, lai netop nešķīsts; bet tēva un mātes dēļ, vai dēla un meitas dēļ, brāļa un māsas dēļ, kas nav bijusi pie vīra, tiem ir brīv tapt nešķīstiem. Ezekiel 44:26 Un pēc viņa šķīstīšanās vēl septiņas dienas jāpieskaita. Ezekiel 44:27 Un tai dienā, kad viņš ieies svētā vietā, iekšējā pagalmā, kalpot svētā vietā, tad tam būs upurēt savu grēku upuri, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 44:28 Un tas tiem būs par mantību: Es esmu viņu mantība; tāpēc jums tiem nekādu sevišķu daļu nebūs dot iekš Israēla, - Es esmu viņu daļa. Ezekiel 44:29 Ēdamo upuri un grēku upuri un nozieguma upuri, tos tiem būs ēst, un viss, kas iekš Israēla (Dievam) apsolīts, tiem piederēs. Ezekiel 44:30 Un visu pirmo augļu pirmaji no visa un visi cilājamie upuri no visiem jūsu cilājamiem upuriem lai pieder priesteriem. Arī savas mīklas pirmajus jums būs dot priesterim, lai svētība paliek uz tava nama. Ezekiel 44:31 Nekādu maitu, nedz saplosītu no putniem un no lopiem priesteriem nebūs ēst. Ezekiel 45:0 Ezekiel 45:1 Kad jūs nu to zemi izdalīsiet par mantību, tad jums Tam Kungam būs upurēt cilājamu upuri no zemes, vienu svētu zemes daļu, divdesmit un pieci tūkstoši mērojamas kārtis garumā un desmit tūkstoši platumā; tā būs viena svēta daļa visās savās ežās(robežās) visapkārt. Ezekiel 45:2 No tā tai svētai vietai piederēs pa piecsimt (mērojamām kārtīm) četriem stūriem visapkārt, un piecdesmit olektis būs par apgabalu visapkārt. Ezekiel 45:3 Tā tev no šī mēra būs mērot garumu divdesmit un piectūkstoš, un platumu desmit tūkstošus (mērojamās kārtis), un tur būs tā svētā vieta ar to visu svētāko vietu. Ezekiel 45:4 Šī būs tās zemes svētā daļa, un būs priekš tiem priesteriem, kas kalpo svētā vietā, kas nāk klāt Tam Kungam kalpot, un tā tiem būs vieta priekš namiem, un svēta vieta atšķirta priekš tā svētuma. Ezekiel 45:5 Bet divdesmit un piectūkstoš (mērojamas kārtis) garumā un desmit tūkstošus platumā lai ir par daļu levitiem, tā nama sulaiņiem, priekš pilsētām, kur dzīvot. Ezekiel 45:6 Un pilsētai jums būs dot zemes gabalu, piectūkstoš (mērojamas kārtis) platumā un divdesmit un piectūkstoš garumā, sānis tam svētam zemes gabalam; tas būs priekš visa Israēla nama. Ezekiel 45:7 Un valdniekam lai ir sava daļa tā svētā zemes gabala un tās pilsētas daļas šinī un viņā pusē, tā svētā zemes gabala un tās pilsētas daļas vakarā pusē pret vakara pusi un rīta pusē pret rīta pusi, un tas garums lai ir blakām vienai no šīm daļām, no vakara puses līdz rīta pusei. Ezekiel 45:8 (Šis) zemes (gabals) tam lai ir par daļu iekš Israēla, un mani valdnieki lai nedara vairs grūti maniem ļaudīm, bet lai Israēla namam to zemi atstāj pēc viņu ciltīm. Ezekiel 45:9 Tā saka Tas Kungs Dievs: lai tas jums pietiek, Israēla valdnieki! Atstājat varas darbu un postīšanu un dariet tiesu un taisnību, neizdzenāt vairs Manus ļaudis, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 45:10 Jums būs turēt taisnu svaru un taisnu ēfu un taisnu batu. Ezekiel 45:11 Êfa un bats lai ir vienādi, tā ka bats ir desmitā tiesa no viena homera, un ēfa ir desmitā tiesa no viena homera; viņas mērs lai ir pēc homera. Ezekiel 45:12 Un vienam sēķelim būs turēt divdesmit ģera. Pieci sēķeļi lai ir pieci un desmit sēķeļi lai ir desmit, un piecpadsmit sēķeļi lai jums ir viena mīne. Ezekiel 45:13 Šis ir tas cilājamais upuris, ko jums būs cilāt, vienas ēfas sesto tiesu no viena homera kviešu, - jums arī būs dot vienas ēfas sesto tiesu no viena homera miežu. Ezekiel 45:14 Un par eļļu ir šis tas likums: no bata eļļas jums būs upurēt viena bata desmito tiesu no viena kora, tas ir viens homers no desmit batiem, jo desmit bati ir viens homers. Ezekiel 45:15 Atkal no ganāmā pulka pa jēru no divsimt, no Israēla taukām ganībām par ēdamo upuri un dedzināmo upuri un pateicības upuriem, tiem par salīdzināšanu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 45:16 Visiem ļaudīm iekš zemes nāksies šo cilājamo upuri dot priekš Israēla valdnieka. Ezekiel 45:17 Un valdniekam pienāksies upurēt dedzināmos upurus un ēdamu upuri un dzeramu upuri svētkos un jaunos mēnešos un svētdienās. Visos augstos Israēla nama svētku laikos viņam grēku upuri un ēdamu upuri un dedzināmu upuri un pateicības upurus būs upurēt Israēla namam par salīdzināšanu. Ezekiel 45:18 Tā saka Tas Kungs Dievs: pirmā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tev būs ņemt vienu jaunu vērsi, kas bez vainas, un to svēto vietu svētīt. Ezekiel 45:19 Un priesterim būs ņemt no tām grēku upura asinīm, un slacināt uz nama stenderes un uz altāra pakāpes četriem stūriem un iekšēja pagalma vārtu stenderes. Ezekiel 45:20 Tāpat tev būs darīt septītā mēneša dienā priekš tiem, kas ir grēkojuši, maldīdamies vai nezinādami; tā jums to namu būs svētīt. Ezekiel 45:21 Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā jums būs turēt Pasa svētkus; septiņas dienas būs svētīt un neraudzētu maizi ēst. Ezekiel 45:22 Un valdniekam tai dienā būs upurēt priekš sevis un visiem ļaudīm iekš zemes vērsi par grēku upuri. Ezekiel 45:23 Un tanīs septiņās svētku dienās viņam būs upurēt Tam Kungam par dedzināmo upuri septiņus vēršus un septiņus aunus, kas bez vainas, ikdienas visas septiņas dienas, un ikdienas vienu āzi par grēku upuri. Ezekiel 45:24 Un viņam būs nest par ēdamu upuri vienu ēfu pie vērša un vienu ēfu pie auna un vienu innu eļļas pie ēfas. Ezekiel 45:25 Un septītā mēnesī, piecpadsmitā mēneša dienā viņam svētkos tāpat būs darīt, septiņas dienas ar tādu pat grēku upuri un dedzināmu upuri un ēdamu upuri un eļļu. Ezekiel 46:0 Ezekiel 46:1 Tā saka Tas Kungs Dievs: iekšēja pagalma vārti, kas pret rītiem, lai sešās darba dienās ir aizslēgti, bet svētdienā lai tie top atvērti, un jauna mēneša dienā lai tie top atvērti. Ezekiel 46:2 Un valdniekam būs ieiet pa vārtu priekšnamu no ārienes, un nostāties pie vārtu stenderes, un priesteriem būs upurēt viņa dedzināmo upuri un viņa pateicības upurus, un viņam pašam būs pielūgt pie vārtu sliekšņa, un tad iziet, bet vārtiem nebūs tapt aizslēgtiem līdz vakaram. Ezekiel 46:3 Un zemes ļaudīm būs pielūgt pie to pašu vārtu durvīm svētdienās un jaunos mēnešos Tā Kunga priekšā. Ezekiel 46:4 Un tas dedzināmais upuris, ko valdnieks lai upurē Tam Kungam svētdienā, lai ir seši jēri, kas bez vainas, un viens auns, kas bez vainas. Ezekiel 46:5 Un ēdamais upuris lai ir viena ēfa pie auna, bet pie tiem jēriem lai ir ēdamais upuris, cik viņa roka dod, un eļļas viens ins pie ēfas. Ezekiel 46:6 Bet jauna mēneša dienā: viens jauns vērsis, kas bez vainas, un seši jēri un viens auns, - tiem būs bez vainas būt. Ezekiel 46:7 Un viņam par ēdamo upuri būs pienest vienu ēfu pie vērša un vienu ēfu pie auna, bet pie tiem jēriem, cik viņa roka spēs, un viens ins eļļas pie ēfas. Ezekiel 46:8 Un kad valdnieks ieiet, tad viņam pa priekšnama vārtiem būs ieiet un pa to pašu ceļu atkal iziet. Ezekiel 46:9 Bet kad zemes ļaudis Tā Kunga priekšā nāk augstos svētkos, tad tiem, kas pa Ziemeļa vārtiem ieiet pielūgt, pa Dienvidu vārtiem atkal būs iziet, un kas ieiet pa Dienvidu vārtiem, tiem atkal būs iziet pa Ziemeļa vārtiem; tiem nebūs atkal iet pa tiem vārtiem, pa kuriem tie iegājuši, bet tiem būs taisni projām iziet. Ezekiel 46:10 Un valdniekam būs līdz ar viņiem ieiet, un kad tie iziet, tiem kopā būs iziet. Ezekiel 46:11 Bet svētkos un augstos svētku laikos lai ēdamais upuris ir viena ēfa pie vērša un viena ēfa pie auna, bet pie jēriem, cik viņa roka dod, un viens ins eļļas pie ēfas, Ezekiel 46:12 Un kad valdnieks labprātīgi upurē Tam Kungam dedzināmo upuri vai pateicības upuri no laba prāta, tad viņam būs atdarīt tos vārtus, kas ir pret rīta pusi, un viņam savu dedzināmo upuri un savus pateicības upurus nesot būs darīt, kā viņš svētdienā darījis, un kad viņš atkal iziet, būs vārtus aizslēgt, kad viņš būs izgājis. Ezekiel 46:13 Un gadu vecu jēru, kas bez vainas, tev ikdienas Tam Kungam būs upurēt par dedzināmo upuri; ik rītu tev to būs pienest. Ezekiel 46:14 Un par ēdamu upuri pie tā tev ik rītu būs nest sesto tiesu ēfas un eļļu trešo tiesu inna, tos kviešu miltus ar to aptraipīt par ēdamu upuri Tam Kungam, tas ir mūžīgs likums, kam nebūs mitēties. Ezekiel 46:15 Un to jēru un to ēdamo upuri un to eļļu ik rītu būs upurēt par nemitējamu dedzināmo upuri. Ezekiel 46:16 Tā saka Tas Kungs Dievs: kad valdnieks kādam no saviem dēliem dod dāvanu, tā ir viņa mantība, tā lai pieder viņa dēliem; tas ir viņu īpašums par mantību. Ezekiel 46:17 Bet kad viņš no savas mantības kādam no saviem kalpiem dos dāvanu, tam to būs turēt līdz vaļas gadam, tad valdniekam to atkal būs atdabūt, tik viņa dēliem var tikt viņa mantība. Ezekiel 46:18 Valdniekam arī nekā nebūs ņemt no ļaužu mantības, tiem nebūs laupīt viņu tiesu. Lai viņš no sava paša padoma atstāj mantību saviem dēliem, ka mani ļaudis netop izdzīti, neviens no savas mantības. Ezekiel 46:19 Un viņš mani ieveda pa tām durvīm, kas bija sānis tiem vārtiem, priesteru svētos kambaros, kas pret ziemeļa pusi, un redzi, galā bija viena vieta pret vakara pusi. Ezekiel 46:20 Un viņš uz mani sacīja: šī ir tā vieta, kur priesteriem būs vārīt nozieguma un grēka upuri, un kur tiem būs cept ēdamo upuri, lai tie to neiznes ārējā pagalmā, tos ļaudis svētīt. Ezekiel 46:21 Tad viņš mani izveda ārējā pagalmā un mani veda apkārt pa tiem četriem pagalma stūriem. Ezekiel 46:22 Un redzi, ikkatra pagalma stūrī bija atkal pagalms, tais četros pagalma stūros bija atšķirti pagalmi, četrdesmit olektis garumā un trīsdesmit platumā, un visām tām četrām stūru vietām bija vienāds mērs. Ezekiel 46:23 Un mūris bija visapkārt ap visām četrām un apakšā pie tiem mūriem bija taisīti ugunskuri visapkārt. Ezekiel 46:24 Un viņš uz mani sacīja: šie ir tā nama ugunskuri, kur tā nama sulaiņiem būs vārīt ļaužu upurus. Ezekiel 47:0 Ezekiel 47:1 Un viņš mani veda atpakaļ pie tā nama durvīm, un redzi, tur ūdens iztecēja apakš tā nama sliekšņa pret rītiem, jo tā nama priekšgals bija pret rītiem, un tas ūdens notecēja no apakšas no tā nama labās puses, sānis altārim pret dienvidu. Ezekiel 47:2 Un viņš mani izveda pa Ziemeļa vārtiem, un mani apveda apkārt pa āra ceļu pie ārējiem vārtiem, kas pret rītiem, un redzi, ūdens iztecēja no labās puses. Ezekiel 47:3 Kad nu tas vīrs izgāja pret rītiem, tad mēra aukla bija viņa rokā, un viņš mēroja tūkstoš olektis, un lika man brist pār to ūdeni, un tas ūdens man sniedzās līdz krimšļiem. Ezekiel 47:4 Atkal viņš mēroja tūkstoš olektis un lika man brist pār to ūdeni, un tas ūdens man sniedzās līdz ceļiem, un viņš mēroja vēl tūkstoš olektis, un lika man pārbrist, un tas ūdens man sniedzās līdz gurniem. Ezekiel 47:5 Atkal viņš mēroja tūkstoš olektis, tad bija upe, ko es nevarēju izbrist, jo tas ūdens bija dziļš, ūdens, kur bija jāpeld, upe, kur nevarēja iet cauri. Ezekiel 47:6 Un viņš uz mani sacīja: vai tu to esi redzējis, cilvēka bērns? Tad viņš mani veda atkal atpakaļ upes malā. Ezekiel 47:7 Kad es nu nācu atpakaļ, redzi, tad upes malā bija ļoti daudz koku, šinī un viņā pusē. Ezekiel 47:8 Un viņš uz mani sacīja; šis ūdens iztek pret rīta pusi un notek klajumā, pēc tas nāk jūrā, un jūrā notecējis tas ūdens taps veselīgs. Ezekiel 47:9 Un notiek, ka ikviena dzīva dvaša, kas kustās, kurp šī upe(no diviem avotiem) nāk, dzīvos, un tur būs ļoti daudz zivju, tāpēc ka šis ūdens turp nāks, un būs veseli un viss dzīvos, kur šī upe nāk. Ezekiel 47:10 Un zvejnieki pie tās stāvēs no Enģediem līdz EnEģlaīm, tur būs vietas, kur tīklus izmetīs. Viņu zivis būs pēc savas kārtas, kā tās lielās zivis jūrā, ļoti daudz. Ezekiel 47:11 Bet viņas paltis(dumbrāji) un viņas dīķi netaps veselīgi; tie būs priekš sāls. Ezekiel 47:12 Un pie tās upes viņas malas abējās pusēs augs visādi augļu koki, kam lapas nesavītīs un augļi nemitēsies, un ikmēnešus tie nesīs jaunus augļus. Jo viņas ūdens iztek no tās svētās vietas, un viņas augļi būs par barību un viņas lapas par dziedināšanu. Ezekiel 47:13 Tā saka Tas Kungs Dievs: šī lai ir robeža, pēc kuras jums to zemi būs ņemt par mantību pēc tām divpadsmit Israēla ciltīm: Jāzepam pienākas divas daļas. Ezekiel 47:14 Un jums to būs iemantot, vienam kā otram; par to es savu roku esmu pacēlis, to dot jūsu tēviem; un šī zeme jums piekritīs par mantību. Ezekiel 47:15 Šī nu ir tās zemes robeža: pret ziemeli no lielās jūras pār Etlonu, kamēr nāk uz Cedadu, Ezekiel 47:16 Hamata, Berota, Zibraīma, kas ir starp Damaskus robežu un Hamatas robežu, AcarTikons, kas ir pie Averana robežas. Ezekiel 47:17 Tā būs tā robeža no jūras līdz AcarEnonam, Damaskus robežai; un tālāk pret ziemeli ir Hamatas robeža, un šī būs tā ziemeļa mala. Ezekiel 47:18 Un tā rītu mala starp Averanu un Damasku un starp Gileādu un Israēla zemi jums būs Jardāne; no tās robežas līdz rītu jūrai jums būs mērot. Un šī ir tā rītu mala. Ezekiel 47:19 Un tā dienvidu mala pret dienvidiem lai ir no Tamāra līdz Kādeša strīdus ūdenim, un tad gar upi līdz lielai jūrai. Un šī būs tā dienvidu mala pret dienvidiem. Ezekiel 47:20 Un tā vakaru mala lai ir tā lielā jūra no tās robežas, līdz kamēr iet uz Hamatu. Šī būs tā vakaru mala. Ezekiel 47:21 Un jums šo zemi savā starpā būs izdalīt pēc Israēla ciltīm. Ezekiel 47:22 Un jums to būs izdalīt par mantību sev un arī tiem svešiniekiem, kas jūsu starpā dzīvo un bērnus dzemdinājuši jūsu vidū, un tie lai jums ir kā tas, kas no Israēla bērniem dzimis! Ezekiel 47:23 Tiem būs līdz ar jums mantot Israēla cilšu vidū, un tai ciltī, pie kuras tas svešinieks dzīvo, tur jums viņam būs dot daļu, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 48:0 Ezekiel 48:1 Šie nu ir tie cilšu vārdi: no ziemeļa puses sānis Etlona ceļam, kur iet uz Hamatu, AcarEnons, Damaskus robeža pret ziemeļa pusi, sānis Hamatai: no rīta puses līdz vakara pusei lai ir Danam, viena daļa. Ezekiel 48:2 Un pie Dana robežas no rīta puses līdz vakara pusei Ašeram viena daļa. Ezekiel 48:3 Un pie Ašera robežas no rīta puses līdz vakara pusei Naftalum viena daļa. Ezekiel 48:4 Un pie Naftalus robežas no rīta puses līdz vakara pusei Manasum viena daļa. Ezekiel 48:5 Un pie Manasus robežas no rīta puses līdz vakara pusei Efraīmam viena daļa. Ezekiel 48:6 Un pie Efraīma robežas no rīta puses līdz vakara pusei Rūbenam viena daļa. Ezekiel 48:7 Un pie Rūbena robežas no rīta puses līdz vakara pusei Jūdam viena daļa. Ezekiel 48:8 Un pie Jūda robežas no rīta puses līdz vakara pusei lai ir tas svētais zemes gabals, ko jums būs atšķirt, divdesmit un pieci tūkstošus (mērojamās kārtis) platumā un garumā, tā kā viena no tām citām daļām no rīta puses līdz vakara pusei, un tur vidū lai ir tā svētā vieta. Ezekiel 48:9 Tas svētais zemes gabals, ko jums būs atšķirt Tam Kungam, lai ir garumā divdesmit un pieci tūkstošus (mērojamas kārtis) un platumā desmit tūkstošus. Ezekiel 48:10 Un šiem lai tas svētais zemes gabals pieder: priesteriem, pret ziemeļa pusi divdesmit pieci tūkstošus (olektis), un pret vakara pusi desmit tūkstošus platumā, un pret rīta pusi desmit tūkstošus platumā, un pret dienasvidu divdesmit un pieci tūkstošus garumā. Un Tā Kunga svētā vieta lai ir viņa vidū. Ezekiel 48:11 Tas būs priekš tiem priesteriem, tiem svētītiem, Cadoka bērniem, kas Manu kalpošanu izpildījuši, kas nav atkāpušies, kad Israēla bērni atkāpās, kā leviti ir atkāpušies. Ezekiel 48:12 Un tiem būs dabūt vienu gabalu no tā svētā gabala, kas tas vissvētākais gabals ir pie levitu robežas. Ezekiel 48:13 Tiem levitiem, sānis priesteru robežai, būs dabūt divdesmit un piectūkstoš (olektis) garumā un desmit tūkstošus platumā; viss garums lai ir divdesmit un pieci tūkstošus, un platums desmit tūkstošus (olektis). Ezekiel 48:14 Un tiem no tā nekā nebūs pārdot, nedz pārmainīt, nedz citam izdot zemes pirmajus; jo tas ir Tam Kungam svēts. Ezekiel 48:15 Bet tās piectūkstošas (olektis), kas platumā atlikušas no tām divdesmit pieci tūkstoš (olektīm), tās lai nav svētas, pilsētai priekš dzīvokļiem un ganībām, un tā pilsēta lai tur ir vidū. Ezekiel 48:16 Un šie ir viņas mēri: ziemeļa malā četrtūkstoš un piecsimt olektis, un dienvidu malā četrtūkstoš un piecsimt, un rīta malā četrtūkstoš un piecsimt, un vakara malā četrtūkstoš un piecsimt (olektis). Ezekiel 48:17 Un pilsētas apgabals lai ir pret ziemeli divsimt un piecdesmit, un pret dienasvidu divsimt un piecdesmit, un pret rītiem divsimt un piecdesmit, un pret vakaru divsimt un piecdesmit (olektis). Ezekiel 48:18 Un tas atlikums garumā gar to svēto zemes gabalu desmit tūkstoši pret rīta pusi, un desmit tūkstoši pret vakara pusi, gar to svēto zemes gabalu; viņa augļi būs par uzturu pilsētas kalpotājiem. Ezekiel 48:19 Un pilsētas kalpotāji lai to apstrādā no visām Israēla ciltīm. Ezekiel 48:20 Viss svētais zemes gabals lai ir divdesmit un pieci tūkstoš (olektis) garumā un divdesmit un piectūkstoš (olektis) platumā; to jums būs atšķirt par svētu zemes gabalu līdz ar to pilsētas tiesu. Ezekiel 48:21 Un kas atliek, tas lai pieder valdniekam, tā svētā zemes gabala un pilsētas tiesas šinī un viņā pusē gar tā svētā gabala divdesmit pieci tūkstoš (olektīm) līdz rīta robežai un pret vakara pusi gar tām divdesmit piectūkstoš (olektīm) līdz vakara robežai, sānis tām citām daļām; tas būs priekš valdnieka. Un tas svētais zemes gabals ar tā nama svēto vietu lai ir viņa vidū. Ezekiel 48:22 Un (sākot) no levitu tiesas un no pilsētas tiesas, (vidū tam, kas valdniekam pieder,) starp Jūda un Benjamina robežām, tas lai valdniekam pieder. Ezekiel 48:23 Tad lai tās citas tiesas nāk; no rīta puses līdz vakara pusei Benjaminam viena daļa. Ezekiel 48:24 Un pie Benjamina robežas no rīta puses līdz vakara pusei Sīmeanam viena daļa. Ezekiel 48:25 Un pie Sīmeana robežas no rīta puses līdz vakara pusei Īsašaram viena daļa. Ezekiel 48:26 Un pie Īsašara robežas no rīta puses līdz vakara pusei Zebulonam viena daļa. Ezekiel 48:27 Un pie Zebulona robežas no rīta puses līdz vakara pusei Gadam viena daļa. Ezekiel 48:28 Un pie Gada robežas dienvidu malā pret dienvidiem būs tā robeža no Tamāra uz Kādeša strīdus ūdeni un tad uz to upi līdz lielai jūrai. Ezekiel 48:29 Šī ir tā zeme, ko jums ar mesliem būs izdalīt par mantību visām Israēla ciltīm, un šīs lai ir viņu daļas, saka Tas Kungs Dievs. Ezekiel 48:30 Un šīs lai ir tās pilsētas robežas: ziemeļa pusē četrtūkstoš un piecsimt mēri. Ezekiel 48:31 Un pilsētas vārti lai ir pēc Israēla cilšu vārdiem, trīs vārti pret ziemeli: Rūbena vārti, vieni, Jūda vārti, vieni, Levja vārti, vieni. Ezekiel 48:32 Un pret rītiem četrtūkstoši un piecsimt (mēri) un trīs vārti: Jāzepa vārti, vieni, Benjamina vārti, vieni, Dana vārti, vieni. Ezekiel 48:33 Pret dienasvidu arīdzan četrtūkstoši un piecsimt mēri un trīs vārti: Sīmeana vārti, vieni, Īsašara vārti, vieni, Zebulona vārti, vieni. Ezekiel 48:34 Pret vakariem četrtūkstoš un piecsimt (mēri) un trīs vārti: Gada vārti, vieni, Ašera vārti, vieni, Naftalus vārti, vieni. Ezekiel 48:35 Visapkārt astoņpadsmit tūkstoš (mēri). Un pilsētas vārds būs no tās dienas: še ir Tas Kungs.
Daniel 0:0
Daniel 1:0 Daniel 1:1 Jojaķima, Jūda ķēniņa, trešā valdīšanas gadā Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca uz Jeruzālemi un apmetās pret to. Daniel 1:2 Un Tas Kungs nodeva Jojaķimu, Jūda ķēniņu, viņa rokā un vienu daļu Dieva nama trauku, un viņš tos noveda uz Sineāra zemi sava dieva namā, un tos traukus viņš nolika sava dieva mantu namā. Daniel 1:3 Un ķēniņš sacīja uz Aspenasu, savu kambarjunkuru uzraugu, lai no Israēla bērniem, no ķēniņu un lielkungu dzimuma izlasa Daniel 1:4 Jaunekļus, kas bez vainas, skaistus vaigā un samanīgus visādā gudrībā un labi mācītus un kam gudrs prāts, un kas būtu derīgi ķēniņa pilī stāvēt, ka tie taptu mācīti Kaldeju rakstā un valodā. Daniel 1:5 Un ķēniņš tiem sprieda, ko tiem ikdienas būs dot no ķēniņa ēdiena un no tā vīna, ko pats dzēra, un ka tie trīs gadus tā taptu audzināti, un ka pēc stāvētu ķēniņa priekšā. Daniel 1:6 Starp tiem nu bija no Jūda bērniem Daniēls, Ananija, Mišaēls un Azarija. Daniel 1:7 Un kambarjunkuru uzraugs tiem deva citus vārdus un nosauca Daniēli par Beltsacaru un Ananiju par Sadrahu un Mišaēli par Mesahu un Azariju par AbedNegu. Daniel 1:8 Bet Daniēls apņēmās savā sirdī, nesagānīties ar ķēniņa ēdienu nedz ar to vīnu, ko viņš dzēra, tādēļ tas lūdza kambarjunkuru uzraugam, lai viņam atļautu nesagānīties. Daniel 1:9 Un Dievs Daniēlim deva žēlastību un apžēlošanu kambarjunkuru uzrauga priekšā. Daniel 1:10 Un kambarjunkuru uzraugs sacīja uz Daniēli: es bīstos savu kungu, ķēniņu, kas jūsu ēdienu un dzērienu tā nospriedis, ka viņš neierauga, ka jūsu vaigi vājāki nekā to citu jaunekļu, kas jūsu vecumā. Tad jūs pār manu galvu vestu gatavu nāvi no ķēniņa. Daniel 1:11 Bet Daniēls sacīja uz to barības sargu, ko kambarjunkuru uzraugs bija iecēlis pār Daniēli, Ananiju, Mišaēli un Azariju: Daniel 1:12 Raugi jel saviem kalpiem dot kādas desmit dienas zemes augļus ēst un ūdeni dzert. Daniel 1:13 Un tad lai apskata, kāds mūsu ģīmis būs tavā priekšā, un kāds to jaunekļu ģīmis, kas ķēniņa ēdienu ēd, un dari tad ar saviem kalpiem, kā tu pats redzēsi. Daniel 1:14 Un viņš tiem paklausīja šinī lietā un raudzīja desmit dienas ar tiem tā darīt. Daniel 1:15 Un pēc desmit dienām tas atrada viņu izskatu skaistāku un viņu miesas pilnīgākas, nekā visu citu jaunekļu, kas ēda no ķēniņa ēdiena. Daniel 1:16 Tad tas barības sargs atņēma to viņiem nospriesto ēdienu un vīnu un tiem deva ēst zemes augļus. Daniel 1:17 Un šiem četriem jaunekļiem Dievs deva zināšanu un saprašanu visādā rakstā un gudrībā, bet Daniēlim viņš deva saprast visādas parādīšanas un sapņus. Daniel 1:18 Un kad tas laiks bija pagājis, ko ķēniņš bija pavēlējis, viņus priekšā vest, tad kambarjunkuru uzraugs tos veda pie Nebukadnecara. Daniel 1:19 Un ķēniņš ar tiem runāja, bet starp visiem neatradās neviena tāda, kā Daniēls, Ananija, Mišaēls un Azarija, un tie kalpoja ķēniņa priekšā. Daniel 1:20 Un visādā gudrībā un zināšanā, ko ķēniņš tiem jautāja, viņš tos atrada desmitkārt pārākus nekā visus zīlniekus un vārdotājus pa visu savu valsti. Daniel 1:21 Un Daniēls tur palika līdz ķēniņa Kirus pirmam gadam. Daniel 2:0 Daniel 2:1 Un Nebukadnecara valdīšanas otrā gadā Nebukadnecars redzēja sapņus. No tām viņa gars iztrūcinājās, ka viņš no miega uzmodās. Daniel 2:2 Un ķēniņš pavēlēja, atsaukt tos gudros un vārdotājus un pareģus un Kaldejus, lai tie ķēniņam izstāstītu viņa sapņus. Un tie nāca un stāvēja ķēniņa priekšā. Daniel 2:3 Un ķēniņš uz tiem sacīja: es esmu redzējis sapni, un mans gars ir iztrūcināts, un es gribu to sapni zināt. Daniel 2:4 Tad tie Kaldeji uz viņu sacīja kaldejiski: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Saki saviem kalpiem to sapni, tad mēs to izstāstīsim. Daniel 2:5 Ķēniņš atbildēja un sacīja uz tiem Kaldejiem: mans vārds ir teikts: ja jūs man nedarīsiet zināmu to sapni un kā viņš izstāstāms, tad jūs tiksiet sasisti gabalos, un jūsu namus darīs par mēslu čupu. Daniel 2:6 Bet ja jūs man darīsiet zināmu to sapni un kā tas izstāstāms, tad jūs dabūsiet dāvanas un mantas un lielu godu no manis; tādēļ darāt man zināmu to sapni un kā tas izstāstāms. Daniel 2:7 Tie atbildēja otru reiz' un sacīja: lai ķēniņš saka saviem kalpiem to sapni, tad mēs to izstāstīsim. Daniel 2:8 Ķēniņš atbildēja un sacīja: tiešām, es nomanu, ka jūs tikai laiku gribat vilcināt; jo jūs redzat, ka mans vārds ir teikts. Daniel 2:9 Bet ja jūs man to sapni nesakāt, tad jums nāks tā nospriestā sodība, tāpēc ka jūs esat apņēmušies manā priekšā runāt melus un nieku vārdus, tiekams laiks paiet. Tāpēc sakāt man to sapni, tad es atzīšu, ka jūs arī varēsiet man to izstāstīt. Daniel 2:10 Tie Kaldeji ķēniņam atbildēja un sacīja: neviena cilvēka nav virs zemes, kas ķēniņam to lietu varētu sacīt, un nav bijis neviens liels un varens ķēniņš, kas tādu lietu būtu prasījis no kāda zīlnieka vai vārdotāja vai Kaldeja. Daniel 2:11 Jo šī lieta, ko ķēniņš prasa, ir par daudz grūta, un cita neviena nav, kas ķēniņam to var darīt zināmu, kā tie dievi vien, kas pie cilvēkiem nedzīvo. Daniel 2:12 Par to ķēniņš palika dusmīgs un apskaitās ļoti un pavēlēja, visus gudros Bābelē nokaut. Daniel 2:13 Un pavēle izgāja, tos gudros kaut, un arī Daniēls un viņa biedri tapa meklēti, ka tos nokautu. Daniel 2:14 Tad Daniēls gudri un prātīgi atbildēja Ariokam, ķēniņa pils karavīru virsniekam, kas bija izgājis, tos gudros Bābelē nokaut. Daniel 2:15 Viņš atbildēja un sacīja Ariokam, ķēniņa varenajam: Kāpēc tāda briesmīga pavēle no ķēniņa? Tad Arioks Daniēlim to lietu teica. Daniel 2:16 Un Daniēls gāja iekšā un lūdza ķēniņu, viņam laiku dot, ka ķēniņam to izstāstīšanu varētu sacīt. Daniel 2:17 Tad Daniēls nogāja savā namā un to sacīja Ananijam, Mišaēlim un Azarijam, saviem biedriem, Daniel 2:18 Lai tie no tā debesu Dieva žēlastību lūgtu par šo noslēpumu, ka Daniēls un viņa biedri ar tiem vēl atlikušiem gudriem Bābelē netiktu nokauti. Daniel 2:19 Tad Daniēlim nakts parādīšanā tas noslēpums tapa parādīts. Daniel 2:20 Par to Daniēls teica to debesu Dievu, un Daniēls atbildēja un sacīja: slavēts lai ir Dieva vārds mūžīgi mūžam, jo Viņam pieder gudrība un spēks! Daniel 2:21 Jo Viņš pārceļ laikus un stundas, Viņš noceļ ķēniņus un ieceļ ķēniņus, Viņš gudriem dod gudrību un saprašanu prātīgiem. Daniel 2:22 Viņš parāda dziļas un apslēptas lietas, Viņš zin, kas ir tumsībā, jo pie Viņa mīt gaisma. Daniel 2:23 Es Tevi teicu un slavēju, manu tēvu Dievs, ka Tu man gudrību un spēku esi devis, un man nu esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis esam lūguši, jo Tu mums ķēniņa lietu esi darījis zināmu. Daniel 2:24 Tad Daniēls nogāja pie Arioka, kam ķēniņš bija pavēlējis, tos gudros Bābelē nokaut, - viņš nogāja un tā uz viņu sacīja: nenokauj tos gudros Bābelē; ved mani pie ķēniņa iekšā, jo es ķēniņam to izstāstīšanu darīšu zināmu. Daniel 2:25 Tad Arioks steigšus ieveda Daniēli iekšā pie ķēniņa un runāja tā uz viņu: es esmu atradis vienu vīru no tiem atvestiem Jūdiem, kas ķēniņam grib sacīt to izstāstīšanu. Daniel 2:26 Ķēniņš atbildēja un sacīja uz Daniēli, ko sauca par Beltsacaru: vai tu spēji man to sapni stāstīt, ko es esmu redzējis, un arī izstāstīt? Daniel 2:27 Daniēls atbildēja ķēniņa priekšā un sacīja: to noslēpumu, ko ķēniņš prasa, to tie gudrie, vārdotāji, zīlnieki un pareģi ķēniņam nevar sacīt. Daniel 2:28 Bet ir viens Dievs debesīs, kas parāda noslēpumus; Tas ķēniņam Nebukadnecaram dara zināmu, kas notiks nākamos laikos. Daniel 2:29 Tavs sapnis un kas tavam prātam uz gultas rādījās, ir šis: tu, ķēniņ, uz gultas gulēdams, domāji, kas pēcgalā notiks, un Tas, kas noslēpumus parāda, tev ir darījis zināmu, kas notiks. Daniel 2:30 Man tad tas noslēpums ir parādīts ne caur manu gudrību tā kā tā man būtu lielāka nekā citiem, kas dzīvo, bet tāpēc, ka ķēniņam tā izstāstīšana taptu zināma, un tu savas sirds domas dabūtu zināt. Daniel 2:31 Tu, ķēniņ, skatījies, un redzi, bija liels tēls; šis tēls bija varens un viņa spožums bija brīnišķīgs; tas stāvēja tavā priekšā un viņa izskats bija briesmīgs. Daniel 2:32 Šī tēla galva bija no laba zelta, viņa krūtis un rokas no sudraba, viņa vēders un gurni bija no vara, Daniel 2:33 Viņa lieli no dzelzs, viņa kājas bija puse no dzelzs un puse no māla. Daniel 2:34 Šo tu redzēji, tiekams viens akmens taisījās vaļā bez rokām, tas sita to tēlu pie viņa dzelzs un māla kājām, un tās satrieca. Daniel 2:35 Tad uz reizi tapa satriekti dzelzs, māls, varš, sudrabs un zelts, un tapa tāpat kā pelavas uz vasaras kloniem, un vējš tos aiznesa, tā ka vieta tiem netapa atrasta. Bet tas akmens, kas to bija sasitis, palika par lielu kalnu un piepildīja visu zemi. Daniel 2:36 Šis ir tas sapnis. Nu mēs ķēniņam gribam sacīt viņa izstāstīšanu. Daniel 2:37 Tu, ķēniņ, esi ķēniņš pār ķēniņiem, jo Tas debesu Dievs tev ir devis valdību, varu, spēku un godu. Daniel 2:38 Un visur, kur cilvēki dzīvo, Viņš lopus laukā un putnus apakš debess ir devis tavā rokā un tevi iecēlis par valdītāju pār to visu: tu esi tā zelta galva. Daniel 2:39 Un pēc tevis celsies cita valsts, mazāka nekā tava. Pēc tās tā trešā valsts no vara; tā valdīs pār visu zemi. Daniel 2:40 Un tā ceturtā valsts būs cieta kā dzelzs. Jo itin kā dzelzs visu satriec un sadauza, tāpat kā dzelzs, kas sadauza, arī šī visas tās sadauzīs un satrieks. Daniel 2:41 Un ka tu esi redzējis tās kājas un viņu pirkstus pusi no podnieka māla un pusi no dzelzs, tā būs dalīta valsts; taču tur no dzelzs stipruma būs iekšā, tā kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, Daniel 2:42 Un tos kāju pirkstus pusi no dzelzs un pusi no māla - tā valsts būs uz pusi cieta un uz pusi gļēva. Daniel 2:43 Un kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, - tie gan caur cilvēku sadzīvi sajauksies, bet viens pie otra nepielips, itin kā dzelzs nesajaucās ar māliem. Daniel 2:44 Un šo ķēniņu laikā tas debesu Dievs uzcels valstību, kas mūžīgi netaps izpostīta, un šī valstība netaps atdota nevienai citai tautai; tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati viņa pastāvēs mūžīgi. Daniel 2:45 Tāpēc tu esi redzējis, ka no kalna akmens bez rokām attaisījās vaļā, kas satrieca to dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Tas lielais Dievs ķēniņam ir darījis zināmu, kas pēc šim notiks. Šis ir tiešām tas sapnis un viņa izstāstīšana ir patiesīga. Daniel 2:46 Tad ķēniņš Nebukadnecars nometās uz savu vaigu un pielūdza Daniēli un pavēlēja, lai tam nes ēdamus un kvēpināmus upurus. Daniel 2:47 Un ķēniņš atbildēja Daniēlim un sacīja: tas ir tiešām tiesa, ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār ķēniņiem, un parāda noslēpumus, tāpēc ka tu šo noslēpumu varējis izstāstīt. Daniel 2:48 Tad ķēniņš Daniēli paaugstināja un tam deva daudz lielas dāvanas un to iecēla par valdītāju pār visu Bābeles valsti un par virsnieku pār visiem Bābeles gudriem. Daniel 2:49 Un Daniēls lūdza ķēniņu, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un AbedNegu par valdniekiem pār Bābeles valsti. Bet Daniēls palika ķēniņa pilī. Daniel 3:0 Daniel 3:1 Ķēniņš Nebukadnecars lika taisīt tēlu no zelta; tam bija augstums sešdesmit olektis, un platums sešas olektis; to viņš uzcēla Bābeles valstī, Duras klajumā. Daniel 3:2 Un ķēniņš Nebukadnecars sūtīja un sapulcināja lielkungus, valdītājus, zemes soģus, tiesas kungus, uzraugus, runas kungus, tiesnešus un visus valsts valdniekus, ka tie nāktu, to tēlu iesvētīt, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis. Daniel 3:3 Tad sanāca tie lielkungi, valdītāji, zemes soģi, tiesas kungi, uzraugi, runas kungi, tiesneši un visi valsts valdnieki uz šī tēla iesvētīšanu, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis, un tie stāvēja tā tēla priekšā, ko Nebukadnecars bija uzcēlis. Daniel 3:4 Un tas izsaucējs izsauca ar stipru balsi: jums top piekodināts, jūs tautas, ļaudis un valodas, Daniel 3:5 Kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad jums būs nomesties un to zelta tēlu pielūgt, ko ķēniņš Nebukadnecars uzcēlis. Daniel 3:6 Un kas nenometīsies un nepielūgs, tas tai pašā stundā taps iemests degošā ceplī. Daniel 3:7 Kad nu visi ļaudis dzirdēja bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules un visādus mūzikas rīkus, tad visi ļaudis, tautas un valodas nometās un pielūdza to zelta tēlu, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis. Daniel 3:8 Tai pašā laikā kādi Kaldeju vīri piegāja un apsūdzēja Jūdus. Daniel 3:9 Tie iesāka un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Daniel 3:10 Tu, ķēniņ, esi pavēlējis, ka visiem cilvēkiem, kad tie dzird bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, būs nomesties un to zelta tēlu pielūgt, Daniel 3:11 Un ka to, kas pie zemes nenometīsies un nepielūgs, būs iemest degošā ceplī. Daniel 3:12 Te ir Jūdu vīri, ko tu esi iecēlis par Bābeles valsts valdniekiem, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, šie vīri neliek vērā, ko tu, ķēniņ, esi pavēlējis, un negodā tavus dievus un nepielūdz to zelta tēlu, ko tu esi uzcēlis. Daniel 3:13 Tad Nebukadnecars ar dusmām un bardzību pavēlēja atvest Sadrahu, Mesahu un AbedNegu. Un tie vīri tapa atvesti ķēniņa priekšā. Daniel 3:14 Tad Nebukadnecars iesāka un uz tiem sacīja: vai jūs, Sadrah, Mesah un AbedNegu, tīši manus dievus necienījāt un to zelta tēlu nepielūdzāt, ko es esmu uzcēlis? Daniel 3:15 Nu tad, taisāties, kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad nometaties un pielūdziet to tēlu, ko es esmu taisījis, bet ja jūs to nepielūgsiet, tad jūs tai pašā stundā tapsiet iemesti degošā ceplī; jo kurš ir tas Dievs, kas jūs no manām rokām varētu izpestīt? Daniel 3:16 Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus atbildēja un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: mums nevajag uz šo lietu atbildēt. Daniel 3:17 Redzi, mūsu Dievs, ko mēs godājam, gan ir varens mūs izglābt no degoša cepļa un mūs arī izpestīt no tavas rokas, ak ķēniņ. Daniel 3:18 Un jebšu Viņš to arī nedarītu, taču tev būs zināt, ka mēs tavus dievus negribam godāt nedz pielūgt to zelta tēlu, ko tu esi taisījis. Daniel 3:19 Tad Nebukadnecars apskaitās, un viņa vaiga izskats pārvērtās pret Sadrahu, Mesahu un AbedNegu, un viņš atbildēja un pavēlēja, cepli septiņkārt karstāku kurināt nekā to mēdza kurināt. Daniel 3:20 Un viņš pavēlēja tiem stiprākiem vīriem, kas bija viņa karaspēkā, siet Sadrahu, Mesahu un AbedNegu un iemest degošā ceplī. Daniel 3:21 Tā šie vīri tapa saistīti ar saviem mēteļiem, kurpēm, cepurēm un citām drēbēm un iemesti degošā ceplī. Daniel 3:22 Kad nu ķēniņa vārds drīz bija jāizdara un ceplis bija briesmīgi karsts, tad tās liesmas nomaitāja tos vīrus, kas Sadrahu, Mesahu un AbedNegu iemeta. Daniel 3:23 Bet tie trīs vīri, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, iekrita saistīti tai degošā ceplī. Daniel 3:24 Tad ķēniņš Nebukadnecars iztrūcinājās un pacēlās ātri un sacīja uz saviem runas kungiem: vai mēs neesam trīs vīrus saistītus metuši ugunī? Tie atbildēja un sacīja uz ķēniņu: tā tas ir, kungs ķēniņ. Daniel 3:25 Viņš atbildēja un sacīja: raugi, es redzu četrus vīrus vaļā staigājam ugunī, un tiem nekas nekaiš un tā ceturtā izskats ir kā kādam dievu dēlam. Daniel 3:26 Tad Nebukadnecars piegāja pie tā degošā cepļa durvīm, iesāka un sacīja: Sadrah, Mesah un AbedNegu, jūs tā visuaugstākā Dieva kalpi, izejiet ārā un nāciet šurp. Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus izgāja no uguns ārā. Daniel 3:27 Un tie lielkungi, valdītāji, zemes soģi un ķēniņa runas kungi sapulcinājās, šos vīrus apraudzīt, ka uguns viņu miesas nebija pārvarējis, un ka viņu galvas mati nebija apsviluši, un viņu mēteļi nebija aizskarti, ka arī nekāda deguma smaka pie tiem netapa saosta. Daniel 3:28 Tad Nebukadnecars iesāka un sacīja: slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievs, kas Savu eņģeli sūtījis un Savus kalpus atpestījis, kas uz Viņu paļāvušies un pārkāpuši ķēniņa vārdu un savas miesas nodevuši, lai citu dievu ne godātu nedz pielūgtu kā vien savu Dievu. Daniel 3:29 Tādēļ es pavēlu, ka visus ļaudis, tautas un mēles, kas Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievu zaimo, būs sasist gabalos un viņu namus darīt par mēslu čupu. Jo cita tāda Dieva nav, kas tā varētu atpestīt; Daniel 3:30 Un ķēniņš Sadraham, Mesaham un AbedNegum deva lielu varu Bābeles valstī. Daniel 4:0 Daniel 4:1 Ķēniņš Nebukadnecars visiem ļaudīm, tautām un mēlēm, kas dzīvo pa visu zemi: miers lai jums ir papilnam! Daniel 4:2 Man ir paticis izsludināt tās zīmes un tos brīnumus, ko tas visuaugstākais Dievs pie manis darījis. Daniel 4:3 Jo Viņa zīmes ir lielas un Viņa brīnumi ir vareni, Viņa valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek līdz radu radiem. Daniel 4:4 Es, Nebukadnecars, dzīvoju droši savā namā un laimīgi savā pilī. Daniel 4:5 Tad es redzēju sapni, kas mani izbiedēja, un tās domas, ko es savā gultā domāju, un manas galvas parādīšanas mani iztrūcināja. Daniel 4:6 Un es pavēlēju visus Bābeles gudros atvest manā priekšā, lai tie man teiktu šī sapņa izstāstīšanu. Daniel 4:7 Tad tie gudrie, vārdotāji, Kaldeji un pareģi atnāca, un es tiem teicu to sapni, bet tie man to neizstāstīja, Daniel 4:8 Tiekams pēdīgi manā priekšā nāca Daniēls, ko sauc par Beltsacaru pēc mana dieva vārda un iekš kā ir to svēto dievu gars, un es tam teicu to sapni: Daniel 4:9 Beltsacar, gudro virsniek, par ko es zinu, ka svēto dievu gars ir iekš tevis, un nekāds noslēpums tev nav grūts, tad saki nu mana sapņa parādīšanu, ko es esmu redzējis, un viņa izstāstīšanu. Daniel 4:10 Bet tas ir, kas manam prātam rādījās uz manas gultas. Es skatījos, un redzi, viens koks bija zemes vidū, un tas bija ļoti augsts. Daniel 4:11 Tas koks bija liels un resns, un viņa augstums sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pasaules galam. Daniel 4:12 Viņa zari bija skaisti, un viņa augļi bagāti, un barība tam bija priekš visiem; zemes zvēri apakš viņa atrada pavēni, un putni apakš debess dzīvoja uz viņa zariem, un visa miesa no tā barojās. Daniel 4:13 Un es redzēju savas galvas parādīšanā uz savas gultas, un raugi, svēts sargs nonāca no debesīm. Daniel 4:14 Tas sauca ar spēku un sacīja tā: nocērtiet to koku un apcērtiet viņa zarus un noplūciet viņa lapas un izkaisiet viņa augļus, lai zvēri apakš viņa aizbēg un putni no viņa zariem aizskrien. Daniel 4:15 Bet to celmu ar saknēm atstājiet zemē, bet vara un dzelzs pinekļos, lauka zālē, lai viņš no debess rasas top slacināts, un viņa daļa lai ir kā lopiem zāle laukā. Daniel 4:16 Viņa sirds lai top pārvērsta, ka vairs nav cilvēka sirds, un lopa sirds lai viņam top dota, kamēr septiņi laiki paiet pār viņu. Daniel 4:17 Tas ir to sargu padoms, kas top sludināts, to svēto spriedums ir tā lieta; lai, kas dzīvo, atzīst, ka tam Visuvaldītājam vara ir pār cilvēku valstību, un viņš to dod, kam gribēdams, un pār to ieceļ to zemāko starp cilvēkiem. Daniel 4:18 Šo sapni es, ķēniņš Nebukadnecars, esmu redzējis. Tu tad, Beltsacar, izstāsti to, tādēļ ka visi manas valsts gudrie man to nevar izstāstīt, bet tu to gan māki, tāpēc ka svēto dievu gars ir iekš tevis. Daniel 4:19 Tad Daniēls, kam Beltsacars vārdā, iztrūcinājās vienu stundu, un viņa domas viņu izbiedēja. Tad ķēniņš iesāka un sacīja: Beltsacar, lai tas sapnis un viņa izstāstīšana tevi neizbiedē. Beltsacars atbildēja un sacīja: mans kungs, šis sapnis lai notiek taviem ienaidniekiem un viņa izstāstīšana taviem pretiniekiem! Daniel 4:20 Tas koks, ko tu esi redzējis tik lielu un resnu, un kura augstums sniedzās līdz debesīm, un kas bija redzams pa visu pasauli, Daniel 4:21 Un kura zari skaisti, un kam bija daudz augļu, un kur barība bija priekš visiem, apakš tā lauka zvēri dzīvoja, un kura zaros putni apakš debess ligzdas taisīja, - Daniel 4:22 Tas tu esi, ķēniņ, kas palicis liels un stiprs, jo tava augstība ir tā augusi, ka tā sniedzās līdz debesīm, un tava valstība iet līdz pasaules galam. Daniel 4:23 Ka nu ķēniņš vienu sargu, vienu svētu, redzējis no debesīm nākam un sakām: nocērtiet to koku un samaitājiet viņu, bet atstājiet to celmu ar saknēm zemē, bet vara un dzelzs pinekļos laukā zālē, ka viņš no debess rasas top slacināts, un viņa daļa lai ir ar lopiem uz lauka, tiekams septiņi laiki pār viņu paiet; - Daniel 4:24 Šī ir tā izstāstīšana, kungs ķēniņ, un šis ir tā Visuaugstākā padoms, kas nāks pār manu kungu, ķēniņu: Daniel 4:25 Tu tapsi izstumts no cilvēkiem un dzīvosi pie lopiem laukā, un tev dos ēst zāli kā vēršiem, un debess rasa tevi slacinās, un septiņi laiki paies pār tevi, tiekams tu atzīsti, ka tam Visuaugstākam vara ir pār cilvēku valstīm, tās dot, kam Viņš grib. Daniel 4:26 Bet kā ir sacīts, lai to celmu ar tā koka saknēm atstāj zemē: tava valsts tev pastāvēs, kad būsi atzinis, ka tas debesu Dievs valda. Daniel 4:27 Tādēļ, kungs ķēniņ, lai tev mans padoms patīk, un atsvabinājies no saviem grēkiem caur taisnību un no saviem noziegumiem caur žēlastību pret nabagiem, redzi, vai varbūt tava labklāšanās nepastavēs vēl ilgāki. - Daniel 4:28 Tas viss uzgāja ķēniņam Nebukadnecaram. Daniel 4:29 Jo pēc divpadsmit mēnešiem, kad Viņš staigāja ķēniņa pilī Bābelē, Daniel 4:30 Tad viņš, tas ķēniņš, runāja un sacīja: vai šī nav tā lielā Bābele, ko es esmu uztaisījis ķēniņam par mājokli caur savas varas stiprumu un par savas augstības godību? Daniel 4:31 Šis vārds vēl bija ķēniņa mutē, tad balss no debesīm krita: tev, ķēniņ Nebukadnecar, top sacīts: tava valdība no tevis ir atņemta, Daniel 4:32 Un tu no cilvēkiem tapsi izstumts un tava dzīve būs pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā vēršiem, un tā paies septiņi laiki, tiekams tu atzīsti, ka tam Visuaugstākam vara ir pār cilvēku valstīm, un viņš tās dod kam gribēdams. Daniel 4:33 Tai pašā stundā šis vārds notika par Nebukadnecaru, un viņš no cilvēkiem tapa izstumts un ēda zāli kā vērši, un viņa miesas no debess rasas tapa slacinātas, tiekams viņa mati auga kā ērgļu spalvas un viņa nagi kā putnu nagi. Daniel 4:34 Un pēc šā laika es, Nebukadnecars, pacēlu savas acis pret debesīm, jo mana saprašana man nāca atpakaļ, un es teicu to Visuaugstāko un slavēju un pagodināju to, kas dzīvo mūžīgi, tāpēc ka Viņa valdība ir mūžīga valdība, un Viņa valstība paliek līdz radu radiem. Daniel 4:35 Un visi zemes iedzīvotāji ir tā kā nekas, un Viņš dara pēc sava prāta ar debesu spēku un ar zemes iedzīvotājiem, un neviena nav, kas Viņa roku varētu aizturēt, vai uz Viņu sacīt: ko Tu dari? Daniel 4:36 Tanī laikā mans prāts man nāca atpakaļ ir mana valsts godība, mana augstība un mans spožums man nāca atpakaļ un mani runas kungi un varenie mani meklēja un es atkal tapu iecelts savā valstībā, un dabūju vēl lielāku godību. Daniel 4:37 Nu es, Nebukadnecars, slavēju un paaugstināju un pagodināju to debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un Viņa ceļi taisnība, Viņš ir varens, tos pazemot, kas lepnībā staigā. Daniel 5:0 Daniel 5:1 Ķēniņš Belsacars taisīja lielas dzīres saviem tūkstoš virsniekiem un dzēra vīnu ar tiem tūkstošiem. Daniel 5:2 Kad nu Belsacars vīnu bija baudījis, tad viņš pavēlēja, atnest tos zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnecars bija paņēmis no Jeruzālemes Dieva nama, ka ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzertu. Daniel 5:3 Tā tie zelta trauki tapa atnesti, kas no Jeruzālemes Dieva nama bija ņemti, un ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzēra. Daniel 5:4 Tie dzēra vīnu un slavēja tos zelta un sudraba, vara, dzelzs, koka un akmens dievus. Daniel 5:5 Tai pašā acumirklī tur iznāca cilvēka rokas pirksti, tie rakstīja pretim lukturim uz ķēniņa pils balto sienu, un ķēniņš redzēja tās rokas pirkstus, kas rakstīja. Daniel 5:6 Tad ķēniņa ģīmis palika bāls un viņa domas to iztrūcināja, un viņa gurni nogura; un viņa lieli drebēja. Daniel 5:7 Un ķēniņš brēca stipri, lai atved tos vārdotājus, Kaldejus un pareģus; un ķēniņš iesāka un sacīja uz Bābeles gudriem: kas šos rakstus lasīs un tos man izstāstīs, tas taps apģērbts ar purpuru, ar zelta ķēdi ap kaklu, un viņš būs par trešo valdītāju šinī valstī. Daniel 5:8 Tad visi ķēniņa gudrie nāca iekšā, bet tie tos rakstus nevarēja lasīt, nedz ķēniņam tos izstāstīt. Daniel 5:9 Tad ķēniņš Belsacars ļoti iztrūcinājās, un viņa ģīmis palika bāls, un viņa varenie izbijās. Daniel 5:10 Kad ķēniņiene dzirdēja ķēniņa un viņa vareno vārdus, tad tā iegāja tai istabā, kur tās dzīres bija, un ķēniņiene runāja un sacīja: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi, un lai tavas domas tevi neizbiedē, un lai tavs ģīmis nav bāls. Daniel 5:11 Te ir viens vīrs tavā valstī, iekš tā ir to svēto dievu gars, jo tava tēva laikā pie viņa atrasts gaišums un saprašana un gudrība, itin kāda ir dievu gudrība, un tavs tēvs Nebukadnecars to iecēla par virsnieku tiem gudriem, vārdotājiem, Kaldejiem un pareģiem, tavs tēvs, ak ķēniņ! Daniel 5:12 Tādēļ ka augsts gars pie tā tapa atrasts un saprašana, izstāstīt sapņus un uzminēt mīklas un izsacīt noslēpumus, proti pie Daniēla, ko ķēniņš lika nosaukt Belsacaru. Aicini nu Daniēli, tas tev to izstāstīs. Daniel 5:13 Tad Daniēls tapa atvests ķēniņa priekšā. Un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: vai tu esi Daniēls, viens no tiem atvestiem Jūdiem, ko ķēniņš, mans tēvs, no Jūda ir atvedis? Daniel 5:14 Es par tevi esmu dzirdējis, ka dievu gars ir iekš tevis, un ka gaisma un saprašana un liela gudrība pie tevis atrodas. Daniel 5:15 Nu manā priekšā ir atvesti tie gudrie un vārdotāji, šos rakstus lasīt un man darīt zināmu viņu izstāstīšanu, bet tie man tos vārdus nav varējuši izstāstīt. Daniel 5:16 Bet par tevi es esmu dzirdējis, ka tu mākot izstāstīt un noslēpumus izsacīt. Nu tad, ja tu šos rakstus māki lasīt un man izstāstīt, tad tu tapsi apģērbts ar purpuru un ar zelta ķēdi ap savu kaklu un būsi tas trešais valdītājs šinī valstī. Daniel 5:17 Tad Daniēls atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: paturi sev savas dāvanas un dod savas mantas citam; bet es tomēr tos rakstus ķēniņam lasīšu un viņam tos izstāstīšu. Daniel 5:18 Kungs ķēniņ! Dievs, tas visuaugstais tavam tēvam Nebukadnecaram ir devis valstību un varu, godu un augstību. Daniel 5:19 Un tās augstības dēļ ko viņš tam bija devis, drebēja un trīcēja visi ļaudis, visas tautas un mēles viņa priekšā. Ko gribēja, to viņš nokāva, un ko gribēja, to viņš paturēja dzīvu, un ko gribēja, to viņš paaugstināja, un ko gribēja, to viņš pazemoja. Daniel 5:20 Bet kad viņa sirds metās lepna, un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņš no savas valstības krēsla tapa nostumts un viņa gods tapa atņemts. Daniel 5:21 Un viņš no cilvēku bērniem tapa izstumts, un viņa sirds palika kā lopa sirds, un viņam bija jādzīvo pie meža ēzeļiem, un zāle jāēd kā vēršiem, un viņa miesa no debess rasas tapa slacināta, tiekams viņš atzina, ka tas visu augstākais Dievs ir valdītājs pār cilvēku valstīm un ieceļ pār tām, kuru gribēdams. Daniel 5:22 Un tu, Belsacar, viņa dēls, neesi pazemojis savu sirdi, jebšu tu visu gan labi esi zinājis, Daniel 5:23 Bet esi cēlies pret to debesu Kungu, un Viņa nama trauki ir atnesti tavā priekšā, un tu un tavi varenie un tavas sievas un tavas liekās sievas no tiem esat vīnu dzēruši un slavējuši tos sudraba un zelta, vara, dzelzs, koka un akmens dievus, kas nedz redz nedz dzird nedz saprot; bet to Dievu, kam rokā tava dvaša un pie kā stāv visi tavi ceļi, Tam tu neesi godu devis. Daniel 5:24 Tad tās rokas pirksti no viņa ir sūtīti un šie raksti rakstīti. Daniel 5:25 Un šis ir tas raksts, kas rakstīts: Mene, Mene, Teķel Parsin. Daniel 5:26 Un šī ir to vārdu izstāstīšana: Mene: - Dievs tavu valstību skaitījis un dara tai galu. Daniel 5:27 Teķel: - tu svaru kausā esi svērts un esi atrasts visai viegls. Daniel 5:28 Peres: - tava valstība ir dalīta un Mēdiešiem un Persiešiem dota. Daniel 5:29 Tad Belsacars pavēlēja, un tie apģērba Daniēli ar purpuru un ar zelta ķēdi ap kaklu, un izsauca par viņu, ka viņš tas trešais valdnieks valstī. Daniel 5:30 Bet tai pašā naktī Kaldeju ķēniņš Belsacars tapa nokauts. Daniel 5:31 Un Dārijs, tas Medietis, uzņēma valdību, sešdesmit un divus gadus vecs būdams. Daniel 6:0 Daniel 6:1 Un Dārijam patika, iecelt pār valsti simts un divdesmit valdniekus, kas lai būtu pār visu valsti. Daniel 6:2 Un pār tiem atkal trīs virsniekus, kuru starpā Daniēls bija tas pirmais; tiem tie valdnieki deva atbildēšanu, lai ķēniņam nebūtu rūpes. Daniel 6:3 Bet Daniēls bija pārāks par visiem virsniekiem un valdniekiem, tāpēc ka gudrs gars bija iekš viņa, un ķēniņš nodomāja viņu iecelt pār visu valsti. Daniel 6:4 Tad tie virsnieki un valdnieki meklēja iemeslus pret Daniēli tās valdības dēļ. Bet tie nekādu iemeslu nedz vainu nevarēja atrast, jo viņš bija uzticīgs, ka nekādu noziegumu nedz vainu pie viņa neatrada. Daniel 6:5 Tad tie vīri sacīja: mēs neatradīsim pret Daniēli nekādus iemeslus, ja mēs pret viņu nekā neatrodam viņa Dieva kalpošanā. Daniel 6:6 Tad tie virsnieki un valdnieki nāca lielā pulkā pie ķēniņa un tā uz viņu sacīja: lai ķēniņš Dārijs dzīvo mūžīgi! Daniel 6:7 Visi valsts virsnieki, priekšnieki, valdnieki, runas kungi un zemes soģi ir sarunājušies, ka ķēniņam būtu jāceļ likums un jāizlaiž stipra pavēle, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām ko laba lūgs no kaut kāda dieva vai cilvēka, bez vien no tevis, kungs ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē. Daniel 6:8 Nu tad, kungs ķēniņ, apstiprini šo pavēli, un raksti to grāmatā, ka tā netop pārgrozīta, pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Daniel 6:9 Tad ķēniņš Dārijs rakstīja tādu grāmatu un pavēli. Daniel 6:10 Kad nu Daniēls dzirdēja, tādu grāmatu esam rakstītu, tad viņš gāja savā namā, bet viņam bija savā augšistabā atvērti logi pret Jeruzālemi, un viņš par dienu trīs reiz metās ceļos, lūdza, teica un pateicās savam Dievam, tā kā viņš arvienu mēdza darīt. Daniel 6:11 Tad tie vīri nāca lielā pulkā un atrada Daniēli lūdzam un savu Dievu piesaucam. Daniel 6:12 Un tie piegāja un runāja ķēniņa priekšā par ķēniņa pavēli: vai tu, ak ķēniņ, neesi likumu rakstījis, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām no kaut kāda dieva vai cilvēka ko laba lūgs, bez vien no tevis, ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē? Ķēniņš atbildēja un sacīja: tas ir tiesa pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Daniel 6:13 Tad tie atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: Daniēls, viens no tiem atvestiem Jūdiem, ķēniņ, nav licis vērā ne tevi, ne tavu pavēli, ko tu esi rakstījis, jo viņš lūdz trīsreiz par dienu savu lūgšanu. Daniel 6:14 Šo valodu dzirdējis, ķēniņš ļoti noskuma un nodarbojās no visas sirds, ka viņš Daniēli izpestītu; - tiekams saule nogāja, viņš to meklēja izglābt. Daniel 6:15 Bet tie vīri nāca lielā pulkā ķēniņa priekšā un sacīja uz ķēniņu: tu zini, kungs ķēniņ, ka Mēdiešu un Persiešu likumi ir tādi, ka nevienu pavēli, ne likumu, ko ķēniņš ir iecēlis, nevar pārgrozīt. Daniel 6:16 Tad ķēniņš pavēlēja, Daniēli atvest un iemest lauvu bedrē, un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, Tas lai tevi izpestī. Daniel 6:17 Un akmens tapa atnests un likts uz bedres caurumu; to ķēniņš aizzieģelēja ar savu gredzenu un ar savu lielkungu gredzenu, ka tas spriedums par Daniēli netaptu pārgrozīts, Daniel 6:18 Tad ķēniņš nogāja uz savu pili un palika cauru nakti neēdis un nelika sev celt priekšā barību un nevarēja arī gulēt. Daniel 6:19 No rīta agri, ar mazu gaismiņu, ķēniņš cēlās un gāja steigšus pie lauvu bedres. Daniel 6:20 Un pie bedres nācis, viņš Daniēli sauca ar noskumušu balsi: ķēniņš sauca un sacīja uz Daniēli: Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, tevi varējis izpestīt no lauvām? Daniel 6:21 Tad Daniēls sacīja uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Daniel 6:22 Mans Dievs savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis. Daniel 6:23 Tad ķēniņš palika priecīgs un pavēlēja Daniēli no bedres izvilkt; un kad Daniēls no bedres tapa izvilkts, tad nekādas vainas pie viņa neatrada, tāpēc ka viņš savam Dievam bija uzticējies. Daniel 6:24 Un ķēniņš pavēlēja, tos vīrus atvest, kas Daniēli bija apsūdzējuši, un tos meta lauvu bedrē līdz ar viņu bērniem un sievām, un tie vēl nenonāca dibenā, tad jau tie lauvas tos sagrāba un satrieca visus viņu kaulus. Daniel 6:25 Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visiem ļaudīm, visām tautām un mēlēm, kas visapkārt virs zemes: miers lai jums vairojās! Daniel 6:26 No manis nāk pavēle, ka visās manas valsts tiesās būs bīties un drebēt priekš Daniēla Dieva, jo Viņš ir tas dzīvais Dievs un pastāvīgs mūžīgi, un Viņa valstība nav nīcīga un Viņa valdībai nav gala. Daniel 6:27 Viņš atpestī un izglābj un dara brīnumus un zīmes debesīs un virs zemes; tas Daniēli izpestījis no lauvu varas. Daniel 6:28 Un šis Daniēls palika varens Dārija valstī un arī Kirus, Persiešu ķēniņa, valstī. Daniel 7:0 Daniel 7:1 Belsacara, Bābeles ķēniņa, pirmā gadā Daniēls redzēja sapni un savas galvas parādīšanas uz savas gultas. Tad viņš to sapni uzrakstīja, stāstīdams tās svarīgās lietas. Daniel 7:2 Daniēls iesāka un sacīja: es redzēju savā parādīšanā naktī, un raugi, tie četri debess vēji lauzās uz lielo jūru. Daniel 7:3 Un četri lieli zvēri izkāpa no jūras, ikkatrs savu izskatu. Daniel 7:4 Pirmais bija kā lauva, un tam bija kā ērgļu spārni. Es skatījos, tiekams viņam spārni tapa izrauti un tas no zemes tapa uzcelts un stāvēja uz kājām kā cilvēks, un tam tapa dota cilvēka sirds. Daniel 7:5 Un redzi, tur bija cits zvērs itin kā lācis, tas stāvēja vienā malā, un tam bija trīs lieli zobi mutē starp saviem citiem zobiem, un uz to tapa tā sacīts: celies un ēd daudz gaļas. Daniel 7:6 Pēc tam es redzēju, un raugi, tur bija vēl cits zvērs itin kā pardelis(leopards), tam bija četri putnu spārni uz muguras, un šim zvēram bija četras galvas, un tam tapa dota vara. Daniel 7:7 Un pēc tam es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, ceturtais zvērs, briesmīgs un negants un ļoti stiprs, un tam bija lieli dzelzs zobi, tas ēda un satrieca un to, kas atlika, tas samina ar kājām, un tas bija citāds nekā tie citi zvēri priekš viņa, un tam bija desmit ragi. Daniel 7:8 Un es tos ragus liku vērā, un redzi, vēl viens mazs rags cēlās starp tiem, un viņa priekšā trīs no tiem pirmajiem ragiem tapa izlauzti, un redzi, tanī ragā bija acis kā cilvēka acis un mute, kas lielas lietas runāja. Daniel 7:9 Es skatījos, tiekams krēsli tapa nolikti, un laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un Viņa skrituļi bija degošs uguns. Daniel 7:10 Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz' tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas. Daniel 7:11 Es skatījos tās lielās valodas dēļ, ko tas rags runāja, es skatījos, kamēr tas zvērs tapa nonāvēts un viņa miesa nokauta un nodota, ka ugunī taptu sadedzināta. Daniel 7:12 Arī tiem citiem zvēriem vara tapa atņemta, jo tiem bija laiks un stunda nolikta, cik ilgi tiem bija dzīvot. Daniel 7:13 Es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls, un nāca pie tā laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā. Daniel 7:14 Un Viņam tapa dota valdība un godība un valstība: visiem ļaudīm, visām tautām un valodām būs Viņam kalpot; Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst un Viņa valstībai nav gala. Daniel 7:15 Man, Daniēlim, sirds miesās nogura, un manas galvas parādīšanas mani iztrūcināja. Daniel 7:16 Es piegāju pie viena no tiem, kas tur stāvēja, un vaicāju no tā skaidru patiesību par visu to. Un viņš man to izteica un man izstāstīja šīs lietas: Daniel 7:17 Tie četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes. Daniel 7:18 Bet tā Visuaugstākā svētie iedabūs to valstību, un to turēs mūžīgi un mūžu mūžam. Daniel 7:19 Pēc tam es gribēju zināt skaidru patiesību par to ceturto zvēru, kas bija citāds nekā visi tie citi, ļoti briesmīgs, kam bija dzelzs zobi un vara nagi, kas rija un satrieca un to, kas atlika, samina ar savām kājām, - Daniel 7:20 Un par viņa desmit ragiem uz viņa galvas, un par to vienu, kas cēlās, priekš kā trīs bija izkrituši, proti par to ragu, kam acis bija un mute, kas lielas lietas runāja, un kas bija lielāks, nekā tie citi. Daniel 7:21 Es redzēju šo ragu karojam pret tiem svētiem un arī tos pārvaram, Daniel 7:22 Tiekams tas laiku Vecais nāca un tā Visuaugstākā svētiem nesa tiesu, un tas nospriestais laiks nāca, kur tiem svētiem bija iedabūt to valstību. Daniel 7:23 Viņš sacīja tā: tas ceturtais zvērs būs tā ceturtā valsts virs zemes; tā būs citāda nekā visas citas valstis, un tā aprīs visu pasauli un to samīs un satrieks. Daniel 7:24 Un tie desmit ragi nozīmē, ka no tās valsts celsies desmit ķēniņi, un cits pēc tiem celsies, un tas būs jo varens nekā tie pirmaji un pazemos trīs ķēniņus. Daniel 7:25 Un tas runās vārdus pret to Visuaugstāko un postīs tā Visuaugstākā svētos un apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību, un tie viņam taps rokā doti vienu laiku un divus laikus un puslaiku. Daniel 7:26 Pēc tam tiesa taps turēta, un viņam vara atņemta, ka tas pagalam top izdeldēts un iznīcināts. Daniel 7:27 Bet tā valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm taps dota tā Visuaugstākā svētiem ļaudīm; tā valstība būs mūžīga valstība, un visi varenie Viņam kalpos un Viņam paklausīs. Daniel 7:28 Tas bija to vārdu gals. Bet es, Daniēls, savās domās tapu iztrūcināts, un mans ģīmis nobāla, un es tos vārdus paturēju savā sirdī Daniel 8:0 Daniel 8:1 Ķēniņa Belsacara trešā valdīšanas gadā man, Daniēlim, rādījās parādīšana, pēc tās, kas man papriekš bija parādījusies. Daniel 8:2 Un es skatījos tai parādīšanā, un notika, ka es skatīdamies biju Sūsanas pilī Elama valstī, un es skatījos tai parādīšanā, un es biju pie Ulaī upes. Daniel 8:3 Un es pacēlu savas acis un skatījos, redzi, auns stāvēja upes malā, tam bija divi ragi, un tie divi ragi bija augsti, un viens bija augstāks nekā otrs, un tas augstākais izcēlās vēlāk. Daniel 8:4 Es redzēju, ka tas auns ar saviem ragiem badīja pret vakariem un pret ziemeļa pusi un pret dienasvidu, un neviens zvērs pret viņu nevarēja pastāvēt, un neviens no viņa rokas neizglābās, bet viņš darīja, kas tam patika un paaugstinājās. Daniel 8:5 Un kamēr es to pārdomāju, redzi, tad āzis nāca no vakariem pār visu zemes virsu un neaizskāra zemi, un tam āzim bija skaists rags starp viņa acīm. Daniel 8:6 Un tas nāca pie tā auna ar tiem diviem ragiem, ko es biju redzējis stāvam upes malā, un tas lauzās pret viņu ar stipru karstumu. Daniel 8:7 Un es redzēju, ka tas tuvu nāca pie tā auna un pret viņu apskaitās un badīja to aunu un salauza viņa divus ragus, un tam aunam nebija spēka, viņa priekšā pastāvēt, un viņš to nometa zeme un to samina, un neviena nebija, kas to aunu izglābtu no viņa rokas. Daniel 8:8 Un tas āzis ļoti paaugstinājās, bet kad tas bija palicis stiprs, tad tas lielais rags salūza, un viņa vietā četri skaisti ragi izauga pret tiem četriem debess vējiem. Daniel 8:9 Un no viena no tiem iznāca viens mazs rags, tas tapa ļoti liels pret dienasvidu un pret rītiem un pret to mīlīgo zemi. Daniel 8:10 Un tas tapa liels līdz debess pulkam un nometa kādus no tā pulka un no tām zvaigznēm zemē un tos samina. Daniel 8:11 Un tas tapa liels līdz debess pulka valdniekam, un šim tapa atņemts tas dienišķais upuris, un viņa svētās vietas dzīvoklis tapa izpostīts. Daniel 8:12 Un karapulks tika nodots līdz ar dienišķo upuri apgrēkošanās dēļ, un tas (rags) nometa patiesību pie zemes, un ko viņš darīja, tas viņam izdevās. Daniel 8:13 Un es dzirdēju vienu svētu runājam, un cits svēts sacīja uz to, kas runāja: uz cik ilgu laiku tad zīmējās tā parādīšana par to dienišķo upuri un par to briesmīgo grēku, ka ir tā svētā vieta, ir tas karapulks top nodoti samīšanai? Daniel 8:14 Un viņš uz mani sacīja: divi tūkstoši un trīssimt dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad tā svētā vieta atkal taps iesvētīta. Daniel 8:15 Un kad es, Daniēls, to parādīšanu redzēju, tad es to meklēju saprast, un redzi, tur stāvēja manā priekšā viens, no izskata kā vīrs. Daniel 8:16 Un es dzirdēju starp Ulaī upes (malām) cilvēka balsi, tā sauca un sacīja: Gabriel, izskaidro šim to parādīšanu. Daniel 8:17 Un viņš nāca tuvu, kur es stāvēju; un kad viņš nāca, tad es izbijos un kritu uz savu vaigu; un viņš uz mani sacīja: ņem vērā, cilvēka bērns, jo šī parādīšana iet uz pastara laiku. Daniel 8:18 Kad viņš nu ar mani runāja, tad es nokritu pamiris pie zemes, bet viņš mani aizskāra un mani uzcēla stāvu. Daniel 8:19 Un viņš sacīja: redzi, es tev daru zināmu, kas notiks dusmības gala laikā; jo tas iet uz to nolikto laika galu. Daniel 8:20 Tas auns ar tiem diviem ragiem, ko tu esi redzējis, tie ir Mēdiešu un Persiešu ķēniņi. Daniel 8:21 Un tas sprogainais āzis ir Grieķu ķēniņš, un tas lielais rags starp viņa acīm, ir tas pirmais ķēniņš. Daniel 8:22 Un kad tas būs salūzis, tad četri nāks viņa vietā; četras valstis celsies no tās tautas, bet ne ar tādu spēku, kāds viņam bija. Daniel 8:23 Bet šīs valsts pastara laikā, kad tie atkāpēji augumā būs auguši, celsies nikns un izmanīgs ķēniņš. Daniel 8:24 Un viņa spēks būs stiprs, bet ne caur paša spēku, un viņš brīnišķi postīs un viņam laimēsies, un viņš to padarīs. Un viņš postīs tos varenos un to svēto tautu. Daniel 8:25 Un caur viņa gudrību viltus viņa rokā tam izdosies, un viņš savā sirdī leposies un nejauši postīs lielu pulku, un celsies pretī tam valdnieku Valdniekam, bet viņš bez rokas taps salauzts. Daniel 8:26 Un tas parādījums par vakaru un rītu, par ko runāts, ir patiesīgs un tu apslēp šo parādījumu, jo vēl ir ilgs laiks līdz tam. Daniel 8:27 Un es, Daniēls, paliku vājš un biju kādas dienas slims. Tad es cēlos un darīju ķēniņa darbu, un iztrūcinājos par šo parādījumu, bet neviens to nemanīja. Daniel 9:0 Daniel 9:1 Pirmā gadā, kad Dārijs, Ahasverus dēls, no Mēdiešu dzimuma, bija celts par ķēniņu Kaldeju valstī, - Daniel 9:2 Viņa valdīšanas pirmā gadā, es, Daniēls, grāmatā ņēmu vērā to gadu skaitu, par ko Tā Kunga vārds caur pravieti Jeremiju bija noticis, ka Jeruzālemei pilnus septiņdesmit gadus jāstāv postā. Daniel 9:3 Un es griezu savu vaigu pie Dieva, Tā Kunga, Viņu meklēt ar lūgšanām un pielūgšanām, ar gavēšanu maisā un pelnos. Daniel 9:4 Un es pielūdzu To Kungu, savu Dievu, sūdzēju un sacīju: ak Kungs, stiprais Dievs, Tu lielais un bijājamais, kas derību un žēlastību turi tiem, kas Tevi mīl un tura Tavu bauslību, Daniel 9:5 Mēs esam grēkojuši un netaisnību darījuši un bijuši bezdievīgi un esam pretī turējušies un atkāpušies no Taviem baušļiem un no Tavām tiesām. Daniel 9:6 Mēs arī neesam klausījuši Taviem kalpiem, tiem praviešiem, kas Tavā vārdā runājuši uz mūsu ķēniņiem, valdniekiem un mūsu tēviem un visiem zemes ļaudīm. Daniel 9:7 Tu, Kungs, esi taisns, bet mums jākaunas, kā tas šodien redzams, gan Jūda vīriem, gan Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem Israēla bērniem, kas tuvu un kas tālu pa visām zemēm, kur Tu tos esi izdzinis viņu pārkāpšanas dēļ, ar ko tie pret Tevi grēkojuši. Daniel 9:8 Ak Kungs, mums jākaunas, ir mūsu ķēniņiem, valdniekiem un mūsu tēviem, ka mēs pret Tevi esam grēkojuši! Daniel 9:9 Bet pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ir žēlastība un piedošana, jebšu mēs Viņam esam pretī turējušies, Daniel 9:10 Un neesam klausījuši Tā Kunga, sava Dieva balsi, staigāt Viņa bauslībā, ko Viņš mums bija devis caur Savu kalpu, to praviešu, roku. Daniel 9:11 Bet viss Israēls Tavu bausli ir pārkāpis un ir atkāpies, neklausīdams Tavu balsi. Tādēļ tas lāsts mums ir uzgājis, un kas ir zvērēts, kā rakstīts Dieva kalpa Mozus bauslībā, tāpēc ka mēs pret Viņu esam grēkojuši. Daniel 9:12 Un Viņš savus vārdus ir stipri turējis, ko Viņš runājis pret mums un pret mūsu tiesas kungiem, kas mūs tiesāja, lielu ļaunumu pār mums vezdams, kāds nav noticis apakš visas debess, un kā nu noticis Jeruzālemei. Daniel 9:13 Kā stāv rakstīts Mozus bauslībā, tā viss tas ļaunums pār mums nācis. Un mēs Tā Kunga, sava Dieva, vaigu nepielūdzām, ka no grēkiem būtu atgriezušies un vērā likuši Tavu patiesību. Daniel 9:14 Tādēļ Tas Kungs ir modrīgs bijis ar ļaunumu un mums to uzvedis, jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir taisns visos Savos darbos, ko Viņš dara, bet mēs Viņa balsi neesam klausījuši. Daniel 9:15 Un nu, Kungs, mūsu Dievs, kas esi izvedis Savus ļaudis no Ēģiptes ar stipru roku un Sev vārdu esi darījis, kā tas vēl šodien ir, mēs esam grēkojuši, mēs esam bijuši bezdievīgi. Daniel 9:16 Ak Kungs, pēc visas Tavas taisnības lai jel Tava dusmība un bardzība nogriežas no Tavas Jeruzālemes pilsētas, no Tava svētā kalna. Jo mūsu grēku dēļ un mūsu tēvu noziegumu dēļ Jeruzāleme un tavi ļaudis tapuši kaunā priekš visiem, kas ap mums dzīvo. Daniel 9:17 Un nu, mūsu Dievs, klausi Sava kalpa lūgšanu un viņa piesaukšanu, un apgaismo Savu vaigu pār Savu svēto vietu, kas ir postīta, Tevis paša dēļ, ak Kungs; Daniel 9:18 Atgriez Savu ausi, ak Dievs, un klausi, atver Savas acis un uzlūko, kā mēs esam postīti, un to pilsētu, kas pēc Tava vārda nosaukta. Jo mēs nometamies ar savām lūgšanām Tavā priekšā, ne uz savu taisnību, bet uz Tavu lielo žēlastību. Daniel 9:19 Ak Kungs, klausi! Ak Kungs, piedod! Ak Kungs, ņem vērā un dari to un nekavējies Tevis paša dēļ, mans Dievs, jo Tava pilsēta un Tavi ļaudis pēc Tava vārda nosaukti. Daniel 9:20 Kamēr es vēl runāju un lūdzos un savus grēkus un savu Israēla ļaužu grēkus sūdzēju un ar savu pielūgšanu nometos Tā Kunga, sava Dieva, priekšā sava Dieva svētā kalna dēļ, Daniel 9:21 Kamēr es tā lūgdamies vēl runāju, steigšus pie manis atskrēja tas vīrs Gabriēls, ko es pirmāk biju redzējis parādīšanā, un aizskāra mani ap vakara upura laiku. Daniel 9:22 Un viņš mani mācīja un runāja ar mani un sacīja: Daniēl, tagad es esmu izgājis, tev mācīt saprašanu. Daniel 9:23 Kad tu sāki lūgt, tad šis vārds izgāja, un es esmu nācis, to pasludināt; jo tu esi ļoti mīļš. Tādēļ saproti to vārdu un ņem vērā to parādīšanu. Daniel 9:24 Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu, aizslēgt atkāpšanos, aizzieģelēt grēkus, salīdzināt noziegumu, atvest mūžīgu taisnību, aizzieģelēt parādīšanas un praviešu vārdus un svaidīt visu svētāku. Daniel 9:25 Tādēļ zini un proti: kamēr tas vārds izgājis, Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam Svaidītam (Kristum), Valdniekam, ir septiņas nedēļas, un sešdesmit un divas nedēļas, tad atkal uzcels un uztaisīs ar ielām un grāvjiem, jebšu spaidu laikā. Daniel 9:26 Un pēc tām sešdesmit un divām nedēļām Svaidītais (Kristus) tiks izdeldēts, bet ne Sevis dēļ. Un to pilsētu un svēto vietu izpostīs kāda valdnieka ļaudis, kas nāks un kam gals būs plūdos, un līdz pat galam būs karš un noliktā postīšana. Daniel 9:27 Un viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu, un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies, un viņš nāks ar negantības spārniem kā postītājs, kamēr noliktā sodība izgāžas un nobeidz postītāju. Daniel 10:0 Daniel 10:1 Kirus, Persiešu ķēniņa, trešā gadā Daniēlim, kas nosaukts Beltsacars, šī parādīšana tapa parādīta, un tas vārds ir patiesīgs un zīmē lielas bēdas, un viņš to lika vērā un saprata to parādīšanu. Daniel 10:2 Tanīs dienās es, Daniēls, biju noskumis cauras trīs nedēļas. Daniel 10:3 Gardas barības es neēdu, un ne gaļa ne vīns nenāca manā mutē, es arī nesvaidījos, tiekams trīs veselas nedēļas bija pagājušas. Daniel 10:4 Un pirmā mēneša divdesmit ceturtā dienā es biju Hideķeles lielupes malā. Daniel 10:5 Un es pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur bija vīrs nātnu(linu) drēbēs ģērbts, un viņa gurni bija apjozti ar šķīstu zeltu no Upas. Daniel 10:6 Un viņa miesas bija kā krizolita akmens un viņa vaigs kā zibens un viņa acis kā degošas lāpas un viņa rokas un kājas kā degošs varš un viņa valodas balss kā trokšņa skaņa. Daniel 10:7 Un es, Daniēls, redzēju to parādīšanu viens pats, bet tie vīri, kas bija pie manis, to neredzēja, bet liela bailība tiem uzgāja, ka tie bēga un paslēpās. Daniel 10:8 Es tad atliku viens pats un redzēju šo lielo parādīšanu, un pie manis spēka nepalika, un mans vaigs nejauki nobāla, un man spēka vairs neatlika. Daniel 10:9 Un es dzirdēju viņa valodas balsi, un kad es viņa valodas balsi dzirdēju, tad es nokritu pamiris uz savu vaigu pie zemes. Daniel 10:10 Un redzi, roka mani aizskāra un palīdzēja, ka es pacēlos uz saviem ceļiem un uz savām rokām. Daniel 10:11 Un viņš uz mani sacīja: Daniēl, tu mīļais vīrs, ņem vērā tos vārdus, ko es uz tevi runāšu, un celies stāvu, jo tagad es pie tevis esmu sūtīts. Un kad viņš to vārdu ar mani runāja, tad es cēlos trīcēdams. Daniel 10:12 Un viņš uz mani sacīja: nebīsties, Daniēl! Jo no tās pirmās dienas, kad tu savā sirdī esi dzinies to saprast un esi mērdējies sava Dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti, un es tavu vārdu dēļ esmu atnācis. Daniel 10:13 Bet Persiešu valsts valdnieks man stāvēja pretī divdesmit un vienu dienu, un redzi, Miķelis, viens no tiem pirmajiem valdniekiem, man nāca palīgā, tad es tur uzvarēju pie tiem Persiešu ķēniņiem. Daniel 10:14 Nu es esmu nācis, tev ziņu dot, kas taviem ļaudīm notiks nākamā laikā, jo arī vēl šī parādīšana notiks pēc ilga laika. Daniel 10:15 Un kad viņš šos vārdus ar mani runāja, tad es ar savu vaigu skatījos pie zemes un paliku klusu. Daniel 10:16 Un redzi, viens, kas cilvēka bērniem bija līdzīgs, aizskāra manas lūpas. Tad es atdarīju savu muti un sacīju uz to, kas pie manis stāvēja: mans Kungs, par šo parādīšanu mani locekļi dreb, ka man spēka nepaliek. Daniel 10:17 Un kā šā sava kunga kalps var runāt ar šo savu kungu, jo no šī laika spēka pie manis nepaliek, un man arī dvašas neatliek. Daniel 10:18 Tad atkal viens mani aizskāra, kam bija cilvēka izskats, un mani spēcināja. Daniel 10:19 Un viņš sacīja: nebīsties, tu mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! Un ņemies drošu, drošu prātu! Un viņam ar mani runājot, es atspirgu un sacīju: runā, mans Kungs, jo tu mani esi atspirdzinājis. Daniel 10:20 Tad viņš sacīja: vai tu zini, kāpēc es pie tevis esmu nācis? Es nu griezīšos atpakaļ, ar Persiešu valdnieku karot, un kad es būšu izgājis, tad nāks Grieķu valdnieks. Daniel 10:21 Bet es tev stāstīšu, kas patiesības rakstos uzrakstīts; un neviena nav, kas mani pret viņiem spēcina, kā vien jūsu valdnieks Miķelis. Daniel 11:0 Daniel 11:1 Bet arī es, Dārija, tā Mēdieša, pirmajā(valdīšanas) gadā pie viņa stāvēju, viņu spēcināt un stiprināt. Daniel 11:2 Un nu es tev stāstīšu patiesību. Redzi, trīs ķēniņi vēl celsies Persiešu zemē, un tas ceturtais būs ļoti bagāts, vairāk nekā tie citi, un kad viņš savā bagātībā būs spēcinājies, tad viņš visu pazudinās pret Grieķu valsti. Daniel 11:3 Pēc celsies varens ķēniņš; tas valdīs ar lielu varu un darīs, kas viņam patīk. Daniel 11:4 Un kad viņš tā stāvēs, tad viņa valsts salūzīs un taps dalīta pēc četriem debess vējiem, bet nenāks uz viņa pēcnākamiem, nedz ar tādu varu, ar ko viņš valdījis; jo viņa valsts taps izdeldēta un nāks citiem rokā. Daniel 11:5 Un dienvidu ķēniņš paliks stiprs, bet viens no viņa valdniekiem būs jo stiprāks nekā viņš, un tas valdīs un viņa valstība būs liela valstība. Daniel 11:6 Un pēc kādiem gadiem tie kopā apdraudzināsies, un dienvidu ķēniņa meita ies pie ziemeļa ķēniņa, mieru derēt, bet tai nepaliks elkoņa stiprums, un ne viņš, ne viņa elkonis nepastāvēs. Bet tā taps nodota līdz ar tiem, kas to bija atveduši, un līdz ar to, kas viņu dzemdinājis un kas viņu tanīs laikos stiprinājis. Daniel 11:7 Bet viena atvase no viņas celma celsies viņa vietā, tas nāks pret to karaspēku un uzies ziemeļa puses ķēniņa stiprām pilīm, un tās pārvarēs un būs spēcīgs. Daniel 11:8 Un arī viņu dievus un viņu elku tēlus ar viņu dārgiem sudraba un zelta traukiem viņš aizvedīs uz Ēģipti, un pastāvēs kādus gadus priekš ziemeļa ķēniņa. Daniel 11:9 Un gan viņš nāks dienvidu ķēniņa valstī, bet atkal griezīsies atpakaļ uz savu zemi. Daniel 11:10 Bet viņa dēli taisīsies uz karu un sapulcinās lielu karaspēku, un tas nāks nākdams kā straume un plūdīs cauri, un nāks atkal atpakaļ un karos līdz viņa stiprām pilīm. Daniel 11:11 Un dienvidu ķēniņš apskaitīsies un celsies un karos ar viņu, ar ziemeļa ķēniņu, un šis gan sakrās lielu pulku, bet šis pulks taps nodots viņa rokā. Daniel 11:12 Kad tas pulks celsies, tad viņa sirds leposies, un viņš noguldīs daudz tūkstošus; taču viņš nedabūs virsroku. Daniel 11:13 Jo ziemeļa ķēniņš atkal sakrās lielāku pulku, nekā tas pirmais, un pēc kādu gadu laika viņš nākdams atnāks ar lielu spēku un ar lielu varu. Daniel 11:14 Un tanī laikā daudzi celsies pret dienvidu ķēniņu, un kādi varmāki no taviem ļaudīm lepni pacelsies, lai praviešu parādīšana piepildās, bet tie kritīs. Daniel 11:15 Un ziemeļa ķēniņš nāks un uzmetīs vaļņus un uzņems stipru pilsētu, un dienvidu karaspēki nepastāvēs, nedz viņa izlasītie ļaudis, pat tiem spēka nebūs pastāvēt. Daniel 11:16 Bet kas pret viņu nāks, darīs, kas viņam patīk, jo neviens viņa priekšā nepastāvēs. Viņš apmetīsies arī tai mīlīgā zemē un to postīs ar savu roku. Daniel 11:17 Un viņš taisīsies nākt ar visu savu valsts spēku, un līgs mieru ar to un tam dos vienu meitu par sievu, gribēdams to zemē gāzt, bet tas nenotiks un neizdosies. Daniel 11:18 Pēc viņš griezīsies pret tām salām un uzņems daudz, bet viens karavirsnieks darīs viņa nievāšanai galu un viņam atmaksās to nievāšanu. Daniel 11:19 Tā viņš griezīsies atpakaļ uz savas zemes stiprām pilīm un piedauzīsies un kritīs, ka nekur vairs netaps atrasts. Daniel 11:20 Un viņa vietā celsies viens, kas izsūtīs plēsējus uz savas valsts godību, bet viņš pa kādām dienām taps salauzts, ne caur dusmību, ne caur karu. Daniel 11:21 Un viņa vietā celsies viens nelietis, tam ķēniņa gods nav dots, taču viņš nejauši nāks un uzņems valsti ar mīkstiem vārdiem. Daniel 11:22 Un tie karaspēki, kas bija uzplūduši, viņa priekšā taps aizplūdināti un salauzti, ir tas valdnieks, kas viņam biedrs. Daniel 11:23 Jo viņš ar to būs viltīgi apbiedrinājies un celsies un to pārvarēs ar maz ļaudīm. Daniel 11:24 Nejauši viņš nāks tanīs bagātās (zemes) vietās, un padarīs, ko ne viņa tēvi, ne tēvu tēvi nebija darījuši; laupījumu un mantu viņš bagāti starp tiem izdalīs, un tam būs nodomi pret tām stiprām pilīm kādu noliktu laiku. Daniel 11:25 Un viņš pamodinās savu spēku un savu sirdi pret dienvidu ķēniņu ar lielu karaspēku, un dienvidu ķēniņš taisīsies uz karu pret viņu ar varen lielu un stipru karaspēku, bet viņš nepastāvēs, jo viltība pret viņu taps izdomāta. Daniel 11:26 Un kas viņa maizi ēdīs, tie viņu gāzīs postā, un viņa (ziemeļa puses ķēniņa) karaspēks ielauzīsies, un daudz nokauti kritīs. Daniel 11:27 Un šo abēju ķēniņu sirds uz to stāvēs, ka tie varētu ļaunu darīt (viens otram), un pie viena galda tie viltīgi runās, bet tiem tā neizdosies, jo tas gals vēl ir nolikts uz citu laiku. Daniel 11:28 Un viņš griezīsies atpakaļ uz savu zemi ar lielu mantu, un viņa sirds stāvēs pret to svēto derību, un viņš to izdarīs un griezīsies atpakaļ uz savu zemi. Daniel 11:29 Bet savā laikā viņš atkal nāks un celsies pret dienasvidu, bet tā pēdējā reize nebūs kā tā pirmā. Daniel 11:30 Jo lielas laivas no Ķitim nāks pret viņu, tādēļ viņš ar bailību taps apņemts un griezīsies atpakaļ un apskaitīsies pret to svēto derību un to izdarīs, un atpakaļ griezdamies viņš tos ņems vērā, kas atkāpjas no tās svētās derības. Daniel 11:31 Un tad no viņa celsies karapulki, kas sagānīs to svēto vietu, to pili, un atņems dienišķo upuri un darīs negantību un postu. Daniel 11:32 Un ar mīkstiem vārdiem viņš atvils tos, kas bezdievīgi pārkāpj derību; bet tie ļaudis, kas savu Dievu pazīst, stipri rādīsies, un tiem izdosies. Daniel 11:33 Un tie prātīgie starp ļaudīm daudz citus pamācīs, bet kritīs caur zobenu un caur liesmām, caur cietumu un aplaupīšanu kādu laiku. Daniel 11:34 Kad tie nu tā kritīs, tad tiem ar mazu palīgu taps palīdzēts, bet daudz pie tiem piestāsies ar viltu. Daniel 11:35 Un no tiem prātīgiem citi kritīs, ka top kausēti viņu vidū un šķīstīti un iztīrīti līdz pat beidzamam galam; jo tas vēl iet līdz noliktam laikam. Daniel 11:36 Un tas ķēniņš darīs, kas viņam patīk, un paaugstināsies un lielīsies pret visu, kas ir dievs, un pret to stipro Dievu, kas pār visiem dieviem, tas runās negantas lietas, un tam laimēsies līdz kamēr tās dusmas beigsies; jo kas nospriests, tas notiks. Daniel 11:37 Un savu tēvu dievus tas neliks vērā nedz sievu iekārošanu, tas arī nekādu dievu necienīs, jo tas paaugstināsies pār visu. Daniel 11:38 Bet tai vietā tas godās cietokšņa dievu, dievu, ko viņa tēvi nav pazinuši, to tas godās ar zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem un citām dārgām lietām. Daniel 11:39 Un tām stiprām pilīm tas gādās sveša dieva ļaudis, un ko tas atzīs, tiem tas dos lielu godu, un liks tiem valdīt pār daudziem, un izdalīs zemi par algu. Daniel 11:40 Un gala laikā dienvidu ķēniņš ar to badīsies, un ziemeļa ķēniņš lauzīsies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un lielām laivām un nāks uz tām zemēm un tās pārplūdīs un izstaigās. Daniel 11:41 Un viņš nāks uz to mīlīgo zemi, un daudzi kritīs, bet šie taps izglābti no viņa rokas: Edoms un Moabs un Amona bērnu lielā puse. Daniel 11:42 Un viņš izstieps savu roku pār zemēm, arī Ēģiptes zeme neizbēgs. Daniel 11:43 Un viņš valdīs pār zelta un sudraba mantām un pār visām dārgām Ēģiptes lietām, un Lībieši un Moru ļaudis viņam klausīs. Daniel 11:44 Bet baumas no rīta puses un ziemeļa puses viņu iztrūcinās, tādēļ viņš celsies ar lielu bardzību, daudz nomaitāt un izdeldēt. Daniel 11:45 Un viņš uzcels savas teltis starp tām jūrām pie tās mīlīgās zemes svētā kalna, un viņam nāks savs gals, un nebūs palīga. Daniel 12:0 Daniel 12:1 Tanī laikā celsies Miķelis, tas lielais valdnieks, kas tavu ļaužu bērnus aizstāv, un tad būs tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis bijuši, līdz tam laikam. Un tanī laikā tavi ļaudis taps izpestīti, visi, kas atrodas grāmatā rakstīti. Daniel 12:2 Un daudz no tiem, kas guļ zemes pīšļos, uzmodīsies, citi uz mūžīgu dzīvošanu, bet citi uz mūžīgu kaunu un negantību. Daniel 12:3 Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums, un kas daudzus veduši uz taisnību, kā zvaigznes mūžīgi mūžam. Daniel 12:4 Un tu, Daniēl, apslēp šos vārdus un aizzieģelē šo grāmatu līdz pēdējam laikam, tad daudzi meklēs tikuši(visapkārt), un atzīšana vairosies. Daniel 12:5 Un es, Daniēls, skatījos, un redzi, divi citi stāvēja, viens šai upes malā un otrs otrā upes malā. Daniel 12:6 Un viens sacīja uz to vīru, kas bija ģērbts nātnu drēbēs, kas upes virsū stāvēja: cik ilgi tas būs, kad tiem brīnumiem būs gals? Daniel 12:7 Un es dzirdēju to vīru, kas bija ģērbts nātnu drēbēs un stāvēja upes virsū, tas pacēla savu labo un kreiso roku pret debesīm un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi, ka viss tas notiks pēc viena laika, diviem laikiem un pus laika, un kad tās svētās tautas klīšana būs beigta. Daniel 12:8 To es dzirdēju, bet nesapratu, un sacīju: mans kungs, kas būs tam visam gals? Daniel 12:9 Un viņš sacīja: ej, Daniēl, jo šie vārdi ir apslēpti un aizzieģelēti līdz gala laikam. Daniel 12:10 Daudzi taps šķīstīti un tīrīti un kausēti, un tie bezdievīgie būs bezdievīgi, un tie bezdievīgie visi to neliks vērā, bet tie prātīgie to liks vērā. Daniel 12:11 Un no tā laika, kad tas ikdienas upuris kļūs atņemts un tā negantība un postīšana notiks, būs tūkstoš divi simti un deviņdesmit dienas. Daniel 12:12 Svētīgs ir, kas sagaida un aizsniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit un piecas dienas. Daniel 12:13 Bet tu noej līdz galam, un tu dusēsi un atkal celsies, savu daļu dabūt pastarā laikā.
Hosea 0:0
Hosea 1:0 Hosea 1:1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz Hozeju, Beērus dēlu, Uzijas, Jotama, Ahazs, Hizkijas, Jūda ķēniņu, dienās un Jerobeama, Jehoas dēla, Israēla ķēniņa dienās. Hosea 1:2 Šis ir tas iesākums, kā Tas Kungs runāja ar Hozeju. Tas Kungs sacīja uz Hozeju: ej, ņem sev maukas sievu un maukas bērnus, jo zeme dzenās tiešām maucībai pakaļ no Tā Kunga nost. Hosea 1:3 Tad viņš nogāja un ņēma Gomeri, Diblaima meitu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam dēlu. Hosea 1:4 Un Tas Kungs uz viņu sacīja: Sauc viņa vārdu Jezreēli (tas Kungs izkaisīs); jo par īsu laiku Es piemeklēšu Jezreēļa asins vainu pie Jeūs nama un darīšu galu Israēla nama valstībai. Hosea 1:5 Un tai dienā Es salauzīšu Israēla stopu Jezreēļa ielejā. Hosea 1:6 Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja meitu. Un Viņš uz to sacīja: nosauc viņas vārdu LoRukama (neapžēlota), jo Es joprojām vairs neapžēlošos par Israēla namu, ka Es tiem piedotu. Hosea 1:7 Bet par Jūda namu Es apžēlošos un tos atpestīšu caur To Kungu, viņu Dievu; bet Es tos neatpestīšu ne caur stopu, ne caur zobenu, ne caur karu, ne caur zirgiem, ne caur jātniekiem. Hosea 1:8 Kad tā nu to LoRukamu bija atšķīrusi, tad viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu. Hosea 1:9 Un Viņš sacīja: sauc viņa vārdu LoAmmi (ne Mana tauta); jo jūs neesat Mana tauta, un arī Es nebūšu jūsu (Dievs). Hosea 1:10 Bet Israēla bērnu pulks būs kā jūras smiltis, ko nevar ne mērot, ne skaitīt. Un notiks tai vieta, kur uz tiem sacīja: jūs neesat Mani ļaudis, - uz tiem sacīs: Jūs tā dzīvā Dieva bērni! Hosea 1:11 Un Jūda bērni un Israēla bērni sapulcināsies kopā un iecels pār sevi vienu galvu un atnāks no tās zemes jo Jezreēļa diena būs liela. Hosea 2:0 Hosea 2:1 Sakait uz saviem brāļiem: Mani ļaudis, - un uz savām māsām: Ak apžēlotas! Hosea 2:2 Ejat tiesāties ar savu māti, ejat tiesāties, jo tā nav Mana sieva, un Es neesmu viņas vīrs, lai viņa savu maucību noliek no sava vaiga un savu laulības pārkāpšanu no savām krūtīm, Hosea 2:3 Ka Es to nenovelku pliku un viņu nenostādu kā tai dienā, kad viņa piedzima, un viņu nedaru par tuksnesi un nelieku par sausu zemi un viņu nenonāvēju caur tvīkšanu, Hosea 2:4 Un ka neapžēlojos par viņas bērniem, jo tie ir maukas bērni. Hosea 2:5 Jo viņu māte dzen maucību, viņu dzemdētāja ir negodīga; jo tā saka: es iešu saviem drauģeļiem pakaļ, kas man dod manu maizi un manu ūdeni, manu vilnu un manus linus, manu eļļu un manu dzērienu. Hosea 2:6 Tādēļ redzi, Es tavu ceļu aiztaisīšu ar ērkšķiem un darīšu tur sienu priekšā, ka viņa savas tekas nevar atrast. Hosea 2:7 Un viņa dzīsies saviem drauģeļiem pakaļ, bet tos nepanāks, un viņa tos meklēs, bet neatradīs; tad viņa sacīs: es iešu un atgriezīšos pie sava pirmā vīra, jo to brīdi man bija labāki nekā tagad. Hosea 2:8 Jo viņa neatzīst, ka Es tas esmu, kas viņai devis labību un vīnu un eļļu, un vairojis viņas sudrabu un zeltu, ko tie priekš Baāla ir lietojuši. Hosea 2:9 Tādēļ Es atkal atņemšu Savu labību savā laikā un Savu vīnu savā brīdī, un atraušu Savu vilnu un Savus linus, ar ko tie apseguši savu plikumu. Hosea 2:10 Un nu Es viņas kaunu atklāšu priekš viņas drauģeļu acīm, un neviens viņu neizglābs no Manas rokas. Hosea 2:11 Un Es nobeigšu visu viņas līksmību, viņas svētkus, viņas jaunos mēnešus un viņas svētdienas un visus viņas svētos laikus. Hosea 2:12 Un Es postīšu viņas vīna koku un vīģes koku, par ko viņa saka: tā ir mana maukas alga, ko man mani drauģeļi devuši; bet Es tos darīšu par mežu, un zvēriem laukā tos būs ēst. Hosea 2:13 Un Es pie viņas piemeklēšu tās Baālu dienas, ka viņa tiem ir kvēpinājusi un greznojusies ar savām sprādzēm un glītumiem un dzinusies pakaļ saviem drauģeļiem, bet Mani ir aizmirsuši, saka Tas Kungs. Hosea 2:14 Tādēļ redzi, Es viņu labināšu un viņu vedīšu tuksnesī un runāšu mīlīgi ar viņu. Hosea 2:15 Un Es tai atdošu viņas vīna dārzus no tejienes un to Ahora ieleju par cerības durvīm. Un tur viņa dziedās kā savas jaunības dienās, un kā tai laikā, kad viņa cēlās no Ēģiptes zemes. Hosea 2:16 Un tai dienā, saka Tas Kungs, tu sauksi: mans vīrs, un tu Mani vairs nesauksi: mans Baāl. Hosea 2:17 Un Es Baālu vārdus izraušu no viņas mutes, ka tos ar viņu vārdiem vairs nepieminēs. Hosea 2:18 Un tai dienā Es darīšu priekš viņiem derību ar zvēriem laukā un ar putniem apakš debess un ar tārpiem virs zemes, un salauzīšu stopu un zobenu un karu no zemes, un likšu tiem droši dzīvot. Hosea 2:19 Un Es ar tevi saderēšos uz mūžību, un Es ar tevi saderēšos taisnībā un tiesā un žēlastībā un apžēlošanā. Hosea 2:20 Un Es ar tevi saderēšos ticībā, un tu atzīsi To Kungu. Hosea 2:21 Un tai dienā Es paklausīšu, saka Tas Kungs; Es paklausīšu debesi, un tā paklausīs zemi. Hosea 2:22 Un zeme paklausīs labību un vīnu un eļļu, un tie paklausīs Jezreēli. Hosea 2:23 Un Es tos darīšu Sev par dzimumu virs zemes un apžēlošos par to neapžēloto un sacīšu uz tiem, kas nebija Mani ļaudis: jūs esat Mani ļaudis; un tie sacīs: mans Dievs! Hosea 3:0 Hosea 3:1 Un Tas Kungs uz mani sacīja: noej atkal, mīli vienu sievu, kas top mīlēta no sava drauga un tomēr pārkāpj laulību, tā kā Tas Kungs Israēla bērnus mīl, bet tie griežas pie citiem dieviem un iemīl vīna ogu raušus. Hosea 3:2 Un es to sev pirku par piecpadsmit sudraba gabaliem un pusotru omeru miežu. Hosea 3:3 Un es uz viņu sacīju: daudz dienas tu man sēdēsi un nedzīsi maucību, nedz būsi pie vīra: tāpat es turēšos pret tevi. Hosea 3:4 Jo Israēla bērni paliks ilgu laiku bez ķēniņa un bez valdītāja un bez upura un bez altāra un bez plecu segas(efoda) un bez tēliem. Hosea 3:5 Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs To Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un nāks bīdamies pie Tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdīgās dienās. Hosea 4:0 Hosea 4:1 Klausiet Tā Kunga vārdu, Israēla bērni! Jo Tam Kungam ir tiesas lieta ar zemes iedzīvotājiem, tāpēc ka ne uzticības, ne mīlestības, ne Dieva atzīšanas nav tai zemē. Hosea 4:2 Bet lādēšana un melošana un kaušana un zagšana un laulības pārkāpšana laužas iekšā, un asins vaina nāk pēc asins vainas. Hosea 4:3 Tādēļ zeme bēdājās, un visi viņas iedzīvotāji vaid līdz ar zvēriem laukā un ar putniem apakš debess, un pat jūras zivis iet bojā. Hosea 4:4 Tomēr lai neviens nestrīdās un netiesājās ar otru, jo tavi ļaudis ir kā tādi, kas ar priesteri strīdās. Hosea 4:5 Tādēļ tu klupsi dienā, un pats pravietis klups ar tevi naktī, un Es izdeldēšu tavu māti. Hosea 4:6 Mani ļaudis top izdeldēti, tādēļ ka tie bez atzīšanas. Jo kā tu atzīšanu esi atmetis, tad arī Es tevi atmetīšu, ka tev Man nebūs būt par priesteri. Un tāpēc ka tu esi aizmirsis sava Dieva bauslību, tad arī Es aizmirsīšu tavus bērnus. Hosea 4:7 Cik daudz viņi bijuši, tik tie pret Mani apgrēkojušies. Es viņu godu pārvērtīšu par kaunu. Hosea 4:8 Tie ēd Manu ļaužu grēku upurus un ilgojās ikviens savā dvēselē pēc viņu noziegumiem. Hosea 4:9 Tādēļ priesteris būs tāpat kā tie ļaudis, un Es pie viņa piemeklēšu viņu ceļus un viņam atmaksāšu viņu darbus. Hosea 4:10 Un tie ēdīs, bet nepaēdīs, tie maukos, bet nevairosies, tādēļ ka tie To Kungu atstājuši un viņu nav cienījuši. Hosea 4:11 Maucība un vīns un jauns vīns paņem prātu. Hosea 4:12 Mani ļaudis vaicā savu koku, un viņu spieķis tiem dod ziņas, jo maucības gars tos pieviļ, ka tie maukodamies no sava Dieva atkāpjas. Hosea 4:13 Kalnu galos tie upurē un pakalnos tie kvēpina, apakš ozoliem, liepām un kļavām, tāpēc ka viņu ēna ir laba; tādēļ jūsu meitas dzen maucību, un jūsu brūtes pārkāpj laulību. Hosea 4:14 Es nepiemeklēšu jūsu meitas, ka tās dzen maucību, nedz jūsu brūtes, ka tās pārkāpj laulību, jo tie paši iet savrup ar maukām un upurē ar nešķīstām, tādēļ tie neprātīgie ļaudis ies postā. Hosea 4:15 Ja tu, Israēl, gribi maukot, tad lai Jūda nenoziedzās arīdzan. Nenāciet uz Gilgalu un neejat augšām uz BetAvenu, un nezvērējiet: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. Hosea 4:16 Ja Israēls ir trakgalvīgs kā trakgalvīga govs, tad arī Tas Kungs tos ganīs kā jērus plašā zemē. Hosea 4:17 Efraīms ir apbiedrinājies ar dievekļiem, laižat to mierā! Hosea 4:18 Plītēšanā tie palaidušies, maukot tie maukojās, viņu valdnieki mīl negodu. Hosea 4:19 Vējš ar saviem spārniem tos sagrābs, un tie taps kaunā ar saviem upuriem. Hosea 5:0 Hosea 5:1 Klausiet šo, jūs priesteri, un ņemiet vērā, Israēla nams, un atgriežat ausis, ķēniņa nams, jo pār jums nāks sodība, ka esat par valgu tapuši Micpā un par izplestu tīklu Tāborā. Hosea 5:2 Tie atkāpjās un dziļi samaitājās, bet Es tiem visnotaļ būšu par pārmācītāju. Hosea 5:3 Es pazīstu Efraīmu, un Israēls priekš Manis nav apslēpts, ka tu, Efraīm, tagad maucību dzeni, un Israēls sagānās. Hosea 5:4 Viņu darbi nevēl pie Dieva atgriezties, jo maucības gars ir viņu sirdī, un To Kungu tie neatzīst. Hosea 5:5 Israēla gods dos liecību pret viņa vaigu, un Israēls un Efraīms kritīs caur savu noziegumu, arī Jūda kritīs līdz ar viņiem. Hosea 5:6 Tad tie nāks ar savām avīm un ar saviem vēršiem, To Kungu meklēt, bet neatradīs, - Viņš no tiem ir atrāvies. Hosea 5:7 Tie palikuši neuzticīgi pret To Kungu, jo tie dzemdinājuši svešus bērnus, un jaunais mēnesis tos norīs ar viņu daļām. Hosea 5:8 Bazūnējiet ar bazūnēm Ģibejā, ar trumetēm Rāmā, sauciet skaņi BetAvenā: „aiz tevis, Benjamin!“ Hosea 5:9 Efraīms taps par tuksnesi sodības dienā; par Israēla ciltīm Es esmu darījis zināmu, kas tiešām notiks. Hosea 5:10 Jūda lielkungi ir tapuši kā tie, kas robežu pārceļ, Es izgāzīšu pār tiem savas dusmas kā ūdeni. Hosea 5:11 Efraīms top nospaidīts, sasists sodā, jo viņam gribējās pakaļ dzīties (cilvēku) likumiem. Hosea 5:12 Tāpēc Es Efraīmam būšu kā kode, un Jūda namam kā kāpurs. Hosea 5:13 Kad Efraīms redzēja savu sērgu un Jūda savu vainu, tad Efraīms cēlās pie Asura un sūtīja pie ķēniņa Jareba, bet tas nevar jūs darīt veselus, nedz dziedināt jūsu vainu. Hosea 5:14 Jo Es būšu Efraīmam kā lauva un Jūda namam kā jauns lauva. Es, Es saplosīšu un iešu projām, Es aiznesīšu, un nebūs glābēja. Hosea 5:15 Es iešu un atgriezīšos uz savu vietu, tiekams tie savu noziegumu atzīst un meklē manu vaigu. Hosea 6:0 Hosea 6:1 Kad tiem būs bail, tad tie Mani meklēs: ejam, atgriezīsimies pie Tā Kunga. Jo Viņš ir saplēsis, un Viņš mūs dziedinās, Viņš ir sasitis, un Viņš mūs sasies. Hosea 6:2 Viņš mūs darīs dzīvus pēc divām dienām, trešā dienā Viņš mūs uzcels, ka dzīvosim Viņa priekšā. Hosea 6:3 Tad ņemsim vērā, dzīsimies To Kungu atzīt; Viņš tiešām ausīs kā auseklis un nāks pie mums kā stiprs lietus, kā vēlais lietus slacina zemi. Hosea 6:4 Ko lai tev daru, Efraīm, ko lai tev daru, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas agri izzūd. Hosea 6:5 Tādēļ Es esmu cirtis ar tiem praviešiem, Es tos esmu kāvis ar Savas mutes vārdiem, un Mana tiesa ausa kā gaisma. Hosea 6:6 Jo Man patīk mīlestība un ne upuris, un Dieva atzīšana vairāk nekā dedzināmie upuri. Hosea 6:7 Bet tie pārkāpj derību kā Ādams, tur tie pret Mani palikuši neuzticīgi. Hosea 6:8 Gileāda ir pilsēta pilna ļauna darītāju, ar asiņainām pēdām. Hosea 6:9 Un kā laupītāji glūn uz kādu cilvēku, tāda ir tā priesteru draudze, uz Sihemas ceļa tie dzen slepkavību, tiešām tie dara negantus darbus. Hosea 6:10 Israēla namā Es redzu briesmīgas lietas: tur ir Efraīma maucība, Israēls ir sagānījies. Hosea 6:11 Arī tev, Jūda, ir pļauja priekšā, kad Es pārvedīšu Savus cietuma ļaudis. Hosea 7:0 Hosea 7:1 Kad Es Israēli dziedināšu, tad Efraīma noziegums taps atsegts un Samarijas ļaunums, jo tie dara viltību; zagļi ir iekšā, un laupītāji ārā. Hosea 7:2 Un tie nedomā savā sirdī, ka Es visu viņu ļaunumu pieminu. Bet nu viņu darbi apmetās pret tiem, tie ir Manā priekšā. Hosea 7:3 Ar savu ļaunumu tie iepriecina ķēniņu un lielkungus ar saviem meliem. Hosea 7:4 Tie visi ir laulības pārkāpēji, tie ir kā ceplis, kurināts no cepēja, kas mīklu samīcījis, mitējās kurināt, kamēr tā ir uzrūgusi. Hosea 7:5 Mūsu ķēniņa dienā lielkungi paliek vāji no vīna karstuma; viņš sniedz savu roku smējējiem. Hosea 7:6 Jo tie ar savu sirdi dodās uz viltību kā ceplī. Viņu cepējs guļ cauru nakti, rītā viņš deg kā uguns liesmās. Hosea 7:7 Tie visi ir iekarsuši kā ceplis un aprij savus tiesnešus, visi viņu ķēniņi krīt, neviens no tiem mani nepiesauc. Hosea 7:8 Efraīms jaucās ar tautām, Efraīms ir rausis, ko neapgriež. Hosea 7:9 Sveši norij viņa spēku, un viņš to nemana, arī sirmums viņam ir uznācis, un viņš to neatzīst. Hosea 7:10 Un Israēla gods dod liecību pret viņa vaigu, bet tie neatgriežas pie Tā Kunga, sava Dieva, un tomēr viņu nemeklē. Hosea 7:11 Jo Efraīms ir kā nejēdzīgs balodis bez prāta; Ēģipti tie piesauc, pie Asura tie staigā. Hosea 7:12 Kad tie nu tā staigā, tad Es Savu tīklu pār tiem izpletīšu, Es tos nometīšu(lejā) kā putnus apakš debess, Es tos pārmācīšu, tā kā ir sludināts viņu draudzei. Hosea 7:13 Vai tiem! Jo tie bēg no Manis; posts pār viņiem! Jo tie ir noziegušies pret Mani. Es tos gan gribētu atpestīt, bet tie runā melus pret Mani. Hosea 7:14 Un tie Mani nepiesauc no sirds, kad tie kauc uz savām gultām. Tie sapulcējās labības un vīna dēļ bet Man tie turas pretī. Hosea 7:15 Gan Es tos pamācu un stiprināju viņu elkoņus, bet tie domā ļaunu pret Mani. Hosea 7:16 Tie griežas, bet ne uz to, kas augšā; tie ir kā viltīgs stops; viņu lielkungi kritīs caur zobenu viņu trakās mēles dēļ; tas būs viņu apsmiekls Ēģiptes zemē. Hosea 8:0 Hosea 8:1 Liec bazūni pie savas mutes; Viņš nāk kā ērglis pret Tā Kunga namu, tādēļ ka tie Manu derību pārlauzuši un no Manas bauslības atkāpušies. Hosea 8:2 Tad tie uz Mani kliegs: mans Dievs! Mēs, Israēls, mēs Tevi pazīstam. Hosea 8:3 Israēls atmet labu, ienaidnieks viņu vajās. Hosea 8:4 Tie ieceļ ķēniņus, bet bez Manis; tie ieceļ virsniekus, bet Es tos nepazīstu, no sava sudraba un no sava zelta tie sev taisa dievekļus, lai tas top izdeldēts. Hosea 8:5 Tavs teļš, Samarija, ir riebīgs; Mana dusmība pār tiem iedegusies, - cik ilgi tie nevar palikt nenoziedzīgi? Hosea 8:6 Jo arī tas ir no Israēla, kalējs to ir taisījis, un tas nav nekāds dievs; tāpēc Samarijas teļš taps par gruvešiem. Hosea 8:7 Jo tie sēj vēju un pļaus auku; viņu druvas necelsies, un kas izplaukst, tas nedos miltus, un jebšu tas ko dotu, tomēr sveši to aprīs. Hosea 8:8 Israēls top aprīts; tie ir starp pagāniem kā trauks, ko neviens negrib, Hosea 8:9 Tāpēc ka tie skrien pie Asura, kā meža ēzelis, kas skrien par sevi; Efraīms sader drauģeļus par maksu. Hosea 8:10 Kad tie nu saderās(nolīgst sabiedrotos) starp pagāniem, tad tūlīt arī es tos sapulcināšu, un tiem drīz uzies raizes no tā valdnieku ķēniņa nastas. Hosea 8:11 Jo Efraīms ir vairojis altārus par apgrēkošanos, viņam altāri palikuši par apgrēkošanos. Hosea 8:12 Es tam uzrakstīju lielu pulku savu baušļu, bet tie tapa turēti kā sveša lieta. Hosea 8:13 Par upuru dāvanu tie gan gaļu upurē un to ēd, bet Tam Kungam nav labs prāts pie tiem; un Viņš pieminēs viņu noziegumus un piemeklēs viņu grēkus; tie griežas atpakaļ uz Ēģipti. Hosea 8:14 Jo Israēls ir aizmirsis savu Radītāju un cēlis pilis, un Jūda vairo stipras pilsētas, bet Es sūtīšu uguni viņu pilsētās, tas aprīs viņu pilis. Hosea 9:0 Hosea 9:1 Nepriecājies, Israēl, ar gavilēšanu kā tās tautas, jo tu dzen maucību, atkāpdamies no sava Dieva, tu mīļo mauku algu uz visiem labības kloniem. Hosea 9:2 Klons un eļļas spaids viņus nemielos un jaunais vīns tos pievils. Hosea 9:3 Tie nepaliks Tā Kunga zemē, bet Efraīms griezīsies atpakaļ uz Ēģipti, un Asīrijā tie ēdīs nešķīstu. Hosea 9:4 Tie Tam Kungam nenesīs dzeramus upurus no vīna, un viņu kaujamie upuri viņam nepatiks; tie viņiem būs kā bēru maize. Visi, kas to ēd, apgānās, jo viņu maize ir priekš viņiem pašiem, un nenāk Tā Kunga namā. Hosea 9:5 Ko tad jūs darīsiet svētkos un Tā Kunga svētā dienā? Hosea 9:6 Jo redzi, tiem jāaiziet tā posta dēļ, Ēģipte tos sapulcinās, Memfisa viņus apraks. Nātres mantos viņu sudraba dārgumus, ērkšķi būs viņu dzīvokļos. Hosea 9:7 Piemeklēšanas dienas nākušas, atmaksāšanas dienas ir klāt, Israēls to samanīs! Tie pravieši ir ģeķi, tie gara vīri ir traki, - visa tava lielā nozieguma un lielā naida dēļ. Hosea 9:8 Efraīms lūko manam Dievam garām, un pravieši ir palikuši par slazda valgiem uz visiem viņa ceļiem, naids ir viņu dieva namā. Hosea 9:9 Tie ir dziļi maitājušies tā kā Ģibejas dienās; viņš pieminēs viņu noziegumu, viņš piemeklēs viņu grēkus. Hosea 9:10 Es atradu Israēli kā vīna ogu ķekarus tuksnesī, Es ieraudzīju jūsu tēvus kā pirmajus augļus pie vīģes koka; bet tie nogāja pie BaālPeora un padevās tam bezkaunīgam un tapa tik neganti kā viņu drauģeļi. Hosea 9:11 Efraīma godība aizskries kā putns, ka tur ne dzemdēs, nedz taps grūtas, nedz ieņems. Hosea 9:12 Un jebšu tie savus bērnus uzaudzinātu, tomēr Es tiem tos gribu laupīt, ka cilvēku neatliek. Ak vai, tiem, kad Es no tiem būšu atstājies! Hosea 9:13 Efraīms, ko Es biju izredzējis, būt par Tiru, bija stādīts skaistā vietā, bet Efraīmam savi bērni jaiznes slepkavam. Hosea 9:14 Dod tiem, ak Kungs! Ko lai Tu dodi? Dod tiem neauglīgas miesas un izsīkušas krūtis. Hosea 9:15 Visa viņu negantība ir Gilgalā, tur Es tos ienīdēju. Viņu ļauno darbu dēļ Es tos izdzīšu no Sava nama, Es joprojām tos vairs nemīļošu; - visi viņu lielkungi ir atkāpēji. Hosea 9:16 Efraīms ir sasists, viņu sakne ir izkaltusi; tie nenesīs nekādus augļus; un jebšu tie dzemdinātu, tomēr Es viņu miesas mīlulīšus gribu nokaut. Hosea 9:17 Mans Dievs tos atmetīs, tāpēc ka tie Viņam neklausīja, un tie būs bēguļi starp tautām. Hosea 10:0 Hosea 10:1 Israēls ir kupls vīna koks, kas nes augļus; jo vairāk bija viņa augļu, jo vairāk viņš cēla altāru; jo labāka viņa zeme, jo labāki viņš iztaisīja elku stabus. Hosea 10:2 Viņu sirds ir viltīga; nu tiks atmaksāts. Viņš salauzīs viņu altārus, postīs viņu elku stabus. Hosea 10:3 Nu tie sacīs: ķēniņa mums nav, jo mēs To Kungu neesam bijušies; ko mums ķēniņš var darīt? Hosea 10:4 Tie runāja vārdus, nepatiesi zvērēdami un derības derēdami, tāpēc sodība zaļos kā nāves zāle uz tīruma vagām. Hosea 10:5 Samarijas iedzīvotāji iztrūcinājās par BetAvenas teļu, viņa ļaudis par to bēdājās un viņa priesteri par to trīc, jo viņa godība no tā aiziet. Hosea 10:6 Arī to pašu(elka teļu) vedīs uz Asīriju par dāvanu priekš ķēniņa Jareba; Efraīms paliks kaunā, un Israēls taps apkaunots sava padoma dēļ. Hosea 10:7 Samarijas ķēniņš ir izzudis kā putas ūdens virsū. Hosea 10:8 Un Avenas kalni, kur Israēls apgrēkojās, taps izdeldēti, ērkšķi un dadži augs uz viņu altāriem, un tie sacīs uz tiem kalniem: apklājiet mūs! - un uz tiem pakalniem: krītiet pār mums! Hosea 10:9 No Ģibejas dienām tu esi grēkojis, Israēl: tur tie pastāvējuši; tā kauja Ģibejā pret tiem negantības bērniem tos neaizņēma. Hosea 10:10 Pēc Sava prāta Es tos pārmācīšu, un tautas pret tiem sapulcināsies, kad Es tos sodīšu viņu divēju grēku dēļ. Hosea 10:11 Jo Efraīms ir teļš, ieradis labprāt kult, bet Es nākšu par viņa kakla skaistumu, Es Efraīmu iejūgšu, Jūda ars, un Jēkabs ecēs. Hosea 10:12 Sējiet sev pēc taisnības, pļaujiet pēc žēlastības, plēsiet sev jaunu zemi, jo laiks ir, To Kungu meklēt, tiekams tas nāk un jums māca taisnību. Hosea 10:13 Jūs arat bezdievību, ļaunumu jūs pļaujat un ēdat melu augļus. Hosea 10:14 Jo tu paļaujies uz savu ceļu, uz savu varoņu pulku. Tāpēc liels troksnis celsies pret taviem ļaudīm, un visas tavas stiprās vietas taps postītas, tā kā Zalmans BetArbeli postīja kara laikā, kur māte līdz ar bērniem tapa satriekta. Hosea 10:15 Tāpat jums notiks caur Bēteli jūsu niknās blēdības dēļ; Israēla ķēniņš dienai austot nīcin iznīks. Hosea 11:0 Hosea 11:1 Kad Israēls bija bērns, tad Es viņu mīlēju, un Savu dēlu atsaucu no Ēģiptes. Hosea 11:2 Bet jo (tie pravieši) tos sauca, jo vairāk tie no viņiem nogāja; tie upurēja Baāliem un kvēpināja elku tēliem. Hosea 11:3 Es tomēr Efraīmu mācīju staigāt, Es tos ņēmu uz Savām rokām, bet tie neatzina, ka Es tos dziedināju. Hosea 11:4 Es tos vilku ar cilvēka valgiem, ar mīlestības saitēm, un tiem biju kā kas apaušus no viņu žokļiem atvieglina, un Es tiem pasniedzu barību. Hosea 11:5 Viņš neatgriezīsies atpakaļ uz Ēģiptes zemi, bet Asurs, tas būs viņa ķēniņš, tāpēc ka tie liedzās atgriezties. Hosea 11:6 Un zobens zibēs viņu pilsētās un nobeigs un aprīs viņu aizšaujamos viņu padomu dēļ. Hosea 11:7 Jo Maniem ļaudīm prāts nesās, no Manis nogriezties; tie gan top aicināti uz augšu, bet neviena nav, kas ceļas. Hosea 11:8 Kā Es tev darīšu, Efraīm? Vai Man tevi būs nodot, Israēl? Vai Es tev darīšu kā Admai? Vai tevi postīšu kā Ceboīmu? Mana sirds ir griezusies, un Mana apžēlošanās visai iedegusies. Hosea 11:9 Es nedarīšu pēc Savas bardzības karstuma, nedz Efraīmu atkal postīšu, jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, tas Svētais tavā vidū. Un dusmās Es nenākšu. Hosea 11:10 Tad tie dzīsies Tam Kungam pakaļ, Viņš kauks kā lauva, un kad Viņš kauks, tad tie bērni no vakara puses drebēs. Hosea 11:11 Tie drebēdami nāks no Ēģiptes, kā putns un kā balodis no Asura zemes, un Es tiem likšu dzīvot viņu namos, tā saka Tas Kungs. Hosea 11:12 Efraīms Mani apstāj ar meliem un Israēla nams ar viltu, un Jūda vēl šaubās ap Dievu, to uzticīgo un svēto. Hosea 12:0 Hosea 12:1 Efraīms grābstās pēc vēja un dzenās pakaļ rīta vētrai, cauru dienu viņš vairo postu, un tie ceļ derību ar Asuru, un eļļa top vesta uz Ēģipti. Hosea 12:2 Tam Kungam jātiesājas ar Jūdu, un Jēkabu Viņš piemeklēs pēc viņa ceļiem, pēc viņa darbiem Viņš tam atmaksās. Hosea 12:3 Mātes miesās viņš pamina savu brāli, un savā (vīra) spēkā viņš cīnījās ar Dievu. Hosea 12:4 Viņš stipri cīnījās ar to eņģeli un pārvarēja; viņš raudāja un Viņu lūdza; Bētelē Viņš to atrada, un tur Viņš ar mums runāja. Hosea 12:5 Un Tas Kungs ir tas Dievs Cebaot, Kungs ir Viņa vārds. Hosea 12:6 Tu tad atgriezies pie sava Dieva, pasargi žēlastību un tiesu un gaidi bez mitēšanās uz savu Dievu. Hosea 12:7 Kanaāns, viņa rokā ir viltīgs svars, viņam mīl varas darbu darīt. Hosea 12:8 Efraīms saka: taču es esmu tapis bagāts, esmu sev dabūjis lielu mantu, pie visas manas peļņas vainas nav, kas būtu grēks. Hosea 12:9 Bet Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kamēr no Ēģiptes zemes; Es tevi vēl likšu lieveņos dzīvot, kā svētku laikā. Hosea 12:10 Un Es runāju caur praviešiem, un vairoju parādīšanas, un caur praviešiem Es stāstu līdzības. Hosea 12:11 Ja Gileādā griežas uz grēku, tad tiešām tie paliks par nieku; Gilgalā tie upurē vēršus; un viņu altāri būs kā akmeņu kopa tīruma vagās. Hosea 12:12 Jēkabs bēga uz Sīrijas klajumu, un Israēls kalpoja par sievu, sievas dēļ viņš bija gans. Hosea 12:13 Un Tas Kungs Israēli izveda no Ēģiptes caur vienu pravieti, un caur vienu pravieti tas tapa ganīts. Hosea 12:14 Bet Efraīms Viņu rūgti apkaitināja, tāpēc viņa Kungs viņa asinīm liks uz tā palikt, un tam atmaksās Viņa nievāšanu. Hosea 13:0 Hosea 13:1 Kad Efraīms runāja, tad cēlās bailes; viņš augsti cēlās iekš Israēla, bet viņš noziedzās caur Baālu un mira. Hosea 13:2 Un nu tie vēl vairāk grēko, un no sava sudraba tie sev taisa elku stabus, dievekļus pēc sava prāta; tas visnotaļ ir kalēju darbs; uz tiem šie runā, cilvēku upurētāji, tie skūpsta teļus. Hosea 13:3 Tādēļ tie būs kā rīta mākoņi un kā rīta rasa, kas izzūd kā pelavas no klona, un kā dūmi no skursteņa top aizdzīti. Hosea 13:4 Bet Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kamēr no Ēģiptes zemes, un Dieva bez manis tu nepazīsti neviena, un Pestītāja bez Manis nav neviena. Hosea 13:5 Es par tevi zināju tuksnesī, tai sausā zemē. Hosea 13:6 Kad tiem bija ganība, tad tie pieēdās; kad tie bija pieēdušies, tad viņu sirds lepojās, tāpēc tie Mani aizmirsa. Hosea 13:7 Tādēļ Es tiem paliku kā lauva, kā pardelis Es glūnēju uz ceļa. Hosea 13:8 Es tos sastapšu kā lācis, kam bērni laupīti, un saplosīšu viņu cieto sirdi, Es tos tur aprīšu kā lauva; tie zvēri virs zemes tos saplosīs. Hosea 13:9 Tas tev par postu, Israēl, ka tu esi pret Mani, pret savu palīgu. Hosea 13:10 Kur nu ir tavs ķēniņš? Lai tas tev palīdz visās tavās pilsētās! Un kur tavi tiesneši, par kuriem tu sacīji: dod man ķēniņu un virsniekus? Hosea 13:11 Es tev devu ķēniņu savā dusmībā un to esmu atņēmis savā bardzībā. Hosea 13:12 Efraīma noziegumi ir sakrāti, viņa grēki ir glabāti. Hosea 13:13 Viņam nāks dzemdētājas sāpes; viņš ir negudrs bērns, jo tas laikā neiet mātes ceļā. Hosea 13:14 Es tos atpestīšu no elles, Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, kur ir tavs mēris, elle, kur ir tavs posts! Žēlums nebūs priekš Manām acīm. Hosea 13:15 Lai viņš arī augļus nes brāļu vidū, bet rīta vējš nāks, Tā Kunga vējš celsies no tuksneša, un viņa aka izkaltīs, un viņa avots izsīks; šis laupīs mantu un visus dārgumus. Hosea 13:16 Samarija ies postā, jo tā savam Dievam ir turējusies pretī, tā kritīs caur zobenu, viņu bērni taps satriekti un viņu grūtās sievas taps uzšķērstas. Hosea 14:0 Hosea 14:1 Atgriezies, ak Israēl, pie Tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava nozieguma dēļ. Hosea 14:2 Ņemiet šos vārdus līdz un atgriežaties pie Tā Kunga un sakāt uz Viņu: piedod visu noziegumu un parādi žēlastību, ka mēs nesam savu lūpu upurus. Hosea 14:3 Asurs mūs neizpestīs, mēs nejāsim uz zirgiem un nesacīsim vairs uz savu roku darbu: tu esi mūsu dievs! Jo pie Tevis bāriņš atrod žēlastību. Hosea 14:4 Es dziedināšu viņu atkāpšanos, Es tos mīlēšu ar labu prātu, jo Mana dusmība no viņa novērsīsies. Hosea 14:5 Es Israēlim būšu kā rasa: viņš zaļos kā lilija un iesakņosies kā Libānas(ciedrs). Hosea 14:6 Viņa zari izplētīsies, un skaistums viņam būs kā eļļas kokam, un smarža viņam būs kā Libānas(ciedram). Hosea 14:7 Tie, sēdēdami viņa ēnā, atkal audzinās labību un zaļos kā vīna koks; tam būs slava kā vīnam no Libānas. Hosea 14:8 Efraīm, kas Man vēl ar dievekļiem? Es paklausīšu un viņu uzlūkošu. Es būšu kā zaļa priede, pie Manis tavs auglis rodas. Hosea 14:9 Kas ir gudrs, ka saprot šās lietas? Kas ir prātīgs, ka tās atzīst? Jo Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie pa tiem staigās, bet pārkāpēji pa tiem kritīs.
Joel 0:0
Joel 1:0 Joel 1:1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz Joēli, Petuēļa dēlu. Joel 1:2 Klausiet šo vārdu, vecaji, un atgriežat ausis, visi zemes iedzīvotāji! Vai tāda lieta notikusi jūsu dienās vai jūsu tēvu dienās? Joel 1:3 Sludinājiet to saviem bērniem, un lai jūsu bērni to stāsta saviem bērniem, un atkal viņu bērni nākamam augumam. Joel 1:4 Ko kāpuri atlicina, to ēd siseņi, un ko siseņi atlicina, to ēd vaboles un ko vaboles atlicina, to ēd kukaiņi. Joel 1:5 Uzmostaties, piedzērušie, un raudiet! Un kauciet, visi vīna plītnieki, par to jauno vīnu, jo tas ir atrauts no jūsu mutes. Joel 1:6 Jo tauta ceļas pret manu zemi, varena un neskaitāma; viņas zobi ir lauvas zobi, un dzerokļi viņai ir kā vecam lauvam. Joel 1:7 Tā ir izpostījusi manu vīna koku un par žagariem darījusi manu vīģes koku; viņa to mizot ir nomizojusi un nometusi, viņa zari ir palikuši balti. Joel 1:8 Vaidi kā jumprava, ar maisu apjozusies, sava jaunības brūtgāna dēļ. Joel 1:9 Ēdamais upuris un dzeramais upuris ir atrauts no Tā Kunga nama; priesteri, Tā Kunga sulaiņi, bēdājās. Joel 1:10 Tīrums ir postīts, zeme noskumusi, jo labība ir postīta, vīns sakaltis un eļļa iet bojā. Joel 1:11 Arāji paliek kaunā, vīna dārznieki kauc par kviešiem un miežiem, jo tīruma pļaušana ir pagalam. Joel 1:12 Vīna koks ir sakaltis un vīģes koks iet bojā, granātābele un palmu koks un ābele, visi koki laukā ir nokaltuši, un līksmība ir nonīkusi pie cilvēku bērniem. Joel 1:13 Apjožaties un žēlojaties, priesteri, kauciet, altāra sulaiņi, ejat, paliekat maisos cauru nakti, mana Dieva sulaiņi, jo ēdamais upuris un dzeramais upuris ir atrauts no mana Dieva nama. Joel 1:14 Svētījat gavēni, izsauciet sapulces dienu, sapulcinājiet vecajus, visus zemes iedzīvotājus uz Tā Kunga, sava Dieva, namu un piesauciet To Kungu. Joel 1:15 Ak vai, par to dienu! Jo Tā Kunga diena ir tuvu un nāks kā posts no tā Visuvarenā. Joel 1:16 Vai barība priekš mūsu acīm nav atrauta, prieks un līksmība no mūsu Dieva nama? Joel 1:17 Graudi apakš zemes satrūdējuši, mantu nami ir tukši, šķūņi sagruvuši, jo labība nokaltusi. Joel 1:18 Ak, kā vaid lopi! Vēršu ganāmie pulki apstulbuši, jo tiem nav ganības, un avju pulki iet bojā. Joel 1:19 Tevi, ak Kungs, es piesaucu, jo uguns ir aprijis tuksneša ganības, un liesma ir iededzinājusi visus kokus laukā. Joel 1:20 Pat zvēri laukā Tevi piesauc, jo ūdensupes izsīkušas, un uguns ir aprijis tuksneša ganības. Joel 2:0 Joel 2:1 Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, un lai skan stipri Manā svētā kalnā; lai visi zemes iedzīvotāji dreb, jo Tā Kunga diena nāk, jo tā ir tuvu: Joel 2:2 Melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena. Kā rīta blāzma izplešas pār kalniem, tā liela un varena tauta, kāda nemūžam nav bijusi un pēc vairs nemūžam nebūs uz radu radiem. Joel 2:3 Viņas priekšā rij uguns, un viņai nopakaļ deg liesma; zeme viņas priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz viņas tukša posta vieta; neviens no tās nevar izbēgt. Joel 2:4 Viņu ģīmis ir kā zirgu ģīmis, un kā jātnieki, tāpat viņi skrien. Joel 2:5 Tie atlec pa kalnu virsgaliem, kā rati rīb, kā uguns liesma sprēgā, kas rugājus aprij, kā varena tauta, kas apbruņota uz karu. Joel 2:6 Viņu ieraudzīdami, ļaudis iztrūcinājās, visu vaigu sārtums nobāl. Joel 2:7 Tie skrien kā varoņi, kā kara vīri tie uzkāpj uz mūriem; un tie ikviens iet pa savu ceļu un neatkāpjās no savas tekas. Joel 2:8 Tie nespiež viens otru, ikviens staigā savā kārtā, un jebšu krīt kara ieročos, tomēr tie netop aizturēti. Joel 2:9 Tie staigā pa pilsētu, tie skrien pa mūriem, tie iekāpj namos, tie nāk caur logiem iekšā kā zaglis. Joel 2:10 Viņas priekšā dreb zeme, debess trīc, saule un mēnesis aptumšojās, un zvaigznes ierauj savu spožumu. Joel 2:11 Un Tas Kungs paceļ Savu balsi Sava karaspēka priekšā, jo Viņa lēģeris ir varen liels, jo varens ir Viņa vārda izdarītājs, jo Tā Kunga diena ir liela un ļoti briesmīga, - kas to var panest? Joel 2:12 Bet arī tagad Tas Kungs saka: atgriežaties pie Manis ar visu savu sirdi, un ar gavēšanu un ar raudāšanu un ar nožēlošanu. Joel 2:13 Un saplēšat savas sirdis un ne savas drēbes, un atgriežaties pie Tā Kunga, sava Dieva, jo viņš ir laipnīgs un sirdsžēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, un viņam ir žēl par to postu. Joel 2:14 Kas zin, varbūt ka Viņš atgriezīsies, un Viņam būs žēl, un atstās svētību aiz Sevis, ēdamu upuri un dzeramu upuri priekš Tā Kunga, jūsu Dieva! Joel 2:15 Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, svētījiet gavēni, izsauciet sapulces dienu. Joel 2:16 Sapulcinājiet ļaudis, svētījiet draudzi, sapulcinājiet vecajus, sasauciet bērniņus un zīdāmos pie krūtīm. Lai brūtgāns iet no sava kambara un brūte no savas vietas. Joel 2:17 Starp priekšnamu un altāri lai raud priesteri, Tā Kunga sulaiņi, un lai saka: ak Kungs, žēlo Savus ļaudis un nenodod Savu mantību par nievāšanu, ka pagāni tos neapsmej! Kādēļ starp tautām būs sacīt: kur viņu Dievs? Joel 2:18 Tad Tas Kungs iekarsa Savas zemes pēc un saudzēja Savus ļaudis. Joel 2:19 Un Tas Kungs atbildēja un sacīja uz Saviem ļaudīm: redzi, Es jums sūtīšu labību un vīnu un eļļu, ka jūs ar to topat pieēdināti, un Es jūs vairs nenodošu par nievāšanu starp pagāniem. Joel 2:20 Un Es atstādināšu tālu no jums to ziemeļnieku un to aizdzīšu sakaltušā un tukšā zemē, viņa priekšējus(pulkus) rīta jūrā un viņa pakaļējus(pulkus) vakara jūrā. Un viņa smarža kāps uz augšu, un viņa smirdums uzcelsies, jo viņš lielījās savos darbos. Joel 2:21 Nebīsties, zeme! Priecājies un esi līksma, jo Tas Kungs dara lielas lietas. Joel 2:22 Nebīstaties, zvēri laukā! Jo ganības tuksnesī atkal nesīs jaunu zāli, jo koki nesīs savus augļus, vīna koks un vīģes koks izdos savu spēku. Joel 2:23 Un Ciānas bērni, priecājaties un līksmojaties iekš Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš jums dos taisnības mācītāju un jums sūtīs lietu, agro lietu un vēlo lietu kā papriekš. Joel 2:24 Un kloni būs pilni labības, un spaidi pārtecēs no vīna un eļļas. Joel 2:25 Tā Es jums atmaksāšu tos gadus, ko siseņi, vaboles un kukaiņi un kāpuri ir noēduši, Mans lielais karaspēks, ko Es jums biju sūtījis. Joel 2:26 Un jūs ēdin ēdīsiet un pieēdīsities un slavēsiet Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, kas brīnišķi jums ir darījis, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam. Joel 2:27 Un jūs manīsiet, ka Es esmu Israēla vidū, un ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, un cits neviens, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam. Joel 2:28 Pēc tam tas notiks, ka Es Savu Garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņos sapņus, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Joel 2:29 Arī pār kalpiem un pār kalponēm Es izliešu Savu Garu tanīs dienās. Joel 2:30 Un Es darīšu brīnumus debesīs un zemes virsū, asinis un uguni un dūmu tvaiku. Joel 2:31 Saule taps pārvērsta par tumsību un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un bijājamā diena. Joel 2:32 Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā Tas Kungs ir runājis, un pie tiem atlikušiem būs tie, ko Tas Kungs aicinās. Joel 3:0 Joel 3:1 Jo redzi, tanīs dienās un tanī laikā, kad Es Jūda un Jeruzālemes cietumu atgriezīšu, Joel 3:2 Tad Es sapulcināšu visus pagānus un tos novedīšu uz Jehošafata ieleju un tur ar tiem tiesāšos Savu ļaužu dēļ un Sava īpašuma, Israēla, dēļ, ko tie izkaisījuši tautu starpā un izdalījuši Manu zemi. Joel 3:3 Un par Maniem ļaudīm tie meslus metuši un puisēnu devuši par mauku un meiteni pārdevuši par vīnu un ir dzēruši. Joel 3:4 Un jūs no Tirus un Sidonas un visām Fīlistu robežām, kas jums ar Mani? Vai jūs Man ko gribat atdarīt, ko Es jums darījis, jeb vai jūs Man ko gribat padarīt? Ātri un piepeši Es to atmaksāšu uz jūsu galvu. Joel 3:5 Tāpēc ka jūs esat laupījuši Manu sudrabu un Manu zeltu, un Manus dārgumus nesuši savu dievekļu namos; Joel 3:6 Un Jūda bērnus un Jeruzālemes bērnus jūs esat pārdevuši Grieķiem, tos tālu aizdzīt no viņa robežām: Joel 3:7 Redzi, Es tos uzmodināšu no tās vietas, kurp jūs tos esat pārdevuši, un atmaksāšu jūsu maksu uz jūsu galvām. Joel 3:8 Un Es jūsu dēlus un jūsu meitas pārdošu Jūdu bērniem rokā; tie tos pārdos uz Sabu, tautai, kas tālu dzīvo, - jo Tas Kungs to ir runājis. Joel 3:9 Izsauciet to starp pagāniem, svētījiet karu, pamodinājiet tos varenos, lai atnāk un ceļas visi karavīri. Joel 3:10 Kaļat savus lemešus par zobeniem un savas cirpes par šķēpiem! Vājais lai saka: es esmu stiprs! Joel 3:11 Sapulcējaties un nāciet šurp, visas tautas visapkārt, un sakrājaties! Turp noved, Kungs, savus varenos! Joel 3:12 Tautas lai ceļas un sanāk Jehošafata ielejā, jo tur Es sēdēšu un tiesāšu visas tautas visapkārt. Joel 3:13 Pieliekat cirpi, jo pļaujamais ir gatavs; nāciet, minat, jo vīna spaids ir pilns, un trauki tek pāri, jo viņu blēdība ir liela. Joel 3:14 Troksnis, troksnis tai tiesas ielejā, jo Tā Kunga diena ir tuvu klāt tiesas ielejā. Joel 3:15 Saule un mēnesis aptumšojās un zvaigznes ierauj savu spožumu. Joel 3:16 Un Tas Kungs rūc no Ciānas, un no Jeruzālemes viņš paceļ Savu balsi, tā ka debess un zeme dreb. Bet Tas Kungs ir patvērums Saviem ļaudīm un stiprums Israēla bērniem. Joel 3:17 Un jūs manīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas dzīvo Ciānā, Savā svētā kalnā, un Jeruzāleme būs svēta vieta, un sveši tur vairs neies cauri. Joel 3:18 Un tai dienā pilēs salds vīns no kalniem un piens tecēs no pakalniem, un visi Jūda strauti būs pilni ūdens, un avots izlēks no Tā Kunga nama, tas slacinās visu Sitimas ieleju. Joel 3:19 Ēģipte taps postā un Edoms par tukšu vietu, tā varas darba dēļ, kas darīts pie Jūda bērniem, kuru zemē tie izlējuši nenoziedzīgas asinis. Joel 3:20 Bet Jūda pastāvēs mūžīgi un Jeruzāleme uz cilšu ciltīm. Joel 3:21 Un Es atriebšu tās asinis, ko Es vēl nebiju atriebis. Un Tas Kungs dzīvos Ciānā.
Amos 0:0
Amos 1:0 Amos 1:1 Šie ir Amosa, Tekoas avju gana, vārdi, ko viņš ir redzējis pār Israēli Uzijas, Jūda ķēniņa, dienās, un Jerobeama, Jehoas dēla, Israēla ķēniņa, dienās, divus gadus priekš tās zemes trīcēšanas. Amos 1:2 Un viņš sacīja: Tas Kungs rūc no Ciānas un paceļ Savu balsi no Jeruzālemes, ka ganības bēdājās, un Karmeļa galva nokalst. Amos 1:3 Tā saka Tas Kungs: treju vai četru Damaskus pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie Gileādu kūluši ar asiem dzelzs spriguļiem, Amos 1:4 Tāpēc Es sūtīšu uguni Azaēļa namā, tas aprīs BenHadada skaistās pilis. Amos 1:5 Un Es salauzīšu Damaskus aizšaujamo un izdeldēšu tos iedzīvotājus no Avenas ielejas un to, kas scepteri tur no BetEdenas; un Sīrijas ļaudis taps aizvesti uz Ķiru, saka Tas Kungs. Amos 1:6 Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Gacas pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka tie (Manus ļaudis) lielā pulkā aizveduši, tos nodot Edomam, Amos 1:7 Tādēļ Es sūtīšu uguni Gacas mūros, tas aprīs viņas skaistos namus. Amos 1:8 Un Es izdeldēšu tos iedzīvotājus no Ašdodas, un, kas scepteri tur, no Askalonas, un Es griezīšu Savu roku pret Ekronu, ka bojā ies viss Fīlistu atlikums, saka Tas Kungs Dievs. Amos 1:9 Tā saka Tas Kungs: treju vai četru Tirus pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie Manus ļaudis lielā pulkā nodevuši Edomam un nav pieminējuši brāļu derību, Amos 1:10 Tāpēc Es sūtīšu uguni Tirus mūros, un tas aprīs viņa skaistos namus. Amos 1:11 Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Edoma pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka viņš savu brāli ar zobenu vajājis, un savu mīlestību iznīcinājis un savā bardzībā arvien plosās un patur mūžam savas dusmas, Amos 1:12 Tāpēc Es sūtīšu uguni Temanā, tas aprīs Bocras skaistos namus. Amos 1:13 Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Amona bērnu pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie Gileādas grūtās sievas uzšķērduši savas robežas izplest, Amos 1:14 Tāpēc Es iededzināšu uguni Rabas mūros, tas aprīs viņas skaistos namus, kara dienas kliegšanā un vētras dienas aukā. Amos 1:15 Un viņu ķēniņš ies cietumā ar saviem lielkungiem, saka Tas Kungs. Amos 2:0 Amos 2:1 Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Moaba pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka viņš sadedzinājis Edoma ķēniņa kaulus par kaļķiem, Amos 2:2 Tādēļ Es sūtīšu uguni Moabā, tas aprīs Ķiriota skaistos namus, un Moabs nomirs troksnī, kliegšanā un bazūņu skaņā. Amos 2:3 Un Es izdeldēšu soģi no viņa vidus un nokaušu visus viņa lielkungus līdz ar viņu, saka Tas Kungs. Amos 2:4 Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Jūda pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka tie Tā Kunga bauslību atmetuši un Viņa likumus nav sargājuši, un viņu meli(elki) tos pievīluši, kuriem viņu tēvi dzinušies pakaļ, Amos 2:5 Tādēļ Es sūtīšu uguni Jūdā, tas aprīs Jeruzālemes skaistos namus. Amos 2:6 Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Israēla pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie taisno pārdod par naudu un nabagu par pāri kurpju. Amos 2:7 Tie ilgojās, ka zemes pīšļi nabagiem nāk uz galvu, un bēdīgā ceļu tie kavē. Vīrs ar savu tēvu iet pie tās pašas meitas un sagāna Manu svēto vārdu. Amos 2:8 Tie apmetās pie ikkatra altāra uz ķīlātām drēbēm, un dzer vīnu no notiesātiem, savu dievu namā. Amos 2:9 Es tomēr esmu izdeldējis to Amorieti viņu priekšā, kam augstums bija kā ciedru augstums, un kas bija stiprs kā ozoli; bet Es esmu nomaitājis viņa augļus augšā un viņa saknes apakšā. Amos 2:10 Un Es tomēr jūs esmu izvedis no Ēģiptes un četrdesmit gadus jūs vadījis tuksnesī, ka jums bija iemantot Amoriešu zemi. Amos 2:11 Un citus no jūsu dēliem Es esmu cēlis par praviešiem un no jūsu jaunekļiem citus par nazīriem; vai tas tā nav, Israēla bērni? saka Tas Kungs. Amos 2:12 Bet jūs nazīriem dodiet vīnu dzert, un pavēliet praviešiem un sakāt: jums nebūs sludināt. Amos 2:13 Redzi, Es jums likšu čīkstēt kā rati čīkst, kas pilni kūļu, Amos 2:14 Tā ka čaklais neizbēgs, nedz stiprais ar savu spēku ko iespēs, nedz varenais savu dvēseli varēs izglābt. Amos 2:15 Un stopu vilcējs nepastāvēs, un kas vieglām kājām, neizglābsies, un ne jājējs neizglābs savu dvēseli. Amos 2:16 Un sirdsvarenais starp tiem stipriem aizbēgs kails tai dienā, saka Tas Kungs. Amos 3:0 Amos 3:1 Klausiet šo vārdu, ko Tas Kungs runā uz jums, Israēla bērni, proti uz visām tām ciltīm, ko Es no Ēģiptes zemes esmu izvedis, sacīdams: Amos 3:2 Es jūs vien esmu atzinis no visām zemes tautām, tādēļ Es pie jums piemeklēšu visus jūsu noziegumus. Amos 3:3 Vai divi gan kopā staigā, ja tie papriekš nav saderējušies? Amos 3:4 Vai lauva mežā rūc, kad viņam laupījuma nav? Vai jauns lauva balsi paceļ no savas alas, kad neko nav gūstījis? Amos 3:5 Vai putns iekrīt valgā pie zemes, kur valga priekš viņa nav? Vai valgs no zemes ceļas, ar ko nekas nav gūstīts? Amos 3:6 Vai pilsētā bazūnē ar bazūni, un ļaudis neiztrūkstās? Vai kāda nelaime notiek pilsētā, ko Tas Kungs nedara? Amos 3:7 Tiešām, Tas Kungs Dievs nekā nedara, kad viņš savu noslēpumu neparāda saviem kalpiem, tiem praviešiem. Amos 3:8 Kad lauva rūc, kas nebītos? Tas Kungs Dievs runā, kam nebūtu jāsludina? Amos 3:9 Liekat to dzirdēt Ašdodas skaistos namos un Ēģiptes zemes pilīs un sakāt: sapulcinājaties uz Samarijas kalniem un redziet tos lielos trokšņus viņas vidū, un tos nospaidītos viņas starpā. Amos 3:10 Jo tie nezin darīt, kas tiesa(taisnība), saka Tas Kungs, krādami netaisnību un varas darbu savās pilīs. Amos 3:11 Tāpēc Tas Kungs Dievs tā saka: spaidi zemei visapkārt! Un viņš nogāzīs tavu stiprumu, un tavi skaistie nami taps izpostīti. Amos 3:12 Tā saka Tas Kungs: kā gans izrauj no lauvas rīkles divus stilbus vai kādu auss gabaliņu, tā Israēla bērni tiks izglābti, kas Samarijā sēž gultas kaktā uz Damaskus pēļa. Amos 3:13 Klausiet un dodiet liecību Jēkaba namam, saka Tas Kungs Dievs, tas Dievs Cebaot: Amos 3:14 Tai dienā, kad Es Israēla pārkāpumus pie viņa piemeklēšu, tad Es piemeklēšu Bēteles altārus, un tie altāra ragi taps nocirsti un kritīs zemē. Amos 3:15 Un Es sitīšu tiklab ziemas pili kā vasaras pili, un tie ziloņkaulu nami ies bojā, un daudz nami taps izpostīti, saka Tas Kungs. Amos 4:0 Amos 4:1 Klausiet šo vārdu, Basanas govis, kas Samarijas kalnā, kas nospaida mazos, satriec nabagus, kas uz saviem kungiem saka: nesiet šurp, ka dzeram. Amos 4:2 Tas Kungs Dievs ir zvērējis pie Sava svētuma: redzi, dienas nāks pār jums, ka jūs aizvilks ar kāšiem un jūsu beidzamos ar zivju makšķerēm, Amos 4:3 Un jūs iziesiet caur mūru plaisām, ikviena taisni projām, un tapsiet nomestas pret Armonu, saka Tas Kungs. Amos 4:4 Ejat uz Bēteli un grēkojiet! (Ejat) uz Gilgalu un vairojiet pārkāpšanu! Un nesiet savus upurus rītos, savas desmitās(tiesas) ik trešo dienu, Amos 4:5 Un kvēpinājiet pateicības upurus no raudzēta, un izsauciet labprātības upurus, liekat to dzirdēt! Jo tā tas jums patīk, Israēla bērni, saka Tas Kungs Dievs. Amos 4:6 Tāpēc es arīdzan jūsu zobiem esmu devis mieru visās jūsu pilsētās un maizes trūkumu visās jūsu vietās; tomēr jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Amos 4:7 Un arī lietu Es jums esmu aizturējis, kad vēl trīs mēneši bija līdz pļaujamam laikam, un esmu licis līt pār vienu pilsētu, bet pār otru ne, viens zemes gabals aplija, bet otrs gabals sakalta, kur lietus nelija. Amos 4:8 Un divas, trīs pilsētas vilkās uz vienu pilsētu, ūdeni dzert, bet nedabūja nodzerties; taču jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Amos 4:9 Es jūs esmu sitis ar bulu un ar rūsu, un siseņi ēda visu, kas aug jūsu dārzos un jūsu vīna dārzos un uz jūsu vīģes kokiem un eļļas kokiem, taču jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Amos 4:10 Es esmu sūtījis mēri jūsu vidū, kā Ēģiptes zemē, Es nokāvu jūsu jaunekļus caur zobenu un liku jūsu zirgus aizvest, un jūsu karaspēka smaržai Es liku uzkāpt jūsu nāsīs; taču jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Amos 4:11 Es esmu sūtījis postu jūsu vidū, kā Dievs postījis Sodomu un Gomoru un jūs bijāt kā pagale izrauta no uguns, taču jūs neesat atgriezušies pie Manis, saka Tas Kungs. Amos 4:12 Tādēļ Es tev tā darīšu, Israēl! Kad Es tev tā gribu darīt, nu tad sataisies, Israēl, savam Dievam pretim! Amos 4:13 Jo redzi, kas taisa kalnus, rada vēju un cilvēkam dara zināmu, kas viņa domās, kas par rīta gaismu dara tumsu un staigā pār zemes augstumiem, Kungs Dievs Cebaot ir Viņa vārds. Amos 5:0 Amos 5:1 Klausiet šo vārdu, ar ko es par jums sāku raudu dziesmu, Israēla nams! Amos 5:2 Israēla meita ir kritusi, viņa vairs necelsies, viņa ir atstāta zemē, neviena nav, kas to uzceļ. Amos 5:3 Jo tā saka Tas Kungs Dievs: tai pilsētai, kur iziet tūkstoši, atliksies simts, un kur iziet simts, atliksies desmit Israēla namā. Amos 5:4 Jo tā saka Tas Kungs uz Israēla namu: meklējiet Mani un dzīvojiet! Amos 5:5 Bet nemeklējiet Bēteli un nenāciet uz Gilgalu un nenoejat uz Bēršebu, jo Gilgala taps aizvesta un Bētele paliks par neko. Amos 5:6 Meklējiet To Kungu un dzīvojiet, - lai Viņš neizšaujas Jāzepa namā kā uguns, kas to norij, un neviens to nevar dzēst Bētelē, - Amos 5:7 Jūs, kas tiesu pārvēršat par vērmelēm un stumjat taisnību pie zemes: Amos 5:8 Kas radījis Sietiņu un Orijonu un nāves ēnu pārvērš par rīta gaismu un dienu aptumšo, ka nakts metās, kas jūras ūdeni sauc un to izgāž pa zemes virsu, - Kungs ir Viņa vārds, Amos 5:9 Tam prāts ir, to spēcīgo postīt, ka posts nāk pār stipro pili. Amos 5:10 Tie ienīst to, kas vārtos pārmāca, un kas patiesību runā, to tie tur par negantu. Amos 5:11 Tādēļ ka jūs apbēdinājāt nabagu un ņemat labības dāvanu no viņa, tad jūs gan esiet uztaisījuši namus no cirstiem akmeņiem, bet jūs tanīs nedzīvosiet, jūs esat stādījuši diženus vīna dārzus, bet viņu vīnu jūs nedzersiet. Amos 5:12 Jo es zinu, ka jūsu pārkāpumu daudz un jūsu grēku varen daudz. Tie nospaida taisno un ņem dāvanas, un nomāc nabagus vārtos. Amos 5:13 Tādēļ prātīgais šinīs laikos cieš klusu, jo tie ir nikni laiki. Amos 5:14 Meklējiet labu un ne ļaunu, lai jūs dzīvojat, un tā Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, būs ar jums, kā jūs sakāt. Amos 5:15 Ienīstiet ļaunu un mīļojiet labu un spriežat vārtos tiesu, vai varbūt Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, neapžēlosies par Jāzepa atlikušiem. Amos 5:16 Tādēļ tā saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, Tas Kungs: visās ielās vaimanas un visās gatvēs saka: vai, vai! Arāju sauc pie asarām, un pie vaimanām vaidētājus. Amos 5:17 Un visos vīna dārzos būs vaimanas, jo Es iešu caur jūsu vidu, saka Tas Kungs. Amos 5:18 Ak vai, tiem, kas ilgojās pēc Tā Kunga dienas! Par ko tad jums būs Tā Kunga diena? Tā būs tumsa un ne gaisma. Amos 5:19 Tā kā kad vīrs bēgtu no lauvas un to sastaptu lācis! Un nāktu namā un atslietos ar roku pie sienas, un čūska viņam iedzeltu! Amos 5:20 Vai tad Tā Kunga diena nebūs tumsa un ne gaisma, un nakts, kam nav spožuma? Amos 5:21 Es ienīstu un atmetu jūsu svētkus un negribu ost jūsu sapulces. Amos 5:22 Jo kad jūs Man dedzināmos upurus upurējat līdz ar saviem ēdamiem upuriem, tad Man pie viņiem nav labs prāts, un pateicības upuri no jūsu barotiem lopiem Es negribu ieredzēt. Amos 5:23 Atstājies jel no Manis ar savu dziesmu bļaušanu, un tavu kokļu skaņu Es negribu dzirdēt. Amos 5:24 Bet lai plūst tiesa kā ūdens un taisnība kā stipra upe. Amos 5:25 Vai četrdesmit gadus tuksnesī jūs Man esat nesuši upurus un ēdamus upurus, Israēla nams? Amos 5:26 Bet jūs nesāt sava(Sikuta) ķēniņa būdu un sava Ķijuna bildi, sava dieva zvaigzni, ko jūs sev pašiem bijāt taisījuši. Amos 5:27 Tādēļ Es jūs aizvedīšu tālu viņpus Damaskus, saka Tas Kungs, kam vārds ir Dievs Cebaot. Amos 6:0 Amos 6:1 Ak vai, tiem, kas droši dzīvo Ciānā un bez bēdām uz Samarijas kalna, tiem vareniem pirmajā tautā, pie kuriem nāk tie no Israēla nama. Amos 6:2 Ejat uz Kalni un skatāties, un no turienes ejat uz Hamatu, to lielo pilsētu, tad noejat uz Gadu Fīlistos, vai tās ir labākas nekā šīs valstis, jeb vai viņu robežas lielākas nekā jūsu robežas. Amos 6:3 Jūs, kam šķiet nelaimes dienu tālu esam un kas tuvu ceļat varasdarba krēslu, Amos 6:4 Kas guļat uz ziloņkaulu gultām un staipāties savās guļās un ēdat jērus no ganāmā pulka un barotos teļus no laidaru vidus, Amos 6:5 Kas pūšat somastabules un izdomājat mūzikas rīkus kā Dāvids, Amos 6:6 Kas vīnu dzerat no kausiem un svaidāties ar visdārgāko eļļu, bet nebēdājaties par Jāzepa vainu! Amos 6:7 Tādēļ tie nu ies cietumā paši pirmie starp cietumniekiem, un plītnieku kliegšana mitēsies. Amos 6:8 Tas Kungs Dievs ir zvērējis pie savas dvēseles, saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot: Man riebj Jēkaba lepnība un Es ienīstu viņa skaistos namus, tādēļ Es to pilsētu nodošu ar visu, kas tur iekšā. Amos 6:9 Un notiks, ja tur desmit vīri būs atlikuši vienā namā, tie mirs. Amos 6:10 Un kad ko ņems viņa svainis vai viņa dedzinātājs, un iznesīs tos kaulus no nama un sacīs uz to, kas nama kambarī: vai tur vēl kāds pie tevis? Un tas sacīs: nav neviena. Tad viņš sacīs: ciet klusu! Jo Tā Kunga vārdu nebūs pieminēt. Amos 6:11 Jo redzi, Tas Kungs dod pavēli, un sitīs to lielo namu, ka sagrūs, un to mazo namu, ka sadrups. Amos 6:12 Vai zirgi var skriet pa klintīm? Vai tur virsū var art ar vēršiem? Jo jūs esat pārvērtuši tiesu par žulti un taisnības augļus par vērmelēm? Amos 6:13 Jūs, kas priecājaties par nieku un sakāt: Vai mēs caur savu stiprumu sev neesam varu dabūjuši? Amos 6:14 Jo redzi, pret jums, jūs Israēla nams, saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, Es celšu vienu tautu, - un tā jūs nospaidīs no Hamatas ceļa līdz tuksneša upei. Amos 7:0 Amos 7:1 Tas Kungs Dievs man šādu lietu lika redzēt, un redzi, Viņš rādīja siseņus, kad atāls sāka augt, un redzi, atāls bija audzis pēc ķēniņa pļaušanas. Amos 7:2 Un kad tie zāli zemes virsū visnotaļ bija aprijuši, tad es sacīju: Kungs Dievs, piedod jel! Kā Jēkabs varēs pastāvēt, jo viņš ir mazs. Amos 7:3 Tad Tam Kungam bija žēl; tas nenotiks, sacīja Tas Kungs. - Amos 7:4 Atkal Tas Kungs Dievs man šādu lietu lika redzēt, un redzi, Tas Kungs Dievs sauca un gribēja ar uguni sodīt, un tas jau norija to lielo jūru un aprija arī vienu zemes gabalu. Amos 7:5 Tad es sacīju: Kungs Dievs, mitējies jel! Kā Jēkabs varēs pastāvēt, jo viņš ir mazs. Amos 7:6 Tad tas Tam Kungam bija žēl; ir tas nenotiks, - sacīja Tas Kungs Dievs. Amos 7:7 Atkal viņš man šādu lietu lika redzēt, un redzi, Tas Kungs stāvēja uz stāva mūra, un lote(svina svērtenis) bija Viņa rokā. Amos 7:8 Un Tas Kungs sacīja uz mani: ko tu redzi, Amos? Tad es sacīju: loti. Tad Tas Kungs sacīja: redzi, Es pielikšu loti vidū Maniem Israēla ļaudīm, un viņus vairs netaupīšu; Amos 7:9 Bet Īzaka elku kalni taps iznīcināti, un Israēla svētās vietas taps nopostītas, un Es celšos pret Jerobeama namu ar zobenu. Amos 7:10 Tad Amacīja, Bēteles priesteris, sūtīja pie Jerobeama, Israēla ķēniņa, un sacīja: Amos ceļ dumpi pret tevi Israēla nama vidū, zeme nevar panest visus viņa vārdus. Amos 7:11 Jo tā saka Amos: Jerobeams nomirs caur zobenu, un Israēls vešus no savas zemes taps aizvests. Amos 7:12 Un Amacīja sacīja uz Amosu: tu redzētāj, ej, bēdz uz Jūda zemi, un ēd tur savu maizi, Amos 7:13 Un sludini tur, bet Bētelē tev joprojām vairs nebūs sludināt, jo te ir ķēniņa svētā vieta, un te ir valsts pilsēta. Amos 7:14 Tad Amos atbildēja un sacīja uz Amacīju: es neesmu pravietis nedz pravieša dēls, bet es esmu lopu gans un lasu meža vīģes; Amos 7:15 Bet Tas Kungs mani ņēmis no ganāmā pulka, un Tas Kungs uz mani sacījis: ej, sludini Maniem Israēla ļaudīm. Amos 7:16 Nu tad, klausi Tā Kunga vārdu! Tu saki: nesludini pret Israēli un nemāci pret Īzaka namu. Amos 7:17 Tādēļ, tā saka Tas Kungs: tava sieva pilsētā taps par mauku, un tavi dēli un tavas meitas kritīs caur zobenu, un tava zeme taps mērota un izdalīta, un tu mirsi nešķīstā zemē, un Israēls vešus no savas zemes taps aizvests. Amos 8:0 Amos 8:1 Tas Kungs Dievs man šādu lietu lika redzēt, un raugi, tur bija kurvis ar vasaras augļiem. Amos 8:2 Un Viņš sacīja: ko tu redzi, Amos? Un es sacīju: kurvi ar vasaras augļiem. Tad Tas Kungs uz mani sacīja: gals ir nācis maniem Israēla ļaudīm, Es tos vairs netaupīšu. Amos 8:3 Un Dieva nama dziesmas tai dienā taps par kaukšanu, saka Tas Kungs Dievs; tur būs daudz nomirušas miesas, ikkatrā vietā tās klusi taps nomestas. Amos 8:4 Klausiet šo vārdu, jūs, kas aprijat nabagu un izdeldat bēdu ļaudis tai zemē, Amos 8:5 Un sakāt: kad jaunais mēnesis pāries, ka labību pārdodam? Un svētdiena, ka labības klētis varam atdarīt un mazāku darām ēfu un sēķeli lielāku, viltīgi pārgrozīdami svaru? Amos 8:6 Ka tos mazos varam pirkt par naudu un tos nabagus par pāri kurpju, tad pelus pārdosim par labību. Amos 8:7 Tas Kungs ir zvērējis pie Jēkaba goda: Es visus viņu darbus neaizmirsīšu nemūžam. Amos 8:8 Vai šādas lietas dēļ zemei nebūs kustināties, un visiem iedzīvotājiem iekš tās nebūs bēdāties? Tā visai uzplūdīs kā upe un plūdīs un nosīks kā Ēģiptes upe. Amos 8:9 Un notiks tai dienā saka Tas Kungs Dievs, tad Es saulei likšu noiet dienas vidū un aptumšošu zemi pašā gaismā. Amos 8:10 Un Es pārvērtīšu jūsu svētkus par bēdām un visas jūsu dziesmas par vaimanām, un uz visiem gurniem likšu maisu un uz visām galvām pleiķi(noskūt galvu), un Es likšu bēdāties kā par vienīgo dēlu, un gals būs rūgta diena. Amos 8:11 Redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs Dievs, ka es badu sūtīšu tai zemē, ne badu pēc maizes un ne tvīkšanu pēc ūdens, bet klausīt Tā Kunga vārdus. Amos 8:12 Un tie skraidīs no vienas jūras līdz otrai, un tecēs apkārt no ziemeļa puses līdz rīta pusei Tā Kunga vārdu meklēt, bet neatradīs. Amos 8:13 Tai dienā skaistās jaunavas un jaunekļi apģībs no tvīkšanas, Amos 8:14 Kas pie Samarijas nozieguma zvērē un saka: tik tiešām kā tavs Dievs dzīvo, Dan, tik tiešām kā tas ceļš uz Bēršebu! Un tie kritīs un vairs necelsies. Amos 9:0 Amos 9:1 Es redzēju To Kungu stāvam pār altāri, un Viņš sacīja: sit uz (pīlāra) kroni, ka stenderi trīc, un sit tos uz pusēm uz visu viņu galvām! Un Es nokaušu ar zobenu, kas no viņiem atliek; kas no viņiem bēg, tas neizbēgs, un kas no viņiem skrien, tas neizglābsies. Amos 9:2 Jebšu tie ieraktos ellē, taču Mana roka tos dabūs no turienes, un jebšu tie uzkāptu debesīs, taču Es tos no turienes nometīšu. Amos 9:3 Un jebšu tie apslēptos Karmeļa virsgalā, taču Es dzīšos pakaļ un tos no turienes atvedīšu. Un jebšu tie priekš Manām acīm apslēptos jūras dziļumā, taču Es no turienes čūskai pavēlēšu, un tā viņiem iedzels. Amos 9:4 Un jebšu tie cietumā ietu savu ienaidnieku priekšā, taču Es zobenam pavēlēšu, un tas tos nokaus, un Es Savu aci pret tiem pacelšu par ļaunu un ne par labu. Amos 9:5 Jo Tas Kungs Dievs Cebaot, kad Viņš zemi aizskar, tad tā izkūst, un visi iedzīvotāji tur bēdājās, un tā uzplūst kā upe un nosīkst kā Ēģiptes upe. Amos 9:6 Viņš savu mājokli taisa debesīs un stiprina savu dzīvokli virs zemes, Viņš sauc jūras ūdeni un to izlej pa zemes virsu, - Kungs ir Viņa vārds. Amos 9:7 Vai jūs Man neesat kā Moru bērni, jūs Israēla bērni? saka Tas Kungs. Vai Es Israēli neesmu izvedis no Ēģiptes zemes un Fīlistus no Kaftora un Sīriešus no Ķiras? Amos 9:8 Redzi, Tā Kunga Dieva acis (skatās) uz šo grēcīgo valsti, un Es to izdeldu no zemes virsas, jebšu Es Jēkaba namu visai(pilnīgi) neizdeldēšu, saka Tas Kungs. Amos 9:9 Jo redzi, Es pavēlēšu un sijāšu Israēla namu starp visiem pagāniem, tā kā (sēkla) top sijāta sietā, un neviens graudiņš nekrīt pie zemes. Amos 9:10 Caur zobenu visi grēcinieki Manā tautā nomirs, kas saka: ļaunums mums klāt nenāks un mums neuzies. Amos 9:11 Tai dienā Es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo dzīvokli un aptaisīšu viņa šķirbas ar sētu, un kas pie tā ir salauzīts, to Es atkal uztaisīšu un to uzcelšu kā vecos laikos, Amos 9:12 Ka tie iemantos, kas no Edoma atlicis, un visus pagānus, kas pēc Mana Vārda taps nosaukti, saka Tas Kungs, un tas šo dara. Amos 9:13 Redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs, ka arājs panāks pļāvēju, un vīna ķekaru minējs sēklas sējēju un kalni pilēs no salda vīna, un visi pakalni plūdīs. Amos 9:14 Un Es savus Israēla ļaudis atkal pārvedīšu no cietuma, un tie uztaisīs izpostītās pilsētas un tur dzīvos un dēstīs vīna dārzus un dzers viņu vīnu un kops dārzus un ēdīs viņu augļus. Amos 9:15 Un Es tos dēstīšu viņu zemē, un tie vairs netaps izrauti no savas zemes, ko Es tiem esmu devis, saka Tas Kungs, tavs Dievs.
Obadiah 0:0
Obadiah 1:0 Obadiah 1:1 Obadijas parādīšana. Tā saka Tas Kungs Dievs par Edomu. Mēs esam vēsti dzirdējuši no Tā Kunga, un vēstnesis ir sūtīts starp pagāniem: ceļaties! Tad celsimies pret viņu karā. Obadiah 1:2 Redzi, Es tevi esmu mazu darījis starp tiem pagāniem, tu esi ļoti nicināts. Obadiah 1:3 Tava sirds lielība tevi pievīlusi; tu dzīvo klints alās, savos augstos dzīvokļos, un saki savā sirdī: kas mani nometīs pie zemes? Obadiah 1:4 Jebšu tu celtos kā ērglis, un jebšu tu savu ligzdu taisītu starp zvaigznēm, taču Es tevi no turienes nometīšu, saka Tas Kungs. Obadiah 1:5 Kad zagļi vai laupītāji pie tevis naktī būtu nākuši, (ak, kā tu esi izdeldēts!) vai tie nebūtu zaguši savu tiesu? Kad vīna lasītāji pie tevis būtu nākuši, vai tie kādas vīna stīgas nebūtu atlicinājuši? Obadiah 1:6 Kā Ēsava (mantas) ir izmeklētas un viņa apslēptās lietas izvaicātas! Obadiah 1:7 Visi tavi biedri tevi izdzen no savām robežām ārā, tavi draugi tevi pieviļ un pārvar; kas tavu maizi ēd, tie tevi ievaino. Saprašanas pie viņa nav. Obadiah 1:8 Vai tas nenotiks tai dienā, saka Tas Kungs, ka Es iznīcināšu tos gudros no Edoma un saprašanu no Ēsava kalniem? Obadiah 1:9 Tavi varenie, Tēman, baiļosies, lai ikviens no Ēsava kalniem top izdeldēts kaujā. Obadiah 1:10 Tā varas darba dēļ, ko tu savam brālim Jēkabam esi padarījis, kauns tevi apsegs, un tu tapsi izdeldēts mūžīgi. Obadiah 1:11 Tai dienā, kad tu viņam stāvēji pretī, tai dienā, kad naidnieki viņa spēku aizveda cietumā un svešinieki iegāja pa viņa vārtiem un meslus meta par Jeruzālemi, tad tu arīdzan biji kā viens no tiem. Obadiah 1:12 Bet tev vairs ar prieku nebūs redzēt sava brāļa dienu, viņa nelaimes dienu, nedz līksmoties par Jūda bērniem viņu bēdu dienā, nedz lepoties ar savu muti bailības dienā. Obadiah 1:13 Neej pa Manu ļaužu vārtiem viņu nelaimes dienā, nedz skaties uz viņu ļaunumu viņu posta dienā, nedz izstiep (rokas) pēc viņu mantām viņu bēdu dienā. Obadiah 1:14 Nestāvi uz ceļa jūtīm, viņu bēgļus izdeldēt, nedz nodod viņu atlikušos bēdu dienā. Obadiah 1:15 Jo Tā Kunga diena ir klāt pār visiem pagāniem. Tā kā tu esi darījis, tāpat tev darīs, tavi darbi atgriezīsies uz tavu galvu. Obadiah 1:16 Jo kā jūs esiet dzēruši (Manu dusmu kausu) uz Mana svētā kalna, tā visi pagāni dzers bez mitēšanās, it tiešām tie dzers un plītēs, un būs tā kā tie tur nebūtu bijuši. Obadiah 1:17 Bet uz Ciānas kalna būs izglābšana, un tas būs par svētumu, un tie no Jēkaba nama iemantos savas tiesas. Obadiah 1:18 Un Jēkaba nams būs uguns, un Jāzepa nams liesma, un Ēsava nams būs par rugājiem, un tie pret tiem iedegsies un tos aprīs, tā ka Ēsava namam neviens neatliks, jo Tas Kungs to ir runājis. Obadiah 1:19 Un tie no dienas vidus iemantos Ēsava kalnus, un kas ielejā dzīvo, iemantos Fīlistus, un tie iemantos Efraīma lauku un Samarijas lauku, un Benjamins Gileādu. Obadiah 1:20 Un tie aizvestie no Israēla bērnu kara spēka iemantos to, kas Kanaāniešiem piederēja līdz Sareptai, un tie aizvestie no Jeruzālemes, kas ir Sefaradā, iemantos tās pilsētas pret dienvidiem. Obadiah 1:21 Un pestītāji celsies uz Ciānas kalna, tiesāt Ēsava kalnus, un valstība piederēs Tam Kungam.
Jonah 0:0
Jonah 1:0 Jonah 1:1 Tā Kunga vārds notika uz Jonu, Amitajus dēlu, sacīdams: Jonah 1:2 Celies, ej uz Ninivi, to lielo pilsētu, un sludini pret to, jo viņas bezdievība ir uzkāpusi Manā priekšā. Jonah 1:3 Bet Jona cēlās, bēgt no Tā Kunga vaiga uz Taršišu; un viņš nogāja uz Joppi un tur atrada laivu, kas gāja uz Taršišu, un nodeva maksu un kāpa iekšā, ar tiem braukt uz Taršišu, nost no Tā Kunga vaiga. Jonah 1:4 Bet Tas Kungs lika nākt lielam vējam jūrā, un liela vētra cēlās jūrā, tā ka tā laiva taisījās lūst. Jonah 1:5 Tad tie laivinieki bijās un kliedza ikviens uz savu dievu un meta tos rīkus, kas laivā bija, jūrā, laivu atvieglināt no tiem. Bet Jona bija nogājis laivas apakšā un gulēja cietā miegā. Jonah 1:6 Tad laivas virsnieks pie viņa nāca un uz viņu sacīja: ko tu guli? Celies, piesauc savu Dievu, varbūt ka tas Dievs mūs pieminēs, ka mēs neejam bojā. Jonah 1:7 Un tie sacīja cits uz citu: iesim, metīsim meslus(lozes), lai zinām, kura dēļ šis ļaunums mums uziet? Un kad tie mesloja, tad Jona tapa iezīmēts. Jonah 1:8 Tad tie uz viņu sacīja: saki mums jel, kādēļ šis ļaunums pār mums nāk? Kāds tavs amats un no kurienes tu nāci? Kura ir tava zeme, un no kuras tautas tu esi? Jonah 1:9 Tad viņš uz tiem sacīja: es esmu Ebrejs un bīstos To Kungu, to debes' Dievu, kas jūru un sausumu radījis. Jonah 1:10 Tad tie vīri bijās ar lielu bijāšanu un uz viņu sacīja: kā tu tā esi darījis? Jo tie vīri zināja, ka viņš no Tā Kunga vaiga bēga, jo viņš tiem to bija stāstījis. Jonah 1:11 Un tie uz viņu sacīja: ko lai mēs ar tevi darām, ka jūra mums nostājās? Jo jūra palika arvienu briesmīgāka. Jonah 1:12 Un viņš uz tiem sacīja: ņemiet mani un metiet mani jūrā, tad jūra jums nostāsies; jo es zinu, ka šī lielā vētra pār jums nāk manis dēļ. Jonah 1:13 Bet tie vīri airēja un gribēja laivu vest malā, bet tie neiespēja, jo jūra palika arvienu briesmīgāka. Jonah 1:14 Tad tie piesauca To Kungu un sacīja: ak Kungs, lai jel mēs neejam bojā šā vīra dvēseles dēļ, un nepielīdzini mums nenoziedzīgas asinis, jo Tu, Kungs, esi darījis, kā Tev bija pa prātam. Jonah 1:15 Un tie ņēma Jonu un viņu iemeta jūrā; tad jūra nostājās no savas kaukšanas. Jonah 1:16 Tad tie vīri bijās To Kungu ar lielu bijāšanu un upurēja Tam Kungam upurus un solīja solījumus. Jonah 1:17 Un Tas Kungs sūtīja lielu zivi, Jonu aprīt, un Jona sabija tās zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis. Jonah 2:0 Jonah 2:1 Un Jona pielūdza To Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera Jonah 2:2 Un sacīja: es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš man atbildēja, es kliedzu no elles vēdera, un Tu klausīji manu balsi. Jonah 2:3 Tu mani nometi dziļumā, jūras apakšā, un ūdens mani apstāja, visi Tavi plūdi un Tavi viļņi gāja pār mani pāri. Jonah 2:4 Tad es sacīju: es esmu atmests no Tavām acīm, tomēr es atkal skatīšu Tavu svēto namu. Jonah 2:5 Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, ašķi apsedza manu galvu. Jonah 2:6 Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs. Jonah 2:7 Kad mana dvēsele iekš manis izsamisējās, tad es pieminēju To Kungu, un mana lūgšana nāca pie Tevis Tavā svētā namā. Jonah 2:8 Kas turas pie viltīgas nelietības tie zaudē savu žēlastību. Jonah 2:9 Bet es Tev upurēšu ar pateicības balsi; ko esmu solījis, to es maksāšu. Pie Tā Kunga ir pestīšana. Jonah 2:10 Un Tas Kungs runāja uz to zivi, un tā izvēma Jonu malā. Jonah 3:0 Jonah 3:1 Un Tā Kunga vārds notika otru reizi uz Jonu sacīdams: Jonah 3:2 Celies, ej uz Ninivi, to lielo pilsētu, un sludini pret viņu to sludināšanu, ko Es tev sacīšu. Jonah 3:3 Tad Jona cēlās un gāja uz Ninivi pēc Tā Kunga vārda. Bet Ninive bija liela Dieva pilsēta treju dienu gājumu. Jonah 3:4 Un Jona sāka pilsētā iet vienas dienas gājumu un sludināja un sacīja: vēl četrdesmit dienas, tad Ninive taps apgāzta. Jonah 3:5 Tad Ninives ļaudis ticēja uz Dievu un izsauca gavēni un apģērbās ar maisiem, gan lieli, gan mazi. Jonah 3:6 Un kad tas vārds Ninives ķēniņa priekšā nāca, tad viņš cēlās no sava goda krēsla un nolika savas ķēniņa drēbes no sevis un apvilka maisu un apsēdās pelnos. Jonah 3:7 Un viņš lika izsaukt un sludināt Ninivē ķēniņa un viņa lielkungu pavēli: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs nekā nebauda, lai neiet ganos un nedzer ūdeni. Jonah 3:8 Bet cilvēki un lopi lai sedzās ar maisiem un Dievu gauži piesauc, un lai tie atgriežas ikviens no sava ļaunā ceļa un no tā varas darba, kas viņu rokās. Jonah 3:9 Varbūt ka Dievs atgriezīsies, un Viņam būs žēl un atkāpsies no Savas dusmības karstuma, ka mēs neejam bojā. Jonah 3:10 Un Dievs redzēja viņu darbus, ka tie atgriezās no sava niknā ceļa, un Dievam palika žēl viss tas ļaunums, ko Viņš bija runājis, tiem darīt, un to nedarīja. Jonah 4:0 Jonah 4:1 Tas rieba Jonam ar gaužu riebšanu, un viņa dusmība iedegās. Jonah 4:2 Un viņš pielūdza To Kungu un sacīja: ak Kungs, vai es tā nesacīju, kad es vēl biju savā zemē? Tāpēc es papriekš steidzos bēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, kam paliek žēl par to ļaunumu. Jonah 4:3 Tad nu, Kungs, ņem manu dvēseli no manis, jo man ir labāki mirt nekā dzīvot. Jonah 4:4 Bet Tas Kungs sacīja: vai tu gan dusmo pareizi? Jonah 4:5 Un Jona izgāja no pilsētas un apsēdās pret rīta pusi no pilsētas un tur sev taisīja būdiņu un apsēdās tur pavēnī, tiekams redzētu, kas ar to pilsētu būs. Jonah 4:6 Tad Dievs Tas Kungs deva rīcinus stādu (ar lielām lapām); tas uzauga pār Jonu, lai viņam būtu ēna pār galvu un lai viņu atsvabinātu no viņa ļaunuma; un Jona priecājās par to rīcinus stādu ar lielu prieku. Jonah 4:7 Bet Dievs deva tārpu otrā dienā, kad saule uzlēca, tas dūra to rīcinus stādu, ka tas nokalta. Jonah 4:8 Un kad saule uzlēca, tad Dievs deva sausu rīta vēju, un saule spieda Jonam uz galvu, ka tas kļuva gurdens, un viņš savai dvēselei vēlēja mirt un sacīja: labāk man būtu mirt nekā dzīvot. Jonah 4:9 Tad Dievs sacīja uz Jonu: vai tev šķiet, ka tu pareizi dusmo par to rīcinus stādu? Un viņš sacīja: gan pareizi es dusmoju līdz pat nāvei. Jonah 4:10 Bet Tas Kungs sacīja: tev ir žēl tā rīcinus stāda, pie kā tu neesi ne strādājis ne to audzinājis, kas vienā naktī cēlies un vienā naktī nozudis. Jonah 4:11 Un Man nebija žēlot to lielo pilsētu Ninivi, kur iekšā daudz vairāk nekā simts un divdesmit tūkstoši cilvēku, kas nezin izšķirt labo no kreisās rokas, un daudz lopu?
Micah 0:0
Micah 1:0 Micah 1:1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas noticis uz Mihu, to Marezieti, Jotama, Ahazs, Hizkijas, Jūda ķēniņu, dienās, ko viņš redzējis par Samariju un Jeruzālemi. Micah 1:2 Klausāties, tautas visas, ņem vērā, zeme un viss, kas tur iekšā, jo Tas Kungs Dievs pret jums būs liecinieks, Tas Kungs no Sava svētā nama. Micah 1:3 Jo redzi, Tas Kungs iziet no Savas vietas, viņš nolaižas un stāv uz zemes augstumiem, Micah 1:4 Un kalni apakš Viņa izkūst, un ielejas izšķīst kā vasks ugunī, kā ūdens, kas gāžas uz leju. Micah 1:5 Šo visu Viņš darīs Jēkaba nozieguma dēļ un Israēla bērnu grēku dēļ. Bet kur ir Jēkaba noziegums? Vai ne Samarijā? Un kur ir Jūda elku altāri? Vai ne Jeruzālemē? Micah 1:6 Tāpēc Es Samariju darīšu par akmeņu kopu laukā, par vīna dārzu, un Es viņas akmeņus nogāzīšu ielejā un atklāšu viņas pamatus. Micah 1:7 Un visi viņas dievekļi taps sadauzīti, un visas viņas mauku dāvanas taps sadedzinātas ar uguni, un visus viņas elkadievus Es darīšu par tuksnesi; jo tie ir sakrāti no mauku algas, un paliks atkal par mauku algu. Micah 1:8 Par to man jābēdājas un jāraud, es iešu aplaupīts un kails, es sākšu kaukt kā šakāļi un gaust kā jauni strausi. Micah 1:9 Jo viņas mocības ir nāvīgas, jo tās ir nākušas līdz Jūdam, un stiepjas līdz manu ļaužu vārtiem, līdz Jeruzālemei. Micah 1:10 Nesludinājiet to Gatā, neraudiet tik gauži, vārtaties pīšļos pīšļu namā, Micah 1:11 Aizej Šafīras iedzīvotāja, bezkaunīgi atsegta! Caēnanas iedzīvotāja neiziet; žēlošana Betecelē nestājās; Micah 1:12 Jo Marotas iedzīvotāja noskumst par to (zudušo) labumu, ka ļaunums no Tā Kunga ir nācis līdz Jeruzālemes vārtiem. Micah 1:13 Jūdz zirgus ratos, Lakisas iedzīvotāja; še ir grēku iesākums Ciānas meitai, ka iekš tevis Israēla noziegumi ir atrasti. Micah 1:14 Tādēļ sūti dāvanas uz Gatas Marezeti. Aksibas nami Israēla ķēniņiem paliks par meliem. Micah 1:15 Es tev vēl reiz atvedīšu mantinieku, Marezas iedzīvotāja; uz Adulamu aizies Israēla gods. Micah 1:16 Nodzeni sev galvu pliku savu mīļo bērnu dēļ, dari savu pleiķi platu kā (maitu)lijai, tāpēc ka tie no tevis ir aizvesti. Micah 2:0 Micah 2:1 Ak vai, tiem, kas domā netaisnību un sataisa ļaunumu uz savām cisām; rīta gaismā tie to izdara, jo viņu roka to iespēj. Micah 2:2 Un tie iekāro tīrumus un tos laupa, un namus, un tos paņem; tā tie dara varas darbu pie vīra un viņa nama, pie cilvēka un viņa mantas. Micah 2:3 Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi, Es domāju ļaunumu pret šo cilti, no tā jūs savus kaklus neizvilksiet un nestaigāsiet tik grezni; jo laiks ir ļauns. Micah 2:4 Tai dienā cels sakāmu vārdu par jums un gauži žēlosies: „tas noticis“, sacīs: „mēs pavisam postīti! Manu ļaužu tiesa top izmīta; kā Viņš man to atrauj! Atkāpējiem Viņš izdala mūsu tīrumus.“ Micah 2:5 Tāpēc tev nebūs neviena, kas tev zemi mēros un dalīs Tā Kunga draudzē. Micah 2:6 „Nesludinājiet!” Tā tie sludina. Ja tiem nesludinās, tad negods nezudīs. Micah 2:7 Tu, ko sauc par Jēkaba namu, vai tad Tas Kungs nepacietīgs? Vai tādi ir viņa darbi? Vai Mani vārdi nav laipnīgi tam, kas staigā, kā piederās? Micah 2:8 Bet nesen Mani ļaudis cēlās kā ienaidnieki; jūs laupāt no apģērba mēteli tiem, kas mierīgi iet garām un nemeklē kara. Micah 2:9 Jūs izdzenāt Manu ļaužu sievas no viņu skaistiem namiem, jūs atņemat viņu bērniņiem Manu glītumu mūžam. Micah 2:10 Ceļaties un ejat projām, jo šī zeme jums nebūs par dusu tās nešķīstības dēļ, kas pavisam maitāt samaitā. Micah 2:11 Ja es būtu tāds vīrs, kas pēc vēja un viltības grābstās un melotu, ja es tev sludinātu par vīnu un dzērienu, tad es būtu pravietis priekš šiem ļaudīm. Micah 2:12 Pulcināt Es tevi sapulcināšu, Jēkab, lasīt Es salasīšu kopā Israēla atlikušos, Es tos kā avis likšu stiprā kūtī, kā ganāmu pulku viņu laidaros, - tur no cilvēkiem rībēs. Micah 2:13 Lauzējs staigās viņu priekšā, tie lauzīsies iekšā un ieies pa vārtiem un atkal izies tur ārā, un viņu ķēniņš tiem ies priekšā, un Tas Kungs būs viņu vadonis. Micah 3:0 Micah 3:1 Un es sacīju: “Klausāties jel, Jēkaba virsnieki un Israēla nama valdnieki: Vai jums nepiekrīt tiesu zināt? Micah 3:2 Jūs ienīstat labu un mīļojat ļaunu, jūs tiem noplēšat ādu un gaļu no viņu kauliem. Micah 3:3 Tiešām tie ir, kas ēd Manu ļaužu gaļu un tiem nodīrā ādu un satriec viņu kaulus un pa gabaliem saliek tā kā podā un kā gaļu katlā.” Micah 3:4 Tad tie brēks uz To Kungu, bet Viņš tos nepaklausīs, Viņš tanī laikā Savu vaigu no viņiem apslēps, tā kā viņu darbi bijuši ļauni. Micah 3:5 Tā saka Tas Kungs pret tiem praviešiem, kas Manus ļaudis maldina, kas izsauc mieru, kad viņu zobiem ir ko kost; bet kas viņiem nekā nedod mutē, pret to viņi sludina karu: Micah 3:6 “Nakts pār jums metīsies parādīšanu vietā, un tumsa būs pār jums zīlēšanas vietā, un saule noies pār šiem praviešiem, un diena taps melna pār viņiem. Micah 3:7 Un pareģi taps kaunā, un zīlnieki nosarks, un tiem visiem būs aptīt savu muti, jo Dieva atbildes nebūs.” Micah 3:8 Bet es esmu pilns spēka no Tā Kunga Gara un pilns tiesas un sirds drošības, pasludināt Jēkabam viņa pārkāpumu un Israēlim viņa grēkus. Micah 3:9 Klausiet jel šo, Jēkaba nama virsnieki un Israēla nama valdnieki, kam taisnība ir riebīga un kas pārgrozāt visu patiesību, Micah 3:10 Un uztaisāt Ciānu ar asinīm un Jeruzālemi ar netaisnību. Micah 3:11 Viņas virsnieki tiesā par dāvanām, un viņas priesteri māca par algu, un viņas pravieši zīlē par naudu, tomēr tie paļaujas uz To Kungu un saka: “Vai Tas Kungs nav mūsu vidū? Mums ļaunums neuzies.” Micah 3:12 Tāpēc jūsu dēļ Ciāna taps arta kā tīrums, un Jeruzāleme paliks par akmeņu kopu un šī nama kalns par meža kalnu. Micah 4:0 Micah 4:1 Un notiks pastara laikā, tad Tā Kunga nama kalns stāvēs pāri pār visiem kalniem un būs paaugstināts pār pakalniem. Micah 4:2 Un tautas tur plūdīs un daudz pagāni tur noies un sacīs: “Nāciet, ejam augšā uz Tā Kunga kalnu un uz Jēkaba Dieva namu, ka Viņš mums māca Savus ceļus, un mēs staigājam Viņa tekās”, jo no Ciānas izies mācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Micah 4:3 Un Viņš tiesās lielas tautas un sodīs varenus pagānus it tālu, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par cirpēm (ecešām), tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karot, Micah 4:4 Bet tie sēdēs ikviens apakš sava vīna koka un apakš sava vīģes koka, un nebūs neviena, kas tos iztrūcinās, jo Tā Kunga Cebaot mute to runājusi. Micah 4:5 Jo visas tautas staigā ikviena sava dieva vārdā, bet mēs staigāsim Tā Kunga, sava Dieva, vārdā mūžīgi mūžam. Micah 4:6 “Tai dienā,” saka Tas Kungs, “Es sapulcināšu, kas klibo, un salasīšu, kas aizdzīts, un ko Es biju mocījis, Micah 4:7 Un Es darīšu, ka klibajam būs atlikums un ka aizdzītais paliks par varenu tautu, un Tas Kungs būs ķēniņš pār tiem Ciānas kalnā no šā laika un mūžīgi mūžam. Micah 4:8 Un tu ganības torni, Ciānas meitas stiprums, pie tevis nāks un tev tiks tā pirmā valdība, Jeruzālemes meitas valstība.” Micah 4:9 Nu tad, kāpēc tu brēc ar tādu brēkšanu? Vai tev nav ķēniņa? Vai tavs padoma devējs gājis bojā, ka tevi sāpes sagrābušas, kā dzemdētāju? Micah 4:10 Ciet jel un vaidi, Ciānas meita, kā dzemdētāja. Jo nu tu gan iziesi no pilsētas ārā un dzīvosi laukā un iesi uz Bābeli, bet tur tu tapsi izglābta, tur tevi Tas Kungs izpestīs no tavu ienaidnieku rokas. Micah 4:11 Nu gan daudz pagānu pret tevi sapulcināti un saka: lai viņa top sagānīta, lai mūsu acis (prieku) redz pie Ciānas. Micah 4:12 Bet tie nezin Tā Kunga domas un nesaprot Viņa padomu, ka Viņš tos sakrājis kā kūlīšus piedarbā. Micah 4:13 Celies un kul, Ciānas meita, jo Es tavu ragu darīšu par dzelzi un tavus nagus par varu, un tu sakulsi daudz tautas; tad es Tam Kungam nosvētīšu, ko viņi laupījuši, un viņu padomu visas pasaules Valdītājam. Micah 5:0 Micah 5:1 Nu tad pulcējies, pulku meita; viņi pret mums apmetīsies. Tie ar rīksti sitīs Israēla soģi vaigā. Micah 5:2 Un tu Bētleme Efrata, jebšu tu esi maza starp tiem tūkstošiem no Jūda, no tevis Man izies (Tas), kas būs Valdnieks iekš Israēla, un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām. Micah 5:3 Tādēļ Viņš tos nodos līdz tam laikam, kur dzemdētāja dzemdēs. Tad viņa atlikušie brāļi atgriezīsies pie Israēla bērniem. Micah 5:4 Un Viņš stāvēs un ganīs Tā Kunga spēkā, ar Tā Kunga, sava Dieva, vārda augstību. Un tie dzīvos, jo nu Viņš taps liels līdz pasaules galiem. Micah 5:5 Un šis būs miers. Kad Asurs nāks mūsu zemē un ieies mūsu pilīs, tad mēs pret to iecelsim septiņus ganus un astoņus cilvēku virsniekus. Micah 5:6 Tie noganīs Asura zemi ar zobenu un Nimroda zemi viņas vārtos. Tā Viņš mūs izglābs no Asura, kad tas nāks mūsu zemē, un kad ieies mūsu robežās. Micah 5:7 Un Jēkaba atlikums būs daudz tautu starpā kā rasa no Tā Kunga, kā lietus lāses uz zāles, kas negaida uz nevienu nedz cerē uz cilvēka bērnu. Micah 5:8 Tiešām, Jēkaba atlikums būs pagānu starpā, daudz tautu vidū, kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauva starp avju ganāmiem pulkiem, kas ielauzies samin un saplosa, un nav glābēja. Micah 5:9 Tava roka būs paaugstināta pār taviem pretiniekiem, un visi tavi ienaidnieki taps izdeldēti. Micah 5:10 “Un notiks tai dienā”, saka Tas Kungs, “ka Es izdeldēšu tavus zirgus no tava vidus un iznīcināšu tavus ratus. Micah 5:11 Un Es izdeldēšu tavas zemes pilsētas un nolauzīšu visas tavas stiprās vietas. Micah 5:12 Un Es izdeldēšu buršanu no tavas rokas, ka zīlnieki pie tevis vairs nebūs. Micah 5:13 Un Es izdeldēšu tavus dievekļus un tavus elkudievu stabus no tava vidus, un tu nemetīsies zemē priekš savu roku darba. Micah 5:14 Es izraušu tavas ašeras no tava vidus un iznīcināšu tavas pilsētas. Micah 5:15 Un Es atriebšos ar dusmību un bardzību pie tiem pagāniem, kas neklausa.” Micah 6:0 Micah 6:1 Klausāties jel, ko Tas Kungs saka: “Celies, tiesājies ar kalniem, un pakalni lai dzird tavu balsi.” Micah 6:2 Klausāties, kalni, Tā Kunga tiesāšanos un jūs stiprie zemes pamati, jo Tam Kungam ir tiesas lieta ar Saviem ļaudīm, un Viņš grib tiesāties ar Israēli. Micah 6:3 “Ak Mana tauta, ko Es tev esmu darījis? Ar ko Es tevi esmu apgrūtinājis? Atbildi Man! Micah 6:4 Gan Es tevi esmu izvedis no Ēģiptes zemes un tevi izpestījis no vergu nama un tavā priekšā sūtījis Mozu un Āronu un Mirjamu. Micah 6:5 Mana tauta, piemini jel, ko Balaks, Moaba ķēniņš, izdomāja, un ko Bileāms, Peora dēls, viņam atbildēja, no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu atzīsti Tā Kunga taisnību.” Micah 6:6 Ar ko es iešu pretī Tam Kungam? Kā zemošos tā augstā Dieva priekšā? Vai iešu Viņam pretī ar dedzināmiem upuriem, ar gada veciem teļiem. Micah 6:7 Vai Tam Kungam būtu labs prāts pie tūkstošiem auniem? Vai pie desmit tūkstošām eļļas upēm? Vai došu savu pirmdzimto par savu noziegumu, savas miesas augli par savas dvēseles grēkiem? Micah 6:8 Viņš tev, cilvēks, darījis zināmu, kas labs, un ko Tas Kungs no tevis prasa: tikai taisnību darīt, žēlastību mīlēt un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā. Micah 6:9 Tā Kunga balss sauc pilsētai un gudrība ir Tavu Vārdu bīties: “Klausies to rīksti(zizli) un Kas to draud. Micah 6:10 Vai bezdievīga namā vēl paliek netaisnas mantas un tā sasodītā mazā ēfa? Micah 6:11 Vai nenoziedzīgs būšu pie bezdievīga svara un pie maisa ar viltīgiem svara akmeņiem? Micah 6:12 Viņas bagātie piepildās ar varas darbu, un viņas iedzīvotāji runā melus, un viņu mēle ir viltīga viņu mutē! Micah 6:13 Tādēļ arī Es tevi ievainošu, un tevi sitīšu un postīšu tavu grēku dēļ. Micah 6:14 Tu ēdīsi, bet nepieēdīsies, un tavs vēders būs tukšs; un ko tu nesīsi, to tu neaiznesīsi, un ko tu aiznesīsi, to es nodošu zobenam. Micah 6:15 Tu sēsi, bet nepļausi, tu mīsi eļļas ogas, bet ar eļļu nesvaidīsies, un jaunu vīnu(darināsi), bet vīna nedzersi. Micah 6:16 Jo tur cienī Omrus ieradumu un visus Ahaba nama darbus, un jūs staigājat viņu padomos. Tādēļ Es tevi nodošu par postu un viņas iedzīvotājus par apsmieklu, un jūs nesīsiet Manu ļaužu negodu.” Micah 7:0 Micah 7:1 Vai man, jo es esmu, kā kad koku augļi sakrāti, kā kad vīna ogas otru reiz nolasītas; neviena ķekara ko ēst, nevienas agrīnās vīģes, kas manai dvēselei gribās. Micah 7:2 Dievbijīgie iznīkuši no zemes, un taisna nav cilvēku vidū; tie visnotaļ glūn uz asinīm, cits citam tie met tīklus. Micah 7:3 Abām rokām tie dara ļaunu cik spēdami; valdnieks prasa un soģis tiesā par maksu, un lielskungs izrunā savas sirds kārību, un tā tie to sapin. Micah 7:4 Tas labākais no tiem ir kā ērkšķis, un tas taisnākais kā ērkšķu krūms. Tavu sargu diena, tava piemeklēšana nāk - tad tie būs izsamisuši. Micah 7:5 Neticat tuvākam un nepaļaujaties uz draugu; pasargi savas mutes durvis priekš tās, kas guļ tavā klēpī. Micah 7:6 Jo dēls nicina tēvu, meita ceļas pret savu māti, vedekla pret savu vīra māti, cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājas ļaudis. Micah 7:7 Bet es cerēšu uz To Kungu, es gaidīšu uz Dievu, savu Pestītāju; mans Dievs mani paklausīs. Micah 7:8 Nepriecājies, mana ienaidniece! Kad es esmu kritis, es atkal celšos; kad es sēžu tumsībā, tad Tas Kungs ir mans gaišums. Micah 7:9 Es nesīšu Tā Kunga dusmību, jo es pret Viņu esmu grēkojis, tiekams Viņš iztiesās manu tiesas lietu un man nesīs tiesu. Viņš mani vedīs gaismā, es redzēšu ar prieku Viņa taisnību. Micah 7:10 Un mana ienaidniece to redzēs un taps apsegta ar kaunu, - kas uz mani saka: kur ir Tas Kungs, tavs Dievs? Manas acis redzēs, ka viņu samīs kā dubļus ielā. Micah 7:11 Nāks diena, tad tavi mūri taps uzcelti, tanī dienā robeža tālu sniegsies. Micah 7:12 Tanī dienā pie tevis nāks no Asura un Ēģiptes pilsētām, un no Ēģiptes līdz lielupei, un no vienas jūras līdz otrai un no viena kalna līdz otram. Micah 7:13 Bet zeme taps postā savu iedzīvotāju dēļ, viņu darba augļu dēļ. Micah 7:14 Tu tad gani Savus ļaudis ar Savu zizli, Savas mantības ganāmo pulku, kas savrup dzīvo Karmeļa mežā; lai tie gana pa Basanu un Gileādu tā kā vecos laikos. Micah 7:15 Es tiem likšu brīnumus redzēt, kā tanīs dienās, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes. Micah 7:16 Pagāni to redzēs un taps kaunā ar visu savu varu, tie roku liks uz muti, viņu ausis taps kurlas. Micah 7:17 Tie laizīs pīšļus kā čūska, kā zemes tārpi tie trīcēs savās pilīs, tie bīsies To Kungu, mūsu Dievu, un baiļosies no Tevis. Micah 7:18 Kur ir tāds Dievs kā Tu? Kas piedod noziegumu un pamet pārkāpumu Savas mantības atlikušiem; Viņš nepatur Savu dusmību mūžīgi, jo Viņam ir labs prāts žēlot. Micah 7:19 Viņš atkal par mums apžēlosies, Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos. Micah 7:20 Jēkabam Tu parādīsi uzticību, Ābrahāmam žēlastību, ko mūsu tēviem esi zvērējis no vecām dienām.
Nahum 0:0
Nahum 1:0 Nahum 1:1 Spriedums par Ninivi. Nakuma, tā Elkozieša, parādīšanas grāmata. Nahum 1:2 Bargs Dievs un atriebējs ir Tas Kungs, Tas Kungs ir atriebējs un ļoti bargs, Tas Kungs ir atriebējs Saviem pretiniekiem, un atmaksā Saviem ienaidniekiem. Nahum 1:3 Tas Kungs ir lēnprātīgs un liels spēkā, bet nepamet nesodītu; Tā Kunga ceļš ir viesulī un vētrā, un padebesī ir Viņa kāju pīšļi, Nahum 1:4 Viņš rāj jūru, un tā izsīkst, Viņš izžāvē visas upes; Basana un Karmels vīst, arī Lībanus zaļums nokalst. Nahum 1:5 Kalni Viņa priekšā dreb, un pakalni izkūst, zeme trīc Viņa priekšā un pasaule un visi, kas tur dzīvo. Nahum 1:6 Kas pastāvēs priekš Viņa dusmības, un kas pacelsies Viņa bardzības karstumā? Viņa dusmība ir izgāzta kā uguns, un akmens kalni no Viņa top sašķelti. Nahum 1:7 Tas Kungs ir labs, patvērums bēdu dienā, Viņš pazīst tos, kas uz Viņu paļaujas. Nahum 1:8 Bet ar lielu lieliem plūdiem Viņš iznīcinās viņas(Ninives) vietu, un tumsība vajās Savus(Viņa) ienaidniekus. Nahum 1:9 Ko jūs domājat pret To Kungu? Viņš darīs galu; bēdas divreiz necelsies. Nahum 1:10 Jo lai tie ir sapinušies kā ērkšķi un pilni kā mucas, tie taps pavisam aprīti kā sausi rugāji. Nahum 1:11 No tevis(Ninive) ir izgājis, kas ļaunu domā pret To Kungu, nesās ar negantu padomu. Nahum 1:12 Tā saka Tas Kungs: jebšu tiem labi izdodas, un jebšu viņu ir daudz, taču tie taps nocirsti un būs pagalam. Es tevi(Jūda) gan esmu spaidījis, bet Es tevi vairs nespaidīšu. Nahum 1:13 Bet nu Es viņa jūgu no tevis salauzīšu un saraušu tavas saites, Nahum 1:14 Bet pret tevi Tas Kungs ir pavēlējis, ka no tava vārda vairs nebūs dzimums; no tava dieva nama Es izdeldēšu grieztas un lietas bildes; Es tev rakšu tavu kapu, jo tu esi viegls atrasts. Nahum 1:15 Redzi, uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas mieru sludina; svētī savus svētkus, ak Jūda, maksā savus solījumus; jo tas negantais pie tevis vairs nenāks, viņš ir pavisam izdeldēts. Nahum 2:0 Nahum 2:1 Postītājs ceļas pret tevi, - sargi pili, lūko uz ceļu, stiprini gurnus un centies spēcīgi! Nahum 2:2 Jo Tas Kungs atkal uzceļ Jēkaba godību, tā kā Israēla godību, jo laupītāji tos aplaupījuši un maitājuši viņu vīna stīgas. Nahum 2:3 Viņa varoņu priekšturamās bruņas ir sarkanas, viņa kara ļaudis purpurā ģērbušies, rati spīd kā uguns liesmas tai dienā, kad viņš apbruņojās, un šķēpi top cilāti. Nahum 2:4 Rati rīb uz ielām, tie skraida gatvēs, viņu izskats ir kā uguns lāpas, tie laistās kā zibeņi. Nahum 2:5 Viņš piemin savus varenos, tie klūp savā ceļā, tie steidzās uz mūriem un sataisa patvērumu. Nahum 2:6 Upju vārti ir atdarīti, un pils iet bojā. Nahum 2:7 Un ķēniņiene krīt kaunā un top aizvesta, un viņas kalpotājas vaid kā baloži un sit pie savām krūtīm. Nahum 2:8 Jo Ninive bija kā ūdeņu ezers no tā laika, kad tā cēlusies. Bet tie bēg. Stāvat, stāvat! Bet neviens neskatās atpakaļ. Nahum 2:9 Laupāt sudrabu, laupāt zeltu, jo tur mantas bez gala un visādu dārgumu papilnam. Nahum 2:10 Posts un postaža un tuksnesis, sirds izkūst, ceļi dreb, un visi gurni gurst, un visi viņu vaigi nobāl. Nahum 2:11 Kur nu ir tas lauvu dzīvoklis un tā jauno lauvu ganība, kur tas lauva, tā lauvu māte ar tiem lauvu bērniem staigāja, un nebija, kas tos iztraucēja? Nahum 2:12 Bet tas lauva laupīja gan priekš saviem bērniem un žņaudza priekš tām lauvu mātēm, savas alas viņš pildīja ar laupījumu un savus dzīvokļus ar to, ko saplosīja. Nahum 2:13 Redzi, Es celšos pret tevi, saka Tas Kungs Cebaot; un sadedzināšu dūmos viņas ratus un zobens aprīs tavus lauvu bērnus, un Es izdeldēšu tavu laupījumu no zemes, un tavu vēstnešu balsi vairs nedzirdēs. Nahum 3:0 Nahum 3:1 Ak vai, tai asins pilsētai, kas visa pilna melu un varas darbu; laupīšana tur nemitās. Nahum 3:2 Klau, pātagas plīkšķ, riteņi rīb, zirgi skraida un rati rūc! Nahum 3:3 Jātnieki jāj, zobeni zib, šķēpi spīd! Bez skaita nokauto, pulkiem mirušo, bez gala līķu, ka krīt pār līķiem. Nahum 3:4 Viss tas notiks caur tās daiļās maukas, tās gudrās burves, lielo maucību, kas ar savu maukošanu tautas apmānījusi un ciltis ar savu buršanu. Nahum 3:5 Redzi, Es esmu pret tevi, saka Tas Kungs Cebaot, un Es atsegšu tavas (drēbju) vīles tavā priekšā, un rādīšu pagāniem tavu plikumu un valstīm tavu kaunu. Nahum 3:6 Es metīšu uz tevi gānekļus un tevi sagānīšu un likšu tevi par biedēkli, Nahum 3:7 Ka visi, kas tevi redz, no tevis bēgs un sacīs: Ninive ir postīta! Kam tās būs žēl? Kur man tev meklēt iepriecinātājus? Nahum 3:8 Vai tu esi labāka nekā NoAmona, kas sēdēja pie upēm, kam visapkārt bija ūdeņi, kam jūra bija par stiprumu un jūra par mūri? Nahum 3:9 Moru(Etiopiešu) zeme bija viņas stiprums un Ēģipte bez gala, Puts un Libija tev bija par palīgu. Nahum 3:10 Viņa arīdzan ir aizvesta un gājusi cietumā, arī viņas bērni ir nokauti visu ielu stūros, un par viņas goda vīriem meta meslus, un visus viņas lielkungus slēdza ķēdēs. Nahum 3:11 Tāpat tev būs piedzerties un krist tumsā un meklēt patvērumu no saviem ienaidniekiem. Nahum 3:12 Visas tavas stiprās pilis ir kā vīģes koki ar pirmiem augļiem; kad tos krata, tad tie krīt mutē ēdējam. Nahum 3:13 Redzi, tavi ļaudis tavā vidū ir bābas, tavas zemes vārti atveras taviem ienaidniekiem, uguns aprij tavus aizšaujamos. Nahum 3:14 Smelies ūdeni, jo tu tapsi apsēsta, stiprini savas pilis, ej uz ķieģeļu cepli un min mālus, taisi stiprus ķieģeļus. Nahum 3:15 Uguns tevi aprīs, zobens tevi izdeldēs, viņš tevi norīs kā vaboli; vairojies kā vaboles, vairojies kā siseņi. Nahum 3:16 Tev ir vairāk tirgotāju nekā debess zvaigznes; vaboles izpleš spārnus un aizskrien. Nahum 3:17 Tavi cienīgie ir kā siseņi, un tavi virsnieki kā vaboles, kas apmetās pie sētām dzestrā laikā, bet kad saule uzlec, tad tie aizskrien, tā ka viņu vietu nezin, kur tie ir. Nahum 3:18 Tavi gani, ak Asīrijas ķēniņ, guļ, tavi cienīgie dus, tavi ļaudis izklīduši pa kalniem, un neviens tos nesapulcina. Nahum 3:19 Tavai vainai nav dziedināšanas, tava kaite ir nāvīga; visi, kas par tevi dzird, sasit rokas par tevi. Jo kam tavs niknums nav uzgājis bez mitēšanās?
Habakkuk 0:0
Habakkuk 1:0 Habakkuk 1:1 Spriedums, ko pravietis Habakuks redzējis. Habakkuk 1:2 Cik ilgi, ak Kungs, es kliegšu un Tu nepaklausi? Cik ilgi es Tevi piesaukšu par varas darbu, un Tu neizglābi? Habakkuk 1:3 Kāpēc Tu man lieci redzēt netaisnību un skaties uz varas darbu? Jo posts un varas darbs ir manā priekšā, un ķildas rodas un bāršanās ceļas. Habakkuk 1:4 Tāpēc bauslība paliek bez spēka un tiesa nekad nenāk gaismā, jo bezdievīgie apstāj taisno, tādēļ tiesa tiek pārgrozīta. Habakkuk 1:5 Skatāties uz tautām un ņemat vērā un brīnīdamies brīnaties, jo Es daru darbu jūsu dienās, ko jūs neticēsiet, kad to stāstīs. Habakkuk 1:6 Jo redzi, Es atvedīšu Kaldejus, rūgtu un čaklu tautu, kas izplētīsies pār zemi un iemantos mājas vietas, kas viņai nepieder. Habakkuk 1:7 Šī ir briesmīga un bijājama(tauta), viņas tiesa un augstība iziet no viņas pašas. Habakkuk 1:8 Jo viņas zirgi ir čaklāki nekā pardeļi un žiglāki nekā vilki vakarā. Un viņas jātnieki skraida, viņas jātnieki nāk no tālienes un atskrien kā ērglis, kas steidzās uz barību. Habakkuk 1:9 Tie visi nāk uz varas darbu; kurp tie savu vaigu griež, tur tie laužās cauri kā rīta vējš un sagrābj cietumniekus kā smiltis. Habakkuk 1:10 Un viņš apmēda ķēniņus, un valdnieki tam par apsmieklu, viņš apsmej visas stiprās pilis un saber pīšļus un tās uzņem. Habakkuk 1:11 Tad viņš griežas kā vējš un aizskrien un noziedzās, turēdams savu spēku par savu dievu. Habakkuk 1:12 Vai Tu neesi no iesākuma Tas Kungs, mans Dievs, mans Svētais? Mēs nemirsim. Tu, Kungs, viņu esi iecēlis par sodību, un viņu apstiprinājis, Tu akmens kalns, par pārmācību. Habakkuk 1:13 Tavas acis ir šķīstas, ka nevar ieredzēt ļaunumu, un grūtumu Tu nevari uzlūkot. Kāpēc Tu gribi skatīties uz atkāpējiem un klusu ciest, kad bezdievīgais to aprij, kas taisnāks nekā viņš? Habakkuk 1:14 Un kāpēc Tu cilvēkus gribi darīt kā zivis jūrā, kā līdējus tārpus, kam valdnieka nav? Habakkuk 1:15 Viņš visus izvelk ar makšķeri, viņš tos sakrāj savā tīklā, un tos sapulcina savos valgos, tāpēc viņš priecājās un līksmojās. Habakkuk 1:16 Tādēļ viņš upurē savam tīklam un kvēpina saviem valgiem, jo caur tiem viņa tiesa ir palikusi tauka un viņa barība garda. Habakkuk 1:17 Vai viņš tad tāpēc iztukšos savu tīklu? Vai viņš arvien tautas apkaus bez žēlastības? Habakkuk 2:0 Habakkuk 2:1 Es stāvu uz vakts un kāpju tornī un skatos, lai redzu, ko Viņš man sacīs, un ko man būs atbildēt uz manu sūdzību. Habakkuk 2:2 Un Tas Kungs man atbildēja un sacīja: raksti to parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt. Habakkuk 2:3 Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks un tā steidzās uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējās, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta. Habakkuk 2:4 Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību. Habakkuk 2:5 Un turklāt kā viltīgs vīns ir lepns vīrs; tas nepastāv; tas atpleš savu dvēseli platu kā elli, un kā nāve tas nav pieēdināms; tas rauj pie sevis visas tautas un sakrāj pie sevis visus ļaudis. Habakkuk 2:6 Vai tad šie visi par to neuzņems sakāmu vārdu un mīklu un dziesmas par to? Un tie sacīs: vai tam, kas savu padomu vairo ar svešu mantu, - cik ilgi tas būs? Un uzkrauj sev smagus parādus. Habakkuk 2:7 Vai tad nejauši necelsies tavi parādu dzinēji un neuzmodīsies tavi spaidītāji? Un tu viņiem tapsi par laupījumu. Habakkuk 2:8 Tāpēc ka tu daudz tautas esi aplaupījis, tad visas atlikušās tautas tevi aplaupīs, cilvēku asiņu dēļ un tā varas darba dēļ pie zemes, pie pilsētām un pie visiem viņu iedzīvotājiem. Habakkuk 2:9 Vai tam, kas netaisnu mantu krāj savam namam, ka savu ligzdu taisa augstā vietā, lai no ļaunuma izglābjās. Habakkuk 2:10 Kauna lietu tu esi izdomājis savam namam, izdeldēdams daudz ļaužu; tā tu esi grēkojis pret savu dvēseli. Habakkuk 2:11 Jo akmens mūrī brēks un baļķis griestos viņam atbildēs. Habakkuk 2:12 Vai tam, kas pilsētas uzceļ ar asinīm un kas pilis uztaisa ar netaisnību! Habakkuk 2:13 Redzi, vai tas nav no Tā Kunga Cebaot, ka ļaudis strādā priekš uguns un tautas darbojās velti? Habakkuk 2:14 Jo zeme taps piepildīta ar Tā Kunga godības atzīšanu, kā ūdens apklāj jūras dibenu. Habakkuk 2:15 Vai tam, kas savu tuvāku dzirdina, Tavas dusmas piejaukdams, un viņu piedzirdina, ka var redzēt viņa plikumu! Habakkuk 2:16 Tu esi pieēdināts ar kaunu, ne ar godu. Dzer tu arīdzan un atklāji priekšādu! Tā Kunga labās rokas biķeris griezīsies pie tevis un negods nāks pār tavu godību. Habakkuk 2:17 Jo tas varas darbs pie Lībanus tevi apklās, un tā zvēru izskaušana, ar ko tu tos iztraucējis, to cilvēku asiņu dēļ un tā varas darba dēļ pie zemes, pie pilsētām un pie visiem viņu iedzīvotājiem. Habakkuk 2:18 Ko tad palīdzēs tēls, ka griezējs to izgriezis, un lieta bilde un melu mācītājs, un ka tēlotājs paļaujas uz savu tēlu un taisa mēmus dievekļus? Habakkuk 2:19 Vai tam, kas uz koku saka: uzmosties! - un uz mēmo akmeni: celies! Vai tas varētu mācīt? Redzi, tas ir aplikts ar zeltu un sudrabu, bet dvašas iekš viņa nav. Habakkuk 2:20 Bet Tas Kungs ir savā svētā namā; ciet klusu viņa priekšā, visa pasaule! Habakkuk 3:0 Habakkuk 3:1 Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos. Habakkuk 3:2 Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību. Habakkuk 3:3 Dievs nāk no Tēmana un tas Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. Habakkuk 3:4 Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abējās pusēs, un tur Viņa spēcība slēpjās. Habakkuk 3:5 Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām. Habakkuk 3:6 Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus. Habakkuk 3:7 Es redzēju Moru ļaužu teltis postā un Midijaniešu dzīvokļus drebam. Habakkuk 3:8 Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem? Habakkuk 3:9 Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs. Habakkuk 3:10 Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas. Habakkuk 3:11 Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot. Habakkuk 3:12 Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas. Habakkuk 3:13 Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.) Habakkuk 3:14 Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā. Habakkuk 3:15 Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem. Habakkuk 3:16 Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, ka man klusu jāgaida tā bēdu diena, kad celsies pret tiem ļaudīm, kas tos spaidīs. Habakkuk 3:17 Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un lopa nav laidaros. Habakkuk 3:18 Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja. Habakkuk 3:19 Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs pa maniem kalniem. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm.
Zephaniah 0:0
Zephaniah 1:0 Zephaniah 1:1 Tā Kunga vārds, kas notika Josijas, Amona dēla, Jūda ķēniņa, dienās uz Cefaniju, Kuzus dēlu; tas bija Ģedalijas, tas Amarijas, tas Hizkijas dēls. Zephaniah 1:2 Rautin Es aizraušu visu no zemes virsas, saka Tas Kungs. Zephaniah 1:3 Es aizraušu cilvēkus un lopus, Es aizraušu putnus apakš debess un zivis jūrā un apgrēcības līdz ar bezdievīgiem, un Es izdeldēšu cilvēkus no zemes virsas, saka Tas Kungs. Zephaniah 1:4 Un Es izstiepšu savu roku pret Jūdu un pret visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, un izdeldēšu no šās vietas, kas atlicies no Baāla, un elka kalpu vārdu līdz ar tiem priesteriem, Zephaniah 1:5 Līdz ar tiem, kas pielūdz debess spēku uz jumtiem, un kas pielūdz un zvērē pie Tā Kunga un arī zvērē pie sava ķēniņa, Zephaniah 1:6 Un kas atkāpjas no Tā Kunga, un kas nemeklē To Kungu un pēc viņa nevaicā. Zephaniah 1:7 Ciet klusu priekš Tā Kunga Dieva, jo Tā Kunga diena ir tuvu, jo Tas Kungs ir sataisījis upuri, viņš ir svētījis savus viesus. Zephaniah 1:8 Un Tā Kunga upura dienā Es piemeklēšu virsniekus un ķēniņu bērnus un visus, kas ģērbjās ārzemes drēbēs. Zephaniah 1:9 Un tai dienā Es piemeklēšu visus, kas lec pār slieksni un kas sava kunga namu pilda ar laupījumu un viltu. Zephaniah 1:10 Un tai dienā, saka Tas Kungs, celsies brēkšanas balss no Zivju vārtiem un kaukšana no otra gala un lielas vaimanas no pakalniem. Zephaniah 1:11 Kauciet, ielejas iedzīvotāji; jo visi tirgotāji izdeldēti, visi naudas krājēji nomaitāti. Zephaniah 1:12 Un tanī laikā Es Jeruzālemi izmeklēšu ar uguni un piemeklēšu tos vīrus, kas sēž uz savām mielēm, kas saka savās sirdīs: Tas Kungs nedara ne laba, ne ļauna. Zephaniah 1:13 Tāpēc viņu manta paliks par laupījumu un viņu nami par postažām. Tie gan uztaisa namus, bet tur nedzīvos, tie dēsta vīna dārzus, bet to vīnu nedzers. Zephaniah 1:14 Tā Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzās. Klau, Tā Kunga diena! Briesmīgi brēc paši varenie. Zephaniah 1:15 Šī diena būs bardzības diena, bēdu un bailības diena, vētras un posta diena, melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena, Zephaniah 1:16 Bazūnes un kara trokšņa diena pret visām stiprām pilsētām un augstām pilīm. Zephaniah 1:17 Un Es izbiedēšu cilvēkus, ka tie iet kā akli; jo tie grēkojuši pret To Kungu, un viņu asinis taps izgāztas kā pīšļi, un viņu miesas kā mēsli. Zephaniah 1:18 Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs Tā Kunga bardzības dienā, bet Viņa karstuma ugunī visa zeme taps aprīta; jo ātru galu Viņš darīs visiem zemes iedzīvotājiem. Zephaniah 2:0 Zephaniah 2:1 Pārbaudaties paši un izmeklējaties, jūs bezkaunīgie ļaudis. Zephaniah 2:2 Pirms spriedums nenotiek, - kā pelavas skrien diena, - pirms Tā Kunga bardzības karstums jums neuziet, pirms Tā Kunga dusmības diena jums neuznāk. Zephaniah 2:3 Meklējiet To Kungu, visi bēdu ļaudis virs zemes, kas dariet viņa tiesu, meklējiet taisnību, meklējiet pazemību! Vai jūs, kas zin, netapsiet izglābti Tā Kunga bardzības dienā. Zephaniah 2:4 Jo Gaca taps atstāta un Askalona par posta vietu, Ašdoda dienas vidū taps aizdzīta, un Ekrone taps izsakņota. Zephaniah 2:5 Ak vai, tiem, kas dzīvo gar jūru, Krietu tautai. Tā Kunga vārds nāks pār jums, Kanaāna, Fīlistu zeme! Un Es tevi izdeldēšu, ka tur vairs nebūs iedzīvotāju. Zephaniah 2:6 Un jūrmalas tiesa paliks par atmatām, ganu alām un avju laidariem. Zephaniah 2:7 Un tā būs daļa Jūda nama atlikušiem, kur ganīt. Vakaros tie apgulsies Askalonas namos, kad Tas Kungs, viņu Dievs, tos piemeklēs, un būs novērsis viņu cietumu. Zephaniah 2:8 Moaba mēdīšanu Es esmu dzirdējis, un Amona bērnu lamāšanu, ar ko tie mēdījuši Manus ļaudis un lielījušies pret viņu robežām. Zephaniah 2:9 Tādēļ tik tiešām ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Moabs būs kā Sodoma un Amona bērni kā Gomora, nātru krūms un sāls bedre un posta vieta mūžīgi. Manu ļaužu atlikušie tos aplaupīs, un Manas tautas atlikums tos iemantos. Zephaniah 2:10 Tas viņiem notiks par viņu lepnību, jo tie ir mēdījuši un lielījušies pret Tā Kunga Cebaot ļaudīm. Zephaniah 2:11 Tas Kungs būs briesmīgs pret viņiem, jo Viņš izdeldēs visus pasaules dievus, un ikviens no savas vietas Viņu pielūgs, visas pagānu salas. Zephaniah 2:12 Arī jūs, Moru(Etiopiešu) ļaudis, tapsiet nokauti caur Manu zobenu. Zephaniah 2:13 Un Viņš izstieps Savu roku pret ziemeli un izdeldēs Asuru, un darīs Ninivi par postažu, tik sausu kā tuksnesi. Zephaniah 2:14 Un viņas vidū ganāmi pulki apgulsies, visādi zvēri, dumpis un ezis mājos viņu granātābolu dārzos, viņu balsis dziedās logos, gruveši būs uz sliekšņiem, jo ciedra galdi taps noplēsti. Zephaniah 2:15 Šī ir tā pilsēta, kas tā priecājās, kas droši dzīvo, kas savā sirdī saka: es, un cita neviena. Kā tā ir palikusi par postažu, zvēriem par migu! Visi, kas tai iet garām, svilpo un met ar roku. Zephaniah 3:0 Zephaniah 3:1 Vai tai stūrgalvīgai un apgānītai un varmācīgai pilsētai! Zephaniah 3:2 Tā neklausa, ko saka, tā nepieņem mācību un nepaļaujas uz To Kungu, nenāk pie sava Dieva. Zephaniah 3:3 Viņas lielkungi viņas vidū ir lauvas, kas rūc, viņas soģi ir kā vilki vakarā, kas nekā neatlicina līdz rītam. Zephaniah 3:4 Viņas pravieši ir lielmutes, viltnieki, viņas priesteri sagāna svētumu un lauž bauslību. Zephaniah 3:5 Tas Kungs ir taisns viņu vidū, Viņš nedara netaisnību, ik rītu Viņš nes gaismā Savu tiesu bez kavēšanās, tomēr nelieši neprot kauna. Zephaniah 3:6 Tautas Es esmu izdeldējis, viņu pilis ir postītas, viņu ielas Es esmu darījis tukšas, ka neviens tur nestaigā, viņu pilsētas ir postītas, palikušas bez cilvēka un bez iedzīvotāja. Zephaniah 3:7 Es sacīju: kaut tu Mani bītos un pieņemtu mācību, tad viņu mājas vieta netaptu izdeldēta pēc visa, ko Es par tiem esmu nospriedis. Bet tie ir ļaunu darījuši, ko vien darīdami Zephaniah 3:8 Tādēļ jums būs Mani gaidīt, saka Tas Kungs, tai dienā, kad Es celšos uz laupījumu, jo Mana tiesa ir sapulcināt tautas, sakrāt valstis un pār tām izgāzt Savu bardzību un visu Savu dusmības karstumu, jo visa pasaule taps aprīta Mana karstuma ugunī. Zephaniah 3:9 Tad Es tiem ļaudīm došu šķīstas lūpas, ka visiem būs piesaukt Tā Kunga vārdu un Viņam kalpot vienprātībā. Zephaniah 3:10 No viņpus Moru upēm Mani pielūdzēji Man nesīs upurus, Manu izkaisīto ļaužu draudze. Zephaniah 3:11 Tai dienā tu netapsi kaunā visu savu darbu dēļ, ar ko tu pret Mani noziegusies. Jo tad Es no tava vidus atņemšu tavus lepnos lielītājus, un tu vairs nebūsi lepna Manā svētā kalnā. Zephaniah 3:12 Un tavā vidū Es atlicināšu bēdu ļaudis un pazemīgos, tie paļausies uz Tā Kunga vārdu. Zephaniah 3:13 Israēla atlikušie nedarīs netaisnību un nerunās melus, un viņu mutē neatradīs viltus mēli, bet tie ganīsies un apgulsies, un neviens tos netraucēs. Zephaniah 3:14 Dzied priecīgi, Ciānas meita! Gavilē, Israēl! Priecājies un līksmojies no visas sirds, Jeruzālemes meita! Zephaniah 3:15 Tas Kungs ir atņēmis tavu sodību, Viņš tavu ienaidnieku ir aizmēzis projām. Tas Kungs, Israēla ķēniņš, ir tavā vidū, ļaunuma tu vairs neredzēsi. Zephaniah 3:16 Tai dienā sacīs uz Jeruzālemi: nebīsties, Ciāna! Lai tavas rokas nenogurst. Zephaniah 3:17 Tas Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, stiprs Pestītājs, Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu. Zephaniah 3:18 Es sapulcināšu tos, kas bija noskumuši svētku sapulces dēļ; tie tev pieder; negods tiem uzkrauts. Zephaniah 3:19 Redzi, tanī laikā Es tā darīšu visiem taviem spaidītājiem, un Es pasargāšu klibo un sapulcināšu izdzīto, un tos iecelšu par teikšanu un par slavu ikvienā zemē, kur tie bija kaunā. Zephaniah 3:20 Tanī laikā Es jūs atvedīšu, un to brīdi Es jūs sapulcināšu. Jo Es jūs iecelšu par slavu un par teikšanu pie visām pasaules tautām, kad Es jūsu cietumu novērsīšu priekš jūsu acīm, saka Tas Kungs.
Haggai 0:0
Haggai 1:0 Haggai 1:1 Ķēniņa Dārija otrā gadā, sestā mēnesi, pirmā mēneša dienā, Tā Kunga vārds notika caur pravieti Hagaju uz Zerubabeli Šealtiēļa dēlu, Jūda valdnieku, un uz Jozua, Jocadaka dēlu, augsto priesteri, un sacīja: Haggai 1:2 Tā runā Tas Kungs Cebaot un saka: šie ļaudis runā: laiks vēl nav nācis, uzcelt Tā Kunga namu. Haggai 1:3 Un Tā Kunga vārds notika caur pravieti Hagaju sacīdams: Haggai 1:4 Vai tad jums ir laiks, dzīvot glītos namos un šim namam būs stāvēt postā? Haggai 1:5 Nu tad tā saka Tas Kungs Cebaot: ņemat vērā savus ceļus. Haggai 1:6 Jūs sējat daudz un pļaujat maz, jūs ēdat, bet nepaēdat, jūs dzerat bet nepadzerat, jūs ģērbjaties, bet jums nepaliek silti, un algādzis pelna algu cauram makam. Haggai 1:7 Tā saka Tas Kungs Cebaot: liekat vērā savus ceļus. Haggai 1:8 Ejat augšā kalnos un vediet kokus un uztaisiet šo namu; pie tā Man būs labs prāts, un Es tapšu pagodināts, saka Tas Kungs. Haggai 1:9 Jūs gan gaidāt uz daudz, bet redzi, jūs dabūjat maz, un jebšu jūs to esat mājās pārnesuši, taču Es to izputināju. Kāpēc tā? saka Tas Kungs Cebaot. Mana nama labad, kas stāv postā, kamēr ikviens skrien sava nama labad. Haggai 1:10 Tādēļ debess jums aiztur rasu, un zeme aiztur savus augļus. Haggai 1:11 Un sausumu Es saucu(sūtu) pār zemi un pār kalniem un pār labību un pār vīnu un pār eļļu un pār visu, kas izaug no zemes, un pār cilvēkiem un pār lopiem un pār ikvienu rokas darbu. Haggai 1:12 Tad Zerubabels, Šealtiēļa dēls, un Jozuas, Jocadaka dēls, augstais priesteris, un visi atlikušie ļaudis klausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsij un pravieša Hagaja vārdiem it(tieši) kā Tas Kungs, viņu Dievs, to bija sūtījis, un tie ļaudis bijās no Tā Kunga. Haggai 1:13 Tad sacīja Hagaja, Tā Kunga vēstnesis, kam Tā Kunga vēsts bija uz tiem ļaudīm: Es esmu ar jums, saka Tas Kungs. Haggai 1:14 Un Tas Kungs pamodināja Zerubabela, Šealtiēļa dēla, Jūdas ķēniņa garu un Jozuas, Jocadaka dēla, augstā priestera garu un visu atlikušo ļaužu garu, ka tie gāja un darīja darbu pie Tā Kunga Cebaot, sava Dieva, nama, Haggai 1:15 Sestā mēneša divdesmit ceturtā dienā ķēniņa Dārija otrā gadā. Haggai 2:0 Haggai 2:1 Septītā mēneša divdesmit pirmā dienā notika Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju sacīdams: Haggai 2:2 Runā jel uz Zerubabeli, Šealtiēļa dēlu, Jūda valdnieku, un uz Jozua, Jocadaka dēlu, augsto priesteri, un uz tiem atlikušiem ļaudīm un saki: Haggai 2:3 Kurš ir jūsu starpā atlicis, kas šo namu redzējis viņa pirmā godībā un to tagad redz? Vai šis(nams) pret viņu nav tā kā nekas jūsu acīs? Haggai 2:4 Tomēr nu, Zerubabel, esi drošs! saka Tas Kungs, un Jozua, Jocadaka dēls, augstais priesteri, esi drošs, un esiet droši, visi šīs zemes ļaudis! saka Tas Kungs, un strādājiet, jo Es esmu ar jums, saka Tas Kungs Cebaot. Haggai 2:5 Tas vārds, caur ko Es ar jums derību cēlis, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes, un Mans gars paliek jūsu vidū. Nebīstaties! Haggai 2:6 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: vēl mazs brīdis, tad Es kustināšu debesis un zemi, jūru un sausumu, Haggai 2:7 Un visus pagānus Es kustināšu, un tad nāks visu tautu prieks. Un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka Tas Kungs Cebaot. Haggai 2:8 Man pieder sudrabs un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaot. Haggai 2:9 Šā pēdīgā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā, saka Tas Kungs Cebaot. Un šai vietai Es došu mieru, saka Tas Kungs Cebaot. Haggai 2:10 Divdesmit ceturtā dienā, devītā mēnesī, Dārija otrā gadā, Tā Kunga vārds notika caur pravieti Hagaju sacīdams: Haggai 2:11 Tā saka Tas Kungs Cebaot: vaicā jel priesteriem par bauslību un saki: Haggai 2:12 Redzi, kad kas svētu gaļu nestu savas drēbes stūrī, un ar savu stūri aizskartu maizi vai pavalgu vai vīnu vai eļļu vai kādu citu barību, vai tā būtu svētīta? Tad tie priesteri atbildēja un sacīja: Nebūtu. Haggai 2:13 Tad Hagaja sacīja: ja kāds, nešķīsts būdams no miroņa, visu šo aizskar, vai tas paliktu nešķīsts? Un priesteri atbildēja un sacīja: tas paliktu nešķīsts. Haggai 2:14 Tad Hagaja atbildēja un sacīja: tādi ir šie ļaudis, un tāda ir šī tauta Manā priekšā, saka Tas Kungs, un tāds viss viņu roku darbs, un ko tie tur upurē, tas ir nešķīsts. Haggai 2:15 Un nu ņemiet vērā savā sirdī, kas bijis no šās dienas atpakaļ un vēl senāki, pirms akmens tapa likts uz akmeni pie Tā Kunga nama, Haggai 2:16 Pirms tas notika, kad kāds gāja pie labības kopas no divdesmit pūriem, tad tur bija tikai desmit, kad viņš gāja pie vīna spaida un gribēja smelt piecdesmit mērus, tad bija tikai divdesmit. Haggai 2:17 Es jūs situ ar bulu, rūsu un krusu, visu jūsu roku darbu, un jūs neatgriežaties pie manis, saka Tas Kungs. Haggai 2:18 Ņemiet jel vērā savā sirdi, kas būs no šās dienas un uz priekšu, no devītā mēneša divdesmit ceturtās dienas, no tās dienas, kad pamats ir likts pie Tā Kunga nama, ņemiet to vērā savā sirdī. Haggai 2:19 Vai vēl ir sēkla klētī? Un vīna koks un vīģes koks un granātkoks un eļļas koks, tie nav nesuši(augļus). No šās dienas es svētīšu. Haggai 2:20 Un Tā Kunga vārds otrreiz notika uz Hagaju divdesmit ceturtā mēneša dienā sacīdams: Haggai 2:21 Runā uz Zerubabeli, Jūda valdnieku, un saki: Es kustināšu debesis un zemi. Haggai 2:22 Un Es apgāzīšu ķēniņu goda krēslus un izdeldēšu stiprās pagānu valstis un apgāzīšu ratus un braucējus, un kritīs zirgi un jātnieki, cits caur cita zobenu. Haggai 2:23 Tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, Es tevi ņemšu, Zerubabel, Šealtiēļa dēls, Mans kalps, saka Tas Kungs, un tevi turēšu kā spiežamu gredzenu, jo tevi Es esmu izredzējis, saka Tas Kungs Cebaot.
Zechariah 0:0
Zechariah 1:0 Zechariah 1:1 Astotā mēnesī, Dārija otrā gadā, Tā Kunga vārds notika uz pravieti Zahariju, Bereķijas, Idus dēla, dēlu, sacīdams: Zechariah 1:2 Tas Kungs dusmodamies dusmojies par jūsu tēviem. Zechariah 1:3 Tāpēc saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Cebaot: atgriežaties atkal pie Manis, saka Tas Kungs Cebaot, tad Es atkal griezīšos pie jums, saka Tas Kungs Cebaot. Zechariah 1:4 Neesiet kā jūsu tēvi, uz ko tie pirmie pravieši sauca un sacīja: tā saka Tas Kungs Cebaot: atgriežaties jel no saviem ļauniem ceļiem un saviem ļauniem darbiem! Bet tie neklausīja un Mani neņēma vērā, saka Tas Kungs. Zechariah 1:5 Jūsu tēvi, kur tie ir? Un tie pravieši, vai tie var mūžīgi dzīvot? Zechariah 1:6 Bet Mani vārdi un Mani likumi, ko Es biju pavēlējis Saviem kalpiem, tiem praviešiem, vai tie nav nākuši pār jūsu tēviem? Tā ka tie atgriezdamies sacīja: tā kā Tas Kungs Cebaot bija nodomājis mums darīt pēc mūsu ceļiem un pēc mūsu darbiem, tā Viņš mums ir darījis. Zechariah 1:7 Divdesmit ceturtā dienā, vienpadsmitā mēnesī, tas bija Zebat mēnesis, Dārija otrā gadā, Tā Kunga vārds notika uz pravieti Zahariju, Bereķijas, Idus dēla, dēlu, sacīdams: Zechariah 1:8 Es redzēju naktī un raugi, vīrs jāja uz sarkana zirga, un tas stāvēja starp mirtēm ielejā, un aiz viņa bija sarkani, bēri un balti zirgi. Zechariah 1:9 Tad es sacīju: mans kungs, kas tie tādi? Un tas eņģelis, kas ar mani runāja, sacīja uz mani: es tev rādīšu, kas šie tādi. Zechariah 1:10 Tad tas vīrs, kas stāvēja starp tām mirtēm, atbildēja un sacīja: šie ir tie, ko Tas Kungs izsūtījis, pārstaigāt zemi. Zechariah 1:11 Un tie atbildēja Tā Kunga eņģelim, kas stāvēja starp tām mirtēm, un sacīja: mēs zemi esam pārstaigājuši, un redzi, visa zeme ir klusa un mierā. Zechariah 1:12 Tad Tā Kunga eņģelis atbildēja un sacīja: Kungs Cebaot! Cik ilgi Tu neapžēlosies par Jeruzālemi un par Jūda pilsētām, par kurām Tu esi dusmojies šos septiņdesmit gadus? Zechariah 1:13 Un Tas Kungs tam eņģelim, kas ar mani runāja, atbildēja labus vārdus, prieka vārdus. Zechariah 1:14 Un tas eņģelis, kas ar mani runāja, sacīja uz mani: sludini un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es esmu iekarsis par Jeruzālemi un par Ciānu ar lielu karstumu. Zechariah 1:15 Un ar lielām dusmām Es dusmojos par tiem drošiem pagāniem, jo Es biju maķenīt dusmīgs, bet tie palīdzēja uz ļaunumu. Zechariah 1:16 Tāpēc tā saka Tas Kungs: Es atgriezīšos uz Jeruzālemi ar apžēlošanu, Mans nams tur taps uztaisīts, saka Tas Kungs Cebaot, un mēra auklu vilks pār Jeruzālemi. Zechariah 1:17 Sludini vēl un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: Manām pilsētām atkal labi klāsies, jo Tas Kungs atkal iepriecinās Ciānu un atkal izredzēs Jeruzālemi. - Zechariah 1:18 Un es pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur bija četri ragi. Zechariah 1:19 Un es sacīju uz to eņģeli, kas ar mani runāja: kas tie tādi? Un viņš sacīja uz mani: šie ir tie ragi, kas izkaisījuši Jūdu un Israēli un Jeruzālemi. Zechariah 1:20 Un Tas Kungs man rādīja četrus kalējus. Zechariah 1:21 Tad es sacīju: ko tie nāk darīt? Un viņš runāja un sacīja: še ir tie ragi, kas Jūdu izkaisījuši, tā ka neviens savu galvu nepaceļ, bet šie ir nākuši tos biedināt un nosist zemē ragus tiem pagāniem, kas bija ragu pacēluši pret Jūda zemi, to izkaisīt. - Zechariah 2:0 Zechariah 2:1 Es atkal pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur bija vīrs, un viņa rokā mēra aukla. Zechariah 2:2 Un es sacīju: kurp iedams? Un viņš sacīja uz mani: Jeruzālemi mērot un lūkot, kāds viņas platums un kāds viņas garums. Zechariah 2:3 Un redzi, tas eņģelis, kas ar mani runāja, izgāja ārā. Un viens cits eņģelis tam nāca pretī. Zechariah 2:4 Un viņš uz to sacīja: teci, runā uz šo jaunekli un saki: Jeruzālemē dzīvos bez mūriem aiz liela cilvēku un lopu pulka viņas vidu. Zechariah 2:5 Un Es, saka Tas Kungs, viņai būšu par degošu mūri visapkārt, un Es būšu par godību viņas vidū. Zechariah 2:6 Vai, vai, bēdziet jel no ziemeļa zemes! saka Tas Kungs; jo Es jūs izpletīšu uz tiem četriem debess vējiem, saka Tas Kungs. Zechariah 2:7 Vai, Ciāna, glābies, tu, kas dzīvo pie Bābeles meitas. Zechariah 2:8 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: pēc godības Viņš mani sūtījis pie tiem pagāniem, kas jūs aplaupījuši; jo kas jūs aizskar, tas aizskar Viņa acs raugu. Zechariah 2:9 Jo redzi, Es cilāšu Savu roku pār tiem; tie būs par laupījumu saviem kalpiem; tā jūs samanīsiet, ka Tas Kungs Cebaot mani sūtījis. Zechariah 2:10 Gavilē un priecājies, Ciānas meita, jo redzi, Es nāku un dzīvošu tavā vidū, saka Tas Kungs; Zechariah 2:11 Un daudz pagāni tai dienā piebiedrosies Tam Kungam, un tie Man būs par ļaudīm, un Es dzīvošu tavā vidū, un tu samanīsi, ka Tas Kungs Cebaot mani pie tevis sūtījis. Zechariah 2:12 Tad Tas Kungs iemantos Jūdu par Savu tiesu tai svētā zemē un izredzēs atkal Jeruzālemi. Zechariah 2:13 Ciet klusu, visa miesa, Tā Kunga priekšā! Jo Viņš ir uzcēlies no Savas svētās vietas. Zechariah 3:0 Zechariah 3:1 Un viņš man rādīja augsto priesteri Jozua, stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā. Un sātans stāvēja viņam pa labo roku, viņu apsūdzēt. Zechariah 3:2 Bet Tas Kungs sacīja uz sātanu: lai Tas Kungs tevi rāj, sātan: lai tevi rāj Tas Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta? Zechariah 3:3 Un Jozuas bija apģērbts netīrās drēbēs, kad viņš stāvēja tā eņģeļa priekšā. Zechariah 3:4 Tad viņš (tas eņģelis) atbildēja un runāja uz tiem, kas viņa priekšā stāvēja, un sacīja: atņemiet tam tās netīrās drēbes. Un viņš uz to sacīja: redzi, tavu noziegumu es tev esmu atņēmis, un tevi apģērbšu ar svētku drēbēm. Zechariah 3:5 Un es sacīju: lai liek tīru cepuri viņam galvā. Un tie tam lika tīru cepuri galvā un tam apvilka drēbes, un Tā Kunga eņģelis stāvēja tur klāt. Zechariah 3:6 Tad Tā Kunga eņģelis Jozuam apliecināja un sacīja: Zechariah 3:7 Tā saka Tas Kungs Cebaot: ja tu staigāsi Manos ceļos un sargāsi Manu likumu, tad tev arī Manu namu būs tiesāt un arī Manus pagalmus sargāt, un Es tev došu pieiešanu to starpā, kas te stāv. Zechariah 3:8 Klausies nu jel, Jozua, augstais priesteri, tu un tavi draugi, kas tavā priekšā, jo tie ir par brīnuma zīmi. Jo redzi, Es likšu nākt Savam kalpam Cemak (Atvasei). Zechariah 3:9 Jo redzi to akmeni, ko Es Jozuas priekšā esmu nolicis! Uz to vienu akmeni (skatās) septiņas acis. Redzi, Es ierakstīšu viņa rakstu, saka Tas Kungs Cebaot, un atņemšu šās zemes noziegumu vienā dienā. Zechariah 3:10 Tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, jūs aicināsiet cits citu apakš vīna koka un apakš vīģes koka. Zechariah 4:0 Zechariah 4:1 Un tas eņģelis, kas ar mani runāja, atkal nāca un mani modināja, kā vīru, kas no sava miega top uzmodināts. Zechariah 4:2 Un viņš uz mani sacīja: ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu, un raugi, tur ir lukturis no tīra zelta ar eļļas kausu virsgalā, un viņa septiņi eļļas lukturīši uz viņa, un tiem eļļas lukturīšiem ir pa septiņiem zariem (caurulītēm savienotas) viņa virsgalā; Zechariah 4:3 Un tur klāt divi eļļas koki, viens tam eļļas kausam pa labo un otrs viņam pa kreiso roku. Zechariah 4:4 Un es atbildēju un runāju uz to eņģeli, kas ar mani runāja, un sacīju: mans kungs, kas tie ir? Zechariah 4:5 Un tas eņģelis, kas ar mani runāja, atbildēja un sacīja uz mani: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs! Zechariah 4:6 Tad viņš atbildēja un runāja uz mani un sacīja: šis ir Tā Kunga vārds uz Zerubabeli, sacīdams: ne caur spēku, nedz caur varu, bet caur manu Garu (tas notiks), saka Tas Kungs Cebaot. Zechariah 4:7 Kas tu tāds esi, tu lielais kalns? Priekš Zerubabela tu tapsi par klajumu. Jo viņš uzliks to gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība viņam! Zechariah 4:8 Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Zechariah 4:9 Zerubabela rokas šo namu sākušas, viņa rokas to arī pabeigs, ka jūs saprotat, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis. Zechariah 4:10 Jo kas nicina sīka iesākuma dienu? Jo priecīgi ierauga to loti Zerubabela rokā šie septiņi, kas ir Tā Kunga acis, kas iet pa visu pasauli. Zechariah 4:11 Tad es atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koki pa labo roku tam lukturim un pa kreiso roku? Zechariah 4:12 Un es atkal atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koka zari, kas sānis tiem diviem zelta kausiem, kas zeltu izlej Zechariah 4:13 Un viņš uz mani runāja un sacīja: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs! Zechariah 4:14 Un viņš sacīja: šie ir tie divi svaidītie, kas stāv priekš visas pasaules valdītāja. Zechariah 5:0 Zechariah 5:1 Un es savas acis atkal pacēlu un skatījos, un redzi, satīta grāmata skrēja. Zechariah 5:2 Un viņš uz mani sacīja: Ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu satītu grāmatu skrienam, tai garums ir divdesmit olektis un platums tai ir desmit olektis. Zechariah 5:3 Un viņš uz mani sacīja: šis ir tas lāsts, kas iziet pa visas zemes virsu, jo ikkatrs, kas zog, pēc tā taps izdeldēts no šejienes, un ikkatrs, kas nepareizi zvēr, pēc tā taps izdeldēts no šejienes. Zechariah 5:4 Es to izlaižu, saka Tas Kungs Cebaot, un tam (lāstam) būs iet zagļa namā, un tā namā, kas pie Mana Vārda nepatiesi zvērē, un tas piemājos viņa namā un to nobeigs ar viņa baļķiem un akmeņiem. Zechariah 5:5 Un tas eņģelis, kas ar mani runāja, iznāca un uz mani sacīja: pacel jel savas acis un redzi, kas tas ir, kas tur iziet? Zechariah 5:6 Un es sacīju: kas tas ir? Tad viņš sacīja: tā ir ēfa(labības mērs), kas iziet. Atkal viņš sacīja: tā viņi izskatās visā zemē. Zechariah 5:7 Un redzi, apaļš svina vāks pacēlās, un tur bija sieva, tā sēdēja tai ēfā iekšā. Zechariah 5:8 Un viņš sacīja: šī ir tā bezdievība; un viņš to iemeta tai ēfā iekšā, un meta to svina vāku uz to virsū. Zechariah 5:9 Un es pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, divas sievas iznāca, un vējš bija viņu spārnos, un viņu spārni bija kā stārķu spārni, un tās nesa to ēfu vidū starp zemi un debesi. Zechariah 5:10 Tad es sacīju uz to eņģeli, kas ar mani runāja: kurp tie nes šo ēfu? Zechariah 5:11 Un viņš uz mani sacīja: tai uztaisīt namu Sineāra zemē, un to tur nolaist un nolikt zemē savā vietā. Zechariah 6:0 Zechariah 6:1 Un es atkal pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur četri rati iznāca starp diviem kalniem, un tie kalni bija vara kalni. Zechariah 6:2 Priekš tiem pirmiem ratiem bija sarkani zirgi, un priekš tiem otriem ratiem melni zirgi, Zechariah 6:3 Un priekš tiem trešiem ratiem balti zirgi, un priekš tiem ceturtiem ratiem bija raibi stipri zirgi. Zechariah 6:4 Un es atbildēju un sacīju uz to eņģeli, kas ar mani runāja: kas tie tādi, mans kungs? Zechariah 6:5 Tad tas eņģelis atbildēja un sacīja: šie ir tie četri debess vēji, kas iznāk, kad tie bija stāvējuši priekš visas pasaules valdnieka. Zechariah 6:6 Priekš kuriem ratiem tie melnie zirgi ir, tie iziet uz ziemeļa zemi, un tie baltie šiem iziet pakaļ. Un tie raibie iziet uz dienvidu zemi. Zechariah 6:7 Un tie stiprie zirgi izgāja un meklēja pārstaigāt zemi. Jo viņš bija sacījis: ejat, pārstaigājiet zemi, un tie pārstaigāja zemi. Zechariah 6:8 Un viņš mani aicināja un uz mani runāja un sacīja: redzi, šie, kas ir izgājuši uz ziemeļa zemi, Manu Garu ir klusinājuši ziemeļa zemē. - Zechariah 6:9 Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Zechariah 6:10 Ņem no tiem aizvestiem, no Ķeldajus, no Tobias un no Jedajas, - un ej tai dienā un ej Josijas, Cefanijas dēla, namā, kur tie no Bābeles pārnākuši. Zechariah 6:11 Un ņem sudrabu un zeltu un taisi kroni un liec to galvā augstam priesterim Jozuam, Jocadaka dēlam, Zechariah 6:12 Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, vīrs, kam vārds ir Cemaks (Atvase), izplauks no savas vietas, un tas uztaisīs Tā Kunga namu. Zechariah 6:13 Tiešām, viņš uztaisīs Tā Kunga namu, un viņš nesīs to godības glītumu un sēdēs un valdīs uz sava goda krēsla un būs priesteris uz sava goda krēsla, un miera padoms būs starp abiem. Zechariah 6:14 Un tas kronis būs Tā Kunga namā par piemiņu Ķelemam un Tobijam un Jedajam un Cefanijas dēla laipnībai. Zechariah 6:15 Un tie, kas ir tālu, atnāks un strādās pie Tā Kunga nama, un jūs manīsiet, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis. Tas notiks, kad jūs klausīt klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Zechariah 7:0 Zechariah 7:1 Un notikās ķēniņa Dārija ceturtā gadā, tad Tā Kunga vārds notika uz Zahariju devītā, tas ir Ķislev mēneša, ceturtā dienā, Zechariah 7:2 Tad Bētele sūtīja Sareceru un ReģemMeleķu ar saviem vīriem, To Kungu pielūgt Zechariah 7:3 Un sacīt uz tiem priesteriem Tā Kunga Cebaot namā un uz tiem praviešiem: Vai man jāraud piektā mēnesī un jāgavē, kā es tik daudz gadus esmu darījis? Zechariah 7:4 Tad Tā Kunga Cebaot vārds notika uz mani un sacīja: Zechariah 7:5 Runā uz visiem zemes ļaudīm un uz priesteriem un saki: kad jūs gavējāt un žēlojaties piektā un septītā mēnesī šos septiņdesmit gadus, vai jūs tādu(patiesu) gavēšanu esiet Man gavējuši? Zechariah 7:6 Bet kad jūs ēdat un kad jūs dzerat, vai jūs tie neesat, kas ēd un dzer? Zechariah 7:7 Vai šie nav tie vārdi, ko Tas Kungs izsauca caur tiem pirmiem praviešiem, kad Jeruzāleme dzīvoja mierā, un viņas pilsētas visapkārt, un dienvidu puse un ieleja bija apdzīvota? Zechariah 7:8 Atkal Tā Kunga vārds notika uz Zahariju sacīdams: Zechariah 7:9 Tā runā Tas Kungs Cebaot un saka: nesiet patiesīgu tiesu un parādiet ikviens savam brālim žēlastību un apžēlošanu. Zechariah 7:10 Un neapbēdiniet ne atraitni, nedz bāriņu, nedz svešinieku, nedz nabagu, un nedomājiet ļauna cits pret citu savā sirdī. Zechariah 7:11 Bet tie negribēja klausīt un palika stūrgalvīgi un apcietināja savas ausis, nepaklausīdami. Zechariah 7:12 Un savu sirdi tie darīja par dimantu, ka neklausītu bauslību un tos vārdus, ko Tas Kungs Cebaot sūtīja ar Savu Garu caur tiem pirmiem praviešiem. Zechariah 7:13 Tādēļ tāda liela dusmība nākusi no Tā Kunga Cebaot. Tāpēc noticis, tā kā Viņš bija saucis, un tie nebija klausījuši; tāpat tie arīdzan sauca, bet Es neklausīju, saka Tas Kungs Cebaot. Zechariah 7:14 Tā Es tos esmu izputinājis starp visiem pagāniem, ko tie nepazina, un tā zeme aiz tiem tapa postīta, tā ka neviens tur nestaigāja, un tā viņi to jauko zemi darīja par postažu. Zechariah 8:0 Zechariah 8:1 Un Tā Kunga Cebaot vārds notika un sacīja: Zechariah 8:2 Tā saka Tas Kungs Cebaot: Es biju iekarsis par Ciānu ar lielu karstumu, pat ar lielu bardzību Es par to biju iekarsis. Zechariah 8:3 Tā saka Tas Kungs: Es griežos atpakaļ uz Ciānu un dzīvošu Jeruzālemes vidū, un Jeruzālemi sauks par patiesības pilsētu un Tā Kunga Cebaot kalnu par svētu kalnu. Zechariah 8:4 Tā saka Tas Kungs Cebaot: tur sēdēs vēl sirmi vīri un sirmas sievas Jeruzālemes ielās; ikvienam savs spieķis būs savā rokā aiz liela vecuma. Zechariah 8:5 Un pilsētas ielas būs pilnas ar puisēniem un meitenēm, kas pa viņas ielām spēlējās. Zechariah 8:6 Tā saka Tas Kungs Cebaot: Kad tas būs brīnums šo atlikušo ļaužu acīs tanīs dienās, vai tas arī būs brīnums Manās acīs? saka Tas Kungs Cebaot. Zechariah 8:7 Tā saka Tas Kungs Cebaot: Redzi, Es atpestīšu Savus ļaudis no austruma zemes un no saules rieta zemes. Zechariah 8:8 Un Es tos atvedīšu, ka tiem būs dzīvot Jeruzālemes vidū. Un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu patiesībā un taisnībā. Zechariah 8:9 Tā saka Tas Kungs Cebaot: Lai jūsu rokas paliek stipras, kas šos vārdus esat dzirdējuši šinīs dienās no praviešu mutes, kas bija tai dienā, kad sāka celt Tā Kunga Cebaot dzīvokli, taisīt Dieva namu. Zechariah 8:10 Jo priekš šīm dienām cilvēkiem alga netika un lopiem algas nebija, un tiem, kas izgāja un iegāja, nebija miera no ienaidnieka, jo Es palaidu visus cilvēkus citu pret citu. Zechariah 8:11 Bet nu Es pret šiem atlikušiem ļaudīm neturēšos kā viņā laika, saka Tas Kungs Cebaot. Zechariah 8:12 Bet sēkla labi izdosies, vīna koks dos savas ogas, un zeme izdos savus augļus, un debesis dos savu rasu, un šiem atlikušiem ļaudīm Es došu visu šo iemantot. Zechariah 8:13 Un notiks, tā kā jūs, Jūda nams un Israēla nams, esiet bijuši lāsts tautu vidū, tāpat Es jūs izglābšu, ka būsiet svētība; nebīstaties, un lai jūsu rokas paliek stipras. Zechariah 8:14 Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: tā kā Es esmu domājis, jums ļaunu darīt, kad jūsu tēvi Mani apkaitināja, saka Tas Kungs Cebaot, un tas Man nebija žēl, Zechariah 8:15 Tāpat Es atkal šinīs dienās domāju labu darīt Jeruzālemei un Jūda namam, - nebīstaties! Zechariah 8:16 Šās ir tās lietas, ko jums būs darīt: runājiet patiesi ikviens ar savu tuvāku, tiesājiet taisni, un nesiet tiesu, lai miers valda jūsu vārtos. Zechariah 8:17 Un nedomājiet ļaunu cits pret citu savā sirdī un lai jums ir nemīlama nepatiesa zvērēšana, jo visu šo es ienīstu, saka Tas Kungs. Zechariah 8:18 Atkal Tā Kunga Cebaot vārds uz mani notika sacīdams: Zechariah 8:19 Tā saka Tas Kungs Cebaot: tā gavēšana ceturtā un piektā un septītā un desmitā mēnesī Jūda namam būs par prieku un par līksmību un par jaukiem svētkiem; bet mīļojiet patiesību un mieru. Zechariah 8:20 Tā saka Tas Kungs Cebaot: vēl nāks tautas un daudz pilsētu iedzīvotāji. Zechariah 8:21 Un vienas pilsētas iedzīvotāji ies pie otras iedzīvotājiem un sacīs: ejam pielūgt To Kungu un meklēt To Kungu Cebaot, - arī es iešu. Zechariah 8:22 Tā nāks daudz ļaužu, un varenas tautas meklēs To Kungu Cebaot Jeruzālemē un pielūgs To Kungu. Zechariah 8:23 Tā saka Tas Kungs Cebaot: tanīs dienās notiks, ka desmit vīri no visādām pagānu valodām satvers viena Jūda vīra (drēbju) stūri un sacīs: mēs iesim jums līdz, jo mēs esam dzirdējuši, ka Dievs ir ar jums. Zechariah 9:0 Zechariah 9:1 Tā Kunga vārda spriedums par Hadraha zemi, un kas apmetās Damaskū; jo Tas Kungs skatās uz cilvēkiem un uz visām Israēla ciltīm. Zechariah 9:2 Un uz Hamatu pie viņas robežām, uz Tiru un Sidonu, jo tur ir liela gudrība. Zechariah 9:3 Un Tirus sev ir uzcēlusi stipru pili un sakrājusi sudrabu kā pīšļus, un zeltu kā dubļus uz ielām. Zechariah 9:4 Redzi, Tas Kungs viņu uzvarēs un satrieks viņas spēku jūrā, un uguns viņu aprīs. Zechariah 9:5 Askalona to redzēs un bīsies, un arī Gaca, un drebēs, līdz ar Ekroni, tāpēc ka viņu cerība ir palikusi kaunā. Un Gacas ķēniņš ies bojā, un Askalonā nedzīvos. Zechariah 9:6 Un Ašdodā dzīvos sveši, un Es izdeldēšu Fīlistu lepnību. Zechariah 9:7 Un Es atņemšu viņu asinis no viņu mutes un viņu negantību no viņu zobiem. Tā tie arīdzan atliksies mūsu Dievam, un tie būs kā valdnieki iekš Jūda, un Ekronekā Jebusieši. Zechariah 9:8 Un Es pats apmetīšos ap Savu namu pret karaspēku un pret sirotājiem, ka spaidītājs tur vairs nestaigās; jo nu Es to ar Savām acīm esmu redzējis. Zechariah 9:9 Priecājies ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisns un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. Zechariah 9:10 Un Es izdeldēšu ratus no Efraīma un zirgus no Jeruzālemes, un kara stops taps izdeldēts. Un tautām Viņš mācīs mieru, un Viņa valdīšana būs no vienas jūras līdz otrai un no lielupes līdz pasaules galam. Zechariah 9:11 Un arī tu, - tavas derības asiņu dēļ Es tavus cietumniekus izlaidīšu no bedres, kur ūdens nav. Zechariah 9:12 Atgriežaties atpakaļ uz to stipro vietu, jūs cietumnieki, kam cerība. Šodien pat Es saku, ka Es tev divkārtīgi atmaksāšu. Zechariah 9:13 Jo Jūdu Es Sev esmu uzvilcis kā stopu un Efraīmu licis par bultu, un Es pamodināšu tavus bērnus, Ciāna, pret taviem bērniem, Grieķu zeme, un tevi darīšu kā varoņa zobenu! Zechariah 9:14 Un Tas Kungs parādīsies pār viņiem, un Viņa bultas izies kā zibens, un Tas Kungs Dievs bazūnēs ar bazūni un nāks kā aukas no dienvidiem. Zechariah 9:15 Tas Kungs Cebaot tos pasargās, un tie rīs un samīs lingas akmeņus, un tie dzers un cels troksni tā kā no vīna, un taps pilni kā upuru kausi, kā altāra stūri. Zechariah 9:16 Un Tas Kungs, viņu Dievs, tos izpestīs tanī dienā kā Savu ļaužu ganāmo pulku, jo tie ir kroņa akmeņi, mirdzēdami Viņa zemē. Zechariah 9:17 Jo cik liels būs viņu labums? Un cik liels būs viņu daiļums? Labība jaunekļus izaudzinās un vīns jaunietes. Zechariah 10:0 Zechariah 10:1 Lūdziet lietu no Tā Kunga vēlajā lietus laikā! Tas Kungs rada zibeņus; Viņš tiem dos lietus papilnam ikkatrai zālei laukā. Zechariah 10:2 Jo dievekļi runā nelietību, un zīlnieki rauga viltību un runā melu sapņus un iepriecina ar niekiem. Tādēļ tie maldās kā avis, tie ir nospaidīti, jo tur nav gana. Zechariah 10:3 Pret tiem ganiem Mana bardzība iedegusies, un tos āžus Es piemeklēšu. Jo Tas Kungs Cebaot piemeklē Savu ganāmo pulku, Jūda namu, un to ieceļ Sev par goda zirgu karā. Zechariah 10:4 No viņa iznāks stūra akmens, nagla, kara stops un visi valdnieki līdz. Zechariah 10:5 Un tie būs kā varoņi, kas kaušanā samin ielas dubļus, un tie kausies, jo Tas Kungs būs ar viņiem, un tie liks kaunā zirgu jājējus. Zechariah 10:6 Un Es stiprināšu Jūda namu un atpestīšu Jāzepa namu, un Es tos atkal iestādīšu, jo Es par tiem esmu apžēlojies, un tie būs, tā kā Es tos nebūtu atmetis, jo Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, un tos paklausīšu. Zechariah 10:7 Un Efraīms būs kā varonis un viņa sirds priecāsies kā no vīna. Un viņa bērni to redzēdami līksmosies, viņu sirds priecāsies iekš Tā Kunga. Zechariah 10:8 Un Es tos ataicināšu un sapulcēšu, jo Es tos gribu izpestīt, un tie vairosies, kā tie citkārt vairojās. Zechariah 10:9 Un Es tos sēšu starp tautām, un tie Mani pieminēs tālās zemēs, un tie dzīvos ar saviem bērniem un atgriezīsies. Zechariah 10:10 Un Es tos atvedīšu no Ēģiptes zemes un tos sapulcināšu no Asīrijas un tos vedīšu uz Gileāda zemi un Tībanu, ka viņam nepietiks vietas. Zechariah 10:11 Un viņš iet caur bēdu jūru un sit viļņus jūrā, un visi upes dziļumi izsīks; tad Asura lepnība taps nogāzta, un Ēģiptes scepteris zudīs. Zechariah 10:12 Un Es tos stiprināšu iekš Tā Kunga, un tie staigās Viņa vārdā, saka Tas Kungs. Zechariah 11:0 Zechariah 11:1 Atdari savas durvis, Lībanus, lai uguns aprij tavus ciedru kokus. Zechariah 11:2 Kauciet, priedes, ka ciedru koki krituši un varenie postīti. Kauciet, Basanas ozoli, ka tas biezais mežs gāzies. Zechariah 11:3 Tur ir ganu kaukšanas balss, tāpēc ka viņu godība postīta; jaunu lauvu rūkšanas balss, tāpēc ka Jardānes greznība postīta. - Zechariah 11:4 Tā saka Tas Kungs, mans Dievs: gani šās kaujamās avis. Zechariah 11:5 Jo tie, kam tās pieder, tās nokauj un to netur par noziegumu, un ikviens no viņu pārdevējiem saka: slavēts lai ir Tas Kungs, ka esmu bagāts tapis, un viņu gani tās netaupa. Zechariah 11:6 Tiešām, šās zemes iedzīvotājus Es vairs netaupīšu, saka Tas Kungs: bet redzi, Es cilvēkus nodošu ikvienu viņa tuvākā rokā un viņa ķēniņa rokā, ka tiem šo zemi būs sagrauzt, un Es tos negribu izpestīt no viņu rokas. Zechariah 11:7 Un es ganīju šās kaujamās avis, un tā arī tās nabaga avis, un es sev ņēmu divus zižļus, to vienu es nosaucu Laipnību, un to otru Saites, un ganīju tās avis. Zechariah 11:8 Un es izdeldēju trīs ganus vienā mēnesī; jo mana dvēsele tos bija apnikusi, un arī viņu dvēselei es biju riebīgs. Zechariah 11:9 Un es sacīju: es jūs vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kas zūd, lai zūd, un kas atliek, tas lai aprij cits cita miesu. Zechariah 11:10 Un es ņēmu savu zizli, Laipnību, un to salauzu un iznīcināju savu derību, ko biju derējis ar visām tautām. Zechariah 11:11 Un tā tai dienā tapa iznīcināta. Tad tās nabaga avis, kas mani lika vērā, atzina, ka tas bija Tā Kunga vārds. Zechariah 11:12 Un es uz tiem sacīju: ja jums patīk, tad dodat man savu algu, bet ja ne, tad lai paliek. Un tie nosvēra manu algu, trīsdesmit sudraba gabalus. Zechariah 11:13 Un Tas Kungs uz mani sacīja: nomet to podniekam, to dārgo algu, cik dārgu tie Mani turējuši. Un es ņēmu tos trīsdesmit sudraba gabalus un tos nometu Tā Kunga namā podniekam. Zechariah 11:14 Tad es salauzu savu otru zizli, Saites, un iznīcināju brālību starp Jūdu un Israēli. Zechariah 11:15 Un Tas Kungs uz mani sacīja: ņem atkal ģeķīgā(neapdomīgā) gana rīkus. Zechariah 11:16 Jo redzi, Es celšu ganu zemē, kas neņem vērā bojā ejošo, nemeklē noklīdušo un nedziedina satriekto un neapkopj neveselo, bet kas ēd treknā gaļu un salauž viņu nagus. Zechariah 11:17 Vai tam nelieša ganam, kas atstāj ganāmo pulku! Zobens pār viņa elkoni un pār viņa labo aci! Viņa elkonis kaltin lai sakalst un viņa labā acs lai pavisam izdziest! Zechariah 12:0 Zechariah 12:1 Tā Kunga vārda spriedums par Israēli. Tā saka Tas Kungs, kas debesis izpletis un zemi dibinājis un radījis cilvēka garu iekš viņa: Zechariah 12:2 Redzi, Jeruzālemi Es darīšu par straipalējamo biķeri visām tautām visapkārt, un tas nāks arī pār Jūdu, kad Jeruzālemi apsēdīs. Zechariah 12:3 Un notiks tai dienā, Es Jeruzālemi darīšu par nastas akmeni visām tautām; visi, kas viņu grib uzcelt, tie ievainosies, un visas pasaules tautas pret viņu sapulcēsies. Zechariah 12:4 Tai dienā, saka Tas Kungs, Es visus zirgus sitīšu ar bailību un viņu jātniekus ar bezprātību, bet pār Jūda namu Es atvēršu savas acis un tautām sitīšu visus zirgus ar aklību. Zechariah 12:5 Tad Jūda virsnieki savā sirdī sacīs: stiprums man ir Jeruzālemes iedzīvotāji iekš Tā Kunga Cebaot, sava Dieva. Zechariah 12:6 Tai dienā Es Jūda virsniekus celšu kā degošu ugunskuru malkā un kā degošu lāpu kūlīšos, un pa labo un kreiso pusi tie aprīs visas tautas visapkārt, un Jeruzāleme vēl paliks savā vietā Jeruzālemē. Zechariah 12:7 Un Tas Kungs papriekš izpestīs Jūda dzīvokļus, lai Dāvida nama augstība un Jeruzālemes iedzīvotāju godība nelielās pret Jūdu. Zechariah 12:8 Tai dienā Tas Kungs pasargās Jeruzālemes iedzīvotājus, un pats nespēcīgākais viņu starpā tai dienā būs kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs, kā Tā Kunga eņģelis viņu priekšā. Zechariah 12:9 Un tai dienā Es meklēšu izdeldēt pagānus, kas ceļas pret Jeruzālemi. Zechariah 12:10 Bet pār Dāvida namu un pār Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu. Un tie uz Mani raudzīsies, ko tie ir cauri dūruši. Un par Viņu tie žēlosies, kā žēlojās par vienīgo, un tie gauži par Viņu vaimanās, ka vaimanā par pirmdzimto. Zechariah 12:11 Tai dienā Jeruzālemē būs lielas raudas, kā raudāja pie HadadRimona Meģidus lejā. Zechariah 12:12 Un zeme žēlosies, ikviena cilts par sevi, Dāvida nama cilts sevišķi un viņu sievas sevišķi, un Nātana nama cilts sevišķi un viņu sievas sevišķi, Levja nama cilts sevišķi un viņu sievas sevišķi. Zechariah 12:13 Šimejus cilts sevišķi un viņu sievas sevišķi, - Zechariah 12:14 Visas citas ciltis, ikviena par sevi, un viņu sievas par sevi. Zechariah 13:0 Zechariah 13:1 Tai dienā avots būs atvērts Dāvida namam un Jeruzālemes iedzīvotājiem pret grēkiem un pret nešķīstību. Zechariah 13:2 Un tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, Es no zemes izdeldēšu dievekļu vārdus, ka tos vairs nepieminēs; arī (dievekļa) praviešus un nešķīsto garu Es atņemšu no zemes. Zechariah 13:3 Un notiks, ja kas vēl sludinās kā pravietis, tad viņa tēvs un viņa māte, kas viņu dzemdinājuši, uz to sacīs: tev nebūs dzīvot, jo viltu tu esi runājis Tā Kunga Vārdā, un viņa tēvs un viņa māte, kas to dzemdinājuši, to nodurs, kad tas sludinās. Zechariah 13:4 4, Un notiks tai dienā, ka pravieši kaunēsies ikviens par savu parādīšanu, to pasludināt, un vairs neapvilks spalvas mēteli uz meliem. Zechariah 13:5 Bet sacīs: es neesmu pravietis, es esmu zemes kopējs, jo viens mani saderējis no manas jaunības. Zechariah 13:6 Un ja kas sacīs: kas tās tādas rētas tavās rokās? Tad viņš sacīs: tā es esmu sakults savu mīļo namā. Zechariah 13:7 Zoben, uzmosties pret Manu ganu un pret to vīru, kas Mans biedrs, saka Tas Kungs Cebaot; sit ganu, tad avis izklīdīs, bet es savu roku griezīšu pie tiem maziņiem. Zechariah 13:8 Un notiks visā zemē, saka Tas Kungs: divas daļas tur taps izdeldētas un izmirs, un trešā daļa tur atliks. Zechariah 13:9 Un trešo daļu Es likšu ugunī un tos šķīstīšu, kā sudrabu šķīstī, un tos pārbaudīšu, kā zeltu pārbauda. Tie piesauks Manu vārdu, un Es tos paklausīšu un sacīšu: tie ir Mani ļaudis; un tie sacīs: Tas Kungs ir mans Dievs. Zechariah 14:0 Zechariah 14:1 Redzi, diena nāk Tam Kungam, ka tavs laupījums taps izdalīts tavā vidū. Zechariah 14:2 Jo Es sapulcināšu visus pagānus karā pret Jeruzālemi, un pilsēta taps uzņemta un nami postīti un sievas apsmietas. Un puse pilsētas aizies cietumā, bet tie atlikušie ļaudis pilsētā netaps izdeldēti. Zechariah 14:3 Un Tas Kungs izies un karos pret šiem pagāniem, tā kā tai dienā, kad viņš karo, kaujas dienā. Zechariah 14:4 Un Viņa kājas tai dienā stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns šķelsies divējos gabalos pret rīta un vakara pusi, tā ka tur būs ļoti liela ieleja, un viena kalna puse atkāpsies pret ziemeli, un otra pret dienvidu. Zechariah 14:5 Tad jūs bēgsiet Manu kalnu ielejā, (jo šī kalnu ieleja sniegsies līdz Ācelei) un jūs bēgsiet, kā jūs bēgāt no zemes trīcēšanas Uzijas, Jūda ķēniņa, dienās. Tad nāks Tas Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar Tevi. Zechariah 14:6 Un tai dienā nebūs gaismas, spīdekļi izzudīs. Zechariah 14:7 Bet tā būs savāda diena, kas Tam Kungam zināma; tur nebūs nedz dienas, nedz nakts. Un notiks, ap vakara laiku būs gaisma. Zechariah 14:8 Un notiks tai dienā, dzīvs ūdens iztecēs no Jeruzālemes, viena puse pret rīta jūru un otra puse pret vakara jūru, un tas būs vasarā un ziemā. Zechariah 14:9 Un Tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemi. Tai dienā Tas Kungs būs viens vienīgs, un Viņa vārds viens vienīgs. Zechariah 14:10 Visa šī zeme taps darīta par klajumu, no Ģibejas līdz Rimonai, pret dienasvidu no Jeruzālemes. Un tā taps paaugstināta un dzīvos savā vietā, no Benjamina vārtiem līdz veco vārtu vietai, līdz Stūru vārtiem, no Kananeēļa torņa līdz ķēniņa vīna spaidam. Zechariah 14:11 Un tur dzīvos, un lāsta vairs nebūs, un Jeruzāleme dzīvos drošībā. Zechariah 14:12 Un šī būs tā mocība, ar ko Tas Kungs mocīs visus ļaudis, kas pret Jeruzālemi karojuši: miesa satrūdēs viņiem uz kājām stāvot un viņu acis satrūdēs savos dobumos un viņu mēle satrūdēs viņu mutē. Zechariah 14:13 Un notiks tai dienā, ka viņu starpā būs liela sajukšana no Tā Kunga, tā ka viens satvers otra roku, un cits pret citu pacels savu roku. Zechariah 14:14 Un Jūda karos Jeruzālemē, tā kā visapkārt savāks visu pagānu mantu, zeltu un sudrabu un drēbes lielā pulkā. Zechariah 14:15 Tāda pat mocība būs zirgiem, zirgēzeļiem, kamieļiem un ēzeļiem un visiem lopiem, kas būs lēģeros, tā kā šī mocība. Zechariah 14:16 Un notiks, ka visi atlikušie no visām tautām, kas cēlušās pret Jeruzālemi, nāks ik gadus, pielūgt to ķēniņu, To Kungu Cebaot, un turēt lieveņu svētkus. Zechariah 14:17 Un notiks, ja kāda no zemes ciltīm nenāks uz Jeruzālemi, pielūgt Ķēniņu, To Kungu Cebaot, tad lietus pār tiem nelīs. Zechariah 14:18 Un kad Ēģiptes cilts nenāks, tad lietus arī nelīs pār viņiem, un tā mocība būs pār tiem, ar ko Tas Kungs tautas mocīs, kas nenāks svētīt lieveņu svētkus. Zechariah 14:19 Šis Ēģiptei būs par grēku un visām tautām par grēku, kas nenāks svētīt lieveņu svētkus. Zechariah 14:20 Tai dienā stāvēs uz zirgu zvārguļiem: svēts Tam Kungam, un tie podi Tā Kunga namā būs kā upuru kausi altāra priekšā. Zechariah 14:21 Jo visi podi Jeruzālemē un Jūdā būs svēti Tam Kungam Cebaot, tā ka visi, kas grib upurēt, nāks un no tiem ņems un tanīs vārīs, un tai dienā Kanaānieša vairs nebūs Tā Kunga Cebaot namā.
Malachi 0:0
Malachi 1:0 Malachi 1:1 Tā Kunga vārda spriedums par Israēli caur Malahiju. Malachi 1:2 Es jūs esmu mīlējis, saka Tas Kungs; bet jūs sakāt: kā Tu mūs esi mīlējis? Vai Ēsavs nav Jēkabam brālis? Saka Tas Kungs; tomēr Es Jēkabu mīlēju Malachi 1:3 Un Ēsavu Es ienīdēju un viņa kalnus darīju par posta vietu un viņa mantas tiesu priekš šakāļiem tuksnesī. Malachi 1:4 Un jebšu Edoms sacītu: mēs esam salauzti, tomēr tās posta vietas atkal gribam uztaisīt, - tad Tas Kungs Cebaot saka tā: tie uztaisīs, bet Es noārdīšu, un tos nosauks par bezdievības robežām un par ļaudīm, par ko Tas Kungs mūžīgi dusmo. Malachi 1:5 Un jūsu acis to redzēs, un jūs sacīsiet: Tas Kungs pagodināsies pāri pār Israēla robežām. - Malachi 1:6 Dēlam būs godāt savu tēvu, un kalpam savu kungu. Ja Es esmu Tēvs, kur ir Mans gods? Un ja Es esmu Kungs, kur ir Mana bijāšana? saka Tas Kungs Cebaot uz jums priesteriem, Mana Vārda nicinātajiem; bet jūs sakāt: kā tad mēs nicinājam Tavu Vārdu? Malachi 1:7 Jūs nesat uz Manu altāri sagānītu maizi. Tad jūs sakāt: ar ko mēs Tevi sagānījām? Ar to, ka jūs sakāt: Tā Kunga galds nav cienījams. Malachi 1:8 Jo kad jūs ko aklu atnesat upurēt, tad tas jums nav nelabs, un ja jūs ko tizlu vai vāju atnesat, tad tas nav nelabs. Atnesat to jel savam valdītājam, vai viņam pie tevis būs labs prāts, jeb vai viņš tavu vaigu žēlīgi uzlūkos? saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 1:9 Nu tad pielūdziet jel Dieva vaigu, lai Viņš mums ir žēlīgs. No jūsu rokas tas noticis: vai tad Viņš jūsu vaigu žēlīgi uzskatīs? saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 1:10 Kaut jel kāds būtu jūsu starpā, kas durvis aizslēdz, lai jūs velti uguni neiededzinājāt uz Mana altāra; Man nav labs prāts pie jums, saka Tas Kungs Cebaot, un tas upuris no jūsu rokām Man nepatīk. Malachi 1:11 Jo no saules uzlēkšanas līdz noiešanai Mans Vārds ir paaugstināts starp tautām, un ikkatrā vietā Manam Vārdam top kvēpināts un šķīsts upuris atnests. Jo Mans Vārds ir liels starp tautām, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 1:12 Bet jūs to sagānat, sacīdami: Tā Kunga galds, tas ir sagānīts, un viņa ienākumu riebj baudīt. Malachi 1:13 Un jūs sakāt: redzi, kāds grūtums! Un nebēdājat par to, saka Tas Kungs Cebaot, jūs atnesat, kas ir laupīts, un kas tizls un vājš, un tā upurējat upuri. Vai tas Man var patikt no jūsu rokas? saka Tas Kungs. Malachi 1:14 Nolādēts tas blēdis, kam savā ganāma pulkā ir auniņš, un kas sola un upurē Tam Kungam ko maitātu! Jo Es esmu liels Ķēniņš, saka Tas Kungs Cebaot: un Mans Vārds ir bijājams starp tautām. Malachi 2:0 Malachi 2:1 Un nu, jūs priesteri, šis bauslis jums ir dots: Malachi 2:2 Ja jūs negribat klausīt, nedz ņemt pie sirds, Manam Vārdam dot godu, saka Tas Kungs Cebaot, tad Es sūtīšu lāstu pret jums un nolādēšu jūsu svētību, tiešām, Es to nolādēšu, tāpēc ka jūs neņemat pie sirds. Malachi 2:3 Redzi, Es jums maitāšu sēklu un kaisīšu sūdus uz jūsu vaigiem, jūsu svētku sūdus, tā ka jūs līdz ar tiem tapsiet izmēzti. Malachi 2:4 Tad jūs samanīsiet, ka Es šo bausli pie jums esmu sūtījis, ka tā būtu Mana derība ar Levi, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 2:5 Mana derība ar viņu bija dzīvība un miers, un to Es viņam devu, lai Mani bīstas, un viņš Mani bijās, un viņš drebēja priekš Mana Vārda. Malachi 2:6 Patiesības bauslība bija viņa mutē, un nelietība nebija atrodama uz viņa lūpām. Viņš ar Mani staigāja mierā un taisnībā un atgrieza daudz ļaudis no nozieguma. Malachi 2:7 Jo priestera lūpām būs sargāt atzīšanu, un no viņa mutes būs meklēt mācību, jo viņš ir Tā Kunga Cebaot vēstnesis. Malachi 2:8 Bet jūs esat nogriezušies no ceļa, jūs esat darījuši, ka daudz pie bauslības piedauzījušies, jūs Levja derību esiet samaitājuši, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 2:9 Tad Es arīdzan jūs esmu darījis nievājamus un necienīgus priekš visiem ļaudīm, tāpēc ka jūs neturat Manus ceļus, bet bauslībā uzlūkojiet cilvēka vaigu. Malachi 2:10 Vai mums visiem nav viens tēvs? Vai viens Dievs mūs nav radījis? Kāpēc tad mēs cits citam neturam ticību, bet sagānam savu tēvu derību? Malachi 2:11 Jūda netur ticību, un iekš Israēla un Jeruzālemē notiek negantība. Jo Jūda sagānījis Tā Kunga svētumu, ko viņš mīļo, un precējis sveša dieva meitu. Malachi 2:12 Tas Kungs lai izdeldē tam vīram, kas tā dara, no Jēkaba dzīvokļa tos, kas prasa un kas atbild, un tos, kas upurē Tam Kungam Cebaot. Malachi 2:13 Otrkārt jūs šo dariet: jūs Tā Kunga altāri apklājat ar asarām, ar raudām un ar nopūtām, tā ka Viņš to upuri vairs nevar ieredzēt nedz labprāt saņemt no jūsu rokām. Malachi 2:14 Tad jūs sakāt: Kāpēc tā? Tāpēc ka Tas Kungs ir liecinieks starp tevi un tavas jaunības sievu, kurai tu ticību neesi turējis, un viņa tomēr ir tava biedrene un tava saderētā sieva. Malachi 2:15 Tā neviens nav darījis, kam vēl gars atlicies. Bet ko tas viens darīja? Viņš meklēja dzimumu no Dieva. Tāpēc sargājaties savā garā, un neatstāji savas jaunības sievu. Malachi 2:16 Jo Es ienīstu šķiršanu, saka Tas Kungs, Israēla Dievs, un to, kas savas drēbes apgāna ar varas darbu, saka Tas Kungs Cebaot; tāpēc sargājaties savā garā, ka turat ticību. Malachi 2:17 Jūs apkaitināt To Kungu ar savu valodu; bet jūs sakāt: ar ko mēs Viņu apkaitinājām? Ar to, ka jūs sakāt: kas ļaunu dara, tas ir labs priekš Tā Kunga acīm, un pie tādiem Viņam ir labs prāts, jeb: kur ir tas Dievs, kas soda? Malachi 3:0 Malachi 3:1 Redzi, Es sūtu Savu eņģeli, lai tas Manā priekšā sataisa ceļu. Un drīz nāks uz Savu namu Tas Kungs, ko jūs meklējat un tas derības eņģelis, pie kā jums labs prāts. Redzi, Viņš nāk, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 3:2 Bet kas panesīs Viņa atnākšanas dienu, un kas pastāvēs, kad Viņš rādīsies? Jo Viņš būs kā kausētāja uguns un kā mazgātāju sārms. Malachi 3:3 Un Viņš sēdēs, sudrabu kausēt un šķīstīt, un šķīstīs Levja bērnus un tos iztīrīs kā zeltu un sudrabu; tad tie Tam Kungam upuri nesīs taisnībā. Malachi 3:4 Tad Jūda un Jeruzālemes upuris Tam Kungam būs salds, kā vecos laikos un senajos gados. Malachi 3:5 Es pie jums nākšu uz tiesu un būšu ātrs liecinieks pret burvjiem un laulības parkāpējiem un pret tiem, kas nepatiesi zvēr, un pret tiem, kas nospiež algādža algu, atraitni un bāriņu, un kas spaida svešinieku un Mani nebīstas, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 3:6 Jo Es Tas Kungs citāds nepalieku, tāpēc jums, Jēkaba bērni, gals vēl nav darīts. Malachi 3:7 No savu tēvu laika jūs esiet atkāpušies no Maniem likumiem un tos neesat turējuši. Atgriežaties atkal pie Manis, tad Es atgriezīšos pie jums, saka Tas Kungs Cebaot. Bet jūs sakāt: kā lai atgriežamies? Malachi 3:8 Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito(tiesu) un ar cilājamo upuri. Malachi 3:9 Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Malachi 3:10 Nesiet pilnu desmito(tiesu) mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Tas Kungs Cebaot: vai Es jums neatvēršu debess logus un jums nedošu svētības pārpārēm? Malachi 3:11 Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus, un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 3:12 Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Tas Kungs Cebaot. - Malachi 3:13 Jūsu vārdi ir cieti pret Mani, saka Tas Kungs. Un jūs sakāt: ko mēs pret Tevi runājam? Malachi 3:14 Jūs sakāt: tas ir velti, Dievam kalpot, jo kāds labums atlec, kad turam Viņa bausli, un ka bēdās staigājam priekš Tā Kunga Cebaot? Malachi 3:15 Bet nu mēs teicam laimīgus tos pārgalvīgos, jo bezdievības darītāji pieaug, tie Dievu kārdina un taču izsprūk. Malachi 3:16 Tad tie, kas To Kungu bīstas, runāja cits ar citu, un Tas Kungs nomanīja un ieklausījās, un piemiņas grāmata ir rakstīta Viņa priekšā tiem, kas To Kungu bīstas, un tiem, kas Viņa vārdu piemin. Malachi 3:17 Un tai dienā, ko Es darīšu, saka Tas Kungs Cebaot, tie Man būs par īpašumu, un Es tos žēlošu, kā vīrs savu dēlu žēlo, kas viņam kalpo. Malachi 3:18 Tad jūs atkal redzēsiet to starpību starp taisnu un bezdievīgu, starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo. Malachi 4:0 Malachi 4:1 Jo redzi, tā diena nāk degoša kā ceplis, tad visi lepnie un visi bezdievības darītāji būs rugāji, un tā nākamā diena tos iededzinās, saka Tas Kungs Cebaot, kas tiem nepametīs nedz sakni, nedz zaru. Malachi 4:2 Bet jums, kas Manu vārdu bīstaties, taisnības saule uzlēks, un dziedināšana būs apakš viņas spārniem, un jūs iziesiet un lēksiet kā baroti teļi. Malachi 4:3 Un jūs samīsiet bezdievīgos, jo tie būs pelni apakš jūsu pēdām tai dienā, ko Es darīšu, saka Tas Kungs Cebaot. Malachi 4:4 Pieminiet Mozus, Mana kalpa, bauslību, ko Es viņam esmu pavēlējis Horeba kalnā priekš visa Israēla, tos likumus un tās tiesas. Malachi 4:5 Redzi, Es jums sūtu pravieti Eliju, pirms nāks Tā Kunga lielā un bijājamā diena. Malachi 4:6 Un viņš atgriezīs tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem, lai Es nenāku, zemi izdeldēt.
[ Testament 2 Heading ] Matthew 0:0
Matthew 1:0 Matthew 1:1 Jēzus Kristus cilts grāmata. Jēzus bija Dāvida, Dāvids Ābrahāma dēls. Matthew 1:2 Ābrahāms dzemdināja Īzaku, un Īzaks dzemdināja Jēkabu, un Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Matthew 1:3 Un Jūda dzemdināja Vārecu un Cāru no Tamaras; un Vārecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Aramu. Matthew 1:4 Un Arams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Zalmanu. Matthew 1:5 Un Zalmans dzemdināja Boasu no Rahabas, un Boas dzemdināja Obedu no Rutes, un Obeds dzemdināja Isaju. Matthew 1:6 Un Isajus dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja Salamanu no Ūrijas sievas. Matthew 1:7 Un Salamans dzemdināja Rekabeamu, un Rekabeams dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu. Matthew 1:8 Un Asus dzemdināja Jehošafatu, un Jehošafats dzemdināja Jehoramu, un Jehorams dzemdināja Ociju. Matthew 1:9 Un Ocija dzemdināja Joatamu, un Joatams dzemdināja Akacu, un Akacs dzemdināja Eceķiju. Matthew 1:10 Un Eceķija dzemdināja Manasu, un Manasus dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju. Matthew 1:11 Un Josija dzemdināja Jekoniju un viņa brāļus ap to aizvešanu uz Bābeli. Matthew 1:12 Un pēc aizvešanas uz Bābeli Jekonija dzemdināja Zalatiēli, un Zalatiēls dzemdināja Corobabeli. Matthew 1:13 Un Corobabels dzemdināja Abiudu, un Abiuds dzemdināja Eliaķimu, un Eliaķims dzemdināja Hacoru. Matthew 1:14 Un Hacors dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Aķimu, un Aķims dzemdināja Eliudu. Matthew 1:15 Un Eliuds dzemdināja Eleazaru, un Eleazars dzemdināja Mattanu, un Mattans dzemdināja Jēkabu. Matthew 1:16 Un Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas top saukts Kristus. Matthew 1:17 Tad nu pavisam no Ābrahāma līdz Dāvidam ir četrpadsmit augumi; un no Dāvida līdz aizvešanai uz Bābeli ir četrpadsmit augumi; un no aizvešanas uz Bābeli līdz Kristum četrpadsmit augumi. Matthew 1:18 Bet Jēzus Kristus piedzimšana bija tāda: kad Marija, viņa māte, Jāzepam bija saderēta, pirms tie nāca kopā, tā atradās grūta no Svētā Gara. Matthew 1:19 Bet Jāzeps, viņas vīrs, taisns būdams un negribēdams tai kaunu darīt, gribēja to slepeni atstāt. Matthew 1:20 Bet viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās sacīdams: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties, Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis; jo kas iekš tās dzimis, tas ir no Svētā Gara. Matthew 1:21 Un viņa dzemdēs dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jēzus; jo Viņš izpestīs Savus ļaudis no viņu grēkiem. Matthew 1:22 Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti, kas saka: Matthew 1:23 “Redzi, tā jumprava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Immanuels,” tas ir tulkots: “Dievs ar mums.” Matthew 1:24 Bet Jāzeps no miega uzmodies darīja, kā viņam Tā Kunga eņģelis bija pavēlējis, un ņēma savu sievu pie sevis; Matthew 1:25 Un viņu neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi savu pirmdzimto Dēlu, un nosauca Viņa vārdu Jēzus. Matthew 2:0 Matthew 2:1 Un kad Jēzus bija dzimis Bētlemē iekš Jūdu zemes ķēniņa Hērodus laikā, redzi, tad gudri (vīri) no austruma zemes nāca uz Jeruzālemi un sacīja: Matthew 2:2 Kur ir Tas piedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni esam redzējuši austruma zemē un nākuši, Viņu pielūgt. Matthew 2:3 Kad ķēniņš Hērodus to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Matthew 2:4 Un saaicinājis visus Jūdu augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izklausināja no tiem, kur Kristum bija dzimt. Matthew 2:5 Un tie tam sacīja: “Bētlemē iekš Jūdu zemes; jo tā ir rakstīts caur to pravieti: Matthew 2:6 “Un tu, Bētleme Jūdu zemē, tu nebūt neesi tā mazākā starp tiem lieliem kungiem no Jūda; jo no tevis nāks Tas Valdnieks, kas valdīs pār Maniem Israēla ļaudīm.”” Matthew 2:7 Tad Hērodus paslepen aicināja tos gudros un īsteni izklausināja no tiem to laiku, kad tā zvaigzne atspīdējusi. Matthew 2:8 Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: ejat un izklausinājiet it labi par To Bērnu un To atraduši atsakāt man, ka arī es nāku, To pielūgt. Matthew 2:9 Tie nu to ķēniņu dzirdējuši aizgāja. Un redzi, tā zvaigzne, ko tie austruma zemē bija redzējuši, gāja tiem priekšā, kamēr tā nāca un apstājās virsū, kur Tas Bērns bija. Matthew 2:10 Un to zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Matthew 2:11 Un namā iegājuši, tie atrada To Bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un pie zemes mezdamies tie Viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie To apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirrēm. Matthew 2:12 Un Dievs tiem parādīja sapnī, lai negriežās atpakaļ pie Hērodus; un tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. Matthew 2:13 Bet kad tie bija aizgājuši, redzi, tad Dieva eņģelis Jāzepam parādījās sapnī un sacīja: celies un ņem To Bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģiptes zemi un paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo Hērodus meklē To Bērnu nomaitāt. Matthew 2:14 Un cēlies viņš ņēma To Bērnu un Viņa māti nakts laikā un aizgāja uz Ēģiptes zemi, Matthew 2:15 Un palika turpat, līdz kamēr Hērodus bija miris; ka piepildītos, ko Tas Kungs caur to pravieti bija runājis, kas saka: “No Ēģiptes zemes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.” Matthew 2:16 Kad nu Hērodus redzēja, ka bija piekrāpts no tiem gudriem, tad viņš ļoti apskaitās un izsūtījis apkāva visus bērnus Bētlemē un pa visu Bētlemes tiesu, divus gadus vecus un vēl jaunākus, pēc tā laika, ko tas no tiem gudriem īsteni bija izklausinājis. Matthew 2:17 Tad piepildījās, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: Matthew 2:18 “Brēkšana ir dzirdēta Rāmā, žēlošanās, raudāšana un daudz kaukšanas. Rahēle apraud savus bērnus un negribās iepriecinājuma, jo to vairs nav.” Matthew 2:19 Bet kad Hērodus bija nomiris, lūk, tad Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās Jāzepam Ēģiptes zemē Matthew 2:20 Un sacīja: celies un ņem To Bērnu un Viņa māti, un ej uz Israēla zemi; jo tie ir nomiruši, kas Tā Bērna dvēseli meklēja. Matthew 2:21 Un viņš cēlās un ņēma To Bērnu un Viņa māti, un nonāca Israēla zemē. Matthew 2:22 Bet kad viņš dzirdēja, Arhelaus Jūdu zemē valdām sava tēva Hērodus vietā, tad viņš bijās turp noiet; un sapnī no Dieva pamācīts, viņš atkāpās Galilejas robežās. Matthew 2:23 Un tur nonācis viņš apmetās tai pilsētā, ko sauc Nacareti, ka piepildītos, kas sacīts caur tiem praviešiem: “Viņš taps nosaukts Nacarietis.” Matthew 3:0 Matthew 3:1 Tanīs dienās nāca Jānis, tas Kristītājs, un sludināja Jūdu zemes tuksnesī, Matthew 3:2 Sacīdams: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi,” Matthew 3:3 Jo šis ir tas, no kā pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu; dariet līdzenas Viņa tekas.”” Matthew 3:4 Bet viņš, Jānis, valkāja kamieļu spalvu drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem; un viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Matthew 3:5 Tad izgāja pie viņa Jeruzāleme un visa Jūdu zeme un viss Jardānes apgabals, Matthew 3:6 Un tapa no viņa kristīti Jardānē, izsūdzēdami savus grēkus. Matthew 3:7 Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības, viņš uz tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis, izbēgt no nākamās dusmības? Matthew 3:8 Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus. Matthew 3:9 Un nedomājiet pie sevis sacīt: “Mums ir Ābrahāms par tēvu.” Jo Es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem spēj Ābrahāmam bērnus radīt. Matthew 3:10 Un cirvis kokiem jau pie saknes ir pielikts; tāpēc ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests. Matthew 3:11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet kas pēc manis nāk, Tas ir jo spēcīgāks nekā es; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest; Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni; Matthew 3:12 Tam vēteklis rokā, un Tas Savu klonu tīrīs caur caurim un sakrās Savus kviešus klētī, bet tās pelavas Viņš sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” Matthew 3:13 Tanī laikā Jēzus nāca no Galilejas uz Jardāni pie Jāņa, ka no tā taptu kristīts. Matthew 3:14 Bet Jānis Tam neļāva un sacīja: “Man vajadzētu no Tevis tapt kristītam, un Tu nāci pie manis?” Matthew 3:15 Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Lai nu tā ir; jo tā mums pieklājās, piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to Tam ļāva. Matthew 3:16 Un kad Jēzus bija kristīts, tad Viņš tūdaļ no ūdens izkāpa. Un redzi, debesis atvērās pār Viņu, un Jānis redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Matthew 3:17 Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” Matthew 4:0 Matthew 4:1 Tad Jēzus no Tā Gara tapa aizvests tuksnesī, ka no velna taptu kārdināts. Matthew 4:2 Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Viņam gribējās ēst. Matthew 4:3 Un tas kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Matthew 4:4 Un Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” Matthew 4:5 Tad velns Viņu noveda sev līdz uz to svēto pilsētu un Viņu cēla pašā Dieva nama jumta galā. Matthew 4:6 Un uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē! Jo stāv rakstīts: “Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”” Matthew 4:7 Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkal stāv rakstīts: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.”” Matthew 4:8 Atkal velns to veda sev līdz uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un viņu godību, Matthew 4:9 Un uz To sacīja: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu zemē mezdamies mani pielūgsi.” Matthew 4:10 Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.”” Matthew 4:11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. Matthew 4:12 Bet Jēzus dzirdējis, Jāni esam nodotu, atkal gāja uz Galileju. Matthew 4:13 Un Nacareti atstājis, Viņš nāca un mājoja Kapernaūmā, jūrmalas pilsētā Zebulona un Naftalus robežās, Matthew 4:14 Ka piepildītos, kas ir runāts caur pravieti Jesaju, kas tā saka: Matthew 4:15 “Zebulona zeme un Naftalus zeme uz jūrmalas pusi, AizJardāne, pagānu Galileja, Matthew 4:16 Tie ļaudis, kas tumsībā sēž, redzējuši lielu gaišumu, un tiem, kas sēž nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.” Matthew 4:17 No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.” Matthew 4:18 Un staigādams pie Galilejas jūras, Jēzus ieraudzīja divus brāļus, Sīmani, kas nosaukts Pēteris, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam, jo tie bija zvejnieki. Matthew 4:19 Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Matthew 4:20 Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ. Matthew 4:21 Un no turienes tālāki gājis, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpam, un Viņš tos sauca. Matthew 4:22 Tad tie tūdaļ to laivu un savu tēvu atstājuši, Viņam gāja pakaļ. Matthew 4:23 Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams to priecas mācību no tās valstības un dziedinādams tiem ļaudīm visas slimības un visas vājības. Matthew 4:24 Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie Viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un velna apsēstus un mēnessērdzīgus un melmeņu sērdzīgus, un Viņš tos darīja veselus. Matthew 4:25 Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ no Galilejas un no tām desmit pilsētām un no Jeruzālemes un no Jūdu zemes un no viņpus Jardānes. Matthew 5:0 Matthew 5:1 Bet kad Viņš tos ļaudis redzēja, tad Viņš uzkāpa uz kalnu un apsēdās, un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās. Matthew 5:2 Un Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja: Matthew 5:3 “Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder. Matthew 5:4 Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Matthew 5:5 Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos. Matthew 5:6 Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti. Matthew 5:7 Svētīgi tie sirdsžēlīgie, jo tie žēlastību dabūs. Matthew 5:8 Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Matthew 5:9 Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni. Matthew 5:10 Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo Debesu valstība viņiem pieder. Matthew 5:11 Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami. Matthew 5:12 Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesis; jo tā tie vajājuši tos praviešus, kas priekš jums bijuši. Matthew 5:13 Jūs esat tās zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama. Matthew 5:14 Jūs esat tās pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Matthew 5:15 Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; tad tā visiem spīd, kas ir namā. Matthew 5:16 Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Matthew 5:17 Nedomājiet, ka Es esmu nācis, atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Matthew 5:18 Jo patiesi, Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek. Matthew 5:19 Tāpēc, ja kas vienu no šiem vismazākiem baušļiem atmetīs un ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts tas vismazākais Debesu valstībā: bet ja kas darīs un mācīs, tas taps dēvēts liels Debesu valstībā. Matthew 5:20 Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka nekā to rakstu mācītāju un farizeju, tad jūs Debesu valstībā nenāksiet. Matthew 5:21 Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut; un kas nokauj, tas būs sodāms caur tiesu. Matthew 5:22 Bet Es jums saku: kas ar savu brāli dusmo, tas būs sodāms caur tiesu; bet kas uz savu brāli saka: raka(nevērtīgs)! Tas būs sodāms caur augsto tiesu; bet kas saka: ģeķi(bezdievis)! Tas būs sodāms elles ugunī. Matthew 5:23 Tāpēc, kad tu savu dāvanu uz altāra upurē un turpat atminies, ka tavam brālim kas ir pret tevi, Matthew 5:24 Tad atstāj tur altāra priekšā savu dāvanu un noej, saderies(izlīgsti) papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. Matthew 5:25 Esi labprātīgs savam pretiniekam drīz, kamēr ar viņu vēl esi uz ceļa, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tu netopi iemests cietumā. Matthew 5:26 Patiesi, Es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. Matthew 5:27 Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts, tev nebūs laulību pārkāpt. Matthew 5:28 Bet Es jums saku, ka ikviens, kas sievu uzskata, to iekārodamies, tas ar viņu laulību jau pārkāpis savā sirdī. Matthew 5:29 Bet ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met nost; jo tas tev labāki, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē. Matthew 5:30 Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost; jo tas tev labāki, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē. Matthew 5:31 Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķirās, tas lai tai dod šķiršanās grāmatu. Matthew 5:32 Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Matthew 5:33 Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams esi solījis. Matthew 5:34 Bet Es jums saku, ka jums ne pavisam nebūs zvērēt, nedz pie debess, jo tā ir Dieva goda krēsls, Matthew 5:35 Nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir tā lielā ķēniņa pilsēta. Matthew 5:36 Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji nevienu matu ne baltu pataisīt ne melnu. Matthew 5:37 Bet jūsu vārds lai ir: jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna. Matthew 5:38 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Matthew 5:39 Bet Es jums saku, ka jums nebūs pretī stāvēt tam ļaunam, bet kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru. Matthew 5:40 Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam palaid arī to uzvalku. Matthew 5:41 Un kas tevi dzen vienu jūdzi, ar to paej divus. Matthew 5:42 Dod tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas ko no tevis grib aizņemt. Matthew 5:43 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku ienīdēt. Matthew 5:44 Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā, Matthew 5:45 Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Matthew 5:46 Jo ja jūs tos vien mīļojiet, kas jūs mīļo, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Matthew 5:47 Un kad jūs sveicinājiet tikai savus brāļus, ko teicamu jūs dariet? Vai muitnieki nedara tāpat? Matthew 5:48 Tāpēc esat pilnīgi, tā kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs. Matthew 6:0 Matthew 6:1 Ņemiet vērā, ka savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā, lai šie jūs redz; citādi jums nav nekādas algas pie sava Tēva debesīs. Matthew 6:2 Kad tu nu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā trumetes pūst, tā kā tie liekuļi dara baznīcās un ielās, lai no ļaudīm top godināti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Matthew 6:3 Bet kad tu nabagus apdāvini, tad lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, Matthew 6:4 Tā ka tava dāvināšana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Matthew 6:5 Un kad tu Dievu lūdzi, tad neturies kā tie liekuļi, jo tiem patīk stāvēt un Dievu lūgt baznīcās un ielu stūros, lai no ļaudīm top redzēti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Matthew 6:6 Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī un, savas durvis aizslēdzis, pielūdzi savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Matthew 6:7 Bet Dievu lūdzot nepļāpājiet kā tie pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ top paklausīti. Matthew 6:8 Tad nu nepaliekat tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs gan zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat. Matthew 6:9 Tāpēc jums būs tā lūgt: “Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs vārds. Matthew 6:10 Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes. Matthew 6:11 Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien. Matthew 6:12 Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Matthew 6:13 Un neievedi mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no tā ļauna. Jo Tev pieder tā valstība un tas spēks un gods mūžīgi. Āmen.” Matthew 6:14 Jo kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Matthew 6:15 Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jums jūsu Debesu Tēvs jūsu noziegumus arī nepiedos. Matthew 6:16 Un kad jūs gavējat, tad neesat saīguši kā tie liekuļi, jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai ļaudīm kā gavētāji izrādās. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Matthew 6:17 Bet tu gavēdams svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, Matthew 6:18 Ka tu nerādies ļaudīm gavēdams, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Matthew 6:19 Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog; Matthew 6:20 Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Matthew 6:21 Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds. Matthew 6:22 Acs ir miesas spīdeklis; ja nu tava acs skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Matthew 6:23 Bet ja tava acs kaitīga, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu tas gaišums iekš tevis ir tumsība, cik liela būs tā tumsība pati? Matthew 6:24 Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Matthew 6:25 Tāpēc Es jums saku: nezūdāties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nedz arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesas nav labākas nekā drēbes? Matthew 6:26 Skatāties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Matthew 6:27 Kurš jūsu starpā savam mūžam var pielikt vienu olekti, jebšu tas tādēļ bēdājās? Matthew 6:28 Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaties pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj; Matthew 6:29 Tomēr Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām. Matthew 6:30 Ja tad Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu krāsnī top iemesta, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Matthew 6:31 Tāpēc jums nebūs zūdīties nedz sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies? Matthew 6:32 Jo pēc visa tā pagāni dzenās; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Matthew 6:33 Bet dzenaties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas. Matthew 6:34 Tāpēc nezūdāties nākošā rīta pēc, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ir diezgan, ka ikvienai dienai savas pašas bēdas. Matthew 7:0 Matthew 7:1 Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Matthew 7:2 Jo ar kādu tiesu jūs tiesājiet, jūs tapsiet tiesāti, un ar kādu mēru jūs mērojiet, jums taps atmērots. Matthew 7:3 Un ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī tu nenomani? Matthew 7:4 Jeb kā tu sacīsi uz savu brāli: laid, es izvilkšu to skabargu no tavas acs, - un redzi, baļķis ir tavā paša acī? Matthew 7:5 Tu liekuli, velc papriekš to baļķi no savas acs un tad pielūko izvilkt to skabargu no sava brāļa acs. Matthew 7:6 Nedodiet to svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs nesaplosa. Matthew 7:7 Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Matthew 7:8 Jo ikviens, kas lūdzās, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, top atvērts. Matthew 7:9 Jeb kurš cilvēks ir jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizes lūdzās, dotu akmeni? Matthew 7:10 Jeb kad tas zivi lūdzās, tam dotu čūsku? Matthew 7:11 Ja tad jūs, ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas Viņu lūdz? Matthew 7:12 Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo šī ir tā bauslība un tie pravieši. Matthew 7:13 Ieejat caur tiem šauriem vārtiem, jo tie vārti ir plati un tas ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un to ir daudz, kas caur tiem ieiet. Matthew 7:14 Un tie vārti ir šauri un šaurs tas ceļš, kas aizved uz dzīvību, un to ir maz, kas to atrod. Matthew 7:15 Bet sargājieties no tiem viltīgiem praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Matthew 7:16 Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt. Kas var lasīt vīnogas no ērkšķiem, jeb vīģes no dadžiem? Matthew 7:17 Tāpat ikkatrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus. Matthew 7:18 Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Matthew 7:19 Ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests. Matthew 7:20 Tāpēc pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt. Matthew 7:21 Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana debes'Tēva prātu dara. Matthew 7:22 Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz varenus darbus darījuši? Matthew 7:23 Un tad Es tiem it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; ejat nost no Manis, jūs ļaundarītāji. Matthew 7:24 Tāpēc ikvienu, kas šos Manus vārdus dzird un dara, to Es līdzināšu kādam gudram vīram, kas savu namu uztaisījis uz klints kalna. Matthew 7:25 Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un piesitās pie tā nama, tad tas tomēr neapgāzās; jo tas bija uztaisīts uz klints. Matthew 7:26 Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, tas taps līdzināts ģeķim, kas savu namu uztaisījis uz smiltīm. Matthew 7:27 Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un sitās pie tā nama, tad tas apgāzās un gāja viss postā.” Matthew 7:28 Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis, tad tie ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Matthew 7:29 Jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais, un nekā tie rakstu mācītāji. Matthew 8:0 Matthew 8:1 Un kad Viņš no kalna nogāja, tad daudz ļaužu Viņam staigāja pakaļ. Matthew 8:2 Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt.” Matthew 8:3 Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: “Es to gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Matthew 8:4 Un Jēzus uz to sacīja: “Pielūko un nesaki to nevienam, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Matthew 8:5 Bet kad Jēzus Kapernaūmā iegāja, tad viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza Matthew 8:6 Un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ melmeņu sērdzīgs mājās un cieš lielas mokas.” Matthew 8:7 Un Jēzus uz to sacīja: “Es gribu nākt un to veselu darīt.” Matthew 8:8 Un tas virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta, bet saki vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Matthew 8:9 Jo arī es esmu cilvēks apakš valdīšanas, un apakš manis ir karavīri; un kad es vienam saku: Ej! Tad viņš iet, - un otram: Nāc šurp! Tad viņš nāk, - un savam kalpam: Dari to! Tad viņš dara.” Matthew 8:10 Kad Jēzus to dzirdēja, tad Viņš brīnījās un sacīja uz tiem, kas Viņam staigāja pakaļ: “Patiesi, Es jums saku, ka iekš Israēla Es neesmu atradis tādu ticību. Matthew 8:11 Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā. Matthew 8:12 Bet tie valstības bērni taps izstumti galējā tumsībā; tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Matthew 8:13 Un Jēzus sacīja uz to virsnieku: “Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis.” Un viņa kalps palika vesels tanī pašā stundā. Matthew 8:14 Un Pētera namā nācis, Jēzus redzēja viņa sievas māti ar drudzi guļam. Matthew 8:15 Un Tas satvēra viņas roku, tad drudzis no viņas atstājās, un viņa uzcēlusies tiem kalpoja. Matthew 8:16 Un kad vakars metās, tad tie atveda pie Viņa daudz velna apsēstus, un Viņš izdzina tos garus caur vārdu un dziedināja visus sērdzīgos; Matthew 8:17 Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Viņš ņēma uz sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.” Matthew 8:18 Bet lielus ļaužu pulkus pie Sevis redzēdams, Jēzus pavēlēja uz otru malu pārcelties. Matthew 8:19 Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.” Matthew 8:20 Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur likt Savu galvu.” Matthew 8:21 Un cits no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, vēli man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.” Matthew 8:22 Bet Jēzus uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ, un lai miroņi savus miroņus paši aprok.” Matthew 8:23 Un Viņš iekāpa laivā un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz. Matthew 8:24 Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un Viņš gulēja. Matthew 8:25 Un tie mācekļi piegājuši Viņu modināja un sacīja: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Matthew 8:26 Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu. Matthew 8:27 Bet tie cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?”  Matthew 8:28 Un otrā jūrmalā nākot Ģerģesiešu tiesā Viņu sastapa divi velna apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt. Matthew 8:29 Un redzi, tie brēkdami sacīja: “Kas mums ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis priekšlaikus, mūs mocīt?” Matthew 8:30 Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā. Matthew 8:31 Un tie velni Viņam lūdza un sacīja: “Ja Tu mūs izdzen, tad atvēli mums, ieskriet tai cūku pulkā.” Matthew 8:32 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat!” Un izbēguši tie ieskrēja tai cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. Matthew 8:33 Un tie gani bēga un nākuši pilsētā pasludināja visu to un, kas ar tiem apsēstiem bija noticis. Matthew 8:34 Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un kad tie Viņu redzēja, tad tie lūdza, ka Viņš aizietu no viņu robežām. Matthew 9:0 Matthew 9:1 Un laivā kāpis Viņš cēlās pāri un nāca Savā pilsētā. Matthew 9:2 Un lūk, pie Viņa atnesa melmeņu sērdzīgu, tas gulēja gultā. Kad nu Jēzus redzēja viņu ticību, tad Viņš sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: “Ņemies drošu sirdi, Mans dēls, tavi grēki tev piedoti.” Matthew 9:3 Un lūk, kādi no tiem rakstu mācītājiem runāja paši pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Matthew 9:4 Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: “Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs? Matthew 9:5 Kas ir vieglāki? Vai sacīt: “Tev tavi grēki top piedoti,” Vai sacīt: “Celies un staigā?” Matthew 9:6 Bet lai jūs zināt, Tam Cilvēka Dēlam varu esam virs zemes grēkus piedot,” (tad Viņš uz to melmeņu sērdzīgo sacīja:) “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Matthew 9:7 Un viņš cēlās un gāja mājās. Matthew 9:8 Kad tie ļaudis to redzēja, tad tie brīnījās un teica Dievu, kas tādu varu cilvēkiem devis. Matthew 9:9 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad Viņš redzēja vienu cilvēku pie muitas būdas sēžam, vārdā Mateju (jeb: Levi), un uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un gāja Viņam pakaļ. Matthew 9:10 Un notikās, Tam pie galda sēžot viņa namā, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Matthew 9:11 Kad tie farizeji to redzēja, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu mācītājs ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?” Matthew 9:12 Bet to dzirdējis Jēzus uz tiem sacīja: ‘Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Matthew 9:13 Tad ejat nu un mācaties, kas tas ir: “Man patīk žēlastība un ne upuris!” Jo Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.” Matthew 9:14 Tad Jāņa mācekļi pie Viņa nāca un sacīja: “Kāpēc mēs un tie farizeji tik daudz gavējam, un Tavi mācekļi negavē?” Matthew 9:15 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr brūtgāns pie viņiem? Bet nāks dienas, kad tas brūtgāns viņiem būs atņemts, un tad tie gavēs. Matthew 9:16 Un neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu, jo tas ielāps noplīst no tām drēbēm un plīsums paliek lielāks. Matthew 9:17 Un jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi tie trauki plīst, un vīns izgāžas, un tie trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli.” Matthew 9:18 Un Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens virsnieks nāca un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomirusi, bet nāc un liec Savu roku uz viņu, tad tā taps dzīva.” Matthew 9:19 Un Jēzus piecēlies gāja tam pakaļ ar Saviem mācekļiem. Matthew 9:20 (Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bijusi asins sērdzīga, nāca no aizmugures un aizskāra Viņa drēbju vīli. Matthew 9:21 Jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela.” Matthew 9:22 Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzījis sacīja: “Ņemies drošu sirdi, Mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un tā sieva palika vesela tanī pašā stundā.) Matthew 9:23 Kad nu Jēzus tā virsnieka namā nāca un redzēja tos stabulniekus un to ļaužu troksni, Matthew 9:24 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Atkāpjaties! Jo tā meitene nav mirusi, bet guļ.” Bet tie par Viņu smējās. Matthew 9:25 Bet kad tas ļaužu pulks bija izdzīts, tad Viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad tā meitiņa cēlās augšām. Matthew 9:26 Un šī slava tapa daudzināta pa visu to zemi. Matthew 9:27 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli Viņam nāca pakaļ brēkdami un sacīdami: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Matthew 9:28 Un Viņam namā ieejot tie aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: “Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt?” Tie uz Viņu sacīja: “Ticam gan, Kungs.” Matthew 9:29 Tad Tas aizskāra viņu acis sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Matthew 9:30 Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.” Matthew 9:31 Bet tie aizgājuši Viņu izslavēja pa visu to zemi. Matthew 9:32 Kad nu tie bija aizgājuši, redzi, tad pie Viņa atnesa cilvēku, kas bija mēms un velna apsēsts. Matthew 9:33 Un kad velns bija izdzīts, tad tas mēmais runāja. Un tie ļaudis brīnījās un sacīja: “Tas vēl nekad iekš Israēla nav redzēts.” Matthew 9:34 Bet tie farizeji sacīja: “Viņš izdzen velnus caur velnu virsnieku.” Matthew 9:35 Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams to priecas mācību no Tās Valstības un dziedinādams tiem ļaudīm visas sērgas un visas vājības. Matthew 9:36 Un kad Viņš tos ļaužu pulkus redzēja, tad Viņam sirds par tiem iežēlojās, jo tie bija izklīduši un pamesti, kā avis, kam nav gana. Matthew 9:37 Tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Pļaujama gan daudz, bet maz pļāvēju. Matthew 9:38 Tāpēc lūdziet tā pļaujamā Kungu, lai izdzen strādniekus Savā pļaujamā.” Matthew 10:0 Matthew 10:1 Un Savus divpadsmit mācekļus pieaicinājis, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un visas vājības. Matthew 10:2 Bet to divpadsmit apustuļu vārdi ir šie: tas pirmais Sīmanis, kas top saukts Pēteris, un Andrejs, viņa brālis; Jēkabs, Cebedeja dēls, un Jānis, viņa brālis; Matthew 10:3 Filips un Bērtulis, Toms un Matejs, tas muitnieks, Jēkabs, Alfeja dēls, un Lebejs ar pavārdu Taddejs; Matthew 10:4 Sīmanis no Kānas un Jūdas Iskariots, kas Viņu arī nodeva. Matthew 10:5 Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēdams un sacīdams: “Nenoejat uz pagānu ceļu un neieejat Samariešu pilsētā. Matthew 10:6 Bet ejat visvairāk pie tām pazudušām avīm no Israēla cilts. Matthew 10:7 Bet izgājuši pasludiniet un sakiet: “Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.” Matthew 10:8 Dziedinājiet sērdzīgus, šķīstiet spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet velnus. Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas to dodiet. Matthew 10:9 Neiegādājieties zelta nedz sudraba nedz vara savās jostās, Matthew 10:10 Ne kulīti uz ceļu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz zizli, jo strādniekam sava barība nākas. Matthew 10:11 Un kurā pilsētā jeb miestā jūs nāksiet, izmeklējat, kas tur vērts, un tur paliekat, tiekams jūs no turienes iziesiet. Matthew 10:12 Un namā iegājuši sveicināt to. Matthew 10:13 Un ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers pār to nāks, bet ja tas nav vērts, tad jūsu miers pie jums atkal atgriezīsies. Matthew 10:14 Un ja kas laban jūs negrib uzņemt nedz klausīt jūsu vārdus, tad izejat no tā nama vai no tās pilsētas, un nokratiet pīšļus no savām kājām. Matthew 10:15 Patiesi, Es jums saku: “Sodomas un Gomoras zemei vieglāki nāksies soda dienā nekā tādai pilsētai.” Matthew 10:16 Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Matthew 10:17 Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šaustīs savās baznīcās. Matthew 10:18 Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un tiem pagāniem par liecību. Matthew 10:19 Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Matthew 10:20 Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas runātājs iekš jums. Matthew 10:21 Bet tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Matthew 10:22 Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Matthew 10:23 Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, Es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekams Tas Cilvēka Dēls nāks. Matthew 10:24 Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju, nedz kalps pār savu kungu. Matthew 10:25 Tas ir māceklim gan, kad tas top kā viņa mācītājs, un kalps kā viņa kungs; kad tie to nama kungu saukuši (par) Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi. Matthew 10:26 Tāpēc nebīstaties no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas netaps zināms. Matthew 10:27 Ko Es jums saku tumsībā, to runājat gaismā; un kas jums klusiņām sacīts ausi, to sludinājiet uz jumtiem. Matthew 10:28 Un nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē. Matthew 10:29 Vai divi zvirbuļi netop pirkti par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Matthew 10:30 Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Matthew 10:31 Tāpēc nebīstaties: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi. Matthew 10:32 Tad nu ikkatru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesis. Matthew 10:33 Bet kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Matthew 10:34 Nedomājiet, ka Es esmu nācis, mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobenu. Matthew 10:35 Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti. Matthew 10:36 Un cilvēka ienaidnieki būs viņa paša mājas ļaudis. Matthew 10:37 Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts. Matthew 10:38 Un kas savu krustu uz sevi neņem un Man neiet pakaļ, tas Manis nav vērts. Matthew 10:39 Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam Manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs. Matthew 10:40 Kas jūs uzņem, tas Mani uzņem, un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Matthew 10:41 Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs; un kas taisnu uzņem taisnā vārdā, tas taisnā algu dabūs. Matthew 10:42 Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku, tam sava alga nezudīs.” Matthew 11:0 Matthew 11:1 Un notikās pēc tam, kad Jēzus Saviem divpadsmit mācekļiem tās pavēles bija devis, tad Viņš no turienes aizgāja, mācīt un sludināt viņu pilsētās. Matthew 11:2 Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, tad viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem, Matthew 11:3 Un tam lika sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Matthew 11:4 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Noejat un atsakāt Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: Matthew 11:5 Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem prieka vēsts top sludināta. Matthew 11:6 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās.” Matthew 11:7 Kad tie nu aizgāja, tad Jēzus iesāka runāt uz tiem ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba? Matthew 11:8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redziet, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Matthew 11:9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis. Matthew 11:10 Jo šis ir tas, par ko rakstīts: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam ceļu priekš Tevis būs sataisīt.” Matthew 11:11 Patiesi, Es jums saku: “No tiem, kas no sievām dzimuši, neviens nav cēlies, kas lielāks nekā Jānis, tas Kristītājs; bet tas mazākais Debesu valstībā ir lielāks pār viņu. Matthew 11:12 Bet no Jāņa tā Kristītāja laika līdz tagad Debesu valstībā ar varu laužas iekšā; un tie varas darītāji to rauj. Matthew 11:13 Jo visi pravieši un bauslība līdz Jānim sludinājuši par to, kas bija nākams. Matthew 11:14 Un ja jūs gribat pieņemt: viņš ir Elija, kam bija jānāk. Matthew 11:15 Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. Matthew 11:16 Bet kam Es šo cilti līdzināšu? Tā ir līdzinājama bērniem, kas sēž uz tirgus un sauc uz saviem biedriem Matthew 11:17 Un saka: “Mēs jums stabulējuši un jūs neesat dejojuši, mēs jums raudu dziesmas dziedājuši, un jūs neesat raudājuši.” Matthew 11:18 Ja Jānis ir nācis, ne ēdis, ne dzēris; un tie saka: “Viņam ir velns.” Matthew 11:19 Tas Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer; un tie saka: “Redzi, kāds rijējs un vīna plītnieks, muitnieku un grēcinieku draugs;” un gudrība top taisnota no saviem bērniem.” Matthew 11:20 Tad Viņš iesāka tās pilsētas rāt, kur Viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem nebija atgriezušās. Matthew 11:21 “Vai tev, Horacin! Vai tev, Betsaida! Jo kad Tirū vai Sidonā tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos. Matthew 11:22 Tomēr Es jums saku, ka Tirum un Sidonai vieglāki būs soda dienā, nekā jums. Matthew 11:23 Un tu Kapernaūma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogāzta; jo kad Sodomā tie brīnumi būtu notikuši, kas iekš tevis notikuši, tad viņa vēl šodien stāvētu. Matthew 11:24 Tomēr Es jums saku, ka Sodomas zemei vieglāki būs soda dienā, nekā tev.” Matthew 11:25 Tanī pašā laikā Jēzus atbildēja un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi slēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Matthew 11:26 Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Matthew 11:27 Visas lietas Man ir iedotas no Mana Tēva, un neviens nepazīst To Dēlu, kā vien Tas Tēvs, un neviens nepazīst To Tēvu kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu. Matthew 11:28 Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Matthew 11:29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Matthew 11:30 Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla.” Matthew 12:0 Matthew 12:1 Tanī laikā Jēzus staigāja svētdienā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka vārpas plūkt un ēst. Matthew 12:2 Bet tie farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko svētdienā darīt nav brīvi.” Matthew 12:3 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņš bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija? Matthew 12:4 Ka viņš ir Dieva namā gājis un tās noliktās maizes ēdis, ko ēst nebija brīvi, ne viņam, ne tiem, kas pie viņa bija, bet priesteriem vien? Matthew 12:5 Jeb vai jūs bauslībā neesat lasījuši, ka priesteri svētdienās svētdienu Dieva namā pārkāpj un ir nevainīgi? Matthew 12:6 Bet Es jums saku, ka Tas kas šeitan, ir lielāks, nekā tas Dieva nams. Matthew 12:7 Bet kad jūs zinātu, kas tas ir: “Man patīk sirds žēlastība un ne upuris,” tad jūs šos nevainīgos nebūtu notiesājuši. Matthew 12:8 Jo Tas Cilvēka Dēls ir arī svētdienas kungs.” Matthew 12:9 Un Viņš no turienes izgājis nāca viņu baznīcā. Matthew 12:10 Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai brīvi svētdienā dziedināt?” Ka tie Viņu apsūdzētu. Matthew 12:11 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā svētdienā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā? Matthew 12:12 Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, svētdienā labu darīt.” Matthew 12:13 Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiepi savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra. Matthew 12:14 Tad tie farizeji izgāja un aprunājās pret Viņu, kā tie To nomaitātu. Matthew 12:15 Bet Jēzus to nomanīdams aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja. Matthew 12:16 Un Viņš tiem piekodināja, ka tie Viņu nedarītu zināmu. Matthew 12:17 Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis, sacīdams: Matthew 12:18 “Redzi, Mans kalps, ko Es izredzējies, un Mans mīļais, pie kā Manai dvēselei labs prāts; Es likšu uz Viņu Savu Garu, un Tas pasludinās tautām tiesu. Matthew 12:19 Ne Viņš bārsies, ne brēks, un neviens nedzirdēs uz ielām Viņa balsi. Matthew 12:20 Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekams Viņš tiesai dos uzvarēšanu. Matthew 12:21 Un tautas cerēs uz Viņa vārdu.” Matthew 12:22 Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka tas aklais un mēmais runāja un redzēja.  Matthew 12:23 Un visi ļaudis iztrūkās un sacīja: “Vai Šis nav Dāvida dēls?” Matthew 12:24 Bet tie farizeji to dzirdēdami, sacīja: “Šis velnus neizdzen, kā tik vien caur Belcebulu, velnu virsnieku.” Matthew 12:25 Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt. Matthew 12:26 Ja nu sātans sātanu izdzen, tad viņš ir ienaidā ar sevi pašu; kā tad viņa valsts var pastāvēt? Matthew 12:27 Un ja Es caur Belcebulu velnus izdzenu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. Matthew 12:28 Bet ja Es caur Dieva Garu velnus izdzenu, tad Deva valstība jau pie jums atnākusi. Matthew 12:29 Jeb kā kas var ieiet tā stiprā namā un paņemt viņa lietas, ja tas papriekš to stipro nesaista? Un tad tas viņa namu aplaupīs. Matthew 12:30 Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Matthew 12:31 Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Tā Gara zaimošana cilvēkiem netaps piedota. Matthew 12:32 Un kas ko runā pret To Cilvēka Dēlu, tam tas taps piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam netaps piedots nedz šinī, nedz nākošā mūžā. Matthew 12:33 Ņemiet labu koku, tad arī viņa augļi būs labi, vai ņemiet nelāga koku, tad arī tie augļi būs nelabi; jo koks top pazīts pie saviem augļiem. Matthew 12:34 Jūs odžu dzimums, kā jūs varat ko laba runāt, ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā. Matthew 12:35 Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu. Matthew 12:36 Bet Es jums saku, ka par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā. Matthew 12:37 Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.” Matthew 12:38 Tad kādi no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, mēs no tevis kādu zīmi gribam redzēt.” Matthew 12:39 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi; un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Matthew 12:40 Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas jūras zivs vēderā, tā arī Tas Cilvēka Dēls trīs dienas un naktis būs zemes klēpī. Matthew 12:41 Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie no grēkiem ir atgriezušies uz Jonas sludināšanu, un redzi, šeit ir vairāk, nekā Jona. Matthew 12:42 Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt; un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. Matthew 12:43 Bet kad tas nešķīstais gars no cilvēka izgājis, tad tas pārstaigā sausas vietas un meklē dusu, un to neatrod. Matthew 12:44 Tad tas saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes es izgājis; un kad viņš nāk, tad tas to atrod tukšu, ar slotām mēztu un izpušķotu. Matthew 12:45 Tad tas noiet un ņem pie sevis septiņus garus, kas jo niknāki nekā viņš pats, un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un pēc ar to cilvēku paliek niknāki nekā papriekš. Tāpat arī notiks šai ļaunai tautai.” Matthew 12:46 Un Viņam tā uz tiem ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un viņa brāļi stāvēja ārā, meklēdami viņu bildināt. Matthew 12:47 Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā, meklēdami Tevi bildināt.” Matthew 12:48 Un Viņš atbildēdams sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” Matthew 12:49 Un Savu roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Matthew 12:50 Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.” Matthew 13:0 Matthew 13:1 Tanī dienā Jēzus no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Matthew 13:2 Un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā iekāpis tur atsēdās, un visi tie ļaudis stāvēja malā. Matthew 13:3 Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Matthew 13:4 Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Matthew 13:5 Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Matthew 13:6 Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes. Matthew 13:7 Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca. Matthew 13:8 Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus. Matthew 13:9 Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Matthew 13:10 Un tie mācekļi piegājuši uz Viņu sacīja: “Kādēļ Tu uz tiem runā caur līdzībām?” Matthew 13:11 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots. Matthew 13:12 Jo kam ir, tam taps dots, un tam būs pārlieku; bet kam nav, no tā taps atņemts arī tas, kas tam ir. Matthew 13:13 Tāpēc Es uz tiem runāju caur līdzībām, lai tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird, nedz saprot. Matthew 13:14 Un pie tiem pravieša Jesajas vārdi piepildās, kas saka: “Ausīm jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; un redzēdami jūs redzēsiet, bet nenomanīsiet. Matthew 13:15 Jo šo ļaužu sirds ir palikusi cieta, un ar ausīm tie ir pakurli un savas acis tie aizdarījuši, ka tie acīm neredz un ausīm nedzird un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” Matthew 13:16 Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Matthew 13:17 Jo patiesi, Es jums saku, ka daudz pravieši un taisni ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Matthew 13:18 Tad nu klausāties jūs to līdzību par to sējēju. Matthew 13:19 Kad kas to vārdu par to valstību dzird un neprot, tad nāk tas ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Matthew 13:20 Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas to vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Matthew 13:21 Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana tā vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību. Matthew 13:22 Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas to vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē to vārdu, un tas nenes augļus. Matthew 13:23 Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas to vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.” Matthew 13:24 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Matthew 13:25 Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja niknu zāli kviešu starpā un aizgāja. Matthew 13:26 Kad nu labība auga un vārpās metās, tad tā niknā zāle arīdzan rādījās. Matthew 13:27 Tad tie kalpi gāja pie tā nama tēva un uz to sacīja: “Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad tā niknā zāle rodas?” Matthew 13:28 Un viņš uz tiem sacīja: “To tas ienaidnieks darījis.” Tad tie kalpi uz to sacīja: “Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?” Matthew 13:29 Viņš sacīja: “Nē, ka jūs, to nikno zāli izravēdami, neizplūcat ir tos kviešus. Matthew 13:30 Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu tiem pļāvējiem: “Sakrājiet kopā papriekš to nikno zāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet tos kviešus sakrājiet manā šķūnī.””” Matthew 13:31 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja. Matthew 13:32 Šī gan ir tā mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka tie putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros.” Matthew 13:33 Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinājās raugam, ko sieva ņēmusi iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga.” Matthew 13:34 Visu to Jēzus runāja caur līdzībām uz tiem ļaudīm, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja. Matthew 13:35 Lai piepildītos, ko tas pravietis runājis sacīdams: “Es Savu muti atdarīšu līdzībās, Es izrunāšu lietas, kas no pasaules iesākuma apslēptas.” Matthew 13:36 Tad Jēzus tos ļaudis atlaida un pārgāja mājās, un Viņa mācekļi pie Tā piegāja un sacīja: “Izstāsti mums to līdzību par to nikno zāli tīrumā.” Matthew 13:37 Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Tas, kas to labo sēklu sēj, ir Tas Cilvēka Dēls. Matthew 13:38 Bet tas lauks ir pasaule, un tā labā sēkla ir tie valstības bērni, un tā niknā zāle ir tā ļaunā bērni. Matthew 13:39 Un tas ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un tas pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastara gals, un tie pļāvēji ir tie eņģeļi. Matthew 13:40 Tad nu tā kā tā niknā zāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastara galā. Matthew 13:41 Tas Cilvēka Dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, Matthew 13:42 Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Matthew 13:43 Tad tie taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Matthew 13:44 Vēl Debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Matthew 13:45 Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja. Matthew 13:46 Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka. Matthew 13:47 Vēl Debesu valstība līdzinājās tīklam, jūrā izmestam, kas visādas zivis savilka. Matthew 13:48 Un kad tas bija pilns, tad tie to pie malas vilkuši un apsēdušies, tās labās ir salasījuši traukos, bet tās sapuvušās metuši ārā. Matthew 13:49 Tā tas būs pasaules pastara galā; tie eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisniem, Matthew 13:50 Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” Matthew 13:51 Jēzus uz tiem saka: “Vai jūs to visu esat sapratuši?” Tie uz Viņu sacīja: “Esam gan, Kungs.” Matthew 13:52 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, uz Debesu valstību mācīts, ir līdzīgs nama kungam, kas no savas mantas izdod jaunas un vecas lietas.” Matthew 13:53 Un notikās, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, tad Viņš aizgāja no turienes. Matthew 13:54 Un savā tēva pilsētā nācis, Viņš tos mācīja viņu baznīcā, tā ka tie iztrūcinājās un sacīja: “Kur Šim nāk tāda gudrība un tāds spēks? Matthew 13:55 Vai Šis nav tā amatnieka dēls? Vai Viņa māte netop saukta Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps un Sīmanis un Jūda? Matthew 13:56 Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? Kur tad Šis visu to dabūjis?” Matthew 13:57 Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur netop mazāki cienīts nekā savā tēva zemē un savās mājās.” Matthew 13:58 Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumus viņu neticības dēļ. Matthew 14:0 Matthew 14:1 Tanī laikā Hērodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu, Matthew 14:2 Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, tas Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.” Matthew 14:3 Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodeijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva. Matthew 14:4 Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.” Matthew 14:5 Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti. Matthew 14:6 Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodeijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum. Matthew 14:7 Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot. Matthew 14:8 Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.” Matthew 14:9 Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot. Matthew 14:10 Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu. Matthew 14:11 Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei. Matthew 14:12 Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum. Matthew 14:13 Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, Viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ. Matthew 14:14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. Matthew 14:15 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.” Matthew 14:16 Un Jēzus uz tiem sacīja:”Ttiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.” Matthew 14:17 Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.” Matthew 14:18 Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.” Matthew 14:19 Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem. Matthew 14:20 Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. Matthew 14:21 Un to vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem. Matthew 14:22 Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš tos ļaudis atlaistu. Matthew 14:23 Un tos ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats. Matthew 14:24 Bet tā laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī. Matthew 14:25 Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. Matthew 14:26 Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm. Matthew 14:27 Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.” Matthew 14:28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.” Matthew 14:29 Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu. Matthew 14:30 Bet to lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Matthew 14:31 Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?” Matthew 14:32 Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās. Matthew 14:33 Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.” Matthew 14:34 Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi. Matthew 14:35 Un kad tie ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus, Matthew 14:36 Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti. Matthew 15:0 Matthew 15:1 Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzālemes nāca pie Jēzus sacīdami: Matthew 15:2 “Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie savas rokas nemazgā, kad maizi ēd.” Matthew 15:3 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kāpēc jūs arīdzan pārkāpjat Dieva bauslību caur saviem likumiem? Matthew 15:4 Jo Dievs ir pavēlējis un sacījis: “Godā savu tēvu un māti!” Un: “Kas savu tēvu vai māti lād, tam būs mirt.” Matthew 15:5 Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vai māti: “Kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri!” tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās. Matthew 15:6 Tad jūs nu Dieva bauslību nicināt caur saviem likumiem. Matthew 15:7 Jūs liekuļi, pareizi Jesaja par jums sludinājis sacīdams: Matthew 15:8 “Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti un godā Mani ar savām lūpām; bet viņu sirds ir tālu no Manis nost. Matthew 15:9 Bet velti tie Mani cienī, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles,”” Matthew 15:10 Un Viņš tos ļaudis pieaicinājis uz tiem sacīja: “Klausāties un saprotiet. Matthew 15:11 Kas mutē ieiet, tas cilvēku nesagāna; bet kas no mutes iziet, tas cilvēku sagāna.” Matthew 15:12 Tad Viņa mācekļi piegājuši sacīja uz Viņu: “Vai Tu zini, ka tie farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, apgrēcību ņēmuši?” Matthew 15:13 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, taps izrauti ar saknēm. Matthew 15:14 Atstājiet no tiem; tie ir akli aklu ceļa rādītāji; bet ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi kritīs bedrē.” Matthew 15:15 Tad Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Izstāsti mums šo līdzību.” Matthew 15:16 Un Jēzus sacīja: “Vai tad ir jūs vēl esat nesaprašas? Matthew 15:17 Vai jūs vēl nenomanāt, ka viss, kas mutē ieiet tas noiet vēderā un top izmests caur vēderu. Matthew 15:18 Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna. Matthew 15:19 Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas. Matthew 15:20 Viss tas cilvēku sagāna; bet nemazgātām rokām ēst tas cilvēku nesagāna.” Matthew 15:21 Un no turienes izgājis, Jēzus atkāpās pret Tirus un Sidonas robežām. Matthew 15:22 Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz Viņu sauca sacīdama: “Ak Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no velna nežēlīgi vārdzināta.” Matthew 15:23 Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: “Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.” Matthew 15:24 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es neesmu sūtīts kā vien pie tām pazudušām avīm no Israēla cilts.” Matthew 15:25 Bet tā nāca, metās zemē priekš Viņa un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Matthew 15:26 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.” Matthew 15:27 Viņa sacīja: “Tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no tām drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.” Matthew 15:28 Tad Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi;” un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā. Matthew 15:29 Un Jēzus aizgāja no turienes un nāca pie Galilejas jūras, un uzkāpa kalnā un tur apsēdās. Matthew 15:30 Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja. Matthew 15:31 Tā ka tie ļaudis brīnījās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un teica Israēla Dievu. Matthew 15:32 Un Jēzus, Savus mācekļus pie Sevis aicinājis, sacīja: “Mana sirds par tiem ļaudīm, iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un Es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā.” Matthew 15:33 Un Viņa mācekļi uz To sacīja: “Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājām tādu pulku ļaužu?” Matthew 15:34 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Cik jums maizes?” Tie sacīja: “Septiņas un maz zivtiņu.” Matthew 15:35 Un Viņš tiem ļaudīm lika pie zemes apsēsties. Matthew 15:36 Un tās septiņas maizes un tās zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un tie mācekļi tiem ļaudīm. Matthew 15:37 Un tie visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus. Matthew 15:38 Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem. Matthew 15:39 Un Viņš tos ļaudis atlaidis, kāpa laivā un nāca uz Magdaļas robežām. Matthew 16:0 Matthew 16:1 Tad farizeji un saduceji nāca pie Viņa kārdinādami un prasīja Viņam, lai tiem parāda kādu zīmi no debesīm. Matthew 16:2 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kad vakars metās, tad jūs sakāt: “Būs skaidrs gaiss, jo debess ir sarkana.” Matthew 16:3 Un no rīta agrumā: “Šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies.” Jūs liekuļi, debess izskatu jūs zināt noprast, vai jūs nevarat arī noprast laiku zīmes? Matthew 16:4 Nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi, un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme.” Un Viņš tos atstāja un aizgāja. Matthew 16:5 Un Viņa mācekļi pārcēlušies bija aizmirsuši maizi ņemt līdz. Matthew 16:6 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargājaties no farizeju un saduceju rauga.” Matthew 16:7 Bet tie domāja pie sevis un sacīja: “Tas ir, ka mēs maizes neesam ņēmuši līdz.” Matthew 16:8 Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat pie sevis, jūs mazticīgie, ka jūs maizes neesat ņēmuši līdz? Matthew 16:9 Vai jūs vēl neprotat, nedz atminat tās piecas maizes pie tiem piectūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasījuši? Matthew 16:10 Nedz tās septiņas maizes pie tiem četrtūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasījuši? Matthew 16:11 Kā tad nu jūs neprotat, ka Es uz jums neesmu runājis par maizi, sacīdams: “Sargājaties no farizeju un saduceju rauga?”” Matthew 16:12 Tad tie saprata, ka Viņš nebija sacījis, ka lai tie sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduceju mācības. Matthew 16:13 Un Jēzus nāca uz Filipa Cezarejas robežām un vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka, To Cilvēka Dēlu esam.” Matthew 16:14 Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis tas Kristītājs; citi: Elija; citi: Jeremija, vai kāds no tiem praviešiem.” Matthew 16:15 Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs sakāt, kas Es esmu?” Matthew 16:16 Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, Tā dzīvā Dieva Dēls.” Matthew 16:17 Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to nav sacījušas, bet Mans Tēvs debesīs. Matthew 16:18 Un Es arīdzan tev saku: “Tu esi Pēteris, un uz šo akmeni Es Savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Matthew 16:19 Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesīs.” Matthew 16:20 Tad Viņš Saviem mācekļiem aizliedza, ka tie nevienam nesacītu, ka Viņš Jēzus Tas Kristus. Matthew 16:21 No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties. Matthew 16:22 Un Pēteris, Viņu savrup ņēmis, iesāka viņu apsaukt sacīdams: “Dievs pasargā! Kungs, lai Tev tā nenotiek!” Matthew 16:23 Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkiem tīk.” Matthew 16:24 Tad Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Ja kas Man grib nākt pakaļ, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un Man iet pakaļ. Matthew 16:25 Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs, un kam dzīvība Manis dēļ zūd, tas to atradīs. Matthew 16:26 Jo ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli, un tam tomēr dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Matthew 16:27 Jo Tas Cilvēka Dēls nāks iekš Sava Tēva godības ar Saviem eņģeļiem, un tad Tas ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem. Matthew 16:28 Patiesi, Es jums saku: kādi no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams neredzēs To Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.” Matthew 17:0 Matthew 17:1 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un šā brāli, Jāni, un tos veda savrup uz augstu kalnu, Matthew 17:2 Un tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Matthew 17:3 Un redzi, Mozus un Elija tiem parādījās un runāja ar Viņu. Matthew 17:4 Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums labi! Ja Tu gribi, tad mēs šeitan trīs būdas taisīsim, vienu Tev, vienu Mozum, un vienu Elijam.” Matthew 17:5 Tam vēl runājot, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un redzi, balss no tā padebeša sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts, To jums būs klausīt.” Matthew 17:6 Kad tie mācekļi to dzirdēja, tad tie krita uz savu vaigu un izbijās ļoti. Matthew 17:7 Bet Jēzus nāca, tos aizskāra un sacīja: “Ceļaties un nebīstaties.” Matthew 17:8 Bet kad tie savas acis pacēla, tad tie neredzēja nevienu kā tik vien Jēzu. Matthew 17:9 Un no kalna noejot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Nesakiet nevienam šo parādīšanos, tiekams Tas Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem.” Matthew 17:10 Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Ko tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?” Matthew 17:11 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Elija gan nāk papriekš un visu atkal sataisīs. Matthew 17:12 Bet Es jums saku, ka Elija jau ir nācis, tomēr tie viņu nav atzinuši, bet ar viņu darījuši, ko gribēdami. Tā arī Tam Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.” Matthew 17:13 Tad tie mācekļi saprata, ka Viņš tiem sacījis no Jāņa, tā Kristītāja. Matthew 17:14 Un kad tie nāca pie tiem ļaudīm, tad viens cilvēks pie Viņa atnāca un metās ceļos Viņa priekšā Matthew 17:15 Un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un viņam briesmīgi jācieš; jo dažkārt viņš krīt ugunī un dažkārt ūdenī. Matthew 17:16 Un es to pie Taviem mācekļiem esmu atvedis, bet tie to nevarēja veselu darīt.” Matthew 17:17 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet Man viņu šurp.” Matthew 17:18 Un Jēzus viņu apdraudēja, un velns no viņa izbēga; un tas zēns palika vesels tanī pašā stundā. Matthew 17:19 Tad tie mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Matthew 17:20 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Jūsu neticības dēļ; jo patiesi, Es jums saku: kad jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: nocelies no šejienes uz turieni, un viņš nocelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Matthew 17:21 Bet šī suga neizbēg kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.” Matthew 17:22 Kad nu tie Galilejā apkārt staigāja, tad Jēzus uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās. Matthew 17:23 Un Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšām;” un tie ļoti noskuma. Matthew 17:24 Un kad tie Kapernaūmā nāca, tad tie nodokļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacīja: “Vai jūsu Mācītājs nodokli nedod?” Matthew 17:25 Viņš sacīja: “Dod gan.” Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus viņam papriekš vaicāja sacīdams: “Ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem bērniem, vai no svešiniekiem?” Matthew 17:26 Pēteris uz Viņu sacīja: “No svešiniekiem.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad tie bērni ir svabadi. Matthew 17:27 Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un to pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem priekš Manis un tevis.” Matthew 18:0 Matthew 18:1 Tanī pašā stundā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas ir tas lielākais Debesu valstībā?” Matthew 18:2 Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie Sevis, un to veda pašā viņu vidū, Matthew 18:3 Un sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā. Matthew 18:4 Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir tas lielākais Debesu valstībā. Matthew 18:5 Un kas tādu bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Matthew 18:6 Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā. Matthew 18:7 Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība! Matthew 18:8 Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāki, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divas rokas vai kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī. Matthew 18:9 Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāki, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī. Matthew 18:10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu. Matthew 18:11 Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis. Matthew 18:12 Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam būtu simts avis, un viena no tām būtu nomaldījusies, vai viņš neatstātu tās deviņdesmit deviņas un neietu kalnos, to meklēt, kas nomaldījusies? Matthew 18:13 Un ja tas notiek, ka to atrod, patiesi, Es jums saku, ka tas vairāk par to priecājās, nekā par tām deviņdesmit un deviņām, kas nav nomaldījušās. Matthew 18:14 Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust. Matthew 18:15 Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noej un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Matthew 18:16 Un ja viņš negrib klausīt, tad ņem klāt vēl vienu vai divus, lai no divēju vai treju liecinieku mutes ikkatrs vārds top apstiprināts. Matthew 18:17 Bet ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš arī draudzi neklausa, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Matthew 18:18 Patiesi, Es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas arī būs siets debesis; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs. Matthew 18:19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no Mana Tēva, kas ir debesīs. Matthew 18:20 Jo kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Matthew 18:21 Tad Pēteris gāja pie Viņa un sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņ reiz?” Matthew 18:22 Jēzus uz to saka: “Es tev nesaku septiņ reiz, bet septiņdesmit reiz septiņ. Matthew 18:23 Tāpēc Debesu valstība ir kā kāds ķēniņš, kas ar saviem kalpiem gribēja parādu izlīdzināt. Matthew 18:24 Un kad viņš iesāka līdzību turēt, viens viņam tapa pievests, tas bija viņam parādā desmit tūkstošus podus. Matthew 18:25 Un kad tas to nespēja maksāt, tad tas kungs pavēlēja, viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un maksāt. Matthew 18:26 Tad tas kalps pie zemes krizdams viņu gauži lūdzās un sacīja: “Kungs, cieties ar mani, es tev visnotaļ gribu maksāt.” Matthew 18:27 Tad tam kungam palika tā kalpa žēl, un viņš to palaida un to parādu tam arī atlaida. Matthew 18:28 Bet kad tas pats kalps bija ārā izgājis, tad tas atrada vienu no saviem darba biedriem; tas bija viņam parādā simts sudraba grašus, un viņš sakampis to žņaudza un sacīja: “Maksā, ko tu man esi parādā.” Matthew 18:29 Tad viņa darba biedrs tam krita pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev visnotaļ maksāšu.” Matthew 18:30 Un viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekams tas maksātu, ko bija parādā. Matthew 18:31 Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tas tiem gauži sāpēja, un nākuši tie pasacīja savam kungam visu, kas bija noticis. Matthew 18:32 Tad viņa kungs to aicināja priekšā un uz to sacīja: “Tu blēdīgais kalps, visu šo parādu es tev esmu atlaidis, kad tu mani lūdzi. Matthew 18:33 Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es tevi esmu žēlojis.” Matthew 18:34 Un viņa kungs apskaities to nodeva tiem mocītājiem, kamēr tas maksātu visu, ko tam bija parādā. Matthew 18:35 Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs nepiedosiet no sirds ikviens savam brālim viņa pārkāpšanas.” Matthew 19:0 Matthew 19:1 Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jardānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām. Matthew 19:2 Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos tur darīja veselus. Matthew 19:3 Un tie farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: “Vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?” Matthew 19:4 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu, Matthew 19:5 Un sacījis: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.” Matthew 19:6 Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt.” Matthew 19:7 Tie uz Viņu saka: “Kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.” Matthew 19:8 Viņš uz tiem saka: “Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Matthew 19:9 Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” Matthew 19:10 Viņa mācekļi uz Viņu saka: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.” Matthew 19:11 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots. Matthew 19:12 Jo tur ir rāmiti, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem.” Matthew 19:13 Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet tie mācekļi tos aprāja. Matthew 19:14 Bet Jēzus sacīja: “Laidiet tos bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība.” Matthew 19:15 Un Viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes. Matthew 19:16 Un redzi, viens piegājis uz Viņu sacīja: “Labais Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu?” Matthew 19:17 Un Viņš uz to sacīja: “Ko tu Mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vien Tas Vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi tos baušļus.” Matthew 19:18 Tas uz Viņu saka: Kādus?” Un Jēzus sacīja: “Šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; Matthew 19:19 Godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāko mīlēt, kā sevi pašu.” Matthew 19:20 Tas jauneklis uz Viņu saka: “Visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst?” Matthew 19:21 Jēzus uz to sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā Man pakaļ.” Matthew 19:22 Bet tas jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. Matthew 19:23 Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā. Matthew 19:24 Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.” Matthew 19:25 Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: “Kas tad var kļūt Debesu valstībā?” Matthew 19:26 Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: “Cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.” Matthew 19:27 Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?” Matthew 19:28 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet tās divpadsmit Israēla ciltis. Matthew 19:29 Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu. Matthew 19:30 Bet daudzi, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie. Matthew 20:0 Matthew 20:1 Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā. Matthew 20:2 Un saderējis ar tiem strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. Matthew 20:3 Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam, Matthew 20:4 Un uz tiem sacīja: “Noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.” Matthew 20:5 Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Matthew 20:6 Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: “Ko jūs visu dienu še stāviet bez darba?” Matthew 20:7 Tie uz viņu saka: “Neviens mūs nav derējis.” Viņš uz tiem saka: “Ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.” Matthew 20:8 Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Sauc tos strādniekus un dod tiem to algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.” Matthew 20:9 Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi. Matthew 20:10 Bet kad tie pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi. Matthew 20:11 To dabūjuši, tie kurnēja pret to nama tēvu, Matthew 20:12 Un sacīja: “Šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.” Matthew 20:13 Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: “Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? Matthew 20:14 Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev. Matthew 20:15 Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs?” Matthew 20:16 Tā tie pēdējie taps tie pirmie, un tie pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.” Matthew 20:17 Un noiedams uz Jeruzālemi, Jēzus ņēma tos divpadsmit mācekļus pie Sevis un ceļā uz tiem sacīja: Matthew 20:18 “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves. Matthew 20:19 Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšām.” Matthew 20:20 Tad Cebedeja dēlu māte ar saviem dēliem nāca pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Matthew 20:21 Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Tā uz Viņu sacīja: “Saki, lai šie mani divi dēli sēž Tavā valstībā viens Tev pa labo un otrs pa kreiso roku.” Matthew 20:22 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Tie uz viņu sacīja: “Varam gan.” Matthew 20:23 Un Viņš uz tiem saka: “Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem; bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, Man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis.” Matthew 20:24 Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie apskaitās par tiem diviem brāļiem. Matthew 20:25 Bet Jēzus tos aicināja pie Sevis un sacīja: “Jūs zināt, ka tie pasaules valdnieki pār ļaudīm valda, un tiem lieliem kungiem pār tiem ir vara. Matthew 20:26 Bet pie jums tā nebūs būt; bet ja kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Matthew 20:27 Un ja kas grib būt jūsu starpā tas pirmais, tas lai ir jūsu kalps; Matthew 20:28 Tā kā Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu, un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.” Matthew 20:29 Un kad tie no Jērikus izgāja, tad Viņam daudz ļaužu nāca pakaļ. Matthew 20:30 Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu secen ejam, tad tie brēca un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!” Matthew 20:31 Bet tie ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!” Matthew 20:32 Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” Matthew 20:33 Tie uz Viņu saka: “Kungs, ka mūsu acis top atdarītas.” Matthew 20:34 Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam gāja pakaļ. Matthew 21:0 Matthew 21:1 Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem Matthew 21:2 Un tiem sacīja: “Ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā; un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie Manis. Matthew 21:3 Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakāt: “Tam Kungam to vajag,” tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.” Matthew 21:4 Bet viss tas notika, lai piepildās, ko tas pravietis sacījis sludinādams: Matthew 21:5 “Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa.” Matthew 21:6 Tie mācekļi nogāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Matthew 21:7 Un atveda to ēzeļa māti un to kumeļu, un uzlika savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Matthew 21:8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa; bet citi cirta zarus no kokiem un izkaisīja tos uz ceļa. Matthew 21:9 Bet tie ļaudis, kas priekšā gāja un no aizmugures staigāja, kliedza un sauca: “Ozianna Tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Matthew 21:10 Bet kad Viņš Jeruzālemē iejāja, tad visa pilsēta cēlās un sacīja: “Kas Tas tāds?” Matthew 21:11 Bet tie ļaudis sacīja: “Šis ir Jēzus, tas pravietis no Nacaretes iekš Galilejas.” Matthew 21:12 Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus tiem naudas mijējiem un krēslus tiem baložu pārdevējiem, Matthew 21:13 Un uz tiem sacīja: “Stāv rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams,” bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” Matthew 21:14 Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja. Matthew 21:15 Bet kad tie augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja tos brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un tos bērnus Dieva namā brēcam un sakām: “Ozianna tam Dāvida dēlam!” tad tie apskaitās, Matthew 21:16 Un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdāmu mutes Es slavu sataisīšu?” Matthew 21:17 Un tos atstājis, Viņš izgāja no pilsētas ārā uz Betaniju un tur pārgulēja. Matthew 21:18 Bet kad Viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, Viņam gribējās ēst. Matthew 21:19 Un Viņš redzēja vienu vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacīja: “Uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug.” Un tūdaļ tas vīģes koks nokalta. Matthew 21:20 Un tie mācekļi to redzējuši, brīnījās un sacīja: “Kā tas vīģes koks tik drīz nokaltis?” Matthew 21:21 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar to vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks. Matthew 21:22 Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet.” Matthew 21:23 Un kad Viņš nāca Dieva namā, tad Viņam mācot tie augstie priesteri un ļaužu vecaji piegāja un sacīja: “Kādā varā Tu šīs lietas dari? Un kas Tev tādu varu devis?” Matthew 21:24 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Es jums arīdzan vienu vārdu gribu vaicāt? ja jūs Man to sacīsiet, tad Es jums arī sacīšu, kādā varā Es šīs lietas daru. Matthew 21:25 No kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm, vai no cilvēkiem?” Bet tie apdomāja savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām: no debesīm, tad Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši? Matthew 21:26 Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums no tiem ļaudīm jābīstas; jo visi Jāni tur par pravieti.” Matthew 21:27 Un tie atbildēja un sacīja: “Mēs nezinām.” Viņš uz tiem sacīja: “Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es šīs lietas daru. Matthew 21:28 Bet kā jums šķiet? Vienam cilvēkam bija divi dēli, un tas gāja pie tā pirmā un sacīja: dēls, ej, strādā šodien manā vīna kalnā. Matthew 21:29 Bet tas atbildēja un sacīja: es negribu. Bet pēc tas viņam bija žēl un viņš nogāja. Matthew 21:30 Un tas tēvs gāja pie tā otra un sacīja tāpat. Bet tas atbildēja un sacīja: es iešu, kungs! un viņš nenogāja. Matthew 21:31 Kurš no tiem diviem ir darījis sava tēva prātu?” Tie uz Viņu saka: “Tas pirmais.” Jēzus uz viņiem saka: “Patiesi, Es jums saku: muitnieki un maukas drīzāk nāks Dieva valstībā, nekā jūs. Matthew 21:32 Jo Jānis pie jums ir nācis pa taisnības ceļu, un jūs viņam neesat ticējuši, bet muitnieki un maukas viņam ticējuši. Bet jebšu jūs to redzējāt, tomēr jums nebija žēl, tā ka viņam pēc būtu ticējuši. Matthew 21:33 Klausāties citu līdzību. Bija nama tēvs, kas vīna kalnu dēstīja un to aptaisīja ar sētu un tur iekšā izraka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva strādniekiem un aizgāja citur. Matthew 21:34 Kad nu augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie tiem strādniekiem savus augļus dabūt. Matthew 21:35 Bet tie strādnieki viņa kalpus ņēmuši, vienu šauta un otru nokāva un trešo akmeņiem nomētāja. Matthew 21:36 Atkal tas sūtīja citus kalpus, vairāk nekā papriekš, un tie viņiem tāpat darīja. Matthew 21:37 Beidzot viņš pie tiem sūtīja savu dēlu un sacīja: taču tie kaunēsies no mana dēla. Matthew 21:38 Bet kad tie strādnieki to dēlu redzēja, tad tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks; nāciet, nokausim to un paturēsim viņa mantību. Matthew 21:39 Tad tie viņu ņēmuši izmeta no vīna kalna ārā un nokāva. Matthew 21:40 Kad nu tas vīna kalna kungs nāks, ko viņš šiem strādniekiem darīs?” Matthew 21:41 Viņi uz To sacīja: “Viņš šos ļaundarītājus nežēlīgi nomaitās un to vīna kalnu izdos citiem strādniekiem, kas viņam augļus dos īstenā laikā.” Matthew 21:42 Jēzus uz tiem sacīja: vai jūs nekad Dieva rakstos neesat lasījuši: tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Matthew 21:43 Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība jums taps atņemta un pagāniem dota, kas nes viņas augļus. Matthew 21:44 Un kas uz šo akmeni kritīs, tas sadauzīsies, bet uz ko tas krīt, to tas satrieks.” Matthew 21:45 Un kad tie augstie priesteri un farizeji Viņa līdzības dzirdēja, tad tie nomanīja, ka Tas par viņiem runāja. Matthew 21:46 Un meklēdami Viņu tvert, tie bijās no tiem ļaudīm, tāpēc ka tie Viņu cienīja par pravieti. Matthew 22:0 Matthew 22:1 Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams: Matthew 22:2 “Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja, Matthew 22:3 Un izsūtīja savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt. Matthew 22:4 Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt tiem viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās. Matthew 22:5 Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas. Matthew 22:6 Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva. Matthew 22:7 Kad tas ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu. Matthew 22:8 Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: tās kāzas gan ir sataisītas, bet tie viesi nebija cienīgi. Matthew 22:9 Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat. Matthew 22:10 Un tie kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem. Matthew 22:11 Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs. Matthew 22:12 Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms. Matthew 22:13 Tad tas ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Matthew 22:14 Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.” Matthew 22:15 Tad tie farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu. Matthew 22:16 Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hērodus sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Matthew 22:17 Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?” Matthew 22:18 Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt? Matthew 22:19 Rādiet Man šurp to nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi. Matthew 22:20 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?” Matthew 22:21 Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Matthew 22:22 Un to dzirdēdami, tie brīnījās, un To pameta un aizgāja. Matthew 22:23 Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja Matthew 22:24 Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu. Matthew 22:25 Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un tas pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim. Matthew 22:26 Tā arī otrais un trešais līdz septītam. Matthew 22:27 Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira. Matthew 22:28 Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.” Matthew 22:29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, neprazdami nedz tos rakstus, nedz Dieva spēku. Matthew 22:30 Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs. Matthew 22:31 Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams: Matthew 22:32 „Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?“ Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs.” Matthew 22:33 Un kad tie ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību Matthew 22:34 Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā. Matthew 22:35 Un viens no tiem, viens bauslības mācītājs, kārdinādams Tam jautāja un sacīja: Matthew 22:36 “Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?” Matthew 22:37 Bet Jēzus uz to sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta. Matthew 22:38 Šis ir tas pirmais un augstākais bauslis. Matthew 22:39 Bet tas otrs tam līdz: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu. Matthew 22:40 Šinīs divējos baušļos karājās visa bauslība un tie pravieši.” Matthew 22:41 Kad nu tie farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja Matthew 22:42 Un sacīja: “Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.” Matthew 22:43 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, Matthew 22:44 Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Matthew 22:45 Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?” Matthew 22:46 Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt. Matthew 23:0 Matthew 23:1 Tad Jēzus runāja uz tiem ļaudīm un uz Saviem mācekļiem, Matthew 23:2 Sacīdams: “Uz Mozus krēsla rakstu mācītāji un farizeji ir apsēdušies. Matthew 23:3 Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Matthew 23:4 Jo tie sasien grūtas un nepanesamas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib pakustināt. Matthew 23:5 Bet visus savus darbus tie dara, lai tie no ļaudīm top redzēti. Tie izplata savus piemiņas rakstus un dara savām drēbēm platas bārkstis; Matthew 23:6 Un tiem tīk viesībās sēdēt augstajās vietās un augstajos krēslos baznīcās, Matthew 23:7 Un ka top sveicināti tirgos un no ļaudīm saukti: rabbi, rabbi! Matthew 23:8 Bet jums nebūs sauktiem tapt: rabbi! Jo viens ir jūsu vadonis, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Matthew 23:9 Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Matthew 23:10 Un neliekaties saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus. Matthew 23:11 Bet tas lielākais no jums lai ir jūsu kalps. Matthew 23:12 Un kas pats paaugstināsies, tam būs tapt pazemotam, un kas pats pazemosies, tam būs tapt paaugstinātam. Matthew 23:13 Bet ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību priekš tiem cilvēkiem, un paši jūs neieejat, un neļaujat ieiet tiem, kas grib tikt iekšā. Matthew 23:14 Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi, jo jūs aprijat atraitņu namus un taisnojaties ar savām garām lūgšanām, tāpēc jūs dabūsiet jo grūtu sodību. Matthew 23:15 Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un zemi, ka jūs vienu par Jūdu ticības biedri darāt, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darāt par elles bērnu divkārt vairāk, nekā jūs paši esat. Matthew 23:16 Ak vai jums, akliem ceļa rādītājiem! kas sakāt: ja kas pie Dieva nama zvērēšot, tas neesot nekas, bet ja kas pie Dieva nama zelta zvērēšot, tam tas jāpilda. Matthew 23:17 Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk? Vai tas zelts, vai tas Dieva nams, kas to zeltu svētī? Matthew 23:18 Un ja kas pie altāra zvērēšot, tas neesot nekas; bet ja kas zvērēšot pie tās dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. Matthew 23:19 Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir augstāks, vai tā dāvana, vai tas altāris, kas to dāvanu svētī? Matthew 23:20 Tad nu, kas pie altāra zvēr, tas zvēr pie tā un pie visa, kas tur virsū. Matthew 23:21 Un kas pie Dieva nama zvēr, tas zvēr pie tā un arī pie Tā, kas tur mīt iekšā. Matthew 23:22 Un kas pie debess zvēr, tas zvēr pie Dieva goda krēsla un pie Tā, kas tur sēž virsū. Matthew 23:23 Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs dodat to desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, un pametat to, kas tas grūtākais bauslībā, tiesu un sirds žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to nepamest. Matthew 23:24 Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat. Matthew 23:25 Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni ar laupījumu un negausību. Matthew 23:26 Tu aklais farizejs, šķīsti papriekš biķera un bļodas iekšpusi, lai arī viņu ārpuse top šķīsta. Matthew 23:27 Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzināmi tiem nobaltētiem kapiem, kas no ārienes jauki uzskatāmi, bet no iekšienes ir piepildīti ar miroņu kauliem un visādu negantību. Matthew 23:28 Tā arī jūs no ārienes gan spīdat priekš ļaudīm kā taisni esoši, bet no iekšienes jūs esat liekulības un netaisnības pilni. Matthew 23:29 Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs uztaisiet praviešu kapus un izgreznojiet taisno bedres, Matthew 23:30 Un sakāt: ja mēs būtu bijuši savu tēvu laikos, tad mēs nebūtu bijuši viņu biedri uz praviešu asins izliešanu. Matthew 23:31 Tad nu jūs liecību dodat pret sev pašiem, ka jūs esat bērni tiem, kas tos praviešus nokāvuši. Matthew 23:32 Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru. Matthew 23:33 Jūs čūskas un odžu dzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības? Matthew 23:34 Tāpēc redzi, Es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītājus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šaustīsiet savās baznīcās un vajāsiet tos no vienas pilsētas uz otru: Matthew 23:35 Ka uz jums nāks visas tās taisnās asinis, kas izlietas virs zemes no tā taisnā Ābela asinīm līdz Zaharijas, Bereķijas dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Matthew 23:36 Patiesi, Es jums saku, ka tas visnotaļ nāks uz šo tautu. Matthew 23:37 Jeruzāleme! Jeruzāleme! tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es tavus bērnus esmu gribējis sakrāt, kā vista sakrāj savus cālīšus apakš spārniem, bet jūs negribējāt. Matthew 23:38 Redzi, jūsu nams jums taps atstāts postā. Matthew 23:39 Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsiet, tiekams jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā. Matthew 24:0 Matthew 24:1 Un no Dieva nama izgājis Jēzus aizgāja. Un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un rādīja Viņam, kā tas Dieva nams uztaisīts. Matthew 24:2 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Vai jūs to visu neredzat? Patiesi, Es jums saku, šeit akmens uz akmens netaps pamests, kas netaps nolauzīts.” Matthew 24:3 Un Viņam uz Eļļas kalna sēžot, tie mācekļi piegāja sevišķi un sacīja: “Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pastara laika zīme?” Matthew 24:4 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Matthew 24:5 Jo tur daudz nāks Manā Vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un daudz pievils. Matthew 24:6 Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tad vēl nav tas gals. Matthew 24:7 Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un tad būs bada laiki un mēris un zemes trīcēšanas dažās vietās. Matthew 24:8 Bet viss tas būs tikai to lielo bēdu iesākums. Matthew 24:9 Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ. Matthew 24:10 Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs. Matthew 24:11 Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudz pievils. Matthew 24:12 Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs. Matthew 24:13 Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Matthew 24:14 Un šis evaņģēlijs no (Dieva) valstības visā pasaulē taps sludināts visām tautām, un tad nāks tas gals. Matthew 24:15 Kad jūs nu redzēsiet to izpostīšanas negantību, par ko pravietis Daniēls sacījis, ka tā stāv tai svētā vietā, (kas to lasa, tas lai to labi apdomā!) Matthew 24:16 Kas tad ir Jūdu zemē, tie lai bēg kalnos. Matthew 24:17 Un kas ir uz jumta, tas lai nekāpj zemē, kādu lietu no sava nama iznest; Matthew 24:18 Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas, savas drēbes paņemt. Matthew 24:19 Bet vai tām grūtām un zīdītājām tanī laikā! Matthew 24:20 Bet lūdziet, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā nedz svētā dienā. Matthew 24:21 Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs. Matthew 24:22 Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet to izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas. Matthew 24:23 Ja tad kas uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, vai tur; tad neticiet. Matthew 24:24 Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka arī tie izredzētie, ja tas varētu būt, uz alošanu taptu pievilti. Matthew 24:25 Redziet, Es jums to papriekš esmu sacījis. Matthew 24:26 Tāpēc, kad tie uz jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neejat ārā; redzi, Viņš ir kambaros, - tad neticat. Matthew 24:27 Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana. Matthew 24:28 Jo kur ir maita, tur arī ērgļi sakrāsies. Matthew 24:29 Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule taps aptumšota, un mēnesis nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustināsies. Matthew 24:30 Un tad Tā Cilvēka Dēla zīme rādīsies debesī, un tad visas ciltis virs zemes kauks un redzēs To Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Matthew 24:31 Un Viņš sūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie Viņa izredzētos sakrās no tiem četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram. Matthew 24:32 Mācaties līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metās, un lapas plaukst, tad jūs zināt, vasaru esam klātu. Matthew 24:33 Tā arīdzan, kad jūs visu to redzēsiet, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Matthew 24:34 Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Matthew 24:35 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Matthew 24:36 Bet par to dienu un stundu neviens nezina, ne tie debesu eņģeļi, kā vien Mans Tēvs. Matthew 24:37 Bet tā, kā bija Noas dienās, tāpat arī būs Tā Cilvēka Dēla atnākšana. Matthew 24:38 Jo itin kā tie tais dienās priekš tiem grēku plūdiem rija un plītēja, precējās un laulībā devās līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, Matthew 24:39 Un tie neņēma vērā, tiekams tie plūdi nāca un visus aizņēma; tāpat būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana. Matthew 24:40 Tad divi būs laukā; viens taps pieņemts, otrs atmests. Matthew 24:41 Divas mals dzirnavās, viena taps pieņemta, otra atmesta. Matthew 24:42 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. Matthew 24:43 Bet to protiet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Matthew 24:44 Tāpēc arī jūs esiet gatavi, jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, Tas Cilvēka Dēls nāks. Matthew 24:45 Kurš nu ir tas uzticīgais un gudrais kalps, ko tas kungs iecēlis pār savu saimi, tiem maizi dot savā laikā? Matthew 24:46 Svētīgs tas kalps, ko tas kungs pārnācis atradīs tā darām. Matthew 24:47 Patiesi, Es jums saku, ka viņš to iecels pār visām savām mantām. Matthew 24:48 Bet ja tas ļaunais kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējās nakt. Matthew 24:49 Un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt: Matthew 24:50 Tad tā kalpa kungs nāks tādā dienā, kad šis negaida, un tādā stundā, ko šis nezina, Matthew 24:51 Un to šķels pušu un tam dos algu ar tiem liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Matthew 25:0 Matthew 25:1 Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim. Matthew 25:2 Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas. Matthew 25:3 Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz. Matthew 25:4 Bet tās gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar tiem eļļas lukturiem. Matthew 25:5 Kad nu tas brūtgāns kavējās, tad visas aizmiga un snauda. Matthew 25:6 Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, brūtgāns nāk, ejat ārā viņam pretī. Matthew 25:7 Tad visas tās jumpravas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus. Matthew 25:8 Bet tās ģeķīgās sacīja uz tām gudrām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu eļļas sveces izdziest. Matthew 25:9 Bet tās gudrās atbildēja un sacīja: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noejat labāk pie pārdevējiem un pērkat sev. Matthew 25:10 Un kad tās nogāja pirkt, tad tas brūtgāns nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas. Matthew 25:11 Pēc arī tās citas jumpravas atnāca un sacīja: Kungs, Kungs, atdari mums. Matthew 25:12 Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu. Matthew 25:13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne to dienu, nedz to stundu, kurā Tas Cilvēka Dēls nāk. Matthew 25:14 Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu, Matthew 25:15 Un vienam deva piecus podus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām. Matthew 25:16 Tad tas nogāja, kas piecus podus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus podus. Matthew 25:17 Tā arī, kas divus dabūjis, ir tas sapelnīja divus citus. Matthew 25:18 Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu. Matthew 25:19 Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās. Matthew 25:20 Un tas, kas bija dabūjis tos piecus podus, nāca un atnesa vēl citus piecus podus un sacīja: kungs, tu man piecus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus podus. Matthew 25:21 Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Matthew 25:22 Un tas arīdzan, kas bija dabūjis tos divus podus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus. Matthew 25:23 Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Matthew 25:24 Tad arī tas, kas bija dabūjis to vienu podu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāji, kur tu neesi kaisījis. Matthew 25:25 Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder. Matthew 25:26 Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis: Matthew 25:27 Tad tev bija dot manu naudu mijējiem; un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder. Matthew 25:28 Tāpēc ņemiet no viņa to podu un dodiet tam, kam ir desmit podi. Matthew 25:29 Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir. Matthew 25:30 Un to nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Matthew 25:31 Bet kad Tas Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Matthew 25:32 Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem. Matthew 25:33 Un stādīs tās avis pa Savu labo roku, bet tos āžus pa kreiso roku. Matthew 25:34 Tad Tas Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet to Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Matthew 25:35 Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši; Matthew 25:36 Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Matthew 25:37 Tad tie taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši? Matthew 25:38 Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši? Matthew 25:39 Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Matthew 25:40 Tad Tas Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši. Matthew 25:41 Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem. Matthew 25:42 Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši: Matthew 25:43 Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Matthew 25:44 Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Matthew 25:45 Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši. Matthew 25:46 Un tie ieies mūžīgās mokās, bet tie taisnie mūžīgā dzīvošanā.” Matthew 26:0 Matthew 26:1 Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: Matthew 26:2 “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldiena, un Tas Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka Tas taptu krustā sists.” Matthew 26:3 Tad sapulcējās tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji tā augstā priestera namā, kam vārds bija Kajafas. Matthew 26:4 Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu. Matthew 26:5 Bet tie sacīja: “Tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis.” Matthew 26:6 Un kad Jēzus bija iekš Betanijas, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, Matthew 26:7 Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. Matthew 26:8 Kad tie mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kālabad šī izšķērdēšana? Matthew 26:9 Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.” Matthew 26:10 Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. Matthew 26:11 Jo nabagi ir arvienu pie jums, bet Es neesmu arvienu pie jums. Matthew 26:12 Jo tās zāles izliedama pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam. Matthew 26:13 Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo prieka vārdu sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu.” Matthew 26:14 Tad viens no tiem divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskariots, pie tiem augstiem priesteriem nogājis, Matthew 26:15 Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. Matthew 26:16 Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu. Matthew 26:17 Bet pirmā neraudzētās maizes dienā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: “Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Lieldienas jēru ēst?” Matthew 26:18 Bet Viņš sacīja: “Ejat pilsētā pie kāda un sakāt tam: Tas Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klātu, Es turēšu pie tevis Lieldienu ar Saviem mācekļiem.” Matthew 26:19 Un tie mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Lieldienas jēru. Matthew 26:20 Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar tiem divpadsmit, Matthew 26:21 Un sacīja tiem ēdot: “Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.” Matthew 26:22 Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: “Kungs, vai es tas esmu?” Matthew 26:23 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos. Matthew 26:24 Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāki, ka tas cilvēks nemaz nebūtu dzimis.” Matthew 26:25 Bet Jūdas, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Vai es tas esmu, Rabbi?” Viņš uz to sacīja: “Tu to saki.” Matthew 26:26 Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma to maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Matthew 26:27 Un to biķeri ņēma un pateicās, Viņš tiem to deva un sacīja: “Dzeriet visi no tā. Matthew 26:28 Jo šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. Matthew 26:29 Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” Matthew 26:30 Un to pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu. Matthew 26:31 Tad Jēzus uz tiem saka: “Jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es to ganu sitīšu un tā ganāmā pulka avis izklīdīs. Matthew 26:32 Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju.” Matthew 26:33 Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos.” Matthew 26:34 Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Matthew 26:35 Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja. Matthew 26:36 Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Getzemane un saka uz tiem mācekļiem: “Sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu.” Matthew 26:37 Un Viņš ņēma līdz Pēteri un tos divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. Matthew 26:38 Tad Viņš uz tiem saka: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.” Matthew 26:39 Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Matthew 26:40 Un Viņš nāk pie tiem mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā! Matthew 26:41 Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Matthew 26:42 Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.” Matthew 26:43 Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas. Matthew 26:44 Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešu lāgu, tos pašus vārdus sacīdams. Matthew 26:45 Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “Guliet nu vēl un dusiet! redzi, tā stunda ir klāt, un Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Matthew 26:46 Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.” Matthew 26:47 Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem. Matthew 26:48 Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat.” Matthew 26:49 Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: “Esi sveicināts, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. Matthew 26:50 Bet Jēzus uz to sacīja: “Draugs, kāpēc tu še esi?” Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma. Matthew 26:51 Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta tā augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Matthew 26:52 Tad Jēzus uz to saka: “Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. Matthew 26:53 Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? Matthew 26:54 Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.” Matthew 26:55 Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz to pulku: “Kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši. Matthew 26:56 Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos.” Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga. Matthew 26:57 Bet tie Jēzu saņēma un To noveda pie tā augstā priestera Kajafasa, kur tie rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies. Matthew 26:58 Bet Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ līdz tā augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie tiem sulaiņiem, nolūkot to galu. Matthew 26:59 Bet tie augstie priesteri un tie vecaji un visa tā augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut; Matthew 26:60 Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā Matthew 26:61 Un sacīja: “Šis ir sacījis: Es Dieva namu varu noplēst un trijās dienās to uztaisīt.” Matthew 26:62 Un tas augstais priesteris pacēlās un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina?” Matthew 26:63 Bet Jēzus cieta klusu; un tas augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: “Pie tā dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Matthew 26:64 Jēzus uz to saka: “Tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Matthew 26:65 Tad tas augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vajag? Redziet, tagad jūs Viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši. Matthew 26:66 Kā jums šķiet?” Bet tie atbildēja un sacīja: “Viņš nāvi pelnījis.” Matthew 26:67 Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm, Matthew 26:68 Un sacīja: “Pravietis būdams, saki mums, Kristu, - kurš ir tas, kas Tevi sitis?” Matthew 26:69 Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacīja: “Tu arīdzan biji ar To Jēzu no Galilejas.” Matthew 26:70 Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: “Es nezinu, ko tu runā.” Matthew 26:71 Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: “Šis arīdzan bija pie Tā Jēzus no Nacaretes.” Matthew 26:72 Un viņš atkal liedzās zvērēdams: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Matthew 26:73 Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja un uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem; jo no tavas valodas to var noprast.” Matthew 26:74 Tad viņš iesāka nolādēties un nodievoties: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un tūdaļ gailis dziedāja. Matthew 26:75 Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Un ārā izgājis viņš raudāja gauži. Matthew 27:0 Matthew 27:1 Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji sarunājās pret Jēzu, ka Viņu nonāvētu. Matthew 27:2 Un Viņu saistīja, aizveda un nodeva zemes valdītājam Poncium Pilatum. Matthew 27:3 Kad Jūdas, kas Viņu nodeva, redzēja, ka Viņš bija pazudināts; tad tas tam bija žēl, un tas atnesa atpakaļ tos trīsdesmit sudraba gabalus tiem augstiem priesteriem un vecajiem, Matthew 27:4 Un sacīja: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet tie sacīja: “Kas mums par to, bēdas? Raugi tu pats.” Matthew 27:5 Un tos sudraba gabalus Dieva namā nometis, tas aizgāja un pakārās. Matthew 27:6 Bet tie augstie priesteri tos sudraba gabalus ņēma un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs tos metam Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.” Matthew 27:7 Bet tie sarunājās un par tiem pirka to podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu. Matthew 27:8 Tāpēc tas tīrums ir nosaukts asins tīrums līdz šai dienai. Matthew 27:9 Tad ir piepildīts, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: “Un tie ir ņēmuši trīsdesmit sudraba gabalus, to maksu par To Visdārgāko, ko tie pirkuši no Israēla bērniem; Matthew 27:10 Un tos devuši par to podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis.” Matthew 27:11 Bet Jēzus stāvēja zemes valdītāja priekšā, un zemes valdītājs Viņam vaicāja un sacīja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Tu to saki.” Matthew 27:12 Un kad viņš no tiem augstiem priesteriem un vecajiem tapa apsūdzēts, viņš nekā neatbildēja. Matthew 27:13 Tad Pilatus uz Viņu saka: “Vai Tu nedzirdi, cik briesmīgi tie pret Tevi liecina?” Matthew 27:14 Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka tas zemes valdītājs it ļoti brīnījās. Matthew 27:15 Bet svētkos zemes valdītājs bija ieradis tiem ļaudīm atlaist vienu cietumnieku, kādu tie gribēja. Matthew 27:16 Bet to brīdi tam bija viens zināms cietumnieks, Baraba vārdā. Matthew 27:17 Un kad tie bija sapulcējušies, Pilatus uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kas top saukts Kristus?” Matthew 27:18 Jo viņš zināja, ka tie To no skaudības bija nodevuši. Matthew 27:19 Bet viņam uz soģa krēsla sēžot, viņa sieva pie tā sūtīja un sacīja: “Pielūko, ka tev nekas nav ar šo taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi Viņa dēļ.” Matthew 27:20 Bet tie augstie priesteri un vecaji pārrunāja tos ļaudis, izlūgties Barabu, bet Jēzu nokaut. Matthew 27:21 Un zemes valdītājs atbildēja un uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat no šiem diviem, lai es jums atlaižu?” Bet tie sacīja: “Barabu.” Matthew 27:22 Tad Pilatus uz tiem saka: “Ko tad lai es daru ar Jēzu, kas top saukts Kristus?” Tie visi saka: “Sit To krustā.” Matthew 27:23 Bet zemes valdītājs sacīja: “Ko tad Viņš ļauna darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca un sacīja: “Sit To krustā.” Matthew 27:24 Bet kad Pilatus redzēja, ka viņš nenieka nespēja izdarīt, bet ka jo liels troksnis cēlās, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā un sacīja: “Es esmu nenoziedzīgs pie šī taisnā asinīm; raugāt paši!” Matthew 27:25 Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem.” Matthew 27:26 Tad viņš tiem to Barabu atlaida, bet Jēzu šauta un nodeva, ka taptu krustā sists. Matthew 27:27 Tad zemes valdītāja karavīri ņēma Jēzu pie sevis tiesas namā, un sasauca ap Viņu visu to pulku. Matthew 27:28 Un tie Viņu noģērba un Viņam aplika purpura mēteli, Matthew 27:29 Un ērkšķu kroni nopinuši lika uz Viņa galvu un deva Tam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmēja un uz Viņu sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Matthew 27:30 Un tie Viņam spļāva acīs, ņēma to niedri un sita Viņa galvu. Matthew 27:31 Un kad Viņu bija apmēdījuši, tad tie Viņam novilka to mēteli un Tam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu noveda, ka taptu krustā sists. Matthew 27:32 Bet iziedami tie atrada vienu cilvēku no Kirenes, vārdā Sīmani; to tie spieda, Viņam to krustu nest. Matthew 27:33 Un nākuši uz to vietu, ko sauc par Golgatu, tas ir pieres vieta, Matthew 27:34 Tie Viņam deva dzert etiķi ar žulti samaisītu, un kad Viņš to baudīja, tad Viņš to negribēja dzert. Matthew 27:35 Un Viņu krustā situši, tie izdalīja Viņa drēbes, kauliņus mezdami; ka piepildītos, ko tas pravietis sacījis: “Tie Manas drēbes savā starpā izdalījuši un par Maniem svārkiem kauliņus metuši.” Matthew 27:36 Un tie sēdēja un sargāja Viņu turpat. Matthew 27:37 Un lika pār Viņa galvu Viņa nāves vainu tā rakstītu: Šis ir Jēzus, tas Jūdu Ķēniņš. Matthew 27:38 Tad divi slepkavas ar Viņu tapa krustā sisti, viens pa labo, otrs pa kreiso roku. Matthew 27:39 Bet tie, kas gāja garām, zaimoja Viņu, kratīja savas galvas Matthew 27:40 Un sacīja: “Tu, kas Dieva namu noplēsi un trijās dienās atkal uztaisi, atpestī pats Sevi; ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē.” Matthew 27:41 Tāpat arī tie augstie priesteri Viņu apmēdīja līdz ar tiem rakstu mācītājiem un vecajiem un sacīja: Matthew 27:42 “Citus Viņš pestījis un Sevi pašu nevar pestīt. Ja Viņš tas Israēla Ķēniņš, lai Viņš nu nokāpj no krusta; tad mēs Viņam ticēsim. Matthew 27:43 Viņš Dievam ir uzticējies, lai Tas Viņu atpestī, ja tas Tam tīk; to Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.” Matthew 27:44 To Viņam arī tie slepkavas pārmeta, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti. Matthew 27:45 Bet no sestās stundas metās tumšs pār visu to zemi līdz devītajai stundai. Matthew 27:46 Bet ap devīto stundu Jēzus brēca lielā brēkšanā un sacīja: “Eli, Eli, lama zabaktani?” tas ir: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? Matthew 27:47 Bet citi no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: “Šis sauc Eliju.” Matthew 27:48 Un tūlīt viens no tiem notecēja un sūkli ņēmis to pildīja ar etiķi un lika uz niedri un Viņu dzirdīja. Matthew 27:49 Bet tie citi sacīja: “Gaidi, lūkosim, vai Elija nāks un Viņu pestīs.” Matthew 27:50 Bet Jēzus atkal lielā brēkšanā brēcis izlaida dvēseli. Matthew 27:51 Un redzi, tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei, un zeme trīcēja, un akmens kalni plīsa, Matthew 27:52 Un kapi atdarījās, un daudz miesu no svētiem, kas gulēja, cēlās augšām. Matthew 27:53 Un no kapiem izgājuši pēc Viņa augšām celšanās tie nāca tai svētā pilsētā un parādījās daudziem. Matthew 27:54 Bet tas kapteinis un tie, kas pie Viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami to zemes trīcēšanu un kas tur notika, izbijās ļoti un sacīja: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls.” Matthew 27:55 Bet tur bija daudz sievas, kas Jēzum bija pakaļ gājušas no Galilejas un Viņam kalpojušas; tās skatījās no tālienes. Matthew 27:56 Starp tām bija Marija Madaļa un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un tā Cebedeja dēlu māte. Matthew 27:57 Bet vakarā nāca viens bagāts cilvēks no Arimatijas, Jāzeps vārdā, kas arī bija Jēzus māceklis. Matthew 27:58 Šis nogājis pie Pilatus izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilatus pavēlēja, tās dot. Matthew 27:59 Un Jāzeps tās miesas ņēmis ietina smalkā audeklī, Matthew 27:60 Un ielika savā jaunā kapā, ko viņš klintī bija izcirtis, un lielu akmeni priekš kapa durvīm pievēlis, viņš aizgāja. Matthew 27:61 Bet tur bija Marija Madaļa un tā otra Marija, tās apsēdās tam kapam pretī. Matthew 27:62 Bet otrā dienā, kas nāk pēc tās sataisīšanas dienas, tie augstie priesteri un farizeji pie Pilatus sapulcējās Matthew 27:63 Un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka Šis viltnieks vēl dzīvs būdams sacīja: “Pēc trim dienām Es gribu augšāmcelties.” Matthew 27:64 Tāpēc pavēli, ka tas kaps stipri top apsargāts līdz trešai dienai, ka Viņa mācekļi naktī nenāk un Viņu nenozog, un tiem ļaudīm nesaka: “Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies.” Un tā pēdēja viltība būs niknāka nekā tā pirmā.” Matthew 27:65 Bet Pilatus uz tiem sacīja: “Te jums ir sargi, ejat un sargājiet, kā zinādami.” Matthew 27:66 Tie nogāja un apsargāja to kapu ar sargiem un aizzieģelēja to akmeni. Matthew 28:0 Matthew 28:1 Bet pēc tās svētās dienas, pirmai nedēļas dienai austot, Marija Madaļa un tā otra Marija nāca, to kapu apraudzīt. Matthew 28:2 Un redzi, liela zemes trīcēšana notika, jo Tā Kunga eņģelis, no debesīm nonācis, piegāja un to akmeni novēla no tām durvīm un uzsēdās virsū. Matthew 28:3 Un viņa ģīmis bija kā zibens, un tā drēbe tik balta kā sniegs. Matthew 28:4 Bet tie sargi no lielām izbailēm drebēja un palika tā kā miruši. Matthew 28:5 Bet tas eņģelis uzrunāja un uz tām sievām sacīja: “Nebīstaties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, to krustā sisto. Matthew 28:6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, tā kā Viņš ir sacījis. Nāciet šurp, raugāt to vietu, kur Tas Kungs gulējis. Matthew 28:7 Un ejat steigšus un sakāt Viņa mācekļiem, ka Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies; un redzi, Viņš noies jūsu priekšā uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacījis.” Matthew 28:8 Un tās izgāja ātri no kapa ārā ar bijāšanu un lielu prieku, un tecēja, Viņa mācekļiem to stāstīt. Matthew 28:9 Bet kad tās gāja, Viņa mācekļiem to vēsti nest, redzi, tad Jēzus tās sastapa un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Matthew 28:10 Tad Jēzus uz tām saka: “Nebīstaties! Ejat, stāstiet to Maniem brāļiem, lai tie noiet uz Galileju, un tur tie Mani redzēs.” Matthew 28:11 Bet šīm noejot, redzi, kādi no tiem sargiem pilsētā nākuši stāstīja tiem augstiem priesteriem visu to, kas bija noticis. Matthew 28:12 Un ar tiem vecajiem sapulcējušies, tie sarunājās un deva tiem karavīriem papilnam naudas Matthew 28:13 Un sacīja: “Sakāt, ka Viņa mācekļi naktī nākuši un mums guļot To izzaguši. Matthew 28:14 Ja tas tam zemes valdītājam taps zināms, mēs to gan pārrunāsim, un jūs varēsiet palikt bez bēdām.” Matthew 28:15 Un viņi to naudu ņēmuši, darīja, kā bija izmācīti. Un šī valoda ir izpaudusies pie tiem Jūdiem līdz šai dienai. Matthew 28:16 Bet tie vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur tiem Jēzus bija pavēlējis. Matthew 28:17 Un kad tie Viņu redzēja, tad tie Viņu pielūdza, bet citi vēl šaubījās. Matthew 28:18 Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Matthew 28:19 Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tā Tēva un Tā Dēla un Tā Svētā Gara vārdā, Matthew 28:20 Tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Āmen.”
Mark 0:0
Mark 1:0 Mark 1:1 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. Mark 1:2 Itin kā ir rakstīts pie tiem praviešiem: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs sataisīt Tavu ceļu;” Mark 1:3 “Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.” Mark 1:4 Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu. Mark 1:5 Un pie viņa izgāja visa Jūdu zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie no viņa tapa kristīti Jardānes upē, izsūdzēdami savus grēkus. Mark 1:6 Un Jānis bija apģērbies ar kamieļu spalvas drēbēm un ādas jostu ap saviem gurniem, un ēda siseņus un kameņu medu; Mark 1:7 Un sludināja sacīdams: “Viens jo spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs locīdamies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Mark 1:8 Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” Mark 1:9 Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes iekš Galilejas un Jardānē no Jāņa tapa kristīts. Mark 1:10 Un tūdaļ no ūdens izkāpdams Viņš redzēja debesis atvērtas un to Garu kā balodi uz Sevi nolaižamies. Mark 1:11 Un balss notika no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” Mark 1:12 Un Tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Mark 1:13 Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi Viņam kalpoja. Mark 1:14 Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģēliju Mark 1:15 Un sacīdams: “Tas laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticat uz to evaņģēliju.” Mark 1:16 Un pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Mark 1:17 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Mark 1:18 Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ. Mark 1:19 Un no turienes maķenīt pagājis, Viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, un tos laivā tīklus lāpām. Mark 1:20 Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un savu tēvu Cebedeju ar tiem algādžiem laivā atstājuši, tie nogāja Viņam pakaļ. Mark 1:21 Un tie nāca Kapernaūmā. Un tūdaļ svētdienā Viņš iegāja baznīcā un mācīja. Mark 1:22 Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais un nekā tie rakstu mācītāji. Mark 1:23 Un viņu baznīcā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca Mark 1:24 Sacīdams: Vai! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Mark 1:25 Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “Palieci klusu un izej no tā.” Mark 1:26 Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, tas nešķīstais gars no tā izgāja. Mark 1:27 Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: “Kas tas ir? Kas tā tāda jauna mācība? Jo Viņš ar varu pat tiem nešķīstiem gariem pavēl, un tie Viņam paklausa.” Mark 1:28 Un tūdaļ Viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu. Mark 1:29 Un no baznīcas izgājuši, tie tūdaļ nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni. Mark 1:30 Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja. Mark 1:31 Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja. Mark 1:32 Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus. Mark 1:33 Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies. Mark 1:34 Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina. Mark 1:35 Un no rīta gaiļos Viņš cēlās un izgāja; un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. Mark 1:36 Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie Viņa bija, Viņam steidzās pakaļ. Mark 1:37 Un Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Visi Tevi meklē.” Mark 1:38 Un Viņš uz tiem sacīja: “Noejam tuvējos miestos, ka Es tur arīdzan sludināju; jo tāpēc Es esmu izgājis.” Mark 1:39 Un Viņš sludināja viņu baznīcās pa visu Galileju un izdzina velnus. Mark 1:40 Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: “Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” Mark 1:41 Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: “Es gribu, topi šķīsts.” Mark 1:42 Un Viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts. Mark 1:43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina Mark 1:44 Un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un nones par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.” Mark 1:45 Bet tas izgājis iesāka daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa. Mark 2:0 Mark 2:1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaūmu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā. Mark 2:2 Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un Viņš tiem to vārdu sludināja. Mark 2:3 Un pie Viņa nāca ar vienu melmeņu sērdzīgu, ko četri nesa. Mark 2:4 Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt to ļaužu dēļ, tad tie atklāja to jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida to gultu, uz kuras tas melmeņu sērdzīgais gulēja. Mark 2:5 Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.” Mark 2:6 Bet tur bija kādi no tiem rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: Mark 2:7 “Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs.” Mark 2:8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: “Kam jūs tā domājiet savās sirdīs? Mark 2:9 Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz to melmeņu sērdzīgo: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā? Mark 2:10 Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot,” (Viņš sacīja uz to melmeņu sērdzīgo:) Mark 2:11 “Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Mark 2:12 Un tas tūdaļ cēlās un to gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.” Mark 2:13 Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja. Mark 2:14 Un garām iedams Viņš redzēja Levi, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ. Mark 2:15 Un notikās, tam viņa namā pie galda sēžot, arī daudz muitnieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ. Mark 2:16 Un kad tie rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar tiem muitniekiem un grēciniekiem, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Viņš ēd un dzer ar muitniekiem un grēciniekiem!” Mark 2:17 Un to dzirdējis, Jēzus uz tiem sacīja: “Spirgtiem ārsta nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.” Mark 2:18 Un Jāņa mācekļi un tie farizeji gavēja, un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?” Mark 2:19 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr brūtgāns pie tiem ir? Kamēr brūtgāns pie viņiem, tie nevar gavēt. Mark 2:20 Bet nāks dienas, ka tas brūtgāns no tiem taps atņemts, un tad tie gavēs tanīs dienās. Mark 2:21 Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm; citādi tas jaunais ielāps noplīst no tām vecām drēbēm un tas plīsums paliek jo liels. Mark 2:22 Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi tas vīns tos traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jālej jaunos traukos.” Mark 2:23 Un notikās, Viņam svētdienā caur labību ejot, tad Viņa mācekļi pa ceļu iedami sāka vārpas plūkt. Mark 2:24 Un tie farizeji uz Viņu sacīja: “Raugi, ko tie dara svētdienā, kas nav brīv?” Mark 2:25 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad tam bija vajadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija? Mark 2:26 Kā tas iegāja Dieva namā tā augstā priestera Abjatara laikā un ēda tās Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.” Mark 2:27 Un Viņš uz tiem sacīja: “Svētdiena ir celta cilvēka dēļ un ne cilvēks svētdienas dēļ. Mark 2:28 Tā nu Tas Cilvēka Dēls ir kungs arī pār svētdienu.” Mark 3:0 Mark 3:1 Un Viņš atkal iegāja baznīcā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. Mark 3:2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. Mark 3:3 Un Viņš sacīja tam cilvēkam, kam tā nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.” Mark 3:4 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv svētdienā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu. Mark 3:5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra. Mark 3:6 Un tie farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu. Mark 3:7 Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ. Mark 3:8 Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jardānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa. Mark 3:9 Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu. Mark 3:10 Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu. Mark 3:11 Un tie nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.” Mark 3:12 Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu. Mark 3:13 Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Mark 3:14 Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, Mark 3:15 Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt. Mark 3:16 Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris; Mark 3:17 Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni; Mark 3:18 Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas, Mark 3:19 Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva. Mark 3:20 Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst. Mark 3:21 Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” Mark 3:22 Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.” Mark 3:23 Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt? Mark 3:24 Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Mark 3:25 Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt. Mark 3:26 Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu. Mark 3:27 Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaista un tad viņa namu laupa. Mark 3:28 Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo; Mark 3:29 Bet kas To Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.” Mark 3:30 Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.” Mark 3:31 Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. Mark 3:32 Un tie ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.” Mark 3:33 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Mark 3:34 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi. Mark 3:35 Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.” Mark 4:0 Mark 4:1 Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā. Mark 4:2 Un Viņš tiem daudz mācīja caur līdzībām un Savā mācībā uz tiem sacīja: Mark 4:3 “Klausiet: redzi, sējējs izgāja sēt. Mark 4:4 Un notikās, sējot cits krita ceļmalā, un tie putni apakš debess nāca un to apēda. Mark 4:5 Un cits krita uz akmenāju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes. Mark 4:6 Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes. Mark 4:7 Un cits krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus. Mark 4:8 Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.” Mark 4:9 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” Mark 4:10 Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ Mark 4:11 Un Viņš uz tiem sacīja: “Jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām, Mark 4:12 Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti.” Mark 4:13 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības? Mark 4:14 Tas sējējs sēj to vārdu. Mark 4:15 Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur tas vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un to vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts. Mark 4:16 Un tāpat tie, kas uz to akmenāju sēti, ir tie, kas to vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Mark 4:17 Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet tā vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību. Mark 4:18 Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas to vārdu dzird, Mark 4:19 Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē to vārdu un tas paliek neauglīgs. Mark 4:20 Un kas uz to labo zemi sēti, ir tie, kas to vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.” Mark 4:21 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda? Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi? Mark 4:22 Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Mark 4:23 Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” Mark 4:24 Un Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Mark 4:25 Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.” Mark 4:26 Un Viņš sacīja: “Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē. Mark 4:27 Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Mark 4:28 Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas. Mark 4:29 Un kad tie augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ cirpi sūta, jo tas pļaujamais laiks ir klātu.” Mark 4:30 Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību līdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim? Mark 4:31 Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes. Mark 4:32 Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.” Mark 4:33 Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem to vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast. Mark 4:34 Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja. Mark 4:35 Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “Pārcelsimies uz viņu malu.” Mark 4:36 Un tos ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa. Mark 4:37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka tā laiva jau pildījās. Mark 4:38 Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Mark 4:39 Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu. Mark 4:40 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Mark 4:41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.” Mark 5:0 Mark 5:1 Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā. Mark 5:2 Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu; Mark 5:3 Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt. Mark 5:4 Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt. Mark 5:5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams. Mark 5:6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē Mark 5:7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!” Mark 5:8 Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.” Mark 5:9 Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.” Mark 5:10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu. Mark 5:11 Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos. Mark 5:12 Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Mark 5:13 Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā. Mark 5:14 Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis. Mark 5:15 Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. Mark 5:16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām. Mark 5:17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot. Mark 5:18 Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt. Mark 5:19 Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Mark 5:20 Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. Mark 5:21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā. Mark 5:22 Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, Mark 5:23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.” Mark 5:24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda. Mark 5:25 Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga. Mark 5:26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi. Mark 5:27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. Mark 5:28 Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Mark 5:29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta. Mark 5:30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Mark 5:31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Mark 5:32 Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Mark 5:33 Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica. Mark 5:34 Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.” Mark 5:35 Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.” Mark 5:36 Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” Mark 5:37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Mark 5:38 Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam. Mark 5:39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Mark 5:40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja. Mark 5:41 Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!” Mark 5:42 Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos. Mark 5:43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst. Mark 6:0 Mark 6:1 Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz. Mark 6:2 Un kad svētdiena nāca, Viņš iesāka baznīcā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām? Mark 6:3 Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Mark 6:4 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.” Mark 6:5 Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. Mark 6:6 Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams. Mark 6:7 Un Viņš sasauca tos divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem, Mark 6:8 Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā; Mark 6:9 Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus. Mark 6:10 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat. Mark 6:11 Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.” Mark 6:12 Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem. Mark 6:13 Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus. Mark 6:14 Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.” Mark 6:15 Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no tiem praviešiem.” Mark 6:16 Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.” Mark 6:17 Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodeijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis. Mark 6:18 Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.” Mark 6:19 Bet Hērodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja. Mark 6:20 Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja. Mark 6:21 Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja. Mark 6:22 Un Hērodeijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz to meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.” Mark 6:23 Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.” Mark 6:24 Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, tā Kristītāja, galvu.” Mark 6:25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.” Mark 6:26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt. Mark 6:27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest. Mark 6:28 Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei. Mark 6:29 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Mark 6:30 Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Mark 6:31 Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Mark 6:32 Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu. Mark 6:33 Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa. Mark 6:34 Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt. Mark 6:35 Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam. Mark 6:36 Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.” Mark 6:37 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?” Mark 6:38 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.” Mark 6:39 Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties. Mark 6:40 Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. Mark 6:41 Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza tās maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī tās divas zivis Viņš visiem izdalīja. Mark 6:42 Un tie visi ēda un paēda, Mark 6:43 Un salasīja no tām druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm. Mark 6:44 Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pie piectūkstošiem. Mark 6:45 Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu. Mark 6:46 Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt. Mark 6:47 Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. Mark 6:48 Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām. Mark 6:49 Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās. Mark 6:50 (Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!” Mark 6:51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās. Mark 6:52 Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta. Mark 6:53 Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas. Mark 6:54 Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja Mark 6:55 Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam. Mark 6:56 Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti. Mark 7:0 Mark 7:1 Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no tiem rakstu mācītājiem, no Jeruzālemes nākuši. Mark 7:2 Un redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja. Mark 7:3 Jo tie farizeji un visi Jūdi neēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, to vecaju likumus turēdami. Mark 7:4 Un no tirgus nākot tie neēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu mazgāšanas. Mark 7:5 Tad tie farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicāja: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?” Mark 7:6 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Gan labi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: “Šie ļaudis ar lūpām mani godā, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost. Mark 7:7 Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.” Mark 7:8 Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darāt vēl daudz citas tādas lietas.” Mark 7:9 Un Viņš uz tiem sacīja: “It jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turētu. Mark 7:10 Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Mark 7:11 Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; - Mark 7:12 Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vai mātes, Mark 7:13 Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.” Mark 7:14 Un tos ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Klausiet Mani visi un saprotiet. Mark 7:15 Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ieiet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna. Mark 7:16 Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” Mark 7:17 Un kad Viņš no tiem ļaudīm nogāja namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības. Mark 7:18 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir jūs esat tādas nesaprašas? Vai jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvēkā ieiet, viņu nevar apgānīt? Mark 7:19 Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet pa zināmu ceļu, pa ko visa barība izkārnās.” Mark 7:20 Bet Viņš sacīja: “Kas no cilvēka iziet, tas cilvēku apgāna. Mark 7:21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības, Mark 7:22 Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība. Mark 7:23 Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.” Mark 7:24 Un no turienes cēlies, Viņš nogāja uz Tirus un Sidonas robežām. Un kādā namā iegājis, Viņš gribēja, ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts. Mark 7:25 Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš Viņa kājām. Mark 7:26 Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai to velnu izdzītu no viņas meitas. Mark 7:27 Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.” Mark 7:28 Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.” Mark 7:29 Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! velns ir izbēdzis no tavas meitas.” Mark 7:30 Un nogājusi savās mājās, viņa atrada to meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis. Mark 7:31 Un atkal izgājis no Tirus un Sidonas robežām, Viņš nāca pie Galilejas jūras vidū starp to desmit pilsētu robežām. Mark 7:32 Un pie Viņa atveda vienu kurlmēmu, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku. Mark 7:33 Un Viņš to ņēma no tiem ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli; Mark 7:34 Un skatījās uz debesi, nopūtās un sacīja uz to: “Epata,” tas ir: “Atveries!” Mark 7:35 Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi. Mark 7:36 Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo Viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja, Mark 7:37 Un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.” Mark 8:0 Mark 8:1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: Mark 8:2 “Mana sirds iežēlojās to ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Mark 8:3 Un kad es tos neēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši.” Mark 8:4 Un Viņa mācekļi tam atbildēja: “Kur, kas šos ar maizi var pieēdināt šeitan tuksnesī?” Mark 8:5 Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Mark 8:6 Un Viņš tiem ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tiem ļaudīm priekšā. Mark 8:7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā. Mark 8:8 Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus. Mark 8:9 Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida. Mark 8:10 Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. Mark 8:11 Un farizeji izgāja un iesāka ar Viņu apjautāties un meklēja no Viņa kādu zīmi no debess, Viņu kārdinādami. Mark 8:12 Un Viņš gauži nopūtās Savā garā un sacīja: “Ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, Es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota.” Mark 8:13 Un Viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu. Mark 8:14 Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā. Mark 8:15 Un Viņš tiem pavēlēja sacīdams: “Raugāt, sargājaties no farizeju un no Hērodus rauga!” Mark 8:16 Un tie domāja savā starpā sacīdami: “Tas ir, ka mums maizes nav.” Mark 8:17 Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesamanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Mark 8:18 Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties? Mark 8:19 Kad Es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie uz Viņu sacīja: “Divpadsmit.” Mark 8:20 “Bet kad Es tās septiņas maizes tiem četrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie sacīja: “Septiņus.” Mark 8:21 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad jūs nesaprotat?” Mark 8:22 Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu. Mark 8:23 Un Viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no tā miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vai tas ko redzot? Mark 8:24 Un acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.” Mark 8:25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri. Mark 8:26 Un Viņš to sūtīja mājās sacīdams: “Neej miestā un nesaki to nevienam miestā.” Mark 8:27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cezarejas miestiem, un vaicāja Saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: “Ko tie ļaudis saka, Mani esam?” Mark 8:28 Bet tie atbildēja: “Tu esot Jānis, tas Kristītājs; un citi: Tu esot Elija; un citi: viens no tiem praviešiem.” Mark 8:29 Un Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams uz to sacīja: “Tu esi Tas Kristus.” Mark 8:30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. Mark 8:31 Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties. Mark 8:32 Un Viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Mark 8:33 Bet Viņš atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” Mark 8:34 Un tos ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Mark 8:35 Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Mark 8:36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd? Mark 8:37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Mark 8:38 Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar tiem svētiem eņģeļiem iekš Sava Tēva godības.” Mark 9:0 Mark 9:1 Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.” Mark 9:2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā. Mark 9:3 Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas tā kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt. Mark 9:4 Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu. Mark 9:5 Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam.” Mark 9:6 Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies. Mark 9:7 Un viens padebesīs nāca, tos apēnodams; un balss nāca no tā padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu.” Mark 9:8 Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien. Mark 9:9 Un noejot no tā kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Tas Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies. Mark 9:10 Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apjautājās, kas tas esot: no miroņiem augšām celties? Mark 9:11 Un tie Viņam jautāja sacīdami: “Kā tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?” Mark 9:12 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Gan Elija papriekš nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par To Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz būs ciest un tapt nicinātam? Mark 9:13 Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” Mark 9:14 Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem apjautājās. Mark 9:15 Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie To redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja. Mark 9:16 Un Viņš tiem rakstu mācītājiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem apjautājaties?” Mark 9:17 Un viens no tiem ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Mark 9:18 Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.” Mark 9:19 Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Mark 9:20 Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. Mark 9:21 Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām. Mark 9:22 Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Mark 9:23 Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.” Mark 9:24 Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Mark 9:25 Bet Jēzus redzēdams, ka tie ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” Mark 9:26 Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. Mark 9:27 Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās. Mark 9:28 Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?” Mark 9:29 Un Viņš uz tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.” Mark 9:30 Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kas zinātu. Mark 9:31 Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies.” Mark 9:32 Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt. Mark 9:33 Un Viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams Viņš tiem jautāja: “Ko jūs savā starpā esat apjautājušies uz ceļa?” Mark 9:34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot tas lielākais? Mark 9:35 Un Viņš apsēdās, atsauca tos divpadsmit un uz tiem sacīja: “Ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem tas pēdīgais un visu kalps.” Mark 9:36 Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja: Mark 9:37 “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.” Mark 9:38 Bet Jānis Tam atbildēja un sacīja: “Mācītāj! Mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.” Mark 9:39 Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ no Manis varētu ļaunu runāt. Mark 9:40 Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums. Mark 9:41 Jo, ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens Manā Vārdā, tāpēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs. Mark 9:42 Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. Mark 9:43 Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, tai neizdzēšamā ugunī, Mark 9:44 Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. Mark 9:45 Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, tai neizdzēšamā ugunī, Mark 9:46 Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. Mark 9:47 Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāki, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī, Mark 9:48 Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. Mark 9:49 Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts. Mark 9:50 Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turat sāli iekš sevis un turat mieru savā starpā.” Mark 10:0 Mark 10:1 Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jardānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja. Mark 10:2 Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?’ Mark 10:3 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” Mark 10:4 Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.” Mark 10:5 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. Mark 10:6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Mark 10:7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, Mark 10:8 Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Mark 10:9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Mark 10:10 Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu. Mark 10:11 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu. Mark 10:12 Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.” Mark 10:13 Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa. Mark 10:14 Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “Laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Mark 10:15 Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Mark 10:16 Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. Mark 10:17 Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Mark 10:18 Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs. Mark 10:19 Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.” Mark 10:20 Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.” Mark 10:21 Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, to krustu uz sevi ņēmis.” Mark 10:22 Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas. Mark 10:23 Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Mark 10:24 Un tie mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību. Mark 10:25 Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Mark 10:26 Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt svētīgs?” Mark 10:27 Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” Mark 10:28 Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.” Mark 10:29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, Mark 10:30 Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. Mark 10:31 Bet daudz, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.” Mark 10:32 Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot: Mark 10:33 “Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem. Mark 10:34 Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.” Mark 10:35 Tad Jēkabs un Jānis, tie Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.” Mark 10:36 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” Mark 10:37 Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.” Mark 10:38 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Mark 10:39 Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Mark 10:40 Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts.” Mark 10:41 Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Mark 10:42 Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem. Mark 10:43 Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis. Mark 10:44 Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps. Mark 10:45 Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.” Mark 10:46 Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikus izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja. Mark 10:47 Un kad tas dzirdēja, ka tas Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.” Mark 10:48 Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.” Mark 10:49 Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Mark 10:50 Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Mark 10:51 Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko tu gribi, lai Es Tev daru?” Bet tas aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.” Mark 10:52 Bet Jēzus uz to sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi,” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ. Mark 11:0 Mark 11:1 Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas un Betanijas pie Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, Mark 11:2 Un uz tiem sacīja: “Noejat tanī miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet. Mark 11:3 Un ja kas jums sacīs: Kāpēc jūs to dariet? Tad atsakāt: Tam Kungam tā vajag; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp.” Mark 11:4 Un tie nogāja un atrada to kumeļu ārā pie durvīm piesietu uz ielas, un to atraisīja. Mark 11:5 Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacīja: “Ko jūs darāt, ka atraisiet to kumeļu?” Mark 11:6 Un viņi uz tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida. Mark 11:7 Un viņi to kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un To sēdināja virsū. Mark 11:8 Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisīja uz ceļu. Mark 11:9 Un tie, kas gāja priekšā un pakaļā, kliedza un sauca: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Mark 11:10 Slavēta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna augstībā!” Mark 11:11 Un Jēzus iegāja Jeruzālemē un Dieva namā. Un kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betaniju. Mark 11:12 Un otrā dienā, kad tie no Betanijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Mark 11:13 Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, Viņš nāca, lai Viņš tanī ko atrastu; un pie tā piegājis Viņš neatrada nenieka kā vien lapas: jo nebija vīģu laiks. Mark 11:14 Un Jēzus uzrunāja un uz to sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. Mark 11:15 Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza to mijēju galdus un to baložu pārdevēju krēslus. Mark 11:16 Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. Mark 11:17 Un mācīja un uz tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?” Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” Mark 11:18 Un tie rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja, kā Viņu nomaitātu; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka visi ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Mark 11:19 Un kad vakars metās, tad Viņš izgāja no pilsētas ārā. Mark 11:20 Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Mark 11:21 Pēteris atminējies uz Viņu sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, tas ir nokaltis.” Mark 11:22 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ticat uz Dievu. Mark 11:23 Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka. Mark 11:24 Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks. Mark 11:25 Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus. Mark 11:26 Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos.” Mark 11:27 Un tie nāca atkal uz Jeruzālemi, un Viņam Dieva namā staigājot, nāca pie Viņa tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un tie vecaji, Mark 11:28 Un uz To sacīja: “Kādā varā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo varu devis, ka Tu to dari?” Mark 11:29 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arīdzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums arīdzan sacīšu, kādā varā Es to daru. Mark 11:30 Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? Atbildiet Man.” Mark 11:31 Un tie domāja savā starpā un sacīja: ja mēs sakām: “No debesīm,” tad Viņš sacīs: “Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?” Mark 11:32 Bet ja sacīsim: “No cilvēkiem,” - viņi bijās no tiem ļaudīm. Jo visi to Jāni turēja, ka tas patiesi pravietis bijis. Mark 11:33 Un tie atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Mēs nezinām.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es to daru.” Mark 12:0 Mark 12:1 Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur. Mark 12:2 Un kad tas laiks bija, tad viņš sūtīja pie tiem dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no tiem dārzniekiem saņemtu no tiem vīna kalna augļiem. Mark 12:3 Bet tie to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. Mark 12:4 Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām. Mark 12:5 Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva. Mark 12:6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.” Mark 12:7 Bet tie dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs tā mantība.” Mark 12:8 Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no tā vīna kalna ārā. Mark 12:9 Ko nu tā vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās tos dārzniekus un izdos to vīna kalnu citiem. Mark 12:10 Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: “Tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; Mark 12:11 No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs?”” Mark 12:12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no tiem ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja. Mark 12:13 Un tie sūtīja pie Viņa kādus no tiem farizejiem un Hērodus sulaiņiem, ka tie Viņu savaldzinātu Viņa valodā. Mark 12:14 Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai ne? Vai dosim, vai nedosim?” Mark 12:15 Bet Viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.” Mark 12:16 Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Mark 12:17 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie izbrīnījās par Viņu. Mark 12:18 Un tie saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja un sacīja: Mark 12:19 “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu. Mark 12:20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu. Mark 12:21 Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais. Mark 12:22 Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira. Mark 12:23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.” Mark 12:24 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs tos rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? Mark 12:25 Jo kad tie no miroņiem augšām celsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā tie eņģeļi, kas debesīs. Mark 12:26 Bet par tiem mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie tā krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs? Mark 12:27 Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties.” Mark 12:28 Un viens no tiem rakstu mācītājiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija apjautājušies, zinādams, ka Viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir tas augstākais bauslis pār visiem?” Mark 12:29 Bet Jēzus tam atbildēja: “Tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Mark 12:30 Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis. Mark 12:31 Tas otrais, šim līdzīgs, ir tas: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nav.” Mark 12:32 Un tas rakstu mācītājs uz Viņu sacīja: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien. Mark 12:33 Un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie upuri un citi upuri.” Mark 12:34 Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt. Mark 12:35 Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: “Kā tie rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? Mark 12:36 Jo tas pats Dāvids ir sacījis caur Svēto Garu: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Mark 12:37 Kad nu Dāvids pats Viņu sauc par Kungu, kā tad tas ir viņa dēls?” Un daudz ļaužu Viņu labprāt dzirdēja. Mark 12:38 Un Viņš Savā mācībā uz tiem sacīja: “Sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem, Mark 12:39 Un baznīcās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesībās; Mark 12:40 Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību.” Mark 12:41 Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā tie ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz. Mark 12:42 Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants. Mark 12:43 Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši. Mark 12:44 Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” Mark 13:0 Mark 13:1 Un Viņam no Dieva nama izejot, viens no Viņa mācekļiem uz To sacīja: “Mācītāj, lūk, kādi akmeņi tie ir, un kādas ēkas.” Mark 13:2 Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Vai tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaps noplēsts.” Mark 13:3 Un kad Viņš sēdēja uz Eļļas kalna Dieva namam pretī, tad Pēteris un Jēkabs un Jānis un Andrejs Viņu jautāja sevišķi: Mark 13:4 “Saki mums, kad tas būs, un kāda tā zīme, kad viss tas piepildīsies?” Mark 13:5 Bet Jēzus tiem atbildēja un iesāka runāt: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Mark 13:6 Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un daudz pievils. Mark 13:7 Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet tas gals vēl nav klāt. Mark 13:8 Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemes trīcēšanas, bada laiki un dumpji. Mark 13:9 Tas būs to grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un baznīcās; un jūs tapsiet šausti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Mark 13:10 Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām. Mark 13:11 Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Tas Svētais Gars. Mark 13:12 Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Mark 13:13 Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Mark 13:14 Bet kad jūs to izpostīšanas negantību redzēsiet, par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv, kur neklājās (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdu zemē. Mark 13:15 Un kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj namā un tur lai neieiet, ko no sava nama iznest. Mark 13:16 Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ savas drēbes paņemt. Mark 13:17 Bet vai tām grūtām un tām zīdītājām tanīs dienās. Mark 13:18 Bet lūdzat, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā. Mark 13:19 Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kamēr Dievs pasauli radījis līdz šim, un kādas arī nebūs. Mark 13:20 Un ja Tas Kungs šās dienas nepaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet to izredzēto dēļ ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir paīsinājis. Mark 13:21 Un ja kas tanī laikā uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, jeb redzi, tur Viņš ir; tad neticiet. Mark 13:22 Jo viltīgi Kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka pieviltu, ja tas varētu notikt, arī tos izredzētos. Mark 13:23 Bet jūs pielūkojiet; redzi, Es jums to visu papriekš esmu sacījis. Mark 13:24 Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēnesis nedos savu spīdumu; Mark 13:25 Un debess zvaigznes nokritīs, un debess stiprumi kustināsies. Mark 13:26 Un tad redzēs To Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību. Mark 13:27 Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sakrās Savus izredzētos no tiem četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam. Mark 13:28 Bet mācaties līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ, un lapas plaukst, tad jūs nomaniet, vasaru esam klātu. Mark 13:29 Tā arīdzan, kad jūs šo visu redzēsiet notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Mark 13:30 Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Mark 13:31 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Mark 13:32 Bet par to dienu jeb stundu neviens nezina, ne tie eņģeļi, kas debesīs, ne Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs. Mark 13:33 Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir. Mark 13:34 Tā kā viens cilvēks, citur noiedams, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu un ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā. Mark 13:35 Tad nu esat nomodā! Jo jūs nezināt, kad tas nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, Mark 13:36 Ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam. Mark 13:37 Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: esat nomodā.” Mark 14:0 Mark 14:1 Un pēc divām dienām bija Lieldiena un neraudzētās maizes svētki. Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu. Mark 14:2 Bet tie sacīja: “Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.” Mark 14:3 Un kad Viņš bija Betanijā, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un it tīru nardes eļļu, un, to trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu. Mark 14:4 Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi? Mark 14:5 Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to. Mark 14:6 Bet Jēzus sacīja: “Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi. Mark 14:7 Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums. Mark 14:8 Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm. Mark 14:9 Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.” Mark 14:10 Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie tiem augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu. Mark 14:11 Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu. Mark 14:12 Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Lieldienas jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Lieldienas jēru vari ēst?” Mark 14:13 Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: “Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ. Mark 14:14 Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru? Mark 14:15 Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums.” Mark 14:16 Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja to Lieldienas jēru. Mark 14:17 Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit. Mark 14:18 Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: “Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos.” Mark 14:19 Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: “Vai es tas esmu?” Mark 14:20 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā. Mark 14:21 Tas Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.” Mark 14:22 Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Mark 14:23 Un Viņš ņēma to biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Mark 14:24 Un Viņš uz tiem sacīja: “Šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Mark 14:25 Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.” Mark 14:26 Un to pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu. Mark 14:27 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Mark 14:28 Bet kad Es augšām celšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” Mark 14:29 Bet Pēteris uz To sacīja: “Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.” Mark 14:30 Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.” Mark 14:31 Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja. Mark 14:32 Un tie nāca uz vienu muižu, kam vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu.” Mark 14:33 Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt, Mark 14:34 Un uz tiem sacīja: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.” Mark 14:35 Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Mark 14:36 Un Viņš sacīja: “Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.” Mark 14:37 Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā? Mark 14:38 Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mark 14:39 Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus. Mark 14:40 Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. Mark 14:41 Un Viņš nāca trešu lāgu un uz tiem sacīja: “Guliet nu vēl un dusiet! jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Mark 14:42 Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt.” Mark 14:43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem. Mark 14:44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To novediet droši.” Mark 14:45 Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: “Rabbi, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. Mark 14:46 Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma. Mark 14:47 Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta tā augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Mark 14:48 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Mark 14:49 Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai tie raksti taptu piepildīti.” Mark 14:50 Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga. Mark 14:51 Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un tie jaunekļi pēc tā tvarstīja. Mark 14:52 Bet to audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks. Mark 14:53 Un tie Jēzu noveda pie tā augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji. Mark 14:54 Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ tā augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie tiem sulaiņiem un sildījās pie uguns. Mark 14:55 Bet tie augstie priesteri un visa tā tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada. Mark 14:56 Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas. Mark 14:57 Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami: Mark 14:58 “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: “Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.”” Mark 14:59 Un arī šī viņu liecība nebija vienāda. Mark 14:60 Un tas augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: “Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?” Mark 14:61 Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal tas augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: “Vai Tu esi Kristus, tā Augsti teicamā Dēls?” Mark 14:62 Bet Jēzus sacīja: “Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” Mark 14:63 Tad tas augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: “Kam vēl vajag liecinieku? Mark 14:64 Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis. Mark 14:65 Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un tie sulaiņi Viņam sita vaigā. Mark 14:66 Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no tā augstā priestera kalponēm nāca, Mark 14:67 Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: “Tu arīdzan biji pie Tā Jēzus no Nacaretes.” Mark 14:68 Bet viņš liedzās, sacīdams: “Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā.” Un tas izgāja no tā priekšnama. Un gailis dziedāja. Mark 14:69 Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: “Šis ir viens no tiem.” Mark 14:70 Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.” Mark 14:71 Un tas sāka nolādēties un nodievoties: “Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.” Mark 14:72 Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja to vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: “Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi;” un viņš iesāka raudāt. Mark 15:0 Mark 15:1 Un tūlit no rīta tie augstie priesteri ar tiem vecajiem un rakstu mācītājiem un visa tā augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilatum. Mark 15:2 Un Pilatus Viņam jautāja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “Tu to saki.” Mark 15:3 Un tie augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja. Mark 15:4 Bet Pilatus Viņam atkal vaicāja sacīdams: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!” Mark 15:5 Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilatus brīnījās. Mark 15:6 Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja. Mark 15:7 Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar tiem dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši. Mark 15:8 Un tie ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā allažiņ. Mark 15:9 Bet Pilatus tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?” Mark 15:10 Jo viņš zināja, ka tie augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši. Mark 15:11 Bet tie augstie priesteri tiem ļaudīm piekodināja, lai labāki tiem atlaistu to Barabu. Mark 15:12 Bet Pilatus atbildēja un atkal uz tiem sacīja: “Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?” Mark 15:13 Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.” Mark 15:14 Bet Pilatus uz tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā.” Mark 15:15 Bet Pilatus gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists. Mark 15:16 Bet tie karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu to pulku. Mark 15:17 Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu. Mark 15:18 Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Mark 15:19 Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. Mark 15:20 Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka to sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu. Mark 15:21 Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandera un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu. Mark 15:22 Un tie Viņu noveda pie tās vietas Golgata, tas ir tulkots: pieres vieta. Mark 15:23 Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma. Mark 15:24 Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. Mark 15:25 Un tā bija tā trešā stunda, un Viņu sita krustā. Mark 15:26 Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: Tas Jūdu Ķēniņš. Mark 15:27 Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. Mark 15:28 Un tie raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.” Mark 15:29 Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: “Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trejās dienās. Mark 15:30 Palīdzies pats un kāpi no krusta zemē.” Mark 15:31 Tāpat arīdzan tie augstie priesteri ar tiem rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: “Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt. Mark 15:32 Lai nu Kristus, tas Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja. Mark 15:33 Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai. Mark 15:34 Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “Eli, Eli, lama zabaktani!” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? Mark 15:35 Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: “Redzi, Viņš sauc Eliju.” Mark 15:36 Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: “Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.” Mark 15:37 Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida. Mark 15:38 Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei. Mark 15:39 Bet tas virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” Mark 15:40 Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Madaļa un Marija, tā jaunākā, Jēkaba un Jāzepa māte, un Salome, Mark 15:41 Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi. Mark 15:42 Un tās sataisāmās dienas vakarā, tas ir tai svētā vakarā, Mark 15:43 Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilatus un izlūdzās Jēzus miesas. Mark 15:44 Bet Pilatus brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un to kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris? Mark 15:45 Un no tā kapteiņa izklausinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja. Mark 15:46 Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina tai smalkā audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni priekš tā kapa durvīm. Mark 15:47 Bet Marija Madaļa un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Tas tapa nolikts. Mark 16:0 Mark 16:1 Un kad tā svēta diena bija pagājusi, tad Marija Madaļa un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmas zāles, ka tās nāktu un Viņu svaidītu. Mark 16:2 Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās nāca pie kapa, Mark 16:3 Un runāja savā starpā: “Kas mums to akmeni novels no kapa durvīm?” Mark 16:4 Un paskatīdamās tās redzēja, ka tas akmens bija novelts; jo tas bija ļoti liels. Mark 16:5 Un kapā iegājušas tās redzēja vienu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās garās drēbēs. Un tās izbijās. Mark 16:6 Bet viņš uz tām sacīja: “Neizbīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Tas ir augšām cēlies un nav šeitan. Redziet še to vietu, kur Viņu nolika. Mark 16:7 Bet noejat un sakāt to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.” Mark 16:8 Un tās steigšus izgāja ārā un bēga no tā kapa, jo drebēšana un bailība tām bija uzgājusi, un nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. Mark 16:9 Bet kad Viņš bija uzcēlies pirmajā nedēļas dienā it agri, tad Viņš parādījās papriekš Marijai Madaļai, no kuras Viņš septiņus velnus bija izdzinis. Mark 16:10 Šī gāja un pasludināja tiem mācekļiem, kas bija noskumuši un raudāja. Mark 16:11 Un šie dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un no tās redzēts, neticēja. Mark 16:12 Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus tiem uz lauku ejot parādījās citā ģīmī. Mark 16:13 Un tie arīdzan nogājuši to tiem citiem pasludināja, un tie arī viņiem neticēja. Mark 16:14 Visupēc Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšām celšanās Viņu jau bija redzējuši. Mark 16:15 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat pa visu pasauli un pasludinājiet evaņģēliju visai radībai. Mark 16:16 Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts. Mark 16:17 Bet šīs zīmes tiem ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās, Mark 16:18 Čūskas aizdzīs; un kad tie kādas nāvīgas zāles dzers, tad tas tiem nekaitēs. Uz neveseliem tie rokas uzliks, un tad viņi kļūs veseli.” Mark 16:19 Un Tas Kungs, kad Tas ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Mark 16:20 Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un to vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.
Luke 0:0
Luke 1:0 Luke 1:1 Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par tām lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas, Luke 1:2 Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši: Luke 1:3 Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no pirmā gala it smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil, Luke 1:4 Ka tu vari atzīt to īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta. Luke 1:5 Hērodus, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete. Luke 1:6 Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigādami iekš visiem Tā Kunga baušļiem un likumiem. Luke 1:7 Un tiem nebija neviena bērna; jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu. Luke 1:8 Bet notikās, viņam svēto priestera darbu Dieva priekšā darot savā pienākamā kārtā, Luke 1:9 Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt. Luke 1:10 Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu tai kvēpināšanas stundā. Luke 1:11 Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses. Luke 1:12 Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca. Luke 1:13 Bet tas eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Luke 1:14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies. Luke 1:15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svētu Garu. Luke 1:16 Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva. Luke 1:17 Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.” Luke 1:18 Un Zaharija sacīja uz to eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.” Luke 1:19 Un tas eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti. Luke 1:20 Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.” Luke 1:21 Un tie ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā. Luke 1:22 Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms. Luke 1:23 Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām. Luke 1:24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama: Luke 1:25 “Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.” Luke 1:26 Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete Luke 1:27 Pie jumpravas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un tās jumpravas vārds bija Marija. Luke 1:28 Un pie tās ienācis tas eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, tu augsti teicama starp sievām.” Luke 1:29 Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu? Luke 1:30 Un tas eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Luke 1:31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Luke 1:32 Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu. Luke 1:33 Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.” Luke 1:34 Bet Marija sacīja uz to eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es no vīra nezinos.” Luke 1:35 Un tas eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Tas Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls. Luke 1:36 Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga. Luke 1:37 Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.” Luke 1:38 Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un tas eņģelis no tās aizgāja. Luke 1:39 Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār tiem kalniem uz vienu pilsētu iekš Jūda, Luke 1:40 Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti. Luke 1:41 Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad tas bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna. Luke 1:42 Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir tavas miesas auglis. Luke 1:43 Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Luke 1:44 Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad tas bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca. Luke 1:45 Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.” Luke 1:46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele teic augsti To Kungu, Luke 1:47 Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju. Luke 1:48 Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu. Luke 1:49 Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds. Luke 1:50 Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Luke 1:51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā. Luke 1:52 Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos. Luke 1:53 Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Luke 1:54 Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību, Luke 1:55 Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa bērniem mūžīgi.” Luke 1:56 Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām. Luke 1:57 Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Luke 1:58 Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu. Luke 1:59 Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, to bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca Zahariju. Luke 1:60 Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.” Luke 1:61 Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.” Luke 1:62 Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc. Luke 1:63 Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās. Luke 1:64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams. Luke 1:65 Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem. Luke 1:66 Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.” Luke 1:67 Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja: Luke 1:68 “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo tas Savus ļaudis piemeklējis un pestījis. Luke 1:69 Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā. Luke 1:70 Kā Tas pirmajos laikos runājis caur Savu svēto praviešu muti; Luke 1:71 Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst; Luke 1:72 Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību Luke 1:73 Un to stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot, Luke 1:74 Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam Luke 1:75 Iekš svētības un taisnības Viņa priekšā visu savu mūžu. Luke 1:76 Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts tā Visuaugstākā pravietis; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt, Luke 1:77 Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu, Luke 1:78 Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko tas auseklis no augstības mūs apraudzījis; Luke 1:79 Ka tas tiem atspīdētu, kas sēž tumsībā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.” Luke 1:80 Un tas bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tas parādījās priekš Israēla ļaudīm. Luke 2:0 Luke 2:1 Un notika tanī laikā, ka grāmatas no ķeizara Augusta tapa izsūtītas, ka visa pasaule taptu uzrakstīta. Luke 2:2 Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijus Sīrijā valdīja. Luke 2:3 Un visi nogāja, ka liktos pierakstīties, ikviens savā cilts pilsētā. Luke 2:4 Tad arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka tas bija no Dāvida rada un cilts, Luke 2:5 Ka liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta. Luke 2:6 Un notikās, tiem turpat esot, tas laiks atnāca, ka tai bija dzemdēt. Luke 2:7 Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija rūmes tai mājas vietā. Luke 2:8 Un gani bija ap to pašu vietu laukā pie laidariem, tie nomodā būdami naktī savus lopus sargāja. Luke 2:9 Un redzi, Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Luke 2:10 Un tas eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks; Luke 2:11 Jo jums šodien Tas Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs, Dāvida pilsētā. Luke 2:12 Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Luke 2:13 Un tūdaļ tur pie tā eņģeļa bija tas debesu draudzības pulks; tie Dievu slavēja un sacīja: Luke 2:14 “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Luke 2:15 Un notikās, kad tie eņģeļi no tiem uz debesīm bija aizgājuši, tad tie gani runāja savā starpā: ejam tad nu uz Bētlemi, raudzīt, kas tur noticis, kā Tas Kungs mums licis ziņu dot. Luke 2:16 Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un To bērniņu, silē gulošu. Luke 2:17 Bet kad tie to bija redzējuši, tad tie izpauda to vārdu, kas tiem par To bērnu bija sacīts. Luke 2:18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to valodu, ko tie gani tiem bija sacījuši. Luke 2:19 Bet Marija visus tos vārdus paturēja, tos savā sirdī apdomādama. Luke 2:20 Un tie gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā uz tiem bija sacīts. Luke 2:21 Un kad astoņas dienas bija pagājušas, ka tas bērns taptu apgraizīts, tad Viņa vārdu nosauca Jēzu, kā no tā eņģeļa bija sacīts, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. Luke 2:22 Un kad viņu šķīstīšanas dienas nāca pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, ka To stādītu Tā Kunga priekšā. Luke 2:23 (Kā Tā Kunga bauslībā stāv rakstīts: ikviena pirmdzimtība no vīriešu kārtas lai top nosaukta Tam Kungam svēta); Luke 2:24 Ka tie arī to upuri dotu, kā Tā Kunga bauslībā ir sacīts: vienu pāri ūbeļu baložu vai divus jaunus baložus. Luke 2:25 Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Tas Svētais Gars bija iekš viņa. Luke 2:26 Tam no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis. Luke 2:27 Tas nāca Dieva namā no Svētā Gara skubināts; un kad tie vecāki To Jēzus bērnu ienesa, ka ar To darītu pēc bauslības ieraduma, Luke 2:28 Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: Luke 2:29 “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; Luke 2:30 Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas, Luke 2:31 Ko Tu esi sataisījis priekš visiem ļaudīm, Luke 2:32 Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm.” Luke 2:33 Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Luke 2:34 Un Sīmeans tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts, Luke 2:35 Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.” Luke 2:36 Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca, un pēc savas jumpravības bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Luke 2:37 Un tā bija atraitne pie astoņdesmit četriem gadiem; tā neatstājās no Dieva nama, ar gavēšanu un lūgšanu Dievam kalpodama dienās, naktīs. Luke 2:38 Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un teica To Kungu, par To runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja. Luke 2:39 Un visu pabeiguši pēc Tā Kunga bauslības, tie atkal griezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti. Luke 2:40 Bet Tas Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa. Luke 2:41 Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Lieldienas svētkos. Luke 2:42 Un kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Luke 2:43 Un kad tās svētās dienas bija pagalam, tad tiem atkal uz mājām ejot Tas Bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Luke 2:44 Bet tie domāja, ka Tas esot pie tiem ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nākuši, tie To meklēja pie radiem un pazīstamiem. Luke 2:45 Un kad tie To neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, To meklēdami. Luke 2:46 Un notikās, pēc trim dienām tie Viņu atrada baznīcā sēžam starp tiem mācītājiem, tos dzirdot un tos jautājot. Luke 2:47 Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēšanu. Luke 2:48 Un Viņu ieraudzījuši, tie pārbijās; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši. Luke 2:49 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas?” Luke 2:50 Bet tie to vārdu neizprata, ko Viņš uz tiem sacīja. Luke 2:51 Un Viņš nogāja tiem līdz un nāca uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Luke 2:52 Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Luke 3:0 Luke 3:1 Piecpadsmitā ķeizara Tiberijus valdīšanas gadā, kad Poncius Pilatus bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērodus valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trakonites tiesā un Lizanijus valdnieks Abilenē, Luke 3:2 Apakš tiem augstiem priesteriem Annasa un Kajafasa, Dieva vārds notika uz Jāni, Zaharijas dēlu, tuksnesī. Luke 3:3 Un viņš gāja pa visu Jardānes apgabalu, sludinādams kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu. Luke 3:4 Itin kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā, kas saka: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas. Luke 3:5 Visas ielejas lai top pildītas, un visi kalni un pakalni lai top zemoti, un kas nelīdzens, lai top līdzens, un kas celmains, par staigājamu ceļu; Luke 3:6 Un visa miesa redzēs Tā Kunga pestīšanu.”” Luke 3:7 Tāpēc viņš sacīja uz tiem ļaudīm, kas izgāja, ka no viņa tiktu kristīti: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no nākamās dusmības? Luke 3:8 Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus; un nesākat savā prātā sacīt: “Mums ir Ābrahāms par tēvu.” Jo Es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem Ābrahāmam spēj bērnus radīt. Luke 3:9 Jau arī cirvis kokiem pie saknes pielikts; tāpēc ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.” Luke 3:10 Un tie ļaudis tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?” Luke 3:11 Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav; un kam ir barība, lai dara tāpat.” Luke 3:12 Bet arī muitnieki nāca, ka liktos kristīties, un uz to sacīja: “Mācītāj, ko mums būs darīt?” Luke 3:13 Un viņš uz tiem sacīja: “Neņemiet vairāk, nekā jums ir nospriests.” Luke 3:14 Bet arī karavīri tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš uz tiem sacīja: “Nedariet nevienam pāri, neapmelojiet nevienu un esat mierā ar savu algu.” Luke 3:15 Bet tiem ļaudīm gaidot un visiem savā prātā par Jāni domājot, vai tas neesot Kristus, Luke 3:16 Jānis visiem atbildēja sacīdams: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni, bet Viens nāks, spēcīgāks, nekā es, Tam es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svētu Garu un uguni; Luke 3:17 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caur caurim un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” Luke 3:18 Arī vēl daudz citu ko mācīdams, viņš pasludināja tiem ļaudīm prieka vēsti. Luke 3:19 Bet Hērodus, viens no tiem četriem valdniekiem, no viņa pārmācīts Hērodeijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ, un visa ļauna dēļ, ko Hērodus bija darījis, Luke 3:20 Pie visa tā arī šo vēl darīja, ka Jāni ieslēdza cietumā. Luke 3:21 Un notikās, kad visi ļaudis tapa kristīti, un arī Jēzus bija kristīts un Dievu pielūdza, tad debesis atvērās, Luke 3:22 Un Svētais Gars nolaidās uz Viņu redzamā ģīmī kā balodis; un balss atskanēja no debesīm sacīdama: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie Tevis Man ir labs prāts.” Luke 3:23 Un Viņš pats, Jēzus, bija trīsdesmitā gadā un bija pēc ļaužu domām Jāzepa dēls, tas bija Elus dēls, Luke 3:24 Tas Matata, tas Levja, tas Melkus, tas Janna, tas Jāzepa dēls, Luke 3:25 Tas Matatijas, tas Amosa, tas Naūma, tas Eslus, tas Nagaja dēls, Luke 3:26 Tas Maāta, tas Matatijas, tas Zemeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, Luke 3:27 Tas Jāņa, tas Rezas, tas Corobabeļa, tas Zalatiēļa, tas Nerus dēls, Luke 3:28 Tas Melķus, tas Addas, tas Kozama, tas Elmodama, tas Era dēls, Luke 3:29 Tas Jāzepa, tas Eliēcera, tas Jorema, tas Matata, tas Levja dēls, Luke 3:30 Tas Sīmeana, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonana, tas Eliaķima dēls, Luke 3:31 Tas Meleas, tas Menas, tas Matatas, tas Natana, tas Dāvida dēls, Luke 3:32 Tas Isajus, tas Obeda, tas Boasa, tas Zalmana, tas Nahšona dēls, Luke 3:33 Tas Aminadaba, tas Arama, tas Hecrona, tas Vāreca, tas Jūdas dēls, Luke 3:34 Tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Tārus, tas Nahora dēls, Luke 3:35 Tas Serugs, tas Regus, tas Pelegs, tas Ēbera, tas Šalus dēls, Luke 3:36 Tas Kainana, tas Arvaksada, tas Zema, tas Noas, tas Lāmeha dēls, Luke 3:37 Tas Matuzalas, tas Enoha, tas Jareda, tas Mahalaleēla, tas Kainana dēls, Luke 3:38 Tas Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva. Luke 4:0 Luke 4:1 Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jardānes un no Tā Gara tapa vests tuksnesī. Luke 4:2 Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tanīs dienās nebaudīja nenieka, un kad tās bija pagājušas, tad pēc Viņam gribējās ēst. Luke 4:3 Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” Luke 4:4 Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.” Luke 4:5 Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. Luke 4:6 Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu. Luke 4:7 Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Luke 4:8 Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “Atkāpies no Manis; jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot.” Luke 4:9 Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē. Luke 4:10 Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt, Luke 4:11 Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Luke 4:12 Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt.” Luke 4:13 Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam. Luke 4:14 Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi. Luke 4:15 Un Viņš mācīja viņu baznīcās un tapa slavēts no visiem. Luke 4:16 Un Viņš nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma svētdienā iegāja baznīcā, un Viņš pacēlās lasīt. Luke 4:17 Un Viņam deva pravieša Jesajas grāmatu, un to grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts: Luke 4:18 “Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā, Luke 4:19 Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu.” Luke 4:20 Un to grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva tam sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija baznīcā, savas acis meta uz Viņu. Luke 4:21 Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: “Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs.” Luke 4:22 Un visi Viņam deva liecību un brīnījās par tādiem žēlastības vārdiem, kas no Viņa mutes izgāja, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” Luke 4:23 Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs laikam gan uz Mani sacīsiet šo sakāmu vārdu: ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši, kā noticis Kapernaūmā, to dari arī še Savā tēva pilsētā.” Luke 4:24 Un Viņš sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav pieņēmīgs savā tēva pilsētā. Luke 4:25 Bet tiešām, Es jums saku: Daudz atraitņu bija Elijas laikā iekš Israēla, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, ka liels bads uzgāja visai tai zemei. Luke 4:26 Un Elija nekļuva sūtīts pie nevienas no tām, kā vien pie vienas atraitnes uz Sareptu Sidonijā. Luke 4:27 Un daudz spitālīgu bija pravieša Elišas laikā iekš Israēla, un neviens no tiem netapa šķīstīts, kā vien Naēmans no Sīrijas.” Luke 4:28 Un to dzirdēdami, visi baznīcā tapa dusmu pilni. Luke 4:29 Un cēlušies To izstūma no pilsētas ārā un veda uz kalna malu, kur viņu pilsēta stāvēja, ka To nogāztu zemē. Luke 4:30 Un caur viņu vidu iedams Viņš aizgāja. Luke 4:31 Un Viņš nogāja uz Kapernaūmu, Galilejas pilsētu, un tos mācīja svētdienās, Luke 4:32 Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. Luke 4:33 Un tur baznīcā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī Luke 4:34 Sacīdams: “Vai! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Luke 4:35 Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis. Luke 4:36 Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.” Luke 4:37 Un Viņa slava izgāja pa visu apkārtēju zemi. Luke 4:38 Un cēlies no tās baznīcas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza. Luke 4:39 Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja to drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja. Luke 4:40 Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja. Luke 4:41 Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu. Luke 4:42 Un gaismai austot Viņš iziedams gāja uz tuksnesi. Un tie ļaudis Viņu meklēja un pie Viņa nogāja un Viņu turēja, lai no tiem neaizietu. Luke 4:43 Un Viņš uz tiem sacīja: “Arī tām citām pilsētām Man pienākas sludināt Dieva valstības priecas mācību, jo tāpēc Es esmu sūtīts.” Luke 4:44 Un Viņš sludināja Galilejas baznīcās. Luke 5:0 Luke 5:1 Bet notikās, kad tie ļaudis pie Viņa spiedās, Dieva vārdu dzirdēt, un Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera, Luke 5:2 Tad Viņš redzēja divas laivas pie ezera stāvam, bet tie zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Luke 5:3 Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas Sīmanim piederēja, un tam lūdza, maķenīt no malas nocelt, un Viņš nosēdās un mācīja tos ļaudis no tās laivas. Luke 5:4 Un beidzis runāt Viņš uz Sīmani sacīja: “Dodies uz augšu, un izmetiet savus tīklus, ka jūs lomu velkat.” Luke 5:5 Un Sīmanis atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kungs, mēs cauru nakti strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es to tīklu gribu izmest.” Luke 5:6 Un kad tie to darīja, tad tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls saplīsa. Luke 5:7 Un tie meta ar roku saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tik negrima. Luke 5:8 Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, tad viņš krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, izej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Luke 5:9 Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par šo lomu, ko tie bija vilkuši; Luke 5:10 Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Luke 5:11 Un tie vilka savas laivas pie malas un, visas lietas atstājuši, gāja Viņam pakaļ. Luke 5:12 Un notikās, kad Viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad viens cilvēks, spitālības pilns, Jēzu redzēdams nometās uz savu vaigu, Viņu pielūdza un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” Luke 5:13 Un roku izstiepis, Viņš to aizskāra sacīdams: “Es gribu, topi šķīstīts.” Un tūdaļ spitālība no tā nozuda. Luke 5:14 Un Viņš tam pavēlēja, nevienam to nesacīt: “Bet noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis tiem par liecību.” Luke 5:15 Un Viņa slava jo vairāk izpaudās, un daudz ļaudis sapulcējās, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām slimībām. Luke 5:16 Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu. Luke 5:17 Un notikās kādā dienā Viņam mācot, tad tur farizeji sēdēja un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas un Jeruzālemes miestiem. Un Tā Kunga spēks parādījās Viņam dziedinājot, Luke 5:18 Un redzi, vīri nesa uz gultas vienu cilvēku, tas bija melmeņu sērdzīgs; un tie meklēja, to ienest un nolikt Viņa priekšā. Luke 5:19 Un neatrazdami, kur viņu ienest, to ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā. Luke 5:20 Un Tas viņu ticību redzēdams uz to sacīja: “Cilvēks, tavi grēki tev ir piedoti.” Luke 5:21 Un tie rakstu mācītāji un farizeji iesāka domāt pie sevis un sacīt: “Kas Tas tāds, ka Tas runā Dieva zaimošanas? Kas var grēkus piedot kā vien Tas Vienīgais Dievs?” Luke 5:22 Bet nomanīdams viņu domas, Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat savās sirdīs? Luke 5:23 Kas ir vieglāki sacīt: tavi grēki tev ir piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Luke 5:24 Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot, (tad Viņš uz to melmeņu sērdzīgo sacīja:) Es tev saku: celies un ņem savu gultu un ej uz savām mājām!” Luke 5:25 Un tas tūdaļ viņiem redzot pacēlās, paņēma to, uz ko tas bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām Dievu slavēdams. Luke 5:26 Un brīnīšanās visiem uzgāja, un tie slavēja Dievu: un tie bijāšanas pilni sacīja: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.” Luke 5:27 Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja vienu muitnieku, vārdā Levi, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ.” Luke 5:28 Un visu atstājis tas cēlās un gāja Viņam pakaļ. Luke 5:29 Un Levi Viņam taisīja lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas līdz ar tiem apsēdās. Luke 5:30 Un tie rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?” Luke 5:31 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Veseliem ārstus nevajag, bet vājiem. Luke 5:32 Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēcinekus.” Luke 5:33 Bet tie uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa mācekļi tik daudz gavē un Dievu lūdz, tā kā arī tie farizeju mācekļi, bet tavi ēd un dzer?” Luke 5:34 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kāzu ļaudīm jūs nevarat likt gavēt, kamēr brūtgāns pie viņiem. Luke 5:35 Bet nāks dienas, kad brūtgāns tiem būs atņemts, tanīs dienās tad tie gavēs.” Luke 5:36 Un Viņš sacīja uz tiem arī līdzību: “Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām; citādi viņš tik saplēsīs tās jaunās, un tas ielāps no tām jaunām nederēs uz tām vecām. Luke 5:37 Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi tas jaunais vīns tos traukus pārplēsīs un izgāzīsies, un tie trauki ies bojā; Luke 5:38 Bet jaunu vīnu būs liet jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli. Luke 5:39 Un nevienam, kas to veco dzēris, tūdaļ neiegribās tā jaunā, jo tas saka: tas vecais ir labāks.” Luke 6:0 Luke 6:1 Un notikās vienā svētdienā Viņam caur labību ejot, ka Viņa mācekļi vārpas plūca un ēda, ar rokām tās izberzdami. Luke 6:2 Bet kādi no farizejiem uz tiem sacīja: “Kam jūs dariet, ko svētdienās darīt nav brīv?” Luke 6:3 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija? Luke 6:4 Ka tas ir iegājis Dieva namā un tās Dievam noliktās maizes ņēmis un ēdis un devis arī tiem, kas pie viņa bija, kādas ēst nevienam nav brīv kā vien priesteriem.” Luke 6:5 Un Viņš uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls ir kungs arī par svētdienu.” Luke 6:6 Bet atkal citā svētdienā Viņam baznīcā ejot un mācot notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi. Luke 6:7 Bet tie rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa. Luke 6:8 Bet tas Viņu domas nomanīja un sacīja uz to cilvēku, kam tā nokaltusi roka bija: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās. Luke 6:9 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv svētdienā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt?” Luke 6:10 Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā tā otra. Luke 6:11 Un tie tapa trakuma pilni un sarunājās savā starpā, ko Jēzum darīt. Luke 6:12 Bet notikās tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz to kalnu Dievu lūgt; un Viņš palika cauru nakti Dieva lūgšanā. Luke 6:13 Un kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš arī nosauca par apustuļiem: Luke 6:14 Sīmani, ko Viņš arī nosauca Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli, Luke 6:15 Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas ir nosaukts Zelotes, Luke 6:16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas palika par nodevēju. Luke 6:17 Un ar tiem zemē nokāpis Viņš stāvēja klajā vietā, un Viņa mācekļu draudze un liels pulks ļaužu no visas Jūdu zemes un Jeruzālemes un no Tirus un Sidonas jūrmalas bija nākuši, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām sērgām, Luke 6:18 Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, - un tie tapa darīti veseli. Luke 6:19 Un visi tie ļaudis meklēja Viņu aizskart, jo spēks izgāja no Viņa un Viņš visus dziedināja. Luke 6:20 Un Savas acis uz Saviem mācekļiem pacēlis, Viņš sacīja: “Svētīgi esat jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība. Luke 6:21 Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities. Luke 6:22 Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīd, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Tā Cilvēka Dēla dēļ. Luke 6:23 Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši tiem praviešiem. Luke 6:24 Bet ak vai jums, bagātiem, jo jums jau sava alga! Luke 6:25 Ak vai jums, kas esat piebarojušies, jo jūs izsalksiet! Ak vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs noskumsities un raudāsiet! Luke 6:26 Ak vai jums, kad visi cilvēki labu par jums runā, jo tāpat viņu tēvi darījuši tiem viltīgiem praviešiem. Luke 6:27 Bet Es saku jums, kas to dzirdiet: mīlējiet savus ienaidniekus; dariet labu tiem, kas jūs ienīd. Luke 6:28 Svētījiet tos, kas jūs nolād; lūdziet par tiem, kas jūs apkaitina. Luke 6:29 Tam, kas tev vaigā sit vienā pusē, tam sniedz arī otru; un tam, kas tavu mēteli ņem, tam arī neliedz svārkus. Luke 6:30 Bet dod ikkatram, kas tevi lūdz; un neatprasi no tā, kas ņem, kas tev pieder. Luke 6:31 Un itin kā gribat, lai citi ļaudis jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Luke 6:32 Un kad mīlējāt tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki arīdzan mīl tos, kas viņus mīl. Luke 6:33 Un kad labu dariet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki to dara tāpat. Luke 6:34 Un kad aizdodat tiem, no kā cerējat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to pašu atdabū. Luke 6:35 Bet mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, nekā atkal par to negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Tā Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem. Luke 6:36 Tāpēc esiet žēlīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlīgs. Luke 6:37 Netiesājiet, tad jūs netapsiet tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsiet pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Luke 6:38 Dodiet, tad jums taps dots: pilns, saspaidīts, sakratīts un pār pārim ejams mērs jums taps iedots jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojiet, jums taps atmērots.” Luke 6:39 Viņš tiem arī sacīja vienu līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai tie abi nekritīs bedrē? Luke 6:40 Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju: kad māceklis ir kā viņa mācītājs, tad viņš ir pilnīgs. Luke 6:41 Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nenomani? Luke 6:42 Jeb, kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid brāli, es to skabargu no tavas acs gribu izvilkt, un to baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, velc papriekš to baļķi no savas acs, un tad pielūko, ka tu to skabargu no sava brāļa acs vari izvilkt. Luke 6:43 Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz nelāga koks, kas nes labus augļus. Luke 6:44 Ikkatrs koks top pazīts pie saviem augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Luke 6:45 Labs cilvēks no savas labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunas sirds mantas izdod ļaunu. Jo no sirds pilnības mute runā. Luke 6:46 Bet ko jūs Mani saucat: Kungs, Dievs! un nedarāt, ko Es saku? Luke 6:47 Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, - Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Luke 6:48 Tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku taisīdams dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi gadījās, tad tā straume lauzās uz to ēku, bet viņu nespēja kustināt, jo tā bija uzlikta uz klints. Luke 6:49 Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes bez pamata; un tā straume lauzās un tā ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.” Luke 7:0 Luke 7:1 Kad nu Viņš tiem ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaūmā. Luke 7:2 Bet viena virsnieka kalps, ko tas turēja mīļu, gulēja slims uz miršanu. Luke 7:3 Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. Luke 7:4 Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.” Luke 7:5 Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo baznīcu. Luke 7:6 Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad tas virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta. Luke 7:7 Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. Luke 7:8 Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.” Luke 7:9 Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz tiem ļaudīm, kas Viņam gāja pakaļ: “Es jums saku: tādu ticību ne pat iekš Israēla neesmu atradis.” Luke 7:10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada to vājo kalpu veselu. Luke 7:11 Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne, un daudz no Viņa mācekļiem gāja līdz un daudz ļaužu. Luke 7:12 Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Luke 7:13 Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “Neraudi!” Luke 7:14 Un piegājis aizskāra zārku, un tie nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšām.” Luke 7:15 Un tas mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Luke 7:16 Un bailība uzgāja visiem, un tie teica Dievu sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Luke 7:17 Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt. Luke 7:18 Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām. Luke 7:19 Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Luke 7:20 Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Luke 7:21 Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu. Luke 7:22 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts; Luke 7:23 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās.” Luke 7:24 Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz tiem ļaudīm par Jāni: “Ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Luke 7:25 Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos. Luke 7:26 Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis. Luke 7:27 Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā. Luke 7:28 Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni, to Kristītāju; bet tas mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu.” Luke 7:29 Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un tie muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. Luke 7:30 Bet tie farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu par sev pašiem ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties. Luke 7:31 Bet Tas Kungs sacīja: “Kam šās cilts ļaudis līdzināšu, un kam tie ir līdzinājami? Luke 7:32 Tie ir līdzinājami bērniem, kas sēž uz tirgus, un viens otram uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. Luke 7:33 Jo Jānis tas Kristītājs, ir nācis, nedz maizi ēzdams nedz vīnu dzerdams, un jūs sakāt: viņam ir velns. Luke 7:34 Tas Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Luke 7:35 Un gudrība top taisnota no visiem saviem bērniem.” Luke 7:36 Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, ka Viņš pie tā ēstu, un Viņš tā farizeja namā iegājis apsēdās. Luke 7:37 Un redzi, tanī pilsētā viena sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš tā farizeja namā pie galda sēžot, atnesa akmens trauciņu ar dārgām zālēm, Luke 7:38 Un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slapināt Viņa kājas ar savām asarām, un ar saviem galvas matiem nožāvēja un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar tām zālēm. Luke 7:39 Bet tas farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams sacīja pats pie sevis: “Kad Šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī tāda sieva, kas Viņu aizskar, jo tā ir grēciniece.” Luke 7:40 Un Jēzus atbildēdams uz to sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka;” viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.” Luke 7:41 Jēzus sacīja: “Vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā piecsimt grašus, un otrs piecdesmit. Luke 7:42 Kad nu tie nespēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem, saki jel, to vairāk mīlēs?” Luke 7:43 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš uz to sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” Luke 7:44 Un griezies pie tās sievas Viņš uz Sīmani sacīja: “Vai tu šo sievu redzi? Es esmu nācis tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis priekš Manām kājām, bet šī ar savām asarām Manas kājas slapinājusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi. Luke 7:45 Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr tā ir iekšā nākusi, nav mitējusies Manas kājas skūpstīt. Luke 7:46 Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar zālēm ir svaidījusi Manas kājas. Luke 7:47 Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz ir mīlējusi; bet kam maz top piedots, tas mīl maz.” Luke 7:48 Un Viņš uz to sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.” Luke 7:49 Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, iesāka pie sev pašiem sacīt: “Kas Tas tāds, kas arī grēkus piedod?” Luke 7:50 Bet Viņš uz to sievu sacīja: “Tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru.” Luke 8:0 Luke 8:1 Un pēc tam notikās, ka Viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams un sludinādams par Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa, Luke 8:2 Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Madaļa, no kuras septiņi velni bija izgājuši, Luke 8:3 Un Joanna, Hērodus nama uzrauga, Kūzas, sieva, un Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma Viņam kalpoja. Luke 8:4 Bet kad daudz ļaudis bija sanākuši un no visām pilsētām pie Viņa gāja, tad Viņš sacīja caur līdzību: Luke 8:5 “Sējējs izgāja, savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā un tapa samīta, un tie putni apakš debess to apēda. Luke 8:6 Un cita krita uz akmeni, un uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Luke 8:7 Un cita krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga līdz un to apmāca. Luke 8:8 Un cita krita uz labu zemi, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Luke 8:9 Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, kas šī līdzība esot? Luke 8:10 Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem citiem caur līdzību, ka tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Luke 8:11 Bet šī ir tā līdzība: tā sēkla ir Dieva vārds. Luke 8:12 Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem to vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti. Luke 8:13 Bet kas uz akmens, ir tie: kad tie to vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un kārdināšanas laikā tie atkāpjās. Luke 8:14 Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird, bet tomēr noiet un dodas uz zūdīšanos un bagātību un pasaules kārību, un noslāpst un nenes nekādus augļus. Luke 8:15 Bet kas labā zemē, ir tie, kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas. Luke 8:16 Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš galda, bet to liek uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, to gaišumu redz. Luke 8:17 Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā. Luke 8:18 Tāpēc pielūkojiet, kā jūs dzirdat! Jo kam ir, tam taps dots, un kam nav, no tā arī tas taps atņemts, ko tura par savu.” Luke 8:19 Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa, un nevarēja Viņam klāt tikt to ļaužu dēļ. Luke 8:20 Un Viņam ziņu deva un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” Luke 8:21 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.” Luke 8:22 Un notikās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā, un uz tiem sacīja: “Ejam pāri uz otru ezera malu,” un tie stūma no malas. Luke 8:23 Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās. Luke 8:24 Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: “Kungs, Dievs, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi. Luke 8:25 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa.” Luke 8:26 Un tie cēlās pāri uz to Gadariešu tiesu, kas ir Galilejai pretī. Luke 8:27 Un Viņam pie malas izejot viens vīrs no tās pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos. Luke 8:28 Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!” Luke 8:29 Jo Viņš tam nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no tā cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet tās saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi. Luke 8:30 Un Jēzus tam jautāja sacīdams: “Kā tev vārds?” Un viņš sacīja: “Leģions,” jo daudz velni iekš tā bija iegājuši Luke 8:31 Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt. Luke 8:32 Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet tais cūkās. Un Viņš tiem atļāva. Luke 8:33 Un tie velni no tā cilvēka atstājušies iegāja tais cūkās, un tas pulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka. Luke 8:34 Bet tie gani redzējuši, kas notika, aizbēga, un nogājuši to pasludināja pilsētā un ciemos. Luke 8:35 Bet tie izgāja, to notikumu redzēt, un nāca pie Jēzus un atrada to cilvēku, no kā tie velni bija atstājušies, apģērbtu un prātīgu pie Jēzus kājām sēžam, un tie bijās. Luke 8:36 Un arī tie, kas to bija redzējuši, pasludināja viņiem, kā tas velna apsēstais tapis pestīts. Luke 8:37 Un viss tas ļaužu pulks no tās Gadariešu tiesas Viņu lūdza, ka no tiem aizietu, jo tie no lielām bailēm bija pārņemti, un Viņš kāpa laivā un griezās atpakaļ. Luke 8:38 Bet tas vīrs, no kā tie velni bija atstājušies, Viņu ļoti lūdza, ka pie Viņa varētu palikt, bet Jēzus to atlaida sacīdams: Luke 8:39 “Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis;” un tas nogāja pa visu to pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis. Luke 8:40 Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad tie ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja. Luke 8:41 Un redzi, tur nāca viens vīrs, Jaīrus vārdā, un tas bija baznīcas priekšnieks, un tas Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā. Luke 8:42 Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija nomirusi. Un Viņam ejot tie ļaudis spiedās virsū. Luke 8:43 Un viena sieva, pie divpadsmit gadiem asins sērgā sirgusi, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena, Luke 8:44 Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās. Luke 8:45 Un Jēzus sacīja: “Kas Mani aizskāris?” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: “Kungs, tie ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Luke 8:46 Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis.” Luke 8:47 Bet tā sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos priekš Viņa un Viņam izteica priekš visiem ļaudīm, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela. Luke 8:48 Bet Viņš uz to sacīja: “Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!” Luke 8:49 Un Viņam vēl tā runājot, viens no tā baznīcas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini to Mācītāju.” Luke 8:50 Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps glābta.” Luke 8:51 Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni un tās meitas tēvu un māti. Luke 8:52 Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.” Luke 8:53 Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. Luke 8:54 Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “Meitiņa, celies augšām.” Luke 8:55 Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst. Luke 8:56 Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis. Luke 9:0 Luke 9:1 Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt. Luke 9:2 Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus: Luke 9:3 Un Viņš uz tiem sacīja: “Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki. Luke 9:4 Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk. Luke 9:5 Un kas jūs neuzņems, - tad iziedami no tās pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.” Luke 9:6 Bet tie izgājuši pārstaigāja visus tos miestus visur to priecas vārdu sludinādami un dziedinādami. Luke 9:7 Bet Hērodus, kas to ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšām cēlies; Luke 9:8 Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no tiem pirmajiem praviešiem esot augšām cēlies. Luke 9:9 Un Hērodus sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt. Luke 9:10 Un tie apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie vienas pilsētas, vārdā Betsaida. Luke 9:11 Bet tie ļaudis, to nomanīdami, gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus. Luke 9:12 Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: “Atlaidi tos ļaudis, ka tie nogājuši tais apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.” Luke 9:13 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim priekš visiem šiem ļaudīm.” Luke 9:14 Jo tur bija kādi piectūkstoš vīri. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmitiem.” Luke 9:15 Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties. Luke 9:16 Bet, tās piecas maizes un tās divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesi, tās svētīja un pārlauza, un deva tiem mācekļiem, lai tiem ļaudīm ceļ priekšā. Luke 9:17 Un tie visi ēda un paēda; un salasīja tās druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus. Luke 9:18 Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad tie mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: “Ko tie ļaudis saka, Mani esam?” Luke 9:19 Bet tie atbildēdami sacīja: “Jānis, tas Kristītājs; un citi, ka viens no tiem veciem praviešiem esot augšām cēlies.” Luke 9:20 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.” Luke 9:21 Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka, Luke 9:22 Sacīdams: “Tam Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.” Luke 9:23 Un Viņš uz visiem sacīja: “Ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ. Luke 9:24 Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs. Luke 9:25 Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā? Luke 9:26 Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un to svēto eņģeļu godībā. Luke 9:27 Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.” Luke 9:28 Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz to kalnu, Dievu lūgt. Luke 9:29 Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs palika citāds un Viņa drēbes spoži baltas kā zibens. Luke 9:30 Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija. Luke 9:31 Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē. Luke 9:32 Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un tos divus vīrus pie Viņa stāvam. Luke 9:33 Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam;” - un viņš nezināja, ko viņš runāja. Luke 9:34 Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie bijās, kad tas padebesis viņus apklāja. Luke 9:35 Un balss nāca no tā padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.” Luke 9:36 Un kad tā balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši. Luke 9:37 Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu. Luke 9:38 Un redzi, viens vīrs no tiem ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais, Luke 9:39 Un redzi, viens gars to grābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams. Luke 9:40 Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.” Luke 9:41 Un Jēzus atbildēdams sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.” Luke 9:42 Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus to nešķīsto garu apdraudēja un darīja to bērnu veselu un atdeva viņa tēvam. Luke 9:43 Bet visi iztrūcinājās par to augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem: Luke 9:44 Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās. Luke 9:45 Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu. Luke 9:46 Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot tas lielākais. Luke 9:47 Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā, Luke 9:48 Un uz tiem sacīja: “Ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir tas mazākais, tas būs liels.” Luke 9:49 Bet Jānis atbildēdams sacīja: “Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo tas neiet ar mums Tev pakaļ. “ Luke 9:50 Un Jēzus uz to sacīja: “Neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.” Luke 9:51 Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi Luke 9:52 Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā un tie gāja un nāca uz vienu Samarijas miestu, sataisīt mājas vietu priekš Viņa. Luke 9:53 Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi. Luke 9:54 Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: “Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?” Luke 9:55 Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Luke 9:56 Jo Tas Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu miestu. Luke 9:57 Un notikās tiem noejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi. Luke 9:58 Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur Tas Savu galvu lai noliek.” Luke 9:59 Un Viņš uz citu sacīja: “Nāc Man pakaļ!” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man papriekš noiet, savu tēvu aprakt.” Luke 9:60 Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.” Luke 9:61 Un cits sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, bet atļauj man papriekš no tiem atvadīties, kas ir manā namā.” Luke 9:62 Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.” Luke 10:0 Luke 10:1 Un pēc tam Tas Kungs vēl septiņdesmit citus iecēla un tos sūtīja pa diviem savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet. Luke 10:2 Un Viņš uz tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz; tāpēc lūdziet tā pļaujamā Kungu, lai Tas strādniekus sūta Savā pļaujamā. Luke 10:3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Luke 10:4 Nenesiet maku, nedz kulīti, nedz kurpes, un nesveicinājiet nevienu uz ceļa. Luke 10:5 Un kurā namā jūs ieiesiet, sakāt papriekš: miers lai ir ar šo namu. Luke 10:6 Un ja tur būs kāds miera bērns, tad jūsu miers uz tā dusēs; bet ja ne, tad tas pie jums atgriezīsies. Luke 10:7 Tanī pašā namā paliekat, un ēdat un dzerat, kas tiem pie rokas, jo strādniekam sava alga pienākas; neejat no viena nama uz otru. Luke 10:8 Un kurā pilsētā jūs ieiesiet, un tie jūs uzņem, tur ēdat, ko jums ceļ priekšā. Luke 10:9 Un dariet tur veselus tos vājos un sakāt uz tiem: Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi. Luke 10:10 Bet kurā pilsētā jūs ieejat, un tie jūs neuzņem, tad izgājuši uz viņu ielām sakiet: Luke 10:11 Arī tos pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība tuvu ir nākusi. Luke 10:12 Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā vieglāki būs, nekā tādai pilsētai. Luke 10:13 Vai tev, Horacin! vai tev, Betsaida! jo kad iekš Tirus un Sidonas tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos. Luke 10:14 Tomēr Tirum un Sidonai vieglāki būs tiesas dienā nekā jums. Luke 10:15 Un tu, Kapernaūma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogrūsta. Luke 10:16 Kas jūs dzird, tas Mani dzird, un kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” Luke 10:17 Un tie septiņdesmit pārnāca ar prieku sacīdami: “Kungs, arī tie velni mums padodas Tavā Vārdā.” Luke 10:18 Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sātanu redzēju itin kā zibeni no debess krītam. Luke 10:19 Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs. Luke 10:20 Tomēr nepriecājaties par to, ka tie gari jums padodas, bet priecājaties, kā jūsu vārdi ir rakstīti debesīs.” Luke 10:21 Un tanī stundā Jēzus priecājās garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šās lietas esi paslēpis gudriem un prātīgiem, un no tām ziņu devis bērniņiem. Tiešām, Tēvs, jo tā tas ir bijis Tavs labais prāts. Luke 10:22 Visas lietas Man ir nodotas no Mana Tēva. Un neviens neatzīst, kas ir Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs, un kas ir Tas Tēvs, kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu.” Luke 10:23 Un Viņš griezies pie tiem mācekļiem sacīja sevišķi: “Svētīgas ir tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Luke 10:24 Jo Es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi gribēja redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Luke 10:25 Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, ka es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Luke 10:26 Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?” Luke 10:27 Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta, un savu tuvāku kā sevi pašu.” Luke 10:28 Tad Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to, tad tu dzīvosi.” Luke 10:29 Bet tas gribēdams pats taisnoties sacīja uz Jēzu: “Kas tad ir mans tuvākais?” Luke 10:30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Viens cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu. Luke 10:31 Bet no nejauši viens priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām. Luke 10:32 Tāpat arī viens levits; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām. Luke 10:33 Bet viens Samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās, Luke 10:34 Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa. Luke 10:35 Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos tam saimniekam un uz to sacīja: “Kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu.” Luke 10:36 Kurš no šiem trim tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās?” Luke 10:37 Bet tas sacīja: “Tas, kas žēlastību pie viņa darījis.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad ej nu un dari tu tāpat arīdzan.” Luke 10:38 Un notikās, Viņam Savu ceļu staigājot, Viņš nāca vienā pilsētiņā; un viena sieva, Marta vārdā, Viņu uzņēma savā namā. Luke 10:39 Un tai bija māsa, vārdā Marija; tā nosēdās pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdus. Luke 10:40 Bet Marta daudz nodarbojās kalpodama un piegāja sacīdama: “Kungs, vai Tev nekas par to, ka mana māsa mani ir atstājusi vienu pašu kalpojam? Saki jel viņai, lai tā man palīdz”. Luke 10:41 Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Marta, Marta, tu gan daudz rūpējies un pūlējies; Luke 10:42 Bet vienas lietas vajag; Marija to labo daļu sev ir izredzējusi, tā no tās netaps atņemta.” Luke 11:0 Luke 11:1 Un notikās, kad Viņš kādā vietā Dievu lūdza, un kad bija pabeidzis, tad viens no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis savus mācekļus ir mācījis.” Luke 11:2 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad jūs lūdzat, sakāt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds; lai nāk Tava valstība; Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes; Luke 11:3 Mūsu dienišķu maizi dod mums ikdienas; Luke 11:4 Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs paši arīdzan piedodam ikvienam, kas mums parādā; un neieved mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no tā ļauna.” Luke 11:5 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kuram jūsu starpā ir draugs, kad viņš pie tā noietu nakts vidū un uz to sacītu: “Lūdzams, aizdod man trīs maizes; Luke 11:6 Jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav, ko tam celt priekšā.” Luke 11:7 Un tas iekšā atbildēdams sacītu: “Neapgrūtini mani, durvis jau aizslēgtas, un mani bērni pie manis jau ir gultā. Es nevaru celties un tev dot;” - Luke 11:8 Es jums saku: “Jebšu viņš arī neceltos un tam nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr viņa nekaunīgās uzstāšanās dēļ tas celsies un viņam dos, cik tam vajag.” Luke 11:9 Un Es jums saku: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudzinājiet, tad jums taps atvērts. Luke 11:10 Jo ikviens lūgdams dabū un meklēdams atrod, un kas klaudzina, tam top atvērts.” Luke 11:11 Ja kādam tēvam jūsu starpā dēls lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni? Jeb arī ja zivi, vai tas viņam zivs vietā dos čūsku? Luke 11:12 Jeb arī ja lūdz olu, vai tas viņam dos skarpiju? Luke 11:13 Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos To Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdzās.” Luke 11:14 Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad velns bija izbēdzis, tad tas mēmais runāja, un tie ļaudis brīnījās. Luke 11:15 Bet citi no tiem sacīja: “Šis velnus izdzen caur Belcebulu, velnu virsnieku.” Luke 11:16 Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess. Luke 11:17 Bet Viņš, viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā top ienaidā, tā aiziet postā, un nams grūst uz namu. Luke 11:18 Ja tad arī sātans savā starpā ienaidā, kā viņa valsts var pastāvēt? Jo jūs sakāt, ka Es velnus izdzenu caur Belcebulu. Luke 11:19 Bet ja Es velnus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. Luke 11:20 Bet ja Es velnus izdzenu caur Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums atnākusi. Luke 11:21 Kad tas stiprais apbruņojies savu pili apsargā, tad viņa lietas paliek mierā. Luke 11:22 Bet kad viens stiprāks viņam uziet, kas viņu uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz ko viņš paļāvās, un izdala viņa laupījumu. Luke 11:23 Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Luke 11:24 Kad tas nešķīstais gars izgājis no cilvēka, tad viņš pārstaigā sausas vietas un meklē dusēt. Bet to neatradis viņš saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes esmu izgājis. Luke 11:25 Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod ar slotām mēztu un izpušķotu. Luke 11:26 Tad viņš noiet un ņem pie sevis septiņus citus garus, kas niknāki nekā viņš pats; un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un top pēc ar to cilvēku niknāki, nekā bijis papriekš.” Luke 11:27 Un notikās, kad Viņš tā runāja, tad viena sieva tanī pulkā savu balsi pacēla un uz Viņu sacīja: “Svētīgas ir tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Luke 11:28 Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” Luke 11:29 Un kad tie ļaudis sapulcinājās, tad Viņš iesāka sacīt: “Šī cilts ir nikna, tā meklē zīmi, un zīme tai netaps dota kā vien pravieša Jonas zīme. Luke 11:30 Jo itin kā Jona bija par zīmi Niniviešiem, tāpat arī Tas Cilvēka Dēls būs šai ciltij. Luke 11:31 Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt, un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. Luke 11:32 Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie ir atgriezušies no grēkiem uz Jonas sludināšanu: un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Luke 11:33 Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā, nedz apakš pūra, bet uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, to gaišumu redz. Luke 11:34 Miesas svece ir acs; tāpēc ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša; bet ja tā ir kaitīga, tad arī tava miesa ir tumša. Luke 11:35 Tāpēc pieraugi, ka tas gaišums, kas ir iekš tevis, nav tumsība. Luke 11:36 Ja tad nu visa tava miesa ir gaiša, tā ka tai nemaz nav tumsības, tad tā būs visai gaiša, itin kā kad svece tevi apgaismo ar savu spīdumu.” Luke 11:37 Bet kamēr Viņš vēl tā runāja, viens farizejs Viņu lūdza, ka Viņš azaidu pie tā ēstu. Un Viņš iegājis apsēdās. Luke 11:38 Un tas farizejs brīnījās redzēdams, ka Viņš nemazgājās priekš azaida. Luke 11:39 Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Tagad jūs farizeji šķīstat biķera un bļodas ārapusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību. Luke 11:40 Jūs bezprātīgie, vai tas, kas āra pusi darījis, nav arī darījis iekšpusi? Luke 11:41 Bet dodiet to, kas tur iekšā, nabagiem, un redzi, viss jums ir šķīsts. Luke 11:42 Bet ak vai, jums, farizejiem! jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, un pārkāpiet tiesu un Dieva mīlestību. Šo vajadzēja darīt, un to nevajadzēja pamest. Luke 11:43 Ak vai, jums, farizejiem! jums tīk jo augstos krēslos baznīcās sēdēt un tirgos tapt sveicinātiem. Luke 11:44 Ak vai, jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! jūs liekuļi! jo jūs esat tā kā paslēpti kapi, un tie cilvēki, kas virsū staigā, to nezina.” Luke 11:45 Bet viens no tiem bauslības mācītājiem atbildēdams uz Viņu sacīja: “Mācītāj, Tu to runādams arī mūs nievā.” Luke 11:46 Bet Viņš sacīja: “Ak vai, arī jums, rakstu mācītājiem! Jo jūs cilvēkus apkraujat ar grūti nesamām nastām, un paši tās nastas neaizskarat ne ar vienu pirkstu. Luke 11:47 Ak vai, jums, jo jūs uztaisiet praviešu kapus, un jūsu tēvi tos ir nokāvuši. Luke 11:48 Tad nu jūs dodat liecību, ka jums jūsu tēvu darbi patīk; tie gan viņus ir nokāvuši, bet jūs uztaisiet viņu kapus. Luke 11:49 Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs, Luke 11:50 Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma, Luke 11:51 No Abela asinīm līdz Zaharijas asinīm, kas ir nokauts starp altāri un Dieva namu. Patiesi, Es jums saku: tās taps meklētas pie šās tautas. Luke 11:52 Ak vai, jums, rakstu mācītājiem, jo jūs to atzīšanas atslēgu esat noņēmuši. Jūs paši neieejat, un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat atturējuši.” Luke 11:53 Un kad Viņš tā uz tiem sacīja, tad tie rakstu mācītāji un farizeji iesāka gauži viņam lauzties virsū un par daudz lietām Viņam tos vārdus izvilt no mutes. Luke 11:54 Un tie uz Viņu glūnēja un meklēja kaut ko saķert no Viņa mutes, ka Viņu varētu apsūdzēt. Luke 12:0 Luke 12:1 Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka tie viens otru gandrīz samina, tad Jēzus iesāka sacīt uz Saviem mācekļiem: “Visvairāk sargājaties no farizeju rauga, kas ir liekulība. Luke 12:2 Bet nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas nekļūs zināms. Luke 12:3 Tāpēc, ko jūs esat sacījuši tumsībā, to dzirdēs gaismā, un ko esat ausī runājuši kambaros, to sludinās uz jumtiem. Luke 12:4 Bet Es jums, Saviem draugiem, saku: nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un pēc vairāk neko nespēj darīt. Luke 12:5 Bet Es jums rādīšu, no kā jums jābīstas: bīstaties no tā, kam ir vara nokaut un tad iemest ellē: tiešām, Es jums saku, no tā bīstaties. Luke 12:6 Vai piecus zvirbuļus nepērk par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts pie Dieva. Luke 12:7 Bet arī visi jūsu galvas mati ir skaitīti, tāpēc nebīstaties; jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi. Luke 12:8 Bet Es jums saku: ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Tas Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Luke 12:9 Un kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā. Luke 12:10 Un ikvienam, kas ko runās pret To Cilvēka Dēlu, taps piedots; bet kas To Svēto Garu zaimojis, tam netaps piedots. Luke 12:11 Bet kad jūs vedīs baznīcas tiesu un valdnieku un vareno priekšā, tad nebēdājaties, kā un ar ko aizbildināsities, jeb ko runāsiet. Luke 12:12 Jo Tas Svētais Gars jums mācīs tanī pašā stundā, ko būs runāt.” Luke 12:13 Bet viens no tiem ļaudīm uz Viņu sacīja: “Mācītāj, saki manam brālim, lai tas tēva mantu ar mani dala.” Luke 12:14 Bet Viņš uz to sacīja: “Cilvēks, kas Mani pār jums iecēlis par tiesnesi vai izšķīrēju?” Luke 12:15 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt un sargājaties no mantas kārības! Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam pārlieku daudz mantas.” Luke 12:16 Un Viņš tiem stāstīja līdzību sacīdams: “Kāda bagāta cilvēka tīrums bija nesis papilnam augļus. Luke 12:17 Un tas domāja savā prātā sacīdams: ko darīšu? Jo man nav, kur savus augļus likt. Luke 12:18 Un tas sacīja: to darīšu: es savus šķūņus gribu noplēst un lielākus uztaisīt un tur likšu visus savus augļus un savu labību, Luke 12:19 Un sacīšu uz savu dvēseli: dvēsele, tev ir liels mantas krājums uz daudz gadiem: dusi, ēd un dzer un līksmojies! Luke 12:20 Bet Dievs uz to sacīja: tu bezprātīgais! šinī naktī tavu dvēseli no tevis atprasīs, un kam tas būs ko tu esi sakrājis? Luke 12:21 Tāds pat ir, kas sev mantas krāj un nav bagāts iekš Dieva.” Luke 12:22 Un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaties savas dzīvības pēc, ko jūs ēdīsiet, nedz miesas pēc, ar ko jūs ģērbsities. Luke 12:23 Dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā drēbes. Luke 12:24 Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam ne klēts, nedz šķūņa; un jūsu Dievs tos uztur. Cik daudz labāki jūs esat nekā putni! Luke 12:25 Un kurš jūsu starpā savam mūžam spēj pielikt vienu olekti, lai gan tādēļ raizējās? Luke 12:26 Ja nu jūs ne to vismazāko neiespējat, ko tad raizējaties par tām citām lietām? Luke 12:27 Ņemiet vērā puķes, kā tās aug: ne tās strādā, ne tas vērpj; bet Es jums saku, ka pat Salamans visa savā godībā tā nav bijis apģērbts, kā viena no tām. Luke 12:28 Ja tad Dievs zāli laukā tā apģērbj, kas šodien stāv un rītu top iemesta krāsnī, cik vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Luke 12:29 Tā arīdzan nebēdājaties, ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz šaubāties šurpu turpu. Luke 12:30 Jo visas šīs lietas pagāni pasaulē meklē, bet jūsu Tēvs zina, ka jums šo lietu vajag. Luke 12:31 Bet meklējiet Dieva valstību, un tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Luke 12:32 Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēva žēlīgais prāts ir, jums dot to valstību. Luke 12:33 Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zaģļi netiek klāt, un kodes nesamaitā. Luke 12:34 Jo kur jūsu manta, tur arī būs jūsu sirds. Luke 12:35 Lai jūsu gurni ir apjozti un tās sveces spīdošas. Luke 12:36 Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas savu kungu gaida, kad tas celsies no kāzām, ka tie viņam nākot un klaudzinājot tūdaļ var atdarīt. Luke 12:37 Svētīgi tie kalpi, ko Tas Kungs pārnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka viņš apjozīsies, un tiem liks apsēsties un apkārt iedams tiem kalpos. Luke 12:38 Un kad viņš nāks nakts vidū, vai pirmajos gaiļos un tā atradīs, svētīgi tie kalpi. Luke 12:39 Bet to ziniet, kad tas nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāk, tad viņš būtu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Luke 12:40 Un jūs arīdzan esat gatavi: jo tanī stundā, kurā nedomājat, Tas Cilvēka Dēls nāks.” Luke 12:41 Un Pēteris uz To sacīja: “Kungs, vai Tu šo līdzību saki uz mums, vai arī uz visiem?” Luke 12:42 Bet Tas Kungs sacīja: “Kas gan ir tas uzticīgais un gudrais nama turētājs, ko kungs ieceļ pār savu saimi, tiem piederīgo barību dot īstenā laikā? Luke 12:43 Svētīgs tas kalps, ko kungs, pārnācis atradīs tā darām. Luke 12:44 Es jums tiešām saku, ka viņš to iecels pār visu savu mantu. Luke 12:45 Bet ja tas kalps sacīs savā prātā: mans kungs kavējās nākt; un iesāks kalpus un kalpones sist, un ēst un dzert un piedzerties: Luke 12:46 Tad šī kalpa kungs nāks tanī dienā, kurā tas viņu negaida, un tanī stundā, ko tas nezina, un to šķels pušu un tam savu algu dos ar tiem neticīgiem. Luke 12:47 Bet tas kalps, kas sava kunga prātu zinādams nav sataisījies, nedz darījis pēc viņa prāta, tas dabūs daudz sitienu. Luke 12:48 Bet kas nezinādams darījis, ar ko viņš sitienus pelnījis, dabūs maz sitienu; bet no ikviena, kam daudz ir dots, daudz meklēs, un kam daudz ir uzticēts, no tā vairāk prasīs. Luke 12:49 Es esmu nācis, uguni mest uz zemi, un kā Es gribētu, ka (tā) jau degtu. Luke 12:50 Bet Man būs tapt kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta! Luke 12:51 Vai jums šķiet, ka esmu nācis mieru dot virs zemes? Es jums saku: nebūt ne, bet ienaidu. Luke 12:52 Jo no šī laika vienā namā pieci savā starpā būs ienaidā, trīs pret diviem un divi pret trim. Luke 12:53 Tēvs cels ienaidu pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, un vīra māte pret savu vedeklu, un vedekla pret savu vīra māti.” Luke 12:54 Un viņš arī uz tiem ļaudīm sacīja: “Kad redzat kādu padebesi uzkāpjam no vakara puses, tad jūs tūdaļ sakāt: lietus nāk; un tā notiek. Luke 12:55 Un kad vējš pūš no dienvidiem, tad jūs sakāt: būs karsts laiks; un tā notiek. Luke 12:56 Jūs liekuļi, debess un zemes ģīmi jūs varat noprast, bet kā šo laiku neizprotat? Luke 12:57 Un kāpēc jūs arī no sevis pašiem nespriežat, kas taisnība? Luke 12:58 Jo kad tu ar savu pretinieku ej pie valdnieka, tad lūko uz ceļa ar viņu salīgt, ka tas tevi neved pie soģa, un soģis tevi nenodod bendēm, un bende tevi nemet cietumā. Luke 12:59 Es tev saku, tu neiziesi no turienes, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” Luke 13:0 Luke 13:1 Bet tanī pašā brīdī tur kādi gadījās, kas viņam pasludināja par tiem Galilejiem, kuru asinis Pilatus bija sajaucis ar viņu upuriem. Luke 13:2 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jums šķiet, ka šie Galileji ir bijuši grēcinieki pār visiem Galilejiem, tāpēc ka tie to cietuši. Luke 13:3 Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad arī jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti. Luke 13:4 Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem tas tornis iekš Siloāmas krita un ko tas nosita, vainīgi ir bijuši pār visiem cilvēkiem, kas Jeruzālemē dzīvo? Luke 13:5 Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs no grēkiem neatgriezīsities, tad jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti.” Luke 13:6 Un Viņš sacīja šo līdzību: “Vienam cilvēkam vīģes koks bija stādīts savā vīna kalnā, un tas nāca, augļus no tā meklēt un neatrada. Luke 13:7 Tad viņš uz to vīna dārznieku sacīja: redzi, es jau nāku trīs gadus, augļus meklēt uz šī vīģes koka un neatrodu; nocērt to, kam tas velti stāv tai zemē? Luke 13:8 Bet tas atbildēja un uz viņu sacīja: kungs, lai tas vēl stāv šo gadu, tiekams to aproku un apmēsloju, Luke 13:9 Vai jel tas augļus nenesīs; ja ne, tad tu pēc to vari nocirst.” Luke 13:10 Un Viņš mācīja vienā no tām baznīcām svētdienā. Luke 13:11 Un redzi, vienai sievai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties. Luke 13:12 Bet Jēzus, viņu redzēdams, to pieaicināja un uz to sacīja: “Sieva, topi vaļā no savas neveselības!” Luke 13:13 Un uzlika tai rokas, un tā tūdaļ pacēlās taisna un slavēja Dievu. Luke 13:14 Bet tas baznīcas priekšnieks apskaities, tāpēc ka Jēzus svētdienā bija dziedinājis, atbildēja un uz tiem ļaudīm sacīja: “Sešas dienas ir, kur jāstrādā, tad nu tanīs nāciet un liekaties dziedināties, un ne svētdienā.” Luke 13:15 Tad Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: “Tu liekuli, vai ikviens jūsu starpā savu vērsi vai ēzeli neatraisa no siles svētdienā un to nenoved dzirdīt? Luke 13:16 Bet šī Ābrahāma meita, ko sātans, redzi, astoņpadsmit gadus ir saistījis, vai tā nebija svētdienā atraisāma no šīs saites?” Luke 13:17 Un Viņam to sakot visi Viņa pretinieki kaunējās un visi ļaudis priecājās par visiem šiem brīnuma darbiem, kas caur Viņu notika. Luke 13:18 Un Viņš sacīja: “Kam Dieva valstība līdzinājās, un kam to līdzināšu? Luke 13:19 Tā ir līdzinājama sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis iemeta savā dārzā; un tas uzauga un palika par lielu koku, un tie putni apakš debess taisīja ligzdas viņa zaros.” Luke 13:20 Un atkal Viņš sacīja: “Kam Dieva valstību līdzināšu? Luke 13:21 Tā ir līdzinājama raugam, ko sieva ņēmusi iejauca iekš trīs mēru miltu, tiekams viss sarūga.” Luke 13:22 Un Viņš tās pilsētas un pilsētiņas pārstaigāja mācīdams un iedams uz Jeruzālemi. Luke 13:23 Bet viens uz Viņu sacīja: “Kungs! Vai to ir maz, kas nāks Debesu valstībā?” Bet Viņš uz tiem sacīja: Luke 13:24 “Cīnieties ieiet caur tiem šauriem vārtiem, jo, Es jums saku, daudz meklēs ieiet un nevarēs. Luke 13:25 Kad tas nama Kungs celsies un durvis aizslēgs, un jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt sacīdami: Kungs, Dievs, atdari mums; tad Viņš atbildēdams jums sacīs: Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat. Luke 13:26 Tad jūs iesāksiet sacīt: mēs Tavā priekšā esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās. Luke 13:27 Un Viņš sacīs: Es jums saku, Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat; atkāpjaties no Manis, visi jūs ļauna darītāji. Luke 13:28 Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu un Īzaku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā. Luke 13:29 Un tad nāks no rīta un vakara puses, no ziemeļa un dienvidu puses, un sēdēs Dieva valstībā. Luke 13:30 Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.” Luke 13:31 Tanī dienā kādi farizeji atnāca un uz Viņu sacīja: “Izej un ej projām no šejienes; jo Hērodus grib Tevi nokaut.” Luke 13:32 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un sakāt šai lapsai: redzi, Es velnus izdzenu un slimus daru veselus šodien un rīt, bet trešajā dienā Es būšu galā. Luke 13:33 Tomēr Man vēl šodien un rīt un parīt jāstaigā; jo tas neklājās, ka pravietis citur galu dabū, kā Jeruzālemē. Luke 13:34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti. - cik reiz Es esmu gribējis tavus bērnus sakrāt, itin kā vista savus cālīšus apakš spārniem; un jūs neesat gribējuši. Luke 13:35 Redzi, jūsu nams jums top atstāts postā. Bet patiesi, Es jums saku, ka jūs Mani neredzēsiet, līdz kamēr tas laiks nāk, kad jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā.” Luke 14:0 Luke 14:1 Un gadījās, ka Jēzus viena farizeju virsnieka namā nāca svētdienā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja. Luke 14:2 Un lūk, viens ūdens sērdzīgs cilvēks tur bija Viņa priekšā. Luke 14:3 Un Jēzus iesāka runāt uz tiem bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: “Vai brīv svētdienā dziedināt?” Bet tie cieta klusu. Luke 14:4 Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām. Luke 14:5 Pēc Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kurš ir jūsu starpā, kam savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā, un viņš to tūdaļ neizvilks svētā dienā.” Luke 14:6 Un tie tam nenieka uz to nevarēja atbildēt. Luke 14:7 Viņš arī tiem viesiem teica kādu līdzību, nomanīdams, ka tie izraudzījās sēdēt jo augstā vietā, un uz tiem sacīja: Luke 14:8 “Kad tu no kāda topi kāzās lūgts, tad nesēdies augstākajā vietā, ka negadās jo cienīgs nekā tu, kas arī no viņa lūgts, Luke 14:9 Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā. Luke 14:10 Bet kad tu esi lūgts, tad ej un sēdies jo zemā vietā, ka tas, kas tevi lūdzis, nāk uz tevi sacīt: draugs, virzies augšām: tad tev būs gods priekš tiem, kas līdz ar tevi sēž pie galda. Luke 14:11 Jo kas pats paaugstinājās, taps pazemots, un kas pats pazemojās, taps paaugstināts.” Luke 14:12 Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū. Luke 14:13 Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus. Luke 14:14 Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad tie taisnie augšām celsies.” Luke 14:15 Bet viens no tiem, kas pie galda sēdēja, to dzirdējis, uz Viņu sacīja: “Svētīgs, kas maizi ēd Dieva valstībā.” Luke 14:16 Bet Viņš uz to sacīja: “Viens cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudzus pie tā. Luke 14:17 Un viņš savu kalpu sūtīja ap to vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas. Luke 14:18 Bet tie visi cits pēc cita iesāka aizbildināties. Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani. Luke 14:19 Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani. Luke 14:20 Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt. Luke 14:21 Un tas kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad tas nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved tos nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā. Luke 14:22 Un tas kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes. Luke 14:23 Un Tas Kungs sacīja uz to kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns. Luke 14:24 Jo es jums saku, ka neviens no tiem vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs.” Luke 14:25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz, un Viņš atgriezdamies uz tiem sacīja: Luke 14:26 “Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Luke 14:27 Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis. Luke 14:28 Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekš neapsēžās un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam būs padoma līdz pat galam? Luke 14:29 Lai, kad pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk viņu apsmiet, Luke 14:30 Sacīdami: Šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt. Luke 14:31 Jeb kurš ķēniņš, karā iedams kauties ar citu ķēniņu, papriekš neapsēžās un neapdomājās, vai būs spēcīgs, iet pretī ar desmit tūkstošiem tam, kas viņam uziet ar divdesmit tūkstošiem? Luke 14:32 Bet kad nav, tad viņš sūta vēsti, kamēr vēl ir tālu, un lūdz mieru. Luke 14:33 Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis. Luke 14:34 Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu? Luke 14:35 Tā neder ne zemei, ne sūdos. To izmet ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Luke 15:0 Luke 15:1 Un visādi muitnieki un grēcinieki steidzās pie Viņa, gribēdami Viņu dzirdēt. Luke 15:2 Un tie farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis uzņem grēciniekus un ēd ar tiem.” Luke 15:3 Bet Viņš tiem šo līdzību stāstīja un sacīja: Luke 15:4 “Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis, un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc tās pazudušās, tiekams to atrod? Luke 15:5 Un to atradis, viņš līksmodamies to ceļ uz saviem pleciem. Luke 15:6 Un mājās pārnācis viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājaties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi. Luke 15:7 Es jums saku: tā arī debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās no grēkiem nevajag. Luke 15:8 Jeb ja kādai sievai ir desmit graši un viens tai nozūd, vai tā neiededzina sveci un nemēž namu, rūpīgi meklēdama, kamēr to atrod? Luke 15:9 Un to atradusi, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes sacīdama: priecājaties ar mani, jo es savu grasi atkal esmu atradusi, kas man bija nozudis. Luke 15:10 Tā, Es jums saku, būs arī līksmība pie Dieva eņģeļiem par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem.” Luke 15:11 Un Viņš sacīja: “Vienam cilvēkam bija divi dēli. Luke 15:12 Un tas jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no tās mantas, kas man nākas; un viņš tiem to mantu dalīja. Luke 15:13 Un pēc necik ilga laika tas jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams. Luke 15:14 Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt. Luke 15:15 Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt. Luke 15:16 Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ne tās tam nedeva. Luke 15:17 Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu! Luke 15:18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Luke 15:19 Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem. Luke 15:20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Luke 15:21 Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Luke 15:22 Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet tās viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās. Luke 15:23 Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Luke 15:24 Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties. Luke 15:25 Bet vecākais dēls bija uz lauka, un pārnākdams tuvu pie mājām viņš dzirdēja to dziedāšanu un diešanu. Luke 15:26 Un vienu no tiem kalpiem pasaucis, viņš jautāja, kas tas esot? Luke 15:27 Un šis sacīja uz viņu: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir nokāvis treknu teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Luke 15:28 Tad viņš apskaitās un negribēja ieiet. Bet viņa tēvs gāja ārā un to lūdza iekšā. Luke 15:29 Bet viņš atbildēja un sacīja uz tēvu: redzi, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad vēl neesmu pārkāpis tavu bausli, un tomēr man tu vēl nekad ne kazlēnu neesi devis, ka es būtu līksmojies ar saviem draugiem. Luke 15:30 Bet kad nu šis tavs dēls ir atnācis, kas tavu mantu aprijis ar maukām, tad tu viņam esi nokāvis barotu teļu. Luke 15:31 Un viņš sacīja uz to: dēls, tu pie manis esi vienmēr un viss, kas mans, tas ir arī tavs. Luke 15:32 Bet tev bija būt līksmam un priecīgam, jo šis tavs brālis bija nomiris un ir atkal tapis dzīvs, viņš bija pazudis un ir atrasts.” Luke 16:0 Luke 16:1 Un Viņš sacīja arī uz Saviem mācekļiem: “Kādam bagātam vīram bija nama turētājs, un tas viņa priekšā tapa apsūdzēts, ka viņa mantu esot izšķērdējis. Luke 16:2 Un to aicinājis, viņš uz to sacīja: kā es to dzirdu par tevi? Atbildi par savu nama turēšanu; jo tu joprojām nevari būt nama valdītājs. Luke 16:3 Bet tas nama turētājs runāja pats pie sevis: ko nu darīšu? Mans kungs man atņem nama valdīšanu. Rakt nespēju, diedelēt kaunos. Luke 16:4 Es zinu, ko darīšu, kad no amata topu nocelts, lai tie mani uzņem savos namos. Luke 16:5 Un saaicinājis visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja uz to pirmo: cik tu manam kungam esi parādā? Luke 16:6 Un tas sacīja: simts mucu eļļas. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu, sēdies un raksti tūdaļ piecdesmit. Luke 16:7 Tad viņš uz to otru sacīja: bet tu, cik tu esi parādā? Un tas sacīja: simts mēru kviešu. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu un raksti astoņdesmit. Luke 16:8 Un Tas Kungs uzteica to netaisno nama turētāju, ka tas gudri bija darījis; jo šīs pasaules bērni ir gudrāki savā kārtā nekā tie gaismas bērni. Luke 16:9 Un Es jums saku: dariet sev draugus no tās netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem tais mūžīgos dzīvokļos. Luke 16:10 Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arīdzan lielākā ir uzticīgs; bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. Luke 16:11 Ja tad jūs pie netaisnās mantas neesat uzticīgi, kas jums uzticēs patieso? Luke 16:12 Un kad jūs iekš svešas lietas neesat uzticīgi, kas jums dos jūsu pašu? Luke 16:13 Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Luke 16:14 Bet šo visu arī tie farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja. Luke 16:15 Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs esat tie, kas paši taisnojās cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo kas cilvēku starpā ir augsts, tas ir negantība Dieva priekšā. Luke 16:16 Bauslība un pravieši ir līdz Jānim; no tā laika Dieva valstības evaņģēlijs top sludināts, un ikkatrs ar varu laužās tur iekšā. Luke 16:17 Vieglāki ir, ka debess un zeme zūd, nekā no bauslības viena rakstu zīmīte zustu. Luke 16:18 Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Luke 16:19 Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Luke 16:20 Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lāzarus, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm, Luke 16:21 Un gribēja paēst no tām druskām, kas krita no tā bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Luke 16:22 Bet gadījās, ka tas nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un tas bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. Luke 16:23 Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lāzaru viņa klēpī, Luke 16:24 Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lāzaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzisina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. Luke 16:25 Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lāzarus turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. Luke 16:26 Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. Luke 16:27 Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu. Luke 16:28 Jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. Luke 16:29 Ābrāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Luke 16:30 Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. Luke 16:31 Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut ir kāds no miroņiem augšāmceltos.” Luke 17:0 Luke 17:1 Un Viņš uz tiem mācekļiem sacīja: “Bez tā tas nebūs, ka apgrēcības nenāk, bet vai tam, caur ko tās nāk. Luke 17:2 Tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni piekārtu pie kakla, un to iemestu jūrā, nekā tas vienu no šiem mazajiem apgrēcinātu. Luke 17:3 Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas, tad piedod tam. Luke 17:4 Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot.” Luke 17:5 Un tie apustuļi uz To Kungu sacīja: “Vairo mums ticību.” Luke 17:6 Bet Tas Kungs sacīja: “Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: izraujies ar saknēm un dēsties jūrā; un tas jums paklausītu. Luke 17:7 Un ja kādam jūsu starpā ir kalps, kas viņam ar un gana, vai viņš tam, kad tas no lauka nāk, sacīs: nāc tūdaļ un apsēdies? Luke 17:8 Vai viņš tam nesacīs tā: sataisi man, ko es šo vakaru ēdīšu, apjozies un kalpo man, kamēr es ēdu un dzeru, un pēc tam arī tu ēdīsi un dzersi? Luke 17:9 Vai viņš tam kalpam pateiksies, ka tas ir darījis, kas tam bija pavēlēts? Nedomāju. Luke 17:10 Tā arī jūs, kad jūs visu esat darījuši, kas jums pavēlēts, tad sakāt: mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši.” Luke 17:11 Un notikās, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju. Luke 17:12 Un kad Viņš kādā pilsētiņā nāca, tad Viņam desmit spitālīgi vīri sastapās, tie stāvēja no tālienes, Luke 17:13 Paceldami savu balsi, un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!” Luke 17:14 Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un rādieties tiem priesteriem.” Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti. Luke 17:15 Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi, Luke 17:16 Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija viens Samarietis. Luke 17:17 Un Jēzus atbildēja un sacīja: “Vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi? Luke 17:18 Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks?” Luke 17:19 Un Viņš uz to sacīja: “Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Luke 17:20 Un vaicāts no tiem farizejiem, kad Dieva valstība nāks, Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Dieva valstība nenāk ārīgi nomanama. Luke 17:21 Un arī nesacīs: redzi, še, vai: redzi, tur; jo redzi, Dieva valstība ir iekš jums.” Luke 17:22 Un Viņš sacīja uz tiem mācekļiem: “Nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Tā Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet. Luke 17:23 Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ. Luke 17:24 Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Tas Cilvēka Dēls Savā dienā. Luke 17:25 Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts. Luke 17:26 Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās. Luke 17:27 Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz tai dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja. Luke 17:28 Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas; Luke 17:29 Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja. Luke 17:30 It tāpat būs tai dienā, kur Tas Cilvēka Dēls parādīsies. Luke 17:31 Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ. Luke 17:32 Pieminiet Lata sievu. Luke 17:33 Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu. Luke 17:34 Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. Luke 17:35 Divas kopā mals, - viena taps pieņemta un otra atstāta. Luke 17:36 Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.” Luke 17:37 Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kurā vietā, Kungs?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi.” Luke 18:0 Luke 18:1 Un Viņš tiem arī vienu līdzību sacīja, ka pienākas allažiņ Dievu lūgt un nepiekust, Luke 18:2 Un sacīja: “Bija soģis kādā pilsētā, tas no Dieva nebijās un no neviena cilvēka nekaunējās. Luke 18:3 Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku. Luke 18:4 Un viņš ilgu laiku negribēja. Bet pēc viņš sacīja pie sevis: jebšu es Dievu nebīstos un no neviena cilvēka nekaunos; Luke 18:5 Tomēr, kad šī atraitne man gauži spiežas virsū, tad es tai gribu tiesu izdot, ka tā bezgala nākdama mani nenomāc.” Luke 18:6 Un Tas Kungs sacīja: “Klausāties, ko tas netaisnais soģis saka. Luke 18:7 Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz Viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt? Luke 18:8 Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Tas Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes?” Luke 18:9 Bet Viņš arī sacīja uz kādiem, kas uz sev pašiem paļāvās, ka esot taisni, un citus nicināja, šo līdzību: Luke 18:10 “Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks. Luke 18:11 Tas farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. Luke 18:12 Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma. Luke 18:13 Bet tas muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Luke 18:14 Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts.” Luke 18:15 Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu, bet to redzēdami tie mācekļi tos aprāja. Luke 18:16 Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder. Luke 18:17 Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Luke 18:18 Un viens virsnieks Tam jautāja un sacīja: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Luke 18:19 Un Jēzus uz to sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs. Luke 18:20 Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti.” Luke 18:21 Bet tas sacīja: “Visu to esmu turējis no pašas jaunības.” Luke 18:22 Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ.” Luke 18:23 Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. Luke 18:24 Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā? Luke 18:25 Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” Luke 18:26 Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var kļūt Dieva valstībā?” Luke 18:27 Bet Viņš sacīja: “Kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams.” Luke 18:28 Un Pēteris sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši.” Luke 18:29 Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ, Luke 18:30 Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.” Luke 18:31 Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par To Cilvēka Dēlu. Luke 18:32 Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts; Luke 18:33 Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies.” Luke 18:34 Bet viņi nesaprata no tā nenieka, un šī valoda viņiem bija apslēpta, un nesaprata to, kas bija sacīts. Luke 18:35 Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikus, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja. Luke 18:36 Bet kad tas tos ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot. Luke 18:37 Un viņi tam atbildēja: “Jēzus no Nacaretes iet garām.” Luke 18:38 Tad tas brēca un sacīja: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Luke 18:39 Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Luke 18:40 Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja, Luke 18:41 Sacīdams: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, ka varu redzēt.” Luke 18:42 Un Jēzus uz to sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi.” Luke 18:43 Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un Tam staigāja pakaļ, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu. Luke 19:0 Luke 19:1 Un Jēzus nonācis gāja caur Jēriku. Luke 19:2 Un redzi, tur bija viens cilvēks vārdā Zakhejs, un tas bija muitnieku virsnieks, bagāts vīrs. Luke 19:3 Tas labprāt gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, un nevarēja to ļaužu dēļ, mazs būdams no auguma. Luke 19:4 Un tas tecēja papriekš un kāpa uz meža vīģes koku, ka Viņu redzētu; jo šepat Viņam bija jāiet garām. Luke 19:5 Un tai vietā nonācis Jēzus skatījās uz augšu un to ieraudzījis, Viņš uz to sacīja: “Zakhej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien pie tevis mājas vieta jaņem.” Luke 19:6 Un viņš steigšus nokāpa un Jēzu uzņēma ar prieku. Luke 19:7 Un to redzēdami, visi kurnēja un sacīja: “Viņš iegājis, mājot pie grēcinieka.” Luke 19:8 Bet Zakhejs piegājis sacīja uz To Kungu: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu.” Luke 19:9 Bet Jēzus uz to sacīja: “Šodien šim namam žēlastība notikusi; jo šis arīdzan ir Ābrahāma dēls. Luke 19:10 Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.” Luke 19:11 Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties. Luke 19:12 Tāpēc Viņš sacīja: “Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. Luke 19:13 Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku. Luke 19:14 Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Luke 19:15 Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā tos kalpus, kam viņš to naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis. Luke 19:16 Un tas pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs pods desmit podus ir piepelnījis. Luke 19:17 Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām. Luke 19:18 Un tas otrais nāca un sacīja: kungs, tavs pods piecus podus ir pelnījis. Luke 19:19 Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām. Luke 19:20 Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs pods, ko turēju noliktu sviedru autā. Luke 19:21 Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis. Luke 19:22 Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis; Luke 19:23 Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem. Luke 19:24 Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam to podu nost un dodiet tam, kam ir desmit podi. Luke 19:25 Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit podi. Luke 19:26 Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir. Luke 19:27 Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā.” Luke 19:28 Un to sacījis, Viņš aizgāja projām uz Jeruzālemi. Luke 19:29 Un notikās, kad Viņš tuvu nāca pie Betfagas un Betanijas, pie tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem Luke 19:30 Un sacīja: “Ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā, un tur nākuši jūs atradīsiet kumeļu piesietu, uz kā vēl neviens nav sēdējis, to atraisiet un atvediet. Luke 19:31 Un ja kas jums vaicās, kādēļ jūs to atraisiet, tad sakāt viņam: Tam Kungam tā vajag.” Luke 19:32 Un tie izsūtītie nogāja un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis. Luke 19:33 Un kad tie to kumeļu atraisīja, tad tie, kam tas piederēja, uz tiem sacīja: “Kam jūs to kumeļu atraisiet?” Luke 19:34 Bet tie sacīja: “Tam Kungam to vajag.” Luke 19:35 Un tie to atveda pie Jēzus un, savas drēbes tam kumeļam uzlikuši, tie sēdināja Jēzu virsū. Luke 19:36 Un Viņam jājot tie savas drēbes paklāja uz ceļu. Luke 19:37 Un kad Viņš jau tuvu bija nācis, kur sāk kāpt zemē no Eļļas kalna, tad viss mācekļu pulks iesāka Dievu priecīgi teikt ar skaņu balsi par visiem tiem brīnumiem, ko tie bija redzējuši, Luke 19:38 Sacīdami: “Slavēts ir Tas Ķēniņš, kas nāk Tā Kunga Vārdā, miers debesīs un gods augstībā.” Luke 19:39 Un kādi farizeji no tā pulka sacīja uz Viņu: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus.” Luke 19:40 Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.” Luke 19:41 Un kad Viņš tuvu klāt nāca, tad Viņš uzlūkoja to pilsētu un raudāja par to Luke 19:42 Sacīdams: “Kaut jel tu arī zinātu un šinī pašā un savā laikā, ko pie tava miera vajag! Bet nu tas ir apslēpts priekš tavām acīm. Luke 19:43 Jo tas laiks nāks pār tevi, ka tavi ienaidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu lēģeri, tevi apsēdēs un visās malās spaidīs, Luke 19:44 Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmens neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.” Luke 19:45 Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva, Luke 19:46 Uz tiem sacīdams: tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” Luke 19:47 Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut, Luke 19:48 Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja. Luke 20:0 Luke 20:1 Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā tos ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem vecajiem piestājās Luke 20:2 Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis? Luke 20:3 Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan: Luke 20:4 Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem?” Luke 20:5 Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši? Luke 20:6 Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis esot pravietis.” Luke 20:7 Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes. Luke 20:8 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru.” Luke 20:9 Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz tiem ļaudīm: “Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās. Luke 20:10 Un kad bija laiks, tad viņš sūtīja kalpu pie tiem dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet tie dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā. Luke 20:11 Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā. Luke 20:12 Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā. Luke 20:13 Un tā vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies. Luke 20:14 Bet viņu redzēdami, tie dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis tas mantinieks; nāciet, nokausim to, ka tā mantība mums tiek. Luke 20:15 Un tie viņu izmeta ārā no tā vīna kalna un nokāva. Ko tad nu tā vīna kalna kungs tiem darīs? Luke 20:16 Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un to vīna kalnu dos citiem.” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.” Luke 20:17 Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kas tad tas, kas ir rakstīts: tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni? Luke 20:18 Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.” Luke 20:19 Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no tiem ļaudīm; jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis. Luke 20:20 Un tie uz Viņu glūnēja un izsūtīja, kurus bija izmācījuši, lai izliktos taisni, ka Viņu varētu savaldzināt kādā vārdā un nodot valdībai un zemes soģa varai. Luke 20:21 Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu pareizi runā un māci un neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu pēc patiesības. Luke 20:22 Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?” Luke 20:23 Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdinājāt? Luke 20:24 Rādiet Man šurp to nomas naudu; kā ir šī zīme un tas virsraksts?” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.” Luke 20:25 Un Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Luke 20:26 Un tie Viņu nevienā vārdā nevarēja ķert ļaužu priekšā, un brīnījās par Viņa atbildi un palika klusu. Luke 20:27 Bet tad kādi no tiem saducejiem (kas pretī runādami saka, augšāmcelšanos neesam) nāca un Viņu vaicāja Luke 20:28 Sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis, kad kādam brālis mirst, kam sieva ir, un tas bez bērniem miris, ka viņa brālim to sievu būs apņemt un savam brālim celt dzimumu. Luke 20:29 Tad nu septiņi brāļi bija, un tas pirmais sievu apņēmis nomira bez bērniem. Luke 20:30 Un tas otrais apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem. Luke 20:31 Un tas trešais viņu apņēma. Un tāpat arī visi septiņi; un tiem nepalika bērnu pakaļ un tie nomira. Luke 20:32 Pēdīgi pēc visiem arī tā sieva nomira. Luke 20:33 Kuram no šiem tā sieva būs augšāmcelšanās laikā? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.” Luke 20:34 Un Jēzus atbildēdams uz tiem sacīja: “Šīs pasaules bērni precē un top precēti. Luke 20:35 Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie tās augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti. Luke 20:36 Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni. Luke 20:37 Bet, ka miroņi top uzmodināti, to arī Mozus ir parādījis pie tā ērkšķu krūma, kad viņš To Kungu sauc par Ābrahāma Dievu un Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. Luke 20:38 Bet Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs, jo visi Viņam dzīvo.” Luke 20:39 Bet kādi no tiem rakstu mācītājiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, Tu pareizi esi sacījis.” Luke 20:40 Un viņi vairs neuzdrīkstējās Viņam nekā vaicāt. Luke 20:41 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad saka, Kristu esam Dāvida dēlu? Luke 20:42 Un tas pats Dāvids saka dziesmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, Luke 20:43 Tiekams es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Luke 20:44 Tad nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, - kā tad Tas ir viņa dēls?” Luke 20:45 Un visiem ļaudīm dzirdot Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem: Luke 20:46 “Sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk staigāt garos svārkos un mīl sveicinātiem tapt tirgos un sēdēt jo augstos krēslos baznīcās un jo augstās vietās viesībās, Luke 20:47 Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām; tie dabūs jo grūtu sodību.” Luke 21:0 Luke 21:1 Un Savas acis pacēlis, Viņš redzēja bagātos savas dāvanas metam Dieva šķirstā. Luke 21:2 Un Viņš arī redzēja, ka viena nabaga atraitne divas artavas iemeta tur iekšā, Luke 21:3 Un sacīja: “Es jums tiešām saku, ka šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi, nekā visi. Luke 21:4 Jo šie visi no savas bagātības ir iemetuši pie tām Dieva dāvanām, bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu savu padomu, cik viņai bija.” Luke 21:5 Un kādiem par Dieva namu runājot, ka tas esot izgreznots ar dārgiem akmeņiem un jaukām uzkārtām dāvanām, Viņš sacīja: Luke 21:6 “Laiks nāks, kad no tā, ko jūs redzat, ne akmens uz akmens netaps pamests, ko nenolauzīs.” Luke 21:7 Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, kad tad tas būs? Un kāda tā zīme, kad šīs lietas notiks?” Luke 21:8 Bet Viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka jūs netopat pievilti. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu, un tas laiks ir tuvu klāt nācis. Tad nu neejat viņiem pakaļ, Luke 21:9 Bet kad jūs dzirdēsiet karus un dumpjus, tad neiztrūcinājaties, jo šim visam būs papriekš notikt, bet tūdaļ vēl nav tas gals.” Luke 21:10 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti. Luke 21:11 Un lielas zemes trīcēšanas būs dažās vietās un bada laiki un mēri arī bailīgas lietas un lielas zīmes no debesīm notiks. Luke 21:12 Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos baznīcās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ. Luke 21:13 Bet tas notiks jums par liecību. Luke 21:14 Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizbildināsities. Luke 21:15 Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas. Luke 21:16 Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs. Luke 21:17 Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ Luke 21:18 Un tomēr ne matam no jūsu galvas nebūs zust. Luke 21:19 Caur savu pacietību izglābsiet savas dvēseles. Luke 21:20 Bet kad jūs redzēsiet Jeruzālemi visapkārt apstātu no karaspēka, tad zināt, ka viņas izpostīšana ir tuvu klāt. Luke 21:21 Tad lai bēg kalnos, kas ir Jūdu zemē, un lai steidzās projām, kas ir viņas vidū; un tie, kas uz laukiem, lai neiet tur iekšā. Luke 21:22 Jo šīs ir tās atriebšanas dienas, lai viss top piepildīts, kas ir rakstīts. Luke 21:23 Bet, ak vai, tām grūtām un zīdītājām tanīs dienās, jo tur būs lielas bēdas virs zemes un dusmas par šo tautu. Luke 21:24 Un tie kritīs caur zobena asmeni un gūstīti taps novesti pie visām tautām, un Jeruzāleme taps samīdīta no pagāniem, tiekams pagānu laiki būs piepildīti. Luke 21:25 Un zīmes notiks pie saules, pie mēneša un pie zvaigznēm, un virs zemes tiem ļaudīm būs bail, un tie būs pārbijušies, un jūra un ūdens viļņi kauks. Luke 21:26 Un cilvēki nīcin iznīks no bailības, gaidīdami tās lietas, kas nāks virs zemes, jo debess stiprumi kustināsies. Luke 21:27 Un tad tie redzēs To Cilvēka Dēlu padebesī nākam ar lielu spēku un godu. Luke 21:28 Bet kad tas iesāks notikt, tad savas galvas paceldami skatāties uz augšu, tāpēc ka jūsu pestīšana jo tuvu nāk.” Luke 21:29 Un Viņš tiem sacīja vienu līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus! Luke 21:30 Tūdaļ kad tie izplaukst, tad jūs to redzēdami paši nomaniet, ka vasara jau tuvu. Luke 21:31 Tā tad arī, redzēdami šo visu notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu. Luke 21:32 Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Luke 21:33 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Luke 21:34 Bet sargājaties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu un ar zūdīšanos pēc uztura, un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk. Luke 21:35 Jo viņa nāks, kā kāds slazda valgs pār visiem, kas dzīvo pa visu zemes virsu. Luke 21:36 Tāpēc esiet modrīgi allažiņ un lūdziet, lai varat šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Tā Cilvēka Dēla priekšā.” Luke 21:37 Un Viņš pa tām dienām bija Dieva namā mācīdams; un pa tām naktīm Viņš izgāja un palika tai kalnā, kas top saukts Eļļas kalns. Luke 21:38 Un visi ļaudis nāca agri no rīta pie Viņa Dieva namā, Viņu klausīties. Luke 22:0 Luke 22:1 Un tās neraudzētās maizes svētki, ko sauc Lieldienu, bija tuvu. Luke 22:2 Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nokaut; jo tie bijās no tiem ļaudīm. Luke 22:3 Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskariots un bija viens no tiem divpadsmit. Luke 22:4 Un tas nogāja un runāja ar tiem augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu. Luke 22:5 Un tie tapa līksmi un norunāja, viņam naudu dot. Luke 22:6 Un tas apsolīja un meklēja izdevīgu laiku, Viņu tiem nodot bez dumpja. Luke 22:7 Bet tās neraudzētās maizes diena nāca, kur Lieldienas jērs bija jākauj. Luke 22:8 Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: “Ejat un sataisāt mums Lieldienas jēru, ka ēdam.” Luke 22:9 Bet tie uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?” Luke 22:10 Un Viņš uz tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; ejat tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet, Luke 22:11 Un sakāt uz to nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Lieldienas jēru? Luke 22:12 Un viņš jums rādīs vienu lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet.” Luke 22:13 Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Lieldienas jēru sataisīja. Luke 22:14 Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un tie divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu. Luke 22:15 Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. Luke 22:16 Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā.” Luke 22:17 Un to biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet to un daliet to savā starpā. Luke 22:18 Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi.” Luke 22:19 Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami.” Luke 22:20 Tāpat arī to biķeri pēc tā vakarēdiena sacīdams: “Šis biķeris ir tā jaunā iestādīšana iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas. Luke 22:21 Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda. Luke 22:22 Un Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod.” Luke 22:23 Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt. Luke 22:24 Un tur arī bāršanās cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot tas lielākais? Luke 22:25 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pasaules ķēniņi valda, un tie varenie top saukti cienīgi kungi; Luke 22:26 Bet jūs tā ne. Bet tam lielākajam jūsu starpā būs būt kā tam mazākajam, un tam augstākajam kā tam kalpotājam. Luke 22:27 Jo kurš tas lielākais, vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu starpā kā tāds, kas kalpo. Luke 22:28 Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām, Luke 22:29 Un tāpēc Es jums esmu novēlējis to valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, Luke 22:30 Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt tās divpadsmit Israēla ciltis.” Luke 22:31 Un Tas Kungs sacīja: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Luke 22:32 Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.” Luke 22:33 Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” Luke 22:34 Bet Viņš sacīja: “Es tev saku, Pēteri, gailis šodien nedziedās, pirms tu trīs reiz nebūsi liedzies, ka tu Mani pazīsti.” Luke 22:35 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis?” Un tie sacīja: “Nekas!” Luke 22:36 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu. Luke 22:37 Jo Es jums saku, ka vēl pie Manis būs piepildītam tapt, kas ir rakstīts: Viņš tiem netaisniem ir līdzināts. Jo kas ir rakstīts par Mani, tas piepildās.” Luke 22:38 Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “Ir diezgan.” Luke 22:39 Un izgājis Viņš staigāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja pakaļ. Luke 22:40 Un tai vietā nācis Viņš uz tiem sacīja: “Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā.” Luke 22:41 Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās, Luke 22:42 Un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, tad ņem šo biķeri no Manis; tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.” Luke 22:43 Bet Viņam viens eņģelis no debesīm parādījās un Viņu stiprināja. Luke 22:44 Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Luke 22:45 Un no tās pielūgšanas cēlies Viņš nāca pie Saviem mācekļiem, un tos atrada aizmigušus aiz noskumšanas, Luke 22:46 Un uz tiem sacīja: “Ko jūs guļat? Ceļaties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” Luke 22:47 Un Viņam vēl runājot, redzi, pulks ļaužu un viens no tiem divpadsmit, Jūdas vārdā, gāja tiem priekšā un nāca tuvu pie Jēzus, Viņu skūpstīt. Luke 22:48 Bet Jēzus uz to sacīja: “Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod To Cilvēka Dēlu?” Luke 22:49 Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas tur gribēja notikt, uz Viņu sacīja: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?” Luke 22:50 Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, un tam nocirta labo ausi. Luke 22:51 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ļaujat pat to.” un Viņš tam to ausi aizskāra un to dziedināja. Luke 22:52 Un Jēzus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem kara virsniekiem pie Dieva nama un tiem vecajiem, kas Viņam bija nākuši virsū: “Jūs esat izgājuši tā kā pret slepkavu ar zobeniem un šķēpiem. Luke 22:53 Es esmu bijis ikdienas pie jums Dieva namā, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tas tumsības spēks.” Luke 22:54 Un tie Viņu saņēma, veda un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris gāja no tālienes pakaļ. Luke 22:55 Un kad tie uguni bija sakūruši nama vidū un kopā nosēdušies, Pēteris apsēdās viņu starpā. Luke 22:56 Un viena kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja to un sacīja: “Šis arīdzan bija pie Viņa.” Luke 22:57 Bet tas Viņu aizliedza sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.” Luke 22:58 Un par mazu brīdi vēl cits to redzēdams sacīja: “Tu arīdzan esi no tiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es neesmu.” Luke 22:59 Un par vienu stundu cits to apstiprināja sacīdams: “Patiesi, šis arīdzan ir bijis pie Viņa, jo tas arīdzan ir Galilejs.” Luke 22:60 Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.” Un tūdaļ kad tas vēl runāja, gailis dziedāja. Luke 22:61 Un Tas Kungs atgriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris pieminēja Tā Kunga vārdu, ka Tas uz viņu bija sacījis: “Pirms nekā gailis dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi.” Luke 22:62 Un ārā izgājis Pēteris raudāja gauži. Luke 22:63 Bet tie vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita. Luke 22:64 Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?” Luke 22:65 Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami. Luke 22:66 Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās tie ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas Luke 22:67 Un sacīja: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Ja Es jums saku, tad jūs neticat; Luke 22:68 Bet ja Es vaicāšu, tad jūs Man neatbildēsiet un Mani nelaidīsiet vaļā. Luke 22:69 Bet no šī laika Tas Cilvēka Dēls sēdēs pie Tā Visspēcīgā Dieva labās rokas.” Luke 22:70 Tad visi sacīja: “Vai tad Tu esi Dieva Dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs to sakāt, un Es tas esmu.” Luke 22:71 Un tie sacīja: “Kādas liecības mums vēl vajag? Mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.” Luke 23:0 Luke 23:1 Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilatus, Luke 23:2 Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram metekli(nodokli) dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.” Luke 23:3 Un Pilatus Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.” Luke 23:4 Bet Pilatus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā cilvēka.” Luke 23:5 Bet tie tam stāvēja virsū un sacīja: “Viņš tos ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” Luke 23:6 Bet kad Pilatus Galileju dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas? Luke 23:7 Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hērodus tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hērodus, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē. Luke 23:8 Bet kad Hērodus Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Luke 23:9 Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka. Luke 23:10 Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu apsūdzēja gauži. Luke 23:11 Bet Hērodus ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un tam baltu drēbi apvilka un to sūtīja atpakaļ pie Pilatus. Luke 23:12 Tanī dienā Pilatus un Hērodus palika par draugiem, jo papriekš tie savā starpā bija ienaidā. Luke 23:13 Un Pilatus, saaicinājis tos augstos priesterus un virsniekus un tos ļaudis, Luke 23:14 Uz tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš tos ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā izklausinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat; Luke 23:15 Un Hērodus arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Luke 23:16 Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Luke 23:17 Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Luke 23:18 Bet viss tas pulks brēca un sacīja: “Nost ar šo un atlaidi mums Barabu!” Luke 23:19 Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Luke 23:20 Tad Pilatus atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist. Luke 23:21 Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Luke 23:22 Bet viņš trešu reiz uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Luke 23:23 Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu brēkšana pārspēja. Luke 23:24 Tad Pilatus nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek. Luke 23:25 Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam. Luke 23:26 Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam to krustu, ka tas to Jēzum pakaļ nestu. Luke 23:27 Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam gāja pakaļ, tās Viņu žēloja un apraudāja. Luke 23:28 Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem. Luke 23:29 Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir tās neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un tās krūtis, kas nav zīdījušas. Luke 23:30 Tad tie iesāks sacīt uz tiem kalniem: krītiet uz mums! un uz tiem pakalniem: apklājiet mūs! Luke 23:31 Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša?” Luke 23:32 Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. Luke 23:33 Un kad tie nāca uz to vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Luke 23:34 Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. Luke 23:35 Un tie ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet tie virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, tas Dieva izredzētais.” Luke 23:36 Un arī tie karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa Luke 23:37 Un sacīja: “Ja Tu esi tas Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.” Luke 23:38 Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: šis ir tas Jūdu ķēniņš. Luke 23:39 Bet viens no tiem pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.” Luke 23:40 Bet tas otrais to aprāja un sacīja: “Un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā! Luke 23:41 Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Luke 23:42 Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Luke 23:43 Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” Luke 23:44 Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu to zemi līdz devītajai stundai. Luke 23:45 Un saule tapa aptumšota, un tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa vidū pušu. Luke 23:46 Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida. Luke 23:47 Un tas kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, šis ir bijis taisns cilvēks.” Luke 23:48 Un visi, kas tur klātu bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ. Luke 23:49 Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. Luke 23:50 Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs, Luke 23:51 (Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, Luke 23:52 Šis piegājis pie Pilatus lūdza Jēzus miesas, Luke 23:53 Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts. Luke 23:54 Un tā bija tā sataisāmā diena, un svētdiena jau iesākās. Luke 23:55 Un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja pakaļ un skatījās uz to kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas. Luke 23:56 Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un to svēto dienu tās bija klusu pēc bauslības. Luke 24:0 Luke 24:1 Bet pirmajā nedēļas dienā it agri, gaismai austot, tās sievas nāca pie kapa un nesa tās svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. Luke 24:2 Un tās atrada to akmeni no kapa noveltu, Luke 24:3 Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Luke 24:4 Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens. Luke 24:5 Un kad tās pārbijušās galvu nokāra, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat to dzīvo pie mirušiem? Luke 24:6 Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas, Luke 24:7 Sacīdams: Tam Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšām celties.” Luke 24:8 Un tās pieminēja Viņa vārdus. Luke 24:9 Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem. Luke 24:10 Un tur bija Marija Madaļa un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un tās citas ar tām, tās tiem apustuļiem to sacīja. Luke 24:11 Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja. Luke 24:12 Un Pēteris cēlās, tecēja pie tā kapa un locīdamies paskatījās un redzēja tos autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis. Luke 24:13 Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes labu jūdzi (zemes) tālu, ar vārdu Emmaūs. Luke 24:14 Un tie runāja savā starpā par visām tām lietām, kas bija notikušas. Luke 24:15 Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja. Luke 24:16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Luke 24:17 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?” Luke 24:18 Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Luke 24:19 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm, Luke 24:20 Kā to mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā. Luke 24:21 Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir tā trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas. Luke 24:22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa, Luke 24:23 Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs. Luke 24:24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā tās sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Luke 24:25 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko tie pravieši sludinājuši! Luke 24:26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.” Luke 24:27 Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti. Luke 24:28 Un tie nāca klāt pie tās pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Luke 24:29 Un tie to gauži lūdza un sacīja: “Palieci pie mums, jo vakars jau metās, un tā diena ir pagalam;” un Viņš iegāja pie tiem palikt. Luke 24:30 Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda to maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva. Luke 24:31 Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Luke 24:32 Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums tos rakstus izstāstīdams?” Luke 24:33 Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija. Luke 24:34 Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšām cēlies un Sīmanim parādījies.” Luke 24:35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, to maizi lauzdams. Luke 24:36 Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “Miers ar jums!” Luke 24:37 Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot. Luke 24:38 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs? Luke 24:39 Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.” Luke 24:40 Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas. Luke 24:41 Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “Vai jums še kas ir, ko ēst?” Luke 24:42 Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu. Luke 24:43 Un Viņš ņēma un to ēda viņiem redzot. Luke 24:44 Pēc Viņš uz tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Luke 24:45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie tos rakstus saprata, Luke 24:46 Un uz tiem sacīja: “Tā tas stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā, Luke 24:47 Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes. Luke 24:48 Un jūs esat liecinieki par šo visu. Luke 24:49 Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.” Luke 24:50 Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja. Luke 24:51 Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm. Luke 24:52 Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku, Luke 24:53 Un bija allažiņ Dieva namā, teica un slavēja Dievu. Āmen.
John 0:0
John 1:0 John 1:1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. John 1:2 Tas bija iesākumā pie Dieva. John 1:3 Visas lietas ir darītas caur Viņu, un bez Viņa nekas nav darīts, kas ir darīts. John 1:4 Iekš Viņa bija dzīvība, un tā dzīvība bija cilvēku gaišums. John 1:5 Un tas gaišums spīd tumsībā, un tumsība to nesaņēma. John 1:6 Viens cilvēks bija no Dieva sūtīts, Jānis vārdā. John 1:7 Tas nāca liecības dēļ, ka dotu liecību par To Gaišumu, lai visi caur to ticētu. John 1:8 Viņš pats nebija tas gaišums, bet ka tas liecību dotu par To Gaišumu. John 1:9 Tam patiesam Gaišumam, kas ikvienu cilvēku apgaismo, bija nākt pasaulē. John 1:10 Viņš bija pasaulē, un pasaule ir caur Viņu darīta; bet pasaule Viņu nepazina. John 1:11 Viņš nāca pie tiem savējiem, un šie Viņu neuzņēma. John 1:12 Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva vaļu, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu, John 1:13 Kas ne no asinīm, nedz no miesas gribēšanas, nedz pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši. John 1:14 Un tas Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā, pilns žēlastības un patiesības, un mēs redzējām Viņa godību, tādu godību, kā Tā vienpiedzimušā Dēla no Tā Tēva. John 1:15 Jānis dod liecību par Viņu un sauc sacīdams: “Šis bija Tas, par ko es sacīju: kas nāk pēc manis, Tas ir bijis priekš manis. Viņš bija pirmāk nekā es.” John 1:16 Un no Viņa pilnuma mēs visi esam dabūjuši žēlastību uz žēlastību. John 1:17 Jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu. John 1:18 Dievu neviens nekad nav redzējis: tas vienpiedzimušais Dēls, Tēva klēpī būdams, Tas mums to ir stāstījis. John 1:19 Un šī ir Jāņa liecība, kad tie Jūdi no Jeruzālemes priesterus un levitus sūtīja, lai tam jautā: “Kas tu esi?” John 1:20 Un viņš apliecināja un neliedzās, un apliecināja: “Es neesmu Kristus.” John 1:21 Un tie tam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Un viņš saka: “Neesmu.” “Vai tu esi tas Pravietis?” Un viņš atbildēja: “Nē”. John 1:22 Tad tie uz viņu sacīja: “Kas tu esi? lai atbildam tiem, kas mūs sūtījuši; ko tu saki par sevi pašu?” John 1:23 Viņš sacīja: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja sacījis.” John 1:24 Un tie izsūtītie bija no tiem farizejiem. John 1:25 Un tie viņam jautāja un uz viņu sacīja: “Kāpēc tad tu kristi, kad tu neesi Tas Kristus, nedz Elija, nedz tas Pravietis?” John 1:26 Jānis tiem atbildēja un sacīja: “Es kristīju ar ūdeni; bet Tas jūsu vidū iestājies, ko jūs nepazīstat; John 1:27 Tas nāk pēc manis, un ir bijis priekš manis, Tam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.” John 1:28 Tas notika Betanijā viņpus Jardānes upes, kur Jānis kristīja. John 1:29 Otrā dienā Jānis Jēzu ierauga nākam un saka: “Redzi, Tas Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. John 1:30 Šis ir Tas, par ko es esmu sacījis: pēc manis nāk vīrs, kas bijis priekš manis: jo Viņš bija pirmāk nekā es. John 1:31 Un es Viņu nepazinu: bet lai Viņš Israēlim taptu zināms, tāpēc es esmu nācis, kristīdams ar ūdeni.” John 1:32 Un Jānis deva liecību sacīdams: “Es redzēju to Garu nolaižamies no debess kā balodi un paliekam uz Viņa. John 1:33 Un es Viņu nepazinu, bet kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, Tas uz mani sacīja: uz ko tu redzēsi to Garu nolaižamies un paliekam, šis ir Tas, kas kristī ar Svēto Garu. John 1:34 Un es esmu redzējis un liecību devis, ka šis ir Tas Dieva Dēls.” John 1:35 Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem, John 1:36 Un ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Tas Dieva Jērs!” John 1:37 Un tie divi mācekļi viņu dzirdēja runājam un Jēzum gāja pakaļ. John 1:38 Un Jēzus atgriezdamies un tos redzējis pakaļ nākam, uz tiem saka: “Ko jūs meklējat?” Un tie uz Viņu sacīja: “Rabbi, (tas ir tulkots: mācītājs,) kur Tu mājo?” John 1:39 Viņš uz tiem saka: “Nāciet un redziet.” Tie nāca un redzēja, kur Viņš mājoja, un palika to dienu pie Viņa, un tas bija ap desmito stundu. John 1:40 Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un Viņam gājuši pakaļ. John 1:41 Šis pirmais atrod savu brāli Sīmani un uz to saka: “Mēs to Mesiju esam atraduši (tas ir tulkots: Kristus).” John 1:42 Un viņš to veda pie Jēzus. Un Jēzus to uzlūkoja un sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jonas dēls, tu tapsi saukts Kefas, tas ir tulkots: Pēteris (akmens).” John 1:43 Otrā dienā Jēzus gribēja iziet uz Galileju un atrod Filipu un uz to saka: “Nāc Man pakaļ.” John 1:44 Un Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. John 1:45 Filips atrod Natanaēli un uz to saka: “Par ko Mozus bauslībā rakstījis un tie pravieši, To mēs esam atraduši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” John 1:46 Un Natanaēls uz to sacīja: “Vai no Nacaretes var būt kāds labums?” Filips uz to saka: “Nāc un redzi!” John 1:47 Jēzus redzēja Natanaēli nākam, un par to saka: “Redzi, patiesi viens Israēlietis, iekš kā viltības nav.” John 1:48 Natanaēls uz Viņu saka: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Es tevi redzēju, pirms Filips tevi aicināja, kad tu biji apakš tā vīģes koka.” John 1:49 Natanaēls atbildēja un uz Viņu saka: “Rabbi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš.” John 1:50 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Tādēļ tu tici, ka Es tev esmu sacījis: Es tevi redzēju apakš tā vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas nekā tās.” John 1:51 Un Viņš uz to saka: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz To Cilvēka Dēlu.” John 2:0 John 2:1 Un trešajā dienā kāzas bija Kānā iekš Galilejas, un Jēzus māte bija tur. John 2:2 Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tapa aicināti uz tām kāzām. John 2:3 Un kad vīna pietrūka, Jēzus māte saka uz Viņu: “Tiem nav vīna.” John 2:4 Jēzus uz to saka: “Sieva, kas Man ar tevi? Mana stunda vēl nav nākusi.” John 2:5 Viņa māte uz tiem sulaiņiem saka: “Ko Viņš jums teiks, to dariet.” John 2:6 Un tur seši akmeņu ūdens trauki bija likti pēc Jūdu šķīstīšanas, un ikkatrā sagāja divi līdz trīs mēri. John 2:7 Jēzus uz tiem saka: “Pildiet šos traukus ar ūdeni!” Un tie tos pildīja līdz malai pilnus. John 2:8 Un Viņš uz tiem saka: “Smeļat nu un nesat barības sargam;” un tie to nesa. John 2:9 Kad nu barības sargs to ūdeni baudīja, kas bija palicis par vīnu (un nezināja, no kurienes tas bija, bet tie sulaiņi to zināja, kas to ūdeni bija smēluši), tad barības sargs aicina brūtgānu John 2:10 Un uz to saka: “Ikkatrs cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un kad tie iedzērušies, plānāko; tu labo vīnu līdz šim esi pataupījis.” John 2:11 Šī tā pirmā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja Kānā iekš Galilejas, un parādīja Savu godību, un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. John 2:12 Pēc tam Viņš nogāja uz Kapernaūmu, pats un Viņa māte un Viņa brāļi un Viņa mācekļi, un viņi tur palika kādas dienas. John 2:13 Un Jūdu Lieldiena bija tuvu klāt, un Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. John 2:14 Un Viņš atrada Dieva namā tos, kas pārdeva vēršus un avis un baložus, un tos naudas mijējus tur sēžam. John 2:15 Un pātagu taisījis no auklām, Viņš izdzina visus no Dieva nama ārā un arī tās avis un tos vēršus un izkaisīja tiem mijējiem to naudu un apgāza tos galdus, John 2:16 Un sacīja tiem baložu pārdevējiem: “Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” John 2:17 Bet Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: “Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” John 2:18 Tad tie Jūdi atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kādu zīmi Tu mums rādi, ka Tu šās lietas dari?” John 2:19 Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Noplēsiet šo Dieva namu, tad Es to atkal uzcelšu trejās dienās?” John 2:20 Tad tie Jūdi sacīja: “Šis Dieva nams četrdesmit un sešos gados ir uztaisīts, un Tu to uzcelsi trejās dienās?” John 2:21 Bet Viņš runāja par Savas miesas Dieva namu. John 2:22 Kad Viņš nu bija augšām cēlies no miroņiem, tad Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to uz tiem bija sacījis, un ticēja tam rakstam un tam vārdam, ko Jēzus bija sacījis. John 2:23 Un kad Viņš pa tiem svētkiem bija Jeruzālemē, tad daudzi ticēja uz Viņa Vārdu, redzēdami tās brīnuma zīmes, ko Viņš darīja. John 2:24 Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina, John 2:25 Un ka Viņam nevajadzēja, lai kas Viņam liecību dotu par cilvēku; jo Viņš pats zināja, kas bija iekš cilvēka. John 3:0 John 3:1 Un tur viens cilvēks bija no tiem farizejiem, vārdā Nikademus, Jūdu virsnieks. John 3:2 Tas nāca pie Jēzus naktī un uz Viņu sacīja: “Rabbi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis; jo neviens nevar darīt tās brīnuma zīmes, ko Tu dari, ja Dievs nav ar to.” John 3:3 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku, ja kas nav piedzimis no augšienes, tad tas Debesu valstību nevar redzēt.” John 3:4 Nikademus uz Viņu saka: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” John 3:5 Un Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā. John 3:6 Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, un kas piedzimis no Gara, tas ir gars. John 3:7 Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Jums būs piedzimt no augšienes. John 3:8 Vējš pūš, kur gribēdams, un tu gan dzirdi viņa pūšanu, bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tā ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” John 3:9 Nikademus atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kā tas var notikt?” John 3:10 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Tu esi mācītājs iekš Israēla un to tu nezini? John 3:11 Patiesi, patiesi, Es tev saku. Mēs runājam, ko zinām, un liecinājām, ko esam redzējuši, un jūs mūsu liecību nepieņemat. John 3:12 Ja jūs neticat, kad Es jums saku par zemes lietām; kā jūs tad ticēsiet, kad Es jums sacīšu par debesu lietām? John 3:13 Jo neviens nav braucis uz debesīm kā vien Tas, kas ir nācis no debesīm, Tas Cilvēka Dēls, kas ir debesīs. John 3:14 Un kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam, John 3:15 Lai ikviens, kas tic uz Viņu, dabū mūžīgu dzīvošanu. John 3:16 Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz Viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu. John 3:17 Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, ka Tas pasauli sodītu, bet ka pasaule caur Viņu taptu pestīta. John 3:18 Kas tic uz Viņu, tas netop sodīts, bet kas netic, tas jau ir sodīts, tāpēc ka tas nav ticējis uz tā vienpiedzimušā Dieva Dēla Vārdu. John 3:19 Bet šī ir tā sodība, ka gaišums nācis pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsību nekā gaišumu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. John 3:20 Jo ikviens, kas dara ļaunu, tas ienīst gaismu un nenāk priekš gaismas, lai viņa darbi netop norāti. John 3:21 Bet kas dara patiesību, tas nāk priekš gaismas, lai viņa darbus var redzēt, jo tie darīti iekš Dieva.” John 3:22 Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi nāca uz Jūdu zemi, un Viņš tur ar tiem palika un kristīja. John 3:23 Un Jānis arīdzan kristīja Enonā, tuvu pie Zalimes, jo tur bija daudz ūdens. Un tie (ļaudis) nogāja un tapa kristīti. John 3:24 Jo Jānis vēl nebija likts cietumā. John 3:25 Tad viena apjautāšanās cēlās starp Jāņa mācekļiem un tiem Jūdiem par šķīstīšanu. John 3:26 Un tie nāca pie Jāņa un uz to sacīja: “Rabbi, Tas, kas bija pie tevis viņpus Jardānes, kam tu liecību devi, redzi, Tas kristī, un visi nāk pie Viņa.” John 3:27 Jānis atbildēja un sacīja: “Cilvēks nekā nevar ņemties, ja tas viņam nav dots no debesīm. John 3:28 Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: Es neesmu Tas Kristus, bet sūtīts Viņa priekšā. John 3:29 Kam tā brūte, tas ir brūtgāns, bet tā brūtgāna draugs, kas stāv un viņu dzird, priecājās ļoti par tā brūtgāna balsi. Tad nu šis mans prieks ir piepildīts. John 3:30 Viņam būs iet lielumā, bet man mazumā. John 3:31 Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, tas ir no zemes: kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. John 3:32 Un ko Tas ir redzējis un dzirdējis, to Tas apliecina; un Viņa liecību neviens nepieņem. John 3:33 Kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apzieģelējis, Dievu esam patiesīgu. John 3:34 Jo ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs nedod To Garu ar mēru. John 3:35 Tas Tēvs mīļo To Dēlu un visas lietas ir devis Viņa rokā. John 3:36 Kas tic uz To Dēlu, tam ir mūžīga dzīvība; bet kas Tam Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmība uz tā paliek.” John 4:0 John 4:1 Un kad Tas Kungs nomanīja, ka tie farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk mācekļu dabūjot un vairāk kristījot nekā Jānis, John 4:2 (Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,) John 4:3 Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju. John 4:4 Un Viņam bija jāiet caur Samariju. John 4:5 Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, ko sauc Sīharu, tuvu pie tā tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam. John 4:6 Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie tās akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, - John 4:7 Tad viena sieva no Samarijas nāk ārā, ūdeni smelt. Uz to Jēzus saka: “Dodi Man dzert.” John 4:8 (Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.) John 4:9 Tad tā Samariešu sieva uz Viņu saka: “Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas?” Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem. John 4:10 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ja tu to Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” John 4:11 Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, Tev nav smeļama trauka, un tā aka ir dziļa, - no kurienes tad Tev ir tas dzīvais ūdens? John 4:12 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?” John 4:13 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst. John 4:14 Bet ja kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam; bet tas ūdens, ko Es tam došu, iekš viņa taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.” John 4:15 Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, dod man to - tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.” John 4:16 Jēzus uz to saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” John 4:17 Tā sieva atbildēja un sacīja: “Man vīra nav.” Jēzus uz to saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man vīra nav. John 4:18 Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.” John 4:19 Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. John 4:20 Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, Jeruzālemē to vietu esam, kur pienākas pielūgt.” John 4:21 Jēzus uz to saka: “Sieva, tici Man, tā stunda nāk, ka jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē To Tēvu pielūgsiet. John 4:22 Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no tiem Jūdiem. John 4:23 Bet tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie īstenie pielūdzēji To Tēvu pielūgs garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus arī meklē, kas To tā pielūdz. John 4:24 Dievs ir Gars, un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” John 4:25 Tā sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka tas Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Tas nāks, Tas mums visu pasludinās.” John 4:26 Jēzus uz to saka: “Es Tas esmu, kas ar tevi runā.” John 4:27 Un tai brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar to sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu? John 4:28 Tad tā sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz tiem ļaudīm: John 4:29 “Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Tas Kristus?” John 4:30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa. John 4:31 Un pa to starpu tie mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.” John 4:32 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Man barība jāēd, ko jūs nezināt.” John 4:33 Tad tie mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?” John 4:34 Jēzus uz tiem saka: “Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu. John 4:35 Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet tās druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. John 4:36 Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs. John 4:37 Jo še tas vārds ir tiesa: Cits ir tas sējējs un cits tas pļāvējs. John 4:38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.” John 4:39 Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.” John 4:40 Kad nu tie Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas. John 4:41 Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ, John 4:42 Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir Tas pasaules Pestītājs, Tas Kristus.” John 4:43 Un pēc divām dienām Viņš izgāja no turienes un nogāja uz Galileju. John 4:44 Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netop turēts godā. John 4:45 Kad Viņš nu nāca uz Galileju, tad tie Galileji Viņu uzņēma, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo tie arīdzan bija nākuši uz svētkiem. John 4:46 Tad Jēzus atkal nāca uz Kānu iekš Galilejas, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu. John 4:47 Un tur viens ķēniņa sulainis bija, kam dēls gulēja nevesels Kapernaūmā. Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu. John 4:48 Tad Jēzus uz viņu sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.” John 4:49 Tas ķēniņa sulainis uz Viņu saka: “Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst.” John 4:50 Jēzus uz viņu saka: “Ej, tavs dēls dzīvs.” Un tas cilvēks ticēja tam vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja. John 4:51 Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: “Tavs dēls dzīvs.” John 4:52 Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kur ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” John 4:53 Tad tas tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: “Tavs dēls dzīvs.” Un viņš ticēja ar visu savu saimi. John 4:54 Šī tā otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju. John 5:0 John 5:1 Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi. John 5:2 Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas. John 5:3 Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. John 5:4 Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās tai dīķī un to ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.) John 5:5 Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels. John 5:6 Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: “Vai gribi tapt vesels?” John 5:7 Tas neveselais Tam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet tai dīķī, kad tas ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.” John 5:8 Jēzus uz to saka: “Celies, ņem savu gultu un ej.” John 5:9 Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija svētdiena. John 5:10 Tad tie Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: “Svētdiena ir, tev nav brīv savu gultu nest.” John 5:11 Viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un ej.” John 5:12 Tad tie viņam vaicāja: “Kas ir Tas tāds cilvēks, kas tev sacījis: ņem savu gultu un ej?” John 5:13 Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas Tas tāds esot; jo Jēzus bija atkāpies tai ļaužu pulkā, kas tai vietā bija. John 5:14 Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: “Raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek jo grūti.” John 5:15 Tas cilvēks nogāja un tiem Jūdiem pasludināja, ka Jēzus Tas esot, kas viņu darījis veselu. John 5:16 Un tāpēc tie Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis svētdienā. John 5:17 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Mans Tēvs strādā līdz šim, un Es arīdzan strādāju.” John 5:18 Tādēļ tie Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien svētdienu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam. John 5:19 Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat. John 5:20 Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās. John 5:21 Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams. John 5:22 Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam, John 5:23 Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis. John 5:24 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. John 5:25 Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos. John 5:26 Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša. John 5:27 Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Tas Cilvēka Dēls. John 5:28 Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs John 5:29 Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību. John 5:30 Es neko nevaru darīt no Sevis paša; tā kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna; jo Es nemeklēju Savu prātu, bet Tā Tēva prātu, kas Mani sūtījis. John 5:31 Ja Es pats liecību dodu par Sevi, tad Mana liecība nav patiesīga. John 5:32 Cits ir, kas liecību dod par Mani, un Es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko Viņš apliecina par Mani. John 5:33 Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis. John 5:34 Tomēr Es liecību neņemu no cilvēka, bet Es to saku, lai jūs topat pestīti. John 5:35 Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaišumā. John 5:36 Bet Man ir lielāka liecība nekā no Jāņa. Jo tie darbi, ko Tas Tēvs Man devis darīt, šie darbi, ko Es daru, liecību dod par Mani, ka Tas Tēvs Mani sūtījis. John 5:37 Un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, pats liecību devis par Mani; jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa ģīmi redzējuši. John 5:38 Un Viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs Tam neticat, ko Viņš sūtījis. John 5:39 Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani. John 5:40 Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība. John 5:41 Godu no cilvēkiem Es neņemu. John 5:42 Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums. John 5:43 Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet. John 5:44 Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un to godu, kas ir no tā vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat? John 5:45 Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši. John 5:46 Jo ja jūs Mozum ticētu, tad jūs Man arīdzan ticētu; jo viņš ir rakstījis par Mani. John 5:47 Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs Maniem vārdiem ticēsiet?” John 6:0 John 6:1 Pēc tam Jēzus aizbrauca pār Galilejas jūru pie Tiberijas. John 6:2 Un liels pulks ļaužu Tam gāja pakaļ, tāpēc ka tie redzēja tās brīnuma zīmes, ko Viņš darīja pie neveseliem. John 6:3 Bet Jēzus kāpa uz to kalnu un apsēdās ar Saviem mācekļiem. John 6:4 Bet Jūdu Lieldienas svētki bija tuvu klāt. John 6:5 Tad Jēzus pacēla acis un redzēja, ka daudz ļaužu pie Viņa nāca, un saka uz Filipu: “Kur pirksim maizes, ka šiem ir ko ēst?” John 6:6 (Bet to Tas sacīja, viņu pārbaudīdams; jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.) John 6:7 Filips tam atbildēja: “Par divsimt sudraba grašiem maizes tiem nepietiek, ka ikviens no tiem maķenīt ņemtos.” John 6:8 Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, uz Viņu saka: John 6:9 “Še ir viens jauneklis, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir priekš tik daudz ļaudīm?” John 6:10 Un Jēzus sacīja: “Dariet, ka tie ļaudis apsēžas;” un tur daudz zāles bija tanī vietā. Tad apsēdās kādi piectūkstoš vīri. John 6:11 Un Jēzus ņēma tās maizes, pateicās un deva tiem mācekļiem, un tie mācekļi tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no tām zivīm, cik gribēja. John 6:12 Bet kad tie bija paēduši, tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd.” John 6:13 Tad tie salasīja un pildīja divpadsmit kurvjus ar druskām no tām piecām miežu maizēm, kas tiem atlika, kas bija ēduši. John 6:14 Kad nu tie cilvēki to brīnuma zīmi redzēja, ko Jēzus bija darījis, tad tie sacīja: “Šis ir patiesi tas pravietis kam bija nākt pasaulē.” John 6:15 Kad nu Jēzus manīja, ka tie gribēja nākt, Viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, tad Viņš devās viens pats atkal uz to kalnu. John 6:16 Un kad vakars metās, Viņa mācekļi nogāja pie jūras, John 6:17 Un laivā kāpuši tie brauca pāri pār jūru uz Kapernaūmu: un jau bija palicis tumšs, un Jēzus pie tiem nebija atnācis. John 6:18 Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot. John 6:19 Un vairāk nekā pusjūdzi aizirušies, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvu pie laivas esam. Un tie bijās. John 6:20 Bet Viņš uz tiem saka: “Es tas esmu, nebīstaties.” John 6:21 Tad tie gribēja Viņu ņemt laivā, un tūdaļ tā laiva nāca tanī malā, uz ko tie dzinās. John 6:22 Otrā dienā tie ļaudis viņpus jūras stāvēdami redzēja, ka citas laivas tur nebija, kā vien tā, kurā viņa mācekļi bija iekāpuši un ka Jēzus nebija līdz gājis ar saviem mācekļiem laivā, bet ka viņa mācekļi vieni paši bija nocēlušies. John 6:23 Un kad nu tur citas laiviņas no Tiberijas pienāca tuvu pie tās vietas, kur tie to maizi bija ēduši, ko Tas Kungs bija svētījis; John 6:24 Un kad tie ļaudis redzēja, ka Jēzus tur vairs nebija, nedz Viņa mācekļi, tad tie arīdzan iekāpa laivās un nāca Kapernaūmā, Jēzu meklēdami. John 6:25 Un otrā jūras malā Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Rabbi, kad Tu esi atnācis?” John 6:26 Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: jūs Mani nemeklējat tāpēc, ka jūs brīnuma zīmes esat redzējuši, bet ka jūs esat ēduši un paēduši no tām maizēm. John 6:27 Dzenaties ne pēc tās barības, kas zūd, bet pēc tās barības, kas paliek līdz mūžīgai dzīvošanai, ko Tas Cilvēka Dēls jums dos, jo šo Dievs Tas Tēvs ir apzieģelējis.” John 6:28 Tad tie uz Viņu sacīja: “Ko darīsim, lai strādājam Dieva darbus?” John 6:29 Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Šis ir tas Dieva darbs, ka jums būs ticēt uz To, ko Viņš sūtījis.” John 6:30 Tad tie uz Viņu sacīja: “Kādu zīmi tad Tu dari, ka mēs to redzam un Tev ticam? Ko Tu dari? John 6:31 Mūsu tēvi to manna ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” John 6:32 Tad Jēzus uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, Es jums saku: “Mozus jums to maizi no debesīm nav devis, bet Mans Tēvs jums dod to īsteno maizi no debesīm. John 6:33 Jo tā ir Tā Dieva maize, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” John 6:34 Tad tie uz Viņu sacīja: “Kungs, dod mums allažiņ tādu maizi.” John 6:35 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Es esmu tā dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam. John 6:36 Bet Es jums esmu sacījis, ka jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat. John 6:37 Ikviens, ko Tas Tēvs Man dod, tas nāk pie Manis, un kas nāk pie Manis, to Es neizmetīšu ārā. John 6:38 Jo Es esmu no debesīm nācis, ne lai Es daru Savu prātu, bet Tā prātu, kas Mani sūtījis. John 6:39 Bet šis ir Tā Tēva prāts, kas Mani sūtījis, ka no visa tā, ko Viņš Man devis, Man neko nebūs pazaudēt, bet to uzmodināt pastara dienā. John 6:40 Un šis ir Tā prāts, kas Mani sūtījis, ka ikvienam, kas To Dēlu redz un uz Viņu tic, ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā.” John 6:41 Tad tie Jūdi pret Viņu kurnēja, ka Viņš bija sacījis: Es esmu tā maize, kas ir nākusi no debesīm. John 6:42 Un tie sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Tas saka: Es esmu no debesīm nācis.” John 6:43 Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Nekurniet savā starpā. John 6:44 Neviens pie Manis nevar nākt, ja Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, viņu nevelk, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā. John 6:45 Praviešu rakstos ir sacīts: un tie visi būs mācīti no Dieva. Tad nu ikkatrs, kas no Tā Tēva ir dzirdējis un mācījies, tas nāk pie Manis. John 6:46 Ne tā, ka jebkāds To Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas ir no Dieva; Tas To Tēvu ir redzējis. John 6:47 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani, tam ir mūžīga dzīvība. John 6:48 Es esmu tā dzīvības maize. John 6:49 Jūsu tēvi to manna ir ēduši tuksnesī un ir nomiruši. John 6:50 Šī ir tā maize, kas nāk no debesīm, lai, kas ēd no tās, nemirst. John 6:51 Es esmu tā dzīvā maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un tā maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.” John 6:52 Tad tie Jūdi savā starpā strīdējās sacīdami: “Kā Šis mums Savu miesu var dot ēst?” John 6:53 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tā Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav iekš jums. John 6:54 Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā. John 6:55 Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. John 6:56 Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek iekš Manis un Es iekš tā. John 6:57 Itin kā Mani tas dzīvais Tēvs ir sūtījis, un Es dzīvoju caur To Tēvu: tāpat, kas Mani ēd, tas arīdzan dzīvos caur Mani. John 6:58 Šī ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tā, kā mūsu tēvi to manna ir ēduši un nomiruši; kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.” John 6:59 To Viņš sacīja baznīcā, mācīdams Kapernaūmā. John 6:60 Tad no Viņa mācekļiem daudzi, to dzirdēdami, sacīja: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties?” John 6:61 Tad Jēzus pie Sevis zinādams, ka Viņa mācekļi par to kurnēja, uz tiem sacīja: “Vai tas jums ir par piedauzīšanu? John 6:62 Bet kad nu jūs redzētu To Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš papriekš bijis? John 6:63 Tas Gars ir, kas dara dzīvu, tā miesa neder nenieka. Tie vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un ir dzīvība. John 6:64 Bet citi ir jūsu starpā, kas netic.” Jo Jēzus no iesākuma zināja, kuri tie, kas neticēja, un kurš tas, kas Viņu nodos, John 6:65 Un Viņš sacīja: “Tādēļ Es jums esmu sacījis, ka neviens pie Manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no Mana Tēva.” John 6:66 No tā brīža daudzi no Viņa mācekļiem atkāpās un vairs nestaigāja ar Viņu. John 6:67 Tad Jēzus sacīja uz tiem divpadsmit: “Vai jūs arīdzan gribat aiziet?” John 6:68 Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie ka mēs iesim? Tev ir mūžīgas dzīvības vārdi, John 6:69 Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, tā dzīvā Dieva Dēls.” John 6:70 Tad Jēzus tiem atbildēja: “Vai Es jūs neesmu izredzējis divpadsmit? Un viens no jums ir velns.” John 6:71 Bet Viņš to sacīja par Jūdasu, Sīmaņa dēlu, Iskariotu. Jo pēc tas Viņu nodeva, būdams viens no tiem divpadsmit. John 7:0 John 7:1 Un pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju; jo Viņš negribēja staigāt pa Jūdeju, tāpēc ka tie Jūdi Viņu meklēja nokaut. John 7:2 Un Jūdu lieveņu svētki bija tuvu. John 7:3 Tad Viņa brāļi uz To sacīja: “Ej jel projām no šejienes, un noej uz Jūdu zemi, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. John 7:4 Jo neviens neko nedara slepenībā, kas grib kļūt zināms. Ja Tu tādas lietas dari, tad rādies pasaulei.” John 7:5 Jo pat Viņa brāļi neticēja uz Viņu. John 7:6 Tad Jēzus uz tiem saka: “Mans laiks vēl nav klāt; bet jūsu laiks ir vienmēr klāt. John 7:7 Pasaule jūs nevar ienīdēt, bet Mani viņa ienīst, jo Es liecību dodu par to, ka viņas darbi ļauni. John 7:8 Ejat jūs uz šiem svētkiem, Es vēl neeju uz šiem svētkiem; jo Mans laiks vēl nav nācis.” John 7:9 Un to uz tiem sacījis, Viņš palika Galilejā. John 7:10 Bet kad Viņa brāļi bija aizgājuši, tad Viņš arīdzan gāja uz svētkiem, ne ļaudīm redzot, bet kā paslepeni. John 7:11 Tad tie Jūdi Viņu meklēja svētkos un sacīja: “Kur Viņš ir?” John 7:12 Un tur Viņa dēļ daudz valodas bija pie tiem ļaudīm, jo citi sacīja: “Viņš ir labs;” un citi sacīja: “Nē, bet Viņš tos ļaudis pieviļ.” John 7:13 Tomēr neviens droši par Viņu nerunāja, jo tie bijās no tiem Jūdiem. John 7:14 Bet svētku vidū Jēzus gāja Dieva namā un mācīja. John 7:15 Un tie Jūdi brīnījās sacīdami: “Kā šis tos rakstus zin un tomēr tos nav mācījies?” John 7:16 Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Mana mācība nav Mana, bet Tā, kas Mani sūtījis. John 7:17 Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai Es pats no Sevis runāju. John 7:18 Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu; bet kas meklē Tā godu, kas Viņu sūtījis, tas ir patiesīgs, un iekš Tā nav netaisnības. John 7:19 Vai Mozus jums nav bauslību devis, un neviens no jums nedara pēc bauslības? Kam jūs meklējat Mani nokaut?” John 7:20 Tie ļaudis atbildēja un sacīja: “Tev ir velns. Kas Tevi meklē nokaut?” John 7:21 Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vienu darbu Es esmu darījis, un jūs visi brīnāties. John 7:22 Mozus jums apgraizīšanu ir devis, (ne tā kā tā būtu no Mozus, bet no tiem tēviem,) un jūs cilvēku apgraizāt svētdienā. John 7:23 Ja cilvēks apgraizīšanu dabū svētdienā, lai Mozus bauslība netop pārkāpta, ko jūs tad par Mani apskaistaties, ka Es svētdienā visu to cilvēku esmu darījis veselu? John 7:24 Nespriežat pēc tā, kas priekš acīm, bet spriežat taisnu tiesu.” John 7:25 Tad kādi no Jeruzālemes ļaudīm sacīja: “Vai šis nav Tas, ko tie meklē nokaut? John 7:26 Un redzi, Viņš droši runā, un tie uz Viņu nesaka nenieka. Vai mūsu virsnieki tagad tiešām atzinuši, ka Šis patiesi ir Tas Kristus? John 7:27 Bet mēs Viņu zinām, no kurienes Viņš ir; bet kad Tas Kristus nāks, tad neviens nezinās, no kurienes Tas ir.” John 7:28 Tad Jēzus Dieva namā mācīdams sauca un sacīja: “Jūs Mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu? Bet Es neesmu nācis pats no Sevis, bet kas Mani sūtījis, Tas ir patiesīgs; To jūs nepazīstat. John 7:29 Bet Es To pazīstu, jo Es esmu no Viņa, un Viņš Mani sūtījis.” John 7:30 Tad tie Viņu meklēja gūstīt; tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi. John 7:31 Bet daudz no tiem ļaudīm ticēja uz Viņu un sacīja: “Kad Kristus nāks, vai tas vairāk brīnuma zīmes darīs, nekā tās, ko Šis ir darījis?” John 7:32 Tie farizeji dzirdēja, ka tiem ļaudīm tādas valodas bija par Viņu. Un tie farizeji un augstie priesteri sūtīja sulaiņus, lai tie Viņu gūstītu. John 7:33 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Vēl mazu brīdi Es esmu pie jums un noeju pie Tā, kas Mani sūtījis. John 7:34 Jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet, un kur Es esmu, turp jūs nevarat nonākt.” John 7:35 Tad tie Jūdi sacīja savā starpā: “Kur Šis noies, ka mēs Viņu neatradīsim? Vai Viņš noies pie tiem, kas ir izklīduši starp Grieķiem, un Grieķus mācīs? John 7:36 Kas tie par vārdiem, ko Šis runā: jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet? Un: kur Es esmu, turp jūs nevarat nonākt?” John 7:37 Un beidzamā, tai lielā svētku dienā, Jēzus stāvēja un sauca sacīdams: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! John 7:38 Kas tic uz Mani, kā tie raksti saka, no tā miesas dzīvā ūdens straumes tecēs.” John 7:39 Un Viņš to sacīja par to Garu, ko tiem bija dabūt, kas tic uz Viņu; jo Tas Svētais Gars vēl nebija, tāpēc ka Jēzus vēl nebija apskaidrots. John 7:40 Tad daudz no tiem ļaudīm šo vārdu dzirdēdami sacīja: “Šis patiesi ir tas pravietis.” John 7:41 Citi sacīja: “Viņš ir Tas Kristus;” bet citi sacīja: “Vai Kristus nāks no Galilejas? John 7:42 Vai tas raksts nav sacījis, ka no Dāvida cilts un no Bētlemes pilsētiņas, kur Dāvids bija, Kristus nāks?” John 7:43 Tad šķelšanās cēlās starp tiem ļaudīm Viņa dēļ. John 7:44 Bet kādi no tiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika. John 7:45 Tad tie sulaiņi nāca pie tiem augstiem priesteriem un farizejiem, un šie uz viņiem sacīja: “Kāpēc Viņu neesat atveduši?” John 7:46 Tie sulaiņi atbildēja: “Nemūžam cilvēks tā vēl nav runājis kā šis Cilvēks.” John 7:47 Tad tie farizeji tiem atbildēja: “Vai jūs arīdzan esat pievilti? John 7:48 Vai gan kāds no tiem virsniekiem jeb no tiem farizejiem uz Viņu ticējis? John 7:49 Bet šie ļaudis, kas bauslību neprot, ir nolādēti.” John 7:50 Nikademus, kas naktī bija nācis pie Viņa, viens no tiem būdams, uz tiem sacīja: John 7:51 “Vai mūsu bauslība notiesā kādu cilvēku, ja tā papriekš par viņu nav izklausinājusi un nav dabūjusi zināt, ko viņš dara?” John 7:52 Tie atbildēja un uz to sacīja: “Vai tu arīdzan esi no Galilejas? Pārmeklē un raugi, ka no Galilejas neviens pravietis nav cēlies.” John 7:53 (Un ikviens nogāja savā namā. John 8:0 John 8:1 Un Jēzus gāja uz Eļļas kalnu. John 8:2 Un no rīta agri Viņš atkal nāca Dieva namā un visi ļaudis pie Viņa nāca, un Viņš apsēdās un tos mācīja. John 8:3 Un tie rakstu mācītāji un farizeji pie Viņa atveda vienu sievu, kas laulības pārkāpšanā bija pieķerta; un to nostādīja tur vidū, John 8:4 Un sacīja uz Viņu: “Mācītāj, šī sieva ir pieķerta pašā laulības pārkāpšanā, John 8:5 Un mums ir pavēlēts Mozus bauslībā, tādas nomētāt ar akmeņiem. Ko tad Tu saki?” John 8:6 Bet to tie sacīja Viņu kārdinādami, ka dabūtu vainu, Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus pie zemes locīdamies rakstīja ar pirkstu smiltīs. John 8:7 Un kad tie jautādami Viņam uzstāja, tad Viņš uzcēlās un uz tiem sacīja: “Kurš no jums bez grēka, tas lai met to pirmo akmeni uz viņu.” John 8:8 Un Viņš atkal locīdamies rakstīja smiltīs. John 8:9 Bet tie, to dzirdējuši un no savas sirds apziņas pārliecināti, izgāja cits pakaļ citam, no tiem vecajiem līdz tiem pēdējiem. Un Jēzus tur palika viens pats ar to sievu, kas vidū stāvēja. John 8:10 Un Jēzus atkal pacēlās un nevienu neredzēdams kā vien to sievu uz to sacīja: “Sieva, kur ir tavi apsūdzētāji? Vai neviens tevi nav pazudinājis?” John 8:11 Un tā sacīja: “Neviens, Kungs!” Un Jēzus uz to sacīja: “Tad arī Es tevi nepazudinu: ej un negrēko vairs.”) John 8:12 Tad Jēzus atkal uz tiem runāja sacīdams: “Es esmu tas pasaules gaišums. Kas Man iet pakaļ, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs tas dzīvības gaišums.” John 8:13 Tad tie farizeji uz Viņu sacīja: “Tu liecību dod par Sevi pašu, Tava liecība nav patiesīga.” John 8:14 Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jebšu Es liecību dodu par Sevi, tomēr Mana liecība ir patiesīga. Jo Es zinu, no kurienes Es esmu nācis un uz kurieni Es eju. Bet jūs nezināt, no kurienes nāku un uz kurieni eju. John 8:15 Jūs tiesājiet pēc miesas; Es netiesāju neviena. John 8:16 Un ja Es arī tiesāju, tad Mana tiesa ir taisna; jo Es neesmu viens, bet Es un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis. John 8:17 Un arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divēju cilvēku liecība ir patiesīga. John 8:18 Es dodu liecību par Sevi, un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, dod liecību par Mani.” John 8:19 Tad tie uz Viņu sacīja: “Kur ir Tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Jūs nepazīstat nedz Mani nedz Manu Tēvu. Ja jūs Mani būtu pazinuši, tad jūs arī Manu Tēvu būtu pazinuši.” John 8:20 Šos vārdus Jēzus runāja pie Dieva šķirsta, mācīdams Dieva namā. Un neviens Viņu negūstīja, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi. John 8:21 Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Es noeju, un jūs Mani meklēsiet un mirsiet savos grēkos. Uz kurieni Es eju, turp jūs nevarat nākt.” John 8:22 Tad tie Jūdi sacīja: “Vai Tas Sev pats galu darīs, ka Tas saka: uz kurieni Es eju, turp jūs nevarat nākt?” John 8:23 Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs esat no tā, kas ir zemē, Es no tā, kas ir augšā; jūs esat no šīs pasaules, Es neesmu no šīs pasaules. John 8:24 Tādēļ Es jums esmu sacījis ka jūs mirsiet savos grēkos. Jo ja jūs neticat, ka Es Tas esmu, tad jūs mirsiet savos grēkos.” John 8:25 Tad tie uz Viņu sacīja: “Kas Tu tāds esi?” Un Jēzus uz tiem sacīja: “Visupirms Tas, ko arī uz jums runāju. John 8:26 Man daudz par jums jārunā un jātiesā bet kas Mani sūtījis, Tas ir patiesīgs, un ko Es no Viņa esmu dzirdējis, to Es runāju uz pasauli.” John 8:27 Un tie nesaprata, ka Viņš uz tiem runāja par To Tēvu. John 8:28 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Kad jūs To Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka Es tas esmu, un ka Es neko nedaru no Sevis, bet itin to runāju, ko Mans Tēvs Man ir mācījis. John 8:29 Un kas Mani sūtījis, Tas ir ar Mani. Tas Tēvs Mani nav atstājis vienu, jo kas Viņam patīk, to Es allaž daru.” John 8:30 Kad Viņš to runāja, tad daudzi ticēja uz Viņu. John 8:31 Tad Jēzus sacīja uz tiem Jūdiem, kas Viņam bija ticējuši: “Ja jūs paliekat Manā Vārdā, tad jūs patiesi esat Mani mācekļi, John 8:32 Un atzīsiet patiesību, un patiesība jūs atsvabinās.” John 8:33 Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un ne mūžam nevienam neesam kalpojuši; kā tad Tu saki: jūs tapsiet svabadi?” John 8:34 Jēzus tiem atbildēja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, tas ir grēka kalps. John 8:35 Bet kalps mūžam namā nepaliek; dēls paliek mūžam. John 8:36 Ja nu Tas Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi. John 8:37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums, bet jūs Mani meklējat nokaut, jo Manam vārdam nav vietas pie jums. John 8:38 Es runāju, ko Es esmu redzējis pie Sava Tēva; un jūs arīdzan darāt, ko jūs esat redzējuši pie sava tēva.” John 8:39 Tie atbildēja un sacīja: “Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus uz tiem saka: “Ja jūs būtu Ābrahāma bērni, tad jūs arī darītu Ābrahāma darbus. John 8:40 Bet nu jūs Mani meklējat nokaut, cilvēku, kas jums patiesību esmu runājis, ko esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. John 8:41 Jūs darāt sava tēva darbus!” Tad tie uz Viņu sacīja: “Mēs maucībā neesam dzimuši. Mums ir viens vienīgs Tēvs, Dievs.” John 8:42 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Ja Dievs būtu jūsu tēvs, tad jūs Mani mīlētu; jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva; jo Es neesmu nācis no Sevis, bet Viņš Mani sūtījis. John 8:43 Kādēļ tad jūs Manu valodu nesaprotat? Tādēļ ka jūs Manu mācību nevarat ieklausīties. John 8:44 Jūs esat no tā tēva, tā velna, un sava tēva prātu jūs gribat darīt. Tas no iesākuma ir bijis slepkava un nav pastāvējis iekš patiesības; jo iekš tā nav patiesības. Kad viņš melus runā, tad viņš runā no sevis paša; jo viņš ir melkulis un melu tēvs. John 8:45 Bet kad Es patiesību saku, tad jūs Man neticat. John 8:46 Kas jūsu starpā Man jebkādu grēku var pierādīt? Bet kad Es jums patiesību saku, kam jūs Man neticat? John 8:47 Kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus klausa; tāpēc jūs neklausiet, ka jūs neesat no Dieva.” John 8:48 Tad tie Jūdi atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi Samarietis, un Tev ir velns?” John 8:49 Jēzus atbildēja: “Man velna nav, bet Es Savu Tēvu godāju, un jūs Mani turat negodā. John 8:50 Es Savu godu nemeklēju, bet Viens ir, kas to meklē un tiesā. John 8:51 Patiesi, patiesi, Es jums saku, kas Manu vārdu turēs, tas nāvi neredzēs ne mūžam.” John 8:52 Tad tie Jūdi uz To sacīja: “Tagad mēs nomanām, ka Tev ir velns. Ābrahāms nomiris un tie pravieši, un Tu saki: kas Manu vārdu turēs, tas nāvi nebaudīs ne mūžam. John 8:53 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas nomiris? Un tie pravieši ir nomiruši. Par kādu Tu pats Sevi dari?” John 8:54 Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi godāju, tad Mans gods nav nekas; bet Mans Tēvs Mani godā, par ko jūs sakāt, ka Tas jūsu Tēvs. John 8:55 Tomēr jūs Viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Un kad Es sacītu, ka Es Viņu nepazīstu, tad Es būtu tāds pat melkulis, kā jūs; bet Es Viņu pazīstu, un Viņa vārdu turu. John 8:56 Ābrahāms, jūsu tēvs, tapa līksms, ka Manu dienu redzēšot, un viņš to redzēja un priecājās.” John 8:57 Tad tie Jūdi uz To sacīja: “Tu vēl neesi piecdesmit gadus vecs, un Ābrahāmu esi redzējis?” John 8:58 Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: pirms nekā Ābrahāms bija, Es esmu.” John 8:59 Tad tie pacēla akmeņus, mest uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Dieva nama ārā, iedams caur viņu vidu. Un tā Viņš aizgāja. John 9:0 John 9:1 Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimuma. John 9:2 Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?” John 9:3 Jēzus atbildēja: “Nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki; bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos. John 9:4 Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. John 9:5 Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaišums.” John 9:6 To sacījis Viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no tām siekalām un svaidīja tā neredzīgā acis ar to svaidāmo, John 9:7 Un sacīja uz to: “Ej, mazgājies Siloāmas dīķī” (Siloāma, tas ir tulkots: sūtīts). Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs. John 9:8 Tad tie kaimiņi un kas viņu papriekš bija redzējuši, ka viņš bija neredzīgs, sacīja: “Vai šis nav tas, kas tur sēdēja un nabagoja?” John 9:9 Citi sacīja: “Viņš tas pats;” un citi: “Viņš tam līdzīgs!” Bet viņš sacīja: “Es tas esmu.” John 9:10 Tad tie uz viņu sacīja: “Kā tavas acis tapa atdarītas?” John 9:11 Viņš atbildēja un sacīja: “Viens cilvēks, kas top saukts Jēzus, taisīja svaidāmo un ar to svaidīja manas acis un sacīja uz mani: Ej uz Siloāmas dīķi un mazgājies. Tad es nogājis mazgājos un tapu redzīgs.” John 9:12 Tad viņi uz to sacīja: “Kur Tas ir?” Tas saka: “Es nezinu.” John 9:13 Tad tie to citkārt neredzīgo noveda pie tiem farizejiem. John 9:14 Un tā bija svētdiena, kad Jēzus to svaidāmo bija taisījis un tam acis atdarījis. John 9:15 Un tad atkal tie farizeji viņam vaicāja: “Kā tas tapis redzīgs?” Un viņš uz tiem sacīja: “Viņš svaidāmas zāles uzlika uz manām acīm, un es mazgājos un redzu.” John 9:16 Tad citi no tiem farizejiem sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš svētdienu nesvētī;” citi sacīja: “Kā gan grēcīgs cilvēks tādas brīnuma zīmes var darīt?” Un šķelšanās bija viņu starpā. John 9:17 Un tie atkal uz to neredzīgo saka: “Ko tu par Viņu saki, ka Viņš tavas acis ir atvēris?” Un tas sacīja: “Viņš ir pravietis.” John 9:18 Bet tie Jūdi neticēja no viņa, ka viņš bijis neredzīgs un tapis redzīgs, tiekams tie sauca tā vecākus, kas bija tapis redzīgs. John 9:19 Un viņi tiem vaicāja sacīdami: “Vai šis ir jūsu dēls, par ko jūs sakāt, ka viņš neredzīgs piedzimis? Kā tad tas tagad redz?” John 9:20 Viņa vecāki tiem atbildēja un sacīja: “Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls, un ka tas neredzīgs piedzimis. John 9:21 Bet kā tas tagad redz, to nezinām, vai kas viņa acis atdarījis, to mēs nezinām. Viņš ir diezgan vecs, vaicājiet viņam, viņš pats par sevi runās.” John 9:22 To viņa vecāki sacīja, jo tie bijās no tiem Jūdiem; jo tie Jūdi jau bija sarunājušies, izslēgt no draudzes to, kas apliecinātu, Viņu esam Kristu. John 9:23 Tādēļ viņa vecāki sacīja: “Viņš ir diezgan vecs, vaicājiet viņam.” John 9:24 Kad tie otru reiz to cilvēku sauca, kas bijis neredzīgs, un uz to sacīja: “Dod Dievam godu, mēs zinām, ka Šis cilvēks ir grēcinieks.” John 9:25 Tad tas atbildēja un sacīja: “Vai Viņš ir grēcinieks, to nezinu; to vien zinu, ka es biju neredzīgs un tagad redzu.” John 9:26 Un tie atkal uz viņu sacīja: “Ko Viņš tev darījis? Kā Viņš tavas acis atvēris?” John 9:27 Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau esmu sacījis, un jūs neesat klausījuši. Kam jūs to atkal gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat palikt par Viņa mācekļiem?” John 9:28 Tad tie viņu lamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. John 9:29 Mēs zinām, ka Dievs uz Mozu ir runājis; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” John 9:30 Tas cilvēks atbildēja un uz tiem sacīja: “Tā ir brīnišķa lieta, ka jūs nezināt, no kurienes Tas ir, un tomēr Tas manas acis atdarījis. John 9:31 Mēs jau zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet kas ir dievbijīgs un Viņa prātu dara, to tādu Viņš klausa. John 9:32 Tas ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds ir atdarījis tāda acis, kas neredzīgs piedzimis. John 9:33 Ja Tas nebūtu no Dieva, tad Tas neko nespētu darīt.” John 9:34 Tie atbildēja un uz viņu sacīja: “Tu viscaur grēkos esi piedzimis un tu mūs gribi mācīt?” Un tie viņu izdzina ārā. John 9:35 Jēzus dzirdēja, ka tie to bija izdzinuši, un to atradis Viņš uz to sacīja: “Vai tu tici uz Dieva Dēlu?” John 9:36 Tas atbildēja un sacīja: “Kungs, kurš Tas ir, lai es ticu uz Viņu.” John 9:37 Un Jēzus uz to sacīja: “Tu Viņu esi redzējis, un kas ar tevi runā, ir Tas.” John 9:38 Un viņš sacīja: “Kungs, es ticu,” - un Viņu pielūdza. John 9:39 Un Jēzus sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie neredzīgie redz un tie redzīgie top akli.” John 9:40 Un kādi no tiem farizejiem, kas pie Viņa bija, to dzirdēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad mēs arīdzan esam akli?” John 9:41 Jēzus uz tiem sacīja: “Kad jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka. Bet tagad jūs sakāt: mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek. John 10:0 John 10:1 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj citur kur iekšā, tas ir zaglis un slepkava. John 10:2 Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir tas avju gans. John 10:3 Tam tas durvju sargs atver, un tās avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc pie vārda un tās izved. John 10:4 Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un tās avis tam iet pakaļ, jo tās viņa balsi pazīst. John 10:5 Bet svešam tās neiet pakaļ, bet bēg no tā, jo tās tā svešā balsi nepazīst.” John 10:6 Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja. John 10:7 Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu tās durvis pie tām avīm. John 10:8 Visi, kas priekš Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet tās avis tiem nav klausījušas. John 10:9 Es esmu tās durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības. John 10:10 Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam. John 10:11 Es esmu tas labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par tām avīm. John 10:12 Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam tās avis nepieder, redz vilku nākam un tās avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina. John 10:13 Bet tas derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par tām avīm. John 10:14 Es esmu tas labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. John 10:15 Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par tām avīm. John 10:16 Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats gans. John 10:17 Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. John 10:18 Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva.” John 10:19 Tad atkal šķelšanās cēlās starp tiem Jūdiem šo vārdu dēļ. John 10:20 Jo daudz no tiem sacīja: “Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt?” John 10:21 Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt?” John 10:22 Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema. John 10:23 Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā. John 10:24 Tad tie Jūdi Viņu apstāja un uz Viņu sacīja: “Cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.” John 10:25 Jēzus tiem atbildēja: “Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Tie darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani. John 10:26 Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis. John 10:27 Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man iet pakaļ. John 10:28 Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. John 10:29 Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas. John 10:30 Es un Tas Tēvs, mēs esam viens.” John 10:31 Tad tie Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt. John 10:32 Jēzus tiem atbildēja: “Daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem?” John 10:33 Tie Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu.” John 10:34 Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es esmu sacījis, jūs esat dievi; John 10:35 Kad tā nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest, John 10:36 Ko tad jūs sakāt uz Mani, ko Tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu Dievu zaimo; tāpēc ka Es esmu sacījis: Es esmu Dieva Dēls? John 10:37 Ja Es Sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet Man. John 10:38 Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel tiem darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir iekš Manis, un Es iekš Viņa.” John 10:39 Tad tie atkal Viņu meklēja gūstīt, bet Viņš izgāja no viņu rokām. John 10:40 Un Viņš atkal cēlās pāri Jardānai uz to vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur. John 10:41 Un daudz pie Viņa nāca un sacīja: “Jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par Šo sacījis, tas ir tiesa.” John 10:42 Un daudzi tur ticēja uz Viņu. John 11:0 John 11:1 Un tur viens gulēja nevesels, Lāzarus vārdā, Betanijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā. John 11:2 (Bet šī bija tā Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lāzarus gulēja nevesels.) John 11:3 Tad tās māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.” John 11:4 Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.” John 11:5 Bet Jēzus mīlēja to Martu un viņas māsu un to Lāzaru. John 11:6 Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika tai vietā, kur Viņš bija. John 11:7 Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Ejam atkal uz Jūdeju.” John 11:8 Tie mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, tie Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?” John 11:9 Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu. John 11:10 Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās; jo iekš tā gaismas nav.” John 11:11 To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “Lāzarus, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt.” John 11:12 Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.” John 11:13 Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka viņš runājot par aizmigšanu miegā. John 11:14 Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “Lāzarus ir nomiris. John 11:15 Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa.” John 11:16 Tad Toms, saucams dvīnis, uz tiem citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.” John 11:17 Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu. John 11:18 (Bet Betanija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.) John 11:19 Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli. John 11:20 Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot. John 11:21 Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris. John 11:22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.” John 11:23 Jēzus uz to saka: “Tavs brālis celsies augšām.” John 11:24 Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastara dienā.” John 11:25 Jēzus uz to sacīja: “Es esmu tā augšāmcelšanās un tā dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos, John 11:26 Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?” John 11:27 Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.” John 11:28 Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.” John 11:29 Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa. John 11:30 (Bet Jēzus tai miestā vēl nebija ienācis, bet bija tai vietā, kur Marta Viņu sastapa.) John 11:31 Tad tie Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai gāja pakaļ sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.” John 11:32 Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.” John 11:33 Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī tos Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis, John 11:34 Un sacīja: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.” John 11:35 Jēzus raudāja. John 11:36 Tad tie Jūdi sacīja: “Redzi, kā tas Viņu ir mīlējis!” John 11:37 Bet citi no tiem sacīja: “Vai Tas, kas tā neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?” John 11:38 Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. John 11:39 Jēzus saka: “Noceļat to akmeni.” Marta, tā nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.” John 11:40 Jēzus uz to saka: “Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.” John 11:41 Tad tie to akmeni cēla, kur tas mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis. John 11:42 Bet Es zinu, ka Tu allažiņ Mani klausi; bet to ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” John 11:43 Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lāzaru, nāc ārā!” John 11:44 Tad tas mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.” John 11:45 Tad daudzi no tiem Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu. John 11:46 Bet citi no tiem nogāja pie tiem farizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis. John 11:47 Tad tie augstie priesteri un farizeji sapulcināja to augsto tiesu un sacīja: ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes. John 11:48 Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis. John 11:49 Un viens no tiem, Kajafas, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: “Jūs nezināt neko, John 11:50 Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāki, ka viens cilvēks mirst par tiem ļaudīm, nekā visa tauta pazūd.” John 11:51 Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš ka pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par to tautu; John 11:52 Un ne par to tautu vien, bet lai Viņš tos izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu. John 11:53 No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut. John 11:54 Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp tiem Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz to vidu tuvu pie tuksneša, uz to pilsētu vārdā Efraīm, un tur Viņš palika ar Saviem mācekļiem. John 11:55 Bet Jūdu Lieldiena bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja priekš Lieldienas uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos. John 11:56 Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: “Kā jums šķiet? Vai Viņš gan uz svētkiem nenāks?” John 11:57 Bet tie augstie priesteri un farizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur Viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie Viņu tvertu. John 12:0 John 12:1 Jēzus nu sešas dienas priekš Lieldienas nāca uz Betaniju, kur Lāzarus bija, kas bija miris, un ko Viņš uzmodinājis no miroņiem. John 12:2 Tad tie Viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lāzarus bija viens no tiem, kas ar Viņu pie galda sēdēja. John 12:3 Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgas un it tīras nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un tas nams tapa pilns no tās zāļu smaržas. John 12:4 Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskariots, kas pēc tam Viņu nodeva, saka: John 12:5 “Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem?” John 12:6 Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un to maku turēja, un nesa, kas tapa dots. John 12:7 Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu mierā, viņa to uz Manu bēru dienu ir pataupījusi. John 12:8 Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums.” John 12:9 Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja Viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lāzaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. John 12:10 Un tie augstie priesteri sarunājās, arī Lāzaru nokaut; John 12:11 Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu. John 12:12 Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, John 12:13 Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, tas Israēla Ķēniņš.” John 12:14 Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rakstīts: John 12:15 “Nebīsties, tu Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.” John 12:16 Bet to Viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad tie atgādinājās, ka tas par Viņu bija rakstīts, un ka tie Viņam to bija darījuši. John 12:17 Jo tie ļaudis, kas pie Viņa bija, apliecināja, ka Viņš Lāzaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem. John 12:18 Tādēļ arīdzan tie ļaudis Viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo brīnuma zīmi bija darījis. John 12:19 Tad tie farizeji savā starpā sacīja: ”Jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ.” John 12:20 Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt. John 12:21 Šie gāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un viņu lūdza sacīdami: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.” John 12:22 Filips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Filips to saka Jēzum. John 12:23 Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “Tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts. John 12:24 Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja tas kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus. John 12:25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. John 12:26 Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs. John 12:27 Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis. John 12:28 Tēvs, pagodini Savu vārdu.” Tad balss no debesīm nāca: “Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu.” John 12:29 Tad tie ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: “Pērkons rūca!” Citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu runājis.” John 12:30 Jēzus atbildēja un sacīja: “Šī balss ne Manis, bet jūsu dēļ ir notikusi. John 12:31 Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā. John 12:32 Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” John 12:33 Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. John 12:34 Tad tie ļaudis Viņam atbildēja: “Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls?” John 12:35 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Gaišums vēl mazu brīdi pie jums ir. Staigājiet, kamēr jums vēl ir gaišums, ka tumsība jūs neaizņem. Un kas tumsībā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet. John 12:36 Ticait uz to gaišumu, kamēr jums vēl ir tas gaišums, ka jūs paliekat par gaismas bērniem.” John 12:37 To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu Viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz Viņu, John 12:38 Ka pravieša Jesajas vārds piepildītos, ko viņš ir sacījis: “Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam Tā Kunga elkonis parādīts?” John 12:39 Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Jesaja atkal ir sacījis: John 12:40 “Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” John 12:41 To Jesaja sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja. John 12:42 Tomēr arī daudz no tiem virsniekiem ticēja uz Viņu, bet to farizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes. John 12:43 Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja nekā godu pie Dieva. John 12:44 Un Jēzus sauca un sacīja: “Kas tic uz Mani, tas netic uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis. John 12:45 Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis. John 12:46 Es, tas gaišums, esmu nācis pasaulē, lai ikkatrs, kas tic uz Mani, nepaliek tumsībā. John 12:47 Un ja kas Manus vārdus dzird un netic, tad Es to netiesāju, jo Es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. John 12:48 Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: tas vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā. John 12:49 Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju. John 12:50 Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko Es runāju, to Es tā runāju, kā Man Tas Tēvs ir sacījis.” John 13:0 John 13:1 Un priekš Lieldienas svētkiem Jēzus zinādams, ka Viņa laiks bija nācis, no šīs pasaules iet pie Tā Tēva, tā kā Viņš mīlējis tos savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam. John 13:2 Un vakariņu ēdot, (kad jau velns Jūdasam Iskariotam, Sīmaņa dēlam, sirdī bija iedevis, Viņu nodot), John 13:3 Jēzus, zinādams, ka Tas Tēvs Viņam visas lietas bija devis rokās, un ka Viņš nācis no Dieva un aizies pie Dieva, John 13:4 Cēlās no vakariņa, novilka savus svārkus un priekšautu ņēmis ar to apsējās. John 13:5 Pēc Viņš ūdeni lej traukā un iesāka tiem mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar to priekšautu, ar ko Viņš bija apsējies. John 13:6 Tad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera. Tas uz Viņu saka: “Kungs, vai Tu man kājas mazgāsi?” John 13:7 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” John 13:8 Tad Pēteris uz Viņu saka: “Nemūžam Tev nebūs manas kājas mazgāt.” Jēzus tam atbildēja: “Ja Es tevi nemazgāšu, tad tev nebūs daļas ar Mani.” John 13:9 Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” John 13:10 Jēzus uz to saka: “Kas ir mazgāts, tam nevajag kā vien kājas mazgāt, bet viņš ir viscaur šķīsts. Jūs arī esat šķīsti, bet ne visi.” John 13:11 Jo Viņš Savu nodevēju gan zināja; tāpēc Viņš sacīja: “Jūs neesat visi šķīsti.” John 13:12 Kad Tas nu viņu kājas bija mazgājis, tad Viņš ņēma savus svārkus un atkal nosēdās un uz tiem sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? John 13:13 Jūs Mani saucat par Mācītāju un par Kungu, un tas pareizi runāts, jo Es tas esmu. John 13:14 Ja tad Es, jūsu Kungs un Mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits citam kājas mazgāt. John 13:15 Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darāt, kā Es jums esmu darījis. John 13:16 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz, kas sūtīts, lielāks par to, kas viņu sūtījis. John 13:17 Ja jūs tā zināt, svētīgi jūs esat, kad jūs to darāt. John 13:18 Es nerunāju par jums visiem; Es zinu, kurus Es esmu izredzējis; bet lai tas raksts piepildās: kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām. John 13:19 Tagad Es jums to saku, pirms tas notiek, lai, kad tas notiek, jūs ticat, ka Es Tas esmu. John 13:20 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas uzņem, ja Es kādu sūtīšu, tas Mani uzņem; un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.” John 13:21 To sacījis, Jēzus garā aizgrābts liecināja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.” John 13:22 Tad tie mācekļi cits uz citu skatījās, nezinādami, par kuru Tas runā. John 13:23 Un viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. John 13:24 Tad Sīmanis Pēteris šim met ar acīm, lai vaicā, kurš tas esot, par ko Viņš runā? John 13:25 Un tas pielocīdamies pie Jēzus krūtīm uz Viņu saka: “Kungs, kurš tas ir?” John 13:26 Jēzus atbild: “Tas ir tas, kam Es to kumosu iemērktu došu;” tad Viņš iemērca to kumosu un dod to Jūdasam, Sīmaņa dēlam, Iskariotam. John 13:27 Un pēc tā kumosa tad sātans iegāja iekš tā. Tad Jēzus uz to saka: “Ko tu dari, to dari drīz.” John 13:28 Bet neviens no tiem, kas tur klāt sēdēja, nesaprata, kāpēc Viņš tam to sacīja. John 13:29 Jo kādiem šķita, tāpēc ka Jūdasam tas maks bija, ka Jēzus uz viņu saka: pērc, ko mums uz svētkiem vajag; vai lai viņš nabagiem ko dotu. John 13:30 Tad nu, to kumosu ņēmis, viņš izgāja tūdaļ ārā, un nakts bija. John 13:31 Kad viņš nu bija izgājis, tad Jēzus saka: “Tagad Tas Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts iekš Viņa. John 13:32 Ja Dievs ir pagodināts iekš Viņa, tad arī Dievs Viņu pagodinās iekš Sevis paša un Viņu drīz pagodinās. John 13:33 Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsiet, un kā Es tiem Jūdiem esmu sacījis: uz kurieni Es eju, tur jūs nevarat nākt; tā Es jums tagad saku. John 13:34 Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlējāt, itin kā Es jūs esmu mīlējis, ka arī jūs cits citu mīlējiet. John 13:35 Pie tam visi nomanīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums ir mīlestība savā starpā.” John 13:36 Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kurp Tu ej?” Jēzus tam atbildēja: “Kur Es eju, tur tu tagad Man nevari nākt pakaļ, bet pēcgalā tu Man nāksi pakaļ.” John 13:37 Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kāpēc es tagad Tev nevaru iet pakaļ? Savu dzīvību es par Tevi nodošu.” John 13:38 Jēzus tam atbildēja: “Vai tu par Mani savu dzīvību nodosi? Patiesi, patiesi, Es tev saku: gailis nedziedās, pirms tu trīskārt Mani neaizliegsi. John 14:0 John 14:1 Jūsu sirds lai neizbīstas! Ticat uz Dievu un ticat uz Mani. John 14:2 Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad Es jums to būtu sacījis. Es noeju, jums vietu sataisīt. John 14:3 Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie Sevis, lai jūs esat, kur Es esmu. John 14:4 Un kurp Es noeju, to jūs zināt, un to ceļu jūs arī zināt.” John 14:5 Toms uz to saka: “Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā tad mēs to ceļu varam zināt.” John 14:6 Jēzus uz to saka: “Es esmu tas ceļš un tā patiesība un tā dzīvība; neviens nenāk pie Tā Tēva, kā vien caur Mani. John 14:7 Kad jūs Mani būtu pazinuši, tad jūs arī būtu pazinuši Manu Tēvu, un no šī laika jūs Viņu pazīstat un Viņu esat redzējuši.” John 14:8 Filips uz Viņu saka: “Kungs, rādi mums To Tēvu, tad mums pietiek.” John 14:9 Jēzus uz to saka: “Tik ilgi Es pie jums esmu, un tu Mani nepazīsti? Filip, kas Mani redz, tas redz To Tēvu. Kā tad tu saki: rādi mums To Tēvu? John 14:10 Vai tu netici, ka Es esmu iekš Tā Tēva, un Tas Tēvs ir iekš Manis? Tos vārdus, ko Es uz jums runāju, tos Es nerunāju no Sevis; bet Tas Tēvs, kas ir iekš Manis, Tas dara tos darbus. John 14:11 Ticiet Man, ka Es esmu iekš Tā Tēva un Tas Tēvs iekš Manis; ja ne, tad jel ticiet Man to darbu dēļ. John 14:12 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani, tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus nekā šos; jo Es eju pie Sava Tēva. John 14:13 Un ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es gribu darīt, lai Tas Tēvs top godāts iekš Tā Dēla. John 14:14 Kad jūs ko lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu. John 14:15 Ja jūs Mani mīlat, tad turiet Manus baušļus. John 14:16 Un Es To Tēvu lūgšu, un Tas jums dos citu iepriecinātāju, lai Tas pie jums paliek mūžīgi, John 14:17 To patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, jo tā Viņu neredz, nedz Viņu pazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Tas paliek pie jums un būs iekš jums. John 14:18 Es jūs nepametīšu bāriņus, Es atkal nāku pie jums. John 14:19 Vēl mazs brīdis, tad pasaule Mani vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsiet, jo Es dzīvoju un jums būs dzīvot. John 14:20 Tajā dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš Sava Tēva, un jūs iekš Manis un Es iekš jums. John 14:21 Kam Mani baušļi ir, un kas tos tur, tas Mani mīl, un kas Mani mīl, tas taps mīlēts no Mana Tēva; un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” John 14:22 Jūda (ne tas Iskariots) uz Viņu saka: “Kungs, kas tas ir, ka Tu mums parādīsies un ne pasaulei?” John 14:23 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ja kas Mani mīl, tas Manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un Mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim. John 14:24 Kas Mani nemīl, tas Manus vārdus netur, un tas vārds, ko jūs dzirdat, nav Mans, bet Tā Tēva, kas Mani sūtījis. John 14:25 To Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams. John 14:26 Bet tas iepriecinātājs, Tas Svētais Gars, ko Tas Tēvs sūtīs Manā Vārdā, tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu to, ko Es jums esmu sacījis. John 14:27 Mieru Es jums atstāju; Savu mieru Es jums dodu, - ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūcinājās un lai neizbīstas. John 14:28 Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es noeju un atkal atnāku pie jums, kad jūs Mani mīlētu, tad jūs priecātos, ka Es esmu sacījis: Es noeju pie Tā Tēva. Jo Tas Tēvs ir lielāks nekā Es. John 14:29 Un tagad Es jums esmu sacījis, pirms tas notiek, lai jūs ticat, kad tas notiek. John 14:30 Es joprojām daudz vairs nerunāšu ar jums, jo šīs pasaules virsnieks nāk un nenieka nespēj pār Mani. John 14:31 Bet lai pasaule atzīst, ka Es To Tēvu mīlēju un daru tā, kā Man Tas Tēvs pavēlējis: ceļamies un ejam no šejienes. John 15:0 John 15:1 Es esmu tas īstenais vīna koks, un Mans Tēvs ir tas vīna dārznieks. John 15:2 Ikvienu zaru pie Manis, kas augļus nenes, to Viņš noņem, un ikvienu, kas augļus nes, to Viņš šķīsta, lai tas jo vairāk augļus nes. John 15:3 Jūs tagad esat šķīsti tā vārda dēļ, ko Es uz jums esmu runājis. John 15:4 Paliekat iekš Manis, un Es iekš jums. Itin kā zars nevar augļus nest no sevis, ja tas nepaliek iekš vīna koka; tā arī jūs ne, ja jūs nepaliekat iekš Manis. John 15:5 Es esmu tas vīna koks, jūs tie zari; kas paliek iekš Manis un Es iekš viņa, tas nes daudz augļus; jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. John 15:6 Ja kas nepaliek iekš Manis, tas ir izmests, tā kā kāds zars, un ir sakaltis; un tie top sakrāti un ugunī iemesti un sadedzināti. John 15:7 Ja jūs paliekat iekš Manis, un Mani vārdi paliek iekš jums, tad jūs lūgsiet, ko gribēdami, un tas jums notiks. John 15:8 Iekš tā Mans Tēvs ir pagodināts, ka jūs nesat daudz augļus un topat Mani mācekļi. John 15:9 Itin kā Tas Tēvs Mani mīlējis, tā Es arīdzan jūs esmu mīlējis; paliekat iekš Manas mīlestības. John 15:10 Ja jūs Manus baušļus turēsiet, tad jūs paliksiet iekš Manas mīlestības, itin kā Es Sava Tēva baušļus esmu turējis un palieku iekš Viņa mīlestības. John 15:11 To Es jums esmu runājis, lai Mans prieks paliek iekš jums, un jūsu prieks top pilnīgs. John 15:12 Šis ir Mans bauslis, ka jūs viens otru mīlējāt, itin kā Es jūs esmu mīlējis. John 15:13 Nevienam nav lielāka mīlestība nekā šī, kad kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. John 15:14 Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. John 15:15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, jo visu, ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, to Es jums esmu darījis zināmu. John 15:16 Jūs Mani neesat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs iecēlis, ka jums būs noiet un augļus nest un ka jūsu augļiem būs palikt, ka Es jums to dodu, ko jūs lūgsiet no Tā Tēva Manā Vārdā. John 15:17 To Es jums pavēlu, ka jūs mīlētu cits citu. John 15:18 Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā Mani papriekš ienīdējusi. John 15:19 Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet kad jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst. John 15:20 Pieminiet Manu vārdu, ko Es jums esmu sacījis: kalps nav lielāks nekā viņa kungs. Ja tie Mani vajājuši, tad tie arī jūs vajās. Ja tie Manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu vārdu turēs. John 15:21 Bet tie jums to visu darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka tie To nepazīst, kas Mani sūtījis. John 15:22 Kad Es nebūtu nācis, nedz uz tiem runājis, tad tiem nebūtu grēka, bet nu tiem nav aizbildināšanās par savu grēku. John 15:23 Kas Mani ienīst, tas ienīst arī Manu Tēvu. John 15:24 Kad Es tos darbus viņu priekšā nebūtu darījis, ko cits neviens nav darījis, tad tiem nebūtu grēka. Bet tagad tie tos ir redzējuši un ir ienīdējuši gan Mani, gan Manu Tēvu. John 15:25 Bet lai tas vārds piepildās, kas rakstīts viņu bauslībā: tie Mani velti ienīdējuši. John 15:26 Bet kad tas Iepriecinātājs nāks, ko Es jums sūtīšu no Tā Tēva, (tas patiesības Gars, kas iziet no Tā Tēva), Tas liecību dos par Mani. John 15:27 Un jūs arī liecību dosiet, jo jūs esat pie Manis no iesākuma. John 16:0 John 16:1 To Es jums esmu sacījis, lai jūs neņemat apgrēcību. John 16:2 Tie jūs izslēgs no draudzes; un nāk laiks, ka tas, kas jūs nokaus, domās, ar to Dievam kalpojis. John 16:3 Un to tie darīs, tāpēc ka tie nav atzinuši nedz Manu Tēvu nedz Mani. John 16:4 Bet to Es jums esmu sacījis tāpēc, lai, kad tas laiks būs nācis, jūs pieminat, ka Es jums to esmu sacījis. Bet to Es no iesākuma jums neesmu sacījis, tāpēc ka Es biju pie jums. John 16:5 Bet nu Es noeju pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens no jums Mani nejautā: kurp Tu ej? John 16:6 Bet kad Es to uz jums esmu runājis, tad jūsu sirds ir palikusi pilna noskumšanas. John 16:7 Bet Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es noeju; jo, kad Es nenoeju, tad tas Iepriecinātājs nenāks pie jums; bet kad Es noiešu, tad Es To pie jums sūtīšu. John 16:8 Un kad Tas būs nācis, Tas pārliecinās pasauli par grēku, par taisnību un par sodu; John 16:9 Par grēku, ka tie netic uz Mani; John 16:10 Par taisnību, ka Es eju pie Tā Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsiet; John 16:11 Par sodu, ka šīs pasaules kungs ir notiesāts. John 16:12 Man vēl daudz jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest. John 16:13 Bet kad Viņš, Tas Patiesības Gars, nāks, Tas jūs vadīs uz visu patiesību; jo Viņš no Sevis paša nerunās, bet ko Tas dzirdēs, to Tas runās un nākošas lietas jums pasludinās. John 16:14 Tas Mani pagodinās, jo no Manis Viņš ņems un jums to pasludinās. John 16:15 Viss, kas Tam Tēvam ir, tas ir Mans, tāpēc Es esmu sacījis: Viņš ņems no Manis un jums pasludinās. John 16:16 Par mazu brīdi, tad jūs Mani vairs neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi, tad jūs Mani redzēsiet,” - jo Es eju pie Tā Tēva.  John 16:17 Tad kādi no Viņa mācekļiem sacīja savā starpā: “Kas tas ir, ko Viņš saka: par mazu brīdi, tad jūs Mani neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi, tad jūs Mani redzēsiet;” un: “Es eju pie Tā Tēva?” John 16:18 Un tie sacīja: “Kas tas ir, ko Viņš saka: par mazu brīdi? Mēs nezinām, ko Viņš saka!” John 16:19 Tad Jēzus nomanīja, ka tie Tam gribēja jautāt, un uz tiem sacīja: “Par to jūs apjautājaties savā starpā, ka Es esmu sacījis: par mazu brīdi jūs Mani neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi jūs Mani redzēsiet? John 16:20 Patiesi, patiesi, Es jums saku: jūs raudāsiet un vaidēsiet, un pasaule priecāsies; bet jūs noskumsiet; - tomēr jūsu noskumšana paliks par prieku. John 16:21 Kad sieva dzemdē, tad tā noskumusi, jo viņas stunda nākusi; bet kad tai tas bērns dzimis, tad viņa tās sāpes vairs nepiemin tās līksmības dēļ, ka cilvēks dzimis pasaulē. John 16:22 Tā arī jūs tagad esat noskumuši, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems. Un tanī dienā jūs Man nenieka nejautāsiet. John 16:23 Patiesi, patiesi, Es jums saku: ko vien jūs Tam Tēvam lūgsiet Manā Vārdā, to Viņš jums dos. John 16:24 Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga. John 16:25 To Es uz jums esmu runājis caur līdzībām, bet laiks nāk, kad Es ar jums vairs nerunāšu caur līdzībām, bet jums skaidri pasludināšu par To Tēvu. John 16:26 Tajā dienā jūs lūgsiet Manā Vārdā; un Es jums nesaku, ka Es To Tēvu lūgšu jūsu dēļ. John 16:27 Jo pats Tas Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani mīlējuši un ticējuši, ka Es esmu izgājis no Tā Tēva. John 16:28 Es esmu izgājis no Tā Tēva un nācis šinī pasaulē; atkal Es atstāju šo pasauli un eju pie Tā Tēva.” John 16:29 Tad Viņa mācekļi uz To sacīja: “Redzi, tagad Tu runā skaidri un nesaki nekādu līdzību John 16:30 Tagad mēs zinām, ka Tu visu zini, un nevienam nevajag Tevi jautāt; tāpēc mēs ticam, ka Tu esi izgājis no Dieva.” John 16:31 Tad Jēzus tiem atbildēja: “Tagad jūs ticat? John 16:32 Redzi, tas laiks nāk un jau ir nācis, ka jūs izklīdīsiet, ikviens uz savu vietu, un Mani pametīsiet vienu pašu. Un Es neesmu viens, jo Tas Tēvs ir ar Mani. John 16:33 To Es uz jums esmu runājis, lai jums miers būtu iekš Manis. Pasaulē jums būs bēdas; bet turat drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” John 17:0 John 17:1 To Jēzus runāja un pacēla Savas acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir nākusi; pagodini Savu Dēlu, lai arī Tavs Dēls Tevi pagodina. John 17:2 Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem tiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgu dzīvību. John 17:3 Bet šī ir tā mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi atzīst, to vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. John 17:4 Es Tevi esmu pagodinājis virs zemes, Es esmu padarījis to darbu, ko Tu Man esi devis, lai Es to daru. John 17:5 Un tagad pagodini Mani, Tu Tēvs, pie Sevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms nekā pasaule bija. John 17:6 Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu tiem cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tie bija Tavi, un Tu Man tos esi devis, un tie Tavu vārdu ir turējuši. John 17:7 Un tagad tie ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis. John 17:8 Jo tos vārdus, ko Tu Man esi devis, Es tiem esmu devis; un tie tos ir pieņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ir ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. John 17:9 Es lūdzu par tiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo tie ir Tavi. John 17:10 Viss, kas Man pieder, tas Tev pieder; un kas Tev pieder, tas Man pieder; un Es esmu pagodināts iekš tiem. John 17:11 Un Es vairs neesmu pasaulē, bet šie ir pasaulē; un Es nāku pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi iekš Tava Vārda tos, ko Tu Man esi devis, lai tie ir viens, itin kā Mēs. John 17:12 Kad Es biju pie tiem pasaulē, Es tos uzturēju Tavā Vārdā. Es esmu pasargājis tos, ko Tu Man esi devis, un neviens no tiem nav pazudis, kā tik tas pazušanas dēls, ka tas raksts taptu piepildīts. John 17:13 Bet tagad Es nāku pie Tevis un to runāju iekš pasaules, lai Mans prieks ir pilnīgs iekš tiem. John 17:14 Es tiem Tavu Vārdu esmu devis, un pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc ka tie nav no pasaules, itin kā Es neesmu no pasaules. John 17:15 Es nelūdzu, ka Tu tos atņemtu no pasaules, bet ka Tu tos pasargātu no tā ļaunā. John 17:16 Tie nav no pasaules, tā kā Es neesmu no pasaules. John 17:17 Svētī tos iekš Tavas patiesības, Tavs Vārds ir patiesība. John 17:18 Itin kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, tā Es arīdzan tos esmu sūtījis pasaulē. John 17:19 Un Es pats svētījos par viņiem, ka arī viņi būtu svētīti iekš patiesības. John 17:20 Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem uz Mani ticēs. John 17:21 Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs iekš Manis un Es iekš Tevis, lai arī tie ir viens iekš Mums, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis. John 17:22 Un Es to godību, ko Tu Man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā Mēs esam viens, John 17:23 Es iekš tiem un Tu iekš Manis, ka tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu Mani esi mīlējis. John 17:24 Tēvs, Es gribu, ka, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai tie redz Manu godību, ko Tu Man esi devis, jo Tu Mani esi mīlējis priekš pasaules iesākuma. John 17:25 Taisnais Tēvs, pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. John 17:26 Un Es tiem Tavu Vārdu esmu darījis zināmu un darīšu zināmu, lai tā mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, ir iekš tiem, un Es iekš tiem.” John 18:0 John 18:1 To sacījis Jēzus izgāja ar Saviem mācekļiem pār Kidronas upi; tur bija dārzs, kurā Viņš un Viņa mācekļi iegāja. John 18:2 Bet arī Jūdas, kas Viņu nodeva, zināja to vietu; jo Jēzus dažu reiz tur bija sapulcējies ar Saviem mācekļiem. John 18:3 Tad Jūdas, karavīru pulku ņēmis pie sevis un sulaiņus no tiem augstiem priesteriem un farizejiem, tur nonāk ar lāpām, eļļas svecēm un kara ieročiem. John 18:4 Jēzus nu visu zinādams, kas Viņam notikšot, gāja tiem pretim un uz tiem saka: “Ko jūs meklējat?” John 18:5 Tie Viņam atbildēja: “Jēzu no Nacaretes.” Jēzus uz tiem saka: “Es tas esmu.” Un pie tiem stāvēja arī Jūdas, kas Viņu nodeva. John 18:6 Kad nu Jēzus uz tiem sacīja: “Es tas esmu;” tad tie atkāpās atpakaļ un krita pie zemes. John 18:7 Tad viņš tiem atkal vaicāja: “Ko jūs meklējat?” Un tie sacīja: “Jēzu no Nacaretes.” John 18:8 Jēzus atbildēja: “Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja tad jūs Mani meklējat, tad lieciet šos mierā.” John 18:9 Ka tas vārds taptu piepildīts, ko Viņš bija sacījis: “Es nevienu neesmu pazaudējis no tiem, ko Tu Man esi devis.” John 18:10 Bet Sīmanis Pēteris, kam zobens bija, to izvilcis cirta tam augstā priestera kalpam un tam nocirta labo ausi, un tā kalpa vārds bija Malkus. John 18:11 Tad Jēzus uz Pēteri sacīja: “Bāz savu zobenu makstīs; vai Man nebūs to biķeri dzert, ko Mans Tēvs Man ir devis?” John 18:12 Tad tas pulks un tas virsnieks un tie Jūdu sulaiņi Jēzu saņēma un sēja, John 18:13 Un Viņu veda papriekš pie Annasa, tas bija sievas tēvs Kajafasam, kas bija tā gada augstais priesteris. John 18:14 Bet Kajafas bija tas, kas tiem Jūdiem padomu bija devis, labi esot, ka viens cilvēks mirtu par to tautu. John 18:15 Un Sīmanis Pēteris un vēl otrs māceklis Jēzum gāja pakaļ, un šis māceklis tam augstam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu tā augstā priestera pilī. John 18:16 Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad tas otrs māceklis, kas tam augstam priesterim bija pazīstams, izgāja un runāja ar to durvju sargātāju un ieveda Pēteri iekšā. John 18:17 Tad tā kalpone, kas bija durvju sargātāja, saka uz Pēteri: “Vai tu arīdzan neesi viens no šī cilvēka mācekļiem?” Tas saka: “Es neesmu.” John 18:18 Un tie kalpi un sulaiņi stāvēja un uguni bija sakūruši no oglēm, jo bija auksts, un tie sildījās. Bet arī Pēteris pie tiem stāvēja un sildījās. John 18:19 Tad tas augstais priesteris Jēzum vaicāja par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. John 18:20 Jēzus tam atbildēja: “Es droši un skaidri esmu runājis uz pasauli, Es allaž esmu mācījis baznīcā un Dieva namā, kur visi tie Jūdi saiet, un neko neesmu runājis kaktā. John 18:21 Ko tu Man jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; redzi, tie zin, ko Es esmu sacījis.” John 18:22 Bet Jēzum to runājot viens no tiem sulaiņiem, kas klāt stāvēja, Viņam sita vaigā un sacīja: “Vai Tu tā atbildi augstam priesterim?” John 18:23 Jēzus tam atbildēja: “Kad Es esmu nepareizi runājis, tad pierādi, ka tas ir nepareizi; bet kad esmu pareizi runājis, kam tad tu Mani siti?” John 18:24 Tad Annas Viņu sūtīja saistītu pie Kajafasa, tā augstā priestera. John 18:25 Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad tie uz viņu sacīja: “Vai tu arīdzan neesi viens no Viņa mācekļiem?” Tas liedzās un sacīja: “Es neesmu.” John 18:26 Tad viens no tā augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris labo ausi bija nocirtis, saka: “Vai es tevi neredzēju dārzā pie Viņa?” John 18:27 Tad Pēteris atkal liedzās; un tūdaļ gailis dziedāja. John 18:28 Tad tie Jēzu veda no Kajafasa uz tiesas namu, un vēl bija agrs (rīts). Un paši neiegāja tiesas namā, ka netaptu nešķīsti, bet ka varētu ēst Lieldienas jēru. John 18:29 Tad Pilatus pie tiem izgāja ārā un sacīja: “Ko jūs sūdzat par šo cilvēku?” John 18:30 Tie atbildēja un uz viņu sacīja: “Ja Šis nebūtu ļauna darītājs, tad mēs To tev nebūtu nodevuši.” John 18:31 Tad Pilatus uz tiem sacīja: “Tad ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc savas bauslības.” Tad tie Jūdi uz viņu sacīja: “Mums nav brīv nevienu nonāvēt.” John 18:32 Ka Jēzus vārds taptu piepildīts, ko Viņš sacīja norādīdams, ar kādu nāvi Viņam būs mirt. John 18:33 Tad Pilatus atkal iegāja tiesas namā un Jēzu aicināja un uz To sacīja: “Vai Tu esi tas Jūdu Ķēniņš?” John 18:34 Jēzus tam atbildēja: “Vai tu to runā pats no sevis? Jeb vai citi tev to par Mani sacījuši?” John 18:35 Pilatus atbildēja: “Vai es esmu Jūds? Tava tauta un tie augstie priesteri Tevi man nodevuši; ko Tu esi darījis?” John 18:36 Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules; ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to kautos, ka Es tiem Jūdiem netaptu nodots. Bet nu Mana valstība nav no tejienes.” John 18:37 Tad Pilatus uz Viņu sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu to saki, Es esmu Ķēniņš. Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, ka Man būs patiesību apliecināt. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” John 18:38 Pilatus uz Viņu saka: “Kas ir patiesība?” Un to sacījis viņš atkal izgāja ārā pie tiem Jūdiem un uz tiem saka: “Es pie Tā nekādas vainas neatrodu. John 18:39 Bet jums ir ieradums, ka es jums vienu atlaižu uz Lieldienu. Vai jūs nu gribat, lai es jums atlaižu to Jūdu Ķēniņu?” John 18:40 Tad visi atkal brēca sacīdami: “Ne to, bet Barabu.” Bet Baraba bija slepkava. John 19:0 John 19:1 Tad Pilatus Jēzu ņēma un Viņu šauta. John 19:2 Un tie karavīri nopina ērkšķu kroni un to uzlika uz Viņa galvu un Tam apvilka purpura mēteli, John 19:3 Un sacīja: “Esi sveicināts, Tu Jūdu Ķēniņ!” un Viņam sita vaigā. John 19:4 Tad Pilatus atkal izgāja ārā un uz tiem saka: “Redziet, es jums To vedu ārā, lai jūs zināt, ka es nekādas vainas pie Tā neatrodu.” John 19:5 Tad Jēzus izgāja ārā, to ērkšķu kroni un to purpura drēbi nesdams, un Pilatus uz tiem saka: “Redziet, kāds cilvēks!” John 19:6 Kad nu tie augstie priesteri un sulaiņi Viņu redzēja, tad tie brēca un sacīja: “Sit Viņu krustā!” Pilatus uz tiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet Viņu krustā; jo es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” John 19:7 Tad tie Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir bauslība, un pēc mūsu bauslības Viņam būs mirt; jo Viņš pats Sevi par Dieva Dēlu darījis.” John 19:8 Kad nu Pilatus šo vārdu dzirdēja, tad viņš vēl vairāk bijās, John 19:9 Un atkal iegāja tiesas namā un saka uz Jēzu: “No kurienes Tu esi?” Un Jēzus viņam nekā neatbildēja. John 19:10 Tad Pilatus uz Viņu saka: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara, Tevi krustā sist un vara, Tevi palaist?” John 19:11 Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir tas lielākais grēks.” John 19:12 No tā brīža Pilatus meklēja viņu palaist. Bet tie Jūdi brēca un sacīja: “Ja tu Šo laidīsi vaļā, tad tu neesi ķeizara draugs. Jo kas pats ceļas par ķēniņu, tas ķeizaram pretinieks.” John 19:13 Kad nu Pilatus šo vārdu dzirdēja, tad viņš Jēzu izveda ārā un nosēdās uz soģa krēslu tai vietā, ko sauc par akmeņu bruģi, ebrejiski gabbatu. John 19:14 Bet tā bija tā sataisāmā diena uz Lieldienu, ap sesto stundu. Un viņš uz tiem Jūdiem saka: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” John 19:15 Bet tie brēca: “Nost! nost! sit To krustā.” Pilatus uz tiem saka: “Vai man jūsu Ķēniņu būs sist krustā?” Tie augstie priesteri atbildēja: “Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.” John 19:16 Tad viņš tiem To nodeva, ka To sistu krustā; un tie Jēzu ņēma un To aizveda. John 19:17 Un Viņš izgāja un nesa Savu krustu uz to vietu, ko sauc pieres vietu, ebrejiski Golgatu. John 19:18 Tur tie Viņu sita krustā un līdz ar Viņu divus citus vienā un otrā pusē un Jēzu vidū. John 19:19 Un Pilatus rakstīja virsrakstu un to lika krusta galā, un tur bija rakstīts: Jēzus no Nacaretes, tas Jūdu Ķēniņš. John 19:20 Šo virsrakstu daudz Jūdu lasīja, jo tā vieta, kur Jēzus tapa krustā sists bija tuvu pie pilsētas. Un tas bija rakstīts ebrejiski, grieķiski un latiniski. John 19:21 Tad tie Jūdu augstie priesteri uz Pilatu sacīja: “Neraksti: tas Jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš sacījis: Es esmu Jūdu Ķēniņš.” John 19:22 Pilatus atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”  John 19:23 Kad nu tie karavīri Jēzu bija krustā situši, tad tie ņēma Viņa drēbes un lika četrās daļās, ikvienam karavīram vienu daļu, un arī tos svārkus. Bet tie svārki bija nešūti, no augšienes caur caurim austi. John 19:24 Tad tie savā starpā sacīja: “Tos nedalīsim, bet metīsim kauliņus par tiem, kam tie piederēs;” - ka tie raksti taptu piepildīti, kas saka: “Tie Manas drēbes ir izdalījuši savā starpā un kauliņus metuši par Maniem svārkiem.” Un to tie karavīri darīja. John 19:25 Bet tur pie tā krusta stāvēja Jēzus māte un Viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Maddaļa. John 19:26 Kad nu Jēzus Savu māti redzēja un to mācekli, ko Viņš mīlēja, klāt stāvam, tad Viņš saka uz Savu māti: “Sieva, redzi, tavs dēls!” John 19:27 Pēc tam Viņš saka uz to mācekli: “Redzi, tava māte!” Un tai pašā stundā tas māceklis to ņēma pie sevis! John 19:28 Pēc tam Jēzus zinādams, ka jau viss bija pabeigts, lai tie raksti taptu piepildīti, saka: “Man slāpst.” John 19:29 Bet tur stāvēja trauks, pilns etiķa. Un tie sūkli pildīja ar etiķi un to uzdūra īzapa stiebram un Viņam sniedza pie mutes. John 19:30 Kad nu Jēzus to etiķi bija ņēmis, tad Viņš sacīja: “Tas ir piepildīts.” Un, galvu nokāris, Viņš izlaida garu. John 19:31 Tad tie Jūdi, lai svētā dienā tās miesas nepaliktu pie krusta, tāpēc ka tā bija sataisāma diena (jo tā pati svētku diena bija īpaši liela) Pilatu lūdza, ka viņu lieli taptu salauzīti un tie taptu noņemti. John 19:32 Tad tie karavīri nāca un tam pirmajam salauza lielus un tam otram, kas līdz ar To bija krustā sists. John 19:33 Bet kad tie nāca pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau bija nomiris, tad tie Viņam lielus nelauza. John 19:34 Bet viens no tiem karavīriem Viņam sānos iedūra ar šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. John 19:35 Un kas to redzējis, tas to apliecinājis, un viņa liecība ir patiesīga, un viņš zin, ka viņš runā taisnību, lai arī jūs ticat. John 19:36 Jo tas noticis, ka tas raksts taptu piepildīts: Nevienu no Viņa kauliem nebūs salauzt. John 19:37 Un atkal cits raksts saka: tie redzēs To, iekš kā tie dūruši. John 19:38 Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet slepeni, no tiem Jūdiem bīdamies, lūdza Pilatu, ka viņš Jēzus miesas varētu noņemt, un Pilatus to ļāva; un tas nāca un noņēma Jēzus miesas. John 19:39 Bet arī Nikademus nāca, kas citu reiz naktī bija nācis pie Jēzus, un atnesa dārgas svaidāmas zāles, mirres un alvejas sajauktas kādas simts mārciņas. John 19:40 Tad tie Jēzus miesas ņēma, un tās ar tām zālēm ietina linu autos, kā tie Jūdi mēdz glabāt. John 19:41 Un tanī vietā, kur Viņš bija krustā sists, bija dārzs un tanī dārzā jauns kaps, kur vēl neviens nebija ielikts. John 19:42 Tur tie Jēzu ielika Jūdu sataisāmas dienas dēļ, jo tas kaps bija tuvu klāt. John 20:0 John 20:1 Pirmā nedēļas dienā rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, Marija Maddaļa nāk pie kapa un redz to akmeni no kapa noveltu. John 20:2 Tad tā tek un nāk pie Sīmaņa Pētera un pie tā otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un uz tiem saka: “Tie To Kungu ir izņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši.” John 20:3 Tad Pēteris un tas otrs māceklis izgāja un nāca pie kapa. John 20:4 Un tie divi tecēja kopā, un tas otrs tecēja priekša, čaklāki nekā Pēteris, un nāca papriekš pie kapa. John 20:5 Un pieliekdamies viņš redzēja tos linu autus tur noliktus, tomēr negāja iekšā. John 20:6 Tad arī Sīmanis Pēteris, tam pakaļ iedams, nāk un ieiet kapā un redz tos linu autus tur noliktus. John 20:7 Un tas sviedru auts, kas ap Viņa galvu bija, nebija likts pie tiem linu autiem, bet savrup citā malā satīts. John 20:8 Tad arī tas otrs māceklis gāja iekšā, kas papriekš bija nācis pie kapa, un redzēja un ticēja. John 20:9 Jo tie vēl nezināja tos rakstus, ka Viņam bija augšāmcelties no miroņiem. John 20:10 Tad tie mācekļi atkal aizgāja. John 20:11 Un Marija stāvēja ārā kapa priekšā raudādama. Kad nu viņa raudāja, tad viņa paliecās pie kapa John 20:12 Un redz divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, vienu galvgalā, otru kājgalā, kur Jēzus miesas bija gulējušas. John 20:13 Un tie uz viņu saka: “Sieva, ko tu raudi?” tā uz tiem saka: “Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši.” John 20:14 Un to sacījusi viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, un nezināja, to esam Jēzu. John 20:15 Jēzus uz to saka: “Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa šķizdama, ka viņš tas dārznieks, uz To saka: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad saki man, kur tu Viņu noliki, ka es Viņu varu dabūt.” John 20:16 Jēzus uz to saka: “Marija!” tā apgriezusies uz Viņu saka: “Rabbuni!” (Tas ir: Mācītājs.) John 20:17 Jēzus uz to saka: “Neaizskar Mani; jo Es vēl neesmu uzbraucis pie Sava Tēva, bet noej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es uzbraucu pie Sava Tēva un pie jūsu Tēva, pie Sava Dieva un pie jūsu Dieva.” John 20:18 Marija Maddaļa nāk un pasludina tiem mācekļiem, ka viņa To Kungu redzējusi, un ko Tas viņai sacījis. John 20:19 Šai pirmā nedēļas dienā, kad vakars bija meties, kad tie mācekļi aiz aizslēgtām durvīm bija sapulcējušies, bīdamies no tiem Jūdiem, tad Jēzus nāca un iestājās viņu vidū un uz tiem saka: “Miers ar jums!” John 20:20 Un to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un Savus sānus; tad tie mācekļi tapa līksmi, To Kungu redzēdami. John 20:21 Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Miers ar jums! Kā Mani Tas Tēvs ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu.” John 20:22 Un to teicis, Viņš pūta uz tiem un saka: “Ņemiet To Svēto Garu! John 20:23 Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie piedoti, un kam jūs grēkus paturēsiet, tiem tie paturēti.” John 20:24 Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, dvīnis saukts, nebija pie tiem, kad Jēzus nāca. John 20:25 Tad tie citi mācekļi uz to sacīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Un viņš uz tiem sacīja: “Ja es neredzu tās naglu zīmes Viņa rokās un nelieku savu pirkstu tanīs naglu zīmēs un nelieku savu roku Viņa sānos, tad es neticēšu.” John 20:26 Un pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal tur bija iekšā un Toms pie viņiem. Jēzus nāk, kad tās durvis bija aizslēgtas, un iestājās vidū starp tiem un sacīja: “Miers ar jums.” John 20:27 Pēc tam Viņš saka uz Tomu: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs.” John 20:28 Toms atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs.” John 20:29 Jēzus uz to saka: “Tāpēc ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.” John 20:30 Arī vēl daudz citas zīmes Jēzus darījis Savu mācekļu priekšā, kas nav rakstītas šinī grāmatā. John 20:31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticat, ka Jēzus ir Tas Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kad jūs ticat, dzīvība ir iekš Viņa Vārda. John 21:0 John 21:1 Pēc tam Jēzus tiem mācekļiem atkal parādījās pie Tiberijas jūras, un Viņš tā parādījās. John 21:2 Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, dvīnis saukts, un Natanaēls no Kānas iekš Galilejas un tie Cebedeja dēli un divi citi no Viņa mācekļiem. John 21:3 Sīmanis Pēteris uz tiem saka: “Es iešu zvejot.” Tad tie uz viņu saka: “Mēs arī iesim tev līdz!” Tad tie izgāja un tūdaļ iekāpa laivā un nekā nedabūja tajā naktī. John 21:4 Bet kad gaisma jau bija aususi, Jēzus stāvēja malā, un tie mācekļi nezināja, to esam Jēzu. John 21:5 Tad Jēzus uz tiem saka: “Bērni, vai jums nav ko ēst?” Tie Viņam atbildēja: “Nav nekā!” John 21:6 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Metiet tīklu pa laivas labo pusi, tad jūs atradīsiet.” Tad tie izmeta tīklu un vairs nespēja to vilkt tā pulka zivju dēļ. John 21:7 Tad tas māceklis, ko Jēzus mīlēja, uz Pēteri saka: “Tas ir Tas Kungs!” Tad Pēteris dzirdēdams, ka Tas esot Tas Kungs, drēbi apvilka (jo viņš bija noģērbies) un iemetās jūrā. John 21:8 Bet tie citi mācekļi nāca ar laivu, jo tie nebija tālu no malas, bet pie divsimt olekšu nost, un vilka to tīklu ar tām zivīm. John 21:9 Kad tie nu izkāpa pie malas, tad tie redzēja ogles liktas un zivis uz tām un maizi. John 21:10 Jēzus uz tiem saka: “Atnesiet šurp no tām zivīm, ko jūs tagad esat dabūjuši.” John 21:11 Sīmanis Pēteris iekāpa un to tīklu izvilka malā pilnu ar lielām zivīm, pusotru simts un trīs. Un jebšu to tik daudz bija, tomēr tas tīkls nesaplīsa. John 21:12 Jēzus uz tiem saka: “Nāciet un turiet azaidu.” Bet neviens no tiem mācekļiem nedrīkstēja Viņam jautāt, kas Tu esi? Jo tie gan zināja, ka Viņš bija Tas Kungs. John 21:13 Tad Jēzus nāk un to maizi ņem un tiem to dod, tā arī no tām zivīm. John 21:14 Šī nu trešā reize, ka Jēzus Saviem mācekļiem parādījies pēc Savas augšām celšanās no miroņiem. John 21:15 Kad tie nu to azaidu bija noturējuši, tad Jēzus uz Sīmani Pēteri saka: “Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani vairāk mīli nekā šie?” Tas uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlēju.” Viņš uz to saka: “Gani Manus jērus!” John 21:16 Atkal otru reiz Viņš uz to saka: “Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani mīli?” Tas uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlēju.” Viņš uz to saka: “Gani Manas avis!” John 21:17 Trešo reiz Viņš uz to saka: “Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo lāgu uz to sacīja: “Vai tu Mani mīli?” Un sacīja uz Viņu: “Kungs Tu visas lietas zini; Tu zini, ka es Tevi mīlēju.” Jēzus uz to saka: “Gani Manas avis! John 21:18 Patiesi, patiesi, Es tev saku: tu, jaunāks būdams, pats esi jozies un esi gājis, kur gribēdams; bet, vecs tapis, tu savas rokas izstiepsi, un cits tevi jozīs un tevi vedīs, kur tu negribi.” John 21:19 Bet to Viņš sacīja, gribēdams rādīt, ar kādu nāvi tam bija Dievu godāt. Un to runājis Viņš uz to saka: “Nāc Man pakaļ!” John 21:20 Un Pēteris apgriezies redz to mācekli, ko Jēzus mīlēja, pakaļ nākam, kas arī pie tā vakariņa pie Viņa krūtīm bija gulējis un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos? John 21:21 Kad Pēteris to redzēja, tad viņš saka uz Jēzu: “Kungs, kas tad būs ar šo?” John 21:22 Jēzus uz to saka: “Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku, kas tev par to? Nāc tu Man pakaļ!” John 21:23 Tad šī valoda cēlās starp tiem brāļiem: “Šis māceklis nemirs.” Bet Jēzus viņam nebija sacījis, ka viņš nemirs, bet: “Ja Es gribu, ka viņš paliek, kamēr Es nāku, kas tev par to?” John 21:24 Šis ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un tās ir sarakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība uzticama. John 21:25 (Un vēl daudz citas lietas Jēzus ir darījis, un ja visas tās pēc kārtas uzrakstītu, tad man šķiet, ka arī visa pasaule tās sarakstītas grāmatas nevarētu saņemt. Āmen.)
Acts 0:0
Acts 1:0 Acts 1:1 Tos pirmos stāstus es gan esmu stāstījis par visu, mans Teofil, ko Jēzus ir iesācis darīt un mācīt, Acts 1:2 Līdz tai dienai, kad Viņš tapa uzņemts un tiem apustuļiem, ko Viņš izredzējis, pavēles bija devis caur Svēto Garu. Acts 1:3 Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām. Acts 1:4 Un kad Viņš tos bija sapulcinājis, tad Viņš tiem pavēlēja, neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no manis esat dzirdējuši (tā Viņš sacīja); Acts 1:5 Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu ne ilgi pēc šīm dienām. Acts 1:6 Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, Viņam vaicāja sacīdami: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?” Acts 1:7 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Jums nepieklājās zināt tos laikus jeb brīžus, ko Tas Tēvs Savā paša varā nolicis. Acts 1:8 Bet jūs dabūsiet spēku, kad Tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam.” Acts 1:9 Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm. Acts 1:10 Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs, Acts 1:11 Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.” Acts 1:12 Tad tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu svētdienas gājumu. Acts 1:13 Un tur nonākuši tie uzkāpa augšistabā; tur bija sapulcēti Pēteris un Jēkabs, un Jānis un Andrejs, Filips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zelotes un Jūda, Jēkaba brālis. Acts 1:14 Šie visi vienprātīgi pastāvēja iekš lūgšanas un pielūgšanas līdz ar tām sievām un ar Viņa brāļiem. Acts 1:15 Un tanīs dienās Pēteris cēlās starp tiem mācekļiem un sacīja, (un tur bija kopā līdz simts divdesmit dvēselēm): Acts 1:16 “Vīri, brāļi, tiem rakstiem bija tapt piepildītiem, ko Tas Svētais Gars ir papriekš sacījis caur Dāvida muti par Jūdasu, kas bija ceļa vadonis tiem, kas Jēzu saņēma. Acts 1:17 Jo tas bija pieskaitīts pie mums un līdz ar mums dabūjis šo pašu kalpošanas amatu. Acts 1:18 Tad nu šis tīrumu ir mantojis no tās netaisnās algas, un uz vaigu nokritis, tas vidū uz pusēm sprādzis un visas viņa iekšas ir izgāzušās. Acts 1:19 Un tas visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, ir tapis zināms, kā arī tas tīrums viņu valodā ir nosaukts: Aķeldama, tas ir asins tīrums. Acts 1:20 Jo Dāvida dziesmu grāmatā ir rakstīts: viņu māja lai paliek par postažu, un lai neviens tur nedzīvo, un lai cits dabū viņa uzrauga amatu. Acts 1:21 Tāpēc nu pieklājās, ka no tiem vīriem, kas ar mums kopā bijuši pa visu to laiku, kad Tas Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis, Acts 1:22 Iesākot no Jāņa kristības līdz tai dienai, kad Viņš no mums ir uzņemts debesīs, ka viens no šiem top par Viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums.” Acts 1:23 Un tie stādīja divus priekšā, Jāzepu, kas top saukts Barsaba, ar pavārdu Justs, un Mattīsu. Acts 1:24 Un Dievu pielūguši tie sacīja: “Kungs, Tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko Tu izredzējis, Acts 1:25 Kas var dalību dabūt pie šās kalpošanas un pie šī apustuļu amata, no kā Jūdas ir atstājies, noiedams savā vietā.” Acts 1:26 Un tie meslojās, un mesli krita uz Mattīsu, un tas tiem vienpadsmit tapa pieskaitīts. Acts 2:0 Acts 2:1 Un kad vasaras svētku diena atnāca, tad visi vienprātīgi bija kopā. Acts 2:2 Un tur piepeši no debess rūkšana notika, tā kā no varena vēja pūšanas, un piepildīja visu to namu, kur tie sēdēja. Acts 2:3 Un dalītas mēles tiem parādījās tā kā uguns un nolaidās uz ikvienu no tiem. Acts 2:4 Un visi tapa piepildīti ar Svētu Garu un iesāka runāt ar citām mēlēm, kā tiem Tas Gars deva izrunāt. Acts 2:5 Bet tur bija Jūdu ļaudis, kas Jeruzālemē dzīvoja, dievbijīgi vīri no visādām tautām apakš debess. Acts 2:6 Kad nu šī balss notika, tad tas pulks nāca kopā un iztrūcinājās; jo ikviens tos dzirdēja savā valodā runājam. Acts 2:7 Un tie visi sabijušies brīnījās, un cits uz citu sacīja: “Redzi, vai šie visi, kas runā, nav Galileji? Acts 2:8 Kā tad mēs tos dzirdam ikviens savā valodā, kurā mēs dzimuši? Acts 2:9 Partieši un Mēdieši un Elamieši, un kas dzīvojam iekš Mezopotamijas, Jūdejas un Kapadoķijas, Pontus un Āzijas, Acts 2:10 Friģijas un Pamfilijas, Ēģiptes un Libijas robežās pret Kireni, un piedzīvotāji no Romas, Jūdi un Jūdu ticības biedri, Acts 2:11 Krieti un Arābi, - mēs dzirdam, tos ar mūsu pašu mēlēm Dieva lielos darbus runājam.” Acts 2:12 Un visi sabijušies nezināja, ko darīt, un cits uz citu sacīja: “Kas tas būs?” Acts 2:13 Bet citi mēdīdami sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Acts 2:14 Bet Pēteris nostājies ar tiem vienpadsmit, pacēla savu balsi un uz tiem runāja: “Jūs Jūdu vīri, un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un saņemat manus vārdus savās ausīs. Acts 2:15 Jo šie nav piedzēruši, kā jums šķiet; jo šī ir dienas trešā stunda. Acts 2:16 Bet tas ir, ko pravietis Joēls sacījis: Acts 2:17 Un Dievs saka: “Notiks pēdīgās dienās, ka Es izliešu no Sava Gara uz visu miesu; un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās nākamas lietas, un jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas, un jūsu vecaji sapņos sapņus. Acts 2:18 Un arī uz Saviem kalpiem un uz Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie sludinās praviešu mācību. Acts 2:19 Un Es došu brīnumus augšā pie debess un zīmes apakšā virs zemes, asinis un uguni un dūmu tvaiku. Acts 2:20 Saule taps pārvērsta par tumsību, un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Acts 2:21 Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.” Acts 2:22 Jūs Israēla vīri, klausiet šos vārdus: Jēzu no Nacaretes, vīru no Dieva skaidri ierādītu jūsu starpā caur spēcīgiem darbiem un brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu starpā, kā jūs paši to zināt, Acts 2:23 Šo, pēc Dieva nolemta padoma un papriekš zināšanas nodotu, jūs esat ņēmuši, caur netaisnu rokām pie krusta piekaluši un nokāvuši - Acts 2:24 To Dievs ir uzmodinājis, nāves sāpes atraisīdams, jo nevarēja būt, ka Viņš no tās taptu turēts. Acts 2:25 Jo Dāvids par Viņu saka: es To Kungu vienmēr esmu turējis priekš acīm; jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubos. Acts 2:26 Tāpēc mana sirds priecājās un mana mēle līksmojās un arī mana miesa dusēs uz cerību. Acts 2:27 Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, nedz Savam Svētam liksi redzēt satrūdēšanu. Acts 2:28 Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus; Tu mani piepildīsi ar līksmību Tava vaiga priekšā. Acts 2:29 Vīri, brāļi, lai ar drošību uz jums runājam par vectēvu Dāvidu: tas ir nomiris un aprakts, un viņa kaps pie mums ir līdz šai dienai. Acts 2:30 Tad nu viņš pravietis būdams un zinādams, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis, ka tas Kristu gribot celt no viņa gurnu augļiem pēc miesas un to sēdināt uz viņa krēslu, Acts 2:31 To tas paredzēdams ir runājis par Kristus augšāmcelšanos, ka Viņa dvēsele nav pamesta kapā nedz Viņa miesa redzējusi satrūdēšanu. Acts 2:32 Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Acts 2:33 Tad nu caur Dieva labo roku paaugstināts un no Tā Tēva dabūjis Tā Svētā Gara apsolīšanu, Viņš ir izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat, Acts 2:34 Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs; bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: “Sēdies pie Manas labās rokas, Acts 2:35 Tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.” Acts 2:36 Tad nu visam Israēla namam būs tiešām zināt, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” Acts 2:37 Un kad tie to dzirdēja, tad sirds tiem pārtrūka, un tie sacīja uz Pēteri un tiem citiem apustuļiem: “Vīri, brāļi, ko mums būs darīt?” Acts 2:38 Bet Pēteris uz tiem sacīja: “Atgriežaties no grēkiem un liekaties ikviens kristīties Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, tad jūs dabūsiet Tā Svētā Gara dāvanu. Acts 2:39 Jo jums šī apsolīšana pieder un jūsu bērniem un visiem, kas ir tālu, cik Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Acts 2:40 Un ar daudz citiem vārdiem tas liecību deva un tos pamācīja sacīdams: “Izglābjaties no šās netiklas cilts.” Acts 2:41 Kas nu viņa vārdu labprāt uzņēma, tie tapa kristīti; un tanī dienā tapa pieliktas kādas trīs tūkstošas dvēseles. Acts 2:42 Un tie pastāvēja iekš apustuļu mācības un iekš draudzības un iekš maizes laušanas un iekš Dieva lūgšanām. Acts 2:43 Un visām dvēselēm bailība uzgāja, un daudz brīnumi un zīmes notika caur tiem apustuļiem. Acts 2:44 Bet visi, kas bija ticīgi, palika kopā un visas lietas tiem bija kopā; Acts 2:45 Un tie pārdeva visu savu mantu un sagādu, un to izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Acts 2:46 Un tie ikdienas vienprātīgi turējās kopā Dieva namā, un šurp un turp namos maizi lauza un barību ņēma ar prieku un sirds vientiesību, Acts 2:47 Dievu teikdami, un bija visiem ļaudīm piemīlīgi; un Tas Kungs pielika ikdienas pie tās draudzes, kas tapa svētīgi. Acts 3:0 Acts 3:1 Bet Pēteris un Jānis gāja kopā uz Dieva namu ap lūgšanas stundu, tā ir tā devītā. Acts 3:2 Un viens vīrs, no mātes miesām tizls būdams, tapa nests; to tie ikdienas nolika priekš Dieva nama durvīm, kas top sauktas tās krāšņās, ka tas dāvanas lūgtos no tiem, kas gāja Dieva namā. Acts 3:3 Šis, redzēdams Pēteri un Jāni, ka tie gribēja ieiet Dieva namā, lūdzās kādu dāvanu. Acts 3:4 Bet Pēteris ar Jāni uz to skatījās un sacīja: “Skaties uz mums.” Acts 3:5 Un tas skatījās uz tiem gaidīdams, ko laba no viņiem dabūt. Acts 3:6 Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav, bet kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā: celies un staigā!” Acts 3:7 Un viņš to satvēra pie labās rokas un to pacēla, un tūdaļ viņa lieli un krimšļi tapa stingri, Acts 3:8 Un uzlēcis viņš stāvēja un staigāja un gāja ar tiem Dieva namā, staigādams un lēkdams un Dievu teikdams. Acts 3:9 Un visi ļaudis to redzēja staigājam un Dievu teicam; Acts 3:10 Un to arī pazina, ka viņš tas bija, kas dāvanu dēļ pie tām Dieva nama krāšņām durvīm bija sēdējis; un tie brīnījās, iztrūcinādamies par to, kas viņam bija noticis. Acts 3:11 Kad nu šis tizlais, kas bija vesels tapis, pie Pētera un Jāņa turējās, tad visi ļaudis pārbijušies pie tiem satecēja tai saucamā Salamana priekšnamā. Acts 3:12 Bet Pēteris, to redzēdams, tiem ļaudīm atbildēja: “Jūs Israēla vīri, ko jūs brīnāties par to, jeb ko jūs lūkojieties uz mums, tā kā mēs caur savu pašu spēku un savu dievbijāšanu to būtu padarījuši, ka šis staigā? Acts 3:13 Ābrahāma un Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir pagodinājis Savu Dēlu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši priekš Pilatus, kad tas sprieda, Viņu laist vaļā. Acts 3:14 Bet jūs To Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, ka jums tas slepkava taptu dots. Acts 3:15 Bet To dzīvības lielkungu jūs esat nokāvuši, ko Dievs ir uzmodinājis no miroņiem; tam mēs esam liecinieki. Acts 3:16 Un caur to ticību uz Viņa Vārdu, Viņš pie šā, ko jūs redzat un pazīstat, Savu Vārdu ir apstiprinājis, un tā ticība, kas ir caur Viņu, šim devusi pilnīgu veselību jūsu visu priekšā. Acts 3:17 Un nu brāļi, es zinu, ka nezinādami to esat darījuši, jūs kā arī jūsu virsnieki. Acts 3:18 Bet ko Dievs caur visu Savu praviešu muti papriekš sludinājis, ka Kristum bija ciest, to Viņš tā ir piepildījis. Acts 3:19 Tāpēc atjaunojaties savā prātā un atgriežaties, ka jūsu grēki top izdeldēti, lai atspirgšanas laiki nāk no Tā Kunga vaiga, Acts 3:20 Un lai Viņš Jēzu Kristu sūta, kas jums papriekš ir sludināts, Acts 3:21 Ko debesīm būs uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu Savu svēto praviešu muti. Acts 3:22 Jo Mozus uz tiem tēviem ir sacījis: Tas Kungs jūsu Dievs jums cels vienu pravieti no jūsu brāļiem tā kā mani; To jums būs klausīt visās lietās, ko Tas uz jums runās. Acts 3:23 Un notiks, ka ikkatra dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, taps izdeldēta no tiem ļaudīm. Acts 3:24 Un visi pravieši no Samuēla sākot, un visi, kas pēc ir runājuši, tie arī šās dienas ir pasludinājuši. Acts 3:25 Jūs esat to praviešu un tās derības bērni, (tās derības), ko Dievs darījis ar mūsu tēviem sacīdams uz Ābrahāmu: caur tavu sēklu visas ciltis virs zemes taps svētītas. Acts 3:26 Dievs, Savu bērnu Jēzu uzmodinājis, To papriekš pie jums ir sūtījis, lai Tas jūs svētītu, ka ikviens atgrieztos no sava ļaunuma.” Acts 4:0 Acts 4:1 Bet šiem uz tiem ļaudīm runājot piegāja tie priesteri un tas Dieva nama virsnieks un tie saduceji, Acts 4:2 Apskaitušies, ka viņi tos ļaudis mācīja un ka pasludināja iekš Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem; Acts 4:3 Un rokas tiem pielika un tos iemeta cietumā līdz rītam; jo vakars jau bija. Acts 4:4 Bet daudzi, kas to vārdu dzirdēja, ticēja; un tur tapa skaitīti pie piectūkstošiem vīriem. Acts 4:5 Bet notikās otrā dienā, ka viņu virsnieki un vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē sapulcējās, Acts 4:6 Un Annas, tas augstais priesteris, un Kajafas un Jānis un Aleksanders, un cik no augstā priestera cilts bija; Acts 4:7 Un viņus savā priekšā noveduši, tie jautāja: “Kurā spēkā jeb kurā vārdā jūs to esat darījuši?” Acts 4:8 Tad Pēteris, Svēta Gara pilns, uz tiem sacīja: “Jūs ļaužu virsnieki un jūs Israēla vecaji, Acts 4:9 Ja mēs šodien topam tiesāti laba darba dēļ pie šā neveselā cilvēka, caur ko šis ir dziedināts, Acts 4:10 Tad jums visiem un visiem Israēla ļaudīm būs zināt, ka šis jūsu priekšā stāv vesels tik vien caur Jēzus Kristus no Nacaretes vārdu, ko jūs esat krustā situši, un ko Dievs no miroņiem uzmodinājis. Acts 4:11 Šis ir tas akmens, no jums nama taisītājiem atmests, kas palicis par stūra akmeni. Acts 4:12 Un tā pestīšana nav caur citu nevienu, jo arīdzan cits vārds apakš debess cilvēkiem nav dots, caur ko mums būs mūžīgi dzīvot.” Acts 4:13 Kad tie nu Pētera un Jāņa sirds drošību redzēja un noprata, ka tie bija nemācīti un zemas kārtas cilvēki, tad tie brīnījās, un tos pazina, ka viņi bijuši ar Jēzu. Acts 4:14 Un kad tie to cilvēku, kas bija vesels tapis, redzēja pie viņiem stāvam, tad tiem nebija ko pretim runāt. Acts 4:15 Un tie lika viņiem iziet no tiesas nama un sarunājās savā starpā, Acts 4:16 Sacīdami: “Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo ka skaidrs brīnums caur tiem noticis, tas ir zināms visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt. Acts 4:17 Bet lai tas starp tiem ļaudīm tālāki neizpaužas, mēs tiem gribam stipri piekodināt, ka tiem vairs uz nevienu cilvēku nebūs runāt iekš šī vārda.” Acts 4:18 Un viņus aicinājuši, tie viņiem pavēlēja, it nemaz nerunāt, nedz mācīt iekš Jēzus vārda. Acts 4:19 Bet Pēteris un Jānis atbildēdami uz tiem sacīja: “Spriežat paši, vai Dieva priekšā ir taisni, jums vairāk klausīt nekā Dievam? Acts 4:20 Jo mēs nevaram palikt nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Acts 4:21 Bet tie vēl vairāk viņus apdraudēja un palaida un neatrada, kā tos sodīt, to ļaužu dēļ, jo visi Dievu teica par to, kas bija noticis. Acts 4:22 Jo tas cilvēks bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, pie kā šī dziedināšanas zīme bija notikusi. Acts 4:23 Un vaļā atlaisti tie nāca pie tiem savējiem un pasludināja, ko tie augstie priesteri un vecaji uz tiem bija sacījuši. Acts 4:24 Un to dzirdējuši, tie vienprātīgi savu balsi pacēla uz Dievu un sacīja: “Kungs, Tu esi Tas Dievs, kas ir darījis debesi un zemi un jūru un visas lietas, kas tur iekšā, Acts 4:25 Kas caur Sava kalpa Dāvida muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Acts 4:26 Ķēniņi virs zemes ir sacēlušies, un valdnieki sapulcējušies pret To Kungu un pret Viņa Svaidīto. Acts 4:27 Jo patiesi, tie ir sapulcējušies pret Tavu svēto bērnu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, arī Hērodus un Poncius Pilatus līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm, Acts 4:28 To darīdami, ko Tava roka un Tavs padoms papriekš ir nolēmis, ka tam bija notikt. Acts 4:29 Tad nu, Kungs, skaties Tu uz viņu biedināšanu un dodi Saviem kalpiem Tavu Vārdu runāt ar visu drošību, Acts 4:30 Savu roku izstiepdams, ka dziedināšanas notiek un zīmes un brīnumi caur Tava svētā bērna Jēzus Vārdu.” Acts 4:31 Un pēc lūgšanas tā vieta pakustinājās, kur tie bija sapulcējušies; un tie visi tapa Svētā Gara pilni un runāja Dieva vārdu ar drošību. Acts 4:32 Un tā draudze, kas ticēja, bija viena sirds un viena dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet tās mantas bija visiem kopā. Acts 4:33 Un ar lielu spēku tie apustuļi deva liecību par Tā Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār tiem visiem. Acts 4:34 Un viņu starpā arī nebija neviena, kam kas pietrūka, jo kuriem tīrumi vai nami bija, tie tos pārdeva un atnesa to maksu no tā, kas bija pārdots, Acts 4:35 Un nolika tiem apustuļiem pie kājām, un ikkatram tapa izdalīts, kā kuram vajadzēja. Acts 4:36 Un Jāzeps, no tiem apustuļiem ar pavārdu saukts Barnaba (tas ir tulkots: iepriecināšanas bērns), viens Levits, dzimis Kipriets, Acts 4:37 Kam bija tīrums, pārdeva to un atnesa to naudu un nolika pie apustuļu kājām. Acts 5:0 Acts 5:1 Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu mantību, Acts 5:2 Un atrāva ko no tās maksas ar sievas ziņu; un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām. Acts 5:3 Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, tam Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut? Acts 5:4 Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.” Acts 5:5 Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira; un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja. Acts 5:6 Un tie jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka. Acts 5:7 Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis. Acts 5:8 Bet Pēteris tai atbildēja: “Saki man, vai jūs to tīrumu tik dārgi esat pārdevuši?” Un tā sacīja: “Tiešām, tik dārgi.” Acts 5:9 Un Pēteris uz to sacīja: “Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir priekš durvīm un tevi iznesīs.” Acts 5:10 Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un tie jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra. Acts 5:11 Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja. Acts 5:12 Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp tiem ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā. Acts 5:13 Bet no tiem citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties, bet tie ļaudis tos augsti cienīja. Acts 5:14 Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu, Acts 5:15 Tā ka arī tie neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu. Acts 5:16 Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti. Acts 5:17 Bet tas augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (tā saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, Acts 5:18 Un pielika tiem apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā. Acts 5:19 Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: Acts 5:20 “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus.” Acts 5:21 Bet to dzirdējuši, tie iegāja it agri Dieva namā un mācīja. Bet tas augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca to augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest. Acts 5:22 Bet tie sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja Acts 5:23 Sacīdami: “Mēs to cietumu gan atradām it cieti aizslēgtu un tos sargus ārā stāvošus priekš durvīm, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.” Acts 5:24 Kad nu tas priesteris un tas Dieva nama virsnieks un tie augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot. Acts 5:25 Un tur viens nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca tos ļaudis.” Acts 5:26 Tad tas virsnieks ar tiem sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no tiem ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti). Acts 5:27 Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un tas augstais priesteris tiem vaicāja Acts 5:28 Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī Vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.” Acts 5:29 Bet Pēteris un tie apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem. Acts 5:30 Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka. Acts 5:31 Šo Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos un grēku piedošanu. Acts 5:32 Un mēs esam Viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Tas Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas Viņam paklausa.” Acts 5:33 Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut. Acts 5:34 Bet viens no tās augstās tiesas, farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, pacēlās un pavēlēja, tos apustuļus maķenīt izvest, Acts 5:35 Un sacīja uz viņiem: “Jūs Israēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt. Acts 5:36 Jo priekš šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Acts 5:37 Pēc šā cēlās Jūda, tas Galilejs, tai rakstīšanas laikā un novērsa daudz ļaužu sev pakaļ; šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti. Acts 5:38 Tādēļ es jums tagad saku: atstājaties no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks; Acts 5:39 Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt; un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu.” Acts 5:40 Un viņi tam paklausīja un tos apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida. Acts 5:41 Tad nu tie līksmodamies aizgāja no tās augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest; Acts 5:42 Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt. Acts 6:0 Acts 6:1 Un tanīs dienās, kad tie mācekļi vairojās, kurnēšana cēlās pie tiem Grieķiem pret tiem Ebrejiem, ka viņu atraitnes iekš dienišķas apkopšanas paliekot neievērotas. Acts 6:2 Un tie divpadsmit saaicināja to mācekļu draudzi un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs Dieva vārdu atstājam un kalpojam pie galda. Acts 6:3 Tāpēc, brāļi, izredziet savā starpā septiņus vīrus, kam ir laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus, ko mēs šīs vajadzības pēc varētu iecelt. Acts 6:4 Bet mēs gribam pastāvīgi turēties pie Dieva lūgšanas un pie tā vārda amata.” Acts 6:5 Un šie vārdi patika visai draudzei; un tie izredzēja Stefanu, ticības un Svēta Gara pilnu vīru, un Filipu un Prokoru un Nikanoru un Timonu un Parmenu un Nikolaju, vienu Jūdu ticības biedri no Antioķijas Acts 6:6 Šos tie veda apustuļu priekšā; un Dievu pielūguši tie viņiem rokas uzlika. Acts 6:7 Un Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē ļoti vairojās, un liels priesteru pulks palika paklausīgs ticībai. Acts 6:8 Un Stefans, ticības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes starp tiem ļaudīm. Acts 6:9 Un kādi no tās saucamās Libertiņu un Kireniešu un Aleksandriešu skolas un no tiem, kas bija no Ķiliķijas un Āzijas, cēlās un ar Stefanu stipri apjautājās. Acts 6:10 Un tie nespēja pretī stāvēt tai gudrībai un Tam Garam, ar ko viņš runāja. Acts 6:11 Tad tie izmācīja vīrus, lai saka: “Mēs viņu esam dzirdējuši zaimošanas runājam pret Mozu un pret Dievu.” Acts 6:12 Un tie saskubināja tos ļaudis un tos vecajus un tos rakstu mācītājus. Un viņam uzmākušies, tie viņu sagrāba un veda tiesas priekšā. Acts 6:13 Un atveda viltīgus lieciniekus, kas sacīja: “Šis cilvēks nemitās zaimošanas runāt pret šo svēto vietu un bauslību. Acts 6:14 Jo mēs viņu esam dzirdējuši sakām: šis Jēzus no Nacaretes nopostīs šo vietu un pārvērtīs tās ierašas, ko mums Mozus devis.” Acts 6:15 Un visi, kas augstā tiesā sēdēja, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu kā kāda eņģeļa vaigu. Acts 7:0 Acts 7:1 Un tas augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?” Acts 7:2 Bet viņš sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Tas godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Hāranā mājoja, Acts 7:3 Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz to zemi, ko Es tev rādīšu. Acts 7:4 Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Hāranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet, Acts 7:5 Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija. Acts 7:6 Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus. Acts 7:7 Un to tautu, kam tie kalpos, Es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un Man kalpos šinī vietā. Acts 7:8 Un Viņš tam deva to apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja to Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks to Jēkabu, un Jēkabs tos divpadsmit vectēvus. Acts 7:9 Un tie vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu, Acts 7:10 Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu. Acts 7:11 Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības. Acts 7:12 Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz. Acts 7:13 Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Faraonam kļuva zināmi. Acts 7:14 Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles. Acts 7:15 Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi, Acts 7:16 Un tapa pārvesti uz Šehemi un tai kapā ielikti, ko Ābrahāms ar sudraba maksu bija pircis no Hamora bērniem Šehemē. Acts 7:17 Bet kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē, Acts 7:18 Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina. Acts 7:19 Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības. Acts 7:20 Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā. Acts 7:21 Un kad tas bija izlikts laukā, tad Faraona meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu. Acts 7:22 Un Mozus tapa mācīts visā ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos. Acts 7:23 Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus. Acts 7:24 Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš pārstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita to Ēģiptieti. Acts 7:25 Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata. Acts 7:26 Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt? Acts 7:27 Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums? Acts 7:28 Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar to Ēģiptieti esi nokāvis? Acts 7:29 Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midijana zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja. Acts 7:30 Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā. Acts 7:31 Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika: Acts 7:32 “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties. Acts 7:33 Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Acts 7:34 Es redzēdams esmu redzējis Savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt; un nu nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.” Acts 7:35 Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? šo Dievs sūtījis par virsnieku un pestītāju caur tā eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā. Acts 7:36 Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus. Acts 7:37 Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.” Acts 7:38 Šis pie tās draudzes tuksnesī bija ar to eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot; Acts 7:39 Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdis atgriezās uz Ēģiptes zemi, Acts 7:40 Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes. Acts 7:41 Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa tam elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem. Acts 7:42 Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot tam debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Israēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis kaujamus un citus upurus? Acts 7:43 Un jūs esat pieņēmuši to Moloka dzīvokli un sava Dieva, Remvana, zvaigzni, tās bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles. Acts 7:44 Tā liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc tās priekšzīmes, ko viņš bija redzējis; Acts 7:45 To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jozua to arī ieveda tai zemē, kas tiem pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām. Acts 7:46 Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās tam Jēkaba Dievam dzīvokli atrast. Acts 7:47 Un Salamans Viņam namu uztaisīja. Acts 7:48 Bet tas Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā tas pravietis saka: Acts 7:49 “Debess ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir Mana dusas vieta? Acts 7:50 Vai Mana roka nav šo visu taisījusi?” Acts 7:51 Jūs stūrgalvīgie un sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs allažiņ tam Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs! Acts 7:52 Kuru no tiem praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par Tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; Šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām, Acts 7:53 Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.” Acts 7:54 Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu. Acts 7:55 Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, Acts 7:56 Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas. Acts 7:57 Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū, Acts 7:58 Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un tie liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls. Acts 7:59 Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu! Acts 7:60 Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga. Acts 8:0 Acts 8:1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret to draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne tie apustuļi. Acts 8:2 Un dievbijīgi vīri Stefanu paglabāja un viņu gauži nožēloja. Acts 8:3 Bet Sauls to draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā. Acts 8:4 Tad nu tie izklīdinātie apkārt staigāja, to vārdu pasludinādami. Acts 8:5 Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja. Acts 8:6 Un tie ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami tās zīmes, ko viņš darīja;  Acts 8:7 Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi melmeņu sērdzīgi(paralizēti) un tizli tapa dziedināti. Acts 8:8 Un liela līksmība cēlās tai pilsētā. Acts 8:9 Un kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, tai pilsētā līdz tam bija darbojies ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcinājis sacīdams, ka esot liels vīrs; Acts 8:10 Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” Acts 8:11 Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis. Acts 8:12 Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja to evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas. Acts 8:13 Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās. Acts 8:14 Bet tie apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni. Acts 8:15 Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu. Acts 8:16 Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu. Acts 8:17 Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu. Acts 8:18 Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu, Acts 8:19 Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.” Acts 8:20 Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt. Acts 8:21 Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Acts 8:22 Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, vai šis tavas sirds nodoms tev varētu tapt piedots; Acts 8:23 Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.” Acts 8:24 Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.” Acts 8:25 Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evanģēliju daudz Samarijas miestos. Acts 8:26 Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz to ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.” Acts 8:27 Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, viens Moru vīrs, Kandaces, Moru zemes ķēniņienes, kambarjunkurs un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt. Acts 8:28 Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Acts 8:29 Un Tas Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.” Acts 8:30 Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Acts 8:31 Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos. Acts 8:32 Un tas rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš savu muti neatdara. Acts 8:33 Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.” Acts 8:34 Un tas kambarjunkurs atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko tas pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?” Acts 8:35 Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja to evaņģēliju no Jēzus. Acts 8:36 Un to ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un tas kambarjunkurs sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?” Acts 8:37 Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Acts 8:38 Un viņš pavēlēja, tos ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā tas kambarjunkurs, un viņš to kristīja. Acts 8:39 Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un tas kambarjunkurs viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu. Acts 8:40 Bet Filips atradās Ašdodā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju. Acts 9:0 Acts 9:1 Bet Sauls vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie tā augstā priestera Acts 9:2 Un lūdza no tā grāmatas uz Damasku pie tām Jūdu draudzēm, ja viņš kādus no šīs ticības atrastu, vai vīrus vai sievas, ka viņš tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Acts 9:3 Un viņam ejot notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaišums no debess viņu piepeši apspīdēja; Acts 9:4 Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?” Acts 9:5 Un viņš sacīja: “Kungs, kas Tu esi?” Tas Kungs sacīja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” Acts 9:6 Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: “Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Tas Kungs uz to sacīja: “Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.” Acts 9:7 Bet tie vīri, kas bija viņa ceļa biedri, stāvēja iztrūkušies, to balsi gan dzirdēdami, bet neviena neredzēdami Acts 9:8 Bet Sauls cēlās no zemes un savas acis paceldams neredzēja neviena. Un tie to pie rokas vezdami ieveda Damaskū. Acts 9:9 Un trīs dienas tas nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. Acts 9:10 Bet viens māceklis bija iekš Damaskus, ar vārdu Ananija, un Tas Kungs caur parādīšanu uz to sacīja: “Ananija!” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu, Kungs.” Acts 9:11 Un Tas Kungs uz to sacīja: “Celies un ej uz to ielu, kas top saukta tā Taisnā, un meklē Jūdas namā to Tarsieti, kam vārds Sauls; jo, redzi, tas Dievu lūdz; Acts 9:12 Un tas caur parādīšanu ir redzējis vīru, ar vārdu Ananija, ieejam un tam roku uzliekam, lai tas atkal top redzīgs.” Acts 9:13 Bet Ananija atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik ļaunuma tas darījis Taviem svētiem Jeruzālemē; Acts 9:14 Un šeitan tam ir vara no tiem augstiem priesteriem, visus saistīt, kas Tavu Vārdu piesauc.” Acts 9:15 Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Ej, jo šis Man ir izredzēts ierocis, Manu Vārdu nest pagānu un ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. Acts 9:16 Jo Es tam rādīšu, cik daudz tam Mana Vārda dēļ jācieš.” Acts 9:17 Un Ananija nogāja un nāca tanī namā un tam rokas uzlika sacīdams: “Saul, brāli, Tas Kungs mani sūtījis, (Jēzus, kas tev uz tā ceļa, kur tu esi nācis, ir parādījies), lai tu atkal topi redzīgs un piepildīts ar Svēto Garu.” Acts 9:18 Un tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, un viņš tapa tūdaļ redzīgs, un uzcēlies tapa kristīts, Acts 9:19 Un barību ņēmis viņš atspirga. Un Sauls bija kādas dienas pie tiem mācekļiem iekš Damaskus. Acts 9:20 Un tūdaļ tas sludināja baznīcās par Jēzu, ka Viņš Tas Dieva Dēls. Acts 9:21 Bet visi, kas to dzirdēja, iztrūkās un sacīja: “Vai šis nav tos postījis, kas Jeruzālemē šo Vārdu piesauca? Vai tas nav tāpēc šurp nācis, ka viņus vestu saistītus pie tiem augstiem priesteriem?” Acts 9:22 Bet Sauls palika jo dienas jo spēcīgs un iztrūcināja tos Jūdu ļaudis, kas Damaskū dzīvoja, un pierādīja, ka Šis Tas Kristus. Acts 9:23 Un kad jau kāds laiks bija pagājis, tad tie Jūdu ļaudis sarunājās viņu nokaut. Acts 9:24 Bet viņu nodoms Saulam tapa zināms; un tie vārtus sargāja caurām dienām un naktīm, ka viņu varētu nokaut. Acts 9:25 Bet tie mācekļi viņu ņēma naktī un kurvī pār mūri nolaida zemē. Acts 9:26 Un uz Jeruzālemi nācis Sauls raudzīja tiem mācekļiem piebiedroties; bet visi no tā bijās, neticēdami, viņu esam mācekli. Acts 9:27 Bet Barnaba viņu ņēma un veda pie tiem apustuļiem un tiem teica, kā viņš uz ceļa To Kungu redzējis, un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskū ar drošību runājis Jēzus vārdā. Acts 9:28 Un viņš pie tiem bija Jeruzālemē, ieiedams un iziedams un droši sludinādams Tā Kunga Jēzus vārdā. Acts 9:29 Un viņš arī runāja un apjautājās ar tiem Grieķiem; bet tie glūnēja viņu nokaut. Acts 9:30 Bet tie brāļi, to nomanīdami, viņu pavadīja uz Cezareju un viņu sūtīja uz Tarsu. Acts 9:31 Tad nu tai draudzei pa visu Jūdeju un Galileju un Samariju bija miers, un tā auga un staigāja iekš Tā Kunga bijāšanas un vairojās caur Tā Svētā Gara iepriecināšanu. Acts 9:32 Un notikās, ka Pēteris visur pārstaigājot arī nonāca pie tiem svētiem, kas Liddā dzīvoja. Acts 9:33 Un tur tas atrada vienu cilvēku, ar vārdu Eneas, astoņus gadus uz gultas gulošu, - šis bija melmeņu sērdzīgs. Acts 9:34 Un Pēteris uz to sacīja: “Enea, lai Jēzus, Tas Kristus, tevi dara veselu; celies un taisi pats sev gultu!” Un tas tūdaļ cēlās. Acts 9:35 Un to visi redzēja, kas Liddā un Šaronā dzīvoja, un tie atgriezās pie Tā Kunga. Acts 9:36 Un Joppē bija kāda mācekle, ar vārdu Tabita, tas ir tulkots: stirna; šī bija labu darbu darītāja un nabagu apdāvinātāja. Acts 9:37 Un notikās tanīs dienās, ka viņa palika slima un nomira, un tie to mazgājuši nolika augšistabā. Acts 9:38 Bet kad nu Lidda tuvu pie Joppes ir, tad tie mācekļi dzirdēdami, Pēteri tur esam, sūtīja divus vīrus pie tā, lūgdami, ka tas nekavētos, pie tiem noiet. Acts 9:39 Un Pēteris cēlās un gāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tad viņu uzveda tai augšistabā; un pie tās stāvēja visas atraitnes, raudādamas un rādīdamas tos svārkus un tās drēbes, ko tā Stirna, pie tiem būdama, bija taisījusi. Acts 9:40 Un Pēteris, visus izdzinis, metās ceļos un Dievu lūdza, un pie tās mirušās atgriezdamies sacīja: “Tabita, celies augšām.” Un tā savas acis atvēra un Pēteri redzējusi cēlās sēdu. Acts 9:41 Un viņš tai roku deva un to pacēla, un, tos svētos un tās atraitnes aicinājis, viņu dzīvu tiem veda priekšā. Acts 9:42 Un tas tapa zināms pa visu Joppi un daudzi ticēja uz To Kungu. Acts 9:43 Un notikās, ka viņš daudz dienas Joppē palika pie viena ādmiņa, ar vārdu Sīmanis. Acts 10:0 Acts 10:1 Un viens vīrs bija Cezarejā, Karniels vārdā, viens kapteinis, no tā saucamā Itālijas karoga, Acts 10:2 Dieva cienītājs un dievbijīgs ar visu savu namu, kas tos ļaudis daudz apdāvināja un allažiņ Dievu lūdza. Acts 10:3 Šis ap devīto dienas stundu parādīšanā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: “Karniel!” Acts 10:4 Un to redzēdams viņš pārbijās un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Bet tas uz viņu sacīja: “Tavas lūgšanas ir uzkāpušas un pieminētas Dieva priekšā. Acts 10:5 Un tagad nosūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. Acts 10:6 Šis piemājo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam nams ir jūrmalā; šis tev sacīs, ko tev būs darīt.” Acts 10:7 Un kad tas eņģelis, kas ar Karnieli runāja, bija aizgājis, tad šis aicināja divus no saviem nama kalpiem un vienu dievbijīgu karavīru no tiem, kas pastāvīgi pie viņa bija. Acts 10:8 Un visas lietas stāstījis viņš tos sūtīja uz Joppi. Acts 10:9 Un otrā dienā, kad tie uz ceļa bija un tai pilsētai tuvu klāt nāca, Pēteris uzkāpa uz jumtu, Dievu lūgt, ap sesto stundu. Acts 10:10 Un viņš izsalcis būdams gribēja ko baudīt, un kamēr tie ēdienu sataisīja, viņš garā tapa aizgrābts. Acts 10:11 Un viņš redz debesi atvērtu un kādu trauku nonākam, tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu zemē. Acts 10:12 Tanī bija visādi četrkājīgi lopi un zvēri un tārpi no zemes virsas un putni, kas apakš debess. Acts 10:13 Un balss notika uz to: “Celies, Pēteri, kauj un ēd.” Acts 10:14 Bet Pēteris sacīja: “Ne mūžam, Kungs! Jo es nekad neesmu ko ēdis, kas ir aizliegts, vai nešķīsts.” Acts 10:15 Un atkal otru reiz balss uz viņu notika: “Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par aizliegtu.” Acts 10:16 Un tas notika trīs reizes un tas trauks atkal tapa uzcelts debesīs. Acts 10:17 Un kad Pēteris savā prātā nezināja, ko šī parādīšana apzīmējot, ko viņš bija redzējis, redzi, tad tie no Karnieļa sūtītie vīri, Sīmaņa namu izvaicājuši, stāvēja pie vārtiem. Acts 10:18 Un tie sauca un vaicāja, vai Sīmanis, ar pavārdu Pēteris, tur mājojot? Acts 10:19 Un kad Pēteris to parādīšanu pārdomāja, tad Tas Gars uz to sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē; Acts 10:20 Bet celies, nokāp un ej tiem līdz nešaubīdamies, jo Es tos esmu sūtījis.” Acts 10:21 Un Pēteris nokāpa pie tiem vīriem, kas no Karnieļa pie tā bija sūtīti, un sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējiet, kādas lietas dēļ jūs še esat?” Acts 10:22 Un tie sacīja: “Karniels, viens kapteinis, taisns un dievbijīgs vīrs, kam pie visas Jūdu cilts laba slava, tas no viena svēta eņģeļa ir pamācīts, tevi uz savu namu aicināt un vārdus dzirdēt no tevis.” Acts 10:23 Tad nu viņš tos aicināja iekšā un uzņēma savā namā. Un otrā dienā viņš cēlās un gāja tiem līdz, un kādi brāļi, kas bija no Joppes, viņu pavadīja. Acts 10:24 Un otrā dienā tie nonāca Cezarejā, un Karniels, savus radiniekus un labākos draugus saaicinājis, viņus gaidīja. Acts 10:25 Un notikās, Pēterim ieejot, ka Karniels tam gāja pretī un paklanījās, mezdamies pie viņa kājām. Acts 10:26 Bet Pēteris to pacēla un sacīja: “Celies, arī es esmu cilvēks.” Acts 10:27 Un ar to sarunādamies viņš gāja iekšā un atrada daudz kopā sanākušus, Acts 10:28 Un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka Jūdu vīram nepieklājās piebiedroties jeb nākt pie svešas tautas cilvēka; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nebūs saukt par negantu jeb nešķīstu. Acts 10:29 Tāpēc es ataicināts arī esmu nācis bez pretī runāšanas; tad nu vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?” Acts 10:30 Un Karniels sacīja: “Priekš četrām dienām līdz šai stundai es biju gavējis, un devītā stundā man savā namā Dievu lūdzot, redzi, viens vīrs ar spožām drēbēm stāvēja manā priekšā Acts 10:31 Un sacīja: Karniel, tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas ir pieminētas Dieva priekšā. Acts 10:32 Tāpēc sūti uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri; šis mājo Sīmaņa, tā ādmiņa, namā pie jūras; šis nāks un ar tevi runās. Acts 10:33 Tāpēc es tūdaļ pie tevis esmu sūtījis, un tu esi labi darījis, ka esi nācis. Tad nu tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, visu to dzirdēt, kas tev no Dieva pavēlēts.” Acts 10:34 Bet Pēteris savu muti atdarījis sacīja: “Nu es tiešām atzīstu, ka Dievs cilvēka vaigu neuzlūko; Acts 10:35 Bet no visām tautām, kas Viņu bīstas un taisnību dara, tas Viņam pieņēmīgs. Acts 10:36 Tas ir tas vārds, ko Viņš Israēla bērniem ir sūtījis, pasludinādams prieku un mieru caur Jēzu Kristu: Šis ir Kungs pār visiem. Acts 10:37 Jūs zināt, kas noticis pa visu Jūdu zemi, iesākot no Galilejas, pēc tās kristības, ko Jānis pasludinājis; Acts 10:38 Kā Dievs ar Svētu Garu un spēku ir svaidījis to Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar Viņu. Acts 10:39 Un mēs esam liecinieki par visu, ko Viņš darījis Jūdu zemē un arī Jeruzālemē; Šo tie nokāvuši piekārdami pie koka. Acts 10:40 Šo Dievs ir uzmodinājis trešā dienā un Viņam licis parādīties Acts 10:41 Ne visiem ļaudīm, bet tiem papriekš no Dieva ieceltiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšām celšanās no miroņiem. Acts 10:42 Un Viņš mums ir pavēlējis, tiem ļaudīm pasludināt un apliecināt, Viņu esam to no Dieva iestādīto soģi pār dzīviem un mirušiem. Acts 10:43 Šim visi pravieši dod liecību, ka caur Viņa vārdu ikviens, kas tic uz Viņu, dabū grēku piedošanu.” Acts 10:44 Un Pēterim šos vārdus vēl runājot, Svētais Gars krita uz visiem, kas to vārdu dzirdēja. Acts 10:45 Un tie ticīgie no tās apgraizīšanas, cik Pēterim bija līdz nākuši, iztrūkās, ka arī uz pagāniem Svētā Gara dāvana bija izlieta; Acts 10:46 Jo tie tos dzirdēja valodām runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja: Acts 10:47 “Vai arī kas laban ūdeni var liegt, ka šie netaptu kristīti, kas To Svēto Garu ir dabūjuši itin kā mēs?” Acts 10:48 Un viņš pavēlēja, tos kristīt iekš Tā Kunga vārda. Tad tie viņu lūdza, lai viņš kādas dienas pie tiem paliktu. Acts 11:0 Acts 11:1 Un tie apustuļi un brāļi Jūdu zemē dzirdēja, ka arī pagāni Dieva vārdu bija pieņēmuši. Acts 11:2 Un kad Pēteris uz Jeruzālemi nāca, tad tie apgraizītie ar to strīdējās, Acts 11:3 Sacīdami: “Tu pie vīriem, kam ir priekšāda, esi iegājis un ar tiem ēdis.” Acts 11:4 Bet Pēteris iesāka tiem pēc kārtas stāstīt sacīdams: Acts 11:5 “Es Joppes pilsētā Dievu lūdzu, un garā aizgrābts redzēju vienu parādīšanu: kādu trauku nonākam tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis. Acts 11:6 To skatīdams es ņēmu vērā un redzēju četrkājīgus lopus un zvērus un tārpus no zemes virsas un putnus, kas apakš debess. Acts 11:7 Un es dzirdēju balsi uz mani sakām: “Celies, Pēteri, kauj un ēd.” Acts 11:8 Bet es sacīju: “Ak Kungs, ne mūžam! Jo nekas, kas ir negants un nešķīsts, nekad nav nācis manā mutē.” Acts 11:9 Un balss no debess man atbildēja otrā kārtā: “Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par negantu.” Acts 11:10 Un tas notikās trim reizēm, un viss atkal tapa uzvilkts debesīs. Acts 11:11 Un redzi, tūdaļ trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja priekš tā nama, kur es biju. Acts 11:12 Un Tas Gars uz mani sacīja, lai es tiem ejot līdz bez šaubīšanās, un arī šie seši brāļi man gāja līdz, un mēs iegājām tā vīra namā. Acts 11:13 Un tas mums stāstīja, kā tas vienu eņģeli bija redzējis savā namā stāvam un uz viņu sakām: “Sūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. Acts 11:14 Šis tev vārdus sacīs, caur ko tu ar visu savu namu tapsi izglābts.” Acts 11:15 Un kad es sāku runāt, tad Svētais gars uz tiem krita, tāpat kā arī iesākumā uz mums. Acts 11:16 Un es pieminēju Tā Kunga vārdu, ka Viņš ir sacījis: “Jānis gan ar ūdeni kristījis, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu.” Acts 11:17 Ja nu Dievs tiem tādu pat dāvanu devis kā arī mums, kas esam ticējuši uz To Kungu Jēzu Kristu, kas tad es biju, ka es būtu spējis Dievam to aizliegt?” Acts 11:18 Un tie to dzirdējuši bija ar mieru un teica Dievu sacīdami: “Tad nu Dievs arī pagāniem ir devis atgriešanos no grēkiem uz dzīvību.” Acts 11:19 Bet nu tie, kas bija izklīduši tai vajāšanā, kas Stefana dēļ bija cēlusies, izgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antioķijai, nevienam to vārdu nesludinādami kā vien Jūdiem. Acts 11:20 Un viņu starpā bija kādi Kiprieši un Kirenieši, kas nākuši uz Antioķiju arī uz Grieķiem runāja, to evaņģēliju no Tā Kunga Jēzus mācīdami. Acts 11:21 Un Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels pulks ticēja un atgriezās pie Tā Kunga. Acts 11:22 Bet slava par tiem nāca ausīs tai Jeruzālemes draudzei; un tā sūtīja Barnabu, lai noietu līdz Antioķijai. Acts 11:23 Šis nonācis un to Dieva žēlastību redzējis, priecājās un visus pamācīja, lai tie no sirds dibena apņemtos pie Tā Kunga palikt. Acts 11:24 Jo viņš bija labs vīrs un Svētā Gara un ticības pilns. Un labs ļaužu pulks Tam Kungam tapa pievests, Acts 11:25 Un Barnaba izgāja uz Tarsu, Saulu meklēt, un to atradis, viņš to noveda uz Antioķiju. Acts 11:26 Un notikās, ka tie veselu gadu kopā bija tai draudzē un mācīja labu pulku, un ka Antioķijā tos mācekļus sāka saukt par kristīgiem. Acts 11:27 Un tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antioķiju. Acts 11:28 Un viens no tiem, ar vārdu Agabs, cēlās un pasludināja caur To Garu, ka liels bada laiks nākšot pār visu pasauli: tas arī noticis apakš Ķeizara Klaudius. Acts 11:29 Un tie mācekļi apņēmās, kā kurš spēja, ko labu par palīgu sūtīt tiem brāļiem, kas dzīvoja Jūdu zemē. Acts 11:30 To tie arī darīja, un tiem vecajiem to sūtīja caur Barnabas un Saula roku. Acts 12:0 Acts 12:1 Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams, Acts 12:2 Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Acts 12:3 Un redzēdams, ka tas tiem Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija tās neraudzētās maizes dienas) Acts 12:4 Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas tiem ļaudīm vest priekšā. Acts 12:5 Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet tā draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu. Acts 12:6 Un kad Hērodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un tie sargi priekš durvīm sargāja to cietumu. Acts 12:7 Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Acts 12:8 Un tas eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauni kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.” Acts 12:9 Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu. Acts 12:10 Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie tiem dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ tas eņģelis no tā atstājās. Acts 12:11 Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hērodus rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.” Acts 12:12 Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt. Acts 12:13 Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties. Acts 12:14 Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka tos vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem. Acts 12:15 Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Acts 12:16 Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās. Acts 12:17 Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un tiem brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu. Acts 12:18 Un kad gaisma ausa, tad tie karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis. Acts 12:19 Bet kad Hērodus viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš tos sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita. Acts 12:20 Un Hērodus apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār tā ķēniņa guļamo kambari, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes. Acts 12:21 Un kādā noliktā dienā Hērodus aptērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā. Acts 12:22 Un tie ļaudis uzkliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.” Acts 12:23 Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam to godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira. Acts 12:24 Bet Dieva vārds auga un vairojās. Acts 12:25 Bet Barnaba un Sauls, kad tie to palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marks. Acts 13:0 Acts 13:1 Un pie tās draudzes, kas bija Antioķijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Sīmeans, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls. Acts 13:2 Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu uz to darbu, pie kā Es tos esmu aicinājis.” Acts 13:3 Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida. Acts 13:4 Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru. Acts 13:5 Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu baznīcās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu. Acts 13:6 Un to salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus. Acts 13:7 Tas bija pie tā zemes soģa Sergijus Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt. Acts 13:8 Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības. Acts 13:9 Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja Acts 13:10 Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus? Acts 13:11 Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus. Acts 13:12 Tad tas zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību. Acts 13:13 Un Pāvils līdz ar tiem biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Acts 13:14 Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antioķiju Pisidijā un vienā svētdienā iegājuši baznīcā apsēdās. Acts 13:15 Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas tie baznīcas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz tiem ļaudīm, tad runājiet.” Acts 13:16 Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties: Acts 13:17 Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis; Acts 13:18 Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem, Acts 13:19 Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. Acts 13:20 Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim. Acts 13:21 Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Ķisa dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus. Acts 13:22 Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.” Acts 13:23 No šā dzimuma Dievs Israēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu. Acts 13:24 Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis to kristību uz atgriešanos no grēkiem. Acts 13:25 Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.” Acts 13:26 Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. Acts 13:27 Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Šo neatzīdami nedz tos praviešu vārdus, kas ik svētdienas top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami. Acts 13:28 Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilatu ir lūguši, Viņu nokaut. Acts 13:29 Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā. Acts 13:30 Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem. Acts 13:31 Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie tiem ļaudīm. Acts 13:32 Un mēs arīdzan jums pasludinājām to evaņģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams, Acts 13:33 Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.” Acts 13:34 Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.” Acts 13:35 Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.” Acts 13:36 Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis. Acts 13:37 Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis. Acts 13:38 Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta; Acts 13:39 Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Šo top taisnots. Acts 13:40 Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš tiem praviešiem: Acts 13:41 “Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.”” Acts 13:42 Un kad tie Jūdi bija izgājuši no baznīcas, tad tie pagāni lūdza, nākošā svētdienā viņiem šos vārdus runāt. Acts 13:43 Un kad tā draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā. Acts 13:44 Un nākošā svētdienā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt. Acts 13:45 Bet tie Jūdi, to ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami. Acts 13:46 Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie tiem pagāniem. Acts 13:47 Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka tu būtu tā pestīšana līdz pasaules galam.”” Acts 13:48 Kad nu tie pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. Acts 13:49 Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu. Acts 13:50 Bet tie Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un tās pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām. Acts 13:51 Bet tie tos pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju. Acts 13:52 Un tie mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu. Acts 14:0 Acts 14:1 Un notikās Ikonijā, ka tie kopā iegāja Jūdu baznīcā un tā runāja, ka no tiem Jūdiem un Grieķiem liels pulks ticēja. Acts 14:2 Bet tie neticīgie Jūdi paskubināja un iekaitināja pagāniem sirdis pret tiem brāļiem. Acts 14:3 Tad nu tie labu laiku tur palika un droši runāja, paļaudamies uz To Kungu, kas Savam žēlastības vārdam liecību deva un lika zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām. Acts 14:4 Un tās pilsētas ļaudis šķīrās: citi bija ar tiem Jūdiem un citi ar tiem apustuļiem. Acts 14:5 Bet kad tur dumpis cēlās no pagāniem un Jūdiem līdz ar viņu virsniekiem, ka tie viņiem varu darītu un tos akmeņiem nomētātu, Acts 14:6 Tad viņi to nomanīdami bēga uz Likaonijas pilsētām, Listru un Derbi, un uz tām apkārtējām vietām. Acts 14:7 Un tur viņi evaņģēliju sludināja. Acts 14:8 Un kāds vīrs Listrā sēdēja ar nespēcīgām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Acts 14:9 Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Un šis viņu uzlūkodams nomanīja, ka viņš ticēja un ka viņu var glābt, Acts 14:10 Sacīja ar stipru balsi: “Celies stāvu uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. Acts 14:11 Un kad tie ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tad tie pacēla savu balsi un sacīja Likaoniski: “Dievi palikuši cilvēkiem līdzīgi un pie mums zemē nonākuši.” Acts 14:12 Un tie sauca Barnabu par Jupiteru un Pāvilu par Merkuriju: tāpēc ka viņš bija tas runātājs. Acts 14:13 Un Jupitera priesteris, kas bija ārpus pilsētas, atveda vēršus un vainagus pie vārtiem un gribēja ar tiem ļaudīm upurēt. Acts 14:14 Bet tie apustuļi Pāvils un Barnaba to dzirdēdami, saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū saukdami Acts 14:15 Un sacīdami: “Vīri, kāpēc jūs tā darāt? Mēs arīdzan esam tādi pat mirstami cilvēki kā jūs, kas jums to evaņģēliju sludinām, ka jums no šiem nelietīgiem būs atgriezties pie Tā dzīvā Dieva, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā, Acts 14:16 Kas pagājušos laikos visiem pagāniem ļāvis staigāt pa saviem ceļiem, Acts 14:17 Jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debesīm mums lietu un auglīgus laikus dodams, mūsu sirdis ar barību un ar prieku pildīdams.” Acts 14:18 Un to runādami, tie ar mokām nomierināja tos ļaudis, ka tie viņiem neupurēja. Acts 14:19 Bet no Antioķijas un Ikonijas Jūdi pienāca un tos ļaudis pārrunāja un Pāvilu akmeņiem mētāja, un to no pilsētas vilka ārā, domādami, viņu esam nomirušu. Acts 14:20 Bet kad tie mācekļi ap viņu bija sanākuši, tad viņš uzcēlās un iegāja pilsētā; un otrā dienā viņš izgāja ar Barnabu uz Derbi. Acts 14:21 Un tai pilsētā evaņģēliju pasludinājuši un labu pulku par mācekļiem darījuši, tie griezās atpakaļ uz Listru un Ikoniju un Antioķiju, Acts 14:22 Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami, lai paliek iekš ticības, un ka caur daudz bēdām mums būs ieiet Dieva valstībā. Acts 14:23 Un tie viņiem ikvienā draudzē iecēla vecajus un ar gavēšanu Dievu lūguši tos pavēlēja Tam Kungam, uz ko tie bija ticējuši. Acts 14:24 Un pārstaigājuši Pisidiju, tie nāca uz Pamfiliju. Acts 14:25 Un Pergā to vārdu runājuši, tie nonāca uz Attaliju. Acts 14:26 Un no turienes tie nocēlās uz Antioķiju, no kurienes tie Dieva žēlastībai bija pavēlēti uz to darbu, ko bija pabeiguši. Acts 14:27 Un tur nonākuši un to draudzi sapulcējuši, tie stāstīja, kādas lietas Dievs pie tiem bija darījis, un ka Viņš pagāniem ticības durvis bija atvēris. Acts 14:28 Un tie tur palika labu laiku pie tiem mācekļiem. Acts 15:0 Acts 15:1 Un kādi no Jūdu zemes nākuši mācīja tos brāļus: ja jūs netopat apgraizīti pēc Mozus bauslības, tad jūs nevarat tapt pestīti. Acts 15:2 Kad nu Pāvilam un Barnabam liela šķelšanās un apjautāšanās ar viņiem cēlās, tad nosprieda, lai Pāvils un Barnaba un vēl citi kādi no tiem ietu pie tiem apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi šās jautāšanas dēļ. Acts 15:3 Tad nu no tās draudzes pavadīti tie gāja caur Feniķiju un Samariju; un par pagānu atgriešanos stāstīdami, tie visiem brāļiem darīja lielu prieku. Acts 15:4 Un uz Jeruzālemi nākuši, tie tapa uzņemti no tās draudzes un tiem apustuļiem un tiem vecajiem, un pasludināja, kādas lietas Dievs ar tiem bija darījis. Acts 15:5 Bet no tās farizeju šķiras kādi cēlās, kas bija tapuši ticīgi, sacīdami: “Tos būs apgraizīt un tiem būs pavēlēt, Mozus bauslību turēt.” Acts 15:6 Un tie apustuļi un vecaji sapulcējās, spriest par šo vārdu. Acts 15:7 Bet kad daudz apjautāšanās notika, tad Pēteris cēlās un uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, jūs zināt, ka Dievs pagājušos laikos mūsu starpā ir izvēlējis, ka caur manu muti pagāni evaņģēliju dzirdētu un ticētu. Acts 15:8 Un Dievs, tas siržu manītājs, tiem liecību ir devis, tā Svēto Garu tiem dodams, tā kā mums. Acts 15:9 Un nekādu starpību nav darījis starp mums un viņiem, viņu sirdis šķīstīdams caur ticību. Acts 15:10 Tad nu ko jūs Dievu kārdināt, uz mācekļu kaklu likdami jūgu, ko nedz mūsu tēvi, nedz mēs nespējam panest? Acts 15:11 Bet caur Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastību mēs ticam tapt izglābti, tā kā arī viņi.” Acts 15:12 Un viss tas pulks cieta klusu un klausījās, kā Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pie pagāniem. Acts 15:13 Un kad šie beidza runāt, tad Jēkabs atbildēja sacīdams: “Vīri, brāļi, klausiet mani. Acts 15:14 Sīmanis ir stāstījis, kā Dievam pirmoreiz paticis no pagāniem ļaudis pieņemt pie Sava vārda; Acts 15:15 Un ar to praviešu vārdi saskan, kā ir rakstīts: Acts 15:16 “Pēc tam Es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo dzīvokli, un kas pie tā izlauzts, to Es atkal uztaisīšu un uzcelšu; Acts 15:17 Lai tie atlikušie cilvēki To Kungu meklē, arī visi pagāni, pār kuriem Mans vārds ir piesaukts, - tā saka Tas Kungs, kas to visu dara.” Acts 15:18 Dievam visi Savi darbi ir zināmi no mūžības. Acts 15:19 Tāpēc es spriežu, ka tos nebūs apgrūtināt, kas no pagāniem pie Dieva atgriežas. Acts 15:20 Bet ka tiem būs rakstīt, lai sargās, ka neapgānās ar elka dieviem un maucību un nožņaugto un asinīm. Acts 15:21 Jo Mozum ir no veciem laikiem pa visām pilsētām savi sludinātāji, un viņš ik svētdienas top lasīts baznīcās.” Acts 15:22 Tad tiem apustuļiem un vecajiem un visai draudzei patika, no viņiem izvēlētus vīrus ar Pāvilu un Barnabu uz Antioķiju sūtīt: Jūdu, ar pavārdu Barsaba, un Sīlāsu, vīrus, kas bija augstā godā pie tiem brāļiem, Acts 15:23 Un caur viņu rokām tā rakstīt: “Tie apustuļi un tie vecaji un tie brāļi prieku vēlē tiem brāļiem, kas pagāni bijuši un ir Antioķijā un Sīrijā un Ķiliķijā. Acts 15:24 Kad mēs esam dzirdējuši, ka kādi no mums izgājuši, jūs ar vārdiem sajaukt un jūsu dvēseles darīt šaubīgas, sacīdami, ka jums būs likties apgraizīties un bauslību turēt, kuriem mēs to neesam pavēlējuši, Acts 15:25 Tad mēs vienis prātis palikuši nospriedām, izvēlētus vīrus pie jums sūtīt ar Barnabu un Pāvilu, mūsu mīļiem, Acts 15:26 Kas savas dvēseles ir nodevuši par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu. Acts 15:27 Tad mēs Jūdu un Sīlasu esam sūtījuši, kas to pašu arī ar vārdiem pasacīs. Acts 15:28 Jo tam Svētam Garam un mums ir paticis, jums nekādu nastu vairāk neuzlikt, kā vien šīs vajadzīgas lietas: Acts 15:29 Ka jums būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības; kad jūs no šīm lietām sargāsities, tad jūs labi darīsiet. Dzīvojiet veseli.” Acts 15:30 Tad nu tie tapa atlaisti un nāca uz Antioķiju, un to draudzi sapulcējuši, iedeva to grāmatu. Acts 15:31 Un to lasījuši šie priecājās par to iepriecināšanu. Acts 15:32 Bet Jūda un Sīlas, kas paši arīdzan bija pravieši, tos brāļus pamācīja ar daudz vārdiem un tos stiprināja. Acts 15:33 Un kādu laiku tur palikuši, tie no tiem brāļiem ar mieru tapa atlaisti pie tiem apustuļiem. Acts 15:34 (Un Sīlasam patika tur palikt.) Acts 15:35 Bet Pāvils un Barnaba palika Antioķijā, ar daudz citiem mācīdami un Tā Kunga vārdu sludinādami. Acts 15:36 Un pēc kādām dienām Pāvils sacīja uz Barnabu: “Iesim atkal un pa visām pilsētām, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim savus brāļus, kā tiem klājas.” Acts 15:37 Un Barnaba deva to padomu, Jāni, kas top saukts Marks, ņemt līdz. Acts 15:38 Bet Pāvils negribēja tādu līdz ņemt, kas no viņiem bija atkāpies Pamfilijā un ar viņiem nebija līdz gājis pie darba. Acts 15:39 Par to notika sariebšanās, tā ka tie viens no otra šķīrās, un ka Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru. Acts 15:40 Bet Pāvils Sīlasu izvēlējies izgāja, Dieva žēlastībai no tiem brāļiem pavēlēts. Acts 15:41 Un viņš pārstaigāja Sīriju un Ķiliķiju, tās draudzes stiprinādams. Acts 16:0 Acts 16:1 Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija viens māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva. Acts 16:2 Šim laba liecība tika dota no tiem brāļiem Listrā un Ikonijā. Acts 16:3 Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz; un viņš to ņēma un apgraizīja to Jūdu dēļ kas tanīs vietās bija, jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis Grieķis. Acts 16:4 Un kad tie pārstaigāja tās pilsētas, tad tie viņiem pavēlēja, tos likumus sargāt, ko tie apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši. Acts 16:5 Tad nu tās draudzes tapa stiprinātas iekš ticības, un viņu pulks jo dienas vairojās. Acts 16:6 Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Tā Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt. Acts 16:7 Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Tas Gars tiem neļāva. Acts 16:8 Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troādu. Acts 16:9 Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.” Acts 16:10 Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt. Acts 16:11 Tad mēs nocēlušies no Troādas gājām tiešām uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli; Acts 16:12 Un no turienes uz Filipiem, kas ir tā lielākā pilsēta kādā Maķedonijas tiesā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas. Acts 16:13 Un tai svētā dienā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz tām sanākušām sievām. Acts 16:14 Un viena sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja. Acts 16:15 Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda. Acts 16:16 Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļnas pienesa. Acts 16:17 Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: “Šie cilvēki ir Dieva, Tā Visu Augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.” Acts 16:18 Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilam tas bija pretī un atgriezdamies tas uz to garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un viņš no tās izgāja tanī pašā stundā. Acts 16:19 Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie tiem virsniekiem; Acts 16:20 Un tos pieveduši pie tiem valdītājiem, viņi sacīja: “Šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami, Acts 16:21 Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt.” Acts 16:22 Un tas ļaužu pulks cēlās pret tiem, un tie virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust. Acts 16:23 Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt. Acts 16:24 Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta tai dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā. Acts 16:25 Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. Acts 16:26 Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. Acts 16:27 Un tas cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, tos cietumniekus esam izbēgušus. Acts 16:28 Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.” Acts 16:29 Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa, Acts 16:30 Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?” Acts 16:31 Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.” Acts 16:32 Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā. Acts 16:33 Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Acts 16:34 Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu. Acts 16:35 Kad nu gaisma bija aususi, tad tie virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.” Acts 16:36 Un tas cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Tie virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.” Acts 16:37 Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir šautuši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.” Acts 16:38 Un tie sulaiņi atsacīja šos vārdus tiem virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus. Acts 16:39 Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no tās pilsētas. Acts 16:40 Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie tās Lidijas; un tos brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja. Acts 17:0 Acts 17:1 Un caur Amfipoli un Apoloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu baznīca. Acts 17:2 Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trijās svētās dienās ar tiem sarunājās par tiem rakstiem, Acts 17:3 Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un sacija: “Šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju.” Acts 17:4 Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no tiem dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas. Acts 17:5 Bet tie neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcinājās un cēla troksni tai pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos vest priekš tā ļaužu pulka. Acts 17:6 Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši. Acts 17:7 Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu - Jēzu.” Acts 17:8 Un tie iztrūcināja tos ļaudis un tos pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja. Acts 17:9 Bet šie, aizbildināšanu no Jazona un tiem dabūjuši, tos palaida. Acts 17:10 Bet tie brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu baznīcā. Acts 17:11 Un šie bija labvēlīgāki pār tiem Tesalonikas Jūdiem un to vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot? Acts 17:12 Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa. Acts 17:13 Un kad tie Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un tos ļaudis skubināja uz dumpi. Acts 17:14 Bet tie brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika. Acts 17:15 Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja. Acts 17:16 Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, viņa gars iekš viņa iedegās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam. Acts 17:17 Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem Jūdiem un tiem dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās. Acts 17:18 Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un to augšāmcelšanos sludināja. Acts 17:19 Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? Acts 17:20 Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?” Acts 17:21 Bet visi Atēnieši un tie svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko to laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Acts 17:22 Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus. Acts 17:23 Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepāzīdami godājiet, To es jums pasludināju. Acts 17:24 Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, šis, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām taisītās baznīcās, Acts 17:25 Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. Acts 17:26 Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, Acts 17:27 Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Acts 17:28 Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa rada. Acts 17:29 Tad nu mums, kas Dieva rada esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam. Acts 17:30 Tad nu Dievs tos nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties; Acts 17:31 Tāpēc ka Viņš vienu dienu ir nolicis, kur Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur vienu Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš to no miroņiem ir uzmodinājis.” Acts 17:32 Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.” Acts 17:33 (Tukšs) Acts 17:34 Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, tās augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem. Acts 18:0 Acts 18:1 Un pēc tam Pāvils aizgāja no Atēnas un nāca uz Korintu, Acts 18:2 Un atrada kādu Jūdu, ar vārdu Aķilu, pēc dzimtenes no Pontus, kas nesen ar Prisķilu, savu sievu, no Itālijas bija atnācis, (tāpēc ka ķeizars Klaudijs bija pavēlējis, visiem Jūdiem iziet no Romas), un iegāja pie tiem. Acts 18:3 Un ar to vienādā amatā būdams viņš pie tiem palika un strādāja; jo tie savā amatā bija telšu taisītāji. Acts 18:4 Un viņš ik svētdienas mācīja baznīcā un pārliecināja gan Jūdus, gan Ģrieķus. Acts 18:5 Un kad Sīlas un Timotejs no Maķedonijas bija atnākuši, tad Pāvils garā tapa piespiests, tiem Jūdiem apliecināt, ka Jēzus esot Tas Kristus. Acts 18:6 Bet kad tie turējās pretī un zaimoja, tad viņš drēbes izkratījis uz tiem sacīja: jūsu asinis uz jūsu galvu! Es esmu skaidrs, no šā laika es iešu pie tiem pagāniem. Acts 18:7 Un no turienes aizgājis tas nāca kāda cilvēka namā, kam bija vārds Justs, un tas Dievu bijās, un viņa nams pie baznīcas bija tuvu klāt. Acts 18:8 Bet Krispus, tas baznīcas virsnieks, ticēja uz To Kungu ar visu savu namu, un daudz no Korintiešiem, viņu dzirdēdami, ticēja un tapa kristīti. Acts 18:9 Un Tas Kungs naktī caur vienu parādīšanu uz Pāvilu sacīja: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Acts 18:10 Jo Es esmu ar tevi, un neviens necelsies pret tevi, ļaunu tev darīt; jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.” Acts 18:11 Un viņš tur sabija gadu un sešus mēnešus, Dieva vārdu pie viņiem mācīdams. Acts 18:12 Un kad Gallions Akajā bija zemes soģis, tad tie Jūdi vienā prātā cēlās pret Pāvilu, un to veda priekš soģa krēsla, Acts 18:13 Sacīdami: ‘Šis tos ļaudis pārrunā Dievam kalpot pret bauslību.” Acts 18:14 Bet kad Pāvils muti gribēja atvērt, Gallions uz tiem Jūdiem sacīja: “Ja tur būtu kāds netaisns darbs jeb blēņu lieta, jūs Jūdi, tad es jūs labprāt klausītu. Acts 18:15 Bet kad nu jautāšana ir par mācību un vārdiem un bauslību, kas jums ir, tad lūkojiet jūs paši, jo es par to negribu būt tiesātājs.” Acts 18:16 Un viņš tos dzina nost no soģa krēsla. Acts 18:17 Bet visi Grieķi ņēma Sostenu, to baznīcas virsnieku, un to kūla priekš soģa krēsla, un Gallions par to neko nebēdāja. Acts 18:18 Un Pāvils vēl daudz dienas tur palicis, no tiem brāļiem atvadījās, un cēlās pāri uz Sīriju, un līdz ar viņu Prisķila un Aķila, kas Kenhrejā savu galvu bija apcirpis: jo to bija solījies. Acts 18:19 Un viņš nonāca uz Efesu un tos tur atstāja, bet pats iegāja baznīcā un sarunājās ar tiem Jūdiem. Acts 18:20 Un kad tie viņu lūdza, ilgāki pie tiem palikt, tad viņš negribēja, Acts 18:21 Bet šķīrās no tiem sacīdams: “Nākamie svētki man visādā vīzē jāsvētī Jeruzālemē, bet es atkal atgriezīšos pie jums, ja Dievs grib;” un viņš aizcēlās no Efesus. Acts 18:22 Un uz Cezareju nācis viņš nogāja un apsveicināja to draudzi un devās uz Antioķiju. Acts 18:23 Un tur kādu laiku palicis, viņš izgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas un Friģijas tiesu un stiprināja visus mācekļus. Acts 18:24 Bet viens Jūdu vīrs, ar vārdu Apollus, dzimis Aleksandriets, vīrs, varens vārdos, nonāca uz Efesu; tas bija spēcīgs rakstos. Acts 18:25 Šis bija mācīts Tā Kunga ceļā, un karstā garā tas runāja un mācīja skaidri visu no Tā Kunga, jebšu viņš Jāņa kristību vien pazina. Acts 18:26 Un tas iesāka droši runāt baznīcā. Un viņu dzirdējuši, Aķila un Prisķila viņu ņēma pie sevis un viņam vēl skaidrāki Tā Kunga ceļu izstāstīja. Acts 18:27 Un kad viņš gribēja noiet uz Akaju, tad tie brāļi tos mācekļus lūdza caur rakstiem, lai viņu uzņem; šis tur nonācis, daudz ir palīdzējis tiem, kas caur žēlastību ticēja. Acts 18:28 Jo viņš tos Jūdus stipri pārliecināja, visu ļaužu priekšā no tiem rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Tas Kristus. Acts 19:0 Acts 19:1 Un kamēr Apollus Korintū bija, notikās, ka Pāvils, tās augšzemes vietas pārstaigājis, nāca uz Efesu, un kādus mācekļus atradis, Acts 19:2 Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad jūs tapāt ticīgi?” Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svēts Gars ir.” Acts 19:3 Un viņš uz tiem sacīja: “Uz ko tad jūs esat kristīti?” Un tie sacīja: “Uz Jāņa kristību.” Acts 19:4 Bet Pāvils sacīja: “Jānis ir kristījis ar to kristību uz atgriešanos no grēkiem, tiem ļaudīm sacīdams, lai tic uz To, kas nākšot pēc viņa, tas ir, uz Kristu Jēzu.” Acts 19:5 Un to dzirdējuši tie tapa kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu. Acts 19:6 Un kad Pāvils tiem rokas uzlika, tad Svētais Gars uz tiem nāca, un tie runāja valodām un sludināja praviešu mācības. Acts 19:7 Un visi tie vīri bija kādi divpadsmit. Acts 19:8 Bet viņš baznīcā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām. Acts 19:9 Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra tos mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā. Acts 19:10 Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi. Acts 19:11 Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām, Acts 19:12 Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja. Acts 19:13 Un kādi no tiem Jūdiem, kas bija velnu izdzinēji un apkārt vazājās, uzdrīkstējās Tā Kunga Jēzus vārdu saukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: mēs jūs apdraudam no tā Jēzus puses, ko Pāvils sludina. Acts 19:14 Tie nu, kas šo darīja, bija Sķevasa, Jūdu augstā priestera, septiņi dēli. Acts 19:15 Un tas ļaunais gars atbildēja un sacīja: “To Jēzu es pazīstu un to Pāvilu es zinu; bet jūs, kas jūs tādi esat?” Acts 19:16 Un tas cilvēks, kam tas ļaunais gars bija, tiem uzlēca un tos pievarēdams tā darīja, ka tiem bija kailiem un ievainotiem jāizbēg no tā nama. Acts 19:17 Un tas tapa zināms visiem Jūdiem un Grieķiem, kas Efesū dzīvoja; un visiem bailes uzgāja, un Tā Kunga Jēzus vārds tapa augsti teikts. Acts 19:18 Un daudzi no tiem, kas bija palikuši ticīgi, nāca un izteica un izsūdzēja savus nedarbus. Acts 19:19 Un daudzi no tiem, kas māņu darbus bija darījuši, tās grāmatas kopā sanesa un sadedzināja visiem redzot; un viņu vērtību aprēķināja un saskaitīja piecdesmit tūkstošus sudraba grašus. Acts 19:20 Tik varen auga un uzvarēja Tā Kunga vārds. Acts 19:21 Un pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Akaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man arī Roma jāredz.” Acts 19:22 Un uz Maķedoniju divus sūtījis, kas viņam kalpoja, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu brīdi palika iekš Āzijas. Acts 19:23 Bet ap to laiku liels troksnis cēlās šīs mācības dēļ Acts 19:24 Jo viens, ar vārdu Demeteris, sudraba kalējs, no sudraba taisīja Dianas namiņus un gādāja tiem amata meistariem lielu peļņu. Acts 19:25 Šos, un šī amata strādniekus sapulcējis, viņš sacīja: “Vīri, jūs zināt: ka no šā darba mums ir sava pārtikšana; Acts 19:26 Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesū, bet tik ne pa visu Āziju lielu pulku pārrunādams ir novērsis, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām taisīti. Acts 19:27 Un tas ne vien mums tā var padarīt, ka šī mūsu peļņa ies mazumā, bet arī ka tās augstās dieves Dianas nams taps nievāts, un arī viņas augstība iznīks, kam taču visa Āzija un pasaule kalpo.” Acts 19:28 Bet to dzirdēdami, tie tapa dusmības pilni un sauca, sacīdami: “Augsta ir Efesiešu Diana.” Acts 19:29 Un visa tā pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie skrēja vienprātīgi uz teātri, līdz raudami tos Maķedoniešus Gaju un Aristarku, Pāvila ceļa biedrus. Acts 19:30 Un kad Pāvils gribēja iet pie tiem ļaudīm, tad tie mācekļi viņam to neļāva. Acts 19:31 Bet arī kādi no Āzijas virsniekiem, viņa draugi būdami, pie tā sūtīja lūgdami, ka tas nedotos uz teātri. Acts 19:32 Tad nu citi sauca šā, citi tā, jo tā draudze bija sajukusi, un tas lielais pulks nezināja, kādēļ kopā bija sanākuši, Acts 19:33 Un Aleksandru no tā pulka izvilka, kad tie Jūdi viņu uz priekšu stūma; un Aleksandrs meta ar roku, gribēdams priekš tiem ļaudīm aizbildināties. Acts 19:34 Bet kad tie nomanīja, viņu esam Jūdu, tad visi vienā balsī sauca ap divām stundām: “Augsta ir Efesiešu Diana.” Acts 19:35 Un kad tās pilsētas rakstuvedējs to pulku bija klusinājis, tad viņš sacīja: “Jūs Efesus vīri, kurš cilvēks nezina, Efesus pilsētu esam tās augstās dieves Dianas un tā no debess kritušā tēla kopēju? Acts 19:36 Kad nu šīm lietām neviens nevar pretī runāt, tad jums pienākas ar mieru būt un nenieka aplam nedarīt. Acts 19:37 Jo jūs šos vīrus esat atveduši, kas nav nedz tās svētās vietas laupītāji nedz jūsu dievietes zaimotāji. Acts 19:38 Ja tad nu Demeterim un tiem amata vīriem kāda lieta ir pret kādu, tad tiesas dienas top turētas un zemes soģi ir, lai viņi tur savā starpā sūdzās. Acts 19:39 Bet ja jūs citu kādu lietu meklējiet, tad lai sapulcējās pēc likuma un lai iztiesā. Acts 19:40 Jo mēs esam tai likstā, ka par to, kas šodien noticis, varam tikt apsūdzēti dumpja dēļ, un tomēr nekādas vainas nav, ar ko šo dumpi varētu aizbildināt.” Acts 19:41 Un to sacījis, viņš tos ļaudis atlaida. Acts 20:0 Acts 20:1 Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils tos mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju. Acts 20:2 Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē. Acts 20:3 Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad tie Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju. Acts 20:4 Un viņu pavadīja līdz Āzijai Sopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarks un Sekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tihiks un Trofims. Acts 20:5 Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā. Acts 20:6 Bet mēs nocēlāmies pēc tām neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām. Acts 20:7 Bet pirmā nedēļas dienā, kad tie mācekļi bija sanākuši to maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš to vārdu mācīja līdz pusnaktij. Acts 20:8 Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies. Acts 20:9 Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs. Acts 20:10 Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: “Nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.” Acts 20:11 Un viņš uzkāpa un to maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un viņš aizgāja. Acts 20:12 Un tie to jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti. Acts 20:13 Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet. Acts 20:14 Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni. Acts 20:15 Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Hiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Samus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti. Acts 20:16 Jo Pāvils bija apņēmies Efesum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē. Acts 20:17 Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja tās draudzes vecajus. Acts 20:18 Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: “Jūs zināt no tās pirmās dienas, kur es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis, Acts 20:19 Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām; Acts 20:20 Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām; Acts 20:21 Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. Acts 20:22 Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. Acts 20:23 Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. Acts 20:24 Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt to evaņģēliju no Dieva žēlastības. Acts 20:25 Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams. Acts 20:26 Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm. Acts 20:27 Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu. Acts 20:28 Tāpēc sargājat sevi pašus un visu to ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko Viņš ar Savām paša asinīm atpircis. Acts 20:29 Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas to ganāmo pulku nesaudzēs. Acts 20:30 Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie tos mācekļus novērstu sev pakaļ. Acts 20:31 Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. Acts 20:32 Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem. Acts 20:33 Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis. Acts 20:34 Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas. Acts 20:35 Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.”” Acts 20:36 Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza. Acts 20:37 Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja, Acts 20:38 Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti tā vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu. Acts 21:0 Acts 21:1 Un kad notikās, ka mēs no tiem atšķīrušies, tad mēs braucām taisnā ceļā un nācām uz Kosu un otrā dienā uz Rodu un no turienes uz Pataru. Acts 21:2 Un laivu atraduši, kas uz Feniķiju pārcēlās, mēs iekāpām un aizcēlāmies. Acts 21:3 Un kad mēs Kipru ieraudzījām un pa kreiso roku pametām, tad cēlāmies uz Sīriju, un Tīrū mēs laidām pie malas, jo tur tai laivai prece bija jāizkrauj. Acts 21:4 Un mācekļus atraduši, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur to Garu sacīja, lai tas neietu uz Jeruzālemi. Acts 21:5 Un notikās pēc šīm dienām, tad mēs izgājām un devāmies projām, un tur visi ar sievām un bērniem mūs izvadīja no pilsētas ārā; un mēs pie jūrmalas ceļos metušies Dievu lūdzām. Acts 21:6 Un kad savā starpā bijām atvadījušies, iekāpām laivā. Bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām. Acts 21:7 Bet mēs joprojām no Tīrus pārcēlušies laidām pie Ptolemajidas malā; un tos brāļus apsveicinājuši, mēs pie tiem palikām vienu dienu. Acts 21:8 Bet otrā dienā mēs, kas ap Pāvilu bijām, izgājuši nācām uz Cezareju; un iegājuši evanģelista Filipa namā, (kas bija viens no tiem septiņiem), mēs pie tā palikām. Acts 21:9 Bet šim bija četras meitas, jumpravas, kas nākošas lietas sludināja. Acts 21:10 Un kad mēs kādas dienas tur bijām palikuši, viens pravietis atnāca no Jūdu zemes, ar vārdu Agabs. Acts 21:11 Un tas nāca pie mums un ņēma Pāvila jostu un saistīja pats sev rokas un kājas sacīdams: “Tā Svētais Gars saka: to vīru, kam šī josta pieder, tāpat tie Jūdi saistīs Jeruzālemē un viņu nodos pagānu rokās.” Acts 21:12 Un kad mēs to dzirdējām, tad ne vien mēs lūdzām, bet arī tie, kas tai vietā dzīvoja, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. Acts 21:13 Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt.” Acts 21:14 Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.” Acts 21:15 Pēc šīm dienām mēs sataisījamies un gājām uz Jeruzālemi. Acts 21:16 Un tur arī kādi mācekļi no Cezarejas mums nāca līdz un mūs veda pie viena veca mācekļa, Mnasona no Kipras, lai pie tā mājotu. Acts 21:17 Un kad nācām uz Jeruzālemi, tad tie brāļi mūs ar mīļu prātu uzņēma. Acts 21:18 Un otrā dienā Pāvils ar mums nogāja pie Jēkaba; un visi vecaji tur arīdzan sanāca. Acts 21:19 Un viņš tos sveicinājis, pa kārtām stāstīja visu, ko Dievs pie pagāniem caur viņa kalpošanu bija darījis. Acts 21:20 Un to dzirdējuši, tie To Kungu teica un uz viņu sacīja: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši Jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi gauži dzenās pēc bauslības. Acts 21:21 Un tie par tevi dabūjuši zināt, ka tu visus Jūdus, kas starp pagāniem, mācot atstāties no Mozus, sacīdams, ka tiem nebūs savus bērnus apgraizīt, nedz pēc tām ierašām dzīvot. Acts 21:22 Tādēļ ko tad nu? Tiešām, gan ļaužu pulks sanāks; jo tie dzirdēs tevi esam atnākušu. Acts 21:23 Tāpēc dari to, ko mēs tev sakām: mums ir četri vīri, tie Dievam ir solījušies. Acts 21:24 Tos ņem pie sevis un šķīsties ar tiem, un izdod par tiem to maksu, ka tie galvu apcērp, un lai visi zin, ka tie nieki, ko tie par tevi dzirdējuši, bet ka arī tu pats bauslību turēdams staigā. Acts 21:25 Bet par tiem pagāniem, kas palikuši ticīgi, mēs esam rakstījuši un sprieduši, ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt, kā vien, ka tiem būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības.” Acts 21:26 Tad Pāvils tos vīrus pie sevis ņēmis otrā dienā ar tiem šķīstījās un iegāja Dieva namā, un darīja zināmu, ka šķīstīšanas laiku tur palikšot, tiekams par ikvienu no tiem upura dāvana būšot pienesta. Acts 21:27 Bet kad tās septiņas dienas jau drīz bija beigtas, tad tie Jūdi no Āzijas, viņu ieraudzīdami Dieva namā, paskubināja visu to pulku un rokas pie viņa pielika, Acts 21:28 Saukdami: “Jūs Israēla vīri, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visus visās malās māca pret tautu un pret bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš Grieķus ir ievedis Dieva namā un šo svēto vietu apgānījis.” Acts 21:29 (Jo tie priekš tam Trofimu no Efesus pie viņa bija redzējuši pilsētā un domāja, ka Pāvils to esot ievedis Dieva namā.) Acts 21:30 Un visa tā pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie ļaudis satecēja kopā; un tie grāba un rāva Pāvilu no Dieva nama ārā, un tūdaļ durvis tapa aizslēgtas. Acts 21:31 Un kad tie meklēja viņu nokaut, tad tā ziņa nāca pie tā karapulka virsnieka, ka visa Jeruzāleme esot sajaukta. Acts 21:32 Šis tūdaļ karavīrus un kapteiņus paņēmis, pie tiem noskrēja, un kad tie to virsnieku un tos karavīrus redzēja, tad tie mitējās Pāvilu sist. Acts 21:33 Tad tas virsnieks piegājis viņu saņēma un pavēlēja, viņu ar divām ķēdēm saistīt, un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis? Acts 21:34 Bet tai pulkā citi sauca šā, citi tā. Kad tas nu tā trokšņa dēļ to lietu skaidri nevarēja saprast, tad tas pavēlēja, viņu vest lēģerī. Acts 21:35 Un kad viņš pie tām trepēm nāca, tad viņš no tiem karavīriem nešus bija jānes to ļaužu uzmākšanās dēļ. Acts 21:36 Jo tas ļaužu pulks gāja pakaļ saukdams: “Nost ar viņu!” Acts 21:37 Un Pāvils, pirms lēģerī tapa ievests, uz to virsnieku saka: “Vai man brīv tev ko sacīt?” Un tas sacīja: “Vai tu proti grieķiski? Acts 21:38 Vai tu neesi tas Ēģiptiets, kas priekš šīm dienām dumpi cēlis un tos četrtūkstošus slepkavas uz tuksnesi izvedis?” Acts 21:39 Bet Pāvils sacīja: “Es esmu Jūdu cilvēks no Tarsus, zināmas Ķiliķijas pilsētas loceklis, es tevi lūdzu, vēli man uz tiem ļaudīm runāt.” Acts 21:40 Un kad tas bija atvēlējis, tad Pāvils uz tām trepēm stāvēdams meta tiem ļaudīm ar roku; un kad nu pavisam palika klusu, tad viņš Ebreju valodā tos uzrunāja un sacīja: Acts 22:0 Acts 22:1 “Vīri, brāļi un tēvi, klausiet tagad manu aizbildināšanos jūsu priekšā. Acts 22:2 (Bet kad tie dzirdēja, viņu Ebreju valodā tos uzrunājam, tad tie palika vēl klusāki. Un viņš sacīja:) Acts 22:3 Es esmu Jūdu vīrs, Tarsū, Ķiliķijas zemē, piedzimis, bet šinī pilsētā pie Gamaliēla kājām audzināts, tēvu bauslībā krietni izmācīts, karsts Dieva bauslības aizstāvētājs, tā kā jūs visi šodien esat. Acts 22:4 Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas. Acts 22:5 Tā kā arī tas augstais priesteris un viss tas vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī grāmatas uz tiem brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti. Acts 22:6 Un notikās, kad es biju uz ceļa un tuvu nācu pie Damaskus ap pusdienas laiku, tad piepeši liels gaišums no debess mani apspīdēja visapkārt. Acts 22:7 Un es kritu pie zemes un dzirdēju balsi uz mani sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?” Acts 22:8 Bet es atbildēju: “Kas Tu esi, Kungs?” Un Viņš uz mani sacīja: “Es esmu Jēzus no Nacaretes, ko tu vajā.” Acts 22:9 Bet tie, kas man bija līdz, gan redzēja to gaišumu un pārbijās, bet to balsi, kas ar mani runāja, to tie nedzirdēja. Acts 22:10 Un es sacīju: “Ko man būs darīt, Kungs?” Un Tas Kungs uz mani sacīja: “Celies un ej uz Damasku, un tur tev sacīs visu, kas tev jādara.” Acts 22:11 Un kad nevarēju redzēt tā spožā gaišuma dēļ tad es no saviem ceļabiedriem pie rokas vests nācu uz Damasku. Acts 22:12 Bet Ananija, dievbijīgs vīrs pēc bauslības, kam laba slava bija no visiem apkārtējiem Jūdiem, Acts 22:13 Tas pie manis nācis un piestājies sacīja uz mani: “Saul, brāli, skaties uz augšu.” Un es tanī pašā stundā uz viņu skatījos. Acts 22:14 Un viņš sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izvēlējis, Viņa prātu atzīt un To Taisno redzēt un balsi no Viņa mutes dzirdēt. Acts 22:15 Jo tu Viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis. Acts 22:16 Un nu, ko tu gaidi? Celies un liecies kristīties un liec nomazgāt savus grēkus, Tā Kunga vārdu piesaukdams.” Acts 22:17 Un notikās, kad es uz Jeruzālemi biju atpakaļ griezies un Dieva namā Dievu pielūdzu, tad garā tapu aizgrābts, Acts 22:18 Un es Viņu redzēju, un Tas man sacīja: “Steidzies un izej čakli no Jeruzālemes, jo tie nepieņems tavu liecību par Mani.” Acts 22:19 Un es sacīju: “Kungs, tie zina, ka es Tavus ticīgos cietumā iemetu un pa baznīcām šaustu, Acts 22:20 Un kad Stefana, Tava liecinieka asinis tapa izlietas, ka es tur arī stāvēju klāt, un tas man patika, un es tās drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja.” Acts 22:21 Un Viņš uz mani sacīja: “Ej! Jo Es tevi izsūtīšu tālu pie pagāniem.” ” Acts 22:22 Un tie viņu klausījās līdz šiem vārdiem un savas balsis pacēla, sacīdami: “Nost no zemes virsas ar šo tādu, jo tam nebūs dzīvot.” Acts 22:23 Un kad tie brēca un savas drēbes nosvieda un pīšļus gaisā meta, Acts 22:24 Tad tas virsnieks pavēlēja, viņu novest uz lēģeri, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu brēca. Acts 22:25 Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz to kapteini, kas tur stāvēja: “Vai jums brīv, vienu Romieti un vēl bez tiesas šaust?” Acts 22:26 Un tas kapteinis to dzirdējis gāja un tam virsniekam to teica sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Jo šis cilvēks ir Romietis.” Acts 22:27 Tad tas virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: “Saki man, vai tu esi Romietis?” Un tas sacīja: “Esmu gan.” Acts 22:28 Un tas virsnieks atbildēja: “Es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu iedabūjis.” Bet Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.” Acts 22:29 Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un tas virsnieks bijās, ka dabūjis zināt, viņu esam Romieti, un ka viņu bija sējis. Acts 22:30 Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no tiem Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka tie augstie priesteri un visa viņu augstā tiesa nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā. Acts 23:0 Acts 23:1 Un Pāvils, acis uz to tiesu metis, sacīja: “Vīri, brāļi, es ar visai labu zināmu sirdi Dieva priekšā esmu dzīvojis līdz šai pašai dienai.” Acts 23:2 Bet tas augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas pie viņa stāvēja, viņam par muti sist. Acts 23:3 Tad Pāvils uz to sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu nobaltēta siena! Tu še sēdi, mani tiesāt pēc bauslības, un tu pavēli, mani sist pret bauslību!” Acts 23:4 Un tie, kas tur klāt stāvēja, sacīja: “Vai tu to augsto Dieva priesteri lamā?” Acts 23:5 Un Pāvils sacīja: “Es nezināju, brāļi, viņu esam augsto priesteri, jo ir rakstīts: pret savu ļaužu virsnieku tev nebūs ļaunu runāt.” Acts 23:6 Bet Pāvils zinādams, ka citi bija no saducejiem, citi no farizejiem, sauca augstās tiesas priekšā: “Vīri, brāļi, es esmu farizeja dēls, es topu tiesāts par to cerību, ka miroņi augšām celsies.” Acts 23:7 Kad viņš to bija runājis, tad troksnis cēlās starp tiem farizejiem un saducejiem, un tas pulks šķīrās. Acts 23:8 Jo tie saduceji saka: augšāmcelšanās neesot, un neesot nedz eņģeļa, nedz gara; bet tie farizeji visu to apliecina. Acts 23:9 Un tur liela brēkšana sākās, un tie rakstu mācītāji no tās farizeju puses cēlās un tiepās sacīdami: “Mēs pie šā cilvēka nekā ļauna neatrodam; un ja kāds gars ar viņu ir runājis, vai kāds eņģelis, tad lai nekarojam pret Dievu.” Acts 23:10 Bet kad tas troksnis vairojās, tad tam virsniekam rūpēja, ka Pāvils no tiem netaptu saplēsts, un viņš tiem karavīriem pavēlēja noiet, to no viņu vidus izraut un novest uz lēģeri. Acts 23:11 Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt.” Acts 23:12 Un kad gaisma bija aususi, tad tie Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.” Acts 23:13 Un to bija vairāk nekā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. Acts 23:14 Šie nāca pie tiem augstiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Mēs svēti esam nodievojušies, nekā nebaudīt, kamēr Pāvilu būsim nokāvuši. Acts 23:15 Tad nu dodiet ziņu tam virsniekam un tai augstai tiesai, lai to rītā pie jums atved, tā kā jūs viņa lietu gribētu labāki izklausināt; bet mēs esam gatavi to nokaut, pirms tas atnāk.” Acts 23:16 Bet Pāvila māsas dēls šo viltu dzirdējis, atnāca un iegāja lēģerī un Pāvilam to pasludināja. Acts 23:17 Un Pāvils vienu no tiem kapteiņiem pasauca un sacīja: “Noved šo jaunekli pie virsnieka, jo viņam ir priekš tā kāda ziņa.” Acts 23:18 Tad nu šis to ņēma un noveda pie tā virsnieka un sacīja: “Tas saistītais Pāvils mani sauca un lūdza, šo jaunekli pie tevis atvest, jo viņam ar tevi kas jārunā.” Acts 23:19 Un tas virsnieks to pie rokas ņēma un savrup aizgājis vaicāja: “Kas tev ir, ko man teikt?” Acts 23:20 Un tas sacīja: “Tie Jūdi saderējušies tevi lūgt, ka tu rītā Pāvilu liktu vest priekš augstās tiesas, tā kā tie gribētu viņu jo skaidri izklausināt. Acts 23:21 Tad nu tu neļaujies no tiem pārrunāties; jo vairāk nekā četrdesmit vīri no tiem uz viņu glūn un paši nodievojušies, nekā ne ēst ne dzert, kamēr viņu būšot nokāvuši, un nu tie ir gatavi, gaidīdami no tevis to solīšanu.” Acts 23:22 Tad tas virsnieks to jaunekli atlaida pavēlēdams: “Nesaki to nevienam, ka tu to man esi zināmu darījis.” Acts 23:23 Un tas, divus no tiem kapteiņiem ataicinājis, sacīja: “Sataisiet divsimt karavīrus, ka tie iet uz Cezareju, un septiņdesmit jātniekus un divsimt strēlniekus ap to trešo stundu naktī.” Acts 23:24 Viņš arī lika jājamus lopus parīkot, ka Pāvilu virsū sēdinātu un veselu novestu pie tā valdītāja Felika. Acts 23:25 Un viņš grāmatu rakstīja ar šiem vārdiem: Acts 23:26 “Klaudijs Lizijs tam viscienīgam valdītājam Felikam prieku! Acts 23:27 Šo vīru, kas no tiem Jūdiem sagrābts un no tiem tik nenokauts, es, ar tiem karavīriem pienācis, esmu izrāvis, dzirdēdams, ka viņš Romietis Acts 23:28 Un gribēdams to vainu zināt, kādēļ tie viņu apsūdzēja, es viņu esmu vedis priekš viņu augstās tiesas. Acts 23:29 Un es viņu atradu apsūdzētu par viņu bauslības jautāšanām, bet viņš par neko netapa apsūdzēts, ar ko nāvi vai saites būtu pelnījis. Acts 23:30 Un kad man tas padoms tapa zināms, kas tiem Jūdiem bija pret šo vīru, tad es tūdaļ viņu pie tevis esmu sūtījis un tiem sūdzētājiem pavēlējis, tavā priekšā izteikt, kas tiem ir pret viņu. Dzīvo vesels!” Acts 23:31 Tad nu tie karavīri, tā kā tiem bija pavēlēts, Pāvilu ņēma un pa nakti noveda uz Antipatridu. Acts 23:32 Un otrā dienā tie viņu atstāja tiem jātniekiem, ar viņu tālāk iet, un paši griezās atpakaļ uz lēģeri. Acts 23:33 Viņi nu uz Cezareju nākuši un to grāmatu tam zemes valdītājam atdevuši, arī Pāvilu viņam nodeva. Acts 23:34 Un tas zemes valdītājs to grāmatu lasījis vaicāja, no kuras zemes tiesas viņš esot? Un dzirdējis, ka viņš no Ķiliķijas, Acts 23:35 Tas sacīja: “Es tevi izklausināšu, kad arī tavi sūdzētāji atnāks,” un pavēlēja, viņu Hērodus pilī apsargāt. Acts 24:0 Acts 24:1 Un pēc piecām dienām tas augstais priesteris Ananija nonāca ar tiem vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie tā zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa. Acts 24:2 Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams: Acts 24:3 “Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz teicamas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Feliks, visādi un visās malās ar visu pateikšanu saņemam. Acts 24:4 Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos. Acts 24:5 Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir tās Nacareju draudzes priekšnieks, Acts 24:6 Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt. Acts 24:7 Bet Lizijs, tas virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis. Acts 24:8 Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas izklausinādams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.” Acts 24:9 Bet tie Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot. Acts 24:10 Bet Pāvils, kad tas zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizbildināšu. Acts 24:11 Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt. Acts 24:12 Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz baznīcās, nedz pilsētā troksni ceļam. Acts 24:13 Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz. Acts 24:14 Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts; Acts 24:15 Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem. Acts 24:16 Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu zināmu sirdi Dieva un cilvēku priekšā. Acts 24:17 Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus. Acts 24:18 Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa. Acts 24:19 Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani. Acts 24:20 Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā? Acts 24:21 Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.” Acts 24:22 Un kad Feliks to dzirdēja, tad viņš to spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad Lizijs, tas virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu izklausināšu.” Acts 24:23 Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt. Acts 24:24 Un pēc kādām dienām Feliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu. Acts 24:25 Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Feliks pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.” Acts 24:26 Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja. Acts 24:27 Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Festus nāca Felika vietā, un Feliks gribēdams tiem Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā. Acts 25:0 Acts 25:1 Tad nu Festus, to zemes valdību uzņēmis, gāja pēc trim dienām no Cezarejas uz Jeruzālemi. Acts 25:2 Un tur viņam tas augstais priesteris un tie augstākie no tiem Jūdiem sūdzēja pret Pāvilu un viņu lūdza, Acts 25:3 Želastības prasīdami pret viņu, ka tas viņu uz Jeruzālemi sūtītu, glūnēdami, ka viņu uz ceļa nokautu. Acts 25:4 Tad Festus atbildēja, ka Pāvils topot sargāts Cezarejā, un ka viņš pats gribot drīz turp aiziet. Acts 25:5 Kas nu jūsu starpā to var (tā viņš sacīja), tie lai līdz noiet un to apsūdz, ja kāda vaina ir pie šā vīra. Acts 25:6 Un kad viņš pie tiem vairāk kā desmit dienas bija palicis, tad viņš nāca uz Cezareju un otrā dienā, uz soģa krēsla sēdēdams, viņš pavēlēja, Pāvilu atvest. Acts 25:7 Un kad tas bija atnācis, tad tie no Jeruzālemes nākušie Jūdi apkārt stāvēja, daudz un grūtas vainas pret Pāvilu nesdami, ko tie nevarēja pierādīt. Acts 25:8 Jo tas tā aizbildinājās: “Es neko neesmu grēkojis, ne pret Jūdu bauslību, ne pret Dieva namu, ne pret ķeizaru.” Acts 25:9 Bet Festus gribēdams tiem Jūdiem pa prātam darīt, atbildēja un uz Pāvilu sacīja: “Vai tu gribi uz Jeruzālemi iet, lai es tevi tur tiesāju par šīm lietām?” Acts 25:10 Bet Pāvils sacīja: “Es stāvu priekš ķeizara soģa krēsla, tur man pienākas tapt tiesātam, tiem Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu jo labi zini. Acts 25:11 Bet ja es netaisnību esmu darījis un nāvi kaut kā pelnījis, tad es neliedzos mirt; bet ja tas nav nekas, par ko tie mani apsūdz, tad neviens pēc viņu patikšanas mani viņiem nevar nodot. Es ķeizaru piesaucu.” Acts 25:12 Tad Festus ar tiem runas kungiem sarunājies atbildēja: “Ķeizaru tu esi piesaucis, pie ķeizara tev būs noiet.” Acts 25:13 Bet kad kādas dienas bija pagājušās, tad ķēniņš Agrippa un Berniķe nāca uz Cezareju, Festu apsveicināt. Acts 25:14 Un kad tie kādas dienas tur bija pakavējušies, Festus ķēniņam stāstīja Pāvila lietas sacīdams: “Še ir viens vīrs no Felika atstāts cietumā; Acts 25:15 Par to, kad es biju Jeruzālemē, tie augstie priesteri un Jūdu vecaji pienesa sūdzību un lūdza spriedumu pret viņu; Acts 25:16 Tiem es atbildēju: Romiešiem nav ieradums, kādu cilvēku nodot uz nomaitāšanu, pirms tas, kas apsūdzēts, tos sūdzētājus nav redzējis savā priekšā un nav vaļu dabūjis par to sūdzību aizbildināties. Acts 25:17 Kad nu tie šeitan bija sanākuši, tad es bez nekādas kavēšanās otrā dienā uz soģa krēsla sēdēdams pavēlēju, to vīru atvest; Acts 25:18 Pret to tie sūdzētāji stāvēdami nekādu lietu nav pienesuši, ko es par ļaunu būtu uzskatījis. Acts 25:19 Bet tiem bija kādas apjautāšanas pret viņu par savu pašu māņu ticību un par kādu Jēzu, kas esot nomiris, par ko Pāvils sacīja, Viņu esam dzīvu. Acts 25:20 Un šo strīdus lietu labi nesaprazdams, es sacīju: vai tas gribot uz Jeruzālemi iet un tur par šīm lietām likties tiesāties. Acts 25:21 Bet kad Pāvils prasīja, lai uz paša ķeizara spriedumu taptu sargāts; tad es pavēlēju to sargāt, tiekams es viņu pie ķeizara sūtīšu.” Acts 25:22 Un Agrippa sacīja uz Festu: “Es pats arīdzan šo cilvēku gribētu dzirdēt;” un viņš sacīja: “Rīt tu to dzirdēsi.” Acts 25:23 Tad nu otrā dienā, kad Agrippa un Berniķe ar lielu greznību nāca un ar tiem virsniekiem un tās pilsētas augstiem vīriem iegāja tiesas namā, Pāvils pēc Festus pavēles tapa atvests. Acts 25:24 Un Festus sacīja: “Agrippa ķēniņ un visi jūs vīri, kas klāt esat, jūs šo redzat, par ko visa Jūdu draudze tā Jeruzālemē kā arī šeitan mani ir piesaukusi un brēc, ka tam nebūs vairs dzīvot. Acts 25:25 Bet es esmu atradis, ka tas neko nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis; un tādēļ, ka tas pats ķeizaru ir piesaucis, tad es esmu spriedis, viņu sūtīt. Acts 25:26 Bet man par šo nav nekādas skaidrības, ko Tam Kungam lai rakstu. Tādēļ es jums to esmu priekšā vedis un visvairāk tev, ķēniņ Agrippa, lai es pēc notikušas izklausīšanas zinu, kas jāraksta. Acts 25:27 Jo man šķiet, aplamu lietu esam, vienu saistītu sūtīt un tās vainas pret to neuzrādīt.” Acts 26:0 Acts 26:1 Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Tev ir vēlēts priekš sevis paša runāt.” Tad Pāvils roku izstiepis aizbildinājās: Acts 26:2 “Es to sev turu par lielu laimi, ķēniņ Agrippa, ka man šodien ir vēlēts tavā priekšā aizbildināties par visu to, par ko es no tiem Jūdiem topu apsūdzēts, Acts 26:3 Visvairāk, kad es zinu, tevi esam mācītu visās Jūdu ierašās un jautāšanās. Tāpēc es tevi lūdzu, lēnprātīgi mani klausīties. Acts 26:4 Manu dzīvošanu no mazām dienām, kāda tā no iesākuma bijusi manas tautas starpā iekš Jeruzālemes, to nu visi Jūdi zina. Acts 26:5 Tie mani sen jau pazina, (ja tie gribētu liecību dot), ka es esmu dzīvojis pēc mūsu Dieva kalpošanas viscietākiem likumiem, farizejs būdams. Acts 26:6 Un nu es stāvu un topu tiesāts par to cerību uz to no Dieva mūsu tēviem doto apsolīšanu. Acts 26:7 Pie tās cer nākt mūsu divpadsmit ciltis, bez mitēšanās naktīm un dienām Dievam kalpodamas. Par šo cerību, ķēniņ Agrippa, es no tiem Jūdiem topu apsūdzēts. Acts 26:8 Kā? Vai tā jums šķiet neticama lieta, ka Dievs miroņus uzmodina? Acts 26:9 Man pašam gan šķita, ka man vajagot Jēzus, tā Nacarieša, vārdam daudz pretī darīt. Acts 26:10 To es arī esmu darījis Jeruzālemē, un es daudz svētus esmu ieslēdzis cietumā, to varu no tiem augstiem priesteriem dabūjis; un kad viņi tapa nokauti, tad man tas bija pa prātam. Acts 26:11 Un pa visām baznīcām es tos daudzkārt esmu mocījis un tos spiedis zaimot, un pārlieku pret tiem trakodams es tos esmu vajājis arī līdz svešām pilsētām. Acts 26:12 Kad es tādēļ arī uz Damasku gāju ar spēku un varu no tiem augstiem priesteriem, Acts 26:13 Tad, ak ķēniņ, es dienas vidū uz ceļa gaišumu no debesīm, skaidrāku nekā sauli, redzēju, kas mani un manus ceļa biedrus apspīdēja. Acts 26:14 Un kad mēs visi pie zemes pakritām, tad es dzirdēju balsi uz mani runājam un Ebreju valodā sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt!” Acts 26:15 Bet es sacīju: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Tas sacīja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Acts 26:16 Bet celies un stāvi uz savām kājām. Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, ka Es tevi ieceltu par kalpu un liecinieku tanīs lietās, ko tu esi redzējis un kādās Es tev parādīšos, Acts 26:17 Tevi izraudams no šiem ļaudīm un no tiem pagāniem, pie kuriem Es tevi tagad sūtu, Acts 26:18 Viņu acis atdarīt, ka tie atgriežas no tumsības pie gaismas un no velna varas pie Dieva, ka tie dabū grēku piedošanu un daļu starp tiem svētītiem caur ticību uz Mani.” Acts 26:19 Tāpēc, ak ķēniņ Agrippa, es šai parādīšanai no debesīm neesmu bijis nepaklausīgs; Acts 26:20 Bet es papriekš tiem, kas Damaskū un Jeruzālemē un visā Jūdu zemē, un tiem pagāniem esmu pasludinājis, lai no grēkiem atstājās un pie Dieva atgriežas un dara atjaunota prāta pienākamus darbus. Acts 26:21 Tādēļ tie Jūdi, Dieva namā mani sagrābuši, apņēmās mani nokaut. Acts 26:22 Bet palīgu no Dieva dabūjis es stāvu līdz šai dienai, un apliecināju tik pat mazam kā lielam, cita nekā nesacīdams kā vien, ko pravieši un Mozus runājuši, kas notiks; Acts 26:23 Ka Kristum bija jācieš, un ka Viņš, tas pirmais, kas no miroņiem augšāmcēlies, gaismu pasludinās Saviem ļaudīm un tiem pagāniem.” Acts 26:24 Un kad viņš tā aizbildinājās, tad Festus sacīja ar skaņu balsi: “Pāvil, tu esi traks, tā lielā rakstu zināšana tevi padara traku.” Acts 26:25 Bet tas sacīja: “Es neesmu vis traks, viscienīgais Festu, bet es runāju patiesīgus un prātīgus vārdus. Acts 26:26 Jo par šīm lietām ķēniņš zina, uz ko es arī droši runāju. Jo es neticu, ka kāda no šīm lietām viņam ir paslēpta; jo tas nav kaktā noticis. Acts 26:27 Vai tu, ķēniņ Agrippa, tiem praviešiem tici? Es zinu, ka tu tici!” Acts 26:28 Bet Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Daudz netrūkst, tu mani pārrunā, ka es palieku par Kristus mācekli.” Acts 26:29 Bet Pāvils sacīja: “Es no Dieva vēlētos, lai trūkst maz vai daudz, ka ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, tādi top, kāds es esmu, bez šīm saitēm vien.” Acts 26:30 Un kad viņš to runāja, tad ķēniņš cēlās un zemes valdītājs un Berniķe un kas pie tiem sēdēja. Acts 26:31 Un aizgājuši tie runāja savā starpā sacīdami: “Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš nāvi vai saites pelna.” Acts 26:32 Un Agrippa sacīja uz Festu: “Šo cilvēku varētu palaist, kad tas ķeizaru nebūtu piesaucis.” Acts 27:0 Acts 27:1 Un kad tas bija nospriests, ka mums bija pārcelties uz Itāliju, tad tie Pāvilu un kādus citus cietumniekus nodeva vienam karakapteinim, ar vārdu Julijus, no ķeizara karoga. Acts 27:2 Un vienā Adramitijas laivā kāpuši, mēs gribējām Āzijas pilsētām iet garām, un aizcēlāmies, un Aristarks, tas Maķedonietis no Tesalonikas, bija mums līdz. Acts 27:3 Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie tiem draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu. Acts 27:4 Un mēs no turienes aizcēlušies braucām apakš Kipras, jo vēji mums bija pretī. Acts 27:5 Un gar Ķiliķiju un Pamfiliju pār jūru pārcēlušies mēs nācām uz Miru Liķijas zemē. Acts 27:6 Un tur tas kapteinis atrada vienu laivu no Aleksandrijas, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. Acts 27:7 Un mēs kādas dienas lēni braukdami un ar mokām pret Knidu nākuši, tāpēc ka vējš mūs nelaida, braucām gar Krietu pret Salmoni. Acts 27:8 Un ar mokām tur garām braukuši mēs nācām kādā vietā, ko sauc par krāšņu ostu, kur Laseas pilsēta bija tuvu. Acts 27:9 Kad nu labs laiks bija pagājis un braukšana jau bija bailīga, tāpēc ka arī gavēņu laiks jau bija pāri, tad Pāvils tos pamācīja, Acts 27:10 Uz tiem sacīdams: “Vīri, es redzu, ka tā braukšana notiks ar grūtumu un lielu postu, ne vien pie preces un laivas, bet arī pie mūsu dzīvības.” Acts 27:11 Bet tas kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja. Acts 27:12 Un kad tā mala nederēja, tur par ziemu mist, tad tā lielā puse padomu deva, no turienes aizcelties, vai nevarētu pie Feniķes kļūt, un tur par ziemu palikt; tā ir osta iekš Krietas un stāv pret dienvidu vēju un vakara vēju. Acts 27:13 Un kad dienvidu vējš lēni pūta, tad viņiem šķita, ka savu nodomu panākuši, un enkurus uzvilkuši, tie laida jo tuvu gar Krietu. Acts 27:14 Bet neilgi pēc tam viesuļa vējš, kas top saukts idus, pacēlās pret to salu. Acts 27:15 Un kad laiva tapa līdz aizrauta un nespēja pret vēju turēties, tad mēs to padevām un tapām nesti.  Acts 27:16 Un kad mēs pie vienas salas nācām, kas Klauda top saukta, tad mēs tikko varējām mazo laiviņu saturēt. Acts 27:17 To tie uzvilkuši, ar virvēm to laivu nostiprināja, un bīdamies, ka uz seklumu neuzklīstu, zēģeli nolaida zemē un mētājās. Acts 27:18 Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka lādiņu izmest. Acts 27:19 Un trešā dienā mēs ar savām pašu rokām laivas rīkus izmetām. Acts 27:20 Un kad kādas dienas ne saule, ne zvaigznes nespīdēja un liela auka mūs spieda, tad visa glābšanas cerība mums izzuda. Acts 27:21 Un kad tie ilgi nebija ēduši, Pāvils cēlās viņu vidū sacīdams: “Jums, ak vīri, būtu pienācies man paklausīt un neaizbraukt no Krietas un izsargāties no tāda grūtuma un skādes. Acts 27:22 Un tagad es jūs pamācu turēt drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs, bet vien tā laiva. Acts 27:23 Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju, Acts 27:24 Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir laivā.” Acts 27:25 Tāpēc turat drošu prātu, jūs vīri: jo es Dievam ticu, ka tas tā notiks, kā man sacīts. Acts 27:26 Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.” Acts 27:27 Kad nu tā četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad tie laivinieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu. Acts 27:28 Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis. Acts 27:29 Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu. Acts 27:30 Bet kad tie laivinieki meklēja no laivas bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist, Acts 27:31 Tad Pāvils uz to kapteini un tiem karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.” Acts 27:32 Tad tie karavīri tās laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist. Acts 27:33 Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza, lai barības pabauda, sacīdams: “Šodien ir tā četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši. Acts 27:34 Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” Acts 27:35 Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst. Acts 27:36 Un visi iedrošināti ņēma arī barību. Acts 27:37 Un mēs tanī laivā pavisam bijām divsimt un septiņdesmit un sešas dvēseles. Acts 27:38 Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami. Acts 27:39 Un kad gaisma ausa, tie to zemi nepazina, bet ieraudzīja vienu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu. Acts 27:40 Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un zēģeli pa vējam pacēluši dzinās pie malas. Acts 27:41 Bet tie noklīda tādā vietā, kur uz abējām pusēm bija jūra, un laiva dauzījās, un priekšgals uzgāja uz sēkli un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas. Acts 27:42 Tad to karavīru padoms bija, tos saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu. Acts 27:43 Bet tas kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, papriekš ūdenī ielaisties un malā iet, Acts 27:44 Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā. Acts 28:0 Acts 28:1 Un kad tie bija izglābti, tad tie dabūja zināt, ka tā sala tapa saukta Melite. Acts 28:2 Un tie salas ļaudis mums parādīja lielu laipnību; jo tie uguni uzkūruši mūs visus uzņēma, tā lietus dēļ kas bija sācis līt, un tā aukstuma dēļ. Acts 28:3 Un kad Pāvils kādu žagaru nastiņu bija salasījis un pie uguns pielicis, tad viena odze no tā karstuma izlīda un ap viņa roku aptinās. Acts 28:4 Un kad tie salas ļaudis to tārpu redzēja pie viņa rokas karājamies, tad tie sacīja savā starpā: šis cilvēks tiešām ir slepkava, kam no jūras izglābtam atriebšana neļauj dzīvot. Acts 28:5 Bet viņš to tārpu nokratīja ugunī un neko ļauna necieta. Acts 28:6 Un tie gaidīja, ka tas uztūktu, vai piepeši nomiris pakristu; bet kad tie ilgi bija gaidījuši un redzēja, ka nekāds ļaunums viņam nenotika, tad tiem citas domas nāca, un tie sacīja, viņu esam dievu. Acts 28:7 Un ap to pašu vietu tam salas virsniekam, ar vārdu Publijus, bija muiža; tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni kopa. Acts 28:8 Un notikās, ka Publijus tēvs ar drudzi un ar asins sērgu sirga; pie tā Pāvils iegāja un Dievu pielūdzis rokas tam uzlika un to darīja veselu. Acts 28:9 Kad nu tas bija noticis, tad arī tie citi atnāca, kam tanī salā bija sērgas, un tapa dziedināti. Acts 28:10 Tie arīdzan mūs ar lielu godu pagodināja, un kad mēs aizcēlāmies, tie deva, ko mums vajadzēja. Acts 28:11 Un pēc trim mēnešiem aizcēlāmies ar laivu, kas bija no Aleksandrijas un tanī salā pa ziemu bija mitusi, un kam par zīmi bija dvīņi. Acts 28:12 Un uz Sirakuzu nākuši, mēs tur palikām trīs dienas. Acts 28:13 No turienes atkal aizcēlušies, mēs nācām uz Reģiu; un kad pēc vienas dienas dienasvidus vējš cēlās, tad nācām otrā dienā uz Puteoliem. Acts 28:14 Tur mēs atradām brāļus un no tiem tapām lūgti, septiņas dienas pie tiem palikt, un tā mēs nācām uz Romu. Acts 28:15 Un no turienes tie brāļi, par mums dzirdējuši, izgāja mums pretī līdz Appijus tirgum un TriTabernām; tos redzēdams, Pāvils Dievam pateicās un ņēmās drošu prātu. Acts 28:16 Un kad mēs nācām uz Romu, tad tas kapteinis tos saistītos nodeva tam karavaldniekam, bet Pāvilam vaļa tapa dota, savrup palikt ar kādu karavīru, kas viņu sargāja. Acts 28:17 Un notikās pēc trim dienām, ka Pāvils Jūdu priekšniekus saaicināja. Un kad tie bija kopā sanākuši, viņš uz tiem sacīja: ‘Vīri, brāļi, es neko neesmu darījis ne pret šiem ļaudīm, ne pret tēvu ieradumiem un tomēr saistīts no Jeruzālemes esmu nodots Romiešu rokās. Acts 28:18 Tie izjautājuši gribēja mani atlaist, tādēļ ka nekādas nāves vainas pie manis nebija. Acts 28:19 Bet kad tie Jūdi pretī runāja, tad tapu spiests, ķeizaru piesaukt, tomēr ne tā, ka man būtu ko sūdzēt pret savu tautu. Acts 28:20 Tad nu šās lietas dēļ es jūs esmu lūdzis, ka dabūtu jūs redzēt un ar jums runāt. Jo Israēla cerības dēļ es ar šīm ķēdēm esmu saistīts.” Acts 28:21 Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam nedz grāmatas par tevi no Jūdu zemes dabūjuši, nedz arī kāds no tiem atnākušiem brāļiem par tevi ko ļauna ir sludinājis jeb runājis. Acts 28:22 Tomēr mēs gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā; jo no šās draudzes mums ir zināms, ka tai visās malās top pretī runāts.” Acts 28:23 Un kad tie viņam vienu dienu bija nolikuši, tad daudzi nāca pie viņa mājas vietā; tiem viņš Dieva valstību apliecināja un izstāstīja, tos pārliecinādams par Jēzu no rīta agri līdz vakaram. Acts 28:24 Un citi gan tapa pārliecināti caur to, ko viņš sacīja, bet citi neticēja. Acts 28:25 Un nebūdami savā starpā vienprātīgi, tie aizgāja, kad Pāvils to vienu vārdu bija sacījis: “Tas Svētais Gars gan labi caur pravieti Jesaju ir runājis uz mūsu tēviem, Acts 28:26 Sacīdams: “Noej pie šiem ļaudīm un saki: ar ausīm jūs dzirdēsiet un nesapratīsiet, un redzēdami jūs redzēsiet un nenomanīsiet. Acts 28:27 Jo šo ļaužu sirds ir tapusi cieta, un ar ausīm tie grūti dzird un snauž ar savām acīm, ka tie ar acīm neredz un ar sirdi nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” Acts 28:28 Tad nu jums būs zināt, ka pagāniem Dieva pestīšana ir sūtīta, un tie to dzirdēs.” Acts 28:29 Un kad viņš to bija sacījis, tad tie Jūdi aizgāja, savā starpā daudz apjautādamies. Acts 28:30 Un Pāvils palika divus gadus savā īpaši īrētā mājas vietā, un visus pieņēma, kas pie viņa nāca, Acts 28:31 Dieva valstību sludinādams un par To Kungu Jēzu Kristu mācīdams ar visu drošību bez aizliegšanas.
Romans 0:0
Romans 1:0 Romans 1:1 Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts par apustuli, izvēlēts, sludināt Dieva evaņģēliju, Romans 1:2 Ko Viņš papriekš caur Saviem praviešiem svētos rakstos apsolījis, Romans 1:3 Par Savu Dēlu, (kas pēc miesas ir cēlies no Dāvida sēklas. Romans 1:4 Un pēc tā svētīšanas Gara caur augšāmcelšanos no miroņiem spēkā ir parādīts Dieva dēls), par Jēzu Kristu, mūsu Kungu, Romans 1:5 Caur ko mēs esam dabūjuši žēlastību un apustuļa amatu, lai ticībai paklausa Viņa Vārda labad visi pagāni, Romans 1:6 Kuru starpā arī jūs esat Jēzus Kristus aicinātie, - Romans 1:7 Visiem Dieva mīļiem, tiem aicinātiem svētiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Romans 1:8 Papriekš es savam Dievam pateicos caur Jēzu Kristu par jums visiem, ka jūsu ticība top teikta visā pasaulē. Romans 1:9 Jo Dievs, kam es savā garā kalpoju, Viņa Dēla evaņģēliju sludinādams, ir mans liecinieks, ka es bez mitēšanās jūs pieminu, Romans 1:10 Allažiņ savās lūgšanās lūgdams, lai jel kādu reiz ceļš man izdotos pēc Dieva prāta pie jums nākt. Romans 1:11 Jo es ilgojos jūs redzēt, lai jums iedotu kādu garīgu dāvanu, ka jūs topat stiprināti: Romans 1:12 Tas ir, ka es līdz ar jums taptu iepriecināts caur mūsu abēju, tā jūsu kā manu ticību. Romans 1:13 Bet es jums, brāļi, negribu slēpt, ka daudzreiz esmu apņēmies pie jums nākt (un līdz šim esmu aizkavēts), lai es arī pie jums kādu augli dabūtu, kā pie tiem citiem pagāniem. Romans 1:14 Jo es esmu parādnieks Grieķiem un barbariem, gudriem un negudriem. Romans 1:15 Tādēļ no savas puses esmu gatavs, arī jums, kas esat Romā, evaņģēliju sludināt. Romans 1:16 Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, papriekš Jūdam un arī Grieķim. Romans 1:17 Jo Dieva taisnība iekš tā parādās no ticības uz ticību. Itin kā ir rakstīts: taisnais dzīvos no ticības. Romans 1:18 Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār ikvienu bezdievību un netaisnību pie cilvēkiem, kas patiesību netaisnībā aiztur. Romans 1:19 Jo Tā Dieva atzīšana tiem ir zināma, jo Dievs tiem to ir zināmu darījis. Romans 1:20 Jo Viņa neredzamā būšana no pasaules radīšanas pie tiem darbiem top nomanīta un ieraudzīta, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievība, tā ka tie nevar aizbildināties. Romans 1:21 Tāpēc ka tie Dievu atzīdami, to kā Dievu nav godājuši nedz Viņam pateikušies, bet savās domās nelieši tapuši un viņu neprātīgā sirds ir aptumšota. Romans 1:22 Teikdamies gudri esoši, tie palikuši par ģeķiem, Romans 1:23 Un ir apmainījuši tā neiznīcīgā Dieva godību par ģīmi, kas līdzīgs nīcīgam cilvēkam un putniem un četrkājīgiem lopiem un tārpiem. Romans 1:24 Tāpēc Dievs tos arī nodevis viņu siržu kārībās uz nešķīstību, savas miesas sagānīt savā starpā. Romans 1:25 Dieva patiesību tie ir pārvērtuši melos un radītas lietas lielākā godā turējuši un tām vairāk kalpojuši nekā tam Radītājam, kas ir augsti teicams mūžīgi! Āmen. Romans 1:26 Tāpēc Dievs tos ir nodevis negodīgās kārībās; jo viņu sievieši to sadzīvi, kas pēc dabas, ir pārvērtuši par tādu, kas ir pret dabu. Romans 1:27 Tāpat arīdzan tie vīrieši ir atstājuši to sadzīvi ar sievieti, kas pēc dabas, un savā kārībā cits uz citu iekarsušies, un vīrieši ar vīriešiem bezkaunību dzinuši un savas nomaldīšanās pienākamo algu pie sev pašiem dabūjuši. Romans 1:28 Un kā tie nav cienījuši Dievu turēt atzīšanā, tā Dievs tos ir nodevis pārvērstam prātam, to darīt, kas neklājās, Romans 1:29 Piepildītus ar visādu netaisnību, maucību, blēdību, mantas kārību, niknumu, pilnus skaudības, slepkavības, ķildu, viltības, netiklības, Romans 1:30 Mēlnešus, apmelotājus, Dievam negantus, varas darītājus, lepnus, lielīgus, ļaunuma izgudrotājus, vecākiem nepaklausīgus, Romans 1:31 Neprātīgus, derības pārkāpējus, cietsirdīgus, nesaderīgus, nežēlīgus; Romans 1:32 Kas zinādami to Dieva likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, nāvi pelna, nevien tādas lietas dara, bet arī labu prātu tur pie tiem, kas tā dara. Romans 2:0 Romans 2:1 Tāpēc tu, ak cilvēks, esi neaizbildinājams, ikviens, kas tiesā; jo kurā lietā tu otru tiesā, tu pats sevi notiesā, jo tu tās pašas lietas dari, tu tiesātājs. Romans 2:2 Bet mēs zinām, ka Dieva sodība tiem tiešām uzies, kas tādas lietas dara. Romans 2:3 Bet vai tu, ak cilvēks, gan domā, ka tu izbēgsi Dieva sodībai, tos tiesādams, kas tādas lietas dara, un pats tās darīdams? Romans 2:4 Jeb vai tu nicini Viņa laipnības un pacietības un lēnprātības bagātību, nezinādams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos no grēkiem? Romans 2:5 Bet tu pēc savas cietas un neatgriezīgas sirds sev pašam krājies par mantu dusmību uz dusmības dienu, kad Dievs parādīs taisnu spriedumu, Romans 2:6 Kas ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem: Romans 2:7 Tiem, kas pastāvīgi labā darbā godu un slavu un neiznīcību meklē - mūžīgu dzīvošanu; Romans 2:8 Bet tiem, kas ir rējēji un nepaklausa patiesībai, bet paklausa netaisnībai - dusmību un bardzību. Romans 2:9 Bēdas un izbailes ikkatrai cilvēka dvēselei, kas ļaunu dara, papriekš Jūdam un arī Grieķim; Romans 2:10 Bet gods un slava un miers ikkatram, kas labu dara, papriekš Jūdam un arī Grieķim. Romans 2:11 Jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Romans 2:12 Jo kas bez bauslības grēkojuši, tie arī bez bauslības pazudīs; un kas apakš bauslības grēkojuši, tie pēc bauslības taps tiesāti - Romans 2:13 (Jo ne bauslības klausītāji Dieva priekšā taisni, bet bauslības darītāji taps taisnoti. Romans 2:14 Jo ja tie pagāni, kam bauslības nav, no savas dabas dara pēc bauslības, tad šie, kam bauslības nav, paši sev ir par bauslību. Romans 2:15 Tie tad parāda, bauslības darbu esam ierakstītu viņu sirdīs caur to, ka viņu zināma sirds tiem liecību dod, un tās domas savā starpā vai apsūdzēs, vai arī aizbildinās,) - Romans 2:16 Tanī dienā, kad Dievs cilvēku noslēpumus tiesās pēc mana evaņģēlija caur Jēzu Kristu. Romans 2:17 Raugi, tu saucies Jūds un paļaujies uz bauslību un lielies ar Dievu Romans 2:18 Un zini Viņa prātu, un bauslībā mācīts izšķīri, kas labs un kas ļauns; Romans 2:19 Un tu ņemies akliem būt vadonis un gaišums tiem, kas ir tumsībā, Romans 2:20 Neprātīgiem pamācītājs un nejēgām mācītājs, kam ir atzīšanas un patiesības raksts bauslībā. Romans 2:21 Tad nu citu mācīdams pats sevi nemāci. Tu sludini, ka nebūs zagt, pats zodz. Romans 2:22 Tu saki, ka nebūs laulību pārkāpt, pats laulību pārkāpi. Tu elkadievus turi negantus, pats esi svētuma laupītājs. Romans 2:23 Tu lielies ar bauslību, pats Dievu pulgo caur bauslības pārkāpšanu. Romans 2:24 Jo Dieva vārds jūsu dēļ top zaimots pagānu starpā, itin kā ir rakstīts. Romans 2:25 Jo apgraizīšana gan ir derīga, ja tu bauslību dari; bet ja esi bauslības pārkāpējs, tad tavs apgraizījums ir tapis par priekšādu. Romans 2:26 Ja nu priekšāda bauslības likumus tur, vai tad viņu priekšāda netaps turēta par apgraizījumu? Romans 2:27 Un tad tā priekšāda, kas no dabas tāda ir un bauslību tur, tiesās tevi, kas pie raksta un apgraizīšanas esi bauslības pārkāpējs. Romans 2:28 Jo tas nav Jūds, kas no ārienes tāds ir; nedz tā ir apgraizīšana, kas no ārienes pie miesas. Romans 2:29 Bet tas ir Jūds, kas no iekšienes tāds, un tā ir sirds apgraizīšana, kas garā un ne rakstā; tam ir teikšana ne no cilvēkiem, bet no Dieva. Romans 3:0 Romans 3:1 Kas tad nu Jūdam ir pārāki, jeb kāds ir tas apgraizīšanas labums? Romans 3:2 Visādi liels! Jo pirmā kārtā Dieva vārdi tiem ir uzticēti. Romans 3:3 Jo kas par to, ja kādi nav ticējuši? Vai viņu neticība Dieva uzticību iznīcinās? Romans 3:4 Nemaz ne! Bet lai tā paliek, ka Dievs ir taisns un ikkatrs cilvēks melkulis, itin kā ir rakstīts: “Ka Tu palieci taisns Savos vārdos un uzvari, kad Tu topi tiesāts.” Romans 3:5 Kad nu mūsu netaisnība Dieva taisnību apstiprina, ko lai sakām? Vai tad Dievs nav netaisns, kad Viņš soda? To runāju, kā cilvēki mēdz runāt. Romans 3:6 Nemaz ne! Jo kā tad Dievs pasauli tiesās? Romans 3:7 Jo ja Dieva patiesība caur maniem meliem ir vairojusies Viņam par godu, ko tad es vēl kā grēcinieks topu tiesāts? Romans 3:8 Un kam mēs nesakām, itin kā topam zaimoti, un itin kā daži teic, mūs sakām: darīsim ļaunu, lai nāk labums? Tādiem sods pēc taisnības notiks. Romans 3:9 Ko tad nu? Vai mēs esam labāki? Nemaz ne. Jo mēs jau pirmāk esam rādījuši, gan Jūdus, gan Grieķus, visus esam apakš grēka. Romans 3:10 Itin kā stāv rakstīts: nav neviena taisna, it neviena, Romans 3:11 Nav neviena prātīga, nav neviena, kas Dievu meklē. Romans 3:12 Visi ir atkāpušies un kopā tapuši nelieši, nav neviena, kas labu dara, it neviena. Romans 3:13 Viņu rīkle ir atvērts kaps; ar savām mēlēm tie viltību dara: odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām; Romans 3:14 Viņu mute ir lāstu un rūgtuma pilna. Romans 3:15 Viņu kājas ir čaklas izliet asinis. Romans 3:16 Posts un sirdēsti ir pa viņu ceļiem, Romans 3:17 Un miera ceļu tie nezin. Romans 3:18 Dieva bijāšanas nav priekš viņu acīm. Romans 3:19 Bet mēs zinām, ka bauslība visu, ko tā saka, to tā runā uz tiem, kas ir apakš bauslības, lai ikviena mute top aizbāzta, un visa pasaule ir noziedzīga Dieva priekšā. Romans 3:20 Tādēļ no bauslības darbiem neviena miesa netaps taisnota Viņa priekšā; jo caur bauslību nāk grēku atzīšana. Romans 3:21 Bet Dieva taisnība, kas no bauslības un no praviešiem ir apliecināta, tagad ir tapusi zināma bez bauslības, Romans 3:22 Tā Dieva taisnība caur ticību uz Jēzu Kristu priekš visiem un pie visiem, kas tic; jo tur nav nekādas starpības. Romans 3:23 Jo visi ir grēkojuši, un tiem trūkst teikšanas Dieva priekšā, Romans 3:24 Un top taisnoti bez nopelna no Viņa žēlastības caur to atpirkšanu, kas notikusi caur Kristu Jēzu. Romans 3:25 To Dievs ir nolicis par salīdzināšanu, caur ticību iekš Viņa asinīm, ka tas Savu taisnību parādītu, pamezdams tos priekšlaikā darītos grēkus Romans 3:26 Iekš dievišķas paciešanas, ka Tas Savu taisnību parādītu šinī laikā: Sevi esam taisnu, un taisnu darām to, kas ir no Jēzus ticības. Romans 3:27 Kur nu ir tā lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Vai caur darbu bauslību? Nē! Bet caur ticības bauslību. Romans 3:28 Tad nu mēs turam, ka cilvēks top taisnots caur ticību bez bauslības darbiem. Romans 3:29 Jeb vai Dievs tikai Jūdu Dievs? Vai nav arī pagānu Dievs? Tiešām arī pagānu. Romans 3:30 Jo viens Dievs ir, kas taisno apgraizījumu no ticības un priekšādu caur ticību. Romans 3:31 Vai tad nu mēs bauslību iznīcinām caur ticību? Nemaz! Bet mēs bauslību apstiprinām. Romans 4:0 Romans 4:1 Ko nu lai sakām, ka mūsu vectēvs Ābrahāms ir dabūjis pēc miesas? Romans 4:2 Jo ja Ābrahāms caur darbiem ir taisnots, tad tam ir gan slava, bet ne pie Dieva. Romans 4:3 Jo ko tas raksts saka? Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību. Romans 4:4 Bet tam darba darītājam alga netop pielīdzināta pēc žēlastības, bet pēc parāda. Romans 4:5 Bet tam, kas nav darba darītājs, bet tic uz To, kas bezdievīgo taisno, tam ticība top pielīdzināta par taisnību. Romans 4:6 Tā kā arī Dāvids saka, to cilvēku esam svētīgu, kam Dievs taisnību pielīdzina bez darbiem: Romans 4:7 Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti; Romans 4:8 Svētīgs tas vīrs, kam Tas Kungs grēku nepielīdzina. Romans 4:9 Vai nu šis labums atlec apgraizījumam vien, vai arī priekšādai? Jo mēs sakām, ka Ābrahāmam ticība ir pielīdzināta par taisnību. Romans 4:10 Kā tad tā viņam ir pielīdzināta? Vai iekš apgraizījuma, vai iekš priekšādas? Ne iekš apgraizījuma, bet iekš priekšādas. Romans 4:11 Bet to apgraizīšanas zīmi viņš dabūja par taisnības zieģeli tai ticībai, ko viņš vēl priekšādā būdams turēja; ka tas būtu par tēvu visiem, kas priekšādā būdami tic, lai ticība tiem arīdzan taptu pielīdzināta par taisnību, Romans 4:12 Un par apgraizīšanas tēvu tiem, kas ne vien apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija priekšādā. Romans 4:13 Jo tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks, Ābrahāmam jeb viņa sēklai nav notikusi caur bauslību, bet caur ticības taisnību. Romans 4:14 Jo ja tie bauslības ļaudis - mantinieki, tad ticība ir veltīga un tā apsolīšana iznīkusi. Romans 4:15 Jo bauslība padara dusmību; jo kur bauslības nav, tur arī nav pārkāpšanas. Romans 4:16 Tāpēc no ticības, lai ir pēc žēlastības; lai tā apsolīšana ir pastāvīga visam dzimumam, ne vien tam, kas no bauslības, bet arī tam, kas no Ābrahāma ticības. Tas mums visiem ir tēvs, Romans 4:17 (Kā ir rakstīts: daudz tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu,) Tā Dieva priekšā, kam viņš ir ticējis, kas miroņus dara dzīvus un sauc to, kas vēl nav, tā kā tas jau būtu. Romans 4:18 Pret cerību viņš ir ticējis uz cerību, lai paliktu par tēvu daudz tautām, pēc tā vārda: Tādam būs būt tavam dzimumam. Romans 4:19 Un viņš nepalika vājš iekš ticības, nedz lūkoja uz savām izdēdējušām miesām, tik ne simts gadus vecs būdams, nedz uz Sāras izdēdējušām miesām. Romans 4:20 Bet pie tās Dieva apsolīšanas viņa prāts neticībā nešaubījās, bet kļuva spēcīgs iekš ticības un Dievam deva godu, Romans 4:21 Pilnā ticībā zinādams, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, arī spēj darīt. Romans 4:22 Tāpēc tas viņam arī pielīdzināts par taisnību. Romans 4:23 Bet tas ne vien viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam ir pielīdzināts, Romans 4:24 Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiks pielīdzināts, kad ticam uz to, kas no miroņiem ir uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, Romans 4:25 Kas ir nodots mūsu grēku dēļ un uzmodināts mūsu taisnošanas labad. Romans 5:0 Romans 5:1 Tad nu mums no ticības taisnotiem miers ir pie Dieva caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Romans 5:2 Caur ko mēs ticībā esam dabūjuši arī pieiešanu pie tās pašas žēlastības, kurā mēs stāvam, un lielāmies ar to cerību uz Dieva godību. Romans 5:3 Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, zinādami, ka bēdas dara pacietību, Romans 5:4 Un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību, Romans 5:5 Un cerība nepamet kaunā; jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur To Svēto Garu, kas mums ir dots. Romans 5:6 Jo Kristus, kad mēs vēl bijām vāji, par bezdievīgiem savā laikā ir nomiris. Romans 5:7 Jo neviens lēti nemirst par kādu taisnu; par to, kas labs, gandrīz kāds varētu apņemties mirt. Romans 5:8 Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda, ka Kristus par mums ir nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Romans 5:9 Tad nu mēs tagad caur Viņa asinīm taisnoti jo vairāk caur Viņu tapsim glābti no tās dusmības. Romans 5:10 Jo ja mēs ienaidnieki būdami, ar Dievu esam salīdzināti caur Viņa Dēla nāvi, tad nu salīdzināti, mēs jo vairāk tapsim glābti caur Viņa dzīvību. Romans 5:11 Un ne vien tā, bet mēs arī lielāmies ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs tagad salīdzināšanu esam dabūjuši. Romans 5:12 Tādēļ itin kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, un tā nāve pie visiem cilvēkiem ir caurspiedusies, tāpēc ka visi ir grēkojuši; Romans 5:13 Jo līdz bauslībai grēks gan bija pasaulē; bet grēks netop pielīdzināts, kad bauslības nav. Romans 5:14 Tomēr nāve ir valdījusi no Ādama līdz Mozum arī pār tiem, kas nebija grēkojuši tādā pārkāpšanā kā Ādams, kas ir tā nākamā (Ādama) priekšzīme. Romans 5:15 Bet ne tāda, kāda tā apgrēkošanās, arī tā žēlastība. Jo ja caur tā viena apgrēkošanos daudzi ir miruši, tad daudz vairāk Dieva žēlastība un dāvana caur Tā viena Cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastību pārpilnam ir nākusi pār daudziem. Romans 5:16 Un ar to žēlastības dāvanu tas nav tā, kā ar tā viena (cilvēka) grēku. Jo tas spriedums ir gan no viena uz pazudināšanu; bet tā apžēlošana ir uz taisnošanu no daudz grēkiem. Romans 5:17 Jo ja caur tā viena apgrēkošanos nāve ir valdījusi caur to vienu, tad daudz vairāk tie, kas to žēlastības pilnību un to taisnības dāvanu dabū, valdīs iekš dzīvības caur To vienu Jēzu Kristu. Romans 5:18 Tad nu itin kā caur viena apgrēkošanos pazudināšana ir nākusi pār visiem cilvēkiem, tāpat arī caur viena taisnību dzīvības taisnošana nāk pār visiem cilvēkiem. Romans 5:19 Jo itin kā caur tā viena cilvēka nepaklausību daudzi ir darīti par grēciniekiem, tāpat arīdzan caur tā viena paklausību daudzi taps darīti par taisniem. Romans 5:20 Bet bauslība pienākusi klāt, lai apgrēkošanās vairotos; bet kur grēks ir vairojies, tur žēlastība vēl vairāk ir vairojusies, Romans 5:21 Lai, kā grēks ir valdījis ar nāvi, tāpat arī žēlastība valda caur taisnību uz mūžīgu dzīvošanu caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Romans 6:0 Romans 6:1 Ko nu lai sakām? Vai mums grēkā būs palikt, lai žēlastība vairojās? Romans 6:2 Nemaz ne! Kā mēs, kas grēkam esam miruši, iekš tā vēl gribētu dzīvot? Romans 6:3 Jeb vai jūs nezināt, ka, cik no mums ir kristīti uz Kristu Jēzu, tie uz Viņa nāvi ir kristīti? Romans 6:4 Tad nu mēs līdz ar Viņu caur kristību esam aprakti nāvē, lai, kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem caur Tā Tēva godību, tāpat arī mēs staigājam atjaunotā dzīvībā. Romans 6:5 Jo ja mēs esam dēstīti līdzīgā nāvē ar Viņu, tad arī augšāmcelšanā Viņam būsim līdzīgi, Romans 6:6 To zinādami, ka mūsu vecais cilvēks līdz ir krustā sists, lai grēcīgā miesa iznīkst, ka mēs grēkam vairs nekalpojam. Romans 6:7 Jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Romans 6:8 Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, Romans 6:9 Zinādami, ka Kristus no miroņiem uzmodināts vairs nemirst; nāve pār Viņu vairs nevalda. Romans 6:10 Jo ko Viņš miris, to Viņš grēkam nomiris vienreiz; bet ko Viņš dzīvo, to Viņš dzīvo Dievam. Romans 6:11 Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Romans 6:12 Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamā miesā, paklausīt viņas kārībām; Romans 6:13 Nedz padodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem; bet padodiet sevi pašus Dievam, tā kā no miroņiem dzīvus, un savus locekļus Dievam par taisnības ieročiem. Romans 6:14 Jo grēks pār jums nevaldīs; jo jūs neesat apakš bauslības, bet apakš žēlastības. Romans 6:15 Ko nu? Vai mums būs grēkot, tāpēc ka neesam apakš bauslības, bet apakš žēlastības? Ne mūžam! Romans 6:16 Vai nezināt, ka jūs tam esat kalpi, kam padodaties par kalpiem uz paklausību, paklausīdami, vai grēkam uz nāvi, vai paklausībai uz taisnību? Romans 6:17 Bet gods Dievam, ka jūs, kas bijuši grēka kalpi, no sirds dziļuma esat palikuši paklausīgi tai mācības priekšzīmei, uz ko esat nodoti, Romans 6:18 Un atsvabināti no grēka esat palikuši par kalpiem taisnībai. Romans 6:19 Es runāju cilvēcīgi jūsu miesas vājības dēļ; jo tā kā jūs savus locekļus bijāt padevuši kalpot nešķīstībai un netaisnībai uz netaisniem darbiem, tāpat padodiet tagad savus locekļus, kalpot taisnībai uz svētiem darbiem. Romans 6:20 Jo kad jūs bijāt grēka kalpi, tad jūs bijāt svabadi no taisnības. Romans 6:21 Kāds auglis tad jums to brīdi bija? Tāds, par ko jūs tagad kaunaties; jo viņa gals ir nāve. Romans 6:22 Bet tagad, kad jūs no grēka esat atsvabināti un Dievam kalpojat, tad jums ir savs auglis, ka paliekat svēti; bet tas gals ir mūžīga dzīvošana. Romans 6:23 Jo grēka nopelns ir nāve; bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Romans 7:0 Romans 7:1 Jeb vai jūs nezināt, brāļi (jo es runāju ar tiem, kas bauslību zin), ka bauslība valda pār cilvēku, kamēr tas dzīvo? Romans 7:2 Jo laulāta sieva caur bauslību ir piesieta pie vīra, kamēr tas dzīvs; bet kad vīrs miris, tad viņa ir atsvabināta no tā vīra bauslības. Romans 7:3 Tad nu viņa taps saukta laulības pārkāpēja, kad viņa, kamēr vīrs dzīvs, pie cita vīra turas; bet ja vīrs miris, tad viņa ir svabada no tās bauslības, tā ka viņa nav vis laulības pārkāpēja, kad viņa iet pie cita vīra. Romans 7:4 Tā, mani brāļi, arī jūs bauslībai esat nonāvēti caur Kristus miesu, ka jums būs turēties pie cita, pie Tā, kas no miroņiem ir uzmodināts, lai Dievam augļus nesam. Romans 7:5 Jo kad mēs miesā bijām, tad grēku kārības caur bauslību mūsu locekļos bija spēcīgas, nāvei augļus nest. Romans 7:6 Bet tagad mēs no tās bauslības, kur tapām turēti, esam atsvabināti un tai nomiruši, tā ka mēs kalpojam atjaunotā garā un ne vecā raksta būšanā. Romans 7:7 Ko nu lai sakām? Vai bauslība ir grēks? Nemaz ne! Bet grēku es nepazinu kā vien caur bauslību. Jo iekārošanu es nezinātu, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekāroties. Romans 7:8 Bet grēks, caur bausli pamodināts, cēla iekš manis visādu iekārošanu. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Romans 7:9 Un es citkārt dzīvoju bez bauslības, bet kad bauslis nāca, tad grēks palika dzīvs. Romans 7:10 Bet es nomiru, un atradās, ka tas bauslis man uz nāvi izdevās, kas man bija dots uz dzīvību. Romans 7:11 Jo grēks caur bausli pamodināts mani ir pievīlis un caur to pašu nokāvis. Romans 7:12 Tad jau bauslība gan ir svēta, un bauslis gan ir svēts un taisns un labs. Romans 7:13 Vai tad tas, kas ir labs, man palicis par nāvi? Nemaz ne! Bet grēks, - lai tas parādītos kā grēks, kas caur to, kas labs, man padara nāvi, lai grēks paliktu pārlieku grēcīgs caur bausli. Romans 7:14 Jo mēs zinām, ka bauslība ir garīga; bet es esmu miesīgs, pārdots apakš grēka. Romans 7:15 Jo es nezinu, ko es daru; jo to es nedaru, ko gribu; bet ko es ienīstu, to es daru. Romans 7:16 Bet ja es daru, ko negribu, tad es apliecināju, bauslību esam labu. Romans 7:17 Bet tagad es vairs to nedaru, bet tas grēks, kas iekš manis mīt. Romans 7:18 Jo es zinu, ka iekš manis (tas ir manā miesā) labums nemīt; jo gribēt gan gribu labu darīt, bet spēt nespēju. Romans 7:19 Jo to labu, ko gribu, es nedaru; bet to ļaunu, ko negribu, to es daru. Romans 7:20 Bet ja es to daru, ko negribu, tad es to vairs nedaru, bet tas grēks, kas iekš manis mīt. Romans 7:21 Tad nu šo likumu atrodu, ka man gribot to labu darīt ļaunums pielīp. Romans 7:22 Jo man ir labs prāts pie Dieva bauslības pēc tā iekšējā cilvēka. Romans 7:23 Bet es redzu citu bauslību savos locekļos pret mana prāta bauslību karojam un mani gūstītu novedam apakš grēka bauslības, kas ir manos locekļos. Romans 7:24 Es nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas. Romans 7:25 Es Dievam pateicos caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Tad nu es pats ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai. Romans 8:0 Romans 8:1 Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Kristus Jēzus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Romans 8:2 Jo tā dzīvības Gara bauslība iekš Kristus Jēzus mani ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Romans 8:3 Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis Savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas, Romans 8:4 Ka bauslības taisnība taptu piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc Gara. Romans 8:5 Jo tie, kas ir pēc miesas, tie domā uz to, kas patīk miesai; bet tie, kas pēc Gara, uz to, kas patīk Garam. Romans 8:6 Jo miesas prāts ir nāve; un Gara prāts ir dzīvība un miers. Romans 8:7 Tāpēc ka miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj. Romans 8:8 Bet tie, kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt. Romans 8:9 Bet jūs nedzīvojiet pēc miesas, bet pēc Gara, ja tikai Dieva Gars iekš jums mīt; bet ja kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder. Romans 8:10 Bet ja Kristus ir iekš jums, tad miesa gan ir nedzīva grēka dēļ, bet Tas Gars ir dzīvība taisnības dēļ. Romans 8:11 Bet ja Tā Gars, kas Jēzu ir uzmodinājis no miroņiem, iekš jums mīt, tad Tas, kas Kristu ir uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstamas miesas darīs dzīvas caur Savu Garu, kas iekš jums mīt. Romans 8:12 Tad nu mēs, brāļi, esam parādnieki ne miesai, ka pēc miesas būtu jādzīvo. Romans 8:13 Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet, bet ja jūs caur To Garu miesas darbošanās nonāvējat, tad jūs dzīvosiet. Romans 8:14 Jo cik no Dieva Gara top vadīti, tie ir Dieva bērni. Romans 8:15 Jo jūs neesat dabūjuši kalpošanas garu, ka jums atkal jābīstas, bet jūs esat dabūjuši dievbērnības Garu, caur ko mēs saucam: Abba, Tēvs. Romans 8:16 Tas Gars pats apliecina līdz ar mūsu garu, ka esam Dieva bērni; Romans 8:17 Bet ja bērni, tad arī mantinieki, proti Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja tikai līdz ciešam, ka arī līdz topam pagodināti. Romans 8:18 Jo es turu, ka šī laika ciešanas neatsver to godību, kas mums taps parādīta. Romans 8:19 Jo tie radījumi ilgodamies gaida uz Dieva bērnu parādīšanu. Romans 8:20 Jo tie radījumi ir padoti nīcībai, ne pēc savas gribēšanas, bet Tā dēļ, kas tos tai ir padevis uz cerību, Romans 8:21 Jo arī tie radījumi paši taps atsvabināti no iznīcības kalpošanas uz Dieva bērnu godības svabadību. Romans 8:22 Jo mēs zinām, ka visi radījumi kopā nopūšās un kopā mokās līdz šim. Romans 8:23 Un ne vien tie, bet arī mēs paši, kam Tā Gara pirmība ir, mēs paši arīdzan nopūšamies pie sevis, gaidīdami uz to bērnību, uz mūsu miesas atpestīšanu. Romans 8:24 Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas ir redzama, nav cerība; jo ko kas redz, kā tas to var cerēt? Romans 8:25 Bet ja mēs ceram, ko neredzam, tad mēs uz to gaidām ar paciešanu. Romans 8:26 Tāpat arī Tas Gars mūsu vājībai nāk palīgā; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt, kā piederas, bet Tas Gars pats mūs aizstāv ar neizrunājamām nopūtām. Romans 8:27 Un Tas, kas sirdis pārmeklē, zin, kas ir Tā Gara prāts, jo Tas pēc Dieva prāta tos svētos aizstāv. Romans 8:28 Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tiem, kas pēc Viņa nodoma ir aicināti. Romans 8:29 Jo kurus Viņš papriekš paredzējis, tos Viņš arī papriekš ir nolicis, lai Viņa Dēla ģīmim būtu līdzīgi, ka Tas būtu tas pirmdzimtais starp daudz brāļiem. Romans 8:30 Bet kurus Viņš papriekš nolicis, tos Viņš arī aicinājis; un kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; un kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Romans 8:31 Ko lai nu par to sakām? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Romans 8:32 Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas? Romans 8:33 Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs ir, kas taisno. Romans 8:34 Kas pazudinās? Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs arī aizstāv. Romans 8:35 Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšana, vai bads, vai plikums, vai liksta, vai zobens? Romans 8:36 Tā kā ir rakstīts: “Tevis dēļ mēs topam nāvēti augu dienu; mēs esam turēti līdzi kaujamām avīm.” Romans 8:37 Bet visās šinīs lietās mēs pārpārim uzvaram caur to, kas mūs ir mīlējis.  Romans 8:38 Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamas lietas, Romans 8:39 Ne augstums, ne dziļums, nedz cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Romans 9:0 Romans 9:1 Es patiesību saku iekš Kristus, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod iekš Svēta Gara, Romans 9:2 Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī. Romans 9:3 Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas; Romans 9:4 Tie ir Israēlieši, tiem pieder tā bērnība un tā godība un tās derības un tā bauslība un Tā Dieva kalpošana un tās apsolīšanas, Romans 9:5 Tiem tie tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas; tas ir Dievs pār visiem, augsti teicams mūžīgi. Āmen. Romans 9:6 Tomēr ne tā, tā kā Dieva vārds būtu pakritis; jo ne visi, kas no Israēla, ir Israēls, Romans 9:7 Nedz tie visi tādēļ bērni, ka tie ir Ābrahāma dzimums, bet: “Iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts.” Romans 9:8 Tas ir: ne tie miesas bērni ir Dieva bērni, bet tie apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu. Romans 9:9 Jo tas apsolīšanas vārds ir šis: ap šo pašu laiku Es nākšu, tad Sārai būs dēls. Romans 9:10 Un ne vien šī, bet arī Rebeka, kad bija grūta no viena, no Īzaka, mūsu tēva - Romans 9:11 Jo kad tie bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne laba ne ļauna, lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne pēc darbiem, bet pēc Tā aicinātāja; Romans 9:12 Tad viņai kļuva sacīts: lielākais kalpos mazākajam; Romans 9:13 Tā kā ir rakstīts: Es Jēkabu esmu mīlējis un Ēsavu ienīdējis. Romans 9:14 Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne! Romans 9:15 Jo uz Mozu Viņš saka: Es žēlošu, ko žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos. Romans 9:16 Tad nu tas nav ne no cilvēka gribēšanas, ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēlošanās. Romans 9:17 Jo tas raksts saka uz Faraonu: itin tāpēc Es tevi esmu cēlis, ka Es pie tevis parādītu Savu spēku, un ka Mans Vārds taptu pasludināts visā pasaulē. Romans 9:18 Tad nu Viņš apžēlojās, par ko Tas grib, un apcietina, ko Tas grib. Romans 9:19 Tu nu gan uz mani sacīsi: ko tad Viņš vēl rāj? Jo kas Viņa prātam var pretī turēties? Romans 9:20 Bet, ak cilvēciņ! Kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tiesāties? Vai kāds darbs uz savu meistaru saka: kam tu mani tādu esi taisījis? Romans 9:21 Vai tad podniekam nav vara pār mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam un citu negodam? Romans 9:22 Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un Savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis tos dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu, Romans 9:23 Un ka Tas Savas godības bagātību parādītu pie tiem žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš ir sataisījis uz godību. Romans 9:24 Tādus Viņš arī mūs ir aicinājis, ne vien no Jūdiem, bet arī no pagāniem. Romans 9:25 Tā kā Viņš arī pie Hozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļo, kas Man mīļa nebija; Romans 9:26 Un notiks tanī vietā, kur uz tiem tika sacīts: Jūs neesat Mani ļaudis! Tur tie taps saukti Tā dzīvā Dieva bērni. Romans 9:27 Un Jesaja izsauc pār Israēli: ja Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai atlikums taps izglābts. Romans 9:28 Jo Viņš to vārdu piepilda un pasteidz iekš taisnības; jo drīz Tas Kungs to vārdu izdarīs virs zemes. Romans 9:29 Un itin kā Jesaja ir papriekš sacījis: ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, tad mēs būtu palikuši tā kā Sodoma un līdzīgi Gomorai. Romans 9:30 Ko nu lai sakām? Ka pagāni, kas pēc taisnības nedzinās, taisnību dabūjuši, proti to taisnību no ticības; Romans 9:31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, to taisnības bauslību nav panācis. Romans 9:32 Kādēļ? Tādēļ ka ne no ticības bet tā kā no bauslības darbiem (to meklēja); jo tie ir piedauzījušies pie tā piedauzīšanas akmens, Romans 9:33 Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā. Romans 10:0 Romans 10:1 Brāļi, mana sirds vēlēšanās un Dieva lūgšana par Israēla bērniem ir, ka tie tiek pestīti. Romans 10:2 Jo es tiem liecību dodu, ka tie karsti dzenās pēc Dieva, bet bez saprašanas. Romans 10:3 Jo nepazīdami Dieva taisnību un meklēdami uzcelt savu pašu taisnību, tie Dieva taisnībai nav paklausījuši. Romans 10:4 Jo bauslības gals ir Kristus, par taisnību ikvienam, kas tic. Romans 10:5 Jo Mozus raksta par to taisnību, kas nāk no bauslības: kurš cilvēks to dara, tas caur to dzīvos. Romans 10:6 Bet tā taisnība, kas no ticības, saka tā: nesaki savā sirdī, kas uzkāps debesīs? Proti Kristu novest zemē. Romans 10:7 Jeb: kas nokāps bezdibenī? Proti Kristu no miroņiem atvest. Romans 10:8 Bet ko tā saka? Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī: proti tas ticības vārds, ko mēs pasludinājām. Romans 10:9 Jo ja tu ar savu muti Jēzu apliecināsi par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu no miroņiem ir uzmodinājis, tad tu mūžīgi dzīvosi. Romans 10:10 Jo ar sirdi tic uz taisnību un ar muti apliecina uz mūžīgu dzīvošanu. Romans 10:11 Jo tas raksts saka: neviens, kas uz Viņu tic, nepaliks kaunā. Romans 10:12 Jo še nav starpības starp Jūdiem un Grieķiem, jo Tas pats ir Kungs pār visiem, bagāts priekš visiem, kas Viņu piesauc. Romans 10:13 Jo ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts. Romans 10:14 Kā lai nu To piesauc, uz ko nav ticējuši? Bet kā lai tic, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja? Romans 10:15 Bet kā lai sludina, ja netop sūtīti? Itin kā ir rakstīts: cik jaukas ir to prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, kas sludina labumu. Romans 10:16 Bet ne visi tam evaņģēlijam bijuši paklausīgi; jo Jesaja saka: Kungs, kas tic mūsu sludināšanai? Romans 10:17 Tad nu ticība ir no sludināšanas, un sludināšana caur Dieva vārdu. Romans 10:18 Bet es saku: vai tie nav dzirdējuši? Tiešām, viņu skaņa ir izgājusi pa visu zemi, un viņu vārdi līdz pasaules galam. Romans 10:19 Bet es saku: vai Israēls to nav sapratis? Jau Mozus saka: “Es jūs kaitināt kaitināšu caur tautu, kas nav Mana, caur ģeķīgu tautu Es jūs tirināt tirināšu.” Romans 10:20 Bet Jesaja drīkst sacīt: “Es esmu atrasts no tiem, kas Mani nav meklējuši, un esmu tiem parādījies, kas pēc Manis nav vaicājuši.” Romans 10:21 Bet uz Israēli viņš saka: “Augu dienu Savas rokas esmu izstiepis pār ļaudīm, kas neklausa, bet runā pretī.” Romans 11:0 Romans 11:1 Tad nu es saku: vai Dievs Savus ļaudis ir atmetis? Nemaz ne! Jo es arīdzan esmu Israēlietis, no Ābrahāma dzimuma, no Benjamina cilts. Romans 11:2 Dievs nav vis atmetis Savu tautu, ko Viņš papriekš ir izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, ko tas raksts saka par Eliju, kā tas pie Dieva sūdz pret Israēli sacīdams: Romans 11:3 “Kungs, tie Tavus praviešus ir nokāvuši un Tavus altārus apgāzuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību.” Romans 11:4 Bet ko Dievs tam atbildēdams saka? “Es Sev esmu atlicinājis septiņtūkstošus vīrus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā.” Romans 11:5 Tad nu arīdzan tāpat šinī laikā viens atlikums pēc žēlīgas izredzēšanas ir atlicis. Romans 11:6 Bet ja tas ir caur žēlastību, tad tas vairs nav darbu nopelns; citādi žēlastība nav vairs žēlastība. Bet ja tas ir no darbiem, tad tā nav žēlastība; citādi nopelns nav vairs nopelns. Romans 11:7 Ko tad nu? Ko Israēls meklē, to viņš nav dabūjis; tie izredzētie gan to ir dabūjuši, bet tie citi ir apcietinājušies, Romans 11:8 Itin kā ir rakstīts: Dievs tiem ir devis grūta miega garu, acis, ka tie neredz, un ausis, ka tie nedzird, līdz šai dienai. Romans 11:9 Un Dāvids saka: lai viņu galds viņiem paliek par valgu, par slazdu un par piedauzīšanu un par atmaksu! Romans 11:10 Viņu acis lai top aptumšotas, ka neredz, un loki viņu muguru vienmēr! Romans 11:11 Tad nu es saku: vai viņi tāpēc piedauzījušies, lai kristu? Nebūt ne! Bet caur viņu kritumu pagāniem pestīšana notikusi, viņiem par paskubināšanu, šiem dzīties pakaļ. Romans 11:12 Bet, ja viņu kritums pasaulei ir bagātība un viņu trūkums pagāniem bagātība, cik vairāk viņu pilnums? Romans 11:13 Jo es uz jums pagāniem runāju: pagānu apustulis būdams, es savu amatu gribu godāt, Romans 11:14 Vai es jel tos, kas ir mana miesa, varētu paskubināt un kādus no tiem izglābt. Romans 11:15 Jo ja viņu atmešana ir pasaules salīdzināšana, kas tad būs viņu pieņemšana, ja ne dzīvība no miroņiem? Romans 11:16 Un ja tie (mīklas) pirmaji ir svēti, tad arī (visa) tā mīkla, un ja tā sakne svēta, tad arī tie zari. Romans 11:17 Ja nu kādi no tiem zariem ir nolauzti, un tu, meža eļļas koks būdams, tiem esi uzpotēts un pie tā eļļas koka saknes un taukuma daļu esi dabūjis, Romans 11:18 Tad nelielies pret tiem zariem; bet ja tu pret tiem lielīsies, tad zini: tu nenesi to sakni, bet tā sakne nes tevi. Romans 11:19 Tu nu sacīsi: tie zari ir nolauzti ka es taptu iepotēts. Romans 11:20 Gan labi; tie ir nolauzti neticības dēļ, un tu stāvi caur ticību: nelielies, bet bīsties! Romans 11:21 Jo ja Dievs tos īstos zarus nav saudzējis, tad Viņš tevi gan arī nesaudzēs! Romans 11:22 Tad redzi nu Dieva laipnību un bardzību! To bardzību pie tiem, kas ir krituši, bet to laipnību pie tevis, ja tu iekš tās laipnības paliksi; citādi tu arīdzan tapsi izcirsts. Romans 11:23 Un viņi, ja tie neticībā nepaliks, arī taps iepotēti. Jo Dievs ir spēcīgs, viņus atkal iepotēt. Romans 11:24 Jo ja tu no tā eļļas koka, kas pēc savas dabas mežā audzis, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts labā eļļas kokā, cik vairāk tie, kas jau pēc savas dabas tādi, savā paša eļļas kokā taps iepotēti! Romans 11:25 Jo es negribu, brāļi, jums slēpt šo noslēpumu, (lai jūs neliekaties paši gudri esoši), ka Israēlim pa daļai apcietināšana ir notikusi, tiekams tas pagānu pilnums būs iegājis, Romans 11:26 Un tā viss Israēls taps izglābts, itin kā ir rakstīts: Pestītājs nāks no Ciānas un nogriezīs bezdievīgo būšanu no Jēkaba. Romans 11:27 Un šī ir Mana derība ar tiem, kad Es viņu grēkus atņemšu. Romans 11:28 Tad pēc evaņģēlija tie gan ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc tās izredzēšanas tie ir mīļi to tēvu dēļ. Romans 11:29 Jo Dievam nav žēl Savu žēlastības dāvanu un Savas aicināšanas. Romans 11:30 Jo itin kā jūs arīdzan citkārt Dievam bijāt neklausīgi, bet tagad caur viņu neklausīšanu esat apžēloti, Romans 11:31 Tāpat arī šie tagad bijuši neklausīgi, lai caur to apžēlošanu, kas jums ir notikusi, arī viņi top apžēloti. Romans 11:32 Jo Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, ka lai Viņš par visiem apžēlotos. Romans 11:33 Ak Dieva bagātības un gudrības un atzīšanas dziļums! Cik neizmanāmas ir Viņa tiesas un neizdibinājami Viņa ceļi! Romans 11:34 Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu? Jeb kas ir bijis Viņam padoma devējs? Romans 11:35 Jeb kas Viņam papriekš devis, ka tam taptu atmaksāts? Romans 11:36 Jo no Viņa un caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas. Viņam lai ir gods mūžīgi! Āmen. Romans 12:0 Romans 12:1 Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana. Romans 12:2 Un nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir tas labais un patīkamais un pilnīgais Dieva prāts. Romans 12:3 Jo caur to žēlastību, kas man ir dota, es ikvienam jūsu starpā saku, ka nevienam nebūs pārgudram būt vairāk, nekā tam pieklājās gudram būt; bet ka tam būs prātīgi gudram būt, kā kuram Dievs ir izdalījis ticības mēru. Romans 12:4 Jo itin kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet visiem tiem locekļiem nav vienāds darbs; Romans 12:5 Tāpat mēs daudzi esam viena miesa iekš Kristus, bet savā starpā mēs esam cits cita locekļi. Romans 12:6 Un mums ir dažādas dāvanas pēc tās žēlastības, kas mums dota. Romans 12:7 Ja kam ir praviešu mācība, lai tā saietās ar ticību; ja kam kāds amats, tas lai paliek tai amatā; ja kas māca, tas lai paliek tai mācīšanā; Romans 12:8 Ja kas pamāca, tas lai paliek tai pamācīšanā; kas ko dod, lai to dara iekš vientiesības; kas valda, lai to dara rūpīgi; kas apžēlojās, lai to dara ar prieku. Romans 12:9 Mīlestība lai ir bezviltīga; ienīstat ļaunu, pieķeraties labam. Romans 12:10 Lai brāļu mīlestība jūsu starpā ir sirsnīga, un godu dodot nākat viens otram pretī. Romans 12:11 Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Tam Kungam. Romans 12:12 Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanās. Romans 12:13 Nāciet palīgā tiem svētiem viņu vajadzībās; dodiet labprāt mājas vietu. Romans 12:14 Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nelādiet. Romans 12:15 Līksmojaties ar līksmiem un raudiet ar tiem, kas raud. Romans 12:16 Esiet savā starpā vienprātīgi, nedzīdamies pēc augstām lietām, bet turēdamies pazemīgi. Romans 12:17 Neliekaties paši gudri esoši; neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, turaties pa godam visu cilvēku priekšā. Romans 12:18 Ja tas var būt, no savas puses turat mieru ar visiem cilvēkiem. Romans 12:19 Neatriebjaties paši, mīļie, bet dodiet vietu Dieva dusmībai. Jo ir rakstīts: “Man pieder atriebšana! Es atmaksāšu,” saka Tas Kungs. Romans 12:20 Tad nu, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, tad ēdini to; ja tas izslāpis, tad dzirdini to. Jo to darīdams tu kvēlainas ogles sakrāsi uz viņa galvu. Romans 12:21 Ļaunums lai tevi neuzvar, bet uzvari tu ļaunumu ar labumu. Romans 13:0 Romans 13:1 Ikviens lai ir paklausīgs tām valdīšanām, kam tā vara; jo nekādas valdīšanas nav kā vien no Dieva, un kur valdīšanas ir, tur tās no Dieva ir ieceltas. Romans 13:2 Tad nu, kas valdīšanai turas pretī, tas turas pretī Dieva likumam. Bet kas pretī turas, tie dabūs savu sodu. Romans 13:3 Jo valdnieki nav bijājami labiem darbiem, bet ļauniem; ja tu negribi no valdīšanas bīties, tad dari labu, tad tev būs teikšana no viņas. Romans 13:4 Jo tā ir Dieva kalpone tev par labu; bet ja tu ļaunu dari, tad bīsties, jo tā zobenu nenes velti, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja ļaundarītājam par sodību. Romans 13:5 Tāpēc vajag paklausīt ne vien sodības dēļ bet arī zināmas sirds dēļ. Romans 13:6 Tāpēc dodat arī meslus. Jo tie ir Dieva sulaiņi, šo savu amatu kopdami. Romans 13:7 Tad nu dodiet ikvienam, kas tam nākas: meslus, kam mesli nākas; muitu, kam muita nākas; bijāšanu, kam bijāšana nākas; godu, kam gods nākas. Romans 13:8 Neesiet nevienam neko parādā, kā vien, ka jūs cits citu mīlat; jo kas otru mīl, tas bauslību ir piepildījis. Romans 13:9 Jo tas bauslis: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot, un ja vēl ir cits bauslis, tas šinī vārdā top saņemts, proti tanī: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Romans 13:10 Mīlestība tuvākam ļauna nedara; tad nu mīlestība ir bauslības piepildīšana. Romans 13:11 Un to dariet, zinādami to laiku, ka tagad mums ir tā stunda celties no miega; jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāka, nekā kad mēs palikām ticīgi. Romans 13:12 Nakts ir pagājusi un diena tuvu nākusi, tad lai noliekam tumsības darbus un lai apvelkam gaismas ieročus. Romans 13:13 Lai tā kā dienā godīgi staigājam, ne rīšanā un plītēšanā, ne izvirtībā un nešķīstībā, ne bāršanā un ienaidībā. Romans 13:14 Bet apvelciet To Kungu Jēzu Kristu un nekopiet miesu uz kārībām. Romans 14:0 Romans 14:1 Pieņemiet to, kas ir vājš ticībā, viņa prātu nesajaukdami. Romans 14:2 Jo cits tic, ka visu var ēst, bet kas ir vājš, tas ēd dārza augļus. Romans 14:3 Kas ēd, tas lai nenicina to, kas neēd; un kas neēd, tas lai netiesā to, kas ēd; jo Dievs viņu ir pieņēmis. Romans 14:4 Kas tu tāds esi, ka tu cita kalpu tiesā? Viņš stāv, vai krīt savam paša Kungam; bet viņš taps pacelts, jo Dievs ir spēcīgs, viņu pacelt. Romans 14:5 Dažs cienī vienu dienu vairāk nekā otru, bet dažs visas dienas cienī vienādi; ikviens par to lai pats savā prātā zinās. Romans 14:6 Kas kādu dienu cienī, tas to cienī Tam Kungam; un kas to dienu necienī, tas to necienī Tam Kungam. Kas ēd, tas ēd Tam Kungam, jo viņš pateicās Dievam; un kas neēd, tas neēd Tam Kungam, un pateicās Dievam. Romans 14:7 Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Romans 14:8 Jo kad dzīvojam, tad dzīvojam Tam Kungam; kad mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam. Romans 14:9 Jo tādēļ Kristus arī miris un augšāmcēlies un atkal dzīvs tapis, ka tas būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Romans 14:10 Bet tu, ko tu tiesā savu brāli? Jeb arī tu, ko tu nicini savu brāli? Jo mums visiem būs jāstājas priekš Kristus Romans 14:11 Jo ir rakstīts: “Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā visi ceļi locīsies, un ikviena mēle teiks Dievu.” Romans 14:12 Tad nu ikviens no mums pats par sevi dos atbildēšanu Dievam. Romans 14:13 Tāpēc lai mēs cits citu vairs netiesājam, bet to tiesājiet jo vairāk, ka neviens savam brālim neliek piedauzīties, nedz tam dod apgrēcību. Romans 14:14 Es zinu un atzīstu tiešām iekš Tā Kunga Jēzus, ka neviena lieta no sevis nav nešķīsta; bet tam vien, kas to par nešķīstu tura, tam tā ir nešķīsta. Romans 14:15 Bet ja tavs brālis ēdiena dēļ noskumst, tad tu vairs nestaigā pēc mīlestības. Nesamaitā ar savu ēdienu to, par ko Kristus ir miris. Romans 14:16 Tad nu lai jūsu labums netop zaimots, Romans 14:17 Jo Dieva valstība nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība un miers un prieks iekš Svētā Gara. Romans 14:18 Jo kas šinīs lietās Kristum kalpo, tas ir Dievam patīkams un cilvēkiem pieņēmīgs. Romans 14:19 Tādēļ lai pēc tā dzenamies, kas der mieram un uztaisīšanai jūsu starpā. Romans 14:20 Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ. Visas lietas gan ir šķīstas, bet tās ir nelabas tam cilvēkam, kas ēd un piedauzās. Romans 14:21 Labāki ir, gaļas neēst un vīna nedzert, nekā to darīt, pie kā tavs brālis piedauzās, jeb apgrēcinājās, jeb (ticībā) top vājš. Romans 14:22 Ja tev ir ticība, tad lai tā ir tev pašam Dieva priekšā. Svētīgs ir tas, kas sevi pašu netiesā iekš tā, ko viņš tura par labu. Romans 14:23 Bet kam ēdot prāts šaubās, tas ir pazudināts, jo tas nenāk no ticības; bet viss, kas nav no ticības, tas ir grēks. Romans 15:0 Romans 15:1 Bet mums, kas esam stipri, pienākas panest nestipro vājības un nevis sev pašiem būt pa prātam. Romans 15:2 Jo ikviens no mums lai savam tuvākam ir pa prātam uz labu un par uztaisīšanu. Romans 15:3 Jo arī Kristus nav Sev pašam bijis pa prātam, bet kā stāv rakstīts: “Tavu nievātāju nievāšanas Man ir uzkritušas.” Romans 15:4 Jo viss, kas ir papriekš rakstīts, tas mums papriekš rakstīts par mācību, lai mums cerība būtu caur paciešanu un Dieva rakstu iepriecināšanu. Romans 15:5 Bet lai tas paciešanas un iepriecināšanas Dievs jums dod vienādu prātu jūsu starpā pēc Kristus Jēzus, Romans 15:6 Ka jūs vienprātīgi vienā mutē varat pagodināt Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Romans 15:7 Tāpēc uzņematies cits citu, itin kā arī Kristus jūs ir uzņēmis Dievam par godu. Romans 15:8 Un es saku, ka Jēzus Kristus ir palicis par apgraizīšanas kalpu Dieva patiesības labad, ka Viņš apstiprinātu to tēvu apsolīšanas; Romans 15:9 Un ka pagāni Dievu slavētu par to žēlastību, tā kā ir rakstīts: “Tāpēc es Tevi gribu teikt starp pagāniem un Tavam vārdam dziedāt.” Romans 15:10 Un atkal tas saka: “Priecājaties, jūs pagāni, līdz ar Viņa ļaudīm.” Romans 15:11 Un atkal: “Slavējat To Kungu, visi pagāni, un teiciet Viņu, visas tautas.” Romans 15:12 Un atkal Jesaja saka: “Tur būs Isajus sakne, un (Viņš) kas celsies valdīt pār pagāniem; uz To pagāni cerēs.” Romans 15:13 Bet Tas cerības Dievs lai jūs piepilda ar visu prieku un mieru iekš ticības, ka varat būt bagāti iekš cerības caur Svētā Gara spēku. Romans 15:14 Tomēr, mani brāļi, es pats arīdzan no jums gan zinu, ka arī jūs paši esat pilni labprātības, piepildīti ar visu atzīšanu, ka jūs varat cits citu paskubināt. Romans 15:15 Bet vietām jums, mani brāļi, drošāki esmu rakstījis, jums atgādinādams caur to žēlastību, kas man ir dota no Dieva, Romans 15:16 Lai es esmu Jēzus Kristus kalps pie pagāniem, strādādams to svēto Dieva evaņģēlija darbu, lai pagāni paliek par patīkamu upuri, kas svētīts caur Svēto Garu Romans 15:17 Tad nu man Dievam kalpojot ir ko teikties iekš Kristus Jēzus. Romans 15:18 Jo es neiedrošināšos ko runāt, ko Kristus pagānu paklausības labad caur mani nav strādājis ar vārdiem un darbiem, Romans 15:19 Caur zīmju un brīnumu spēku, caur Dieva Gara spēku, tā ka es Kristus evaņģēliju esmu izpaudis no Jeruzālemes visapkārt līdz Illirijai, Romans 15:20 Un tā no sirds darbojies, evaņģēliju pasludināt, kur Kristus vārds vēl netapa piesaukts, ka es to namu neuzceltu uz cita pamatu; Romans 15:21 Bet itin kā ir rakstīts: kam no tā nav sludināts, tie redzēs; un kas nav dzirdējuši, tie dabūs zināt. Romans 15:22 Tāpēc es arī daudzreiz esmu aizkavēts pie jums nākt. Romans 15:23 Bet kad tagad šinīs zemēs man vairs nav vietas, un man jau no daudz gadiem gribās pie jums nākt, Romans 15:24 Tad es uz Spāniju iedams pie jums nākšu; jo es ceru, ka pārstaigādams jūs redzēšu, un no jums uz turieni tapšu pavadīts, kad es papriekš maķenīt ar jums būšu papriecājies. Romans 15:25 Bet tagad es eju uz Jeruzālemi, tiem svētiem palīdzību nesdams. Romans 15:26 Jo Maķedonijai un Akajai ir paticis, kādas dāvanas samest priekš tiem nabagiem, kas ir starp tiem svētiem Jeruzālemē, Romans 15:27 Jo tiem tā ir paticis; tie ir arīdzan viņu parādnieki. Jo ja pagāni pie viņu garīgām dāvanām daļu ir dabūjuši, tad arī šiem pienākas ar tām laicīgām viņiem kalpot. Romans 15:28 Tad to pabeidzis un šo augli tiem apzieģelējis es noiešu caur jums uz Spāniju. Romans 15:29 Un es zinu, ka es pie jums nākdams ar pilnu Kristus evaņģēlija svētību nākšu. Romans 15:30 Bet es jūs lūdzu, brāļi, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu un caur Tā Gara mīlestību, ka jūs līdz ar mani cīnāties, par mani Dievu lūgdami, Romans 15:31 Lai es topu izglābts no tiem neticīgiem Jūdejā, un lai šī mana kalpošana, kas Jeruzālemes labad notiek, tiem svētiem būtu patīkama, Romans 15:32 Ka es pēc Dieva prāta ar prieku varu nākt pie jums un līdz ar jums atspirdzinājos. Romans 15:33 Un tas miera Dievs lai ir ar jums visiem. Āmen. Romans 16:0 Romans 16:1 Vēl es jums pavēlu Foibu, mūsu māsu, kas ir draudzes kalpone Kenhrejā, Romans 16:2 Ka jūs to uzņemat iekš Tā Kunga, kā tiem svētiem pieklājās, un tai palīdzat, kurā lietā tai ko no jums vajadzēs: jo tā arīdzan palīdzīga bijusi daudziem, arī man pašam. Romans 16:3 Sveicinājiet Prisķilu un Aķilu, manus darba biedrus iekš Kristus Jēzus; Romans 16:4 Tie par manu dzīvību ir nolikuši savu pašu kaklu, - tiem ne vien es pateicos, bet arīdzan visas draudzes no pagāniem; Nehem. Romans 16:5 Arī to draudzi viņu namā. Sveicinājiet Epenetu, manu mīļo, kas no Āzijas tas pirmais pie Kristus ir griezies. Romans 16:6 Sveicinājiet Mariju, kas par mums daudz ir pūlējusies. Romans 16:7 Sveicinājiet Androniku un Jūniju, manus radus un cietuma biedrus, kas pie tiem apustuļiem ir cienīti, un jau priekš manis ir bijuši iekš Kristus. Romans 16:8 Sveicinājiet Ampliju, manu mīļo iekš Tā Kunga. Romans 16:9 Sveicinājiet Urbanu, mūsu darba biedru iekš Kristus un Staķiju, manu mīļo. Romans 16:10 Sveicinājiet Apellu, kas uzticīgs iekš Kristus; sveicinājiet tos, kas ir no Aristobula saimes; Romans 16:11 Sveicinājiet Herodionu, manu radinieku. Sveicinājiet tos, kas no Narkisa saimes ir iekš Tā Kunga. Romans 16:12 Sveicinājiet Trivenu un Trivozu, kas strādā iekš Tā Kunga. Sveicinājiet Perzidu, to mīļo, kas daudz ir strādājusi iekš Tā Kunga. Romans 16:13 Sveicinājiet Rufu, to izredzēto iekš Tā Kunga, un viņa un manu māti. Romans 16:14 Sveicinājiet Azinkritu un Flegontu, Ermani, Patrobu, Ermeni un tos brāļus, kas pie tiem ir. Romans 16:15 Sveicinājiet Filologu un Jūliju, Nereu un viņa māsu un Olimpu un visus svētos, kas pie tiem ir. Romans 16:16 Sveicinājiet cits citu ar svētu skūpstīšanu. Visas Kristus draudzes jūs sveicina. Romans 16:17 Bet es jūs pamācu, brāļi, sargājaties no tiem, kas šķelšanos un apgrēcības ceļ pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un atkāpjaties no tiem. Romans 16:18 Jo tie tādi nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet savam pašu vēderam, un caur laipnīgām runām un saldiem vārdiem tie pieviļ vientiesīgas sirdis. Romans 16:19 Jo jūsu paklausība ir izpaudusies pie visiem, tāpēc es par jums priecājos; bet es gribu, ka jūs esat gudri uz labu, bet nejēgas uz ļaunu. Romans 16:20 Bet tas miera Dievs samīs sātanu apakš jūsu kājām īsā laikā. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Āmen. Romans 16:21 Timotejs, mans darba biedrs, un Lucijus un Jazons un Zozipaters, mani radi, jūs sveicina. Romans 16:22 Es, Tercijus, kas šo grāmatu esmu rakstījis, jūs sveicinu iekš Tā Kunga. Romans 16:23 Gajus, mans un visas draudzes nama tēvs, jūs sveicina; Erasts, pilsētas mantas valdnieks, un Kvartus, tas brālis, jūs sveicina. Romans 16:24 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen. Romans 16:25 Bet Tam, kas jūs spēj stiprināt pēc mana evaņģēlija un Jēzus Kristus sludināšanas, pēc tā noslēpuma parādīšanas, kas no mūžīgiem laikiem nav bijis dzirdēts, Romans 16:26 Bet tagad zināms darīts un caur praviešu rakstiem pēc tā mūžīgā Dieva pavēlēšanas ir sludināts visiem pagāniem, lai šie ticībai paklausa, Romans 16:27 Tam vienam gudram Dievam lai ir gods mūžīgi caur Jēzu Kristu. Āmen.
I Corinthians 0:0
I Corinthians 1:0 I Corinthians 1:1 Pāvils, caur Dieva prātu aicināts par Jēzus Kristus apustuli, un Sostens, tas brālis, I Corinthians 1:2 Tai Dieva draudzei, kas ir Korintū, tiem iekš Kristus Jēzus svētītiem, tiem aicinātiem svētiem, un visiem, kas mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu piesauc kaut kurā vietā, tā pie viņiem, kā pie mums: I Corinthians 1:3 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. I Corinthians 1:4 Es savam Dievam arvien pateicos par jums Dieva žēlastības dēļ kas jums ir dota iekš Kristus Jēzus, I Corinthians 1:5 Ka jūs iekš Viņa bagāti esat darīti visās lietās, ikvienā mācībā un ikvienā atzīšanā, I Corinthians 1:6 Tā kā Kristus liecība ir apstiprināta jūsu starpā, I Corinthians 1:7 Un ka nekādas dāvanas jums netrūkst, kas gaidāt uz mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. I Corinthians 1:8 Tas jūs arī apstiprinās līdz galam, ka esat bezvainīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā. I Corinthians 1:9 Dievs ir uzticīgs, caur ko jūs esat aicināti pie Viņa Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, biedrības. I Corinthians 1:10 Bet es jūs pamācu, brāļi, caur mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu, lai jums visiem ir vienāda valoda, un lai nav jūsu starpā nekādas šķelšanās, bet lai jūs esat pilnīgi vienādā prātā un vienādā padomā. I Corinthians 1:11 Jo caur tiem, kas ir Kloēs namā, man ir stāstīts par jums, mani brāļi, ka jūsu starpā esot strīdi. I Corinthians 1:12 Bet es runāju par to, ka ikviens no jums saka: es esmu Pāvila, bet es Apollus, bet es Kefasa, bet es Kristus māceklis. I Corinthians 1:13 Vai tad Kristus ir dalīts? Vai Pāvils par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu? I Corinthians 1:14 Es Dievam pateicos, ka es nevienu no jums neesmu kristījis, kā tikai Krispu un Gaju, I Corinthians 1:15 Lai jel neviens nesaka, ka esmu kristījis uz savu vārdu. I Corinthians 1:16 Bet arī Stefana namu es esmu kristījis. Bez tiem nezinu, vai citu kādu esmu kristījis. I Corinthians 1:17 Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne ar gudriem vārdiem, lai Kristus krusts netop iznīcināts. I Corinthians 1:18 Jo tas vārds no tā krusta ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. I Corinthians 1:19 Jo ir rakstīts: “Es samaitāšu gudrību gudriem un iznīcināšu prātu prātīgiem.” I Corinthians 1:20 Kur tie gudrie? Kur tie rakstu mācītāji? Kur tie šī laika zinātnieki? Vai šīs pasaules gudrību Dievs nav darījis par ģeķību? I Corinthians 1:21 Jo kad pasaule caur savu gudrību Dievu neatzina Dieva gudrībā, tad Dievam ir paticis, caur ģeķīgu sludināšanu ticīgos darīt svētus. I Corinthians 1:22 Jo Jūdi prasa zīmes un Grieķi meklē gudrību. I Corinthians 1:23 Bet mēs sludinājam Kristu, To krustā sisto, kas Jūdiem apgrēcība un Grieķiem ģeķība; I Corinthians 1:24 Bet tiem aicinātiem, tā Jūdiem kā Grieķiem, mēs sludinājam Kristu kā Dieva spēku un Dieva gudrību. I Corinthians 1:25 Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība spēcīgāka nekā cilvēki. I Corinthians 1:26 Jo raugāt, brāļi, savu aicināšanu, ka nav daudz gudru pēc miesas, ne daudz spēcīgu, ne daudz no augstas dzimtas; I Corinthians 1:27 Bet kas ģeķīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš tos gudros liktu kaunā, un kas nespēcīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš tos spēcīgos liktu kaunā, I Corinthians 1:28 Un kas necienīgs pasaulei un pulgots, un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš iznīcinātu to, kas ir kas, I Corinthians 1:29 Lai neviena miesa Viņa priekšā nelielās. I Corinthians 1:30 Bet no Viņa jūs esat iekš Kristus Jēzus, kas mums no Dieva ir dots par gudrību un taisnību un svētu darīšanu un pestīšanu. I Corinthians 1:31 Tā kā ir rakstīts: kas lielās, lai lielās iekš Tā Kunga. I Corinthians 2:0 I Corinthians 2:1 Un pie jums nākdams, brāļi, es nenācu ar augstu valodu vai gudrību, jums Dieva liecību pasludinādams. I Corinthians 2:2 Jo nedomāju, ka es jūsu starpā ko zinot, kā vien Jēzu Kristu un To pašu krustā sistu. I Corinthians 2:3 Un es biju pie jums vājībā un bijāšanā un lielā drebēšanā. I Corinthians 2:4 Un mana valoda un mana sludināšana nebija iekš mīkstiem cilvēku gudrības vārdiem, bet iekš Gara un spēka parādīšanas, I Corinthians 2:5 Lai jūsu ticība nebūtu iekš cilvēku gudrības, bet iekš Dieva spēka. I Corinthians 2:6 Bet mēs sludinājam, kas gan gudrība pie tiem pilnīgiem, bet kas nav gudrība pie šīs pasaules, nedz pie šīs pasaules valdniekiem, kas iznīkst; I Corinthians 2:7 Bet mēs sludinājam Dieva gudrību noslēpumā, to apslēpto, ko Dievs priekš pasaules laikiem ir nolēmis mums par godību. I Corinthians 2:8 To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie To būtu atzinuši, tad tie To godības Kungu nebūtu krustā situši. I Corinthians 2:9 Bet itin kā ir rakstīts: Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas Viņu mīļo. I Corinthians 2:10 Bet mums Dievs to ir parādījis caur Savu Garu; jo Tas Gars izmana visas lietas, arī Dieva dziļumus. I Corinthians 2:11 Jo kurš cilvēks zin, kas ir iekš cilvēka, kā vien cilvēka gars, kas iekš tā ir? Tāpat arīdzan neviens nezin, kas ir iekš Dieva, kā vien Dieva Gars. I Corinthians 2:12 Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas ir no Dieva, lai zinām, ko Dievs mums ir dāvinājis. I Corinthians 2:13 To mēs arī nerunājam ar vārdiem, ko cilvēku gudrība māca, bet ar vārdiem, ko Svētais Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. I Corinthians 2:14 Bet miesīgs cilvēks nesaņem, kas ir no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, un viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. I Corinthians 2:15 Bet tas garīgais cilvēks visas lietas prot apspriest, bet par viņu neviens neprot spriest. I Corinthians 2:16 Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, ka tas Viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts. I Corinthians 3:0 I Corinthians 3:1 Un, brāļi, es nevarēju ar jums runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem, kā ar nejēgām iekš Kristus. I Corinthians 3:2 Es jūs esmu dzirdinājis ar pienu un ne ar barību, jo jūs vēl nespējāt; bet arī tagad jūs vēl nespējiet. I Corinthians 3:3 Jo jūs vēl esat miesīgi: jo kamēr jūsu starpā ir ienaids un strīdus un šķelšanās, vai jūs neesat miesīgi un vai nestaigājat pēc cilvēku kārtas? I Corinthians 3:4 Jo kad cits saka: es turos pie Pāvila, un cits: es pie Apollus, vai jūs neesat miesīgi? I Corinthians 3:5 Kas tad ir Pāvils, un kas ir Apollus? Tie ir kalpi vien, caur kuriem jūs esat palikuši ticīgi, un tā, kā Tas Kungs ikvienam ir devis. I Corinthians 3:6 Es esmu dēstījis, Apollus ir slacinājis; bet Dievs ir audzinājis. I Corinthians 3:7 Tad nu nedz tas dēstītājs ir kas, nedz tas slacinātājs, bet Dievs, kas audzina. I Corinthians 3:8 Un tas dēstītājs un tas slacinātājs ir vis viens; bet ikkatrs dabūs savu īpašu algu, pēc sava īpaša darba. I Corinthians 3:9 Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva ēka. I Corinthians 3:10 Pēc tās Dieva žēlastības, kas man ir dota, es kā gudrs nama taisītājs esmu licis pamatu, un cits uz tā uztaisa ēku; - bet ikvienam būs pielūkot, kā viņš to ēku uztaisa. I Corinthians 3:11 Jo citu pamatu neviens nevar likt pār to, kas ir likts, proti Jēzus, Tas Kristus. I Corinthians 3:12 Bet, ja kas uz šo pamatu uzceļ zeltu, sudrabu, dārgus akmeņus, kokus, sienu, salmus, I Corinthians 3:13 Tad ikviena darbs taps redzams, jo tā diena to atklās, - tāpēc, ka šī ugunī parādīsies; un kāds ikkatra darbs ir, to uguns pārbaudīs. I Corinthians 3:14 Ja kāda darbs paliek, ko tas tur virsū uzcēlis, tas dabūs algu. I Corinthians 3:15 Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats taps izglābts, tomēr kā caur uguni. I Corinthians 3:16 Vai nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars iekš jums mājo? I Corinthians 3:17 Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, un jūs tas esat. I Corinthians 3:18 Lai neviens nepieviļas. Ja kam jūsu starpā šķiet, ka viņš gudrs šinī pasaulē, tas lai top ģeķis, lai kļūst gudrs. I Corinthians 3:19 Jo šīs pasaules gudrība ir ģeķība pie Dieva, jo ir rakstīts: “Viņš satver gudros viņu viltībā.” I Corinthians 3:20 Un atkal: Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās nelietīgas. I Corinthians 3:21 Tad nu neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss jums pieder, I Corinthians 3:22 Lai Pāvils, lai Apollus, lai Kefas, lai pasaule, lai dzīvība, lai nāve, lai klātesošas lietas, lai nākamas - viss jums pieder; I Corinthians 3:23 Bet jūs Kristum, bet Kristus Dievam. I Corinthians 4:0 I Corinthians 4:1 Par tādiem lai ikviens cilvēks mūs tura: par Kristus kalpiem un par Dieva noslēpumu nama turētājiem. I Corinthians 4:2 Visnotaļ nu pie nama turētājiem meklē, ka tie top atrasti uzticīgi. I Corinthians 4:3 Bet tā man maza lieta, ka es no jums, jeb no cilvēku tiesas kļūstu tiesāts, un es arī pats sevi netiesāju. I Corinthians 4:4 Es gan nenieka neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots; bet kas mani tiesā, ir Tas Kungs. I Corinthians 4:5 Tad nu netiesājiet neko priekšlaikus, kamēr Tas Kungs nāks, Tas arī vedīs gaismā, kas apslēpts tumsībā, un darīs zināmus siržu padomus; un tad ikvienam sava teikšana būs no Dieva. I Corinthians 4:6 Bet to es esmu zīmējis, brāļi, uz sevi un uz Apollu jūsu labad, lai jūs mācaties pie mums, nebūt gudrāki pār to, kas ir rakstīts, lai jūs neviena dēļ neuzpūšaties cits pret citu. I Corinthians 4:7 Jo kas tevi cēlis pār citiem? Un kas tev ir, ko neesi dabūjis? Bet ja tu arī esi dabūjis, ko tu lielies, tā kā nebūtu dabūjis? I Corinthians 4:8 Jūs jau esat pieēduši, jau esat palikuši bagāti, bez mums jūs esat sākuši valdīt, un ak! Kaut jūs valdītu, ka arī mēs varētu valdīt līdz ar jums. I Corinthians 4:9 Jo man šķiet, ka Dievs mūs apustuļus ir nolicis par pēdīgiem tā kā nāvei nodotus; jo mēs esam palikuši kā par ērmiem pasaulei, tā eņģeļiem, kā cilvēkiem. I Corinthians 4:10 Mēs esam ģeķi Kristus dēļ bet jūs prātīgi iekš Kristus; mēs vāji, bet jūs spēcīgi; jūs cienīgi, bet mēs nicināti. I Corinthians 4:11 Mēs līdz šai pašai stundai esam izsalkuši un noslāpuši un esam pliki un topam sisti un dzenāti I Corinthians 4:12 Un darbojamies strādādami ar savām rokām; mēs topam lamāti, un svētījam; mēs topam vajāti, un paciešamies; I Corinthians 4:13 Mēs topam zaimoti un lūdzam; mēs esam tapuši tā kā mēsli pasaulē un visiem par noslauku līdz šim. I Corinthians 4:14 To nerakstu, jūs apkaunodams, bet es jūs pamācu kā savus mīļos bērnus. I Corinthians 4:15 Jo jebšu jums būtu desmit tūkstoš pamācītāju iekš Kristus, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu dzemdinājis iekš Kristus Jēzus caur evaņģēliju. I Corinthians 4:16 Tāpēc jūs pamācu: dzenaties man pakaļ. I Corinthians 4:17 Tādēļ jums esmu sūtījis Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns iekš Tā Kunga; tas jums atgādinās manus ceļus iekš Kristus, kā es visur visās draudzēs mācu. I Corinthians 4:18 Bet citi uzpūzdamies saka, ka es pie jums nenākšot. I Corinthians 4:19 Bet es drīz pie jums nākšu, ja Tas Kungs gribēs, un redzēšu - ne to vārdus, kas uzpūtušies, bet viņu spēku. I Corinthians 4:20 Jo Dieva valstība nestāv vārdos, bet spēkā. I Corinthians 4:21 Ko jūs gribat? Vai man pie jums būs nākt ar rīksti, vai ar mīlestību un ar lēnu garu? I Corinthians 5:0 I Corinthians 5:1 Visnotaļ dzird, ka maucība pie jums, un vēl tāda maucība, kādas nav ne pie pagāniem, ka kāds dzīvo ar sava tēva sievu. I Corinthians 5:2 Un jūs esat uzpūtušies un ne jo vairāk noskumuši, tā ka no jūsu vidus tas taptu izmests, kas tādu nedarbu darījis? I Corinthians 5:3 Jo pēc miesas gan klāt nebūdams, bet garā klāt būdams, es jau tā kā klāt būdams esmu spriedis par to, kas šo nedarbu tā darījis, I Corinthians 5:4 Ka mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā sanākam, jūs un mans gars ar mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku, I Corinthians 5:5 Un to tādu nododam sātanam uz miesas samaitāšanu, lai gars top izglābts Tā Kunga Jēzus dienā. I Corinthians 5:6 Jūsu slava nav laba. Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu? I Corinthians 5:7 Tāpēc izmetat ārā to veco raugu, ka esat jauna mīkla, itin kā jūs esat neraudzēti; jo arī par mums mūsu Lieldienas jērs ir upurēts, tas ir Kristus. I Corinthians 5:8 Tad lai svētkus turam ne ar veco raugu, nevis ar blēdības un ļaundarības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētām maizēm. I Corinthians 5:9 Es jums esmu rakstījis savā grāmatā, lai nebiedrojaties ar mauciniekiem. I Corinthians 5:10 Tomēr es to nesaku pavisam no tiem mauciniekiem šinī pasaulē, vai no plēsējiem vai laupītājiem vai elka dievīgiem; citādi jums no pasaules būtu jāiziet. I Corinthians 5:11 Bet nu es jums esmu rakstījis, lai jūs ar tiem nepinaties, ja kāds, kas saucās par brāli, ir maucinieks vai plēsējs(alkatīgs) vai elkadievīgs vai zaimotājs vai dzērājs vai laupītājs, ka jums ar tādu nebūs ne ēst. I Corinthians 5:12 Jo ko man būs sodīt tos, kas ir ārā, un jūs nesodat tos, kas ir iekšā? I Corinthians 5:13 Bet tos, kas ir ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā to ļauno no sava pašu vidus. I Corinthians 6:0 I Corinthians 6:1 Ja kam no jums kāda sūdzība ir pret citu kādu, kā tas gan drīkst tiesāties priekš tiem netaisniem un ne priekš tiem svētiem? I Corinthians 6:2 Vai jūs nezināt, ka tie svētie pasauli tiesās; un ja caur jums pasaule kļūst tiesāta, vai tad jūs esat necienīgi, tās mazākās lietas tiesāt? I Corinthians 6:3 Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kā ne jo vairāk laicīgas lietas? I Corinthians 6:4 Kad nu jums par laicīgām lietām jātiesājas; kas draudzē necienīti, tādus jūs ieceļat. I Corinthians 6:5 Es to saku jums par kaunu. Vai tad jūsu starpā nav neviena gudra, neviena, kas varētu tiesu spriest starp saviem brāļiem? I Corinthians 6:6 Bet brālis iet ar brāli tiesāties, un tad vēl pie neticīgiem! I Corinthians 6:7 Jo tā jau ir vaina pie jums, ka jūs pavisam(vispār) savā starpā tiesājaties; kādēļ jūs labāk neciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk neciešat pārestību? I Corinthians 6:8 Bet jūs dariet netaisnību un dariet pāri, un to vēl brāļiem. I Corinthians 6:9 Vai nezināt, ka netaisnie Dieva valstību neiemantos? Nepieviļaties! Ne maucinieki, ne elkadievīgie, ne laulības pārkāpēji, ne malaki*, ne tie, kas pie vīriem guļ, I Corinthians 6:10 Ne zagļi, ne plēsēji, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji Dieva valstību neiemantos. I Corinthians 6:11 Un kādi no jums bija tādi; bet jūs esat nomazgāti, bet jūs esat svēti darīti, bet jūs esat taisnoti iekš Tā Kunga Jēzus vārda un iekš mūsu Dieva Gara. I Corinthians 6:12 Viss man ir brīv, bet ne viss der. Viss man ir brīv, bet nekam es nepadošos. I Corinthians 6:13 Barība vēderam, un vēders barībai, bet Dievs iznīcinās gan šo, gan to; bet miesa nav maucībai, bet Tam Kungam, un Tas Kungs miesai. I Corinthians 6:14 Bet Dievs ir To Kungu uzmodinājis un arī mūs uzmodinās caur Savu spēku. I Corinthians 6:15 Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad es ņemtu Kristus locekļus un darītu par maukas locekļiem? Nemūžam. I Corinthians 6:16 Jeb vai nezināt, ka tas, kas maukai pieķeras, ir viena miesa ar to? Jo viņš saka: tie divi būs viena miesa. I Corinthians 6:17 Bet kas Tam Kungam pieķeras, tas ir viens gars ar To. I Corinthians 6:18 Bēgat no maucības! Visi grēki, ko cilvēks dara, ir ārpus miesas; bet kas maucību dara, tas grēko pie savas paša miesas. I Corinthians 6:19 Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Tā Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? I Corinthians 6:20 Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam. I Corinthians 7:0 I Corinthians 7:1 Bet par to, ko jūs man esat rakstījuši, saku: cilvēkam ir labi, sievas neaizskart; I Corinthians 7:2 Bet lai maucība nenotiek, tad lai ikkatram ir sava sieva, un lai ikkatrai ir savs vīrs, I Corinthians 7:3 Vīrs sievai lai parāda pienākamu mīlestību; tā arīdzan sieva vīram. I Corinthians 7:4 Sievai nav vaļas par savu miesu, bet vīram; tā arī vīram nav vaļas par savu miesu, bet sievai. I Corinthians 7:5 Neatraujaties viens otram, kā tikai vienā prātā uz kādu laiku, lai jums vaļa ir Dievu lūgt; un nāciet atkal kopā, lai sātans jūs nekārdina, kad nevarat valdīties. I Corinthians 7:6 To saku, atvēlēdams un ne pavēlēdams. I Corinthians 7:7 Jo es gribētu, ka visi cilvēki tādi būtu, kā es; bet ikkatram ir sava dāvana no Dieva, vienam šāda, otram tāda. I Corinthians 7:8 Bet es saku nelaulātiem un atraitnēm: labi tiem, ja tie paliek itin kā es. I Corinthians 7:9 Bet ja tie nevar valdīties, tad lai iedodas laulībā: jo labāki ir iedoties laulībā, nekā degt kārībā. I Corinthians 7:10 Bet laulātiem pavēlu ne es, bet Tas Kungs, lai sieva neatšķiras no vīra. I Corinthians 7:11 Un ja tā arī būtu atšķīrusies, tad tai būs palikt bez laulības, vai salīgt ar vīru; un lai vīrs neatstumj sievu. I Corinthians 7:12 Bet tiem citiem saku es, ne Tas Kungs: ja kādam brālim ir neticīga sieva un tai ir pa prātam, dzīvot ar viņu, lai viņš to neatstumj. I Corinthians 7:13 Un ja sievai ir neticīgs vīrs, un tam ir pa prātam, dzīvot ar viņu, tā lai viņu neatstumj. I Corinthians 7:14 Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru, jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. I Corinthians 7:15 Bet ja tas neticīgais atšķiras, tad lai tas atšķiras; tas brālis vai tā māsa šinīs lietās nav saistīti. Dievs mūs ir aicinājis uz mieru. I Corinthians 7:16 Jo ko tu, sieva, zini, vai tu vīru izglābsi? Jeb ko tu, vīrs, zini, vai tu sievu izglābsi? I Corinthians 7:17 Tomēr kā kuram Dievs ir piešķīris, kā kuru Tas Kungs ir aicinājis, tā lai tas staigā, un tāpat es pavēlu visās draudzēs. I Corinthians 7:18 Jo kas ir aicināts apgraizīts, tas lai neuzvelk priekšādu; ja kas ir aicināts iekš priekšādas, tas lai netop apgraizīts. I Corinthians 7:19 Apgraizīšana nav nekas, un priekšāda nav nekas, bet Dieva baušļu turēšana. I Corinthians 7:20 Kā kurš ir aicināts, tā lai viņš paliek. I Corinthians 7:21 Ja tu kalps būdams esi aicināts, nebēdā par to; bet ja tu vari tapt svabads, tad to jo labāki pieņem. I Corinthians 7:22 Ja kas iekš Tā Kunga ir aicināts, kalps būdams, tas ir Tā Kunga svabadnieks; tāpat arīdzan, kas svabadnieks būdams, ir aicināts, tas ir Kristus kalps. I Corinthians 7:23 Jūs esat dārgi atpirkti; netopiet cilvēku kalpi. I Corinthians 7:24 Ikkatram, brāļi, kā tas ir aicināts, tā tam būs palikt pie Dieva. I Corinthians 7:25 Bet par tām meitām man nav Tā Kunga pavēles; bet padomu dodu, kā no Tā Kunga žēlastību dabūjis, ka esmu uzticīgs. I Corinthians 7:26 Tad nu man šķiet, tā esam labi tagadēja bēdu laika dēļ, ka cilvēkam labi, tāpat palikt. I Corinthians 7:27 Ja esi saderēts ar sievu, tad nemeklē atlaišanu; ja esi vaļā no sievas, tad nemeklē sievu. I Corinthians 7:28 Bet ja arī būsi laulībā iedevies, tad neesi grēkojis, un ja meita būs laulībā iedevusies, tad tā nav grēkojusi; bet tādiem pie miesas būs bēdas, bet es jūs gribētu saudzēt. I Corinthians 7:29 Bet to es saku, brāļi, tas laiks ir īss; tāpēc nu tie, kam sievas, lai ir, tā kā kad tiem nebūtu; I Corinthians 7:30 Un tie, kas raud, lai ir kā kas neraud; un kas priecājās, kā kas nepriecājās, un kas pērk, kā kas to nepatur: I Corinthians 7:31 Un kas šo pasauli lieto, kā kas to nelieto; jo šīs pasaules būšana paiet. I Corinthians 7:32 Bet es gribu, ka jūs esat bez zūdīšanās. Kas nelaulāts, tas rūpējās par Tā Kunga lietām, kā tas Tam Kungam var patikt; I Corinthians 7:33 Bet kas laulāts, tas rūpējās par pasaules lietām, kā tas sievai var patikt. I Corinthians 7:34 Tāda pat starpība ir starp sievu un meitu: tā nelaulātā rūpējās par Tā Kunga lietām, ka tā svēta būtu miesā un garā; bet tā laulātā rūpējās par pasaules lietām, kā tā vīram var patikt. I Corinthians 7:35 Un to es saku jums pašiem par labu: ne, ka gribētu jums apmest valgu, bet ka jūs godīgi dzīvojiet un pie Tā Kunga turaties bez mitēšanās. I Corinthians 7:36 Bet ja kam šķiet, ka viņa meitai, kas pāri par gadiem, tas nepieklājoties, un ja tam tā vajag notikt, tad lai dara, ko gribēdams; viņš negrēko: lai tā laulībā iedodas. I Corinthians 7:37 Bet kas ir pastāvīgs savā sirdī, un kam vajadzības nav, bet ir vaļa, pēc sava paša prāta darīt, un to savā sirdī ir apņēmies, savu meitu paturēt nelaulātu, - tas dara labi. I Corinthians 7:38 Tad nu, kas laulībā izdod, tas dara labi, un kas laulībā neizdod, tas dara labāki. I Corinthians 7:39 Sieva caur bauslību ir sieta, kamēr viņas vīrs dzīvs; bet kad viņas vīrs ir miris, tad tai ir vaļa precēt kuru grib, tikai iekš Tā Kunga. I Corinthians 7:40 Bet viņa ir jo svētīga, ja viņa tāpat paliek, pēc mana padoma; bet man šķiet, ka man arīdzan ir Dieva Gars. I Corinthians 8:0 I Corinthians 8:1 Bet par elkadievu upuriem zinām, ka mums visiem ir atzīšana. Atzīšana uzpūš, bet mīlestība uztaisa. I Corinthians 8:2 Bet ja kam šķiet, ka ko zinot, tas vēl nezin nenieka tā, kā piederās zināt. I Corinthians 8:3 Bet ja kas Dievu mīl, tas no Viņa ir atzīts. I Corinthians 8:4 Tad nu par elku upuru ēšanu zinām, ka neviena elka nav pasaulē un ka cita Dieva nav kā vien Tas Vienīgais, I Corinthians 8:5 Un jebšu ir tā saucami dievi, tā debesīs, kā virs zemes - tā kā ir daudz dievu un daudz kungu; I Corinthians 8:6 Tomēr mums ir viens Dievs, Tas Tēvs, no kā visas lietas, un mēs uz Viņu, un viens Kungs Jēzus Kristus, caur ko visas lietas, un mēs caur Viņu. I Corinthians 8:7 Tomēr tā atzīšana nav iekš visiem; bet kādi, kas līdz šim apzinās, elkus esam, ēd tā kā no elku upuriem, un viņu zināma sirds, vāja būdama, top apgānīta. I Corinthians 8:8 Bet barība nedara mūs Dievam pieņēmīgus; jo ēzdami mēs neesam labāki, un neēzdami mēs neesam sliktāki. I Corinthians 8:9 Bet pielūkojiet, ka šī jūsu vaļa vājiem nekļūst par piedauzīšanu. I Corinthians 8:10 Jo, ja kas redzētu tevi, kam tā atzīšana, elka namā pie galda sēžam, vai tā vājā brāļa zināma sirds netaps skubināta, elku upurus ēst? I Corinthians 8:11 Un caur tavu atzīšanu pazudīs tavs vājais brālis, kā labad Kristus ir miris. I Corinthians 8:12 Bet pret brāļiem tā grēkodami un viņu vājo zināmu sirdi ievainodami, jūs grēkojat pret Kristu. I Corinthians 8:13 Tādēļ, ja manam brālim barība par piedauzīšanu, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcināju. I Corinthians 9:0 I Corinthians 9:1 Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es Kristu, mūsu Kungu, neesmu redzējis? Vai jūs neesat mans darbs iekš Tā Kunga? I Corinthians 9:2 Ja es citiem neesmu apustulis, tomēr jums es esmu; jo mana apustuļa amata zieģelis jūs esat iekš Tā Kunga. I Corinthians 9:3 Mana atbildēšana tiem, kas mani tiesā, ir šī: I Corinthians 9:4 Vai mums nav brīv, ēst un dzert? I Corinthians 9:5 Vai mums nav brīv kādu māsu vest līdz par sievu, tā kā arī tie citi apustuļi un Tā Kunga brāļi un Kefas? I Corinthians 9:6 Jeb vai man un Barnabam vien nav brīv, nestrādāt? I Corinthians 9:7 Kas jel iet karā ar savu maizi? Kas vīna kalnu dēsta un neēd no viņa augļiem? Jeb kas lopus gana un neēd no tā piena? I Corinthians 9:8 Vai es to runāju pēc cilvēku prāta? Jeb vai to nesaka arī pati bauslība? I Corinthians 9:9 Jo Mozus bauslībā ir rakstīts: Tev nebūs vērsim, kas labību min, purnu apsiet: vai tad Dievam rūp par vēršiem? I Corinthians 9:10 Jeb vai viņš to visu nesaka mūsu labad? Jo mūsu labad ir rakstīts, ka arājam vajag art uz cerību un kūlējam kult uz cerību, ka viņam būs sava daļa. I Corinthians 9:11 Ja mēs jums to garīgo mantu esam sējuši, vai tad tā liela lieta, ja jūsu miesīgo pļaujam? I Corinthians 9:12 Ja tad citiem tāda vaļa ir par jums, kāpēc ne jo vairāk mums? Bet mēs šo vaļu neesam lietojuši, bet visu panesam, lai Kristus evaņģēliju neaizkavējam. I Corinthians 9:13 Vai nezināt, ka tie, kas pie svētuma kalpo, no tā svētuma ēd? Un ka tiem, kam darbs ir pie altāra, daļa ir no tā altāra? I Corinthians 9:14 Tāpat arī Tas Kungs ir iestādījis, ka tie, kas evaņģēliju sludina, no evaņģēlija pārtiek. I Corinthians 9:15 Bet no tā es nekā neesmu lietojis. Un es to neesmu rakstījis, lai pie manis tā notiek; jo man būtu labāki mirt, nekā ja kāds manu slavu nīcinātu. I Corinthians 9:16 Jo kad es evaņģēliju sludināju, tad man nav ko lielīties; jo tas man jādara; un vai man, ja es evaņģēliju nesludināju! I Corinthians 9:17 Jo ja es to labprāt daru, tad man ir alga; ja ne labprāt, tad tomēr nama turēšana man ir uzticēta. I Corinthians 9:18 Kāda alga tad nu man ir? Ka evaņģēliju sludinādams Kristus evaņģēliju mācu bez maksas, lai neizlietoju savu vaļu pie evaņģēlija. I Corinthians 9:19 Jo no visiem svabads būdams es sevi pašu esmu darījis visiem par kalpu, ka jo vairāk dvēseļu mantotu. I Corinthians 9:20 Un Jūdiem es esmu tapis par Jūdu, ka Jūdus mantotu; tiem, kas apakš bauslības es esmu tapis kā apakš bauslības, (pats nebūdams apakš bauslības,) ka mantotu tos, kas apakš bauslības. I Corinthians 9:21 Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis tā kā bez bauslības, (pats nebūdams bez bauslības Dieva priekšā, bet stāvēdams iekš bauslības caur Kristu), ka es tos mantotu, kas bez bauslības. I Corinthians 9:22 Vājiem es esmu tapis tā kā vājš, ka mantotu vājos; visiem esmu palicis viss, ka visādi kādus glābtu. I Corinthians 9:23 Un to es daru evaņģēlija dēļ, ka man arī kāda daļa pie tā būtu. I Corinthians 9:24 Vai nezināt, ka tie, kas iet skrieties, gan visi skrien, bet viens dabū to goda maksu? Skrieniet tā, ka jūs to dabūjiet. I Corinthians 9:25 Bet ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās, - viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu. I Corinthians 9:26 Es tad skrienu, ne tā kā uz ko nezināmu, - es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams; I Corinthians 9:27 Bet es savu miesu mērdēju un viņu kalpināju, lai citiem sludinādams pats nekļūstu atmetams. I Corinthians 10:0 I Corinthians 10:1 Bet es gribu, brāļi, lai jūs liekat vērā, ka mūsu tēvi visi bijuši apakš tā padebeša, un visi gājuši caur to jūru, I Corinthians 10:2 Un visi uz Mozu ir kristīti padebesī un jūrā, I Corinthians 10:3 Un visi baudījuši to pašu garīgo barību, I Corinthians 10:4 Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu; jo tie dzēra no tā garīgā akmens, kas gāja līdz; bet tas akmens bija Kristus. I Corinthians 10:5 Bet pie tā lielā pulka no tiem Dievam nebija labs prāts; jo tie ir nobeigti tuksnesī. I Corinthians 10:6 Un tas noticis mums par priekšzīmi, ka mēs nebūtu ļauna iekārotāji tā kā tie iekārojušies. I Corinthians 10:7 Un arī netopat elku kalpi, kā citi no tiem, - kā ir rakstīts: tie ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. I Corinthians 10:8 Lai arī maucībai nedodamies, tā kā citi no tiem ir maukojuši un krituši vienā dienā divdesmit un trīs tūkstoši. I Corinthians 10:9 Lai arī Kristu nekārdinājiet, tā kā arī citi no tiem viņu kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām. I Corinthians 10:10 Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur to maitātāju. I Corinthians 10:11 Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme, un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis. I Corinthians 10:12 Tāpēc, kas šķietās stāvot, tas lai pielūko, ka nekrīt. I Corinthians 10:13 Jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; tas neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest. I Corinthians 10:14 Tādēļ, mani mīļie, bēgat no elku kalpošanas. I Corinthians 10:15 Kā uz prātīgiem es saku; apspriežat paši, ko es saku: I Corinthians 10:16 Tas pateicības biķeris, ko ar pateikšanu svētījam, vai tas nav savienošana ar Kristus asinīm? Tā maize, ko laužam, vai tā nav savienošana ar Kristus miesu? I Corinthians 10:17 Jo kā viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa; jo mums visiem ir daļa pie vienas maizes. I Corinthians 10:18 Uzskatat to Israēli pēc miesas: Vai tiem, kas upurus ēd, nav biedrība ar altāri? I Corinthians 10:19 Ko tad nu es saku? Vai, ka elkadievs kas esot? Jeb ka elka upuris kas esot? I Corinthians 10:20 Bet ko pagāni upurē, to tie upurē velniem un ne Dievam; bet es negribu, ka jums biedrība būtu ar velniem. I Corinthians 10:21 Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un velnu biķeri. Jums nevar daļa būt pie Tā Kunga galda un pie velnu galda. I Corinthians 10:22 Jeb vai gribam To Kungu kaitināt? Vai mēs esam jo spēcīgāki nekā Viņš? I Corinthians 10:23 Viss man ir brīv, bet ne viss der. Viss man ir brīv, bet ne viss der uztaisīšanai. I Corinthians 10:24 Nevienam nebūs to meklēt, kas pašam, bet kas citam par labu. I Corinthians 10:25 Visu, ko skārņos pārdod, ēdiet, neko neizmeklēdami zināmas sirds dēļ. I Corinthians 10:26 Jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums. I Corinthians 10:27 Un ja kāds no tiem neticīgiem jūs aicina, un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, ne ko neizmeklēdami zināmas sirds dēļ. I Corinthians 10:28 Bet ja kas uz jums saka: šis ir elka upuris, tad neēdat, viņa dēļ, kas jums to ir teicis, un zināmas sirds dēļ; (jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums.) I Corinthians 10:29 Bet es saku: ne tavas, bet tā tuvāka zināmas sirds dēļ. Jo kāpēc mana svabadība lai top tiesāta no cita zināmas sirds? I Corinthians 10:30 Ja es ar pateicību to saņemu, ko tad topu zaimots, par ko es pateicos? I Corinthians 10:31 Tāpēc, vai ēdat vai dzerat un ko vien darāt, visu to darāt Dievam par godu. I Corinthians 10:32 Nepaliekat par piedauzīšanu ne Jūdiem ne Grieķiem ne Dieva draudzei, I Corinthians 10:33 Itin kā arī es visiem visās lietās esmu pa prātam, nemeklēdams, kas man, bet kas daudziem par labu, lai tie top izglābti. I Corinthians 11:0 I Corinthians 11:1 Dzenaties man pakaļ, tā kā es Kristum. I Corinthians 11:2 Un es jūs slavēju, brāļi, ka jūs visās lietās mani pieminat un turat tās mācības, kā jums tās esmu mācījis. I Corinthians 11:3 Bet es gribu, ka jūs zināt, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs. I Corinthians 11:4 Ikviens vīrs, kas Dievu lūgdams vai mācīdams apsegu tur uz galvas, apkauno savu galvu. I Corinthians 11:5 Bet ikviena sieva ar neapsegtu galvu Dievu lūgdama vai mācīdama, apkauno savu galvu. Jo tas tikpat, tā kā tā būtu apcirpta. I Corinthians 11:6 Jo ja sieva neapsedzās, tad lai tā arī top apcirpta. Bet kad nu tas sievai par kaunu, ka tā ir apcirpta jeb plikgalve, tad lai tā apsedzās. I Corinthians 11:7 Bet vīram nebūs galvu apsegt, jo viņš ir Dieva ģīmis un gods; bet sieva ir vīra gods. I Corinthians 11:8 Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. I Corinthians 11:9 Un vīrs arī nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. I Corinthians 11:10 Tāpēc sievai būs valdnieka zīmi galvā turēt eņģeļu dēļ. I Corinthians 11:11 Tomēr nedz vīrs ir bez sievas, nedz sieva bez vīra iekš Tā Kunga. I Corinthians 11:12 Jo tā kā sieva ir no vīra, tāpat arī vīrs ir caur sievu; bet viss tas ir no Dieva. I Corinthians 11:13 Spriežat paši, vai pieklājās, ka sieva Dievu lūdz neapsegta? I Corinthians 11:14 Jeb vai pati daba jums nemāca, ka tas vīram par negodu, kad tam gari mati, I Corinthians 11:15 Bet ja sievai gari mati: tad tas viņai par godu; jo mati viņai doti par apsegu. I Corinthians 11:16 Bet ja kāds grib par to tiepties: mums tāda ieraduma nav, nedz Dieva draudzēm. I Corinthians 11:17 Es jūs pamācu un to nevaru uzteikt, ka jūs sanākat ne par svētību, bet par nesvētību. I Corinthians 11:18 Jo pirmā kārtā, kad jūs sanākat draudzē, es dzirdu, ka šķelšanās ir jūsu starpā, un pa daļai to gan ticu. I Corinthians 11:19 Jo šķelšanām gan vajag būt jūsu starpā, lai tie pastāvīgie jūsu starpā top zināmi. I Corinthians 11:20 Kad nu jūs sanākat kopā, tad tā nenotiek, kā pieklājās baudīt Tā Kunga mielastu. I Corinthians 11:21 Jo pie mielasta ikviens steidzās paņemt savu paša ēdienu un cits paliek neēdis un cits ir pilns. I Corinthians 11:22 Jo vai tad jums nav māju, kur varat ēst un dzert? Jeb vai jūs Dieva draudzi nicinājiet un tos apkaunojiet, kam nav nekā? Ko lai jums saku? Vai lai jūs teicu? Šinī lietā es jūs neteicu. I Corinthians 11:23 Jo no Tā Kunga es to esmu dabūjis, ko atkal jums esmu mācījis, ka Tas Kungs Jēzus tanī naktī, kad Tas kļuva nodots, to maizi ņēma, I Corinthians 11:24 Un pateicies pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top lauzta; to dariet Mani pieminēdami. I Corinthians 11:25 Tāpat arī to biķeri, pēc tā vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir tā jaunā derība iekš Manām asinīm. To dariet, cikkārt jūs to dzeriet, Mani pieminēdami. I Corinthians 11:26 Jo cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, tad pasludinājiet Tā Kunga nāvi, tiekams Tas nāk. I Corinthians 11:27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi, vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzīgs pie Tā Kunga miesas un asinīm. I Corinthians 11:28 Bet lai cilvēks pats izmeklējās, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. I Corinthians 11:29 Jo kas necienīgi ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam sodu, neizšķirdams Tā Kunga miesu. I Corinthians 11:30 Tādēļ jūsu starpā daudz ir vāji un neveseli, un daudz ir aizmiguši (garīgi, iekš draudzes). I Corinthians 11:31 Jo ja mēs paši sevi tiesātu, tad netaptu tiesāti. I Corinthians 11:32 Bet kad mēs topam tiesāti, tad no Tā Kunga topam pārmācīti, lai ar pasauli netopam pazudināti. I Corinthians 11:33 Tad nu, mani brāļi, kad jūs sanākat pie mielasta, tad gaidiet cits uz citu. I Corinthians 11:34 Bet ja kas ir izsalcis, tas lai ēd mājās, lai jūs nesanākat par sodu. To citu es mācīšu, kad es nākšu. I Corinthians 12:0 I Corinthians 12:1 Bet par tām garīgām dāvanām, brāļi, es negribu jums slēpt. I Corinthians 12:2 Jūs zināt, ka bijāt pagāni, noklīduši pie mēmiem elkadieviem, ka tapāt vadīti. I Corinthians 12:3 Tāpēc jums daru zināmu, ka neviens, kas caur Dieva Garu runā, Jēzu nenolād un neviens nevar Jēzu saukt par Kungu kā vien caur Svēto Garu. I Corinthians 12:4 Bet ir dažādas dāvanas, tomēr viens pats Gars; I Corinthians 12:5 Un ir dažādas kalpošanas, tomēr viens pats Kungs; I Corinthians 12:6 Un ir dažādi spēki, bet tomēr viens pats Dievs, kas ir spēcīgs visās lietu lietās.  I Corinthians 12:7 Bet ikvienam tiek dots, lai to Garu parāda, tuvākam par labu. I Corinthians 12:8 Jo caur to Garu citam top dots runāt no gudrības, citam runāt no atzīšanas - pēc tā paša Gara; I Corinthians 12:9 Un citam ticība iekš tā paša Gara, un citam dāvanas dziedināt iekš tā paša Gara; I Corinthians 12:10 Un citam spēki, brīnumus darīt, un citam Dieva vārda mācīšana, un citam garu pārbaudīšana, un citam dažādas valodas, un citam valodu iztulkošana. I Corinthians 12:11 Bet visu to padara tas pats viens Gars un izdala ikvienam sevišķi tā, kā Tas grib. I Corinthians 12:12 Jo tā kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi locekļi pie tās vienas miesas, daudzi būdami, ir viena miesa; tāpat arī Kristus. I Corinthians 12:13 Jo mēs arīdzan visi esam kristīti caur vienu Garu par vienu miesu, lai esam Jūdi vai Grieķi, lai kalpi vai svabadnieki; un visi mēs esam dzirdināti ar vienu Garu. I Corinthians 12:14 Jo arī miesa nav viens loceklis, bet daudzi. I Corinthians 12:15 Ja kāja sacītu: ka es neesmu roka, tāpēc neesmu no miesas; vai tāpēc viņa nav no miesas? I Corinthians 12:16 Un ja auss sacītu: ka es neesmu acs, tāpēc neesmu no miesas; vai tāpēc viņa nav no miesas? I Corinthians 12:17 Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirdēšana? Ja visa miesa būtu dzirdēšana, kur paliktu ošana? I Corinthians 12:18 Bet tagad Dievs tos locekļus ir licis, ikvienu no tiem pie miesas, tā kā Viņš gribējis. I Corinthians 12:19 Bet ja tie visi būtu viens loceklis, kur paliktu miesa? I Corinthians 12:20 Bet tagad gan ir daudz locekļu, bet viena miesa. I Corinthians 12:21 Un acs nevar sacīt uz roku: man tevis nevajag; jeb atkal galva uz kājām: man jūsu nevajag. I Corinthians 12:22 Bet daudz vairāk tie miesas locekļi, kas liekās būtu tie vājākie, ir tie jo vajadzīgie. I Corinthians 12:23 Un kas mums liekās pie miesas būt jo negodīgi, tos jo vairāk godājam, un mūsu jo neglītie locekļi dabū jo lielu glītumu. I Corinthians 12:24 Bet mūsu glītiem locekļiem to nevajag; bet Dievs miesu ir salicis, tam maz godātam loceklim augstāku godu dodams, I Corinthians 12:25 Lai šķelšanās nebūtu iekš miesas, bet lai tie locekļi cits par citu vienlīdzīgi gādātu. I Corinthians 12:26 Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz, jeb kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājās līdz. I Corinthians 12:27 Bet jūs esat Kristus miesa un locekļi, ikviens pēc savas kārtas. I Corinthians 12:28 Un citus Dievs ir iecēlis draudzē pirmā kārtā par apustuļiem, otrā kārtā par praviešiem, trešā kārtā par mācītājiem, tad brīnumu darītājus, pēc tam, kam dāvanas dziedināt, palīgus, valdītājus, dažādas valodas. I Corinthians 12:29 Vai visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? I Corinthians 12:30 Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā valodām? Vai visi var tulkot? I Corinthians 12:31 Bet dzenaties pēc tām vislabākām dāvanām, un es jums rādīšu vēl jo labāku ceļu. I Corinthians 13:0 I Corinthians 13:1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanīgs varš jeb šķindošs zvārgulis. I Corinthians 13:2 Un ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visu atzīšanu, un ja man būtu visa ticība, tā ka es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. I Corinthians 13:3 Un ja es visu savu mantu dotu nabagiem, un ja es savu miesu nodotu, ka taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad tas man nepalīdzētu nenieka. I Corinthians 13:4 Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, tā neuzpūšās, I Corinthians 13:5 Tā neturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā neapskaistās, tā nedomā uz ļaunu. I Corinthians 13:6 Tā nepriecājās par netaisnību, bet tā priecājās par patiesību. I Corinthians 13:7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cerē visu, tā panes visu. I Corinthians 13:8 Mīlestība nekad nebeidzās, jebšu gan praviešu mācības mitēsies, un jebšu valodas beigsies, un jebšu atzīšana mitēsies. I Corinthians 13:9 Jo tas ir mazums, ko zinām, un tas ir mazums, ko mācam. I Corinthians 13:10 Bet kad pilnība nāks, tad tas, kas ir mazums, zudīs. I Corinthians 13:11 Kad biju bērns, tad runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet kad paliku par vīru, tad atmetu bērna dabu. I Corinthians 13:12 Jo tagad redzam kā caur spieģeli iekš mīklas, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu pa daļai, bet tad es atzīšu, itin kā es esmu atzīts. I Corinthians 13:13 Bet nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs: bet tā lielākā no tām ir mīlestība. I Corinthians 14:0 I Corinthians 14:1 Dzenaties pēc mīlestības, rūpējaties par tām garīgām dāvanām, bet visvairāk, ka varat mācīt (praviešu garā). I Corinthians 14:2 Jo kas valodām runā, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens nedzird, bet garā viņš runā noslēpumus. I Corinthians 14:3 Bet kas māca, tas runā cilvēkiem par uztaisīšanu un paskubināšanu un iepriecināšanu. I Corinthians 14:4 Kas valodām runā, tas uztaisa sevi pašu; bet kas māca, tas uztaisa draudzi. I Corinthians 14:5 Es gribētu, ka jūs visi valodām runātu, bet jo vairāk, ka jūs mācītu; jo kas māca, tas ir pārāks par to, kas valodām runā, proti ja šis netulko, kā lai draudze top uztaisīta. I Corinthians 14:6 Un nu, brāļi, kad es pie jums nāktu, valodām runādams, ko es jums līdzētu, ja es uz jums nerunātu, vai parādīšanu, vai atzīšanu, vai praviešu mācību, vai rakstu izstāstīšanu pasniegdams. I Corinthians 14:7 Tāpat ir ar tām nedzīvām lietām, kas skan, lai ir stabule, lai kokle; ja viņu skaņas nevar izšķirt, kā var noprast, kas ir stabulēts vai koklēts? I Corinthians 14:8 Un atkal, ja bazūne neskan skaidri, kas taisīsies uz karu? I Corinthians 14:9 Tāpat arī jūs, ja valodām runājiet nesaprotamus vārdus, kā zinās, kas top runāts? Jo jūs runāsiet vējā. I Corinthians 14:10 Daudz un dažādas balsis ir pasaulē, un neviena no tām nav nesaprotama. I Corinthians 14:11 Tad nu, ja es balsi nesaprotu, būšu svešs tam, kas runā, un tas kas runā, būs man svešs. I Corinthians 14:12 Tāpat arī jūs, kad pēc tām garīgām dāvanām dzenaties, tad meklējat, ka jo pilnīgi paliekat draudzei par uztaisīšanu. I Corinthians 14:13 Tāpēc, kas valodām runā, tas lai Dievu lūdz, ka varētu tulkot. I Corinthians 14:14 Jo kad es Dievu lūdzu valodām, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts augļus nenes. I Corinthians 14:15 Kas tad nu ir? Es pielūgšu garā, bet es pielūgšu arī, ka var saprast; es dziedāšu garā, bet es dziedāšu arī, ka var saprast. I Corinthians 14:16 Citādi, ja tu Dievu slavēsi garā, kā gan tas, kas nesaprot, uz tavu pateikšanu var sacīt: Āmen? Jo viņš nezin, ko tu runā. I Corinthians 14:17 Jo tu gan labi pateici Dievam, bet otrs netop uztaisīts. I Corinthians 14:18 Es pateicos savam Dievam, ka es vairāk nekā jūs visi valodām runāju. I Corinthians 14:19 Bet iekš draudzes es labāki gribu runāt piecus vārdus saprotamus, lai pamācu arī citus, nekā desmit tūkstošus valodām. I Corinthians 14:20 Brāļi, netopat bērni iekš saprašanas, bet topat nejēgas iekš ļaunuma, bet saprašanā topat pilnīgi. I Corinthians 14:21 Bauslībā ir rakstīts: Caur ļaudīm, kam sveša valoda un ar svešām lūpām Es runāšu uz šiem ļaudīm un arī tā tie Man neklausīs, saka Tas Kungs. I Corinthians 14:22 Tad nu tās valodas ir par zīmi ne ticīgiem, bet neticīgiem, un praviešu mācība ne neticīgiem, bet ticīgiem. I Corinthians 14:23 Tad nu, kad visa draudze sanāktu kopā, un visi runātu valodām, un ienāktu, kas to nesaprot, vai neticīgi: vai tie nesacītu, ka jūs esat traki? I Corinthians 14:24 Bet ja visi mācītu, un kāds neticīgs vai, kas nesaprot, nāktu iekšā, tas taptu no visiem pārliecināts un no visiem tiesāts. I Corinthians 14:25 Un viņa apslēptās sirds domas tā taptu zināmas, un tā viņš uz savu vaigu mezdamies Dievu pielūgtu un pasludinātu, Dievu tiešām esam mūsu starpā. I Corinthians 14:26 Kā tad nu ir, brāļi? Kad jūs sanākat, kā kuram ir vai dziesma, vai mācība, vai valoda, vai parādīšana, vai tulkošana, lai viss notiek par uztaisīšanu. I Corinthians 14:27 Un ja valodām runā, tad, vai pa diviem, vai ja daudz trīs, un cits pēc cita, - un viens lai iztulko. I Corinthians 14:28 Bet ja tulka nav, tad lai tas klusu cieš draudzē un lai runā sev pašam un Dievam. I Corinthians 14:29 Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un tie citi lai pārspriež. I Corinthians 14:30 Bet ja citam, kas tur sēž, kāda parādīšana notiek, tad lai tas pirmais paliek klusu. I Corinthians 14:31 Jo jūs pa vienam visi varat mācīt, lai visi mācās un visi top iepriecināti. I Corinthians 14:32 Un praviešu gari praviešiem ir paklausīgi. I Corinthians 14:33 Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. I Corinthians 14:34 Tā kā visās svēto draudzēs, lai jūsu sievas draudzes sapulcēs nerunā; jo tām nepieklājās runāt, bet būt paklausīgām, tā kā arī bauslība saka. I Corinthians 14:35 Un ja tās grib ko mācīties, lai tās mājās vaicā saviem vīriem; jo sievām ir par kaunu, draudzes sapulcē runāt. I Corinthians 14:36 Vai tad no jums Dieva vārds ir izgājis? Jeb vai pie jums vien tas ir nācis? I Corinthians 14:37 Ja kam šķiet, ka esot pravietis jeb garīgs, tam būs atzīt, ka tas, ko jums rakstu, ir Tā Kunga bauslis. I Corinthians 14:38 Bet ja kas neprot, tas lai neprot. I Corinthians 14:39 Tad nu, brāļi, dzenaties, ka mācat praviešu garā un neliedzat valodām runāt. I Corinthians 14:40 Lai viss notiek, kā piederas un pa kārtām. I Corinthians 15:0 I Corinthians 15:1 Bet es jums daru zināmu, brāļi, to evaņģēliju, ko jums esmu pasludinājis, ko jūs arī esat pieņēmuši, kurā jūs arī stāvat, I Corinthians 15:2 Caur ko jūs arī mūžīgi dzīvosiet, ja to paturat tādā prātā, kādā es jums to esmu pasludinājis; - ja tikai neesat velti ticējuši. I Corinthians 15:3 Jo mācīdams visu papriekš esmu devis, ko es arī esmu dabūjis, ka Kristus par mūsu grēkiem ir nomiris pēc tiem rakstiem, I Corinthians 15:4 Un ka Tas ir aprakts, un ka Tas trešā dienā uzmodināts pēc tiem rakstiem, I Corinthians 15:5 Un ka Tas ir redzēts no Kefasa, pēc no tiem divpadsmit. I Corinthians 15:6 Un pēc Tas ir redzēts no vairāk nekā piecsimt brāļiem vienā reizē, no kuriem vēl daudz dzīvi un citi arī aizmiguši. I Corinthians 15:7 Pēc Tas ir redzēts no Jēkaba, pēc no visiem apustuļiem. I Corinthians 15:8 Pēc visiem šiem Tas arī redzēts no manis, kā no kāda nelaikā dzimuša bērna. I Corinthians 15:9 Jo es esmu tas vismazākais no tiem apustuļiem un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tāpēc ka es Dieva draudzi esmu vajājis. I Corinthians 15:10 Bet no Dieva žēlastības esmu, kas es esmu, un Viņa žēlastība pie manis nav bijusi veltīga, bet es esmu vairāk strādājis nekā tie visi, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. I Corinthians 15:11 Tad nu lai būtu vai es, vai viņi, tā mēs sludinājam, un tā jūs esat ticējuši. I Corinthians 15:12 Ja nu Kristus top sludināts, ka Tas no miroņiem ir uzmodināts, kā tad citi jūsu starpā saka, ka miroņu augšāmcelšanās neesot? I Corinthians 15:13 Bet ja miroņu augšāmcelšanās nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. I Corinthians 15:14 Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga, un jūsu ticība arīdzan veltīga; I Corinthians 15:15 Un mēs arī topam atrasti nepatiesīgi Dieva liecinieki; jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, ko Viņš nav uzmodinājis, ja miroņi netop uzmodināti. I Corinthians 15:16 Jo ja miroņi netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. I Corinthians 15:17 Un ja Kristus nav uzmodināts, tad jūsu ticība ir veltīga; tad jūs vēl esat iekš saviem grēkiem; I Corinthians 15:18 Tad arīdzan tie ir pazuduši, kas iekš Kristus aizmiguši. I Corinthians 15:19 Ja vien šinī dzīvībā cerējam uz Kristu, tad esam jo nožēlojami pār visiem cilvēkiem. I Corinthians 15:20 Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš tas pirmais ir tapis no tiem, kas ir aizmiguši. I Corinthians 15:21 Jo kad caur vienu cilvēku nāve, tad arī caur vienu cilvēku miroņu augšāmcelšanās. I Corinthians 15:22 Jo tā kā iekš Ādama visi mirst, tāpat arī iekš Kristus visi taps dzīvi darīti. I Corinthians 15:23 Bet ikviens savā kārtā: tas pirmais ir Kristus, pēc tie, kas Kristum pieder pie Viņa atnākšanas. I Corinthians 15:24 Pēc tam tas gals, kad Viņš nodos to valstību Dievam Tam Tēvam, kad Viņš iznīcinās visu valdību un visu varu un spēku. I Corinthians 15:25 Jo Viņam pienākas valdīt, tiekams Viņš visus ienaidniekus būs licis Sev apakš kājām. I Corinthians 15:26 Tas pēdīgais ienaidnieks, kas taps izdeldēts, ir nāve. I Corinthians 15:27 Jo Tas Viņam visu ir licis apakš kājām, tomēr kad saka, ka viss Viņam padots, tad protams, ka bez Tā, kas Viņam visu padevis. I Corinthians 15:28 Bet kad Viņam viss būs padots, tad arī pats Tas Dēls taps padots Tam, kas Viņam visu ir padevis, lai Dievs ir viss iekš visiem. I Corinthians 15:29 Jo ko tie darīs, kas par miroņiem top kristīti, ja miroņi nemaz netop uzmodināti? Kādēļ tad tie par miroņiem top kristīti? I Corinthians 15:30 Kādēļ arī mēs ikstundas esam briesmās? I Corinthians 15:31 Es mirstu ikdienas, - tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. I Corinthians 15:32 Ja es pēc cilvēku prāta Efesū esmu kāvies ar zvēriem, kas man no tā atlec, ja miroņi netop uzmodināti? Ēdīsim un dzersim, jo rītu mēs mirsim. I Corinthians 15:33 Nepieviļaties! Ļaunas sabiedrības samaitā labus tikumus. I Corinthians 15:34 Uzmostaties it no tiesas un negrēkojiet; jo citiem nav Dieva atzīšanas, to es saku jums par kaunu. I Corinthians 15:35 Bet ja kāds saka: kā tad miroņi top uzmodināti? Un kādā miesā tie nāk? I Corinthians 15:36 Tu nesapraša, ko tu sēji, tas nepaliek atkal dzīvs, ja tas nemirst. I Corinthians 15:37 Un ko tu sēji, nav tā miesa, kas celsies, bet tikai grauds, vai nu kviešu, vai cits kāds. I Corinthians 15:38 Bet Dievs tam dod tādu miesu, kādu Viņš grib, un ikkatrai sēklai savu īpašu miesu. I Corinthians 15:39 Ne ikkatra miesa ir vienāda miesa; bet savāda ir cilvēku miesa un savāda lopu un savāda zivju un savāda putnu miesa. I Corinthians 15:40 Un ir gan debesu lietas un ir gan zemes lietas; bet savāda godība ir debesu lietām un savāda zemes lietām, I Corinthians 15:41 Cits spožums ir saulei, un cits spožums mēnesim, un cits spožums zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka pār otru. I Corinthians 15:42 Tāpat arī būs miroņu augšāmcelšanās. Sēts top iekš satrūdēšanas un top uzmodināts iekš nesatrūdēšanas; I Corinthians 15:43 Sēts top iekš negodības un top uzmodināts iekš godības; sēts top iekš vājības un top uzmodināts iekš spēka. I Corinthians 15:44 Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Jo kā ir dabīga miesa, ir arī garīga miesa. I Corinthians 15:45 Tāpat arīdzan ir rakstīts: tas pirmais cilvēks, Ādams, ir palicis par dzīvu dvēseli, tas pēdīgais Ādams par garu, kas dzīvu dara. I Corinthians 15:46 Bet tā garīgā miesa nav tā pirmā, bet tā dabīgā, pēc tam tā garīgā. I Corinthians 15:47 Tas pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem, tas otrais cilvēks ir Tas Kungs no debesīm. I Corinthians 15:48 Kāds tas, kas no pīšļiem, tādi pat arīdzan tie no pīšļiem, un kāds Tas debešķīgais, tādi pat arī tie debešķīgie. I Corinthians 15:49 Un tā kā esam nesuši tā ģīmi, kas no pīšļiem, tā arī nesīsim Tā ģīmi, kas no debesīm. I Corinthians 15:50 Bet to es saku, brāļi, ka miesa un asinis Dieva valstību nevar iemantot, nedz iznīcība iemantos neiznīcību. I Corinthians 15:51 Redzi, es jums saku noslēpumu: mēs gan visi neaizmigsim, bet visi tapsim pārvērsti, I Corinthians 15:52 It piepeši, acumirklī, pie pēdīgās bazūnes skaņas. Jo tā bazūne skanēs un miroņi taps uzmodināti nesatrūdami un mēs tapsim pārvērsti. I Corinthians 15:53 Jo šim, kas ir satrūdams, būs apvilkt nesatrūdēšanu, un šim mirstamam būs apvilkt nemirstību. I Corinthians 15:54 Un kad tas, kas iznīcīgs, apvilks neiznīcību, un tas, kas mirstams, apvilks nemirstību, tad tas vārds notiks, kas ir rakstīts: nāve ir aprīta uzvarēšanā! I Corinthians 15:55 Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana? I Corinthians 15:56 Bet nāves dzelonis ir grēks, un grēka spēks ir bauslība. I Corinthians 15:57 Bet pateicība Dievam, kas mums to uzvarēšanu devis caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. I Corinthians 15:58 Tad nu, mani mīļie brāļi, esiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgi iekš Tā Kunga darba vienmēr, zinādami, ka jūsu darbs nav veltīgs iekš Tā Kunga. I Corinthians 16:0 I Corinthians 16:1 Bet par tām sametamām dāvanām priekš tiem svētiem, kā es to esmu iecēlis Galatijas draudzēs, tāpat dariet jūs arīdzan. I Corinthians 16:2 Ikkatrā pirmā nedēļas dienā lai ikviens no jums pie sevis paša ko laba noliek un sakrāj, cik viņš paspēj, lai tās dāvanas nav jāsalasa tad tik, kad es nākšu. I Corinthians 16:3 Un kad es nonākšu, tad tos, ko būsiet ieskatījuši par derīgiem, ar grāmatām sūtīšu, jūsu dāvanas nonest uz Jeruzālemi. I Corinthians 16:4 Bet ja arīdzan būtu vērts, ka arī es tur noeju, tad tie man var nākt līdz. I Corinthians 16:5 Bet pie jums es nākšu, kad Maķedoniju būšu izstaigājis, jo es gribu iet caur Maķedoniju. I Corinthians 16:6 Un var būt, ka es pie jums kādu brīdi palikšu, vai arī mitīšu par ziemu, ka jūs mani pavadiet, kurp es noiešu. I Corinthians 16:7 Jo tagad es jūs negribu redzēt tikai garām iedams, bet ceru kādu laiku pie jums palikt, ja Tas Kungs to vēlēs. I Corinthians 16:8 Bet Efesū es palikšu līdz vasaras svētkiem.  I Corinthians 16:9 Jo man lielas un plašas durvis ir atvērtas, un pretinieku ir daudz. I Corinthians 16:10 Un kad Timotejs nāk, tad pielūkojiet, ka tas pie jums ir bez bailēm; jo viņš strādā Tā Kunga darbu, tāpat kā es. I Corinthians 16:11 Tāpēc lai neviens viņu nenicina; bet pavadiet viņu ar mieru, lai tas nāk pie manis, jo es viņu gaidu ar tiem brāļiem. I Corinthians 16:12 Bet brāli Apollu es dažkārt esmu skubinājis, lai ar tiem brāļiem pie jums noiet, bet viņam prāts pavisam nebija tagad iet, bet tomēr tas ies, kad tam būs izdevīgs laiks. I Corinthians 16:13 Esiet modrīgi, stāviet ticībā, turaties kā vīri, esiet stipri. I Corinthians 16:14 Viss pie jums lai notiek iekš mīlestības. I Corinthians 16:15 Un es jūs lūdzu, brāļi: jūs zināt Stefana namu, ka tie ir tie pirmie no Akajas, un ka tie ir nodevušies tiem svētiem uz kalpošanu: I Corinthians 16:16 Ka arī jūs tiem tādiem paklausiet un ikkatram, kas līdzi strādā un pūlējās. I Corinthians 16:17 Bet es priecājos par Stefana un Fortunata un Akaīka atnākšanu, jo kad jūs pie manis neesat, tad šie ir pie manis jūsu vietā. I Corinthians 16:18 Jo tie atspirdzinājuši manu un jūsu garu; tāpēc atzīstiet tos par tādiem. I Corinthians 16:19 Āzijas draudzes jūs sveicina: Aķila un Prisķila ar to draudzi, kas viņu namā, jūs daudz sveicina iekš Tā Kunga. I Corinthians 16:20 Visi brāļi jūs sveicina. Sveicināties savā starpā ar svētu skūpstīšanu. I Corinthians 16:21 Es Pāvils, jūs sveicināju, es ar savu pašu roku. I Corinthians 16:22 Ja kas nemīl To Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts; Maran ata (Tas Kungs nāk)! I Corinthians 16:23 Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. I Corinthians 16:24 Mana mīlestība ir ar jums visiem iekš Jēzus Kristus. Āmen.
II Corinthians 0:0
II Corinthians 1:0 II Corinthians 1:1 Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, un Timotejs tas brālis, Dieva draudzei, kas ir Korintū, un visiem svētiem pa visu Akaju: II Corinthians 1:2 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. II Corinthians 1:3 Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, Tas apžēlošanas Tēvs un visas iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, II Corinthians 1:4 Ka mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar to iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti. II Corinthians 1:5 Jo, ka Kristus ciešanas pie mums vairojās, tāpat arī mūsu iepriecināšana caur Kristu vairojās. II Corinthians 1:6 Bet kad mēs topam apbēdināti, taču tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu, kas spēcīga rādās to pašu bēdu paciešanā, ko arī mēs ciešam. Vai, kad mēs topam iepriecināti, tad tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu. Un mūsu cerība par jums ir stipra. II Corinthians 1:7 To zinām, ka itin kā jums ir daļa pie ciešanas, tāpat arī pie iepriecināšanas. II Corinthians 1:8 Jo negribam jums slēpt, brāļi, savas bēdas, kas mums notikušas Āzijā, ka mēs pārlieku bijām apgrūtināti, vairāk nekā mēs spējām, tā ka jau vairs necerējām dzīvot. II Corinthians 1:9 Bet mēs paši pie sevis nopratām, ka mums bija jāmirst, lai nepaļaujamies uz sevi pašiem, bet uz Dievu, kas miroņus uzmodina; II Corinthians 1:10 Tas mūs no tādas nāves ir izrāvis un izrauj; uz Viņu ceram, ka Tas mūs arī vēl izraus. II Corinthians 1:11 Arī caur jūsu piepalīdzību ar lūgšanām par mums, lai par to mums notikušo žēlastību arī notiek no daudz ļaudīm daudz pateikšanas par mums. II Corinthians 1:12 Jo šī ir mūsu slava, mūsu zināmas sirds liecība, ka mēs iekš vientiesības un Dieva skaidrības, ne iekš miesīgas gudrības, bet iekš Dieva žēlastības esam turējušies pasaulē un visvairāk pret jums. II Corinthians 1:13 Jo mēs cita nekā jums nerakstām, kā vien, ko jūs lasāt, jeb arī saprotat; un es ceru, ka jūs arī pavisam sapratīsiet: II Corinthians 1:14 Tā kā jūs kaut cik mūs jau esat sapratuši, ka mēs esam jūsu gods, itin kā arī jūs esat mūsu gods Tā Kunga Jēzus dienā. II Corinthians 1:15 Un tādā uzticībā es jau papriekš gribēju pie jums nākt, ka jūs atkal dabūtu kādu žēlastību, II Corinthians 1:16 Un caur jums iet uz Maķedoniju un atkal no Maķedonijas nākt pie jums, un no jums pavadīts tapt uz Jūdu zemi. II Corinthians 1:17 Vai tad nu to apņemdamies neapdomīgi esmu darījis? Jeb vai pēc miesas prāta to apņemos, ko apņemos, ka pie manis būtu „jā jā“ arī „nē nē“? II Corinthians 1:18 Bet Dievs ir uzticīgs, ka mūsu vārdi uz jums nav bijuši jā un nē. II Corinthians 1:19 Jo Dieva Dēls, Jēzus Kristus, kas jūsu starpā caur mums ir sludināts, caur mani un Silvanu un Timoteju, nebija jā un nē, bet jā ir bijis iekš Viņa; II Corinthians 1:20 Jo cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir iekš Viņa jā un iekš Viņa Āmen, Dievam par godu caur mums. II Corinthians 1:21 Bet Tas, kas mūs un jūs stiprina iekš Kristus, un kas mūs ir svaidījis, Tas ir Dievs; II Corinthians 1:22 Tas mūs arī ir apzieģelējis un devis Tā Gara ķīlu mūsu sirdīs. II Corinthians 1:23 Bet es Dievu piesaucu par liecinieku savai dvēselei, ka es tādēļ vien vēl neesmu nācis uz Korintu, ka es jūs saudzētu. II Corinthians 1:24 Ne tā kā mēs valdām par jūsu ticību, bet mēs esam jūsu prieka palīgi; jo jūs stāvat ticībā. II Corinthians 2:0 II Corinthians 2:1 Bet es pie sevis esmu apņēmies nenākt atkal pie jums ar skumdināšanu. II Corinthians 2:2 Jo ja es jūs noskumdināju, kas tad ir, kas mani iepriecina, ja ne tas, kas no manis bija noskumdināts? II Corinthians 2:3 Un to jums esmu rakstījis, lai man nākot nebūtu jānoskumst par tiem, par kuriem man bija priecāties, un es stipri ceru no jums visiem, ka mans prieks arī jums visiem prieks. II Corinthians 2:4 Jo iekš daudz bēdām un sirds bailēm ar daudz asarām jums esmu rakstījis; ne, lai jūs noskumstat, bet lai nomaniet to ļoti lielo mīlestību, ko es uz jums turu. II Corinthians 2:5 Bet ja kas skumdinājis, tad tas nav mani skumdinājis, bet lai pāri nedaru, kaut cik jūs visus. II Corinthians 2:6 Šim tādam jau pietiek šī pārmācīšana, kas tam no daudziem ir notikusi. II Corinthians 2:7 Tā, ka jums turpretī jo vairāk pienākas piedot un iepriecināt, ka tas nenonīkst no pārlieku lielas noskumšanas. II Corinthians 2:8 Tāpēc jums lūdzu, ka jūs gribētu viņam parādīt mīlestību. II Corinthians 2:9 Jo tāpēc arī esmu rakstījis, lai es nomanītu jūsu prātu, vai jūs visās lietās esat paklausīgi. II Corinthians 2:10 Kam jūs piedodat, tam es arīdzan piedodu; jo ja es arī kādam ko esmu piedevis, tad tam jūsu dēļ esmu piedevis priekš Kristus vaiga, lai no sātana netopam pievilti. II Corinthians 2:11 Jo viņa domas mums nav nezināmas. II Corinthians 2:12 Bet kad es nācu Troadā Kristus evaņģēliju sludināt, un durvis man bija atvērtas iekš Tā Kunga, tad savā garā nevarēju apmierināties, tāpēc ka neatradu Titu, savu brāli, II Corinthians 2:13 Bet no tiem atvadījies aizgāju uz Maķedoniju. II Corinthians 2:14 Un pateicība Dievam, kas mums allaž dod uzvarēt iekš Kristus un Savas atzīšanas labo smaržu caur mums izlaiž visās malās! II Corinthians 2:15 Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam pie tiem, kas top izglābti, un pie tiem, kas pazūd. II Corinthians 2:16 Šiem gan nāves smarža uz nāvi, bet viņiem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas ir derīgs uz to? II Corinthians 2:17 Jo mēs neesam kā daudzi, kas ar Dieva vārdu kā ar preci pieviļ, bet mēs runājam itin kā no skaidrības, kā no Dieva puses Dieva priekšā iekš Kristus. II Corinthians 3:0 II Corinthians 3:1 Vai tad mēs atkal iesākam paši sevi ieteikt? Jeb vai mums arīdzan tā kā citiem vajag ieteikšanas grāmatas uz jums, vai teikšanas grāmatas no jums? II Corinthians 3:2 Jūs esat mūsu grāmata, rakstīta mūsu sirdīs, zināma un lasāma visiem cilvēkiem. II Corinthians 3:3 Jo jūs esat zināmi, ka esat Kristus grāmata, sataisīta caur mūsu amatu, rakstīta ne ar tinti, bet ar tā dzīvā Dieva Garu, ne uz akmeņu galdiem, bet uz sirds miesīgiem galdiem. II Corinthians 3:4 Un tāda uzticība mums ir caur Kristu uz Dievu: II Corinthians 3:5 Ne ka mēs no sevis pašiem esam derīgi, ko laba domāt tā kā no sevis pašiem; bet ka esam derīgi, tas ir no Dieva; II Corinthians 3:6 Tas mūs arī ir darījis derīgus, kalpot jaunai derībai, ne raksta zīmei, bet Garam; jo raksta zīme nokauj, bet Gars dara dzīvu. II Corinthians 3:7 Un ja tam nāves amatam, kas iezīmēts raksta zīmēs un akmeņos, bijis spožums, tā ka Israēla bērni nevarēja uzskatīt Mozus vaigu viņa vaiga spožuma dēļ kam bija jāzūd: II Corinthians 3:8 Kā lai nebūtu jo vairāk spožuma tam Gara amatam? II Corinthians 3:9 Jo ja tam pazudināšanas amatam bijis spožums, tad jo vairāk spožuma ir tam taisnošanas amatam pārpārim. II Corinthians 3:10 Šo uzlūkojot ir tā kā bez spožuma tas, kam spožums bijis, tā jo pārlieku lielā spožuma dēļ. II Corinthians 3:11 Jo ja tam, kam bija zust, bijis spožums, tad jo vairāk spožuma ir tam, kas pastāv. II Corinthians 3:12 Tāpēc ka mums ir tāda cerība, tad runājam ar lielu drošību. II Corinthians 3:13 Un ne tā, kā Mozus, kas apsegu lika uz savu vaigu, lai Israēla bērni nemanītu, uz ko zīmējās tas (spožums,) kam bija zust. II Corinthians 3:14 Bet viņu sirdis ir apcietinātas; jo līdz šai dienai viņiem veco derību lasot tas pats apsegs paliek un netop atsegts, jo tas zūd caur Kristu. II Corinthians 3:15 Bet līdz šai dienai, kad Mozus top lasīts, apsegs karājās priekš viņu sirdīm. II Corinthians 3:16 Tomēr kad viņi atgriežas pie Tā Kunga, tad tas apsegs top noņemts. II Corinthians 3:17 Bet Tas Kungs ir Tas Gars. Kur nu Tā Kunga Gars, tur ir svabadība. II Corinthians 3:18 Bet nu mēs visi atsegtā vaigā skatīdami Tā Kunga spožumu kā spieģelī, topam pārvērsti tai pašā ģīmī no spožuma uz spožumu, tā kā no Tā Kunga Gara. II Corinthians 4:0 II Corinthians 4:1 Tādēļ, ka mums šis amats ir pēc tās mums dotās žēlastības, mēs nepiekūstam. II Corinthians 4:2 Bet mēs atsakām slepenai bezkaunībai, nestaigādami iekš viltības, nedz Dieva vārdu pārgrozīdami, bet ar patiesības parādīšanu darīdami sev pašus pieņēmīgus ikkatra cilvēka zināmai sirdij Dieva priekšā. II Corinthians 4:3 Bet ja mūsu evaņģēlijs ir apsegts, tad tas ir apsegts iekš tiem, kas pazūd; II Corinthians 4:4 Iekš tiem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, lai tiem nespīd tā godības pilna evaņģēlija spožums no Kristus, kas ir Dieva ģīmis. II Corinthians 4:5 Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu; bet sevi, ka esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. II Corinthians 4:6 Jo Dievs, kas sacījis, lai gaisma aust no tumsības, tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, apgaismošanu dot, ka atzīstam Dieva godību iekš Jēzus Kristus vaiga. II Corinthians 4:7 Bet mēs šo mantu turam mālu traukos, lai tas lielu lielais spēks būtu no Dieva, un ne no mums. II Corinthians 4:8 Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr nenospaidīti; mēs esam neziņā, bet tomēr neesam izmisuši; II Corinthians 4:9 Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; mēs topam pie zemes mesti, tomēr neejam bojā. II Corinthians 4:10 Mēs arvien Tā Kunga Jēzus miršanu visur līdz nesam savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās. II Corinthians 4:11 Jo kamēr dzīvojam, allažiņ topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādās mūsu mirstamās miesās. II Corinthians 4:12 Tad nu nāve ir spēcīga iekš mums, bet dzīvība iekš jums. II Corinthians 4:13 Bet kad mums ir tas pats ticības gars, tā kā stāv rakstīts: es esmu ticējis, tāpēc es esmu runājis; tad mēs ticam, tāpēc arī runājam, II Corinthians 4:14 Zinādami, ka Tas, kas To Kungu Jēzu ir uzmodinājis, arī mūs caur Jēzu uzmodinās un līdz ar jums stādīs priekšā. II Corinthians 4:15 Jo viss tas notiek jūsu dēļ, ka žēlastība vairodamies pie daudziem vairotu pateikšanu Dievam par godu. II Corinthians 4:16 Tāpēc nepiekūstam, bet jebšu mūsu ārīgais cilvēks nīcin nīkst, tomēr tas iekšķīgais jo dienas jo vairāk atjaunojās. II Corinthians 4:17 Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakot lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību, II Corinthians 4:18 Mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo kas redzams, tas ir laicīgs; bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs. II Corinthians 5:0 II Corinthians 5:1 Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. II Corinthians 5:2 Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm; II Corinthians 5:3 Proti, ja pavisam tiksim atrasti apģērbti, ne pliki. II Corinthians 5:4 Jo šinī būdā būdami mēs arī nopūšamies un esam apgrūtināti; tādēļ ka negribam tapt noģērbti, bet pārģērbti, lai tas, kas mirstams, top aprīts no dzīvības. II Corinthians 5:5 Bet kas mūs uz šo pašu sataisa, ir Dievs, kas mums arī devis Tā Gara ķīlu. II Corinthians 5:6 Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesās, tikmēr esam svešumā un vēl ne pie Tā Kunga. II Corinthians 5:7 Jo mēs staigājam ticība, ne skatīšanā. II Corinthians 5:8 Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāki būt ārā no miesām un būt pie Tā Kunga. II Corinthians 5:9 Tāpēc arī, vai pie Tā Kunga mājās būdami, vai te vēl svešumā, dzenamies uz to, ka Viņam labi patīkam. II Corinthians 5:10 Jo mums visiem būs parādīties priekš Kristus soģa krēsla, lai ikviens dabū, ko miesās būdams darījis, vai labu, vai ļaunu. II Corinthians 5:11 Tad nu zinādami, ka To Kungu būs bīties, mēs pārliecinājām cilvēkus, bet Dievam esam zināmi; bet es ceru, ka mēs arī esam zināmi jūsu zināmās sirdīs. II Corinthians 5:12 Jo mēs jums atkal neuzteicamies paši, bet jums ko dodam par mums lielīties; lai jums kas ir pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī. II Corinthians 5:13 Jo ja mēs par daudz teikuši, tad tas ir Dievam par godu; jeb ja mēreni, tad jums par labu. II Corinthians 5:14 Jo Kristus mīlestība mūs spiež (atzīt), II Corinthians 5:15 Kad spriežam tā: ka, ja viens par visiem ir miris, tad visi miruši. Un Viņš tādēļ par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. II Corinthians 5:16 Tad nu uz priekšu mēs nepazīstam nevienu pēc miesas; un jebšu mēs Kristu arī esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad Viņu vairs nepazīstam. II Corinthians 5:17 Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns. II Corinthians 5:18 Bet viss tas ir no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi pašu caur Jēzu Kristu un mums devis to salīdzināšanas amatu. II Corinthians 5:19 Jo Dievs bija iekš Kristus, salīdzinādams pasauli ar Sevi pašu, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un mūsu starpā ir iecēlis to salīdzināšanas vārdu. II Corinthians 5:20 Tad nu no Kristus puses mēs esam sūtīti, tā kā Dievs caur mums lūgtu, mēs lūdzam no Kristus puses: ļaujaties salīdzināties ar Dievu. II Corinthians 5:21 Jo To, kas nekāda grēka nav zinājis, Viņš priekš mums ir darījis par grēku, ka mēs iekš Tā kļūtu Dieva taisnība. II Corinthians 6:0 II Corinthians 6:1 Bet mēs arīdzan kā palīgi lūdzam, ka jūs Dieva žēlastību velti nedabūjat. II Corinthians 6:2 Jo Viņš saka: “Pieņēmīgā laikā Es tevi esmu paklausījis un pestīšanas dienā tev par palīgu nācis.” Redzi, tagad ir tas labais pieņēmīgais laiks; redzi, tagad ir tā pestīšanas diena. II Corinthians 6:3 Mēs nevienā lietā nedodam nekādu apgrēcību, lai amats netop lamāts. II Corinthians 6:4 Bet ikkatrā lietā mēs sevi pašus darām pieņēmīgus, tā kā Dieva kalpi: iekš daudz paciešanām, iekš bēdām, iekš spaidīšanām, iekš bailībām. II Corinthians 6:5 Iekš sitieniem, iekš cietumiem, iekš trokšņiem, iekš darbiem, iekš nomodām, iekš gavēšanām, II Corinthians 6:6 Iekš šķīstības, iekš atzīšanas, iekš lēnprātības, iekš laipnības, iekš Svētā Gara, iekš neviltotas mīlestības, II Corinthians 6:7 Iekš patiesības vārda, iekš Dieva spēka, caur taisnības bruņām pa labo un kreiso pusi, II Corinthians 6:8 Caur godu un negodu, caur slavu un neslavu, kā viltnieki, un tomēr patiesīgi, II Corinthians 6:9 Tā kā nepazīstami un tomēr pazīstami, tā kā mirdami, un redzi, mēs dzīvojam, tā kā pārmācīti un ne nonāvēti, II Corinthians 6:10 Tā kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, tā kā nabagi, bet darīdami daudz bagātus, tā kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas. II Corinthians 6:11 Mūsu mute ir atvērusies uz jums, ak Korintieši, mūsu sirds ir atdarījusies! II Corinthians 6:12 Neslēpjat mums savas bēdas! Bet jūs tās gan slēpjat savā sirds dziļumā. II Corinthians 6:13 Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai jūsu sirds arīdzan atdarās. II Corinthians 6:14 Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem, jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kāda biedrība ir gaismai ar tumsību? II Corinthians 6:15 Kā saskan Kristus ar Belialu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgu? II Corinthians 6:16 Un kāda līdzība ir Dieva namam ar elkadieviem? Jo jūs esat Tā dzīvā Dieva nams; tā kā Dievs sacījis: “Es iekš tiem gribu mājot un viņu starpā staigāt, un gribu būt viņu Dievs, un viņi būs Mani ļaudis.” II Corinthians 6:17 Tas Kungs saka: “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt.” II Corinthians 6:18 “Un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, to Tas Kungs saka, Tas Visuvaldītājs.” II Corinthians 7:0 II Corinthians 7:1 Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad, mīļie, lai paši šķīstamies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti iekš Dieva bijāšanas. II Corinthians 7:2 Klausiet mūs: mēs nevienam neesam pāri darījuši, nevienu postījuši, nevienu piekrāpuši. II Corinthians 7:3 Es to nesaku, jūs notiesādams. Jo es jau esmu sacījis: jūs esat mūsu sirdīs, ka kopā mirstam un kopā dzīvojam. II Corinthians 7:4 Man ir liela drošība uz jums, man ir daudz ko slavēt par jums; es esmu ļoti iepriecināts, es esmu pārpārim prieka pilns visās mūsu bēdās. II Corinthians 7:5 Jo kad mēs nonācām Maķedonijā, tad mūsu miesai nebija nekādas atvieglošanas, bet mēs bijām visai apbēdināti: no ārienes ķildas, no iekšienes bailes. II Corinthians 7:6 Bet Dievs, kas pazemīgos iepriecina, mūs ir iepriecinājis caur Titus atnākšanu; II Corinthians 7:7 Un nevien caur viņa atnākšanu, bet arī caur to iepriecināšanu, ar ko viņš par jums bija iepriecināts, ka tas mums teica jūsu ilgošanos, jūsu raudāšanu, jūsu sirds karstumu par mani, tā ka es jo vairāk priecājos. II Corinthians 7:8 Jo jebšu es jūs esmu noskumdinājis caur to grāmatu, taču tas man nav žēl; kad man arī bija žēl, (jo es redzu, ka šī pati grāmata jūs ir noskumdinājusi, lai arī tikai uz mazu brīdi,) II Corinthians 7:9 Tad es tagad priecājos, ne par to, ka jūs tapāt noskumdināti, bet par to, ka jūs noskumdināti uz atgriešanos; jo jūs dievišķi tapāt skumdināti, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. II Corinthians 7:10 Jo dievišķā noskumšana padara atgriešanos uz svētību, kas nevienam nav žēl, bet pasaules noskumšana padara nāvi. II Corinthians 7:11 Jo redzi, šī pati lieta, ka jūs dievišķi tapāt noskumdināti, kādu lielu čaklību tā pie jums ir padarījusi, kādu aizbildināšanos, kādu apskaišanos, kādu bijāšanos, kādu ilgošanos, kādu karstumu, kādu sodīšanu! Visnotaļ jūs esat parādījušies šķīsti šinī lietā. II Corinthians 7:12 Jebšu es jums esmu rakstījis, taču tas nav tā dēļ, kas netaisnību darījis, nedz tā dēļ, kam netaisnība darīta, bet tādēļ, lai jūsu čaklība par mums parādītos pie jums Dieva priekšā. II Corinthians 7:13 Tāpēc mēs esam iepriecināti; bet pie šīs mūsu iepriecināšanas vēl ļoti daudz vairāk esam priecājušies par Titus prieku, tāpēc ka viņa gars no jums visiem ir atspirdzināts. II Corinthians 7:14 Jo kad es kaut kā jūs esmu viņam slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet tā kā es visas lietas jums esmu runājis ar patiesību, tāpat arīdzan mūsu slavēšana Titus priekšā bija patiesība. II Corinthians 7:15 Un viņa sirds prāts gauži uz jums stāv, kad tas piemin visu jūsu paklausību, kā jūs viņu esat uzņēmuši ar bijāšanu un drebēšanu. II Corinthians 7:16 Tad nu es priecājos, ka visās lietās jums varu uzticēties. II Corinthians 8:0 II Corinthians 8:1 Bet jums, brāļi, darām zināmu to Dieva žēlastību, kas parādījusies Maķedonijas draudzēs. II Corinthians 8:2 Jo lai gan bēdās daudz pārbaudīti, tomēr viņiem ļoti liels prieks bijis, un jebšu tie bija ļoti nabagi, taču tie bagāti devuši pēc savas sirds labprātības. II Corinthians 8:3 Jo tie pēc sava spēka, to es apliecināju, un vēl pāri par savu spēku bijuši labprātīgi, II Corinthians 8:4 Mūs lūgtin lūgdami, lai saņemam to dāvanu un piepalīdzību tiem svētiem par labu. II Corinthians 8:5 Un tie ne vien deva, kā cerējām, bet viņi arī paši nodevās papriekš Tam Kungam un arī mums caur Dieva prātu, II Corinthians 8:6 Tā ka Titu paskubinājām, lai viņš, kā bija iesācis, tāpat jūsu starpā arī pabeigtu šīs dāvanas saņemt. II Corinthians 8:7 Bet tā, kā jūs visās lietās esat pieņēmušies, ticībā, mācībā un atzīšanā un visā čaklībā un savā mīlestībā uz mums, tā pieņematies arī šinī labdarīšanā. II Corinthians 8:8 Es to nesaku pavēlēdams, bet caur to labprātību, ko citi parādījuši, pārbaudu arī jūsu mīlestību, vai tā ir īstena. II Corinthians 8:9 Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Tas, bagāts būdams, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. II Corinthians 8:10 Un šinī lietā dodu padomu, jo tas par labu jums, kas jau pērn esat iesākuši nevien to darīt, bet arī labu prātu rādīt. II Corinthians 8:11 Bet tagad pabeidziet to darbu, lai tas labais prāts, kas jums ir bijis, to gribēt, tāpat arī jums būtu, to pabeigt, cik spējiet. II Corinthians 8:12 Jo ja kam ir labs prāts, tas ir pieņēmīgs pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kas viņam nav. II Corinthians 8:13 Jo ne tā, lai citiem būtu atvieglošana un jums grūtums, bet izlīdzināšanas pēc, lai šinī laikā jūsu pilnība atvieglo viņu trūkumu; II Corinthians 8:14 Tā lai arī viņu pilnība atvieglo jūsu trūkumu, ka izlīdzināšana rodas. II Corinthians 8:15 Tā kā ir rakstīts: kas daudz bija sakrājis, tam neatlika; un kas maz bija sakrājis, tam nepietrūka. II Corinthians 8:16 Bet pateicība Dievam, kas to pašu uzcītību par jums devis Titus sirdī, II Corinthians 8:17 Ka viņš to paskubināšanu ir pieņēmis, un jo uzcītīgs būdams pats no sevis pie jums ir nogājis. II Corinthians 8:18 Un mēs viņam esam līdz sūtījuši to brāli, kam pa visām draudzēm laba slava ir pie evaņģēlija; II Corinthians 8:19 (Un ne vien tāpēc, bet arī ka tas no tām draudzēm mums ir iecelts par ceļabiedri pie šīs apdāvināšanas, ko mēs sagādājam, pašam Tam Kungam par godu un pēc sava labā prāta;) II Corinthians 8:20 No tā sargādamies, ka neviens mums neceļ neslavu šī bagātā krājuma dēļ, ko esam sagādājuši; II Corinthians 8:21 Jo mēs dzenamies pēc tā, kas ir labs, ne vien Tā Kunga, bet arī cilvēku priekšā. II Corinthians 8:22 Un tiem līdz esam sūtījuši savu brāli, ko mēs daudz lietās dažkārt esam pārbaudījuši, ka viņš ir uzcītīgs un tagad jo uzcītīgs, tās lielās uzticības dēļ, kas tam ir uz jums. II Corinthians 8:23 Kad jūs vaicājiet par Titu, viņš ir mans biedrs un palīgs pie jums; kad vaicājiet par tiem brāļiem, tie ir draudžu sūtītie un Kristus gods. II Corinthians 8:24 Tad parādiet tiem savu mīlestību, un ko no jums esam slavējuši, lai tās draudzes to redz. II Corinthians 9:0 II Corinthians 9:1 Jo par to palīdzību priekš tiem svētiem man jums vairs nav jāraksta. II Corinthians 9:2 Jo es zinu jūsu labprātību, par ko jūs slavēju pie Maķedoniešiem, ka Akaja jau pērn bijusi gatava un jūsu karstums ir paskubinājis daudzus citus. II Corinthians 9:3 Bet tos brāļus es esmu sūtījis, lai šinī lietā mūsu slavēšana par jums nepaliktu tukša, lai jūs būtu gatavi, kā esmu sacījis; II Corinthians 9:4 Lai, ja Maķedonieši man nāktu līdz, un jūs neatrastu gatavus, mēs (lai nesakām: jūs) netiktu kaunā ar šo savu drošo slavēšanu. II Corinthians 9:5 Tad nu man šķita, ka vajagot paskubināt tos brāļus, lai tie papriekš ietu pie jums un sataisītu jūsu apsolīto svētību, ka tā būtu gatava, tā kā svētība un nekā sīkstība. II Corinthians 9:6 Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus. II Corinthians 9:7 Ikviens, kā tas savā sirdī apņemas, ne noskumis nedz piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīļo. II Corinthians 9:8 Un Dievs ir spēcīgs, jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem; II Corinthians 9:9 Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir kaisījis un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” II Corinthians 9:10 Bet, kas sējējam sniedz sēklu, Tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem. II Corinthians 9:11 Un tā visās lietās jūs tapsiet bagāti uz visādu sirds labprātību, un tā caur mums notiks, ka Dievam dod pateicību. II Corinthians 9:12 Jo šīs palīdzības sagādāšana ne vien atvieglina trūkumu tiem svētiem, bet ir arīdzan bagāta caur to, ka daudzi pateicās Dievam, II Corinthians 9:13 Šīs jūsu īstenās palīdzības dēļ Dievu pagodinādami par jūsu paklausīgo Kristus evaņģēlija apliecināšanu un par to vientiesīgo labdarīšanu priekš viņiem un priekš visiem; II Corinthians 9:14 Un caur to, ka viņi par jums lūdz, no sirds pēc jums ilgodamies dēļ tās bagātās Dieva žēlastības pie jums. II Corinthians 9:15 Bet pateicība Dievam par Viņa neizteicamo dāvanu. II Corinthians 10:0 II Corinthians 10:1 Bet es, Pāvils, pats jūs lūdzu caur Kristus lēnprātību un laipnību, es, kas klāt būdams jūsu starpā gan esmu pazemīgs, bet no tālienes drošs pret jums, II Corinthians 10:2 Es lūdzos, ka man pie jums nākot nevajadzētu būt bargam ar to drošību, ar ko es domāju pret citiem turēties, kam šķiet, ka mēs tā kā pēc miesas dzīvojam. II Corinthians 10:3 Jo mēs miesā staigādami, tomēr pēc miesas necīnāmies; II Corinthians 10:4 Jo mūsu karošanas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā, nopostīt tos stiprumus. II Corinthians 10:5 Mēs izpostām tos padomus un visu, kas augsti ceļas pret Dieva atzīšanu, un savaldām visas domas, lai Kristum paklausa, II Corinthians 10:6 Un esam gatavi, atriebt ikvienu neklausību, kad jūsu paklausība būs tapusi pilnīga. II Corinthians 10:7 Vai jūs raugiet uz to, kas priekš acīm? Ja kāds no sevis paša tic, ka Kristum piederot, lai tas atkal pie sevis paša tā domā, ka, tā kā viņš pieder Kristum, tāpat arī mēs piederam Kristum. II Corinthians 10:8 Jo lai es arī vēl vairāk lielītos ar mūsu varu, ko Tas Kungs mums devis jums par uztaisīšanu un ne par postīšanu, taču es nepalikšu kaunā; II Corinthians 10:9 Lai mani netur par tādu, kas jūs gribētu baidīt caur grāmatām. II Corinthians 10:10 Jo tie saka, ka tās grāmatas gan ir svarīgas un stipras, bet tas cilvēks pats klāt būdams nespēcīgs un viņa valoda nievājama. II Corinthians 10:11 Tas tāds lai zin, kādi mēs no tālienes esam ar vārdiem grāmatās, tādi pat mēs arī klāt būdami ar darbu. II Corinthians 10:12 Jo nedrīkstam pieskaitīties jeb sevi līdzināt tādiem, kas paši sevi uzteic; bet viņi paši pie sevis mērodamies un paši sevi ar sevi līdzinādami ir neprātīgi. II Corinthians 10:13 Bet mēs nelielīsimies pārlieku, bet pēc tā robežu mēra, ko Dievs mums ir nolicis, ka arī līdz pat jums esam nonākuši. II Corinthians 10:14 Jo mēs neizstiepjamies pārlieku, tā kā līdz jums nebūtu nonākuši, jo mēs arī līdz pat jums esam tikuši ar Kristus evaņģēliju; II Corinthians 10:15 Ne pārlieku lielīdamies ar cita darbiem, bet cerēdami, ka jūsu ticībai augot mēs pie jums savās robežās jo vairāk augsim lielumā, II Corinthians 10:16 Tā ka mēs evaņģēliju varam pasludināt tiem, kas aiz jūsu robežām, un nelielīsimies ar to, kas svešā daļā jau pastrādāts. II Corinthians 10:17 Bet kas lielās, lai lielās iekš Tā Kunga.  II Corinthians 10:18 Jo ne tas, kas pats sevi uzteic, ir derīgs, bet ko Tas Kungs uzteic. II Corinthians 11:0 II Corinthians 11:1 Ak, kad jūs mani kaut cik panestu manā nesaprašanā! Bet jūs mani gan panesat. II Corinthians 11:2 Jo es esmu iekarsis par jums ar dievišķu karstumu, jo es jūs esmu saderējis, kā šķīstu jumpravu, pievedamu vienam vīram, tas ir Kristum. II Corinthians 11:3 Bet es bīstos, ka tāpat, kā tā čūska ar savu viltību Ievu pievīlusi, arī jūsu domas netop samaitātas un nenoklīst no tās vientiesības, kas ir iekš Kristus. II Corinthians 11:4 Jo, ja kas nāk un citu Jēzu sludina, ko mēs neesam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ko jūs neesat dabūjuši, jeb citu evaņģēliju, ko neesat pieņēmuši, tad jūs to gan labi panesat. II Corinthians 11:5 Jo ceru, ka nebūt neesmu mazāks par tiem tādiem jo augstiem apustuļiem. II Corinthians 11:6 Un ja arī runā man trūkst, tad tomēr ne atzīšanā; bet mēs jau vienmēr un visādi jums esam pazīstami. II Corinthians 11:7 Vai grēku esmu darījis, ka pats pazemojos, lai jūs taptu paaugstināti, ka es jums Dieva evaņģēliju bez maksas esmu sludinājis? II Corinthians 11:8 Citas draudzes esmu aplaupījis, no tām ņemdams algu par to kalpošanu pie jums; un kad es biju pie jums un man kas trūka, tad tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis. II Corinthians 11:9 Jo manu trūkumu ir atvieglinājuši tie brāļi, kas no Maķedonijas nākuši; un visās lietās es esmu tā turējies, ka es jūs neapgrūtinātu, un tā vēl turēšos. II Corinthians 11:10 Kristus patiesība ir iekš manis, ka šī slava Akajas zemē man neapklusīs. II Corinthians 11:11 Kādēļ? Ka es jūs nebūtu mīlējis? To Dievs zina. II Corinthians 11:12 Bet ko es daru, to es arī vēl darīšu, lai es iemeslu atņemu tiem, kas iemeslu meklē, lai tie, ar ko lielās, tiek atrasti tādi, kā arī mēs. II Corinthians 11:13 Jo tie tādi viltus apustuļi un viltīgi strādnieki izliekās kā Kristus apustuļi. II Corinthians 11:14 Un tas nav brīnums: jo pats sātans izliekas kā gaišības eņģelis. II Corinthians 11:15 Tad nav liela lieta, ja arī viņa kalpi izliekas kā taisnības kalpi - tiem būs gals pēc viņu darbiem. II Corinthians 11:16 Es saku atkal, lai neviens nedomā, ka es esmu nesapraša; bet ja ne, tad pieņemiet mani kā nesaprašu, lai es arī kaut cik varu lielīties. II Corinthians 11:17 Ko es runāju, to nerunāju pēc Tā Kunga, bet tā kā iekš nesaprašanas, kad nu tā ņemos lielīties. II Corinthians 11:18 Kad daudzi lielās pēc miesas, tad es arīdzan gribu lielīties. II Corinthians 11:19 Jo jūs labprāt panesat tos nesaprašas, prātīgi būdami. II Corinthians 11:20 Jo jūs panesat, ja kāds jūs dara par kalpiem, ja kāds jūs plēš, ja kāds no jums ņem, ja kāds paaugstinājās, ja kāds jums cērt vaigā. II Corinthians 11:21 Par negodu saku: - to mēs nespējām; tomēr kurā lietā kāds drošs, (es runāju neprātīgi), tanī es arīdzan esmu drošs. II Corinthians 11:22 Vai tie ir Ebreji? Es arīdzan. Vai tie ir Israēlieši? Es arīdzan. Vai tie ir Ābrahāma dzimums? Arī es. II Corinthians 11:23 Vai tie ir Kristus kalpi? (es neprātīgi runāju) es jo vairāk: iekš darbiem vairāk, iekš sitieniem pārlieku vairāk, iekš cietumiem vairāk, iekš nāves bailēm daudzreiz. II Corinthians 11:24 No Jūdiem piecreiz esmu dabūjis četrdesmit sitienus bez viena. II Corinthians 11:25 Trīs reiz esmu šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reiz ar laivu esmu cietis ūdens briesmas, nakti un dienu jūras dziļumā esmu sabijis. II Corinthians 11:26 Daudzreiz esmu ceļā bijis: briesmās ūdeņos, briesmās starp slepkavām, briesmās starp savas cilts ļaudīm, briesmās starp pagāniem, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās jūrā, briesmās starp viltīgiem brāļiem; II Corinthians 11:27 Iekš darba un pūliņa, daudz nomodā, iekš izsalkšanas un iztvīkšanas, daudz reiz iekš gavēšanām, iekš salšanas un plikuma. II Corinthians 11:28 Bez tam, kas vēl citādi notiek: tās rūpes par visām draudzēm ikdienas laužas man virsū. II Corinthians 11:29 Kas nogurst, un es nenogurstu? Kas tiek kaitināts(apgrēcināts), un es neiedegos? II Corinthians 11:30 Ja tad būs lielīties, tad lielīšos ar savu nespēcību. II Corinthians 11:31 Mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas ir augsti teicams mūžīgi mūžam, Tas zin, ka es nemeloju. II Corinthians 11:32 Damaskū ķēniņa Areta ļaužu valdnieks apsargāja Damaskus pilsētu, gribēdams mani gūstīt, II Corinthians 11:33 Un kurvī pa logu es tapu nolaists pār mūri un izbēgu no viņa rokām. II Corinthians 12:0 II Corinthians 12:1 Lielīties man gan nekā nepalīdz, - tomēr es nu gribu runāt par to, ko Tas Kungs man devis redzēt un parādījis. II Corinthians 12:2 Es pazīstu vienu cilvēku iekš Kristus; priekš četrpadsmit gadiem (vai tas miesā bijis, nezinu, jeb vai tas ārā no miesas bijis, nezinu, Dievs to zina) tas ir tapis aizrauts trešā debesī. II Corinthians 12:3 Un es pazīstu to tādu cilvēku (vai tas miesā bijis, jeb vai tas ārā no miesas bijis, es nezinu, Dievs to zina), II Corinthians 12:4 Ka tas ir aizrauts paradīzē un ir dzirdējis neizsakāmus vārdus, ko runāt cilvēkam nav brīv. II Corinthians 12:5 Par to tādu es gribu lielīties, bet par sevi pašu nelielīšos kā vien ar savu nespēcību. II Corinthians 12:6 Jo ja es gribētu lielīties, tad tomēr es nebūtu neprātīgs, jo es sacītu patiesību; bet es atturos no tā, lai neviens no manis nedomā vairāk pār to, ko tas pie manis redz, jeb ko tas no manis dzird. II Corinthians 12:7 Un lai es to augsto parādīšanu dēļ nepaaugstinājos, tad man miets ir dots miesās, proti sātana eņģelis, kam mani būs sist ar dūrēm, lai es augsti neturos. II Corinthians 12:8 Tādēļ es To Kungu trīs reiz esmu lūdzis, lai tas no manis atstātos. II Corinthians 12:9 Un Viņš uz mani ir sacījis: “Tev pietiek Mana žēlastība; jo Mans spēks iekš nespēcīgiem varens parādās.” Tad nu jo labāki lielīšos ar savu nespēcību, lai Kristus spēks pie manis mājo. II Corinthians 12:10 Tāpēc man ir labs prāts iekš vājībām, iekš nievāšanām, iekš bēdām, iekš vajāšanām, iekš bailēm - Kristus dēļ. Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. II Corinthians 12:11 Lielīdamies esmu palicis par nesaprašu: jūs mani esat spieduši. Jo man nācās, no jums tapt teiktam, jo es nebūt neesmu bijis mazāks nekā tie jo augstie apustuļi, lai gan es neesmu nekas. II Corinthians 12:12 Apustuļa zīmes jūsu starpā ir padarītas visā pacietība, ar zīmēm un brīnumiem un spēkiem. II Corinthians 12:13 Jo kādā lietā jūs esat bijuši mazāki par citām draudzēm, bez vien, ka es priekš sevis jūs neesmu apgrūtinājis? Piedodiet man, ka es jums tā esmu pāri darījis! II Corinthians 12:14 Redzi, es esmu gatavs trešo reizi nākt pie jums, un jūs neapgrūtināšu; jo es nemeklēju to, kas jums pieder, bet jūs pašus. Jo bērniem nebūs mantas krāt priekš vecākiem, bet vecākiem priekš bērniem. II Corinthians 12:15 Un es labprāt pats maksāšu un par maksu pats gribu doties par jūsu dvēselēm; jebšu es jūs pārlieku mīlēdams gan maz topu mīlēts. II Corinthians 12:16 Lai nu ir, ka es jums neesmu bijis par grūtību; bet gan gudrinieks būdams jūs ar viltu esmu ķēris. II Corinthians 12:17 Vai caur kādu no tiem, ko pie jums esmu sūtījis, es jums mantu esmu izkrāpis? II Corinthians 12:18 Es Titu esmu lūdzis un to brāli līdz sūtījis; vai Titus jums ko izkrāpis? Vai neesam staigājuši tanī pašā garā? Vai ne tanīs pašās pēdās? II Corinthians 12:19 Vai jūs atkal domājiet, ka mēs pie jums aizbildinājāmies? Mēs runājam Dieva priekšā iekš Kristus; bet, mani mīļie, viss tas notiek jums par uztaisīšanu. II Corinthians 12:20 Jo es bīstos, ka es nākdams jūs neatradīšu tādus, kā es gribu, un ka es netapšu atrasts tāds, kā jūs gribat: ka tik nav jūsu starpā bāršanās, nīdēšanās, dusmības, ienaids, aprunāšanas, apmelošanas, uzpūšanās, trokšņi; II Corinthians 12:21 Ka mans Dievs mani nepazemo, kad atkal pie jums nākšu, un man nav jāraud par daudziem, kas papriekš ir grēkojuši un nav atgriezušies no nešķīstības un maucības un visas nešķīstas būšanas, ko tie darījuši. II Corinthians 13:0 II Corinthians 13:1 Nu trešoreiz nāku pie jums. Ikkatru lietu apstiprinās divu vai trīs liecinieku mute. II Corinthians 13:2 Jau esmu papriekš sacījis un saku vēl, kā otrreiz pie jums būdams, tāpat arī tagad klāt nebūdams, tiem, kas ir apgrēkojušies, un visiem tiem citiem, ka es, kad atkal nākšu, netaupīšu. II Corinthians 13:3 Jo jūs meklējat liecību, vai iekš manis runā Kristus, kas pie jums nav nespēcīgs, bet kas ir varens jūsu starpā. II Corinthians 13:4 Jo jebšu Viņš ir krustā sists iekš nespēcības, tomēr Viņš ir dzīvs caur Dieva spēku; jo mēs arīdzan esam nespēcīgi iekš Viņa, bet mēs dzīvosim līdz ar Viņu caur Dieva spēku pie jums. II Corinthians 13:5 Pārbaudaties paši, vai esat ticībā, pārmeklējaties paši! Jeb vai neatzīstaties, ka Jēzus Kristus iekš jums ir? - Ja tikai neesat nederīgi. II Corinthians 13:6 Bet es ceru, ka jūs samanīsiet, ka mēs neesam nederīgi. II Corinthians 13:7 Bet es Dievu lūdzu, ka jūs nekā ļauna nedariet, ne tādēļ, lai mēs parādītos derīgi, bet lai jūs to labu darītu, un mēs būtu kā nederīgi. II Corinthians 13:8 Jo mēs neko nespējam pret patiesību, bet tik par patiesību. II Corinthians 13:9 Jo mēs priecājamies, kad mēs esam nespēcīgi un jūs spēcīgi, un to mēs arī vēlam, ka jūs topat pilnīgi. II Corinthians 13:10 Tāpēc pie jums nebūdams es to rakstu, lai man klāt esot nevajag bargam būt pēc tās varas, ko Tas Kungs man ir devis uz uztaisīšanu un ne uz postīšanu. II Corinthians 13:11 Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinājaties savā starpā, esat vienprātīgi, turat mieru; tad Tas mīlestības un miera Dievs būs ar jums. II Corinthians 13:12 Sveiciniet cits citu ar svētu skūpstīšanu. II Corinthians 13:13 Visi svētie jūs sveicina. II Corinthians 13:14 Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem. Āmen.
Galatians 0:0
Galatians 1:0 Galatians 1:1 Pāvils, apustulis ne no cilvēkiem, nedz caur kādu cilvēku, bet caur Jēzu Kristu un Dievu To Tēvu, kas To uzmodinājis no miroņiem, Galatians 1:2 Un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm. Galatians 1:3 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, Tā Tēva, un mūsu Kunga Jēzus Kristus, Galatians 1:4 Kas pats ir nodevies par mūsu grēkiem, ka mūs izrautu no šās tagadējas niknās pasaules pēc mūsu Dieva un Tēva prāta. Galatians 1:5 Viņam lai ir gods mūžīgi mūžam! Āmen. Galatians 1:6 Es brīnos, ka jūs tik drīz no tā, kas jūs ir aicinājis caur Kristus žēlastību, topat nogriezti uz citu evaņģēliju; Galatians 1:7 Un tomēr cita nav, bet tikai kādi rodas, kas jūs sajauc un Kristus evaņģēliju grib pārgrozīt. Galatians 1:8 Bet ja arī mēs, vai eņģelis no debesīm jums pasludinātu citu evaņģēliju pār to, ko esam pasludinājuši, tas lai ir nolādēts. Galatians 1:9 Itin kā jau esam sacījuši, tā es nu vēl reiz saku: ja kas jums pasludina citu evaņģēliju pār to, ko jūs esat dabūjuši, tas lai ir nolādēts. Galatians 1:10 Jo vai es tagad cilvēkiem runāju pa prātam vai Dievam? Jeb vai es meklēju cilvēkiem patikt? Jo ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kalps. Galatians 1:11 Bet es jums daru zināmu, brāļi, ka tas evaņģēlijs, ko esmu pasludinājis, nav pēc cilvēku prāta. Galatians 1:12 Jo es to arī neesmu dabūjis nedz mācījies no cilvēka, bet caur Jēzus Kristus parādīšanu. Galatians 1:13 Jo jūs jau sen esat dzirdējuši par manu dzīvošanu Jūdu ticībā, ka Dieva draudzi pārlieku esmu vajājis un postījis, Galatians 1:14 Un biju pārāks Jūdu ticībā pār daudz citiem, kas manā ciltī bija manos gados, un biju tēvišķu iestādījumu pārlieku dedzīgs pārstāvētājs. Galatians 1:15 Bet kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un caur Savu žēlastību aicinājis, patika, Galatians 1:16 Savu Dēlu parādīt iekš manis, ka es Viņa evaņģēliju sludinātu starp pagāniem, tad es padoma neņēmos no miesām un asinīm, Galatians 1:17 Nedz gāju atpakaļ uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet tūdaļ nogāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ uz Damasku. Galatians 1:18 Pēc tam, pēc trīs gadiem es nogāju uz Jeruzālemi, iepazīties ar Pēteri, un paliku pie tā piecpadsmit dienas. Galatians 1:19 Bet citu nevienu no apustuļiem neredzēju, kā vien Jēkabu, Tā Kunga brāli. Galatians 1:20 Bet ko jums rakstu, redzi, to apliecināju Dieva priekša, ka es nemeloju. Galatians 1:21 Pēc tam nācu uz Sīrijas un uz Ķiliķijas zemēm. Galatians 1:22 Bet no vaiga nebiju pazīstams Jūdu zemes draudzēm, kas ir iekš Kristus. Galatians 1:23 Bet tie to vien bija dzirdējuši, ka tas, kas citkārt mūs vajāja, tagad sludina to ticību, ko tas citkārt postīja. Galatians 1:24 Un tie par mani pagodināja Dievu. Galatians 2:0 Galatians 2:1 Pēc tam, pēc četrpadsmit gadiem, es atkal nogāju uz Jeruzālemi ar Barnabu, arī Titu paņemdams līdz. Galatians 2:2 Bet es turp nogāju caur kādu parādīšanu un tiem to evaņģēliju, ko es sludināju starp pagāniem, liku priekšā un sevišķi tiem jo cienīgiem, lai es velti neteku vai nebūtu skrējis. Galatians 2:3 Bet arī Titus, kas bija ar mani, Grieķis būdams, netapa spiests apgraizīties; Galatians 2:4 Bet to ielīdušo viltīgo brāļu dēļ, kas bija iezagušies, izlūkot mūsu brīvību, kas mums ir iekš Kristus Jēzus, ka tie mūs darītu par kalpiem, - Galatians 2:5 Tiem mēs ne acumirkli neesam ceļu griezuši nedz paklausījuši, lai evaņģēlija patiesība pie jums paliktu. Galatians 2:6 Bet no tiem, kas bija jo cienīgi (kādi tie jebkad bijuši, tas man vienalga, Dievs neuzlūko cilvēka vaigu), šie jo cienīgie man neko nav uzlikuši klāt. Galatians 2:7 Bet turpretī, kad tie redzēja, ka evaņģēlijs man ir uzticēts pie tiem, kam ir priekšāda, tā kā Pēterim pie tiem, kas ir apgraizīti, Galatians 2:8 (Jo Tas, kas ar Pēteri bijis spēcīgs apustuļu amatā pie apgraizītiem, Tas arī bijis spēcīgs ar mani pie pagāniem) - Galatians 2:9 Un kad Jēkabs, Kefas un Jānis, ko turēja par pīlāriem, atzina to žēlastību, kas man bija dota; tad tie man un Barnabam roku deva uz biedrību, lai mēs mācītu pagānus un viņi (mācītu) apgraizītos; Galatians 2:10 Tikai lai mēs nabagus pieminētu, - un es arī esmu rūpējies to izdarīt. Galatians 2:11 Un kad Pēteris bija nācis uz Antioķiju, tad es tam acīs stājos pretī, jo viņš bija apsūdzams. Galatians 2:12 Jo, pirms nekā no Jēkaba kādi bija atnākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet kad tie bija atnākuši, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies tos no apgraizīšanas. Galatians 2:13 Un līdz ar viņu arī tie citi Jūdi apgrēkojās ar liekulību, tā ka arī Barnaba līdz tapa nogriezts caur viņu liekulību. Galatians 2:14 Bet kad es redzēju, ka tie nestaigā pareizi pēc evaņģēlija patiesības, tad es Pēterim sacīju visiem dzirdot: Ja tu Jūds būdams dzīvo ka pagāns un nekā Jūds, ko tu spiedi pagānus, lai tie dzīvo kā Jūdi? Galatians 2:15 Mēs no dzimuma esam Jūdi un ne grēcinieki no pagāniem; Galatians 2:16 Bet zinādami, ka cilvēks netop taisnots caur bauslības darbiem, bet caur Jēzus Kristus ticību, arī mēs esam ticējuši uz Kristu Jēzu, lai topam taisnoti caur Kristus ticību un ne caur bauslības darbiem: tāpēc ka caur bauslības darbiem neviena miesa netaps taisnota. Galatians 2:17 Bet ja mēs, kas meklējam tapt taisnoti iekš Kristus, arī paši topam atrasti grēcinieki, - vai tad Kristus ir grēka kalps? Nemaz ne! Galatians 2:18 Jo ja es to, ko esmu nolauzis, atkal uztaisu, tad pats kļūstu par pārkāpēju. Galatians 2:19 Jo es caur bauslību bauslībai esmu miris, lai dzīvotu Dievam. Galatians 2:20 Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet iekš manis dzīvo Kristus, un ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz To Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un Pats par mani nodevies. Galatians 2:21 Es nenicināju Dieva žēlastību; jo ja taisnība ir caur bauslību, tad Kristus velti miris. Galatians 3:0 Galatians 3:1 Ak jūs neprātīgie Galatieši, kas jūs ir apmānījis, patiesībai nepaklausīt, jūs, kam priekš acīm rakstīts Jēzus Kristus, Tas krustā sistais? Galatians 3:2 To vien gribu no jums zināt, vai jūs to Garu esat dabūjuši no bauslības darbiem, vai no ticības mācības? Galatians 3:3 Vai jūs esat tik neprātīgi, ka garā iesākuši, tagad miesā pabeidziet? Galatians 3:4 Vai jūs tik daudz velti esat cietuši? Ja tikai velti vien! Galatians 3:5 Tad nu (Viņš), kas jums to Garu sniedz un iekš jums modina brīnuma spēkus, vai Viņš to dara no bauslības darbiem vai no ticības mācības? Galatians 3:6 Tā kā Ābrahāms Dievam ticējis, un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību. Galatians 3:7 Tad saprotat, ka, kuri ir no ticības, tie ir Ābrahāma bērni. Galatians 3:8 Un tas raksts paredzēdams, ka Dievs caur ticību pagānus taisno, Ābrahāmam papriekš sludinājis to prieka vārdu: “Iekš tevis visas tautas taps svētītas.” Galatians 3:9 Tad nu kas ir no ticības, tie līdz ar to ticīgo Ābrahāmu top svētīti. Galatians 3:10 Jo cik ir no bauslības darbiem, tie ir apakš lāsta, jo ir rakstīts: “Ikviens ir nolādēts, kas nepaliek iekš visa, kas ir rakstīts bauslības grāmatā, ka viņš to dara.” Galatians 3:11 Un ka neviens caur bauslību netop taisnots pie Dieva, tas ir zināms: jo taisnais dzīvos no ticības. Galatians 3:12 Bet bauslība nav no ticības; bet kurš cilvēks to darīs, tas caur to dzīvos. Galatians 3:13 Kristus mūs ir atpircis no bauslības lāsta, priekš mums par lāstu palicis, (jo ir rakstīts: “Nolādēts ikviens, kas kārts pie koka”), Galatians 3:14 Ka Ābrahāma svētība nāktu uz pagāniem iekš Kristus Jēzus, un ka mēs Tā Gara apsolīšanu dabūtu caur ticību. Galatians 3:15 Brāļi, es runāju cilvēcīgi: neviens jau nenicina apstiprinātu cilvēka iestādījumu (testamentu) nedz pieliek ko klāt. Galatians 3:16 Tad nu Ābrahāmam un viņa sēklai tās apsolīšanas notikušas. Viņš nesaka: “Un tavām sēklām”, tā kā no daudziem, bet tā kā no vienas: “Un tavai Sēklai”, Tas ir Kristus. Galatians 3:17 Un to es saku: tas iestādījums, kas papriekš no Dieva ir apstiprināts uz Kristu, netop nocelts caur bauslību, kas pēc četrsimt un trīsdesmit gadiem notikusi, ka tā to apsolīšanu būtu iznīcinājusi. Galatians 3:18 Jo ja tā iemantošana ir no bauslības, tad tā vairs nav no apsolīšanas: bet Dievs to Ābrahāmam ir dāvinājis caur apsolīšanu. Galatians 3:19 Par ko tad nu bauslība? Tā to pārkāpumu dēļ ir pielikta klāt, tiekams tā Sēkla nāktu, kam tā apsolīšana notikusi, un bauslība ir iestādīta caur eņģeļiem, caur vidutāja roku. Galatians 3:20 Bet vidutājs nav viena paša vidutājs; bet Dievs ir vienīgs. Galatians 3:21 Vai tad nu bauslība ir pretī Dieva apsolīšanām? Nemaz. Jo ja kāda bauslība būtu dota, kas spētu dot dzīvību, tad patiesi taisnība nāktu no bauslības. Galatians 3:22 Bet tas raksts visu ir saslēdzis apakš grēka, ka tā apsolīšana tiem ticīgiem taptu dota no ticības uz Jēzu Kristu. Galatians 3:23 Bet pirms ticība nāca, mēs tapām turēti saslēgti apakš bauslības uz tās nākamās ticības atspīdēšanu. Galatians 3:24 Tad nu bauslība ir bijusi mūsu pamācītājs uz Kristu, ka mēs taptu taisnoti caur ticību. Galatians 3:25 Bet kad ticība ir nākusi, tad mēs vairs neesam apakš tā pamācītāja. Galatians 3:26 Jo jūs visnotaļ esat Dieva bērni caur to ticību iekš Kristus Jēzus. Galatians 3:27 Jo jūs visi, kas esat kristīti uz Kristu, jūs Kristu esat apvilkuši. Galatians 3:28 Tur nav ne Jūds, ne Grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, - jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Galatians 3:29 Un ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki. Galatians 4:0 Galatians 4:1 Bet Es jums saku: kamēr mantinieks vēl ir bērns, tad starp viņu un kalpu nav nekādas starpības, jebšu viņš kungs ir pār visu mantu. Galatians 4:2 Bet viņš ir apakš pārstāvētājiem un sargiem līdz tam no tēva nospriestam laikam. Galatians 4:3 Tāpat arī mēs, kad bijām bērni, bijām kalpu kārtā apakš pasaules likumu sākumiem. Galatians 4:4 Bet kad tā laika piepildīšana nāca, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas un noliktu apakš bauslības, Galatians 4:5 Ka Viņš tos, kas bija apakš bauslības, atpirktu, ka mēs to bērnu tiesu dabūtu. Galatians 4:6 Un kad nu jūs esat bērni, tad Dievs Sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, tas sauc: Abba, Tēvs! Galatians 4:7 Tad nu vairs neesi kalps, bet bērns; bet ja bērns, tad arī Dieva mantinieks caur Kristu. Galatians 4:8 Bet to brīdi, kad jūs Dievu neatzināt, jūs esat kalpojuši tiem, kas pēc būšanas nav dievi. Galatians 4:9 Un tagad, kad jūs Dievu atzīstat, bet jo vairāk, kad no Dieva esat atzīti, - kā jūs atkal griežaties pie tiem vājiem un tukšiem sākumiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Galatians 4:10 Jūs cienījat dienas un mēnešus un laikus un gadus. Galatians 4:11 Man bail jūsu dēļ, ka tik nebūšu velti pie jums strādājis. Galatians 4:12 Topiet tādi, kā es; jo arī es esmu tapis tāds, kā jūs, brāļi, es jūs lūdzu. - Jūs man neko neesat pāri darījuši. Galatians 4:13 Bet jūs zināt, ka es pirmoreiz miesas vājības dēļ jums evaņģēliju esmu sludinājis; Galatians 4:14 Un tā pārbaudīšana, kas jums caur manu miesu notikusi, jums nav bijusi nicināma nedz nepanesama, bet jūs mani esat uzņēmuši tā kā Dieva eņģeli, tā kā Kristu Jēzu. Galatians 4:15 Tad nu, kāda līksmība jums to brīdi bija? Jo es jums dodu liecību, ka jūs, ja tas būtu varējis būt, savas acis būtu izrāvuši un man devuši. Galatians 4:16 Vai tad es nu jūsu ienaidnieks esmu tapis, jums patiesību sacīdams? Galatians 4:17 Tie iekarst jūsu dēļ, kā nav labi, bet tie jūs grib novērst, lai jūs atkal iekarstu viņu dēļ. Galatians 4:18 Bet labi ir vienmēr iekarst laba dēļ un ne tad vien, kad es esmu klāt pie jums. Galatians 4:19 Mani bērniņi, ko es atkal dzemdēju ar sāpēm, tiekams Kristus iekš jums nāk redzams, Galatians 4:20 Es gan vēlētos, tagad pie jums būt un citādā balsī runāt; jo man jūsu dēļ padoma pietrūkst. Galatians 4:21 Sakiet man, jūs, kas apakš bauslības gribat būt, vai jūs bauslību neesat dzirdējuši? Galatians 4:22 Jo ir rakstīts, ka Ābrahāmam bijuši divi dēli, viens no tās kalpones un otrs no tās svabadās. Galatians 4:23 Bet kas no tās kalpones bija, tas ir piedzimis pēc miesas; un kas no tās svabadās, tas caur to apsolīšanu. Galatians 4:24 Šie vārdi pēc līdzības saprotami. Šīs ir tās divas derības; viena no Sina kalna, kas uz kalpošanu dzemdē, tā ir tā Hāgare. Galatians 4:25 Jo Hāgare ir tas Sina kalns Arābijā - un līdzinājās tai tagadējai Jeruzālemei, kas kalpo ar saviem bērniem. Galatians 4:26 Bet tā Jeruzāleme, kas ir augšā, ir tā svabadā, tā ir mūsu visu māte. Galatians 4:27 Jo ir rakstīts: priecājies, neauglīgā, tu, kas neesi dzemdējusi, izsaucies un gavilē tu, kas bērnu sāpes necieti; jo tai tukšai ir daudz bērnu, vairāk nekā tai, kas ir apprecēta. Galatians 4:28 Bet mēs, brāļi, esam apsolīšanas bērni, tā kā Īzaks. Galatians 4:29 Bet itin kā to brīdi tas, kas bija piedzimis pēc miesas, vajāja to, kas bija piedzimis pēc Gara, tāpat arī tagad. Galatians 4:30 Bet ko tas raksts saka? Izmet to kalponi un viņas dēlu; jo tam kalpones dēlam nebūs mantot ar tās svabadās dēlu. Galatians 4:31 Tāpēc, brāļi, mēs neesam tās kalpones bērni, bet tās svabadās. Galatians 5:0 Galatians 5:1 Tad nu pastāviet tai svabadībā, uz ko Kristus mūs ir atsvabinājis, un neliekaties atkal gūstīties kalpošanas jūgā. Galatians 5:2 Redzi, es Pāvils jums saku: ja jūs topat apgraizīti, tad Kristus jums nederēs nenieka. Galatians 5:3 Un atkal es apliecināju ikvienam cilvēkam, kas top apgraizīts, ka tam visa bauslība jātur. Galatians 5:4 Jūs esat atkāpušies no Kristus, jūs, kas caur bauslību gribat tapt taisnoti; jūs žēlastību esat pazaudējuši: Galatians 5:5 Jo no ticības mēs garā gaidām taisnības cerību. Galatians 5:6 Jo iekš Kristus Jēzus nedz apgraizīšana ko spēj, nedz priekšāda, bet ticība, kas caur mīlestību spēcīga parādās. Galatians 5:7 Jūs gan labi tecējāt; kas jūs ir aizkavējis, ka jūs patiesībai nepaklausāt? Galatians 5:8 Tā pierunāšana nav no Tā, kas jūs aicina. Galatians 5:9 Maz rauga saraudzē visu mīklu. Galatians 5:10 Es droši uz jums paļaujos iekš Tā Kunga, ka jūs citu prātu neturēsiet; bet kas jūs sajauc, tas nesīs to sodu, lai būtu, kas būdams. Galatians 5:11 Bet, brāļi, ja es vēl apgraizīšanu sludināju, kam tad vēl topu vajāts? Tad tā piedauzīšanās pie krusta jau būtu mitējusies. Galatians 5:12 Kaut jel arī tie taptu graizīti, kas jūs musina! Galatians 5:13 Jo, brāļi, jūs uz svabadību esat aicināti; tikai ne uz tādu svabadību, ka miesai ir vaļa; bet kalpojiet cits citam mīlestībā. Galatians 5:14 Jo visa bauslība vienā vārdā top piepildīta, proti šinī; Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Galatians 5:15 Bet ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits no cita netiekat aprīti. Galatians 5:16 Bet es saku: staigājiet garā, tad jūs miesas kārību nepadarīsiet. Galatians 5:17 Jo miesai gribās pret garu un garam pret miesu, un tie stāv viens otram pretī, ka jūs nedarāt, ko gribat. Galatians 5:18 Bet ja jūs no Gara topat vadīti, tad jūs neesat apakš bauslības. Galatians 5:19 Bet miesas darbi ir zināmi, ka laulības pārkāpšana, maucība, nešķīstība, bezkaunība, Galatians 5:20 Elkadievība, burvība, ienaids, bāršanās, nīdēšanās, dusmības, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, Galatians 5:21 Skaudības, slepkavības, plītēšanas, rīšanas, un kas šiem līdzīgi; no tiem es jums papriekš saku, tā kā jau esmu sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos. Galatians 5:22 Bet Tā Gara auglis ir: mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība. Galatians 5:23 Pret tādiem nav bauslība. Galatians 5:24 Bet tie, kas Kristum pieder, savu miesu ir krustā situši ar tām kārībām un iekārošanām. Galatians 5:25 Ja mēs garā dzīvojam, tad lai arī garā staigājam. Galatians 5:26 Lai nedzenamies pēc nīcīga goda, cits citu kaitinādami, cits citu skauzdami. Galatians 6:0 Galatians 6:1 Brāļi, ja kāds cilvēks taptu pieķerts kāda noziegumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgriežat tādu ar lēnprātīgu garu, lūkojot uz sevi pašu, ka arī tu netopi kārdināts. Galatians 6:2 Nesiet cits cita nastas, un tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību. Galatians 6:3 Jo kam šķiet, ka viņš kas esot, un nav nekas, tas pieviļās savā prātā. Galatians 6:4 Bet ikviens lai pārbauda savu paša darbu, tad tam būs teikšana pie sevis paša vien un ne pie cita. Galatians 6:5 Jo ikkatrs nesīs savu paša nastu. Galatians 6:6 Lai tas, kas top mācīts tai vārdā, visādu labumu izdala tam, kas viņu māca. Galatians 6:7 Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus. Galatians 6:8 Ja kas sēj uz savu miesu, tas no tās miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz To Garu, tas pļaus no Tā Gara mūžīgu dzīvošanu. Galatians 6:9 Tad nu labu darīdami lai nepiekūstam; jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekūstam. Galatians 6:10 Tāpēc nu, kamēr mums laiks, lai labu darām visiem, bet visvairāk ticības biedriem. Galatians 6:11 Raugāt, kādu garu grāmatu es jums esmu rakstījis ar savu paša roku. Galatians 6:12 Visi tie, kas grib spīdēt pēc miesas, tie jūs spiež apgraizīties, tāpēc vien, ka tie Kristus krusta dēļ netaptu vajāti. Galatians 6:13 Jo tie, kas ir apgraizīti, paši netur bauslību, bet grib, lai jūs topat apgraizīti, ka tie ar jūsu miesu varētu lielīties. Galatians 6:14 Bet tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. Galatians 6:15 Jo iekš Kristus Jēzus nedz apgraizīšana kas ir, nedz priekšāda, bet jauns radījums. Galatians 6:16 Un cik pēc šā priekšraksta staigās, pār tiem lai ir miers un žēlastība un pār to Dieva Israēli. Galatians 6:17 Uz priekšu lai neviens man vairs nedara rūpes, jo es savā miesā nesu Tā Kunga Jēzus rētas. Galatians 6:18 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu, brāļi. Āmen.
Ephesians 0:0
Ephesians 1:0 Ephesians 1:1 Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, tiem svētiem, kas ir Efesū un ir ticīgi iekš Kristus Jēzus: Ephesians 1:2 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Ephesians 1:3 Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs ir svētījis ar visādu garīgu svētību iekš debešķīgām dāvanām caur Kristu; Ephesians 1:4 Tā kā Viņš mūs iekš Tā izredzējis priekš pasaules radīšanas, ka mēs būtu svēti un bezvainīgi Viņa priekšā iekš mīlestības; Ephesians 1:5 Tas mums papriekš ir nodomājis to bērnu tiesu caur Jēzu Kristu pie Sevis paša pēc Sava prāta labpatikšanas, Ephesians 1:6 Par slavu Savai godājamai žēlastībai, caur ko Viņš mūs ir darījis patīkamus iekš Tā Mīļotā. Ephesians 1:7 Iekš Tā mums ir atpestīšana caur Viņa asinīm, grēku piedošana, pēc Viņa bagātās žēlastības Ephesians 1:8 Ko Viņš mums papilnam parādījis iekš visas gudrības un saprašanas. Ephesians 1:9 Un pēc Savas labpatikšanas Viņš mums ir darījis zināmu Sava prāta noslēpumu, ko Viņš apņēmies Pats pie Sevis, Ephesians 1:10 Visu valdīt uz laiku piepildīšanu, ka visas lietas iekš Kristus kā apakš vienas galvas taptu savienotas, gan tās debesīs, gan tās virs zemes, Ephesians 1:11 Iekš Viņa, caur ko mēs arīdzan tapuši mantinieki, izredzēti pēc Viņa apņemšanās, kas visas lietas spēcīgi padara pēc Sava prāta padoma; Ephesians 1:12 Ka Viņa godībai būtu par slavu mēs, kas papriekš uz Kristu cerējuši. Ephesians 1:13 Caur To arī jūs esat dzirdējuši to patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, iekš Viņa arī jūs pie ticības nākuši, esat apzieģelēti ar to apsolīšanas Svēto Garu, Ephesians 1:14 Kas ir mūsu mantošanas ķīla, ka Viņš pestīs Savus ļaudis Savai godībai par slavu. Ephesians 1:15 Tādēļ arīdzan, kad dzirdēju par jūsu ticību iekš Tā Kunga Jēzus un par to mīlestību uz visiem svētiem, Ephesians 1:16 Tad es nemitējos par jums pateikties, jūs pieminēdams savās lūgšanās, Ephesians 1:17 Ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, Tas godības Tēvs, jums dotu gudrības un parādīšanas Garu iekš Viņa atzīšanas, Ephesians 1:18 Apgaismotas prāta acis, ka jūs varat atzīt, kāda ir Viņa aicināšanas cerība, un cik bagāta Viņa mantojama godība pie tiem svētiem, Ephesians 1:19 Un kāds Viņa spēka pārlieku augstais lielums pie mums, kas ticam, pēc Viņa varenā un spēcīgā darba, Ephesians 1:20 Ko tas padarījis iekš Kristus, Viņu uzmodinādams no miroņiem, un Viņu sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, Ephesians 1:21 Pāri par ikkatru virsniecību un valdību un spēku un kundzību un ikkatru vārdu, kas top dēvēts ne vien šinī laikā bet arī nākamā. Ephesians 1:22 Un Tas ir padevis visas lietas apakš Viņa kājām, un Viņu visās lietās devis par galvu tai draudzei, Ephesians 1:23 Kas ir Viņa miesa un Tā pilnums, kas visur visu piepilda. Ephesians 2:0 Ephesians 2:1 Un arī jūs, kas bijāt nomiruši iekš pārkāpšanām un grēkiem, Ephesians 2:2 Iekš kuriem jūs citkārt staigājuši pēc šās pasaules ieraduma un pēc tā virsnieka, kas valda gaisā, gara, kas tagad spēcīgi darbojās iekš neticības bērniem; Ephesians 2:3 Starp tiem arī mēs visi citkārt dzīvojām savas miesas kārībās, darīdami miesas un sirds prātu, un no dabas bijām dusmības bērni, tā kā arī tie citi; Ephesians 2:4 Bet Dievs, bagāts būdams apžēlošanā, mūs ir mīlējis Savas lielās mīlestības pēc, Ephesians 2:5 Un mūs, kas bijām nomiruši grēkos, ar Kristu ir darījis dzīvus (caur žēlastību jūs esat izglābti), Ephesians 2:6 Un līdz uzmodinājis un līdz sēdinājis debesīs iekš Kristus Jēzus, Ephesians 2:7 Ka Tas nākamos laikos parādītu Savas žēlastības pārliekam lielo bagātību caur to laipnību pār mums iekš Kristus Jēzus. Ephesians 2:8 Jo no žēlastības jūs esat pestīti caur ticību, un tas ne no jums: tā ir Dieva dāvana; Ephesians 2:9 Ne no darbiem, lai neviens nelielās. Ephesians 2:10 Jo mēs esam Viņa darbs, radīti iekš Kristus Jēzus uz labiem darbiem, uz kuriem Dievs mūs papriekš ir sataisījis, ka mums iekš tiem būs staigāt. Ephesians 2:11 Tāpēc pieminiet, ka jūs, kas citkārt bijāt pagāni pēc miesas un tapāt par priekšādu saukti no tiem, kas top saukti tā apgraizīšana, kas pie miesas ar rokām darīta, Ephesians 2:12 Ka jūs tanī laikā bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un svešinieki tām apsolīšanas derībām, bez cerības un bez Dieva pasaulē. Ephesians 2:13 Bet tagad iekš Kristus Jēzus jūs, kas citkārt bijuši tālu, esat tuvu nākuši caur Kristus asinīm. Ephesians 2:14 Jo Viņš ir mūsu miers, kas no abiem ir darījis vienu un to sienu, kas bija starpā, ir noārdījis, Ephesians 2:15 To ienaidību noceldams caur Savu miesu, to baušļu bauslību, kas stāv likumos, ka Viņš tos divus iekš Sevis paša radītu par vienu jaunu cilvēku, mieru darīdams, Ephesians 2:16 Un ka Viņš abus vienā miesā Dievam salīdzinātu caur to krustu, to ienaidību pie tā nokāvis. Ephesians 2:17 Un nākdams Viņš mieru pasludinājis caur evaņģēliju jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas ir tuvu. Ephesians 2:18 Jo caur Viņu mums abiem ir pieiešana iekš viena Gara pie Tā Tēva. Ephesians 2:19 Tad nu jūs vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet līdzpavalstnieki ar tiem svētiem un Dieva saime, Ephesians 2:20 Uztaisīti uz apustuļu un praviešu pamata, kur Pats Jēzus Kristus ir tas stūra akmens, Ephesians 2:21 Uz kā viss tas nams taisīts aug par svētu Dieva namu iekš Tā Kunga; Ephesians 2:22 Uz kā arī jūs topat līdz uztaisīti par Dieva mājas vietu iekš Gara. Ephesians 3:0 Ephesians 3:1 Tādēļ es, Pāvils, esmu Tā Kunga Jēzus Kristus saistīts par jums pagāniem,- Ephesians 3:2 Ja jūs tikai esat dzirdējuši, kādā vīzē Dieva žēlastība man priekš jums ir dota, Ephesians 3:3 (Proti) ka Viņš man caur parādīšanu ir zināmu darījis to noslēpumu, - tā kā es īsiem vārdiem to jau esmu rakstījis, Ephesians 3:4 Pie tam jūs, to lasīdami, varat nomanīt, kā es saprotu Kristus noslēpumu, - Ephesians 3:5 Par ko citos laikos cilvēku bērniem ziņa nebija dota, tā kā tā tagad caur To Garu ir parādīta Viņa svētiem apustuļiem un praviešiem: Ephesians 3:6 Ka pagāni ir līdzmantinieki un vienā miesā savienoti, un ka tiem arīdzan ir dalība pie Viņa apsolīšanas iekš Kristus caur evaņģēliju; Ephesians 3:7 Tam es esmu palicis par kalpu pēc tās žēlastības dāvanas, ko Dievs man devis pēc Sava spēka varas. Ephesians 3:8 Man, tam vismazākajam no visiem svētiem, šī žēlastība ir dota, Kristus neizdibinājamo bagātību caur evaņģēliju pasludināt starp pagāniem, Ephesians 3:9 Un visus apgaismot, lai saprot, kā ir gājis ar to noslēpumu, kas no iesākuma bija apslēpts iekš Dieva, tā visu radītāja; Ephesians 3:10 Ka Dieva daudzkārtīgā gudrība tagad caur to draudzi taptu zināma tām varām un spēkiem debesīs, Ephesians 3:11 Pēc tā mūžīgā nodoma, ko Viņš ir izdarījis iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga, Ephesians 3:12 Iekš kā mums ir drošība un pieiešana ar uzticību caur to ticību uz Viņu. Ephesians 3:13 Tādēļ es jūs lūdzu, ka jūs nepiekūstat iekš manām bēdām par jums, kas ir jūsu gods. Ephesians 3:14 Šās lietas labad es loku savus ceļus mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, Ephesians 3:15 No kā viss top dēvēts, kam ir bērna vārds debesīs un virs zemes, Ephesians 3:16 Lai Viņš jums dod pēc Savas bagātās godības, ar spēku tapt stiprinātiem caur Viņa Garu pie tā iekšējā cilvēka, Ephesians 3:17 Ka Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs, un jūs mīlestībā iesakņojaties un nostiprinājaties, Ephesians 3:18 Ka spējat saņemt līdz ar visiem svētiem, kāds tas platums un garums un dziļums un augstums, Ephesians 3:19 Un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību. Ephesians 3:20 Bet Tam, kas ir spēcīgs pārlieku vairāk darīt pār visu, ko mēs lūdzam vai domājam, pēc tā spēka, kas iekš mums spēcīgs, Ephesians 3:21 Tam lai ir gods iekš tās draudzes un iekš Kristus Jēzus uz radu radiem mūžīgi mūžam! Āmen. Ephesians 4:0 Ephesians 4:1 Tad nu jūs lūdzu, es, saistīts iekš Tā Kunga, ka jūs cienīgi staigājiet pēc tās aicināšanas, ar ko esat aicināti, Ephesians 4:2 Ar visu pazemību un laipnību un lēnprātību, cits citu panesdami iekš mīlestības, Ephesians 4:3 Un čakli būdami, sargāt gara vienprātību caur miera saiti, Ephesians 4:4 Viena miesa un viens gars, tā kā jūs arī esat aicināti savā aicināšanā uz vienu cerību; Ephesians 4:5 Viens Kungs, viena ticība, viena kristība; Ephesians 4:6 Viens visu Dievs un Tēvs, kas ir pār visiem un caur visiem un iekš visiem. Ephesians 4:7 Bet ikvienam no jums žēlastība ir dota pēc Kristus dāvanas mēra. Ephesians 4:8 Tāpēc Tas saka: “Viņš ir uzkāpis augstībā, cietumu pārvarējis un cilvēkiem dāvanas devis.” Ephesians 4:9 (Bet tas vārds: Viņš ir uzkāpis, ko citu tas saka nekā: Viņš arī papriekš ir nokāpis tais jo zemās zemes vietās? Ephesians 4:10 Kas ir nokāpis, tas ir Tas Pats, kas arī uz augšu kāpis, tālu pār visām debesīm, ka Tas visu piepildītu.) Ephesians 4:11 Un Viņš citus ir devis par apustuļiem un citus par praviešiem un citus par evaņģēlistiem un citus par ganiem un mācītājiem, Ephesians 4:12 Ka tie svētie top sataisīti uz kalpošanas darbu, Kristus miesai par uztaisīšanu, Ephesians 4:13 Kamēr mēs visi tiekam pie Dieva Dēla vienādas ticības un atzīšanas un uzaugam par pilnīgu vīru, pilnīgi Kristum līdzīgi; Ephesians 4:14 Lai vairs neesam bērni, kas top šaubīti un mētāti no ikkatra mācības vēja caur cilvēku blēdību un viltību, ar ko tie meklē mūs pievilt, Ephesians 4:15 Bet patiesīgi būdami iekš mīlestības lai augam visās lietās iekš Tā, kas ir tā galva, proti Kristus, Ephesians 4:16 No kā visa miesa top salaista un sastiprināta caur visādām palīdzības saitēm pēc tā spēka, kas ikkatram loceklim ir, ka tā miesa uzaug pati uztaisīdamies iekš mīlestības. Ephesians 4:17 To nu es saku un apliecināju iekš Tā Kunga, ka jums nebūs vairs staigāt, kā tie citi pagāni staigā iekš prāta nelietības, Ephesians 4:18 Saprašanā aptumšoti, sveši būdami tai Dieva dzīvībai caur nezināšanu, kas iekš tiem ir, caur viņu sirds cietību, Ephesians 4:19 Kas par nebēdniekiem palikuši, ir nodevušies bezkaunībai uz visādas nešķīstības darbiem iekš mantas kārības. Ephesians 4:20 Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies, Ephesians 4:21 Ja tikai par Viņu esat dzirdējuši un iekš Viņa esat mācīti, tā kā iekš Jēzus ir patiesība. Ephesians 4:22 Tad nu jums pēc tās iepriekšējās dzīvošanas būs nolikt to veco cilvēku, kas samaitāts caur viltīgām kārībām; Ephesians 4:23 Un jums būs atjaunoties savā sirds prātā un garā, Ephesians 4:24 Un apvilkt to jauno cilvēku, kas pēc Dieva radīts iekš patiesas taisnības un svētības. Ephesians 4:25 Tādēļ noliekat melus un runājiet patiesību, ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi savā starpā. Ephesians 4:26 Dusmojiet un negrēkojiet; lai saule nenoiet pār jūsu dusmību. Ephesians 4:27 Nedodiet vietu velnam. Ephesians 4:28 Kas zadzis, tam vairs nebūs zagt, bet jo vairāk strādāt un ar rokām ko labu sagādāt, lai būtu ko dot tam, kam trūkst. Ephesians 4:29 Nekādai nelietīgai valodai nebūs iziet no jūsu mutes; bet tādai, kas ir laba un derīga priekš uztaisīšanas, lai dod svētību tiem, kas to dzird. Ephesians 4:30 Un neapbēdinājiet to Svēto Dieva Garu, caur ko jūs esat apzieģelēti uz to atpestīšanas dienu. Ephesians 4:31 Ikviens rūgtums un dusmība un bardzība un brēkšana un zaimošana līdz ar visu ļaunumu lai ir tālu nost no jums. Ephesians 4:32 Bet esiet cits pret citu laipnīgi, sirds žēlīgi, cits par citu apžēlodamies, tā kā arī Dievs iekš Kristus ir apžēlojies par jums. Ephesians 5:0 Ephesians 5:1 Tad nu Dievam dzenaties pakaļ kā mīļi bērni. Ephesians 5:2 Un staigājiet iekš mīlestības, kā arī Kristus mūs ir mīlējis un Pats par mums nodevies par dāvanu un upuri Dievam par saldu smaržu. Ephesians 5:3 Bet maucība un visa nešķīstība vai mantas kārība lai jūsu starpā netop ne minēta, kā tiem svētiem pieklājās; Ephesians 5:4 Arī bezkaunīga būšana un ģeķīga tērzēšana vai smiekli, kas neklājās, bet jo vairāk pateicība. Ephesians 5:5 Jo to jūs zināt, ka neviens maucinieks nedz nešķīsts, nedz negausis, kas ir elkadieva kalps, nedabū mantību Kristus un Dieva valstībā. Ephesians 5:6 Lai neviens jūs nepieviļ ar tukšiem vārdiem, jo caur to Dieva dusmība nāk pār tiem neticības bērniem. Ephesians 5:7 Tāpēc neesiet viņu biedri. Ephesians 5:8 Jo jūs citkārt bijāt tumsība, bet tagad jūs esat gaisma iekš Tā Kunga. Staigājiet kā gaismas bērni, Ephesians 5:9 (Jo gaismas auglis ir visāda labprātība un taisnība un patiesība), Ephesians 5:10 Un pārbaudiet, kas Tam Kungam labi patīk, Ephesians 5:11 Un neņemiet daļas pie tiem neauglīgiem tumsības darbiem, bet jo vairāk tos arī norājiet. Ephesians 5:12 Jo ko tie slepeni dara, to izsacīt jau ir kauns. Ephesians 5:13 Bet visas lietas, kad tās no gaismas top norātas nāk gaismā: jo kas nāk gaismā, ir gaisma. Ephesians 5:14 Tāpēc Viņš saka: “Uzmosties tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos.” Ephesians 5:15 Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājiet, nekā neprātnieki, bet kā prāta ļaudis. Ephesians 5:16 Ņemiet vērā to laiku, jo tās dienas ir ļaunas. Ephesians 5:17 Tādēļ neesat neprātīgi, bet saprotiet, kas ir Tā Kunga prāts. Ephesians 5:18 Un nepiedzeraties ar vīnu, tas ir posts; bet topiet piepildīti ar Garu, Ephesians 5:19 Runādami savā starpā slavas dziesmās un pateicības dziesmās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavu dodami Tam Kungam savās sirdīs, Ephesians 5:20 Pateicieties vienmēr par visu Dievam un Tam Tēvam iekš mūsu Kunga Jēzus Kristus vārda, Ephesians 5:21 Cits citam padodamies iekš Dieva bijāšanas. Ephesians 5:22 Jūs sievas, esat paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Ephesians 5:23 Jo vīrs ir sievas galva, kā arī Kristus draudzes galva; Viņš ir Savas miesas Pestītājs. Ephesians 5:24 Bet kā draudze Kristum ir paklausīga, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Ephesians 5:25 Jūs vīri, mīlējiet savas sievas, tā kā arī Kristus to draudzi mīlējis un Pats par to ir nodevies, Ephesians 5:26 Ka Viņš to svētītu, ko ir šķīstījis caur ūdens mazgāšanu iekš vārda,  Ephesians 5:27 Ka Viņš to draudzi stādītu Savā priekšā pagodinātu, kurai nebūtu nekāds traips, nedz grumba, nedz cita kāda vaina, bet ka tā būtu svēta un bezvainīga. Ephesians 5:28 Tāpat pienākas vīriem savas sievas mīlēt kā savu miesu; jo kas savu sievu mīl, tas mīl sevi pašu. Ephesians 5:29 Jo neviens vēl nav ienīdējis savu paša miesu, bet tas to kopj un glabā, tā kā arī Kristus to draudzi. Ephesians 5:30 Jo mēs esam Viņa miesas locekļi, no Viņa miesām un no Viņa kauliem. Ephesians 5:31 Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, un tie divi būs viena miesa. Ephesians 5:32 Šis noslēpums ir liels; bet es runāju par Kristu un par to draudzi. Ephesians 5:33 Tāpat arī jums ikvienam būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu; bet sieva lai bīstas vīru. Ephesians 6:0 Ephesians 6:1 Jūs bērni, paklausiet saviem vecākiem iekš Tā Kunga, jo tas pieklājās. Ephesians 6:2 Godā savu tēvu un māti - (šis ir tas pirmais bauslis, kam ir apsolīšana) - Ephesians 6:3 Lai tev labi klājās un tu ilgi dzīvo virs zemes. Ephesians 6:4 Un jūs tēvi, nekaitinājiet savus bērnus; bet uzaudzinājiet tos Tā Kunga pārmācīšanā un pamācīšanā. Ephesians 6:5 Jūs kalpi, paklausiet tiem, kas pēc miesas jūsu kungi, ar bijāšanu un drebēšanu, iekš sirds vientiesības, tā kā Kristum, Ephesians 6:6 Nekalpodami tik priekš acīm, tā kā gribēdami patikt cilvēkiem, bet kā Kristus kalpi, darīdami Dieva prātu no visas dvēseles, Ephesians 6:7 Ar labu prātu, kā Tam Kungam kalpodami un nekā cilvēkiem, Ephesians 6:8 Zinādami, ja kas ko labu darīs, ka tas to atdabūs no Tā Kunga, lai ir kalps, lai svabadnieks. Ephesians 6:9 Un jūs kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka arī jums Kungs ir debesīs, un Tas neuzlūko cilvēka vaigu. Ephesians 6:10 Beidzot, mani brāļi, topiet spēcīgi iekš Tā Kunga un iekš Viņa spēka varas. Ephesians 6:11 Apvelkat visas Dieva bruņas, lai varat pretī stāvēt velna viltīgām uzmākšanām. Ephesians 6:12 Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret tām valdībām un varām, pret tiem pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsībā, pret tiem ļauniem gariem gaisā. Ephesians 6:13 Tādēļ sagrābiet visus tos Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un visu uzvarējuši, pastāvēt. Ephesians 6:14 Tad nu stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību un apvilkuši taisnības bruņas, Ephesians 6:15 Un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties tam miera evaņģēlijam, Ephesians 6:16 Pār visām lietām sagrābuši ticības priekšturamās bruņas, ar ko jūs tā blēdnieka ugunīgās bultas visas varēsiet izdzēst; Ephesians 6:17 Un ņemiet pestīšanas bruņucepuri un Tā Gara zobenu, tas ir Dieva vārdu; Ephesians 6:18 Ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu lūgdami allažiņ iekš Gara, un uz to nomodā būdami iekš visādas pastāvēšanas un aizlūgšanas par visiem svētiem, Ephesians 6:19 Un par mani, ka man tas vārds taptu dots, kad es savu muti atdaru, ar drošību zināmu darīt evaņģēlija noslēpumu, Ephesians 6:20 Par ko es vēstnesis esmu ķēdēs, lai to droši sludināju, kā man pienākas. Ephesians 6:21 Bet lai arī jūs zināt, kā man klājās, un ko es daru, tad visu jums stāstīs Tihikus, tas mīļais brālis un uzticīgais kalps iekš Tā Kunga. Ephesians 6:22 To es īpaši tādēļ pie jums esmu sūtījis, lai jūs varat zināt, kā mums klājās, un lai viņš jūsu sirdis iepriecina. Ephesians 6:23 Miers lai ir tiem brāļiem un mīlestība ar ticību no Dieva, Tā Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Ephesians 6:24 Žēlastība lai ir ar visiem, kas bez mitēšanās mīļo mūsu Kungu Jēzu Kristu. Āmen.
Philippians 0:0
Philippians 1:0 Philippians 1:1 Pāvils un Timotejs, Jēzus Kristus kalpi, visiem tiem svētiem iekš Kristus Jēzus, kas ir Filipos, un arī tiem bīskapiem un palīgiem: Philippians 1:2 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Philippians 1:3 Es pateicos savam Dievam, cikkārt jūs pieminu, Philippians 1:4 Arvienu ikkatrā lūgšanā par jums visiem ar līksmību lūgdamies, Philippians 1:5 Jūsu biedrības dēļ pie evaņģēlija no pirmās dienas līdz šim laikam; Philippians 1:6 To īpaši cerēdams, ka Tas, kas to labo darbu iekš jums iesācis, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Philippians 1:7 Tā man piederas par jums visiem domāt, tādēļ ka es jūs turu savā sirdī, gan iekš savām saitēm, gan iekš savas aizbildināšanās un evaņģēlija apstiprināšanas, jūs visus, kam līdz ar mani ir daļa pie tās žēlastības. Philippians 1:8 Jo Dievs ir mans liecinieks, cik ļoti es pēc jums visiem ilgojos ar Jēzus Kristus sirds mīlestību. Philippians 1:9 Un par to es Dievu lūdzu, ka jūsu mīlestība jo dienas vairotos iekš atzīšanas un visas samanīšanas, Philippians 1:10 Ka jūs varat pārbaudīt to, kas labs un kas ļauns, lai jūs esat skaidri un nepiedauzīgi uz Kristus dienu, Philippians 1:11 Piepildīti ar taisnības augļiem, kas ir caur Jēzu Kristu, Dievam par godu un slavu. Philippians 1:12 Bet es gribu, ka jūs zināt, brāļi, ka tas, kas man ir noticis, jo vairāk ir izdevies evaņģēlijam par pieaugšanu; Philippians 1:13 Tā, ka manas saites ir tapušas zināmas iekš Kristus visā tiesas namā un visiem tiem citiem, Philippians 1:14 Un ka daudz no tiem brāļiem iekš Tā Kunga, caur manām saitēm iedrošināti, jo vairāk uzdrīkstas to vārdu runāt bez bailības. Philippians 1:15 Citi gan sludina Kristu arī ar skaudību un strīdu, bet citi arī ar labu prātu. Philippians 1:16 Kas to dara ar strīdu, tie Kristu sludina ne no skaidras sirds, un domā manām saitēm bēdas pielikt; Philippians 1:17 Bet kas to dara no mīlestības, tie to dara zinādami, ka es esmu likts par evaņģēlija aizstāvētāju. Philippians 1:18 Kas par to? Taču Kristus top sludināts visādā vīzē, lai nu ar neskaidru, lai ar patiesīgu sirdi; par to es priecājos un priecāšos. Philippians 1:19 Jo es zinu, ka tas man par svētību izdosies caur jūsu lūgšanu un caur Jēzus Kristus Gara palīdzību, Philippians 1:20 Pēc manas sirsnīgas gaidīšanas un cerības, ka es nekādā lietā nepalikšu kaunā, bet ka ar visu drošību, tā kā arvien, tā arī tagad, Kristus taps paaugstināts pie manām miesām, vai caur dzīvību vai caur nāvi. Philippians 1:21 Jo mana dzīvība ir Kristus, un miršana man nes augļus. Philippians 1:22 Bet ja miesā dzīvot manam darbam ir par labu, tad, ko man būs vēlēties, to nezinu. Philippians 1:23 Jo es topu spiests abējādi, man gribās tapt atraisītam un būt pie Kristus, - jo tas ir ļoti daudz labāki; Philippians 1:24 Bet miesā palikt ir vēl jo vajadzīgi jūsu dēļ. Philippians 1:25 Un to ticēdams es zinu, ka es palikšu un pie jums visiem palikšu jums par pieaugšanu un ticības līksmību, Philippians 1:26 Ka jūsu slavēšana iekš Kristus Jēzus par mani vairojās caur to, ka es atkal pie jums nākšu. Philippians 1:27 Tikai turaties cienīgi pēc Kristus evaņģēlija, ka es, vai nākdams un jūs redzēdams, vai pie jums nebūdams, varu dzirdēt, ka jūs stāvat vienā garā, vienā prātā kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, Philippians 1:28 Un ka jūs nekādā lietā netopat iztrūcināti no tiem pretiniekiem; jo tas tiem ir par zīmi, ka pazudīs, bet jums, ka tapsiet izglābti, un tas ir no Dieva. Philippians 1:29 Jo jums tā žēlastība ir dota Kristus dēļ, ne vien uz Viņu ticēt, bet arīdzan par Viņu ciest, - Philippians 1:30 To pašu cīnīšanos cīnīdamies, ko pie manis esat redzējuši un tagad no manis dzirdat. Philippians 2:0 Philippians 2:1 Ja tad nu ir kāda pamācīšana iekš Kristus, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir Tā Gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošana, Philippians 2:2 Tad darāt manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele; Philippians 2:3 Un nedariet nenieka strīdēdamies vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi turēdami cits citu augstāku par sevi pašu. Philippians 2:4 Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem. Philippians 2:5 Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis, Philippians 2:6 Kas Dieva ģīmī būdams neturēja par laupījumu, Dievam līdzi būt, Philippians 2:7 Bet Pats Sevi ir iztukšojis un kalpa ģīmi pieņēmis un tā kā cits cilvēks tapis, Philippians 2:8 Un cilvēka kārtā atrasts Pats Sevi pazemoja, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Philippians 2:9 Tāpēc arī Dievs Viņu varen ir paaugstinājis un Viņam dāvinājis vārdu, kas iet pār visiem vārdiem; Philippians 2:10 Ka Jēzus vārdā būs ceļus locīt visiem tiem, kas ir debesīs un virs zemes un apakš zemes, Philippians 2:11 Un ikkatrai mēlei būs apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs par godu Dievam, Tam Tēvam. Philippians 2:12 Tad nu, mani mīļie, tā kā jūs allažiņ esat paklausīgi bijuši, ne tikai man klāt esot, bet nu daudz vairāk man klāt neesot, dzenaties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topat svēti. Philippians 2:13 Jo Dievs ir, kas iekš jums padara gan gribēšanu, gan padarīšanu pēc Sava labā prāta. Philippians 2:14 Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, Philippians 2:15 Ka esat bezvainīgi un skaidri, nenoziedzīgi Dieva bērni niknas un netiklas tautas vidū, kur jūs spīdat tā kā spīdekļi pasaulē, Philippians 2:16 Pasargādami to dzīvības vārdu man par slavu uz Kristus dienu, ka es neesmu velti tecējis, nedz velti darbojies. Philippians 2:17 Bet jebšu es topu upurēts klāt pie jūsu ticības upura un Dieva kalpošanas, taču es priecājos un līdz ar jums visiem priecājos. Philippians 2:18 Un par to pašu priecājaties jūs arīdzan un priecājaties līdz ar mani. Philippians 2:19 Bet es ceru iekš Tā Kunga Jēzus, Timoteju drīz pie jums sūtīt, lai es arīdzan topu atspirdzināts, kad dabūšu zināt, kā jums klājās. Philippians 2:20 Jo man nav neviena, kam būtu tik vienāds prāts ar mani, kas tik sirsnīgi par jums gādātu. Philippians 2:21 Jo tie visi meklē, kas pašiem, ne, kas Jēzum Kristum der. Philippians 2:22 Bet viņa pārbaudītu uzticību jūs zināt, ka viņš, tā kā tēvam dēls, līdz ar mani ir kalpojis pie evaņģēlija. Philippians 2:23 Tad nu es ceru tūdaļ šo sūtīt, tiklīdz redzēšu, kā ar mani būs. Philippians 2:24 Bet to es tiešām ceru iekš Tā Kunga, ka es pats arīdzan drīz nākšu. Philippians 2:25 Bet es turēju par vajadzīgu pie jums sūtīt Epafroditu, to brāli un mana darba un cīnīšanās biedri, jūsu apustuli, kas manai vajadzībai kalpojis, Philippians 2:26 Tādēļ ka viņš pēc jums visiem ilgojās un viņam rūpēja, ka jūs dzirdējuši, viņš esot nevesels. Philippians 2:27 Un viņš arī gulēja uz miršanu, bet Dievs par viņu ir apžēlojies, tomēr nevien par viņu, bet arī par mani, ka man nenāktu noskumšana uz noskumšanu. Philippians 2:28 Tad nu es viņu jo drīz esmu sūtījis, lai jūs to atkal redzēdami varat priecāties, un mana noskumšana top mazāka. Philippians 2:29 Tad nu uzņemat viņu iekš Tā Kunga ar visu prieku, un tos tādus turat godā. Philippians 2:30 Jo Kristus darba dēļ viņš ir nācis tuvu pie nāves, nebēdādams par savu dzīvību, lai viņš man kalpotu jūsu vietā. Philippians 3:0 Philippians 3:1 Un vēl, mani brāļi, priecājaties iekš Tā Kunga. To pašu jums vienmēr rakstīt, man nav par apnikšanu, bet jums par stiprināšanu. Philippians 3:2 Redziet tos suņus, redziet tos ļaunos strādniekus, redziet to sagraizīšanu! Philippians 3:3 Jo mēs esam tā apgraizīšana, mēs, kas Dievam kalpojam garā un iekš Kristus Jēzus lielāmies un nepaļaujamies uz miesu. Philippians 3:4 Jebšu man varētu būt arī paļaušanās uz miesu; ja citam kam šķiet, ka tas var paļauties uz miesu, es vairāk: Philippians 3:5 Es esmu apgraizīts astotā dienā, no Israēla tautas, no Benjamina cilts, Ebrejs no Ebrejiem, pēc bauslības farizejs, Philippians 3:6 Pēc karstuma draudzes vajātājs, pēc tās taisnības, kas ir iekš bauslības, bezvainīgs. Philippians 3:7 Bet kas man bija par mantu, to es Kristus dēļ esmu turējis par skādi. Philippians 3:8 Jo patiesi es arī visu turu par skādi pret Kristus Jēzus, mana Kunga, atzīšanas augsto mantu; tādēļ es visu esmu pametis, un to turu par sūdu, lai es Kristu mantoju, Philippians 3:9 Un iekš Viņa topu atrasts, ka man nav sava taisnība, tā, kas ir no bauslības, bet tā, kas ir caur Kristus ticību, proti tā taisnība, kas ir no Dieva caur ticību; Philippians 3:10 Lai es atzīstu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un to līdz ciešanu ar Viņu un Viņam līdzīgs topu nāvē, Philippians 3:11 Vai jel varētu nākt pie tās augšāmcelšanās no miroņiem. Philippians 3:12 Ne tā kā es to jau būtu dabūjis, vai jau būtu pilnīgs; bet es tam dzenos pakaļ, vai es to arī gan varētu satvert, tā kā arī es esmu satverts no Kristus Jēzus. Philippians 3:13 Brāļi, man nešķiet, ka to jau esmu satvēris; Philippians 3:14 Bet to vien saku: aizmirsdams to, kas aiz manis, es stiepjos uz to, kas priekšā, es dzenos uz to mērķi, pēc tās goda maksas, uz ko Dievs debesīs aicina iekš Kristus Jēzus. Philippians 3:15 Visi nu, kas esam pilnīgi, lai šādu prātu turam; un ja jūs vēl par kaut ko citādi domājiet, tad Dievs arī to jums parādīs. Philippians 3:16 Bet tikai, pie kā esam tikuši, tai pašā ceļā lai staigājam! Philippians 3:17 Dzenaties man pakaļ, brāļi, un lūkojiet uz tiem, kas tā staigā, ka mēs jums esam par priekšzīmi. Philippians 3:18 Jo daudzi staigā, par kuriem jums daudzkārt esmu sacījis, bet tagad saku arī raudādams, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki; Philippians 3:19 Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un viņu gods stāv viņu kaunā, viņu prāts nesās uz pasaules lietām. Philippians 3:20 Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām To Pestītāju, To Kungu Jēzu Kristu, Philippians 3:21 Kas mūsu niecīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai, pēc tās spēcības, ar ko Viņš arī visas lietas var nolikt apakš Savām kājām. Philippians 4:0 Philippians 4:1 Tad nu, mani mīļie brāļi, manas sirds ilgošanās, mans prieks un mans kronis, - tā stāviet iekš Tā Kunga, jūs mīļie. Philippians 4:2 Es lūdzu Evodiju un lūdzu Sintihu, lai ir vienis prātis iekš Tā Kunga; Philippians 4:3 Un tevi arīdzan lūdzu, tu mans īstais darba biedri: gādā par šīm sievām, kas līdz ar mani ir cīnījušās iekš evaņģēlija, tā kā arī Klements, un mani citi darba biedri, kuru vārdi ir dzīvības grāmatā. Philippians 4:4 Priecājaties iekš Tā Kunga vienmēr; es saku atkal: priecājaties! Philippians 4:5 Lai jūsu lēnība top zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu. Philippians 4:6 Nebēdājaties par neko; bet jūsu lūgšanas visās lietās lai pie Dieva top zināmas caur piesaukšanu un pielūgšanu ar pateikšanu. Philippians 4:7 Un tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas iekš Kristus Jēzus. Philippians 4:8 Un vēl, brāļi, visu, kas patiesīgs, visu, kas godīgs, visu, kas taisns, visu, kas šķīsts, visu, kas mīlīgs, visu, kam laba slava, ja ir kāds labs tikums, un ja ko var teikt, - to liekat vērā. Philippians 4:9 Ko jūs arī esat mācījušies un dabūjuši un dzirdējuši un redzējuši pie manis, to dariet; tad tas miera Dievs būs ar jums. Philippians 4:10 Bet es ļoti esmu priecājies iekš Tā Kunga, ka jūs nu atkal reiz esat uzsākuši gādāt par mani: par ko jūs arī esat gādājuši, bet tas laiks jums nav izdevies. Philippians 4:11 Es to nesaku nekāda trūkuma dēļ; jo es esmu mācījies iztikt ar to, kas man ir. Philippians 4:12 Un es zinu zems būt, un es zinu augsts būt; visādi un visās lietās esmu mācījies, gan paēdis būt, gan izsalcis, pilnībā dzīvot un trūkumu ciest. Philippians 4:13 Es spēju visas lietas iekš Tā, kas mani dara spēcīgu, proti iekš Kristus. Philippians 4:14 Tomēr jūs esat labi darījuši, ka jūs manas bēdas līdz ar mani esat nesuši. Philippians 4:15 Un arī jūs, Filipieši, zināt, ka no evaņģēlija sākuma laikiem, kad es no Maķedonijas esmu izgājis, neviena draudze nav ar mani biedrībā stāvējusi iekš došanas un ņemšanas, kā tikai jūs vien. Philippians 4:16 Jo arī, kad es biju Tesalonikā, jūs vienu un otru reizi man esat sūtījuši priekš manas vajadzības. Philippians 4:17 Ne tā kā es to dāvanu meklēju, bet es meklēju to augli, kas no tās bagātīgi atlec priekš jums. Philippians 4:18 Bet es visu esmu dabūjis un man ir pār pārim; es esmu papilnam apgādāts ar to, ko jūs caur Epafroditu man sūtījuši, kā saldu smaržu, kā pieņēmīgu un Dievam patīkamu upuri. Philippians 4:19 Bet mans Dievs piepildīs visu jūsu vajadzību pēc Savas bagātības iekš godības caur Kristu Jēzu. Philippians 4:20 Bet mūsu Dievam un Tēvam lai ir gods mūžīgi mūžam. Āmen. Philippians 4:21 Sveicinājiet ikvienu svētu iekš Kristus Jēzus; tie brāļi, kas pie manis, jūs sveicina. Philippians 4:22 Visi tie svētie jūs sveicina un visvairāk tie no ķeizara nama. Philippians 4:23 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen.
Colossians 0:0
Colossians 1:0 Colossians 1:1 Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, un Timotejs, tas brālis, Colossians 1:2 Tiem svētiem un ticīgiem brāļiem iekš Kristus Kolosās: žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Colossians 1:3 Mēs pateicamies mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievam un Tēvam vienmēr par jums lūgdami, Colossians 1:4 Kad esam dzirdējuši par jūsu ticību iekš Kristus Jēzus un par to mīlestību uz visiem svētiem, Colossians 1:5 Tās cerības dēļ, kas jums ir nolikta debesīs, par ko jūs papriekš esat dzirdējuši caur to patiesības, proti evaņģēlija, vārdu. Colossians 1:6 Tas pie jums ir nācis, tā kā arī visā pasaulē, un nes augļus un aug, tā kā arī jūsu starpā no tās dienas, kad esat dzirdējuši un atzinuši Dieva žēlastību iekš patiesības; Colossians 1:7 Tā jūs arī esat mācījušies no Epafras, mūsu mīļā darba biedra, kas ir uzticīgs Kristus kalps priekš jums, Colossians 1:8 Kas mums arī stāstījis jūsu mīlestību Garā. Colossians 1:9 Tāpēc arī mēs no tās dienas, kad to esam dzirdējuši, nemitējamies par jums Dievu lūgt un piesaukt, lai jūs topat piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu iekš visas gudrības un garīgas saprašanas, Colossians 1:10 Lai jūs cienīgi staigājiet, Tam Kungam par patikšanu, iekš visa laba darba augļus nesdami un pieaugdami iekš Dieva atzīšanas, Colossians 1:11 Ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc Viņa godības varas iekš visas pacietības un lēnprātības ar līksmību, Colossians 1:12 Pateikdamies Tam Tēvam, kas mūs ir darījis derīgus, līdz ar tiem svētiem mantību dabūt iekš gaismas. Colossians 1:13 Tas mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārstādījis Sava mīļā Dēla valstībā, Colossians 1:14 Iekš kā mums ir tā pestīšana caur Viņa asinīm, tā grēku piedošana; Colossians 1:15 Tas ir Tā neredzamā Dieva ģīmis, visu radījumu pirmdzimtais. Colossians 1:16 Jo iekš Viņa visas lietas ir radītas, kas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, lai gan troņi, lai gan kundzības, lai gan virsniecības, lai gan valdības, visas lietas ir radītas caur Viņu un uz Viņu. Colossians 1:17 Un Viņš ir priekš visām lietām, un visas lietas pastāv iekš Viņa; Colossians 1:18 Un Viņš ir tai miesai tā galva, proti tai draudzei; Viņš ir tas iesākums, tas pirmdzimtais no tiem mirušiem, ka Viņš starp visiem būtu tas pirmais. Colossians 1:19 Jo Tam Tēvam ir paticis, ka iekš Viņa mājotu visa pilnība, Colossians 1:20 Un ka caur Viņu un uz Viņu visu salīdzinātu, gan to, kas virs zemes, gan to, kas debesīs, mieru darīdams caur Viņu, caur Viņa krusta asinīm. Colossians 1:21 Un jūs, kas citkārt bijāt sveši un savā prātā ienaidnieki iekš ļauniem darbiem, Tas tagad ir salīdzinājis Colossians 1:22 Iekš Viņa cilvēcīgas miesas caur nāvi, ka Tas jūs nostādītu svētus un bezvainīgus un nenoziedzīgus Savā priekšā; Colossians 1:23 Ja tik jūs paliekat ticībā stipri un pastāvīgi un nenovēršami no tā evaņģēlija cerības, ko jūs esat dzirdējuši, kas ir pasludināts visai radībai apakš debess. Šim es, Pāvils, esmu palicis par kalpu. Colossians 1:24 Es nu priecājos savās ciešanās par jums, un piepildu atkal, kas vēl trūkst no Kristus bēdām, iekš savas miesas par Viņa miesu, kas ir tā draudze; Colossians 1:25 Tai es esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva vārdu pilnīgi pasludināju, Colossians 1:26 To noslēpumu, kas ir bijis paslēpts no mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad skaidri ir parādīts Viņa svētiem; Colossians 1:27 Tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām; tas ir Kristus iekš jums, tā godības cerība, Colossians 1:28 To mēs pasludinājam, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku iekš visas gudrības, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu iekš Kristus Jēzus; Colossians 1:29 Par to es arī darbojos, cīnīdamies pēc Viņa spēcības, kas iekš manis stipri strādā ar spēku. Colossians 2:0 Colossians 2:1 Jo es gribu, ka jūs ziniet, cik liela cīnīšanās man ir par jums un par tiem, kas ir Laodiķeā, un par visiem, kas manu miesīgu vaigu nav redzējuši; Colossians 2:2 Lai viņu sirdis taptu iepriecinātas, un viņi taptu savienoti iekš mīlestības un bagātīgi piepildīti ar saprašanu, atzīt Dieva, Tā Tēva, un Kristus noslēpumu. Colossians 2:3 Iekš Tā ir apslēpta visa gudrības un atzīšanas bagātība. Colossians 2:4 Bet to es saku, lai neviens jūs nepieviļ ar gudriem vārdiem. Colossians 2:5 Jo jebšu es neesmu klāt ar miesu, tomēr es jums esmu klāt ar garu, priecādamies un redzēdams jūsu kārtīgu dzīvošanu un jūsu stipru ticību uz Kristu. Colossians 2:6 Tad nu tā, kā jūs Kristu Jēzu, To Kungu, esat pieņēmuši, tā staigājiet iekš Viņa, Colossians 2:7 Iesakņoti un uztaisīti iekš Viņa un apstiprināti iekš ticības, tā kā jūs esat mācīti, augdami iekš tās ar pateicību. Colossians 2:8 Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstīšanām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus. Colossians 2:9 Jo iekš Viņa mājo visa dievības pilnība cilvēka miesās. Colossians 2:10 Un jūs esat pilnīgi iekš Viņa, kas ir visas varas un valdības galva; Colossians 2:11 Iekš Viņa jūs arī esat apgraizīti ar apgraizīšanu ne rokām darītu, caur grēcīgā miesas prāta nolikšanu, caur Kristus apgraizīšanu; Colossians 2:12 Līdz ar Viņu aprakti kristībā, iekš kā jūs arī esat uzmodināti caur to ticību, ko Dievs rada, kas Viņu no miroņiem ir uzmodinājis; Colossians 2:13 Tas arī jūs, kad bijāt miruši noziegumos un savas miesas priekšādā, ir darījis līdz ar Viņu dzīvus, žēlīgi jums piedodams visus noziegumus; Colossians 2:14 Un ir izdeldējis to parādu grāmatu, to likumu rakstu, kas mums bija pretī, un to ņēmis nost un piesitis pie krusta; Colossians 2:15 Un ir nopostījis tās valdības un varas un tās klaji smieklā licis un Savas uzvarēšanas godu pār tām parādījis caur Viņu. Colossians 2:16 Tad nu lai neviens jūs netiesā par ēdienu, vai par dzērienu, vai par svētkiem vai jauniem mēnešiem, vai svētdienām; Colossians 2:17 Tā bija to nākošo lietu ēna; bet tā īstā būšana ir Kristus. Colossians 2:18 Lai no tās goda maksas neviens jūs nenogriež, kas liekā pazemībā un eņģeļu kalpošanā pats sev patīk un uz to dzenās, ko viņš nav redzējis, un ir velti uzpūsts savā miesas prātā, Colossians 2:19 Un neturās pie tās galvas, no kā visa miesa caur locekļiem un dzīslām palīdzību dabū un ir salaista un uzaug dievišķā augumā. Colossians 2:20 Ja nu jūs līdz ar Kristu tiem pasaules likumiem esat nomiruši, ko tad jūs, tā kā vēl pasaulē dzīvotu, topat apgrūtināti ar pavēlēm: Colossians 2:21 Neaizskar! Nebaudi! Neaiztiec! Colossians 2:22 (Tam visam jāzūd, kad to lieto) - pēc cilvēku pavēlēm un mācībām, Colossians 2:23 Tas gan liekās gudri dēļ tās pašu uzņemtās Dieva kalpošanas un pazemošanās un miesas netaupīšanas, tomēr nevienam nav par godu, bet tik par miesas prāta piepildīšanu. Colossians 3:0 Colossians 3:1 Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Colossians 3:2 Domājiet uz to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Colossians 3:3 Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva. Colossians 3:4 Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet iekš godības. Colossians 3:5 Tāpēc nonāvējiet savus locekļus, kas pasaulei pieder, maucību, nešķīstību, bezkaunību, ļaunu iekārošanu un mantas kārību, kas ir elku kalpošana. Colossians 3:6 To dēļ Dieva dusmība nāk pār tiem neticības bērniem. Colossians 3:7 Šajos grēkos arī jūs citkārt esat staigājuši, kad iekš tiem dzīvojāt. Colossians 3:8 Bet tagad arī jūs visu to noliekat: dusmību, bardzību, ļaunumu, Dieva zaimošanu, bezkaunīgus vārdus no savas mutes. Colossians 3:9 Nemelojiet cits pret citu un novelkat to veco cilvēku ar viņa darbiem, Colossians 3:10 Un apvelkat to jauno, kas top atjaunots uz atzīšanu pēc sava radītāja ģīmja. Colossians 3:11 Tur nav nedz Grieķis, nedz Jūds, nedz apgraizīšana, nedz priekšāda, nedz barbars, nedz Skitietis, nedz kalps, nedz svabadnieks: bet Kristus ir viss un iekš visiem. Colossians 3:12 Tad nu apvelciet kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, sirds žēlastību, laipnību, pazemību, lēnību, lēnprātību, Colossians 3:13 Cits citu panesdami un cits citam piedodami, ja vienam ir ko sūdzēt pret otru, tā kā arī Kristus jums ir piedevis, tāpat arī jūs. Colossians 3:14 Un pār visu šo apvelciet mīlestību, kas ir pilnības saite. Colossians 3:15 Un Dieva miers lai valda jūsu sirdīs, uz ko jūs arī esat aicināti vienā miesā, un esat pateicīgi. Colossians 3:16 Kristus vārds lai mīt bagātīgi jūsu starpā iekš visas gudrības, ka jūs paši mācaties un paskubinājaties ar svētām dziesmām un pateicības dziesmām un garīgām dziesmām, Tam Kungam mīlīgi dziedādami savās sirdīs. Colossians 3:17 Un visu, ko jūs dariet ar vārdiem vai ar darbiem, to visu dariet Tā Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tam Tēvam caur Viņu. Colossians 3:18 Jūs sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā kā pieklājās iekš Tā Kunga. Colossians 3:19 Jūs vīri, mīļojiet savas sievas un neesat bargi pret tām. Colossians 3:20 Jūs bērni, esiet paklausīgi tiem vecākiem visās lietās, jo tas Tam Kungam labi patīk. Colossians 3:21 Jūs tēvi, nekaitinājiet savus bērnus, ka tie nepaliek bailīgi. Colossians 3:22 Jūs kalpi, paklausiet visās lietās tiem, kas pēc miesas jūsu kungi, ne priekš acīm kalpodami, tā kā gribēdami cilvēkiem patikt, bet sirds vientiesībā Dievu bīdamies. Colossians 3:23 Un visu, ko jūs dariet, to dariet no sirds, tā kā Tam Kungam un ne cilvēkiem, Colossians 3:24 Zinādami, ka jūs no Tā Kunga dabūsiet par atmaksu to iemantošanu, jo jūs kalpojat Tam Kungam Kristum. Colossians 3:25 Bet kas nepareizi dara, tas dabūs, ko tas nepareizi ir darījis, un (tur) cilvēka vaigs netiek uzlūkots. Colossians 4:0 Colossians 4:1 Jūs kungi, kas ir pareizi un pēc tiesas, to dariet tiem kalpiem, zinādami, ka jums arīdzan Kungs ir debesīs. Colossians 4:2 Esiet pastāvīgi iekš lūgšanas un esiet nomodā iekš tās ar pateicību, Colossians 4:3 Lūgdami turklāt arī par mums, ka Dievs mums gribētu atvērt tā vārda durvis, runāt Kristus noslēpumu, kā dēļ es arī esmu saistīts, Colossians 4:4 Lai es to varu darīt zināmu, tā kā man pienākas runāt. Colossians 4:5 Staigājiet iekš gudrības priekš tiem, kas ir ārā, laiku vērā ņemdami. Colossians 4:6 Jūsu valoda lai ir arvien mīlīga un ar sāli sālīta, ka jūs zināt ikvienam atbildēt, kā pienākas. Colossians 4:7 Kā man klājās, par to Tihikus jums ziņu dos, tas mīļais brālis un uzticīgais palīgs un amata biedrs iekš Tā Kunga, Colossians 4:8 Ko es tāpēc esmu sūtījis pie jums, lai es ziņu dabūtu, kā jums klājās, un lai tas jūsu sirdis iepriecinātu, Colossians 4:9 Ar Onezimu, to uzticīgo un mīļo brāli, kas no jūsu draudzes; tie jums visu stāstīs, kā te iet. Colossians 4:10 Aristarks, mans cietuma biedrs, jūs sveicina, un Marks, Barnabas brāļa dēls, par ko jūs pavēles esat dabūjuši (kad tas pie jums nāks, tad to uzņemiet), Colossians 4:11 Un Jēzus, ar pavārdu Justs, kas ir no apgraizīšanas. Šie vien ir mani darba biedri pie Dieva valstības, kas man bijuši par iepriecināšanu. Colossians 4:12 Epafra, kas ir no jūsu draudzes, Kristus kalps, jūs sveicina, vienmēr par jums cīnīdamies iekš lūgšanām, ka jūs pilnīgi un stipri pastāviet visā Dieva prātā. Colossians 4:13 Jo es tam dodu liecību, ka viņš karsti darbojās par jums un par tiem Laodiķeā un par tiem Hierapolē. Colossians 4:14 Lūkas, tas ārsts, tas mīļais, un Demas jūs sveicina. Colossians 4:15 Sveicinājiet tos brāļus Laodiķeā, un Nimfu un to Dieva draudzi viņa namā. Colossians 4:16 Un kad tā grāmata no jums ir lasīta, tad gādājiet, ka tā arī Laodiķeas draudzē top lasīta, un ka jūs arīdzan to grāmatu no Laodiķeas lasāt. Colossians 4:17 Un sakāt Arhipam: kopi to amatu, ko tu esi dabūjis iekš Tā Kunga, ka tu to pilnīgi izdari. Colossians 4:18 Tā sveicināšana ar manu, Pāvila, roku. Pieminiet manas saites! Žēlastība lai ir ar jums! Āmen!
I Thessalonians 0:0
I Thessalonians 1:0 I Thessalonians 1:1 Pāvils un Silvans un Timotejs Tesaloniķiešu draudzei iekš Dieva Tā Tēva un Tā Kunga Jēzus Kristus: žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. I Thessalonians 1:2 Mēs Dievam pateicamies vienmēr par jums visiem, jūs pieminēdami savās lūgšanās, I Thessalonians 1:3 Bez mitēšanās pieminēdami jūsu ticības darbu un jūsu mīlestības pūliņu un jūsu pastāvību iekš cerības uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, mūsu Dieva un Tēva priekšā, I Thessalonians 1:4 Zinādami, ka jūs, no Dieva mīļotie brāļi, esat izredzēti. I Thessalonians 1:5 Jo mūsu evaņģēlijs ir bijis pie jums ne vien vārdos, bet arī spēkā un Svētā Garā un pilnā patiesībā: tā kā jūs zināt, kādi mēs esam bijuši pie jums jūsu labad. I Thessalonians 1:6 Un jūs esat pakaļdzinušies mums un Tam Kungam un to vārdu uzņēmuši iekš daudz bēdām ar Svētā Gara prieku; I Thessalonians 1:7 Tā ka jūs esat palikuši par priekšzīmi visiem ticīgiem Maķedonijā un Akajā. I Thessalonians 1:8 Jo no jums Tā Kunga vārds ir izpaudies ne vien Maķedonijā un Akajā, bet arī visās malās jūsu ticība uz Dievu ir izgājusi, tā ka mums par to nevajag neko runāt. I Thessalonians 1:9 Jo tie paši sludina par mums, kādu ieiešanu mēs pie jums esam atraduši un kā jūs esat atgriezušies pie Dieva no tiem elkudieviem, kalpot Tam dzīvam un patiesam Dievam, I Thessalonians 1:10 Un gaidīt no debesīm Viņa Dēlu, ko Viņš uzmodinājis no miroņiem, Jēzu, kas mūs izpestījis no tās nākamās dusmības. I Thessalonians 2:0 I Thessalonians 2:1 Jo jūs paši zināt, brāļi, mūsu ieiešanu pie jums, ka tā nav bijusi veltīga. I Thessalonians 2:2 Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās. I Thessalonians 2:3 Jo mūsu pamācīšana nav no alošanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības. I Thessalonians 2:4 Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums to evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda. I Thessalonians 2:5 Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, - Dievs par to liecinieks; I Thessalonians 2:6 Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi. I Thessalonians 2:7 Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā. I Thessalonians 2:8 Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi. I Thessalonians 2:9 Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju. I Thessalonians 2:10 Jūs esat liecinieki un Dievs, kā mēs pie jums, kas ticat, esam bijuši svēti un taisni un nenoziedzīgi. I Thessalonians 2:11 Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām I Thessalonians 2:12 Un apliecinājām, ka jums cienīgi būs staigāt Dievam, kas jūs aicina pie Savas valstības un godības. I Thessalonians 2:13 Tāpēc arī Dievam bez mitēšanās pateicamies, ka jūs Dieva vārda mācību no mums dzirdēdami, to neesat pieņēmuši kā cilvēku vārdu, bet (tā kā tas patiesīgi ir) kā Dieva vārdu, kas arī spēcīgi strādā iekš jums, kas ticat. I Thessalonians 2:14 Jo jūs, brāļi, esat pakaļdzinušies tām Dieva draudzēm, kas ir Jūdu zemē iekš Kristus Jēzus, tāpēc ka jūs arīdzan to pašu esat cietuši no saviem cilts biedriem, kā arī viņi no tiem Jūdiem; I Thessalonians 2:15 Tie arī To Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī; I Thessalonians 2:16 Un tie mūs kavē uz pagāniem runāt, ka šie top izglābti, un tā viņi arvien savus grēkus piepilda. Bet tā dusmība jau pār viņiem nākusi viņus nobeigt. I Thessalonians 2:17 Bet mēs, brāļi, kādu brīdi no jums šķirti pēc vaiga, ne pēc sirds, jo vairāk esam steigušies ar gaužu ilgošanos redzēt, jūsu vaigu. I Thessalonians 2:18 Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis. I Thessalonians 2:19 Jo kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas? I Thessalonians 2:20 Jo jūs esat mūsu gods un prieks. I Thessalonians 3:0 I Thessalonians 3:1 Tādēļ to ilgāk nepanesdami, esam apņēmušies, vieni paši palikt Atēnā, I Thessalonians 3:2 Un esam sūtījuši Timoteju, savu brāli un Dieva kalpu, savu darba biedru iekš Kristus evaņģēlija, jūs apstiprināt un paskubināt iekš jūsu ticības, I Thessalonians 3:3 Ka neviens nešaubās šinīs bēdās; jo jūs paši zināt, ka tās mums ir noliktas. I Thessalonians 3:4 Jo kad pie jums bijām, mēs jums papriekš sacījām, ka bēdas mums būs jācieš, tā kā tas arī noticis un kā jūs to zināt. I Thessalonians 3:5 Tādēļ arīdzan es to ilgāk nepanesdams, viņu esmu sūtījis, lai es no jūsu ticības dabūtu zināt, vai gan tas kārdinātājs jūs nav kārdinājis un mūsu darbs nav palicis veltīgs? I Thessalonians 3:6 Bet tagad, kad Timotejs no jums ir nācis pie mums un mums labas vēstis nesis par jūsu ticību un mīlestību, un ka jūs arvienu mūs labā piemiņā turat, kārodami mūs redzēt, itin kā arī mēs jūs, I Thessalonians 3:7 Tādēļ, brāļi, mēs esam iepriecināti par jums iekš visām savām bēdām un raizēm caur jūsu ticību. I Thessalonians 3:8 Jo tagad mēs atdzīvojamies, kad jūs pastāvat iekš Tā Kunga. I Thessalonians 3:9 Jo kādu pateicību mēs Dievam par jums varam atdot par visu šo prieku, ar ko priecājamies jūsu dēļ mūsu Dieva priekšā? I Thessalonians 3:10 Naktīm dienām ļoti gauži lūgdamies, lai varētu jūsu vaigu redzēt un jūsu ticības trūkumu piepildīt. I Thessalonians 3:11 Bet pats mūsu Dievs un Tēvs un mūsu Kungs Jēzus Kristus lai pašķir mūsu ceļu pie jums. I Thessalonians 3:12 Bet jums lai Tas Kungs dod augt un lai jūs dara pār pārim pilnīgus iekš mīlestības savā starpā un uz visiem, tā kā arī mēs esam uz jums, I Thessalonians 3:13 Ka Viņš jūsu sirdis stiprinātu, būt nenoziedzīgiem un svētiem mūsu Dieva un Tēva priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus Kristus atnāks ar visiem Saviem svētiem. I Thessalonians 4:0 I Thessalonians 4:1 Tad nu vēl, brāļi, jūs lūdzam un paskubinājam iekš Tā Kunga Jēzus, kā jūs no mums jau esat dzirdējuši, kā jums būs staigāt Dievam par patikšanu, lai jūs jo dienas jo vairāk pieņematies. I Thessalonians 4:2 Jo jūs zināt, kādas pavēles mēs jums esam devuši caur To Kungu Jēzu. I Thessalonians 4:3 Jo šis ir Dieva prāts, ka jūs topat svēti, ka jums būs atrauties no maucības, I Thessalonians 4:4 Ka ikvienam būs zināt, sev draugu mantot iekš svētīšanas un goda, I Thessalonians 4:5 Ne kārības sērgā, kā arī tie pagāni, kas Dievu nepazīst; I Thessalonians 4:6 Ka neviens savam brālim pāri nedara, nedz mantas dēļ to piekrāpj kādā darīšanā, jo Tas Kungs ir atriebējs par visu to, tā kā mēs jums arī jau esam sacījuši un apliecinājuši. I Thessalonians 4:7 Jo Dievs mūs nav aicinājis uz nešķīstību, bet ka topam svēti. I Thessalonians 4:8 Tad nu, kas ir nicinātājs, tas nenicina kādu cilvēku, bet Dievu, kas arī Savu Svēto Garu jums ir devis. I Thessalonians 4:9 Bet jums nevajag, ka es par to brāļu mīlestību rakstu; jo jūs paši esat Dieva mācīti, cits citu mīlēt, I Thessalonians 4:10 Un jūs to arī darāt visiem brāļiem, kas ir pa visu Maķedoniju; bet mēs jūs paskubinājam, brāļi, jo dienas jo vairāk pieņemties I Thessalonians 4:11 Un turēt par godu, klusi dzīvot un savus darbus darīt un savām rokām strādāt, tā kā mēs jums esam pavēlējuši; I Thessalonians 4:12 Ka jūs godīgi staigājat priekš tiem, kas ir ārā, un ka jums cita nevajag. I Thessalonians 4:13 Bet, brāļi, es jums negribu slēpt par tiem, kas ir aizmiguši, ka jūs nenoskumstat tā kā tie citi, kam nav cerības. I Thessalonians 4:14 Jo ja mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tāpat arī Dievs tos aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu. I Thessalonians 4:15 Jo to mēs jums sakām caur Tā Kunga vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā. I Thessalonians 4:16 Jo pats Tas Kungs nāks zemē no debesīm ar kliegšanu, ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni, un tie iekš Kristus mirušie uzcelsies papriekš, I Thessalonians 4:17 Pēc tam mēs, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aizrauti līdz ar tiem iekš padebešiem Tam Kungam pretī gaisā; un tā mēs būsim arvien pie Tā Kunga. I Thessalonians 4:18 Tad nu iepriecinājaties savā starpā ar šiem vārdiem. I Thessalonians 5:0 I Thessalonians 5:1 Bet par tiem laikiem un brīžiem, brāļi, nevajag jums rakstīt. I Thessalonians 5:2 Jo jūs paši it labi zināt, ka Tā Kunga diena nāks tāpat kā zaglis naktī. I Thessalonians 5:3 Jo kad tie sacīs: miers ir un drošība, tad tā samaitāšana piepeši nāks pār tiem, kā bērnu sāpes pār grūtu sievu, un tie neizbēgs. I Thessalonians 5:4 Bet jūs, brāļi, neesiet iekš tumsības, ka šī diena kā zaglis jūs sagrābj. I Thessalonians 5:5 Jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni; mēs neesam ne nakts ne tumsības bērni. I Thessalonians 5:6 Tad nu lai mēs neguļam, tā kā tie citi, bet lai esam nomodā un skaidrā prātā. I Thessalonians 5:7 Jo tie, kas guļ, guļ naktī; un kas piedzeras, tie piedzeras naktī. I Thessalonians 5:8 Bet mums, kas esam dienas bērni, būs skaidrā prātā būt un apvilkt ticības un mīlestības bruņas un par bruņu cepuri pestīšanas cerību. I Thessalonians 5:9 Jo Dievs mūs nav nolicis uz dusmību, bet uz mūžīgas dzīvības panākšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, I Thessalonians 5:10 Kas par mums ir miris, ka mums, vai esam nomodā, vai aizmiguši, līdz ar Viņu būs dzīvot. I Thessalonians 5:11 Tāpēc pamācāties savā starpā un uztaisiet cits citu, tā kā arī jau darāt. I Thessalonians 5:12 Bet mēs jūs lūdzam, brāļi, ka jūs tos atzīstat, kas jūsu starpā strādā, un savus priekšniekus iekš Tā Kunga, un kas jūs pamāca. I Thessalonians 5:13 Un turat tos jo vairāk mīļus viņu darba dēļ; turat mieru savā starpā. I Thessalonians 5:14 Bet mēs jūs lūdzam, brāļi, pamāciet netiklos, ieprieciniet bailīgos, panesiet vājos, esiet lēnprātīgi pret visiem. I Thessalonians 5:15 Pielūkojiet, ka neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet arvien dzenaties uz labu, tā savā starpā, kā pret visiem. I Thessalonians 5:16 Priecājaties vienmēr. I Thessalonians 5:17 Lūdziet Dievu bez mitēšanās. I Thessalonians 5:18 Pateicieties Dievam visās lietās: jo tas ir Dieva prāts iekš Kristus Jēzus pie jums. I Thessalonians 5:19 Nenoslāpējiet to Garu. I Thessalonians 5:20 Nenicinājiet praviešu mācības. I Thessalonians 5:21 Pārbaudiet visu; to, kas labs, paturiet. I Thessalonians 5:22 Atraujaties no visa, kas liekās ļauns. I Thessalonians 5:23 Bet pats tas miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un viss jūsu gars un dvēsele un miesa lai bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu. I Thessalonians 5:24 Uzticīgs ir Tas, kas jūs aicina, - Tas to arī darīs. I Thessalonians 5:25 Brāļi, lūdziet par mums. I Thessalonians 5:26 Sveicinājiet visus brāļus ar svētu skūpstīšanu. I Thessalonians 5:27 Es jums piekodināju no Dieva puses, lai šī grāmata top lasīta priekš visiem svētiem brāļiem. I Thessalonians 5:28 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Āmen.
II Thessalonians 0:0
II Thessalonians 1:0 II Thessalonians 1:1 Pāvils un Silvans un Timotejs Tesaloniķiešu draudzei iekš Dieva, mūsu Tēva, un iekš Tā Kunga Jēzus Kristus: II Thessalonians 1:2 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. II Thessalonians 1:3 Mums pienākas Dievam vienmēr pateikties par jums, brāļi, tā kā tas ir pareizi, tādēļ ka jūsu ticība augumā aug un ka mīlestība jūsu starpā vairojās pie ikviena no jums; II Thessalonians 1:4 Tā ka mēs paši jūsu dēļ teicamies Dieva draudzēs par jūsu pastāvību un ticību iekš visām jūsu vajāšanām un iekš tām bēdām, ko jūs panesat, - II Thessalonians 1:5 Kas zīmējās uz Dieva taisno tiesu, ka jūs paliekat cienīgi, Dieva valstību mantot, par ko jūs arī ciešat. II Thessalonians 1:6 Tā ka tas ir pēc Dieva taisnības, jūsu bēdinātājiem atmaksāt ar bēdām, II Thessalonians 1:7 Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no debesīm ar Sava spēka eņģeļiem, II Thessalonians 1:8 Ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijam. II Thessalonians 1:9 Tie par sodību cietīs mūžīgu samaitāšanu no Tā Kunga vaiga un no Viņa spēka godības, II Thessalonians 1:10 Kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš Saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši, (jo mūsu liecībai pie jums tapa ticēts.) II Thessalonians 1:11 Tādēļ mēs arī vienmēr lūdzam par jums, lai mūsu Dievs jūs dara cienīgus, ka dabūjat, uz ko esat aicināti, un lai Viņš jūs dara pilnīgus visā labā prātā un ticības darbā ar spēku; II Thessalonians 1:12 Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus vārds top pagodināts iekš jums, un jūs iekš Viņa, pēc mūsu Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastības. II Thessalonians 2:0 II Thessalonians 2:1 Bet dēļ mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanas un dēļ mūsu sapulcināšanas pie Viņa mēs, brāļi, jūs lūdzam, II Thessalonians 2:2 Ka jūs netopat drīz prātā šaubīti nedz iztrūcināti, ne caur garu, ne caur vārdu, ne caur grāmatu, tā kā no mums būtu rakstīts, ka Tā Kunga diena esot klāt. II Thessalonians 2:3 Lai neviens jūs nekādā vīzē nepieviļ; jo tā nenāks, pirms tā atkāpšanās nebūs nākusi un tas grēka cilvēks, tas pazušanas dēls, nebūs parādījies, II Thessalonians 2:4 Kas turas pretī un paaugstinājās pār visu to, kas Dievs saucams, un kas ir Dieva kalpošana, tā ka viņš Dieva namā sēž kā Dievs, izrādīdamies, ka viņš esot Dievs. II Thessalonians 2:5 Vai jūs vairs nepieminiet, ka es vēl pie jums būdams to jums esmu sacījis? II Thessalonians 2:6 Un nu jūs zināt, kas aizkavē, tiekams viņš parādās savā laikā. II Thessalonians 2:7 Jo tas netaisnības noslēpums jau ir spēkā, tikai ka tam, kas viņu līdz šim aizkavē, vēl būs tapt atņemtam nost. II Thessalonians 2:8 Un tad parādīsies tas netaisnais, ko Tas Kungs nomaitās ar savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs viņa atnākšana. II Thessalonians 2:9 Šā (tā netaisnā) atnākšana notiek pēc sātana spēka ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem II Thessalonians 2:10 Un ar visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd; tādēļ ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti. II Thessalonians 2:11 Un tādēļ Dievs tiem sūtīs spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem; II Thessalonians 2:12 Lai top sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi patikšana pie netaisnības. II Thessalonians 2:13 Bet mums pienākas vienmēr Dievam pateikties par jums, no Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs no iesākuma jūs izredzējis uz pestīšanu, lai caur to Garu tiekat svēti un ticat patiesībai. II Thessalonians 2:14 Uz to Viņš jūs ir aicinājis caur mūsu evaņģēliju, lai panākat mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. II Thessalonians 2:15 Tad nu, brāļi, pastāviet un turiet tās mācības, ko esat mācījušies tā caur mūsu vārdu, kā caur mūsu grāmatu. II Thessalonians 2:16 Bet pats mūsu Kungs Jēzus Kristus un mūsu Dievs un Tēvs, kas mūs ir mīlējis un devis mūžīgu iepriecināšanu un labu cerību iekš žēlastības, II Thessalonians 2:17 Tas lai jūsu sirdis iepriecina un lai jūs stiprina iekš visāda laba vārda un darba. II Thessalonians 3:0 II Thessalonians 3:1 Beidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai Tā Kunga vārds turpina savu gaitu un top godāts, tā kā arī pie jums, II Thessalonians 3:2 Un lai mēs topam atpestīti no tiem netikliem un ļauniem cilvēkiem; jo ticība netīk visiem. II Thessalonians 3:3 Bet uzticīgs ir Tas Kungs, kas jūs stiprinās un pasargās no tā ļauna. II Thessalonians 3:4 Un mēs ceram no jums iekš Tā Kunga, ka jūs, ko mēs jums pavēlam, gan dariet, gan darīsiet. II Thessalonians 3:5 Bet Tas Kungs lai sataisa jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un uz Kristus pacietību. II Thessalonians 3:6 Mēs jums pavēlam, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, atstāties no ikviena brāļa, kas staigā netikli un ne pēc tās mācības, ko tas no mums ir dabūjis. II Thessalonians 3:7 Jo jūs paši zināt, kā piederās mums pakaļ dzīties; jo mēs jūsu starpā neesam netikli turējušies, II Thessalonians 3:8 Nedz esam maizi ēduši pie kāda bez maksas, bet iekš darbošanās un pūlēšanās naktīm dienām strādādami, ka nevienu no jums neapgrūtinātu; II Thessalonians 3:9 Ne ka mums nebūtu brīv, bet lai paši sevi jums dotu par priekšzīmi mums pakaļdzīties. II Thessalonians 3:10 Jo kad bijām pie jums, to jums esam pavēlējuši, ka, ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst. II Thessalonians 3:11 Jo mēs dzirdam, ka citi jūsu starpā netikli staigā neko nestrādādami, bet nedarbus darīdami. II Thessalonians 3:12 Bet tiem tādiem mēs pavēlam un tos paskubinājam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai tie klusā garā strādā un ēd savu pašu maizi. II Thessalonians 3:13 Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet labu darīt. II Thessalonians 3:14 Bet ja kas mūsu vārdiem šinī grāmatā nepaklausa, to iezīmējat, un nejaucaties ar to, lai tas top apkaunots. II Thessalonians 3:15 Un neturiet to kā ienaidnieku, bet pamāciet to kā brāli. II Thessalonians 3:16 Bet pats tas miera Kungs lai jums dod mieru vienmēr un visādi. Tas Kungs lai ir ar jums visiem. II Thessalonians 3:17 Tā sveicināšana ar manu paša, Pāvila, roku; šī ir tā zīme iekš ikkatras grāmatas. Tā es rakstu. II Thessalonians 3:18 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen.
I Timothy 0:0
I Timothy 1:0 I Timothy 1:1 Pāvils, Jēzus Kristus apustulis, pēc Dieva, mūsu Pestītāja un Tā Kunga Kristus Jēzus, mūsu cerības, pavēles I Timothy 1:2 Timotejam, savam īstam dēlam iekš ticības: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Jēzus Kristus, mūsu Kunga. I Timothy 1:3 Itin kā es tevi esmu lūdzis Efesū palikt, kad es gāju uz Maķedoniju, lai tu kādus paskubinātu, nemācīt nekādu citu mācību, I Timothy 1:4 Nedz cienīt pasakas un bezgalīgus cilts rakstus, kas vairāk ceļ jautāšanas nekā Dieva draudzi kopj ticībā, - I Timothy 1:5 Bet tās mācības gala mērķis ir mīlestība no šķīstas sirds un labas apziņas un bezviltīgas ticības; I Timothy 1:6 No tā kādi ir noklīduši un griezušies uz tukšām valodām, I Timothy 1:7 Gribēdami būt bauslības mācītāji, tie neprot, nedz ko saka, nedz ko droši liecina. I Timothy 1:8 Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja kas pēc tās pareizi turas, I Timothy 1:9 To zinādams, ka bauslība nav iecelta taisnam, bet netaisniem un pārgalvīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, nesvētiem un negantiem, tēva un mātes kāvējiem, slepkavām, I Timothy 1:10 Mauciniekiem, tiem, kas pie vīriešiem guļ, cilvēku zagļiem, melkuļiem, tiem, kas nepatiesi zvēr, un ja vēl kas tai veselīgai Dieva mācībai ir pretim, I Timothy 1:11 Pēc tā svētā Dieva godības pilnā evaņģēlija, kas man ir uzticēts. I Timothy 1:12 Un es pateicos Tam, kas mani darījis spēcīgu, mūsu Kungam Kristum Jēzum, ka Tas mani turējis par uzticīgu un iecēlis šinī amatā, I Timothy 1:13 Kaut gan iepriekš biju zaimotājs un vajātājs un varas darītājs, bet man žēlastība ir notikusi, jo es nezinādams to esmu darījis iekš neticības. I Timothy 1:14 Tomēr mūsu Kunga žēlastība jo pilnīga ir bijusi pie manis ar ticību un mīlestību, kas ir iekš Kristus Jēzus. I Timothy 1:15 Tas ir patiesīgs un augsti pieņemams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt, starp kuriem es esmu tas lielākais. I Timothy 1:16 Bet tādēļ man žēlastība ir notikusi, lai it īpaši pie manis Jēzus Kristus parādītu visu lēnprātību tiem par priekšzīmi, kas iekš Viņa ticēs uz mūžīgu dzīvošanu. I Timothy 1:17 Bet Tam mūžīgam, neiznīcīgam Ķēniņam, Tam neredzamam vienīgam gudram Dievam lai ir gods un slava mūžīgi mūžam! Āmen. I Timothy 1:18 Šo pavēli es tev lieku pie sirds, mans dēls Timotej, pēc tiem praviešu vārdiem, kas par tevi iepriekš ir sacīti, lai tu pēc tiem karo to labo karošanu. I Timothy 1:19 Turēdams ticību un labu zināmu sirdi, ko citi atmetuši un ticības lietās kā sadragāta laiva postā gājuši; I Timothy 1:20 Starp tiem ir Imenejs un Aleksandrs, ko esmu nodevis sātanam, lai tie kļūst pārmācīti, ka Dievu vairs nezaimo. I Timothy 2:0 I Timothy 2:1 Tad nu es pamācu pār visām lietām, lai notiek lūgšanas, piesaukšanas, aizlūgšanas, pateikšanas par visiem cilvēkiem, I Timothy 2:2 Par ķēniņiem un visiem, kas ir augstā kārtā, lai mēs mierīgi un klusi dzīvojam visā dievbijāšanā un godā. I Timothy 2:3 Jo tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, I Timothy 2:4 Kas grib, ka visi cilvēki top izglābti un nāk pie patiesības atzīšanas. I Timothy 2:5 Jo viens Dievs ir un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, tas cilvēks Kristus Jēzus, I Timothy 2:6 Kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkšanas maksu priekš visiem par liecību savā laikā, I Timothy 2:7 Uz ko es esmu iecelts par pasludinātāju un apustuli, (es saku patiesību iekš Kristus un nemeloju), par mācītāju pagāniem ticībā un patiesībā. I Timothy 2:8 Tad nu es gribu, lai vīri Dievu pielūdz visās vietās, paceldami svētas rokas bez dusmības un šaubīšanās. I Timothy 2:9 Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm nedz ar zeltu nedz ar pērlēm nedz ar dārgām drēbēm, I Timothy 2:10 Bet ar labiem darbiem, (kā tas sievām klājās, kas pie Dieva kalpošanas turas). I Timothy 2:11 Sieva klusībā lai mācās ar visu paklausīšanu. I Timothy 2:12 Bet sievai es nepieļauju mācīt nedz pār vīru valdīt, bet viņai būs turēties klusu. I Timothy 2:13 Jo Ādams papriekš ir radīts, pēc tam Ieva; I Timothy 2:14 Un Ādams nav pievilts, bet sieva ir pievilta un kritusi pārkāpšanā. I Timothy 2:15 Bet tā taps izglābta caur bērnu dzemdēšanu, ja viņa paliek ticībā un mīlestībā un dzenās pēc svētas dzīvošanas ar godu. I Timothy 3:0 I Timothy 3:1 Tas ir patiesīgs vārds: ja kas iekāro bīskapa amatu, tas iekāro teicamu darbu. I Timothy 3:2 Tad nu bīskapam pienākas būt nenoziedzīgam, vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, kas labprāt dod mājas vietu, un kas māk mācīt; I Timothy 3:3 Kas nav dzērājs, ne rējējs, nedz negodīgas peļņas dzinējs, bet lēnīgs, ne strīdīgs, ne naudas kārīgs; I Timothy 3:4 Kas savu namu labi valda, kam bērni, kas paklausa ar visu godu; I Timothy 3:5 (Bet ja kas savu paša namu nezin valdīt, kā tas gādās par Dieva draudzēm?) I Timothy 3:6 Ne tāds, kas kristīgu ticību tikko uzņēmis, lai neuzpūšas un neiekrīt zaimotāja tiesā. I Timothy 3:7 Bet viņam vajag arī labas liecības no tiem, kas ārā, ka neiekrīt nievāšanā un zaimotāja valgos. I Timothy 3:8 Tāpat arī draudzes kopējiem būs būt godīgiem, kam nav divējādas mēles, ne vīna plītniekiem, nedz negodīgas peļņas dzinējiem, I Timothy 3:9 Kas ticības noslēpumu tur iekš šķīstas zināmas sirds. I Timothy 3:10 Un šiem arīdzan būs papriekš tapt pārbaudītiem, pēc lai tie kalpo, ja tie ir bezvainīgi. I Timothy 3:11 Tāpat arī sievām būs būt godīgām, ne mēlnesēm, bet sātīgām, uzticīgām visās lietās. I Timothy 3:12 Draudzes kopējiem būs būt vienas sievas vīriem, kas savus bērnus un savu namu labi valda. I Timothy 3:13 Jo kas labi kalpojuši, tie pelnās labu pakāpi un daudz drošības iekš ticības, kas ir iekš Kristus Jēzus. I Timothy 3:14 To es tev rakstu, cerēdams it drīz nākt pie tevis; I Timothy 3:15 Bet ja es aizkavētos, lai tu zini, kā pienākas turēties Dieva namā, kas ir tā dzīvā Dieva draudze, tās patiesības pīlārs un pamats. I Timothy 3:16 Un teicami liels ir tas dievbijāšanas noslēpums: Dievs ir parādīts miesā, taisnots garā, skatīts no eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā. I Timothy 4:0 I Timothy 4:1 Bet Tas Gars skaidri saka, ka nākamos laikos citi atkāpsies no ticības, klausīdami viltīgus garus un velnu mācības, I Timothy 4:2 Kas viltīgi melus runā, kam pašu zināma sirds kā ar dedzekli iezīmēta, I Timothy 4:3 Kas aizliedz laulībā iedoties, pavēl noturēties no barībām, ko Dievs radījis, lai tie ticīgie un tie kas patiesību atzinuši, tās saņem ar pateicību. I Timothy 4:4 Jo ikkatra Dieva radīta lieta ir laba, un nekas nav atmetams, kas ar pateicību top ņemts; I Timothy 4:5 Jo tas top svētīts caur Dieva vārdu un lūgšanu. I Timothy 4:6 Kad tu šās lietas tiem brāļiem liksi priekšā, tad tu būsi labs Jēzus Kristus kalps, uzaudzināts iekš ticības un labas mācības vārdiem, uz ko tu esi dzinies. I Timothy 4:7 Bet tās nesvētās un nelietīgās pasakas atmeti un darbojies pats iekš dievbijāšanas. I Timothy 4:8 Jo tā miesīgā darbošanās maz ko der; bet dievbijāšana der pie visām lietām; un tai ir šās tagadējās un tās nākošās dzīvošanas apsolīšana. I Timothy 4:9 Tas ir patiesīgs un augsti pieņemams vārds. I Timothy 4:10 Jo par to mēs arī strādājam un topam nievāti, ka esam cerējuši uz to dzīvo Dievu, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs. I Timothy 4:11 Šās lietas pavēli un māci. I Timothy 4:12 Lai neviens nenicina tavu jaunību, bet topi tiem ticīgiem par priekšzīmi iekš mācības, iekš dzīvošanas, iekš mīlestības, iekš ticības, iekš šķīstības. I Timothy 4:13 Pastāvi iekš lasīšanas, paskubināšanas, mācīšanas, tiekams es nāku. I Timothy 4:14 Kopi to dāvanu, kas ir iekš tevis, kas tev caur praviešu vārdiem ir dota, kad tie vecaji tev rokas uzlika. I Timothy 4:15 Par to gādā, pie tā palieci, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās. I Timothy 4:16 Ņem vērā sevi pašu un to mācību, pastāvi šinīs lietās; jo to darīdams gan sevi pašu izglābsi, gan tos, kas tevi klausa. I Timothy 5:0 I Timothy 5:1 Vecu nerāj, bet pamāci kā tēvu, jaunākus kā brāļus, I Timothy 5:2 Vecākas sievas kā mātes, jaunākas kā māsas, iekš visas šķīstības. I Timothy 5:3 Godā tās atraitnes, kas ir īsteni atraitnes. I Timothy 5:4 Bet ja kādai atraitnei ir bērni jeb bērnu bērni, tādas lai papriekš mācās savā pašu namā dievbijīgi dzīvot un atlīdzināt, ko no tiem vecākiem dabūjušas; jo tas ir labi un patīkami Dieva priekšā. I Timothy 5:5 Bet kura ir īsta atraitne un itin viena palikusi, tā savu cerību likusi uz Dievu un paliek lūgšanās un Dieva piesaukšanās naktīm dienām. I Timothy 5:6 Bet kura uz kārību dzenās, tā dzīva būdama ir nomirusi. I Timothy 5:7 Un to pavēli, lai tās turas bezvainīgi. I Timothy 5:8 Bet ja kas savus piederīgos un visvairāk savu saimi neapgādā, tas ticību ir aizliedzis un ir sliktāks par neticīgu. I Timothy 5:9 Atraitne lai top izvēlēta ne jaunāka kā sešdesmit gadus, kas bijusi viena vīra sieva. I Timothy 5:10 Kurai labu darbu liecība top dota, ja tā bērnus uzaudzinājusi, ja tā labprāt svešiniekus uzņēmusi, ja tā svētiem kājas mazgājusi, ja tā apbēdinātiem palīgā nākusi, ja tā pēc ikviena laba darba dzinusies. I Timothy 5:11 Bet jaunākas atraitnes atmet; jo kad tās vēlīgas(pārgalvīgas) tapušas - Kristum pretī, tad tās grib iet pie vīra, I Timothy 5:12 Un tām ir vaina, ka tās to pirmo ticību pārlauzušas. I Timothy 5:13 Turklāt arīdzan tās ir slinkas, mācās apkārt iet pa mājām; un ne vien slinkas, bet arīdzan plukšķes, nedarbus darīdamas, runādamas, kas neklājās. I Timothy 5:14 Tad nu es gribu, ka tās jaunās iet pie vīra, bērnus dzemdē, namu valda un pretiniekam nedod nekāda iemesla uz nievāšanu. I Timothy 5:15 Jo citas jau ir griezušās sātanam pakaļ. I Timothy 5:16 Ja kādam ticīgam jeb kādai ticīgai ir atraitnes, tad lai tie tām nāk palīgā, un lai draudze netop apgrūtināta, ka tā tām īstenām atraitnēm var nākt palīgā. I Timothy 5:17 Tos vecajus, kas labi valda, turi divkārtīgā godā, visvairāk tos, kas strādā iekš vārda un mācīšanas. I Timothy 5:18 Jo tas raksts saka: vērsim, kas labību izmin, tev nebūs aizsiet purnu, un: strādniekam sava alga pienākas. I Timothy 5:19 Pret vecaju neuzņem sūdzības bez diviem vai trim lieciniekiem. I Timothy 5:20 Tos, kas apgrēkojās, pārmāci visu priekšā, lai arī tie citi bīstas. I Timothy 5:21 Es piekodināju Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus un to izredzēto eņģeļu priekšā, lai tu šās lietas turi, neko nedarīdams ne pēc ienaida, ne pēc draudzības. I Timothy 5:22 Rokas nevienam neuzliec ātri, un nepinies ar svešiem grēkiem; sevi pašu glabā šķīstu. I Timothy 5:23 Un nedzer vairs ūdeni vien, bet ņem maķenīt vīna, tavas pasirds(kuņģa) labad un tavas dažādas vājības dēļ. I Timothy 5:24 Citu cilvēku grēki jau zināmi, pirms tie vēl priekš tiesas nāk; bet citu ļaužu grēki pēc top zināmi. I Timothy 5:25 Tāpat arī tie labie darbi jau ir zināmi; un kas vēl nav, tie nevar palikt apslēpti. I Timothy 6:0 I Timothy 6:1 Visiem, kas ir kalpi apakš jūga, tiem būs savus kungus visā godā turēt, lai Dieva vārdu un mācību nezaimo. I Timothy 6:2 Bet tiem, kam ir ticīgi kungi, nebūs viņus nicināt, tāpēc ka šie ir brāļi, bet jo vairāk kalpot, tāpēc ka šie, kas šo labumu dabū, ir ticīgi un mīlēti; to māci un pavēli. I Timothy 6:3 Ja kas citu mācību māca un nenāk pie mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgiem vārdiem un pie dievbijāšanas mācības, I Timothy 6:4 Tas ir uzpūsts un nezin nenieka, bet vārgst iekš jautāšanām un vārdu ķildām, no kā ceļas skaudība, bāršanās, zaimošanas, ļaunas domas, I Timothy 6:5 Nelietīgas apjautāšanas tādiem, kam prāti sajaukti, kam patiesība zudusi, kam šķiet, dievbijāšanu esam mantas pelnīšanu: - atkāpies no tādiem! I Timothy 6:6 Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs. I Timothy 6:7 Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. I Timothy 6:8 Bet kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek. I Timothy 6:9 Bet kas grib bagāts tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā un daudz bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēkus gāž samaitāšanā un pazušanā. I Timothy 6:10 Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne; pēc tās dzīdamies daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies. I Timothy 6:11 Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, dievbijāšanas, ticības, mīlestības, pacietības, laipnības; I Timothy 6:12 Cīnies to labo ticības cīnīšanos, sagrāb to mūžīgo dzīvību, uz ko tu arīdzan esi aicināts un esi apliecinājis labu liecību daudz liecinieku priekšā. I Timothy 6:13 Es tev pavēlu Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Jēzus Kristus priekšā, kas apakš Poncius Pilatus apliecinājis to labo liecību, I Timothy 6:14 Šo bausli turēt neaptraipītu, nenicinātu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanai, I Timothy 6:15 Ko savā laikā parādīs tas svētais un vienīgi varenais, tas visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs, I Timothy 6:16 Kam vien ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaišumā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz var redzēt. Tam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen. I Timothy 6:17 Tiem bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz cerē uz to nepastāvīgo bagātību, bet uz To dzīvo Dievu, kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu; I Timothy 6:18 Lai tie labu dara, bagāti top iekš labiem darbiem, labprāt izdala, ir devīgi, I Timothy 6:19 Lai sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka tie dabū mūžīgo dzīvošanu. I Timothy 6:20 Ak Timotej, glabā to uzticēto mantu, atraudamies no tām nesvētām valodām un tukšām strīdu runām, kas ceļas no tās gudrības, ko par nepatiesu tā sauc; I Timothy 6:21 Pie kuras turēdamies daži nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar tevi! Āmen.
II Timothy 0:0
II Timothy 1:0 II Timothy 1:1 Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, aicināts sludināt to dzīvību iekš Kristus Jēzus, II Timothy 1:2 Timotejam, tam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva, Tā Tēva, un no Kristus Jēzus, mūsu Kunga. II Timothy 1:3 Es pateicos Dievam, kam kalpoju no tēvu tēviem ar skaidru zināmu sirdi, tā kā es bez mitēšanās tevi savās lūgšanās pieminu naktīm dienām, II Timothy 1:4 Ilgodamies tevi redzēt, pieminēdams tavas asaras, lai es topu piepildīts ar prieku, II Timothy 1:5 Kad pieminu tavu bezviltīgo ticību, kas jau papriekš ir mājojusi iekš tavas mātes mātes Loidas un iekš tavas mātes Eunikas, un es stipri ceru, ka arī iekš tevis. II Timothy 1:6 Tāpēc es tev atgādināju, atkal pamodināt to Dieva žēlastības dāvanu, kas ir iekš tevis caur manu roku uzlikšanu. II Timothy 1:7 Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka un mīlestības un savaldības garu. II Timothy 1:8 Tad nu nekaunies par mūsu Kunga liecību, nedz par mani, Viņa saistīto; bet ciet līdz to grūtumu par evaņģēliju pēc Dieva spēka, II Timothy 1:9 Kas mūs izglābis un aicinājis ar svētu aicināšanu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Savas īpašas apņemšanās un žēlastības, kas mums dota iekš Kristus Jēzus no mūžīgiem laikiem, II Timothy 1:10 Un tagad ir parādīta caur mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšanu, kas nāvi izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur evaņģēliju, II Timothy 1:11 Uz ko es esmu iecelts par sludinātāju un apustuli un mācītāju pagāniem. II Timothy 1:12 Tādēļ es arī to ciešu, bet es nekaunos; jo es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs, to man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai. II Timothy 1:13 Paturi tās veselīgās mācības priekšzīmi, ko tu esi dzirdējis no manis, iekš ticības un mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus. II Timothy 1:14 Šo labo mantu glabā caur To Svēto Garu, kas iekš mums mājo. II Timothy 1:15 To tu zini, ka visi, kas ir iekš Āzijas, no manis ir nogriezušies; starp tiem ir Fiģels un Hermoģens. II Timothy 1:16 Lai Tas Kungs dod žēlastību Onesifora namam; jo tas mani daudzkārtīgi atspirdzinājis un nav kaunējies par manām ķēdēm; II Timothy 1:17 Bet Romā nācis tas mani rūpīgi ir meklējis un atradis. II Timothy 1:18 Lai Tas Kungs tam dod, žēlastību atrast pie Tā Kunga viņā dienā; un cik tas man Efesū kalpojis, to tu jo labi zini. II Timothy 2:0 II Timothy 2:1 Tad nu, mans dēls, topi spēcīgs iekš tās žēlastības, kas ir iekš Kristus Jēzus. II Timothy 2:2 Un ko tu no manis esi dzirdējis caur daudz lieciniekiem, to māci uzticīgiem cilvēkiem, kas būs derīgi arī citus mācīt. II Timothy 2:3 Tad tu nu ciet līdz to ļaunumu kā labs Jēzus Kristus karavīrs. II Timothy 2:4 Neviens karavīrs netinās ar citiem dzīves darbiem, lai var patikt tam, kas viņu uz karu derējis. II Timothy 2:5 Un jebšu kas cīnās tas nedabūs kroni, ja nebūs pareizi cīnījies. II Timothy 2:6 Zemniekam, kas zemi strādā, būs pirmajam dabūt no tiem augļiem. II Timothy 2:7 Ņem vērā, ko es saku, lai Tas Kungs tev dod saprašanu visās lietās. II Timothy 2:8 Turi piemiņā Jēzu Kristu, kas no miroņiem uzmodināts, no Dāvida dzimuma pēc mana evaņģēlija. II Timothy 2:9 Viņa dēļ es ļaunumu ciešu līdz pat saitēm kā ļaundarītājs; bet Dieva vārds nav saistīts. II Timothy 2:10 Tāpēc es visu panesu to izredzēto dēļ, lai arī tie debess prieku dabū iekš Kristus Jēzus ar mūžīgu godību. II Timothy 2:11 Tas ir patiesīgs vārds; jo ja mēs līdz mirstam, tad arī līdz dzīvosim; II Timothy 2:12 Ja panesam, tad arī līdz valdīsim; ja mēs aizliedzam, tad Viņš arīdzan mūs aizliegs; II Timothy 2:13 Ja mēs esam neuzticami, Viņš paliek uzticams, Viņš Sevi pašu nevar aizliegt. II Timothy 2:14 To piemini, apliecinādams Tā Kunga priekšā, lai tie nestrīdas vārdu dēļ; jo tas neder nekam, kā vien klausītājus sajaukt. II Timothy 2:15 Centies, sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt, kā strādnieku, kam nav jākaunas, un kas tos patiesības vārdus pareizi izdala. II Timothy 2:16 Bet no tām nesvētām tukšām valodām atraujies; jo tie bezdievību vairot vairos, II Timothy 2:17 Un viņu vārdi izplešas plašumā tā kā sērga; starp tiem ir Imenejs un Filēts, II Timothy 2:18 Kas no patiesības ir nomaldījušies, sacīdami, augšāmcelšanos jau esam notikušu, un pārgroza dažiem ticību. II Timothy 2:19 Bet tas stiprais Dieva pamats pastāv; tam ir šis zieģelis: Tas Kungs tos savējos pazīst, - un: lai atstājās no netaisnības ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauc. II Timothy 2:20 Bet lielā namā ne vien ir zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla trauki, un citi godam, bet citi negodam. II Timothy 2:21 Ja tad nu kāds ir šķīstījies no šiem, tad tas būs trauks par godu, svētīts un Tam Kungam derīgs, uz ikvienu labu darbu sataisīts. II Timothy 2:22 Bēdz no tām jaunības kārībām, dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, pēc miera ar tiem, kas To Kungu piesauc no šķīstas sirds. II Timothy 2:23 Bet tās jautāšanas, kas ir ģeķīgas un bez pamācīšanas, tās atmet, zinādams, ka tās tikai strīdu dzemdina. II Timothy 2:24 Bet Tā Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam būt pret visiem, un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest; II Timothy 2:25 Kas ar laipnību tos pretiniekus māca, vai Dievs jel kad tiem nedotu atgriezties pie patiesības atzīšanas; II Timothy 2:26 Un vai jel tie neuzmostos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu. II Timothy 3:0 II Timothy 3:1 Bet to tev būs zināt, ka pēdīgās dienās briesmīgi laiki nāks. II Timothy 3:2 Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, II Timothy 3:3 Bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu nemīl, II Timothy 3:4 Nodevēji, nebēdnieki, uzpūsti, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu; II Timothy 3:5 Kas liekās dievbijāšanu cienījuši, bet viņas spēku aizliedz, - un no tādiem atkāpies. II Timothy 3:6 No tādiem ir tie, kas namos ielavās un gūsta tās sieviņas, kas ar grēkiem apkrautas un no dažādām iekārošanām top valdītas, II Timothy 3:7 Kas arvienu mācās un nekad nevar nākt pie patiesības atzīšanas. II Timothy 3:8 Bet kā Jannes un Jambres Mozum stāvēja pretī, tāpat arī šie stāv pretī patiesībai, cilvēki, kas savā prātā samaitāti, nederīgi pie ticības lietām. II Timothy 3:9 Bet šie tālu netiks; jo šo trakums taps visiem zināms, tā kā arī pie viņiem notika. II Timothy 3:10 Bet tu esi dzinies pakaļ manai mācībai, vadīšanai, nodomam, ticībai, lēnprātībai, mīlestībai, pacietībai, II Timothy 3:11 Tām vajāšanām, ciešanām, kas man ir notikušas Antioķijā, Ikonijā, Listrā; tādas vajāšanas es esmu panesis, un Tas Kungs mani no visām ir izrāvis. II Timothy 3:12 Un visi, kas dievbijīgi grib dzīvot iekš Kristus Jēzus, tie taps vajāti. II Timothy 3:13 Bet tie ļaunie cilvēki un viltnieki pieaugs ļaunumā, pievildami un pievilti. II Timothy 3:14 Bet tu paliec iekš tā, ko tu esi mācījies, un kas tev ir uzticēts, zinādams, no kā tu to esi mācījies, II Timothy 3:15 Un ka tu no mazām dienām svētos rakstus zini, kas tevi var darīt gudru uz debes' prieku caur to ticību, kas ir iekš Kristus Jēzus. II Timothy 3:16 Viss raksts no Dieva iedots ir arī derīgs pie mācīšanas, pie pārliecināšanas, pie norāšanas, pie pamācīšanas iekš taisnības, II Timothy 3:17 Lai tas Dieva cilvēks ir pilnīgs, uz ikvienu labu darbu pilnīgi sataisīts. II Timothy 4:0 II Timothy 4:1 Es piekodināju Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus priekšā, kas nāks tiesāt dzīvus un mirušus, Viņa atspīdēšanu un Viņa valstību minēdams: II Timothy 4:2 Pasludini to vārdu, dari to laikā, nelaikā, pārliecini, apdraudi, paskubini iekš visas lēnprātības un mācības. II Timothy 4:3 Jo nāks laiki, ka tie to veselīgo mācību nepanesīs, bet pēc savām pašu iekārošanām sev mācītājus uzkraus, kā tiem ausis niez, II Timothy 4:4 Un novērsīs ausis no patiesības un griezīsies pie pasakām. II Timothy 4:5 Bet tu esi nomodā iekš visām lietām, panes ļaunumu, dari evaņģelista darbu, izdari savu amatu pilnīgi. II Timothy 4:6 Jo es jau topu upurēts, un manas atraisīšanas laiks ir tuvu klāt. II Timothy 4:7 To labo cīnīšanos esmu cīnījies, to tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. II Timothy 4:8 Joprojām man ir nolikts tas taisnības kronis, ko man Tas Kungs, Tas taisnais Soģis, dos viņā dienā, un nevien man, bet arī visiem, kas Viņa atspīdēšanu ir mīlējuši. II Timothy 4:9 Steidzies ātri nākt pie manis; II Timothy 4:10 Jo Demas mani atstājis, mīlēdams šo pasauli, un ir nogājis uz Tesaloniku, Krescents uz Galatiju, Titus uz Dalmatiju. II Timothy 4:11 Lūkas vien ir pie manis; ņem Marku un atved to līdz, jo tas man ļoti derīgs pie kalpošanas. II Timothy 4:12 Tihiku es esmu sūtījis uz Efesu. II Timothy 4:13 To mēteli, ko es Troadā pie Karpa esmu atstājis, atnes nākdams līdz un tās grāmatas, visvairāk tās rakstāmās ādas. II Timothy 4:14 Aleksandrs, tas kalējs, man daudz ļauna ir darījis; Tas Kungs tam atmaksās pēc viņa darbiem. II Timothy 4:15 No tā tu arīdzan sargies, jo tas mūsu vārdiem pārlieku pretī stāvējis. II Timothy 4:16 Pie manas pirmās aizbildināšanās neviens pie manis nav bijis, bet visi ir atstājušies no manis, (lai tas tiem netop pielīdzināts). II Timothy 4:17 Bet Tas Kungs man ir klāt bijis un mani stiprinājis, ka caur mani tā mācība pilnīgi taptu zināma un visi pagāni to dzirdētu; un es esmu izrauts no lauvas rīkles. II Timothy 4:18 Un Tas Kungs mani izraus no ikviena ļauna darba un izglābs uz Savu Debesu valstību; Tam ir gods mūžīgi mūžam! Āmen. II Timothy 4:19 Sveicini Prisku un Aķilu un Onesifora namu. II Timothy 4:20 Erasts ir palicis Korintū, un Trofimu es esmu atstājis neveselu Miletū. II Timothy 4:21 Steidzies nākt priekš ziemas. Tevi sveicina Eubuls un Pudents un Linus un Klaudija un visi brāļi. II Timothy 4:22 Lai Tas Kungs Jēzus Kristus ir ar tavu garu. Žēlastība lai ir ar jums! Āmen.
Titus 0:0
Titus 1:0 Titus 1:1 Pāvils, Dieva kalps un Jēzus Kristus apustulis, pēc Dieva izredzēto ticības un pēc patiesības atzīšanas uz dievbijāšanu, Titus 1:2 Mūžīgas dzīvošanas cerībā, ko Dievs, kas nevar melot, no mūžīgiem laikiem ir apsolījis, Titus 1:3 Bet savā laikā Savu vārdu ir darījis zināmu caur to sludināšanu, kas man ir uzticēta pēc Dieva, mūsu Pestītāja, pavēles: Titus 1:4 Titum, savam īstam dēlam pēc tās ticības, kas mums abiem kopā: žēlastība un miers no Dieva, Tā Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja. Titus 1:5 Tādēļ tevi esmu atstājis Krietā, ka tu izdarītu, kas vēl trūka, un pa pilsētām vecajus ieceltu, kā es tev esmu pavēlējis, Titus 1:6 Ja kam ir laba slava, kas ir vienas sievas vīrs, kam ir ticīgi bērni, nedz palaidņi, nedz neklausīgi. Titus 1:7 Jo bīskapam kā Dieva nama turētājam jābūt vīram, kam laba slava, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne rējējam, ne negodīgas peļņas dzinējam; Titus 1:8 Kas labprāt mājas vietu dod, labu mīl, kas prātīgs, taisns, svēts, šķīsts, Titus 1:9 Kas pastāvīgi turas pēc tā uzticamā vārda mācības, ka viņš ir spēcīgs, arī pamācīt caur to veselīgo mācību, un pārmācīt tos, kas pretī runā, Titus 1:10 Jo ir daudz nebēdnieki, kas niekus runā un viltnieki, visvairāk tie no apgraizīšanas; Titus 1:11 Tiem vajag muti aizbāzt, jo tie veselus namus pārgroza negodīgas peļņas dēļ mācīdami, kas neklājās. Titus 1:12 Kāds no tiem, viņu pašu pravietis, ir sacījis: Krieti vienmēr melkuļi, nikni zvēri, slinki vēderi. Titus 1:13 Šī liecība ir patiesīga; tāpēc pārmāci tos stingri, lai tie paliek veseli ticībā Titus 1:14 Un nedodas uz Jūdu pasakām un uz tādu cilvēku baušļiem, kas nogriežas no patiesības. Titus 1:15 Visas lietas ir šķīstas šķīstiem; bet apgānītiem un neticīgiem nekas nav šķīsts; bet gan viņu prāts ir apgānīts, gan viņu zināma sirds. Titus 1:16 Tie saka, ka Dievu pazīstot, bet ar darbiem tie Viņu aizliedz, neganti būdami un neklausīgi un pie ikviena laba darba nederīgi. Titus 2:0 Titus 2:1 Bet tu runā, kā pēc tās veselīgās mācības pienākas: Titus 2:2 Ka tiem veciem vīriem būs būt modrīgiem, godīgiem, prātīgiem, veseliem ticībā, mīlestībā, pacietībā. Titus 2:3 Tāpat tām vecām sievām, ka tām būs turēties, kā svētām pieklājās, ka nebūs citus apmelot nedz padoties dzeršanai, bet dot labu mācību, Titus 2:4 Ka tās pamāca tās jaunās sievas, vīru mīlēt, bērnus mīlēt. Titus 2:5 Prātīgām būt, šķīstām, nama kopējām, krietnām, saviem vīriem paklausīgām, lai Dieva vārds netop zaimots. Titus 2:6 Tos jaunos vīrus pamāci tāpat, ka tiem būs būt prātīgiem. Titus 2:7 Parādies pats visās lietās kā priekšzīme iekš labiem darbiem, savā mācībā skaidrs un cienīgs, Titus 2:8 Ar veselīgiem nevainojamiem vārdiem, lai tas pretinieks top kaunā, un lai tas nevar, ko ļaunu uz mums runāt. Titus 2:9 Tos kalpus pamāci, saviem kungiem paklausīt un visās lietās pa prātam būt un nerunāt pretī, Titus 2:10 Neko slepeni nepaņemt, bet visur labu uzticību parādīt, ka tie Dieva, mūsu Pestītāja, mācībai visās lietās par godu turas. Titus 2:11 Jo Dieva žēlastība, kas visiem cilvēkiem pestīšanu atnes, ir atspīdējusi Titus 2:12 Un mūs pamāca, lai mēs bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsti un taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē, Titus 2:13 Gaidīdami to mūžīgo cerības labumu un tā lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu; Titus 2:14 Tas Pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem. Titus 2:15 To runā un pamāci un pārmāci, stipri pavēlēdams; neviens lai tevi nenicina. Titus 3:0 Titus 3:1 Atgādini tiem, lai tie tām valdībām un varām padodas, ir paklausīgi un uz ikvienu labu darbu gatavi, Titus 3:2 Lai nevienu nezaimo un nestrīdas, bet lai ir lēnīgi, lai visu laipnību parāda visiem cilvēkiem. Titus 3:3 Jo arī mēs citkārt bijām neprātīgi, nepaklausīgi, alodami, iekārošanām un dažādām kārībām kalpodami, blēdībā un skaudībā dzīvodami, naidīgi, cits citu ienīdēdami. Titus 3:4 Bet kad Dieva, mūsu Pestītāja, laipnība un cilvēku mīlestība ir atspīdējusi, Titus 3:5 Tad Viņš, ne no tiem taisnības darbiem, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas apžēlošanas mūs ir izglābis caur to mazgāšanu, kas atdzemdina un atjauno iekš Tā Svētā Gara, Titus 3:6 Ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, Titus 3:7 Lai, caur Viņa žēlastību taisnoti, paliekam par mūžīgas dzīvības mantiniekiem pēc tās cerības. Titus 3:8 Tas ir patiesīgs vārds. Un to es gribu, ka tu to stipri māci, lai tie, kas Dievam tic, pastāvīgi darbojās iekš labiem darbiem. Tas cilvēkiem ir labi un derīgi. Titus 3:9 Bet no ģeķīgām jautāšanām un cilts rakstiem un riešanām un strīdiem par bauslību atraujies, jo tie ir nederīgi un nelietīgi. Titus 3:10 No cilvēka, kas turas pie viltīgas mācības, atkāpies pēc vienas un otras pamācīšanas, Titus 3:11 Zinādams, ka tāds ir nelietis un grēko un tīšā prātā pats pazudinājās. Titus 3:12 Kad es Artemu pie tevis sūtīšu vai Tihiku, tad steidzies nākt pie manis uz Nikopoli, jo es jau esmu apņēmies, tur palikt par ziemu. Titus 3:13 Zenasu, to bauslības mācītāju, un Apollu izvadi krietni, tā ka tiem nekā netrūkst. Titus 3:14 Un lai arī tie mūsējie mācās labos darbos pastāvīgi darboties priekš visa tā, kas vajadzīgs, lai tie nav neauglīgi. Titus 3:15 Tevi sveicina visi, kas pie manis; sveicini tos, kas mūs mīl iekš ticības. Žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen.
Philemon 0:0
Philemon 1:0 Philemon 1:1 Pāvils, Tā Kunga Kristus Jēzus saistīts, un Timotejs, tas brālis, Filemonam, tam mīļotam un mūsu darba biedram, Philemon 1:2 Un Apijai, tai mīļotai, un Arhipam, mūsu cīnīšanās biedram, un tai Dieva draudzei tavā namā: Philemon 1:3 Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Philemon 1:4 Es savam Dievam pateicos allažiņ, tevi pieminēdams savās lūgšanās, Philemon 1:5 Dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz To Kungu Jēzu un uz visiem svētiem, Philemon 1:6 Ka tā ticība, kas tev ir līdz ar mums, top spēcīga un tu atzīsti visu to labumu, kas mums ir iekš Kristus Jēzus. Philemon 1:7 Jo mums ir liels prieks un iepriecināšana caur tavu mīlestību; jo caur tevi, brāli, tiem svētiem sirdis ir atspirdzinātas. Philemon 1:8 Tāpēc, jebšu man liela drošība ir iekš Kristus tev pavēlēt to, kas pieklājās, Philemon 1:9 Tad es tomēr labāki lūdzu no mīlestības, es tas vecais Pāvils, un tagad arī Jēzus Kristus saistīts, - Philemon 1:10 Es tevi lūdzu par savu dēlu Onezimu, ko esmu dzemdinājis iekš savām saitēm, Philemon 1:11 To, kas tev citkārt nebija derīgs, bet tagad tev un man ir labi derīgs, to es sūtu atpakaļ; Philemon 1:12 Bet tu viņu, tas ir manu sirdi, pieņem. Philemon 1:13 Es viņu pats pie sevis gribēju paturēt, lai tas tavā vietā man kalpotu iekš evaņģēlija saitēm; Philemon 1:14 Bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tava labdarīšana nebūtu kā piespiesta, bet no laba prāta. Philemon 1:15 Jo varbūt, ka viņš tāpēc mazu brīdi bijis atšķirts no tevis, lai tu viņu atdabūtu uz mūžību, Philemon 1:16 Ne vairs kā kalpu, bet vairāk nekā kalpu, kā mīļu brāli, īpaši man, bet cik vairāk tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga. Philemon 1:17 Tad nu, ja tu mani turi par (ticības)biedru, tad pieņem viņu tā kā mani. Philemon 1:18 Bet ja viņš tev netaisnību darījis, vai ir parādā, tad man to pielīdzini. Philemon 1:19 Es, Pāvils, to rakstu ar savu roku: es maksāšu; lai tev neteiktu, ka tu arī pats sevi man esi parādā. Philemon 1:20 Tiešām, brāli, lai es no tevis ko mantoju iekš Tā Kunga, atspirdzini manu sirdi iekš Tā Kunga. Philemon 1:21 Cerēdams, ka tu paklausīsi, es tev rakstu, un zinu, ka tu arī darīsi vairāk nekā es saku. Philemon 1:22 Turklāt sataisi man arī mājas vietu, jo es ceru, ka caur jūsu lūgšanām es jums tapšu atdots. Philemon 1:23 Tevi sveicina, Epafra, mans cietuma biedrs iekš Kristus Jēzus, Philemon 1:24 Marks, Aristarks, Demas, Lūkas, mani darba biedri. Philemon 1:25 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu! Āmen.
Hebrews 0:0
Hebrews 1:0 Hebrews 1:1 Dievs dažu reizi un dažādi vecos laikos uz tiem tēviem runājis caur tiem praviešiem, šinīs pēdīgās dienās uz mums ir runājis caur To Dēlu; Hebrews 1:2 To Viņš ir iecēlis par mantinieku pār visu; caur To Viņš arī pasauli radījis; Hebrews 1:3 Tas ir tas godības atspīdums un Viņa būšanas ģīmis un nes visas lietas caur Savu spēcīgo vārdu, un, šķīstīšanu no grēkiem darījis caur Sevi pašu, un sēdies pie labās rokas tai godībai augstībā; Hebrews 1:4 Un Viņš ir tapis tik daudz augstāks pār eņģeļiem, cik Viņš augstāku vārdu pār tiem ir mantojis. Hebrews 1:5 Jo kuram eņģelim Viņš jebkad ir sacījis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis? Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu? Hebrews 1:6 Un kad Viņš atkal to pirmdzimušo ieved pasaulē, Viņš saka: un visiem Dieva eņģeļiem būs Viņu pielūgt. Hebrews 1:7 Un par tiem eņģeļiem Viņš gan saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem, un Savus sulaiņus par uguns liesmām; Hebrews 1:8 Bet par To Dēlu: Tavs goda krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam; Tavas valdīšanas scepteris ir taisns scepteris. Hebrews 1:9 Tu esi mīlējis taisnību un ienīdējis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu, pāri par Taviem biedriem. Hebrews 1:10 Un: Tu, Kungs, iesākumā zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs; Hebrews 1:11 Tās zudīs, bet Tu palieci vienmēr, tās sadils visas kā drēbes. Hebrews 1:12 Un tā kā uzvalku Tu tās satīsi, un tās taps pārvērstas: bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. Hebrews 1:13 Un uz kuru eņģeli Viņš jebkad ir sacījis: sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām? Hebrews 1:14 Vai visi tie nav gari, kas kalpo un top izsūtīti uz kalpošanu to dēļ, kas to debesprieku iemantos? Hebrews 2:0 Hebrews 2:1 Tāpēc mums būs jo vairāk vērā ņemt to vārdu, ko esam dzirdējuši, ka jel netopam aizrauti pazušanā. Hebrews 2:2 Jo ja tas vārds, kas caur eņģeļiem runāts, ir bijis stiprs, un ikkatra pārkāpšana un neklausīšana ir dabūjusi savu taisno atmaksu; Hebrews 2:3 Kā tad mēs izbēgsim par tādu pestīšanu nebēdādami? Tā papriekš ir sludināta caur To Kungu un mums apstiprināta no tiem, kas to dzirdējuši; Hebrews 2:4 Tai Dievs ir liecību devis ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem spēkiem un ar Tā Svētā Gara izdalīšanām pēc Sava prāta. Hebrews 2:5 Jo ne eņģeļiem Viņš ir padevis to nākamo pasauli, par ko mēs runājam. Hebrews 2:6 Bet viens kādā vietā ir apliecinājis sacīdams: kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Jeb cilvēka dēls, ka Tu viņu piemeklē? Hebrews 2:7 Īsu laiku Tu viņu esi darījis mazāku nekā eņģeļus, ar godu un slavu Tu viņu esi kronējis un viņu iecēlis pār Savu roku darbiem; Hebrews 2:8 Visas lietas Tu esi licis apakš viņa kājām. Jo kad Tas viņam visas lietas padevis, tad Tas neko nav atstājis, kas viņam nebūtu padots; bet tagad mēs vēl neredzam, ka viņam visas lietas padotas. Hebrews 2:9 Bet mēs redzam Jēzu nāves ciešanas dēļ ar godu un slavu kronētu, kas īsu laiku mazāks tapis nekā eņģeļi, lai Viņš caur Dieva žēlastību par visiem nāvi baudītu. Hebrews 2:10 Jo Tam, kā dēļ visas lietas ir un caur ko visas lietas ir, kas daudz bērnus uz godību vada, Tam pienācās Viņu, pestīšanas vadoni, caur ciešanām pilnīgu darīt. Hebrews 2:11 Jo tāpat tas, kas svētī, kā tie, kas top svētīti, visi ir no viena; tādēļ Viņš nekaunas, tos saukt par brāļiem, Hebrews 2:12 Sacīdams: Es Tavu vārdu sludināšu Saviem brāļiem, draudzes vidū Es Tev pateicības dziesmas dziedāšu. Hebrews 2:13 Un atkal: Es Savu cerību likšu uz Viņu. Un atkal: redzi, Es un tie bērni, ko Dievs Man ir devis. Hebrews 2:14 Kad nu tie bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu, Hebrews 2:15 Un atsvabinātu visus tos, kas caur nāves bailēm cauru mūžu bija padoti kalpošanai. Hebrews 2:16 Jo Viņš taču nepieņem eņģeļus, bet Ābrahāma dzimumu Viņš pieņem. Hebrews 2:17 Tāpēc Viņam vajadzēja visās lietās tiem brāļiem palikt līdzīgam, lai sirds žēlīgs taptu un uzticīgs augsts priesteris Dieva priekšā, to ļaužu grēkus salīdzināt. Hebrews 2:18 Jo caur to, ka Pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt. Hebrews 3:0 Hebrews 3:1 Tādēļ, svētie brāļi, kam ir daļa pie tās debešķīgas aicināšanas, ņemiet vērā to apustuli un augsto priesteri, ko mēs apliecinājam, Kristu Jēzu, Hebrews 3:2 Kas ir uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, tā kā arī Mozus visā Viņa namā. Hebrews 3:3 Jo Šis ir lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tā kā tam, kas namu uztaisījis, ir lielāks gods nekā tam namam. Hebrews 3:4 Jo ikkatrs nams no kāda top uztaisīts, bet kas šo visu ir uztaisījis, tas ir Dievs. Hebrews 3:5 Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, par liecību tam vārdam, kas bija runājams; Hebrews 3:6 Bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; tā nams mēs esam, ja tikai to drošību un to cerību, ar ko lielāmies, līdz galam paturam stipru. Hebrews 3:7 Tādēļ, tā kā Svētais Gars saka: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, Hebrews 3:8 Neapcietinājiet savas sirdis, tā kā pie tās sariebšanas tai kārdināšanas dienā tuksnesī, Hebrews 3:9 Kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši, Mani pārbaudījuši un redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Hebrews 3:10 Tāpēc Es apskaitos par šo tautu un sacīju: vienmēr tie alojās savā sirdī, bet Manus ceļus tie nezināja. Hebrews 3:11 Tad Es arī esmu zvērējis Savā dusmībā: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā. Hebrews 3:12 Pielūkojat, brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no tā dzīvā Dieva. Hebrews 3:13 Bet pamācāties paši ikdienas kamēr vēl top sacīts: šodien; ka neviens no jums netop apcietināts caur grēka pievilšanu. Hebrews 3:14 Jo mēs daļu esam dabūjuši pie Kristus, ja tikai to iesākto būšanu līdz galam paturam stipru. Hebrews 3:15 Kad top sacīts: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis, kā tai sariebšanas laikā! Hebrews 3:16 Kas tad, to dzirdējuši, Viņu ir nicinājuši? Vai ne visi, kas caur Mozu ir izgājuši no Ēģiptes? Hebrews 3:17 Par kuriem Viņš tad ir apskaities četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas ir apgrēkojušies, kuru miesas pakrita tuksnesī? Hebrews 3:18 Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi? Hebrews 3:19 Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ. Hebrews 4:0 Hebrews 4:1 Tad nu lai bīstamies, ka jel tā apsolīšana, Viņa dusēšanā ieiet, netop aizkavēta un neviens no jums netop ieraudzīts tāds, kas būtu palicis to nesasniedzis. Hebrews 4:2 Jo arī mums tas evaņģēlijs ir pasludināts, tā kā viņiem; bet tas sludināšanas vārds tiem nekā nepalīdzēja, tāpēc ka tas nebija savienots ar ticību iekš tiem, kas to bija dzirdējuši. Hebrews 4:3 Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam tai dusēšanā, tā kā Viņš ir sacījis: Es zvērēju Savā dusmībā, tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā; lai gan tie darbi no pasaules radīšanas bija padarīti. Hebrews 4:4 Jo Viņš kādā vietā par to septīto dienu tā ir runājis: un Dievs septītā dienā ir dusējis no visiem Saviem darbiem. Hebrews 4:5 Un šinī vietā atkal: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā. Hebrews 4:6 Kad nu tā paliek, ka citiem būs ieiet tai dusēšanā, un ka tie, kam papriekš tas evaņģēlijs ir sludināts, nav iegājuši neticības dēļ; Hebrews 4:7 Tad Viņš atkal kādu dienu noliek: šodien, caur Dāvidu sacīdams pēc tāda ilga laika, tā kā ir sacīts: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis. Hebrews 4:8 Ja jau Jozua tos ir ievedis dusēšanā, tad Viņš pēc tam nebūtu runājis par citu dienu. Hebrews 4:9 Tad nu vēl atliek svēta dusēšana Dieva ļaudīm. Hebrews 4:10 Jo kas Viņa dusēšanā ir iegājis, tas dus arī no saviem darbiem, tā kā Dievs no Saviem. Hebrews 4:11 Tad nu lai dzenamies ieiet tanī dusēšanā, ka neviens neiekrīt tai pašā neticības priekšzīmē. Hebrews 4:12 Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks, nekā kāds abējās pusēs griezīgs zobens, un spiežās cauri, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir soģis pār sirds domām un sirds prātu. Hebrews 4:13 Un Viņa priekšā neviena radīta lieta nav neredzama, bet visas lietas ir atsegtas un redzamas priekš Tā acīm, par ko mēs runājam(dosim norēķinu). Hebrews 4:14 Kad nu mums ir liels augsts priesteris, kas caur debesīm gājis, Jēzus, Dieva Dēls, tad lai mēs pie šīs apliecināšanas stipri turamies. Hebrews 4:15 Jo mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka. Hebrews 4:16 Tad nu lai ar drošību pieejam pie tā žēlastības krēsla, lai apžēlošanu dabūjam un žēlastību atrodam par palīdzību savā laikā. Hebrews 5:0 Hebrews 5:1 Jo ikviens augsts priesteris, kas no cilvēkiem ņemts, top iecelts pār cilvēkiem tanīs lietās, kas priekš Dieva jādara, lai tas upurē dāvanas un upurus par grēkiem, Hebrews 5:2 Un var iežēloties par tiem, kas nezin un alojās, tāpēc ka viņš pats arīdzan ar vājību apņemts. Hebrews 5:3 Un šās vājības dēļ viņam jāupurē par grēkiem, tā kā priekš tiem ļaudīm, tāpat arī priekš sevis paša. Hebrews 5:4 Un neviens neņem pats sev to godu, bet kā kurš no Dieva top aicināts, tā kā arī Ārons. Hebrews 5:5 Tāpat arī Kristus nav pats Sevi pagodinājis, ka taptu par augstu priesteri, bet Tas, kas uz Viņu ir runājis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Hebrews 5:6 Tā kā Viņš arī citā vietā saka: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas. Hebrews 5:7 Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā. Hebrews 5:8 Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis. Hebrews 5:9 Un pilnīgs tapis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas dzīvošanas gādātāju; Hebrews 5:10 Un no Dieva ir nosaukts par augstu priesteri pēc Melhizedeka kārtas. Hebrews 5:11 Par to mums būtu daudz ko runāt, to izstāstīt ir grūti, tāpēc ka jūs kūtri palikuši pie uzklausīšanās. Hebrews 5:12 Jo jums, kam sen laikiem pienākas būt mācītājiem, atkal vajag, ka topat mācīti, kādas ir tās pirmās Dieva vārdu sākuma mācības; un esat palikuši par tādiem, kam piena vajag un ne cietas barības. Hebrews 5:13 Jo ikviens, kas tikai pienu bauda, tas vēl ir nesapraša iekš tā taisnības vārda, jo tas ir bērns. Hebrews 5:14 Bet pieaugušiem vajag stipra ēdiena, tiem, kam prāts radināts un izmācīts, izšķirt labu un ļaunu. Hebrews 6:0 Hebrews 6:1 Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu, Hebrews 6:2 Ar mācību par kristību, par roku uzlikšanu, par miroņu augšāmcelšanos, par mūžīgu sodību. Hebrews 6:3 Arī to mēs darīsim, ja tikai Dievs to ļauj. Hebrews 6:4 Jo tas nevar būt, ka tie, kas vienreiz bijuši apgaismoti un baudījuši tās debesu dāvanas un daļu dabūjuši pie Tā Svētā Gara, Hebrews 6:5 Un baudījuši to labo Dieva vārdu un tās nākamās pasaules spēkus, Hebrews 6:6 Un atkāpjas, ka tie atkal varētu tapt atjaunoti uz atgriešanos no grēkiem, jo tie Dieva Dēlu sev atkal krustā sit un liek smieklā. Hebrews 6:7 Jo tā zeme, kas iedzer to daudzkārt līstošo lietu un nes derīgu zāli tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, tā dabū svētību no Dieva. Hebrews 6:8 Bet kas ērkšķus un dadžus nes, tā ir nederīga, un tai lāsts ir tuvu, un gals degšanā. Hebrews 6:9 Bet no jums, mīļie, mēs ceram ko labāku, un ka dzīsities pēc pestīšanas, jebšu tā runājam. Hebrews 6:10 Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un to mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs tiem svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet. Hebrews 6:11 Bet mēs gribam, ka ikviens no jums parāda to pašu uzcītību uz cerības pilnību līdz galam; Hebrews 6:12 Lai jūs netopat kūtri, bet tiem dzenaties pakaļ, kas caur ticību un pacietīgu gaidīšanu iemanto tās apsolīšanas. Hebrews 6:13 Jo kad Dievs Ābrahāmam to apsolīšanu deva, un kad Viņš nevarēja pie nekāda lielāka zvērēt, tad Viņš zvērēja pie Sevis paša, Hebrews 6:14 Sacīdams: patiesi, Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. Hebrews 6:15 Un tā Ābrahāms pacietīgi gaidīdams to dabūja, kas bija apsolīts. Hebrews 6:16 Jo cilvēki zvēr pie kāda lielāka nekā viņi paši, un zvērēšana viņiem nobeidz visu strīdu un ir par apstiprināšanu. Hebrews 6:17 Tad nu Dievs, gribēdams tiem apsolīšanas mantiniekiem Savu nepārvēršamo padomu jo skaidri parādīt, zvērēdams vidū nācis; Hebrews 6:18 Ka mēs caur divām nepārvēršamām lietām - jo nevar būt, ka Dievs melotu - dabūtu stipru iepriecināšanu, mēs, kas steidzamies to solīto cerību saņemt; Hebrews 6:19 Tā mums ir tā kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs, kas ieķerās priekškaramā auta iekšpusē. Hebrews 6:20 Kur Jēzus kā priekštecētājs par mums ir iegājis, pēc Melhizedeka kārtas par augstu priesteri palicis uz mūžību. Hebrews 7:0 Hebrews 7:1 Jo šis Melhizedeks bija Salemes ķēniņš, Dieva tā visu augstākā priesteris, kas Ābrahāmam, kad tas pārnāca no tās ķēniņu kaušanas, gāja pretī un viņu svētīja; Hebrews 7:2 Tam Ābrahāms arī deva to desmito tiesu no visa. Tas pirmā kārtā top tulkots: taisnības ķēniņš, - bet tad arīdzan: Salemes ķēniņš, tas ir, miera ķēniņš; Hebrews 7:3 Bez tēva, bez mātes, bez radu raksta; kam nav nedz dienu iesākuma, nedz dzīvības gala, bet Dieva Dēlam līdzināts viņš paliek priesteris mūžam. Hebrews 7:4 Bet lūkojiet, cik liels šis ir, ka pats Ābrahāms, tas vectēvs, viņam desmito tiesu no tā laupījuma devis. Hebrews 7:5 Un tiem Levja bērniem, kas to svēto amatu dabū, ir gan viens likums, desmito tiesu ņemt no tiem ļaudīm pēc bauslības, tas ir, no saviem brāļiem, jebšu tie cēlušies no Ābrahāma gurniem; Hebrews 7:6 Bet viņš, kas nebija cēlies no viņu cilts, to desmito tiesu ir ņēmis no Ābrahāma un svētījis to, kam tās apsolīšanas bija. Hebrews 7:7 Bet nu bez nekādas pretī runāšanas tas mazākais top svētīts no tā lielākā. Hebrews 7:8 Un še mirstīgi cilvēki ņem to desmito tiesu, bet tur tas, par ko liecība top dota, ka tas dzīvo. Hebrews 7:9 Un (tā sakot): arī Levi, kas to desmito tiesu ņem, to desmito tiesu ir devis caur Ābrahāmu. Hebrews 7:10 Jo viņš vēl bija tēva gurnos, kad Melhizedeks šim gāja pretī. Hebrews 7:11 Ja tad nu tā pilnība būtu caur to priestera amatu no Levja cilts, (jo līdz ar to tie ļaudis bauslību ir dabūjuši), kam tad vēl vajadzēja citam priesterim celties pēc Melhizedeka kārtas, un netikt sauktam pēc Ārona kārtas? Hebrews 7:12 Jo kad priesteru amats tiek pārcelts, tad arīdzan bauslībai jātiek pārceltai. Hebrews 7:13 Jo Tas, par ko tas sacīts, piederēja pie citas cilts, no kuras neviens nebija kalpojis pie altāra. Hebrews 7:14 Jo tas ir zināms, ka mūsu Kungs cēlies no Jūda cilts un uz šo cilti Mozus neko nav runājis par priesteru amatu. Hebrews 7:15 Un tas vēl jo skaidri ir zināms, ja pēc Melhizedeka līdzības cits priesteris ceļas, Hebrews 7:16 Kas tāds tapis ne pēc miesīga likuma bauslības, bet pēc neiznīcīgas dzīvības spēka. Hebrews 7:17 Jo Viņš apliecina: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas. Hebrews 7:18 Jo iepriekšēja baušļa atcelšana notiek tāpēc, ka tas nespēcīgs un nederīgs. Hebrews 7:19 Jo bauslība neko nav darījusi pilnīgu, bet tā labākas cerības ievešana, caur ko mēs tuvu nākam pie Dieva. Hebrews 7:20 Un kad tas nav noticis bez zvērēšanas, - Hebrews 7:21 (Jo viņi bez zvērēšanas palikuši par priesteriem, bet Šis ar zvērēšanu, caur To, kas uz Viņu saka: Tas Kungs ir zvērējis - un tas Tam nebūs žēl - Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas) - Hebrews 7:22 Tad Jēzus par vienas daudz labākas derības galvinieku ir palicis. Hebrews 7:23 Un viņi gan daudzi ir tapuši par priesteriem, tāpēc ka nāve tiem neļāva palikt. Hebrews 7:24 Bet Šim caur to, ka Viņš mūžīgi paliek, ir neiznīcīgs priestera amats. Hebrews 7:25 Tādēļ Viņš arī pilnīgi var izglābt tos, kas caur Viņu pie Dieva nāk, vienmēr dzīvodams, ka Viņš tos aizstāvētu. Hebrews 7:26 Jo tāds augsts priesteris mums arī pienācās, kas ir svēts, nenoziedzīgs, neapgānīts, atšķirts no grēciniekiem un augstāks pār debesīm; Hebrews 7:27 Kam nevajag, tā kā tiem augstiem priesteriem, ikdienas upurus nest papriekš par saviem pašu grēkiem un pēc par tiem ļaužu grēkiem; jo to Viņš ir darījis vien' reiz, kad Viņš pats Sevi upurējis. Hebrews 7:28 Jo bauslība ieceļ par augstiem priesteriem cilvēkus, kam ir vājība, bet tas zvērēšanas vārds, kas nāca pēc bauslības, tas To Dēlu ieceļ mūžīgi pilnīgu. Hebrews 8:0 Hebrews 8:1 Bet visu, kas sacīts, saņemot vienā vārdā: mums ir tāds augsts priesteris, kas sēž pa labo roku tam augstības goda krēslam debesīs, Hebrews 8:2 To svētumu kopējs un tās patiesās Dieva telts, ko Tas Kungs ir uzcēlis un ne cilvēks. Hebrews 8:3 Jo ikviens augsts priesteris top iecelts, nest dāvanas un upurus; tādēļ vajadzēja, ka arī Šim kas būtu, ko Tas upurētu. Hebrews 8:4 Jo ja Viņš virs zemes būtu, tad Viņš nebūtu priesteris, tāpēc, ka (te) priesteri ir, kas pēc bauslības dāvanas upurē, Hebrews 8:5 Un kas tai debesu lietu līdzībai un ēnai kalpo, tā kā Mozus caur Dievu bija pamācīts, kā tam Dieva telti bija uzcelt; jo Viņš sacīja: raugi, ka tu visu to dari pēc tās priekšzīmes, kas tev kalnā ir rādīta. Hebrews 8:6 Bet nu Kristus jo labu amatu dabūjis, jo labākas derības vidutājs Viņš ir, kas ar labākām apsolīšanām ir apstiprināta. Hebrews 8:7 Jo ja viņa, tā pirmā, būtu bijusi bez trūkuma, tad otra vieta nebūtu meklēta. Hebrews 8:8 Jo tos rādams, Viņš saka: redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs, un Es celšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūda namu; Hebrews 8:9 Ne tādu derību, kādu Es ar viņu tēviem esmu cēlis tanī dienā, kad Es tos pie rokas satvēru, tos no Ēģiptes izvest: jo tie Manā derībā nav palikuši; - tad Es arīdzan par tiem neesmu bēdājis, saka Tas Kungs. Hebrews 8:10 Jo šī ir tā derība, ko Es celšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Es došu Savus baušļus viņu prātā, un Es tos rakstīšu viņu sirdīs, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par ļaudīm. Hebrews 8:11 Un tie nemācīs neviens savu tuvāko un neviens savu brāli, sacīdams: atzīsti To Kungu: Jo tie visi Mani pazīs, no tā mazākā viņu starpā līdz tam lielākajam viņu starpā. Hebrews 8:12 Jo Es apžēlošos par viņu netaisnībām, un nepieminēšu vairs viņu grēkus un viņu noziegumus. Hebrews 8:13 Kad Viņš saka: jaunu (derību), tad Viņš to pirmo ir darījis par vecu. Kas nu ir darīts par vecu un vecs paliek, tas iznīkšanai ir tuvu. Hebrews 9:0 Hebrews 9:1 Tad nu gan arī tai pirmai derībai bija Dieva kalpošanas likumi un laicīgs svētums. Hebrews 9:2 Jo Dieva telts bija uzcelta: tai priekšējā bija tas lukturis un tas galds un tās Dieva priekšā noliktas maizes; tā top saukta tā svētā vieta. Hebrews 9:3 Bet aiz tā otra priekškaramā auta tas dzīvoklis, kas top saukts tā vissvētākā vieta; Hebrews 9:4 Tam bija tas kvēpināmais zelta altāris un tas derības šķirsts, vispāri pārvilkts ar zeltu, kurā tas zelta trauciņš ar to debess maizi un Ārona zizlis, kas bija zaļojis, un tie derības galdiņi. Hebrews 9:5 Un virsū pār to tie godības ķerubi, kas to derības šķirsta vāku apēnoja: par to tagad nav jārunā īpaši. Hebrews 9:6 Kad nu šās lietas tā sataisītas, tad tie priesteri gan allažiņ ieiet tai dzīvokļa priekšējā daļā, Dieva kalpošanas darbus darīdami, Hebrews 9:7 Bet tai otrā tas augstais priesteris vien vienreiz par gadu, ne bez asinīm, ko viņš upurē par sava paša un to ļaužu noziegumiem; Hebrews 9:8 Caur to Svētais Gars rāda, ka ceļš uz to svēto vietu vēl nav parādīts, kamēr tā dzīvokļa priekšēja daļa pastāv; Hebrews 9:9 Tā ir to tagadēju laiku līdzība, pēc kuras upurē dāvanas un upurus, kas to, kas kalpo, nevar pilnīgu darīt pēc zināmas sirds, Hebrews 9:10 Bet tie tikai līdz ar ēdieniem un dzērieniem un daudzkārtīgām mazgāšanām kā ārīgi miesas likumi uzlikti līdz tam laikam, kad viss labāki tiks pārtaisīts. Hebrews 9:11 Bet Kristus, to nākamo labumu augstais priesteris, ir nācis un caur jo lielu un jo pilnīgu dzīvokli, ne rokām taisītu - tas ir, ne no šīs radības, - Hebrews 9:12 Nedz ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm Viņš vienreiz ir iegājis tai svētā vietā un sagādājis mūžīgu pestīšanu. Hebrews 9:13 Jo ja vēršu un āžu asinis un pelni no jaunas govs nešķīstos apslacinājot šķīsta uz miesas šķīstību; Hebrews 9:14 Cik vairāk Kristus asinis, kas caur to mūžīgo Garu Sevi pašu bezvainīgu Dievam ir upurējis, šķīstīs jūsu zināmu sirdi no nedzīviem darbiem, kalpot Tam dzīvam Dievam? Hebrews 9:15 Un tādēļ Viņš ir tās jaunās derības (testamenta) vidutājs, lai, kad nāve bija notikusi par atpestīšanu no tām pārkāpšanām, kas bija apakš tās pirmās derības, tie, kas ir aicināti, dabū to apsolīto mūžīgo mantību. Hebrews 9:16 Jo kur ir iestādījums(testaments), tur tam iestādītajam vajag būt mirušam. Hebrews 9:17 Jo iestādījums (testaments) ir stiprs, kad tas iestādītājs miris; jo tas nekad nav spēkā, kamēr viņš vēl dzīvs, kas to cēlis. Hebrews 9:18 Tāpēc arī tā pirmā derība nav iecelta bez asinīm. Hebrews 9:19 Jo kad Mozus visus likumus pēc bauslības bija runājis uz visiem ļaudīm, tad tas ņēma teļu un āžu asinis ar ūdeni un purpura vilnu un īzapu un apslacināja pašu to grāmatu kā arī visus ļaudis, Hebrews 9:20 Sacīdams: šīs ir tās derības asinis, ko Dievs jums ir pavēlējis. Hebrews 9:21 Tā līdzīgi viņš arī Dieva telti un visus Dieva kalpošanas rīkus apslacināja ar asinīm. Hebrews 9:22 Un gandrīz viss ar asinīm top šķīstīts pēc bauslības, un bez asins izliešanas nenotiek piedošana. Hebrews 9:23 Tad nu tām debes' lietu līdzībām tā vajag tapt šķīstītām, bet tām debes' lietām pašām caur labākiem upuriem, nekā šie ir. Hebrews 9:24 Jo Kristus nav iegājis tai rokām taisītā svētā vietā, caur ko tā patiesā top zīmēta, bet pašās debesīs, ka tas tagad parādītos priekš Dieva vaiga par mums; Hebrews 9:25 Nedz ka Viņš Sevi pašu daudzreiz upurētu, tā kā tas augstais priesteris ik gadus svētā vietā ieiet ar svešām asinīm. Hebrews 9:26 Citādi Viņam būtu pienācies daudzreiz ciest no pasaules iesākuma; bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, grēku iznīcināt caur Savu paša upuri. Hebrews 9:27 Un tā, kā cilvēkiem ir nolikts vienreiz mirt un pēc tam tā tiesa: Hebrews 9:28 Tāpat arī Kristus, vienreiz upurēts, daudz ļaužu grēkus atņemt, taps redzēts otru reizi bez grēka no tiem, kas Viņu gaida, uz mūžīgu dzīvošanu. Hebrews 10:0 Hebrews 10:1 Jo bauslībai ir nākamo labumu ēna, ne to lietu ģīmis pats, un ar tiem upuriem, kas ik gadus tie paši, un ko bez mitēšanās upurē, upurētājus nekad nevar darīt pilnīgus. Hebrews 10:2 Citādi tie būtu mitējušies upurēt, ja tiem ar upuriem kalpojot vairs nebūtu bijusi nekāda apzināšanās par grēkiem, kad tie vienreiz šķīstīti. Hebrews 10:3 Bet nu ik gadus caur tiem (upuriem) notiek grēku pieminēšana. Hebrews 10:4 Jo tas nevar būt, ka vēršu vai āžu asinis grēkus atņem. Hebrews 10:5 Tāpēc pasaulē nākdams Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet to miesu Tu Man esi sataisījis. Hebrews 10:6 Dedzināmi upuri un grēku upuri Tev nav patikuši. Hebrews 10:7 Tad Es sacīju: redzi, Es nāku, (grāmatā par Mani ir rakstīts) Tavu prātu darīt, ak Dievs! Hebrews 10:8 Kad Viņš papriekš bija sacījis: upurus un dāvanas un dedzināmos upurus un grēku upurus Tu neesi gribējis, nedz tie Tev bija pa prātam, (kas pēc bauslības top upurēti); Hebrews 10:9 Tad Viņš sacīja: redzi, Es nāku, ak Dievs, Tavu prātu darīt. Viņš tad noceļ to pirmo, ka Viņš to otru ieceltu. Hebrews 10:10 Pēc šī prāta mēs esam svētīti caur Jēzus Kristus miesas upuri vienreiz. Hebrews 10:11 Un ikkatrs priesteris gan ikdienas stāv kalpodams un tos pašus upurus daudzkārt upurēdams, kas grēkus mūžam nevar atņemt; Hebrews 10:12 Bet Šis, vienu upuri par grēkiem upurējis, uz mūžību nosēdies pie Dieva labās rokas. Hebrews 10:13 Joprojām gaidīdams, tiekams Viņa ienaidnieki top likti par pameslu Viņa kājām. Hebrews 10:14 Jo ar vienu upuri Viņš ir mūžīgi pilnīgus darījis tos, kas top svētīti. Hebrews 10:15 Un Svētais Gars mums to arīdzan apliecina; jo kad Viņš papriekš bija sacījis: Hebrews 10:16 Šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un tos rakstīšu viņu prātā; Hebrews 10:17 Un Es vairs nepieminēšu viņu grēkus un viņu netaisnības. Hebrews 10:18 Kur nu ir grēku piedošana, tur vairs nav upura par grēku. Hebrews 10:19 Kad nu, brāļi, mums ir drošība, ieiet tai svētā vietā caur Jēzus asinīm, Hebrews 10:20 Ko Viņš mums ir sataisījis par jaunu un dzīvu ceļu caur to priekškaramo autu, tas ir, caur Savu miesu; Hebrews 10:21 Un kad nu mums ir augsts priesteris pār Dieva namu: Hebrews 10:22 Lai pieejam ar patiesīgu sirdi iekš pilnīgas ticības, apslacināti savās sirdīs, vaļā no ļaunas apzināšanās; Hebrews 10:23 Un pie miesas nomazgāti ar šķīstu ūdeni, lai mēs to cerības apliecināšanu paturam nešaubīgu, (jo Tas ir uzticīgs, kas to apsolījis). Hebrews 10:24 Un lai mēs cits citu vērā ņemamies ar skubināšanu pie mīlestības un labiem darbiem, Hebrews 10:25 Un lai neatstājam savu sapulcināšanos, kā daži mēdz, bet cits citu lai pamācam; un to jo vairāk, jo jūs redzat, ka tā diena nāk tuvu. Hebrews 10:26 Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības atzīšanu, tad vairs neatliekās nekāds upuris par grēkiem, Hebrews 10:27 Bet briesmīga sodības gaidīšana un uguns karstums, kas pretiniekus aprīs. Hebrews 10:28 Ja kāds Mozus bauslību nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trim lieciniekiem jāmirst. Hebrews 10:29 Cik gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām un tās derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas to žēlastības Garu ir nievājis? Hebrews 10:30 Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Un atkal: Tas Kungs tiesās Savus ļaudis. Hebrews 10:31 Briesmīga lieta ir, iekrist Tā dzīvā Dieva rokās. Hebrews 10:32 Bet pieminiet tās iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās, Hebrews 10:33 Gan caur mēdīšanām un bēdām tapuši par ērmiem, gan palikuši par biedriem tiem, kam tā klājās. Hebrews 10:34 Jo jūs esat cietuši līdz ar manām saitēm un ar prieku panesuši savas mantas laupīšanu, zinādami, ka jums iekš sev pašiem ir labāka un paliekama manta debesīs. Hebrews 10:35 Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga. Hebrews 10:36 Bet paciešanās jums vajag, lai jūs Dieva prātu darījuši iemantojiet to apsolīto svētību. Hebrews 10:37 Jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Hebrews 10:38 Bet taisnais no ticības dzīvos; un ja kas atkāpjas, pie tā manai dvēselei nav labs prāts. Hebrews 10:39 Bet mēs neesam no tiem, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic uz dvēseles izglābšanu. Hebrews 11:0 Hebrews 11:1 Bet ticība ir paļaušanās uz lietām, kas cerējamas, un pārliecināšanās par lietām, kas neredzamas. Hebrews 11:2 Jo caur to tie vecaji liecību ir dabūjuši. Hebrews 11:3 Caur ticību mēs noprotam, ka pasaule ir radīta caur Dieva vārdu, tā ka tās redzamās lietas nav cēlušās no redzamām. Hebrews 11:4 Caur ticību Ābels Dievam lielāku upuri ir pienesis nekā Kains: caur to viņš liecību ir dabūjis, ka viņš taisns, kad Dievs par viņa dāvanām liecināja; un caur to viņš vēl runā, jebšu miris. Hebrews 11:5 Caur ticību Enohs ir aizņemts, tā ka nāvi neredzēja; un viņš netapa atrasts, tāpēc ka Dievs viņu bija aizņēmis; jo pirms viņš tapa aizņemts, viņš liecību ir dabūjis, ka viņš Dievam paticis. Hebrews 11:6 Bet bez ticības nevar Dievam patikt; jo kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē. Hebrews 11:7 Caur ticību Noa, no Dieva par to pamācīts, kas nebija redzams, Dievu bīdamies to šķirstu ir uzcirtis savam namam par izglābšanu; caur to viņš pasauli ir notiesājis un iemantojis to taisnību, kas nāk caur ticību. Hebrews 11:8 Caur ticību Ābrahāms aicināts ir paklausījis un izgājis uz to vietu, ko tam bija mantot, un viņš ir izgājis, nezinādams, kur nonākšot. Hebrews 11:9 Caur ticību viņš mājojis tai apsolītā zemē tā kā svešā, un teltīs dzīvojis ar Īzaku un Jēkabu, kas bija tās pašas apsolīšanas līdzmantinieki. Hebrews 11:10 Jo viņš gaidīja to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs. Hebrews 11:11 Caur ticību arī tā pati Sāra spēku dabūjusi, grūta tapt, un dzemdējusi pāri par laiku savā vecumā, jo viņa To turēja par uzticīgu, kas to bija apsolījis. Hebrews 11:12 Tādēļ arī no viena, un no tā paša izdēdējušā, ir dzimuši tik daudz kā debess zvaigznes un kā smiltis jūrmalā, kas neskaitāmas. Hebrews 11:13 Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši, bet no tālienes redzējuši un ar mieru bijuši un apliecinājuši, ka viņi esot virs zemes viesi un svešinieki. Hebrews 11:14 Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka tie tēva zemi meklē. Hebrews 11:15 Un ja tie būtu prātā turējuši to, no kuras bija izgājuši, tad tiem būtu bijis laiks, atpakaļ griezties. Hebrews 11:16 Bet nu tie ilgojās pēc vienas labākas, proti debešķīgas; tāpēc Dievs viņu dēļ nekaunas saukties viņu Dievs, jo Viņš tiem pilsētu ir sataisījis. Hebrews 11:17 Caur ticību Ābrahāms, kad tapa pārbaudīts, ir upurējis to Īzaku un atnesis to vienpiedzimušo, lai gan tas tās apsolīšanas bija dabūjis, Hebrews 11:18 Un uz to bija sacīts: iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts; Hebrews 11:19 Jo viņš domāja, ka Dievs spēcīgs arī no miroņiem uzmodināt; tādēļ viņš to arī kā priekšzīmi atdabūja. Hebrews 11:20 Caur ticību Īzaks Jēkabu un Ēsavu ir svētījis par nākamām lietām. Hebrews 11:21 Caur ticību Jēkabs mirdams katru no Jāzepa dēliem ir svētījis, un ir Dievu pielūdzis, noliecies pār sava zižļa galu. Hebrews 11:22 Caur ticību Jāzeps mirdams ir sludinājis par Israēla bērnu iziešanu un ir devis pavēli par saviem kauliem. Hebrews 11:23 Caur ticību Mozus, kad bija piedzimis, tapa apslēpts trīs mēnešus no saviem vecākiem, tādēļ ka tie redzēja, viņu esam krāšņu bērniņu. Un tie nebijās par ķēniņa pavēli. Hebrews 11:24 Caur ticību Mozus, kad bija liels palicis, liedzās saukties par Faraona meitas dēlu, Hebrews 11:25 Un labāki gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, Hebrews 11:26 Un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas; jo viņš skatījās uz to algu. Hebrews 11:27 Caur ticību viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no ķēniņa dusmības; jo viņš pastāvīgi turējās pie tā, kas nebija redzams, tā kā viņš to redzētu. Hebrews 11:28 Caur ticību viņš turēja to Pasa un to aplaistīšanu ar asinīm, ka tas pirmdzimušo maitātājs tos neaiztiktu. Hebrews 11:29 Caur ticību tie gāja caur sarkano jūru tā kā pa sausumu, ko ēģiptieši arī raudzījuši un noslīkuši. Hebrews 11:30 Caur ticību Jērikus mūri ir sagruvuši, kad tie septiņas dienas bija apstāti. Hebrews 11:31 Caur ticību tā mauka Rahaba nav pazudusi līdz ar tiem neticīgiem, kad viņa tos izlūkus ar mieru bija uzņēmusi. Hebrews 11:32 Un ko lai vēl vairāk saku? Man pietrūktu laika, kad es stāstītu par Gideonu un Baraku un Simsonu un Jeftu un Dāvidu un Samuēli un tiem praviešiem, Hebrews 11:33 Kas caur ticību ķēniņu valstis ir uzvarējuši, taisnību darījuši, apsolīšanas panākuši, lauvu rīkles aizbāzuši, Hebrews 11:34 Uguns spēku izdzēsuši, zobena asmenim izbēguši, atspirgušies no vājības, karā vareni tapuši, svešu kara spēku uz bēgšanu spieduši; Hebrews 11:35 Sievas savus mirušos caur augšāmcelšanos ir atdabūjušas, un citi grūti ir mocīti un to izglābšanu nav pieņēmuši, lai labāku augšāmcelšanos dabūtu. Hebrews 11:36 Un citi mēdīšanas un pātagas ir cietuši un arī saites un cietumu, Hebrews 11:37 Ar akmeņiem ir nomētāti, ar zāģiem sagriezti, sadedzināti, caur zobenu nomaitāti, avju un kazu ādās viņi apkārt gājuši, atstāti, mocīti, bēdināti; Hebrews 11:38 (Kuru pasaule nebija vērta) tuksnešos maldījušies un kalnos un alās un zemes bedrēs. Hebrews 11:39 Un šiem visiem caur ticību liecība ir bijusi, un tie nav panākuši, kas tiem bija solīts, Hebrews 11:40 Tādēļ ka Dievs priekš mums ko labāku papriekš bija izredzējis, ka tie netaptu pilnīgi bez mums. Hebrews 12:0 Hebrews 12:1 Tad nu arī mēs, kad tāds liels pulks liecinieku ir visapkārt ap mums, lai noliekam ikvienu nastu un to grēku, kas mūs visai apstāj, un ar pacietību lai tekam iekš tās mums noliktās cīnīšanās. Hebrews 12:2 Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam. Hebrews 12:3 Ņemiet vērā Šo, kas tādu pretī runāšanu panesis no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. Hebrews 12:4 Jūs vēl neesat pretī stāvējuši līdz asinīm, cīnīdamies pret grēku, Hebrews 12:5 Un esat aizmirsuši to pamācīšanu, kas uz jums kā uz bērniem saka: mans dēls, neturi Tā Kunga pārmācīšanu par mazu lietu un nepagursti, kad tu no Viņa kļūsti pārmācīts. Hebrews 12:6 Jo ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šausta ikvienu dēlu, ko Viņš uzņem. Hebrews 12:7 Ja jūs to pārmācīšanu paciešat, tad Dievs turas pret jums kā pret bērniem; jo kur ir dēls, ko tēvs nepārmāca? Hebrews 12:8 Bet ja esat bez pārmācīšanas, pie kuras visiem ir daļa bijusi, tad jūs esat maukas bērni un ne dēli. Hebrews 12:9 Un ja mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem un mēs tos esam bijušies, - vai ne daudz vairāk Tam garu Tēvam būsim paklausīgi un dzīvosim? Hebrews 12:10 Jo viņi gan mazu brīdi, kā paši zinādami, mūs ir pārmācījuši, bet Šis mūs pārmāca par labu, ka mums būtu daļa pie Viņa svētās būšanas. Hebrews 12:11 Bet ikviena pārmācīšana, klāt būdama, mums nešķiet līksmība esot, bet noskumšana; bet visu pēc tā dod taisnības un miera augļus tiem, kas caur to izmācīti. Hebrews 12:12 Tādēļ paceļat atkal gurdenās rokas un slābanos ceļus, Hebrews 12:13 Un staigājat taisnus ceļus ar savām kājām, ka tas, kas tizls, nepaklūp, bet turpretī top dziedināts. Hebrews 12:14 Dzenaties pēc miera ar visiem un pēc tās svētās dzīvošanas, bez kā neviens To Kungu neredzēs; Hebrews 12:15 Pielūkodami, ka neviens nezaudē Dieva žēlastību, ka nekāda rūgta sakne, augsti uzaugusi, jūs nesajauc, un ka daudzi caur to netop apgānīti; Hebrews 12:16 Ka neviens nav maucinieks, nedz nesvēts, kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtības tiesu ir pārdevis par vienu ēdienu. Hebrews 12:17 Jo jūs zināt, ka tas arī pēc tam, lai gan gribēdams to svētību iemantot, tapa atmests; jo viņš neatrada žēlošanas vietu, jebšu to ar asarām meklēja. Hebrews 12:18 Jo jūs neesat nākuši pie kalna, kas bija aiztiekams, un pie degoša uguns un krēslības un tumsības un vētras, Hebrews 12:19 Un pie bazūnes skaņas un vārdu balss, par ko tie, kas to dzirdēja, ir lūgušies, ka uz tiem vairs netaptu runāts. Hebrews 12:20 Jo tie nevarēja panest šo pavēli: ja arī kāds lops to kalnu aiztiktu, tad to būs ar akmeņiem nomētāt vai ar bultu nošaut. Hebrews 12:21 Un tā parādīšana bija tik briesmīga, ka Mozus sacīja: es esmu pārbijies un drebu. Hebrews 12:22 Bet jūs esat nākuši pie Ciānas kalna, un pie Tā dzīvā Dieva pilsētas, pie debess Jeruzālemes un pie daudz tūkstošiem eņģeļu, Hebrews 12:23 Un pie pirmdzimušo sapulces un draudzes, kas debesīs pierakstīti, un pie Dieva, tā soģa pār visiem, un pie pilnīgi taisno gariem, Hebrews 12:24 Un pie Jēzus, jaunas derības vidutāja, un pie apslacināšanas asinīm, kas labāki runā nekā Ābels. Hebrews 12:25 Pielūkojiet, ka jūs to, kas tur runā, neatmetiet. Jo kad tie nav izbēguši, kas to atmeta, kas virs zemes Dieva mācību runāja, tad mēs ne tik neizbēgsim, ja no tā novēršamies, kas ir no debesīm, Hebrews 12:26 Viņa balss tai laikā zemi pakustināja; bet tagad Viņš ir pasludinājis sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne vien zemi, bet arī debesi. Hebrews 12:27 Un tas vārds „vēl vienreiz“ parāda, ka tam, kas ir kustinājams, būs tapt pārceltam, jo tas ir darīts, lai paliek tas, kas nav kustinājams. Hebrews 12:28 Tādēļ nu, ka dabūjam nekustinājamu valstību, lai esam pateicīgi un tā lai Dievam kalpojam, kā Viņam labi patīk, ar baiļošanos un bijāšanos. Hebrews 12:29 Jo mūsu Dievs ir rijoša uguns. Hebrews 13:0 Hebrews 13:1 Brāļu mīlestība lai pastāv. Hebrews 13:2 Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu; jo caur to daži nezinot eņģeļus ir uzņēmuši savās mājās. Hebrews 13:3 Pieminiet tos saistītos, tā kā līdzsaistīti; un tos, kas ļaunumu cieš, kā tādi, kas paši arī vēl esiet miesā. Hebrews 13:4 Laulība lai ir godīga pie visiem un laulības gulta neapgānīta; bet mauciniekus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. Hebrews 13:5 Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu; Hebrews 13:6 Tā ka droši varam sacīt: Tas Kungs ir mans palīgs, un es nebīšos, ko man darīs cilvēks? Hebrews 13:7 Pieminiet savus vadītājus, kas jums to Dieva vārdu runājuši. Uzlūkojiet viņu dzīvošanas galu un dzenaties viņu ticībai pakaļ. Hebrews 13:8 Jēzus Kristus tas pats vakar un šodien un mūžīgi. Hebrews 13:9 Neļaujaties šaubīties caur dažādām un svešām mācībām; jo tas ir labi, ka sirds top stiprināta caur žēlastību un ne caur ēdieniem, caur ko nekāds labums nav ticis tiem, kas tā staigā. Hebrews 13:10 Mums ir altāris, no kā ēst nevienam nav brīv, kas tai teltī Dievam kalpo. Hebrews 13:11 Jo kuru lopu asinis caur augsto priesteri par grēku top ienestas tai svētā vietā, to pašu miesas top sadedzinātas ārā, lēģera priekšā. Hebrews 13:12 Tāpēc arī Jēzus, lai caur Savām paša asinīm ļaudis svētītu, ir cietis ārā priekš vārtiem. Hebrews 13:13 Tad nu lai izejam pie Viņa ārā, lēģera priekšā, nest Viņa negodu. Hebrews 13:14 Jo šeitan mums nav paliekama pilsēta, bet to nākamo meklējam. Hebrews 13:15 Tad nu lai caur Viņu Dievam allažiņ pienesam slavas upuri, tas ir, savu lūpu augļus, kas Viņa vārdu apliecina. Hebrews 13:16 Neaizmirstiet labu darīt un izdalīt, jo tādi upuri Dievam labi patīk. Hebrews 13:17 Paklausāt saviem vadītājiem un esat viņiem padevīgi; jo tie ir nomodā par jūsu dvēselēm, kā tādi, kam būs atbildēšanu dot, lai tie to dara ar prieku un ne nopūzdamies, jo tas jums nebūtu labi. Hebrews 13:18 Lūdziet par mums, jo mēs apzināmies, ka mums, kas visās lietās gribam godīgi staigāt, ir laba zināma sirds. Hebrews 13:19 Un jo vairāk lūdzu to darīt, lai jo ātri jums topu atdots. Hebrews 13:20 Bet Tas miera Dievs, kas no miroņiem atkal atvedis To lielo avju ganu caur mūžīgas derības asinīm, mūsu Kungu Jēzu, Hebrews 13:21 Tas lai jūs dara pilnīgus iekš ikviena laba darba, ka jūs Viņa prātu dariet, un lai rada iekš jums, kas Viņam labi patīk, caur Jēzu Kristu, Viņam lai ir gods mūžīgi mūžam! Āmen. Hebrews 13:22 Bet es jūs lūdzu, brāļi, panesiet šo pamācīšanu, jo es jums īsiem vārdiem esmu rakstījis. Hebrews 13:23 Zināt, ka brālis Timotejs ir atlaists; ar to, (ja tas drīz nāk) es jūs redzēšu. Hebrews 13:24 Sveicinājiet visus savus vadītājus un visus svētos. Tie brāļi no Itālijas jūs sveicina. Hebrews 13:25 Žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen.
James 0:0
James 1:0 James 1:1 Jēkabs, Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina tās divpadsmit ciltis, kas dzīvo svešumā. James 1:2 Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās, James 1:3 Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību. James 1:4 Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst. James 1:5 Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzās no Dieva, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, - tad tā viņam taps dota. James 1:6 Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies; jo kas šaubās, tas ir līdzīgs jūras vilnim, ko vējš kustina un mētā. James 1:7 Jo tāds cilvēks lai nedomā, ka tas no Tā Kunga ko dabūs. James 1:8 Divprātīgs cilvēks ir nepastāvīgs visos savos ceļos. James 1:9 Bet zemas kārtas brālis lai lielās ar savu augstumu; James 1:10 Un kas ir bagāts, ar savu zemumu; jo viņš paiet kā zāles puķe. James 1:11 Jo saule ir uzlēkusi ar karstumu un zāli izkaltējusi, un viņas puķe ir nokritusi un viņas vaiga jaukums nozudis; - tāpat arīdzan bagātais savītīs uz saviem ceļiem. James 1:12 Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs to dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo. James 1:13 Neviens, kas top kārdināts, lai nesaka, ka tas no Dieva top kārdināts; jo Dievs nevar tapt kārdināts uz ļaunu, un arī Pats nekārdina neviena. James 1:14 Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts. James 1:15 Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi. James 1:16 Nepieviļaties, mani mīļie brāļi! James 1:17 Ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk zemē no augšienes, no tā gaismas Tēva, pie kā nekādas pārmīšanās nedz pārvēršanās ēnas. James 1:18 Pēc Sava prāta Viņš mūs ir dzemdinājis caur to patiesības vārdu, ka mēs būtu Viņa radījumu pirmaji. James 1:19 Tad nu, mani mīļie brāļi, lai ikviens cilvēks ir čakls dzirdēt, bet lēns runāt un lēns dusmot. James 1:20 Jo cilvēka dusmība nedara, kas ir taisni Dieva priekšā. James 1:21 Tāpēc noliekat visu nešķīstību un blēdību un pieņemat ar lēnprātību to iekš jums iedēstīto vārdu, kas jūsu dvēseles var darīt svētas. James 1:22 Bet esiet tā vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami; James 1:23 Jo, ja kas ir tā vārda klausītājs, bet ne darītājs, tas ir līdzināms vīram, kas savu miesīgo vaigu aplūko spieģelī; James 1:24 Jo viņš sevi aplūkojis un nogājis un tūdaļ aizmirsis, kādā vaigā viņš bijis. James 1:25 Bet kas locīdamies ieskatās pilnīgā svabadības bauslībā un paliek pie tās, un nav aizmirsīgs klausītājs, bet tā darba darītājs, tas būs svētīgs savā darīšanā. James 1:26 Ja kam šķiet, ka tas Dievam kalpojot, un nesavalda savu mēli, bet savu sirdi pieviļ, Tā Dieva kalpošana ir nelietīga. James 1:27 Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules. James 2:0 James 2:1 Mani brāļi, ticību uz Jēzu Kristu, mūsu godājamo Kungu, turēdami neuzlūkojiet cilvēka vaigu. James 2:2 Jo ja kāds vīrs nāktu jūsu baznīcā ar zelta gredzenu pirkstā un ar krāšņām drēbēm, un tur arīdzan nāktu kāds nabags ar rupjām drēbēm, James 2:3 Un jūs uzlūkotu to, kam krāšņas drēbes, un uz to sacītu: sēdies tu še labā vietā; un sacītu uz to nabagu: stāvi tu tur, vai sēdies apakš manu kāju pamesla, - James 2:4 Vai tad jūs pie sev pašiem neesat starpību darījuši un neesat tapuši tiesneši pēc ļaunām domām spriezdami? James 2:5 Klausiet, mani mīļie brāļi: vai Dievs nav izredzējis tos šās pasaules nabagus, kas ticībā ir bagāti un tās valstības mantinieki, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīļo? James 2:6 Bet jūs tiem nabagiem negodu esat darījuši. Vai tie bagātie nav tie, kas jūs apspiež un jūs velk pie tiesām? James 2:7 Vai tie nezaimo to labo vārdu, kas pār jums ir saukts? James 2:8 Ja tad jūs to ķēniņa bauslību piepildāt pēc tā raksta: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, - tad jūs darāt labi. James 2:9 Bet ja jūs cilvēka vaigu uzlūkojiet, tad jūs grēku darāt un topat no bauslības pārliecināti kā pārkāpēji. James 2:10 Jo kas visus baušļus tur un vienā klūp, tas ir noziedzies pie visiem. James 2:11 Jo kas ir sacījis: tev nebūs laulību pārkāpt, - Tas arī sacījis: tev nebūs nokaut. Ja tu nu laulību nepārkāpi, bet nokauji, tad tu esi palicis par bauslības pārkāpēju. James 2:12 Runājiet tā un dariet tā, kā tādi, kas caur svabadības bauslību taps tiesāti. James 2:13 Jo tam, kas apžēlošanu nav parādījis, uzies sodība bez apžēlošanas, bet apžēlošana lielās pret sodību. James 2:14 Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai tā ticība viņu var izglābt? James 2:15 Ja kāds brālis vai māsa pliki būtu un tiem trūktu dienišķas pārtikšanas, James 2:16 Un ja kāds no jums uz tiem sacītu: ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet; bet jūs tiem nedotu kas miesai vajadzīgs, - ko tas palīdz? James 2:17 Tāpat arīdzan ticība, ja tai darbu nav, pati par sevi tā nedzīva. James 2:18 Bet kāds varētu sacīt: tev ir ticība, un man ir darbi! Rādi man tavu ticību bez darbiem un es tev rādīšu no maniem darbiem ticību. James 2:19 Tu tici, ka ir viens vienīgs Dievs, un dari labi. Velni arīdzan tic un dreb. James 2:20 Bet vai tu gribi zināt, tu nelietīgais cilvēks, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? James 2:21 Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzaku par upuri atnesdams uz altāri? James 2:22 Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem. James 2:23 Un tas raksts ir piepildīts, kas saka: Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību, un viņš nosaukts Dieva draugs. James 2:24 Tad nu jūs redzat, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien. James 2:25 Vai arī tā mauka Rahaba nav tāpat taisnota no darbiem, kad tā tos sūtītos ir uzņēmusi un pa citu ceļu izlaidusi? James 2:26 Jo tā kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arīdzan ticība bez darbiem ir nedzīva. James 3:0 James 3:1 Netopiet daudzi par mācītājiem, mani brāļi, zinādami, ka mēs grūtāku spriedumu dabūsim. James 3:2 Jo mēs visi klūpam daudz; ja kas ne vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spēcīgs, arī savaldīt visu miesu. James 3:3 Redzi, zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tie mums paklausa, un valdām visu viņu miesu. James 3:4 Redzi, arī tādas lielas un no stipriem vējiem mētātas laivas top valdītas no mazas stūres, uz kurieni stūrmaņa prāts nesās. James 3:5 Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un daudz ko padara; redzi, maza uguns, kādu lielu mežu tā iededzina! James 3:6 Mēle arīdzan ir uguns, pasaule pilna netaisnības; tāpat mēle starp mūsu locekļiem ir tas, kas visu miesu apgāna un iededzina visapkārt mūsu dzīvības ceļu, pati iededzināta no elles. James 3:7 Jo ikkatra daba, tā zvēru, kā putnu, tā tārpu, kā jūras zvēru, top valdīta un ir tapusi valdīta no cilvēcīgas dabas; James 3:8 Bet mēli neviens cilvēks nespēj savaldīt, to nepārvaramo ļaunumu ar nāves dzeloni. James 3:9 Ar to mēs slavējam To Kungu un Tēvu, un ar to mēs nolādam cilvēkus, kas pēc Dieva ģīmja radīti. James 3:10 No tās pašas mutes iziet svētīšana un lādēšana. Tam nebūs tā notikt, mani brāļi. James 3:11 Vai arī no tā paša akas avota izverd salds un rūgts? James 3:12 Mani brāļi, vai vīģes koks var nest eļļas koka augļus, vai vīna koks vīģes? Tāpat aka nevar dot sāļu un saldu ūdeni. James 3:13 Kurš ir gudrs un prātīgs starp jums? Tas lai rāda caur savu labo dzīvošanu savus darbus iekš lēnīgas gudrības. James 3:14 Bet ja jūs rūgtu bardzību un ienaidību turat savā sirdī, tad nelielāties un nemelojiet pret patiesību. James 3:15 Šī nav tā gudrība, kas nāk no augšienes zemē, bet tā ir pasaules, dabas un velna gudrība. James 3:16 Jo kur bardzība un ienaids, tur ir sajukšana un visāds ļaunums. James 3:17 Bet tā gudrība, kas ir no augšienes, papriekš ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, paklausīga, pilna apžēlošanas un labu augļu, taisna un bez liekulības. James 3:18 Bet taisnības auglis top sēts iekš miera tiem, kas mieru dara. James 4:0 James 4:1 No kurienes kari un kaušanās jūsu starpā? Vai ne no turienes, no jūsu kārībām, kas karo jūsu locekļos? James 4:2 Jūs iekārojiet, un jums nav nenieka; jūs ienīstiet un skaužat un nevarat iedabūt; jūs kaujat un karojat, tomēr jums nav nenieka, tādēļ ka jūs nelūdziet, James 4:3 Jūs lūdziet un nedabūjiet, tāpēc ka nepareizi lūdziet, lai to savās kārībās varētu aprīt. James 4:4 Jūs laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva nīšana? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku. James 4:5 Jeb vai jums šķiet, ka tas Raksts velti saka: Tam Garam, kas iekš mums mājo, gribās(ilgojās) pret To (ar) skaudību? James 4:6 Bet Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ (tas raksts) saka: Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. James 4:7 Tad nu padodaties Dievam, stāviet velnam pretī, tad viņš bēgs no jums. James 4:8 Nāciet tuvu pie Dieva, tad Viņš nāks tuvu pie jums. Šķīstiet rokas, jūs grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas, jūs divprātīgie! James 4:9 Esiet bēdīgi un noskumuši un raudāt; jūsu smiekli lai pārvēršas par vaidiem, un jūsu līksmība par skumību. James 4:10 Pazemojaties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās. James 4:11 Neaprunājiet cits citu, brāļi; kas brāli aprunā un savu brāli tiesā, tas aprunā bauslību un tiesā bauslību; bet ja tu bauslību tiesā, tad tu neesi bauslības darītājs, bet tiesātājs. James 4:12 Viens vienīgs ir Tas bauslības devējs un tiesātājs; Tas var pestīt un nomaitāt. Kas tu tāds esi, ka tu citu tiesā? James 4:13 Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs iesim uz šo vai to pilsētu un tur padzīvosim vienu gadu un pirksim un pārdosim un pelnīsimies; James 4:14 Un nezināt, kas rītu notiks, - jo kāda ir jūsu dzīvība? Tā ir tvaiks, kas mazu brīdi rādās un pēc iznīkst. James 4:15 Tai vietā jums būtu jāsaka: Ja Tas Kungs gribēs un mēs dzīvosim, tad mēs šo vai to darīsim. James 4:16 Bet nu jūs lielāties savā lepnībā; visa tāda lielīšanās ir ļauna. James 4:17 Tad nu, kas zina labu darīt un nedara, tam tas ir par grēku. James 5:0 James 5:1 Tad nu jūs bagātie, raudāt un kaucat par tām bēdām, kas pār jums nāk. James 5:2 Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes no kodēm saēstas. James 5:3 Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas tā kā uguns, jūs esat mantas krājušies pēdīgās dienās. James 5:4 Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju alga, ko jūs atrāvuši, brēc, un to pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Tā Kunga Cebaot ausīm. James 5:5 Jūs esat kāri dzīvojuši virs zemes un kārību dzinuši, jūs savas sirdis esat barojuši, tā kā uz kaujamu dienu; James 5:6 Jūs esat nosodījuši, jūs esat nokāvuši taisno, viņš jums pretī neturas. James 5:7 Tad nu esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Redzi, arājs gaida tos dārgos zemes augļus, pacietīgi uz tiem cerēdams, tiekams dabū to agro un to vēlo lietu. James 5:8 Esiet arī jūs pacietīgi, stiprinājiet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu. James 5:9 Nenopūšaties cits pret citu, brāļi, lai netopat tiesāti. Redzi soģis stāv priekš durvīm. James 5:10 Mani brāļi, ņematies par ciešanas un pacietības priekšzīmi tos praviešus, kas ir runājuši Tā Kunga Vārdā. James 5:11 Redzi, mēs tos teicam svētīgus, kas bijuši pacietīgi; jūs Ījaba paciešanu esat dzirdējuši un Tā Kunga galu redzējuši, ka Tas Kungs ir sirdsžēlīgs un apžēlotājs. James 5:12 Bet pār visām lietām, mani brāļi, nezvērējiet, nedz pie debess, nedz pie zemes, nedz kādu citu zvērestu; bet jūsu jā! lai ir jā! un jūsu nē! lai ir nē! lai jūs neiekrītat sodībā. James 5:13 Ja kas jūsu starpā cieš, tas lai Dievu lūdz; ja kas ir līksmā prātā, tas lai dzied slavas dziesmas. James 5:14 Ja kas jūsu starpā nevesels, tas lai aicina draudzes vecajus: lai tie par viņu lūdz, viņu svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. James 5:15 Un tā ticības lūgšana izglābs neveselo, un Tas Kungs viņu pacels, un ja viņš grēkus būtu darījis, tad tie viņam taps piedoti. James 5:16 Izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli. Taisna cilvēka sirsnīga lūgšana daudz ko iespēj. James 5:17 Elija bija cilvēks, mums līdzīgs, un lūgdams lūdza Dievu, ka lietus nelītu; un lietus nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. James 5:18 Un viņš atkal lūdza, un debess deva lietu, un zeme nesa savus augļus. James 5:19 Brāļi, ja kas jūsu starpā ir nomaldījies no patiesības, un ja kāds to atgriež, James 5:20 Tam būs zināt: kas grēcinieku atgriež no viņa maldīšanās ceļa, tas viņa dvēseli izglābs no nāves un apklās grēku pulku.
I Peter 0:0
I Peter 1:0 I Peter 1:1 Pēteris, Tā Kunga Jēzus Kristus apustulis, tiem izredzētiem svešiniekiem, kas mīt pa Pontu, Galatiju, Kapadoķiju, Āziju un Bitiniju, I Peter 1:2 Kas izredzēti pēc Dieva, Tā Tēva, paredzēšanas, iekš Tā Gara svētu darīšanas, uz paklausīšanu un uz apslacīšanu ar Jēzus Kristus asinīm: žēlastība un miers lai pie jums vairojās. I Peter 1:3 Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc Savas lielās apžēlošanas mūs atdzemdinājis uz dzīvu cerību caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, I Peter 1:4 Uz neiznīcīgu un neapgānītu un nesavīstamu mantību, kas top paturēta debesīs priekš jums, I Peter 1:5 Kas iekš Dieva spēka topat glabāti caur ticību uz pestīšanu, kas ir gatava parādīties pēdīgā laikā: I Peter 1:6 Par to jūs priecājaties, mazu brīdi tagad, ja vajag, noskumdināti dažādās kārdināšanās, I Peter 1:7 Lai jūsu pārbaudītā ticība top atrasta dārgāka nekā zelts, kas iznīkst un ugunī kļūst pārbaudīts, - par slavu un godu un teikšanu, kad Jēzus Kristus taps redzams. I Peter 1:8 To neredzējuši jūs mīlat un, jebšu tagad Viņu neredzat, tomēr ticēdami uz Viņu, priecājaties ar neizsakāmu un godības pilnu prieku, I Peter 1:9 Panākdami savas ticības gala mērķi, dvēseļu pestīšanu. I Peter 1:10 Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši tie pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, I Peter 1:11 Izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas iekš tiem bija, zīmēja, papriekš apliecinādams Kristus ciešanas un to godību pēc tām. I Peter 1:12 Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums ar to, ko jums tagad pasludinājuši tie prieka sludinātāji iekš Svētā Gara, kas no debesīm sūtīts; tādas lietas skatīties arī eņģeļiem ļoti gribās. I Peter 1:13 Tāpēc apjoziet savas sirds gurnus un skaidrā prātā ceriet pilnīgi uz to žēlastību, kas jums taps atnesta, kad Jēzus Kristus parādīsies. I Peter 1:14 Kā paklausīgi bērni neturaties pēc tām iekārošanām, kurām jūs līdz šim savā nezināšanā klausījāt; I Peter 1:15 Bet, kā jūsu Aicinātājs ir svēts, tāpat arī jūs topat svēti visā dzīvošanā. I Peter 1:16 Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. I Peter 1:17 Un ja jūs to kā Tēvu piesauciet, kas cilvēka vaigu neuzlūkodams tiesā pēc ikviena darba, tad dzīvojiet iekš bijāšanas šinī laikā, kamēr šeitan mītat; I Peter 1:18 Zinādami, ka jūs neesat atpirkti ar iznīcīgu mantu, ar sudrabu vai zeltu no savas nelietīgās dzīvošanas pēc tēvu ieraduma, I Peter 1:19 Bet ar Kristus, tā nenoziedzīga un neapgānīta jēra, dārgām asinīm; I Peter 1:20 Tas papriekš paredzēts priekš pasaules radīšanas, un redzams tapis šinīs pēdīgos laikos jūsu labad, I Peter 1:21 Kas caur Viņu ticat uz Dievu, kas To ir uzmodinājis no miroņiem un Tam godību devis, tā ka jūsu ticība arī ir cerība uz Dievu. I Peter 1:22 Un savas dvēseles šķīstījuši, tai patiesībai paklausot caur To Garu uz neviltīgu brāļu mīlestību, mīliet savā starpā no šķīstas sirds un bez mitēšanās, I Peter 1:23 Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas caur to dzīvo un mūžīgi paliekamo Dieva vārdu. I Peter 1:24 Jo visa miesa ir kā zāle un visa cilvēka godība kā zāles puķe; zāle ir savītusi un viņas puķe nokritusi; I Peter 1:25 Bet Tā Kunga vārds paliek mūžīgi. Bet šis ir tas vārds, kas jūsu starpā ir pasludināts. I Peter 2:0 I Peter 2:1 Bet nu atstājiet visu ļaunumu un visu viltību un liekulību un skaudību un visas aprunāšanas; I Peter 2:2 Tā kā jaunpiedzimuši bērniņi iekārojaties to garīgo bezviltīgo pienu, ka jūs caur to uzaugat, I Peter 2:3 Ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir laipnīgs; I Peter 2:4 Pie Tā jūs esat nākuši kā pie dzīva akmens, gan atmests no cilvēkiem, bet izredzēts un dārgs pie Dieva. I Peter 2:5 Un jūs paši arīdzan kā dzīvi akmeņi topat uztaisīti par garīgu namu un svētu priesterību, garīgus upurus upurēt, kas Dievam ir pieņēmīgi caur Jēzu Kristu. I Peter 2:6 Jo rakstos stāv(rakstīts): redzi, Es lieku Ciānā izredzētu, it dārgu stūra akmeni; un kas tic uz Viņu, tas nepaliks kaunā. I Peter 2:7 Tad nu jums, kas ticat, Viņš ir dārgs; bet tiem neklausīgiem tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, kas ir palicis par stūra akmeni, ir arī klupšanas akmens un piedauzīšanās klints, I Peter 2:8 Tiem, kas neklausīgi būdami pie tā vārda piedauzās, uz ko tie arīdzan ir nolikti. I Peter 2:9 Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; ka jums būs pasludināt Tā tikumus, kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķās gaismas, I Peter 2:10 Jūs, kas citkārt nebijāt Dieva ļaudis, bet tagad esat Dieva ļaudis, kas citkārt nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. I Peter 2:11 Mīļie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus, ka jums būs noturēties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo, I Peter 2:12 Un ka jūs dzīvojiet godīgi starp tiem pagāniem, lai kurās lietās tie jūs aprunā kā ļaundarītājus, tie to labo darbu dēļ, ko tie pie jums redz, Dievu pagodina tai piemeklēšanas dienā. I Peter 2:13 Tad esiet ikvienai cilvēku kārtībai paklausīgi Tā Kunga dēļ: gan ķēniņam, kā tādam, kas pār visiem ir iecelts, I Peter 2:14 Gan valdniekiem, kā tādiem, kas no viņa ir sūtīti par atriebšanu ļaundarītājiem, bet par slavu laba darītājiem. I Peter 2:15 Jo tāds ir Dieva prāts, ka jūs labu darīdami, muti aizbāžat neprātīgu cilvēku nezināšanai, I Peter 2:16 Kā svabadnieki, un ne tā kā jums svabadība būtu par ļaunuma apsegu, bet tā kā Dieva kalpi. I Peter 2:17 Turiet visus godā; mīlējiet brāļu draudzību; bīstaties Dievu, godājiet ķēniņu. I Peter 2:18 Jūs kalpi, esiet paklausīgi tiem kungiem iekš visas bijāšanas, ne vien tiem labiem un lēniem, bet arī tiem bargiem. I Peter 2:19 Jo tā ir žēlastība, ja, kas Dievu apzinādamies, grūtumu panes netaisnību ciezdams. I Peter 2:20 Jo kāda slava ir šī, ja jūs apgrēkodamies topat pliķēti un panesat? Bet ja jūs labu darīdami ciešat un panesat, tā ir žēlastība pie Dieva. I Peter 2:21 Jo uz to jūs esat aicināti, kā arī Kristus priekš jums ir cietis un jums priekšzīmi pametis, ka jums būs pakaļ iet Viņa pēdām: I Peter 2:22 Tas grēkus nav darījis, nedz viltība ir atrasta Viņa mutē, I Peter 2:23 Tas lamāts neatlamāja un ciezdams neļaunojās, bet nodeva to Tam, kas taisni tiesā; I Peter 2:24 Tas mūsu grēkus Pats ir nesis Savā miesā pie tā koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. I Peter 2:25 Jo jūs bijāt tā kā avis, kas maldās, bet tagad jūs esat atgriezti pie savu dvēseļu gana un bīskapa. I Peter 3:0 I Peter 3:1 Tāpat jūs sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai arī, ja kādi tam vārdam neklausa, tie caur to sievu dzīvošanu top pielabināti bez vārda, I Peter 3:2 Ievērodami jūsu šķīsto dzīvošanu iekš bijāšanas; I Peter 3:3 Jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā, I Peter 3:4 Bet tas apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, - tas ir dārgs priekš Dieva. I Peter 3:5 Jo tāpat arī citkārt tās svētās sievas izgreznojās, kas cerēja uz Dievu un bija paklausīgas saviem vīriem; I Peter 3:6 Tā kā Sāra Ābrahāmam bijusi paklausīga, viņu par kungu saukdama; tai jūs esat tapušas meitas, kad jūs labu dariet un par nekādu biedināšanu neizbīstaties. I Peter 3:7 Tāpat jūs vīri, dzīvojat prātīgi ar to sievišķi, kā ar to vājāko rīku un dodat tām godu, kā žēlastības un dzīvības līdzmantiniecēm, lai jūsu lūgšanas netop aizkavētas. I Peter 3:8 Un beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, sirds žēlīgi, laipnīgi, I Peter 3:9 Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz lamāšanu ar lamāšanu; bet turpretī svētījiet, zinādami, ka jūs uz to esat aicināti, ka jums svētību būs iemantot. I Peter 3:10 Jo kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt, tas lai savu mēli klusina no ļauna un savas lūpas, ka tās viltību nerunā; I Peter 3:11 Lai tas novēršas no ļauna un dara labu; lai tas meklē mieru, un tam dzenās pakaļ. I Peter 3:12 Jo Tā Kunga acis ir pār taisniem un viņa ausis uz viņu lūgšanām, bet Tā Kunga vaigs ir pretī tiem, kas ļaunu dara. I Peter 3:13 Un kas jums ļaunu darīs, ja jūs tam labam dzenaties pakaļ? I Peter 3:14 Bet ja jums arī jācieš taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi; un nebīstaties par viņu biedināšanu, nedz iztrūcinājaties. I Peter 3:15 Bet svētījiet Dievu To Kungu savās sirdīs. Un esat arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt ikkatram, kas atbildēšanu prasa par to cerību, kas ir iekš jums. I Peter 3:16 Un lai jums ir laba zināma sirds, ka, kurās lietās jūs aprunā kā ļaundarītājus, tie top kaunā, kas jūsu labo dzīvošanu iekš Kristus zaimo. I Peter 3:17 Jo tas ir labāki, ka jūs labu darīdami, ja Dieva prātam patīk, ciešat, nekā ļaunu darīdami I Peter 3:18 Jo arī Kristus vienreiz par grēkiem ir cietis, taisnais par netaisniem, ka Viņš mūs Dievam pievestu, miesā gan nonāvēts, bet dzīvs darīts garā, I Peter 3:19 Kurā Viņš ir nogājis un arī tiem gariem, kas cietumā, sludinājis, I Peter 3:20 Kas citkārt bija neklausīgi, kad Dieva lēnība vienreiz gaidīja Noas dienās, kad tas šķirsts tapa taisīts, kurā maz (tas ir astoņas) dvēseles tapa izglābtas caur ūdeni; I Peter 3:21 Un tā tur zīmēta kristība arī mūs tagad izglābj, - ne miesas sārņu nolikšana, bet labas zināmas sirds derība ar Dievu - caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos; I Peter 3:22 Tas ir pie Dieva labās rokas uzkāpis debesīs, un Tam ir paklausīgi eņģeļi un valdības un vara. I Peter 4:0 I Peter 4:1 Kad nu Kristus par mums ir cietis miesā, tad apbruņojaties ar to pašu prātu, - jo kas cieš miesā, tas mitās no grēkiem, - I Peter 4:2 Ka miesā būdami to vēl atliekamo laiku vairs nedzīvojat cilvēku kārībām, bet Dieva prātam. I Peter 4:3 Jo tas ir gan, ka to pagājušo dzīvības laiku pēc pagānu prāta esam pavadījuši un staigājuši iekš bezkaunīgām kārībām, vīna plītešanām, rīšanām, dzeršanām un negantām elkadievībām. I Peter 4:4 Tā tiem ir sveša lieta, ka jūs ar tiem līdz nestaigājiet tai pašā palaidnības postā, un tādēļ tie zaimo. I Peter 4:5 Šie atbildēšanu dos Tam, kas ir gatavs tiesāt dzīvus un mirušus; I Peter 4:6 Jo tāpēc arī mirušiem evaņģēlijs ir sludināts, ka tie kā cilvēki gan top sodīti miesā, bet Dievam dzīvo garā, I Peter 4:7 Visu lietu gals ir tuvu. I Peter 4:8 Tad nu esiet prātīgi un modrīgi uz Dieva lūgšanām. Pār visām lietām turiet sirsnīgu mīlestību savā starpā, jo mīlestība apsedz grēku pulku. I Peter 4:9 Dodiet mājas vietu cits citam labprāt bez kurnēšanas. I Peter 4:10 Lai viens otram kalpo, ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi nama turētāji par tām dažādām Dieva dāvanām. I Peter 4:11 Ja kas runā, tas lai runā tā kā Dieva vārdus; ja kam kāds amats, lai tas to izdara itin pēc tā spēka, ko Dievs pasniedz, ka visās lietās Dievs top godināts caur Jēzu Kristu, kam pieder gods un vara mūžīgi mūžam. Āmen. I Peter 4:12 Mīļie, nebrīnaties par to bēdu karstumu jūsu starpā, kas jums notiek par pārbaudīšanu, tā kā jums uzietu sveša lieta; I Peter 4:13 Bet itin kā jums ir daļa pie Kristus ciešanām, tā priecājaties, ka jūs arī Viņa godības parādīšanā varētu priecāties un gavilēt. I Peter 4:14 Ja topat nievāti Kristus vārda dēļ, svētīgi esiet! Jo tas godības un Dieva Gars dus uz jums; caur viņiem Tas top zaimots, bet caur jums Tas top pagodināts. I Peter 4:15 Jo neviens no jums lai necieš kā slepkava vai zaglis vai ļaundarītājs vai kā tāds, kas jaucās svešā amatā. I Peter 4:16 Bet ja kas cieš kā kristīgs cilvēks, tad lai tas nekaunas, bet Dievu pagodina šinī lietā. I Peter 4:17 Jo laiks ir klāt, ka sodība iesākās pie Dieva nama; bet ja tā papriekš pie mums iesākās, kāds būs gals tiem, kas Dieva evaņģēlijam nav paklausījuši; I Peter 4:18 Un ja taisnais tik ar mokām top izglābts, kur paliks bezdievīgais un grēcinieks? I Peter 4:19 Tad nu arī tiem, kas pēc Dieva prāta cieš, iekš laba darīšanas, būs pavēlēt savas dvēseles Viņam, kā Tam uzticīgam Radītājam. I Peter 5:0 I Peter 5:1 Tos vecajus jūsu starpā pamācu, es tas līdzvecākais un liecinieks par Kristus ciešanām un tās godības biedrs, kas taps redzams: I Peter 5:2 Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas pie jums, un uzraugiet, ne piespiesti, bet ar labu prātu, ne negodīgas peļņas dēļ bet no sirds, I Peter 5:3 Nedz kā valdīdami par Tā Kunga daļu, bet (par) priekšzīmi būdami tam ganāmam pulkam. I Peter 5:4 Un kad Tas Augstais Gans atspīdēs, tad jūs dabūsiet to nesavīstamo godības kroni. I Peter 5:5 Tāpat, jūs jaunākie, esiet tiem vecajiem paklausīgi; bet visi, cits citam padodamies, esiet izpušķoti ar pazemību, jo Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. I Peter 5:6 Tad nu pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstina savā laikā. I Peter 5:7 Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. I Peter 5:8 Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva, un meklē, kuru tas aprītu. I Peter 5:9 Tam stāviet pretim, stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas papilnam uziet jūsu brāļiem pasaulē. I Peter 5:10 Bet Tas visu žēlīgais Dievs, kas mūs aicinājis uz Savu mūžīgo godību iekš Kristus Jēzus, Tas jūs, kas mazu brīdi ciešat, Pats sataisīs, spēcinās, stiprinās, pastāvīgus darīs. I Peter 5:11 Tam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam. Āmen. I Peter 5:12 Caur Silvanu, to uzticīgo brāli, es jums, kā man šķiet īsiem vārdiem esmu rakstījis, pamācīdams un apliecinādams, ka tā ir tā patiesā Dieva žēlastība, kurā jūs stāvat. I Peter 5:13 Jūs sveicina tā līdz izvēlētā Bābeles draudze un mans dēls Marks. I Peter 5:14 Sveicinājaties savā starpā ar mīlestības skūpstu. Miers jums visiem, kas iekš Kristus Jēzus. Āmen.
II Peter 0:0
II Peter 1:0 II Peter 1:1 Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas to pašu dārgo ticību līdz ar mums ir dabūjuši, iekš mūsu Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus taisnības: II Peter 1:2 Žēlastība lai ir jums un miers daudzkārtīgi caur Dieva un mūsu Kunga Jēzus atzīšanu. II Peter 1:3 Tā kā Viņa dievišķais spēks mums visu, kas der pie dzīvošanas un dievbijības, ir dāvinājis caur Tā atzīšanu, kas mūs aicinājis caur Savu godību un spēku; II Peter 1:4 Caur ko mums tās visu lielās un dārgās apsolīšanas ir dāvinātas, lai jūs caur tām dalību dabūjiet pie dievišķas dabas, bēgdami no tā posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu: II Peter 1:5 Tad nu visā spēkā uz to (apsolījumu) dzīdamies pasniedziet iekš savas ticības tikumu, un iekš tikuma atzīšanu, II Peter 1:6 Un iekš atzīšanās sātību, un iekš sātības pacietību, un iekš pacietības dievbijību, II Peter 1:7 Un iekš dievbijības brāļu mīlestību, un iekš brāļu mīlestības mīlestību (uz visiem). II Peter 1:8 Jo ja viss tas pie jums ir un bagātīgi rodas, tad jūs nepaliksiet kūtri nedz neauglīgi iekš mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanas. II Peter 1:9 Un ja kam tā nav, tas ir akls un stulbs, un tas ir aizmirsis, ka viņš šķīstīts no saviem veciem grēkiem. II Peter 1:10 Tādēļ, brāļi, darbojaties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo to darīdami jūs nekad nepaklupsiet. II Peter 1:11 Jo tā jums bagātīgi taps atvēlēta tā ieiešana mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus mūžīgā valstībā. II Peter 1:12 Tādēļ es nemitēšos jums to allažiņ atgādināt, jebšu jūs to zināt un esat stiprināti tai patiesībā, kas jums tagad ir. II Peter 1:13 Jo man šķiet, ka ir pareizi, jūs modināt caur pamācīšanu, kamēr esmu šinī dzīvoklī, II Peter 1:14 Zinādams, ka mans dzīvoklis drīz būs jānoliek, tā kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man darījis zināmu. II Peter 1:15 Bet es gādāšu, ka arī pēc manas aiziešanas jūs arvien to varētu pieminēt. II Peter 1:16 Jo mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši. II Peter 1:17 Jo no Dieva, Tā Tēva, Viņš dabūjis slavu un godību, kad tāda balss uz Viņu notika no tās augsti teicamās godības: Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts. II Peter 1:18 Un šo balsi mēs esam dzirdējuši no debess nākam, kad mēs ar Viņu bijām uz tā svētā kalna. II Peter 1:19 Un mums ir jo stiprs praviešu vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami tā kā sveci, kas spīd tumšā vietā, tiekams diena aust un rīta zvaigzne uzlec jūsu sirdīs. II Peter 1:20 To pār visām lietām atzīdami, ka neviena praviešu mācība rakstos nav izstāstāma pēc cilvēku domām. II Peter 1:21 Jo praviešu mācība nekad nav notikusi caur cilvēka gribēšanu, bet tie svētie Dieva cilvēki ir runājuši, dzīti no Svētā Gara. II Peter 2:0 II Peter 2:1 Bet arī viltīgi pravieši bijuši starp tiem ļaudīm, kā arī jūsu starpā būs viltīgi mācītāji, kas paslepen ievedīs svešas posta mācības un To Kungu, kas tos atpircis, aizliegdami pelnīsies ātru pazušanu. II Peter 2:2 Un daudzi dzīsies pakaļ viņu palaidnībām; un caur viņiem tas patiesības ceļš taps zaimots. II Peter 2:3 Un mantas kārības pēc viņi ar viltīgi izdomātiem vārdiem pie jums ielabināsies; par tiem tā sodība jau sen nekavējās un viņu posts nesnauž. II Peter 2:4 Jo ja Dievs nav saudzējis tos eņģeļus, kas apgrēkojušies, bet tos nogāzis ellē un nodevis tumsības saitēm, ka tie taptu paturēti uz sodību; II Peter 2:5 Un ja nav saudzējis to veco pasauli, bet Nou, to taisnības sludinātāju, līdz ar septiņiem citiem ir pasargājis, kad plūdus uzveda tai bezdievīgai pasaulei, II Peter 2:6 Un tās pilsētas Sodomu un Gomoru pelnos likdams caur izdeldēšanu nosodījis un iecēlis par priekšzīmi tiem, kas bezdievīgi dzīvos; II Peter 2:7 Un ir izrāvis to taisno Latu, kas caur šo neganto cilvēku nešķīsto dzīvošanu bija grūtumu cietis, II Peter 2:8 (Jo šis taisnais cilvēks viņu starpā mājodams savā taisnā dvēselē ir mocījies dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus): II Peter 2:9 Tā Tas Kungs dievbijīgos zin izraut no kārdināšanas, bet netaisnos mocīšanai paturēt uz soda dienu; II Peter 2:10 Bet visvairāk tos, kas staigā pēc miesas iekš nešķīstām kārībām un valdību nicina, kas ir droši, patgalvīgi, un kam nav bail, zaimot tos godā celtos; II Peter 2:11 Lai gan eņģeļi, spēkā un varā lielāki būdami, nenes Tā Kunga priekšā tiesu pret tiem, zaimodami. II Peter 2:12 Bet šie, tā kā neprātīgi zvēri, kas pēc savas dabas dzimuši, ka top gūstīti un nokauti, zaimodami, ko tie neprot, savā pazušanā arī pazudīs, II Peter 2:13 Dabūdami netaisnības algu. Tiem šķiet, saldumu esam, ikdienas kārībā dzīvot; tie ir traipekļu pilni un gānekļi un kārīgi savās viltībās, kad tie ir līdz ar jums mielastos; II Peter 2:14 Tiem ir acis pilnas ar laulības pārkāpšanu, un tie neatstājās no grēkiem, krāpdami nestiprinātas dvēseles, tiem sirds radināta uz negausību, lāstu bērni; II Peter 2:15 Tie no tā īstenā ceļa atstādamies ir maldījušies un dzenās pakaļ Bileāma, Beora dēla, ceļam, kas netaisnības algu mīlēja. II Peter 2:16 Bet viņš tapa pārmācīts par savu pārkāpšanu, kad tas mēmais nastu nesējs lops ar cilvēka balsi runādams aizkavēja tā pravieša bezprātību. II Peter 2:17 Tie ir akas bez ūdens, padebeši no viesuļa mētāti, kam visdziļākā tumsība top paturēta mūžīgi. II Peter 2:18 Jo lepnus un tukšus vārdus runādami, tie krāpj caur miesas kārībām un bezkaunībām tos, kas patiesi jau bija izbēguši no tiem, kas dzīvo iekš alošanās; II Peter 2:19 Apsola tiem svabadību, un paši ir pazušanas kalpi: jo no kura kāds ir pārvarēts, tā kalps viņš ir. II Peter 2:20 Jo ja tie caur Tā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atzīšanu gan izbēguši no pasaules apgānīšanām, bet iekš tām atkal iepinušies top uzvarēti, tad pēc ar viņiem paliek niknāki nekā papriekš. II Peter 2:21 Jo tiem būtu bijis labāki, kad tie taisnības ceļu nebūtu atzinuši, nekā, kad to bija atzinuši, nogriezties no tā svētā baušļa, kas tiem bija iedots. II Peter 2:22 Bet tiem ir noticis pēc tā patiesīgā sakāmā vārda: suns atkal ierij savu vēmekli, un peldināta cūka atkal vārtās dubļos. II Peter 3:0 II Peter 3:1 Mīļie, jau šo otru grāmatu es jums rakstu, kur caur atgādināšanu jūs pamodināju uz sirds skaidrību. II Peter 3:2 Ka jums būs pieminēt tos no tiem svētiem praviešiem papriekš sludinātos vārdus un Tā Kunga un Pestītāja pavēlēšanu no mums, tiem apustuļiem. II Peter 3:3 Papriekš to ziniet, ka pēdīgās dienās nāks smējēji, staigādami pēc savām pašu kārībām, II Peter 3:4 Un sacīdami: kur ir Viņa atnākšanas apsolīšana? Jo no tā laika, kad tie tēvi ir aizmiguši, visas lietas paliek kā no radīšanas iesākuma. II Peter 3:5 Jo tīši tie negrib zināt, ka vecos laikos debesis bijušas un zeme, no ūdens un iekš ūdens pastāvēdama caur Dieva vārdu; II Peter 3:6 Caur ko tā laika pasaule tapa maitāta ūdens plūdos. II Peter 3:7 Bet tās debesis, kas tagad ir un tā zeme caur Viņa vārdu ir glabātas un top ugunij paturētas uz to bezdievīgo cilvēku sodības un nomaitāšanas dienu. II Peter 3:8 Bet to jums būs zināt, mīļie, ka viena diena pie Tā Kunga ir kā tūkstoši gadi un tūkstoši gadi kā viena diena. II Peter 3:9 Tas Kungs nevilcina to apsolīšanu, kā kādiem šķiet, to esam vilcināšanu, bet Viņš ir lēnprātīgs pret mums, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodās uz atgriešanos no grēkiem. II Peter 3:10 Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī; tad debesis ar rūkšanu zudīs un tie pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs, un zeme un tie darbi iekš tās sadegs. II Peter 3:11 Tad nu, ja viss tas izkūst, cik ļoti tad jums pienākas staigāt svētā dzīvošanā un dievbijāšanā, II Peter 3:12 Gaidot un steidzoties uz tās Dieva dienas atnākšanu, kur debesis degdamas zudīs un tie pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs. II Peter 3:13 Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolīšanas jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. II Peter 3:14 Tādēļ, mīļie, kad jūs šās lietas gaidāt, darbojaties, ka neapgānīti un bezvainīgi no Viņa topat atrasti iekš miera; II Peter 3:15 Un turiet mūsu Kunga lēnprātību par glābšanu, tā kā arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc tās gudrības, kas tam dota, II Peter 3:16 Kā arī visās grāmatās, kur viņš par šīm lietām runā, no kurām citas grūti saprotamas, ko tie neizmācītie un nestiprinātie pārgroza, tā kā arī tos citus rakstus, sev pašiem par pazušanu. II Peter 3:17 Tad nu jūs, mīļie, to papriekš zinādami, sargājaties, ka jūs caur to neganto cilvēku pievilšanu līdz novesti neizkrītat no sava stipruma. II Peter 3:18 Bet pieaugat mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā. Tam lai ir gods gan tagad gan mūžīgos laikos! Āmen.
I John 0:0
I John 1:0 I John 1:1 Kas bija no iesākuma, ko esam dzirdējuši, ko ar savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši, un ko mūsu rokas aptaustījušas, no tā dzīvības vārda, I John 1:2 (Ja dzīvība ir parādīta, un mēs to esam redzējuši, un apliecinām un pasludinām jums to mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tā Tēva un mums ir parādīta,) - I John 1:3 Ko esam redzējuši un dzirdējuši, - to mēs jums pasludinām, lai arī jums ir sadraudzība ar mums, un šī mūsu sadraudzība ir ar To Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. I John 1:4 Un to mēs jums rakstam, lai jūsu prieks ir pilnīgs. I John 1:5 Un šī ir tā sludināšana, ko no Viņa esam dzirdējuši un jums sludinājām: ka Dievs ir gaišums un iekš Viņa nav nekādas tumsības. I John 1:6 Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un ja tumsībā staigājam, tad melojam un nedarām patiesību. I John 1:7 Bet ja staigājam gaišumā, tā kā Viņš ir gaišumā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Jēzus Kristus, Viņa Dēla, asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem. I John 1:8 Ja mēs sakām, ka mums grēka nav, tad mēs paši pieviļamies, un patiesības nav iekš mums. I John 1:9 Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības. I John 1:10 Ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, tad mēs Viņu darām par melkuli, un Viņa vārds nav iekš mums. I John 2:0 I John 2:1 Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkojiet; un ja kas grēko, tad mums ir aizbildinātājs pie Tā Tēva, Jēzus Kristus, tas taisnais. I John 2:2 Un Viņš ir tā salīdzināšana par mūsu grēkiem, un ne vien par mūsu, bet arī par visas pasaules grēkiem. I John 2:3 Un pie tam mēs nomanam, ka Viņu esam atzinuši, ja Viņa baušļus turam. I John 2:4 Kas saka: es Viņu pazīstu, un netur Viņa baušļus, tas ir melkulis, un patiesības nav iekš tā. I John 2:5 Bet ja kas Viņa vārdu tur, iekš tā patiesi Dieva mīlestība ir pilnīga; pie tam mēs atzīstam, ka esam iekš Viņa. I John 2:6 Kas teicās iekš Viņa paliekot, tam pienākas pašam arīdzan tāpat staigāt, kā Viņš ir staigājis. I John 2:7 Brāļi, es jums nerakstu jaunu bausli, bet vecu bausli, kas jums ir bijis no iesākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko jūs no iesākuma esat dzirdējuši. I John 2:8 Atkal jaunu bausli es jums rakstu, kas ir patiesība iekš Viņa un iekš jums: jo tumsība paiet un patiesā gaisma tagad spīd. I John 2:9 Kas teicās esot gaismā un ienīst savu brāli, tas vēl ir tumsībā. I John 2:10 Kas savu brāli mīl, tas paliek gaismā, un iekš tā nav piedauzīšanās. I John 2:11 Kas savu brāli ienīst, tas ir tumsībā un staigā tumsībā un nezina, kurp tas iet, jo tumsība viņa acis ir aptumšojusi. I John 2:12 Es jums rakstu, bērniņi, jo grēki jums top piedoti Viņa Vārda dēļ. I John 2:13 Es jums rakstu, tēvi, jo jūs To esat atzinuši, kas ir no iesākuma. Es jums rakstu, jaunekļi, jo jūs to ļauno esat uzvarējuši. Es jums esmu rakstījis, bērni, jo jūs To Tēvu esat atzinuši. I John 2:14 Es jums esmu rakstījis, tēvi, jo jūs To esat atzinuši, kas ir no iesākuma. Es jums esmu rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat spēcīgi, un Dieva vārds paliek iekš jums, un jūs to ļauno esat uzvarējuši. I John 2:15 Nemīlējiet pasauli nedz to, kas ir pasaulē; jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tā Tēva mīlestība. I John 2:16 Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tā Tēva, bet no pasaules. I John 2:17 Un pasaule paiet un viņas kārība; bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi. I John 2:18 Bērniņi, nu ir tā pēdīgā stunda; un tā, kā jūs esat dzirdējuši, ka tas pretī-kristus nāk, tā arī tagad daudz pretī-kristi cēlušies, no tā mēs zinām pēdējo stundu esam. I John 2:19 Tie no mums ir izgājuši, bet tie nebija no mums; jo ja tie būtu bijuši no mums, tad tie būtu palikuši pie mums, bet tiem bija parādīties, ka tie nav visi no mums. I John 2:20 Tomēr jums ir tā svaidīšana no Tā Svētā, un jūs visu zināt. I John 2:21 Es jums neesmu rakstījis, tā kā jūs nezinātu patiesību, bet ka jūs to jau zināt, un ka no patiesības nenāk nekādi meli. I John 2:22 Kas ir tas melkulis, ja ne tas, kas liedz, ka Jēzus ir Tas Kristus? Tas ir tas pretī-kristus, kas liedz To Tēvu un To Dēlu. I John 2:23 Ikvienam, kas To Dēlu liedz, tam arī nav Tā Tēva. I John 2:24 Tad nu, ko jūs esat dzirdējuši no iesākuma, tas lai paliek iekš jums; ja iekš jums paliek, ko no iesākuma esat dzirdējuši, tad arī jūs paliksiet iekš Tā Dēla un Tā Tēva. I John 2:25 Un šī ir tā apsolīšana, ko Viņš mums ir apsolījis, (proti) to mūžīgo dzīvošanu. I John 2:26 To es jums esmu rakstījis par tiem, kas jūs pieviļ. I John 2:27 Un tā svaidīšana, ko jūs no Viņa esat dabūjuši, paliek iekš jums, un jums nevajag, ka kāds jūs māca; bet tā kā šī pati svaidīšana jūs māca visās lietās, tā viņa arīdzan ir patiesīga un nav meli. Un, kā tā jūs ir mācījusi, tā paliekat iekš Viņa. I John 2:28 Un nu, bērniņi, paliekat iekš Viņa; lai, kad Viņš parādīsies, mums ir drošība un mēs no Viņa netopam kaunā likti Viņa atnākšanā. I John 2:29 Ja jūs zināt, ka Viņš ir taisns, tad zināt, ka ikviens, kas taisnību dara, no Viņa ir piedzimis. I John 3:0 I John 3:1 Redziet, kādu lielu mīlestību Tas Tēvs mums ir parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni. Tāpēc pasaule mūs nepazīst, ka tā Viņu nepazīst. I John 3:2 Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atspīdējis, kas mēs būsim; bet mēs zinām, ka, kad Tas atspīdēs, mēs Viņam būsim līdzīgi, jo mēs Viņu redzēsim, kāds Viņš ir. I John 3:3 Un ikviens, kam šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, tā kā Viņš ir šķīsts. I John 3:4 Ikviens, kas grēku dara, tas dara arī netaisnību, un grēks ir netaisnība. I John 3:5 Un jūs zināt, ka Viņš ir parādījies, lai Viņš mūsu grēkus atņemtu, un iekš Viņa nav grēka. I John 3:6 Ikviens, kas iekš Viņa paliek, tas negrēko; ikviens, kas grēko, Viņu nav redzējis, nedz Viņu atzinis. I John 3:7 Bērniņi, lai neviens jūs nepieviļ: kas taisnību dara, tas ir taisns, tā kā Viņš ir taisns. I John 3:8 Kas grēku dara, tas ir no velna, jo velns grēko no iesākuma. Tādēļ Dieva Dēls ir atspīdējis, ka Viņš velna darbus izārdītu. I John 3:9 Ikviens, kas no Dieva piedzimis, tas nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek iekš tā un tas nevar grēkot, jo tas no Dieva ir piedzimis. I John 3:10 Pie tam top zināmi Dieva bērni un velna bērni. Ikkatrs, kas taisnību nedara, tas nav no Dieva, un kas nemīl savu brāli. I John 3:11 Jo šī ir tā sludināšana, ko jūs no iesākuma esat dzirdējuši, lai mēs cits citu mīlējam; I John 3:12 Ne tā kā Kains, kas bija no tā ļaunā un savu brāli nokāva. Un kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi taisni. I John 3:13 Nebrīnāties, mani brāļi, ja pasaule jūs ienīst. I John 3:14 Mēs zinām, ka esam pārcelti no nāves uz dzīvību, tāpēc ka mēs tos brāļus mīlējam; kas nemīl, tas paliek nāvē. I John 3:15 Ikviens, kas savu brāli ienīst, tas ir slepkava, un jūs zināt, ka nevienam slepkavam mūžīga dzīvība nav paliekama iekš viņa. I John 3:16 Pie tam mēs esam atzinuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir nodevis, un mums arīdzan pienākas dzīvību nodot par tiem brāļiem. I John 3:17 Bet ja kādam ir šās pasaules manta, un tas redz savu brāli trūkumu ciešam un aizslēdz savu sirdi priekš viņa, kā Dieva mīlestība paliek iekš tāda? I John 3:18 Mani bērniņi, lai mēs nemīlējam ar vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību. I John 3:19 Un pie tam mēs atzīstam, ka esam no patiesības, un savas sirdis Viņa priekšā varam klusināt, I John 3:20 Ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zin visas lietas. I John 3:21 Mīļie, ja mūsu sirds mūs nepazudina, tad mums ir drošība pie Dieva. I John 3:22 Un ko vien mēs lūdzam, to no Viņa dabūjam, jo mēs turam Viņa baušļus un darām, kas Viņa priekšā ir patīkams. I John 3:23 Un šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdam un lai cits citu mīlējam, tā kā Viņš mums bausli ir devis. I John 3:24 Un kas Viņa baušļus tur, tas paliek iekš Viņa un Viņš iekš tā. Un pie tam atzīstam, ka Viņš iekš mums paliek, no Tā Gara, ko Viņš mums devis. I John 4:0 I John 4:1 Mīļie, neticat ikkatram garam, bet pārbaudiet tos garus, vai tie no Dieva? Jo daudz viltīgi pravieši ir izgājuši pasaulē. I John 4:2 Pie tam jūs atzīstat Dieva Garu: ikkatrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas ir no Dieva: I John 4:3 Un ikkatrs gars, kas neapliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas nav no Dieva. Un tas ir tā pretī-kristus gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāk, un tagad jau ir pasaulē. I John 4:4 Bērniņi, jūs esat no Dieva un viņus esat uzvarējuši; jo kas iekš jums, Tas ir lielāks pār to, kas iekš pasaules. I John 4:5 Tie ir no pasaules, tāpēc tie runā no pasaules, un pasaule tos klausa. I John 4:6 Mēs esam no Dieva: kas Dievu atzīst, tas mūs klausa; kas nav no Dieva, tas mūs neklausa. Pie tam mēs atzīstam to patiesības Garu un to alošanas garu. I John 4:7 Mīļie, lai mēs cits citu mīlējam, jo mīlestība ir no Dieva, un ikviens, kas mīl, tas no Dieva ir dzimis un atzīst Dievu. I John 4:8 Kas nemīl, tas Dievu neatzīst; jo Dievs ir mīlestība. I John 4:9 Iekš Tā Dieva mīlestība pie mums ir parādījusies, ka Dievs Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtījis pasaulē, ka mums caur Viņu būs dzīvot. I John 4:10 Iekš tā stāv mīlestība, ne ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs ir mīlējis un Savu Dēlu sūtījis par salīdzināšanu par mūsu grēkiem. I John 4:11 Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī pienākas, ka mēs cits citu mīlējam. I John 4:12 Dievu nemūžam neviens nav redzējis. Ja mēs cits citu mīlējam, tad Dievs paliek iekš mums, un Viņa mīlestība ir pilnīga iekš mums. I John 4:13 Pie tam mēs zinām, ka paliekam iekš Viņa, un Viņš iekš mums, ka Viņš no Sava Gara mums ir devis. I John 4:14 Un mēs esam redzējuši un apliecinājam, ka Tas Tēvs To Dēlu ir sūtījis par pasaules Pestītāju. I John 4:15 Ja kas apliecinās, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tad Dievs paliek iekš viņa, un viņš paliek iekš Dieva. I John 4:16 Un mēs esam atzinuši un ticējuši (uz) to mīlestību, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība; un kas iekš mīlestības paliek, tas paliek iekš Dieva un Dievs iekš viņa. I John 4:17 Iekš to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir drošība tai tiesas dienā; jo kā Viņš ir, tāpat arī mēs esam šinī pasaulē. I John 4:18 Bailības nav iekš mīlestības, bet pilnīga mīlestība bailību izmet ārā; jo bailībai ir mocība, un kas baiļojās, tas nav pilnīgs iekš mīlestības. I John 4:19 Lai mēs Viņu mīlam, jo Viņš mūs papriekš ir mīlējis. I John 4:20 Ja kas saka: es mīlu Dievu un ienīst savu brāli, tas ir melkulis: jo kas savu brāli nemīl, ko tas redz, kā tas Dievu var mīlēt, ko tas nav redzējis? I John 4:21 Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, arī savu brāli būs mīlēt. I John 5:0 I John 5:1 Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Tas Kristus, tas no Dieva ir dzimis, un ikviens, kas To mīl, kas Viņu dzemdinājis, tas mīl arī to, kas no Viņa ir dzimis. I John 5:2 Pie tam mēs atzīstam, ka Dieva bērnus mīlam, kad Dievu mīlam un Viņa baušļus turam; I John 5:3 Jo šī ir Tā Dieva mīlestība, ka mēs Viņa baušļus turam, un Viņa baušļi nav grūti. I John 5:4 Jo ikviens, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli; un šī pati ir tā uzvarēšana, kas pasauli uzvar, (proti) mūsu ticība. I John 5:5 Kas ir, kas pasauli uzvar, kā vien kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls? I John 5:6 Šis ir tas, kas nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus, ne ar ūdeni vien, bet ar ūdeni un asinīm; un Tas Gars ir tas liecības devējs, jo Tas Gars ir tā patiesība. I John 5:7 Jo trīs ir, kas liecību dod, (debesīs, Tas Tēvs, Tas Vārds un Tas Svētais Gars: un šie trīs ir viens. I John 5:8 Un trīs ir, kas liecību dod virs zemes,) Tas Gars un tas ūdens un tās asinis: un šie trīs ir kopā. I John 5:9 Ja mēs cilvēku liecību pieņemam, tad Dieva liecība ir jo liela; šī ir Tā Dieva liecība, ko Viņš par Savu Dēlu liecinājis. I John 5:10 Kas tic uz to Dieva Dēlu, tam ir tā liecība iekš sevis paša. Kas Dievam netic, tas Viņu ir darījis par melkuli, jo tas tai liecībai nav ticējis, ko Dievs par Savu Dēlu ir liecinājis. I John 5:11 Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums mūžīgu dzīvību ir devis, un šī dzīvība ir iekš Viņa Dēla. I John 5:12 Kam Tas Dēls ir, tam ir tā dzīvība. Kam Tas Dieva Dēls nav, tam nav tā dzīvība. I John 5:13 To es esmu rakstījis jums, kas ticiet uz Dieva Dēla vārdu, lai jūs zināt, ka jums ir mūžīga dzīvība, un ka jūs ticat uz Dieva Dēla vārdu. I John 5:14 Un šī ir tā drošība, kas mums ir uz Viņu, ka, ja mēs ko lūdzam pēc Viņa prāta, tad Viņš mūs klausa. I John 5:15 Un ja mēs zinām, ka Viņš mūs klausa, kad ko lūdzam, tad zinām, ka tajās lūgšanās dabūjam (to), ko no Viņa esam lūguši. I John 5:16 Ja kas savu brāli redz, ka tas apgrēkojās ar kādu grēku ne uz nāvi, tam būs Dievu lūgt, un Tas viņam dos dzīvību, (proti) tiem, kas apgrēkojās ne uz nāvi. Ir grēks uz nāvi; par to nesaku, ka būs lūgt. I John 5:17 Ikviena netaisnība ir grēks; un ir grēks, kas nav uz nāvi. I John 5:18 Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko; bet kas no Dieva dzimis, tas sargā sevi pašu, un tas ļaunais viņu neaizskar. I John 5:19 Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir nogrimusi ļaunumā. I John 5:20 Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu devis, ka atzīstam To patiesīgo un esam iekš Tā Patiesīgā, iekš Viņa Dēla Jēzus Kristus; šis ir Tas patiesīgais Dievs un tā mūžīgā dzīvība. I John 5:21 Bērniņi, sargājaties no elkadieviem! Āmen.
II John 0:0
II John 1:0 II John 1:1 Tas vecākais tai izredzētai mātei un viņas bērniem, ko es patiesi mīlēju, un ne vien es, bet arī visi, kas patiesību atzinuši, II John 1:2 Tās patiesības dēļ, kas iekš mums paliek un ar mums būs mūžīgi: II John 1:3 Žēlastība, apžēlošana, miers lai ir ar jums no Dieva Tā Tēva un no Tā Kunga Jēzus Kristus, Tā Tēva Dēla, iekš patiesības un mīlestības. II John 1:4 Es ļoti esmu priecājies, ka tavu bērnu starpā esmu atradis, kas staigā iekš patiesības, tā kā mēs bausli esam dabūjuši no Tā Tēva. II John 1:5 Un nu es tevi lūdzu, māte, ne tā kā jaunu bausli tev rakstīdams, bet kas mums no iesākuma bijis: lai mēs cits citu mīlējam. II John 1:6 Un šī ir tā mīlestība, ka staigājam pēc Viņa baušļiem; šis ir tas bauslis, ka iekš tā staigājiet, kā no iesākuma esat dzirdējuši. II John 1:7 Jo daudz viltnieki ir nākuši pasaulē, kas neapliecina Jēzu Kristu esam nākušu miesā. Šis ir tas viltnieks un tas pretī-kristus. II John 1:8 Lūkojiet uz sevi pašiem, ka nezaudējam, ko esam strādājuši, bet ka dabūjam pilnu algu. II John 1:9 Nevienam, kas ir pārkāpējs un nepaliek iekš Kristus mācības, nav Dieva: kas iekš Kristus mācības paliek, tam ir Tas Tēvs un Tas Dēls. II John 1:10 Ja kas nāk pie jums un šo mācību nenes, to neuzņemiet mājās un nesveicinājiet. II John 1:11 Jo kas viņu sveicina, tam ir daļa pie viņa ļauniem darbiem. II John 1:12 Man vēl ir daudz ko jums rakstīt; bet es negribēju uz papīra un ar tinti; bet es ceru pie jums nākt un muti pret muti runāt, lai mūsu prieks ir pilnīgs. II John 1:13 Tavas māsas, tās izredzētās, bērni tevi sveicina. Āmen.
III John 0:0
III John 1:0 III John 1:1 Tas vecākais Gajum, tam mīļotam, ko es patiesībā mīlēju. III John 1:2 Mīļais, pār visām lietām es vēlēju, lai tev labi klājās, un tu esi vesels, tā kā tavai dvēselei labi klājās. III John 1:3 Jo es ļoti esmu priecājies, kad tie brāļi nāca un apliecināja tavu patiesību, tā kā tu iekš patiesības staigā. III John 1:4 Man lielāka prieka nav, nekā kad dzirdu savus bērnus staigājam iekš patiesības. III John 1:5 Mīļais, tu dari pēc ticības, ko tu dari pie tiem brāļiem, un vēl tiem no svešuma atnākušiem, III John 1:6 Kas ir devuši liecību par tavu mīlestību draudzes priekšā; un tu labi darīsi, kad tu tos izvadīsi, tā kā pieklājās Dieva priekšā. III John 1:7 Jo tie Viņa vārda dēļ ir izgājuši, neko no pagāniem neņemdami. III John 1:8 Tad nu mums pienākas tos tādus uzņemt, ka mēs paliekam par darba biedriem pie patiesības. III John 1:9 Es tai draudzei esmu rakstījis; bet Diotrefs, kas grib būt starp tiem tas augstākais, mūs nepieņem. III John 1:10 Tādēļ, kad es nākšu, tad es viņa darbus pieminēšu, ko viņš dara, ar ļauniem vārdiem pret mums aprunādams; un ar to nebūdams mierā viņš pats tos brāļus neuzņem un aizliedz arī tiem, kas to grib darīt, un tos izmet no draudzes. III John 1:11 Mīļais, nedzenies tam ļaunam pakaļ, bet tam labam; kas labu dara, tas ir no Dieva, bet kas ļaunu dara, tas Dievu nav redzējis. III John 1:12 Demeterim liecība top dota no visiem un no pašas patiesības, un mēs arīdzan liecību dodam, un jūs zināt, ka mūsu liecība ir patiesīga. III John 1:13 Man daudz būtu ko rakstīt, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu; III John 1:14 Bet es ceru drīz tevi redzēt, tad mēs muti pret muti runāsim. Miers lai ir ar tevi. Tie draugi tevi sveicina. Sveicini tos draugus pa vārdam.
Jude 0:0
Jude 1:0 Jude 1:1 Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis, tiem aicinātiem, kas iekš Dieva Tā Tēva svētīti un iekš Jēzus Kristus pasargāti. Jude 1:2 Žēlastība lai ir jums un miers un mīlestība papilnam. Jude 1:3 Mīļie, no visas sirds rūpējoties jums rakstīt par to pestīšanu, kas mums visiem ir kopā, man vajadzēja jums rakstīt un lūgt, lai jūs cīnāties par to ticību, kas vienreiz tiem svētiem ir dota. Jude 1:4 Jo kādi cilvēki ielavījušies, kas rakstos sen papriekš nozīmēti uz šo sodību, bezdievīgi, kas mūsu Dieva žēlastību pārvērš bezkaunībā un aizliedz to vienīgo valdītāju Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu. Jude 1:5 Bet es jums, kas visu jau zināt, gribu atgādināt, ka Tas Kungs tos ļaudis no Ēģiptes zemes vienreiz pestījis, pēc tos neticīgos ir nomaitājis; Jude 1:6 Un tos eņģeļus, kas savu augsto kārtu nav sargājuši, bet savu dzīvokli atstājuši, Viņš ar mūžīgām saitēm ir paturējis apakš tumsības uz tās lielās dienas sodu. Jude 1:7 Tā kā Sodoma un Gomora un tās apkārtējās pilsētas, kas tāpat kā viņas maucībai bija padevušās un citai miesai gājušas pakaļ, ir noliktas par mūžīgu uguns priekšzīmi, sodību ciezdamas. Jude 1:8 Tāpat arī šie sapņotāji apgāna miesu un nicina virsības un zaimo augstības. Jude 1:9 Bet Miķelis, tas lielais eņģelis, kad tas cīnījās ar velnu, un tam pretī runāja par Mozus miesām, neuzdrīkstējās zaimošanas tiesu pret to spriest, bet sacīja: lai Tas Kungs tevi soda. Jude 1:10 Bet šie zaimo, ko tie neprot; bet ko tie pēc dabas prot, tā kā bezprātīgie zvēri, iekš tā tie iet postā. Jude 1:11 Ak vai, tiem, jo tie ir gājuši uz Kaina ceļu, un peļņas dēļ iegāzušies Bileāma alošanā un ir nomaitāti Koraha pretī runāšanā. Jude 1:12 Šie ir tie gānekļi pie jūsu mīlestības mielastiem, kopā plītēdami un bez bijāšanas barodamies, padebeši bez ūdens, vēju mētāti, kaili, neauglīgi, divkārt nomiruši, izsakņoti koki, Jude 1:13 Bargi jūras viļņi, kas savu pašu kaunu putās izgāž; nomaldījušās zvaigznes, kam tā visdziļākā tumsība top uzglabāta mūžīgi. Jude 1:14 Bet par šiem arīdzan Enohs, tas septītais no Ādama, sludinājis sacīdams: redzi, Tas Kungs nāks ar Saviem daudz tūkstošiem svētiem, Jude 1:15 Tiesu turēt par visiem, visus bezdievīgos starp tiem pārmācīt par visiem viņu bezdievīgiem darbiem, ko tie bezdievīgie darījuši, un par visiem negantiem vārdiem, ko tie bezdievīgie grēcinieki pret Viņu runājuši. Jude 1:16 Šie ir kurnētāji un skundētāji, staigādami pēc savām kārībām un viņu mute runā lepnus vārdus, un tie apbrīno cilvēku augstību pelņas dēļ. Jude 1:17 Bet jūs, mīļie, pieminiet tos vārdus, kas jums ir papriekš sacīti no mūsu Kunga Jēzus Kristus apustuļiem. Jude 1:18 Ka tie jums ir sacījuši, ka pēdējos laikos būs smējēji, pēc savām bezdievīgām kārībām staigādami. Jude 1:19 Šie ir tie, kas ceļ šķiras, miesīgi cilvēki, kam gara nav. Jude 1:20 Bet jūs, mīļie, uztaisāties savā vissvētākā ticībā, iekš Tā Svētā Gara lūgdamies. Jude 1:21 Turaties iekš Dieva mīlestības, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus apžēlošanu uz mūžīgu dzīvošanu. Jude 1:22 Un citus pārmāciet, kas ir šaubīgi, Jude 1:23 Un citus izglābiet, tos no uguns izraudami, un par citiem apžēlojaties ar bijāšanu, ienīdēdami arīdzan tās no miesas apgānītās drēbes. Jude 1:24 Bet Tam, kas ir spēcīgs jūs pasargāt, ka neklūpat, un Savas godības priekšā bezvainīgus stādīt ar līksmību, Jude 1:25 Tam vienam gudram Dievam, mūsu Pestītājam, lai ir gods un augsta slava, spēks un vara, tagad un mūžīgi mūžam! Āmen.
Revelation of John 0:0
Revelation of John 1:0 Revelation of John 1:1 Jēzus Kristus parādīšana, ko Dievs Viņam ir devis, rādīt Saviem kalpiem to, kam būs notikt drīzumā, un ko Viņš ir zināmu darījis caur Savu eņģeli sūtīdams Savam kalpam Jānim. Revelation of John 1:2 Tas ir apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību un visu, ko viņš redzējis. Revelation of John 1:3 Svētīgs ir tas, kas to lasa, un tie, kas dzird šās praviešu mācības vārdus un patur, kas te ir rakstīts; - jo tas laiks ir tuvu. Revelation of John 1:4 Jānis tām septiņām Dieva draudzēm, kas ir Āzijā: žēlastība lai ir jums un miers no Tā, kas ir un kas bijis un kas nāk; un no tiem septiņiem gariem, kas ir Viņa goda krēsla priekšā; Revelation of John 1:5 Un no Jēzus Kristus, kas ir Tas uzticīgais liecinieks, Tas pirmdzimtais no tiem mirušiem un Tas valdītājs pār tiem ķēniņiem virs zemes; kas mūs ir mīlējis un mūs mazgājis no mūsu grēkiem ar Savām asinīm, Revelation of John 1:6 Un mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Savam Dievam un Tēvam: Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam! Āmen. Revelation of John 1:7 Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen. Revelation of John 1:8 Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Iesākums un Tas Gals, saka Tas Kungs Dievs, kas ir un kas bijis un kas nāk, Tas Visuvaldītājs. Revelation of John 1:9 Es Jānis, jūsu brālis un biedrs iekš Jēzus Kristus bēdām, valstības un pacietības, es biju tai salā, ko sauc Patmos, Dieva vārda dēļ un Jēzus Kristus liecības dēļ. Revelation of John 1:10 Es biju garā Tā Kunga dienā un dzirdēju aiz manis stipru balsi kā bazūni; Revelation of John 1:11 Tā sacīja: Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Pirmais un Tas Pēdīgais; un ko tu redzi, to raksti grāmatā un sūti tām draudzēm, kas ir Āzijā, uz Efesu un uz Smirnu un uz Pergamu un uz Tiatiru un uz Sardu un uz Filadelfiju un uz Laodiķeu. Revelation of John 1:12 Un es apgriezos, to balsi skatīties, kas ar mani runāja, un apgriezies es redzēju septiņus zelta lukturus, Revelation of John 1:13 Un vidū starp tiem septiņiem lukturiem vienu, līdzīgu Cilvēka Dēlam, apģērbtu ar gariem svārkiem un apjoztu ap krūtīm ar zelta jostu, Revelation of John 1:14 Un Viņa galva un mati bija balti, tā kā balta vilna, tā kā sniegs, un Viņa acis bija tā kā uguns liesma; Revelation of John 1:15 Un Viņa kājas bija varam līdzīgas, itin kā ceplī degošas, un Viņa balss tā kā lielu ūdeņu balss. Revelation of John 1:16 Un Viņam bija labā rokā septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes izgāja ass, abējās pusēs griezīgs zobens, un Viņa vaigs spīdēja, kā saule spīd savā spēkā. Revelation of John 1:17 Un kad es Viņu redzēju, tad es nokritu pie Viņa kājām tā kā miris; un Viņš man uzlika Savu labo roku sacīdams: nebīsties! Es esmu Tas Pirmais un Tas Pēdējais Revelation of John 1:18 Un Tas Dzīvais. Es biju nomiris un redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam. Un Man ir elles un nāves atslēgas. Revelation of John 1:19 Raksti, ko tu esi redzējis, to, kas nu ir, un to, kas pēc šim notiks, Revelation of John 1:20 To noslēpumu par tām septiņām zvaigznēm, ko tu esi redzējis Manā labā rokā, un tos septiņus zelta lukturus. Tās septiņas zvaigznes ir to septiņu draudžu eņģeļi, un tie septiņi lukturi, ko tu esi redzējis, ir septiņas draudzes. Revelation of John 2:0 Revelation of John 2:1 Efesus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas tās septiņas zvaigznes tur Savā labā rokā, kas staigā vidū starp tiem septiņiem zelta lukturiem. Revelation of John 2:2 Es zinu tavus darbus un tavu pūliņu un tavu pacietību un ka tu ļaunus nevari ieredzēt; un tu esi pārbaudījis tos, kas teicās apustuļi esoši un nav, un tos esi atradis melkuļus; Revelation of John 2:3 Un esi panesis, un tev ir pacietība un esi pūlējies Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Revelation of John 2:4 Bet tas Man ir pret tevi, ka tu no savas pirmās mīlestības esi atstājies. Revelation of John 2:5 Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari tos pirmos darbus; bet ja ne, tad Es pie tevis nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies. Revelation of John 2:6 Bet tas tev ir, ka tu tos Nikolaītu darbus ienīsti, ko Es arīdzan ienīstu. Revelation of John 2:7 Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka: tam, kas uzvar, Es došu ēst no tā dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. Revelation of John 2:8 Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Pirmais un Tas Pēdīgais, kas bija miris un ir dzīvs tapis: Revelation of John 2:9 Es zinu tavus darbus un tavas bēdas un tavu nabadzību (tomēr tu esi bagāts), un to zaimošanu no tiem, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze. Revelation of John 2:10 Nebīsties nekā par to, ka tev jācieš; redzi, sātans kādus no jums metīs cietumā, lai jūs topat kārdināti, un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu to dzīvības kroni. Revelation of John 2:11 Kam ir auss, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka: tam, kas uzvar, nekāda vaina nenotiks no tās otrās nāves. Revelation of John 2:12 Un Pergamus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam tas asais, abējās pusēs griezīgais zobens. Revelation of John 2:13 Es zinu tavus darbus, un ka tu piemājo, kur sātana krēsls, un ka tu Manu Vārdu turi un Manu ticību neesi aizliedzis, arī ne tanīs dienās, kad Antipas, Mans uzticīgais liecinieks, ir nokauts pie jums, kur sātans mājo. Revelation of John 2:14 Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tavā vidū ir, kas Bileāma mācību cienī, kas Balaku mācīja, apgrēcību celt Israēla bērnu priekšā, elku upurus ēst un maukot. Revelation of John 2:15 Tāpat tev arīdzan ir, kas to Nikolaītu mācību cienī, ko Es ienīstu. Revelation of John 2:16 Atgriezies no grēkiem! Bet ja ne, tad Es pie tevis nākšu drīz un karošu pret tiem ar Savas mutes zobenu. Revelation of John 2:17 Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka; tam, kas uzvar, Es došu ēst no tā apslēptā manna, un Es viņam došu labas liecības zīmi un uz tās liecības zīmes vienu jaunu vārdu rakstītu, ko neviens nezin, kā vien tas, kas to dabū. Revelation of John 2:18 Un Tiatiras draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Dieva Dēls, kam acis ir tā kā uguns liesma, un kam kājas ir varam līdzīgas. Revelation of John 2:19 Es zinu tavus darbus un tavu mīlestību un tavu kalpošanu un tavu ticību un tavu pacietību un tavus darbus, un ka to pēdējo darbu ir vairāk nekā to pirmo. Revelation of John 2:20 Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tu tai sievai, tai Jezebelei, kas praviete teicās, vaļu dod, mācīt un pievilt Manus kalpus, ka mauko un ēd elku upurus. Revelation of John 2:21 Un Es viņai laiku esmu devis, lai viņa atgrieztos no savas maucības, un tā nav atgriezusies. Revelation of John 2:22 Redzi, Es viņu metīšu uz gultu, un tos, kas ar viņu maukojuši, lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no saviem darbiem. Revelation of John 2:23 Un viņas bērnus Es nonāvēdams nonāvēšu, un visām draudzēm būs atzīt, ka Es tas esmu, kas īkstis un sirdis pārbauda. Un Es došu ikvienam no jums pēc viņa darbiem. Revelation of John 2:24 Bet jums Es saku, tiem citiem, kas ir Tiatirā, kam šīs mācības nav, un kas (kā tie saka) sātana dziļumus nav atzinuši: Es nekādu citu nastu uz jums nemetīšu. Revelation of John 2:25 Tomēr, kas jums ir, to turat, kamēr Es nākšu. Revelation of John 2:26 Un tam, kas uzvar un Manus darbus tur līdz galam, Es došu varu pār tiem pagāniem. Revelation of John 2:27 Un viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, tā kā māla trauki top sadauzīti, kā arī Es to esmu dabūjis no Sava Tēva. Revelation of John 2:28 Un Es viņam došu to rīta zvaigzni. Revelation of John 2:29 Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka. Revelation of John 3:0 Revelation of John 3:1 Un Sardus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam tie septiņi Dieva gari un tās septiņas zvaigznes. Es zinu tavus darbus, ka tev tas vārds ir, ka tu dzīvo, un tu esi miris. Revelation of John 3:2 Uzmosties un stiprini to citu, kas grib mirt; jo Es tavus darbus neesmu atradis pilnīgus Dieva priekšā. Revelation of John 3:3 Tad nu piemini, kā tu esi dabūjis un dzirdējis, un turi to un atgriezies: ja tu nu nebūsi nomodā, tad Es nākšu pār tevi tā kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es pār tevi nākšu. Revelation of John 3:4 Bet tev vēl ir maz vārdu iekš Sardus, kas savas drēbes nav apgānījuši, un tie staigās baltās drēbēs ar Mani, jo tie to ir vērts. Revelation of John 3:5 Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts; un Es viņa vārdu neizdeldēšu no tās dzīvības grāmatas un viņa vārdu apliecināšu priekš Sava Tēva un Viņa eņģeļiem. Revelation of John 3:6 Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka. Revelation of John 3:7 Un Filadelfias draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Svētais, Tas Patiesīgais, kam ir tā Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, un aizslēdz, un neviens neatver. Revelation of John 3:8 Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, un neviens tās nevar aizslēgt; jo tev ir maz spēka, un tu Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. Revelation of John 3:9 Redzi, Es dodu no sātana draudzes, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet melo, - redzi, Es darīšu, ka tie nāks un pie tavām kājām pielūgs un atzīs, ka Es tevi esmu mīlējis. Revelation of John 3:10 Tāpēc ka tu Manas paciešanas mācību esi turējis, tad Es arī tevi pasargāšu no tās kārdināšanas stundas, kas nāks pār visu pasauli, tos kārdināt, kas dzīvo virs zemes. Revelation of John 3:11 Redzi, Es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem. Revelation of John 3:12 Kas uzvar, to Es darīšu par pīlāru Sava Dieva namā, un tas vairs neizies ārā; un Es uz viņu rakstīšu Sava Dieva Vārdu, un Sava Dieva pilsētas vārdu, tās jaunās Jeruzālemes, kas nonāk no debesīm no Mana Dieva, un Manu Vārdu, to jauno. Revelation of John 3:13 Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka. Revelation of John 3:14 Un Laodiķeas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Āmen, Tas uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Tas Dieva radījumu iesākums. Revelation of John 3:15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu vai auksts, vai karsts! Revelation of John 3:16 Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Revelation of John 3:17 Jo tu saki: es esmu bagāts un pār pāri bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams un nabags un akls un kails. Revelation of John 3:18 Es tev dodu padomu, ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, - un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt. Revelation of John 3:19 Ko Es mīlēju, tos Es pārmācu un pamācu: tad nu iekarsies un atgriezies. Revelation of John 3:20 Redzi, Es stāvu priekš durvīm un klaudzināju: ja kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani. Revelation of John 3:21 Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla. Revelation of John 3:22 Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars tām draudzēm saka. Revelation of John 4:0 Revelation of John 4:1 Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis bija atvērtas debesīs, un tā pirmā balss, ko es dzirdēju tā kā bazūni ar mani runājam, sacīja: uzkāp šurp, Es tev rādīšu, kam pēc būs notikt. Revelation of John 4:2 Un tūdaļ es biju garā, un redzi, tur goda krēsls bija celts debesīs, un tur Viens sēdēja uz tā goda krēsla. Revelation of John 4:3 Un ģīmis Tam, kas tur sēdēja, bija līdzīgs jaspis un sardis akmenim; un visapkārt tam goda krēslam bija varavīksne, kas izskatījās tā kā smaragds. Revelation of John 4:4 Un visapkārt ap to goda krēslu bija divdesmit četri krēsli, un uz tiem krēsliem es redzēju divdesmit četrus vecajus sēžam, apģērbtus baltām drēbēm, un tiem bija zelta kroņi uz galvām. Revelation of John 4:5 Un no tā goda krēsla iziet zibeņi, pērkoni un balsis; un tur bija septiņi degoši eļļas lukturi, kas tā goda krēsla priekšā deg; tie ir tie septiņi Dieva gari. Revelation of John 4:6 Un tā goda krēsla priekšā bija tā kā glāzes jūra, kristālam līdzīga, un tā goda krēsla vidū un visapkārt ap to goda krēslu četri dzīvi radījumi, pilni ar acīm priekšā un aizmugurē. Revelation of John 4:7 Un tas pirmais no tiem dzīviem bija lauvam līdzīgs, un tas otrais vērsim līdzīgs, un tam trešam bija tā kā cilvēka vaigs, un tas ceturtais bija skrejošam ērglim līdzīgs. Revelation of John 4:8 Un tiem četriem dzīviem bija ikvienam seši spārni, un tie bija visapkārt un iekšpusē pilni ar acīm, un tie bez atpūšanās dienām naktīm sauc: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Dievs, Tas Visuvaldītājs, kas bijis un kas ir un kas nāk. Revelation of John 4:9 Un kad tie dzīvie godu un slavu un pateikšanu dod Tam, kas sēž uz tā goda krēsla, kas dzīvo mūžīgi mūžam, Revelation of John 4:10 Tad tie divdesmit četri vecaji nometās zemē priekš Tā, kas sēž uz tā goda krēsla, un pielūdz To, kas dzīvo mūžīgi mūžam, un met savus kroņus tā goda krēsla priekšā sacīdami: Revelation of John 4:11 Kungs, Tu esi cienīgs ņemt godu un slavu un spēku, jo Tu visas lietas esi radījis un caur Tavu prātu tās ir un ir radītas. Revelation of John 5:0 Revelation of John 5:1 Un es redzēju labā rokā Tam, kas sēdēja uz tā goda krēsla, grāmatu no iekšas un ārpuses aprakstītu un ar septiņiem zieģeļiem aizzieģelētu. Revelation of John 5:2 Un es redzēju spēcīgu eņģeli saucam ar stipru balsi: kas ir cienīgs to grāmatu attaisīt un viņas zieģeļus atdarīt? Revelation of John 5:3 Un neviens nedz debesīs, nedz virs zemes, nedz apakš zemes to grāmatu nevarēja atdarīt, nedz tur ieskatīties iekšā. Revelation of John 5:4 Un es gauži raudāju, ka neviens netapa atrasts cienīgs, atdarīt un lasīt to grāmatu, nedz tur ieskatīties iekšā. Revelation of John 5:5 Un viens no tiem vecajiem uz mani saka: neraudi! Redzi, tas lauva no Jūda cilts, tā Dāvida sakne, ir uzvarējis, attaisīt to grāmatu un atdarīt viņas septiņus zieģeļus. Revelation of John 5:6 Un es redzēju, un raugi, tā goda krēsla un to četru dzīvo vidū un to vecaju vidū stāvēja Jērs kā nokauts, tam bija septiņi ragi un septiņas acis, tie ir tie septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli. Revelation of John 5:7 Un Tas nāca un ņēma to grāmatu no labās rokas Tam, kas sēdēja uz tā goda krēsla. Revelation of John 5:8 Un kad Tas to grāmatu bija ņēmis, tad tie četri dzīvie un tie divdesmit četri vecaji metās zemē priekš Tā Jēra, turēdami ikviens kokles un zelta kausus, pilnus ar kvēpināmām zālēm; tās ir to svēto lūgšanas. Revelation of John 5:9 Un tie dziedāja jaunu dziesmu sacīdami: Tu esi cienīgs, ņemt to grāmatu un atdarīt viņas zieģeļus; jo Tu biji nokauts un Dievam Tu mūs esi atpircis ar Savām asinīm no visām ciltīm un valodām un ļaudīm un tautām, Revelation of John 5:10 Un mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem mūsu Dievam, un mēs valdīsim virs zemes. Revelation of John 5:11 Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu balsis visapkārt ap to goda krēslu un ap tiem dzīviem un vecajiem; un viņu pulks bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. Revelation of John 5:12 Tie sacīja ar stipru balsi: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs, ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un pateicību. Revelation of John 5:13 Un visus radījumus, kas ir debesīs un virs zemes un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz tā goda krēsla, un Tam Jēram lai ir pateicība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam! Revelation of John 5:14 Un tie četri dzīvie sacīja: Āmen! Un tie divdesmit četri vecaji metās zemē un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžam. Revelation of John 6:0 Revelation of John 6:1 Un es redzēju, ka Tas Jērs vienu no tiem zieģeļiem atdarīja, un dzirdēju vienu no tiem četriem dzīviem sakām kā ar pērkona balsi: nāc un lūko! Revelation of John 6:2 Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu. Revelation of John 6:3 Un kad Viņš to otru zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju to otru dzīvo sakām: nāc un lūko! Revelation of John 6:4 Un tur izgāja otrs, sarkans zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, tapa dots, mieru atņemt no zemes, un ka tie cits citu nokautu savā starpā, un tam tapa dots liels zobens. Revelation of John 6:5 Un kad Viņš to trešo zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju to trešo dzīvo sakām: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, melns zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, bija svari rokā. Revelation of John 6:6 Un es dzirdēju balsi to četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā. Revelation of John 6:7 Un kad Viņš to ceturto zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju tā ceturtā dzīvā balsi sakām: nāc un lūko! Revelation of John 6:8 Un es redzēju un raugi, pelēks zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija vārds: nāve; un elle tai gāja pakaļ; un tiem vara tapa dota, ceturto pasaules tiesu nokaut ar zobenu un ar badu un ar mēri un caur zemes zvēriem. Revelation of John 6:9 Un kad Tas to piekto zieģeli atdarīja, tad es redzēju apakš tā kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un tās liecības dēļ, kas tiem bija. Revelation of John 6:10 Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītājs, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo? Revelation of John 6:11 Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi. Revelation of John 6:12 Un es redzēju, kad Viņš to sesto zieģeli atdarīja, tad cēlās liela zemes trīcēšana, un saule tapa tumša kā rupjš maiss, un mēnesis tapa kā asinis. Revelation of John 6:13 Un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes koks savas neienākušās vīģes nomet, kratīts no liela vēja. Revelation of John 6:14 Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām, Revelation of John 6:15 Un tie ķēniņi virs zemes un tie lielie kungi un tie bagātie un tie virsnieki un tie varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos, Revelation of John 6:16 Un sacīja uz tiem kalniem un tām klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz tā goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības. Revelation of John 6:17 Jo Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, - un kas var pastāvēt? Revelation of John 7:0 Revelation of John 7:1 Un pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam uz tiem četriem zemes stūriem, kas tos četrus zemes vējus turēja, lai vējš nepūstu ne pa zemi, ne pa jūru, ne pa kādu koku. Revelation of John 7:2 Un es redzēju citu eņģeli uzkāpjam no rīta puses, tam bija tā dzīvā Dieva zieģelis, un tas sauca ar stipru balsi uz tiem četriem eņģeļiem, kam vara bija dota, samaitāt zemi un jūru, Revelation of John 7:3 Sacīdams: nesamaitājiet ne zemi, ne jūru, ne kokus, tiekams mēs apzieģelēsim sava Dieva kalpus pie viņu pierēm. Revelation of John 7:4 Un es dzirdēju, cik to apzieģelēto: simts četrdesmit un četri tūkstoši bija apzieģelēti no visām Israēla bērnu ciltīm. Revelation of John 7:5 No Jūda cilts: divpadsmit tūkstoši apzieģelēti. No Rūbena cilts: divpadsmit tūkstoši. No Gada cilts: divpadsmit tūkstoši. Revelation of John 7:6 No Ašera cilts: divpadsmit tūkstoši. No Naftalus cilts: divpadsmit tūkstoši. No Manasus cilts: divpadsmit tūkstoši. Revelation of John 7:7 No Sīmeana cilts: divpadsmit tūkstoši. No Levja cilts: divpadsmit tūkstoši. No Īsašara cilts: divpadsmit tūkstoši. Revelation of John 7:8 No Zebulona cilts: divpadsmit tūkstoši. No Jāzepa cilts: divpadsmit tūkstoši. No Benjamina cilts: divpadsmit tūkstoši apzieģelēti. Revelation of John 7:9 Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš tā goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās, Revelation of John 7:10 Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz tā goda krēsla, un Tam Jēram. Revelation of John 7:11 Un visi eņģeļi stāvēja visapkārt ap to goda krēslu un ap tiem vecajiem un tiem četriem dzīviem un metās priekš tā goda krēsla zemē uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Revelation of John 7:12 Sacīdami: Āmen! Teikšana un gods un gudrība un pateicība un slava un vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam! Āmen. Revelation of John 7:13 Un viens no tiem vecajiem atbildēja, uz mani sacīdams: šie, kas apģērbti baltām garām drēbēm, kas tie tādi, un no kurienes tie nākuši? Revelation of John 7:14 Un es uz viņu sacīju: Kungs, tu to zini! Un viņš uz mani sacīja: šie ir tie, kas ir nākuši no tām lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši iekš Tā Jēra asinīm; Revelation of John 7:15 Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz tā goda krēsla, Tas tos apēnos. Revelation of John 7:16 Ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; nedz saule, nedz kāds karstums tos vairs nespiedīs; Revelation of John 7:17 Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš tā goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm. Revelation of John 8:0 Revelation of John 8:1 Un kad Viņš to septīto zieģeli atdarīja, palika kluss debesīs kādu pusstundu. Revelation of John 8:2 Un es redzēju tos septiņus eņģeļus, kas stāvēja Dieva priekšā, un tiem tapa dotas septiņas bazūnes. Revelation of John 8:3 Un cits eņģelis nāca un stāvēja pie tā altāra, turēdams zelta kvēpināmu trauku; un tam tapa dotas daudz kvēpināmas zāles, ka viņš tās ar visu svēto lūgšanām liktu uz to zelta altāri, kas ir tā goda krēsla priekšā. Revelation of John 8:4 Un šo kvēpināmo zāļu dūmi uzkāpa ar svēto lūgšanām no tā eņģeļa rokas Dieva priekšā. Revelation of John 8:5 Un tas eņģelis ņēma to kvēpināmo trauku un to pildīja ar uguni no tā altāra un to meta uz zemi. Tad notika balsis un pērkoni un zibeņi un zemes trīcēšana. Revelation of John 8:6 Un tie septiņi eņģeļi, kam tās septiņas bazūnes bija, taisījās bazūnēt. Revelation of John 8:7 Un tas pirmais bazūnēja. Un krusa cēlās un uguns ar asinīm sajaukts un krita uz zemi, un koku trešā tiesa izdega un visa zaļā zāle izdega. Revelation of John 8:8 Un tas otrais eņģelis bazūnēja. Un tā kā liels kalns, ugunī degošs, tapa mests jūrā, un jūras trešā tiesa tapa par asinīm. Revelation of John 8:9 Un radījumu trešā tiesa, kas jūrā, kam ir dzīvība, nomira, un laivu trešā tiesa tapa sadragāta. Revelation of John 8:10 Un tas trešais eņģelis bazūnēja. Un liela zvaigzne tā kā degoša lāpa nokrita no debesīm un krita uz upju trešo tiesu un uz ūdeņu avotiem. Revelation of John 8:11 Un tās zvaigznes vārds top saukts: Vērmeles, un ūdeņu trešā tiesa tapa par vērmelēm, un daudz ļaužu nomira no tiem ūdeņiem, jo tie bija rūgti palikuši. Revelation of John 8:12 Un tas ceturtais eņģelis bazūnēja. Un saules trešā tiesa tapa samaitāta un mēneša trešā tiesa un zvaigžņu trešā tiesa, ka viņu trešā tiesa taptu aptumšota un dienas trešā tiesa nespīdētu, un nakts tāpat. Revelation of John 8:13 Un es redzēju un dzirdēju ērgli pa debess vidu skrejam un ar stipru balsi sakām: vai, vai, Ak vai, tiem, kas virs zemes dzīvo, to citu bazūņu balsu dēļ no tiem trim eņģeļiem, kas vēl bazūnēs. Revelation of John 9:0 Revelation of John 9:1 Un tas piektais eņģelis bazūnēja. Un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota bezdibeņa akas atslēga. Revelation of John 9:2 Un tas atvēra bezdibeņa aku. Un dūmi uzkāpa no tās akas, kā liela cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un gaiss no tās akas dūmiem. Revelation of John 9:3 Un no tiem dūmiem siseņi nāca uz zemi, un tiem vara tapa dota, tā kā skorpioniem vara ir virs zemes. Revelation of John 9:4 Un tiem tapa sacīts, lai tie nemaitātu zemes zāli nedz zaļumu, nedz kādu koku, bet vien tos cilvēkus, kam tas Dieva zieģelis nav pie viņu pierēm. Revelation of John 9:5 Un viņiem tapa dots, ka tie tos nenokautu, bet mocītu piecus mēnešus; un viņu mocīšana bija tā kā skarpija mocīšana, kad tas cilvēkam ir iedzēlis. Revelation of John 9:6 Un tanīs dienās cilvēki nāvi meklēs un to neatradīs, un tie kāros mirt, bet nāve no viņiem bēgs. Revelation of John 9:7 Un tie siseņi bija līdzīgi zirgiem, kas ir sataisīti uz karu, un uz viņu galvām bija kā kroņi, zeltam līdzīgi, un viņu vaigi kā cilvēku vaigi. Revelation of John 9:8 Un tiem bija mati kā sievu mati, un viņu zobi bija kā lauvu zobi. Revelation of John 9:9 Un tiem bija bruņas kā dzelzs bruņas, un viņu spārnu troksnis tā kā ratu troksnis, kad daudz zirgi skrien karā. Revelation of John 9:10 Un tiem bija astes skorpioniem līdzīgas, un viņu astēs bija dzeloņi, un viņiem bija vara, cilvēkus maitāt piecus mēnešus. Revelation of John 9:11 Un pār tiem bija ķēniņš, tas bezdibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski: Abadon, un Grieķu valodā: Apolion. Revelation of John 9:12 Tas viens “vai” ir pagājis; redzi, vēl nāk divi “vai” pēc tam. Revelation of John 9:13 Un tas sestais eņģelis bazūnēja, un es dzirdēju vienu balsi no tā zelta altāra četriem stūriem, kas bija Dieva priekšā, Revelation of John 9:14 Sakām uz to sesto eņģeli, kam tā bazūne bija: atraisi tos četrus eņģeļus, kas ir saistīti pie tās lielās Eifrates upes. Revelation of John 9:15 Un tie četri eņģeļi tapa atraisīti, kas bija gatavi uz to stundu un dienu un mēnesi un gadu, ka tie cilvēku trešo tiesu nokautu. Revelation of John 9:16 Un tas kara jātnieku skaits bija divdesmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši. Un es dzirdēju viņu skaitu. Revelation of John 9:17 Un tā es redzēju tos zirgus tanī parādīšanā un tos, kas uz tiem sēdēja: tiem bija ugunīgas un tumši zilas un sēram līdzīgas bruņas; un to zirgu galvas bija kā lauvu galvas, un no viņu mutēm izgāja uguns un dūmi un sērs. Revelation of John 9:18 Caur šiem trim cilvēku trešā tiesa tapa nokauta, caur to uguni un caur tiem dūmiem un caur to sēru, kas no viņu mutēm izgāja. Revelation of John 9:19 Jo viņu vara stāvēja viņu mutē un viņu astēs; jo viņu astes bija čūskām līdzīgas; tām bija galvas, un ar tām tie maitāja. Revelation of John 9:20 Un tie atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šīm mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu (vairs) pielūguši tos velnus un tos zelta un sudraba un vara un akmens un koka elkus, kas nevar redzēt, nedz dzirdēt, nedz staigāt; Revelation of John 9:21 Un tie nav atgriezušies no savām slepkavībām, nedz no savām burvestībām, nedz no savas maucības, nedz no savām zādzībām. Revelation of John 10:0 Revelation of John 10:1 Un es redzēju citu spēcīgu eņģeli no debesīm nokāpjam, tas bija apģērbts ar mākoni, un varavīksne bija uz viņa galvas, un viņa vaigs bija tā kā saule un viņa kājas tā kā uguns stabi. Revelation of John 10:2 Un tam atvērta grāmatiņa bija rokā, un tas lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi. Revelation of John 10:3 Un tas sauca ar stipru balsi, kā lauva rūc; un kad tas bija saucis, tad tie septiņi pērkoni runāja savās balsīs. Revelation of John 10:4 Un kad tie septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, tad es tās gribēju rakstīt, un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: apzieģelē, ko tie septiņi pērkoni ir runājuši, un neraksti to. Revelation of John 10:5 Un tas eņģelis, ko es redzēju stāvām uz jūras un uz zemes, pacēla savu roku uz debesīm Revelation of John 10:6 Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas ir radījis debesis un, kas tur iekšā, un zemi un, kas tur iekšā, un jūru un, kas tur iekšā, ka laiks vairs nebūs. Revelation of John 10:7 Bet iekš tā septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, tiem praviešiem, ir pasludinājis. Revelation of John 10:8 Un tā balss, ko es biju dzirdējis no debesīm, atkal ar mani runāja un sacīja: ej, ņem to grāmatiņu, kas ir atvērta tā eņģeļa rokā, kas uz jūras un uz zemes stāv. Revelation of John 10:9 Un es nogāju pie tā eņģeļa un uz to sacīju: dod man to grāmatiņu; un tas uz mani sacīja: ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavā vēderā, bet tavā mutē tā būs salda kā medus. Revelation of John 10:10 Un es to grāmatiņu ņēmu no tā eņģeļa rokas un to apēdu, un tā bija manā mutē salda kā medus, un kad es to biju apēdis, tā bija rūgta manā vēderā. Revelation of John 10:11 Un viņš uz mani sacīja: tev būs atkal pasludināt nākošas lietas par daudz ļaudīm un tautām un valodām un ķēniņiem. Revelation of John 11:0 Revelation of John 11:1 Un niedre man tapa dota mēra kokam līdzīga, un tas eņģelis stāvēja sacīdams: celies un mēro to Dieva namu un to altāri un tos, kas tur iekšā pielūdz. Revelation of John 11:2 Bet to pagalmu, kas ir Dieva nama ārpusē, pamet ārā, un nemēro to, jo tas ir dots pagāniem; un tie to svēto pilsētu samīs četrdesmit divus mēnešus. Revelation of John 11:3 Un Es vaļu došu Saviem diviem lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas, ar maisiem apģērbti. Revelation of John 11:4 Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas pasaules valdītāja priekšā stāv. Revelation of John 11:5 Un ja kas tiem grib vainu darīt, tad uguns iziet no viņu mutes un aprij viņu ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt. Revelation of John 11:6 Šiem ir vara, debesi aizslēgt, ka lietus nelīst viņu sludināšanas dienās, un tiem ir vara pār tiem ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un zemi sist ar visādām mokām, cikkārt viņiem gribās. Revelation of John 11:7 Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad tas zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Revelation of John 11:8 Un viņu miesas gulēs uz tās lielās pilsētas ielas, kas garīgi top saukta Sodoma un Ēģipte, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists. Revelation of John 11:9 Un no tiem ļaudīm un tām ciltīm un valodām un tautām būs, kas redzēs viņu miesas pusceturtas dienas un neļaus viņu miesas ielikt kapos. Revelation of John 11:10 Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo. Revelation of John 11:11 Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām, un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos ieraudzīja. Revelation of John 11:12 Un tie dzirdēja stipru balsi no debess uz tiem sakām: nāciet šurp augšām. Un tie uzkāpa iekš mākoņa uz debesīm, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās. Revelation of John 11:13 Un tanī stundā liela zemes trīcēšana notika, un tās pilsētas desmitā tiesa sagruva, un tai zemes trīcēšanā septiņtūkstoš cilvēku vārdi tika nokauti, un tie atlikušie pārbijās un deva godu Tam Dievam debesīs. Revelation of John 11:14 Tas otrais “vai” ir pagājis, un redzi, tas trešais “vai” nāk drīz. Revelation of John 11:15 Un tas septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis cēlās debesīs sacīdamas: pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kungam un Viņa Kristum, un Tas valdīs mūžīgi mūžam. Revelation of John 11:16 Un tie divdesmit četri vecaji, kas sēž Dieva priekšā uz saviem goda krēsliem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Revelation of John 11:17 Sacīdami: mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas ir un kas bijis un kas nāk, ka Tu Savu lielo spēku esi ņēmis un Savu valdību uzcēlis. Revelation of John 11:18 Un tās tautas ir iedusmojušās, un Tava dusmība ir nākusi un tas mirušo laiks, ka tie top sodīti, un ka tā alga top dota Taviem kalpiem, tiem praviešiem, un tiem svētiem un tiem, kas Tavu Vārdu bīstas, tiem maziem un lieliem; un ka tie top samaitāti, kas zemi maitāja. Revelation of John 11:19 Un tas Dieva nams debesīs tapa atvērts, un Viņa derības šķirsts tapa redzams Viņa namā, un zibeņi notika un balsis un pērkoni un zemes trīcēšana un liela krusa. Revelation of John 12:0 Revelation of John 12:1 Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēnesis apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm, Revelation of John 12:2 Un grūta būdama tā brēca bērnu sāpēs un dzemdēšanas mokās. Revelation of John 12:3 Un cita zīme parādījās debesīs, un redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Revelation of John 12:4 Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu un tās nometa uz zemi. Un tas pūķis stājās tās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu, viņas bērnu aprītu. Revelation of John 12:5 Un viņa dzemdēja bērnu, dēlu, kam visus pagānus būs ganīt ar dzelzs rīksti, un viņas bērns tapa aizrauts pie Dieva un pie Viņa goda krēsla. Revelation of John 12:6 Un tā sieva bēga uz tuksnesi, kur viņai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas. Revelation of John 12:7 Un karš cēlās debesīs. Miķelis un viņa eņģeļi karoja pret to pūķi; un tas pūķis karoja un viņa eņģeļi, Revelation of John 12:8 Un nespēja nenieka, un viņu vieta vairs netika atrasta debesīs. Revelation of John 12:9 Un tas lielais pūķis tika izmests, tā vecā čūska, ko dēvē par velnu un sātanu, kas visu pasauli pieviļ; tas tika nomests uz zemi, un viņa eņģeļi līdz ar viņu tur tika nomesti. Revelation of John 12:10 Un es dzirdēju stipru balsi debesīs sakām: tagad pestīšana un spēks un valstība mūsu Dievam, un vara Viņa Kristum ir kļuvusi; jo mūsu brāļu apsūdzētājs ir nomests, kas tos apsūdzēja priekš mūsu Dieva dienām naktīm. Revelation of John 12:11 Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei. Revelation of John 12:12 Tāpēc priecājaties, jūs debesis, un kas tur dzīvo! Ak vai, tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo; jo velns pie jums ir nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam ir maz laika. Revelation of John 12:13 Un kad tas pūķis redzēja, ka viņš bija nomests uz zemi, tad viņš vajāja to sievu, kas to dēlu bija dzemdējusi. Revelation of John 12:14 Un tai sievai divi liela ērgļa spārni tapa doti, ka tā uz tuksnesi skrietu savā vietā, kur viņa top uzturēta laiku un laikus un puslaiku, nost no tās čūskas vaiga. Revelation of John 12:15 Un tā čūska no savas mutes izlaida ūdeni tā kā upi tai sievai pakaļ, lai viņu caur to upi aizrautu. Revelation of John 12:16 Un zeme nāca tai sievai palīgā, un zeme atvēra savu muti un aprija to upi, ko tas pūķis no savas mutes izlaida. Revelation of John 12:17 Un tas pūķis iedusmojās pret to sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība. Revelation of John 13:0 Revelation of John 13:1 Un es stāvēju uz jūras smiltīm. Un es redzēju zvēru izkāpjam no jūras, tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām bija zaimošanas vārdi. Revelation of John 13:2 Un tas zvērs, ko es redzēju, bija pardelim līdzīgs, un viņa kājas kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute; un tas pūķis tam deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu. Revelation of John 13:3 Un es redzēju vienu no viņa galvām kā līdz nāvei ievainotu, un viņa nāves vaina tapa dziedināta, un visa zeme tam zvēram pakaļ brīnījās. Revelation of John 13:4 Un viņi pielūdza to pūķi, kas tam zvēram varu bija devis, un pielūdza to zvēru sacīdami: kas ir tam zvēram līdzīgs? Kas var ar to karot? Revelation of John 13:5 Un tam tapa dota mute, runāt lielas lietas un Dieva zaimošanas, un vara tam tapa dota, karot četrdesmit divus mēnešus. Revelation of John 13:6 Un tas atdarīja savu muti un runāja zaimošanu pret Dievu, zaimodams Viņa vārdu un Viņa dzīvokli un tos, kas dzīvo debesīs. Revelation of John 13:7 Un tam tapa dots, karot ar tiem svētiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām un tautām. Revelation of John 13:8 Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kam vārdi nav rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā, kas ir nokauts no pasaules radīšanas. Revelation of John 13:9 Ja kam ir ausis, tas lai dzird. Revelation of John 13:10 Ja kas ved cietumā, tas ies cietumā; ja kas ar zobenu nokauj, tam ar zobenu būs tapt nokautam. Še to svēto pacietība un ticība! Revelation of John 13:11 Un es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes, un tam bija divi ragi, jēra ragiem līdzīgi, un tas runāja kā pūķis. Revelation of John 13:12 Un visu tā pirmā zvēra varu tas dara viņa priekšā, un dara, ka zeme un tie, kas uz tās dzīvo, pielūdz to pirmo zvēru, kam tā nāves vaina bija dziedināta. Revelation of John 13:13 Un tas dara lielas zīmes, ka tas arī ugunij liek nokrist no debess uz zemi cilvēku priekšā. Revelation of John 13:14 Un tas pieviļ tos, kas dzīvo virs zemes caur tām zīmēm, ko darīt tā zvēra priekšā viņam ir dots, un saka uz tiem, kas virs zemes dzīvo, lai tie bildi taisa tam zvēram, kam tā vaina no zobena bija, un kas bija palicis dzīvs. Revelation of John 13:15 Un tam tapa dots, tai zvēra bildei garu dot, ka tā zvēra bilde ir runātu, ir darītu, ka tie taptu nokauti, kas tā zvēra bildi nepielūgtu. Revelation of John 13:16 Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres; Revelation of John 13:17 Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam tā zīme ir, tas zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis. Revelation of John 13:18 Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita tā zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir sešsimt sešdesmit un seši. Revelation of John 14:0 Revelation of John 14:1 Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm. Revelation of John 14:2 Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un tā balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm. Revelation of John 14:3 Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu tā goda krēsla priekšā un to četru dzīvo un to vecaju priekšā, un neviens nevarēja to dziesmu mācīties, kā vien tie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules. Revelation of John 14:4 Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram staigā pakaļ, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram. Revelation of John 14:5 Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā. Revelation of John 14:6 Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm. Revelation of John 14:7 Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus. Revelation of John 14:8 Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu. Revelation of John 14:9 Un cits eņģelis, tas trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas to zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem to zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, Revelation of John 14:10 Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru to svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā. Revelation of John 14:11 Un tie dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas to zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem. Revelation of John 14:12 Še ir to svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību. Revelation of John 14:13 Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir tie mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Tas Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada. Revelation of John 14:14 Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu cirpi rokā. Revelation of John 14:15 Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz tā padebeša sēdēja: cērt ar Savu cirpi un pļauj; jo tā pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka tas pļaujamais virs zemes ir ienācies. Revelation of John 14:16 Un Tas, kas uz tā padebeša sēdēja, ar Savu cirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta. Revelation of John 14:17 Un cits eņģelis nāca no Tā Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa cirpe. Revelation of John 14:18 Un cits eņģelis nāca no tā altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam tā asā cirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso cirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās. Revelation of John 14:19 Un tas eņģelis cirta ar savu cirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās tai lielā Dieva dusmības vīna spaidā. Revelation of John 14:20 Un tas vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no tā vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš un sešsimt birzumiem. Revelation of John 15:0 Revelation of John 15:1 Un es redzēju citu lielu un brīnišķu zīmi debesīs: septiņus eņģeļus, kas turēja tās septiņas pēdīgās mocības, jo iekš tām Dieva dusmība piepildījās. Revelation of John 15:2 Un es redzēju kā glāzes jūru ar uguni jauktu; un tos, kas uzvarēja to zvēru un viņa bildi un viņa zīmi un viņa vārda skaitli, ka tie stāvēja pie tās glāzes jūras, turēdami Dieva kokles. Revelation of John 15:3 Un tie dziedāja Mozus, Tā Dieva kalpa, dziesmu un Tā Jēra dziesmu sacīdami: lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, visu Valdītājs; taisni un patiesīgi ir Tavi ceļi, Tu Ķēniņ pār tām tautām! Revelation of John 15:4 Kas Tevi nebītos, Kungs, un nedotu Tavam vārdam godu? Jo Tu vien esi svēts; jo visas tautas nāks un pielūgs Tavā priekšā, jo Tavas tiesas ir atspīdējušas. Revelation of John 15:5 Un pēc tam es redzēju, un raugi, Dieva nams, tas liecības dzīvoklis, tapa atvērts debesīs. Revelation of John 15:6 Un tie septiņi eņģeļi, kam tās septiņas mocības bija, nāca ārā no Dieva nama, apģērbti ar šķīstu un spožu audekli un apjozti ap krūtīm ar zelta jostām. Revelation of John 15:7 Un viens no tiem četriem dzīviem deva tiem septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Tā Dieva dusmību, kas mūžīgi mūžam dzīvo. Revelation of John 15:8 Un Dieva nams tapa pilns dūmu no Dieva godības un no Viņa spēka, un neviens nevarēja Dieva namā ieiet, kamēr to septiņu eņģeļu septiņas mocības nebija pabeigtas. Revelation of John 16:0 Revelation of John 16:1 Un es dzirdēju stipru balsi no Dieva nama sakām uz tiem septiņiem eņģeļiem: ejat un izlejat Dieva dusmības kausus uz zemi. Revelation of John 16:2 Un tas pirmais nogāja un izlēja savu kausu uz zemi, un tur ļauns un nikns augonis piemetās tiem cilvēkiem, kam tā zvēra zīme bija, un kas viņa bildi pielūdza. Revelation of John 16:3 Un tas otrais eņģelis savu kausu izlēja jūrā, un tā palika par asinīm, kā no miruša, un ikviena dzīva dvaša jūrā nomira. Revelation of John 16:4 Un tas trešais eņģelis izlēja savu kausu upēs un ūdeņu avotos, un tie palika par asinīm. Revelation of John 16:5 Un es dzirdēju to ūdeņu eņģeli sakām: Kungs, kas ir un kas bijis, Tu esi taisns un svēts, ka Tu tā esi tiesājis. Revelation of John 16:6 Jo tie to svēto un to praviešu asinis ir izlējuši; tāpēc Tu tiem arīdzan asinis esi devis dzert, jo tie to pelnījuši. Revelation of John 16:7 Un es dzirdēju citu no tā altāra sakām: tiešām, Kungs Dievs, visu Valdītājs, patiesīgas un taisnas ir Tavas tiesas. Revelation of John 16:8 Un tas ceturtais eņģelis izlēja savu kausu uz sauli, un viņam tapa dots, cilvēkus dedzināt ar uguni. Revelation of John 16:9 Un cilvēki tapa dedzināti ar lielu karstumu un zaimoja Tā Dieva vārdu, kam vara ir pār šīm mocībām. Bet tie neatgriezās no grēkiem, Viņam dot godu. Revelation of John 16:10 Un tas piektais eņģelis savu kausu izlēja uz tā zvēra goda krēslu, un viņa valsts tapa aptumšota, un tie no sāpēm sakoda savas mēles, Revelation of John 16:11 Un zaimoja To Dievu debesīs savu sāpju dēļ un savu augoņu dēļ, un neatgriezās no saviem darbiem. Revelation of John 16:12 Un tas sestais eņģelis savu kausu izlēja uz to lielo Eifrates upi, un viņas ūdens izsīka, ka taptu sataisīts ceļš tiem ķēniņiem no saules lēkšanas puses. Revelation of John 16:13 Un es redzēju no tā pūķa mutes un no tā zvēra mutes un no tā viltīgā pravieša mutes nākam trīs nešķīstus garus, vardēm līdzīgus. Revelation of John 16:14 Jo tie ir velnu gari, kas dara zīmes un iziet pie visas pasaules ķēniņiem, tos sapulcināt uz karu, Dieva, tā Visuvarenā, lielā dienā. Revelation of John 16:15 “Redzi, Es nāku kā zaglis: svētīgs, kas nomodā un savas drēbes sarga, ka tas nestaigā pliks un viņa kauns netop redzēts.” Revelation of John 16:16 Un viņš tos sapulcināja uz to vietu, kas ebrejiski top saukta Armaģedon. Revelation of John 16:17 Un tas septītais eņģelis savu kausu izlēja gaisā, un stipra balss nāca no tā debes' nama, no tā goda krēsla, sacīdama: ir noticis. Revelation of John 16:18 Un balsis un pērkoni un zibeņi cēlās. Un tad notika liela zemes trīcēšana, kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana. Revelation of John 16:19 Un tā lielā pilsēta dalījās trijās daļās, un pagānu pilsētas sagruva, un Bābele, tā lielā, tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots viņa dusmības un bardzības vīna biķeris. Revelation of John 16:20 Un visas salas bēga, un kalni netapa atrasti. Revelation of John 16:21 Un liela krusa, triju podu smaga, krita no debesīm uz cilvēkiem, un cilvēki zaimoja Dievu tās mocības dēļ caur to krusu; jo viņas mocība ir varen liela. Revelation of John 17:0 Revelation of John 17:1 Un viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kam tie septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu tās lielās maukas sodību, kas sēž pie tiem lieliem ūdeņiem; Revelation of John 17:2 Ar to ir maukojuši tie ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna. Revelation of John 17:3 Un viņš mani garā aizveda uz tuksnesi. Un es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns ar zaimošanas vārdiem, kam bija septiņas galvas un desmit ragi. Revelation of John 17:4 Un tā sieva bija apģērbta ar purpuru un dārgu sarkanumu un izpušķota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm, savā rokā turēdama zelta biķeri, pilnu ar savas maucības negantību un nešķīstību. Revelation of John 17:5 Un pie viņas pieres bija rakstīts vārds: “Noslēpums, Bābele, tā lielā, tā mauka un negantības māte virs zemes.” Revelation of John 17:6 Un es redzēju to sievu piedzērušu no to svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm; to redzēdams es brīnījos ar lielu brīnīšanos. Revelation of John 17:7 Un tas eņģelis uz mani sacīja: kādēļ tu brīnies? Es tev sacīšu to noslēpumu par to sievu un to zvēru, kas viņu nes, un kam ir tās septiņas galvas un tie desmit ragi. Revelation of John 17:8 Tas zvērs, ko tu esi redzējis, bija un nav un izkāps no bezdibeņa un ies bojā; un tie, kas virs zemes dzīvo, (kam vārdi nav rakstīti tai dzīvības grāmatā no pasaules radīšanas,) tie brīnīsies, redzēdami to zvēru, ka tas bija un nav un būs. Revelation of John 17:9 Še prāts ar gudrību! Tās septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem tā sieva sēž, Revelation of John 17:10 Un ir septiņi ķēniņi. Pieci ir krituši, un viens ir, un tas otrais vēl nav nācis, un kad tas nāks, tad tam būs palikt mazu brīdi. Revelation of John 17:11 Un tas zvērs, kas bija un nav, pats ir tas astotais, un ir no tiem septiņiem un iet bojā. Revelation of John 17:12 Un tie desmit ragi, ko tu esi redzējis, ir desmit ķēniņi, kas valstību vēl nav dabūjuši; bet tā kā ķēniņi tie varu dabū uz vienu stundu ar to zvēru. Revelation of John 17:13 Šiem ir vienāds prāts, un tie savu spēku un varu nodos tam zvēram. Revelation of John 17:14 Šie karos ar To Jēru, un Tas Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir to kungu Kungs un to ķēniņu Ķēniņš, - un tie, kas līdz ar Viņu, tie aicinātie un izredzētie un ticīgie. Revelation of John 17:15 Un viņš uz mani saka: tie ūdeņi, ko tu esi redzējis, kur tā mauka sēž, ir ļaudis un ļaužu pulki un tautas un valodas. Revelation of John 17:16 Un tie desmit ragi, ko tu esi redzējis uz tā zvēra, šie to mauku nīdēs un viņu darīs tukšu un kailu un viņas miesu ēdīs un viņu sadedzinās ar uguni. Revelation of John 17:17 Jo Dievs tiem sirdī devis, darīt Viņa prātu un darīt vienādā prātā un savu valstību dot tam zvēram, tiekams Dieva vārdi taps piepildīti. Revelation of John 17:18 Un tā sieva, ko tu esi redzējis, ir tā lielā pilsēta, kam ir tā valdība pār tiem ķēniņiem virs zemes. Revelation of John 18:0 Revelation of John 18:1 Un pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme tapa apgaismota no viņa spožuma. Revelation of John 18:2 Un tas sauca spēcīgi ar stipru balsi sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu. Revelation of John 18:3 Jo no viņas maucības dusmu vīna visas tautas ir dzērušas, un tie ķēniņi virs zemes ar viņu ir maukojuši, un tie tirgotāji virs zemes ir bagāti tapuši no viņas varenā kāruma. Revelation of John 18:4 Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām. Revelation of John 18:5 Jo viņas grēki ir līdz debesīm kāpuši, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Revelation of John 18:6 Atmaksājiet viņai, kā viņa jums ir atmaksājusi, un dariet viņai divkārtīgi pēc viņas darbiem, ielejat viņai divkārtīgi tai biķerī, kur viņa ielējusi. Revelation of John 18:7 Cik viņa pati sevi ir pagodinājusi un kārumā dzīvojusi, tik lielu mocību un bēdas padariet viņai, jo viņa saka savā sirdī: es sēžu tā kā ķēniņiene, un neesmu atraitne, un bēdas es neredzēšu. Revelation of John 18:8 Tādēļ viņas mocības nāks vienā dienā, nāve un bēdas un bads, un viņa taps sadedzināta ugunī, jo spēcīgs ir Tas Kungs Dievs, kas viņu soda. Revelation of John 18:9 Un viņu apraudās un nožēlos tie ķēniņi virs zemes, kas ar viņu maucībā un kārumā dzīvojuši, kad tie redzēs tos dūmus no viņas degšanas. Revelation of John 18:10 Tie stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un sacīs: vai, vai! Tā lielā pilsēta Bābele! Tā stiprā pilsēta! Jo tava sodība ir nākusi vienā stundā. Revelation of John 18:11 Un tie tirgotāji virs zemes raud un žēlojās par viņu, tāpēc ka viņu preci neviens vairs nepērk, Revelation of John 18:12 Zelta un sudraba preci un dārgus akmeņus un pērles un dārgu audekli un purpuru un zīdu un dārgu sarkanumu un visādus saldi smaržīgus kokus un visādus traukus no ziloņkauliem un visādus traukus no dārga koka un vara un dzelzs un marmora akmens, Revelation of John 18:13 Un kanēli un kvēpināmās zāles un saldas smaržzāles un vīraku un vīnu un eļļu un kviešu miltus un kviešus un lopus un avis un zirgus un karietes un cilvēku miesas un dvēseles. Revelation of John 18:14 Un tie dārza augļi, ko tava dvēsele kāroja, ir nost no tevis, un viss, kas bija gards un spožs, tas ir nost no tevis, un to tu vairs neatradīsi. Revelation of John 18:15 Šo lietu tirgotāji, kas no viņas bija bagāti tapuši, stāvēs no tālienes, aiz bailēm no viņas mokām, raudādami un žēlodamies Revelation of John 18:16 Un sacīs: Vai! vai! tā lielā pilsēta, kas bija apģērbta ar dārgu audekli un purpuru un sarkanu dārgu vadmalu, un kas bija izgreznota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm! Jo tāda bagātība ir postīta vienā stundā. Revelation of John 18:17 Un visi stūrmaņi un visi, kas brauc uz laivām, un laivinieki un, cik uz jūras darbojās, stāvēja no tālienes Revelation of John 18:18 Un brēca, skatīdami tos dūmus no viņas degšanas, un sacīja: kura šai lielai pilsētai līdzīga? Revelation of John 18:19 Un tie meta pīšļus uz savām galvām un brēca raudādami un žēlodamies un sacīja: Vai! Vai! tā lielā pilsēta, kur visi, kam laivas bija jūrā, bagāti tapuši no viņas greznuma, tā ir postīta vienā stundā. Revelation of John 18:20 Līksmojaties par viņu, debesis, un jūs svētie apustuļi un jūs pravieši, jo Dievs jūsu tiesu ir iztiesājis pie viņas. Revelation of John 18:21 Un viens spēcīgs eņģelis pacēla akmeni, tā kā lielu dzirnu akmeni, un to iemeta jūrā sacīdams: tāpat tā lielā pilsēta Bābele ar mešanu taps mesta un vairs netaps atrasta. Revelation of John 18:22 Un koklētāju un dziedātāju un stabulnieku un bazūnētāju balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis un nekāda amata amatnieks vairs netaps atrasts iekš tevis. Un dzirnavu balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Revelation of John 18:23 Un sveces gaišums vairs nespīdēs iekš tevis, un brūtgāna un brūtes balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Jo tavi tirgotāji bija lieli kungi virs zemes, jo caur tavu apmānīšanu visas tautas tika pieviltas, Revelation of John 18:24 Un iekš tās ir atrastas to praviešu asinis un to svēto un visu to, kas virs zemes ir nokauti. Revelation of John 19:0 Revelation of John 19:1 Un pēc tam es dzirdēju, kā lielu ļaužu pulku, stipru balsi debesīs sakām: Alleluja! Pestīšana un gods un slava un spēks Tam Kungam, mūsu Dievam! Revelation of John 19:2 Jo Viņa tiesas ir patiesīgas un taisnas, tāpēc ka Viņš to lielo mauku ir notiesājis, kas zemi ir samaitājusi ar savu maucību, un Viņš savu kalpu asinis pie tās ir atriebis. Revelation of John 19:3 Un tie sacīja otrā kārtā: Alleluja! Un viņas dūmi uzkāpj mūžīgi mūžam. Revelation of John 19:4 Un tie divdesmit četri vecaji un tie četri dzīvie nometās un pielūdza Dievu, kas uz tā goda krēsla sēdēja, sacīdami: Āmen, Alleluja! Revelation of John 19:5 Un balss izgāja no tā goda krēsla sacīdama: teiciet mūsu Dievu, visi Viņa kalpi, un kas Viņu bīstas, mazie un lielie. Revelation of John 19:6 Un es dzirdēju kā balsi no daudz ļaudīm un kā balsi no daudz ūdeņiem un kā balsi no stipriem pērkoniem sakām: Alleluja! Jo Tas Kungs, tas visu Valdītājs Dievs, ir valdību uzņēmis. Revelation of John 19:7 Lai priecājamies un gavilējam un Viņam godu dodam, jo Tā Jēra kāzas ir nākušas, un Viņa sieva ir sataisījusies. Revelation of John 19:8 Un viņai ir dots, ka top apģērbta ar šķīstu un spožu dārgu audeklu; jo tas dārgais audekls ir to svēto taisnība. Revelation of John 19:9 Un viņš uz mani saka: raksti! Svētīgi ir tie, kas ir aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu! Un viņš uz mani saka: šie ir tie patiesīgie Dieva vārdi. Revelation of John 19:10 Un es kritu pie viņa kājām, viņu pielūgt, un viņš uz mani saka: “Raugi, nedari tā! Es esmu darba biedrs tev un taviem brāļiem, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu! Jo Jēzus liecība ir tas praviešu mācības gars.” Revelation of John 19:11 Un es redzēju debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tapa saukts Uzticīgs un Patiesīgs, un Tas tiesā un karo iekš taisnības. Revelation of John 19:12 Un Viņa acis ir kā uguns liesma, un uz Viņa galvas ir daudz ķēniņu kroņi, un vārds Viņam bija rakstīts, ko neviens nezināja, kā vien Viņš pats. Revelation of John 19:13 Un Viņš bija apģērbts ar drēbēm, kas bija asinīs mērktas, un Viņa vārds tapa saukts Dieva vārds. Revelation of John 19:14 Un Tam gāja pakaļ tie debes' karaspēki uz baltiem zirgiem, apģērbti ar baltu un šķīstu dārgu audekli. Revelation of John 19:15 Un no Viņa mutes iziet ass zobens, ar to sist pagānus; un Viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, un Viņš min Dieva, Tā Visuvarenā, bargās dusmības vīna spaidu. Revelation of John 19:16 Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir tas vārds rakstīts: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs! Revelation of John 19:17 Un es redzēju vienu eņģeli saulē stāvam, un tas sauca ar stipru balsi sacīdams uz visiem putniem, kas debess vidū skrien: nāciet un sapulcinājaties uz to lielo Dieva mielastu, Revelation of John 19:18 Ka jūs ēdat ķēniņu miesas, virsnieku miesas un vareno miesas un zirgu miesas un jājēju, kas uz tiem sēž, un visu svabadu un kalpu un mazu un lielu miesas. Revelation of John 19:19 Un es redzēju to zvēru un tos ķēniņus virs zemes, un viņu sapulcinātos karaspēkus karojam pret To, kas uz tā zirga sēdēja, un pret Viņa kara spēku. Revelation of John 19:20 Un tas zvērs tapa sagrābts, un līdz ar to tas viltīgais pravietis, kas viņa priekšā tās zīmes bija darījis, caur ko viņš bija pievīlis tos, kas bija pieņēmuši tā zvēra zīmi, un tos, kas pielūdza viņa bildi: tie divi tapa dzīvi iemesti uguns zaņķī, kas deg ar sēru. Revelation of John 19:21 Un tie atlikušie tapa nokauti caur to zobenu, kas izgāja no mutes Tam, kas sēdēja uz tā zirga, un visi putni pieēdās no viņu miesām. Revelation of John 20:0 Revelation of John 20:1 Un es redzēju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija bezdibeņa atslēgas un lielas ķēdes savā rokā. Revelation of John 20:2 Un viņš sagrāba to pūķi, to veco čūsku, tas ir velns un sātans, un to saistīja tūkstoš gadus. Revelation of John 20:3 Un viņš to iemeta bezdibenī un aizslēdza un uzlika zieģeli virsū, ka tas tos ļaudis vairs nepieviltu, tiekams tūkstoš gadi būtu pabeigti, un pēc tiem viņam būs vaļā tapt mazu brīdi. Revelation of John 20:4 Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz to zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši to zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus. Revelation of John 20:5 Bet tie citi mirušie netapa atkal dzīvi, tiekams tūkstoš gadi bija pabeigti; šī ir tā pirmā augšāmcelšanās. Revelation of John 20:6 Svētīgs un svēts, kam ir daļa pie tās pirmās augšāmcelšanās! Par šiem tai otrai nāvei varas nav, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs līdz ar Viņu tūkstoš gadus. Revelation of John 20:7 Un kad tie tūkstoš gadi būs pabeigti, tad sātans no sava cietuma taps atraisīts, Revelation of John 20:8 Un izies vilt tās tautas, kas tanīs četros zemes stūros, to Gogu un Magogu, tos sapulcināt karā; šo pulks ir kā jūras smiltis. Revelation of John 20:9 Un tie nāca uz zemes klajumu un visapkārt apstāja to svēto lēģeri un to mīļo pilsētu, un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija. Revelation of John 20:10 Un velns, kas tos pievīla, tapa iemests tai uguns un sēra zaņķī, kur tas zvērs ir un tas viltīgais pravietis, un tie taps mocīti dienām naktīm mūžīgi mūžam. Revelation of John 20:11 Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un To, kas uz tā sēdēja, no Viņa vaiga zeme un debess bēga, un vieta tiem netapa atrasta. Revelation of John 20:12 Un es redzēju tos mirušos, mazos un lielos stāvam Dieva priekšā, un tās grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir tā dzīvības grāmata. Un tie mirušie tapa tiesāti pēc tiem rakstiem tais grāmatās, pēc viņu darbiem. Revelation of John 20:13 Un jūra deva tos mirušos, kas iekš tās bija, un nāve un elle deva tos mirušos, kas iekš tām bija, un ikviens tapa tiesāts pēc saviem darbiem. Revelation of John 20:14 Un nāve un elle tapa iemestas uguns zaņķī: šī ir tā otrā nāve. Revelation of John 20:15 Un ja kas netapa atrasts tai dzīvības grāmatā rakstīts, tas tapa iemests uguns zaņķī. Revelation of John 21:0 Revelation of John 21:1 Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo tā pirmā debess un tā pirmā zeme bija zudušas, un jūra vairs nav. Revelation of John 21:2 Un es, Jānis, redzēju to svēto pilsētu, to jauno Jeruzālemi, no Dieva nokāpjam no debesīm, sataisītu kā savam vīram izgreznotu brūti. Revelation of John 21:3 Un es dzirdēju lielu balsi no debesīm sakām: redzi, tas Dieva dzīvoklis pie cilvēkiem, un Viņš mājos pie tiem un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu. Revelation of John 21:4 Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm un nāve vairs nebūs, nedz bēdas, nedz brēkšana, nedz raizes vairs nebūs; jo tās pirmās lietas ir pagājušas. Revelation of John 21:5 Un kas uz tā godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Revelation of John 21:6 Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Iesākums un Tas Gals. Es tam iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas. Revelation of John 21:7 Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. Revelation of John 21:8 Bet tiem bailīgiem un neticīgiem un negantiem un slepkavām un mauciniekiem un burvjiem un elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa tai zaņķī, kas deg ar uguni un sēru; tā ir tā otrā nāve. Revelation of John 21:9 Un pie manis nāca viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kam tie septiņi kausi bija, pildīti ar tām septiņām pēdīgām mocībām, un runāja ar mani sacīdams: nāc šurp! Es tev rādīšu to sievu, Tā Jēra brūti. Revelation of John 21:10 Un viņš mani garā noveda uz lielu un augstu kalnu un man rādīja to lielo pilsētu, to svēto Jeruzālemi, kas no debesīm nokāpa no Dieva. Revelation of John 21:11 Un tai bija Dieva godība. Un viņas spožums bija tam visdārgākam akmenim līdzīgs, tā kā jaspisa akmens, kas spīd kā kristāls. Revelation of John 21:12 Un tai bija liels un augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz tiem vārtiem bija divpadsmit eņģeļi, un vārdi bija virsū rakstīti, kas ir tie divpadsmit Israēla bērnu cilšu vārdi. Revelation of John 21:13 No austruma trīs vārti, no ziemeļa puses trīs vārti, no dienasvidus puses trīs vārti, no vakara puses trīs vārti. Revelation of John 21:14 Un pilsētas mūrim bija divpadsmit pamati un uz tiem Tā Jēra divpadsmit apustuļu vārdi. Revelation of John 21:15 Un kas ar mani runāja, tam bija zelta kārts, ka tas to pilsētu mērotu un viņas vārtus un viņas mūrus. Revelation of John 21:16 Un tā pilsēta bija četrstūrīga un bija tik gara, cik plata. Un viņš to pilsētu mēroja ar to kārti pie divpadsmit tūkstošiem birzumiem; viņas garums un platums un augstums bija it vienāds. Revelation of John 21:17 Un viņš mēroja viņas mūri pie simts četrdesmit un četrām olektīm pēc cilvēka mēra, kas tam eņģelim bija. Revelation of John 21:18 Un viņas mūris bija uztaisīts no jaspisa; un tā pilsēta bija no skaidra zelta, kas skaidrai glāzei bija līdzīgs. Revelation of John 21:19 Un pilsētas mūra pamati bija izrotāti ar visādiem dārgiem akmeņiem; pirmais pamats bija jaspis, otrais safīrs, trešais kalķedons, ceturtais smaragds. Revelation of John 21:20 Piektais sardoniks, sestais sardis, septītais krizolits, astotais berils, devītais topāzis, desmitais krizoprazs, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists. Revelation of John 21:21 Un tie divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, un ikvieni vārti bija no vienas pērles, un pilsētas ielas bija skaidrs zelts tā kā skaidra glāze. Revelation of John 21:22 Un es neredzēju nevienu Dieva namu iekš tās, jo Tas Kungs, tas visu valdītājs Dievs, ir viņas nams un Tas Jērs. Revelation of John 21:23 Un tai pilsētai saules nevajag nedz mēneša, ka tie tur spīdētu, jo Dieva godība to apgaismo, un viņas gaišums ir Tas Jērs. Revelation of John 21:24 Un tautas staigās viņas gaišumā, un ķēniņi virs zemes savu godu un slavu nesīs tur iekšā. Revelation of John 21:25 Un viņas vārti netaps aizslēgti dienā, jo nakts tur nav. Revelation of John 21:26 Un tautu godu un slavu tur nesīs iekšā. Revelation of John 21:27 Un tur neieies neviens, kas ir apgānīts un negantību dara un melus, bet tie vien, kas ir rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā. Revelation of John 22:0 Revelation of John 22:1 Un viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristālu, iztekam no Dieva un Tā Jēra godības krēsla. Revelation of John 22:2 Viņas ielas vidū un pa abējām upes pusēm bija tas dzīvības koks, kas nesa divpadsmit reiz augļus, ikvienā mēnesī savu augli, un tā koka lapas ir tautām par dziedināšanu. Revelation of John 22:3 Un nekāda nolādēta vairs nebūs, un Dieva un Tā Jēra godības krēsls būs tur iekšā, un Viņa kalpi Viņam kalpos Revelation of John 22:4 Un redzēs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs pie viņu pieres. Revelation of John 22:5 Un tur nakts nebūs, un tiem nevajadzēs nedz uguns nedz saules gaišuma; jo Tas Kungs Dievs tos apgaismo. Un tie valdīs mūžīgi mūžam. Revelation of John 22:6 Un viņš uz mani sacīja: šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Tas Kungs, to svēto praviešu Dievs, Savu eņģeli ir sūtījis Saviem kalpiem to rādīt, kam būs notikt īsā laikā. Revelation of John 22:7 “Redzi, Es nāku drīz. Svētīgs ir tas, kas tur tos praviešu vārdus, kas šinī grāmatā.” Revelation of John 22:8 Un es, Jānis, tas esmu, kas šīs lietas redzējis un dzirdējis. Un kad es biju redzējis un dzirdējis, tad es metos zemē pielūgt priekš tā eņģeļa kājām, kas man šīs lietas rādīja. Revelation of John 22:9 Un viņš uz mani saka: raugi, nedari to! Jo es esmu tavs un tavu brāļu, to praviešu, darba biedrs, un to, kas šīs grāmatas vārdus tur. Pielūdz Dievu! Revelation of John 22:10 Un viņš uz mani saka: neaizzieģelē tos praviešu vārdus, kas šinī grāmatā, jo tas laiks ir tuvu. Revelation of John 22:11 Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts. Revelation of John 22:12 “Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs. Revelation of John 22:13 Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Pirmais un Tas Pēdīgais, Tas Iesākums un Tas Gals.” Revelation of John 22:14 Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara(tiesības) ir pie tā dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa tiem pilsētas vārtiem. Revelation of John 22:15 Bet ārā ir tie suņi un tie burvji un tie maucinieki un tie slepkavas un tie elku kalpi un ikviens, kas mīl un dara melus. Revelation of John 22:16 “Es, Jēzus, Savu eņģeli esmu sūtījis, jums šo apliecināt priekš tām Dieva draudzēm. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, tā spožā Rīta Zvaigzne.” Revelation of John 22:17 Un Tas Gars un tā brūte saka: nāc! Un kas to dzird, tas lai saka: nāc! Un kam slāpst, tas lai nāk, un kam gribās, tas lai ņem to dzīvības ūdeni bez maksas. Revelation of John 22:18 Jo es apliecināju visiem, kas dzird tos praviešu vārdus, kas šinī grāmatā: ja kas pie šiem ko pieliek, tad Dievs pieliks viņam tās mocības, kas ir rakstītas šinī grāmatā. Revelation of John 22:19 Un ja kas ko atņem no tiem praviešu vārdiem, kas šinī grāmatā, tad Dievs atņems viņa daļu no tās dzīvības grāmatas un no tās svētās pilsētas un no tā, kas ir rakstīts šinī grāmatā. Revelation of John 22:20 Kas to apliecina, Tas saka: Tiešām, Es nāku drīz! Āmen. Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Revelation of John 22:21 Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen.